Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. janvāra ieteikums Padomei par pašreizējām sarunām par ES un Lībijas pamatnolīgumu (2010/2268(INI))

P7_TA(2011)0020 A7-0368/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vēra ieteikuma priekšlikumu Padomei par pašreizējām sarunām par ES un Lībijas pamatnolīgumu, ko S&D grupas vārdā iesniegusi Ana Gomes (B7-0615/2010),

–  ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2007. gada 15. oktobra secinājumus par apspriešanas uzsākšanu par ES un Lībijas pamatnolīgumu, kā arī Eiropadomes 2009. gada 18. un 19. jūnija un 29. un 30. oktobra secinājumus par migrācijas politiku,

–  ņemot vērā komisāres B. Ferrero-Waldner un Lībijas Eiropas lietu sekretāra El Obeidi 2007. gada 23. jūlijā kopīgi parakstīto saprašanās memorandu,

–  ņemot vērā pašreizējās sarunas starp ES un Lībiju par pamatnolīguma noslēgšanu,

–  ņemot vērā Bengāzi veltīto HIV rīcības plānu, kas uzsākts 2004. gada novembrī,

–  ņemot vērā pašreizējo ES un Lībijas praktisko sadarbību migrācijas jomā un sadarbības migrācijas jomā darba kārtību, ko Komisija un Lībija parakstīja 2010. gada 4. oktobrī,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu un 1967. gada 31. janvāra Protokolu par bēgļu statusu,

–  ņemot vērā vairākus cilvēktiesību instrumentus, ko Lībija ir parakstījusi, piemēram, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1970), Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (1970), Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (1968), Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1989), Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu (1989), Konvenciju par bērna tiesībām (1993) un Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (2004),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2007. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 62/149, kurā izteikts aicinājums noteikt moratoriju nāvessoda piemērošanai, un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2008. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 63/168, kurā izteikts aicinājums īstenot Ģenerālās asamblejas 2007. gadā pieņemto Rezolūciju Nr. 62/149,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu un tās protokolu par Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību tiesu, ko Lībija ratificēja attiecīgi 1987. gada 26. martā un 2003. gada 19. novembrī,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības 1969. gada septembra Konvenciju par īpašiem bēgļu problēmu aspektiem Āfrikā, kurai Lībija ir pievienojusies 1981. gada 17. jūlijā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā 2007. gada 18. janvāra rezolūciju par nāvessoda piespriešanu medicīniskajam personālam Lībijā(1) un 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par nāvessoda izpildīšanas gadījumiem Lībijā(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 121. panta 3. punktu un 97. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0368/2010),

A.  tā kā, neraugoties uz joprojām pastāvošo autoritāro režīmu un regulārajiem starptautisko pamattiesību un brīvību konvenciju pārkāpumiem, Lībijai ir plašas tirdzniecības un politiskās attiecības ar ES dalībvalstīm un ES partnera loma Vidusjūras reģionā un Āfrikā attiecībā uz plašu jautājumu loku ar ietekmi uz drošību un stabilitāti, it īpaši migrāciju, sabiedrības veselību, attīstību, tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām, klimata pārmaiņām, energoapgādes drošību un kultūras mantojumu;

B.  tā kā vairākām ES dalībvalstīm ir ciešas attiecības ar Lībiju, valsts uzņēmumiem un bankām, kas kalpo kā līdzeklis Lībijas finanšu ieguldījumiem Eiropā, un tā kā 2008. gada 30. augustā Itālija parakstīja sadraudzības nolīgumu ar Lībiju, saskaņā ar kuru regulē attiecības dažādās jomās, tostarp sadarbību migrācijas pārvaldības jomā un finanšu kompensācijas par karā un kolonizācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem; tā kā 2010. gada 9. novembrī Itālijas parlaments aicināja valdību pārskatīt šo nolīgumu;

C.   tā kā pašlaik apspriežamais ES un Lībijas pamatnolīgums aptver plašu jautājumu loku no politiskā dialoga stiprināšanas līdz migrācijas pārvaldībai, tirdzniecības un ekonomisko attiecību attīstīšanai, energoapgādes drošības garantēšanai un sadarbības uzlabošanai dažādās nozarēs; tā kā ir sagaidāms, ka pamatnolīgums sniegs iespēju pastiprināt politisko dialogu starp Lībiju un ES;

D.  tā kā cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošana, kā arī vēršanās pret nāvessodu ir ES pamatprincipi; tā kā Eiropas Parlaments stingri atbalsta vispārēju nāvessoda atcelšanu un ir atkārtoti mudinājis atcelt nāvessodu un atbrīvot no ieslodzījuma piecas medmāsas no Bulgārijas un ārstu no Palestīnas, kuri vairākus gadus atrodas ieslodzījumā Lībijā, turklāt nosoda Lībijas un citu valstu pilsoņiem piespriestā nāvessoda izpildes gadījumus Lībijā;

E.   tā kā Lībija ir ratificējusi Āfrikas Savienības Konvenciju par īpašiem bēgļu problēmu aspektiem Āfrikā, kuras 8. pantā ir uzsvērts, ka šī konvencija ir papildinājums 1951. gada ANO Konvencijai par bēgļu statusu un ka dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos; tā kā Lībija tomēr vēl nav ratificējusi ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu, kas ir vienīgā starptautiskā konvencija, kura ļauj visaptveroši definēt bēgļus, un ko papildina saistoši aizsardzības pasākumi un īpašs uzraudzības mehānisms ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja paspārnē;

F.  tā kā pastāv būtiski pierādījumi, ka Lībijā tiek plaši īstenota diskriminācija pret strādājošiem migrantiem viņu valstspiederības vai etniskās izcelsmes dēļ, jo īpaši strādājošo migrantu no Āfrikas vajāšana viņu rases dēļ, un tā kā Eiropas Parlaments pauž nopietnas bažas par zināmajiem vardarbības gadījumiem pret sievietēm;

G.   tā kā ES Pamattiesību hartas 19. panta 2. punkts aizliedz pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij personas, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgās personas tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņām izturēsies vai sodīs;

H.   tā kā Lībiju 2010. gada 13. maijā ievēlēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomē un tā ir ratificējusi vairākus cilvēktiesību instrumentus un tā kā tādēļ Lībijai ir īpašas starptautiskas juridiskas saistības ievērot cilvēktiesības, taču tā līdz šim nav veikusi konkrētus pasākumus, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju, un nav uzsākusi patiesu sadarbību saistībā ar ANO īpašajām procedūrām un ar līgumiem saistītajām struktūrām; tā kā cilvēktiesības ir neaizskaramas, tomēr, neraugoties uz dažiem ekonomiskiem un sociāliem labumiem, ko nodrošina valsts ienākumu sadale, Lībijas iedzīvotāji un Lībijā dzīvojošie ārvalstnieki pagaidām nevar izmantot lielāko daļu pilsonisko un politisko tiesību, proti, vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, tiesības uz taisnīgu tiesu, darba tiesības, sieviešu tiesības un tiesības uz brīvām vēlēšanām, un tā kā bieži vien ir novērojami patvaļīgas apcietināšanas, spīdzināšanas, piespiedu bezvēsts pazušanas gadījumi un diskriminācija, jo īpaši attiecībā uz migrantiem;

I.   tā kā valsts varas īstenošana Lībijā nebalstās uz tiesiskumu vai demokrātisko atbildību, kas ir novedis pie tā, ka pret ārvalstniekiem un viņu interesēm izturas patvaļīgi un neparedzami, ko pierāda, piemēram, nesenais atgadījums ar Šveices uzņēmējiem un citiem ārvalstniekiem, kuru vārdi netika izpausti un kurus sodīja par vispārēja noziedzīga nodarījuma veikšanu,

1.  saistībā ar pašreizējām sarunām par pamatnolīgumu sniedz Padomei šādus ieteikumus:

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informācijas nolūkā Komisijai un Eiropas Savienības dalībvalstu valdībām.

(1) OV C 244 E, 18.10.2007., 208. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0246.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūcija par kristiešu situāciju un reliģiskās pārliecības brīvību

P7_TA(2011)0021 RC-B7-0039/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas, sevišķi 2007. gada 15. novembra rezolūciju par bīstamiem notikumiem, kas apdraud kristiešu un citu ticīgo kopienu pastāvēšanu(1), 2010. gada 21. janvāra rezolūciju par uzbrukumiem kristiešu kopienu pārstāvjiem(2), 2010. gada 6. maija rezolūciju par nežēlīgajiem slaktiņiem Džosā, Nigērijā(3), 2010. gada 20. maija rezolūciju par reliģijas brīvību Pakistānā(4) un 2010. gada 25. novembra rezolūciju par Irāku, jo īpaši nāvessoda piespriešanu (sevišķi Tariq Aziz lietā) un uzbrukumiem kristiešu kopienām(5),

–  ņemot vērā gada ziņojumus par cilvēktiesību stāvokli pasaulē un jo īpaši 2010. gada 16. decembra rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2009. gadā(6),

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu,

–  ņemot vērā 1966. gadā pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu,

–  ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā ANO īpašās referentes reliģiju vai pārliecības brīvības jautājumos ziņojumus, un jo īpaši 2009. gada 29. decembra, 2010. gada 16. februāra un 2010. gada 29. jūlijā ziņojumu,

–  ņemot vērā 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 17. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton preses sekretāra paziņojumu pēc uzbrukuma Koptu baznīcas locekļiem Aleksandrijā, Ēģiptē 2011. gada 1. janvārī,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Jerzy Buzek paziņojumu par sprādzienu, kurā bojā gāja cilvēki Ēģiptes baznīcā 2011. gada 1. janvārī,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienība vairākkārt ir paudusi apņemšanos aizstāvēt reliģijas, apziņas un domas brīvību un uzsvērusi, ka valdībām ir pienākums nodrošināt šo brīvību ievērošanu visā pasaulē; tā kā attiecības ar trešām valstīm Eiropas Savienība veido uz cilvēktiesību, demokrātijas un pilsonisko brīvību izaugsmes vispārējā pamata, kas noteikts ES un trešo valstu nolīgumu demokrātijas klauzulā;

B.  tā kā saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību; tā kā šīs tiesības nozīmē arī brīvību sekot reliģijai vai pārliecībai, vai pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai vai pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem, publiski vai privāti piekopjot kultu, izpildot reliģiskas un rituālas ceremonijas un sludinot mācību;

C.  tā kā domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība attiecas gan uz reliģiju sekotājiem, gan arī uz ateistiem, agnostiķiem un cilvēkiem bez konkrētas pārliecības;

D.  tā kā 2010. gadā ir notikuši vairāki uzbrukumi kristiešu kopienām visā pasaulē un bijuši vairāki tiesas procesi un gadījumi, kad piespriests nāvessods par zaimošanu, bieži vien sievietēm; tā kā pēdējo gadu statistikas dati par reliģiskās pārliecības brīvību liecina, ka lielākā daļa reliģiskās pārliecības dēļ pastrādātas vardarbības aktu ir vērsti pret kristiešiem, kā norādīts organizācijas “Aid to the Church in Need” 2009. gada ziņojumā par reliģiskās pārliecības brīvību pasaulē; tā kā dažos gadījumos kristiešu kopienas ir nostādītas tādā situācijā, kas apdraud to turpmāko pastāvēšanu, un, ja tās pazustu, tas katrā konkrētajā valstī nozīmētu būtisku reliģiskā mantojuma zaudējumu;

E.  tā kā 2011. gada 11. janvārī Nigērijā zvērīgos uzbrukumos kristiešu kopienai jau atkal bojā gāja nevainīgi cilvēki; tā kā 2010. gada 24. decembrī notika uzbrukumi vairākām baznīcām Maiduguri, bet 2010. gada 25. decembrī ‐ vairāki bumbu sprādzieni Nigērijas pilsētā Džosā, kuru rezultātā tika nogalināti 38 civiliedzīvotāji un vairāki desmiti ievainoti; tā kā 2010. gada 21. decembrī Turu ciematā Nigērija ar zobeniem un mačetēm bruņoti vīri uzbruka vietējo kristiešu grupai, nogalinot trīs un ievainojot divus; tā kā 2010. gada 3. decembrī Džosas pilsētā Nigērija, tika atrasti septiņu kristiešu, tostarp sieviešu un bērnu līķi, un vēl četri uzbrukumā tika ievainoti;

F.  tā kā Pendžabas gubernatora Salman Taseer noslepkavošana 2011. gada 4. janvārī, kā arī Asia Noreen lieta Pakistānā izraisīja starptautiskās sabiedrības protestus;

G.  tā kā Aleksandrijā 2011. gada 1. janvāra terora aktā pret koptu kristiešiem dzīvību zaudēja un tika ievainoti nevainīgi civiliedzīvotāji;

H.  tā kā 2010. gada 25. decembrī kāds priesteris un 9 gadus veca meitenīte un vēl 9 cilvēki tika ievainoti, kad Ziemassvētku dienā Sulu pilsētā (Filipīnas) kapelā tika detonēts spridzeklis;

I.  tā kā 2010. gada 25. decembrī Kipras ziemeļu daļas Rizokarpaso ciemā un Aia Triada ciemā, piemērojot spēku tika pārtraukti Ziemassvētku dievkalpojumi;

J.  tā kā 2010. gada 30. decembrī džihāda teroristi, vēršoties pret asīriešu kristiešu ģimenēm, Bagdādē Irākā, kristiešu mājās sarīkoja koordinētus sprādzienus, kuru rezultātā vismaz divi cilvēki gāja bojā, bet 14 tika ievainoti; tā kā 2010. gada 27. decembrī Dujail, Irākā ceļmalā novietots spridzeklis nogalināja kādu asīriešu kristiešu sievieti un ievainoja viņas vīru; tā kā 2010. gada 22. novembrī Mosulā tika nogalināti divi irākieši ‐ kristieši; tā kā Bagdādē 2010. gada 10. novembrī notika virkne uzbrukumu, kas bija vērsti pret kristiešiem, un šajos uzbrukumos tika nogalināti nevainīgi cilvēki; tā kā 2010. gada 1. novembrī notika slaktiņš sīriešu katoļu Mūsu Pestītājas Dievmātes baznīcā Bagdādē, kurā gāja bojā 52 cilvēki, tostarp sievietes un bērni;

K.  tā kā Irānas valdība ir izvērsusi kampaņu pret kristiešiem Islāma Republikā, pagājušā mēnesī apcietinot vairāk nekā 1000 cilvēku, piespiežot daudzus bēgt no valsts, vai paliekot viņiem draud apsūdzības kriminālnoziegumos un iespējams ‐ nāvessods;

L.  tā kā arī Vjetnamā tiek bargi apspiesta Katoļu baznīcas darbība, kā arī citas reliģiskās kopienas, kā to skaidri parāda Vjetnamas kalnu iedzīvotāju kopienu smagā situācija; tā kā tomēr, var atzinīgi vērtēt Vjetnamas režīma attieksmes uzlabošanos, jo Tēvs Nguyen Van Ly tika atbrīvots no apcietinājuma;

M.  tā kā šie vardarbīgie islāmistu ekstrēmistu uzbrukumi ir arī uzbrukumi attiecīgajās valstīs pastāvošajai iekārtai, jo to mērķis ir izraisīt nemierus un sākt pilsoņu karu starp dažādām reliģiskajām grupām;

N.  tā kā arī Eiropa, tāpat kā citas pasaules daļas, nav brīva no reliģiskās pārliecības brīvības pārkāpumiem un uzbrukumiem reliģiskajām minoritātēm viņu pārliecības dēļ, kā arī no diskriminācijas reliģisku motīvu dēļ;

O.  tā kā starpkopienu dialogs ir būtiski svarīgs miera un savstarpējas sapratnes veicināšanai starp tautām;

1.  nosoda nesenos uzbrukumus kristiešu kopienām vairākās valstīs un pauž solidaritāti ar cietušo ģimenēm; pauž nopietnas bažas par to, ka aizvien pieaug neiecietība un represijas pret kristiešu kopienām, un tās tiek pakļautas nežēlīgiem uzbrukumiem, jo īpaši Āfrikas, Āzijas un Tuvo Austrumu valstīs;

2.  atzinīgi vērtē varas iestāžu centienus noskaidrot šo pret kristiešu kopienām vērsto uzbrukumu autorus un īstenotājus; mudina valdības nodrošināt, ka šo noziegumu izdarītāji un visas personas, kas ir atbildīgas par šiem uzbrukumiem, kā arī citiem pret kristiešiem un citām reliģiskām un mazākuma grupām īstenotiem vardarbības aktiem, tiek sauktas pie atbildības un tiesātas taisnīgā tiesas procesā;

3.  asi nosoda visus vardarbības aktus pret kristiešiem un citām reliģiskām kopienām, kā arī visa veida uz reliģiju vai pārliecību balstītu diskrimināciju un neiecietību, kas vērsta pret reliģioziem cilvēkiem un tā sauktajiem “atkritējiem”, kā arī neticīgajiem; atkārtoti uzsver, ka tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību ir viena no cilvēka pamattiesībām;

4.  ir nobažījies par to, ka pēdējos gados kristieši masveidā izceļojuši no vairākām valstīm, jo īpaši no Tuvo Austrumu valstīm;

5.  pauž bažas par to, ka Pakistānas likums par zaimošanu, pret kuru publiski iebilda bijušais gubernators Salman Taseer, joprojām tiek piemērots, lai vajātu reliģiskās konfesijas, tostarp kristiešus, piemēram, piespriežot nāvessodu piecu bērnu mātei kristietei Asia Noreen, un ka gubernatora Salman Taseer slepkavu liela Pakistānas sabiedrības daļa uzskata par varoni;

6.  atzinīgi vērtē Ēģiptes sabiedrības reakciju, kas asi nosodīja terora aktu un uzreiz saprata, ka uzbrukums bija sarīkots, lai grautu Ēģiptes sabiedrībā dziļi iesakņojušās tradicionālās saites starp kristiešiem un musulmaņiem; atzinīgi vērtē koptu kristiešu un musulmaņu kopīgās demonstrācijas Ēģiptē, protestējot pret notikušo uzbrukumu; atzinīgi vērtē arī to, ka uzbrukumu publiski nosodījis Ēģiptes prezidents Hosni Mubaraks, Al-Azhar šeihs un Ēģiptes lielmuftijs Dr. Ali Gomaa;

7.  nosoda Turcijas varas iestāžu rīcību, ar spēku pārtraucot Ziemassvētku dievkalpojumu, ko Ziemassvētku dienā svinēja Kipras ziemeļu daļā palikušie 300 kristieši;

8.  pauž visdziļākās bažas par to, ka vairākās vietās pasaulē terorisma aktu pastrādātāji saviem mērķiem ļaunprātīgi izmanto reliģiju; nosoda reliģijas kā instrumenta izmantošanu dažādos politiskos konfliktos;

9.  mudina varas iestādes valstīs, kurās notiek satraucoši daudz pret reliģiskajām konfesijām vērstu uzbrukumu, uzņemties atbildību, nodrošinot iespēju brīvi un neslēpti praktizēt savu reliģiju visām reliģiskajām konfesijām, intensīvāk strādāt, nodrošinot savās valstīs reliģiskajām konfesijām ticamu un efektīvu aizsardzību, un garantēt valstī reliģisko konfesiju locekļiem personas drošību un fizisko neaizskaramību, tā pildot saistības, ko attiecīgās valstis ir uzņēmušās starptautiskā mērogā;

10.  vēlreiz atkārtoti uzsver, ka cilvēktiesību un pilsonisko brīvību, tostarp reliģijas vai pārliecības brīvības ievērošana ir Eiropas Savienības pamatprincipi un mērķi, un tas ir kopīgs pamats attiecībās ar trešām valstīm;

11.  aicina Padomi, Komisiju un Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci nolīgumos un sadarbībā ar trešām valstīm, kā arī ziņojumos par cilvēktiesībām īpašu uzmanību veltīt reliģijas vai pārliecības brīvības jautājumiem un reliģisko kopienu, tostarp kristiešu stāvoklim;

12.  aicina Ārlietu padomē 2011. gada 31. janvārī apspriest jautājumu par kristiešu vajāšanu un reliģijas vai pārliecības brīvības ievērošanu, šo apspriežu gaitā vajadzētu nonākt pie konkrētiem rezultātiem, jo īpaši attiecībā uz instrumentiem, kurus varētu izmantot, lai sniegtu drošību un aizsardzību apdraudētām reliģiskajām kristiešu kopienām, neatkarīgi no tā, kurā vietā pasaulē tās atrastos;

13.  aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci steidzami izstrādāt ES stratēģiju, kas nodrošinātu, ka tiek ievērotas cilvēka tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību, stratēģijā iekļaujot pasākumu kopumu, kuri vērsti pret tām valstīm, kas apzināti nenodrošina reliģisko denomināciju aizsardzību;

14.  aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, ņemot vērā pēdējā laika notikumus un arvien pieaugošo nepieciešamību analizēt un izprast kultūras attīstību un ar reliģiju saistītās tendences starptautiskajās attiecībās un mūsdienu sabiedrībā, izveidot Eiropas Ārējās darbības dienesta Cilvēktiesību direktorātā pastāvīgu kapacitāti, lai uzraudzītu sabiedrību un valdību praktizētus ierobežojumus reliģiskās pārliecības brīvībai un līdzīgām tiesībām, un regulāri ziņot Parlamentam par šo jautājumu;

15.  aicina Padomi, Komisiju un Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Parlamentu gada ziņojumā par cilvēktiesību stāvokli iekļaut nodaļu par reliģiskās pārliecības brīvību;

16.  mudina ES iestādes pildīt pienākumu saskaņā ar LESD 17. pantu un uzturēt atvērtu, pārredzamu, kā arī regulāru dialogu ar baznīcām un reliģijām, filozofiskām un nekonfesionālām organizācijām, lai tādējādi nodrošinātu, ka jautājums par kristiešu un citu reliģisko kopienu vajāšanu ir prioritārs jautājums, kas tiek sistemātiski apspriests;

17.  aicina Eiropas reliģisko kopienu vadītājus nosodīt uzbrukumus kristiešu kopienām un citu reliģisko pārliecību grupām, pamatojoties uz to, ka cieņa pienākas ikvienai denominācijai;

18.  atkārtoti pauž savu atbalstu visām iniciatīvām, kuru mērķis ir veicināt dialogu un savstarpējo cieņu starp reliģiskajām un citām kopienām; aicina visas reliģiskās struktūras veicināt toleranci un uzņemties iniciatīvu, lai nepieļautu naida kurināšanu, vardarbību un ekstrēmistu radikālisma pieaugumu;

19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos/Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ēģiptes parlamentam un valdībai, Irānas parlamentam un valdībai, Irākas parlamentam un valdībai, Nigērijas parlamentam un valdībai, Pakistānas parlamentam un valdībai, Filipīnu parlamentam un valdībai, Vjetnamas parlamentam un valdībai, kā arī Islāma konferences organizācijai.

(1) OV C 282 E, 6.11.2008., 474. lpp. (2) OV C 305 E, 11.11.2010., 7. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0157. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0194. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0448. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūcija par stāvokli Baltkrievijā

P7_TA(2011)0022 RC-B7-0044/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Baltkrievijā, jo īpaši 2009. gada 17. decembra rezolūciju par Baltkrieviju(1),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/639/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret dažām Baltkrievijas amatpersonām(2), ar kuru līdz 2011. gada 31. oktobrim pagarina gan ierobežojošos pasākumus, gan dažu ierobežojumu apturēšanu,

–  ņemot vērā 2010. gada 25. oktobrī pieņemtos Ārlietu padomes secinājumus,

–  ņemot vērā EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (EDSO/DICB) un EDSO Parlamentārās asamblejas (EDSO PA) 2010. gada 20. decembra paziņojumu par sākotnējiem atzinumiem un secinājumiem saistībā ar prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Prāgas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtajā deklarācijā atkārtoti apstiprinātas saistības, tostarp Baltkrievijas saistības, ievērot starptautiskās tiesības un pamatvērtības, kas ietver demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

B.  tā kā Padome 2010. gada 25. oktobrī “aicināja Baltkrievijas iestādes nodrošināt, ka (prezidenta) vēlēšanas norit saskaņā ar starptautiskajām demokrātisku vēlēšanu normām un standartiem un tiek izpildītas Baltkrievijas saistības pret EDSO un ANO”;

C.  tā kā Baltkrievija apņēmās apsvērt EDSO un tā Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (DICB) ieteikumus par uzlabojumiem valsts vēlēšanu likumā, lai nodrošinātu tā atbilstību starptautiskajiem standartiem attiecībā uz demokrātiskām vēlēšanām, kā arī apņēmās apspriesties ar EDSO par ierosinātajiem grozījumiem; tā kā Baltkrievijas Nacionālā asambleja ir apstiprinājusi Vēlēšanu kodeksa reformu, iepriekš neapspriežoties ar EDSO;

D.  tā kā Padome “atkārtoti apliecināja gatavību padziļināt attiecības ar Baltkrieviju atkarībā no tās sasniegumiem virzībā uz demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu, kā arī Padome apliecināja gatavību palīdzēt valstij šo mērķu sasniegšanā. Ja Baltkrievijā minētajās jomās tiks konstatēts progress, Padome ir gatava veikt pasākumus, ar kuriem atjaunināt līgumattiecības ar Baltkrieviju”;

E.  tā kā Padome, izvērtējot notikumus Baltkrievijā, nolēma attiecināt ierobežojošos pasākumus pret atsevišķām Baltkrievijas amatpersonām, bet atcelt ceļošanas ierobežojumus uz ES, ‐ abos gadījumos līdz 2011. gada 31. oktobrim;

F.  tā kā, pamatojoties uz EDSO PA un EDSO/DICB paziņojumu par sākotnējiem atzinumiem un secinājumiem par prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā, nelieli uzlabojumi tika veikti, gatavojoties vēlēšanām, tomēr šos uzlabojumus aizēnoja nopietnie pārkāpumi vēlēšanu dienā, kā arī vardarbība, kas norisinājās 2010. gada 19. decembra naktī;

G.  tā kā par dalību Minskā 2010. gada 19. decembrī notikušajā demonstrācijā tika aizturētas vairāk nekā 700 personas, no kurām lielākā daļa tika atbrīvota, piespriežot nelielus administratīvos sodus, savukārt pret 24 opozīcijas aktīvistiem un žurnālistiem, tostarp 6 prezidenta amata kandidātiem ir izvirzītas apsūdzības par “masu nekārtību rīkošanu”, kā arī par vardarbīgiem uzbrukumiem un bruņotu pretošanos, un tā rezultātā viņiem varētu tikt piespriests sods ar brīvības atņemšanu līdz pat 15 gadiem; tā kā drīz varētu tikt izvirzītas apsūdzības vēl pret 14 personām;

H.  tā kā policijas uzbrukumu 2010. gada 19. decembra demonstrācijai un turpmākos tiesībaizsardzības iestāžu veiktos pasākumus pret demokrātisko opozīciju, neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem nosodīja Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs, ES augstā pārstāve un ANO ģenerālsekretārs,

I.  tā kā advokātus, kas pārstāv protestētājus, politiskās opozīcijas pārstāvjus vai viņu ģimenes, apdraud iespēja zaudēt licenci vai tiesības praktizēt,

1.  uzskata, ka, pamatojoties uz EDSO PA un EDSO/DICB sākotnējo secinājumu atzinumiem, 2010. gada 19. decembra prezidenta vēlēšanas neatbilda starptautiskajiem standartiem par brīvām, taisnīgām un pārredzamām vēlēšanām; uzskata, ka šis balsojums ir kārtējā zaudētā iespēja nodrošināt Baltkrievijā pāreju uz demokrātiju, un, ņemot vērā dauzos nopietnos pārkāpumus, par kuriem ziņoja EDSO/DICB, aicina rīkot jaunas vēlēšanas, kas atbilstu EDSO standartiem par brīvām un demokrātiskām vēlēšanām;

2.  nosoda policijas un KGB dienestu pielietoto brutālo spēku pret protestantiem vēlēšanu dienā un jo īpaši pauž sašutumu par brutālo uzbrukumu U. Niakliayeu, norādot, ka abi minētie uzbrukumi ir rupjš tādu demokrātisko pamatprincipu pārkāpums kā pulcēšanās brīvība un vārda brīvība, kā arī cilvēktiesības, turklāt pauž bažas par Baltkrievijas iestāžu mēģinājumiem nodot valsts aizgādībā Danil Sannikov, prezidenta amata kandidāta Andrei Sannikov un pētnieciskās žurnālistikas reportieres Irina Khalip trīsgadīgo dēlu, kura abi vecāki kopš 2010. gada 19. decembra vēlēšanām atrodas cietumā; ir jo īpaši nobažījies par Mikalay Statkevich veselības stāvokli, kurš jau 31. dienu turpina badastreiku;

3.  stingri nosoda to, ka tika arestēti un aizturēti miermīlīgi protestētāji, liela daļa prezidenta amata kandidātu (piemēram, Uladzimir Niakliayeu, Andrei  Sannikov, Mikalay Statkevich un Aleksey Michalevich), demokrātiskās opozīcijas vadītāji (piemēram, Pavel Sevyarynets, Anatoly Lebedko), kā arī daudzi pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, žurnālisti, skolotāji un studenti, kuriem draud brīvības atņemšana uz laiku līdz 15 gadiem; aicina EDSO aizgādībā veikt neatkarīgu un objektīvu starptautisko izmeklēšanu par šiem notikumiem; prasa nekavējoties atcelt apsūdzības, kas izvirzītas politisku iemeslu dēļ;

4.  nosoda represijas un mudina Baltkrievijas iestādes nekavējoties pārtraukt jebkāda veida pret pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem vērstu vajāšanu, iebiedēšanu vai draudus, tostarp reidus, pārmeklēšanu un materiālu konfiscēšanu privātajos mājokļos, neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu telpās un pilsoniskās sabiedrības organizāciju birojos, kā arī pārtraukt izslēgšanu no universitātēm un atlaišanu no darba;

5.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus vēlēšanu dienā un pēc tās aizturētos, tostarp tādas personas, kuras organizācija “Amnesty International” atzinusi par ieslodzītām pārliecības dēļ; aicina Baltkrievijas iestādes nodrošināt apcietinātajiem neierobežotu saziņu ar radiniekiem un juridiskās palīdzības un medicīniskās aprūpes pieejamību;

6.  pauž nožēlu, ka Baltkrievijas iestādes ir pieņēmušas lēmumu par EDSO biroja darbības izbeigšanu Baltkrievijā, un aicina Baltkrievijas iestādes atcelt šo lēmumu;

7.  nosoda vairāku galveno tīmekļa vietņu bloķēšanu Baltkrievijā vēlēšanu dienā, tostarp tīklošanas kanālu un opozīcijas tīmekļa vietņu slēgšanu; uzsver, ka pašreizējā plašsaziņas līdzekļu legalizācija Baltkrievijā neatbilst starptautiskajiem standartiem un tāpēc aicina Baltkrievijas iestādes šo procesu pārskatīt un izdarīt tajā izmaiņas;

8.  aicina Padomi, Komisiju un ES augsto pārstāvi pārskatīt ES politiku attiecībā uz Baltkrieviju, tostarp apsvērt iespēju piemērot mērķtiecīgas ekonomiskās sankcijas un pārtraukt jebkādu makrofinansiālu palīdzību, ko sniedz, izmantojot SVF aizdevumus, kā arī pārtraukt EIB aizdevumu darījumus un ERAB programmas; uzsver, ka EKP virziens un dalībvalstu palīdzība Baltkrievijai ir jāpārorientē, lai nodrošinātu pienācīgu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai; atkārtoti norāda, cik nozīmīga ir Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta efektīva izmantošana;

9.  aicina Komisiju, izmantojot visus finansiālos un politiskos līdzekļus, atbalstīt Baltkrievijas pilsoniskās sabiedrības, neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu (tostarp televīzijas kanāla “Belsat”, Eiropas radiostacijas Baltkrievijā, radiostacijas “Racja” un citu raidstaciju) un nevalstisko organizāciju centienus veicināt Baltkrievijā demokrātiju un pretoties pastāvošajam režīmam; atbalsta Baltkrievijas opozīcijas prasību palielināt finansiālo atbalstu Baltkrievijas opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvībai Briselē; uzskata, ka ir jāpaātrina un jāveicina Baltkrievijas nevalstisko organizāciju attiecības ar starptautisko nevalstisko organizāciju kopienu; vienlaikus aicina Komisiju apturēt pašreizējo sadarbību un nesniegt palīdzību tiem Baltkrievijas plašsaziņas līdzekļiem, kas ir valsts īpašumā; vienlaikus Komisijai būtu jāfinansē atkārtota Uladzimir Niakliayeu dzejas grāmatu, ko nesen konfiscējušas un sadedzinājušas Baltkrievijas varas iestādes, izdošana un izplatīšana;

10.  aicina Eiropas Komisiju izstrādāt to nevalstisko organizāciju reģistrēšanas mehānismu, kurām politisku motīvu dēļ atteikta reģistrācija Baltkrievijā un kuras ar šā mehānisma starpniecību varēs piekļūt ES programmām;

11.  mudina Komisiju turpināt sniegt un palielināt finansiālo atbalstu Eiropas Humanitāro zinātņu universitātei (EHU), kas atrodas Viļņā (Lietuvā), lai palielinātu stipendiju skaitu Baltkrievijas studentiem, kuri ir tikuši represēti par viņu pilsoniskajām aktivitātēm un izslēgti no universitātēm, un lai atbalstītu līdzekļu devēju konferenci “Solidarizācija ar Baltkrieviju” Varšavā (2011. gada 2. februārī) un tai sekojošo konferenci Viļņā (2011. gada 3. un 4. februārī);

12.  aicina Padomi, Komisiju un ES augsto pārstāvi nekavējoties atjaunot vīzu aizlieguma piemērošanu Baltkrievijas augsta ranga amatpersonām, attiecinot šo aizliegumu arī uz valsts ierēdņiem, tiesu iestāžu amatpersonām un par drošību atbildīgajām amatpersonām, kuras var uzskatīt par atbildīgām par manipulēšanu ar vēlēšanu rezultātiem un brutālajām represijām un arestiem, kas notika pēc vēlēšanām, kā arī iesaldēt viņu līdzekļus; norāda, ka sankcijām būtu jāpaliek spēkā vismaz tik ilgi, kamēr netiks atbrīvoti visi politieslodzītie un apcietinātie un kamēr netiks atsauktas pret viņiem izvirzītās apsūdzības; atzinīgi vērtē Polijas valdības labo piemēru, piemērojot Minskas režīma atbalstītājiem ieceļošanas ierobežojumus un vienlaikus vienkāršojot Baltkrievijas iedzīvotāju iekļuvi Eiropas Savienībā;

13.  aicina Padomi apsvērt iespēju pārtraukt Baltkrievijas dalību Austrumu partnerības pasākumos ne vēlāk kā Budapeštas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē, ja netiks saņemts pieņemams skaidrojums par stāvokli Baltkrievijā un panāktas tā būtiskas izmaiņas; šī dalības pārtraukšana neattiecas uz nevalstiskajām organizācijām un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

14.  aicina Komisiju un Padomi intensīvāk risināt sarunas par direktīvām saistībā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumiem un vīzu režīma atvieglošanu, paredzot pieņemamu maksu par vīzu izsniegšanu, tādējādi sekmējot cilvēku kontaktus;

15.  vēlas, lai ES dalībvalstis nevājinātu ES rīcību, izmantojot tādas divpusējas iniciatīvas ar Baltkrievijas režīmu, kuras apdraud uzticību Eiropas ārpolitikai un tās efektivitāti;

16.  pauž viedokli, ka sporta sacīkstes, piemēram, 2014. gada pasaules čempionātu hokejā, Baltkrievijā rīkot nedrīkst, kamēr valstī nav atbrīvoti politieslodzītie;

17.  pauž nožēlu par Krievijas Federācijas nostāju, ka notikušās vēlēšanas un represijas jāuzskata par valsts iekšējo lietu; iesaka Eiropas Komisijai sākt dialogu, apspriedes un politisku saskaņošanu ar Baltkrievijas kaimiņvalstīm ārpus ES, kurām jau vēsturiski ir izveidojušās īpašas attiecības ar šo valsti un kuras ir arī ES partneri, proti, ar Krieviju un Ukrainu, lai maksimāli palielinātu ES politikas efektivitāti attiecībā uz Baltkrieviju, un sadarboties, lai pasākumus, ko īsteno, vēršoties pret demokrātisko deficītu un cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā, pienācīgi līdzsvarotu ar nepieciešamību novērst šīs valsts starptautisko izolāciju;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES augstajai pārstāvei, ES dalībvalstu valdībām, Baltkrievijas prezidentam, valdībai un parlamentam, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai un EDSO Parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 286 E, 22.10.2010., 16. lpp. (2) OV L 280, 26.10.2010., 18. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūcija par 2009. gada ziņojumu par konkurences politiku (2010/2137(INI))

P7_TA(2011)0023 A7-0374/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par 2009. gada ziņojumu par konkurences politiku (COM(2010)0282) un Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots Komisijas 2009. gada ziņojumam par konkurences politiku (SEC(2010)0666),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā(1),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās Regula)(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. oktobra paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošana pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu iestādēm saistībā ar pašreizējo globālo finanšu krīzi(3) (banku darbības paziņojums),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. decembra paziņojumu par Finanšu iestāžu rekapitalizāciju pašreizējās finanšu krīzes apstākļos ‐ atbalsta ierobežošana līdz nepieciešamajam minimumam un aizsardzības līdzekļi pret pārmērīgiem konkurences traucējumiem(4) (rekapitalizācijas paziņojums),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 25. februāra paziņojumu par samazinātas vērtības aktīviem piemērojamo režīmu Kopienas banku nozarē(5) (samazinātas vērtības aktīvu paziņojums),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. jūlija paziņojumu par finanšu nozares dzīvotspējas atjaunošanu un tās pārstrukturēšanas pasākumu novērtējumu pašreizējās krīzes apstākļos atbilstīgi valsts atbalsta noteikumiem(6) (pārstrukturēšanas paziņojums) (šie četri paziņojumi turpmāk tekstā minēti kā “četri paziņojumi attiecībā uz finanšu nozari”),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. decembra paziņojumu par valsts atbalsta pasākumu Kopienas pagaidu shēmu, lai veicinātu piekļuvi finansējumam pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos(7) (pagaidu shēma),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 9. februāra paziņojumu “Norādījumi par Komisijas prioritātēm, piemērojot EK līguma 82. pantu dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai”(8),

–  ņemot vērā Komisijas Paraugprakses kodeksu par valsts atbalsta pārbaudes procedūru izpildi(9), Komisijas paziņojumu par vienkāršotu procedūru dažu valsts atbalsta veidu izskatīšanai(10) un Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu valstu tiesās(11) (vienkāršošanas tiesību aktu pakete),

–  ņemot vērā Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai(12),

–  ņemot vērā valsts atbalsta progresa ziņojuma 2009. gada pavasarī, 2009. gada rudenī un 2010. gada pavasarī atjauninātās redakcijas ‐ attiecīgi (COM(2009)0164), (COM(2009)0661) un (COM(2010)0255),

–  ņemot vērā 2009. gada 10. marta rezolūciju par ziņojumiem par konkurences politiku 2006. un 2007. gadā(13) un 2010. gada 9. marta rezolūciju par 2008. gada ziņojumu par konkurences politiku(14),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūciju par pārtikas cenām Eiropā(15),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 19. februāra deklarāciju par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgu varas izmantošanu un tās novēršanu(16),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0374/2010),

A.  tā kā pēdējo divu gadu finanšu un ekonomikas krīzes radīto ārkārtējo apstākļu dēļ bija jāveic ārkārtas pasākumi; tā kā Komisijas centieni palīdzēja stabilizēt finanšu tirgus, vienlaikus aizsargājot vienotā tirgus integritāti;

B.  tā kā ‐ lai tirgi labi darbotos, krīzes apstākļos ir svarīgi nodrošināt finanšu stabilitāti, atjaunot kredīta plūsmas un reformēt finanšu sistēmu un tā kā konkurences noteikumi tādēļ būtu jāpiemēro elastīgi, bet stingri;

C.  tā kā protekcionisms un konkurences noteikumu izpildes nodrošināšanas trūkums tikai vēl vairāk padziļinātu un paildzinātu šo krīzi;

D.  tā kā konkurences politika ir būtiski svarīgs instruments dinamiska, efektīva un novatoriska ES iekšējā tirgus un tās pasaules līmeņa konkurētspējas nodrošināšanai un finanšu krīzes pārvarēšanai;

E.  tā kā augošais budžeta deficīts un lielais valsts parāds daudzās dalībvalstīs var palēnināt ekonomikas atveseļošanos un izaugsmi nākamajos gados;

F.  tā kā dalībvalstu valdības, reaģējot uz finanšu krīzi, ir piešķīrušas lielas valsts atbalsta summas, piemēram, garantiju shēmu un rekapitalizācijas shēmu veidā un kā finansiālu atbalstu banku līdzekļu likviditātes nodrošināšanai; tā kā šie pasākumi bankām ir radījuši būtisku finansējuma avotu un kalpojuši par apdrošinājumu pret riskiem, kas parasti apdraud finanšu nozari;

G.  tā kā empīriskas analīzes liek domāt, ka dalībvalstu valdību garantijas ir radījušas dažādas sekas un izkropļojumus, piemēram, privāto obligāciju izplatīšanas samazināšanos, kas jāņem vērā, apsverot valsts atbalsta paplašināšanu vai ārkārtas noteikumu spēkā esamības laikposma pagarināšanu;

H.  tā kā nodokļu pārvaldība ir svarīgs faktors konkurencei labvēlīgu apstākļu saglabāšanā un iekšējā tirgus darbības uzlabošanā;

I.  tā kā joprojām ir vērojama nepilnīga konkurence enerģētikas sektorā, lauksaimniecības preču ražošanā u.c. sektoros;

J.  tā kā sekmīga MVU attīstība brīvas konkurences apstākļos ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem efektīvai finanšu krīzes pārvarēšanai,

Vispārīgi apsvērumi

1.  Atzinīgi vērtē 2009. gada ziņojumu par konkurences politiku;

2.  pauž gandarījumu par Komisijas ātro reakciju uz krīzi; pauž atzinību Komisijai par to, ka tā ārkārtas apstākļos efektīvi izmantojusi konkurences politikas pasākumus;

3.  turpina atbalstīt aktīvāku Parlamenta lomu konkurences politikas pielāgošanā, paredzot tam līdzvērtīgu lomu likumdošanā; prasa to regulāri informēt par jebkādām iniciatīvām šajā jomā;

4.  atkārtoti aicina Komisiju kā vienīgo ES līmenī konkurences jomā kompetento iestādi sniegt Parlamentam detalizētu ikgadēju ziņojumu par pasākumiem, kas veikti, ņemot vērā Parlamenta ieteikumus, un skaidrot visas atkāpes no Parlamenta ieteikumiem; norāda, ka Komisijas atbilde uz Parlamenta 2008. gada ziņojumu par konkurenci ir tikai veikto darbību kopsavilkums un nesniedz nekādu ieskatu par attiecīgo pasākumu efektivitāti;

5.  uzsver, ka ES konkurences politika, kas pamatojas uz tādiem principiem kā atvērts tirgus un līdzvērtīgi konkurences apstākļi visās nozarēs, ir veiksmīgas iekšējā tirgus darbības stūrakmens un priekšnoteikums ilgtspējīgu, uz zināšanām balstītu darbavietu izveidei;

6.  uzsver prasību ievērot konsekvenci visās ES politikas jomās un prioritātes, kas noteiktas ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā 2020. gadam; akcentē, ka šī prasība ir īpaši svarīga attiecībā uz konkurences politiku;

7.  uzsver vispārējas nozīmes pakalpojumu svarīgumu sabiedrības pamatvajadzību apmierināšanā; prasa Komisijai, noslēdzot darbu pie ES konkurences noteikumu piemērošanas vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, ņemt vērā Lisabonas līgumā paredzēto satvaru un aktīvi iesaistīt Parlamentu darbībās, ko tā veiks, ņemot vērā atklāto apspriešanos par valsts atbalsta noteikumiem attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem;

8.  uzsver, ka ir jāsagatavo skaidri konkurences noteikumi, kas būtu noderīgi MVU;

9.  norāda, ka MVU ir jo īpaši liela nozīme visā Eiropas ekonomikā; turklāt uzsver MVU lielo jaunrades potenciālu un atgādina par Komisijai izteikto lūgumu ietvert īpašu sadaļu, kurā uzmanība tiktu pievērsta taisnīgiem un nediskriminējošiem MVU konkurences noteikumiem;

10.  aicina Komisiju novērtējumos un pētījumos, kas nepieciešami konkurences politikas pilnveidošanai, iesaistīt neatkarīgus un uzticamus ekspertus; mudina to publicēt šo novērtējumu un pētījumu rezultātus;

11.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ar turpmāko tiesību aktu iekšējā tirgus jomā palīdzību tiktu īstenots Līguma par Eiropas Savienības darbību 12. pants, kurā noteikts, ka “patērētāju tiesību aizsardzības prasības ņem vērā, nosakot un īstenojot pārējo Savienības politiku un darbības”;

12.  aicina Komisiju ikgadējā ziņojumā par konkurences politiku vairāk uzsvērt ieguvumus, kādus patērētājiem nodrošina konkurence;

13.  ar interesi iepazinās ar ziņojumu par Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 darbību, kuru Komisija iesniedza piecus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā, un ‐ lai gan piekrīt, ka tas ir konkurences noteikumu atjaunināšanas un ES un dalībvalstu iestāžu darbības koordinācijas procesa viens no stūrakmeņiem, ‐ norāda, ka nolūkā nodrošināt efektīvāku īstenošanu, ir jāpārvar uzskatu nesaskaņas attiecībā uz prioritāšu noteikšanu, svarīgiem konkurences politikas pilnveidošanas aspektiem un sadarbības sistēmu darbību;

14.  uzsver nepieciešamību veidot sinerģijas starp konkurences politiku un patērētāju aizsardzības politiku, tajā skaitā izveidojot kolektīvās tiesiskās aizsardzības Eiropas modeli no konkurences tiesību pārkāpumiem cietušajām personām, kurš pamatotos uz brīvprātīgas piedalīšanās principu un kura izveidē tiktu ņemti vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūcijā noteiktie kritēriji, kas paredz to, ka kompensāciju identificētajai personu grupai izmaksā tikai par faktiskajiem zaudējumiem; aicina Komisiju apsvērt veidus, kā šādu mehānismu varētu iekļaut pastāvošajās valstu tiesību sistēmās;

15.  atgādina 2007. gada 25. aprīļa rezolūciju par Zaļo grāmatu: Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu(17) un uzsver, ka šajā jomā vēl nepieņemtajā likumdošanas priekšlikumā vajadzētu iekļaut 2009. gada 26. marta rezolūcijas par Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu saturu(18); uzsver ‐ lai atvieglotu individuālu un kolektīvu prasību iesniegšanu nolūkā saņemt kompensāciju par zaudējumiem, kas radušies ES pretmonopola tiesību aktu noteikumu neievērošanas dēļ, Komisijai bez nevajadzīgas kavēšanās jāiesniedz attiecīgs likumdošanas priekšlikums; šādam tiesību aktam jābūt transversālam pēc būtības, tajā jāizvairās no Ziemeļamerikas sistēmas pārmērībām un tas ir jāpieņem, izmantojot parasto likumdošanas (koplēmuma) procedūru;

16.  uzsver, ka tas ir atbalstījis Komisijas prasību 2011. gada budžetā piešķirt vairāk līdzekļu Komisijas personālam konkurences jomā; prasa to informēt par šo papildu līdzekļu izlietojumu; atgādina savu prasību pārdalīt pašreizējo Komisijas personālu to uzdevumu veikšanai, kas saistīti ar Komisijas pamatkomptencēm;

17.  uzsver, ka veiksmīgas konkurences politikas īstenošana un iekšējā tirgus neierobežota darbība ir būtiski priekšnoteikumi ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei Eiropas Savienībā;

18.  uzsver, ka pašreizējā fiskālās konsolidēšanas un ekonomikas ilgtspējīgas atveseļošanās panākšanas tendence dalībvalstīm būtu jāizmanto, lai nodrošinātu vienlīdzīgākus fiskālos apstākļus;

19.  uzskata, ka konkurences politikai vajadzētu sniegt ieguldījumu atklātu standartu un savietojamības veicināšanā un īstenošanā, lai novērstu to, ka tirgus dalībnieku mazākums tehnoloģiski norobežo patērētājus un klientus;

Pamatnodaļa.Konkurences politika un finanšu un ekonomikas krīze

20.  atzinīgi vērtē pagaidu noteikumus valsts atbalsta jomā, kurus sagatavoja, reaģējot uz finanšu un ekonomikas krīzi, proti, četrus paziņojumus attiecībā uz finanšu nozari un pagaidu pamatnoteikumus, kas paredzēti pārējām nozarēm; norāda uz valsts atbalsta pagaidu pasākumu piemērošanas laikposma pagarināšanu par vēl vienu gadu;

21.  pauž bažas, ka šo pasākumu, kas sākotnēji bija paredzēti kā pagaidu pasākumi, piemērošana galu galā varētu ieilgt; uzsver nepieciešamību pēc iespējas drīzāk atcelt pagaidu pasākumus un atbrīvojumus, it īpaši autobūves nozarē; mudina Komisiju paskaidrot pakāpeniskas pārtraukšanas kritērijus, ko izmantos, lai lemtu par minēto pasākumu īstenošanas iespējamu pagarināšanu;

22.  aicina Komisiju no jauna apsvērt, vai pašreizējais pagaidu satvars sniedz efektīvu ieguldījumu vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanā visā ES un vai šī satvara diskrecionāra piemērošana nodrošina optimālu iznākumu šajā jomā;

23.  mudina Komisiju, ņemot vērā pašreizējā satvara piemērošanas jomu, pārredzamības pakāpi un dažādo uz šo satvaru balstīto pasākumu konsekvenci, sagatavot detalizētu to lēmumu novērtējumu, kuri pieņemti saistībā ar valsts atbalsta pagaidu pasākumu piemērošanu, reaģējot uz ekonomikas un finanšu krīzi, un pievienot šo novērtējumu nākamajam gada ziņojumam par konkurenci;

24.  atkārtoti prasa Komisijai 2010. gadā publicēt visaptverošu ziņojumu par “zaļiem” ekonomikas atveseļošanās pasākumiem un vides aizsardzībai piešķirtā valsts atbalsta efektivitāti;

25.  uzsver nepieciešamību atjaunot to finanšu iestāžu konkurētspēju, kuras neizmantoja pagaidu noteikumus par valsts atbalstu;

26.  aicina Komisiju nodrošināt to, ka bankas saņemto valsts atbalstu atmaksā pēc iespējās drīz pēc finanšu sektora atveseļošanās, tādējādi nodrošinot godīgu konkurenci iekšējā tirgū un līdzvērtīgus nosacījumus attiecībā uz aiziešanu no tirgus;

27.  mudina Komisiju precizēt saistošos pārstrukturēšanas pasākumus saistībā ar iespējamo kropļojošo ietekmi, ko rada atmaksas nosacījumu atšķirības dalībvalstīs;

28.  tomēr uzsver, ka pašreizējā konsolidācija banku sektorā patiesībā ir palielinājusi vairāku nozīmīgu finanšu iestāžu tirgus daļu, un tādēļ mudina Komisiju arī turpmāk cieši uzraudzīt šo sektoru, lai pastiprinātu konkurenci Eiropas banku pakalpojumu tirgos, tai skaitā pārstrukturēšanas plānus, kas paredz banku darbības nošķiršanu gadījumos, kad privāto klientu noguldījumi tikuši izmantoti, lai šķērssubsidētu riskantākas investīciju banku darbības;

Reaģējot uz krīzi, pieņemto valsts atbalsta pagaidu noteikumu pārskatīšana

29.  mudina Komisiju sagatavot pētījumu, kas parādītu valsts atbalsta pasākumu ietekmi uz ekonomiku;

30.  mudina Komisiju Parlamentam sniegt vispusīgu analīzi par valsts atbalsta ietekmi uz konkurenci krīzes laikā;

31.  mudina Komisiju, ņemot vērā šādu visaptverošu ietekmes novērtējumu, īstenot korektīvus pasākumus, lai iekšējā tirgū nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

32.  aicina Komisiju veikt vispusīgu analīzi par to pārskatīto valsts atbalsta mehānismu ietekmi uz konkurenci un vienlīdzīgu konkurences apstākļu saglabāšanu ES, finanšu reformu un darbavietu izveidi, kurus pieņēma, reaģējot uz krīzi;

33.  aicina dalībvalstis aktīvi sadarboties ar Komisiju to pagaidu noteikumu pilnveidošanā un novērtēšanā, kurus pieņēma, reaģējot uz finanšu un ekonomikas krīzi, un savlaicīgi iesniegt detalizētus pārskatus par šo noteikumu īstenošanu un efektivitāti; mudina Komisiju veikt šo noteikumu darbības novērtējumu un sagatavot pētījumu par trešo valstu īstenoto pasākumu ietekmi uz Eiropas Savienību;

34.  aicina Komisiju valsts atbalsta apstiprināšanā un divestīcijas pasākumu noteikšanā nodrošināt maksimālu pārredzamību un stingri ievērot nediskriminācijas principu;

35.  prasa Komisijai sagatavot pētījumu, ņemot vērā ECB likviditātes nodrošināšanai sniegtā atbalsta iespējamo ietekmi no konkurences izkropļošanas viedokļa;

36.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt M3 naudas masu saistībā ar valsts atbalstu, kuru apstiprināja, lai novērstu uzņēmumu neplānotu pārmērīgu kapitalizāciju, kas attiecīgi izkropļotu konkurenci;

Valsts atbalsta kontrole

37.  norāda, ka valsts atbalsta politika ir konkurences politikas neatņemama daļa un ka valsts atbalsta kontrole atspoguļo nepieciešamību saglabāt līdzvērtīgus konkurences apstākļus visiem uzņēmumiem, kas darbojas vienotajā tirgū;

38.  uzsver ‐ Komisijas rūpīga pārraudzība attiecībā uz valsts atbalsta izmantošanu ir svarīga, lai nodrošinātu, ka šo atbalsta sistēmu neizmanto valsts rūpniecības nozaru aizsardzībai, kaitējot iekšējam tirgum un Eiropas patērētājiem;

39.  uzskata, ka, izvērtējot valsts atbalsta atbilstību Līgumam, ir būtiski rast pareizo līdzsvaru starp valsts atbalsta negatīvo ietekmi uz konkurenci un publiskajām finansēm un tā pozitīvo ietekmi vispārējo interešu ziņā;

40.  prasa noteikt skaidrus divestīcijas kritērijus, ņemot vērā tās ietekmi uz iesaistītajiem uzņēmumiem vidēji ilgā laikposmā, proti, uz izaugsmi, inovācijām un nodarbinātību, kā arī uz šo uzņēmumu lomas samazināšanos pasaules tirgū;

41.  mudina Komisiju rūpīgi izpētīt fiskālā valsts atbalsta režīmus atsevišķās dalībvalstīs, lai pārbaudītu, vai tie nav diskriminējoši un nepārredzami;

42.  aicina Komisiju pārveidot un pastiprināt savu fiskālā valsts atbalsta nodaļu;

43.  uzskata ‐ lai Komisija varētu vieglāk identificēt kaitīgus nodokļu konkurences režīmus, ir svarīgi, lai dalībvalstis pilnībā īstenotu lēmumu par nodokļu jomā pieņemto tiesību aktu automātisku paziņošanu, kuru 2002. gadā pieņēma darba grupa ES rīcības kodeksa izstrādei uzņēmējdarbības nodokļu jautājumos (Padomes dokuments 11077/02);

44.  ar bažām norāda, ka nelikumīgi piešķirta valsts atbalsta atgūšana ir ilgstošs un grūts process; mudina Komisiju padarīt procedūras vēl stingrākas un saglabāt spiedienu uz dalībvalstīm, it īpaši attiecībā uz atkārtotu pārkāpumu izdarītājiem;

45.  mudina Komisiju izskatīt, cik lielā mērā Eiropas Savienības CO2 emisijas bezmaksas atļauju pārāk devīga piešķiršana var izkropļot konkurenci atsevišķās nozarēs, ņemot vērā to, ka šīs atļaujas, kuru efektivitāte ir samazinājusies ekonomiskās aktivitātes lejupslīdes dēļ, atsevišķiem uzņēmumiem ir radījusi virspeļņu, vienlaikus samazinot to motivāciju piedalīties pārejā uz ekoloģiski efektīvu ekonomiku;

46.  uzsver, ka valsts atbalsts vispirms būtu jānovirza vispārējas intereses projektu, piemēram, platjoslas un enerģētikas infrastruktūras attīstības projektu, veicināšanai Savienībā;

47.  atzinīgi vērtē Platjoslas tīklu pamatnostādņu pieņemšanu, kas ietver valsts atbalstu platjoslas pamattīkliem (ADSL, kabeļtīkliem, bezvadu tīkliem un satelīta platjoslas pakalpojumiem) un atbalstu ļoti ātrdarbīgiem NGA tīkliem (pašreizējā izstrādes posmā ‐ optiskās šķiedras tīkliem vai modernizētiem un uzlabotiem kabeļtīkliem), un lūdz Komisijai un dalībvalstīm izplatīt un veicināt paraugpraksi un palielināt konkurenci;

48.  ņemot vērā to, ka ir nepieciešama iekšējā tirgus izveides pabeigšana attiecībā uz visiem transporta veidiem, aicina Komisiju publicēt ziņojumu ar vispārēju pārskatu par visu sabiedriskā transporta nozarei sniegto valsts atbalstu;

49.  atkārtoti pauž atbalstu Komisijas pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai transporta nozarē, lai veicinātu Eiropas transporta nozares ilgtspējību; mudina Komisiju pastiprināt transporta nozarē atļautā valsts atbalsta stimulējošo raksturu;

Monopolstāvokļa novēršana

50.  atzinīgi vērtē Komisijas pēdējo gadu stingro nostāju attiecībā uz rīcību, kas vērsta pret konkurenci;

51.  atzinīgi vērtē vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas laikposma pagarināšanu, jo tā nodrošina līdzsvaru starp ražotājiem un izplatītājiem; tomēr norāda, ka Komisijai nav izdevies pietiekami ņemt vērā tirdzniecībai tiešsaistē raksturīgos īpašos apstākļus, it īpaši attiecībā uz digitālo programmu un ņemot vērā tās pašreizējos centienus pabeigt iekšējā tirgus izveidi e-komercijas jomā;

52.  it īpaši norāda, ka, ņemot vērā Komisijas pašreiz īstenotos tirgus uzraudzības pasākumus, no pretmonopola tiesību aktu viedokļa apstrīdama ir starptautiskā līmenī darbojošos lielo izplatītāju veidoto iepirkuma apvienību pieļaujamība;

53.  tomēr norāda, ka konkurences klauzulu saistošo termiņu neievērošana praksē nepavisam nav neparasta parādība, un aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību šādai nepieņemamai praksei;

54.  aicina Komisiju izskatīt jautājumu par to, vai, ņemot vērā integrētos reglamentējošos noteikumus par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, konkurences tiesību akti būtu piemērojami kā līdzeklis, lai novērstu intelektuālā īpašuma tiesību ļaunprātīgu izmantošanu;

55.  lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību un konkurences noteikumu vienotu piemērošanu ES, mudina Komisiju pienācīgi ņemt vērā dalībvalstu tiesu nolēmumus par konkurences tiesību aktu piemērošanu un šajā sakarībā pieņemt šī mērķa sasniegšanai nepieciešamos pasākumus;

56.  atgādina, ka uzņēmumu vienošanās ir viens no nopietnākajiem konkurences tiesību pārkāpumiem; uzskata, ka šādi konkurences tiesību pārkāpumi ir pretrunā ES pilsoņu interesēm, jo tie neļauj patērētājiem gūt labumu no cenu samazinājuma;

57.  atkārtoti aicina Komisiju savās iniciatīvās uzlabot uz konkurences tiesībām balstītās pieejas un uz patērētāju tiesībām balstītās pieejas koordināciju;

58.  aicina Komisiju novērtēt ar uzvedības modeļu maiņu saistītu pasākumu ietekmi uz konkurenci un to, kā šie pasākumi ietekmē klientus un patērētājus;

59.  mudina Komisiju gadījumos, kad tā, analizējot iespējamu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, konstatē, ka šis stāvoklis nav ticis ļaunprātīgi izmantots, pievērst lielāku uzmanību t. s. “pilēšanas ekonomikai” (trickle-down economics);

60.  uzskata, ka aizvien augstākas sodanaudas noteikšana kā vienīgais pretmonopola instruments var būt pārāk radikāls, vismaz ņemot vērā darba vietu zaudējumus, ko var izraisīt uzņēmumu nespēja veikt maksājumus, un prasa izstrādāt vairāk sarežģītāku instrumentu, aptverot tādus jautājumus kā uzņēmumu individuālā atbildība, pārredzamība un pārskatatbildība, mazāk laikietilpīgas procedūras, tiesības uz aizsardzību un pienācīgu lietas izskatīšanu, mehānismi apžēlošanas prasību efektīvākai izskatīšanai (it īpaši lai pārvarētu traucējumus, ko izraisīja atklāšanas procesi ASV), uzņēmumu atbilstības programmas un Eiropas standartu noteikšana; atzinīgi vērtē “burkāna un pātagas” principu, kas ir efektīvs atturošs faktors, it īpaši atkārtotu pārkāpumu gadījumos, un kas vienlaikus rosina nodrošināt atbilstību;

61.  atkārtoti aicina Komisiju sodanaudas aprēķinu bāzi un jaunos sodanaudas noteikšanas principus vajadzības gadījumā iekļaut Regulā (EK) Nr. 1/2003;

62.  aicina Komisiju sākt vispārēju izmeklēšanu par dzelzsrūdas cenu noteikšanu;

Uzņēmumu apvienošanās kontrole

63.  vairāk nekā piecus gadus pēc Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju stāšanās spēkā uzsver, cik svarīgi ir noteikt tās jomas, kurās varētu samazināt birokrātiju un panākt dalībvalstu un ES piemērojamo tiesību aktu lielāku konverģenci;

64.  uzsver, ka pašreizējo ekonomikas krīzi nevar izmantot kā pamatojumu, lai mīkstinātu ES uzņēmumu apvienošanās kontroles politiku;

65.  uzsver, ka konkurences noteikumu piemērošana uzņēmumu apvienošanās gadījumiem ir jāizvērtē, ņemot vērā iekšējā tirgus darbību kopumā;

Nozaru attīstība

66.  prasa Komisijai uzraudzīt notikumu attīstību ar izejvielām saistītajos tirgos, ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada jūnija sanāksmes secinājumus (40. punkts), un attiecīgos gadījumos risināt spekulācijas problēmu;

67.  atzīst, ka augsts tirgus koncentrācijas līmenis un pārredzamības trūkums izejvielu tirgos var ievērojami apgrūtināt konkurenci un negatīvi ietekmēt Eiropas rūpniecību; tādēļ aicina Komisiju analizēt izejvielu tirgus, piemēram, dzelzsrūdas un it īpaši Komisijas noteikto 14 svarīgāko izejvielu tirgus, lai noskaidrotu, cik lielā mērā šajos tirgos ir jāpalielina pārredzamība un konkurence, jo dažas no šīm izejvielām ir ļoti svarīgas ekoloģiski efektīvu tehnoloģiju (piemēram, saules fotoelementu un litija-jonu bateriju) attīstībai;

68.  apstiprina, ka pārredzamība ir būtisks priekšnoteikums finanšu tirgu pienācīgai darbībai; aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka dati par finanšu tirgiem tiek atklāti, pilnībā ievērojot ES konkurences tiesību noteikumus, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē iniciatīvas, lai novērstu vērtspapīru identificēšanas kodu “ISIN” un “RIC” ļaunprātīgu izmantošanu;

69.  mudina Komisiju uzraudzīt vienoto euro maksājumu telpu (SEPA), lai nodrošinātu maksājumu sistēmas pieejamību, nediskriminējošu raksturu, pārredzamību un efektivitāti un to, ka šī sistēma nekādā gadījumā netraucē konkurencei; prasa rūpīgi uzraudzīt tos sistēmas aspektus, kas ietekmē ES konkurences politiku;

70.  prasa Komisijai turpināt centienus, lai saskaņā ar SEPA principiem nodrošinātu efektīvu konkurenci maksājumu karšu tirgos ar mērķi atvieglot pārrobežu maksājumus un maksimāli palielināt iekšējā tirgus potenciālu; prasa sistemātiski uzraudzīt notikumu attīstību šajos tirgos un gada ziņojumos par konkurenci iekļaut rādītājus, kas raksturotu šajā jomā sasniegto progresu;

71.  pauž pārliecību, ka konkurences tiesību pārkāpumi maksājumu karšu tirgū negatīvi ietekmē patērētājus; atbalsta Komisijas centienus cīnīties pret neparasti augstām pārrobežu daudzpusējas savstarpējas apmaiņas maksām, kas rada lielākas produktu cenas patērētājiem.

72.  pauž nožēlu, ka enerģijas patērētāji ES vēl aizvien jūt enerģijas tirgus izkropļojumu sekas; uzsver, ka efektīva konkurence enerģijas tirgos sekmē inovācijas, ļauj palielināt energoapgādes drošību un samazināt enerģijas cenas, kā arī samazina ietekmi uz vidi; konstatē, ka enerģētikas nozarē vēl aizvien pastāv šķēršļi, tādi kā nepietiekama savienojamība, pārredzamības trūkums pārvades sistēmā, ar kuras palīdzību operatori piešķir jaudu ražotājiem, un dažādās dalībvalstīs atšķirīgās pakalpojumu saņēmēju kategoriju definīcijas;

73.  aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt trešā enerģijas tirgu liberalizēšanas tiesību aktu kopuma īstenošanu dalībvalstīs un novērtēt tā lietderīgumu funkcionējoša iekšējā tirgus izveidē; mudina Komisiju veikt padziļinātu enerģētikas nozares izpēti gadījumā, ja novērtējuma secinājumi būs negatīvi;

74.  uzsver informācijas un komunikācijas tehnoloģijas īpašo nozīmi inovāciju veicināšanā, digitālās ekonomikas potenciāla maksimālā palielināšanā un uz zināšanām balstītas sabiedrības attīstībā; uzsver ‐ lai uzņēmumi varētu konkurēt, pamatojoties uz savu izstrādājumu vērtību, ir ļoti svarīgi nodrošināt savietojamību, atvieglot tīklu attīstību un saglabāt tirgu atvērtību;

75.  atgādina, ka digitālā konverģence un pieaugošā savietojamības un standartu nozīme ir būtiskākie ar IKT saistītie jautājumi laikā, kad globālā vide kļūst arvien ciešāk savstarpēji saistīta; turklāt, tā kā tirgū parādās jauni digitāli produkti un pakalpojumi, uzsver, ka IKT jomā ir svarīgi nepārtraukti nodrošināt brīvu konkurenci; tādēļ aicina Komisiju pievērsties šiem jautājumiem gaidāmajās pamatnostādnēs par horizontālās sadarbības līgumiem;

76.  atbalsta Komisijas pasākumus, kas veicina adekvāta platjoslas pārklājuma nodrošināšanu par pieņemamām cenām visiem Eiropas iedzīvotājiem, un aicina to divkāršot centienus pārrobežu viesabonēšanas tarifu uzraudzīšanā un šajā jomā sasniegto progresu sīki aprakstīt gada ziņojumos par konkurenci;

77.  uzsver konkurences politikas jauno un nozīmīgo lomu digitālajā ekonomikā; prasa Komisijai cieši sekot līdzi tehnoloģiskajai attīstībai digitālajā tirgū un nepieciešamības gadījumā nekavējoties reaģēt, lai, stingri piemērojot konkurences noteikumus, saglabātu digitālās platformas pēc iespējas atklātākas;

78.  uzsver nozīmi, kāda ir iekšējā digitālā tirgus veicināšanai; šajā sakarībā akcentē to, cik svarīgi ir veicināt patērētāju uzticēšanos un tiešsaistes pakalpojumu pieejamību, it īpaši uzlabojot patērētāju tiesību un personisko datu aizsardzību un likvidējot visus atlikušos šķēršļus pārrobežu tirdzniecībai un darījumiem tiešsaistē;

79.  aicina Komisiju nodrošināt, lai valstu regulējošās iestādes telekomunikāciju nozarē ievērotu tās ieteikumu par savienojuma beigu zvana tarifiem un tādējādi novērstu konkurences izkropļojumus; mudina Komisiju ‐ gadījumā, ja iecerētie rezultāti, proti, zemākas patēriņa cenas, netiks sasniegti, ‐ apsvērt turpmākus pasākumus;

80.  norāda uz Regulu (EK) Nr. 544/2009 par viesabonēšanas tarifiem Kopienā, kura stājās spēkā 2010. gada 1. jūlijā, samazinot balss ziņu un īsziņu viesabonēšanas pakalpojumu cenas; tomēr uzsver, ka viesabonēšanas tirgos konkurence vēl nav pietiekami attīstījusies un ka joprojām ir strukturālas problēmas; aicina Komisiju 2011. gada pārskatā paredzēt iespēju pilnībā atcelt viesabonēšanas tarifus ES teritorijā;

81.  pauž nožēlu par pārredzamības trūkumu jaunu, ceturtās paaudzes, mobilo tālruņu frekvenču izsoles dažās dalībvalstīs; šajā sakarībā mudina Komisiju turpināt ļoti cieši uzraudzīt dalībvalstu rīcību un pieprasīt tām rūpīgi analizēt ietekmi, kādu uz konkurenci atstāj lēmumi par frekvenču spektru, kā arī īstenot piemērotus pasākumus, lai novērstu konkurences noteikumiem neatbilstošu rīcību saskaņā ar grozīto GSM direktīvu, tādējādi nodrošinot līdzvērtīgus konkurences apstākļus pašreizējiem un jauniem tirgus dalībniekiem;

82.  atzinīgi vērtē pārskatīto 2009. gada jūlija paziņojumu par apraidi, kurā atkārtoti apstiprināta dalībvalstu kompetence noteikt sabiedriskās apraides uzdevumus, finansējumu un organizāciju, vienlaikus atzīstot Komisijas pilnvaras attiecībā uz acīmredzamu kļūdu labošanu, un aicina dalībvalstis saglabāt līdzsvaru starp piedāvātajiem digitālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un tādā veidā saglabātu dinamisku tiešsaistē pieejamu plašsaziņas līdzekļu klāstu;

83.  aicina Komisiju ziņot par progresu, kas sasniegts pētījumos par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasta pakalpojumiem, un paātrināt šo progresu;

84.  uzsver nepieciešamību pastiprināt sadarbību starp Komisiju un valstu konkurences iestādēm, lai pieņemtu kopīgu pieeju konkurences jautājumiem pārtikas preču tirgū, kura pamatotos uz nepārtrauktu informācijas apmaiņu, problēmu ātru noteikšanu un efektīvu atbildības sadali starp Eiropas konkurences tīkla dalībniekiem, ņemot vērā to, ka pārtikas preču tirgiem ir raksturīga nacionālāka dimensija un tie darbojas atšķirīgos juridiskos, ekonomiskos un kultūras apstākļos;

85.  uzsver, ka šīs ciešākās sadarbības mērķim vajadzētu būt saskaņotas pieejas izstrādei attiecībā uz konkurences noteikumu aizsardzību, uzraudzību un īstenošanu, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus pārtikas preču tirgos un optimālu pārtikas piegādes ķēdes darbību patērētāju labā;

86.  uzskata, ka pašreizējās tirgus uzraudzības kontekstā Komisijai vajadzētu rūpīgi pārbaudīt starptautiskā līmenī veiktos kopīgās pirkšanas gadījumus, ņemot vērā to, ka šādi iegūtās pirktspējas rezultātā nodrošinātās cenu atlaides acīmredzami nesasniedz patērētājus zemāku mazumtirdzniecības cenu veidā;

87.  atgādina, ka 2009. gada oktobrī ‐ pēc krīzes, kas skāra piena ražotājus, ‐ izveidotā augsta līmeņa darba grupa ir iesniegusi ieteikumus, kuri it īpaši attiecas uz līgumattiecībām un ražotāju pilnvarām apspriest un izvirzīt sev labvēlīgus nosacījumus; mudina Komisiju nekavējoties rīkoties, lai veicinātu progresu attiecīgajā jomā, ievērojot ES konkurences tiesību noteikumus;

88.  mudina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstu konkurences iestādēm rūpīgāk izpētīt konkurenci agrorūpniecības nozarē no pārredzamības un patēriņa cenu attīstības viedokļa; prasa Komisijai sagatavot pētījumu, īpašu uzmanību veltot lielāko pārtikas preču piegādātāju un vairumtirdzniecības izplatītāju tirgus varai, kas tiem ļauj ietekmēt pārtikas preču tirgus darbību;

89.  šajā sakarībā atkārto savus iepriekš izteiktos aicinājumus veikt nozaru izpēti tiešsaistes reklāmas, meklētājprogrammu un pārtikas rūpniecības jomā; prasa izpētīt plašsaziņas līdzekļu koncentrācijas gadījumus, aptverot visus satura izplatīšanas kanālus ‐ presi, televīziju, radio un internetu; prasa, lai Komisija iesniegtu konkurences analīzi telekomunikāciju un automobiļu ražošanas nozarē;

90.  uzskata, ka Eiropas valstīs konkurence lauksaimnieciskajā ražošanā ir viens no priekšnoteikumiem zemākām patēriņa cenām, un mudina Komisiju rūpīgāk izpētīt konkurenci agrorūpniecības nozarē no atbalsta, pārredzamības un patēriņa cenu attīstības viedokļa;

91.  pauž nožēlu, ka nav izdevies palielināt konkurenci farmācijas nozarē, un prasa Komisijai ātrāk pabeigt iekšējā zāļu tirgus izveidi, piemēram, piešķirot lielāku lomu Eiropas Zāļu aģentūrai (EMA) attiecībā uz zāļu centralizētu apstiprināšanu; prasa Komisijai cīnīties pret ļaunprātīgas stāvokļa izmantošanas gadījumiem, ko var veicināt sistemātiskā patentu grupēšanas prakse, kura kavē ģenērisko zāļu nonākšanu tirgū un ierobežo medikamentu pieejamību pacientiem par pieņemamām cenām; mudina Komisiju veikt soda pasākumus, reaģējot uz jebkādām maldinošas informācijas kampaņām, kas vērstas pret ģenēriskām zālēm;

92.  uzskata, ka konkurence veselības aprūpes nozarē varētu uzlabot Eiropas Savienībā pacientiem sniegto veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti; aicina Komisiju uzraudzīt veselības aprūpes nozari un it īpaši konkurenci starp publiskām un privātām slimnīcām; prasa Komisijai sīkāk izpētīt gadījumus, kad privātās slimnīcas sūdzas par šķērssubsīdijām publiskām slimnīcām valstīs, kuras ir liberalizējušās veselības aprūpes nozari;

93.  uzsver nepieciešamību izveidot un uzraudzīt godīgu konkurenci katrā atsevišķā transporta veidā un starp dažādiem transporta veidiem, lai veidotu pārredzamu un skaidru cenu struktūru un cenu politiku;

94.  aicina Komisiju analizēt ietekmi, ko uz dažādo transporta veidu konkurenci aizvadītajos gados radīja automobiļu rūpniecībai sniegtā būtiskā palīdzība;

95.  aicina Komisiju nodrošināt pārredzamību attiecībā uz laika nišu sadali un efektīvu izmantošanu, lai garantētu patiesu konkurenci aviācijas nozarē;

96.  aicina Komisiju sniegt pārskatu par gadījumiem, kad ar īpašu nosacījumu palīdzību, kas piešķirti attiecībā uz atsevišķu lidostu izmantošanu, zemo cenu aviosabiedrības atšķirībā no citām aviosabiedrībām saņēmušas valsts atbalstu arī pēc tam, kad beidzies triju gadu laikposms, kurā aviosabiedrībām paredzēts atbalsts darbības uzsākšanai;

97.  uzsver nepieciešamību pienācīgi ierobežot jūras konteineru līnijsatiksmes uzņēmumu konsorciju tirgus daļu un dalīties ar ekspluatācijas priekšrocībām gan attiecībā uz jūras, gan iekšzemes pakalpojumiem, ievērojot vispārējos ES noteikumus par godīgu konkurenci un Regulas (EK) Nr. 906/2009 noteikumus par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu; uzsver arī nepieciešamību nodrošināt operatīvu sadarbību, lai kuģniecības uzņēmumi varētu kopīgi sniegt līnijsatiksmes pakalpojumus un tādējādi saglabāt kuģniecības pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti;

98.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt transporta pakalpojumu iekšējā tirgus izveides pabeigšanu un godīgu konkurenci transporta nozarē, vienlaikus pienācīgi ievērojot citus Eiropas Savienības politikas mērķus, piemēram, transporta sistēmas pareizas darbības un mobilitātes pakalpojumu nodrošināšanu, politikas mērķus sabiedrisko pakalpojumu, drošības un vides aizsardzības jomā, kā arī stratēģijas “ES 2020” mērķus attiecībā uz CO2 emisijas samazināšanu un atkarību no naftas;

99.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus gan dažādajiem transporta veidiem, gan publiskiem un privātiem uzņēmumiem viena transporta veida ietvaros;

100.  aicina Komisiju nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībās starp valsti un valsts īpašumā esošiem dzelzceļa uzņēmumiem, tai skaitā šo uzņēmumu meitasuzņēmumiem autotransporta nozarē, kā arī nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz naudas līdzekļu pārskaitījumiem;

101.  aicina Komisiju sniegt pārskatu par nodokļiem, nodevām, infrastruktūras finansēšanas un tās izmantošanas maksas noteikšanas kārtību un par PVN sistēmām, ko piemēro dažādiem transporta veidiem dažādās dalībvalstīs, kā arī par to ietekmi uz konkurenci starp dažādiem transporta veidiem un viena veida ietvaros, un šajā pārskatā aprakstīt, kādu ietekmi obligātā un neierobežotā maksa par dzelzceļa izmantošanu rada salīdzinājumā ar neobligāto un ierobežoto maksu par autoceļu infrastruktūras izmantošanu;

102.  aicina Komisiju, pārskatot tiesību aktus par pasažieru tiesībām un atlīdzību par kavēšanos, garantēt taisnīgas un vienlīdzīgas kompensāciju shēmas par kavēšanos attiecībā uz visiem transporta veidiem un nodrošināt neatkarīgu struktūru izveidi pārvadātāju un klientu strīdu izšķiršanai;

103.  uzsver nepieciešamību novērst negodīgu konkurenci liberalizētajā autotransporta nozarē, garantējot sociālo, drošības un vides aizsardzības noteikumu pienācīgu piemērošanu un īpašu uzmanību pievēršot šī tirgus atvēršanai kabotāžai un dempinga izmantošanai;

104.  prasa Komisijai īstenot centienus, lai pabeigtu vienotā tirgus izveidi dzelzceļa jomā, atverot pasažieru pārvadājumu tirgus dalībvalstīs; aicina dalībvalstis un Komisiju pārejas periodā ierosināt savstarpīguma klauzulas attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuras savu tirgu nolemj atvērt jau iepriekš;

105.  vērš Komisijas uzmanību uz netiešiem šķēršļiem konkurencei, kurus transporta nozarē rada atšķirības noteikumos par drošību, savietojamību un tipa apstiprinājumu;

106.  aicina Komisiju un dalībvalstis raudzīties, lai ar ES un valsts līmenī pieņemtu lēmumu palīdzību tiktu nodrošināta konkurences tiesību noteikumu vienota un saskaņota īstenošana dzelzceļa nozarē; it īpaši uzsver nepieciešamību nodrošināt dzelzceļa uzraudzības iestāžu (regulatoru) un dalībvalstu un Eiropas konkurences iestāžu saskaņotu darbību;

107.  stingri atbalsta ar ES patentu un ES mēroga patentu saistītu strīdu izšķiršanas mehānisma izveidi, lai novērstu konkurences izkropļojumus, ko rada pašreizējie noteikumi par patentiem;

108.   uzsver, ka zinātniski tehniskā jaunrade, patenti un kultūras nozares būtiski veicina Eiropas ekonomikas konkurētspēju; tādēļ mudina dalībvalstis steidzami atrisināt nenokārtotos jautājumus attiecībā uz ES vienoto patentu sistēmu; tādēļ atzinīgi vērtē stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvā “Inovācijas Savienība” noteikto mērķi 2014. gadā reģistrēt pirmos ES patentus;

109.   vēlreiz atkārto, ka ES konkurētspēja lielā mērā ir atkarīga no jaunrades spējas, pētniecības un izstrādes iespējām un no saiknes starp jaunradi un ražošanas procesu;

110.   uzsver pētniecības būtisko lomu Eiropas konkurētspējas uzlabošanā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek sasniegts 3 % mērķis attiecībā uz investīcijām pētniecībā un izstrādē;

o
o   o

111.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp. (2) OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp. (3) OV C 270, 25.10.2008., 8. lpp. (4) OV C 10, 15.1.2009., 2. lpp. (5) OV C 72, 26.3.2009., 1. lpp. (6) OV C 195, 19.8.2009., 9. lpp. (7) OV C 16, 22.1.2009., 1. lpp. (8) OV C 45, 24.2.2009., 7. lpp. (9) OV C 136, 16.6.2009., 13. lpp. (10) OV C 136, 16.6.2009., 3. lpp. (11) OV C 85, 9.4.2009., 1. lpp. (12) OV C 82, 1.4.2008., 1. lpp. (13) OV C 87 E, 1.4.2010., 43. lpp. (14) OV C 349 E, 22.12.2010., 16. lpp. (15) OV C 117 E, 6.5.2010., 180. lpp. (16) OV C 184 E, 6.8.2009., 23. lpp. (17) OV C 74 E, 20.3.2008., 653. lpp. (18) OV C 117 E, 6.5.2010., 161. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūcija par ilgtspējīgu ES politiku attiecībā uz Tālajiem Ziemeļiem (2009/2214(INI))

P7_TA(2011)0024 A7-0377/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kas tika noslēgta 1982. gada 10. decembrī un ir spēkā kopš 1994. gada 16. novembra,

–  ņemot vērā ANO Kontinentālā šelfa robežu komiteju,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (CBD),

–  ņemot vērā ANO 2007. gada 13. septembra Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām,

–  ņemot vērā 1996. gada 19. septembrī parakstīto deklarāciju par Arktikas Padomes (AP) izveidi,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 4. daļu, kā arī Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līgumu,

–  ņemot vērā 1993. gada 11. janvārī Kirkenesā parakstīto deklarāciju par sadarbību Barenca Eiroarktiskajā reģionā,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 20. novembra paziņojumu par Eiropas Savienību un Arktikas reģionu (COM(2008)0763),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par Arktikas pārvaldību(1),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus par Arktikas jautājumiem(2) un 2008. gada 8. decembra secinājumus par Eiropas Savienību un Arktikas reģionu(3),

–  ņemot vērā 2008. gada 28. maijā Ziemeļu ledus okeāna konferencē pieņemto Ilulisatas deklarāciju,

–  ņemot vērā 1920. gada 9.februāra līgumu starp Norvēģiju, ASV, Dāniju, Franciju, Itāliju, Japānu, Nīderlandi, Lielbritāniju, Īriju, Lielbritānijas aizjūras domīnijām un Zviedriju attiecībā uz Špicbergenu/Svalbāru,

–  ņemot vērā Ziemeļu dimensijas politiku un tās partnerattiecības, kā arī ES un Krievijas kopējās telpas,

–  ņemot vērā ES un Grenlandes Stratēģisko partnerattiecību nolīgumu 2007.–2012. gadam,

–  ņemot vērā ES 5., 6. un 7. pamatprogrammu pētniecības un tehnoloģiju attīstības jomā,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 1989. gada 27. jūnijā pieņemto Konvenciju Nr. 169,

–  ņemot vērā 2005. gada Ziemeļu konvenciju par sāmiem,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada 13. septembra Deklarāciju Nr. 61/295 par pamatiedzīvotāju tiesībām,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību  padomes 2007. gada 28. septembra rezolūciju Nr. 6/12, 2007. gada 14. decembra rezolūciju Nr. 6/36, 2008. gada 24. septembra rezolūciju Nr. 9/7, 2009. gada 1. oktobra rezolūciju Nr. 12/13 un 2010. gada 5. oktobra rezolūciju Nr. 15/7,

–  ņemot vērā Somijas 2010. gada 4. jūnijā pieņemto stratēģiju Arktikas reģionam,

–  ņemot vērā Zviedrijas parlamenta Ārlietu komitejas atzinumu par Komisijas paziņojumu COM(2008)0763(4),

–  ņemot vērā Dānijas un Grenlandes 2008. gada maija stratēģiju Arktikai pārejas laikā,

–  ņemot vērā Norvēģijas valdības 2007. gada stratēģiju Tālajiem Ziemeļiem un 2009.gada marta sekojošos pasākumus,

–  ņemot vērā Nordregio ziņojumu “2009:2 Strong, Specific and Promising – Towards a Vision for the Northern Sparsely Populated Areas in 2020”,

–  ņemot vērā Ziemeļvalstu Ministru padomes Arktikas sadarbības programmu 2009.–2011. gadā, Barenca Eiroarktiskās padomes programmu un AP vadības programmu,

–  ņemot vērā Kanādas 2009. gada augusta Ziemeļu stratēģiju un turpmāko 2010. gada 20. augusta paziņojumu par Kanādas ārpolitiku Arktikā,

–  ņemot vērā Kanādas tiesību aktu, ar ko tiek grozīts 2009. gada augusta Arktikas ūdeņu piesārņojuma novēršanas akts,

–  ņemot vērā 2008. gada 18. septembrī pieņemto dokumentu “Krievijas Federācijas pamatnostādnes Arktikas reģionam laika posmam līdz 2020. gadam un ilgāk” un Krievijas 2009. gada maija valsts drošības stratēģiju līdz 2020. gadam,

–  ņemot vērā ASV prezidenta 2009. gada 9. janvāra valsts drošības direktīvu un iekšzemes drošības direktīvu,

–  ņemot vērā ASV 2010. gada aktu par enerģētikas nozares atbildīgu attīstību Arktikā,

–  ņemot vērā ASV 2009. gada Arktikas naftas piesārņojuma atklāšanas un novēršanas aktu,

–  ņemot vērā ASV 2009. gada Arktikas jūras kuģniecības novērtējuma īstenošanas aktu,

–  ņemot vērā 2008. gada novembra Monako deklarāciju,

–  ņemot vērā Ziemeļu dimensijas 1. parlamentārajā forumā 2009. gada 26. septembrī Briselē pieņemto galīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Arktikas reģiona valstu parlamenta deputātu 9. konferencē 2010. gada 15. septembrī pieņemto paziņojumu,

–  ņemot vērā NATO jauno stratēģisko koncepciju, ko pieņēma valstu un valdību vadītāji Lisabonas samitā 2010. gada novembrī, un tās ietekmi uz drošības perspektīvām Arktikas reģionā, jo īpaši Tālo Ziemeļu militāros aspektus,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0377/2010),

A.  tā kā Komisijas paziņojums ir oficiāls pirmais solis, lai atbildētu uz Eiropas Parlamenta aicinājumu formulēt ES politiku attiecībā uz Arktiku; tā kā Padomes secinājumi par Arktiku būtu jāatzīst kā turpmāks solis, lai noteiktu ES politiku attiecībā uz Arktiku;

B.  tā kā Eiropas Parlaments ar delegācijas attiecībām ar Šveici, Islandi un Norvēģiju starpniecību ir divas desmitgades aktīvi piedalījies Arktikas reģiona valstu parlamentāriešu pastāvīgās komitejas darbā, un šīs dalības augstākais punkts ir Arktikas reģiona valstu parlamentāriešu konferences organizēšana 2010. gada septembrī Briselē;

C.  tā kā Dānija, Somija un Zviedrija ir Arktikas valstis un Somija un Zviedrija daļēji atrodas pie polārā loka; tā kā ES vienīgie pamatiedzīvotāji – sāmi – dzīvo Somijas un Zviedrijas, kā arī Norvēģijas un Krievijas Arktikas reģionos;

D.  tā kā Islandes pieteikums dalībai ES palielinās nepieciešamību ES ģeopolitiskajā perspektīvā ņemt vērā Arktikas reģionu;

E.  tā kā Norvēģija, kas ir uzticama partnervalsts, ar ES ir saistīta ar EEZ līgumu;

F.  tā kā ES ir apņēmusies ilgstoši līdzdarboties Arktikā, sadarbojoties kopējā Ziemeļu dimensijas politikā ar Krieviju, Norvēģiju un Islandi, tostarp iesaistoties šīs politikas Arktiskajā logā, sadarbībā Barenca jūras reģionā un jo īpaši Barenca Eiroarktiskajā padomē, kā arī ņemot vērā stratēģisko partnerattiecību ar Kanādu, ASV un Krieviju ietekmi un aktīvo līdzdalību ad hoc novērotāja statusā Arktikas Padomē (AP);

G.  tā kā ES politika attiecībā uz Arktiku ir pakāpeniski jāformulē, balstoties uz pašreizējo starptautisko, daudzpusējo un divpusējo tiesisko regulējumu, piemēram, UNCLOS noteiktā plašā noteikumu kopuma atzīšanu un vairākiem nozaru, divpusējiem un daudzpusējiem nolīgumiem, kuri jau reglamentē noteiktus Arktikai nozīmīgus jautājumus;

H.  tā kā ES un tās dalībvalstis sniedz ievērojamu ieguldījumu pētniecībā Arktikā un ES programmās, tostarp pašreizējā Septītajā pamatprogrammā, un atbalsta vērienīgus pētniecības projektus reģionā;

I.  tā kā tiek lēsts, ka aptuveni piektdaļa neatklāto ogļūdeņraža resursu atrodas Arktikas reģionā, tomēr ir vajadzīgi plašāki pētījumi, lai precīzāk noteiktu, kāds gāzes un naftas apjoms atrodas šajā reģionā un cik ekonomiski dzīvotspējīga būtu šo rezervju izmantošana;

J.  tā kā arī pastāv spēcīgas globālas intereses attiecībā uz citiem Arktikas atjaunojamiem un neatjaunojamiem resursiem, piemēram, izrakteņiem, mežu, zivīm un neskartām ainavām tūrisma vajadzībām;

K.  tā kā pieaug citu ārpus Arktikas dalībnieku, piemēram, Ķīnas, interese par Arktikas reģionu, uz ko norāda Ķīnas pasūtītais pirmais ledlauzis, to finansējuma piešķiršana polārpētniecībai, kā arī Dienvidkorejas, Ķīnas, Itālijas, ES, Japānas un Singapūras pieteikumi, lai iegūtu pastāvīgā novērotāja statusu AP, kas liecina par Arktikas daudzveidīgu ģeopolitisko novērtējumu plašākā mērogā;

L.  tā kā nesen noteiktā Grenlandes autonomija attiecībā uz nozīmīgām politikas jomām, tostarp vides tiesību aktiem un resursiem, un nesen atjauninātais ES un Grenlandes partnerattiecību nolīgums ir palielinājis interesi par Grenlandes un tās kontinentālā šelfa resursu izpēti un izmantošanu;

M.  tā kā klimata pārmaiņu ietekme, kas galvenokārt rodas citos reģionos, un pasaules ekonomikas globalizācija skars Arktikas reģionu; tā kā jo īpaši jūras ledus atkāpšanās, kā arī resursu potenciāls un iespējamā jaunu tehnoloģiju izmantošana varētu radīt neparedzamu ietekmi uz vidi un izpausmes citās planētas vietās, kā arī palielināt kuģošanas apjomu starp Eiropu, Āziju un Ziemeļameriku, palielināt dabas resursu, proti, gāzes, naftas un citu minerālu, kā arī faunas, piemēram, zivju pētniecību un izmantošanu, jūras ģenētisko resursu izmantošanu, kalnrūpniecības un mežistrādes apjomu un tūrisma un pētniecības pasākumus; tā kā šī ietekme radīs jaunus uzdevumus, taču arī jaunas iespējas Arktikā un citur;

N.  tā kā klimata pārmaiņas tiek regulētas ar uzraudzības, ierobežošanas un pielāgošanas metodēm; tā kā ilgtspējīgas attīstības veicināšana dabas resursu izmantošanā un jaunas infrastruktūras veidošanā tiek pārvaldīta ar stratēģiskās plānošanas procesa starpniecību,

ES un Arktika

1.  atgādina, ka trīs ES dalībvalstis – Dānija, Somija un Zviedrija – ir Arktikas valstis; atzīst, ka ES pagaidām nav Ziemeļu ledus okeāna piekrastes; atkārtoti apstiprina ES un citu trešo valstu likumīgās intereses kā iesaistītajām pusēm ar savām tiesībām un pienākumiem saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un vēlreiz atgādina par tās apņemšanos attiecībā uz vides, klimata un citiem politikas virzieniem un finansējumu, pētniecības darbībām un ekonomiskajām interesēm, tostarp kuģniecību un dabas resursu izmantošanu; turklāt atgādina, ka ES ir plašas sauszemes teritorijas Somijā un Zviedrijā, kuras apdzīvo vienīgā Eiropas pamatiedzīvotāju grupa – sāmi;

2.  ņem vērā, ka Eiropas Savienību ar tās ziemeļos esošo dalībvalstu un kandidātvalstu starpniecību skar Arktikas politika un līdz ar to tā arī pati ietekmē Arktikas politiku, un atzīst vairākās Ziemeļu dimensijas partnerattiecībās notiekošo darbu, ES kopējo politiku ar Krieviju, Norvēģiju un Islandi;

3.  uzsver, ka vairāki politikas virzieni, kas attiecas uz Arktiku, piemēram, jūras bioloģisko resursu saglabāšana atbilstīgi kopējai zivsaimniecības politikai, ir ekskluzīvā Savienības kompetencē, bet citi tiek daļēji dalīti ar dalībvalstīm;

4.  uzsver, ka ES ir apņēmusies veidot politikas pieeju Arktikā, balstoties uz vislabākajām pieejamām zināšanām un izpratni par Arktiku ietekmējošiem politikas procesiem, un jau pašlaik pieliek ievērojamas pūles pētniecības jomā, lai gūtu ticamus zinātniskus pierādījumus nolūkā atbalstīt politikas veidošanu;

5.  apzinās nepieciešamību aizsargāt trauslo Arktikas vidi un uzsver, ka ir svarīga vispārēja stabilitāte un miers reģionā; uzsver, ka ES būtu jāīsteno tādi politikas virzieni, kuri nodrošina, ka pasākumos vides jautājumu risināšanai tiek ņemtas vērā Arktikas reģiona iedzīvotāju, tostarp pamatiedzīvotāju, intereses aizsargāt un attīstīt reģionu; uzsver Komisijas paziņojumā un Arktikas reģiona valstu politikas dokumentos ietvertās pieejas, analīzes un prioritāšu līdzību; uzsver nepieciešamību iesaistīties politikas virzienos, kuros tiek ievērotas sauszemes un jūras un atjaunojamo un neatjaunojamo dabas resursu ilgtspējīgas apsaimniekošanas un izmantošanas intereses Arktikas reģionā, kas savukārt sniegs ievērojamus resursus Eiropai un būs būtisks ienākumu avots reģiona iedzīvotājiem;

6.  uzsver, ka gaidāmā Islandes pievienošanās ES piešķirs Savienībai piekrasti Arktikā, norādot, ka Islandes ES kandidātvalsts statuss norāda uz nepieciešamību pēc koordinētas Arktikas politikas ES līmenī un rada stratēģisku iespēju ES aktīvāk piedalīties un sniegt lielāku ieguldījumu daudzpusējā pārvaldībā Arktikas reģionā; uzskata, ka Islandes pievienošanās ES vairāk nostiprinās ES klātbūtni Arktikas Padomē;

7.  uzsver, ka ir svarīgi sadarboties ar Arktikas kopienām un atbalstīt spēju veidošanas programmas, lai uzlabotu reģiona pamatiedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti, un iegūt plašāku izpratni par šo kopienu dzīves apstākļiem un kultūrām; aicina ES veicināt aktīvāku dialogu ar Arktikas pamatiedzīvotājiem un vietējiem iedzīvotājiem;

8 uzsver vajadzību pēc vienotas un saskaņotas politikas Arktikas reģionā, kurā būtu skaidri noteiktas gan ES prioritātes, gan iespējamie uzdevumi un stratēģija;
Jaunie pasaules transporta ceļi

9.  uzsver Arktikā esošo pasaules jauno jūras tirdzniecības ceļu milzīgo nozīmi, jo īpaši ES un tās dalībvalstu ekonomikām, šīm valstīm kontrolējot 40 % no pasaules komerciālās kuģniecības; atzinīgi vērtē Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) paveikto darbu obligātā kuģniecības Polārā kodeksa jomā un AP darba grupu, jo īpaši meklēšanas un glābšanas darba grupas, paveikto; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu aktīvi jāatbalsta jūras brīva pieejamība un tiesības brīvi šķērsot starptautiskos ūdensceļus;

10.  uzsver, ka ir būtiski izveidot jaunus dzelzceļa un transporta koridorus Barenca Eiroarktiskajā transporta telpā (Beata), lai veicinātu pieaugošo vajadzību apmierināšanu starptautiskās tirdzniecības, kalnrūpniecības un citas ekonomiskās attīstības jomā, kā arī aviācijas savienojumu izveidošanu Tālajos Ziemeļos; šajā sakarībā vērš uzmanību uz jaunajām Ziemeļu dimensijas partnerattiecībām transporta un loģistikas jomā;

11.  ierosina ietvert AP meklēšanas un glābšanas darbu iniciatīvas rezultātos būtiskas ārpus Arktikas esošas kuģniecības valstis, kuras izmanto Ziemeļu ledus okeānu; tādēļ ierosina Komisijai un Padomei kopā ar Eiropas Jūras drošības aģentūru koordinēt ES un dalībvalstu politikas virzienus šajā konkrētajā jomā SJO, AP un citās organizācijās;

12.  norāda, ka, neskatoties uz pūliņiem obligāta polārā kuģniecības kodeksa izveidei, varētu tikt atrasts ātrāks risinājums kuģošanas drošībai Arktikā, koordinējot un saskaņojot valstu tiesību aktus, un aicina Eiropas Jūras drošības aģentūru maksimāli iesaistīties Arktikas kuģniecības jomā;

13.  atzinīgi vērtē sadarbības iniciatīvas par drošu kuģošanu Arktikā un labāku piekļuvi dažādiem Ziemeļu jūras ceļiem; uzsver, ka tas attiecas ne vien uz komerciālo satiksmi, bet arī uz lielu un aizvien lielāku daļu tūrisma kuģniecības, kurā tiek pārvadāti ES pilsoņi; aicina veikt vairāk pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz kuģošanu Arktikā un maršrutiem; tāpat aicina novērtēt kuģošanas un komerciālu darbību apjoma pieauguma, tostarp darbību atklātā jūrā, ietekmi uz Arktikas vidi un iedzīvotājiem;

14.  aicina reģiona valstis nodrošināt, ka visi pašreizējie un iespējamie nākotnes transporta ceļi ir atvērti starptautiskai kuģniecībai, un atturēties no jebkādu vienpusēju un patvaļīgu finansiālu vai administratīvu šķēršļu ieviešanas, kas varētu kavēt kuģošanu Arktikā un kas nav starptautiski pieņemti pasākumi, kuru mērķis ir palielināt drošību un vides aizsardzību;

Dabas resursi

15.  apzinās, ka pieaugošajam pasaules iedzīvotāju skaitam ir vajadzīgi resursi un atzīst intereses palielināšanos par tiem, kā arī Arktikas valstu suverēnās tiesības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; ierosina visām iesaistītajām pusēm veikt pasākumus, lai nodrošinātu visaugstākos iespējamos drošības, sociālos un ekoloģijas standartus dabas resursu izpētē un izmantošanā;

16.  uzsver, ka ietekmes uz vidi novērtējums, kā arī stratēģiskās un sociālās ietekmes novērtējuma process būs galvenie līdzekļi konkrētu projektu un programmu pārvaldībā Arktikā; vērš uzmanību uz Direktīvu 2001/42/EK(5) par stratēģisko vides novērtējumu un to, ka Somija, Zviedrija un Norvēģija ir ratificējušas ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Konvenciju par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (Espo konvenciju), kas nodrošina labu pamatu ietekmes novērtējuma procedūru aktīvai veicināšanai Arktikā; šajā sakarībā arī atsaucas uz OSPAR komisijas ministru sanāksmē 2010. gada 23. un 24. septembrī klajā nākušo Bergenas paziņojumu;

17.  aicina reģiona valstis atrisināt visus pašreizējos vai nākotnē iespējamos konfliktus attiecībā uz piekļuvi Arktikas dabas resursiem konstruktīva dialoga ceļā, iespējams, Arktikas Padomē, kas ir piemērots forums šādai diskusijai; uzsver ANO Kontinentālā šelfa robežu komitejas nozīmi konfliktu risinājumu atrašanā starp Arktikas valstīm par to ekskluzīvo ekonomikas zonu robežu noteikšanu;

18.  jo īpaši norāda uz Arktikas reģiona valstu atbildību nodrošināt, ka naftas uzņēmumiem, kas plāno iesaistīties piekrastes naftas urbumu veikšanā savās attiecīgajās jūras robežās, ir pieejamas vajadzīgās drošības tehnoloģijas un zināšanas, un šie uzņēmumi ir finansiāli gatavi novērst katastrofas un naftas noplūdes no naftas platformām un reaģēt uz šādām katastrofām un noplūdēm; norāda, ka Arktikas reģiona īpaši skarbie laika apstākļi un sevišķi trauslā daba liek attiecīgajiem naftas uzņēmumiem attīstīt īpašas zināšanas attiecībā uz naftas noplūdes novēršanu un rīcību šādas noplūdes gadījumā reģionā;

19.  atzinīgi vērtē Norvēģijas un Krievijas robežlīgumu(6), jo īpaši pausto vēlmi iesaistīties ciešākā sadarbībā attiecībā uz kopīgo resursu pārvaldību un turpmāko kopīgo zivju krājumu pārvaldību Barenca jūrā, tostarp ilgtspējības jomā; jo īpaši uzskata divpusējo sadarbību starp Norvēģiju un Krieviju par paraugu kopīgai visaugstāko standartu piemērošanai vides aizsardzības jomā, meklējot naftu un gāzi Barenca jūrā; jo īpaši norāda uz pretrunīgo jaunu tehnoloģiju izstrādes nozīmi, sevišķi to tehnoloģiju nozīmi, kuras ir īpaši izstrādātas Arktikas videi, piemēram, jūras gultnē ievietojamām tehnoloģijām;

20.  apzinās to, ka pastāv dažādas Svalbāras/Špicbergenas līguma interpretācijas attiecībā uz tā piemērojamību Svalbāras/Špicbergenas kontinentālajam šelfam un jūras teritorijām, un, ņemot vērā resursu salīdzinoši vieglo pieejamību kontinentālajā šelfā, atzinīgi vērtētu vienošanos par šelfa juridisko statusu, atzīstot piekrastes šelfa valstu juridiskās tiesības un pienākumus; pauž pārliecību, ka iespējamie strīdi tiks atrisināti konstruktīvi;

21.  atgādina par ES, kas ir viena no galvenajām Arktikas resursu patērētājām, nostāju, kā arī par Eiropas ekonomikas dalībnieku iesaisti; prasa Komisijai turpmāk iesaistīties sadarbības un tehnoloģiju nodošanas veicināšanā, lai nodrošinātu visaugstākos standartus un atbilstīgas administratīvās procedūras, izveidot stabilu zinātnisko bāzi nākotnes tendencēm un Arktikas resursu pārvaldības vajadzībām, piemēram, attiecībā uz zivsaimniecību, kalnrūpniecību, mežsaimniecību un tūrismu un pilnībā izmantot ES kompetences regulējumam šajā jomā; tā kā ekonomiskā darbība Arktikā palielināsies, aicina ES tajā veicināt ilgtspējīgas attīstības principus;

22.  prasa, lai pirms jebkādu jaunu zvejniecības uzņēmumu izveides Arktikas reģionā tiktu veikti uzticami un piesardzīgi zinātniski krājumu novērtējumi nolūkā noteikt tādu zvejas apjomu, kas ļaus saglabāt nozvejai paredzēto zivju sugu krājumus un nenovedīs pie citu sugu izzušanas vai nenodarīs būtisku kaitējumu jūras videi, un prasa, lai visu veidu zveju tāljūrā reglamentētu reģionālā zivsaimniecības pārvaldības organizācija, kura ievēro zinātniskus ieteikumus un īsteno stingru kontroli un uzraudzības programmu nolūkā nodrošināt atbilsmi pārvaldības pasākumiem, un lai zveja ekskluzīvajās ekonomikās zonās atbilstu tādiem pašiem standartiem;

23.  uzskata, ka pietiekami lielu un daudzveidīgu aizsargājamo jūras teritoriju izveide un ieviešana ir būtisks līdzeklis, lai saglabātu jūras vidi;

Klimata pārmaiņu un piesārņojuma ietekme uz Arktiku

24.  atzīst, ka ES tāpat kā citas pasaules attīstīti reģioni būtiski veicina klimata pārmaiņas un ka tādēļ tai ir īpaša atbildība un jāuzņemas vadoša loma klimata pārmaiņu apkarošanā;

25.  atzīst, ka vislabākā aizsardzība Arktikai ir ilgtermiņa un vērienīgs pasaules mēroga nolīgums klimata jomā, taču atzīst, ka Arktikas straujā sasilšana papildus liek strādāt pie iespējamiem turpmākiem īstermiņa pasākumiem, lai to ierobežotu;

26.  uzskata Arktiku par jutīgu reģionu, kurā klimata pārmaiņu ietekme ir īpaši redzama, sevišķi nopietni skarot citus pasaules reģionus; tādēļ atbalsta Padomes secinājumus par plašāku sadarbību ar UNFCCC un Arktikas ilgstošas novērošanas tīklu (SAON) un pūliņus ieviest Svalbāras Integrētās novērošanas sistēmu un Eiropas daudzdisciplinārā novērošanas centra jūras dzīļu izpētei (EMSO) Arktikas komponentus, jo šīs iniciatīvas nodrošina unikālu Eiropas ieguldījumu izpratnē par klimata un vides pārmaiņām Arktikas reģionā;

27.  atzīst, ka melnā oglekļa emisijas no ES un citiem ziemeļu puslodes reģioniem nesamērīgi plaši ietekmē Arktikas sasilšanu, un uzsver nepieciešamību ietvert melnā oglekļa emisijas attiecīgajos ANO Eiropas Ekonomikas komitejas un ES reglamentējošos noteikumos, piemēram, Konvencijā par pārrobežu gaisa piesārņojumu lielos attālumos un valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju direktīvā;

28.  līdz ar to atzinīgi vērtē SJO Jūras vides aizsardzības komitejas apstiprināto aizliegumu, kam jāstājas spēkā 2011. gada 1. augustā, izmantot un pārvadāt smago dīzeļdegvielu kuģos, kuri darbojas Antartikas teritorijā; uzsver, ka līdzīgs aizliegums būtu piemērots arī Arktikas ūdeņiem, lai samazinātu vides apdraudējumu avārijas gadījumā;

29.  atbalsta plašāku sadarbību ar Arktikas un ārpus Arktikas esošām valstīm par Arktikas ilgstošas novērošanas tīklu (SAON) izveidi un mudina Eiropas Vides aģentūru turpināt nozīmīgo darbu un veicināt sadarbību ar Eiropas Vides informācijas un novērojumu tīkla starpniecību, piemērojot kopīgi izmantojamas vides informācijas sistēmas pamatprincipus;

30.  uzsver ES un ap polu atrodošos valstu būtisko nozīmi piesārņojuma samazināšanā, kurš nonāk Arktikas reģionā ar liela attāluma transportu, piemēram, jūras transportu; šajā sakarībā uzsver Eiropas Savienības tiesību aktu, piemēram, Regulas (EK) Nr. 1907/2006(7), īstenošanas nozīmi; norāda, ka klimata pārmaiņas Arktikā būtiski ietekmēs piekrastes reģionus Eiropā un citur un no klimata atkarīgās nozares Eiropā, piemēram, lauksaimniecību un zivsaimniecību, atjaunojamo enerģiju, ziemeļbriežu audzēšanu, medības, tūrismu un transportu;

Ilgtspējīga sociāli ekonomiskā attīstība

31.  atzīst, ka ledus kušana un temperatūras paaugstināšanās ne vien liek pārvietoties vietējiem pirmiedzīvotājiem, apdraudot viņu tradicionālo dzīvesveidu, bet arī rada ekonomiskās attīstības iespējas Arktikas reģionā; atzīst Arktikas reģiona iedzīvotāju un valstu valdību vēlmi ar suverēnām tiesībām un pienākumiem turpināt ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, tajā pašā laikā aizsargājot pirmiedzīvotāju tradicionālos iztikas avotus un Arktikas ekosistēmu sevišķi jutīgo dabu un ņemot vērā pieredzi dažādu reģiona resursu ilgtspējīgā izmantošanā un apguvē; ierosina piemērot uz ekosistēmu balstītas pārvaldības principus, lai konsolidētu ekoloģiskās zināšanas ar sociālajām vērtībām un vajadzībām;

32.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES kopā ar šīs teritorijas reģionu pārstāvjiem diskutētu par attīstības un sadarbības strukrūrfondu nozīmi, lai, saskaroties ar globālām problēmām nākotnē, varētu gūt panākumus un izmantot teritorijas attīstības iespējas;

33.  uzskata – lai noteiktu katra apvidus īpašās iespējas un izstrādātu atbilstīgas iedzīvotāju stratēģijas attiecībā uz reģionālajām atšķirībām, ir vajadzīgs ietverošs process ar valstu un ES līmeņa atbalstu; uzskata, ka partnerattiecības un dialogs starp attiecīgiem iestāžu līmeņiem nodrošina politikas virzienu visefektīvāko īstenošanu;

34.  norāda uz Arktikas pamatiedzīvotāju īpašo situāciju un atzīst viņu tiesības; jo īpaši norāda uz Arktikas valstu pamatiedzīvotāju tiesisko un politisko situāciju un viņu pārstāvību Arktikas Padomē; aicina vairāk iesaistīt pamatiedzīvotājus politikas veidošanā; uzsver nepieciešamību pieņemt īpašus pasākumus, lai saglabātu pamatiedzīvotāju kultūru un valodu, un tiesības uz zemi, kā noteikts SDO Konvencijā Nr. 169; aicina uz pastāvīgu dialogu starp pamatiedzīvotāju pārstāvjiem un ES iestādēm un aicina ES turpmāk ņemt vērā reti apdzīvotu nomaļu teritoriju īpašās vajadzības reģionālās attīstības, iztikas līdzekļu un izglītības jomā; uzsver, ka ir svarīgi atbalsta pasākumi, kas veicina pamatiedzīvotāju kultūras, valodas un paražu attīstību;

35.  norāda, ka pamatiedzīvotāju ekonomika ir ļoti atkarīga no dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas un ka tādēļ klimata pārmaiņu un to ietekmes ierobežošana un pamatiedzīvotāju tiesības uz nepiesārņotu dabas vidi ir arī cilvēktiesību jautājumi;

36.  atzinīgi vērtē darbu, ko paveicis ANO īpašais referents par pamatiedzīvotāju cilvēktiesību un pamatbrīvību situāciju un ANO ekspertu mehānisms par pamatiedzīvotāju tiesībām;

37.  atzinīgi vērtē ekspertu mehānisma veiksmīgi pabeigto progresa ziņojumu par pētījumu par pamatiedzīvotājiem un viņu tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā;

38.  mudina Arktikas dalībvalstis iesaistīties sarunās, lai ratificētu jaunu Ziemeļu konvenciju par sāmiem;

39.  prasa ES aktīvi veicināt Krievijas ziemeļu daļā dzīvojošo somugru izcelsmes iedzīvotāju tiesības uz kultūru un valodu;

40.  pieņem zināšanai nesenās tiesiskās pārmaiņas, kas skar ES aizliegumu attiecībā uz izstrādājumiem no roņiem, jo īpaši Vispārējā tiesā iesniegto prasību atzīt par spēkā neesošu Regulu (EK) Nr. 1007/2009(8) (Lieta T-18/10, Inuit Tapiriit Kanatami pret Parlamentu un Padomi); norāda uz apspriežu procedūru PTO aizgādnībā, kuru pieprasīja Kanāda un Norvēģija; pauž cerību, ka nesaskaņas starp pusēm būs iespējams pārvarēt pēc EST nolēmumiem un PTO īstenotajām procedūrām;

41.  apzinās intereses pieaugumu par resursu izmantošanu; šajā sakarībā norāda uz nepieciešamību pēc plašām visu ietverošām uz ekosistēmu balstītām pieejām, ar kurām visdrīzāk varēs risināt dažādos jautājumus, kuri skar Arktiku saistībā ar klimata pārmaiņām, kuģošanu, vides apdraudējumiem un piesārņotājiem, zivsaimniecību un citām cilvēku darbībām, saskaņā ar ES integrēto jūrniecības politiku vai Norvēģijas integrēto pārvaldības plānu Barenca jūrai un Lofotu salu jūras teritorijām; ierosina dalībvalstīm atbalstīt Arktikas Padomes 2009. gada pārskatītās pamatnostādnes attiecībā uz piekrastes naftu un gāzi;

Pārvaldība

42.  atzīst iestādes un plašo starptautisko tiesību un līgumu sistēmu, piemēram, UNCLOS (tostarp, kuģošanas brīvības un likumīgas šķērsošanas pamatprincipus), Starptautisko Jūrniecības organizāciju (SJO), Konvenciju par Ziemeļaustrumu Atlantijas reģiona jūras vides aizsardzību (OSPAR konvencija)(9), Ziemeļaustrumu Atlantijas Zvejniecības komisiju (NEAFC), Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES)(10) un Stokholmas konvenciju, kas pārvalda Arktikai svarīgas teritorijas, kā arī daudzos pašreizējos divpusējos nolīgumus un shēmas papildus Arktikas valstu ieviestajiem noteikumiem; līdz ar to secina, ka Arktikas reģions būtu jāuzskata nevis par tiesisku vakuumu, bet par teritoriju ar veiksmīgi izveidotiem pārvaldības līdzekļiem; tomēr norāda, ka klimata pārmaiņu problēmu un pieaugošās ekonomiskās attīstības dēļ visām iesaistītajām pusēm šie pašreizējie noteikumi ir turpmāk jāattīsta, jāstiprina un jāīsteno;

43.  uzsver – lai gan valstīm ir īpaši svarīga nozīme Arktikas pārvaldībā, būtiska loma ir arī citām iesaistītajām pusēm, piemēram, starptautiskajām organizācijām, pamatiedzīvotājiem un vietējiem iedzīvotājiem un vietējā mēroga iestādēm; norāda, ka ir svarīgi palielināt savstarpēju uzticēšanos starp tiem, kam ir likumīgas intereses reģionā, pieņemot līdzdalības pieeju un izmantojot dialogu kā veidu, lai izveidotu kopēju skatījumu uz Arktiku;

44.  uzskata, ka dažu novērotāju radītais iespaids par tā saukto cīņu par Arktiku neveicina konstruktīvu saprašanos un sadarbību reģionā; norāda, ka Arktikas valstis vairākos gadījumos paudušas apņēmību atrisināt un dažos gadījumos ir rīkojušās nolūkā atrisināt iespējamos interešu konfliktus saskaņā ar starptautisko tiesību principiem;

45.  atzīst AP kā galvenā reģionālās sadarbības foruma būtisko nozīmi visā Arktikas reģionā; atgādina, ka ES dalībvalstis Dānija, Zviedrija un Somija un kandidātvalsts Islande ir Arktikas Padomes locekles, un ES dalībvalstis Vācija, Francija, Apvienotā Karaliste, Nīderlande, Spānija un Polija ir aktīvas pastāvīgās novērotājas; apstiprina apņēmību neatbalstīt tādu pasākumus, ar kuriem tiek izslēgta kāda Arktikas ES dalībvalsts, kandidātvalsts vai Arktikas EEZ/EBTA valsts; atzīst AP darba grupu ar novērotāju līdzdalību konkrēto paveikto darbu un aicina Komisiju un ES aģentūras visos iespējamos gadījumos turpināt aktīvi iesaistīties visās attiecīgajās darba grupās; atbalsta AP juridiskā un ekonomiskā pamata stiprināšanu;

46.  atzīst, ka problēmas, kas skar Arktiku, ir globālas un ka tādēļ to risināšanā vajadzētu iesaistīt visus attiecīgos dalībniekus;

47.  atzinīgi vērtē AP darba grupu pēdējos gados izstrādāto nozīmīgo ziņojumu rezultātus attiecībā uz naftu un gāzi Arktikā, sasilšanas ietekmi un ārkārtas reaģēšanas vajadzībām;

48.  atzinīgi vērtē pamatiedzīvotāju interešu pārstāvības politisko organizētību, darbojoties sāmu parlamentos un padomēs Ziemeļeiropā, un sadarbību starp vairākām ap polu esošu valstu pamatiedzīvotāju organizācijām un atzīst AP īpašo nozīmi pamatiedzīvotāju iesaistīšanā; atzīst Arktikas pamatiedzīvotāju tiesības, kas noteiktas ANO deklarācijā par pamatiedzīvotāju tiesībām, un mudina Komisiju izmantot Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu Arktikas pamatiedzīvotāju ietekmes palielināšanai;

49.  atzinīgi vērtē plašo sadarbību tādos jautājumos kā Arktikas jūras vides aizsardzība (PAME darba grupa) ne vien reģionālā, bet arī divpusējā un starptautiskā līmenī; šajā sakarībā uzskata AP meklēšanas un glābšanas jomā paveikto darbu par pirmo soli uz mehānismiem arī saistošu lēmumu pieņemšanai;

50.  atzinīgi vērtē nepārtraukti veikto AP darba apjoma un struktūras novērtējumu un pauž pārliecību, ka tas turpināsies, lai paplašinātu lēmumu veidošanas procesa pamatu, iekļaujot ārpus Arktikas esošus dalībniekus;

51.  pauž cerību, ka AP turpinās būtisko darbu un paplašinās lēmumu veidošanas procesa pamatu, iekļaujot citus dalībniekus Arktikā, kuri palielina savu līdzdalību šajā reģionā, un līdz ar to izmantos to zināšanas un spējas, un ņems vērā to likumīgās intereses saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tajā pašā laikā būtu jāuzsver, ka vajadzētu pievērst ievērojami vairāk uzmanības Arktikas valstu interesēm; atzinīgi vērtē AP iekšējo procedūru attiecībā uz novērotāja statusa pārskatīšanu un iespējamo turpmāko AP uzdevumu kompetences jomu;

52.  uzskata, ka stiprākai AP vajadzētu būt vadošajai lomai sadarbībā Arktikā, un tādēļ atzinīgi vērtētu AP politisko un administratīvo spēju uzlabošanu, piemēram, pašlaik apspriesto pastāvīgo sekretariātu, izmaksu vienlīdzīgāku sadalījumu, biežākas ministru tikšanās un ikgadējo Arktikas sammitu visaugstākajā līmenī, kā to ierosināja ES dalībvalsts Somijas, kas ir arī Arktikas Padomes dalībvalsts, ārlietu ministrs; turklāt atzinīgi vērtētu Arktikas reģiona parlamentu deputātu plašāku līdzdalību, lai uzsvērtu parlamentāro dimensiju un nodrošinātu attiecīgu ārpus Arktikas esošu dalībnieku iekļaušanu; turklāt uzsver, ka ekskluzīva iekšēja valstu kodola augsta līmeņa tikšanās kopumā vienīgi nodarīs kaitējumu AP statusam un lomai; vēlas, lai AP saglabātu atklāto un iekļaujošo pieeju un līdz ar to paliktu atvērta visām ieinteresētajām pusēm;

53.  uzskata Ziemeļu dimensiju par galveno elementu reģionālajā sadarbībā Ziemeļeiropā; norāda, ka četri partneri, proti, ES, Islande, Norvēģija un Krievijas Federācija, kā arī Barenca Eiroarktiskā padome, Baltijas jūras valstu padome, Ziemeļvalstu Ministru padome, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB), Eiropas Investīciju banka (EIB) un Pasaules banka darbojas Ziemeļu dimensijā un ka gan Kanādai, gan ASV tajā ir novērotāja statuss; uzsver nepieciešamību cieši saskaņot Ziemeļu dimensijas politiku un ES attīstībā esošo Arktikas politiku; norāda uz Ziemeļu dimensijas Arktikas logu; atzinīgi vērtē Ziemeļu dimensijas partnerattiecību vērtīgo pieredzi, jo īpaši jaunās Ziemeļu dimensijas partnerattiecības transporta un loģistikas jomā un tās ieguvumus sadarbībā Arktikā;

54.  apstiprina atbalstu ES pastāvīgam novērotāja statusam AP; atzīst, ka ES dalībvalstis ir iesaistītas AP darbā ar daudzu starptautisko organizāciju, piemēram, SJO, OSPAR, NEAFC, un Stokholmas konvencijas, starpniecību, un uzsver nepieciešamību pēc visu ES politikas virzienu saskaņošanas attiecībā uz Arktiku; prasa Komisijai pienācīgi informēt Parlamentu par AP un tās darba grupu sanāksmēm un darbu; tajā pašā laikā uzsver, ka ES un tās dalībvalstis jau piedalās kā dalībnieces vai novērotājas citās uz Arktiku attiecīgās starptautiskās organizācijās, piemēram, SJO, OSPAR, NEAFC un Stokholmas konvencijā, un tādēļ tām būtu saskaņotāk jākoncentrējas uz šo organizāciju darbu; šajā sakarībā jo īpaši uzsver nepieciešamību pēc ES politikas virzienu saskaņošanas attiecībā uz Arktiku; mudina AP ciešāk iesaistīt pilsonisko sabiedrību un nevalstiskās organizācijas kā ad-hoc novērotājus;

55.  uzskata Barenca Eiro-Arktisko padomi (BEAC) par būtisku sadarbības centru starp Dāniju, Somiju, Norvēģiju, Krieviju, Zviedriju un Eiropas Komisiju; norāda uz BEAC darbu veselības un sociālo jautājumu, izglītības un pētniecības, enerģētikas, kultūras un tūrisma jomā; norāda uz BEAC darbojošās pamatiedzīvotāju darba grupas padomdevēja lomu;

Secinājumi un pieprasījumi

56.  prasa Komisijai pārveidot pašreizējo dienestu grupu par dienestu pastāvīgu struktūru, lai nodrošinātu saskaņotu, koordinētu un integrētu politikas pieeju visās politikas jomās, kas skar Arktiku, piemēram vides, enerģētikas, transporta un zivsaimniecības jomā; ierosina šajā struktūrā piešķirt kopīgu vadību Eiropas Ārējās darbības dienestam un Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorātam, kas ir starpnozaru koordinators Komisijā; līdz ar to arī ierosina Eiropas Ārējās darbības dienestā izveidot Arktikas nodaļu;

57.  aicina Komisiju sarunās par divpusējiem nolīgumiem ņemt vērā to, ka ir jāaizsargā Arktikas ekosistēma un Arktikas iedzīvotāju, tostarp pamatiedzīvotāju grupu, intereses un ka Arktikas dabas resursi ir jāizmanto ilgtspējīgi, un aicina Komisiju ievērot šos principus visās darbībās;

58.   norāda, ka zinātnisko pētījumu dati nepārprotami liecina par to, ka Arktikas ekosistēmā pašlaik notiek ļoti lielas, ar klimata pārmaiņām saistītas izmaiņas un ka tādēļ jebkādai turpmākai attīstībai Arktikā ir jābūt piesardzīgai un balstītai uz zinātniski pamatotu pieeju; aicina pabeigt daudzpusējos nolīgumos paredzētos zinātniskos pētījumus, lai pirms nākamā lielā pavērsiena informētu iedzīvotājus visā pasaulē par Arktikas ekosistēmu un lēmumiem attiecībā uz to;

59.  uzsver to, ka ES un tās dalībvalstis ir galvenās ieguldījuma sniedzējas ar Arktiku saistītā pētniecībā, reģionālajā sadarbībā un ar reģionu un ne tikai saistītu tehnoloģiju attīstībā, un prasa, lai Komisija izskatītu iespējas izstrādāt ap polu atrodošos valstu līdzfinansējuma un kopējas plānošanas iniciatīvas nolūkā veicināt gludāku un efektīvāku sadarbību starp iesaistīto valstu ekspertiem; prasa ES veicināt sadarbības pasākumus ar ASV, Kanādu, Norvēģiju, Islandi, Grenlandi un Krieviju daudznozaru pētniecības jomā Arktikā, šajā nolūkā izveidojot saskaņotus finansēšanas mehānismus; turklāt prasa Komisijai izveidot līdzekli tiešai sadarbībai ar Arktikas dalībvalstīm, pamatiedzīvotāju organizācijām un Arktikas pētniecības institūtiem, lai palīdzētu informēt ES par attiecīgām problēmām, būtiskiem pētniecības jautājumiem un lietām, kas skar Arktikā dzīvojošos un strādājošos, nolūkā palīdzēt nākotnē uzsākt pētniecības pasākumus;

60.  uzskata, ka ES būtu turpmāk jāattīsta spējas, un aicina Komisiju izpētīt iespējas uzsākt, kā arī turpināt ES darbības Arktikā un ziņot par tām, piemēram, darboties ap polu esošo valstu daudzpusējās pētniecības finansējuma programmā, kas ļautu darboties vienkāršāk un mazāk birokrātiski pētniecības kopienas sadarbības un kopīgos projektos; prasa Komisijai prioritārā kārtībā izpētīt iespējas izveidot ES Arktikas informācijas centru kā kopēju un tīklā esošu struktūru, ņemot vērā atbilstīgus priekšlikumus; norāda uz Lapzemes universitātes priekšlikumu šajā sakarībā; uzskata, ka šādam centram vajadzētu spēt rīkot pastāvīgus ES pasākumus galvenajiem dalībniekiem Arktikā un nodot informāciju un sniegt pakalpojumus saistībā ar Arktiku ES iestādēm un iesaistītajām pusēm;

61.  uzsver – lai objektīvi noteiktu Arktikas dabas vidē notiekošo pārmaiņu īpašības un ātrumu, ir ļoti būtiski nodrošināt starptautiskām zinātnieku grupām pilnīgu piekļuvi pētījumu veikšanai šajā mūsu planētas īpaši jutīgajā teritorijā; norāda, ka ES palielina klātbūtni un līdzdalību īpaši Arktikas Eiropas daļā, izveidojot kopīgu pētniecības infrastruktūru un palielinot Arktikā īstenoto pētniecības programmu skaitu; jo īpaši atbalsta pētnieku grupas, kurās darbotos dažādu jomu zinātnieki, kas pārstāv visas iesaistītās valstis; atzinīgi vērtē parasti labo un atklāto sadarbību pētniecības jomā un uzskata, ka šiem pētījumiem vajadzētu būt atklātiem, jo tie kalpo visas starptautiskās sabiedrības interesēs un tos ir paredzēts izmantot visai starptautiskajai sabiedrībai;

62.  uzsver Eiropas teritoriālās sadarbības mērķa devumu kā skaidru Eiropas pievienoto vērtību, jo īpaši pārrobežu sadarbības programmas Kolas pussalā un Karēlijā, kā arī Baltijas jūras pārrobežu sadarbības programmu, kurā ir ietverts arī Barenca jūras reģions; prasa Komisijai izpētīt, kā pienācīgi paplašināta Ziemeļu perifērijas programma varētu līdzīgi ietekmēt Arktikas stratēģiju nākamajā plānošanas periodā;

63.  prasa Komisijai atbalstīt centienus ātri un efektīvi izveidot Svalbāras Integrētās novērošanas sistēmu (SIOS) un Eiropas daudzdisciplināro novērošanas centru jūras dzīļu izpētei (EMSO), lai labāk izprastu un aizsargātu Arktikas vidi;

64.  prasa Komisijai izvirzīt priekšlikumus par to, kā varētu izveidot projektu Galileo vai projektus kā Globālā vides un drošības novērošana (GMES) ar ietekmi uz Arktiku tā, lai veicinātu drošāku un ātrāku kuģošanu Arktikas ūdeņos, līdz ar to ieguldot Ziemeļu–Austrumu jūrasceļa drošībā un pieejamībā, jo īpaši nolūkā labāk paredzēt ledus kustību un nodrošināt labāku Arktikas jūras gultnes kartografēšanu un izpratni par galvenajiem ģeodinamiskajiem procesiem teritorijā, kas ir īpaši nozīmīga Zemes ģeodinamikai, ūdens ciklam polārajos reģionos un mūsu zināšanu uzlabošanai par unikālām ekosistēmām;

65.  aicina visas Arktikas reģiona valstu valdības, jo īpaši Krievijas valdību, pieņemt un atbalstīt ANO Ģenerālās Asamblejas 2007. gada 13. septembrī pieņemto Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām;

66.  prasa dalībvalstīm ratificēt visas svarīgākās vienošanās attiecībā uz pamatiedzīvotāju tiesībām, piemēram, SDO Konvenciju Nr. 169;

67.  prasa ES un dalībvalstīm saistībā ar SJO darbu obligāta polāra kodeksa kuģniecībai jomā ierosināt, lai sodrēju emisijas un smagā dīzeļdegviela tiktu reglamentēta īpaši; ja šādas sarunas nav rezultatīvas, prasa Komisijai ierosināt priekšlikumus noteikumiem kuģiem, kas piestāj ES ostās pēc vai pirms braucieniem cauri Arktikas ūdeņiem, lai piemērotu stingru režīmu, kas ierobežo sodrēju emisijas un smagās dīzeļdegvielas lietošanu un pārvadāšanu;

o
o   o

68.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī dalībvalstu un Arktikas reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 9 E, 15.1.2010., 41. lpp. (2) Ārlietu padomes 2985. sanāksme. (3) Padomes 2914. sanāksme. (4) 2009/10:UU4. (5) OV L 197, 21.7.2001., 30. lpp. (6) Parakstīts 2010. gada 15. septembrī. (7) OV L 136, 29.5.2007., 3. lpp. 3. (8) OV L 286, 31.10.2009., 36. lpp. 36. (9) Konvencija par Ziemeļaustrumu Atlantijas reģiona jūras vides aizsardzību. (10) Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz Melno jūru (2010/2087(INI))

P7_TA(2011)0025 A7-0378/2010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Melnās jūras reģiona sinerģija ‐ jauna reģionālās sadarbības iniciatīva” (COM(2007)0160),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 14. maija secinājumus par Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par pieeju Melnās jūras reģionālās politikas jomā(1),

–  ņemot vērā 2008. gada 14. februārī Kijevā pieņemto Eiropas Savienības un plašāka Melnās jūras reģiona valstu ārlietu ministru kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 19. jūnijā pieņemto ziņojumu par Melnās jūras reģiona sinerģijas īstenošanas pirmo gadu (COM(2008)0391),

–  ņemot vērā kopīgo paziņojumu par Melnās jūras reģiona sinerģijas vides partnerības uzsākšanu (Briselē, 2010. gada 16. martā),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas nostiprināšanu (COM(2006)0726) un Komisijas nodomu 2011. gadā iesniegt Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) pārskatu,

–  ņemot vērā pievienošanās partnerību ar Turciju,

–  ņemot vērā ar Armēniju, Azerbaidžānu, Gruziju, Moldovas Republiku un Ukrainu noslēgtos partnerības un sadarbības nolīgumus un pašreizējās sarunas par asociācijas nolīgumiem, kā arī attiecīgos EKP rīcības plānus,

–  ņemot vērā Komitejas 2010. gada 12. maijā pieņemtos EKP progresa ziņojumus par Armēniju, Azerbaidžānu, Moldovas Republiku, Gruziju un Ukrainu,

–  ņemot vērā ar Krievijas Federāciju noslēgto partnerības un sadarbības nolīgumu un pašreizējās sarunas par jaunu ES un Krievijas nolīgumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. decembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Austrumu partnerība” (COM(2008)0823),

–  ņemot vērā Prāgas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmes 2009. gada 7. maija kopīgo deklarāciju,

–  ņemot vērā nesenos panākumus dialogā ar šā reģiona valstīm par vīzu režīma atcelšanu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas nostiprināšanu(2),

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Moldovu, Krievijas Federāciju, Turciju, Ukrainu un Dienvidkaukāza valstīm, kā arī par integrēto jūrniecības politiku,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0378/2010),

A.   tā kā Melnās jūras reģions ir stratēģisks tilts, kas savieno Eiropu ar Kaspijas jūras reģionu, Vidusāziju un Tuvajiem Austrumiem, kā arī Dienvidaustrumu Āziju un Ķīnu; tā kā to raksturo gan ciešas saiknes starp reģiona valstīm un liels potenciāls, gan daudzveidība un konkurence; tā kā reģionā atrodas ES dalībvalstis Bulgārija, Grieķija un Rumānija, ES kandidātvalsts Turcija un EKP partnervalstis Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Moldovas Republika un Ukraina, kā arī reģions ietver Krievijas Federāciju kā stratēģisko partneri;

B.   tā kā Eiropas Savienībai Melnās jūras reģions ir stratēģiski svarīgs; tā kā Melnā jūra daļēji atrodas Eiropas Savienībā un ģeogrāfiski tās lielākā daļa atrodas Eiropā, tādējādi radot kopējus uzdevumus un iespējas ES un reģiona valstīm, kā arī nosakot kopēju vajadzību nodrošināt mieru, demokrātiju, drošību, stabilitāti, reģionālo sadarbību un ilgtspējīgu labklājību Melnās jūras reģionā; tā kā Melnās jūras reģionam ir nepieciešama saskaņotāka, ilgtspējīgāka un stratēģiskāka pieeja;

C.   tā kā Melnās jūras reģions ir sociālā, kultūras un reliģijas ziņā bagāta vide, kurā centrālā vieta būtu jāieņem dialogam starp kultūrām un ticībām;

D.  tā kā ar Melnās jūras reģiona sinerģiju (MJRS) tika atzīts, ka Melnās jūras reģions ir stratēģiski svarīgs Eiropas Savienībai un ka reģionā ir vajadzīga spēcīgāka ES līdzdalība; tā kā MJRS rezultāti līdz šim ir bijuši ierobežoti, un pašreizējie MJRS īstenošanas rezultāti nav skaidri un vispusīgi uzskatāmi, un tādēļ ES tiek kritizēta par to, ka tai nav stratēģiska redzējuma attiecībā uz reģionu un ka tā izmanto sadrumstalotu pieeju sinerģijas īstenošanai;

E.   tā kā nav izstrādāts rīcības plāns, kurā būtu paredzēti konkrēti mērķi un kritēriji un ziņošanas, uzraudzības, novērtēšanas un turpmākās attīstības mehānismi, kā tas prasīts Parlamenta pirmajā rezolūcijā attiecībā uz Melnās jūras reģionu;

F.  tā kā ir izdots tikai viens progresa ziņojums (2008. gadā), un netika ieviests regulāras ziņošanas mehānisms; tā kā nav īstenots daudz projektu, un līdz šim ir uzsākta tikai partnerība vides jomā;

G.  tā kā kopš 2008. gada nav rīkota neviena ministru konference, tādējādi norādot uz MJRS redzamības, stratēģiskā skatījuma un politiskās vadības trūkumu;

H.  tā kā centienus, kaut arī tie ir slavējami, līdz šim lielā mērā ir ierobežojusi vāja administratīvā organizācija, iestāžu un politisko saistību trūkums un cilvēkresursu un atvēlēto finanšu līdzekļu trūkums;

I.   tā kā Melnās jūras reģionā kopš 2008. gada ir notikušas daudzas izmaiņas un, kaut arī reģionālā sadarbība, šķiet, uzlabojas dažās tehniskās jomās, piemēram, vides, izglītības, pētniecības un tehnoloģiju jomās un normatīvo aktu tuvināšanas jomā, tomēr joprojām pastāv un ir pat saasinājušās vairākas problēmas, piemēram, ieilgušie konflikti Kaukāza un Piedņestras reģionos, jūras satiksmes drošība un meklēšanas un glābšanas operāciju norise, militarizācija, pārvietoto iedzīvotāju situācija un demokrātiskās varas mazināšanās;

J.   tā kā Francijas prezidentūras misija un dalībvalstu rīcība apliecināja ES apņemšanos pārtraukt un atrisināt konfliktsituāciju Gruzijā;

K.   tā kā Melnās jūras reģions ir ģeostratēģiski svarīgs ES energoapgādes drošībai un jo īpaši energoapgādes avotu dažādošanai;

L.  tā kā citas ES iniciatīvas, kurās iesaistītas Melnās jūras reģiona valstis, vajadzētu uzskatīt nevis par MJRS sāncensēm, bet gan par tās papildinājumu;

M.   tā kā Komisijai prasīja izstrādāt ES stratēģiju attiecībā uz Donavas reģionu, kurā būtu jāņem vērā tā ciešā sadarbība ar Melnās jūras reģionu,

1.   uzskata, ka, ņemot vērā Melnās jūras reģiona stratēģisko nozīmi ES un MJRS diezgan ierobežotos rezultātus, ir jāievieš stratēģija, lai pastiprinātu reģionā īstenoto ES pasākumu saskaņotību un redzamību, un ka ES stratēģijai attiecībā uz Melnās jūras reģionu vajadzētu būt neatņemamai sastāvdaļai ES plašākā ārpolitikas un drošības politikas redzējumā;

2.   aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) paralēli Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanai izstrādāt stratēģiju attiecībā uz Melnās jūras reģionu, ar kuru tādējādi noteiktu integrētu un vispusīgu ES pieeju reģiona uzdevumu risināšanai un iespēju izskatīšanai un kurā ietvertu detalizētu rīcības plānu, skaidri noteiktus mērķus, pamatiniciatīvas un kritērijus; uzskata, ka ar stratēģiju tiks nodrošināta efektīva darbības koordinēšana un pienākumu sadale;

3.   atkārtoti aicina Komisiju un EĀDD regulāri pārskatīt stratēģijas īstenošanu, ieviešot konkrētus uzraudzības, novērtēšanas, turpmākās attīstības un ziņošanas mehānismus; mudina šā procesa svarīgākajos posmos apspriesties ar attiecīgajām Eiropas Parlamenta komitejām;

4.   iesaka nodrošināt attiecībā uz Melnās jūras reģionu veidotās ES līmeņa politikas un ES dalībvalstu politikas konsekvenci;

5.   uzsver, ka ES dalībvalstīm ir jāvienojas par skaidrām prioritātēm, lai vēlāk varētu izstrādāt reāli īstenojamu un finansiāli pareizu rīcības plānu un atbilstīgu sistēmu tā efektivitātes novērtēšanai;

6.  uzsver, ka jaunās stratēģijas mērķu sasniegšanā jāiesaista pienācīgi cilvēkresursi, jo īpaši skaidri ņemot vērā šo stratēģiju, veidojot EĀDD organizatorisko struktūru un pieņemot darbā personālu;

7.   atzinīgi vērtē to, ka, pamatojoties uz Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu, ir uzsākta kopīga rīcības programma pārrobežu sadarbībai Melnās jūras reģionā, un uzskata, ka saņemto pieteikumu lielais skaits liecina par nozīmīgu interesi attiecībā uz kopīgu sadarbības projektu īstenošanu Melnās jūras reģionā; atzinīgi vērtē to, ka 2010. gada novembrī Apvienotā uzraudzības komiteja apstiprināja 16 jaunus projektus; tomēr uzskata, ka programmas lēnā darbības gaita liecina par pašreizējo finansēšanas mehānismu nepilnībām; īpaši norāda uz juridiskām grūtībām, kas saistītas ar nepieciešamību piešķirt dalībniekiem finansējumu no dažādiem finanšu instrumentiem, un aicina Komisiju rast risinājumus šādu šķēršļu likvidēšanai; uzskata, ka programmā varētu iekļaut arī projektus, kas saistīti ar ieguldījumiem;

8.   aicina izstrādāt Melnās jūras baseina kopīgas darbības programmu nākamajam plānošanas periodam, lai pilnībā varētu pievērsties visiem mērķiem, kas minēti Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta pārrobežu sadarbības stratēģijas dokumentā 2007.–2013. gadam, un lai turpinātu centienus šo mērķu sasniegšanā; uzsver, ka būtu jānosaka vienādi pieteikumu iesniegšanas noteikumi, tādējādi radot jebkurai juridiskai personai no valsts, kas piedalās programmā, iespēju iesniegt pieteikumu kā galvenajai dalībniecei; uzskata, ka nākamajā plānošanas periodā būtu jāiesaista visas Melnās jūras baseina kopīgās darbības programmas valstis un jāmudina tās aktīvi piedalīties;

9.   tāpēc pauž pārliecību, ka stratēģijas izdošanās ir atkarīga no pienācīga un nosakāma finansējuma; aicina izveidot īpašu budžeta pozīciju Melnās jūras stratēģijai un izstrādāt efektīvas līdzekļu izmaksas metodes, kas pielāgotas reģiona specifiskajām iezīmēm, un finansējuma izmantošanas stingras kontroles pasākumus; mudina par prioritāti noteikt maza mēroga attīstības projektu finansēšanu; aicina Komisiju un reģionus pārrobežu sadarbībā veicināt projektus tiešo personisko kontaktu veidošanai, kā arī paredzēt un atbalstīt Mazo projektu fonda finansēšanas instrumentu;

10.   uzsver nepieciešamību veidot uz projektiem pamatotu pieeju, lai iekļautu Melnās jūras reģiona stratēģijas pasākumu izstrādē un īstenošanā pašvaldību iestādes, uzņēmējus, NVO vai citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas un uzņemtos par minētajiem pasākumiem atbildību kopā ar šiem vietējiem dalībniekiem; uzsver to, cik svarīgi ir uzraudzīt Melnās jūras reģiona stratēģijā iekļauto pasākumu īstenošanu, nosakot kritērijus vai citus atbilstīgus rādītājus;

11.  mudina veidot sinerģiju starp dažādām Savienības politikas jomām, kas skar šo stratēģiju, jo īpaši struktūrfondiem, pētniecības un izstrādes pamatprogrammu un Eiropas transporta tīkliem, lai nodrošinātu finansēto pasākumu ilgtspējību; tādējādi iespējas, ko radījusi viena ekonomikas attīstības iniciatīva, var izmantot citā papildu iniciatīvā;

12.   uzskata iesaisti un reģionālo pašpārvaldi par svarīgiem ES pieejas principiem attiecībā uz reģionu un uztver Turciju un Krieviju kā partneres, ko ideālā gadījumā būtu pienācīgi jāiesaista Melnās jūras reģiona sadarbībā; uzskata, ka Bulgārijas, Rumānijas un Grieķijas kā jūras piekrastes valstu un ES dalībvalstu dubultā loma ir būtiski svarīga, lai ES politika Melnās jūras reģionā būtu veiksmīga;

13.   uzskata, ka, lai nodrošinātu uzskatāmību, stratēģisku virzību un augsta līmeņa koordināciju, ir regulāri jārīko ES un plašāka Melnās jūras reģiona valstu ministru sanāksmes, un tajās jāiesaista visi reģiona dalībnieki un valstis, tai skaitā Melnās jūras reģiona ekonomiskās sadarbības organizāciju (BSEC), Komisiju Melnās jūras aizsardzībai pret piesārņojumu, ERAB un EIB; pauž pārliecību, ka institucionāls dialogs, kas apvienotu ES un BSEC, būtu solis virzībā uz patiesas partnerības izveidi reģionā; tomēr norāda, ka BSEC, šķiet, pašlaik radušās strukturālas problēmas, un to ir nepieciešams atjaunot un reformēt, lai tā kļūtu par efektīvu reģionāla mēroga partneri;

14.  pauž nožēlu par to, ka Melnās jūras reģiona dialoga un partnerības forumu ir negatīvi ietekmējušas reģionālās domstarpības un tādējādi tas vēl nav realizēts; uzskata, ka šāds forums varētu būt nozīmīgs ideju izstrādē un reģionālo dalībnieku dialoga veicināšanā;

15.  uzskata, ka stratēģija attiecībā uz Melno jūru ir jāattīsta visos reģionālās sadarbības līmeņos; tādēļ atzinīgi vērtē ES un Melnās jūras reģiona valstu parlamentu izveidoto sadarbību;

16.  atzīst, ka reģionālajām un vietējām iestādēm un ieinteresētajām personām ir liela nozīme stratēģijas plānošanā un īstenošanā, ņemot vērā to ciešās saiknes ar teritoriju un vietējiem iedzīvotājiem; tādēļ aicina noteikt iedzīvotāju vajadzības un pilnībā iesaistīt viņus stratēģijā;

17.  atzinīgi vērtē Melnās jūras reģiona pilsoniskās sabiedrības foruma izveidošanu un aicina stiprināt vietējo varas iestāžu, pilsoniskās sabiedrības un uzņēmēju sadarbību; aicina Komisiju pastiprināt atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, tai skaitā pilsoniskās sabiedrības organizāciju tīklam; uzsver to, cik nevalstiskais sektors ir svarīgs, lai nodrošinātu gan Melnās jūras reģiona stratēģijas efektīvu īstenošanu, gan uzticības veidošanas pasākumu panākumus;

18.   uzsver to, ka MJRS un Austrumu partnerība papildina viena otru, un aicina Komisiju lietderīgi izmantot abu iniciatīvu atšķirīgās pieejas un visos līmeņos precizēt, kā izmantot šo ievērojamo papildināmību; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos nodrošināt, ka EĀDD efektīvi koordinē dažādās iniciatīvas un instrumentus, ko ES izmanto plašākā Melnās jūras reģionā;

19.   atzinīgi vērtē, ka tiek izstrādāta ES stratēģija Donavas reģionam, ko plānots pabeigt līdz šā gada beigām, un aicina to apstiprināt un sākt tās īstenošanu 2011. gada pirmajā pusē; uzsver nepieciešamību paplašināt ES stratēģiju Donavas reģionam, ietverot tajā Melnās jūras reģionu; norāda, ka Donavas reģiona ilgtspējīga attīstība vēl vairāk pastiprinās Melnās jūras reģiona ģeostratēģisko nozīmi; tādēļ, vienlaikus atzīstot reģionu atšķirīgumu un abu stratēģiju atšķirīgo ģeogrāfisko uzsvaru, uzskata, ka tām vajadzētu būt savstarpēji papildinošām un pastiprinošām;

20.   uzsver, ka par galveno mērķi ES stratēģijā attiecībā uz Melnā jūras reģionu būtu jānosaka tas, ka, pamatojoties uz cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un panākot ES energoapgādes drošību, tiek izveidota teritorija, kurā valda miers, demokrātija, labklājība un stabilitāte; uzskata, ka par prioritāti jānosaka laba pārvalde, tiesiskums, cilvēktiesību ievērošanas sekmēšana, migrācijas pārvaldība, enerģētika, transports, vide, ekonomiskā un sociālā attīstība;

Drošība un laba pārvalde

21.   atgādina, ka Melnās jūras reģionam ir nepieciešama aktīva politika un ilgstoši risinājumi, lai novērstu ievērojamas reģionālās un pārrobežu problēmas, ar kurām tas saskaras, piemēram, ieilguši konflikti, pārvietoto iedzīvotāju situācija, divpusēji strīdi, slēgtas robežas un stratēģiska sāncensība, kas izraisa militarizāciju un ieroču izplatīšanu, vāja iestāžu darbība un pārvalde, demokrātiskās varas mazināšanās, pārrobežu noziedzība un nelikumīga tirdzniecība, robežu un pārvietošanās pārvaldība un vāja jūras satiksmes drošība;

22.   uzsver to, cik svarīgi ir izveidot, sekmēt un pilnveidot Melnās jūras reģiona valstu labas kaimiņattiecības, kas kalpo kā priekšnoteikums veiksmīgai sadarbībai, un uzskata par nepieņemamu to, ka starp reģiona kaimiņvalstīm joprojām ir slēgtas robežas;

23.   uzskata, ka ES var būt lielāka nozīme un tai jāuzņemas aktīvāka loma Melnās jūras reģiona drošības vides veidošanā; prasa aktīvāku ES līdzdalību reģiona stratēģiskajā dialogā un ES sadarbību ar tās stratēģiskajiem partneriem drošības jautājumos, kā arī līdzdalību konfliktu novēršanā un risināšanā saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem; uzsver, ka Melnās jūras reģiona stratēģija pilnīga attīstība ir cieši saistīta arī ar konkrētiem panākumiem neatrisināto konfliktu mierīgā atrisināšanā; tādēļ prasa, lai ES tiešāk iesaistītos un uzņemtos vadošo lomu sarunās un miera veidošanas procesos un pastiprinātu uzticības veidošanas pasākumus un palīdzības programmas, lai radītu pamatu ilgstošam un pilnīgam konfliktu atrisinājumam un atvieglotu sekas, ko šie konflikti radījuši vietējiem iedzīvotājiem; atzinīgi vērtē ES Robežu palīdzības misijas un ES Uzraudzības misijas darbu;

24.   aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos pielikt lielākas pūles, lai mudinātu Krieviju ievērot Sarkozī sešu punktu plānu situācijas stabilizēšanai un konflikta atrisināšanai Gruzijā;

25.   norāda uz nepieciešamību stiprināt uzraudzības sistēmas un aicina ES izveidot agrīnā brīdinājuma sistēmu kā konfliktu novēršanas un uzticības veidošanas instrumentu Melnās jūras reģionā, lai izvairītos no destabilizācijas un konfliktu saasināšanās; prasa pievērst uzmanību konkrētiem gadījumiem, nevis paust vispārējas bažas; prasa apsvērt iespēju īstenot tādus uzticības veidošanas pasākumus kā informācijas publiskošana par ieroču tirdzniecību un jūras spēku militārajām darbībām; pauž īpašas bažas par to, ka Krievijas Melnās jūras kara flotei Krimā tika pagarināts nolīgums par ostas izmantošanu, un to, kā tas ietekmēs stabilitāti reģionā;

26.   aicina ES veikt pasākumus, lai ieviestu reģionālo tiesisko regulējumu un mehānismus ieroču izplatīšanas problēmas risināšanai Melnās jūras reģionā;

27.   prasa stratēģijā attiecībā uz Melno jūru vērsties pret pārrobežu noziedzību un nelikumīgu tirdzniecību, jo īpaši narkotiku un cilvēku tirdzniecību, kā arī nelegālu migrāciju, un prasa arī spēcināt sadarbību robežu un pārvietošanās pārvaldības jomā;

28.   uzsver nepieciešamību labāk pārvaldīt imigrāciju Melnās jūras reģionā un emigrāciju no tā, pastiprinot imigrantu politisko, ekonomisko un sociālo integrāciju, pamatojoties uz principiem, kas iekļauti ES vispārējā pieejā migrācijai;

29.   konstatē, ka pēdējos gados ir palielinājies tādu jūrā notikušu nelaimes gadījumu skaits, kuros ir gājuši bojā cilvēki un nodarīts kaitējums videi, un to, ka piekrastes valstis nespēj nodrošināt koordinētas un veiksmīgas glābšanas operācijas; saistībā ar šo aicina ES izmantot integrēto jūrniecības politiku, lai koordinētu meklēšanas, glābšanas un nelaimes gadījumu novēršanas pasākumus Melnās jūras reģionā; prasa izveidot stratēģiju Melnās jūras uzraudzībai;

30.   uzskata, ka Melnās jūras reģiona drošības stratēģijā par mērķi jānosaka arī uzlabot pārvaldi, demokrātisko varu, cilvēktiesību ievērošanu un valsts spēju; aicina Komisiju un EĀDD integrēt iniciatīvas iestāžu izveidei un demokrātiskai pārvaldei, bez kuras nevar veiksmīgi attīsties neviena valsts; uzsver, ka mērķis uzlabot reģiona bijušajās padomju valstīs pārvaldes, tiesiskuma un valsts struktūru jau pats kalpo kā drošības stratēģija, jo pilnīgs vai daļējs valsts sabrukums un politiskā stagnācija rada priekšnosacījumus ārējai ietekmei un pārrobežu draudiem;

31.   uzsver, ka ES stratēģijā attiecībā uz Melnās jūras reģionu liels uzsvars ir jāliek uz cilvēktiesību aizstāvību un demokrātijas sekmēšanu visā reģionā, šajā nolūkā paredzot nevalstisko organizāciju un cilvēktiesību aizstāvju veiksmīgas sadarbības veicināšanu;

32.   norāda, ka viena no ES prioritātēm ir aizvien lielāka cilvēktiesību ievērošana un demokrātija visā pasaulē; norāda, ka okupētajā Dienvidosetijā un Abhāzijā cilvēktiesību pārkāpumi ir ikdienišķa parādība; tādēļ aicina ES un jo īpaši EĀDD aktīvi reaģēt uz visu veidu cilvēktiesību pārkāpumiem Melnās jūras reģionā;

33.   uzsver EDSO svarīgo nozīmi reģionā un uzskata, ka ES ir būtiski sadarboties ar EDSO iestāžu veidošanas, tiesiskuma, vēlēšanu novērošanas, plašsaziņas līdzekļu brīvības, kā arī demokrātijas un cilvēktiesību jomā;

Enerģētika, transports un vide

34.   no vienas puses, uzskata Melnās jūras reģionu par stratēģiski svarīgu ES energoapgādes drošībai un ES energoresursu piegādes dažādošanai un šajā sakarībā atkārtoti norāda uz steidzamu nepieciešamību izveidot saskaņotu stratēģiju attiecībā uz Melnās jūras reģionu; no otras puses, uzskata sadarbību enerģētikas, transporta un vides jomā par būtisku harmoniskai un ilgtspējīgai reģiona attīstībai; atzinīgi vērtē partnerības uzsākšanu vides jomā un ar nepacietību gaida partnerības uzsākšanu pārējās divās ‐ transporta un enerģētikas ‐ jomās; prasa tās ātri un efektīvi īstenot; uzskata, ka kopēja tiesiskā regulējuma izstrāde reģionālā līmenī būtu ļoti lietderīga, lai panāktu efektīvāku sadarbību un sinerģiju šajos problēmjautājumos; uzskata, ka spēju īstenot kopēju un efektīvu lēmumu pieņemšanu varētu palielināt, ieviešot un atbalstot profesionālos un iestāžu tīklus;

35.  uzsver nepieciešamību Melnās jūras reģionā enerģētikas jomā uzlabot daudzpusējo sadarbību, kuras galvenos principus nosaka PTO un Enerģētikas hartas nolīgums; atbalsta pilnīgu tirgus un regulējuma integrāciju, pamatojoties uz ES tiesību aktiem enerģētikas un vides jomā, un mudina visa Melnā jūras reģiona valstis piedalīties Enerģētikas kopienas līgumā, savukārt ES, EIB un ERAB ‐ atbalstīt enerģētikas infrastruktūras modernizāciju Melnās jūras reģionā;

36.  uzsver ‐ lai nodrošinātu ES ilgtermiņa mērķi saistībā ar energoapgādes drošību un stabilitāti tās kaimiņreģionā, ir svarīgi, lai dalībvalstīm būtu vienota pieeja attiecībā uz Melnās jūras reģionu;

37.   atgādina, ka ir vajadzīga enerģiskāka Komisijas rīcība, atbalstot gāzes piegādes dažādošanas pasākumus un kopēja normatīvā regulējuma izveidi, lai sekmētu pārredzama, konkurētspējīga un uz noteikumiem balstīta gāzes tirgus attīstību; vienlaikus aicina ES aktīvi veidot sadarbību ar Melnās jūras reģiona valstīm un piedāvāt tām lielākas iespējas atbalstīt enerģētikas jomas projektus, kas atbilst ES interesēm; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Moldāvijas Republikas un Ukrainas pievienošanos Enerģētikas kopienai;

38.  uzsver nepieciešamību steidzami izveidot Euronest parlamentāro asambleju, kas veicinās Austrumu partnerības mērķu sasniegšanu un tādējādi pozitīvi ietekmēs ar energoapgādes drošību saistītos jautājumus;

39.   atgādina par ES mērķi dažādot enerģijas piegādes ceļus un avotus, kā arī izstrādāt ES kopējo enerģētikas politiku; atkārtoti norāda uz dienvidu koridora projektu nozīmi, jo īpaši ES stratēģiskās prioritātes projekta Nabucco un tā ātras īstenošanas būtisko nozīmi Eiropas energoapgādes drošībai; ņem vērā South Stream projektu; turklāt uzsver to, cik svarīga ir sašķidrinātās dabasgāzes transportēšana uz Eiropu AGRI projekta ietvaros, kā arī sašķidrinātās dabasgāzes termināļu izveide Melnās jūras ostās un Konstancas–Triestes Eiropas naftas cauruļvada izbūve;

40.  mudina Komisiju līdz 2011. gada beigām noslēgt nolīgumus ar iespējamajām Nabucco cauruļvada piegādes valstīm;

41.  uzskata, ka energoinfrastruktūras tiesību aktu kopumā, ko Komisija drīzumā iesniegs, liela uzmanība ir jāvelta ierosinātajiem Melnās jūras reģiona enerģētikas projektiem; vērš uzmanību uz to, ka tranzīta maršruti, kas šķērso reģiona valstis, var būtiski uzlabot ES energoapgādes drošību;

42.  uzsver atjaunojamo enerģijas avotu piedāvāto potenciālu Melnās jūras reģionā, kas varētu ievērojami sekmēt turpmāko energoapgādes drošību pasaulē un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, un aicina Komisiju un Melnās jūras piekrastes valstis īstenot šo potenciālu;

43.  aicina ES un Melnās jūras reģiona partnerībā iekļaut zināšanu un tehnoloģijas nodošanu atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomās, kā arī tehnisko atbalstu tīklu projektēšanā un norāda, ka energotaupība ir priekšnosacījums energoapgādes drošības palielināšanai; atbalsta pētniecību saistībā ar alternatīviem enerģijas avotiem un jo īpaši atjaunojamiem enerģijas avotiem, energoefektivitāti un energotaupību, jo tie ir būtisks priekšnosacījums, lai risinātu klimata pārmaiņu radītās problēmas un sekmētu darbu visā pasaulē saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu;

44.  atbalsta iniciatīvu turpmāku izstrādi TRACECA un INOGATE programmās; prasa ES sniegt vēl lielāku atbalstu infrastruktūras projektiem reģionā, sniedzot tiešu atbalstu vai koordinējot citus maksātājus un ieguldītājus;

45.  uzskata, ka starptautiskās tirdzniecības un ogļūdeņražu transportēšanas vajadzībām reģionā ir svarīgi attīstīt Melnās jūras ostas un Donavas reģiona jūras ostas ES teritorijā, tostarp naftas un gāzes termināļus un vairākveidu pārvadājumu infrastruktūru; uzskata, ka Melnās jūras reģionā ir jāmodernizē infrastruktūra un jāizveido savienojumi ar Eiropas transporta koridoriem; aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Lēmuma Nr. 884/2004/EK par grozījumiem Lēmumā Nr. 1692/96/EK par Kopienas pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai II pielikumā uzskaitīto Eiropas transporta tīkla prioritāro projektu 7., 18., 21. un 22. ass īstenošanu un to pakāpenisku savienošanu ar TRACECA koridoru, centrālo asi, dienvidaustrumu asi un starptautiskajiem jūras transporta savienojumiem, kas ir minēti Komisijas paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam “Eiropas transporta tīkla lielāko virzienu paplašināšana kaimiņvalstīs – Transporta pamatnostādnes Eiropā un kaimiņu reģionos” (COM(2007)0032), kā arī ar Eiropas 8. un 9. transporta koridoru;

46.  aicina Melnās jūras piekrastes valstis noslēgt saprašanās memorandu, lai veidotu Melnās jūras transporta koridorus, un prasa Komisijai izveidot TEN-T budžeta pozīciju ar finansējumu Melnās jūras transporta koridoriem, kura līdzinātos tām, kas jau izveidotas attiecībā uz Baltijas jūras, Ziemeļjūras un Vidusjūras transporta koridoriem;

47.  atzinīgi vērtē pasākumus, kas veikti, lai paplašinātu ES kopējo aviācijas telpu, iekļaujot tajā Melnās jūras reģiona valstis; aicina Komisiju veidot dialogu ar Moldovas Republiku par tās gaisa transporta nozares liberalizāciju un nekavējoties sākt sarunas par Moldovas Republikas pievienošanos ES Kopējai aviācijas telpai;

48.   uzsver Melnās jūras kā dabas resursa nozīmi un pauž nopietnas bažas attiecībā uz šā reģiona vides stāvokli, uzsver nepieciešamību rast līdzsvaru starp ekonomikas attīstību un vides aizsardzību un veidot vienotu pieeju šā uzdevuma īstenošanai un tādēļ uzsver nepieciešamību pilnīgi īstenot Konvenciju par Melnās jūras aizsardzību pret piesārņojumu;

49.   aicina Komisiju, finansējot infrastruktūras projektus, kurus vajadzētu īstenot, pamatojoties uz pozitīvu ietekmes uz vidi novērtējumu, prioritāti piešķirt energoefektivitātes prasībām, kā arī vides un klimata aizsardzībai; atgādina par problēmām, ko Melnās jūras reģionam rada klimata pārmaiņu sekas, un tādēļ mudina pastiprināt Melnās jūras piekrastes valstu sadarbību, jo īpaši katastrofu novēršanas jomā;

50.   aicina ES iekļaut Melnās jūras reģionu integrētajā jūrniecības politikā un jo īpaši kopējā zivsaimniecības politikā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kas attiecas uz citiem Eiropas ūdenskrātuvju baseiniem; ES būtu jāpieliek visi iespējamie diplomātiskie centieni, lai pārliecinātu Melnās jūras reģiona valstis, kas nav ES dalībvalstis, pēc iespējas stingrāk ievērot KZP principus; uzsver to, cik svarīgi ir izveidot atsevišķu Melnās jūras kopējā zivju krājuma pārvaldes iestādi un ieviest daudzgadu pārvaldības plānu mehānismu;

Ekonomiskā, sociālā un cilvēku attīstība

51.   uzskata, ka ir jāveicina visa reģiona ekonomiskā, sociālā un cilvēku attīstība; piešķir īpašu nozīmi cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanai reģionā; norāda, ka reģionā ir ārkārtīgi daudz dabas resursu, kuru izmantošana var veicināt strauju ekonomisko izaugsmi; uzsver, ka šo resursu pareiza pārvaldība ir būtiski svarīga, lai sekmētu šādu attīstību;

52.   uzsver, ka turpmāka tirdzniecības liberalizācija un reģionālās tirdzniecības pastiprināšana ir būtiski svarīga reģiona ekonomiskajai attīstībai; uzsver, cik svarīga vietējiem iedzīvotājiem un viņu tirdzniecības partneriem reģionā ir ekonomikas iespēju un labklājības zonas izveide Melnās jūras reģionā; uzsver nepieciešamību cīnīties pret krāpšanu un korupciju, lai padarītu reģionu pievilcīgāku ieguldītājiem; uzsver sadarbības tūrisma jomā un ostu un piekrastes attīstības nozīmi; atbalsta ES integrēto jūrniecības politiku, kuras mērķis ir piejūras reģionu sociālekonomiskā attīstība, taču ar nožēlu konstatē, ka Melnās jūras dimensija ir vāji attīstīta; atzinīgi vērtē sadarbības rezultātus izglītības, pētniecības un tehnoloģiju jomā; atkārtoti pauž atbalstu mērķim veicināt sociālo attīstību un spēcīgas pilsoniskās sabiedrības veidošanos; uzsver, ka ES būtu jāturpina dialogs ar reģiona valstīm par vīzu režīma atcelšanu;

53.   pauž pārliecību, ka ES būtu jāuzņemas lielāka loma Melnās jūras reģionā, piedāvājot reģiona valstīm vairāk izredžu ciešākai integrācijai ar ES politikas pamatvirzieniem; uzsver, ka būtu rūpīgi jāizvērtē, pamatīgi jāpārbauda un jāveicina tirdzniecības liberalizācijas iespējas un brīvās tirdzniecības zonas izveide saskaņā ar PTO principiem;

54.  vērš uzmanību uz ilgstošo ES un Krievijas stratēģisko partnerību un abu valstu kopīgajām interesēm divpusējās tirdzniecības un ieguldījumu uzlabošanā, tirdzniecības veicināšanā un liberalizēšanā pasaules ekonomikā, kā arī konkurences atbalstīšanā un attīstīšanā, tai skaitā Melnās jūras reģionā;

55.   atzīst, ka Melnās jūras reģionu ir smagi skārusi globālā finanšu krīze, strauji pārtraucot gan izaugsmes periodu, kura laikā izaugsmes rādītāji bija ap 6 % gadā, gan Melnās jūras reģiona valstu turpmākajai ekonomikas attīstībai vajadzīgā ārvalstu kapitāla ieplūdi, un reģiona finanšu sistēmā ir izveidojusies ārkārtīgi sarežģīta situācija; uzsver, ka šī problēma ir jārisina, nostiprinot finanšu un banku regulējumu, uzlabojot fiskālo ticamību un pārredzamību, cīnoties pret krāpšanos ar nodokļiem, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un korupciju, pastiprinot reģionālo sadarbību un veicinot koordināciju ar reģionālajām organizācijām, piemēram, BSEC;

56.  saistībā ar šo stratēģiju mudina izstrādāt integrētu pieeju un izmantot vispāratzītus ES kohēzijas un kaimiņattiecību politikas principus, kas var palīdzēt panākt efektīvus rezultātus, vienlaikus veicinot spēju veidošanu mazāk attīstītajos reģionos; uzskata, ka jo īpaši būtu jāveicina reģionu pārrobežu sadarbība, lai saskaņoti risinātu kopējas problēmas; norāda, ka Eiropas teritoriālās sadarbības grupa (ETSG) varētu būt piemērots sadarbības pamats strukturētai daudzlīmeņu pārvaldībai; aicina Komisiju meklēt veidus, kā panākt, lai dažādi Eiropas instrumenti, kas paredz pārrobežu sadarbību uz Savienības ārējām robežām, būtu labāk saskaņoti;

57.  norāda, ka reģionu savstarpējā paraugprakses apmaiņa ir īpaši svarīga visās sadarbības jomās, jo reģioni ar lielu pieredzi projektu izstrādē un īstenošanā varētu palīdzēt citiem reģioniem uzlabot to veikumu;

58.  uzskata, ka ir īpaši svarīgi uzlabot visu Melnās jūras reģiona vietējo un reģionālo pārstāvju administratīvo darbspēju, lai nodrošinātu ES projektu efektīvu īstenošanu un pareizu finanšu pārvaldību, lielāku pārredzamību un pārskatatbildību, kā arī līdzsvarotu teritoriālo attīstību reģionā;

59.   uzsver, cik svarīgi ir vīzu režīma atvieglojumi un personu mobilitāte reģionā, un mudina Komisiju apsvērt vīzu atvieglojumu noteikšanu uzņēmējiem, akadēmiķiem, jauniešiem, vietējo pašvaldību darbiniekiem un citu grupu pārstāvjiem, lai uzlabotu sakarus visā reģionā, jo īpaši saistībā ar uzticības veidošanu; mudina ES vadībā izveidot kopīgus projektus, kas saistīti ar kultūras mantojuma popularizēšanu un tūrisma veicināšanu reģionā;

60.   uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt noturīgu stimulu programmām, kas veicina dažādu kultūru un ticību pārstāvju dialogu, lai sekmētu sadarbību reģionā, ka ir ļoti nepieciešamas kopīgas iniciatīvas izglītības un plašsaziņas līdzekļu jomā, lai radītu un nostiprinātu nozīmīgas saiknes starp cilvēkiem un sabiedriskās domas veidotājiem reģionā, un ka tādas iniciatīvas kā Melnās jūras universitāšu tīkls ir labs paraugs tam, kā ar savstarpēju akadēmisko mijiedarbību var izveidot reģionā pozitīvas sinerģijas; aicina stiprināt akadēmiskos un studentu sadarbības tīklus, e-infrastruktūras un kopīgus pētniecības projektus; atzinīgi vērtē iniciatīvu izveidot un atbalstīt Melnās jūras reģiona koledžu, lai sekmētu reģionā tādu elites pārstāvju veidošanu, kas varētu uztvert sadarbību kā dabisku metodi kopīgu uzdevumu risināšanai;

61.  atzinīgi vērtē Melnās jūras starpsavienojuma projekta rezultātus reģionālā pētniecības un izglītības tīkla izveidē visā Melnās jūras reģionā, kā arī tā saikni ar GEANT un aicina Komisiju turpināt atbalstīt Melnās jūras reģionā tādus pētniecības projektus kā HP-SEE, SEE-GRID, SCENE, CAREN un BSRN;

o
o   o

62.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / ES augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī dalībvalstu un visu Melnās jūras reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 41 E, 19.2.2009., 64. lpp. (2) OV C 282 E, 6.11.2008., 443. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūcija par Pakistānu, jo īpaši gubernatora Salmaan Taseer slepkavību

P7_TA(2011)0026 RC-B7-0041/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju Pakistānā, jo īpaši 2010. gada 20. maija rezolūciju(1) un 2007. gada 12. jūlija(2), 2007. gada 25. oktobra(3) un 2007. gada 15. novembra(4) rezolūcijas,

–   ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā(5),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 16. novembra secinājumus par reliģijas vai ticības brīvību, kuros Padome uzsver stratēģisko nozīmi, kāda ir šai brīvībai un cīņai pret reliģisko neiecietību,

–   ņemot vērā ES un Pakistānas 2010. gada 4. jūnija kopīgo paziņojumu, kurā abas puses atkārtoti apstiprināja apņemšanos kopīgi risināt reģionālās un globālās drošības jautājumus, veicināt cilvēktiesību ievērošanu un sadarboties, lai turpinātu stiprināt Pakistānas demokrātisko valdību un iestādes,

–   ņemot vērā Parlamenta priekšsēdētāja 2010. gada 19. novembra deklarāciju par Asia Bibi piespriesto nāvessodu,

–   ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton 2011. gada 4. janvāra paziņojumu par Salmaan Taseer noslepkavošanu un 2010. gada 12. novembra paziņojumu par nāvessoda izpildīšanas gadījumu Pakistānā,

–   ņemot vērā 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu,

–  ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā Salmaan Taseer, Pendžābas provinces gubernators, bija viens no visskaļākajiem un pamanāmākajiem kritiķiem Pakistānas likumiem par zaimošanu un šo likumu ļaunprātīgu izmantošanu no ekstrēmistu grupu puses, piemēram, gadījumā pret Asia Bibi, kristieti, ko notiesāja uz nāvi par zaimošanu saskaņā ar Pakistānas Kriminālkodeksa sadaļu 295-C;

B.  tā kā 2011. gada 4. janvārī Islāmābādā viens no Salmaan Taseer apsardzes Malik Mumtaz Hussein Qadri viņu nogalināja, jo nepiekrita, ka Taseer bija pret Pakistānas likumiem par zaimošanu;

C.  tā kā neviens cits apsargs, kas redzēja gubernatora Taseer slepkavību nemaz nemēģināja atturēt slepkavu; tā kā slepkavu apsveica un atbalstīja simtiem advokātu, kad viņš ieradās tiesā, un desmitiem tūkstošu demonstrantu izgāja Karāči ielās, lai apliecinātu savu atbalstu viņa rīcībai; un tā kā vadošais imams, kā tiek ziņots, izdeva fatvā pret Sherry Rehman, agrāko Pakistānas ministri, reformistu politiķi un plaši pazīstamu žurnālisti, apgalvojot, ka viņa būs nākamais slepkavības upuris;

D.  tā kā pēc traģiskā notikuma valsts garīdznieku plaša apvienība, ko pārstāvēja Jamaate Ahle Sunnat Pakistan, organizācija, kura savukārt pārstāv mēreno Barēlvi sektu, izdeva paziņojumu, kur attaisnoja gubernatora Taseer slepkavību un slavināja viņa slepkavu, sakot, ka “nevienam musulmanim nevajadzētu piedalīties bērēs vai pat mēģināt lūgt par Salmaan Taseer, vai pat paust jebkādu nožēlu vai līdzjūtību par notikušo”, kā arī pieprasīja, lai neviens musulmanis neveiktu bēru lūgšanu un neviens baznīcas pārstāvis nevadītu nogalinātā gubernatora bēres;

E.  tā kā Pakistānas 1973. gada Konstitūcijas nodaļā “Pamattiesības” tiek garantēta “brīvība sludināt reliģiju un uzturēt kulta ēkas” (20. pants), visu pilsoņu līdztiesība (25. pants) un “minoritāšu likumīgās tiesības un intereses” (26. pants);

F.  tā kā 2009. gada 25.decembrī prezidents Asif Ali Zardari atkārtoti uzsvēra Pakistānas Tautas partijas solījumu atbalstīt visu minoritāšu tiesības tikt uzskatītiem par vienlīdzīgiem pilsoņiem;

G.  tā kā 1982. un 1986. gadā ieviestās tiesību normas, ko dēvē par “likumiem par zaimošanu”, apdraud reliģiskās un minoritāšu pamattiesības, kuras ir piešķirtas ar Konstitūciju, un tās ļaunprātīgi izmanto ekstrēmistu grupas un tie, kuri vēlas nokārtot personīgos rēķinus, kas ir novedis pie lielākas vardarbības pret reliģisko minoritāšu locekļiem, kā arī pret iedzīvotājiem, kuri uzdrīkstas kritizēt netaisnību;

H.  tā kā lielākā par zaimošanu apsūdzēto daļa ir musulmaņi, bet apsūdzības pret minoritāšu ticību personām var izraisīt nesamērīgu vardarbību pret kopienu kā veselumu;

I.  tā kā Pakistānas valdība savā 2010. gada 30. decembra manifestā publiski noliedza vēlmi pārskatīt diskriminējošos likumus, politiski paziņojot, ka tai nav plānu atcelt vai grozīt likumus par zaimošanu;

J.  tā kā gubernatora Taseer slepkavība rada bažas par drošību tiesnešiem, kuri izskata zaimošanas lietas, ņemot vērā, ka Pakistānas pirmās instances tiesas tiesneši jau ir piedzīvojuši spiedienu no musulmaņu ekstrēmistiem un pat augstākās tiesas tiesneši varētu nevēlēties pieņemt bezaizspriedumainus lēmumus reliģiskas vajāšanas lietās, baidoties no teroristu uzbrukumiem, kas apdraud viņu dzīvības;

K.  tā kā gubernatora Taseer slepkavība pieklusina izteikumus, reliģiskās minoritātes un cilvēktiesību aizstāvji dzīvo arvien lielākā nedrošībā;

L.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 5. punkts nosaka, ka demokrātijas veicināšana un cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ievērošana ir Eiropas Savienības pamatprincipi un mērķi, un tas ir vispārējs pamats attiecībās ar trešām valstīm; tā kā ES tirdzniecība un palīdzība attīstības jomā ir atkarīga no cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošanas,

1.  stingri nosoda nežēlīgo 2011. gada 4. janvāra Pakistānas Pendžābas provinces gubernatora Salmaan Taseer slepkavību Islāmābādas tirgū, pauž atzinību par viņa drosmi un morālo spēku, aizstāvot iecietību pret reliģiju un cilvēcīgu attieksmi pret neaizsargātajiem, neskatoties uz polarizēto politisko gaisotni Pakistānā, un izsaka līdzjūtību upura ģimenei un Pakistānas tautai;

2.  mudina Pakistānas iestādes veikt pilnīgu izmeklēšanu par visiem slepkavības aspektiem un nekavējoties sodīt visus šī nozieguma veicējus, ievērojot likuma bardzību;

3.  norāda, ka daudzas cilvēktiesību grupas kritizēja Pakistānas vadošo personu ‐ politiķu un militāristu ‐ nepietiekamo atbalstu gubernatora Taseer drosmīgajai nostājai, un pauž izbailes un dziļas bažas par tautas atbalsta apmēru, pat no advokātu puses, reliģiskai neiecietībai un atklātai slepkavošanai, par ko liecināja demonstrācijas un publisks atbalsts slepkavam; aicina Pakistānas valdību neļaut ekstrēmistiem apklusināt aicinājumus uz iecietību;

4.  pauž dziļas bažas, ka daļa militāristu, tiesu varas pārstāvju un politiķu klusējot vai pat atklāti atbalstītu Pakistānas politisko un reliģisko ekstrēmistu prasību apmierināšanu;

5.  pauž bažas par to, ka gubernatoru Islāmābādā nogalināja policists, kas bija viens no gubernatora apsardzes locekļiem; aicina Pakistānas valdību izskaust no Pakistānas drošības spēkiem islāma ekstrēmistu pārstāvjus un garantēt, ka drošības spēki ievēro valsts konstitūciju un tiesiskumu;

6.  pauž atbalstu visiem pasākumiem, ko Pakistānas valdība ir veikusi cīņā pret vardarbīga ekstrēmisma izplatīšanos;

7.  pauž bažas par to, ka Pakistānas likumi par zaimošanu, pret kuriem publiski iebilda bijušais gubernators Taseer, joprojām tiek piemēroti, lai vajātu reliģiskās konfesijas, tostarp kristiešus, piemēram, piespriežot nāvessodu piecu bērnu mātei kristietei Asia Bibi;

8.  aicina Pakistānas iestādes nekavējoties atbrīvot Asia Bibi un veikt pasākumus, lai nodrošinātu viņas ģimenes, kurai ir nācies dzīvot slepenībā, drošību; aicina prezidentu Zadari izmantot konstitucionālās pilnvaras un viņu apžēlot, kad būs noslēdzies viņas vārdā ierosinātais apelācijas process;

9.  pauž bažas, ka divas lielākās reliģiskās politiskās partijas Pakistānā ir paziņojušas, ka Salmaan Taseer ir bijis pelnījis tikt nogalināts par saviem uzskatiem, tādējādi vēl pastiprinot bailes un atbalstot gan politisko, gan reliģisko terorismu un noziedzību;

10.  pauž bažas, ka vārda brīvība, tostarp internetā, pēc gubernatora Taseer slepkavības Pakistānā var tikt ierobežota, jo reliģijas pētnieki no Jamaat e-Ahl e-Sunnat Pakistan ir atklāti pauduši, ka “atbalstītāji ir tikpat vainīgi, cik zaimotāji”, piebilstot, ka “politiķiem, plašsaziņas līdzekļiem un citiem ir jāgūst mācība no šīs paraugnāves”;

11.  atzinīgi vērtē slepkavības nosodījumu, ko paudusi nozīmīga Pakistānas plašsaziņas līdzekļu daļa, un norāda uz Pakistānas plašsaziņas līdzekļu regulatora rīcību pret dažām televīzijām, reaģējot uz notikuma atspoguļojuma aspektiem;

12.  atbalsta pieredzējušo Pakistānas žurnālistu aicinājumu pārbaudīt plašsaziņas līdzekļu lomu tajā, lai radītu platformu neformālajiem sludinātājiem un citiem ekstrēmistiem, kas ir atklāti draudējuši Taseer un citām līdzīgi domājošām sabiedrībā pazīstamām personām;

13.  pauž dziļas bažas, ka likumus par zaimošanu ‐ kuros Pakistānā var paredzēt nāvessodu un kurus bieži izmanto, lai attaisnotu cenzūru, atzīšanu par kriminālnoziegumu, vajāšanu, kā arī noteiktos gadījumos politisko, rasu vai reliģisko minoritāšu pārstāvju slepkavību ‐ var ļaunprātīgi izmantot, ietekmējot visu reliģisko pārliecību cilvēkus Pakistānā;

14.  vēlreiz aicina Pakistānas valdību rūpīgi pārskatīt likumus par zaimošanu un to pašreizējo piemērošanu, tostarp par obligāto nāvessodu vai mūža ieslodzījumu, kas Kriminālkodeksa 295 C sadaļā paredzēts ikvienam, ko atzīst par vainīgu zaimošanā pret pravieti Muhamedu, lai īstenotu grozījumus;

15.  pauž atzinību jo īpaši par minoritāšu lietu ministra Shahbaz Bhatti centieniem, jo šie abi ministri ierosināja tiesību aktu, kura mērķis bija atcelt nāvessodu par zaimošanas noziegumu; vēršas pie Pakistānas varas iestādēm, lai tās darītu maksimāli iespējamo ar mērķi aizsargāt visu to personu dzīvību, kuras apdraud radikāli noskaņotie islāmisti par viņu ateistiskajiem vai atšķirīgajiem viedokļiem, it īpaši advokātus, tiesnešus un cilvēktiesību aizstāvjus, kas cīnās par tiesiskumu;

16.  sagaida, ka Pakistānas valdība veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu visu Pakistānas tiesnešu drošību, ļaujot viņiem veikt konstitucionālo pienākumu bez bailēm par draudiem, vardarbību vai uzmākšanos;

17.  atzinīgi vērtē to, ka Pakistāna ir parakstījusi Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un Konvencijas pret spīdzināšanu (CAT) ratifikācijas instrumentus; aicina Pakistānas valdību atsaukt atrunas attiecībā uz šiem diviem starptautiskajiem līgumiem un nodrošināt ticības brīvību, kas noteikta ANO paktā, paredzot iedzīvotāju aizsardzību, lai viņi varētu brīvi dzīvot saskaņā ar savu reliģiju;

18.  aicina Pakistānas valdību nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu pret minoritātēm, kā noteikts Konstitūcijā un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, jo īpaši tā 18. pantā, kur teikts, ka “katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību”;

19.  atbalsta visas iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt dialogu un savstarpējo cieņu starp dažādām kopienām; aicina Pakistānas politiskās un reliģiskās struktūras veicināt iecietību un uzņemties iniciatīvu, lai nepieļautu naida kurināšanu un vardarbīgu ekstrēmismu;

20.  mudina Pakistānas valdību īstenot ierosinātās izglītības sistēmas reformas un regulēt un kontrolēt reliģiskās skolas (madrasas); aicina Pakistānas varas iestādes panākt, lai mācību grāmatās, kuras apstiprinājusi Izglītības ministrijas valsts mācību satura departaments, vairs nebūtu nekādas propagandas, kas kurina naidu, atbalsta reliģisko pārākumu un reliģijas nomelnošanu;

21.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu iekļaut jautājumu par reliģisko iecietību sabiedrībā politiskajā dialogā ar Pakistānu, jo šis jautājums ir ļoti nozīmīgs ilgtermiņa cīņā pret reliģisko ekstrēmismu;

22.  aicina dalībvalstis un Komisiju turpināt sniegt finansiālu atbalstu cilvēktiesību aizsardzības organizācijām un aktīvistiem un ieskicēt praktiskus pasākumus, lai atbalstītu Pakistānas pilsoniskās sabiedrības kustību pret likumiem par zaimošanu un citiem diskriminējošiem tiesību aktiem;

23.  mudina Eiropas Ārējās darbības dienestu uzstāt, lai Pakistānas valdība ievērotu demokrātijas un cilvēktiesību klauzulu, kas iekļauta Sadarbības nolīgumā starp Eiropas Savienību un Pakistānas Islāma Republiku; aicina Komisiju iesniegt ziņojumu par Sadarbības nolīguma un demokrātijas un cilvēktiesību klauzulas īstenošanu;

24.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu atbalstīt Pakistānas valdību Cilvēktiesību ministrijas attīstībā un ietekmīgas, neatkarīgas un autoritatīvas valsts cilvēktiesību komisijas izveidē;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Pakistānas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0194. (2) OV C 175 E, 10.7.2008., 583. lpp. (3) OV C 263 E, 16.10.2008., 666. lpp. (4) OV C 282 E, 6.11.2008., 434. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūcija par Brazīliju ‐ Cesare Battisti izdošana

P7_TA(2011)0027 RC-B7-0042/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2009. gada 5. februāra rezolūciju par Brazīlijas atteikumu izdot Cesare Battisti(1),

–  ņemot vērā 2009. gada 12. marta ieteikumu Padomei par Eiropas Savienības un Brazīlijas stratēģisko partnerību(2) un jo sevišķi par tās 1.n punktu, kurā īpaši minēta galīgo lēmumu savstarpēja atzīšana,

–  ņemot vērā sadarbības pamatnolīgumu starp Eiropas Kopienu un Brazīlijas Federatīvo Republiku,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un tajā iekļautos demokrātijas un tiesiskuma principus, uz kuriem balstīta ES,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā ES un Brazīlijas partnerība ir veidota uz savstarpēju uzticēšanos un demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu;

B.  tā kā ekonomiskās, tirdzniecības un politiskās attiecības starp ES un Brazīliju ir lieliskas un plaukstošas, un tās balstās arī uz kopīgiem principiem, piemēram, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu;

C.  tā kā Itālijas pilsoni Cesare Battisti vairākās tiesas prāvās atzina par vainīgu un in absentia notiesāja, galīgo slēdzienu pieņēma Itālijas tiesas, par četrām slepkavībām un līdzdalību divos bruņotos grupveida uzbrukumos, laupīšanu un nelikumīgu šaujamieroču glabāšanu un piesprieda viņam divus mūža ieslodzījumus;

D.  tā kā Cesare Battisti centās izvairīties no soda, līdz 2007. gada martā viņu arestēja Brazīlijā;

E.  tā kā Cesare Battisti Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniedza apelācijas sūdzību par viņa izdošanu Itālijai, un tā kā 2006. gada decembrī šo pieteikumu atzina par nepieņemamu;

F.  tā kā 1989. gada Izdošanas nolīguma starp Itāliju un Brazīlijas Federatīvo Republiku normās un noteikumos ir definēti šo abu valstu varas iestāžu sadarbības pasākumi izdošanas jomā atbilstoši garantijām, kas paredzētas to attiecīgajās tiesību sistēmās;

G.  tā kā 2009. gada 18. novembrī Brazīlijas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu atļaut Cesare Battisti izdošanu un pilnvaroja toreizējo Brazīlijas Federatīvās Republikas prezidentu ļaut pārvest šo cietumnieku uz Itāliju atbilstoši Izdošanas nolīguma starp Itāliju un Brazīlijas Federatīvo Republiku noteikumiem;

H.  tā kā 2010. gada 31. decembrī pie varas esošais prezidents nolēma atteikt Cesare Battisti izdošanu;

I.  tā kā Itālijas valdība šo lēmumu ir pārsūdzējusi Brazīlijas Augstākajā tiesā;

J.  tā kā Cesare Battisti advokāti šajā tiesā ir oficiāli iesnieguši prasību par viņa nekavējošu atbrīvošanu;

K. tā kā 2011. gada 6. janvārī Brazīlijas Augstākas tiesas priekšsēdētājs atteicās nekavējoties atbrīvot Cesare Battisti un oficiāli atjaunoja šo lietu, kura tiks izskatīta februārī, kas Tiesa atsāks darbu,

1.  atzīst, ka likumības un tiesu neatkarības principa, tostarp arī taisnīgas attieksmes pret notiesātajiem principa ievērošana ir viena no ES, tās dalībvalstu un arī Brazīlijas pamatvērtībām;

2.  norāda, ka partnerība starp ES un Brazīlijas Federatīvo Republiku pamatojas uz savstarpēju sapratni par to, ka abas puses ievēro tiesiskumu un pamattiesības, ieskaitot aizstāvības tiesības un tiesības uz godīgu un taisnīgu tiesvedību;

3.  pauž pārliecību, ka, ņemot vērā šos apsvērumus, Brazīlijas kompetentās varas iestādes izmantos savas tiesības ‐ un pildīs savu pienākumu ‐ izskatīt Itālijas valdības jauno pieprasījumu vēlreiz pārskatīt lēmumu par Cesare Battisti izdošanu, un noskaidros veidus, kā nodrošināt to, lai divpusējais nolīgums par izdošanu tiktu pareizi interpretēts;

4.  aicina Padomi un Komisiju veikt politisku dialogu ar Brazīliju un nodrošināt, ka visi pieņemtie lēmumi pilnībā atbilst ES pamatprincipiem un veicina labas attiecības ar dalībvalstīm;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Brazīlijas valdībai, Brazīlijas Federatīvās Republikas prezidentam, Brazīlijas Kongresa priekšsēdētājam un Delegācijas attiecībām ar Mercosur valstīm priekšsēdētājam.

(1) OV C 67 E, 18.3.2010., 146. lpp. (2) OV C 87 E, 1.4.2010., 168. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūcija par Irānu ‐ Nasrin Sotoudeh lieta

P7_TA(2011)0028 RC-B7-0043/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, jo īpaši tās, kas attiecas uz cilvēktiesību jautājumiem un sevišķi 2010. gada 10. februāra(1) un 2010. gada 8. septembra(2) rezolūcijas,

–  ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos Navy Pillay 2010. gada 23. novembra deklarāciju, kurā tika paustas bažas par Nasrin Sotoudeh lietu, paziņojot, ka šī lieta ir daļa no plašākām represijām un ka cilvēktiesību aizstāvju stāvoklis Irānā kļūst aizvien sarežģītāks,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja vienprātīgi pieņēma 1998. gadā un kurā ir noteikts, ka valstis “veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes aizsargā cilvēktiesību aizstāvjus pret jebkādu vardarbību, draudiem, represijām, faktiskas vai oficiālas diskriminācijas, spiediena vai jebkādām citām patvaļīgām darbībām”, ko izraisījuši viņu likumīgie centieni veicināt cilvēktiesību ievērošanu,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESC) un Konvenciju par bērna tiesībām, kuru dalībvalsts ir arī Irāna,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2010. gada 21. decembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā ievērojamu irāņu juristi cilvēktiesību jomā Nasrin Sotoudeh notiesāja, piespriežot viņai 11 gadu ilgu cietumsodu par “darbību, kas vērsta pret valsts drošību”, “dalību Cilvēktiesību aizstāvju centrā”, hidžaba (islāmticīgo apģērba) nevalkāšanu videoieraksta laikā un “propagandu pret režīmu”; tā kā 20 gadus pēc soda izciešanas viņai arī ir aizliegts nodarboties ar jurisprudenci un ceļot;

B.  tā kā divu bērnu māti N. Sotoudeh apcietināja 2010. gada 4. septembrī, ilgu laiku turēja izolācijā, spīdzināja, liedza sazināties ar ģimenes locekļiem un juristu un tā kā viņa bija tuvu nāvei pēc bada streika, ko viņa uzsāka, protestējot pret apcietinājuma apstākļiem un pareizas procesuālās kārtības pārkāpumiem;

C.  tā kā N. Sotoudeh vīru Reza Khandan 2011. gada 15. janvārī izsauca uz policijas iecirkni un aizturēja uz nakti, atbrīvojot tikai nākamajā dienā pret trešās personas sniegtu garantiju, un tā kā pret viņu ir uzsākts tiesas process par to, ka viņš aizstāv savu sievu;

D.  tā kā N. Sotoudeh bija advokāte Nīderlandes pilsonei Zahra Bahrami, kuru apcietināja pēc Ašūras dienas protestiem 2009. gada 27. decembrī un kurai nesen piesprieda nāvessodu;

E.  tā kā N. Sotoudeh tiesas spriedums ir viens no sistemātiskajiem uzbrukumiem pret juristiem cilvēktiesību jomā un cilvēktiesību aktīvistiem Irānā, starp kuriem var minēt arī Cilvēktiesību reportieru komitejas līdzdibinātājas un ievērojamas aktīvistes Shiva Nazarahari notiesāšanu 2011. gada 7. janvārī, piespriežot viņai četru gadu cietumsodu un 74 sitienus ar pletni, kā arī ievērojama jurista Mohammad Seifzadeh notiesāšanu 2010. gada 30. oktobrī, piespriežot viņam deviņu gadu cietumsodu un desmit gadu ilgu aizliegumu nodarboties ar jurisprudenci; tā kā cilvēktiesību jomas jurists Mohammad Oliyafar izcieš vienu gadu ilgu cietumsodu par savu klientu aizstāvēšanu; tā kā starp cilvēktiesību aizstāvjiem, kuriem nenovēršami draud stāšanās tiesas priekšā, ir arī Mohammad Ali Dadkhah, Abdolfattah Soltani un Houtan Kian;

F.  tā kā vairāk nekā gadu pēc Ašūras dienas demonstrācijām 2009. gada decembrī simtiem Irānas pilsoņu, kas tika apcietināti, joprojām atrodas cietumā, un pēdējā gada laikā iestādes ir turpinājušas apcietināt iedzīvotājus, jo īpaši saistībā ar Studentu dienu 2010. gada 7. decembrī, un tā kā saskaņā ar organizācijas Amnesty International ziņojumiem joprojām ir aizturēti vairāk nekā 70 studenti;

G.  tā kā joprojām notiek vēršanās pret žurnālistiem un blogu autoriem, un saskaņā ar ziņojumiem pašlaik apcietinājumā atrodas vairāk nekā 30 žurnālistu, un vārda brīvība tiek liegta pat atzītiem Irānas kultūras pārstāvjiem, piemēram, filmu režisoram Jafar Panahi, kuram 2010. gada decembrī uz 20 gadiem aizliedza nodarboties ar filmu veidošanu un kuram piesprieda sešu gadu cietumsodu;

H.  tā kā Irānā joprojām ir plaši izplatīta ar spēku panākta atzīšanās, spīdzināšana un nežēlīga izturēšanās pret ieslodzītajiem, miega traucēšana, ieslodzījums vienatnē, slepena aizturēšana, nežēlīga, nehumāna un pazemojoša izturēšanās, fiziska, tostarp seksuāla, vardarbība, kā arī valsts pārstāvju nesodāmība, kas liek šaubīties par tiesas procesa taisnīgumu un pārredzamību šajā valstī;

I.  tā kā tā vietā, lai gadījumos, kad notiek nogalināšana bez tiesas sprieduma, tiktu veikta izmeklēšana, var tikt apcietināti nogalināto personu sērojošie tuvinieki, kā tas notika Mahdi Ramazani gadījumā, kuru 2010. gada decembrī apcietināja pie viņa dēla kapavietas un pieprasīja tik lielu drošības naudu, kādu viņam nav iespējams samaksāt;

J.  tā kā Irāna ir solījusi starptautiskajai sabiedrībai ievērot Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

1.  aicina Irānas Islāma Republiku nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot N. Sotoudeh un visus citus pārliecības dēļ ieslodzītos un uzskata, ka N. Sotoudeh ir notiesāta politisku iemeslu dēļ, lai nepieļautu, ka viena no Irānas vadošajām cilvēktiesību aizstāvēm turpina darbību;

2.  stingri nosoda N. Sotoudeh piespriesto ārkārtīgi bargo sodu un viņas vīra iebiedēšanu un pauž viņai uzslavu par drosmi un apņēmību;

3.  aicina Irānas Islāma Republiku ievērot standartus, kas noteikti ANO pamatprincipos par advokātu lomu, kuros paredzēts, ka advokātiem jāļauj veikt darbu “bez iebiedēšanas, apgrūtināšanas, uzmākšanās vai nepiemērotas iejaukšanās”, un atzīst, ka advokātiem ir tiesības uz vārda brīvību, tai skaitā “tiesības piedalīties atklātās debatēs par jautājumiem, kas attiecas uz tiesību jomu, tiesvedību un cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību”;

4.  pauž dziļu nožēlu, ka tiesvedības procesiem Irānā trūkst taisnīguma un pārredzamības, un aicina Irānas varas iestādes ievērot pareizu procesuālo kārtību likumu un ieražu jomā; lūdz Irānas tiesu iestāžu vadītāju ajatollu Sadegh Amoli Larijani izveidot neatkarīgu komisiju, lai pārbaudītu pret cilvēktiesību jomas juristiem notikušos tiesas procesus un sauktu pie atbildības visus ierēdņus, kas piedalījušies nelikumīgās procedūrās;

5.  aicina iestādes cīnīties pret to, ka cilvēktiesību pārkāpumu izdarītāji drošības spēkos nesaņem sodu par šiem pārkāpumiem; atkārtoti prasa veikt neatkarīgu izmeklēšanu attiecībā uz apgalvojumiem par nogalināšanu bez tiesas sprieduma, kas notikusi kopš apstrīdētajām prezidenta vēlēšanām jūnijā, un tiesāt šo pārkāpumu izdarītājus;

6.  aicina Irānas valdību pilnīgi sadarboties ar visiem starptautiskajiem cilvēktiesību mehānismiem, turpināt meklēt sadarbības iespējas ar Apvienoto Nāciju Organizāciju cilvēktiesību un tieslietu sistēmas reformas jautājumos un pilnīgi īstenot vispārējā periodiskā pārskata ieteikumus;

7.  prasa atjaunot pilnvaras ANO īpašajam referentam, kurš izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus un veicinātu to, ka pie atbildības tiek sauktas personas, kas ir vainojamas cilvēktiesību pārkāpumos Irānā;

8.  aicina Irānas varas iestādes nodrošināt Sarkanā Pusmēness organizācijai piekļuvi visiem ieslodzītajiem un ļaut starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām novērot stāvokli valstī;

9.  mudina Irānas varas iestādes pārskatīt Zahra Bahrami piespriesto sodu, nodrošināt viņai taisnīgu tiesu un, ņemot vērā to, ka viņa ir Nīderlandes pilsone, atļaut viņai sazināties ar Nīderlandes iestādēm saskaņā ar starptautiskajiem standartiem;

10.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu saistībā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu izveidot jaunus pasākumus, lai aktīvi aizsargātu Irānas cilvēktiesību aizstāvjus, un mudina dalībvalstis un vietējās pašvaldības iestādes atbalstīt tādas iniciatīvas kā Eiropas Patvēruma pilsētas programma un Starptautiskās bēgļu pilsētas;

11.  prasa paplašināt to personu un organizāciju pārstāvju sarakstu, uz kuriem attiecas aizliegums ieceļot ES un līdzekļu iesaldēšana, iekļaujot tajā Irānas amatpersonas, kuras ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, represijām un brīvības ierobežošanu Irānā;

12.  aicina ES pārstāvjus un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos atsākt sarunas ar Irānas Islāma Republiku par cilvēktiesību jautājumiem;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomei, Irānas Augstākās tiesas priekšsēdētājam un Irānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 341 E, 16.12.2010., 9. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0310.