Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā LESD 313. un 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu (IN) par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 15. decembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu saistībā ar Komisijas darba programmu 2011. gadam(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi ‐ ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (vidusposma ziņojums)(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par ekonomikas pārvaldību(5),

–  ņemot vērā Komisijas atjaunināto finanšu plānu 2007.–2013. gadam, kas iesniegts saskaņā ar iepriekšminētā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 46. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2011. finanšu gada vispārējo budžetu,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. februāra secinājumus par 2012. gada budžeta pamatnostādnēm,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0058/2011),

2012. gada budžets atbilstoši uzlabotas Eiropas ekonomikas pārvaldības nostādnēm, Eiropas semestra mehānismam un “Eiropa 2020” mērķiem veicināt izaugsmi un nodarbinātību

1.  uzskata, ka stratēģijai “Eiropa 2020” būtu jāpalīdz Eiropai atlabt pēc krīzes un kļūt stiprākai, izmantojot viedu, ilgtspējīgu un iesaistošu izaugsmi, kuras pamatā būtu pieci ES galvenie mērķi, proti, veicināt nodarbinātību, uzlabot nosacījumus un palielināt publisko finansējumu inovācijai, pētniecībai un izstrādei, sasniegt mērķus klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā, paaugstināt izglītības līmeni un veicināt sociālo integrāciju, jo īpaši mazinot nabadzību; atgādina, ka dalībvalstis šos piecus mērķus ir pilnībā atbalstījušas;

2.  norāda, ka jānodrošina zināma konsekvence starp šo mērķu sasniegšanu un šiem mērķiem Eiropas un valstu līmenī piešķirto finansējumu; uzstāj, ka ES budžeta politikai jābūt saskaņotai ar šo principu; uzskata, ka Eiropas semestrī, kas ir jauns mehānisms Eiropas ekonomikas pārvaldības uzlabošanai, būtu jāparedz iespēja apsvērt, kā vislabāk izpildīt šos piecus galvenos mērķus;

3.  pauž stingru pārliecību, ka Eiropas semestra mērķim jābūt valstu un Eiropas ekonomikas un budžeta politikas koordinācijas un konsekvences uzlabošanai; uzskata, ka jākoncentrējas uz Eiropas un valstu publisko ieguldījumu sinerģijas uzlabošanu, lai labāk sasniegtu ES vispārējos politiskos mērķus; norāda uz ES budžeta un valstu budžetu struktūras būtiskajām atšķirībām; tomēr uzskata, ka kopīgajiem politiskajiem mērķiem atvēlēto ES un valstu izdevumu kopējais apjoms ir jānosaka pēc iespējas ātrāk;

4.  atzīst Padomes bažas par ekonomiskiem un budžeta ierobežojumiem valsts līmenī, taču atgādina ļoti nozīmīgu apsvērumu ‐ saskaņā ar Līguma noteikumiem ES budžetā nav pieļaujams deficīts; atgādina, ka 2009. gadā uzkrātais budžeta deficīts ES kopumā sasniedza EUR 801 miljardu un ka ES budžets ir tikai 2 % no kopējiem publiskajiem izdevumiem ES;

5.  tomēr uzskata, ka visu Savienību skārušās ekonomiski grūtās situācijas dēļ pašlaik svarīgāk nekā jebkad agrāk ir nodrošināt ES budžeta pienācīgu īstenošanu, izdevumu lietderību un pieejamā Kopienas finansējuma optimālu izmantošanu; ierosina rūpīgi pārskatīt tās pozīcijas, kurās ir konstatēti slikti rezultāti vai kurās ir radušās īstenošanas problēmas;

6.  uzskata, ka ES budžets sniedz valsts izdevumiem pievienoto vērtību, uzsākot, atbalstot un papildinot ieguldījumus tajās politikas jomās, kas ir stratēģijas “Eiropa 2020” pamatā; turklāt uzskata, ka ES budžetam ir būtiska nozīme, lai palīdzētu ES novērst pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi, izmantojot savas iespējas kā katalizatoru, lai veicinātu ieguldījumus, izaugsmi un nodarbinātību Eiropā; uzskata, ka ES budžets varētu vismaz mazināt pašreizējās ierobežojošās valstu budžeta politikas ietekmi, vienlaikus atbalstot valstu valdību centienus; uzsver arī, ka, ņemot vērā tā pārdales raksturu, ES budžeta apjoma samazināšana varētu nodarīt kaitējumu Eiropas solidaritātei un negatīvi ietekmēt ekonomikas attīstības tempu daudzās dalībvalstīs; uzskata, ka pieeja, kurā ievēro tikai “neto maksātāju” / “neto saņēmēju” aspektu, nepienācīgi ņem vērā domino efektu starp ES valstīm un tādēļ traucē sasniegt ES politikas kopējos mērķus;

7.  atgādina, ka stratēģijas “Eiropa 2020” septiņu pamatiniciatīvu īstenošanai būs nepieciešami lieli uz nākotni vērsti ieguldījumi, kas Komisijas paziņojumā “ES budžeta pārskatīšana” (COM(2010)0700) tiek lēsti ne mazāk kā EUR 1 800 miljardu apjomā līdz 2020. gadam; uzsver, ka viens no stratēģijas “Eiropa 2020” galvenajiem mērķiem ‐ proti, sekmēt darba vietu radīšanu un augstas kvalitātes nodarbinātību visiem eiropiešiem ‐ tiks sasniegts tikai tad, ja nepieciešamie ieguldījumi izglītībā, zināšanu sabiedrības veicināšanā, pētniecībā un izstrādē, inovācijā, MVU un zaļajās un jaunajās tehnoloģijās tiks veikti tagad, nevis atlikti uz vēlāku laiku; prasa atjaunināt politisko kompromisu, kas paredzētu gan budžeta deficīta un valsts parāda samazināšanu, gan šādu ieguldījumu veicināšanu; pauž gatavību ‐ nolūkā palielināt ES budžeta ietekmi un veicināt ES atbildes pasākumus saistībā ar ekonomikas krīzi ‐ izpētīt iespējas uzlabot un paplašināt pastāvošos instrumentus, uzlabojot sinerģiju starp ES budžetu un EIB darbībām, lai atbalstītu ilgtermiņa ieguldījumus; turklāt atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir uzsākusi sabiedrisko apspriešanu par stratēģijas “Eiropa 2020” projektu obligāciju iniciatīvu;

8.  tāpēc iebilst pret mēģinājumiem ierobežot vai samazināt apropriācijas, kas saistītas ar stratēģijas “Eiropa 2020” galveno mērķu un septiņu pamatiniciatīvu īstenošanu; norāda, ka jebkuriem šādiem mēģinājumiem būtu pretēja ietekme, kā rezultātā, visticamāk, stratēģija “Eiropa 2020” ciestu neveiksmi, kā tas notika Lisabonas stratēģijas gadījumā; uzskata, ka stratēģiju “Eiropa 2020” var īstenot tikai pienācīga finansējuma gadījumā, un atgādina, ka EP ir vairākkārt pievērsis uzmanību šim nopietnajam politiskajam jautājumam; atkārto uzstājīgu prasību Komisijai precizēt pamatiniciatīvu budžeta dimensiju un informēt Parlamentu par budžeta līdzekļiem, kas vajadzīgi stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai;

9.  uzsver, ka budžeta pasākumi nav vienīgais faktors stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, kā arī to, ka ar budžetu saistītie centieni ir jāpapildina ar konkrētiem vienkāršošanas priekšlikumiem, lai izveidotu nepieciešamo vidi mūsu mērķu sasniegšanai nodarbinātības, pētniecības, inovāciju un ekoloģisko un enerģētikas tehnoloģiju jomā; tāpat pauž pārliecību, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšana, tostarp jaunu ekoloģisku darba vietu radīšana, ir atkarīga ne tikai no budžeta līdzekļu palielināšanas, bet arī no pašreizējo ES politikas nostādņu, tostarp KLP, kvalitatīvas pārorientēšanas, pienācīgi ņemot vērā ilgtspējības kritērijus;

10.  turklāt uzskata, ka 2012. gada budžeta apropriācijas, tostarp jomās, kas nav tieši saistītas ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, ir jānotur atbilstošā līmenī, lai nodrošinātu ES politikas nostādņu turpināšanu un ES mērķu sasniegšanu arī ilgi pēc pašreizējās ekonomikas krīzes beigām;

11.  prasa palielināt saskaņotību starp ES ārpolitikas un iekšpolitikas nostādnēm, paturot prātā, ka globāli notikumi ievērojami ietekmē ES ekonomisko, dabas un rūpniecības vidi, konkurētspēju un nodarbinātību; tāpēc uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāsaņem nepieciešamie finanšu līdzekļi, lai varētu pienācīgi reaģēt uz arvien lielākām globālām problēmām un efektīvi aizsargāt un atbalstīt kopējās intereses un pamatvērtības, piemēram, cilvēktiesības, demokrātiju, tiesiskumu, pamatbrīvības un vides aizsardzību; atgādina, ka bieži vien mēreni papildu izdevumi ES līmenī var ļaut dalībvalstu līmenī ietaupīt proporcionāli lielākus līdzekļus;

12.  uzskata, ka ES ir jāuzņemas nozīmīga loma palīdzības un finansiāla atbalsta sniegšanā arābu valstīm šajā vēsturiskajā brīdī saistībā ar šo valstu demokrātiskajām pārmaiņām un ekonomisko un sociālo pārveidi; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200);

13.  pauž nožēlu, ka pirmā Eiropas semestra īstenošanai nav parlamentāras dimensijas, neraugoties uz Eiropas Parlamenta un 27 valstu parlamentu lomu attiecīgajās budžeta procedūrās; tā vietā ir cieši pārliecināts, ka Parlamenta lielāka iesaistīšanās ievērojami uzlabotu šādas īstenošanas demokrātisko raksturu un pārredzamību; atbalsta Budžeta komitejas iniciatīvu iesākumā organizēt sanāksmi ar valstu parlamentiem, lai vispārējās līnijās apspriestu dalībvalstu un ES budžetus 2012. gadam;

14.  atzinīgi vērtē Ungārijas un Polijas prezidentūru publisko apņemšanos 2011. gadā iesaistīties atklātā un konstruktīvā dialogā ar Eiropas Parlamentu par budžeta jautājumiem; atkārtoti apstiprina gatavību cieši sadarboties ar Padomi un Komisiju pilnīgā saskaņā ar Lisabonas līguma noteikumiem; sagaida, ka šīs vadlīnijas tiks pilnībā ņemtas vērā 2012. gada budžeta procedūras laikā;

ES 2012. gada budžeta pamatā ‐ ilgtspējība un atbildība

15.  norāda, ka daudzgadu finanšu shēmā (DFS) 2007.–2013. gadam paredzēts, ka 2012. gadā kopējais saistību apropriāciju (SA) apjoms būs EUR 147,55 miljardi un kopējā maksimālā robeža maksājumu apropriācijām (MA) būs EUR 141,36 miljardi; atgādina, ka šīs summas ir ievērojami zemākas (par aptuveni EUR 25 miljardiem SA gadījumā un aptuveni EUR 22 miljardiem MA gadījumā) nekā Pašu resursu lēmumā šobrīd norādītā maksimālā robeža;

16.  uzsver, ka finanšu plānā, ko Komisija iesniedza 2011. gada 31. janvārī, ir sniegta indikatīva atsauces summa saistību apropriācijām attiecībā uz katru pašreizējo ES programmu un darbību; norāda, ka saistību apropriāciju kopsumma var būt EUR 147,88 miljardi;

17.  uzsver, ka šie skaitļi atbilst to daudzgadu kopējo summu sadalījumam pa gadiem, par kurām Parlaments un Padome vienojās šo programmu un darbību pieņemšanas laikā; uzsver, ka gadā plānotās summas ir apropriācijas, kas nodrošina iespēju sasniegt ES mērķus un prioritātes, jo īpaši saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”; tomēr atzīst, ka atsevišķās DFS pozīcijās var parādīties zināmas manevrēšanas iespējas, ņemot vērā, ka Komisija attiecīgajā gada posmā sniedz ļoti provizoriskos skaitļus (jo īpaši 2. izdevumu kategorijā);

18.  norāda, ka 2012. gada budžets ir sestais no septiņiem saskaņā ar pašreizējo DFS; uzskata, ka tāpēc abām budžeta lēmējiestādēm tagad ir skaidrāks priekšstats par trūkumiem un pozitīvām tendencēm saistībā ar pašreizējām daudzgadu programmām; norāda, ka termiņa vidusposma pārskatīšana lielākajai daļai kopīgi pieņemto programmu jau ir veikta, un aicina Komisiju sniegt informāciju par šīs rīcības iespējamo ietekmi uz budžetu; šajā sakarā uzsver, ka EP ir gatavs ‐ ja tas būtu vajadzīgs ES politikas prioritāšu atbalstam un stiprināšanai, kā arī jaunu politisko uzdevumu veikšanai un ciešā sadarbībā ar specializētajām komitejām ‐ pilnībā izmantot citstarp Iestāžu nolīguma 37. punktu (kur pieļauta 5 % rezerve likumdošanas elastībai);

19.  uzsver, ka pietiekamu rezervju atstāšana visās DFS izdevumu kategorijās nav vienīgais risinājums, lai sagatavotos neparedzētiem apstākļiem; norāda uz atkārtotu finansējuma nepietiekamību dažās DFS izdevumu kategorijās, sevišķi 1.a, 3.b un 4. izdevumu kategorijā, salīdzinājumā ar vajadzībām un ES politiskajām prioritātēm, ko apstiprinājušas dalībvalstis; konstatē, ka īstermiņa pieeja, kas ir pamatā Padomes budžeta vadlīnijām 2012. gadam, neatspoguļo ilgtermiņa perspektīvu, un neparedzētu notikumu vai jaunu politisko prioritāšu gadījumā tā var apdraudēt pašreizējās darbības un programmas; uzsver, ka nesenie notikumi vairākās Ziemeļāfrikas valstīs jau liecina tieši par šādu virzību, un aicina Komisiju izvērtēt, kā pašreizējos ES finanšu instrumentus varētu izmantot, lai atbalstītu centienus veidot demokrātiju;

20.  uzskata, ka, gluži pretēji, dažādi Iestāžu nolīgumā paredzētie elastības mehānismi (piemēram, izdevumu pārvietošana starp izdevumu kategorijām vai elastības instrumenta izmantošana) ir instrumenti, kas jāizmanto pilnībā; atgādina, ka tos ir nācies izmantot katru gadu kopš 2007. gada, reaģējot uz dažādām neparedzētām problēmām; sagaida, ka Padome pilnībā sadarbosies šo instrumentu izmantošanā un attiecīgās sarunas uzsāks savlaicīgi, lai nepieļautu, ka sarunas par to izmantošanu ir nesamērīgi ilgstošas un sarežģītas;

21.  šajā sakarā uzsver, ka stingras kontroles saglabāšanai pār saistību apropriācijām būtu nepieciešama ne tikai ievērojama pārdale un prioritāšu maiņa, bet iestādēm būtu arī kopīgi jāidentificē iespējamās negatīvās prioritātes un ietaupījumi; apņēmīgi mudina attiecīgās Parlamenta atbildīgās komitejas nopietni iesaistīties skaidru politisko prioritāšu noteikšanas procesā visām ES politikas jomām; tomēr uzsver, ka šajā nolūkā ir vajadzīga lielāka budžeta elastība un ka DFS pārskatīšana (piemēram, pārvietojot līdzekļus starp pašreizējās DFS izdevumu kategorijām) var būt nepieciešama, lai nodrošinātu Savienības spēju darboties, ne vien risinot jaunas problēmas, bet arī sekmējot lēmumu pieņemšanas procesu iestādēs, lai budžeta resursus pielāgotu mainīgajiem apstākļiem un prioritātēm; uzsver, ka šim procesam jābūt pilnībā pārredzamam;

22.  uzsver, ka vairāku politikas nostādņu un to jauno kompetenču stiprināšana, kas noteiktas ES līmenī pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, loģiski nozīmētu papildu finansiālo nodrošinājumu Eiropas Savienībai, kas tomēr nebija pārāk manāms 2011. gadā, kurš ir pirmais gads pēc līguma stāšanās spēkā; atgādina Padomei un Komisijai politisko deklarāciju, kas pievienota 2011. gada budžetam un saskaņā ar kuru Komisija apņemas apsvērt veidus Lisabonas līguma prioritāro jomu stiprināšanai un rūpīgi novērtēt vajadzības, sagatavojot 2012. gada budžeta projektu; sagaida, ka Komisija sekos šim paraugam, piemēram, ierosinot veiksmīgus ar Lisabonas līgumu saistītus izmēģinājumprojektus vai sagatavošanas darbības pārveidot par daudzgadu programmām;

23.  uzskata, ka Komisijas pieeja noteikt ES budžeta subsīdijas ES decentralizētajām aģentūrām ir uzticama un sniedz vajadzīgos stimulus; uzsver, ka budžeta līdzekļu piešķiršana ES aģentūrām nebūt neaprobežojas tikai ar administratīvajiem izdevumiem vien, bet gan palīdz sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un ES mērķus kopumā, kā to nolēmusi likumdevēja iestāde; atkārtoti apstiprina nepieciešamību uzmanīgi izskatīt pieprasījumus par jaunām amatvietām saistībā ar jauniem uzdevumiem; tomēr uzsver ‐ lai nekavētu to aģentūru darbību, kurām uzticēts vairāk pienākumu, ir svarīgi tām nodrošināt atbilstošu finansējumu; prasa īpašu pieeju attiecībā uz specializēta zinātniskā personāla ar profesionālo pieredzi pieņemšanu darbā, jo īpaši ja šīs amatvietas tiek finansētas tikai no maksām un tādējādi ir budžeta ziņā neitrālas attiecībā uz ES budžetu; atbalsta darbu, ko veic starpiestāžu darba grupa par aģentūru nākotni, kas tika izveidota 2009. gada sākumā, un ar nepacietību gaida tās secinājumus, jo īpaši attiecībā uz iepriekšminētajiem jautājumiem;

Maksājumu līmenis, nesamaksātās saistības un ES budžeta finansēšana

24.  norāda, ka maksājumu līmenis 2012. gadā tieši izrietēs no iepriekšējo gadu juridiskajām un politiskajām saistībām; uzskata, ka pieaugums salīdzinājumā ar 2011. gada budžeta līmeni ir paredzams un ir saskaņā ar vispārējām maksājumu tendencēm 2007.–2013. gada plānošanas periodā (skatīt tabulas pielikumā);

25.  uzsver steidzamu nepieciešamību risināt jautājumu par nesamaksāto saistību (RAL) pieaugošo līmeni 2010. gada nogalē (EUR 194 miljardi, skatīt tabulu pielikumā); pauž nožēlu par Padomes attieksmi, jo lēmumu par maksājumu līmeni tā ir pieņēmusi apriori, neņemot vērā faktisko vajadzību precīzu novērtējumu; uzsver, ka RAL līmenis īpaši augsts ir 1.b izdevumu kategorijā; neuzskata, ka Padomes izvēle samazināt ES budžeta saistības, lai samazinātu RAL līmeni, būtu ilgtspējīgs risinājums, jo tas kaitētu iepriekš pieņemto ES mērķu un prioritāšu sasniegšanai; šajā sakarā uzsver apņemšanos, ko Padomes un Parlamenta kopīgajā deklarācijā Padome paudusi attiecībā uz iespēju 2011. gadā jauniem maksājumiem vajadzīgos līdzekļus nodrošināt ar budžeta grozījuma palīdzību;

26.  uzsver, ka noteiktu RAL līmeni nav iespējams novērst daudzgadu programmu īstenošanas gaitā un ka neizpildīto saistību pastāvēšana pēc definīcijas prasa veikt atbilstošus maksājumus; tāpēc prasa saglabāt stabilu attiecību starp saistībām un maksājumiem un visā budžeta procedūras laikā darīs visu iespējamo, lai samazinātu neatbilstību starp saistību un maksājumu apropriācijām;

27.  pievienojas Padomes viedoklim, ka būtu jāveicina reālistiska budžeta izstrāde; aicina Komisiju nodrošināt, lai tās budžeta projekts būtu izstrādāts, pamatojoties uz šo principu; tomēr norāda, ka iepriekšējā īstenošana, kas pēdējos gados ir uzlabojusies, dažos gadījumos varbūt nav pārāk precīzs rādītājs par vajadzībām 2012. gadā, jo dažu programmu īstenošana 2012. gadā varētu būt jāpaātrina un maksājumu vajadzības atbilstīgi pieaugs; atbalsta Padomes pieprasījumu dalībvalstīm nodrošināt labākas īstenošanas prognozes, jo īpaši lai izvairītos no nepietiekamas īstenošanas, un uzskata, ka lielākās pūles šajā sakarā būtu jāveic pašām dalībvalstīm, jo Komisijas sagatavotā budžeta projekta līmeni galvenokārt nosaka pašu dalībvalstu prognozes (īpaši 2. izdevumu kategorijā) un īstenošanas spējas; atgādina, ka dalībvalstis kopā ar Komisiju kopīgi pārvalda vairāk nekā 80 % ES finansējuma; atgādina dalībvalstīm par juridisko atbildību definēt un īstenot finanšu noteikumus, ko piemēro ES finansējuma saņēmējiem;

28.  norāda, ka kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā finansiālo interešu aizsardzība ir arī dalībvalstu pienākums; uzsver ‐ Eiropas Revīzijas palāta ir konstatējusi, ka pārvaldības un kontroles sistēmas dažās dalībvalstīs nav pilnībā efektīvas; turklāt atgādina, ka vēl arvien nav atmaksāti miljardiem euro, kas atgūstami par nepareizi izlietotiem struktūrfondu līdzekļiem; norāda, ka Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta pašreizējā gada ziņojumā nav rodams apliecinājums tam, ka dalībvalstu izdevumi bijuši likumīgi un pareizi, jo dažas dalībvalstis nav izpildījušas pienākumu laicīgi iesniegt savus ziņojumus; norāda ‐ ņemot vērā to, ka dalībvalstis joprojām nepilnīgi nodrošina ES budžetam paredzēto finansējumu, Eiropas Parlaments var būt spiests noteikt negatīvās prioritātes attiecībā uz ES projektiem un attiecīgi samazināt tiem atvēlēto budžetu;

29.  apzinās, ka ik gadu beidzot īstenoto maksājumu līmenis dažkārt rada ievērojamu tā saukto “pārpalikumu” salīdzinājumā ar budžeta lēmējinstitūcijas sākotnēji noteikto maksājumu līmeni, tāpēc dalībvalstu iemaksas ES budžetā tiek attiecīgi samazinātas un to fiskālā situācija uzlabojas; neuzskata, ka Padomes bažas attiecībā uz šīs līdzekļu atdošanas līmeni un laiku būtu ņemamas vērā, risinot politiski sensitīvo jautājumu par ES budžeta finansēšanu; drīzāk uzskata, ka neiztērētās maksājumu apropriācijas no “n” gada būtu jāpārnes uz nākamo budžeta gadu (“n+1”), nevis jāatņem no dalībvalstij aprēķinātajām iemaksām; tāpēc apņēmīgi mudina Komisiju iesniegt vērienīgus priekšlikumus par jaunu un īstu pašu resursu izveidi, lai pilnībā nodrošinātu Eiropas Savienībai reālus un autonomus finanšu resursus; turklāt uzstāj, ka jebkādiem jauniem pašu resursiem būtu jābalstās uz vispusīgu ietekmes novērtējumu un to mērķim jābūt attīstīt veidus, kā stiprināt ES konkurētspēju un ekonomisko izaugsmi; prasa Padomes konstruktīvu sadarbību diskusijās par taisnīgiem un jauniem ES pašu resursiem;

Administratīvie izdevumi ES budžeta III iedaļā

30.  pienācīgi ņem vērā finanšu plānošanas un budžeta komisāra 2011. gada 3. februāra vēstuli, kurā atkārtoti apstiprināta Komisijas apņemšanās līdz nullei samazināt darbinieku skaita pieaugumu, kā arī censties ierobežot 5. izdevumu kategorijas administratīvo apropriāciju nominālo pieaugumu (salīdzinājumā ar 2011. gadu); tomēr apzinās, ka, ES kompetences jomām paplašinoties, šī tendence ilgtermiņā var nebūt ilgtspējīga, un tai var būt negatīva ietekme uz ātru un efektīvu ES rīcības īstenošanu;

31.  aicina Komisiju apsvērt, kādu ietekmi ārpakalpojumu politika un arvien lielāka līgumdarbinieku skaita nodarbināšana ilgtermiņā atstās uz Eiropas civildienesta kvalitāti un neatkarību; uzsver, ka, lai gan tas rada ietaupījumus no algām un pensijām, tas noved pie situācijas, ka pieaug Komisijas nodarbinātu darbinieku skaits, kuri nav iekļauti tās štatu sarakstā; atgādina, ka pensiju un algu lielumu nosaka juridiski saistoši nolīgumi, kuri Komisijai ir jāievēro pilnībā;

32.  uzsver, ka daudzgadu programmu gadījumā dažas specifiskas administratīvās izmaksas (tostarp saistībā ar izpildaģentūrām) ir iekļautas programmu vispārējā finansējuma apjomā līdz ar tā sauktajiem “darbības izdevumiem”; norāda, ka Padomes ieradums samazināt šīs budžeta pozīcijas horizontāli, lai samazinātu administratīvos izdevumus, galu galā neizbēgami izraisīs visa šīm programmām kopīgi piešķirtā apjoma izmainīšanu un risku, kas ietekmē programmu īstenošanas ātrumu un kvalitāti;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei un Revīzijas palātai.

(1) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0068. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0481. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0376. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0224.