Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 7. jūlija paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku” (COM(2010)0343), kā arī Komisijas 2010. gada 7. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka pārejas pasākumus divpusējiem ieguldījumu nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm (COM(2010)0344),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020) un Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises ‐ tirdzniecības politika kā stratēģijas ”Eiropa 2020' galvenā sastāvdaļa' (COM(2010)0612),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 25. oktobra secinājumus par visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku,

–  ņemot vērā ESAO atjauninātās pamatnostādnes attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru par dalībvalstu pienākumu neizpildi un jo īpaši 2009. gada 3. marta spriedumu lietā Komisija / Austrija (Lieta C–205/06), 2009. gada 3. marta spriedumu lietā Komisija / Zviedrija (Lieta C–249/06) un 2009. gada 19. novembra spriedumu lietā Komisija / Somija (Lieta C-118/07),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu, Attīstības komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7–0070/2011),

A.  tā kā Lisabonas līgumā Savienībai ir piešķirta ekskluzīva kompetence attiecībā uz tiešajiem ārvalstu ieguldījumiem (TĀI), kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā, 206. un 207. pantā;

B.  tā kā kopš 1959. gada dalībvalstis ir noslēgušas vairāk nekā 1200 divpusējo ieguldījumu nolīgumu (DIN) un kopumā noslēgti gandrīz 3000 DIN;

C.  tā kā ir vispāratzīts, ka ienākošie ieguldījumi var uzlabot saņēmējvalsts konkurētspēju, bet varētu būt nepieciešama palīdzība pielāgojumiem mazkvalificētiem darba ņēmējiem saistībā ar izejošajiem ieguldījumiem; tā kā katras valdības pienākums ir veicināt ieguldījumu labvēlīgo ietekmi, novēršot jebkādu kaitīgo ietekmi;

D.  tā kā LESD 206. un 207. pantā nav definēti TĀI, tā kā Eiropas Savienības Tiesa(1) ir izskaidrojusi, kā interpretējams termins TĀI, pamatojoties uz trijiem kritērijiem, proti, tam vajadzētu būt ilgtermiņa ieguldījumam, kas veido vismaz 10 % no meitasuzņēmuma pamatkapitāla / akcijām un kas paredz vadības kontroli pār meitasuzņēmuma operācijām, un tā kā šī definīcija atbilst SVF un ESAO izstrādātajām definīcijām, un ar to jo īpaši nepieļauj portfeļa ieguldījumus un intelektuālā īpašuma tiesības; tā kā ir grūti skaidri nodalīt TĀI un portfeļa ieguldījumus un būs grūti piemērot stingru tiesisko definīciju ieguldījumu praksei reālajā pasaulē;

E.  tā kā dažas dalībvalstis, definējot “ārvalstu ieguldītāja” statusu, izvēlējušās plašas definīcijas, norādot, ka pietiek tikai ar pasta adresi, lai noteiktu uzņēmuma valstspiederību, un tā kā tādēļ dažiem uzņēmumiem bija iespējams iesniegt prasību pret savām valstīm, izmantojot DIN, ko parakstījušas trešās valstis; tā kā ikvienam Eiropas uzņēmumam jāspēj paļauties uz turpmākajiem ES ieguldījumu nolīgumiem vai brīvās tirdzniecības nolīgumiem ar ieguldījumu nodaļām;

F.  tā kā jaunas valstis, kam ir ievērojamu ieguldījumu iespējas, kļūst par vietēja un pasaules mēroga varu un tā kā tas maina tradicionālo uztveri, saskaņā ar kuru vienīgie ieguldītāji ir no attīstītajām valstīm;

G.  tā kā pēc pirmajiem strīdu izšķiršanas gadījumiem 90. gados, neraugoties uz visumā pozitīvo pieredzi, parādījās vairāki problemātiski aspekti, jo nolīgumu neskaidra formulējuma dēļ bija iespējama atšķirīga interpretācija, it īpaši saistībā ar konflikta iespējamību starp privātajām interesēm un valsts iestāžu regulēšanas uzdevumiem, piemēram, gadījumos, kad pēc likumīgu tiesību aktu pieņemšanas šķīrējtiesneši nosodīja valsti par “godīgas un taisnīgas attieksmes” principa pārkāpšanu;

H.  tā kā ASV un Kanāda, kas ir to valstu vidū, kuras pirmās saskārās ar šādiem nolēmumiem, savu DIN modeli pielāgoja, lai ierobežotu šķīrējtiesnešu interpretēšanas iespējas un lai nodrošinātu savas publiskās intervences telpas labāku aizsardzību;

I.  tā kā Komisija izveidoja to valstu sarakstu, kuras būs privileģētas partneres attiecībā uz pirmo ieguldījumu nolīgumu sarunām (proti, Kanāda, Ķīna, Indija, Mercosur, Krievija un Singapūra);

J.  tā kā nesen izveidotais Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) arī pastiprina ES klātbūtni un nozīmi pasaules mērogā, tostarp veicina un aizsargā ES tirdzniecības mērķus arī ieguldījumu jomā,

1.  atzīst, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā TĀI tagad ietilpst ES ekskluzīvā kompetencē; norāda, ka saistībā ar šo jauno ES kompetenci rodas divkāršs uzdevums ‐ jau noslēgto DIN pārvaldība, no vienas puses, un tādas Eiropas ieguldījumu politikas noteikšana, kas atbilstu ne tikai ieguldītāju un saņēmējvalstu iecerēm, bet arī ES plašākām ekonomikas interesēm un ārējās politikas mērķiem, no otras puses;

2.  atzinīgi vērtē jauno ES kompetenci un aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot iespēju, lai kopā ar Parlamentu veidotu integrētu un saskaņotu ieguldījumu politiku, ar kuru veicina augstas kvalitātes ieguldījumus un sekmē ekonomikas progresu un ilgtspējīgu attīstību pasaulē; uzskata, ka Parlamentam ir jābūt atbilstīgi iesaistītam turpmākās ieguldījumu politikas veidošanā un ka tādēļ ir pienācīgi jāapspriež jautājums par pilnvarām gaidāmajās sarunās, kā arī regulāri jāizdod jēgpilni informatīvie paziņojumi par notiekošo sarunu gaitu;

3.  norāda, ka ES ir svarīgs ekonomiskais bloks, kuram ir būtiska ietekme sarunās; uzskata, ka kopēja politika ieguldījumu jomā atbildīs gan ieguldītāju, gan attiecīgo valstu iecerēm un palīdzēs uzlabot ES un tās uzņēmumu konkurētspēju, kā arī palielināt nodarbinātības rādītājus;

4.  norāda, ka ir nepieciešama koordinēta Eiropas sistēma, lai nodrošinātu noteiktību un veicinātu Eiropas Savienības principu un mērķu popularizēšanu;

5.  atgādina, ka pašreizējā globalizācijas posmā krasi ir palielinājušies TĀI, un 2007. gadā, kad ieguldījumus vēl nebija skārusi pasaules ekonomikas un finanšu krīze, sasniedzot rekordrādītāju gandrīz EUR 1 500 miljardu apmērā, Eiropas Savienībai esot lielākajam TĀI avotam visas pasaules ekonomikā; taču uzsver, ka ieguldījumi samazinājās 2008. un 2009. gadā globālās finanšu un ekonomikas krīzes dēļ; uzsver arī, ka aptuveni 80 % kopējā ārvalstu tiešo ieguldījumu apjoma saistīti ar attiecas uz pārrobežu apvienošanos un uzņēmumu iegādi;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku”, taču uzsver, ka vajadzētu ne tikai īpašu uzmanību pievērst ieguldītāju aizsardzībai, bet arī vairāk jāpievēršas tiesībām aizsargāt valsts spēju regulēt un ievērot ES pienākumu īstenot attīstības politikas saskaņošanu;

7.  uzskata, ka ieguldījumi var pozitīvi ietekmēt izaugsmi un nodarbinātību ne tikai ES, bet arī jaunattīstības valstīs, ja ieguldītāji aktīvi veicina attiecīgo valstu attīstības mērķu sasniegšanu, piemēram, atbalsta vietējo ekonomiku, nododot tehnoloģijas un nodarbinot vietējo darbaspēku un izmantojot vietējās izejvielas;

8.  aicina Komisiju paturēt prātā pieredzi, kas gūta daudzpusējo, daudzpusīgo un divpusējo nolīgumu līmenī, jo īpaši saistībā ar neveiksmīgajām ESAO sarunām par daudzpusēju ieguldījumu nolīgumu;

9.  mudina Komisiju rūpīgi un saskaņoti izstrādāt ES ieguldījumu stratēģiju, izmantojot labāko DIN praksi; norāda uz novirzēm saturā dalībvalstu nolīgumos un aicina Komisiju saskaņot šīs atšķirības, lai nodrošinātu tādu stingru Savienības paraugu ieguldījumu nolīgumiem, kuru varētu arī pielāgot atbilstīgi partnervalsts attīstības līmenim;

10.  aicina Komisiju izdot pēc iespējas drīz neobligātos norādījumus, piemēram, divpusējo ieguldījumu nolīgumu veidni, ko dalībvalstis varētu izmantot, lai uzlabotu noteiktību un konsekvenci;

Definīcijas un piemērošanas joma

11.  prasa Komisijai izstrādāt skaidru definīciju aizsargājamajiem ieguldījumiem, tostarp gan TĀI, gan portfeļa ieguldījumiem; taču uzskata, ka nedrīkst aizsargāt spekulatīvus ieguldījumu veidus, kā to definējusi Komisija; uzstāj ‐ gadījumos, kad ieguldījumu nolīguma darbības jomā iekļautas intelektuālā īpašuma tiesības, tostarp tajos nolīgumos, kuros jau ierosināti pilnvaru projekti, nedrīkstētu pieļaut, ka noteikumi negatīvi ietekmē ģenērisko zāļu ražošanu, un ir jāievēro intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektu (TRIPS) izņēmumi sabiedrības veselības interesēs;

12.  ar bažām norāda, ka sarunas par plašas daudzveidības ieguldījumiem varētu izraisīt ekskluzīvo un dalīto kompetenču sajaukšanos;

13.  prasa ieviest terminu “ES ieguldītājs”, kas, pamatojoties uz LESD 207. pantu, uzsvērtu visu dalībvalstu ieguldītāju stimulēšanas nozīmi saskaņā ar vienlīdzīgiem noteikumiem, nodrošinot viņiem darbības un ieguldījumu aizsardzības apstākļus ar vienādiem nosacījumiem;

14.  atgādina, ka ES dalībvalsts standarta DIN izmantota plaša “ārvalstu ieguldītāja” definīcija; prasa Komisijai novērtēt, kādos gadījumos tas ir izraisījis ļaunprātīgu izmantošanu; prasa Komisijai sniegt precīzu “ārvalstu ieguldītāja” definīciju, pamatojoties uz novērtējumu un izmantojot jaunāko ESAO tiešo ārvalstu ieguldījumu etalondefinīciju;

Ieguldītāju aizsardzība

15.  uzsver, ka ieguldījumu nolīgumos galvenā prioritāte joprojām jāpiešķir ieguldītāju aizsardzībai;

16.  norāda, ka sarunas par DIN ir laikietilpīgs process; aicina Komisiju ieguldīt personāla un materiālos resursus ES ieguldījumu nolīgumu apspriešanā un noslēgšanā;

17.  uzskata, ka Padomes secinājumos izteiktais pieprasījums sakarā ar paziņojumu par to, ka jaunais Eiropas regulējums nedrīkst negatīvi ietekmēt ieguldītāju aizsardzību un ieguldītāju garantijas, kādas tiem ir šobrīd saskaņā ar noslēgtajiem nolīgumiem, iespējams, varētu radīt iebildumus pret jauniem nolīgumiem, un ES ienākošo ieguldījumu palielināšanās laikā varētu tikt apdraudēts nepieciešamais līdzsvars starp ieguldītāju aizsardzību un reglamentēšanas tiesību aizsardzību; turklāt šāds novērtēšanas kritērija formulējums var būt pretrunā LESD 207. panta nozīmei un garam;

18.  uzskata, ka jāapzinās paraugprakse, kā tas arī minēts Padomes secinājumos, un ka tā sniedz saprātīgāko un efektīvāko iespēju, ar ko veicina saskanīgas Eiropas ieguldījumu politikas attīstību;

19.  uzskata, ka turpmākie ieguldījumu nolīgumi, ko noslēgs ES, ir jāpamato uz dalībvalstu labāko praksi un tajos vajadzētu iekļaut šādas normas:

20.  prasa Komisijai novērtēt iespējamo ietekmi, kāda būtu ' jumta klauzulas' iekļaušanai turpmākajos Eiropas ieguldījumu nolīgumos, un iesniegt ziņojumu gan Eiropas Parlamentam, gan Padomei;

21.  aicina Komisiju, ar galvenajiem attīstītas tirdzniecības partneriem un lielākajām jaunietekmes valstīm apspriežot piekļuvi tirgum, nodrošināt savstarpīgumu, vienlaikus paturot prātā to, ka jāizslēdz jutīgās nozares un jāsaglabā asimetrija ES tirdzniecības attiecībās ar jaunattīstības valstīm;

22.  norāda, ka paredzētā noteiktības uzlabošana palīdzēs MVU ieguldīt ārvalstīs un ka šajā sakarībā sarunās ir jāuzklausa MVU viedoklis;

Reglamentēšanas tiesību aizsardzība

23.  uzsver, ka turpmākajos ieguldījumu nolīgumos, ko noslēdz ES, ir jārespektē publiskās intervences spēja;

24.  pauž dziļas bažas saistībā ar starptautisko šķīrējtiesnešu rīcības brīvību plaši interpretēt ieguldītāju aizsardzības klauzulas, tādējādi izslēdzot leģitīmus valsts noteikumus; aicina Komisiju izstrādāt ieguldītāju aizsardzības normu skaidras definīcijas, lai izvairītos no šādām problēmām jaunajos ieguldījumu nolīgumos;

25.  aicina Komisiju visos turpmākajos nolīgumos iekļaut īpašas klauzulas, ar kurām noteiktu nolīguma pušu tiesības regulēt tādas jomās kā, piemēram, valsts drošības, vides, sabiedrības veselības, darba ņēmēju un patērētāju tiesību aizsardzība, kā arī rūpniecības politikas un kultūras daudzveidības joma;

26.  uzsver, ka Komisijai jālemj katrā atsevišķā gadījumā par nozarēm, uz kurām neattiecas turpmāko nolīgumu darbības joma, piemēram, par tādām jutīgām nozarēm kā kultūra, izglītība, sabiedrības veselība un valsts aizsardzībai stratēģiski nozīmīgas nozares, un aicina Komisiju informēt Eiropas Parlamentu par pilnvarām, ko tā saņēmusi katrā no šiem gadījumiem; norāda, ka ES arī vajadzētu apzināt savu partneru bažas jaunattīstības valstīs un nedrīkstētu prasīt plašāku liberalizāciju, ja valstis uzskata, ka attīstības mērķiem ir nepieciešams aizsargāt konkrētas nozares, jo īpaši sabiedriskos pakalpojumus;

Sociālo un vides normu iekļaušana

27.  uzsver, ka ar turpmāko ES politiku ir arī jāveicina ilgtspējīgi, vidi saudzējoši ieguldījumi (jo īpaši ieguves rūpniecības jomā) un tādi, ar kuriem uzlabo darba apstākļu kvalitāti uzņēmumos; aicina Komisiju visos turpmākajos nolīgumos iekļaut atsauci uz atjaunotajām ESAO pamatnostādnēm attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem;

28.  atkārtoti atgādina par aicinājumu plašākos brīvās tirdzniecības nolīgumos, ko paraksta ES, katrā no tiem iekļaut uzņēmumu sociālās atbildības klauzulu un efektīvas sociālās un vides klauzulas;

29.  prasa Komisijai novērtēt, kā šādas klauzulas ir iekļautas dalībvalstu DIN un kā tās varētu iekļaut arī turpmākos atsevišķos ieguldījumu nolīgumos;

30.  atzinīgi vērtē to, ka vairākos šābrīža DIN jau ir iekļauta klauzula, kas aizliedz pavājināt sociālos un vides tiesību aktus, lai piesaistītu ieguldījumus, un aicina Komisiju apsvērt šādas klauzulas iekļaušanu turpmākajos nolīgumos;

Strīdu izšķiršanas mehānisms un ES atbildība

31.  uzskata, ka pašreizējā strīdu izšķiršanas kārtībā jāizdara izmaiņas, lai panāktu labāku pārredzamību, iespēju pusēm iesniegt pārsūdzību, pienākumu pirmām kārtām izmantot vietējā līmenī pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kur tie ir pietiekami uzticami, lai garantētu pienācīgu procesu, iespēju izmantot amicus curiae paziņojumus un pienākumu izvēlēties vienu ieguldītāja valsts šķīrējtiesas vietu;

32.  uzskata, ka papildus strīdu izšķiršanas mehānismam starp valstīm jāpiemēro arī strīdu izšķiršanas mehānisms starp ieguldītāju un valsti, lai nodrošinātu visaptverošu ieguldījumu aizsardzību;

33.  ir informēts, ka ES nevar izmantot tādus pašreizējos strīdu izšķiršanas mehānismus kā Starptautiskais ieguldījumu strīdu izšķiršanas centrs (ICSID) un ANO Starptautiskās tirdzniecības tiesību komisija (UNCITRAL), jo ES nav šo organizāciju locekle; aicina ES ietvert katrā jaunā ES ieguldījumu nolīgumā nodaļu par strīdu izšķiršanu atbilstīgi reformām, kas ierosinātas šajā rezolūcijā; aicina Komisiju un dalībvalstis kā galvenos starptautiskos dalībniekus uzņemties atbildību, izstrādājot ICSID un UNCITRAL nepieciešamās noteikumu reformas;

34.  aicina Komisiju iesniegt risinājumus, kas ļautu mazajiem uzņēmumiem labāk finansēt lielās izmaksas par strīdu izšķiršanas procesiem;

35.  aicina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt regulējuma priekšlikumu par to, kā jāsadala atbildība starp ES un dalībvalstīm, jo īpaši finansiālā ziņā, ja ES zaudē lietu starptautiskajā šķīrējtiesā;

Parlamenta partneru un pilnvaru izvēle

36.  atbalsta principu, ka prioritārie partneri turpmākajiem ES ieguldījumu nolīgumiem ir valstis, kurām ir liels tirgus potenciāls, bet nepieciešams labāk aizsargāt ārvalstu ieguldījumus;

37.  norāda, ka ieguldījumu risks parasti ir lielāks jaunattīstības un vismazāk attīstītajās valstīs un ka efektīva ieguldītāju aizsardzība ieguldījumu līgumu formā ir būtisks faktors Eiropas ieguldītāju aizsardzībā un var uzlabot pārvaldību, tādējādi sasniedzot stabilu vidi, kāda nepieciešama TĀI palielināšanai šajās valstīs; norāda ‐ lai ieguldījumu nolīgumi arī turpmāk sniegtu labumu šīm valstīm, tiem ir arī jāpamatojas uz ieguldītāju pienākumiem saskaņā ar cilvēktiesību un pretkorupcijas normām, jo tie ir daļa no plašākām ES un jaunattīstības valstu partnerattiecībām, lai samazinātu nabadzību; aicina Komisiju novērtēt dzīvotspējīgas nākotnes partnerības, pamatojoties uz dalībvalstu pieredzi saistībā ar DIN;

38.  pauž bažas par to, ka tiešie ārvalstu ieguldījumi vismazāk attīstītajās valstīs ir ārkārtīgi ierobežoti un parasti saistīti ar dabas resursiem;

39.  uzskata, ka jaunattīstības valstīs vairāk jāatbalsta vietējie uzņēmumi, proti, sniedzot stimulus produktivitātes kāpināšanai un sadarbībai, iesaistot tos ciešākā sadarbībā un uzlabojot darbinieku prasmes, jo tam ir būtisks potenciāls ekonomiskās attīstības, konkurētspējas un izaugsmes veicināšanai jaunattīstības valstīs; mudina arī nodot ES jaunās videi draudzīgās tehnoloģijas jaunattīstības valstīm, jo tas ir vislabākais veids, kā veicināt videi draudzīgu un ilgtspējīgu attīstību;

40.  mudina Komisiju un dalībvalstis pirms sarunu sākšanas par ieguldījumiem un to laikā pilnībā ņemt vērā Parlamenta nostāju; atgādina pamatnolīguma starp Eiropas Parlamentu un Komisiju saturu un aicina Komisiju apspriesties ar Parlamentu par sarunu pilnvaru projektu pietiekami ātri, lai tas varētu paust savu nostāju, kura savukārt Komisijai un Padomei ir pienācīgi jāņem vērā;

41.  uzsver, ka EĀDD delegāciju lomai ir jābūt iekļautai nākotnes ieguldījumu politikas stratēģijā, atzīstot to potenciālu un vietējās specifiskās zināšanas kā stratēģiskus līdzekļus jaunās politikas mērķu sasniegšanai;

o
o   o

42.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm, kā arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

(1) Tiesas spriedums 2006. gada 12. decembrī lietā C-446/04 Test Claimants in the FII Group Litigation / Commissioners of Inland Revenue.