Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes Lēmumam par nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Dienvidāfrikas Republiku, no otras puses, ar ko groza tirdzniecības, attīstības un sadarbības nolīgumu (10297/2010 – C7-0190/2010 – 2010/0119(NLE))

P7_TA(2011)0043 A7-0018/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (10297/2010),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Dienvidāfrikas Republiku, no otras puses, ar ko groza tirdzniecības, attīstības un sadarbības nolīgumu (07437/2008),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0190/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ieteikumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A7-0018/2011),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un Dienvidāfrikas Republikas valdībām un parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Islandi, Lihtenšteinu un Norvēģiju par EEZ finanšu mehānismu laikposmam no 2009. līdz 2014. gadam, Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Norvēģiju par Norvēģijas finanšu mehānismu laikposmam no 2009. līdz 2014. gadam, Papildprotokolu Nolīgumam starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Islandi par īpašiem noteikumiem, kas piemērojami dažu zivju un zivsaimniecības produktu importam Eiropas Savienībā laikposmā no 2009. līdz 2014. gadam, un Papildprotokolu Nolīgumam starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Norvēģiju par īpašiem noteikumiem, kas piemērojami dažu zivju un zivsaimniecības produktu importam Eiropas Savienībā laikposmā no 2009. līdz 2014. gadam (09902/2010 – C7-0225/2010 – 2010/0129(NLE))

P7_TA(2011)0044 A7-0372/2010

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (09902/2010),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Islandi, Lihtenšteinu un Norvēģiju par EEZ finanšu mehānismu laikposmam no 2009. līdz 2014. gadam, projektu Nolīgumam starp Eiropas Savienību un Norvēģiju par Norvēģijas finanšu mehānismu laikposmam no 2009. līdz 2014. gadam, projektu Papildprotokolam Nolīgumam starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Islandi par īpašiem noteikumiem, kas piemērojami dažu zivju un zivsaimniecības produktu importam Eiropas Savienībā laikposmā no 2009. līdz 2014. gadam, un projektu Papildprotokolam Nolīgumam starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Norvēģiju par īpašiem noteikumiem, kas piemērojami dažu zivju un zivsaimniecības produktu importam Eiropas Savienībā laikposmā no 2009. līdz 2014. gadam (09899/2010),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0225/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu un Zivsaimniecības komitejas atzinumu (A7-0372/2010),

1.  sniedz piekrišanu nolīgumu un papildprotokolu noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes Lēmumam par nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Savienību un Brazīlijas Federatīvo Republiku par dažiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem (13988/2010 – C7-0335/2010 – 2009/0115(NLE))

P7_TA(2011)0045 A7-0004/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (13988/2010),

–  ņemot vērā projektu nolīgumam starp Eiropas Savienību un Brazīlijas Federatīvo Republiku par atsevišķiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem (12922/2009),

–  ņemot vērā Padomes iesniegto piekrišanas pieprasījumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punktu, 218. panta 8. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0335/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumu (A7-0004/2011),

1.  piekrīt nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Brazīlijas Federatīvās Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Īslandes Republiku, Norvēģijas Karalisti, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par papildu noteikumiem attiecībā uz Ārējo robežu fondu laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam (07853/2010 – C7-0101/2010 – 2009/0148(NLE))

P7_TA(2011)0046 A7-0007/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07853/2010),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un Īslandes Republiku, Norvēģijas Karalisti, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par papildu noteikumiem attiecībā uz Ārējo robežu fondu laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam (15954/2009),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padomes iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) daļu (C7-0101/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A7-0007/2011),

1.  piekrīt nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu, Īslandes Republikas, Norvēģijas karalistes, Šveices Konfederācijas un Lihtenšteinas Firstistes valdībām un parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumiem par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (06077/2010– C7-0141/2010 – 2006/0251(NLE))

P7_TA(2011)0047 A7-0008/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmumu projektu (06077/2010),

–  ņemot vērā projektu Protokolam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (16462/2006),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 16., 74. pantu, 77. panta 2. punktu, 79. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktu, 82. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktu, 87. panta 2. punktu, 87. panta 3. punktu, 89., 114. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0141/2010),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 8. jūlija nostāju(1) par Komisijas priekšlikumu (COM(2006)0752),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A7-0008/2011),

1.  sniedz piekrišanu protokola noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu, Šveices Konfederācijas un Lihtenšteinas Firstistes valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 294 E, 3.12.2009., 99. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par Protokola parakstīšanu starp Eiropas Savienību, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīgumam attiecībā uz kritērijiem un mehānismiem, kas nosaka valsts atbildību par dalībvalstī vai Šveicē iesniegta lūguma pēc patvēruma izskatīšanu (06242/2010 – C7-0140/2010 – 2006/0252(NLE))

P7_TA(2011)0048 A7-0013/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (06242/2010),

–  ņemot vērā projektu Protokolam starp Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīgumam attiecībā uz kritērijiem un mehānismiem, kas nosaka valsts atbildību par dalībvalstī vai Šveicē iesniegta lūguma pēc patvēruma izskatīšanu (16470/2006),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 78. panta 2. punkta e) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0140/2010),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 8. jūlija nostāju(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu (COM(2006)0754),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A7-0013/2011),

1.  sniedz piekrišanu protokola noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu, Šveices Konfederācijas un Lihtenšteinas Firstistes valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 294 E, 3.12.2009., 100. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Brazīlijas Federatīvo Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu parasto pasu turētājiem (16364/2010 – C7-0400/2010 – 2010/0228(NLE))

P7_TA(2011)0049 A7-0011/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (16364/2010),

–  ņemot vērā projektu Nolīgumam starp Eiropas Savienību un Brazīlijas Federatīvo Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu parasto pasu turētājiem (13712/2010),

–  ņemot vērā Padomes lūgumu dot piekrišanu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0400/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A7-0011/2011),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Brazīlijas Federatīvās Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Brazīlijas Federatīvo Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu diplomātisko, dienesta vai oficiālo pasu turētājiem (16362/2010 – C7-0399/2010 – 2010/0222(NLE))

P7_TA(2011)0050 A7-0010/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (16362/2010),

–  ņemot vērā nolīguma starp Eiropas Savienību un Brazīlijas Federatīvo Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu diplomātisko, dienesta vai oficiālo pasu turētājiem (13708/2010) projektu,

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0399/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A7-0010/2011),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Brazīlijas Federatīvās Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra rezolūcija par Pakalpojumu direktīvas 2006/123/EK īstenošanu (2010/2053(INI))

P7_TA(2011)0051 A7-0012/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 9., 49. un 56. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 18. maija informatīvo paziņojumu Konkurētspējas ministru padomes sanāksmei par Pakalpojumu direktīvas īstenošanas gaitu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu” (COM(2010)0608),

–  ņemot vērā ziņojumu Eiropas Komisijas priekšsēdētājam “Jauna stratēģija vienotajam tirgum”,

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetāro komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0012/2011),

A.  tā ka Pakalpojumu direktīvas mērķis ir izveidot iekšējo pakalpojumu tirgu, garantējot augstu kvalitāti un sociālo kohēziju;

B.  tā kā Pakalpojumu direktīva ir instruments Eiropas Savienības izaugsmei un tā kā tās ieviešanai jānotiek saistībā ar stratēģiju “ES 2020” un Vienotā tirgus aktu;

C.  tā kā brīvība sniegt pakalpojumus ir noteikta Līgumos;

D.  tā kā Pakalpojumu direktīvas transponēšana ir svarīgs dalībvalstu, valsts pārvaldes un vietējo iestāžu uzdevums, jo tajā ietverti noteikumi uzņēmumu dibināšanas tiesību un pakalpojumu sniegšanas jomā, kā arī par vienotu kontaktpunktu izveidi pakalpojumu sniedzēju, jo īpaši MVU, atbalstam;

E.  tā kā direktīvas ietekmi uz ekonomiku, uzņēmumiem un pilsoņiem varēs izvērtēt tikai tad, kad tā būs pilnīgi un pienācīgi ieviesta visās dalībvalstīs;

F.  tā kā direktīvas ieviešanas kvalitāte dalībvalstīs ir tikpat svarīga kā ieviešanai noteikto termiņu ievērošana;

G.  tā kā, pamatojoties uz Pakalpojumu direktīvu, galvenokārt pašnodarbinātām personām un maziem un vidējiem uzņēmumiem ir daudz vieglāk īstenot profesionālo darbību, apgūt jaunas uzņēmējdarbības jomas un pieņemt darbā jaunus darbiniekus citās dalībvalstīs;

H.  tā kā Pakalpojumu direktīvas darbības jomā ietilpstošās darbības veido 40 % no Eiropas Savienības IKP un darbvietām un tādējādi tā ir ekonomikas izaugsmei un bezdarba apkarošanai svarīga nozare; tā kā Pakalpojumu direktīvas mērķis ir atbrīvot Eiropas pakalpojumu iekšējā tirgus milzīgo potenciālu ekonomikas un darbavietu radīšanas jomā, kas saskaņā ar aplēsēm veido 0,6-1,5 % no Eiropas Savienības IKP; tā kā ar Pakalpojumu direktīvu paredzēts sasniegt arī LESD 3. pantā minētos mērķus;

I.  tā kā dinamiskāka un darbietilpīga pakalpojumu nozare varētu palīdzēt nodrošināt ilgstošu izaugsmi,

1.  atgādina par līdz šim nepieredzētām sabiedrības un politiskajām debatēm par Pakalpojumu direktīvu un Eiropas Parlamenta galveno lomu šajās sarunās; tādēļ uzskata, ka Eiropas Parlamentam jānodrošina efektīva uzraudzība pār direktīvas ieviešanas procesu dalībvalstīs; aicina Komisiju regulāri informēt Parlamentu par īstenošanas gaitu;

2.   uzsver, ka Pakalpojumu direktīva ir svarīgs solis, lai veidotu patiesi vienotu pakalpojumu tirgu, kas ļautu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, visā iekšējā tirgū sniegt iedzīvotājiem labākus pakalpojumus par konkurētspējīgu cenu; tomēr uzskata, ka pēc direktīvas pilnīgas transponēšanas ir svarīgi veikt plašu novērtējumu par Pakalpojumu direktīvas ietekmi;

3.  atzinīgi vērtē to, ka Pakalpojumu direktīvas ieviešana visās dalībvalstīs rada vienreizēju iespēju modernizācijai, kas izpaužas kā jaunas darba un izvērtēšanas metodes; uzsver sociālo partneru un profesionālo organizāciju svarīgo lomu īstenošanas procesā; aicina Komisiju šīs organizācijas pilnībā iesaistīt savstarpējās izvērtēšanas posmā;

4.  norāda, ka lielākā daļa dalībvalstu ir izvēlējušās direktīvu īstenot, izmantojot horizontālos tiesību aktus; tomēr uzskata, ka īstenošanas veids ir atkarīgs no dalībvalstu iekšējās organizācijas īpatnībām; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt lielāku pārredzamību, jo īpaši sekmīgāk iesaistot valstu parlamentus un izstrādājot atbilstības tabulas;

5.  atgādina, ka lielākajā daļā dalībvalstu Pakalpojumu direktīvas īstenošanu nedrīkst uzskatīt tikai par vienkāršu izpildes procedūru, kura sastāv tikai no īpašo noteikumu un prasību mehāniskas un horizontālas atcelšanas, bet gan par iespēju atjaunināt un vienkāršot tiesību aktus un ievērojami restrukturizēt pakalpojumu nozari, ņemot vērā mērķus par sabiedrības interešu aizstāvēšanu, ko paredz pati direktīva;

6.  uzskata, ka ir jānodrošina pilnīga un laicīga Pakalpojumu direktīvas ieviešana juridiskā un funkcionālā ziņā visās dalībvalstīs, lai pakalpojumu sniedzēji varētu pilnībā izmantot tās sniegtās priekšrocības;

7.  aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt to, kā katra dalībvalsts piemēro direktīvu, un izstrādāt regulārus ziņojumus par īstenošanas rezultātiem; uzskata, ka šajā ziņojumā būtu jāņem vērā direktīvas faktiskā vidējā termiņa un ilgtermiņa ietekme uz nodarbinātību Eiropas Savienībā;

8.  pauž cerību, ka Pakalpojumu direktīvai patiešām būs pozitīva ietekme, jo tiks radītas ilgstošas un kvalitatīvas darbvietas un uzlabota piedāvāto pakalpojumu kvalitāte un drošība;

9.  atzīst Pakalpojumu direktīvas potenciālu ES ekonomikas turpmākajā integrācijā un vienotā tirgus darbības atjaunošanā, veicinot tautsaimniecisko labklājību un konkurētspēju un sniedzot ieguldījumu nodarbinātībā un darbvietu izveidē, jo pakalpojumi veido būtisku daļu no ES IKP un nodarbinātības; uzskata, ka direktīvas pareiza un ātra īstenošana visās dalībvalstīs ir svarīgs priekšnoteikums, lai sasniegtu kohēzijas un reģionālās politikas mērķus, un tā var veicināt savstarpēji stiprinošas attiecības starp iekšējo tirgu un kohēzijas politiku un sekmēt stratēģijā “ES 2020” paredzēto mērķu pildīšanu, vienlaikus palīdzot novērst pašreizējo vienotā tirgus stagnāciju pakalpojumu nozarē;

10.  pauž cerību, ka direktīvas mērķus varēs sākt īstenot jau tuvākajā nākotnē un ka labumu no tās gūs gan ES kopumā, gan tās reģioni, tādējādi sniedzot ieguldījumu arī reālajā ekonomikā un sociālajā un teritoriālajā kohēzijā;

11.  aicina Komisiju efektīvi uzraudzīt un no paša sākuma novērtēt direktīvas īstenošanas ietekmi reģionos un nodrošināt efektīvu visu to politikas jomu koordināciju, kas saistītas ar šīs direktīvas īstenošanu; aicina Komisiju atbalstīt vietējiem un reģionāliem uzņēmumiem paredzētas informācijas kampaņas par direktīvas īstenošanu, lai atvieglotu tās mērķu pildīšanu;

12.  sagaida, ka direktīva varētu reāli mazināt administratīvo slogu un juridiskās nenoteiktības gadījumus pakalpojumu nozarē, jo īpaši tos, kas skar MVU; uzskata, ka administratīvā sloga mazināšana veicinās arī papildu pakalpojumu attīstību lauku, attālās un visnomaļākajās teritorijās;

13.  atbalsta nacionālu stratēģiju īstenošanu, kas paredzētas novatorisku MVU atbalstam, kurus visvairāk skārušas ekonomikas un finanšu krīzes sekas;

Izvērtēšanas process

14.  uzskata, ka dalībvalstu tiesību aktu izpēte saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un brīvu pakalpojumu sniegšanu veido vienu šīs direktīvas pīlāru; norāda, ka šajā procesā jāparedz modernizēt atļauju piešķiršanas sistēmas un prasības saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un brīvu pakalpojumu sniegšanu, lai atvieglotu pakalpojumu pārrobežu sniegšanu;

15.  pauž pārliecību, ka savstarpēja novērtēšana ievērojami uzlabo iekšējā tirgus regulējuma kvalitāti un iedarbīgumu, jo ar sistemātisku īstenošanas novērtēšanu un ar to saistīto uzraudzību veicina to, ka dalībvalstu iestādes ievēro ES prasības un tās īsteno savā valstī;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai, pamatojoties uz Pakalpojumu direktīvā paredzēto savstarpējās novērtēšanas procesu, ko pašlaik īsteno dalībvalstīs, veicinātu pakalpojumu iekšējo tirgu;

17.  atgādina, ka dalībvalstis var saglabāt savu atļauju piešķiršanas sistēmu un atsevišķus noteikumus tikai tad, ja tie ir skaidri nepieciešami, samērīgi un nediskriminējoši; uzsver, ka šajā sakarībā dalībvalstis ir saglabājušas vairākas atļauju piešķiršanas sistēmas, tās padarot pieejamākas un pārredzamākas pakalpojumu sniedzējiem; pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis nav bijušas tālejošākas un pilnībā nav izmantojušas Pakalpojumu direktīvas sniegtās iespējas saistībā ar administratīvo procedūru un regulējuma vienkāršošanu;

18.  uzsver grūtības, kādas, jo īpaši medicīnas darbiniekiem, radušās profesionālo kvalifikāciju atzīšanas jomā; atgādina, ka Pakalpojumu direktīva nevar attiekties uz noteikumiem, kurus jau paredz nozaru direktīvas; aicina Komisiju noskaidrot šo situāciju, pārskatot direktīvu par profesionālo kvalifikāciju;

19.  atgādina par īpatnībām, kādas ir raksturīgas noteikumiem par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un noteikumiem par pakalpojumu īslaicīgu sniegšanu citā dalībvalstī; aicina Komisiju savā novērtējumā pilnībā ņemt vērā šīs īpatnības;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis izbeigt nepamatotu diskrimināciju pret patērētājiem valstspiederības vai dzīvesvietas dēļ, nodrošinot Pakalpojumu direktīvas 20. panta 2. punkta efektīvu īstenošanu, kā arī to, lai valstu iestādes un tiesas dalībvalstu tiesību sistēmās pareizi piemērotu valstu prasības, ar kurām īsteno šo nediskriminācijas noteikumu; atgādina, ka 20. panta 2. punkts neaizliedz atšķirīgu attieksmi vispārējos noteikumos, kuru pamatā ir tādi objektīvi apsvērumi kā attālums vai paaugstinātas izmaksas saistībā ar pakalpojuma sniegšanu citā dalībvalstī;

21.  uzsver, ka saistībā ar direktīvu veicamais izpētes process ir saistīts ar lielu dalībvalstu pārvaldes iestāžu darbu un ka šis darba apjoms jāņem vērā, novērtējot direktīvas īstenošanu;

22.  atzīmē dalībvalstu centienus savstarpējas novērtēšanas procedūras īstenošanā; uzskata, ka novērtēšanas procedūra ir svarīgs instruments, lai novērtētu direktīvas ieviešanas gaitu dalībvalstīs; uzskata, ka pašreiz sasniegtajā procedūras posmā tās efektivitāti vēl nav iespējams izvērtēt; uzsver, ka ar minētās procedūras palīdzību ir jāizvērtē, vai dalībvalstīs spēkā esošie noteikumi atbilst iekšējā tirgus prasībām un neveicina jaunu šķēršļu rašanos; aicina Komisiju saistībā ar Vienotā tirgus aktu padziļināti izpētīt šīs jaunās metodes potenciālu;

23.  pauž nožēlu par to, ka Eiropas Parlaments un dalībvalstu parlamenti nav lielākā mērā iesaistīti savstarpējās novērtēšanas procesā;

24.  aicina Komisiju noteikt problemātiskās profesijas un nozares, kurās ir grūti sniegt pārrobežu pakalpojumus, un veikt piemērojamo tiesību aktu un darbības traucējumu iemeslu padziļinātu izvērtējumu;

Vienoti kontaktpunkti

25.  uzskata, ka vienoto kontaktpunktu izveide ir svarīgs direktīvas efektīvas īstenošanas elements; atzīst, ka tā īstenošanai dalībvalstīm jāpieliek ievērojamas finansiālas, tehniskas un organizatoriskas pūles; uzsver nepieciešamību iesaistīt sociālos partnerus un profesionālās apvienības;

26.  aicina dalībvalstis pārveidot vienotos kontaktpunktus par plaša profila elektroniskās pārvaldības portāliem, kas paredzēti pakalpojumu sniedzējiem, kuri grib izveidot uzņēmumu vai sniegt pārrobežu pakalpojumus; aicina dalībvalstis turpināt uzlabot piekļuvi vienotajiem kontaktpunktiem, tostarp paredzot iespēju vienotajos kontaktpunktos elektroniski kārtot formalitātes un veikt procedūras, kā arī paaugstināt tās lietotājiem, jo īpaši MVU, piedāvātās informācijas un pieejamo procedūru kvalitāti un atbilstību, tostarp attiecībā uz informāciju un pildāmajām procedūrām saskaņā ar attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajām darba tiesībām un nodokļu noteikumiem, kura attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem, jo īpaši saistībā ar PVN kārtību un reģistrēšanos sociālās apdrošināšanas sistēmā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka vienoto kontaktpunktu sniegtā informācija ir pieejama ne tikai dalībvalsts valodā, bet arī citās valodās, īpašu uzmanību pievēršot kaimiņvalstu valodām;

27.  aicina dalībvalstis uzlabot elektronisko procedūru pieejamību, tostarp nodrošinot visu nepieciešamo veidlapu tulkojumu; aicina dalībvalstis vienoto kontaktpunktu lietotājiem piedāvāt iespēju uzraudzīt uzsākto procedūru attīstības gaitu;

28.  atzīst problēmas, kas radušās vienoto kontaktpunktu darbībā saistībā ar identitātes noteikšanu, elektronisko parakstu lietošanu, oriģinālo dokumentu vai legalizētu kopiju iesniegšanu, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem; aicina Komisiju ierosināt pasākumus šo jautājumu risināšanai, lai MVU varētu gūt labumu no vienotā tirgus un izvairīties no juridiskām un tehniskām grūtībām;

29.  uzsver, ka lietotājiem draudzīgas pieejas ziņā īpaši svarīgi ir nošķirt prasības, kuras attiecas uz uzņēmumu, kas darbojas pastāvīgi, no prasībām uzņēmumam, kas īslaicīgi sniedz pārrobežu pakalpojumus;

30.  pauž nožēlu par to, ka vienoto kontaktpunktu nodrošinātās konsultācijas joprojām nesasniedz potenciālos pakalpojumu sniedzējus un ka informācija par to, kā sazināties ar vienotajiem kontaktpunktiem, plašākai sabiedrībai nav labi zināma; aicina Komisiju budžeta projektā 2012. gadam paredzēt nepieciešamos līdzekļus, lai uzsāktu vienoto kontaktpunktu Eiropas līmeņa popularizēšanas kampaņu un iepazīstinātu ar iespējām, kādas tie piedāvā pakalpojumu sniedzējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar visām ieinteresētajā personām pēc iespējas ātrāk sākt mērķtiecīgas reklāmas, informācijas un apmācības kampaņas; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot domēna eu-go pamanāmību un atpazīstamību un rādīt konkrētus piemērus par uzņēmumiem, kuri izmanto vienoto kontaktpunktu pakalpojumus un ir guvuši labumu;

31.  uzskata, ka dialogs un paraugprakses apmaiņa starp dalībvalstīm ir ļoti svarīgi vienoto kontaktpunktu darbības uzlabošanai un attīstībai; uzsver, ka steidzami pasākumi jāveic tām valstīm, kurās vienotie kontaktpunkti vai nu vēl nepastāv, vai arī vēl nedarbojas pienācīgā līmenī; mudina vairumu dalībvalstu dubultot centienus, lai visas nepieciešamās procedūras un formalitātes varētu veikt, izmantojot vienotos kontaktpunktus;

32.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka dalībvalstu vienotie kontaktpunkti sniedz jaunāko informāciju par pienākumiem, kurus patērētāju interesēs jāpilda pakalpojumu sniedzējiem;

33.  aicina dalībvalstis Komisijai regulāri iesniegt salīdzināmus statistikas datus, kas nepieciešami, lai izvērtētu vienoto kontaktpunktu darbību un to ietekmi dalībvalstu un Eiropas līmenī, jo īpaši pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā; aicina Komisiju izveidot skaidrus kritērijus vienoto kontaktpunktu izvērtēšanai; uzskata, ka šo kritēriju pamatā jābūt kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem;

34.  norāda, ka dažām dalībvalstīm jārisina daudzi juridiski un tehniski jautājumi, lai nodrošinātu vienoto kontaktpunktu pārrobežu darbību; aicina šīs dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, īpašu uzmanību pievēršot elektronisko parakstu atzīšanai; aicina Komisiju turpināt neatlaidīgus centienus, lai uzlabotu elektronisko formalitāšu savietojamību un savstarpējo atzīšanu, un veikt nepieciešamos atbalsta pasākumus, lai atvieglotu vienoto kontaktpunktu pārrobežu izmantošanu; iesaka Komisijai piedāvāt pakalpojumu sniedzējiem tiešu elektronisko saikni ar dalībvalstu vienotajiem kontaktpunktiem, kas darbotos visās ES oficiālajās valodās;

35.  aicina dalībvalstis un Komisiju palielināt centienus, lai garantētu vienoto kontaktpunktu elektronisko sistēmu pilnīgu savietojamību; uzsver saistību ar Vienotā tirgus aktā minēto 22. priekšlikumu par elektroniskajiem parakstiem, elektronisko autentifikāciju un identificēšanu;

36.  atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt riska novērtēšanu, lai nodrošinātu, ka uzņēmumiem, ja tie izvēlas procedūras kārtot elektroniski, netiek uzlikts pārmērīgs slogs; aicina Komisiju izvērtēt uzņēmumu iespējas izmantot savus elektroniskos identificēšanas un autentificēšanas rīkus, ja tie izmanto vienotos kontaktpunktus citās dalībvalstīs;

37.  uzskata ‐ ņemot vērā sarežģītos tiesību aktus, katram iedzīvotājam ir jābūt iespējām vērsties iestādē par šai iestādei piekritīgiem jautājumiem, lai saņemtu precīzu atbildi uz saviem jautājumiem; uzskata ‐ lai mazinātu juridisko nenoteiktību, būtu jāizstrādā iepriekšēju administratīvo rīkojumu koncepcija darba tiesību un sociālās apdrošināšanas jomā; turklāt uzskata ‐ lai nodrošinātu pārredzamību, pieņemtie lēmumi ir jāpublicē;

Administratīvā sadarbība

38.  uzsver nozīmi, kāda ir noteikumiem administratīvās sadarbības un savstarpējās palīdzības jomā; uzskata, ka šo noteikumu īstenošana ir priekšnoteikums pakalpojumu sniedzēju efektīvas kontroles un augstas pakalpojumu kvalitātes un drošuma garantēšanai visā Eiropas Savienībā;

39.  atzinīgi vērtē to, ka pieaug to dalībvalstu kompetento iestāžu pieteikumu skaits, kuras pakalpojumu uzraudzībai izmanto Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI), tā nodrošinot tiešu, ātru un efektīvu informācijas apmaiņu; uzskata, ka IMI var izmantot arī citu saistītu direktīvu vajadzībām;

40.  uzskata, ka Iekšējā tirgus informācijas sistēma un vienotie kontaktpunkti (tādēļ, ka to darbībai nepieciešami visu iesaistīto iestāžu ievērojami centieni administratīvajā sadarbībā) var atvieglot turpmāku savietojamības un vienota tīkla darbības pilnveidošanu valsts, reģionālā un vietējā līmenī visā Eiropas Savienībā; uzskata, ka to darbības noteikumu un procedūru noteikšanai jāpieļauj zināma elastība, lai ņemtu vērā prasības, kas izriet no reģionālajām atšķirībām ES līmenī, un ka visi pasākumi šajā nolūkā būtu jāpieņem partnerībā un pēc nopietnām debatēm vietējā un reģionālā līmenī;

41.  uzskata par lietderīgu izveidot sadarbību ES dalībvalstu valsts pārvaldes iestāžu Eiropas tīkla ietvaros un savstarpēju informācijas apmaiņu par pakalpojumu sniedzēju uzticamību, lai varētu atcelt papildu pārbaudes attiecībā uz pārrobežu darbību;

42.  uzsver, ka ir jāizstrādā par pakalpojumu uzraudzību atbildīgo dalībvalstu iestāžu un reģionālo pārvaldes iestāžu darbinieku apmācības programmas; atzinīgi vērtē pūles, ko dalībvalstis jau ieguldījušas šajā jomā, un tās aicina vēl vairāk stiprināt dalībvalstu Iekšējā tirgus informācijas tīklus, pastāvīgi kontrolējot to praktisko darbību un nodrošinot pienācīgu apmācību; atgādina, ka Iekšējā tirgus informācijas sistēmu ilgstošus panākumus nodrošina pietiekami Savienības līmeņa ieguldījumi; tādēļ aicina Komisiju šajā nolūkā ieviest daudzgadu programmu un mobilizēt visus nepieciešamos līdzekļus, lai tās veiksmīgi darbotos;

43.  uzskata, ka administratīvajām procedūrām jākļūst efektīvākām; tādēļ uzskata par lietderīgu, ka vienotie kontaktpunkti savstarpēji sadarbojas, lai varētu apmainīties ar pieredzi pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā dažādos Eiropas reģionos;

Darbības joma

44.  atgādina, ka no direktīvas ir izslēgtas vairākas jomas, piemēram, vispārējas nozīmes pakalpojumi bez tautsaimnieciskas nozīmes, veselības aprūpes pakalpojumi un lielākā daļa sociālo pakalpojumu; atzīmē, ka direktīva neattiecas uz darba tiesībām un neskar arī dalībvalstu sociālās apdrošināšanas tiesību aktus;

45.  norāda uz diskusijām dažās dalībvalstīs par pakalpojumiem, kas tiek izslēgti no direktīvas darbības jomas; atzīmē, ka lielākajai daļai dalībvalstu, ieviešot Pakalpojumu direktīvu, neradās nekādas būtiskas problēmas saistībā ar tās darbības jomu; atgādina, ka šie pakalpojumi tika izslēgti to specifiskuma dēļ un ka dažos gadījumos tiem jāizmanto Savienības nozaru tiesību aktu sistēma; atzīmē, ka Komisijas paziņojumā “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu” jau ietverta apņemšanās 2011. gadā veikt vairākus pasākumus vispārējas nozīmes pakalpojumu jomā;

46.  prasa pienācīgi un vispusīgi uzraudzīt to direktīvā paredzēto ierobežojumu piemērošanu, kuri attiecas uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, vienlaikus ievērojot kompetenču sadalījumu starp ES un dalībvalstīm; norāda, ka šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem noteikt, ko tās uzskata par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, kā šie pakalpojumi būtu jāorganizē un jāfinansē, ievērojot noteikumus par valsts atbalstu, un kādas īpašas saistības uz tiem būtu jāattiecina;

47.  prasa, īstenojot šo direktīvu, stingrāk ņemt vērā vietējās pašpārvaldes pamatprincipu un pēc iespējas izvairīties no birokrātiska administratīva sloga un vietējā līmeņa lēmumu pieņemšanas brīvības ierobežojumiem attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem;

48.  uzskata, ka papildu pasākumi pakalpojumu iekšējā tirgus izveidei pilnībā jāintegrē diskusijās, kas norisinās par Vienotā tirgus aktu;

o
o   o

49.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0186.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par Samierināšanas komitejas apstiprināto kopīgo dokumentu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par autobusu pasažieru tiesībām un par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 (PE-CONS 00063/2010 – C7-0015/2011 – 2008/0237(COD))

P7_TA(2011)0052 A7-0020/2011

(Parastā likumdošanas procedūra: trešais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā kopīgo dokumentu, ko apstiprinājusi Samierināšanas komiteja (PE-CONS 00063/2010 – C7-0015/2011),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2009. gada 16. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā par Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei(2) (COM(2008)0817),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju otrajā lasījumā(3) attiecībā uz Padomes nostāju pirmajā lasījumā(4),

–  ņemot vērā Komisijas atzinumu par Parlamenta grozījumiem Padomes nostājā pirmajā lasījumā (COM(2010)0469),

–  ņemot vērā Padomes nostāju otrajā lasījumā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 13. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 69. pantu,

–  ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavoja Parlamenta delegācija samierināšanas komitejā (A7–0020/2011),

1.  apstiprina kopīgo dokumentu;

2.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

3.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir pārbaudīts, ka pilnībā pabeigtas visas procedūras, un, vienojoties ar Padomes ģenerālsekretāru, nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo normatīvo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 317, 23.12.2009., 99. lpp. (2) OV C 184 E, 8.7.2010., 312. lpp. (3) Pieņemtie teksti, 6.7.2010., P7_TA(2010)0256. (4) OV C 122 E, 11.5.2010., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par emisiju standartu noteikšanu jauniem vieglajiem kravas automobiļiem saistībā ar Kopienas integrēto pieeju vieglo transportlīdzekļu CO2 emisiju samazināšanai (COM(2009)0593 – C7-0271/2009 – 2009/0173(COD))

P7_TA(2011)0053 A7-0287/2010

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2009)0593),

–  ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 175. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0271/2009),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 192. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 14. jūlija atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A7-0287/2010),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  prasa Komisijai šo priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi to būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2011. gada 15. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2011 par emisiju standartu noteikšanu jauniem vieglajiem kravas automobiļiem saistībā ar Savienības integrēto pieeju vieglo transportlīdzekļu CO2 emisiju samazināšanai

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 510/2011)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam, ar ko atļauj ciešāku sadarbību, lai izveidotu vienotu patentaizsardzību (05538/2011 – C7-0044/2011 – 2010/0384(NLE))

P7_TA(2011)0054 A7-0021/2011

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam, ar ko atļauj ciešāku sadarbību, lai izveidotu vienotu patentaizsardzību (05538/2011),

–  ņemot vērā lūgumu sniegt piekrišanu, ko Padome iesniedza saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 329. panta 1. punktu (C7-0044/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 74.g pantu un 81. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ieteikumu (A7-0021/2011),

A.  tā kā 2000. gadā Komisija pieņēma priekšlikumu Padomes regulai par Kopienas patentu (COM(2000)0412); tā kā šajā priekšlikumā bija sešas nodaļas ‐ i) I nodaļa par vispārējiem noteikumiem, ii) II nodaļa par patentu tiesībām, iii) III nodaļa par Kopienas patenta atjaunošanu, spēkā esamības periodu un atzīšanu par spēkā neesošu, iv) IV nodaļa par jurisdikciju un procedūru tiesvedībā saistībā ar Kopienas patentu, v) V nodaļa par ietekmi uz valstu tiesībām un vi) VI nodaļa, kas ietver nobeiguma noteikumus;

B.  tā kā priekšlikums balstījās uz EK līguma 308. pantu, kurā bija paredzēta apspriešanās ar Parlamentu un vienprātīgs balsojums Padomē;

C.  tā kā 2002. gada 10. aprīļa nostājā par priekšlikumu Padomes regulai par Kopienas patentu(1) Parlaments, ievērojot apspriežu procedūru, apstiprināja Komisijas priekšlikumu ar grozījumiem;

D.  tā kā drīz vien kļuva skaidrs, ka dažām dalībvalstīm bija īpašas problēmas, kas neļāva tām apstiprināt ierosināto regulu; tā kā it īpaši dažām dalībvalstīm nebija pieņemami tulkošanas noteikumi attiecībā uz Kopienas patentu, kā rezultātā Padome secināja, ka, ņemot vērā tulkošanas režīma jautājumu, Padome nespēj panākt politisku vienošanos par Komisijas priekšlikumu, jo nevar sasniegt vienprātību;

E.  tā kā 2006. gada 9. janvārī Komisija uzsāka apspriešanos par turpmāko patentu politiku Eiropā, saistībā ar ko Parlaments 2006. gada 12. oktobrī pieņēma rezolūciju(2);

F.  tā kā pēc tam, kad 2007. gada 3. aprīlī Komisija pieņēma paziņojumu par Eiropas patentu sistēmas stiprināšanu (COM(2007)0165), Padomē tika atsākta apspriešana;

G.  tā kā 2009. gada 4. decembrī Padome pieņēma secinājumus par galvenajām iezīmēm turpmākajai patentu sistēmai, kas balstīsies uz diviem pīlāriem ‐ i) izveidot vienotu patentu tiesvedības sistēmu un ii) izveidot ES patentu kā juridisku instrumentu, lai piešķirtu patentus, kas ir spēkā visā ES kopumā; tā kā Padome uzskatīja, ka šiem secinājumiem būtu jāveido daļa no vispārējās galīgās vienošanās par pasākumu kopumu patentu sistēmas uzlabošanai Eiropā, kas ietvertu Eiropas un ES Patentu tiesas (EEUPC) izveidi, ES patentu, tostarp atsevišķu regulu par tulkošanas kārtību, un ciešākas partnerattiecības starp Eiropas Patentu biroju un dalībvalstu centrālajiem rūpnieciskā īpašuma birojiem, kā arī attiecīgi nepieciešamos Eiropas Patentu konvencijas grozījumus;

H.  tā kā Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī izraisīja ES patenta izveides juridiskā pamata izmaiņas, ieviešot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 118. pantu, saskaņā ar ko: “Veidojot iekšējo tirgu vai nodrošinot tā darbību, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nosaka pasākumus, ar ko ieviest Eiropas intelektuālā īpašuma tiesību apliecinošus dokumentus, kuri nodrošinātu vienotu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību visā Savienībā, un centralizētas atļauju piešķiršanas, koordinācijas un uzraudzības kārtības izveidei visā Savienībā”;

I.  tā kā atbilstoši LESD 118. panta pirmajai daļai ES patentu kā Eiropas intelektuālā īpašuma tiesības var izveidot saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru; tā kā tomēr saskaņā ar LESD 118. panta otro daļu, lai pieņemtu valodas noteikumus attiecībā uz šādām tiesībām, Padomē ir jāievēro īpaša likumdošanas procedūra, kuras gaitā nepieciešams vienprātīgs lēmums;

J.  tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Komisija apstiprināja savu 2000. gada priekšlikumu(3); tā kā, lai paātrinātu procedūru un ļautu Padomei 2009. gada 4. decembra politiskos secinājumos oficiāli transponēt Padomes nostājā, kas būtu nākamais solis parastajā likumdošanas procedūrā, Parlaments 2010. gada 5. maija rezolūcijā par Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekmi uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām (COM(2009)0665) - “omnibuss”(4) apstiprināja savu 2002. gada nostāju kā pirmā lasījuma nostāju; tā kā Padome savus secinājumus nav transponējusi nostājā un attiecīgi turpmāko darbu pie ES patenta nevar veikt, pamatojoties uz Komisijas 2000. gada priekšlikumu;

K.  tā kā Komisija 2010. gada 30. jūnijā pieņēma priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Savienības patenta tulkošanas kārtību (COM(2010)0350), kas pamatojās uz Eiropas Patentu biroja pašreizējo valodu režīmu;

L.  tā kā, neraugoties uz vairākām sarunu kārtām, kas 2010. gadā notika Padomē, Konkurētspējas padomes sanāksmē 2010. gada 10. decembrī tika apstiprināts, ka pastāv nepārvaramas grūtības un vienprātīga lēmuma pieņemšana par tulkošanas kārtību nav iespējama ne tagad, ne tuvākajā nākotnē un ka ierosināto regulu mērķi ieviest vienotu patentaizsardzību visā Eiropas Savienībā nevar sasniegt saprātīgā laikposmā, piemērojot attiecīgos Līgumu noteikumus;

M.  tā kā vairākas dalībvalstis norādīja uz gatavību apsvērt iespēju izveidot vienotu patentu ciešākas sadarbības ietvaros;

N.  tā kā vairāk nekā deviņas dalībvalstis, iesniedzot pieprasījumu Komisijai saskaņā ar LESD 329. panta 1. punktu, ir paudušas nodomu izveidot ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi un pēc tam Komisija ir iesniegusi priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko atļauj ciešāku sadarbību, lai izveidotu vienotu patentaizsardzību;

O.  tā kā Parlaments ir pārbaudījis atbilstību Līguma par Eiropas Savienību (LES) 20. pantam un LESD 326. līdz 334. pantam;

P.  tā kā saskaņā ar LES 20. pantu vismaz deviņas dalībvalstis var savā starpā izveidot ciešāku sadarbību jomās, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, un izmantot šajā nolūkā Savienības iestādes, kā arī īstenot šīs kompetences, piemērojot attiecīgos Līgumu noteikumus juridiski konsekventā veidā, ievērojot ierobežojumus un saskaņā ar kārtību, kas noteikta minētajā pantā un LESD 326. līdz 334. pantā;

Q.  tā kā vienotas patentaizsardzības izveide nav iekļauta to jomu sarakstā, kurās Savienībai ir ekskluzīva kompetence saskaņā ar LESD 3. panta 1. punktu; tā kā juridiskais pamats Eiropas intelektuālā īpašuma tiesību izveidei ir LESD 118. pants, kurā ir konkrēta atsauce uz iekšējā tirgus izveidi un darbību, kas ir viena no Savienības dalītās kompetences jomām saskaņā ar LESD 4. pantu; tā kā vienotas patentaizsardzības izveide, tostarp attiecībā uz piemērojamo tulkošanas kārtību, tādējādi ietilpst Savienības neekskluzīvas kompetences jomā;

R.  tā kā jo īpaši var uzskatīt, ka šīs ciešākās sadarbības mērķis ir veicināt Savienības mērķu sasniegšanu, aizsargāt tās intereses un pastiprināt integrācijas procesu LES 20. panta nozīmē, ņemot vērā Komisijas veikto ietekmes novērtējumu saistībā ar iepriekšminēto 2010. gada priekšlikumu regulai par Eiropas Savienības patenta tulkošanas kārtību, kurā norādīts, ka trūkst vienota patenta, kas nodrošinātu aizsardzību visā ES, kā rezultātā patentu sistēma ir sadrumstalota; tā kā šo sadrumstalotību izraisa tas, ka Eiropas patentu apstiprināšana atsevišķās dalībvalstīs ir sarežģīta un tai ir augstas izmaksas, kas var sasniegt 40 % no kopējām patentēšanas izmaksām Eiropā; tā kā vienotas patentaizsardzības izveide dalībvalstu grupai uzlabotu patentu aizsardzības līmeni, ļaujot iegūt vienādu patentaizsardzību visās iesaistīto dalībvalstu teritorijās, un novērstu izmaksas un sarežģītību attiecībā uz šīm teritorijām, tādējādi veicinot zinātnes un tehnoloģijas attīstību un iekšējā tirgus darbību;

S.  tā kā no pieredzes, kas gūta pirms šīs iniciatīvas, izriet, ka ierosinātais lēmums ir izstrādāts kā galējais līdzeklis un ka Savienība šādas sadarbības mērķus nevar sasniegt saprātīgā laikposmā;

T.  tā kā ir izpildītas arī LESD 326. līdz 334. panta prasības; tā kā ciešāka sadarbība veicinās pareizu iekšējā tirgus darbību, novēršot šķēršļus preču brīvai apritei, palīdzot novērst patenta pārkāpumus, iespējams, palielinot to izgudrotāju skaitu, kas cenšas aizsargāt patentu visā Savienībā, sniedzot vienlīdzīgu piekļuvi vienotai patentaizsardzībai visiem izgudrotājiem, inovatīviem uzņēmumiem un patentu īpašniekiem neatkarīgi no tā, vai tie nāk no iesaistītajām dalībvalstīm vai no neiesaistītajām dalībvalstīm, sniedzot visiem patentu īpašniekiem Savienībā pieejamu papildu instrumentu, uzlabojot pamatnosacījumus inovatīviem uzņēmumiem visā Savienībā un novēršot starp iesaistītajām dalībvalstīm pašreizējo sadrumstalotību, ko nosaka patenta tiesībās starp dalībvalstīm pastāvošās “robežas”;

U.  tā kā jo īpaši ciešāka sadarbība šajā jomā atbilst Līgumiem un Savienības tiesību aktiem, jo tā neietekmēs acquis, ņemot vērā, ka līdz šim tikai nedaudzi Savienības tiesību akti ir pieņemti saskaņā ar LESD 288. pantu, turklāt neviens no tiem neattiecas uz Eiropas intelektuālā īpašuma tiesību izveidi, kas paredzētu vienotu aizsardzību visā Savienībā; tā kā, izņemot Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 6. jūlija Direktīvu 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā(5), Savienības līmenī nepastāv patentu materiālo tiesību tuvināšana un tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 23. jūlija Regula (EK) Nr. 1610/96 par papildu aizsardzības sertifikāta ieviešanu attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļiem(6) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Regula (EK) 469/2009 par papildu aizsardzības sertifikātu zālēm(7) attiecas uz patenta termiņu pagarināšanu konkrētu veidu patentu jomās; tā kā ciešāka sadarbība patentu jomā neradīs diskrimināciju, jo piekļuve vienotajam patentam būs pieejama patentu sistēmas lietotājiem no visas Savienības;

V.  tā kā ciešāka sadarbība ievēros neiesaistīto dalībvalstu tiesības, kompetenci un pienākumus, jo iespēja iesaistīto dalībvalstu teritorijās saņemt vienotu patentaizsardzību neietekmē patentaizsardzības pieejamību vai nosacījumus neiesaistīto dalībvalstu teritorijās;

W.  tā kā LESD 328. panta 1. punktā paredzēts, ka ciešākā sadarbībā jebkurā laikā var iesaistīties visas dalībvalstis, kas to vēlas; tā kā Komisijai un ciešākā sadarbībā iesaistītajām dalībvalstīm būtu kopš paša sākuma jāveicina un arī vēlāk jāturpina veicināt un atbalstīt pēc iespējas lielāka dalībvalstu skaita iesaistīšanos;

X.  tā kā Parlamenta piekrišana attiecas uz konkrēto ciešāko sadarbību un neietekmē to, kuras dalībvalstis tajā iesaistīsies;

Y.  tā kā LESD 333. panta 2. pants ļauj Padomei (vai, precīzāk, tiem Padomes locekļiem, kuri pārstāv dalībvalstis, kas piedalās ciešākā sadarbībā) pieņemt lēmumu, kurā paredz, ka tā rīkosies saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, nevis izmantos īpašo likumdošanas procedūru, kas paredzēta LESD 118. panta otrajā daļā, atbilstoši kurai ar Parlamentu tikai apspriežas,

1.  piekrīt Padomes lēmuma projektam neatkarīgi no tā, kuras dalībvalstis iesaistīsies;

2.  aicina Padomi pieņemt lēmumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 333. panta 2. punktu, nosakot, ka attiecībā uz priekšlikumu Padomes regulai, ar ko īsteno ciešāku sadarbību vienotas patentaizsardzības izveides jomā attiecībā uz valodas noteikumiem Eiropas intelektuālā īpašuma tiesībām saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 118. panta otro daļu, tā rīkosies saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 127 E, 29.5.2003., 519. lpp. (2) OV C 308 E, 16.12.2006., 169. lpp. (3) COM(2009)0665. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0126. (5) OV L 213, 30.7.1998., 13. lpp. (6) OV L 198, 8.8.1996., 30. lpp. (7) OV L 152, 16.6.2009., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai (Euratom) par pārtikas produktu un lopbarības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas (pārstrādāta redakcija) (COM(2010)0184 – C7-0137/2010 – 2010/0098(COD))

P7_TA(2011)0055 A7-0001/2011

(Parastā likumdošanas procedūra ‐ pirmais lasījums ‐ pārstrādāta redakcija)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2010)0184),

–  ņemot vērā Padomes apspriešanos ar Parlamentu (C7-0137/2010),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 294. panta 3. punktu un 168. panta 4. punkta b) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 15 septembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Iestāžu 2001. gada 28. novembra nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas 2010. gada 29. jūnija vēstuli Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai saskaņā ar Reglamenta 87. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Reglamenta 87., 55. un 37. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A7-0001/2011),

A.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumu šajā priekšlikumā nav ietverti citi būtiski grozījumi kā vienīgi tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz iepriekšējo tiesību aktu negrozīto noteikumu un šo būtisko grozījumu kodifikāciju priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo tekstu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā, ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumus;

2.  aicina Komisiju atkārtoti iesniegt priekšlikumu Parlamentam, ja tā iecerējusi to būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2011. gada 15. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2011 par pārtikas produktu un lopbarības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas (Pārstrādāta versija)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 168. panta 4. punkta b) apakšpunktu,

[Grozījums Nr. 32]

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta iesniegšanas dalībvalstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(4),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(5),

tā kā:

(1)  Padomes Regula (Euratom) Nr. 3954/87 (1987. gada 22. decembris) par pārtikas produktu un lopbarības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas(6) ir būtiski grozīta(7). Tā kā nepieciešams veikt jaunus grozījumus, skaidrības labad būtu jāpārstrādā gan minētā regula, gan arī Komisijas Regula (Euratom) Nr. 944/89 (1989. gada 12. aprīlis) par mazsvarīgo pārtikas produktu maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas(8) un Komisijas Regula (Euratom) Nr. 770/90 (1990. gada 29. marts) par barības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas(9).

▌

[Grozījums Nr. 2]

(2)  Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.

[Grozījums Nr. 3]

(3)  1959. gada 2. februārī Padome pieņēma direktīvas(10), kurās paredzētas galvenās drošības normas un kuru teksts aizstāts ar Padomes Direktīvas 96/29/Euratom (1996. gada 13. maijs), kas nosaka drošības pamatstandartus darba ņēmēju un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām(11), tekstu. Minētās direktīvas 50. panta 2. punktā paredzēts, ka dalībvalstis nosaka intervences līmeņus avāriju gadījumiem.

(4)  Pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā 1986. gada 26. aprīlī atmosfērā izplūda ievērojams daudzums radioaktīvu vielu, piesārņojot pārtikas produktus un lopbarību vairākās Eiropas valstīs tādā apmērā, kas no veselības aizsardzības viedokļa uzskatāms par ievērojamu. Radioaktīvie nokrišņi piesārņoja arī augsni, kas savukārt palielināja no skartajās teritorijās esošajiem mežiem iegūtu produktu un tajās audzētu lauksaimniecības produktu radioaktivitāti.

[Grozījums Nr. 4]

(5)  Tika pieņemti pasākumi(12), lai nodrošinātu to, ka noteiktus lauksaimniecības produktus Savienībā ieved tikai saskaņā ar vienotu kārtību, kas nodrošina iedzīvotāju veselības aizsardzību, saglabājot gan kopējo tirgu, gan novēršot tirdzniecības plūsmu novirzes.

(6)  Viens no mērķiem, kas Savienībai ir jāsasniedz, nosakot un īstenojot savu politiku, ir augsta sabiedrības veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšana. LESD 168. panta 4. punkta b) apakšpunkts paredz pieņemt kopējus pasākumus veterinārijas jomā, kuru tiešais mērķis ir cilvēku veselības aizsardzība. Dalībvalstu pienākums ir raudzīties, lai netiktu pārsniegti šajā regulā noteiktie maksimāli pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi, uzraugot, kā tiek ievēroti pārtikai un lopbarībai noteiktie drošības standarti.

[Grozījums Nr. 5]

(7)  Ir radusies nepieciešamība izveidot sistēmu, kas ļauj Savienībai pēc kodolkatastrofas vai citas radiācijas avārijas situācijas, kura var izraisīt vai ir izraisījusi būtisku pārtikas un lopbarības radioaktīvo piesārņojumu, noteikt maksimāli pieļaujamā radioaktīvā piesārņojuma līmeņus, lai nodrošinātu augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni.

[Grozījums Nr. 6]

(8)  Komisiju jāinformē par kodolavārijām vai paaugstinātu radioaktīvā starojuma līmeni saskaņā ar Padomes Lēmumu 87/600/Euratom (1987. gada 14. decembris) par Kopienas noteikumiem par operatīvu informācijas apmaiņu radiācijas avāriju gadījumos(13), vai saskaņā ar SAEA 1986. gada 26. septembra Konvenciju par kodolnegadījumu operatīvu izziņošanu.

(9)  Komisijai būtu nekavējoties jāpiemēro attiecīgajai kodolavārijai vai radiācijas avārijas situācijai iepriekš noteiktie maksimāli pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi.

[Grozījums Nr. 7]

(10)  Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai pielāgotu tehnikas attīstībai maksimālos pieļaujamos pārtikas produktu un lopbarības radioaktīvā piesārņojuma līmeņus, kā arī mazsvarīgo produktu sarakstu. Ir īpaši svarīgi, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, atbilstīgi apspriestos, tostarp ekspertu līmenī.

[Grozījums Nr. 8]

▌

[Grozījums Nr. 9]

(11)  Maksimāli pieļaujamos radioaktīvā piesārņojuma līmeņus vajadzētu regulāri pārskatīt, lai pienācīgi ņemtu vērā jaunāko zinātnisko progresu un atziņas starptautiskā līmenī, un lai parādītu, ka no jauna jāpārliecina sabiedrība, tai nodrošinot augsta līmeņa aizsardzību, un izvairītos no atšķirībām starptautiskajos priekšrakstos.

[Grozījums Nr. 10]

(12)  Radioaktivitātes līmeņi, ko izraisījis piesārņojums pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas, būtu jāņem vērā kopā ar dabisko fona radiāciju, kas dažkārt pati par sevi var pārsniegt noteiktos drošības līmeņus.

[Grozījums Nr. 11]

(13)  Regulas I, II un III pielikumā būtu jāņem vērā ietekme, kāda ir radioaktīvo izotopu daļējai sabrukšanai pārtikas produktu uzglabāšanas laikā. Atkarībā no piesārņojuma veida, piemēram, ar joda izotopiem, šo pārtikas produktu radioaktivitātes līmenis būtu nepārtraukti jāuzrauga.

[Grozījums Nr. 12]

▌

[Grozījumi Nr. 13, 14 un 15]

(14)  Pārtikas produkti uzskatāmi par mazsvarīgiem pārtikas produktiem, ja tiem ir maza nozīme uzturā un ja tie veido nelielu daļu no iedzīvotāju kopējā patēriņa.
▌

[Grozījums Nr. 16]

(15)  Piemēro vispārējos principus, kas attiecībā uz pārtiku noteikti tiesību aktos un izklāstīti 5. līdz 21. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu(14). Dalībvalstīm būtu jāveic oficiālas kontroles, kā to paredz minētās regulas 17. pants, un būtu attiecīgi jākontrolē atbilstība maksimāli pieļaujamajiem radioaktīvā piesārņojuma līmeņiem,

[Grozījums Nr. 17]

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

1.  Šajā regulā ir noteikta procedūra maksimāli pieļaujamā radioaktīvā piesārņojuma līmeņa noteikšanai pārtikas produktiem un lopbarībai, kuru var laist tirgū pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas, kura var izraisīt vai ir izraisījusi būtisku pārtikas un lopbarības radioaktīvu piesārņojumu.

2.  Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

2. pants

1.  Ja Komisija saņem oficiālu informāciju - jo īpaši saskaņā ar Eiropas Atomenerģijas kopienas kārtību par operatīvo informācijas apmaiņu radiācijas avārijas situācijā vai arī saskaņā ar SAEA 1986. gada 26. septembra Konvenciju par kodolnegadījumu operatīvu izziņošanu - par kodolavārijām vai citām radiācijas avāriju situācijām, kas liecina, ka varētu tikt sasniegti vai ir sasniegti I pielikumā noteiktie maksimāli pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi pārtikas produktiem vai III pielikumā noteiktie maksimāli pieļaujamie līmeņi lopbarībai, tā nekavējoties pieņem lēmumu, ar kuru izsludina kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situāciju un piemēro minētos maksimāli pieļaujamos līmeņus.

[Grozījums Nr. 18]

2.  Šā panta 1. punktā minētais lēmums ir spēkā ne ilgāk par trim mēnešiem.

[Grozījums Nr. 19]

3.  Piemērojot šo regulu, Komisijai palīdz neatkarīgu sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma jomas zinātnieku komiteja. Komitejas locekļus izraugās pēc zinātniskiem kritērijiem. Komisija publisko šīs ekspertu grupas sastāvu un tās locekļu interešu deklarācijas.

[Grozījums Nr. 20]

▌

[Grozījumi Nr. 21 un 22]

3. pants

Lai ņemtu vērā jaunākās pieejamās zinātnes atziņas vai, ja tas ir nepieciešams pēc kodolavārijas vai jebkādas citas radiācijas avārijas situācijas, Komisija, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 4. pantu un ievērojot 5. un 6. panta nosacījumus, pielāgo I, II un III pielikumu.

▌

[Grozījums Nr. 23]

4. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Šīs regulas 3. pantā minētās pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir uz pieciem gadiem no..(15). . Komisija ne vēlāk kā sešus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām sagatavo ziņojumu par deleģētajām pilnvarām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta par tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome to neatsauc saskaņā ar 5. pantu.

2.  Tiklīdz tā pieņem deleģēto aktu, Komisija vienlaikus par to paziņo Eiropas Parlamentam un Padomei.

3.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai tiek piešķirtas, ievērojot 5. un 6. pantā izklāstītos nosacījumus.

[Grozījums Nr. 24]

5. pants

Deleģēšanas atsaukšana

1.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā brīdī var atsaukt 3. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu.

2.  Iestāde, kura ir uzsākusi iekšējo procedūru, lai pieņemtu lēmumu par to, vai atsaukt pilnvaru deleģēšanu, cenšas laikus pirms galīgā lēmuma pieņemšanas informēt otru iestādi un Komisiju, norādot, kuras deleģētās pilnvaras varētu tikt atsauktas, kā arī šīs atsaukšanas iemeslus.

3.  Ar atsaukšanas lēmumu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nekavējoties vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus. Lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

[Grozījums Nr. 25]

6. pants

Iebildumi pret deleģētajiem aktiem

1.  Eiropas Parlaments vai Padome var izteikt iebildumus pret deleģēto aktu divu mēnešu laikā no tā paziņošanas dienas.

Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

2.  Ja pēc 1. punktā minētā laikposma beigām ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus pret deleģēto aktu, to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tas stājas spēkā dienā, kas tajā noteikta.

Deleģēto aktu var publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un tas var stāties spēkā pirms minētā laikposma beigām, ja gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus.

3.  Ja Eiropas Parlaments vai Padome 1. punktā minētajā laikposmā izsaka iebildumus pret deleģēto aktu, tas nestājas spēkā. Iestāde, kas izsaka iebildumus pret deleģēto aktu, iebildumus pamato.

[Grozījums Nr. 26]

7. pants

1.  Tirgū nevar laist pārtikas produktus un lopbarību, kuras radioaktīvais piesārņojums pārsniedz maksimāli pieļaujamos līmeņus, kas paredzēti I un III pielikumā.

Šo regulu piemēro arī pārtikas produktiem vai lopbarībai, kas importēta no trešām valstīm, atrodas muitas tranzītā vai ir paredzēta eksportam.

[Grozījums Nr. 27]

2.  Katra dalībvalsts sniedz Komisijai visu informāciju, kas attiecas uz minētās regulas piemērošanu, jo īpaši informāciju par maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeņu pārsniegšanas gadījumiem. Komisija šo informāciju dara zināmu citām dalībvalstīm.

3.  Dalībvalstis uzrauga, lai tās teritorijā tiktu ievēroti maksimālie pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi. Šajā nolūkā dalībvalstis uztur pārtikas un lopbarības oficiālas kontroles sistēmu un veic citas apstākļiem piemērotas darbības, tostarp informē sabiedrību par pārtikas un lopbarības nekaitīgumu un riskiem atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. pantam.

[Grozījums Nr. 28]

4.  Komisija līdz 2012. gada martam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par mehānisma piemērotību, ar kuru nodrošina kompensāciju tiem lauksaimniekiem, kuru ražotajā pārtikā radioaktīvais piesārņojums pārsniedz maksimālos pieļaujamos piesārņojuma līmeņus un kuru līdz ar to nedrīkst laist tirgū. Šim mehānismam būtu jābalstās uz “piesārņotājs maksā” principu. Attiecīgā gadījumā ziņojumam pievieno likumdošanas priekšlikumu, ar ko izveido šādu mehānismu.

[Grozījums Nr. 33 ]

8. pants

Mazsvarīgo pārtikas produktu saraksts ir iekļauts II pielikumā.

▌

[Grozījums Nr. 29]

9. pants

1.  Līdz 2012. gada martam Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par to, cik piemēroti ir I un III pielikumā noteiktie maksimālie pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi, un par to, cik lietderīgi ir saglabāt II pielikumā iekļauto mazsvarīgo produktu sarakstu.

2.  Šajā ziņojumā jo īpaši aplūko, kā tiek ievēroti maksimāli pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi un efektīvās dozas ‐ 1mSv/g uz sabiedrības locekli - limits, kā noteikts Direktīvā 96/29/Euratom, un apsver iespēju iekļaut papildu radionukleīdus I un III pielikumā. Novērtējot līmeņus, ziņojumā pievērš uzmanība vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu, īpaši bērnu, aizsardzībai un pēta, vai uz šī pamata nevajadzētu noteikt maksimālos pieļaujamos līmeņus visām iedzīvotāju kategorijām.

[Grozījums Nr. 30]

10. pants

Padomes Regulu (Euratom) Nr. 3954/87, Komisijas Regulas (Euratom) Nr. 944/89 un Nr. 770/90 atceļ.

Atsauces uz atceltajām regulām uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu, kas atrodas V pielikumā.

11. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula ir saistoša kopumā un tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

…,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐ Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

PĀRTIKAS PRODUKTU RADIOAKTĪVĀ PIESĀRŅOJUMA MAKSIMĀLI PIEĻAUJAMIE LĪMEŅI (Bq/kg)

II PIELIKUMS

Mazsvarīgo pārtikas produktu saraksts

Šajā pielikumā uzskaitītajiem mazsvarīgajiem pārtikas produktiem piemērojamie maksimāli pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi ir 10 reizes lielāki par “citiem pārtikas produktiem, kas nav mazsvarīgi pārtikas produkti” piemērojamajiem līmeņiem, kas noteikti I pielikumā.

III PIELIKUMS

Lopbarības maksimāli pieļaujamais radioaktīvā piesārņojuma (cēzija-134 un cēzija-137) līmenis

IV PIELIKUMS

Atceltās regulas

V PIELIKUMS

Atbilstības tabula

(1) OV C 48, 15.2.2011., 160.lpp. (2) OV C 77, 28.3.2002, 1. lpp. (3) OV C 48, 15.2.2011., 160. lpp. (4) OV C […], […], […] lpp. (5) Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. februāra Nostāja. (6) OV L 371, 30.12.1987., 11. lpp. (7) Skat. IV pielikumu. (8) OV L 101, 13.4.1989., 17. lpp. (9) OV L 83, 30.3.1990., 78. lpp. (10) OV 11, 20.2.1959., 221/59. lpp. (11) OV L 159, 29.6.1996., 1. lpp. (12) Padomes Regulas (EEK) Nr. 1707/86 (OV L 146, 31.5.1986., 88. lpp.), (EEK) Nr. 3020/86 (OV L 280, 1.10.1986., 79. lpp.), (EEK) Nr. 624/87 (OV L 58, 28.2.1987., 101. lpp.) un (EEK) Nr. 3955/87 (OV L 371, 30.12.1987., 14. lpp.). (13) OV L 371, 30.12.1987., 76. lpp. (14) OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp. (15) * OV: lūdzu ievietot datumu - šīs regulas spēkā stāšanās diena. (16) Koncentrētiem vai žāvētiem produktiem piemērojamo maksimāli pieļaujamo līmeni aprēķina, pamatojoties uz atjaunotu, patēriņam gatavu produktu. Lai nodrošinātu šajā regulā noteikto maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeņu ievērošanu, dalībvalstis var sniegt ieteikumus par atšķaidīšanas noteikumiem. (17) Zīdaiņu barība ir mākslīgie maisījumi zīdaiņiem, tostarp piena maisījumi, mākslīgie papildu ēdināšanas maisījumi zīdaiņiem un tamlīdzīgi pārtikas produkti, kas paredzēti bērnu barošanai dzīves pirmajos divpadsmit mēnešos, kuri nodrošina šādu personu vajadzības pēc barības vielām, un kuri noformēti mazumtirdzniecībai iesaiņojumā, kas ir skaidri apzīmēts un marķēts ar uzrakstu “produkts bērnu pārtikai”.[Grozījums Nr. 31] (18) Piena pārstrādes produkti tiek definēti kā produkti, uz kuriem attiecas turpmāk norādītie KN kodi, un vajadzības gadījumā to vēlākie grozījumi: 0401, 0402 (izņemot 04022911). (19) Mazsvarīgie pārtikas produkti, kurus patērē nelielā daudzumā, un attiecīgie radioaktīvā piesārņojuma maksimāli pieļaujamie līmeņi ir noteikti II pielikumā . (20) Šķidrie pārtikas produkti, kas noteikti kombinētās nomenklatūras pozīcijā 2009 un 22. nodaļā. Vērtības aprēķinātas, ņemot vērā ūdensvada ūdens patēriņu, un pēc dalībvalstu kompetento iestāžu ieskatiem tādas pašas vērtības varētu noteikt arī dzeramajam ūdenim. (21) Ogleklis–14, tritijs un kālijs–40 šajā grupā netiek iekļauti. (22) Šie maksimāli pieļaujamie līmeņi paredzēti, lai veicinātu pārtikas produktiem noteiktā maksimāli pieļaujamā līmeņa ievērošanu; šo līmeņu noteikšana visos apstākļos negarantē to, ka tie tiks ievēroti, un nemazina prasības attiecībā uz cilvēku uzturam paredzēto dzīvnieku izcelsmes produktu piesārņojuma līmeņa monitoringu. (23) Šie maksimāli pieļaujamie līmeņi attiecas uz lopbarību, kas ir gatava patēriņam.