Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību V sadaļu un Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–  ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju “Droša Eiropa labākā pasaulē”, ko Eiropadome pieņēma 2003. gada 12. decembrī, un ziņojumu par tās īstenošanu “Sniegt drošību mainīgā pasaulē”, ko Eiropadome apstiprināja 2008. gada 11. un 12. decembrī,

–  ņemot vērā Ārlietu (aizsardzības) padomes 2010. gada 9. decembrī un 2011. gada 31. janvārī pieņemtos secinājumus par KDAP,

–  ņemot vērā rezultātus, kas tika panākti Apvienotās Karalistes un Francijas 2010. gada 2. novembra augstākā līmeņa sanāksmē par sadarbību drošības un aizsardzības jomā,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Iekšējās drošības stratēģiju, ko Eiropadome apstiprināja 2010. gada 25. un 26. martā,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 23. novembra rezolūciju par civilmilitāro sadarbību un civilo un militāro spēju attīstīšanu(2),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 10. marta rezolūciju par Eiropas drošības stratēģijas un Eiropas kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0166/2011),

Drošības politika un ārpolitika

1.  atgādina, ka, aizvien lielāku ietekmi gūstot jauniem starptautiskajiem dalībniekiem un padziļinoties savstarpējai atkarībai, ko izraisa ekonomiskās un finansiālās problēmas, vides stāvokļa pasliktināšanās, klimata pārmaiņas un enerģijas un resursu trūkums, starptautiskā sistēma strauji un būtiski mainās;

2.  atzīst, ka nemierīgajā globālajā kontekstā un ekonomikas un finanšu krīzes laikā Eiropas Savienībai ir jāpalielina stratēģiskā autonomija, lai saglabātu savas vērtības, īstenotu savas intereses un aizsargātu pilsoņus, izstrādājot kopēju skatījumu uz galvenajām problēmām un draudiem un saskaņojot iespējas un resursus, lai pienācīgi reaģētu uz šiem apstākļiem, tādējādi veicinot starptautiskā miera un globālās drošības saglabāšanu, tostarp ‐ īstenojot efektīvu multilaterālismu;

3.  uzskata, ka stratēģiskās autonomijas palielināšana drošības jomā Eiropas Savienībai nozīmē spēju vienoties par kopējiem politiskajiem mērķiem un stratēģiskajām vadlīnijām, izveidot stratēģiskas partnerības ar attiecīgām starptautiskām organizācijām, tostarp NATO, un valstīm, iegūt adekvātu informāciju un veikt kopīgas analīzes un novērtējumus, izmantot un nepieciešamības gadījumā apvienot finanšu, civilos un militāros resursus, plānot un veikt efektīvas krīzes vadības operācijas dažādās Petersbergas veida misijās un formulēt un īstenot kopēju aizsardzības politiku, izveidojot pirmos taustāmos pamatus, uz kā būvēt kopēju aizsardzību;

4.  uzsver, ka jaunie noteikumi attiecībā uz kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), kas ieviesta ar Lisabonas līgumu, ir skaidrs politisks apliecinājums Savienības nodomam rīkoties, lai veicinātu stabilitāti pasaulē, un šī politika nodrošina skaidru tiesisko pamatu, lai nostiprinātu Savienības spējas īstenot tās ārpolitiku un drošības politiku, izmantojot vispusīgu pieeju, kas ietver visu Savienībai un tās dalībvalstīm pieejamo līdzekļu izmantošanu, lai novērstu un kontrolētu krīzes un konfliktus, kā arī veidotu ilgstošu mieru;

5.  jo īpaši atgādina, ka:

6.  uzsver, ka Līgumā noteiktais pienākums ievērot konsekvenci, LES 40. panta jaunā redakcija (saskaņā ar kuru KĀDP un citu ES politiku īstenošana neietekmē attiecīgo procedūru piemērošanu) un EKT nesenā judikatūra (sk. SALW lietu) aizsargā gan Kopienas metodes primārumu, gan KĀDP īpatnības un prerogatīvas, vienlaikus veicinot atšķirīgo politiku, instrumentu, resursu un tiesisko pamatu konverģenci vienotā un vispusīgā pieejā, kurā miera un drošības veicināšana pasaulē kļūst par visu ES ārējās un iekšējās darbības jomu mērķi un KDAP ir viens no tās instrumentiem; norāda, ka dabas un cilvēka izraisītu katastrofu gadījumā var izmantot arī militāros līdzekļus, kā to praksē apliecināja ES Militārā štāba veiktā militāro spēju koordinēšana civiliedzīvotāju vadīto humānās palīdzības operāciju atbalstam Pakistānas plūdu laikā 2010. gadā, kas tika veikta pēc Komisijas pieprasījuma un saskaņā ar attiecīgajām ANO vadlīnijām attiecībā uz militāro un civilās aizsardzības līdzekļu izmantošanu saistībā ar glābšanas operācijām katastrofu gadījumos (Oslo vadlīnijas);

7.  tādēļ pauž bažas, ka vairāk nekā gadu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā nekas skaidri neliecina par situācijai atbilstošu visaptverošu ES pieeju, kurā varētu pārvarēt parastos procedurālos un institucionālos šķēršļus, saglabājot attiecīgās tiesiskās prerogatīvas, kad ir apdraudēta Eiropas pilsoņu drošība;

8.  ir pārliecināts, ka uzticamai ārējās drošības politikai nepieciešama labāka sadarbība starp dalībvalstīm, uzlabota iekšējā kohēzija un savstarpēja uzticība un solidaritāte, līdzīgi kā tas panākts iekšējās drošības jomā ar Šengenas sadarbību (saskaņā ar to, aizsargājot savas robežas, valstis aizsargā arī citu dalībvalstu robežas, valstu tiesību akti kļūst nozīmīgi visam kontinentālam un valstis var veikt savas drošības aizsardzību arī citas valsts teritorijā vai komandās, kas darbojas saskaņā ar Eiropas standartiem);

9.  pauž nožēlu par ES dalībvalstu nevēlēšanos definēt kopēju nostāju attiecībā uz Lībijas krīzi, ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1973 un tās īstenošanas veidiem; pauž dziļas bažas par risku, kas saistīts ar ieinteresēto valstu ad hoc koalīciju vai divpusējas sadarbības uzskatīšanu par reālu alternatīvu KDAP, jo neviena Eiropas valsts nespēj būt nozīmīgs drošības un aizsardzības procesu dalībnieks 21. gadsimta pasaulē; atgādina, ka Lisabonas līgumā ir paredzēta iespēja krīzes vadības operācijas īstenošanu uzticēt kādai dalībvalstu grupai, tomēr tikai saskaņā ar Padomes lēmumu, kurā definēti īstenošanas mērķi, apjoms un nosacījumi, un sadarbībā ar PV/AP; uzstāj, ka vienota reakcija uz notikumiem Lībijā ir būtiska, lai izstrādātu ES dienvidu kaimiņvalstu politikas jaunu un ticamu pieeju, atkārtoti uzsver, ka ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 1973 paredzētās pilnvaras aizsargāt Lībijas civiliedzīvotājus nedrīkst pārsniegt, pielietojot nesamērīgu spēku; aicina PV/AP veikt konkrētus pasākumus, lai pēc iespējas ātrāk nodrošinātu pamieru un apturētu asinsizliešanu un Lībijas iedzīvotāju ciešanas; mudina PV/AP uzņemties aktīvu un tiešu lomu politisko iniciatīvu īstenošanā šajā;

10.  aicina Eiropadomi veikt savu uzdevumu ‐ identificēt ES stratēģiskās intereses un politiskos mērķus, izveidojot starptautiskai attīstībai atbilstošu Eiropas ārpolitikas stratēģiju, kas balstīta uz efektīvu konverģenci starp dažādām ārējām darbībām un tiek regulāri pārskatīta; aicina PV/AP un Padomi attīstīt cilvēku drošības jēdzienu, lai tā būtu Eiropas ārpolitikas stratēģijas uzmanības centrā, un pārvērst to reālās politikas vadlīnijās;

11.  aicina Eiropadomi un tās priekšsēdētāju veikt šo uzdevumu, balstoties uz politisku dialogu ar Eiropas Parlamentu un apspriežot tā ieteikumus; uzsver, ka šāds dialogs ir vajadzīgs, lai īstenotu jaunos Līgumu noteikumus un izveidotu un īstenotu uz efektīvu un vispusīgu pieeju balstītu ārpolitikas stratēģiju; ierosina šādu dialogu uzturēt regulāri un uzmanību koncentrēt uz sasniegto progresu, kā arī uz perspektīvām;

12.  norāda, ka Eiropas Parlamentam kā ES pilsoņu tiešas pārstāvniecības struktūrai piešķirtā loma padara to par būtisku KĀDP un KDAP demokrātiskas leģitimitātes avotu un piešķir tam tiesības pieprasīt, lai pienācīgi tiktu ievēroti tā viedokļi un ieteikumi;

13.  turklāt atgādina, ka Līgumā ir noteikts, ka Eiropas Parlaments balsojumā apstiprina PV/AP un piedalās lēmumu pieņemšanā par ES ārējās darbības budžetu, tostarp attiecībā uz KĀDP un KDAP civilajām misijām un ES militārās koordinācijas administratīvajām izmaksām, un Parlamenta piekrišana ir nepieciešama, lai ES stratēģijas iekļautu tiesību aktos un noslēgtu starptautiskus nolīgumus, tostarp tādus, kas attiecas galvenokārt uz KĀDP, izņemot vienīgi tos, kas attiecas tikai uz KĀDP;

14.  vēlas veicināt sadarbību ar ES valstu parlamentiem, lai veiktu demokrātisku KĀDP un KDAP pārbaudi ar mērķi kopīgi stiprināt to ietekmi uz citu Eiropas iestāžu un dalībvalstu politisko izvēli, vienlaikus pilnībā ievērojot valstu parlamentu prerogatīvas aizsardzības politikas jomā; pauž nožēlu par to, ka 2011. gada 4. un 5. aprīlī ES parlamentu priekšsēdētāju konferencē netika panākta vienošanās par KĀDP un KDAP starpparlamentārās konferences funkcijām, un ar nepacietību gaida vienošanos ar valstu parlamentiem par jauniem parlamentu sadarbības veidiem šajā jomā; atgādina, ka Lisabonas līguma 1. protokola 9. pants par valstu parlamentu lomu skaidri nosaka, ka Eiropas Parlaments un valstu parlamenti kopīgi lemj par to, kā organizēt un sekmēt efektīvu un regulāru savstarpējo sadarbību Savienībā;

15.  uzsver Līgumos noteikto Komisijas lomu īstenot politiku un darbības, kas saistītas ar ES ārējo darbību citās jomās, sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, īstenot budžetu un pārvaldīt Kopienas programmas un organizēt ES ārējo pārstāvēšanu, izņemot KĀDP jomu; aicina Padomi, Komisiju un Parlamentu stiprināt savstarpējo sadarbību, lai, ievērojot attiecīgās prerogatīvas, nodrošinātu konsekvenci starp dažādām ES ārējās darbības jomām un efektīvāku KDAP instrumentu izmantošanu;

16.  uzsver, ka PV/AP pilnvaras un atbildība ir nevis tikai “dubults amata nosaukums”, bet gan atspoguļo funkciju un leģitimitātes avotu apvienošanu, piešķirot viņai centrālo lomu ES ārējās darbības dažādo instrumentu, dalībnieku un procedūru saskaņošanas procesā; aicina PV/AP uzskatīt savu lomu par proaktīvu un iesaistīties konstruktīvā dialogā ar Parlamentu, ievērojot dubultu uzdevumu gan aktīvi veicināt dalībvalstu politisko konsensu par KĀDP un KDAP stratēģiskajiem virzieniem un politiskajām izvēlēm, gan nodrošināt KĀDP un KDAP potenciāla saskaņotību, efektīvu koordinēšanu un pilnīgu izmantošanu sinerģiskā mijiedarbībā ar citām ES ārējās darbības nozarēm un tām ES iekšpolitikas jomām, kurām ir ārēja ietekme vai sekas;

17.  uzskata EĀDD lomu par nozīmīgu, veidojot efektīvu un vispusīgu pieeju, kas balstīta uz pilnīgu integrāciju starp KDAP, KĀDP un citām Savienības ārējām darbības jomām, jo īpaši attīstības sadarbību un tirdzniecības un enerģētiskās drošības politiku; atzinīgi vērtē sarunu iznākumu, kā rezultātā EĀDD ir izveidots kā struktūra, kura palīdz ES iestādēm un dažādiem ES ārējās darbības virzieniem un kurai ir plašas kompetences un pienākumi, vienlaikus nodrošinot ciešu saikni ar Komisiju un neierobežojot Komisijas prerogatīvas, un cer, ka EĀDD piešķirtais uzdevums veikt ar ES ārējo darbību saistīto galveno finanšu instrumentu stratēģisko plānošanu ļaus šos instrumentus patiešām saskaņoti izmantot ES principu un mērķu īstenošanai;

18.  vēlreiz apstiprina atbalstu labākai koordinācijai un sinerģijai starp struktūrām un krīzes pārvaldības civilajiem un militārajiem resursiem, izmantojot vispusīgu pieeju un vienlaicīgi saglabājot atšķirības starp civilām un militārām lomām un dažādām lēmumu pieņemšanas procedūrām un vadības ķēdēm;

19.  pauž nožēlu, ka EĀDD provizoriskajā struktūrshēmā nav iekļautas visas esošās vienības, kuras nodarbojas ar rīcības plānošanu un programmu sagatavošanu krīzes situācijās, konfliktu novēršanu un miera veidošanu ar KDAP struktūrām saskaņā ar Madrides nolīgumu; šajā sakarā aicina, pirmkārt, organizēt regulāras sanāksmes krīzes pārvarēšanas padomei, kas sastāvētu no Krīžu pārvarēšanas un plānošanas direktorāta, Civilās plānošanas un īstenošanas centra, ES Militārā štāba, ES Situāciju centra, miera nostiprināšanas, konfliktu novēršanas, starpniecības un drošības politikas vienībām, Politikas un drošības komitejas priekšsēdētāja, ģeogrāfiskajām nodaļām un citiem attiecīgiem politikas departamentiem un ko vadītu PV/AP un izpildu ģenerālsekretārs, un kurā atkarībā no apstākļiem piedalītos Komisijas humānās palīdzības, civilās aizsardzības un iekšējās drošības struktūras; šādas sanāksmes koordinētu krīžu pārvarēšanas rīkotājdirektors; aicina PV/AP un Komisiju izstrādāt šai padomei efektīvu brīdināšanas un ārkārtas stāvokļa sistēmu un piešķirt lielu kopēju operatīvo zāli EĀDD telpās, lai nodrošinātu uzraudzību 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā, tādējādi novēršot pašreizējo darbības pārklāšanos, kas neatbilst vajadzībai izveidot atbilstošu uzraudzības un ātras reaģēšanas sistēmu krīzes apstākļiem; uzskata, ka starp šo sistēmu un Eiropas ārkārtas reaģēšanas centru, ko pašlaik veido Komisija, ir jānodrošina regulāra koordinācija un apmaiņa, lai nodrošinātu pienācīgu sinerģiju, vienlaikus ievērojot katras puses kompetences jomas;

20.  uzskata, ka krīzes pārvaldības padomei būtu jānodrošina EĀDD vienota ārkārtas rīcības plānošana attiecībā uz iespējamām krīzes vietām un scenārijiem un, otrkārt, arī krīzes platforma praktiskai rīcības pārvaldībai krīzes situācijā, strādājot gan Briselē, gan notikumu vietā, lai koordinētu dažādu ES finanšu instrumentu un citu resursu izmantošanu, neskarot konkrētas lēmumu pieņemšanas procedūras un tiesisko pamatu attiecībā uz civilo un militāro resursu izmantošanu KĀDP un KDAP jomā vai Kopienas instrumentu izmantošanu;

21.  uzsver nepieciešamību nostiprināt, izplatīt un racionālāk organizēt EĀDD un Komisijas struktūras, dienestus un krīzes reaģēšanas civilās un militārās vienības un it īpaši:

22.  pauž nožēlu par vājajiem procesa “Civilo virsuzdevumu mērķis 2010” rezultātiem attiecībā uz civilajiem resursiem, īpaši kontrastu starp dalībvalstu teorētiski apstiprinātajām darbinieku vienībām un tām, kas ir reāli gatavas misijām, un vājos panākumus cilvēkresursu apmācībās (kopēju standartu trūkums, ierobežots apmācības programmu skaits augšuplādēts Schoolmaster apmācības iespēju programmā, kura darbojas Goalkeeper programmatūras vidē); aicina PV/AP, Padomi un dalībvalstis veikt koordinētus pasākumus, lai atkal aktivizētu civilo resursu attīstīšanu, it īpaši attiecībā uz darbinieku pieņemšanu darbā, dzimumu līdzsvaru, apmācībām un izvietošanu; īpaši uzsver, ka ir svarīgi turpināt attīstīt abu ES līdz šim īstenoto civilo virsuzdevumu mērķu sasniegumus, lai risinātu šīs neatrisinātās problēmas; aicina izveidot Kopienas mehānismu civilo resursu palielināšanai, īpaši attiecībā uz apmācību un Eiropas Drošības un aizsardzības koledžas civilās daļas palielināšanu;

Drošība un aizsardzība

23.  atkārtoti uzsver, ka droši, uzticami un pieejami militārie resursi ir obligāts nosacījums autonomai KDAP un vispusīgai pieejai un ka dalībvalstīm tie ir jānodrošina; tāpat uzsver, ka šos militāros resursus var izmantot dažādiem mērķiem, ne tikai civiliem, ievērojot Savienības rīcības starptautiskā arēnā principus un ES tiesiskā regulējuma autonomiju;

24.  pauž nožēlu par aso kontrastu starp EUR 200 miljardiem, ko gadā aizsardzībai iztērē dalībvalstis, ES rīcībā esošo līdzekļu trūkumu un pārlieku ieilgušajām bruņoto spēku koncentrēšanas konferencēm saistībā ar ES militārajām operācijām laikā, kad ir neizmantoti resursi un personāls; pauž nožēlu arī par to, ka pēc vairāk nekā divpadsmit gadiem bruņoto spēku veidošanas process nav devis nekādus faktiskus uzlabojumus attiecībā uz KDAP misijām pieejamo militāro resursu lielumu un kvalitāti; uzsver vajadzību regulāri izvērtēt militāro resursu uzlabojumus; norāda, ka ir aizvien lielāka neatbilstība starp arvien lielāko pieprasījumu no ārvalstīm un resursiem, kurus Eiropas Savienībai nodrošina dalībvalstis;

25.  izsaka bažas, ka pašreizējā ekonomiskās taupības situācijā pastāv nesaskaņotu budžeta samazinājumu risks Eiropas līmenī un pastāvīgā dublēšanās varētu apdraudēt pašu KDAP, kas savukārt varētu likt dalībvalstīm saprātīgāk tērēt līdzekļus aizsardzībai, apvienojot līdzekļus un lielāku savas aizsardzības resursu, budžeta un prasību daļu, tādējādi nodrošinot lielāku drošību pilsoņiem; aicina dalībvalstis nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz saviem aizsardzības budžetiem;

26.  atgādina, ka KĀDP un KDAP ir jāveicina arī atbruņošanās un ieroču (no kājnieku un vieglajiem ieročiem (SALW) līdz kodolgalviņām un ballistiskajām raķetēm) neizplatīšana; aicina PV/AP piešķirt šai politikai prioritāti, veicinot jaunus proaktīvus pasākumus, lai risinātu problēmas saistībā ar sauszemes mīnām, kasešu munīciju, vājinātā urāna munīciju, kājnieku un vieglajiem ieročiem, masu iznīcināšanas ieročiem ‐ bioloģiskajiem, ķīmiskajiem un kodolieročiem, kā arī to piegādes veidiem; mudina PV/AP katru gadu ziņot Eiropas Parlamentam par 2010. gada KNL pārskatīšanas konferences lēmumu un tās rīcības plāna attiecībā uz atbruņošanos un ieroču neizplatīšanu īstenošanu;

27.  pauž nožēlu par Savienībā plaši izplatīto aizsardzības programmu dublēšanos, piemēram, to, ka pastāv vairāk nekā 20 bruņumašīnu programmas, 6 dažādas kaujas zemūdeņu programmas, 5 “zeme-gaiss” raķešu programmas un 3 kaujas lidmašīnu programmas, un tas nozīmē, ka nav panākti apjomradīti ietaupījumi, ir izšķiesti ierobežotie ekonomiskie resursi un Eiropas aizsardzības aprīkojuma cenas ir pārspīlēti augstas, kas turklāt veicina pastāvīgu Eiropas aizsardzības tehniskā un rūpnieciskā pamata sadrumstalotību, traucē visai ar drošību saistītās Eiropas rūpniecības nozares konkurētspējai un šajā sakarā tieši apdraud tehnoloģisko vadību un nodarbinātību;

28.  atkārtoti uzsver, ka visiem iepriekšminētajiem aspektiem ir vajadzīgi skaidri kopēji ilgtermiņa politikas risinājumi, pilnībā izmantojot Lisabonas līguma potenciālu, un ka kopējai aizsardzības politikai, kuras mērķis ir pakāpeniski virzīties uz kopēju aizsardzību, ir jāstiprina ES spēja reaģēt uz krīzēm un nodrošināt mieru ilgtermiņā, un pirmām kārtām jānodrošina Eiropas stratēģiskā autonomija un spējas rīkoties; pieprasa sarīkot Eiropadomes ārkārtas sanāksmi, kurā izskatītu Eiropas drošības un aizsardzības jautājumus; atkārto prasību izstrādāt Balto grāmatu par Eiropas drošību un aizsardzību, izstrādes procesā iesaistot visas attiecīgās ES ieinteresētās puses un pamatojoties uz visu dalībvalstu aizsardzības un drošības pārskatiem, kas atbilst kopējam paraugam un ļauj tieši salīdzināt pašreizējo resursu un plānošanas pieņēmumu stiprās un vājās puses;

29.  īpaši aicina dalībvalstis atbalstīt Eiropas Drošības aģentūru kā ES ekspertu aģentūru, kurai uzticēts konstatēt un attīstīt aizsardzības resursus krīžu vadības jomā, kā arī veicināt un paplašināt Eiropas sadarbību bruņošanās jomā;

30.  ņem vērā, ka Francijas un Lielbritānijas 2010. gada 2. novembra nolīgums drošības un aizsardzības sadarbības jautājumos ir uzsākts ārpus Līguma par Eiropas Savienības darbības jomas; tomēr cer, ka šie jaunākie Francijas un Lielbritānijas sadarbības centieni var kalpot par stimulu tālākam progresam Eiropas līmenī saskaņā ar Savienības institucionālo sistēmu, loģiskajām racionalizācijas, sadarbspējas un izmaksu lietderības vajadzībām; uzsver, ka šajā sakarībā EAA vajadzētu būt atbalsta nozīme; uzskata, ka Francijas un Lielbritānijas aizsardzības sadarbībai ir jākalpo par ceļvedi efektīvākai Eiropas sadarbībai aizsardzības jomā, pamatojoties uz resursu plānošanu un savstarpēju atkarību; mudina Francijas un Apvienotās Karalistes valdības atbalstīt turpmākos Eiropas daudzpusējos resursu apvienošanas un dalīšanās pasākumus;

31.  uzsver, ka Līgumā noteiktā pastāvīgā un strukturētā sadarbība paredz juridiskas garantijas un saistības un ka tā ir arī instruments, ar ko veicināt KDAP līdzekļu labāku izmantošanu ekonomisku taupības pasākumu laikā un pārvarēt vienprātības trūkumu starp dalībvalstīm; aicina Padomi un dalībvalstis nekavējoties noteikt mērķus un saturu šādai sadarbībai, iesaistot visas dalībvalstis, kurām ir gan politiskā griba, gan militārie resursi;

32.  uzskata, ka jāstiprina aizsardzības ministru loma Ārlietu padomē;

33.  atgādina, ka klauzula par savstarpējo palīdzību nozīmē juridiskas saistības īstenot efektīvu solidaritāti gadījumā, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts ārējs uzbrukums, neapstrīdot NATO lomu Eiropas drošības struktūrā, vienlaikus ņemot vērā dažu ES dalībvalstu neitralitāti; tādēļ iesaka nopietni apsvērt to, kāda būs klauzulas par savstarpējo palīdzību reālā ietekme gadījumā, kad kādas dalībvalsts teritorija tiek pakļauta bruņotam uzbrukumam, lai novērstu neatrisinātās problēmas attiecībā uz īstenošanas noteikumiem, kuri tika izņemti no Līguma par Eiropas Savienības darbību projekta; prasa izstrādāt politiskas vadlīnijas, kas ir ļoti nozīmīgas, jo īpaši ņemot vērā to, ka nesen tika atcelts grozītais Briseles līgums (WEU);

34.  atzīst, ka KDAP attīstības procesā pēc politiskiem un institucionāliem sasniegumiem ir laiks izveidot efektīvus militāros resursus; uzsver lielo potenciālu, ko sniedz ar Lisabonas līgumu ieviestie noteikumi, kuru mērķis ir veicināt šo resursu attīstību un izveidot progresīvu ES aizsardzības politikas sistēmu, un atgādina, ka steidzami jāsāk tos efektīvi izmantot;

35.  iesaka dalībvalstīm pilnībā iesaistīties militāro resursu gatavības un ilgtspējības nodrošināšanā, liekot arvien lielāku uzsvaru uz kvalitātes aspektiem; atbalsta Ģentes neoficiālajā aizsardzības ministru sanāksmē, Vācijas un Zviedrijas dokumentā un Veimāras iniciatīvā izteiktās prasības un aicina nekavējoties sākt operatīvo fāzi saskaņā ar Padomes 2010. gada decembra secinājumiem, kad aizsardzības ministri vienojās, ka Eiropas Aizsardzības aģentūrai jāpieliek lielākas pūles, lai veicinātu militāro resursu apvienošanas un koplietošanas jomu identifikāciju, izmantojot arī padomnieku grupas atbalstu; uzsver, ka šī jaunā pieeja resursu attīstībā ir sekmīgi jāīsteno; aicina dalībvalstis ievērot 2010. gada decembra Padomes noteikto termiņu; atgādina, ka ES bruņoto spēku vadītājiem ir uzdots pārbaudīt savus resursus līdz 2011. gada maijam, ka ES Militārajam štābam ir uzdots izmantot šos datus, lai līdz 2011. gada vidum sagatavotu pārskatu, un ka ES aizsardzības ministri līdz šī gada beigām izdarīs galīgos secinājumus; aicina aģentūru noteikt šo jauno iniciatīvu par prioritāti un izveidot iespējamo jauno sadarbības projektu sarakstu (piemēram, tādās jomās kā satelītu komunikācija, medicīniskā palīdzība, jūras loģistika un kiberdrošība), lai novērstu izmaksu pārklāšanos un uzlabotu sadarbspēju;

36.  atbalsta 2011. gada janvāra Ārlietu padomes ieteikumus, kas aicina PV/AP pievērst lielāku uzmanību Veimāras iniciatīvā minētajiem tematiem, lai uzsāktu konkrētu rīcību, balstoties uz ziņojumu, ko PV/AP iesniegs Ārlietu padomē līdz 2011. gada vidum, ar mērķi sasniegt pēc iespējas konkrētākus rezultātus līdz gada beigām, tai skaitā iespēju īstenot šīs iniciatīvas arī citās ieinteresētajās dalībvalstīs;

37.  vēlreiz uzsver nepieciešamību novērst pašreizējās neatbilstības saistībā ar civilo un militāro operāciju plānošanas un veikšanas spējām, izveidojot ES pastāvīgas civilās un militārās plānošanas un veikšanas spējas vai operatīvās vadības centru, kas nodrošinātu ātrāku un rentablāku ES reakciju; norāda uz ierobežotu Вerlin plus pasākumu izmantošanu, kas līdz šim attiecās tikai uz jau esošo NATO misiju pārņemšanu, un pievērš uzmanību problēmām, kas saistītas ar valstu sistēmu, kura balstīta uz 5 valstu operatīvās vadības centru izmantošanu, kas iepriekšējas plānošanas trūkuma dēļ rada grūtības spēku izveidošanā un sarežģī civilo un militāro resursu koordinēšanu;

38.  uzskata, ka, lai gan pašreizējais operatīvais centrs ir atzīstams pirmais solis uz priekšu, tomēr tas neatbilst pastāvīga operatīvā centra prasībām un vērienīguma līmenim un tāpēc tam jākļūst par pastāvīgu centru, kas spēj pārvaldīt lielākas misijas, piešķirot tam pienācīgus personāla resursus un operatīvo infrastruktūru, un ka jānovērš ES komunikāciju un informācijas sistēmu infrastruktūras neuzticamība, ko galvenokārt izraisa pastāvīgas komandu un kontroles (C2) struktūras (un attiecīga tiesiskā regulējuma) trūkums, kas var negatīvi ietekmēt arī izpratni par situāciju; atbalsta militārā operatīvā štāba atrašanos līdzās civilajam vadības centram, lai visas militārās un civilās operācijas varētu veikt, maksimāli izmantojot iespējamās sinerģijas, un vienlaicīgi ievērojot atsevišķas civilās un militārās vadības ķēdes un atšķirīgas lēmumu pieņemšanas procedūras un finansējuma mehānismus;

39.  atzinīgi vērtē to, ka PV/AP savā atbildē uz Veimāras iniciatīvu atzina ES militārās rīcības spēju nepieciešamību; atzīst, ka PV/AP veiktajā izdevumu efektivitātes analīzē jāņem vērā arī izdevumi, kas rodas no ES operatīvās vadības centra trūkuma; apstiprina savu apņemšanos atbalstīt pētījumus par šo tēmu un jaunās struktūras finansējuma iespējamām izmaksām un mehānismiem;

40.  atzīst kaujas vienību nozīmīgumu, bet lielāka elastīguma un efektivitātes labad aicina nopietni pārskatīt to koncepciju un struktūru, jo līdz šim tās nav izmantotas; atbalsta šādas iespējas:

41.  uzsver Līguma atsauci uz Eiropas spējām un bruņošanās politiku, kas jādefinē kopā ar EAA, un prasa ES iestādēm un struktūrām un dalībvalstīm sadarboties šajā sakarā, lai noteiktu un īstenotu šādu politiku;

42.  aicina aģentūru un Komisiju cieši sadarboties, lai stiprinātu divkārša lietojuma spējas, rastu vispusīgāko pieeju pētījumiem drošības jomā un veicinātu sinerģisku civilo un militāro resursu pārvaldību, īpaši izmantojot Pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammas drošības tematu; tādēļ atzinīgi vērtē plānu par 8. pamatprogrammu, kas aptvers arī ārējo drošību; aicina Komisiju atzīt krīžu vadības civilmilitāro realitāti un apsvērt domu ar Kopienas līdzekļiem finansēt civila lietojuma pētījumus drošības un aizsardzības jomā; tomēr norāda, ka šai sadarbībai ir jānotiek civilmilitārās sadarbības robežās miera uzturēšanas, konfliktu novēršanas un starptautiskās drošības, kā arī krīzes vadības darbību stiprināšanas jomā;

43.  mudina EAA (PV/AP), kā arī Padomi laikus nākt klajā ar jaunu Padomes lēmumu par EAA izveidi, pamatojoties uz EAA jauno lomu, kā minēts Lisabonas līgumā; ņemot vērā Lisabonas līgumu un tā ietekmi uz EAA, apšauba EAA pašreizējo tiesisko pamatu, kas izstrādāts 2004. gadā; aicina Padomi informēt Eiropas Parlamentu par nepieciešamajām izmaiņām, kuras saskaņā ar EAA iekļaušanu Lisabonas līgumā jāveic Padomes vienotajā rīcībā par EAA izveidi;

44.  aicina izveidot ciešu partnerību starp Komisiju, Parlamentu, Eiropas Aizsardzības aģentūru (EAA) un attiecīgajām dalībvalstīm par 8. pamatprogrammas sagatavošanu attiecībā uz ieguldījumiem kopējo interešu tehnoloģiju jomās ES līmenī, ņemot vērā arī to, ka izdevumi ieguldījumiem aizsardzības nozares pētniecībā un izstrādē Eiropā šobrīd atbilst aptuveni 10 % no attiecīgajiem ieguldījumiem ASV;

45.  pieprasa ciešu sadarbību starp EAA un Kopīgā bruņojuma sadarbības organizāciju (OCCAR); pieprasa informāciju no EAA vadības (PV/AP) par rezultātiem 2009. gada aprīlī sāktajās sarunās par šīs sadarbības administratīvo struktūru;

46.  atkārtoti uzsver, ka viens no paredzētajiem autonomas un uzticamas KDAP nosacījumiem ir konkurētspējīgāka, efektīvāka un publiskajam iepirkumam atvērta Eiropas aizsardzības un drošības tirgus izveidošana ar spēcīgāku Eiropas aizsardzības tehnoloģisko un rūpniecisko pamatu (EATRP), ņemot vērā tādus aspektus kā galveno rūpniecības iespēju apzināšana, starpvalstu piegāžu drošība, plašāka un diversificēta piegādātāju bāze un lielāka sadarbība bruņojuma jomā;

47.  uzsver, ka Eiropas aizsardzības tirgum ir būtiski, lai visas dalībvalstis transponētu valsts tiesību aktos šādas direktīvas:

48.  iesaka steidzami pārskatīt to, kā tiek īstenota 2008. gada 8. decembra kopējā nostāja, kas nosaka vienotus noteikumus attiecībā uz tehnoloģiju un militārā eksporta kontroli, lai nodrošinātu visu iesaistīto valsts iestāžu stingru un konsekventu atbilstību katrā dalībvalstī;

49.  mudina dalībvalstis ievērot EAA Rīcības kodeksu aizsardzības iepirkumu jomā un Rīcības kodeksu attiecībā uz kompensācijām, lai novērstu starptautiskā tirgus noteikumu pārkāpumus un samazinātu korupcijas iespējas;

50.  uzsver, ka, lai veicinātu jauno Eiropas aizsardzības un drošības tirgu, ir jāmazina noteikumu un standartu trūkums, jo tas ierobežo tirgus iespējas gan lielajiem uzņēmumiem, gan MVU un kavē sadarbspēju starp drošības sistēmām; pilnībā atbalsta EAA darbu saskaņā ar Lisabonas līgumā paredzēto jauno tiesisko pamatu; atbalsta ciešu sadarbību starp EAA un Komisiju, lai izveidotu Eiropas aizsardzības tirgu; pieprasa, lai Komisija sadarbībā ar EAA nāktu klajā ar pirmajiem iespaidiem par Eiropas rūpniecības politiku drošības un aizsardzības jomā;

51.  mudina EAA iesaistītās dalībvalstis uzskatīt dalību aģentūrā par pastāvīgu uzdevumu un piešķirt aģentūrai nepieciešamo personālu un ekonomiskos resursus; aicina palielināt izdevumus operatīvajiem projektiem un pētījumiem (kas pašlaik ir vidēji 25 % no budžeta) gadījumā, ja budžeta palielināšanas ierobežojumi diemžēl turpināsies ilgāku laikposmu;

52.  aicina EAA iesaistītās dalībvalstis atbalstīt darbības un iniciatīvas, kas jāiesniedz PV/AP kā aģentūras vadītājai, un mudina PV/AP nodrošināt tādas darba metodes, kas uzlabotu iesaistīto dalībvalstu spēju uzņemties atbildību lēmumu pieņemšanā saskaņā ar starpvaldību aģentūras būtību un Līguma noteikumiem, panākot politisku konsensu;

53.  uzskata, ka ir nepieciešams pieņemt ES regulatīvos pasākumus, tostarp izveidot vispusīgu normatīvo sistēmu, lai konstatētu, reģistrētu, licenzētu, uzraudzītu un ziņotu par privāto militāro un drošības uzņēmumu veiktajiem attiecīgo tiesību aktu pārkāpumiem gan iekšējā, gan ārējā līmenī;

54.  tāpēc aicina Komisiju un Padomi sākt atbilstošas darbības:

Ārējā un iekšējā drošība

55.  uzskata, ka ES drošības iekšējie un ārējie aspekti jāuztver kā vienas un tās pašas stratēģijas savstarpēji papildinoši elementi, kā to skaidri norādījusi Eiropadome kopš sanāksmēm Tamperē (1999. gadā), Feirā (2000. gadā) un Stokholmā (2010. gadā), kad tā pieņēma Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas mērķus 2010.–2014. gada periodam; uzsver, ka tādas pamatvērtības un standarti kā cilvēktiesības, pamattiesības un brīvības, kā arī humanitārās tiesības nekādā gadījumā nav apspriežamas starptautiskā terorisma apkarošanas kontekstā un ka viens no Eiropas Parlamenta Pagaidu komitejas saistībā ar iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus, secinājumiem ir tāds, ka valstu un ES pretterorisma politikai un pasākumiem ir vajadzīga lielāka parlamentārā uzraudzība;

56.  uzskata, ka mūsdienās un jo īpaši kopš 11. septembra ir aizvien skaidrāks, ka daudzi transnacionāli draudi, piemēram, terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, organizētā noziedzība, kibernoziedzība, narkotikas un cilvēktirdzniecība, nav novēršami bez koordinētas darbības, kura ietver ārējās drošības politikas un iekšējās likumdošanas un politikas pasākumus un līdzekļus, kā jau uzsvērts pirmajā Eiropas Savienības pretterorisma rīcības plānā (2001. gads) un Eiropas Savienības pretterorisma stratēģijā (2005. gads); atgādina, ka Padomes 2008. gada Eiropas drošības stratēģijas īstenošanas ziņojumā norādīts, ka valsts nespēja rīkoties ietekmē Eiropas drošību, kā to apliecina Somālijas gadījums;

57.  atzīst, ka saistība starp iekšējās un ārējās drošības politiku ir kļuvusi aizvien skaidrāka gan dalībvalstīs, gan jo īpaši trešās valstīs, piemēram, ASV, kur 2003. gadā, apvienojot 22 federālās aģentūras, tika izveidots Iekšzemes drošības departaments (IDD), kurā pašlaik strādā vairāk nekā 200 000 darbinieku un kura gada budžets pārsniedz USD 40 miljardus; uzskata, ka nav pārsteigums, ka IDD galvenie uzdevumi daļēji sakrīt ar uzdevumiem, ko Eiropas Savienība ir saistījusi ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi (ārējo robežu aizsardzība, migrācija, cīņa pret terorismu);

58.  atzinīgi vērtē to, ka Lisabonas līguma galvenie noteikumi atspoguļo saskaņošanu iepriekšminētajā kontekstā un nepieciešamību izmantot sinerģiju starp ārējo un iekšējo drošību, tostarp:

59.  uzskata, ka 2003. gada Eiropas Drošības stratēģijā un 2001. gada Iekšējās drošības stratēģijā norādītas vairākas kopējas jomas, piemēram, terorisms, organizētā noziedzība un kiberdrošība, kas ietekmē šīs abas drošības jomas; tāpēc atbalsta ideju par nepieciešamību uzlabot iekšējās un ārējās drošības apvienošanu, ko Komisija izteikusi savā paziņojumā “ES iekšējās drošības stratēģija ‐ pieci soļi pretim drošākai Eiropai” (COM(2010)0673);

60.  uzskata, ka ārējās un iekšējās drošības mērķu savstarpējo papildināmību apliecina tas, ka:

61.  uzskata, ka visas iepriekšminētās iniciatīvas uzsākamas tikai ar piemērotu tiesisko pamatu un tiesību aktiem, ko var pieņemt ES parastās iekšējās kompetences ietvaros Padomē ar kvalificētu balsu vairākumu, ar Eiropas Parlamenta koplēmumu un ‐ visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi ‐ tiesas kontroli, ko veic Eiropas Savienības Tiesa;

62.  uzskata, ka, ja viena un tā paša drauda dēļ jāizmanto gan ārējās, gan iekšējās drošības līdzekļi, ES būtu loģiski par prioritāti izvirzīt efektīvākos ‐ un tiesiski pamatotākos ‐ pieejamos līdzekļus, proti, tos, kas izriet no iekšējās kompetences; Parlamenta lomai jābūt izšķirošai arī attiecībā uz saistītajām specifiskajām KĀDP stratēģijām un līdzekļiem;

63.  atgādina Padomei un PV/AP, ka tiem pastāvīgi jāziņo Parlamentam par ārējo attiecību stāvokli, īpaši par attiecībām ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, ar kurām notiek sarunas par starptautiskiem nolīgumiem Eiropas Savienības interesēs; atgādina Padomei, ka nolīgumi, kuri attiecas ne tikai uz KĀDP un kuri attiecas uz konfidenciālas informācijas apmaiņu ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, ir jāapspriež un jānoslēdz, informējot par to un iesaistot Parlamentu saskaņā ar LESD 218. panta 6. punktu; paturot to prātā, rezervē sev tiesības noteikt, vai Padomē sanākušo ES dalībvalstu nolīgums par aizsardzību konfidenciālai informācijai, ar kuru apmainās Eiropas Savienības interesēs, neierobežo Līgumā minēto prerogatīvu izmantošanu;

Operāciju radītā drošība

64.  atzinīgi vērtē to, ka kopš 2003. gada ES ir veikusi daudzas operācijas (24) trīs kontinentos ar dažāda veida darbībām, turklāt lielākā daļa no tām ir civilās misijas, kas vērstas uz policijas darbību, reformām drošības jomā un tiesiskuma stiprināšanu; norāda, ka no 24 līdzšinējām KDAP misijām 16 ir bijušas civilās misijas;

65.  norāda, ka šo tendenci apstiprina 13 pašreizējo misiju profils un ka neatkarīgi no klasifikācijas misijām jābūt arvien daudzfunkcionālākām, piemēram, kā ES Tiesiskuma misijai Kosovā, kas ietver vairākas funkcijas (policija, muita un tiesu sistēma), apmācību, uzraudzības un atbalsta uzdevumus un ieviešanas uzdevumus, vai arī kā jaunākajai ES mācību misijai Somālijā, kura tiek veikta Ugandā ar mērķi veikt Pagaidu federālās valdības drošības spēku militāro apmācību ‐ tie ir konkrēti piemēri, ka lielāks uzsvars militāras krīzes pārvaldībā tiek likts uz uzdevumiem, kas saistīti ar reformām drošības jomā;

66.  atzinīgi vērtē uzsākto pašreizējās civilās KDAP koncepciju pārskatīšanu; jo īpaši norāda, ka tiesiskums tiks uzskatīts par civilo misiju būtisku aspektu policijas, tiesas, civilās administrācijas, muitas, robežu uzraudzības un citās attiecīgās jomās, palīdzot plānotājiem un ekspertiem uz vietas izveidot un īstenot misijas ar spēcīgākiem un/vai aizstāšanas (izpildvaras) uzdevumiem; atzinīgi vērtē paveikto KDAP tiesiskuma misiju koncepcijas attīstīšanā, vienlaicīgi atgādinot nepieciešamību novērst nevajadzīgu dublēšanos ar iespējamām Kopienas programmām; šajā sakarā pieprasa, lai PV/AP Eiropas Parlamentam steidzami sniegtu detalizētu informāciju par privātu drošības un militāro uzņēmumu nolīgšanu KDAP un KĀDP misijām, norādot profesionālās prasības un uzņēmuma standartus, ko pieprasa līgumslēdzēji, piemērojamās normas un juridisko atbildību un pienākumus, uzraudzības mehānismus, efektivitātes novērtējumu un izmaksas;

67.  tāpat atzīst, ka Lisabonas līgumā ir paredzēts paplašināt Petersbergas veida misijas, kas faktiski jau tika darīts iepriekšējos gados pirms Līguma stāšanās spēkā, un tādējādi tiek atjaunota un izveidota spēcīgāka politiski tiesiskā sistēma atbilstoši reālajai situācijai;

68.  mudina mērķtiecīgāk izmantot uzkrāto pieredzi, lai dotu misijām jaunu stimulu (ES Mācību misija Somālijā ir vienīgā jaunā darbība pēdējos divos gados), jo misijas ir pierādījums KDAP pilnvarām un tādējādi arī Savienības kā starptautiski ietekmīga dalībnieka uzticamībai;

69.  norāda uz nepieciešamību steidzami veicināt konkrētu progresu vairākos tehniskos, juridiskos un operatīvos aspektos, bet pirmām kārtām ‐ politiski stratēģiskos aspektos; it īpaši norāda, ka visas misijas būtu jāiekļauj skaidrā politiskā stratēģijā (vidēja termiņa un ilgtermiņa), un uzsver, ka misijas neaizvieto politiku; uzskata, ka šāda saikne ir būtiska, lai nodrošinātu intervences pasākumu izdošanos un, vispārīgākā nozīmē, pārtrauktu apburto loku, kurā KDAP darbojas nevis kā KĀDP instruments, bet kā tās aizstājēja ar visām no tā izrietošajām neatbilstībām;

70.  ar bažām atzīst, ka līdz šim nav bijis saiknes ar skaidru politisko stratēģiju un ka tās joprojām trūkst lielākajā daļā gadījumu, negatīvi ietekmējot misiju efektivitāti un lietderīgumu, piemēram:

71.  atzinīgi vērtē Padomes lēmumu veikt operāciju EUFOR Libya, lai atbalstītu humānās palīdzības operācijas, kā to pieprasīja ANO OCHA; aicina Padomi nekavējoties nodrošināt humāno palīdzību Misrātai un citām apdzīvotām vietām, it īpaši ar kuģu palīdzību; pauž dziļas bažas par pieaugošo upuru skaitu Lībijas konfliktā un ziņojumiem par to, ka Kadafi režīms pret civiliedzīvotājiem izmantojis kasešu munīciju un citu ieročus; pauž dziļu nožēlu, ka EUFOR pilnvaras aprobežojas ar humānajiem aspektiem, lai gan tā bija acīmredzama iespēja ES uzņemties vadošo lomu kuģošanas uzraudzības jomā (embargo ieviešana un atbalsts Frontex), humānās palīdzības sniegšanā un Lībijas civiliedzīvotāju aizsardzībā; šajā sakarā atgādina 2011. gada 10. marta rezolūciju, kurā PV/AP aicināta izpētīt iespēju īstenot embargo, izmantojot KDAP gaisa un jūras spēku aktīvus; pauž nožēlu par dažu dalībvalstu lēmumu uzlikt veto EUFOR Libya plašākam mandātam, vienlaikus veicot šādas operācijas patstāvīgi; pieprasa sākt iespējamas KDAP vidēja termiņa līdz ilgtermiņa operācijas plānošanu Lībijā drošības sektora reformu, iestāžu veidošanas un robežu pārvaldības jomās;

72.  pieprasa veikt labāku koordināciju uz vietas, kurā izšķiroša loma ir delegāciju vadītājiem (šobrīd EĀDD, nevis vairs Komisijas amatpersonas) un ES speciālajiem pārstāvjiem; uzskata, ka šī koordinācija jāveic vairākos līmeņos, jo īpaši:

73.  iesaka pārskatīt operācijas Athena mehānismu, lai racionalizētu un palielinātu kopējo izmaksu proporciju (saskaņā ar pašreizējām aplēsēm ‐ ap 10 %) un līdzsvarotāk sadalītu militāro operāciju slogu, atvieglojot papildu ekonomisko atbildību misijas dalībniekiem, kuri jau uzņemas lielu atbildību attiecībā uz risku un izmaksām;

74.  atzinīgi vērtē Madrides nolīguma ietvaros sasniegtos rezultātus attiecībā uz EĀDD izveidošanu, kā rezultātā ir izstrādātas konkrētas budžeta līnijas galvenajām KDAP misijām (ES Tiesiskuma misijā Kosovā, ES Policijas misijā Afganistānā, ES Novērošanas misijā Gruzijā), lai uzlabotu izdevumu pārredzamību un Parlamenta kontroli pār tiem; uzsver vajadzību katrai KDAP misijai piešķirt atsevišķu budžeta pozīciju; apstiprina vēlmi sadarboties ar jauno pastāvīgo Politiskās un drošības komitejas priekšsēdētāju, lai uzlabotu un izveidotu efektīvāku apvienoto apspriešanās sanāksmi par KĀDP saskaņā ar Madridē pieņemto AP deklarāciju par politisko pārskatatbildību; dara zināmu savu ieinteresētību mācīties no ASV Kongresa un citu valstu parlamentiem par drošības un aizsardzības politikas pārbaužu veikšanas procedūrām un metodēm;

75.  aicina izveidot Lisabonas līgumā paredzēto sākuma fondu militāro operāciju sagatavošanas darbībām, lai paātrinātu līdzekļu izmantošanu saistībā ar Athena mehānisma pārskatīšanas priekšlikumu;

76.  iesaka veikt pasākumus, lai novērstu grūtības piesaistīt profesionāļus civilajās misijās (piemēram, kā tas bija ES Tiesiskuma misijā Kosovā un ES Policijas misijā Afganistānā), kas ir visbiežāk izmantotais intervences pasākuma veids, un paredzēt līdzekļus ātrai izvietošanai un ilgtspējībai;

77.  iesaka dzimumu līdztiesības virzienu saskaņot ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 un, lai palielinātu civilo un militāro misiju efektivitāti, atbilstoši iesaistīt sieviešu personālu visos krīzes pārvaldības līmeņos; uzsver vajadzību iesaistīt sievietes augstākajos lēmumu pieņemšanas amatos, regulāri apspriesties ar pilsonisko sabiedrību, tostarp sieviešu organizācijām, un pastiprināt misijās iespējas risināt dzimumu līdztiesības problēmas; pieprasa izveidot attiecīgas sūdzību procedūras sabiedrībai KDAP misiju kontekstā, kas īpaši palīdzētu ziņot par seksuālu un uz dzimumu balstītu vardarbību; aicina PV/AP KDAP misiju sešu mēnešu novērtējumā iekļaut sīki izstrādātu ziņojumu par sievietēm, mieru un drošību; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES ieceltu KDAP misiju policijas amatos un militārpersonu sastāvā vairāk sieviešu, un šajā sakarā par piemēru uzskata ANO miera uzturēšanas spēku Libērijā sieviešu policijas virsnieku kontingentu;

78.  aicina PV/AP veikt atbilstošus pasākumus, lai uzlabotu Eiropas resursu un spēju izmantošanu civilās misijās, ar bažām norādot uz augstām drošības pasākumu izmaksām ES misijā tiesiskuma sekmēšanai Irākā un ES Policijas misijā Afganistānā, ko uzticēts veikt privātiem drošības uzņēmumiem;

79.  atbalsta nepieciešamību iestāžu līmenī izveidot stingrākas procedūras, lai regulāri un atbilstīgi kopējiem kritērijiem uz vietas novērtētu misiju reālo darbību; uzskata, ka tas ļautu novērtēt pieredzes izmantošanu no politiski stratēģiskā, tehniskā, tiesiskā un operatīvā viedokļa un ilgtermiņā izveidot pamatu, lai uzlabotu esošās darbības, un kritērijus, ko piemērot ārkārtas krīzes gadījumos, labāk līdzsvarojot stratēģiskās intereses un pieejamos resursus;

Partnerattiecību drošība

80.  apstiprina, ka daudzpolu starptautiskās sistēmas attīstības tendence un stratēģisko partnerattiecību izveide jāīsteno, aktīvi uzņemoties atbalstīt multilaterālismu kā raksturīgāko tendenci, ņemot vērā vispārējo tiesiskuma ievērošanu, ES īpašo raksturu un globalizācijas procesam raksturīgo pieaugošo savstarpējo atkarību;

81.  atkārtoti uzsver, ka ES pilnībā ievēro ANO Statūtu noteikumus un principus, un atzīst, ka par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu pasaulē galvenokārt ir atbildīga ANO Drošības padome;

82.  norāda, ka Lisabonas līgums paredz, ka ES jāatbalsta multilaterāli risinājumi, it īpaši ANO ietvaros, un ES starptautiskās darbībās jābalsta uz ANO Statūtu principiem, starptautiskajām tiesībām un ES principiem un vērtībām;

83.  atzīst, ka ar Lisabonas līgumu tiesiskā ziņā pārvarēts iepriekšējais dalījums starp Savienības un Kopienas politikām, nosakot, ka Savienība ir unikāls tiesību subjekts, un nostiprinot ES tiesiskās kārtības autonomiju starptautisko tiesību aspektā, pat ja ir apdraudēta starptautiskā drošība, kā jau Eiropas Savienības Tiesa noteica Kadi lietā (saskaņā ar kuru “starptautiskās tiesības var iespiesties ES tiesību sistēmā tikai atbilstoši nosacījumiem, kurus izvirza Kopienas konstitucionālie principi”);

84.  aicina ANO Drošības padomē esošās ES dalībvalstis aizsargāt ES kopējās nostājas un intereses un veicināt ANO reformu, kuras rezultātā ES iegūtu pastāvīgu vietu ANO Drošības padomē;

85.  uzsver vajadzību stiprināt ES un ANO sadarbību krīžu pārvaldības jomā, jo īpaši krīzes agrīnā posmā un atjaunošanas procesos pēc konfliktiem, ciešā saistībā ar nesen nodibinātā EĀDD attiecīgajām struktūrām;

86.  aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai racionalizētu ES efektīvo dalību ANO Ģenerālās asamblejas sanāksmēs;

87.  atzīst, ka NATO saglabā galveno lomu tās dalībvalstu kopējā aizsardzībā un attiecas arī uz valstīm, kas nav tās dalībvalstis; atgādina par nepieciešamību pēc konstruktīvas sadarbības starp ES un NATO, it īpaši tajās operāciju zonās, kur abas organizācijas vienlaikus izvērš aktīvu darbību; ar nepacietību gaida augstās pārstāves priekšlikumus saistībā ar 2010. gada septembra Eiropadomes secinājumiem attiecībā uz ES un NATO sadarbību krīžu vadības jomā;

88.  atzinīgi vērtē vienošanos NATO jaunajā stratēģiskajā koncepcijā turpināt ES un NATO stratēģiskās partnerības nostiprināšanu; atkārtoti apstiprina, ka vairums jaunajā stratēģiskajā koncepcijā noteikto apdraudējumu attiecas arī uz ES, kā arī to, cik svarīgi ir uzlabot ES un NATO sadarbību krīžu pārvaldībā, izmantojot savstarpēju atbalstu un ievērojot lēmumu pieņemšanas autonomiju; vērš uzmanību uz nepieciešamību izvairīties no liekas centienu un resursu dublēšanas un aicina ES un NATO ar atbilstīgiem līdzekļiem padziļināt sadarbību saistībā ar vispusīgu pieeju krīzēm, kurās abas organizācijas iesaistās attiecīgajā teritorijā; mudina NATO stingri ierobežot civilo spēju attīstību, lai izvairītos no dublēšanās;

89.  uzsver Āfrikas kontinenta nozīmīgo lomu ES drošībā, miera uzturēšanā un konfliktu novēršanā; atbalsta ciešu ES un Āfrikas Savienības (ĀS) sadarbību Miera un drošības partnerības ietvaros saistībā ar Āfrikas un ES apvienoto stratēģiju; mudina vairāk iesaistīt Āfrikas Savienību un noteikt tai lielāku atbildību, galvenokārt attiecībā uz krīžu pārvaldību, un vēlreiz apstiprina, ka Komisijai un dalībvalstīm jāapņemas veikt konkrētus pasākumus cīņā pret kājnieku ieroču un vieglo ieroču tirdzniecību un izplatīšanu; atbalsta Tripoles deklarācijā minēto uzdevumu izveidot pilnībā funkcionējošu Āfrikas miera un drošības sistēmu;

90.  īpaši iesaka attīstīt Āfrikas agrās brīdināšanas un konfliktu novēršanas spējas, stiprināt padomdevēju grupas starpniecības spējas un izskatīt iespēju īstenot Prodi ziņojuma ieteikumus attiecībā uz Āfrikas miera uzturēšanas operāciju finansējumu; mudina attīstīt sadarbības attiecības un stiprināt Āfrikas subreģionālo organizāciju iespējas;

91.  atgādina, ka līdztekus partnerībām ar citām starptautiskajām organizācijām, piemēram, ANO, NATO un ĀS, ir jāuzlabo sadarbība ar atsevišķām trešām valstīm KDAP kontekstā; norāda, ka pieredze liecina, ka trešās valstis var sniegt nozīmīgus līdzekļus, cilvēkresursus un zināšanas KDAP misijām ‐ kā, piemēram, EUFOR Chad/CAR kontekstā, kad Krievija nodrošināja ļoti nepieciešamos helikopterus, un EUFOR Althea kontekstā, kad tādas valstis kā Turcija un Maroka nodrošināja ievērojamu daudzumu karavīru; turklāt uzskata, ka trešo valstu iesaistīšana var uzlabot KDAP operāciju leģitimitāti un palīdzēt izveidot plašāku drošības dialogu ar svarīgiem partneriem, vienlaikus īstenojot apņemšanos veicināt cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu;

92.  uzskata, ka šādā dialogā jāizskata attiecīgo draudu novērtējums, jāietver (attiecīgos gadījumos) trešo valstu dalība ES operācijās un apmācībās un jāveicina ciešāka iesaistīšanās visos aspektos; uzskata, ka, lai veicinātu sadarbību ar trešām valstīm un izvairītos no kavēšanās, ko var izraisīt katra konkrētā ieguldījuma apspriešana, ir jānovērš procedurāli šķēršļi; uzskata, ka šajā nolūkā ar dažām trešām valstīm varētu noslēgt pamatnolīgumus un noteikt standarta procedūras, lai veicinātu šo valstu ieguldījumu;

93.  uzsver, cik svarīga KDAP jomā ir sadarbība ar ES kaimiņvalstīm, kurai jābūt reģionāli līdzsvarotai un jāsniedz plašs iespēju klāsts, kas rosinātu drošības sektora reformas partnervalstīs, un tas ne tikai palīdzētu palielināt civilās un militārās spējas, lai ļautu ES austrumu un dienvidu partneriem piedalīties KDAP misijās, bet arī piešķirtu tai lielāku atbalstu reģionālās drošības nodrošināšanā;

o
o   o

94.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, NATO Parlamentārajai asamblejai, ANO ģenerālsekretāram un NATO ģenerālsekretāram.

(1) OV L 201, 3.8.2010., 30. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0419. (3) OV C 349E, 22.12.2010., 63. lpp.