Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “Par jaunu pārvaldību starptautiskajās organizācijās”(1),

–  ņemot vērā Savienības un dalībvalstu lojālas sadarbības principu, kas minēts Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. panta 1. punktu un 2. punkta h) apakšpunktu, kuros Savienība aicināta veicināt kopīgu problēmu risināšanu daudzpusējās struktūrās, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijā, un sasniegt augstu sadarbības līmeni, lai sekmētu starptautisku sistēmu, kuras pamatā būtu ciešāka daudzpusēja sadarbība un laba pasaules līmeņa vadība,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju par Eiropas Savienības līdzdalību Apvienoto Nāciju Organizācijas darbā2, kas pieņemta 2011. gada 3. maijā(2),

–  ņemot vērā ES prioritātes ANO Ģenerālās asamblejas 65. sesijā, ko Padome pieņēma 2010. gada 25. maijā(3),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada septembrī noteiktos iekšējos pasākumus, lai uzlabotu Eiropas Savienības ārpolitiku, izmantojot integrētāku pieeju(4),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī pieņemto Eiropas drošības stratēģiju “Droša Eiropa labākā pasaulē” un Padomes 2008. gada 12. decembra ziņojumu “Sniegt drošību mainīgā pasaulē” par šīs stratēģijas īstenošanu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Eiropas Savienība un ANO ‐ daudzpusējas sadarbības izvēle” (COM(2003)0526),

–  ņemot vērā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par EDSO pilnveidošanu ‐ ES loma(5),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Savienības ekonomikas pārvaldības un stabilitātes sistēmas uzlabošanu, it īpaši euro zonā(6),

–  ņemot vērā 2010. gada 19. maija rezolūciju par institucionālajiem aspektiem saistībā ar Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai(7),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. marta ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 65. sesiju(8),

–  ņemot vērā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par NATO lomu ES drošības sistēmā(9),

–  ņemot vērā 2006. gada 14. marta rezolūciju par Starptautiskā Valūtas fonda stratēģijas pārskatīšanu(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A7–0181/2011),

A.  tā kā globalizācijas procesi rada gan plašas iespējas, gan problēmas un draudus pasaules līmeņa vadībai, vienlaikus atklājot sociālās sistēmas nepilnības un trūkumus, tostarp finanšu tirgos, energoapgādes drošības, nabadzības izskaušanas, klimata pārmaiņu politikas un cilvēktiesību pārkāpumu jomā; tā kā, lai risinātu globālus problēmas un draudus, nepieciešama pasaules mēroga sadarbība un kopēja rīcība, kā arī efektīvas institūcijas un saistoši noteikumi; tā kā ‐ lai starptautiskās organizācijas būtu leģitīmas un efektīvas, tām jāņem vērā visu globalizētās pasaules valstu likumīgās intereses;

B.  tā kā 2003. gada Eiropas drošības stratēģijā norādīts, ka ES apņemšanās nodrošināt efektīvu daudzpusēju sadarbību ir Eiropas ārējās darbības pamatprincips; tā kā Eiropas Savienībai, pamatojoties uz tās iekšpolitisko pieredzi valstu un institūciju sadarbības, uz noteikumiem pamatotas kārtības un dažāda mēroga daudzpusējas sadarbības jomā, ir īpašs pasaules mēroga pienākums, kurš ir jāturpina pildīt; tā kā ES ir spēkā vērtības ‐ piemēram, cilvēktiesību ievērošana, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, brālība un tiesiskums ‐ un politikas instrumenti, tostarp atsevišķas juridiskās personas statuss, kas nepieciešami daudzpusējo struktūru stiprināšanai;

C.  tā kā pievienotā vērtība no ES dalības daudzpusējās organizācijās ir jomās, kurās tai ir ekskluzīvas vai dalītas kompetences: ekonomika un tirdzniecība, vides politika, attīstības atbalsts un drošības un aizsardzības politika; tā kā ES var sniegt pievienoto vērtību arī tajās daudzpusējās organizācijās vai augstākā līmeņa sanāksmēs, kurās nav pārstāvētas visas ES dalībvalstis;

D.  tā kā Lisabonas līgums, ieviešot Savienības juridiskās personas statusu, uzlabo ES iespējas pievienoties dažādām starptautiskām organizācijām, piešķir Savienībai plašākas pilnvaras ārējo darbību jomā un nodrošina iespēju ES pasaulē paust skaidrāku un stingrāku viedokli, proti, izveidojot amatu ‐ Komisijas priekšsēdētāja vietnieks / Savienības augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un iestādi ‐ Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD), kā arī mudina Savienību īstenot visa veida savstarpēji izdevīgu sadarbību ar attiecīgām starptautiskām un reģionālām organizācijām un valstu grupām un tā kā šis Līgums sniedz Savienībai iespēju organizēties tā, lai kļūtu par ietekmīgu pasaules līmeņa dalībnieci;

E.  tā kā saskaņā ar LES 21. panta 2. punkta h) apakšpunktu Savienība sekmē starptautisku sistēmu, kuras pamatā ir ciešāka daudzpusēja sadarbība un laba pasaules līmeņa vadība, un tā kā atbilstīgi LES 32. pantam ES dalībvalstis, saskaņojot savas darbības, nodrošina to, ka Savienība spēj aizstāvēt savas intereses un vērtības starptautiskā mērogā; uzsver ‐ lai īstenotu ES apņemšanos kļūt par globālu spēku, tai ir jāspēj un jāgrib ierosināt būtiskas daudzpusēju organizāciju un struktūru reformas;

F.  tā kā ar Lisabonas līgumu ES ārējās pārstāvības jomā tika izveidotas jaunas pastāvīgas struktūras, paredzot, ka jaunie ES pārstāvji pārņem pienākumus, kurus iepriekš veica ES rotējošā prezidentūra, un tā kā EĀDD izveide sniedz iespēju īstenot efektīvu daudzpusēju diplomātiju;

G.  tā kā ES un tās dalībvalstu pārstāvība daudzpusējās organizācijās, neoficiālās augstākā līmeņa sanāksmēs un starptautiskā vidē ir sadrumstalota, bieži vien neefektīva un joprojām būtiski atšķiras; tā kā Savienības ārējā pārstāvība ir attīstījusies drīzāk izkliedēti un nesaskaņoti, nevis īpaši plānotā veidā; tā kā stipri sadrumstalota ārējā pārstāvība visdrīzāk traucēs ES paust savu nostāju un īstenot apņemšanos par efektīvu daudzpusēju sadarbību un pasaules līmeņa pārvaldību un tā kā ES nepietiekamās kompetences un neefektīvi koordinācijas mehānismi, iespējams, neļaus tai paust vienotu viedokli starptautiskā līmenī, tādējādi mazinot tās izlēmību un autoritāti; tā kā, lai veicinātu Lisabonas līguma pilna potenciāla izmantošanu starptautiskā mērogā, ir vajadzīga stingra politiskā griba un elastīgums no dalībvalstu puses jautājumos par to pārstāvību un tā kā ES statuss starptautiskās organizācijās bieži vien atpaliek no ES kompetenču attīstības;

H.  tā kā ES ārējā pārstāvība daudzpusējās organizācijās izpaužas dažādi ‐ ir struktūras, kurās visas dalībvalstis ir pilntiesīgi locekļi un ES ir novērotājas statuss (piemēram, Starptautiskā Monetārās un finanšu komiteja, Attīstības komiteja, Eiropas Padome), struktūras, kurās gan visas dalībvalstis, gan ES ir pilntiesīgi locekļi (piemēram, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, PTO) vai pilntiesīgi dalībnieki (piemēram, G-8/G-20), un ir struktūras, kurās dažas ES dalībvalstis ir pilntiesīgi locekļi un ES nav nekāda statusa (ANO Drošības padome, dažas starptautiskās finanšu iestādes); tā kā sarežģītākās situācijas rodas gadījumos, kuros ES un dalībvalstīm ir dalīta kompetence vai kuros saduras ekskluzīvās un dalītās kompetences jomas;

I.  tā kā globālā finanšu krīze ir paātrinājusi relatīvās ekonomiskās ietekmes pāreju no attīstītajām valstīm uz jaunās tirgus ekonomikas valstīm un tā kā, ņemot vērā šo faktu, ES pasaulē varēs paust stingru un efektīvu viedokli, ja šis viedoklis ir vienots;

J.  tā kā ES dalībvalstis par prioritāti ir noteikušas pasākumus ANO reformēšanai un stiprināšanai, lai nodrošinātu līdzsvarotāku ģeogrāfisko pārstāvību, Drošības padomē atainotu mūsdienu mainīgo ģeopolitisko situāciju un lai ANO padarītu spējīgu pildīt savus pienākumus un efektīvi rīkoties, rodot risinājumus globālām problēmām un reaģējot uz lielākajiem draudiem; tā kā ES nodrošina vairāk nekā trešdaļu no ANO pamatbudžeta, vairāk nekā divas piektdaļas no ANO miera uzturēšanas operāciju budžeta un apmēram pusi no visiem ieguldījumiem ANO fondos un programmās un tā kā tās politiskajai ietekmei ir jābūt saskaņā ar tās finansiālo ieguldījumu;

K.  tā kā tādus institucionālos mehānismus kā ES dalībvalstu ciešāka un efektīvāka koordinācija var uzskatīt par veidu, kā sasniegt mērķi par ES un dalībvalstu vienotu ārējo pārstāvību un tā kā šādā nolūkā to var veicināt apspriedes starp dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu KĀDP/KDAP jomās;

L.  tā kā pēc Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas 2010. gada balsstiesību un kvotu reformas palielinājās jauno tirgus ekonomikas valstu un jaunattīstības valstu balsstiesības un pārstāvība starptautiskajās finanšu iestādēs, ko sekmēja Eiropas ieguldītais; tā kā ES loma ‐ neatkarīgi no tās iemaksu apjoma šo iestāžu kapitālā ‐ precīzi neatspoguļo tās ietekmi pasaules ekonomikā un tirdzniecībā un tā kā pašreizējā ārējo pārstāvniecību sistēma rada augstas darījumu un koordinācijas izmaksas;

M.  tā kā, īstenojot ES un NATO kopīgo mērķi par “stratēģiskas partnerības” izveidi, būtu jānodrošina efektīva sinerģija un maksimāli jāizmanto abu organizāciju vērtības un jānodrošina efektīva sadarbība; tā kā ES un NATO būtu jānodrošina efektīva krīžu vadība, lai atrastu labāko krīzes pārvarēšanas risinājumu, rīkojoties patiesi koordinēti un maksimāli izmantojot abu organizāciju pieredzi un resursus atbilstīgi NATO 1999. gadā Vašingtonas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtajiem secinājumiem, 2002. gadā Nicā notikušajai Eiropadomes sanāksmei, ES un NATO 2002. gada 16. decembra kopīgajai deklarācijai, un ņemot vērā NATO 2010. gada Lisabonas augstākā līmeņa sanāksmes iznākumu;

N.  tā kā starptautiskajai augstākā līmeņa sanāksmju diplomātijai būtu jāstiprina tās potenciāls, lai stimulētu plašāku daudzpusēju sadarbību ar mērķi pasaulē veicināt drošību, sasniedzot Tūkstošgades attīstības mērķus un paaugstinot cilvēku drošības līmeni;

O.  tā kā notiekošās dramatiskās demogrāfiskās izmaiņas ES un ārpus tās ietekmēs daudzpusēju sadarbību, jo jaunā situācija prasīs attiecīgi pielāgot noteikumus par dalību, vietām un balsstiesībām daudzpusējās organizācijās; tā kā attiecīgi, lai nodrošinātu līdzsvarotāku pārstāvību, kura neizbēgami lielā mērā ietekmēs ES dalībvalstis, ES, pilnībā izmantojot diplomātiskos instrumentus, būtu jāprasa, lai jaunās tirgus ekonomikas valstis apņemtos jaunajā daudzpusējā sistēmā rīkoties konstruktīvi un pārredzami, jo īpaši ilgtspējīgas attīstības, nabadzības izskaušanas, terorisma apkarošanas un starptautiskās organizētās noziedzības un klimata pārmaiņu jomā; tā kā ES, piedaloties jaunās globālās pārvaldības struktūrās un jaunu noteikumu un principu apspriešanā, būs jāpanāk kompromiss ar tām valstīm un jaunajiem dalībniekiem, kuri vēlas tikt uzklausīti starptautiskā mērogā;

P.  tā kā visu ES ārējo darbību pamatā vajadzētu būt demokrātijas un cilvēktiesību, jo īpaši sieviešu un bērnu tiesību, un vārda brīvības, tiesiskuma, drošības stiprināšanas, demokrātiskas stabilitātes, labklājības un taisnīga ienākumu, labklājības un izredžu sadalījuma sabiedrībā veicināšanai; tā kā ar ES ārējām darbībām būtu noteikti jāstiprina starptautiskā kriminālās tiesvedības sistēma, jāsekmē pārskatatbildība un jādara gals nesodāmībai, kā arī jāveicina Starptautiskās Krimināltiesas kā vienīgās pastāvīgās un neatkarīgās tiesu iestādes svarīgais darbs,

Pastiprināt ES lomu daudzpusējā sistēmā

1.  norāda, ka ES konsensa panākšanas un saskaņotas darbības īstenošanas mehānismi padara to par labu modeli uz noteikumiem balstītai starptautiskai kārtībai, un tādēļ uzsver, ka ES ir jāsadarbojas ar vadošajiem reģionālajiem spēkiem un aktīvi jāpiedalās tādas starptautiskās vides veidošanā un uzlabošanā, kas palīdz ES veicināt savas vērtības un intereses, kā to prasa Līgums; jo īpaši attiecībā uz jomām, kur tai ir ekskluzīva vai dalīta kompetence, uzskata ‐ ja ES vēlas kļūt par globālu spēku un nostiprināt savas pozīcijas, ir ļoti svarīgi, lai tā uzlabotu iekšējo koordināciju, kas nepieciešama vienota viedokļa paušanai, lai tā spētu veidot daudzpusēju sadarbību un vadīt kolektīvu darbību ar mērķi risināt starptautiskas problēmas, proti, kas izriet no pienākuma aizsargāt cilvēku drošību un nepieciešamības vairot to, lai panāktu pasaules mēroga drošību;

2.  uzsver, ka pasaulē ir strauji palielinājies politisko un humanitāro krīžu skaits, tādēļ ir jāīsteno kvalitatīvāka un preventīvāka ES daudzpusējā darbība; tādēļ akcentē, ka ES ir jāizmanto brīdis un labāk jāizmanto ārpolitikas instrumenti, lai nodrošinātu tās ietekmes labāku izmantošanu daudzpusējās organizācijās, un efektīvāk jāvada pašreizējo un turpmāko starptautisko krīžu pārvarēšana;

3.  uzskata, ka daudzpusējās politikas izstrādē ir vairāk jāiesaista nevalstiskie dalībnieki un jaunajās starptautisko organizāciju pārvaldības struktūrās ir jāveicina un jāsekmē plašāka apspriešanās ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sociālajiem partneriem; atzīst, ka to pieredze, resursi un ietekme ir ļoti svarīgi, lai uzlabotu daudzpusējās sadarbības leģitimitāti un efektivitāti; atgādina, ka krīzes situāciju risināšanā ir jāizmanto augšupēja pieeja;

4.  uzsver, ka Savienībai ‐ pastiprinot sadarbību, uzlabojot iestādes un iesaistot visas ieinteresētās personas ‐ ir jāieņem aktīva un vadoša loma globālās pārvaldības reformēšanā, lai starptautiskās iestādes un organizācijas padarītu leģitīmākas, efektīvākas un vērstas uz kopīgu atbildību, vienlaikus šajā procesā nostiprinot savu pozīciju, virzoties uz savu mērķu un prioritāšu sasniegšanu un aizstāvot savus principus, vērtības un intereses; uzstāj, ka PV/AP un Komisijai, cieši sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu, ir periodiski jāizvērtē to ieguldījums globālās vadības reformā un tas, kā šīs reformas var palīdzēt ES sev izveidot un panākt nozīmīgāku lomu;

5.  uzskata, ka ES dalībvalstīm ir vairāk jāņem vērā, ka ES sniedz pievienoto vērtību to mērķu sasniegšanā, kurus tās nevarētu sasniegt neatkarīgi, un jāpaļaujas uz to un ka vienota ES viedokļa paušana ne tikai palielina iespējas panākt labvēlīgu iznākumu, bet arī vairo ES leģitimitāti un uzticēšanos tai kā svarīgam starptautiskam spēkam mainīgā pasaulē;

6.  uzsver, ka ārējā pārstāvībā ir jāpiemēro stratēģiska pieeja un vienots pamats, izstrādājot īpaši izstrādātu ES stratēģiju attiecībā uz katru daudzpusējo organizāciju, lai palielinātu ES lomu un nostiprinātu tās stāvokli; prasa Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei un Komisijai izstrādāt Balto grāmatu par ES lomu daudzpusējās organizācijās, ierosinot vispusīgu un stratēģisku pieeju attiecībā uz tuvāko un vidēji tuvo nākotni līdz 2020. gadam;

7.  atgādina, ka PV/AP pienākums ir pārstāvēt Eiropas Savienības diplomātiju un paust tās viedokli un ka šī iemesla dēļ ir jānostiprina viņas statuss ir daudzpusējās organizācijās;

8.  aicina ES un tās dalībvalstis sistemātiski un stratēģiski pārskatīt pašreizējos noteikumus attiecībā uz Savienības lomu un tās iestāžu pārstāvību daudzpusējās organizācijās un rast veidus, kā pakāpeniski palielināt ES ārējo pārstāvību atbilstīgi tās kompetencēm un Lisabonas līguma sniegtajiem institucionālajiem jauninājumiem, panākot jaunu institucionālo līdzsvaru starp ES iestādēm un dalībvalstīm; turklāt mudina ES un dalībvalstis apzināt struktūras, kuru pašreizējie noteikumi ir novecojuši, nepareizi vai neefektīvi un ir jāpārskata un jāmaina; tādēļ uzsver, ka institucionālās loģikas labad ir jāpanāk lielāka saskaņotība attiecībā uz ES dažādo statusu daudzpusējās organizācijās un nolīgumu struktūrās, un aicina Padomi izstrādāt skaidru sistēmu šajā jomā;

9.  uzskata, ka pašreizējā fiskālās taupības un budžeta ierobežošanas režīmā Eiropas sadarbība nav izvēles iespēja, bet gan nepieciešamība; atzinīgi vērtē plaša mēroga taupības pasākumus, kas paredz uzlabot, racionalizēt un koncentrēt dalībvalstu kopīgo diplomātiju EĀDD, Komisijā un ES delegācijās, lai likvidētu nevajadzīgi sarežģītas procedūras un dārgi izmaksājošu dubultu pārstāvību daudzos starptautiskos forumos; šajā sakarībā uzskata, ka ir ļoti svarīgi šajā pasākumā gūt citu daudzpusējo organizāciju biedru atbalstu, kam ir rūpīgi jāsagatavojas;

10.  uzskata, ka pašsaprotami un atbilstīgi Lisabonas līgumam ekskluzīvo Savienības kompetenču jomās ES ir jābūt galvenajai pārstāvei, kas ir pilntiesīga attiecīgās daudzpusējās organizācijas locekle, savukārt dalībvalstis šajā organizācijā var būt ‐ tomēr var arī nebūt ‐ locekles, parasti bez neatkarīga statusa; uzskata, ka dalībvalstīm, ja tās saglabā savu pārstāvību organizācijās, kurās ir Savienības ekskluzīvas kompetences, tām jāatbalsta nostāja, kuru ES pauž šo dalībvalstu vārdā; turklāt uzskata, ka jomās, kurās pārsvarā ir Savienības kompetences, būtu jāīsteno princips, ka pārstāvēta tiek gan ES, gan tās dalībvalstis, vienlaikus nepieļaujot atšķirīgus ES un atsevišķu dalībvalstu balsojumus;

11.  uzsver, ka saistībā ar ES dalībvalstu novēloto un nesaistīto reakciju uz politisko nestabilitāti, kas izplatījās Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, ir efektīvāk jāizmanto Lisabonas līguma ieviestie institucionālie jauninājumi, lai reakcijas būtu savlaicīgākas un saskaņotākas; turklāt uzsver, ka ES ir jāuzlabo konfliktu novēršanas un krīžu pārvarēšanas iemaņas, lai efektīvi risinātu krīzes situācijas nākotnē;

12.  atzīst ES izšķirošo lomu misijā pret pirātismu ATALANTA, kurā ES jūras spēki ir uzņēmušies galveno lomu daudzpusējā kontekstā, atbalstot Āfrikas Savienības (AMISOM) misiju un piedaloties lauka darbību koordinācijā ar NATO un valstu flotēm;

13.  uzsver, ka ir ievērojami jāpalielina kvalificēto darbinieku skaits tajās ES delegācijās, kas atrodas starptautisku organizāciju koncentrācijas vietās, piemēram, Ņujorkā, Ženēvā, Romā, Vīnē un Nairobi, neskarot citas ES delegācijas, lai tās spētu veiksmīgi un efektīvi pārstāvēt ES intereses; vienlaikus uzsver, ka jānodrošina papildu resursi ĒĀDD galvenajā mītnē, jo īpaši tā krīzes pārvarēšanas struktūrās, kā arī Globālo un daudzpusējo jautājumu ģenerāldirektorātā;

ES nozīme ANO sistēmā

14.  ņemot vērā, ka ANO ir vienīgā starptautiskā organizācija, kurā pārstāvētas visas pasaules valstis, un galvenā organizācija, kurā var panākt efektīvu daudzpusēju sadarbību, aicina ES un dalībvalstis censties pastiprināt ES nozīmi un spējas šajā globālajā daudzpusējā sistēmā; uzsver, ka ES stratēģiskais atbalsts ANO ir jāpārvērš praktiskā darbībā, jo īpaši attiecībā uz tās politiku un rīcības veidiem humanitārajā jomā (reaģēšana krīzes un ārkārtējās situācijās, attīstības palīdzība, pasākumi cīņā pret nabadzību, palīdzības ārkārtas situācijās un resursu mobilizācija, lai rīkotos dabas katastrofu gadījumā), kā arī konfliktu novēršanas jomā; aicina ES pieņemt skaidru nostāju, lai mudinātu nostiprināt ANO pilsoniskās sabiedrības instrumentus un to, lai visas valstis, valstu grupas un daudzpusējie partneri stingri ievērotu un piemērotu starptautiskos tiesību aktus;

15.  ņemot vērā to, ka vairākās ANO programmās un konferencēs (UNDP, UNCTAD, OHCHR, UNHRC) ES ir tikai novērotājas statusā, kaut gan ES ir nozīmīga līdzekļu devēja un tai ir nozīmīgas politiskas intereses šajās programmās, aicina ES un tās dalībvalstis rast risinājumus šai pretrunai;

16.  uzsver, ka ir jāpanāk jauns institucionālais līdzsvars starp G-20 jauno lomu, ANO un tās aģentūrām, kā arī starptautiskajām finanšu iestādēm; šajā sakarībā mudina ES un dalībvalstis pastiprināt globālo vadību un rast risinājumus, kā vēl vairāk uzlabot “G” valstu apvienību un ANO sistēmas koordināciju, jo šīs grupas lietderīgi varētu pārvaldīt ekonomikas dimensiju, ar priekšnoteikumu, ka ANO saglabā galveno lomu un joprojām paliek leģitīmā globālās rīcības iestāde; uzskatot, ka G-8 un G-20 ir nozīmīgi forumi, lai noteiktu globālu rīcību, un tajos ES arī turpmāk ir jāsniedz ieguldījums ar saskaņotām nostājām, aicina ES un dalībvalstīm panākt uzlabojumus globālajā pārvaldībā, kas ļautu maksimāli izmantot pieejamo sinerģismu un komplementaritāti un nevājinātu ANO sistēmu;

ANO Ģenerālā asambleja

17.  saglabājot ES novērotājas statusu ANO Ģenerālajā asamblejā un ņemot vērā ANO Statūtus un tās starpvaldību būtību, mudina ES ‐ lai jaunie ES pārstāvji varētu efektīvi un savlaicīgi paust viedokli globālos jautājumos ‐ nodrošināt vajadzīgo sistēmu, lai ES varētu efektīvi piedalīties ANO Ģenerālās asamblejas darbā, vienlaikus pilnībā izmantojot tai piešķirtās pilnvaras kā reģionālās integrācijas organizācijai, efektīvi piedaloties un pilnīgi un vispusīgi apspriežoties ar ANO dalībvalstīm;

18.  visnotaļ atzinīgi vērtē to, ka ANO Ģenerālā asambleja 2011. gada 3. maijā pieņēma rezolūciju par Eiropas Savienības līdzdalību ANO darbā, kurā ņemtas vērā Lisabonas līgumā noteiktās institucionālās izmaiņas un kas dod iespēju ES pārstāvjiem efektīvi un savlaicīgi pārstāvēt un atbalstīt ES nostājas ANO, izmantojot noteikumu kopumu, kas dod tiesības ES delegācijai iebilst, kā arī sniegt atbildes, kā arī iespējas sniegt mutiskus priekšlikumus un grozījumus;

19.  ņemot vērā reģionālo bloku aizvien pieaugošo nozīmību starptautiskajās attiecībās un pilnībā ievērojot ANO starpvaldību struktūru, aicina ES dalībvalstis veicināt pārmaiņas ANO Ģenerālās asamblejas dalības struktūrā, nostiprinot reģionālās integrācijas organizāciju statusu, panākot lielāku integrāciju, piemēram, saņemot juridiskās personas statusu, lai kļūtu par pilnvērtīgām novērotājām;

ANO Drošības padome

20.  uzsver, ka ir jāveic vispusīga ANO Drošības padomes reforma, pamatojoties uz pašu pirmo sarunu dokumentu un ņemot vērā plašo atbalstu ANO Drošības padomes reformai, lai panāktu lielāku skaidrību attiecībā uz ANO Drošības padomes kompetencēm saistībā ar citām ANO struktūrām, kā arī lai pārskatītu ANO Drošības padomes darbības metodes; turklāt uzsver, ka jānostiprina ANO Drošības padomes leģitimitāte, reģionālā pārstāvība un efektivitāte, kā arī jānodrošina saskaņotāka ES dalībvalstu nostāja šajos jautājumos;

21.  atkārtoti pauž viedokli, ka atbilstīgi Lisabonas līguma mērķiem nostiprināt ES ārpolitiku un ES lomu starptautiskā miera, drošības un regulējuma nodrošināšanā, pastāvīga ES pārstāvība paplašinātā un reformētā ANO Drošības padomē ir Eiropas Savienības ilgtermiņa mērķis; aicina PV/ AP uzņemties iniciatīvu, lai izstrādātu dalībvalstu kopēju nostāju šajā jautājumā; ierosina ‐ lai nākotnē sasniegtu šo mērķi, strādāt, lai ES Padomē sākotnēji saskaņotu nostājas par jaunu pastāvīgo locekļu iedibināšanu ANO Drošības padomē, kā arī par Drošības padomes lēmumu pieņemšanas kārtības reformu, virzoties uz pastiprināta kvalificēta balsu vairākuma izmantošanu;

22.  aicina augsto pārstāvi / priekšsēdētāja vietnieci, pildot savus pienākumus kā Ārlietu padomes priekšsēdētājai, censties nodrošināt kopējas ES nostājas jautājumos, par kuriem jālemj ANO Drošības padomē, lai varētu īstenot šīs nostājas, vienoti balsojot; mudina PV/AP, EĀDD un dalībvalstis aktīvāk strādāt, lai izveidotu sadarbības mehānismus ar mērķi nodrošināt, ka ES dalībvalstis, kuras ir ANO Drošības padomes locekles, tajā aizstāv ES kopējo nostāju;

23.  aicina ANO Drošības padomē pārstāvētās ES dalībvalstis pienācīgi informēt pārējās ES dalībvalstis par to nostājām un darbībām un ar tām dalīties informācijā par jaunākajiem notikumiem šajā struktūrā; atzinīgi vērtē jaunizveidoto kārtību, kad ES pārstāvi parasti aicina piedalīties plānotajās ANO Drošības padomes apspriedēs un tas ar ierobežotām tiesībām izteikties var piedalīties ANO Drošības padomē;

ANO Cilvēktiesību padome

24.  uzsver, ka nepieciešams koordinēt ES dalībvalstu nostāju un veicināt ES darbību saskaņotību, pamanāmību un uzticamību UNHRC; atzinīgi vērtē Cilvēktiesību un demokrātijas direktorāta izveidi EĀDD sistēmā un mudina PV/AP nodrošināt, ka jaunie noteikumi uzlabo ES spējas īstenot saziņu un sadarboties ar citu reģionu bloku valstīm kopīgu iniciatīvu īstenošanai; uzskata, ka jānosaka skaidri kritēriji dalībai UNCHR un valstīm, kurās ir bieži un plaši izplatīti cilvēktiesību pārkāpumi, nevarētu būt atļauts kļūt par šīs struktūras dalībvalstīm; mudina EĀDD un augsto pārstāvi / priekšsēdētāja vietnieci rīkoties, lai pēc iespējas ātrāk pabeigtu bijušo Padomes un Komisijas delegāciju apvienošanu Ženēvā;

ES nozīme starptautiskajās finanšu iestādēs

25.  uzsver, ka, atbilstoši tās lomai kā vienai no pasaules vadošajiem ekonomiskajiem spēkiem, ir jāpārskata pasākumi, kas saistīti ar euro zonas valstu / ES pārstāvību starptautiskās iestādēs jautājumos par ekonomikas, monetāro un finanšu stabilitāti;

Starptautiskais Valūtas fonds

26.  ņemot vērā ES ekonomikas un monetāro kompetenci, euro zonas globālo ietekmi un lielāku atbildību attiecībā uz pasaules ekonomikas stabilitāti, uzstāj, ka, risinot starptautiskus ekonomikas un finanšu pārvaldības jautājumus, ir jāpauž vienots viedoklis;

27.  tā kā Vācijai, Apvienotajai Karalistei un Francijai Starptautiskajā Valūtas fondā katrai ir viena vieta un pārējās ES dalībvalstis ir sadalītas pa septiņām valstu grupām, katrai no kurām ir viena vieta, mudina ES un dalībvalstis risināt jautājumu par neefektīvu ārējo pārstāvību ekonomikas un finanšu jomā, kas ierobežo ES ietekmi, lai arī Starptautiskajā Valūtas fondā visām ES dalībvalstīm kopā ir vairāk nekā 30 % balsu; uzskata, ka monetārā politika ir ES ekskluzīvās kompetences joma dalībvalstīs, kas ietilpst euro zonā, mudina ES un attiecīgās dalībvalstis drīzumā vienoties par kopīgu vietu un grupu Starptautiskā Valūtas fonda valdē, iespējams, sākotnēji izveidojot euro zonas grupu, ar domu vēlāk to pārveidot par saskaņotu ES pārstāvību, kurā piedalītos Komisija un kuru kontrolētu Parlaments;

28.  atgādina ES un tās dalībvalstīm, ka jāizmanto nākošās kārtējās SVF izpilddirektoru vēlēšanas 2012. gadā, lai racionalizētu un saskaņoti censtos panākt vienotu euro zonas vietu visām monetārās savienības dalībvalstīm un grupu pārējām dalībvalstīm, kurās nav euro;

29.  ņemot vērā, ka Starptautiskā Valūtas fonda valdē nav oficiāli pārstāvēta ne Komisija, ne rotējošā Padomes prezidentūra, ne euro zonas valstu finanšu ministru grupa un ka ECB ir vienīgi novērotājas statuss to skarošu jautājumu izskatīšanā, uzsver ‐ lai likvidētu ievērojamo nepietiekamas pārstāvības problēmu, Komisijai un ECB kā monetārā un ekonomikas politikā kompetentām iestādēm ir jāpiešķir pilntiesīgs novērotājas statuss Starptautiskā Valūtas fonda valdē;

Pasaules Banka un galvenās daudzpusējās attīstības bankas

30.  aicina ES un dalībvalstis, vienojoties ar tās partneriem, risināt nepieņemamo institucionālo situāciju, kad ES veic Pasaules Bankas Ieguldījumu fondos lielas iemaksas, kas faktiski pārsniedz jebkuras dalībvalsts ieguldījumu, un tai ir svarīgas operatīvas partnerattiecības ar Pasaules Banku Eiropas un Āfrikas reģionos, tomēr tai Pasaules Bankas valdē nav pat novērotājas statusa (tikai ministru politikas komitejā); uzsver ES kā lielākā pasaules līdzekļu devēja nozīmību kopumā un uzsver Savienības centienus koordinēt, saskaņot un novērst sadrumstalotību attiecībā uz tās palīdzības programmām, proti, izmantojot Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti un Eiropas konsensu par attīstību; šajā sakarā atzīst, ka ir svarīgi rīkoties, lai panāktu novērotāja statusu Starptautiskā Valūtas fonda valdē, un censties reformēt politiski novecojušus valstu grupējumus, ES dalībvalstis apvienojot vienā grupējumā; atgādina, ka tāds pats dalībvalstu apvienošanas vienā ES grupējumā princips jāpiemēro arī attiecībā uz svarīgākajām daudzpusējas attīstības bankām, jo īpaši Āzijas Attīstības banku, Amerikas Attīstības banku un Āfrikas attīstības banku;

Starptautisko norēķinu banka

31.  atzīmējot, ka Starptautisko norēķinu banka ir starptautiska finanšu iestāde, kura apkopo visattīstītāko valstu centrālās bankas, nesen pievienojot arī Ķīnas, Brazīlijas un Indijas centrālās bankas, un ņemot vērā ECB ekskluzīvo kompetenci attiecībā uz monetāro politiku, ierosina, ka ECB vajadzētu būt vienīgajai euro zonas pārstāvei Starptautisko norēķinu bankas valdē un Komisijai vajadzētu būt vienīgajai ES pārstāvei Bāzeles Banku uzraudzības komitejā;

ES nozīme daudzpusējās drošības organizācijās
Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (NATO)

32.  ņemot vērā, ka jau tiek rīkotas regulāras sanāksmes visos līmeņos, noteikti pastāvīgi sadarbības pasākumi militārā jomā un dažreiz organizētas kopējas sanāksmes starp ES Politikas un drošības komiteju un NATO Ziemeļatlantijas padomi, aicina ES un NATO divkāršot centienus, lai izveidotu vispārējas sadarbības sistēmu, tostarp pastāvīgas sadarbības struktūras; prasa nodrošināt sistemātisku saziņu starp NATO ģenerālsekretāru un augsto pārstāvi / priekšsēdētāja vietnieci; ierosina pētīt, kāda būtu ietekme, ja NATO Ziemeļatlantijas padome un ES Politikas un drošības komiteja savstarpēji izveidotu novērotāja vietas, lai saskaņā ar Lisabonas līguma garu un to, ka NATO ir pieņēmusi jaunu stratēģisko koncepciju, kā arī apņemšanos izveidot ES un NATO stratēģisko partnerību, uzlabotu sadarbības pasākumus; šajā sakarā atzinīgi vērtē pašreizējo sadarbību ar Eiropas Parlamentu un tā līdzdalību NATO Parlamentārajā asamblejā;

33.  uzskata, ka jāuzlabo nosacījumi, saskaņā ar kuriem ES var izmantot NATO nodrošinājumu un iespējas; uzsver, ka abām organizācijām jāizstrādā visaptveroša pieeja vadībai krīzes situācijās, kurās bieži nepieciešami kompleksi civilmilitārie pasākumi; atkārtoti pauž uzskatu, ka tas ir savienojams ar “aizsargāto Eiropu”, izmantojot pastāvīgu strukturētu sadarbību un Eiropas Aizsardzības aģentūru (EAA);

Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO)

34.  saistībā ar ES un EDSO oficiālo vienošanos aicina nopietni apsvērt, kā ES varētu uzņemties lielāku atbildību un lietderīgāk iesaistīties kopēju mērķu īstenošanā, kam piemēroti instrumenti var būt pastāvīga dialoga mehānisma izveide, kopīgu pasākumu pieņemšana, kā arī vietēju pasākumu koordinēšana; aicina ES un dalībvalstis, kā arī EDSO pastāvīgo padomi kopīgi izstrādāt mehānismu, kas palīdzētu pastiprināt sadarbību, koordināciju un apspriedes starp abām organizācijām; ņemot vērā arī to, ka LESD 220. panta 1. punktā EDSO tika īpaši iekļauta to starptautisko organizāciju sarakstā, ar kurām ir jāizveido “pienācīga sadarbība”, uzsver, ka PV/AP ir jākoordinē ES dalībvalstu nostāja EDSO jautājumos; uzsver ‐ lai novērstu dažas atsevišķos gadījumos novērotās nepilnības, jāizveido efektīvs sadarbības mehānisms vēlēšanu misiju jomā starp EDSO Parlamentāro asambleju un Eiropas Parlamentu;

35.  atkārtoti pauž, ka vēlas redzēt Eiropas aizsardzības politikas izveidošanos, kura nepieciešama aizvien steidzamākā kārtā laikā, kad pasaulei jāsaskaras ar būtiski pieaugošu nestabilitāti un apdraudējumiem;

ES nozīme citās daudzpusējās organizācijās
Eiropas Padome

36.  lai uzlabotu ES un EP daudzpusējo sadarbību tādās ES un EP svarīgās jomās kā tiesiskums, demokrātija, izglītība, cilvēktiesību, vārda brīvības un preses brīvības aizsardzība un laba pārvaldība un ņemot vērā, ka ES ir lielākā līdzekļu devēja ar EP kopīgajās darbības programmās, uzsver, ka ir jāmaina ES pārstāvība un novērotājas statuss Eiropas Padomē; iesaka ES labāk koordinēt darbu ar EP tādās jomās kā tiesiskums, demokrātija un cilvēktiesības, lai veicinātu abu organizāciju efektivitāti šajās jomās; jo īpaši ņemot vērā ES gaidāmo pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECHR), akcentē ES tiesības piedalīties un ES vārdā balsot Eiropas Padomes Ministru komitejas sanāksmēs, kad tā darbojas cita starpā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu izpildes kontroliere; turklāt uzsver ES tiesības būt pārstāvētai Cilvēktiesību koordinācijas komitejā, jo īpaši pēc tās pievienošanās ECHR, kam vajadzētu nodrošināt arī tiesības pilnībā piedalīties EP Ministru komitejā un balsot, tiesības izvirzīt tiesneša kandidatūru Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā arī Eiropas Parlamenta tiesības piedalīties EP Parlamentārajā asamblejā, kad tiek ievēlēti tiesneši; uzsver ‐ lai palielinātu efektivitāti cilvēktiesību jomā visas Eiropas līmenī, ES ir jāpievienojas arī citām EP iestādēm ‐ kā Spīdzināšanas novēršanas komiteja (CPT), Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (ECRI) un Eiropas Komisija tiesiskuma efektivitātei (CEPEJ);

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

37.  atzīst, ka saskaņā ar LESD 220. panta 1. punktu, kurā ES ir jānosaka “attiecīgie sadarbības veidi” ar ESAO, ir jācenšas ES pašreizējo novērotājas statusu ESAO paaugstināt līdz pilntiesīga locekļa vietai, ņemot vērā ES ievērojamās ekskluzīvās un dalītās kompetences gandrīz visās ESAO komitejās;

Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO)

38.  uzskata, ka ES loma PTO varētu būt kā piemērs ES darbībai citās starptautiskās organizācijās (tostarp UNCTAD un ESAO), ņemot vērā to, ka ar savu ekskluzīvo kompetenci ES ir pilnvērtīga PTO locekle un ved sarunas visu ES dalībvalstu vārdā, bet vienlaikus visas ES dalībvalstis ir atsevišķas PTO locekles un darbojas kopā, lai rīkotos kā vienots veselums;

39.  uzskata, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā divu atsevišķu ES delegāciju (viena delegācija PTO un otra ‐ ANO) izveidošana Ženēvā veicinās ES koordinēšanas spējas, klātbūtni un pamanāmību, taču uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt saskaņotību starp abu delegāciju darbībām, lai nepieļautu darba dublēšanos;

40.  prasa, lai Eiropas Savienība PTO ņemtu vērā un aizstāvētu īpašās Eiropas intereses; uzskata, ka tai ir jāprasa īpaši attiekties pret lauksaimniecības jautājumiem un nodrošināt noteiktu jutīgu Eiropas reģionu vai nozaru aizsardzību, kā arī veicināt taisnīgu tirdzniecību, kas sekmē ilgtspējīgu attīstību;

41.  aicina rūpīgi apsvērt, kā labāk noregulēt problemātiskos ar tirdzniecību nesaistītos jautājumus, uz kuriem attiecas PTO noteikumi, lai PTO dalībvalstis varētu sasniegt likumīgos politikas mērķus, vienlaikus saglabājot piekļuvi tirgum; šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt tirdzniecības politikas konsekvenci ar citām ES politikas jomām un starptautiskajiem tiesību aktiem, un to, lai PTO darbības būtu saskaņotas un savstarpēji atbalstošas ar citu starptautisko organizāciju darbībām;

42.  norāda, ka ar PTO strīdu risināšanas struktūru izveidotās īstenošanas pilnvaras ir šīs organizācijas veiksmes pamatā;

ES nozīme augstākā līmeņa sanāksmju diplomātijā ‐ plāni attiecībā uz G-8 un G-20

43.  norādot uz ES globālo un finanšu ietekmi, nepieciešamību starptautiskā mērogā aizsargāt ES stratēģiskās intereses un to, ka G-8 sanāksmju programmas ir ievērojami paplašinātas, tajās iekļaujot daudzus politiskus drošības jautājumus, sākot no cilvēktiesībām un reģionālās drošības līdz pat ieroču kontrolei, uzskata, ka ES ir pilntiesīgi jāpiedalās G-7/G-8 procesā un tā ir pilnvērtīgi jāpārstāv G-7 finanšu ministru sanāksmēs; norāda, ka pirms dalības G-7 un G-8 sanāksmēs ir jāuzlabo ES koordinācija, jo īpaši nodrošinot Eiropas Parlamenta ciešu iesaisti;

44.  ņemot vērā ES ekskluzīvās un dalītās kompetences jomās, kurās G-20 ir ievērojama un aizvien lielāka ietekme (piemēram, tādās jomās kā finanšu tirgu regulēšana, ekonomikas politikas koordinācija, tostarp valūtas kursa jautājumi, starptautiskā valūtas sistēma, attīstības atbalsts, daudzpusējie tirdzniecības jautājumi, cīņa pret terorisma finansēšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, vides jautājumi vai energoapgādes drošība), aicina ES un dalībvalstīm sadarboties ar partneriem, lai panāktu koordināciju un saskaņotību starp piecām Eiropas valstīm un ES pārstāvi G-20, lai nodrošinātu ES efektīvu līdzdalību G-20 valstu ministru sanāksmēs;

45.  atzīmē paplašināto sadarbību “minilaterālos” forumos, lai pievērstos īpašām krīzes situācijām, piemēram, G-8 vai Balkānu kontaktgrupā, Tuvo Austrumu Kvartetā vai “5+1” Irānas grupā; atgādina, ka Eiropas Savienības pamatā ir tās dalībvalstu solidaritāte un tādēļ dalībvalstīm jāapspriežas ar partneriem par lēmumiem, kas ir kopējās interesēs, gala rezultātā panākot efektīvus, vienotus, daudzpusējās sarunās rastus risinājumus, kuri dotu labumu visām iesaistītajām pusēm; tādēļ aicina PV/ AP risināt pašreizējās problēmas, kas traucē efektīvai daudzpusībai un uzskata, ka ar pārskatītu stratēģiju šajā jomā jācenšas panākt lielāku pārredzamību un ES autoritāti, tostarp prasību mazajām grupām apspriesties ar ES partneriem un censties iegūt ES pilnvarojumu;

o
o   o

46.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropadomei, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstīm un to parlamentiem.

(1) OV C 354, 28.12.2010., 43. lpp. (2) ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcija A/RES/65/276 par Eiropas Savienības līdzdalību ANO darbā. (3) Eiropas Savienības Padome, 10170/10. (4) EUCO 21/01/10 REV 1, I pielikums. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0399. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0377. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0184. (8) OV C 4 E, 7.1.2011., 49. lpp. (9) OV C 76E, 25.3.2010., 69. lpp. (10) OV C 291 E, 30.11.2006., 118. lpp.