Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Starptautiskās Vērtspapīru komisiju organizācijas (IOSCO) 2009. gada marta piezīmi par starptautisko sadarbību kredītreitingu aģentūru pārraudzībā,

–  ņemot vērā 2009. gada jūnijā notikušo apvienoto forumu “Kredītreitingu izmantošanas novērtējums”,

–  ņemot vērā Finašu stabilitātes padomes 2009. gada 25. septembra ziņojumu G20 valstu vadītājiem “Finanšu regulējuma uzlabošana”,

–  ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda 2010. gada 29. oktobra ziņojumu “Finanšu stabilitāte pasaulē ‐ valstis, finansējums un sistēmiskā likviditāte”,

–  ņemot vērā G20 valstu 2010. gada 26. un 27. jūnija Toronto augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju,

–  ņemot vērā Finanšu stabilitātes padomes 2010. gada 27. oktobra ziņojumu par principiem, lai mazinātu paļāvību uz kredītreitingu aģentūru reitingiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. novembrī uzsākto sabiedrisko apspriešanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A7-0081/2011),

A.  tā kā EP pauž atzinību pašreizējam darbam pasaules, starptautiskā un Eiropas mērogā attiecībā uz kredītreitingu aģentūru darbības regulēšanu;

B.  tā kā kredītreitingu aģentūrām vajadzētu būt informācijas starpniekiem, kas mazina informācijas nelīdzsvarotību kapitāla tirgos un sekmē pasaules tirgus pieejamību, mazina informācijas iegūšanas izmaksas un paplašina iespējamo aizdevuma ņēmēju un ieguldītāju loku, tādējādi palielinot likviditāti un pārredzamību tirgos un palīdzot noskaidrot cenas;

C.  tā kā nesen pieņemtajos tiesību aktos kredītreitingu aģentūrām ir piešķirta papildu funkcija, ko var dēvēt par sertifikācijas funkciju, atspoguļojot reitingu nozīmes palielināšanos regulējošajās pamatkapitāla prasībās;

D.  tā kā finanšu tirgus dalībnieki pārāk uzticējās kredītreitingu aģentūru vērtējumiem;

E.  tā kā kredītreitingu aģentūras vērtē trīs dažādus sekoturs, t.i., publisko sektoru, uzņēmumus un strukturētus finanšu instrumentus, un tā kā kredītreitingu aģentūras lielā mērā veicināja finanšu krīzi, jo tās bija piešķīrušas strukturētajiem finanšu instrumentiem neatbilstīgus reitingus, kuri krīzes laikā bija jāpazemina vidēji par trijām līdz četrām pakāpēm,

F.  tā kā Regula (EK) Nr. 1060/2009 bija pirmā reakcija uz finanšu krīzi un tajā jau tiek risināti vissteidzamākie jautājumi, paredzot kredītreitingu aģentūru darbības pārraudzību un regulēšanu; tā kā tomēr tajā nav risinātas visas svarīgākās problēmas un tā faktiski ir izraisījusi dažus jaunus šķēršļus darbības uzsākšanai minētajā nozarē;

G.  tā kā regulatīvas noteiktības trūkums šajā jomā apdraud ES finanšu tirgu pareizu darbību un tādēļ Komisijai, pirms tā nāk klajā ar jauniem Regulas (EK) Nr. 1060/2009 grozījumiem, ir pienācīgi jānosaka jaunās sistēmas nepilnības un jāsagatavo ietekmes novērtējums par alternatīvām, kas pieejamas šādu nepilnību novēršanai, tostarp par iespēju izstrādāt turpmākus likumdošanas priekšlikumus;

H.  tā kā kredītreitingu nozares darbībā ir vairākas problēmas, no kurām vissvarīgākās ir konkurences trūkums, oligopola struktūras un pārskatatbildības un pārredzamības trūkums; tā kā jo īpaši dominējošo kredītreitingu aģentūru problēma ir maksājumu modelis un regulatīvās sistēmas galvenā problēma ir atkarība no ārējiem kredītreitingiem;

I.  tā kā labākais konkurences sekmēšanas veids būtu radīt regulatīvu vidi, kurā efektīvi tiktu atbalstīta darbības uzsākšana, un veikt padziļinātu analīzi par pašreizējiem darbības uzsākšanas šķēršļiem un citiem faktoriem, kas ietekmē konkurenci;

J.  tā kā labos laikos tirgus dalībniekiem ir tendence maldīties attiecībā uz kredītreitingu pamatmetodiku un nozīmi vai neņemt vērā kredītreitingus, kuri faktiski ir domāti, lai konstatētu saistību neizpildes iespējamību;

K.  tā kā nesenie euro zonas krīzes notikumi parādīja, cik nozīmīgi ir valsts sektora parādsaistību reitingi, kā arī pretrunas un cikliskums, kas saistīts ar reitingu izmantošanu regulatīviem mērķiem;

L.  tā kā reitingu neatkarība no tirgus un politiskas ietekmes ir ārkārtīgi svarīga un ir jānodrošina ekonomikas pārvaldības un stresa pārbaužu kontekstā, lai arī kādas jaunas struktūras un uzņēmējdarbības modeļi neparādītos;

M.  lai gan reitingi var mainīties un tie mainās būtisku riska profila pielāgojumu vai jaunas informācijas dēļ, tiem jābūt izstrādātiem tā, lai tie būtu stabili un nesvārstītos tirgus noskaņojuma ietekmē;

N.  tā kā Bāzeles II sistēma radīja pārlieku lielu paļāvību uz ārējiem reitingiem, dažos gadījumos novedot pie tā, ka bankas izlēma neveikt savu riska darījumu autonomus novērtējumus;

O.  tā kā ASV ar nesen pieņemto Dodd Frank Aktu, ar ko regulē reitingus, paredzēja mazāku regulatīvās sistēmas paļāvību uz kredīreitingu aģentūru novērtējumiem;

Makroekonomikas līmenis ‐ finanšu tirgu regulējums
Pārāk liela paļāvība

1.  uzskata, ka, ņemot vērā izmaiņas kredītreitingu izmantošanā, kurām atbilstīgi emitentam piešķir reitingu, lai tas saņemtu preferenciālu režīmu saskaņā ar regulatīvo satvaru, nevis lai gūtu piekļuvi pasaules finanšu tirgiem, tuvākajā nākotnē pēc iespējas ir jāsamazina pasaules finanšu regulatīvās sistēmas pārāk lielā paļāvība uz ārējiem kredītreitingiem;

2.  uzskata, ka ir jāsamazina konkurences novirzes, ko rada parastā prakse, ka kredītreitingu aģentūras vērtē tirgus dalībniekus, vienlaikus saņemot no tiem pasūtījumus;

3.  piekrīt Finanšu stabilitātes padomes 2010. gada oktobrī pasludinātajiem principiem, ar kuriem deva vispārīgus norādījumus, kā samazināt paļāvību uz ārējiem kredītreitingiem, un atzinīgi vērtē Komisijas 2010. gada novembrī aizsākto sabiedrisko apspriešanu; nolūkā samazināt finanšu regulatīvās sistēmas vispārējo un pārāk lielo paļāvību uz reitingiem, aicina Komisiju izvērtēt, vai un kā dalībvalstis izmanto reitingus regulatīvā nolūkā;

4.  norāda uz trūkumiem Bāzeles regulatīvo noteikumu standartpieejā, kurai atbilstīgi finanšu institūciju pamatkapitāla prasības var tikt noteiktas, ņemot vērā ārējos kredītreitingus; uzskata, ka ir svarīgi izveidot kapitāla pietiekamības regulējumu, ar ko nodrošina stingru iekšējā riska novērtējumu, šāda riska novērtējuma labāku pārraudzību un ar kredītiem saistītās informācijas labāku pieejamību; šajā sakarībā atbalsta aizvien biežāku uz iekšējiem reitingiem balstītas pieejas izmantošanu, ja vien tā ir uzticama un droša un ja attiecīgās finanšu institūcijas lielums, kompetence un pieredze ļauj īstenot pienācīgu riska pārvaldību; uzskata ‐ lai nodrošinātu taisnīgus spēles noteikumus, ir svarīgi iekšējos modeļos ievērot ES regulējumā paredzētos parametrus un piemērot iekšējiem modeļiem stingru uzraudzības novērtējumu; vienlaikus uzskata, ka mazākiem un mazāk pieredzējušiem tirgus dalībniekiem, kuru spējas ir ierobežotas, vajadzētu būt iespējai izmantot ārējos reitingus, ja nav pieejams reālistisks iekšējs kredītriska novērtējums un ja vien tie izpilda attiecīgas uzticamības pārbaudes prasības;

5.  atzīmē, ka šajā kontekstā ir svarīgi sekot līdzi attīstībai Bāzeles III jomā un pašreizējam CRD IV izstrādes procesam;

6.  uzskata, ka ir jāatjauno ieguldītāju iespējas pašiem veikt uzticamības pārbaudi, jo tas ir priekšnoteikums, lai varētu plašāk izmantot patentētus iekšējos kredītriska novērtējuma modeļus; ierosina bankām un citiem finanšu sektora dalībniekiem daudz biežāk izmantot pašu veiktus iekšējus riska novērtējumus;

7.  pauž viedokli, ka tirgus dalībniekiem nevajadzētu ieguldīt strukturētos vai citos instrumentos, ja viņi paši nevar novērtēt ar tiem saistīto kredītrisku, vai arī viņiem vajadzētu piemērot šādiem ieguldījumiem augstāko riska svērumu;

8.  aicina Eiropas Centrālo banku un dalībvalstu centrālās bankas pārskatīt ārējo reitingu izmantošanu, un prasa, lai tās uzkrātu specializētas zināšanas un pieredzi, izstrādājot pašas savus modeļus, kā novērtēt to aktīvu kredītstandartus, kurus izmanto kā likviditātes palielināšanas darbību nodrošinājumu, un lai tās samazinātu paļāvību uz ārējiem reitingiem;

9.  aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt iespējas izmantot alternatīvus instrumentus kredītriska novērtēšanai;

Plašākas uzraudzītāju pilnvaras

10.  apzinās, ka veidojas neizbēgams interešu konflikts, ja tirgus dalībnieki izstrādā iekšējus kredītriska novērtējumus attiecībā uz pašu pamatkapitāla prasībām, un tādēļ uzskata, ka ir jāpalielina uzraudzītāju atbildība, kompetence, pilnvaras un resursi iekšējo modeļu piemērotības kontrolei, novērtēšanai un pārraudzībai un piesardzības pasākumu noteikšanai; uzskata ‐ ja iekšējā modeļa sarežģītības dēļ uzraudzītājs nespēj to pienācīgi novērtēt, šādu modeli nedrīkst apstiprināt; pauž viedokli, ka pārredzamībai attiecībā uz neatkarīgos akadēmiskos novērtējumos izmantotajiem pieņēmumiem arī ir nozīme;

11.  norāda ‐ lai Eiropas Uzraudzības iestāde (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde) varētu efektīvi īstenot savas uzraudzības pilnvaras, tai jābūt tiesīgai veikt iepriekš nepaziņotu izmeklēšanu un pārbaudes uz vietas un, īstenojot savas uzraudzības pilnvaras, Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei jādod personām, pret kurām ierosināta lieta, iespēja tikt uzklausītām, lai ievērotu viņu tiesības uz aizstāvību;

Taisnīgi spēles noteikumi

12.  norāda uz kredītreitingu nozares globālo raksturu un prasa, lai Komisija un dalībvalstis kopīgi ar citām G20 valstīm izstrādātu uz augstākajiem standartiem pamatotu globālu pieeju gan attiecībā uz kredītreitingu aģentūru regulējumu, gan uzraudzības un tirgus regulējumu nolūkā mazināt pārāk lielo paļāvību uz ārējiem kredītreitingiem, lai saglabātu taisnīgus spēles noteikumus un novērstu regulējuma arbitrāžu, vienlaikus saglabājot atvērtus tirgus;

13.  par svarīgākajiem uzdevumiem uzskata konkurences un pārredzamības veicināšanu, kā arī jautājumu par nākotnē izmantojamo maksāšanas modeli, savukārt jautājumu par kredītreitingu aģentūru izcelsmi ‐ par sekundāru;

14.  atkārtoti norāda, ka Regulā (EK) Nr. 1060/2009 ir noteiktas divas sistēmas, kā rīkoties ar ārējiem kredītreitingiem no trešām valstīm, un ka apstiprinājuma režīma nolūks bija par nelīdzvērtīgiem uzskatītos ārējos kredītreitingus no trešām valstīm ļaut izmantot Eiropas Savienībā, ja apstiprinātājai kredītiestāde uzņemas skaidru atbildību;

Vidējais līmenis ‐ nozares struktūra
Konkurence

15.  uzsver, ka lielāka konkurence nozarē pati par sevi nenozīmē labākas kvalitātes reitingus, un atkāroti pauž viedokli, ka visām reitingu aģentūrām ir jāievēro augstākie standarti attiecībā uz neatkarību, informācijas izpaušanu, pārredzamību un interešu konfliktu pārvaldību, kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 1060/2009 prasībās, lai nodrošinātu kvalitatīvus reitingus un novērstu “reitingu pirkšanu”;

Eiropas mēroga kredītreitingu organizācija

16.  aicina Komisiju veikt tādas pilnībā neatkarīgas Eiropas kredītreitingu organizācijas izmaksu, priekšrocību un iespējamās pārvaldības struktūras detalizētu ietekmes novērtējumu un ekonomiskās dzīvotspējas izpēti, kura darbotos visos trijos reitingu sektoros; uzskata, ka Komisijai ir jāņem vērā izmaksas šādas organizācijas darbības uzsākšanas finansēšanai, lai nodrošinātu tās darbību pirmajos trijos un ne vairāk kā pirmajos piecos gados, un ka šīs izmaksas ir rūpīgi jānovērtē; uzsver, ka tālab visi likumdošanas priekšlikumi ir jāformulē ļoti pārdomāti, lai izvairītos no tā, ka tiek ierobežotas paralēlas politikas iniciatīvas, kuru mērķis ir samazināt pārāk lielu paļāvību uz reitingiem un sekmēt jaunu kredītreitingu aģentūru ienākšanu tirgū;

17.  aicina Komisiju paralēli 9. punktā minētajam darbam izstrādāt detalizētu ietekmes novērtējumu, ekonomiskās dzīvotspējas analīzi un izmaksu novērtējumu attiecībā uz nepieciešamo finansējumu; pauž stingru nostāju, ka finansēšanas izmaksas nekādā gadījumā nav jāsedz nodokļu maksātājiem, un uzskata, ka nav jānodrošina papildu finansējums un ka jaunajai Eiropas kredītreitingu organizācijai jābūt pilnīgi neatkarīgai un pēc darbības uzsākšanas perioda pašai jāfinansē savs budžets;

18.  uzskata, ka uzticamības nodrošināšanai jaunās organizācijas vadībai, personālam un pārvaldes struktūrai ir jābūt pilnīgi neatkarīgai un autonomai, t.i., nepakļautai dalībvalstu, Komisijas un visu citu publisko iestāžu, kā arī finanšu nozares un citu kredītreitingu aģentūru norādījumiem un ka tai jādarbojas saskaņā ar grozīto Regulu (EK) Nr. 1060/2009;

19.  aicina Komisiju veikt detalizētu izpēti par šāda Eiropas kredītreitingu aģentūru tīkla izmaksām, priekšrocībām un pārvaldības struktūru, tostarp apsvērt, kā kredītreitingu aģentūras, kas darbojas dalībvalstīs, varētu mudināt iesaistīties patnerībā citai ar citu vai vienota tīkla struktūrās, lai efektīvāk izmantotu pieejamos resursus un personālu, tādējādi ļaujot tām darboties iespējami plašākā mērogā un konkurēt ar kredītreitingu aģentūrām, kuras darbojas pārrobežu mērogā; iesaka Komisijai izpētīt veidus, kā atbalstīt kredītreitingu aģentūru tīklus, bet uzskata, ka jebkuram šādam tīklam jābūt nozares ierosinātai iniciatīvai;

20.  uzskata, ka, iespējams, ir vajadzīgs atbalsts šāda tīkla sākotnējai izveidei, taču tam vēlāk vajadzētu darboties patstāvīgi un pašam gūt ieņēmumus; aicina Komisiju novērtēt nepieciešamību pēc izveides finansēšanas un šādam nolūkam vajadzīgos resursus, kā arī minētā projekta juridisko struktūru;

21.  uzskata, ka Komisijai būtu arī jāizskata un jānovērtē patiesi neatkarīgas Eiropas kredītreitingu aģentūras izveides iespēja; aicina Komisiju īpaši pievērsties jautājumam par šādas aģentūras darbiniekiem, kam būtu jābūt pilnīgi neatkarīgiem, kā arī jautājumam par tās resursiem, uzskatot, ka tiem būtu jāveidojas no privātā finanšu sektora maksājumiem;

Informācijas izpaušana un pieejamība

22.  uzskata, ka kredītreitingu mērķim jābūt palielināt informāciju tirgus dalībniekiem tādā veidā, lai ieguldītājiem būtu pieejams saskaņots kredītriska novērtējums dažādās nozarēs un valstīs; uzskata, ka ir svarīgi dot iespēju lietotājiem rūpīgāk pārbaudīt kredītreitingu aģentūras, un šajā sakarībā uzsver, ka īpaši svarīga nozīme ir aģentūru darbības pārredzamības palielināšanai;

23.  norāda, ka, lai ieguldītāji varētu pienācīgi novērtēt risku un pildīt fiduciāros un ar uzticamības pārbaudi saistītos pienākumus, strukturēto finanšu instrumentu jomā ir jāpalielina informācijas atklāšanas prasības par finanšu produktiem, lai ieguldītāji varētu pieņemt pamatotus lēmumus; uzskata, ka pieredzējušiem ieguldītājiem būtu jāspēj novērtēt pamatā esošos kredītus un atbilstīgi tiem izdarīt secinājumus par risku, kas saistīts ar vērtspapirizēto produktu; atbalsta pašreizējās ECB un citu institūciju iniciatīvas padarīt pieejamu apjomīgāku informāciju par strukturētajiem finanšu instrumentiem šajā jomā; aicina Komisiju novērtēt vajadzību palielināt informācijas izpaušanu attiecībā uz visiem produktiem finanšu instrumentu jomā;

24.  atzīmē, ka lielākā daļa kredītreitingu aģentūru papildus reitingu noteikšanai sagatavo vairākus pārskatus, brīdinājumus un novērojumu dokumentus, kuriem ir būtiska ietekme uz tirgiem; uzskata, ka tie ir jādara pieejami saskaņā ar iepriekš noteiktu kritēriju un protokoliem, ar kuriem nodrošina pārredzamību un konfidencialitāti;

25.  aicina Komisiju ierosināt Direktīvas 2003/71/EK un Direktīvas 2004/109/EK pārskatīšanu, lai nodrošinātu to, ka plašāk ir pieejama pietiekami precīza un pilnīga informācija par strukturētajiem finanšu instrumentiem;

26.  uzskata, ka šajā sakarībā ir būtiski svarīgi visos potenciālajos nākotnes pasākumos pilnībā ņemt vērā datu aizsardzības aspektus;

27.  apsver, vai tas būtu izdevīgi uzlikt emitentiem par pienākumu apspriest strukturētu finanšu instrumentu saturu un metodes ar trešo personu, kas vai nu veic nepasūtītu kredītreitingu novērtējumu vai iekšēju riska novērtējumu;

28.  atkārtoti norāda uz Komisijas saistībām, kas paredzētas grozītās Regulas (EK) Nr. 1060/2009 5. apsvērumā attiecībā uz informācijas pārredzamību; aicina Komisiju kā daļu no tās pašreiz veiktās Regulas (EK) Nr. 1060/2009 pārskatīšanas veikt vajadzīgo analīzi un paziņot Parlamentam un Padomei rezultātus kopā ar iespējamiem tiesību aktu grozījumiem;

29.  atzinīgi vērtē ar Kredītreitingu aģentūru regulām (CRA1 un CRA2) paveikto attiecībā uz pārredzamību un informācijas izpaušanu; aicina Komisiju pēc kredītreitingu aģentūru reģistrācijas procesa pabeigšanas veikt minēto regulu ietekmes novērtējumu, lai noskaidrotu jomas, kurās vēl lielāka informācijas izpaušana būtu noderīga lietotājiem;

30.  papildus pārredzamības palielināšanai attiecībā uz reitingu sagatavošanas procesu un tā iekšējo revīziju aicina ES uzraudzības iestādes veikt stingrāku kredītreitingu aģentūru uzraudzību un dalībvalstu uzraudzības iestādes ‐ uzstājīgāku uzraudzību attiecībā uz to, cik lielā mērā finanšu institūcijas izmanto reitingus un ir no tiem atkarīgas;

Divi obligātie reitingi

31.  uzskata, ka Komisijai būtu jāapsver, vai noteiktos apstākļos vajadzētu būt obligātai divu reitingu izmantošanai, piemēram, attiecībā uz strukturētiem finanšu instrumentiem un visiem ārējiem kredītreitingiem, kurus izmanto regulatīvā nolūkā, un vai viskonservatīvākais, t.i., visnelabvēlīgākais, ārējais kredītreitings būtu uzskatāms par atsauci regulatīvā nolūkā; aicina Komisiju izstrādāt ietekmes novērtējumu attiecībā uz divu obligāto reitingu iespējamo izmantošanu;

32.  uzskata, ka abu minēto reitingu noteikšanas izmaksas būtu jāsedz emitentam un ka pirmais ārējais kredītreitings būtu jānosaka apmaksātai kredītreitingu aģentūrai pēc emitenta izvēles, bet attiecībā uz otra ārējā kredītreitinga noteikšanu būtu jāapsver vairākas iespējas, tostarp iespēja, ka to nosaka Eiropas Vērspapīru un tirgu iestāde, pamatojoties uz īpašiem, definētiem un objektīviem kritērijiem, ņemot vērā līdzšinējo darbību un sekmējot jaunu kredītreitingu aģentūru izveidi, vienlaikus izvairoties no konkurences kropļojumiem;

33.  norāda, ka regulators nevar noteikt reputāciju, taču katru jauno kredītreitingu aģentūru akceptēs tikai tad, ja tās izstrādātie reitingi izrādīsies uzticami;

Publiskā sektora parādsaistību novērtējums

34.  apzinās to, ka tirgus dalībnieki nevēlas nepastāvīgus kredītreitingus, jo to koriģēšanas gadījumā rodas apjomīgas izmaksas (saistītajos pārdošanas vai pirkšanas lēmumos); tomēr uzskata, ka tādējādi reitingiem ir tendence būt cikliskiem un atpalikt no finanšu tirgus attīstības;

35.  norāda, ka kredītreitingu aģentūrām ir jāizmanto skaidri kritēriji valstu darbības novērtēšanai, un apzinās, ka patlaban reitingus nenosaka, mehāniski sverot attiecīgos faktorus; aicina nozari paskaidrot, kādu metodiku un spriedumus tā lieto valsts sektora parādsaistību novērtēšanai, un izskaidrot novirzes no šiem reitingiem, kas izstrādāti atbilstīgi minētajam modelim, un no galveno starptautisko finanšu institūciju prognozēm;

36.  atzīmē, ka atbilstīgi SVF viedoklim ar reitingiem varētu izskaidrot gandrīz 70 % no kredītriska mijmaiņas darījumu cenu starpībām; pauž bažas par reitingu iespējamo ciklisko ietekmi un prasa pievērst īpašu uzmanību šiem jutīgajiem jautājumiem;

37.  uzskata ‐ lai mazinātu cenu un to starpību straujās un postošās svārstības, ko rada reitingu izmaiņas, būtu jāatceļ noteikums, kas paredz, ka pirkšanas vai pārdošanas lēmumiem jābūt atkarīgiem no reitingiem;

38.  uzskata ‐ tā kā gandrīz visa informācija par publiskā sektora saistībām ir atklāti pieejama, šāda informācija būtu jāpadara pieejama vienkāršākā, saskaņotākā un salīdzinošā veidā, lai sekmētu to, ka lielāki un pieredzējušāki tirgus dalībnieki paļautos uz saviem spriedumiem publiskā sektora kredītriska novērtēšanā;

39.  uzskata ‐ ņemot vērā ietekmi, kāda valsts sektora parādsaistību reitingiem var būt uz tirgus darbību, ir jāuzlabo metožu un lēmumu pamatojumu pārredzamība, kā arī kredītreitingu aģentūru atbildība šajā jomā; prasa veikt pētījumu par nākotnē veidojamo struktūru ‐ Eiropas kredītreitingu organizācijas un neatkarīgās Eiropas kredītreitingu aģentūras ‐ iesaisti šo reitingu izstrādē;

40.  atbalsta viedokli, ka ir vairāk jāatklāj un jāskaidro kredītreitingu aģentūru izmantotā metodika, modeļi un galvenie reitingu pieņēmumi, tostarp, ņemot vērā sistēmisko ietekmi, ko var izraisīt valsts sektora parādsaistību reitinga pazemināšana;

Eiropas reitingu rādītājs (EURIX)

41.  uzskata, ka ir vērtīgi informēt sabiedrību par akreditēto kredītreitingu aģentūru noteikto ārējo kredītreitingu vidējo rādītāju; tādēļ ierosina izveidot Eiropas reitingu rādītāju (EURIX), kas apvienotu visus reģistrēto kredītreitingu aģentūru reitingus, kuri pieejami tirgū;

Mikroekonomikas līmenis ‐ uzņēmējdarbības modelis
Maksājumu modeļi

42.  atbalsta dažādu maksājumu modeļu izmantošanu nozarē, taču norāda uz interešu konflikta riskiem, kuri jānovērš, paredzot attiecīgus pārredzamības un normatīvos līdzekļus, vienlaikus nepiemērojot nepamatotu modeli; aicina Komisiju, ņemot vērā neseno apspriešanos, nākt klajā ar priekšlikumiem par alternatīviem un reāli īstenojamiem maksājumu modeļiem, kuros iesaistīti gan emitenti, gan reitingu lietotāji; aicina Komisiju šajā sakarībā īpašu uzmanību pievērst modeļa “maksā ieguldītājs” potenciālajai izmantošanai un tā priekšrocībām un trūkumiem, lai reitingus mazāk skartu interešu konflikti;

43.  uzskata, ka laba kredītreitingu aģentūru pārvaldība ir ļoti svarīga reitingu kvalitātes nodrošināšanai, un aicina kredītreitingu aģentūras nodrošināt to pārvaldības sistēmas pilnīgu pārredzamību;

Pārskatatbildība, kompetence un saistības

44.  uzsver, ka Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde ir atbildīga par Regulas (EK) Nr. 1060/2009 īstenošanu un kredītreitingu aģentūru darbības atbilstību minētajai regulai; uzskata, ka tādā gadījumā, ja ārēji kredītreitingi pilda regulējošu funkciju, tie nebūtu jāuzskata vienkārši par viedokli, un ka kredītreitingu aģentūrām ir jāatbild par konsekventu tās metodikas izmantošanu, kura ir pamatā to izstrādātajiem kredītreitingiem; tādēļ ierosina paredzēt kredītreitingu aģentūru civiltiesisko atbildību rupjas nolaidības vai pārkāpumu gadījumā un to pastāvīgi noteikt visā ES, kā arī Komisijai noteikt veidus, kā šāda civiltiesiskā atbildība ir iestrādājama dalībvalstu civiltiesībās;

45.  atzīmē, ka galīgā atbildība par lēmumu ieguldīt ir finanšu tirgus dalībniekam, t.i., aktīvu pārvaldītājam, finanšu institūcijai vai pieredzējušam ieguldītājam; atzīmē, ka pārskatatbildību turpinās sekmēt, arī izmantojot centrālo repozitoriju (CEREP), kas izveidots ar Kredītreitingu aģentūru regulu (CRA1) un kas standartizētā veidā publicē datus par ES reģistrēto kredītreitingu aģentūru izstrādātajiem reitingiem, ļaujot ieguldītājiem pašiem novērtēt konkrētu kredītreitingu aģentūru darbību un tādējādi padarot nozīmīgāku reputācijas lomu; norāda, ka ieguldītājiem ir jābūt efektīvai riska pārvaldības spējai, ko atbilstīgi uzrauga vadība;

46.  ierosina, ka katrai reģistrētajai kredītreitingu aģentūrai būtu jāveic ikgadējs izvērtējums, lai novērtētu tās iepriekšējo kredītreitingu noteikšanas darbību, un jāapkopo šī informācija pārskatatbildības ziņojumā uzraudzītājam; ierosina, ka Eiropas Vērspapīru un tirgu iestādei būtu regulāri jāveic šo pārskatatbildības ziņojumu izlases veida pārbaudes, lai nodrošinātu augstus kredītreitingu kvalitātes standartus;

o
o   o

47.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.