Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Lisabonas līgumu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 8. oktobra paziņojumu “Lietpratīgs regulējums Eiropas Savienībā” (COM(2010)0543),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 9. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi ‐ Komisijas 15. ikgadējais ziņojums saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 9. pantu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 21. oktobra rezolūciju par Komisijas ziņojumu “Tiesību aktu labāka izstrāde 2006” saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu 9. pantu(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 4. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi 2005: subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošana ‐ 13. gada ziņojums(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 10. jūlija rezolūciju par tiesību aktos noteikto administratīvo izmaksu samazināšanu(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 16. maija rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi 2004. gadā un subsidiaritātes principa piemērošanu ‐ 12. gada ziņojums(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2004. gada 20. aprīļa rezolūciju par Kopienas tiesību aktu un apspriežu procedūru ietekmes novērtējumu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2003. gada 16. decembrī noslēgto Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi,

–  ņemot vērā Parlamenta, Padomes un Komisijas 2005. gada novembrī noslēgto Iestāžu nolīgumu par kopēju pieeju ietekmes novērtēšanai,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 3/2010,

–  ņemot vērā rezultātus, kas iegūti, veicot Eiropas Parlamenta pasūtīto pētījumu par ietekmes novērtējumiem dalībvalstīs,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 15. janvāra pamatnostādnes par ietekmes novērtējumu un to pielikumus (SEC(2009)0092),

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 5. jūnija paziņojumu par ietekmes novērtējumu (COM(2002)0276),

–  ņemot vērā Parlamenta un Komisijas 2010. gada 20. oktobra pamatnolīgumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 28. oktobra paziņojumu “Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam ‐ prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (COM(2010)0614),

–  ņemot vērā Ietekmes novērtējuma padomes 2011. gada 24. janvāra ziņojumu par 2010. gadu (SEC(2011)0126),

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas priekšsēdētājas 2010. gada 16. novembra vēstuli referentei par gūto pieredzi, veicot ietekmes novērtējumu par sekām, kādas rada grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma pagarināšana līdz 20 nedēļām,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0159/2011),

A.  tā kā ietekmes novērtējumi ir sistemātisks sagaidāmo likumdošanas seku vērtējums;

B.  tā kā pārredzamas, skaidras, efektīvas un kvalitatīvas normatīvās vides izveidošanai jābūt Eiropas Savienības politikas prioritāram mērķim;

C.  tā kā ietekmes novērtējumi veicina ES tiesību normu kvalitātes vispārīgu uzlabošanu labākas tiesību aktu izstrādes nozīmē;

D.  tā kā problēmas, kas rodas pašreizējo ES tiesību aktu transponēšanā un īstenošanā, daļēji izriet no neatbilstīgi izstrādātiem tiesību aktu tekstiem un tā kā šajā ziņā visām Eiropas likumdošanas iestādēm ir jāuzņemas kopīga atbildība;

E.  tā kā Lisabonas līgumā ir ietvertas horizontālas sociālās un vides klauzulas (LESD 9. un 11. pants), kas jāņem vērā, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, un tam vajadzīga ikviena ierosinātā tiesību akta padziļināta sociālās un vides ietekmes analīze;

F.  tā kā, pieņemot jaunus tiesību aktus un vienkāršojot spēkā esošos tiesību aktus vai izstrādājot to jaunu redakciju, ietekmes novērtējumus var izmantot labākai sociālo, ekonomisko, vides un veselības seku un atbilstības pamattiesībām izvērtēšanai un tādējādi var palīdzēt birokrātijas samazināšanā, kā arī nodrošināt ES politikas saskaņotību Eiropadomes izvirzīto vispārējo mērķu sasniegšanā;

G.  tā kā Komisija uzskata, ka Ietekmes novērtējuma padome (INP) ir neatkarīga struktūra, lai gan tā ir Komisijas priekšsēdētāja pakļautībā un to veido augsta līmeņa amatpersonas no vairākiem ģenerāldirektorātiem un vada ģenerālsekretāra vietnieks; tā kā tas apdraud informācijas objektivitāti un tādējādi tiek pārkāpta vajadzīgā neitralitāte;

H.  tā kā Parlaments vairākkārt paudis atbalstu neatkarīgu ietekmes novērtējumu izmantošanai Eiropas Savienībā;

I.  tā kā Komisijas veikto ietekmes novērtējumu kvalitātes līmenis ir nestabils un bieži vien tie vairāk kalpo likumdošanas priekšlikuma attaisnošanai, nevis objektīvi izvērtē faktus;

J.  tā kā ietekmes novērtējumus var izmantot, lai radītu nevajadzīgus birokrātiskus šķēršļus ES tiesību aktu un politikas nostādņu turpmākai izstrādei vai spēkā stāšanās procesam;

K.  tā kā 2003. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumā un 2005. gada novembra Iestāžu nolīgumā par kopēju pieeju ietekmes novērtēšanai Parlaments, Padome un Komisija un 2010. gada 20. oktobra pamatnolīgumā Parlaments un Komisija ir apņēmušies izstrādāt programmu labākai tiesību aktu izstrādei un tā kā šajā rezolūcijā ir iekļauti konkrēti priekšlikumi, ar kuriem uzlabot ietekmes novērtējumus;

L.  tā kā Komisija rūpniecības politikā cenšas īstenot jaunu pieeju un līdz ar to visi politiskie priekšlikumi, kas būtiski ietekmē ekonomiku, ir rūpīgi jāizvērtē, analizējot to ietekmi uz konkurētspēju,

Vispārējās prasības attiecībā uz ietekmes novērtējumiem Eiropas līmenī

1.  uzsver, ka ietekmes novērtējumi ir nozīmīgs līdzeklis lietpratīgai un labākai tiesību aktu izstrādei visā politikas plānošanas ciklā, un šis līdzeklis ES likumdevējiem ir jāizmanto daudz biežāk, lai viņi efektīvāk varētu izvērtēt izvēlēto politikas risinājumu ietekmi uz ekonomiku, sociālo jomu, vidi un veselības aizsardzību, kā arī to ietekmi uz iedzīvotāju pamattiesībām, paturot prātā, ka izmaksu un ieguvumu analīze ir tikai viens no daudziem kritērijiem;

2.  atzinīgi vērtē paziņojumu par lietpratīgu regulējumu un uzsver, ka ietekmes novērtējumiem jābūt nozīmīgiem visā politikas plānošanas ciklā, sākot no izstrādes, īstenošanas, piemērošanas un novērtēšanas līdz pat tiesību aktu pārskatīšanai; uzsver, ka tiesību aktu priekšlikumu izstrādes posmā ir svarīgi pieņemt labi pārdomātus un pilnībā apzinātus lēmumus, jo tādējādi iespējams gan uzlabot tiesību akta kvalitāti, gan arī saīsināt likumdošanas procesu;

3.  uzsver, ka ir jāveic rūpīgs ietekmes novērtējums, kas ir tiesību aktu augstas kvalitātes, kā arī to pareizas transponēšanas, piemērošanas un izpildes kontroles priekšnosacījums;

4.  uzsver, ka ietekmes novērtējumi nekādā gadījumā nevar aizstāt politisku apspriešanu un lēmumu pieņemšanas procesu, ko īsteno likumdevēji, bet gan kalpo politisku lēmumu tehniskai sagatavošanai;

5.  uzsver, ka ietekmes novērtējumi jāveic politikas izstrādes sākotnējos posmos; uzsver, ka ietekmes novērtējumiem ir jābūt pilnīgi neatkarīgiem un tiem vienmēr jābalstās uz iespējamo seku objektīvu un pamatotu analīzi;

6.  uzsver, ka saskaņā ar Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu likumdevējas iestādes apņemas pirms jebkādu būtisku grozījumu pieņemšanas veikt ietekmes novērtējumu, ja to uzskata par piemērotu un vajadzīgu likumdošanas procesam;

7.  uzskata ‐ lai garantētu neatkarību un objektivitāti, ietekmes novērtējuma procesā ir jāiesaista visu attiecīgo politikas jomu ārējie eksperti, kā arī visas iesaistītās ieinteresēto personu grupas; šajā sakarībā uzsver, ka publiska apspriešana būtiski atšķiras no neatkarīga ietekmes novērtējuma; norāda, ka ietekmes novērtējuma galīgajam rezultātam, metodoloģijas kontrolei un kvalitātei arī turpmāk jābūt Eiropas Savienības iestāžu kompetencē, lai nodrošinātu, ka tos veic atbilstīgi tiem pašiem augstajiem standartiem;

8.  prasa ietekmes novērtējumu izstrādē nodrošināt maksimālu pārredzamību, cita starpā laikus publicēt ierosināto tiesību aktu visaptverošus izstrādes plānus, lai visām ieinteresētajām personām nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi likumdošanas procedūrai; līdz ar to uzskata, ka pašreizējais Komisijas apspriežu laikposms ir jāpagarina līdz 12 nedēļām;

9.  uzskata ‐ nedrīkst pieļaut, ka to projektu vai tiesību aktu ietekmes novērtējumus, kurus apmaksā valsts pārvaldes iestādes vai tiem pakļauti uzņēmumi, apstiprina attiecīgās pārvaldes iestādes;

10.  uzskata ‐ ir būtiski, lai dalībvalstis veiktu ietekmes novērtējumu padziļinātu ex ante pārbaudi, kurā novērtē ierosināto tiesību aktu ietekmi uz valsts tiesību aktiem un valsts politiku; aicina veikt plašāku ex post novērtējumu un padziļināti izskatīt iespēju tajā obligāti iekļaut atbilstības tabulas, lai nodrošinātu ES tiesību aktu pareizu īstenošanu un to mērķu sasniegšanu dalībvalstīs;

11.  uzskata, ka ietekmes novērtēšana ir piemērots instruments, lai pārbaudītu Komisijas priekšlikumu lietderību un jo īpaši to atbilstību subsidiaritātes un samērīguma principam, kā arī lai izskaidrotu abām likumdevējām iestādēm un plašai sabiedrībai, kādu iemeslu dēļ ir izdarīta konkrēta izvēle;

12.  uzsver, ka laba ietekmes novērtējuma galvenie elementi ir problēmu konstatēšana, apspriešanās ar iesaistītajām pusēm, īstenojamo mērķu noteikšana, kā arī stratēģisko politikas iespēju izstrādāšana;

13.  uzskata, ka ir svarīgi jauniem likumdošanas priekšlikumiem pievienot ietekmes novērtējumu; norāda, ka atbilstīgi LESD 290. un 291. pantam vajadzības gadījumā šādu kārtību var piemērot arī ES tiesību aktu vienkāršošanā un pārstrādāšanā, kā arī deleģētiem tiesību aktiem un īstenošanas aktiem;

14.  uzskata, ka ietekmes novērtējums ir darba dokuments, kas ir daļa no likumdošanas procesa; uzsver, ka ir jānodrošina pietiekams elastīgums, lai būtu iespējams veikt papildu ietekmes novērtējumus likumdošanas gaitā;

15.  prasa, lai ietekmes novērtējumos uzmanību pievērstu ne tikai izmaksu un ieguvumu analīzei, bet arī ņemtu vērā daudzus kritērijus saskaņā ar integrētas pieejas principu, lai likumdevējiem sniegtu pēc iespējas plašāku informāciju; šajā sakarībā vērš uzmanību uz 2003. gada 16. decembra iestāžu nolīgumā un 2005. gada kopējā pieejā minētajiem ekonomiskajiem, sociālajiem un vides aspektiem, kuri ir jāapvieno vienotā novērtējumā; šajā ziņā uzsver, ka ir jānodrošina ES politikas un darbību saskaņotība, ņemot vērā visus tās mērķus un ievērojot LESD 7. pantā paredzēto pilnvaru piešķiršanas principu;

16.  mudina saistībā ar ietekmes novērtējumiem vienmēr veikt izmaksu un ieguvumu analīzi, t. i., pārbaudīt visu ar izdevumiem saistīto programmu un pasākumu izdevumu rentabilitāti, kā arī iespējamo ietekmi uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU); šajā sakarībā aicina konsekventi piemērot 2008. gada Mazās uzņēmējdarbības aktā paredzētos MVU testus; šajā sakarībā atgādina, ka ikviens tiesību akts, kura pašreizējie noteikumi uzliek slogu MVU, ir rūpīgi jāizvērtē, lai samazinātu vispārējo regulatīvo slogu uz MVU;

17.  saistībā ar ietekmes novērtējumiem prasa rūpīgi analizēt visus jaunos politikas priekšlikumus, kuri būtiski ietekmē rūpniecības konkurētspēju; turklāt prasa veikt arī ex-post novērtējumu par ES tiesību aktu ietekmi uz Eiropas ekonomikas konkurētspēju; norāda, ka arī Komisija paziņojumā “Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam” ir apsolījusi ieviest šādu procedūru;

18.  uzsver ‐ ir jāizmanto pieredze, kas gūta, veicot spēkā esošo tiesību aktu ex post novērtējumu un analizējot Eiropas Savienības Tiesas praksi, un pirms jaunu tiesību aktu ierosināšanas ir jānodrošina pienācīgas apspriedes par iespējamiem stratēģiskiem risinājumiem konkrētajā politikas jomā;

19.  mudina Eiropas līmeņa ietekmes novērtējumos apsvērt arī Eiropas pievienoto vērtību, proti, kādus ietaupījumus varētu gūt, panākot Eiropas mēroga risinājumu, un/vai kādi papildizdevumi rastos dalībvalstīm, ja netiek panākts risinājums Eiropas mērogā;

20.  uzskata, ka ietekmes novērtējumos vajadzētu ņemt vērā ietekmi uz ES ekonomiskajām partnerattiecībām, kā arī sekas, kas rodas, izvēloties kādu Eiropas standartu, nevis starptautisko standartu;

21.  uzsver, ka ietekmes novērtējumos pilnībā jāņem vērā likumdevējai iestādei pieejamās alternatīvas, vienmēr padziļināti apsverot iespēju neveikt nekādas darbības;

22.  uzsver, ka ietekmes novērtējumi nedrīkst radīt lielāku birokrātiju un lieki kavēt likumdošanas procedūras; tomēr ietekmes novērtējumiem jāatvēl pietiekami daudz laika, lai iegūtu ticamu rezultātu; turklāt šajā sakarībā uzsver, ka ietekmes novērtējumus nedrīkst izmantot ļaunprātīgi kā līdzekli, ar ko bloķēt nevēlamus tiesību aktus; tāpēc mudina radīt tehniskus un administratīvus priekšnoteikumus, lai ietekmes novērtējumus veiktu strauji un nekavējoties, piemēram, izmantojot tādus instrumentus kā pamatnolīgumi un paātrinātas konkursa procedūras, kā arī optimāli izmantojot resursus;

23.  mudina atbilstīgi labākās prakses principam izmantot to valstu pieredzi, kurās ietekmes novērtējumi tiek veikti jau vairākus gadus, lai uzlabotu ietekmes novērtējumus ES mērogā;

24.  prasa ietekmes novērtējumus atjaunināt visā likumdošanas gaitā, lai varētu ņemt vērā šajā procesā radušās izmaiņas;

25.  uzsver, ka ietekmes novērtējumi jāveic ne tikai pirms tiesību aktu tekstu pieņemšanas (ex ante), bet arī pēc tās (ex post); atgādina, ka šāda kārtība ir vajadzīga, lai varētu precīzāk novērtēt to, vai attiecīgā likuma mērķi patiešām ir sasniegti un vai attiecīgais tiesību akts ir jāgroza vai jāsaglabā spēkā negrozīts; tomēr uzsver, ka ex post novērtēšana nedrīkst aizstāt Komisijas “Līgumu sarga” pienākumu efektīvi un laikus uzraudzīt Savienības tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs;

26.  uzsver Komisijas primāro atbildību par kvalitatīvu ietekmes novērtējumu veikšanu attiecībā uz tās priekšlikumiem, saskaņā ar Līgumu īstenojot iniciatīvas tiesības;

Uzlabojumu iespējas Komisijā

27.  atzīst, ka iepriekšējos gados Komisija ir uzlabojusi ietekmes novērtējumu kvalitāti, taču uzsver, ka uzlabošana ir jāturpina;

28.  šajā sakarībā norāda uz 2006. gadā izveidoto Komisijas Ietekmes novērtējuma padomi (INP), kas atbild par Komisijas ietekmes novērtējumu pilnveidošanu;

29.  uzsver, ka INP locekļi ir neatkarīgi tikai formāli, jo pašlaik tos ieceļ Komisijas priekšsēdētājs un viņi ir pakļauti priekšsēdētāja norādījumiem, un līdz ar to pilnīga neatkarība nav iespējama; tāpēc prasa, lai INP locekļus pirms iecelšanas amatā izjautātu Eiropas Parlaments un Padome, un prasa atcelt locekļu pakļautību Komisijas priekšsēdētāja norādījumiem; prasa, lai INP locekļu un ekspertu darbs noritētu publiski, ievērojot maksimālu pārredzamību, un lai praksē varētu pārliecināties par viņu neatkarību;

30.  prasa arī iesaistīt visu politikas jomu ekspertus, kā arī visas ieinteresēto personu grupas, uz kurām attiecas INP darbība; prasa, lai šie eksperti nebūtu saistīti ar Komisiju un būtu neatkarīgi no tās norādījumiem;

31.  prasa visā ietekmes novērtējuma procesā un INP darbā laikus un visaptverošā veidā iesaistīt Eiropas Parlamentu, tostarp izmantojot paziņojumus un starpposma ziņojumus, un jo īpaši aicina iesaistīt Parlamenta kompetentās komitejas; aicina Komisiju papildus pilnīgam ietekmes novērtējumam iesniegt Parlamentam un Padomei divu līdz četru lappušu garu kopsavilkumu, vajadzības gadījumā iekļaujot paskaidrojuma rakstu par to, kāpēc, iesniedzot likumdošanas priekšlikumu, nav veikts ietekmes novērtējums, lai varētu pārbaudīt, ka visi būtiskie jautājumi ir risināti, neapdraudot novērtējumu neatkarību un neietekmējot faktisko novērtēšanu;

32.  norāda, ka Komisijai, gatavojot ietekmes novērtējumus, jāapspriežas arī ar dalībvalstīm, jo tām vēlāk būs jātransponē direktīvas savos tiesību aktos, un dalībvalstu pārvaldes iestādes parasti labāk zina, kā praktiski darbojas tiesību normas;

33.  uzsver, ka par lietpratīgu regulējumu, kas balstās uz vispusīgu un objektīvu ietekmes novērtējumu, joprojām kopīgi atbild ES iestādes un tādēļ Komisijai arī jāņem vērā atsauksmes, kas saņemtas no Eiropas Parlamenta, Reģionu komitejas, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un no dalībvalstīm.

34.  norāda, ka pirms ietekmes novērtējuma galīgās pieņemšanas vienmēr ir jāveic pagaidu rezultātu ārējā pārbaude; šajā sakarībā pieprasa publiski pieejamu ekspertu slēdzienu par pārbaudes rezultātiem;

35.  atzīmē Eiropas Revīzijas palātas pausto kritiku par to, ka Komisija reizēm īsteno likumdošanas iniciatīvas, lai gan ietekmes novērtējuma process vēl nav pabeigts; turklāt atzīmē arī kritiku par to, ka ne visiem politikas risinājumiem tiek pievērsta vienlīdz liela uzmanība; uzsver, ka visi politikas risinājumi pilnībā jāizvērtē ietekmes novērtējuma procesā;

36.  prasa lielākas pārredzamības labad publiskot visu ekspertu un citu iesaistīto personu vārdus, kuri piedalījušies ietekmes novērtējuma procesā, kā arī viņu interešu deklarācijas;

37.  saistībā ar sabiedrisko apspriešanu aicina laikus informēt ieinteresēto personu grupas par ikvienu plānoto apspriešanu; turklāt saistībā ar apspriešanu mudina ieinteresēto personu grupām nodrošināt iespēju komentēt ietekmes novērtējumus, kam jānotiek laikus, proti, pirms attiecīgā Komisijas priekšlikuma publiskošanas;

38.  prasa, lai Komisijas izmantotie dati būtu ticami un salīdzināmi;

39.  aicina Komisiju tās ietekmes novērtējumos sistemātiski apsvērt likumdošanas priekšlikumu administratīvo slogu un vienmēr skaidri norādīt, kura no izvērtētajām iespējām visvairāk novērš administratīvos šķēršļus vai vismazāk rada jaunus šķēršļus;

40.  norāda ‐ iesniedzot vienlaikus ietekmes novērtējuma rezultātus un likumdošanas priekšlikumu, rodas priekšstats, ka ietekmes novērtējuma galvenais mērķis ir rast pamatojumu Komisijas priekšlikumam; tāpēc atbalsta kārtību, ka, pirms dažādu dienestu apspriežu sākšanās, visos likumdošanas posmos laikus tiek publicēti dokumenti, tostarp INP apstiprinātais Komisijas galīgais ietekmes novērtējums;

41.  ierosina īpašā Komisijas publikāciju sērijā publicēt visus Komisijas pabeigtos ietekmes novērtējumus, lai sabiedrība viegli varētu uz tiem atsaukties un tos atrast attiecīgajā tīmekļa vietnē;

42.  prasa, lai Komisija veiktu pieņemto tiesību aktu ex post novērtēšanu; tomēr atkārtoti norāda, ka ex post novērtēšana nekādā gadījumā nedrīkst aizstāt iepriekš minēto Komisijas pienākumu uzraudzīt Savienības tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs;

43.  aicina Komisiju sniegt visaptverošus komentārus par Parlamenta veiktajiem ietekmes novērtējumiem;

Uzlabojumu iespējas Eiropas Parlamentā

44.  aicina Parlamenta komitejas konsekventāk izmantot Parlamenta ietekmes novērtējumus, jo šis instruments tām jau ir pieejams; atgādina, ka ietekmes novērtējumu veikšanai ir paredzēta īpaša budžeta pozīcija; uzskata, ka Parlamenta ietekmes novērtējums ir īpaši vajadzīgs, ja sākotnējā priekšlikumā tiek ieviestas būtiskas izmaiņas;

45.  turklāt atgādina, ka ietekmes novērtējumiem nav jābūt daļai no ilgstošiem pētījumiem, bet tos var veikt arī kā ierobežotus pētījumus, darbseminārus un ekspertu uzklausīšanu;

46.  uzskata, ka Parlamenta normatīvajās rezolūcijās sistemātiski ir jāiekļauj tipveida atsauces uz visiem ES iestāžu veiktajiem ietekmes novērtējumiem jomās, kas attiecas uz konkrēto tiesību aktu;

47.  norāda, ka Parlamenta un tā komiteju rīcībā jau ir mehānismi, lai pārbaudītu Komisijas ietekmes novērtējumus; uzskata, ka Komisijas veikto ietekmes novērtējumu iesniegšana kompetentajai komitejai būtu vērtīgs papildinājums Parlamentā veiktajai padziļinātajai pārbaudei; norāda, ka šāda padziļināta pārbaude var notikt arī citādā veidā, tostarp izmantojot papildu ietekmes novērtējumus, plašāku analīzi, kā arī piesaistot ekspertus Komisijas ietekmes novērtējumu pārskatīšanā un organizējot ārkārtas sanāksmes ar neatkarīgu ekspertu piedalīšanos; uzsver, ka šajā sakarībā vairāk ir jāpilnveido Parlamenta politikas departamentu darbs;

48.  uzsver, ka Parlamenta veiktie ietekmes novērtējumi ir jāuztver kā Komisijas ietekmes novērtējumu koriģējumi;

49.  prasa sistemātiski un pēc iespējas laikus organizēt Komisijas ietekmes novērtējumu izskatīšanu Parlamentā un jo īpaši tā komitejās;

50.  uzsver, ka lēmums par Parlamenta ietekmes novērtējuma veikšanu jāpieņem tā kompetentajā komitejā, iesaistot attiecīgo referentu; mudina grozīt Parlamenta Reglamentu tā, lai lēmumu par ietekmes novērtējuma sagatavošanu varētu pieņemt, ja to pieprasa viena ceturtdaļa no komitejas locekļiem;

51.  mudina visas Parlamenta komitejas pirms likumdošanas priekšlikuma izskatīšanas rīkot padziļinātu apspriešanu ar Komisiju par tā ietekmes novērtēšanu;

52.  uzsver, ka ietekmes novērtējumiem ir nozīme arī pēc parlamentārā likumdošanas procesa pabeigšanas; mudina Parlamentu saistībā ar būtiskiem grozījumiem ikvienā likumdošanas procesa stadijā pārbaudīt iespēju veikt ietekmes novērtējumu; tomēr norāda, ka tas nedrīkst pārāk ilgi aizkavēt šo procesu;

53.  turklāt aicina Parlamenta deputātiem piešķirt tiesības individuāli pieprasīt nelielu pētījumu veikšanu, lai iegūtu būtiskus faktus vai statistikas datus jomās, ar kurām saistīts viņu darbs Parlamentā, un ierosina, ka šādus pētījumus var veikt Eiropas Parlamenta bibliotēka papildus tās pašreizējām funkcijām;

54.  tāpēc aicina Parlamentu pieņemt plānus, saskaņā ar kuriem Parlamenta bibliotēka sniedz šo pakalpojumu deputātiem; uzsver, ka visu plānu pamatā jābūt parlamentu ‐ tostarp dalībvalstu parlamentu ‐ bibliotēku labākajai praksei, un šie pakalpojumi jāsniedz saskaņā ar stingriem noteikumiem un pilnībā sadarbojoties ar komitejām, kuras veic pētniecības funkciju;

Autonomas ietekmes novērtējuma struktūras izveidošana Eiropas Parlamentā un nākotnes plāni

55.  uzsver, cik nozīmīgs Parlamenta kvalitatīvas un saskaņotas politikas veidošanai ir vienots ietekmes novērtējumu mehānisms;

56.  tāpēc prasa izveidot integrētu ietekmes novērtējuma procesu Eiropas Parlamentā; šajā sakarībā ierosina izstrādāt ietekmes novērtējuma kopīgu procedūru, pamatojoties uz vienotu sistēmu un metodoloģiju, ko izmantotu visas komitejas;

57.  mudina to veikt autonomas struktūras vadībā, kura izmanto Parlamenta pašu resursus, piemēram, iesaistot bibliotēku un politikas departamentus, un kurā iekļauti ārējie eksperti, piemēram, dalībvalstu ietekmes novērtēšanas struktūru norīkotas amatpersonas; šai struktūrai individuāli ietekmes novērtējumi jāveic ad hoc kārtā, un tai ar uzraudzības padomes starpniecību, kurā ietilpst deputāti, ir jāatskaitās Eiropas Parlamentam;

58.  aicina šajā sakarībā izveidot vajadzīgo administratīvo infrastruktūru, nodrošinot, ka neviena šāda infrastruktūra neietekmē budžetu, bet izmanto pašreizējos resursus;

59.  uzsver, ka ilgākā laikposmā ir jāapsver plāni attiecībā uz Eiropas iestāžu vienotu pieeju ietekmes novērtējumiem; atgādina, ka jau 2003. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumā un 2005. gada novembra Iestāžu nolīgumā par kopēju pieeju ietekmes novērtēšanai tika aicināts izstrādāt vienotu metodoloģiju Eiropas iestāžu ietekmes novērtējumiem;

60.  pauž nožēlu, ka Komisija pašlaik neatbalsta ieceri izstrādāt Eiropas iestāžu vienotu pieeju ietekmes novērtējumiem;

61.  norāda, ka līdz šim Padome ļoti reti kā instrumentu ir izmantojusi ietekmes novērtējumu; tāpēc aicina Padomi saskaņā ar iepriekš minēto iestāžu kopējo pieeju ietekmes novērtēšanā biežāk izmantot ietekmes novērtējumus, lai uzlabotu tās ieguldītā darba ES likumdošanā kvalitāti; uzver, ka lietpratīgs regulējums, kura pamatā ir vispusīgs un objektīvs ietekmes novērtējums, joprojām ir ES iestāžu un dalībvalstu kopīga atbildība;

o
o   o

62.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0311. (2) OV C 15 E, 21.1.2010., 16. lpp. (3) OV C 187 E, 24.07.2008., 67. lpp. (4) OV C 175 E, 10.07.2008., 124. lpp. (5) OV C 297 E, 07.12.2006., 128. lpp. (6) OV C 104 E, 30.04.2004., 146. lpp.