Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 174. līdz 178. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumu “Kohēzijas politika ‐ 2010. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (COM(2010)0110),

–  ņemot vērā 2010. gada 31. marta Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumam “Kohēzijas politika ‐ 2010. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (SEC(2010)0360),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. oktobra Komisijas dienestu darba dokumentu “Kohēzijas politika. Reaģējot uz ekonomikas krīzi, to kohēzijas politikas pasākumu īstenošanas pārskatīšana, kas pieņemti Eiropas ekonomikas atveseļošanās plāna atbalstam” (SEC(2010)1291),

–  ņemot vērā 2008. gada 14. novembra Komisijas dienestu darba dokumentu “Reģioni 2020. gadā ‐ ES reģionu nākotnes problēmu novērtējums” (SEC(2008)2868),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”(COM(2010)2020),

–  ņemot vērā 2011. gada 26. janvāra Komisijas paziņojumu “Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (COM(2011)0017),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 8. decembra Regulu (EK) Nr. 1828/2006, kas paredz noteikumus par to, kā īstenot Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu(2), un jo īpaši tās 7. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Regulu (EK) Nr. 397/2009, ar ko Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu groza attiecībā uz mājokļu energoefektivitātes un atjaunojamas enerģijas ieguldījumu atbilstību(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Regulu (ES) Nr. 437/2010, ar ko Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu groza attiecībā uz nelabvēlīgos apstākļos esošu kopienu atbalstam paredzētas mājokļu intervences atbilstību(4),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 6. oktobra Lēmumu par Kopienas kohēzijas stratēģijas pamatnostādnēm (2006/702/EK)(5),

–  ņemot vērā tā 2009. gada 24. marta rezolūciju par Struktūrfondu regulas 2007.–2013. gada plānošanas periodam īstenošanu ‐ pārrunu rezultāti saistībā ar valstu kohēzijas politikas stratēģijām un rīcības programmām(6),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par pētniecībai un inovācijai paredzēto fondu sinerģiju īstenošanu Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Septītajā pamatprogrammā pētniecībai un attīstībai pilsētās un reģionos, kā arī dalībvalstīs un Eiropas Savienībā(7),

–  ņemot vērā 2010. gada 14. decembra rezolūciju par patiesas teritoriālās, sociālās un ekonomikas kohēzijas sasniegšanu Eiropas Savienībā ‐ nepieciešams priekšnoteikums pasaules mēroga konkurētspējai?(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 28. februāra informatīvo dokumentu Nr. 1 “Rezervēšana” (COCOF/2007/0012/00),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 18. maija informatīvo piezīmi “Indikatīva dalībvalstu 2009. gada stratēģisko ziņojumu struktūra” (COCOF 09/0018/01),

–  ņemot vērā 2010. gada 14. jūnijā Ārlietu padomes pieņemtos Padomes secinājumus par Komisijas 2010. gada stratēģisko ziņojumu par kohēzijas politikas programmu īstenošanu,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2010. gada 1.–2. decembra atzinumu par dokumentu “Kohēzijas politika ‐ 2010. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (CdR 159/2010),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 14. jūlija atzinumu par tematu “Kā veicināt efektīvu partnerību kohēzijas politikas programmu pārvaldībā, pamatojoties uz 2007.-2013. gada cikla labu praksi” (ECO/258),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas atzinumu un Budžeta komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A7-0111/2011),

A.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantu, lai sekmētu visas Savienības saskanīgu attīstību, Savienībai ir jāizstrādā un jāīsteno tādi pasākumi, ar kuriem tiek stiprināta tās ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, un jo īpaši ir jācenšas mazināt atšķirības dažādu reģionu attīstības līmenī un novērst atpalicību tādos mazattīstītos reģionos kā lauku apvidi, teritorijas, kuras skārušas industriālas pārmaiņas, kā arī reģioni, kas cieš no smagām un pastāvīgām dabas vai demogrāfiskām problēmām, un tā kā ir jāņem vērā stratēģija “Eiropa 2020”, lai panāktu, ka ES izveidojas vieda, ilgtspējīga un integrējoša ekonomia;

B.  tā kā kohēzijas politikai ir izšķiroša nozīme, lai pilnībā sasniegtu “ES 2020” mērķus, jo īpaši nodarbinātības un sociālo jautājumu jomā, visos pārvaldes līmeņos un visos ģeogrāfiskajos apgabalos;

C.  tā kā Padomes Regulā (EK) Nr. 1083/2006 (turpmāk “pamatregula”), Kopienas kohēzijas stratēģiskajās pamatnostādnēs (turpmāk “stratēģiskās pamatnostādnes”), dalībvalstu stratēģiskajā ietvardokumentā (DSID) un darbības programmās (DP) ir paredzēta un uzsvērta kohēzijas politikas stratēģiskā dimensija, ar kuru nodrošina Eiropas Savienības prioritāšu ‐ uzlabot Eiropas un tās reģionu pievilcīgumu investīcijām un darbam, veicināt zināšanas un ar izaugsmi saistītās inovācijas, palielināt darbavietu skaitu un kvalitāti ‐ saskaņotību;

D.  tā kā stratēģisko ziņojumu sniegšanas prakse ir jauns kohēzijas politikas instruments, ko kā instrumentu stratēģisko pamatnostādņu īstenošanas novērtēšanai ar pamatregulu ieviesa pašreizējā plānošanas periodā, lai palielinātu kohēzijas politikas stratēģisko saturu un sekmētu tās pārredzamību un atbildību, un tā kā, veidojot plānus nākamajam plānošanas periodam, ir jāmācās no iegūtās informācijas un pieredzes;

E.  tā kā Lisabonas prioritāšu iezīmēšanas gaitā tika noteiktas apakškategorijas 86 prioritārajām shēmām, par kurām vienošanās bija panākta iepriekš, padarot tās par konkrētām prioritātēm Lisabonas Izaugsmes un nodarbinātības programmā, un tā kā konverģences mērķreģioniem par iezīmētām prioritātēm tika noteiktas 47 prioritāras jomas, taču attiecībā uz reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķreģioniem tika iezīmētas tikai 33 prioritāras jomas;

F.  tā kā attiecībā uz 2009. gada stratēģiskajiem ziņojumiem Komisija un dalībvalstis vienojās apmainīties ar datiem tikai par katra mērķa prioritārajām jomām, nosakot, ka datu ieguves brīdis ir 2009. gada 30. septembris, un tajā laikā dalībvalstis jau izjuta ekonomikas krīzes sekas, turklāt dažas saskārās ar grūtībām jau plānošanas perioda sākumā, un tā kā tādēļ pastāv cerība, ka no 2012. gada stratēģiskā ziņojuma būs iespējams iegūt informatīvākus datus;

G.  tā kā Eiropas reģionu ekonomikas, sociālā un vides situācija vēl aizvien ir ārkārtīgi atšķirīga, kas daļēji izskaidrojams ar iepriekšējām divām paplašināšanās kārtām, daļēji ‐ ar tiešu globālās finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi, neraugoties uz to, ka iepriekšējo desmit gadu laikā atšķirības bija mazinājušās, pateicoties aktīvai kohēzijas politikas īstenošanai, kas ir būtiski svarīga konkurētspējas un ekonomikas izaugsmes nodrošināšanai un ņem vērā reģionu specifisko situāciju;

H.  tā kā kohēzijas politika ir bijusi Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna pamatelements, pierādot to, cik liela nozīme ir struktūrfondiem, kas kalpo par stimulu ekonomikai, īpaši mazajiem uzņēmumiem, ilgtspējai un energoefektivitātei, un tā kā Komisijai tika lūgts 2010. gadā sagatavot ziņojumu par to, kā sokas ar tādu pasākumu īstenošanu, kuri pieņemti, Eiropai reaģējot uz krīzi,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas stratēģisko ziņojumu par struktūrfondu līdzfinansēto kohēzijas politikas programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā; pauž atzinību dalībvalstīm par to centieniem sagatavot pirmos valstu stratēģiskos ziņojumus, kas izrādījušies vērtīgs informācijas avots par projektu īstenošanu;

2.  norāda, ka, veicot salīdzinošo analīzi, jāņem vērā, ka piecas dalībvalstis ieguvušas datus vēlāk par pārējām, bet viena ‐ agrāk par pārējām; uzskata, ka būtu pareizāk salīdzināt atsevišķu dalībvalstu panākto progresu ar ES vidējo progresa līmeni;

3.  uzskata, ka pārredzamība līdzekļu sadales procesā veicina pareizu īstenošanu un ir svarīgs priekšnoteikums vispārējo kohēzijas politikas mērķu sasniegšanai, tādēļ tā būtu jāpalielina visos īstenošanas posmos; uzskata, ka arī turpmāk vajadzētu publiskot saņēmēju sarakstus, īpaši internetā, jo tas ir efektīvs līdzeklis pārredzamības nodrošināšanai; uzskata, ka Kopienas stratēģisko pamatnostādņu izvirzīšana un jaunā instrumenta ‐ stratēģiskās ziņošanas ‐ ieviešana ir palielinājusi pārskatabildību politikas mērķu sasniegšanā; tādēļ prasa rīkot regulāras politiskas debates, lai uzlabotu kohēzijas politikas pārredzamību, atbildību un tās ietekmes novērtēšanu.

Īstenošana

4.  norāda, ka saskaņā ar ziņojumiem atlasīto projektu finansiālā vērtība ir 93,4 miljardi eiro, kas ir 27,1 % no pašreizējā periodā pieejamajiem ES resursiem, un ka šis vidējais rādītājs aptver visus trīs kohēzijas politikas mērķus un iezīmētās Lisabonas kategorijas, un norāda uz Kopienas stratēģisko pamatnostādņu īstenošanas progresu; tomēr uzsver, ka progress dažādās valstīs un dažādās jomās ir ļoti atšķirīgs ‐ 9 dalībvalstīs projektu atlases kopējais īpatsvars pārsniedz 40 %, bet 4 dalībvalstīs tas ir zemāks par 20 %;

5.  atkārtoti pauž gandarījumu par dalībvalstu paveikto Lisabonas programmas mērķu sasniegšanai paredzētā finansējuma apguvē, kas ir 65 % no pieejamā finansējuma konverģences reģioniem un 82 % no pieejamā finansējuma reģionālajai konkurētspējai un nodarbinātībai reģionos, pārsniedzot sākotnēji pieprasītos līmeņus; ar gandarījumu norāda, ka saskaņā ar ziņojumiem iezīmētajiem Lisabonas projektiem kopā ir piešķirti 63 miljardi eiro un ka iezīmēto Lisabonas projektu atlases tempi ir tādi paši vai pat nedaudz ātrāki nekā citiem pasākumiem, tādēļ mudina dalībvalstis arī turpmāk paredzēt līdzekļus projektiem, ar kuriem tiek atbalstīta stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošana;

6.  norāda, ka starp Kopienas kohēzijas pamatnostādņu (KKP) jomām vislabākie rādītāji ir teritoriālās dimensijas jomā (30 %), virs vidējā līmeņa ir pamatnostādne “Uzlabot zināšanas un jauninājumus izaugsmes sekmēšanai”, taču pārējām divām pamatnostādnēm rādītāji nepārsniedz 27,1 %, norāda turklāt, ka atlases tempi iezīmētajiem Lisabonas projektiem virs vidējā rādītāja ir gan konverģences, gan reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķiem, taču Eiropas teritoriālās sadarbības mērķim rādītājs ir tikai 20,5 %; pauž nožēlu, ka visām dalībvalstīm nav sasniegumu un rezultātu indikatoru, tādēļ politikas īstenošanas analīzei, kas iekļauta stratēģiskajā ziņojumā, ir bijuši nopietni ierobežojumi; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt administratīvās ziņojumu sniegšanas prasības un aicina dalībvalstis disciplinētāk sniegt datus par programmu īstenošanu;

7.  ņemot vērā ekonomikas krīzi un pieaugošo bezdarba līmeni, atzinīgi vērtē panākumus, kas jau gūti, īstenojot projektus saistībā ar pamatnostādni “Vairāk un labākas darba vietas”; tomēr stingri ieteic, lai Komisija ieviestu metodes sadarbībai ar dalībvalstīm, kas atvieglos nepieciešamā finansējuma savlaicīgu mobilizēšanu un efektīvu piešķiršanu, lai nodrošinātu resursu ziņā efektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, integrējošu izaugsmi un tautsaimniecību ar augstu nodarbinātības līmeni, kas nodrošinātu sociālo un teritoriālo kohēziju un nabadzības samazināšanu, kas ir stratēģijas “Eiropa 2020” galvenie mērķi, jo īpaši nodarbinātības un sociālajā jomā, lai veicinātu izaugsmi un produktivitāti, kā arī uzlabotu nodarbinātības rādītājus Eiropā;

8.  atzinīgi vērtē to, ka ESF ir sniedzis pienācīgu atbalstu darba tirgus reformu īstenošanai un izrādījies efektīvs instruments, kas darba tirgus politikā palīdz īstenot pāreju no pasīvas politikas uz aktīvu un pat preventīvu politiku; aicina dalībvalstis turpināt īstenot strukturālās reformas, kas nākotnē novērsīs iespējamas darba tirgus krīzes;

9.  aicina dalībvalstis panākt progresu tādu līdzfinansētu pasākumu un darbību īstenošanā, kuru mērķis ir reģionālā līmenī atbalstīt darba tirgus, samazinot dzimumu segregāciju, kā arī mazināt nevienlīdzību, piemēram, algu atšķirības vīriešiem un sievietēm un sieviešu nelielo pārstāvību amatos, kas saistīti ar lēmumu pieņemšanu, atvieglojot darba apvienošanu ar ģimenes dzīvi un mudinot atteikties no nestabilām nodarbinātības formām un aizstāt tās ar darbavietām, kurās darbiniekam ir tiesības, jo nestabili nodarbinātības modeļi skar lielu sieviešu īpatsvaru;

10.  uzsver, ka ir svarīgi uzlabot infrastruktūru un pakalpojumus nelabvēlīgos mikroreģionos, kuros ir liela sociāli izstumto kopienu (piemēram, romu) koncentrācija, kā arī nodrošināt infrastruktūras un pakalpojumu pieejamību;

11.  uzsver transporta nozīmi teritoriālās, ekonomiskās un sociālās kohēzijas izveidē; pauž bažas par to, ka netiek īstenots plāns ieguldījumiem dzelzceļa nozarē un ka progress šajā jomā ir lēnāks nekā autotransporta nozarē, tādēļ nenotiek pienācīga pāreja uz tādiem transporta veidiem, kas nerada oglekļa emisijas; šajā sakarā uzsver, ka nelīdzsvaroti saplānotie ieguldījumu dažādos transporta veidos nelabvēlīgi ietekmē intermodālas Eiropas transporta sistēmas izveidi, un norāda, ka, turpinoties kavējumiem īstenošanas gaitā, līdzsvara trūkums palielināsies;

12.  atgādina, ka aptuveni 23,7 % (82 miljardi eiro) no kohēzijas un struktūrfondu piešķīrumiem 2007.–2013.gadam ir paredzēti transportam, bet tikai puse no šiem līdzekļiem tiks tērēti TEN–T projektiem (17 miljardi eiro TEN–T prioritārajam tīklam un 27,2 miljardi eiro vispārīgajai daļai), otru pusi paredzot ieguldījumiem valsts, reģionālos un vietējos projektos, kuri nav norādīti TEN–T kartēs; uzsver, ka kohēzijas fondu un struktūrfondu piešķīrumi transportam ir sadalīti pa transporta veidiem un transporta tīkliem, pietiekami neņemot vērā Eiropas Savienības mērķus;

13.  saistībā ar teritoriālo sadarbību vērš uzmanību uz to, ka bieži kavējas pārrobežu projektu un projektu dzelzceļa nozarē uzsākšana, un uzsver TEN–T tīkla Eiropas pievienoto vērtību, kas ir īpaši skaidri izteikta projektu pārrobežu sadaļās un šo sadaļu kopsakarā ar valstu autoceļu tīklu, dzelzceļa tīklu un iekšējo ūdensceļu projektiem; tādēļ ierosina sistemātiski veidot kopējas platformas apmaiņas ar labas prakses piemēriem, kas sagrupēti pēc sociāli ekonomiskajiem, ģeogrāfiskajiem, demogrāfiskajiem un ar kultūru saistītiem kritērijiem;

14.  atzinīgi vērtē to, ka programmā ir iekļauti izdevumi investīcijām energoefektivitātes palielināšanai un atjaunojamās enerģijas izmantošanai jaunceļamajās dzīvojamajās mājās un māju projektos nelabvēlīgos apstākļos esošās kopienās, kas daudzos reģionos jau sekmīgi tiek darīts un ko vajadzētu turpināt;

15.  aicina vides nozarē, sevišķi transversālās jomās, efektīvāk īstenot programmas, kas nodrošina Eiropas pievienoto vērtību, piemēram, rīcību ar mērķi ierobežot un mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām, ieguldījumus tīrākās tehnoloģijās un tehnoloģijās ar zemu oglekļa emisiju, rīcību gaisa un ūdens piesārņojuma ierobežošanai un bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanai, dzelzceļu tīkla paplašināšanu, energoefektivitātes sekmēšanu, jo īpaši celtniecības nozarē, un atjaunojamo energoresursu izmantošanu, tā cenšoties sasniegt stratēģijas “ES 2020” mērķus un veicināt zaļo darbavietu radīšanu un zaļo ekonomiku;

16.  aicina vides katastrofu profilaksei un/vai ātrai reaģēšanai uz tām izmantot attiecīgos līdzekļus un aicina dalībvalstis paātrināt līdzekļu ieguldīšanu profilakses pasākumos un rūpniecisku zonu un piesārņotu teritoriju atveseļošanā, jo pagaidām šajā ziņā izdarīts maz;

17.  pauž nožēlu par kavēšanos projektu atlasē tādās stratēģiskās jomās kā dzelzceļš, atsevišķas investīcijas enerģētikas un vides projektos, digitālā ekonomika, sociālā integrācija, pārvaldība un kapacitātes palielināšana, un aicina rūpīgi izanalizēt kavēšanās iemeslus, vienlaikus aicina dalībvalstis iesaistīt savus reģionus, lai būtu iespējams labāk apzināt jomas, kurās jārīkojas aktīvāk; tajā pašā laikā uzsver, ka ir augsti līdzekļu izmantošanas rādītāji Eiropas teritoriālās sadarbības programmas vides projektiem, un norāda, ka sadarbība šajos projektos nepārprotami ir sniegusi pievienoto vērtību; tomēr uzsver, ka dalībvalstis varētu censties panākt nokavēto jomās, kurās īstenošana ir kavējusies, un ka šajā posmā kavēšanos nevajadzētu uzskatītu par vispārējās kvalitātes rādītāju un attiecināt uz visu plānošanas periodu; tādēļ norāda, ka 2010. gadā, pateicoties cita starpā nesenajām izmaiņām tiesību aktos un tam, kad darbības programmas beidzot tika īstenotas pilnā tempā, turklāt Komisija beidzot apstiprināja pārvaldības un kontroles sistēmas, palielinājās līdzekļu apguves spēja un kohēzijas politikas budžeta izpilde;

18.  uzskata, ka ir steidzami jāveic korektīvi pasākumi, lai uzlabotu līdz šim vājos rādītājus atsevišķās prioritārās jomās; ierosina rūpīgi analizēt īstenošanas problēmas jomās, kurās kavējas projektu atlase, un tādēļ aicina dalībvalstis palielināt rīcību, lai uzlabotu projektu atlasi jomās, kurās ir kavēšanās, un paātrināt visu atlasīto projektu īstenošanu, lai izvairītos no riska nesasniegt nospraustos mērķus;

19.  uzskata, ka atsevišķos gadījumos ātra projektu atlase un īstenošana un labāka piešķirto līdzekļu izmantošana ir īpaši vajadzīga tām darbībām, kuru mērķis ir uzlabot cilvēkkapitālu, uzlabot sabiedrības veselību un sekmēt slimību profilaksi, nodrošināt vienlīdzīgas iespējas, atbalstīt darba tirgus un sekmēt sociālo integrāciju, lai jo īpaši pārvarētu ekonomikas krīzes sekas;

20.  uzsver, ka vairākas dalībvalstis ir apstiprinājušas, ka no “iezīmēšanas” prasības izrietošā disciplīna ir palielinājusi programmu veidošanas kvalitāti un mērķtiecīgumu; turklāt pilnīgi visas dalībvalstis uzskata, ka labākais veids, kā pārvarēt krīzi, ir saglabāt ar Lisabonas stratēģiju saistītajos valstu stratēģiskajos ietvardokumentos un darbības programmā ietvertās galvenās prioritātes, un atkārtoti apliecināja, ka šajos dokumentos ietvertie vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķi ir svarīgi;

Īstenošanas problēmas

21.  uzsver, ka efektīvai projektu atlasei un īstenošanai dažās jomās traucē tas, ka nav attiecīgu priekšnoteikumu, proti, nav vienkāršotu piemērošanas procedūru dalībvalstu līmenī, trūkst skaidru dalībvalstu prioritāšu atsevišķās jomās, ir kavēta ES tiesību aktu savlaicīga pārņemšana, trūkst konsolidētas institucionālās un administratīvās kapacitātes un dalībvalstu sistēmas ir ārkārtīgi birokrātiskas; tādēļ aicina dalībvalstis un reģionus atvieglot politikas īstenošanu, novēršot minētās problēmas un jo īpaši pielāgojot tiesisko regulējumu tādās jomās kā valsts atbalsts, publiskais iepirkums un vides aizsardzības noteikumi, kā arī veikt institucionālās reformas;

22.  ar nožēlu atgādina, ka politikas rezultātu sasniegšanu galvenokārt kavē šādi faktori: vēla sarunu beigšana par daudzgadu finanšu shēmu un politikas tiesību aktu paketi, kā rezultātā aizkavējās dalībvalstu stratēģiju un darba plānu izstrāde, pārmaiņas finanšu kontroles noteikumos un dalībvalstu noteiktajos vērtēšanas kritērijos, pārklāšanās ar 2000.–2006. gada perioda slēgšanu un nepietiekami pieejamie dalībvalstu līdzekļi līdzfinansējumam;

23.  pauž nožēlu par to, ka, lai gan stratēģiskajā ziņojumā vajadzētu uzsvērt, kā struktūrfondu līdzfinansētās programmas ir palīdzējušas īstenot kohēzijas politikas mērķus, tajā nav visaptverošu datu par reģionālajām atšķirībām līdz 2009. gadam;

Pasākumi saistībā ar ekonomikas krīzi

24.  atzinīgi vērtē to, ka ir publicēts Komisijas dienestu darba dokuments “Kohēzijas politika. Reaģējot uz ekonomikas krīzi, to kohēzijas politikas pasākumu īstenošanas pārskatīšana, kas pieņemti Eiropas ekonomikas atveseļošanās plāna atbalstam”; uzsver, ka pārskats galvenokārt balstās uz informāciju, kas sniegta dalībvalstu stratēģiskajos ziņojumos; aicina Komisiju veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis sniedz precīzu informāciju;

25.  norāda, ka pašreizējos globālās finanšu un ekonomikas krīzes un ekonomikas lejupslīdes apstākļos ES kohēzijas politika noteikti palīdzēt īstenot Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, ir lielākais Kopienas investīciju avots ieguldījumiem reālajā ekonomikā un ir pierādījusi, ka spēj elastīgi un pareizi reaģēt uz strauju sociāli ekonomiskās vides pasliktināšanos; uzsver, ka dalībvalstis ir novērtējušas to, ka bija iespējams pielāgot krīzes pārvarēšanas pasākumus to specifiskajām vajadzībām; tomēr aicina palielināt krīzes novēršanai pieņemto noteikumu elastīgumu un samazināt to sarežģītību un mudina dalībvalstis bez kavēšanās izmantot visus pasākumus, kurus Komisija ir darījusi pieejamus, lai būtu iespējama pienācīga un savlaicīga reaģēšana, ņemot vērā specifiskas vajadzības, un lai būtu iespējams sekmīgi pārvarēt krīzi un panākt stabilu ilgtermiņa attīstību, nostiprinot konkurētspēju, nodarbinātību un Eiropas reģionu pievilcību;

26.  uzsver, ka ir svarīgi veikt papildu pasākumus, lai novērstu grūtības novērtēt atsevišķu ar kohēzijas politiku saistīto Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna pasākumu vispārējo ietekmi, un pauž nožēlu par to, ka tādēļ pārskats var sniegt tikai nelielu ieskatu konkrētos dalībvalstu piemēros; neraugoties uz iepriekš minēto, atzinīgi vērtē labas prakses analīzi un pirmos ziņojumā iekļautos secinājumus;

27.  uzsver, ka zīmes, kas liecina par atveseļošanos no krīzes, ir nenozīmīgas un tuvākajos gados Eiropai vajadzēs risināt strukturālās nepilnības, ņemot talkā arī kohēzijas politikas pasākumus un investīcijas jo īpaši tādās jomās kā pētniecība un attīstība, inovācija, izglītība un tehnoloģijas, kas palīdzēs daudzām nozarēm kļūt konkurētspējīgām; tādēļ uzsver, ka ir rūpīgi jāanalizē to pasākumu ietekme, kuru mērķis ir cīnīties pret krīzi, un ka ir jānodrošina struktūrfondu līdzekļu pieejamība, jo tie ir spēcīgs mehānisms, kas var palīdzēt reģioniem veikt ekonomikas un sociālo pārstrukturizāciju un sekmēt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti;

Sinerģiju veidošana un izvairīšanās no reģionālās politikas resursu izkliedes pa nozarēm

28.  piekrīt Padomes secinājumos par 2010. gada stratēģisko ziņojumu paustajam viedoklim, ka vienota un integrēta stratēģiskā pieeja struktūrfondiem ir radījusi pievienoto vērtību; atgādina, ka katram no fondam sekmīgai darbībai uz vietas specifiskās situācijās ir vajadzīgi savi noteikumi; uzsver arī nepieciešamību pēc krīzes konsolidēt dalībvalstu budžetus un palielināt visu pieejamo finanšu resursu (ES, dalībvalstu, EIB instrumentu) sinerģijas un ietekmi, uzlabojot to koordināciju;

29.  uzsver, ka sinerģijas starp struktūrfondiem un citiem nozaru politikas instrumentiem, kā arī starp šiem instrumentiem un dalībvalstu, reģionālajiem un vietējiem resursiem ir ārkārtīgi svarīgas un rada vērtīgas saiknes, kas paver iespējas savstarpējam atbalstam, ilgtspējīgai programmu īstenošanai un teritoriālās kohēzijas panākšanai; uzsver, ka periodā no 2007. līdz 2013. gadam kohēzijas politikai atvēlētie līdzekļi ļauj tai veidot labāku sinerģiju ar pētniecības un inovācijas programmām; uzsver, ka struktūrfondus varētu izmantot pētniecības infrastruktūras uzlabošanai, nodrošinot tādu izcilības līmeni, kāds vajadzīgs, lai būtu iespējams piekļūt pētniecībai atvēlētajiem līdzekļiem; uzsver arī priekšrocības, ko rada sinerģija starp ERAF, ESF un ELFLA; norāda, ka pieredze nepārprotami rāda, ka ESF finansēto programmu sekmīga īstenošana ir būtiski svarīga ERAF finansēto ekonomikas pasākumu efektivitātes palielināšanai; tādēļ atgādina, ka starpnozaru finansēšanas potenciāls pagaidām vēl nav pilnībā izmantots; saistībā ar nākamo stratēģisko ziņojumu aicina Komisiju pievienot atsauci uz struktūrfondu savstarpējo sadarbību, kā arī struktūrfondu sadarbību ar citiem ES finanšu instrumentiem;

Pārraudzība un novērtēšana

30.  uzsver, ka tehniskā palīdzība, pārraudzība un novērtēšana stimulē atziņu gūšanu, īstenojot politiku, un kopā ar efektīvu finanšu kontroli tie kļūs par stimulu izpildes kvalitātes palielināšanai;

31.  pauž nožēlu par to, ka tikai 19 dalībvalstis sniedza informāciju par pamatrādītājiem un ka tādēļ pagaidām nav iespējams izveidot pirmo skaidro, visu ES aptverošo ainu par politikas ietekmi dalībvalstīs; apņēmīgi mudina dalībvalstis izmantot pamatrādītājus, veidojot nākamos stratēģiskos ziņojumus 2012.–2013. gadā; aicina Komisiju iejaukties un sniegt atbalstu dalībvalstīm un reģioniem, lai tie varētu laikus iegūt visaptverošus un pilnīgus datus;

32.  uzsver, ka Komisijai ir jānodrošina efektīva un nepārtraukta uzraudzība un kontroles sistēmas, lai uzlabotu struktūrfondu īstenošanas sistēmas pārvaldību un efektivitāti; aicina Komisiju palielināt dalībvalstu progresa uzraudzības saskaņotību un kvalitāti, izvirzot obligātu prasību nākamā plānošanas perioda dalībvalstu stratēģiskajos ziņojumos izmantot pamatrādītāju kopumu, kas atvieglotu salīdzināšanu un koncentrēšanos uz rezultātiem, un aicina Komisiju nodrošināt precīzākas norādes ziņojumu izstrādei;

Laba prakse

33.  uzskata, ka ir jāuzsver laba prakse un savstarpēja mācīšanās politikas īstenošanā un jāveicina apmainīšanās ar to, vienlaikus palielinot jo īpaši vietējo un reģionālo iestāžu administratīvo kapacitāti, lai palielinātu iedarbīgumu un efektivitāti un palīdzētu izvairīties no iepriekš pieļautajām kļūdām;

34.  mudina publiskot informāciju par dalībvalstu ziņojumos iekļautu labu praksi, piemēram, pamatrādītāju izmantošanu, ziņošanu par rezultātiem un sasniegumiem, ziņošanu par sinerģijām starp dalībvalstu un ES politiku, publisku apspriežu rīkošanu un apspriedēm ar ieinteresētajām pusēm, ziņojumu iesniegšanu dalībvalstu parlamentiem atzinumu sniegšanai un ziņojumu publicēšanu valdību mājaslapās, raugoties, lai visos ziņojumos būtu lietota skaidra un precīza terminoloģija, jo šāda prakse uzlabo ziņošanas kvalitāti un palielina ieinteresēto pušu iesaistīšanos projektu īstenošanā dalībvalstīs; uzstāj uz to, lai reģioni, kuros ir zemāks līdzekļu izmantošanas līmenis vai programmu finansējuma izmantošanas efektivitāte, mācītos no reģioniem ar labu praksi;

35.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir noteikusi, kā dalībvalstu, reģionālās un pašvaldību iestādes var saskaņot savas darbības programmas ar stratēģijas “Eiropa 2020” ilgtspējīgas izaugsmes mērķiem un kā šajā plānošanas periodā iespējams orientēt labu praksi uz viediem izaugsmes mērķiem; aicina dalībvalstis rīkoties nekavējoties, vairāk līdzekļu investēt ilgtspējīgā attīstībā un viedā izaugsmē, sociālajā integrācijā un dzimumu līdztiesībā darba tirgos un izmantot līdzekļus efektīvāk; aicina Komisiju sākt diskusijas, lai turpinātu apspriest, kā pašreizējā periodā (2007–2013) kohēzijas politika var atbalstīt un veicināt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu;

Secinājumi un ieteikumi

36.  uzsver to, ka MVU var būt inovatīvi tautsaimniecības dalībnieki un uzsver nepieciešamību attīstīt šo segmentu, cita starpā, īstenojot Mazās uzņēmējdarbības aktu, atvieglojot MVU piekļuvi finansējumam un darbības kapitālam un mudinot MVU iesaistīties inovatīvos projektos, lai tādējādi palielinātu to konkurētspēju un iespējas palielināt nodarbinātību; uzsver, ka ir iespējams gūt daudz sociālu un ekonomisku priekšrocību no vietēja un reģionāla līmeņa sadarbības starp valsts iestādēm, MVU, uzņēmējdarbības tīkliem, pētniecības institūtiem un kopām, kā arī no efektīvas esošo resursu izmantošanas, tostarp, izmantojot finanšu vadības instrumentus (Jeremie) kā MVU kapitāla palielināšanas elementu; neraugoties uz iepriekš minēto, uzsver, ka attiecībā uz kredītu finansēšanu juridiskā noteiktība ir jāpalielina tādā veidā, lai finanšu starpnieki un bankas var radīt apstākļus inovatīviem finanšu instrumentiem, kas var turpināt darboties visu plānošanas perioda laiku;

37.  pauž ciešu pārliecību, ka laba pārvaldība Eiropas, dalībvalstu, reģionālajā un pašvaldību līmenī un dažādu valdības līmeņu efektīva sadarbība ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu kvalitatīvu lēmumu pieņemšanas procesu, stratēģisko plānošanu, uzlabotu struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļu apguves spēju un līdz ar to sekmīgu un efektīvu kohēzijas politikas īstenošanu; mudina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt un mobilizēt vairāklīmeņu pārvaldību atbilstīgi Līgumam un subsidiaritātes un partnerības principiem; tādēļ uzsver to, ka liela nozīme ir patiesas vertikālās un horizontālās partnerības stratēģijai, ierosina novērtēt partnerību līdzdalības kvalitāti un atgādina, ka partnerību gadījumā procesi var kļūt vienkāršāki, tas īpaši attiecas uz projektu atlases procedūru; aicina dalībvalstis, nosakot investīciju prioritātes, jau procesa sākumā un visā lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīt zemākos dalībvalstu līmeņus, kā arī iekļaut tos un pilsoniskās sabiedrības un kopienu pārstāvjus programmu īstenošanā; tādēļ ierosina katrā dalībvalstī izstrādāt “Teritoriālo pašvaldību un reģionālo iestāžu paktu par stratēģiju ”Eiropa 2020“”;

38.  uzskata, ka ES un dalībvalstu noteikumu un procedūru vienkāršošanai vajadzētu veicināt ātru līdzekļu sadali un maksājumu veikšanu, tādēļ tā būtu jāturpina un tās rezultātā vajadzētu izveidot labākus ES un dalībvalstu noteikumus periodam pēc 2013. gada, lai neradītu pārāk lielas grūtības līdzekļu saņēmējiem; uzskata, ka reģionālo politiku vajadzētu vairāk pielāgot tās lietotāju vajadzībām un ka vienkāršošanai vajadzētu samazināt nevajadzīgus administratīvos šķēršļus un izmaksas, kā arī citus šķēršļus, kas kavē politikas mērķu īstenošanu, vajadzētu izvairīties no pašreizējās administratīvās prakses maldinošas un maldīgas interpretācijas un vajadzētu panākt elastīgāku projektu pārvaldību, sinhronizēt kontroles mehānismus un palielināt politikas efektivitāti; pauž nožēlu par to, ka pārāk lielas birokrātijas, pārāk sarežģīto noteikumu, kas bieži tiek mainīti, un saskaņotu procedūru neesamības dēļ daudz līdzekļu paliek neizmantoti; uzskata, ka jānodrošina līdzsvars starp noteikumu un procedūru vienkāršošanu un to stabilitāti;

39.  aicina dalībvalstis un reģionālās iestādes palielināt kapacitātes veidošanu un samazināt administratīvo slogu, lai jo īpaši nodrošinātu projektu līdzfinansēšanu ar dalībvalstu iemaksām, un vajadzības gadījumā nodrošināt finanšu vadības atbalstu, tādējādi palielinot fondu apguvi un izvairoties no turpmākas kavēšanās saistībā ar investīcijām;

40.  atbalsta Komisijas izvirzītās idejas par to, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš struktūrfondu apgūšanai, balstoties uz rezultātiem, un uzskata, ka stratēģiskie ziņojumi ir vērtīgs instruments, kas ļauj sekot līdzi īstenošanas gaitai, veido bāzi salīdzinošajiem vērtējumiem un pamatu ES līmeņa diskusijām; lai stratēģiskie ziņojumi būtu kvalitatīvāki un balstīti uz salīdzināmiem un uzticamiem datiem, mudina dalībvalstis izmantot analītiskāku un stratēģiskāku pieeju un, vienlaikus, veidojot savus ziņojumus, likt lielāku uzsvaru uz mērķiem, rezultātiem un stratēģisko attīstību, kā arī laikus iesniegt precīzu informāciju par pamatindikatoriem un kopīgi nospraustajiem mērķiem; tādēļ uzsver, ka 2013. gada stratēģiskajam ziņojumam vajadzētu būt orientētam uz rezultātiem un tajā būtu jāliek lielāks uzsvars uz kohēzijas politikas programmu, tās sasniegumu, rezultātu, agrīnās ietekmes un efektivitātes analīzi, nevis jāsniedz liels daudzums statistikas datu;

41.  aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot 2007.–2013. gada finanšu plāna termiņa vidusposma pārskata un kohēzijas politikas sniegtās iespējas, lai 2011.–2013. gada laikposmā palielinātu Eiropas līdzekļu apguvi;

42.  aicina ES iestādes un dalībvalstis, gatavojoties nākamajai sarunu kārtai par kohēzijas politikas nākotni, veicināt straujāku tādu svarīgu dokumentu kā daudzgadu finanšu shēma un regulas pieņemšanu, lai nākamajā plānošanas periodā izvairītos no uzsākšanas grūtībām;

43.  aicina Komisiju nodrošināt, ka turpmāk kohēzijas politikai būs pienācīgi finanšu resursi; uzskata, ka kohēzijas politiku nedrīkst uzskatīt tikai par instrumentu nozaru politikas mērķu sasniegšanai, jo tā pati par sevi ir Kopienas politika ar ievērojamu pievienoto vērtību un savu raison d'être, kas ir ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija; tādēļ uzsver, ka kohēzijas politikai arī turpmāk vajadzētu būt neatkarīgai un nevajadzētu mainīt tās pašreizējo pamatojumu un principus, izkliedējot reģionālās politikas resursus pa nozarēm;

o
o   o

44.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. (2) OV L 371, 27.12.2006., 1. lpp. (3) OV L 126, 21.5.2009., 3. lpp. (4) OV L 132, 29.5.2010., 1. lpp. (5) OV L 291, 21.10.2006., 11. lpp. (6) OV C 117 E, 6.5.2010., 79. lpp. (7) OV C 161 E, 31.5.2011., 104. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0473.