Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XVIII sadaļu,

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu(2),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 6. oktobra Lēmumu 2006/702/EK par Kopienas kohēzijas stratēģijas pamatnostādnēm(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Regulu (EK) Nr. 397/2009, ar ko Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu groza attiecībā uz mājokļu energoefektivitātes un atjaunojamas enerģijas ieguldījumu atbilstību(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 15. decembra Regulu (ES) Nr. 1233/2010, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 663/2009, ar ko izveido programmu ekonomikas atveseļošanas atbalstam, piešķirot Kopienas finansiālo palīdzību projektiem enerģētikas jomā(5),

–  ņemot vērā 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Teritoriālās programmas un Leipcigas hartas īstenošanu ‐ Eiropas telpiskās attīstības un teritoriālās kohēzijas rīcības programmas izstrādi(6),

–  ņemot vērā 2008. gada 21. oktobra rezolūciju par pārvaldību un partnerību reģionālās politikas jomā valstu, reģionu un projektu līmenī(7),

–  ņemot vērā 2009. gada 24. marta rezolūciju par kohēzijas politikas pilsētu dimensiju jaunajā plānošanas periodā(8),

–  ņemot vērā 2009. gada 24. marta rezolūciju attiecībā uz Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju un pašreizējo stāvokli debatēs par kohēzijas politikas gaidāmo reformu(9),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā(10),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta publicēto ad hoc piezīmi “Teritoriālās darba kārtības un Leipcigas hartas pārskats ‐ ceļā uz Eiropas rīcības programmu telpiskajai attīstībai un teritoriālajai kohēzijai”,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”(COM(2010) 2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra piekto ziņojumu par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju ‐ kohēzijas politikas nākotne,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu “Secinājumi piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju ‐ kohēzijas politikas nākotne” (COM(2010) 0642),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada aprīļa kopsavilkuma ziņojumu “Ex post vērtējums par ERAF līdzfinansētajām 2000.–2006. gada plānošanas perioda kohēzijas politikas programmām (1. un 2. mērķis)”,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada jūnija ziņojumu “Ex post vērtējums par 2000.–2006. gada plānošanas perioda kohēzijas politikas programmām ‐ Kopienas iniciatīva URBAN”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 26. maija atzinumu “Nepieciešamība piemērot integrētu pieeju pilsētvides atjaunošanai”(12),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2010. gada 9. jūnija atzinumu “Pilsētvides reģenerācijas nozīme turpmākajā pilsētu attīstībā Eiropā”(13),

–  ņemot vērā ES teritoriālo darba kārtību ‐ ceļā uz konkurētspējīgāku un ilgtspējīgu dažādu reģionu Eiropu (“Teritoriālā darba kārtība”) un Leipcigas hartu par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām (“Leipcigas harta”), kas tika pieņemtas neformālajā Ministru padomē par telpisko plānošanu un pilsētattīstību, kura notika Leipcigā 2007. gada 24. un 25  maijā,

–  ņemot vērā “Toledo deklarāciju”, kas pieņemta neformālajā Ministru padomē par pilsētu attīstību, kura notika Toledo 2010. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā pilsētattīstības ģenerāldirektoru nostāju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Eiropas Investīciju bankai “Secinājumi piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju ‐ kohēzijas politikas nākotne” (COM(2010)0642/3),

–  ņemot vērā 2010. gada 22.–24. februārī Barselonā notikušā Eiropas pašvaldību vadītāju samita “Pašvaldības ‐ galvenais dalībnieks jaunajā Eiropā” secinājumus,

–  ņemot vērā Pilsētas mēru paktu, ko ierosinājusi un atbalstījusi Eiropas Komisija,

–  ņemot vērā pēc Komisijas pieprasījuma sagatavoto neatkarīgo ziņojumu “Reformētas kohēzijas politikas programma” (Fabrizio Barca ziņojums, 2009. gads),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas atzinumu (A7-0218/2011),

A.  tā kā ES ir raksturīga policentriska attīstība un dažāda izmēra pilsētu teritoriju daudzveidība, kā arī pilsētas ar neviendabīgām kompetencēm un resursiem, uzskata, ka būtu problemātiski pieņemt kopēju “pilsētu teritoriju” definīciju un termina “pilsēta” vispārējā definīcija, pamatojoties tikai uz statistikas datiem, jo būtu grūti vienā un tajā pašā jēdzienā ņemt vērā dalībvalstu un reģionu dažādās situācijas, un tādēļ uzskata, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu pilsētu teritoriju obligāta definēšana un apzīmēšana ir jāatstāj dalībvalstu ziņā, pamatojoties uz kopējiem Eiropas rādītājiem; tā kā būtu jāaplūko jautājums par to, vai ar funkcionālu pieeju iespējams iegūt standarta “pilsētas” definīciju un tādējādi radīt pamatu skaidrai, likumā noteiktai ES politikas pilsētu dimensijas definīcijai; un tā kā galvenokārt kohēzijas politikas ietvaros būtu piemēroti noteikt funkcionāli pamatotu pilsētu dimensijas definīciju;

B.  tā kā ES ar savu politikas virzienu palīdzību sniedz ieguldījumu pilsētu teritoriju ilgtspējīgā attīstībā un tā kā būtu jāatceras, ka papildus valstu pilsētpolitikai, ko veido saskaņā ar subsidiaritātes principu, būtu jādefinē arī Eiropas pilsētpolitika;

C.  tā kā pilsētas aktīvi sniedz ieguldījumu ES politiku izstrādāšanā un tām ir nozīmīga loma veiksmīgā stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā; tā kā nespēja ņemt vērā ES politiku, īpaši kohēzijas politikas, pilsētu dimensiju varētu apdraudēt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu;

D.  tā kā pilsētas atklāj unikālu arhitektūras un kultūras potenciālu, tā kā to rīcībā ir ievērojami sociālās integrācijas līdzekļi un tās veicina sociālo līdzsvaru, saglabājot kultūras daudzveidību un uzturot nepārtrauktu saikni starp centru un nomalēm;

E.  tā kā, pamatojoties uz URBAN iniciatīvu pieredzi, pilsētu pasākumi tikuši integrēti (“iekļauti”) tiesiskajā regulējumā attiecībā uz konverģenci un reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķiem laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam; tā kā šī iekļaušana nepārprotami ir paplašinājusi pilsētām pieejamo finansējumu; tā kā skaidri noteiktus pilsētattīstības mērķus vajadzētu identificēt darbības programmās, lai palīdzētu koncentrēt resursus;

F.  tā kā subsidiaritāte pastiprinātā un paplašinātā veidā, kā noteikts LESD, kā arī vairāklīmeņu pārvaldība un labāk definēts partnerības princips ir būtiski pareizai visu ES politiku īstenošanai un tā kā atbilstoši būtu jānostiprina vietējo un reģionālo pārvaldes iestāžu resursu un kompetenču iesaistīšana;

G.  tā kā dažu pēdējo gadu laikā notikusī ekonomiskā krīze ir palielinājusi atšķirības un sociālo atstumtību plašās teritorijās lielpilsētu nomalēs; tā kā, ņemot vērā krīzi, vietējām pārvaldes iestādēm jāspēj īstenot praktiskus pasākumus, lai cīnītos pret nabadzību un atbalstītu sociālo kohēziju un nodarbinātību;

H.  tā kā attīstības centru politika, kas pamatojas uz ekonomiskās darbības stimulēšanu pilsētās, daudzos gadījumos nav spējusi radīt pietiekamu piesaisti un tāpēc tai ir bijusi ierobežota ietekme uz apkārtējo teritoriju un tā nav sniegusi ieguldījumu integrētā attīstībā;

I.  tā kā ļoti nedaudzos pilsētu rajonos, neraugoties uz pilsētu pārticību vai ekonomisko spēku, var pastāvēt tādas specifiskas problēmas kā galēja sociālā nevienlīdzība, nabadzība, atstumtība un augsts bezdarba līmenis, ko kohēzijas politikas sniegtais atbalsts varētu mazināt vai novērst;

J.  tā kā politikas īstenošanas, tostarp kontroles un revīzijas mehānismu, vienkāršošana palīdz uzlabot efektivitāti, samazināt kļūdu īpatsvaru, padarīt politikas struktūru lietotājiem draudzīgāku un palielināt tās atpazīstamību; un tā kā būtu jāturpina vienkāršošana un tajā jāiekļauj arī dalībvalstu un reģionālo procedūru vienkāršošana tā, lai pilsētu teritoriju pārstāvji varētu labāk organizēt un pārvaldīt Eiropas fondu izlietošanu,

Pilsētas dimensijas konteksts

1.  atzīmē, ka Eiropas pilsētu darba kārtība ietver, no vienas puses, ES politiku, jo īpaši kohēzijas politikas virzienu, pilsētu dimensiju un, no otras puses, starpvaldību aspektu Eiropas līmeņa centienos koordinēt dalībvalstu pilsētpolitikas, kas tiek īstenoti neformālās ministru sanāksmēs un koordinēti secīgās Padomes prezidentūrās, saņemot aktīvu ieguldījumu no Komisijas; šajā kontekstā uzskata, ka vietējām pašvaldībām jābūt labāk informētām un ciešāk iesaistītām starpvaldību darbībās; iesaka panākt ciešāku koordinēšanu starp abiem līmeņiem un vairāk iesaistīt vietējās pašvaldības; uzsver nepieciešamību labāk koordinēt administratīvo iestāžu lēmumus un darbības gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī;

2.  atzīmē Toledo deklarācijas un Toledo atsauces dokumenta par pilsētvides atjaunošanu apstiprināšanu; piekrīt nepieciešamībai pēc lielākas konsekvences un koordinēšanas virzībā uz kopīgu darba programmu vai “Eiropas pilsētu darba kārtību”; atzinīgi vērtē to, ka ministri uzsvēra nepieciešamību nostiprināt sadarbību un koordinēšanu ar Eiropas Parlamentu, kā arī mērķi nostiprināt pilsētas dimensiju kohēzijas politikā un veicināt ilgtspējīgu pilsētattīstību un integrētas pieejas, nostiprinot un attīstot instrumentus, lai visos līmeņos īstenotu Leipcigas hartu; pauž atzinību dalībvalstīm un Komisijai par to centieniem turpināt Marseļas procesu un īstenot pamatprincipu kopumu ilgtspējīgām Eiropas pilsētām; ar interesi vēro pamatprincipu kopuma izmēģinājuma posma uzsākšanu; tomēr pauž nožēlu, ka pilsētas nav pietiekami iesaistītas šajos procesos; tāpēc lūdz Komisiju un dalībvalstis neiesaistītajām pilsētām nodrošināt vairāk informācijas par šo procesu un turpināt informēt Parlamentu par jautākajiem notikumiem;

3.  uzsver, ka papildus nozīmīgajam kohēzijas politikas sniegtajam ieguldījumam pilsētu teritoriju attīstībā, pastāv virkne citu ES politikas virzienu (vides, transporta un enerģētikas) un programmu, kam ir būtiska ietekme uz pilsētu attīstību; akcentē nepieciešamību labāk izprast politikas virzienu teritoriālo ietekmi un aicina sekmēt Pilsētu darba kārtību ES politikās; atkārtoti aicina Komisiju arī turpmāk veikt nozaru politikas teritoriālās ietekmes novērtējumu un paplašināt pastāvošos ietekmes novērtējuma mehānismus; šajā kontekstā atzinīgi vērtē idejas, kas izceltas Piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju, un ESPON veikto darbu;

Vietējās vajadzības un Eiropas prioritātes un to pretstatījums

4.  uzsver, ka lielākoties pilsētu teritorijas ir tās, kuras praksē īsteno Eiropas politikas virzienus; uzsver, ka pilsētu teritorijās, kurās dzīvo 73 % Eiropas iedzīvotāju, rada aptuveni 80 % no ES IKP un 70 % no Savienības kopējā energopatēriņa, ir galvenie inovāciju, zināšanu un kultūras centri, cita starpā pateicoties MVU darbībai, un tāpēc tās sniedz nozīmīgu ieguldījumu Eiropas ekonomiskajā izaugsmē; norāda, ka tikai pilsētas, kas var sniegt augstas kvalitātes pakalpojumus un kam ir atbilstoša infrastruktūra, var piesaistīt un veicināt tālredzīgus pasākumus ar augstu pievienoto vērtību; no otras puses, norāda, ka tās arī uzņemas ekonomikas produktivitātes radītās izmaksas (pilsētu pārmērīga izplešanās, koncentrēšanās, satiksmes plūsmas pārslogotība, piesārņojums, zemes izmantošana, klimata pārmaiņas, energoresursu nepastāvība, mājokļu krīze, teritoriālā segregācija, noziedzība, migrācija u. c.) un tās ietekmē būtiska sociālā nestabilitāte (augsts bezdarba līmenis, sociālā nedrošība un atstumtība, sociālā polarizācija u. c.), kas traucē tām īstenot “izaugsmes dzinējspēka” lomu; uzsver, ka ne tikai ekonomiskajai, bet arī sociālajai un ekoloģiskajai attīstībai pilsētu teritorijās ir liela ietekme uz apkārtējām teritorijām, un uzskata, ka pilsētu darba kārtībai jātiecas attīstīt ilgtspējīgus, viedus un iekļaujošus ieguldījumus tā, lai stiprinātu pilsētu lomu; tāpēc uzskata, ka pastāv skaidrs pamatojums kopīgām saistībām attiecībā pret ES pilsētu teritorijām ar mērķi samazināt izaugsmes un attīstības ietekmi un vienlaikus risinot jautājumus saistībā ar vides ilgtspējību un sociālo kohēziju pilsētās;

5.  norāda, ka uz transporta pakalpojumiem pilsētās attiecas subsidiaritātes princips; tomēr uzsver, ka Eiropas mēroga sadarbība, koordinācija un finansējums ļautu pašvaldības iestādēm risināt problēmjautājumus, ar kuriem tās saskaras, jo īpaši saistībā ar transportu;

6.  uzskata, ka pilsētu teritoriju radītā ieguldījuma palielināšana ES ekonomiskajā izaugsmē, vienlaikus atbalstot vai uzlabojot to kā “labu dzīvesvietu” rādītājus, ir kopējs Eiropas, dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmeņa pārvaldības mērķis; uzsver, ka, lai arī šis mērķis ir kopīgs plašā līmenī, specifiski pasākumi tā sasniegšanai var atšķirties atkarībā no vietas; atzīmē, ka XX gs. otrās puses vēstures notikumu rezultātā dažiem reģioniem un pilsētām kopumā būs jāizmanto plašāks prioritāšu, tostarp konverģences, klāsts, un tādēļ uzskata, ka šajā ziņā jānodrošina pietiekama elastība, ļaujot konkrētām pilsētu teritorijām rast tos risinājumus, kas vislabāk atbilst to vajadzībām, makrovidei un mikrovidei un attīstības kontekstam.

7.  iesaka, lai kohēzijas politikas pilsētdimensijā, kā vadlīniju uzskatot stratēģisko koncepciju par darbošanos gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes labā, uzmanība tiktu pievērsta trīskāršam mērķim: pirmkārt, palīdzēt pilsētu teritorijām attīstīt pamata fizisko infrastruktūru kā priekšnosacījumu izaugsmei, lai pilnībā izmantotu to potenciālo ieguldījumu Eiropas ekonomiskajā izaugsmē un ekonomiskās bāzes dažādošanā un enerģijas un vides ilgtspējībā, īpaši nolūkā uzturēt un uzlabot gaisa kvalitāti pilsētu centros, nenodarot kaitējumu upēm; otrkārt, palīdzēt pilsētu teritorijām modernizēt to ekonomiskās, sociālās un vides situāciju, veicot stratēģiskus ieguldījumus infrastruktūrā un pakalpojumos, kas pamatoti uz tehnoloģiju sasniegumiem un cieši saistīti ar specifiskām reģionālām, vietējām un dalībvalstu prasībām; treškārt, atjaunot pilsētu teritorijas, atveseļojot rūpnieciskās teritorijas un piesārņotās platības, vienlaikus paturot prātā nepieciešamību pēc saiknēm starp pilsētas un lauku teritorijām ar mērķi veicināt iekļaujošu attīstību saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

8.  norāda uz lielo potenciālu, kāds piemīt infrastruktūras ieguldījumu modernizēšanai ar inteliģentajām tehnoloģijām, ja ar to risinātu pastāvošās problēmas pilsētas pārvaldības, enerģētikas, ūdensapgādes un ūdens izmantošanas pārvaldības, transporta, tūrisma, mājokļu, izglītības, veselības aprūpes un sociālās aprūpes, sabiedrības drošības u. c. jomās, īstenojot “gudrās pilsētattīstības” koncepciju; uzskata, ka šādus ieguldījumus informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT) infrastruktūrā var uzlūkot kā skaidru ekonomiskās izaugsmes un uz inovācijām balstītas ekonomiskās darbības dzinējspēku, kas apvieno tādus valsts un privāto ieguldījumu elementus, kuri tiecas radīt jaunu uzņēmējdarbību, ilgtspējīgas darba vietas un gudru izaugsmi saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, un jo īpaši viedo pilsētu inovāciju partnerību;

9.  uzsver, ka intelektuālo sistēmu piemērošana sniegs ievērojamu ieguldījumu sabiedriskā sektora energoefektivitātes, drošuma un drošības uzlabošanā, un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt saskaņotu un efektīvu intelektuālo sistēmu ieviešanu visā Savienībā un jo īpaši pilsētu teritorijās; norāda, ka pilsētas īpaši var sniegt būtisku ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām, piemēram, ar viedo vietējā sabiedriskā transporta sistēmu, enerģijas atjaunošanu ēkās, ilgtspējīgas pilsētu teritorijas plānošanu, samazinot attālumu uz darbu un pilsētā pieejamajiem pakalpojumiem, u. c.; saistībā ar šo atbalsta iniciatīvu “Civitas” un Pilsētas mēru paktu; uzsver pieejamā finansējuma izmantošanas nozīmi darbības programmu īstenošanā, lai veicinātu vietējā atjaunojamās enerģijas potenciāla izmantošanu, un aicina Komisiju nodrošināt, ka šīs abas iniciatīvas nākotnē tiek atjauninātas;

10.  uzsver kohēzijas politikas piemērotību sociālās jaunrades veicināšanai pilsētu teritorijā, īpaši nabadzīgajos kvartālos, nolūkā atbalstīt iekšējo kohēziju un cilvēku kapitālu, ievērojot iekļaujošu un iesaistošu pieeju, gan apmācības un izglītības jomā (īpaši atbalstot jauniešus), gan piekļuves mikrokredītam jomā vai nolūkā veicināt sociālo un solidāro ekonomiku;

Vairāklīmeņu pārvaldība un partnerattiecības princips

11.  atkārtoti pauž uzskatu, ka galvenās Lisabonas stratēģijas nepilnības bija labi darbojošās vairāklīmeņu pārvaldības trūkums un nepietiekama reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana stratēģijas izstrādes, īstenošanas, saziņas un novērtēšanas posmos; uzsver nepieciešamību pēc uzlabotas stratēģijas “Eiropa 2020” pārvaldības sistēmas ar pastiprinātu ieinteresēto pušu integrāciju visos posmos;

12.  aicina Komisiju jaunajā regulā nodrošināt, ka dalībvalstis oficiāli iesaista svarīgāko pilsētu teritoriju politiskos līderus un vietējo un reģionālo pārvaldes iestāžu asociācijas visos kohēzijas politikas lēmumu pieņemšanas posmos (stratēģiskā plānošana, ierosināto “partnerības līgumu attīstībai un ieguldījumiem” definēšana un sarunas par tiem), piemēram, izveidojot jaunus partnerības veidus, piemēram, katrai dalībvalstij izstrādātus teritoriālos līgumus; aicina Komisiju veicināt pilsētu un vietējo pārvaldes iestāžu apmācību ar mērķi sniegt informāciju par pilsētu politikas programmām un iniciatīvām un aicina vietējās pārvaldes iestādes attiecīgi izstrādāt konkrētas darbības programmas saskaņā ar to specifiskajām attīstības stratēģijām; uzskata, ka tas ir vienīgais veids, kā izskatīt vietējās vajadzības, vienlaikus novēršot stratēģisko mērķu un risinājumu sadrumstalotību;

13.  uzskata, ka būtu jānostiprina saikne starp vietējiem rīcības plāniem un galvenajām reģionālajām un valsts programmām; atbalsta Komisijas priekšlikumu nostiprināt vietējās attīstības pieejas pozīciju kohēzijas politikā ar Leader veida atbalsta grupu un vietējo rīcības plānu palīdzību;

14.  uzsver, ka pilsētu teritorijas nav izolētas daļas savos reģionos un tāpēc to attīstībai jābūt cieši saistītai ar apkārtējām funkcionālajām, piepilsētas vai lauku teritorijām; vēlas detalizētāku skaidrojumus attiecībā uz specifiskām situācijām, kas rodas lielpilsētu teritorijās, pilsētu reģionos un aglomerācijās, kur funkcijas ir cieši savstarpēji saistītas; uzskata, ka vairāklīmeņu pārvaldība, reģionālā plānošana un partnerības princips ir visefektīvākie instrumenti, lai novērstu attīstības politiku sadalījumu pa nozarēm un sadrumstalotību; taču atgādina, ka iekšējās sinerģijas netiek garantētas vienmēr; mudina Komisiju aicināt dalībvalstis īpaši veicināt kontaktus un labas prakses apmaiņu par pilsētulauku stratēģijām un plānošanas dokumentos sevišķi izklāstīt pilsētulauku saikni;

15.  uzsver pozitīvo lomu, kādu pārrobežu sadarbība, starptautiskā sadarbība un iniciatīva URBACT ieņem pilsētu tīklošanā, labākās prakses apmaiņā un inovatīvu risinājumu radīšanā; atzīmē, ka sadarbība starp Eiropas pilsētām pilnībā ir saskaņā ar 3. mērķi (Eiropas teritoriālā sadarbība); uzskata, ka laikposmā no 2014.–2020. gadam būtu jāuzlabo Eiropas teritoriālās sadarbības mērķa pilsētu dimensija; mudina iesaistīt pilsētas starpreģionālās un pārrobežu sadarbības tīklos; uzskata, ka atbalstītiem tīkliem vajadzētu būt saistītiem ar reāliem attīstības projektiem, un aicina Komisiju uzlabot platformas, lai pieļautu eksperimentālu pieeju pilsētvides atjaunošanai un attīstībai; uzskata, ka šāda eksperimentālā pieeja varētu būt lietderīga īpaši saistībā ar ESF, kurā visaptveroša teritoriālā stratēģija varētu papildināt pieeju, kas tiek koncentrēta uz specifiskām iedzīvotāju grupām;

16.  uzsver, ka “pilsētvides atjaunošanas” un “iekļaušanas” process varētu veicināt jaunas “pilsētu savienības” veidošanos, kurā apvienotu visas ieinteresētās puses, kas iesaistītas “pilsētas veidošanas” procesā; savienības pamatā arī turpmāk būtu vienprātība, un tajā oficiāli būtu ieviestas jaunas pārvaldības formas, kurās svarīga nozīme ir sociālajiem un pilsoniskajiem tīkliem, tās kopējais mērķis būtu uzlabot, atjaunot un no jauna izgudrot “pašreizējo pilsētu”, optimāli izmantojot cilvēku, sociālos, materiālos, kultūras un ekonomiskos resursus, kas gadu laikā attīstīti, un novirzot tos tādu pilsētu veidošanai, kuras pārvalda, ievērojot efektīvu, inovatīvu, viedu, ilgtspējīgāku un sociāli integrētu attīstību;

17.  atkārtoti pauž aicinājumu Komisijai izveidot apmaiņas programmu “Erasmus vietējiem un reģionālajiem ievēlētajiem pārstāvjiem”, lai mudinātu labas prakses apmaiņu stratēģiskā vietējā un pilsētattīstībā;

Atbildības deleģēšana

18.  uzsver, ka vietējām ievēlētajām pārvaldes iestādēm ir tieša politiskā atbildība stratēģisko lēmumu pieņemšanas un valsts resursu ieguldīšanas jomā; ņemot to vērā, dalībvalstīm ir pienākums šīm iestādēm nodrošināt pietiekamus budžeta resursus; tāpēc uzskata, ka kohēzijas politikas un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai vietējās ievēlētās struktūras obligāti jāiesaista stratēģisko lēmumu pieņemšanas procesā, tās arī cieši jāiesaista darbības programmu izstrādē un plaši jāizmanto atbildību deleģēšanas iespēja kohēzijas politikas īstenošanā un novērtēšanā, neskarot pārvaldes iestāžu un dalībvalstu finansiālo atbildību uzsver, ka vietējo varas iestāžu prioritāte ir labklājība un dzīves kvalitāte saviem pilsoņiem, kuri kopā ar visām ieinteresētajām pusēm jāiesaista vietējās attīstības stratēģijās;

19.  iesaka, lai nākamajā plānošanas periodā pilsētu dimensijas īstenošanā valsts līmenī tiktu izmantota viena no šādām iespējām: neatkarīgas darbības programmas, ko vadītu atsevišķas pilsētu teritorijas, kopējas darbības programmas, kas aptvertu atsevišķu dalībvalstu pilsētu teritorijas, vispārējas dotācijas vai pilsētattīstības pasākumu un resursu nodalīšana specifiskās reģionālās darbības programmās; atzīst, cik svarīgi ir nākotnē izstrādāt specifiskas darbības programmas konkrētām pilsētu teritorijām, kas tiecas realizēt savu attīstības potenciālu;

20.  brīdina, ka, tā kā urbanizācijas līmenis un dominējošā tendence visā ES ievērojami atšķiras, īpaši, ja reģions galvenokārt ir lauku reģions ar zemu urbanizācijas līmeni, pilsētu darbībām piešķirto resursu daļu, tāpat kā gadījumā ar darbības programmu vispārējo saturu un prioritātēm, jāatstāj programmas izveidotāju ziņā, kas darbojas attiecīgā reģiona vārdā;

Integrēta stratēģiskā plānošana

21.  atbalsta integrētas stratēģiskās plānošanas principus, jo tie var palīdzēt vietējām pārvaldes iestādēm mainīt domāšanas veidu no “individuāliem projektiem” uz stratēģiskāku starpnozaru domāšanu, lai izmantotu savu iekšējo attīstības potenciālu; uzsver šādas augšupejās pieejas pieaugošo vērtību un novatorisko raksturu, īpaši attiecībā uz nabadzīgajiem kvartāliem, kas, nodrošinot visu vietējo dalībnieku līdzdalību, ļauj labāk pielāgoties teritorijas reālajām vajadzībām un resursiem; Tajā pašā laikā izsaka nožēlu par neskaidro kopīgo definīciju, kas dažos gadījumos tiek piemērota tikai formāli; mudina Komisiju aicināt dalībvalstis nodrošināt atbalstu vietējo administratīvo spēju attīstībai integrētas stratēģiskās plānošanas nolūkos;

22.  uzskata, ka pilsētu teritorijām ir būtiska loma makroreģionālu stratēģiju īstenošanā un funkcionālu ģeogrāfisko vienību veidošanā;

23.  aicina Komisiju sagatavot pētījumu, kurā salīdzinātu atsevišķu dalībvalstu jaunāko praksi integrētās stratēģiskās plānošanas jomā un kura noslēgumā izstrādātu specifiskas ES vadlīnijas integrētas pilsētu attīstības plānošanas praksei, precizējot saistību starp šiem plāniem un citiem plānošanas dokumentiem un veicinot efektīvas un juridiski reglamentētas partnerattiecības, tostarp pārrobežu pilsētu partnerattiecības; aicina Komisiju integrētu pilsētplānošanu padarīt juridiski saistošu gadījumā, ja projektu līdzfinansēšanā tiek izmantoti ES līdzekļi; mudina dalībvalstu vietējās pārvaldes iestādes uzsākt jaunas valsts un privātās partnerības un inovatīvas pilsētas infrastruktūras attīstības stratēģijas, lai piesaistītu ieguldījumus un stimulētu uzņēmējdarbību; aicina uzlabot koordinēšanu starp vietējām un reģionālām pārvaldēm tā, lai atvieglotu jaunas partnerattiecības starp pilsētu un lauku teritorijām, no vienas puses, un starp mazām, vidējām un lielām pilsētām, no otras puses, ar mērķi nodrošināt līdzsvarotu reģionālo attīstību; vienlaikus aicina Komisiju palielināt tehnisko palīdzību, lai uzlabotu integrēto attīstības plānošanu, uz līdzdalību vērstu politikas veidošanu un stratēģisku pilsētattīstību;

24.  atzinīgi uzņem Komisijas priekšlikumu par nākamo kopējo stratēģiju, kas norādīta 5. kohēzijas ziņojuma secinājumos un kas varētu palielināt sinerģijas starp fondiem, lai jo īpaši attiecībā uz pārskatītu pilsētu teritoriju saikni ar lauku un piepilsētu teritorijām; uzsver kohēzijas politikas horizontālās un integrētās pieejas Eiropas pievienoto vērtību un šajā ziņā mudina veidot jaunas sinerģijas ar enerģētikas, vides un transporta politikām, kas būtu vēl jo vairāk piemērotas pilsētu un piepilsētu teritorijās, kur pastāv ievērojamas problēmas šajā jomā;

25.  atkārtoti pauž pārliecību, ka tikai tad, ja būs pieejami pietiekami resursi specifiskām pilsētu darbībām, būs efektīvi izstrādāt integrētus pilsētu attīstības plānus un tāpēc iesaka pieejamos resursus koncentrēt uz specifiskām darbībām; ierosina noteikt minimālo atbalsta intensitātes līmeni pilsētu teritorijās esošiem mazattīstītiem rajoniem vienā plānošanas periodā;

Visaptveroša finanšu plānošana

26.  uzsver, ka neizbēgami taupības pasākumi visos valdības līmeņos Eiropas Savienībā rada nepieredzētu spriedzi attiecībā uz visiem valsts izdevumu veidiem, tostarp stratēģiskiem ieguldījumiem ekonomiskajā attīstībā; uzskata, ka uzlabotas ieguldījumu efektivitātes nolūkā ir nepieciešama labāka visu pieejamo sabiedrisko resursu (Eiropas, valstu, reģionālo, vietējo, privāto) koordinēšana un stratēģiskāka to piešķiršana;

27.  šajā ziņā atbalsta visaptverošu finanšu plānošanu vietējā līmenī kā integrētas attīstības plānošanas nedalāmu komponentu un aicina katru sabiedrisko resursu lietotāju saskaņā ar priekšstatu par orientāciju uz rezultātu atbalstīt principu “nauda projektiem, nevis projekti naudai”;

28.  uzsver ERAF un ESF šķērsfinansējuma Eiropas pievienoto vērtību elastības ziņā attiecībā uz sociālās iekļaušanas projektiem un vietējiem integrētas attīstības plāniem un stratēģijām; aicina Komisiju radīt elastīgākus nosacījumus šādam šķērsfinansējumam, lai veicinātu tā izmantošanu un šie noteikumi neradītu šķēršļus šo plānu un stratēģiju izstrādei un īstenošanai; vērš uzmanību uz šo fondu papildinošo raksturu; atzīmē, ka īpaši tajās pilsētu teritorijās, kas cieš no sociālās atstumtības vai vides piesārņojuma, ESF finansējumu varētu izmantot, lai atbalstītu kopējus pilsētu, trešā sektora un privātā sektora īstenotus vietējos projektus atstumtības novēršanai; norāda, ka pastāvošo Eiropas fondu apvienošana varētu būtiski palielināt pieejamo finansējumu;

29.  uzskata, ka pilsētu teritoriju dinamismu var rosināt, pateicoties efektīvām sinerģijām starp dažādiem Eiropas finanšu instrumentiem, jo īpaši attiecībā uz pētniecību un inovācijām;

30.  uzsver daudzsološo nozīmi, kāda ir jauniem finanšu inženierijas instrumentiem, kas izstrādāti saskaņā ar principiem “projekti naudai” un “nauda projektiem” un ieviesti pašreizējā plānošanas perioda laikā; uzsver nepieciešamību izveidot mērāmus finanšu inženierijas instrumentus, kas var būt dzīvotspējīgi un īstenojami mazāku pilsētu teritorijās; aicina Komisiju novērtēt ar šiem instrumentiem gūto pieredzi un vajadzības gadījumā tos pielāgot, lai uzlabotu to konkurētspēju finanšu tirgū salīdzinājumā ar parastiem komerciāliem ražojumiem, lai šie instrumenti kļūtu lietotājiem draudzīgāki, praktiskāki, pievilcīgāki un tādējādi arī efektīvāki; uzskata, ka EIB finanšu instrumentu procentu likmēm jābūt zemākām nekā komercaizdevumu likmēm šajā jomā; aicina dalībvalstis nolūkā gūt pozitīvus rezultātus ar esošo finanšu inženierijas instrumentu izmantošanu pastāvīgi nodrošināt, ka pēc iespējas efektīvāk tiek izmantoti potenciālie ieguvumi no šiem finanšu instrumentiem;

31.  uzskata, ka īpaši iniciatīva JESSICA var sasniegt vislielāko efektivitāti, ja tiek īstenota pilsētu līmenī, un tāpēc ar nožēlu konstatē, ka dažas dalībvalstis tiecas centralizēt šīs iniciatīvas īstenošanu;

32.  aicina Komisiju nodrošināt, ka finanšu plūsmas starp Eiropas, valstu un valsts pārvaldes zemāko līmeni nākotnē tiek organizētas visefektīvākajā un elastīgākajā veidā; pauž bažas par esošo zemo pirmsfinansējuma līmeni projektiem un uzskata, ka nākotnē ar regulējuma palīdzību būtu jānodrošina, ka dalībvalstīm ir skaidrāk noteikts pienākums izmantot pirmsfinansējumu maksājumiem tādiem valsts saņēmējiem kā pilsētu pārvaldes iestādes;

33.  aicina Komisiju tiekties pēc iespējami labākas saskaņošanas attiecībā uz noteikumiem par īpašiem ES fondiem un programmām, saskaņā ar kuriem pilsētu un vietējie attīstības projekti ir piemēroti līdzfinansējuma saņemšanai, lai mazinātu vilcināšanos un iespējamās kļūdas īstenošanā;

34.  aicina Reģionu komiteju paust idejas par to, kā labāk veidot nākotnes kohēzijas politikas pilsētu dimensiju;

o
o   o

35.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Reģionu komitejai.

(1) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. (2) OV L 210, 31.7.2006., 1. lpp. (3) OV L 291, 21.10.2006., 11. lpp. (4) OV L 126, 21.5.2009., 3. lpp. (5) OV L 346, 30.12.2010., 5. lpp. (6) OV C 184 E, 6.8.2009., 95. lpp. (7) OV C 15 E, 21.1.2010., 10. lpp. (8) OV C 117 E, 6.5.2010., 73. lpp. (9) OV C 117 E, 6.5.2010., 65. lpp. (10) OV C 161 E 31.5.2011., 120. lpp. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0356. (12) OV C 21, 21.1.2011., 1. lpp. (13) OV C 267, 1.10.2010., 25. lpp.