– ņemot vērā pieprasījumu atcelt Elmar Brok deputāta imunitāti, ko 2010. gada 28. septembrī iesniedza Vācijas iestādes un ko paziņoja 2010. gada 22. novembra plenārsēdē,
– ņemot vērā Elmar Brok uzklausīšanu saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,
– ņemot vērā 1965. gada 8. aprīļa Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu un 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija un 1986. gada 10. jūlija spriedumu(1),
– ņemot vērā Vācijas Pamatlikuma (Grundgesetz) 46. pantu,
– ņemot vērā Vācijas Fiskālo kodeksu (Abgabenordnung), jo īpaši tā 370. iedaļu,
– ņemot vērā Reglamenta 6. panta 2. punktu un 7. pantu,
– ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7-0047/2011),
A. tā kā paskaidrojumā izklāstītie fakti liecina par acīmredzamu fumus persecutionis gadījumu;
B. tā kā pret plaši pazīstamu politiķi vērstā kriminālapsūdzība attiecas uz summu un apstākļiem, saistībā ar kādiem pret parastu pilsoni tiktu ierosināta vienīgi administratīva procedūra;
C. turklāt tā kā valsts prokurors ne tikai centās slēpt informāciju, ka pret E. Brok izvirzītā apsūdzība ir nepamatota, aizskaroša un bez iemesla, bet arī panāca, ka šī lieta ieguva lielu publicitāti plašsaziņas līdzekļos, tādējādi attiecīgajam deputātam nodarot maksimālu kaitējumu;
D. tā kā līdz ar to ir skaidrs, ka šī lieta ir viens no fumus persecutionis gadījumiem, un lietas ierosināšanas vienīgais mērķis bija kompromitēt attiecīgā deputāta reputāciju;
E. tā kā līdz ar to būtu pilnīgi neatbilstīgi iepriekš minētajam deputātam atcelt imunitāti,
1. nolemj neatcelt Elmar Brok deputāta imunitāti;
2. uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu Vācijas Federatīvās Republikas attiecīgajām iestādēm.
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvu 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību(1),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93(2),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Lēmumu Nr. 768/2008/EK par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu un ar ko atceļ Padomes Lēmumu Nr. 93/465/EEK(3),
– ņemot vērā Komisijas 2009. gada 16. decembra Lēmumu Nr. 2010/15/ES, ar ko nosaka pamatnostādnes Kopienas ātrās ziņošanas sistēmas RAPEX, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 2001/95/EK (Direktīva par produktu vispārēju drošību) 12. pantu, vadībai un paziņošanas procedūrai, kas izveidota saskaņā ar minētās direktīvas 11. pantu(4),
– ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvas 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību īstenošanu (COM(2008)0905),
– ņemot vērā Komisijas darba dokumentu “Direktīvas par produktu vispārēju drošību pārskatīšana: plānoto pasākumu kopsavilkums”, Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD, 2010. gada 18. maijs,
– ņemot vērā ceļvedi “Saskaņošana ar jauno tiesisko regulējumu (Lēmums Nr. 768/2008/EK)”, Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD, 2010. gada 15. aprīlis,
– ņemot vērā ceļvedi “Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvas 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (DPVD) pārskats”, Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD, 2010. gada 25. marts,
– ņemot vērā Komisijas darba dokumentu par attiecībām starp Direktīvu 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību un Regulas (EK) Nr. 765/2008 tirgus uzraudzības noteikumiem, Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD, 2010. gada 2. marts,
– ņemot vērā Komisijas darba dokumentu “Direktīvas par produktu vispārēju drošību pārskatīšana: galveno jautājumu noteikšana”, Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD, 2009. gada 15. septembris,
– ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas uzdevumā sagatavoto darba dokumentu par tirgus uzraudzību dalībvalstīs, kas publicēts 2009. gada oktobrī,
– ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas uzdevumā sagatavoto darba dokumentu par Direktīvas par produktu vispārēju drošību (DPVD) pārskatīšanu un tirgus uzraudzību, kas publicēts 2010. gada septembrī,
– ņemot vērā 2010. gada 30. septembra semināru par Direktīvas par produktu vispārēju drošību pārskatīšanu un tirgus uzraudzību,
– ņemot vērā ES, ASV un Ķīnas trīspusējo augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2010. gada 25.–26. oktobrī Šanhajā,
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A7-0033/2011),
A. tā kā ir svarīgi nodrošināt, ka visi produkti, ko laiž apgrozībā ES tirgū, ir droši, lai garantētu augstu aizsardzības līmeni, cita starpā, arī patērētājiem;
B. tā kā jauno tiesisko regulējumu (turpmāk ‐ “JTR”) pieņēma 2008. gada jūlijā un Regula (EK) Nr. 765/2008 par tirgus uzraudzību tiek piemērota kopš 2010. gada 1. janvāra;
C. tā kā Direktīva 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (turpmāk ‐ “DPVD”), kas Kopienas līmenī nosaka vispārējas drošuma prasības patēriņa precēm, ir jāpārskata un, veicot integrāciju, ir jānodrošina tās atbilstība JTR, jo īpaši Tirgus uzraudzības regulai;
D. tā kā produktu drošuma un tirgus uzraudzības tiesiskajā regulējumā ir trīs tiesību aktu līmeņi (DPVD, JTR un nozares saskaņošanas direktīvas), kuri rada nenoteiktību un neskaidrību iekšējā tirgū;
E. tā kā tirgus uzraudzības līmenis dalībvalstīs ievērojami atšķiras, un vairākas dalībvalstis nepiešķir efektīvai tirgus uzraudzībai nepieciešamos līdzekļus un terminu “produkti, kuri rada nopietnu risku” skaidro dažādi, kas var radīt šķēršļus brīvai preču apritei iekšējā tirgū, kavēt konkurenci un kaitēt patērētāju drošībai iekšējā tirgū;
F. tā kā sadarbība starp tirgus uzraudzības iestādēm un kopīgi tirgus uzraudzības pasākumi ir svarīgi, un tāpēc nepieciešams tos arī turpmāk stiprināt, kā arī piešķirt tiem līdzekļus;
G. tā kā regulām salīdzinājumā ar direktīvām ir skaidrības, prognozējamības un efektivitātes priekšrocības, kā norādīts arī Monti ziņojumā,
Tirgus uzraudzība Ievads
1. uzskata, ka pašreizējais tirgus uzraudzības tiesiskais regulējums nenodrošina pietiekamu saskaņotību un tādēļ tas būtu jāpārskata un jāturpina saskaņot;
2. ierosina Komisijai izveidot vienotu Eiropas tirgus uzraudzības regulējumu attiecībā uz visiem iekšējā tirgū esošajiem vai ES tirgū ienākošajiem produktiem; aicina Komisiju aktīvāk piedalīties Eiropas tirgus uzraudzības iestāžu, muitas iestāžu un dalībvalstu kompetento iestāžu pasākumu saskaņošanā;
3. aicina dalībvalstis un Komisiju piešķirt pietiekamus līdzekļus efektīviem tirgus uzraudzības pasākumiem; uzsver, ka tirgus uzraudzības sistēmu neveiksmes varētu radīt konkurences izkropļojumus, apdraudēt patērētāju drošību un mazināt iedzīvotāju uzticību iekšējam tirgum; norāda, ka jāpievērš nozīme iekšējā tirgus ārējo robežu, jo īpaši lielo jūras ostu, aizsardzībai, un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nepieļautu nelegālas produkcijas ienākšanu no trešām valstīm; ierosina Komisijai pilnībā novērtēt vietas, caur kurām ES tirgū tiek ievesti produkti, tostarp novērtēt vajadzīgos resursus, lai garantētu pietiekamu kontroli;
4. aicina dalībvalstis saskaņotā veidā ieviest sodus, tostarp lielus naudassodus, uzņēmējiem, kuri iekšējā tirgū tīši laiž apgrozībā bīstamus vai neatbilstošus produktus; ierosina, ka iespējami bieži publiski jāpaziņo produktu aizliegumi, lai nodrošinātu robežkontroļu un tirgus uzraudzības lielāku redzamību un atturētu noziedzīgus tirgus dalībniekus;
5. aicina Komisiju ar tirgus uzraudzības iestāžu un muitas iestāžu līdzdalību līdzfinansēt turpmākos kopīgos tirgus uzraudzības pasākumus;
6. uzsver nepieciešamību dalībvalstīm dalīties ar paraugpraksi; aicina uz kopīgu sadarbību, zinātības apkopošanu un dalīšanos ar paraugpraksi starp tirgus uzraudzības iestādēm; atgādina, cik svarīga ir muitas un tirgus uzraudzības iestāžu sadarbība pie ārējām robežām, lai veiktu atbilstīgas Kopienā ievesto produktu pārbaudes; atzīst PROSAFE pašreizējo nozīmīgo ieguldījumu kopīgo tirgus uzraudzības pasākumu saskaņošanā un izmēģinātas un pārbaudītas prakses apmaiņā DPVD ietvaros; tādēļ aicina Komisiju apsvērt to, kādos apstākļos PROSAFE varētu būt platforma dalībvalstu paplašinātai savstarpējai koordinācijai attiecībā uz saskaņotiem un nesaskaņotiem produktiem; uzskata, ka ir nepieciešams izveidot juridisku pamatu un piešķirt PROSAFE pietiekamus līdzekļus šā uzdevuma veikšanai; norāda, ka pašlaik PROSAFE veikto saskaņošanu ierobežo nepietiekami līdzekļi un tīkla neformālā struktūra;
7. aicina ES dalībvalstis sniegt pārējām dalībvalstīm iegūtās ziņas un pētījumus par produktu drošību; uzskata, ka ir jāiekļauj attiecīgo produktu atsauces numuri, lai atvieglotu produktu identifikāciju citām iestādēm, kas varētu gūt labumu no pētījumos sniegtās informācijas skaidrojuma un izmantošanas; aicina dalībvalstis atļaut savām kompetentajām iestādēm veikt tirgus uzraudzības pasākumus, pamatojoties uz pārbaudes rezultātiem vai pētījumiem, tostarp tiem, kurus sniegušas pārējās dalībvalstis, lai izvairītos no darba dublēšanās;
8. iesaka, piemēram, produktu informācijas punktu sistēmā, izveidot tādas mācību iestādes produktu drošuma jomā, kuras var veicināt apmācību un informācijas apmaiņu starp nozarēm;
9. mudina Komisiju izveidot publisku patēriņa preču drošuma informācijas datu bāzi, tostarp platformu sūdzībām, iespēju gadījumā par pamatu ņemot dalībvalstīs jau esošās reģionālās un valsts sistēmas; uzskata, ka tas palielinās informētību par bīstamiem produktiem visā iekšējā tirgū un ļaus patērētājiem elektroniski informēt kompetentās iestādes par bīstamiem produktiem; uzskata, ka šo datubāzi varētu izveidot, attīstot pašreizējās datubāzes, piemēram, Eiropas tirgus uzraudzības sistēmu vai Ievainojumu datu bāzi; uzsver, ka datubāzēm ir vajadzīgs juridiskais pamats un ka dalībvalstīm ir jāparedz pienākums obligāti ziņot; aicina, pamatojoties uz šo datubāzi, izveidot nelaimes gadījumu statistikas sistēmu, kur publicēs obligātās gada atskaites; aicina šo datubāzi padarīt publiski pieejamu, nodrošinot nepieciešamo konfidencialitāti uzņēmumiem;
10.norāda, ka globalizācija, arvien plašāka ārpakalpojumu izmantošana un starptautiskās tirdzniecības pieaugums nozīmē, ka pasaules tirgos tiek tirgots vairāk produktu; uzskata, ka pasaules mēroga regulatoru un citu ieinteresēto personu ciešai sadarbībai patēriņa preču drošuma jomā galvenā nozīme ir tādu problēmu risināšanā, ko rada sarežģītas piegādes ķēdes un lielāks tirdzniecības apjoms;
11. aicina Komisiju padziļināt starptautisko sadarbību Starptautiskajā patēriņa produktu veselības un drošuma grupā, lai apmainītos ar izmēģinātu un pārbaudītu praksi un kopīgi novērstu tādu bīstamu produktu izgatavošanu trešās valstīs, kuri paredzēti eksportam uz Eiropas iekšējo tirgu;
DPVD reforma DPVD un JTR saskaņošana ‐ jauna produktu vispārēja drošuma un tirgus uzraudzības regula
12. atbalsta DPVD un Regulas (EK) Nr. 765/2008 pārskatīšanu attiecībā uz definīcijām un uzņēmēju pienākumiem, kā noteikts Lēmumā Nr. 768/2008/EK, nepieļaujot nevajadzīga administratīva sloga radīšanu, jo īpaši MVU; uzskata, ka vienotas regulas ieviešana ir vienīgais veids, kā panākt vienotu tirgus uzraudzības sistēmu attiecībā uz visiem produktiem; tādēļ prasa Komisijai izveidot vienotu tirgus uzraudzības sistēmu visiem produktiem, balstoties uz vienu tiesību aktu, kas attiecas gan uz DPVD, gan Regulu (EK) Nr. 765/2008; uzskata, ka šis jaunais tiesību akts būtu jāizveido, lai panāktu augsta līmeņa preču drošumu un tirgus uzraudzību, precizējot juridisko pamatu un ņemot vērā noteikumus, kas pilnīgāk izstrādāti divos pašreizējos tiesību aktos;
13. aicina saskaņot izsekojamības prasības, kas noteiktas DPVD un JTR, lai nodrošinātu saskaņotu izsekojamības sistēmu, nepieļaujot jaunas birokrātijas radīšanu;
14.prasa Komisijai apsvērt iespēju izstrādāt precīzākus kritērijus ES tiesību aktiem neatbilstīgu produktu drošuma un riska vērtēšanai;
Papildu īpašas izmaiņas DPVD
15. uzskata par problēmu to, ka produkti, kurus izmanto pakalpojumu sniedzēji, netiek ietverti pašreizējā DPVD, t. i., vispārējas drošuma prasības piemēro, ja ar šo produktu rīkojas patērētājs pakalpojuma sniedzēja telpās, bet nepiemēro, ja šo pašu produktu izmanto pakalpojuma sniedzējs; uzsver nepieciešamību labot šo nepilnību tiesību aktos;
16. aicina vienkāršot Eiropas tiesību aktus produktu drošuma jomā, jo īpaši attiecībā uz Komisijas mērķiem par “labāku likumdošanas procesu” un principu “vispirms domāt par mazākajiem” , kā norādīts paziņojumā “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu”, un prasa iekļaut pārskatītajā priekšlikumā noteikumus par pārtiku atdarinošiem produktiem;
17. lai nodrošinātu visplašākā īpaši neaizsargātu patērētāju loka drošību, aicina ieviest atsauci uz “cilvēkiem ar invaliditāti” (kopā ar atsaucēm uz “bērniem” un “vecāka gadagājuma cilvēkiem”, kas jau pastāv);
18. aicina Komisiju ietvert pienākumu ražotājiem veikt riska analīzi produktu izstrādes stadijā; mudina dokumentēt atklātos riskus, ja tādi ir, un darīt tos pieejamus valstu iestādēm;
Ārkārtēji Kopienas pasākumi
19. uzsver nepieciešamību radīt efektīvāku tiesisko regulējumu, kas dotu iespēju ātri iejaukties un nodrošināt ilgtermiņa risinājumus, nedeleģējot politiskus lēmumus standartizācijas iestādēm vai Komisijai, jo nav skaidra būtisku politisko prasību kopuma, kāds pastāv saskaņoto tiesību aktu gadījumā;
Izsekojamība
20. uzsver, ka produkti, kuri rada nopietnu risku, ir pēc iespējas drīzāk pilnīgi jāizņem vai jāatsauc no tirgus un ka ir jānodrošina izsekojamība visā piegādes ķēdē, kas prasa piešķirt pietiekamus resursus tirgus uzraudzības iestādēm;
21.uzsver, ka svarīgi ir gādāt par drošu izsekojamību visos produkta dzīves cikla posmos, vienlaikus nodrošinot, ka tādēļ nepalielinās administratīvais slogs;
22. uzsver, ka svarīga nozīme ir preču izsekojamībai un izsekošanas marķējumam, kas dod iespēju noteikt preces izcelsmes valsti un atbildīgo ražotāju;
23. uzstāj, ka efektīvi jāpiemēro jau esošās identifikācijas procedūras; mudina Komisiju veikt jauno tehnoloģiju izmantošanas novērtējumus, tomēr uzskata, ka jauno tehnoloģiju izmantošanai jābūt proporcionālai un tā nedrīkst apdraudēt patērētāja privāto dzīvi, drošību un drošumu;
24. tomēr uzsver, ka viens tehniskais risinājums nebūtu jānosaka kā oficiālā izsekojamības sistēma/metode ES tirgū, un aicina ievērot vispārējo proporcionalitāti;
25. uzsver nepieciešamību uzlabot un arī turpmāk stiprināt RAPEX informācijas apmaiņu par bīstamiem produktiem no trešām valstīm (piemēram, Ķīnas un Indijas), kā arī novērtēt tās jaunākos pētījumus;
RAPEX
26. atzīst, ka RAPEX ir lietderīgs un efektīvs instruments informācijas izplatīšanai starp dalībvalstīm par pasākumiem, kas veikti attiecībā uz bīstamiem produktiem, taču uzskata, ka šo instrumentu var turpmāk uzlabot;
27. aicina Komisiju nodrošināt produktu drošuma speciālistiem, ražotāju, tirgotāju un patērētāju organizācijām un valstu iestādēm piekļuvi visai attiecīgajai informācijai, nodrošinot nepieciešamo konfidencialitāti; aicina Komisiju uzlabot informētību par RAPEX un ES atsaukšanas sistēmām ārpus ES;
28. atzinīgi vērtē jaunās RAPEX pamatnostādnes, kas palīdz uzlabot RAPEX darbību; aicina Komisiju saskaņot jauno riska novērtēšanas metodi ar metodēm, kuras izmanto saskaņotajām precēm, lai palīdzētu tirgus uzraudzības iestāžu darbā;
29. aicina Komisiju ieviest skaidrību par RAPEX ziņojumos iekļauto produktu klasifikāciju “būtiska riska grupa” ;
30. norāda, ka Eiropas iekšējā tirgū laistās patēriņa preces arvien biežāk ir importētas no trešām valstīm; pauž īpašas bažas par to, ka ar katru gadu pieaug RAPEX paziņojumu skaits, kuri attiecas uz Ķīnas izcelsmes produktiem un kuri veido vairāk nekā pusi no visiem RAPEX paziņojumiem, un 20 % gadījumu izrādās, ka nav iespējams noteikt šo produktu ražotājus; tādēļ aicina pastiprināt centienus starptautiskā līmenī un atzinīgi vērtē Eiropas Savienības, Ķīnas un ASV sadarbību produktu izsekojamības stratēģiju jomā; atzinīgi vērtē jebkuru atbalstu, apmācības un seminārus, ko organizē ES vai Ķīnas iestādes, lai uzlabotu produktu drošumu; uzsver, ka šo problēmu risināšanai vajadzīgas daudzgadu programmas;
31. aicina Komisiju apsvērt, vai būtu noderīgi izveidot RAPEX-CHINA līdzīgu sistēmu, kas būtu paredzēta citiem tirdzniecības partneriem, jo īpaši tiem, par kuru precēm ir ziņots sistēmā RAPEX;
32.prasa, lai Komisija RAPEX sistēmā vai citā piemērotā ES līmeņa sistēmā par dalībvalstu pārkāpumiem paredzētu sodus, tā nodrošinot pārredzamību un stimulus visām ieinteresētajām personām;
Tirdzniecība tiešsaistē un muita
33. pauž bažas par grūtībām, ar kurām saskaras tirgus uzraudzības iestādes, īstenojot pasākumus pret bīstamiem produktiem, ko pārdod tiešsaistē;
34. atzinīgi vērtē Komisijas projektu C2013 produktu drošuma jomā, kurā tiks izstrādātas pamatnostādnes muitas kontrolei ES; prasa Komisijai nodrošināt muitas iestādēm konkrētus instrumentus, ar kuriem risināt atbilstošas kontroles problēmas importa produktu jomā; aicina arī turpmāk pastiprināt sadarbību starp izpildiestādēm;
35. atzīst, ka palielinās to preču daudzums, kuras patērētāji iegādājas internetā, kuras ražotas trešās valstīs un kuras neatbilst Eiropas standartiem, tādējādi apdraudot patērētāju drošību un veselību; aicina Komisiju pastiprināt un standartizēt muitas pārbaudi attiecībā uz internetā iegādātām precēm un tirgus uzraudzības īstenošanā īpašu uzmanību pievērst tādām precēm, kas patērētājiem var radīt tiešu kaitējumu, piemēram, farmācijas preces un pārtikas produkti; prasa Komisijai izpētīt šīs problēmas iespējamos risinājumus, lai stiprinātu patērētāju uzticēšanos elektroniskajai komercijai;
36. aicina Komisiju un dalībvalstu iestādes nodrošināt pienācīgu ierēdņu apmācību, lai viņi varētu labāk atklāt produktus, kas rada risku; mudina uz labāku sadarbību starp muitas un tirgus uzraudzības iestādēm pirms produktu laišanas tirgū, un tas šajā sakarībā rada nepieciešamību arī pēc daudzgadu programmas;
37. aicina Komisiju un valstu kompetentās iestādes turpināt patērētāju informēšanas kampaņu izstrādi, lai informētu viņus par risku iegādāties viltotus produktus, jo īpaši tiešsaistē;
Standartizācija
38. uzsver vajadzību tirgus uzraudzības iestādēm sistemātiski piedalīties ar drošību saistīto standartu izstrādes procesā, jo tas ir piemērots līdzeklis, lai iekļautu zināšanas standartizācijas procesā un veidotu labāku izpratni par standartiem, un tādējādi nodrošinātu, ka brīvprātīga standartu piemērošana veicina patērētāju drošības un veselības uzlabošanos, kā arī palielina juridisko noteiktību, ļaujot dalībvalstu iestādēm pareizi interpretēt un piemērot Eiropas standartus;
39.aicina Komisiju precizēt standartu darbības jomu un apsvērt, kā citādi pakāpeniski pilnveidot dalībvalstu un Eiropas līmeņa standartizācijas sistēmas šajā nesaskaņotajā jomā, īpašu uzmanību pievēršot MVU līdzdalībai un saglabājot līdzšinējās struktūras galvenos elementus;
40. prasa uzlabot patlaban spēkā esošās Komisijas procedūras Eiropas standartu izstrādes pilnvaru izveidošanai tā, lai garantētu savlaicīgu un efektīvu reakciju uz jauniem vai turpmākiem riskiem; uzsver, ka arī Eiropas Parlamentam ir jāpārbauda jaunās vai grozītās procedūras; uzsver, ka arī Eiropas Parlamentam ir jābūt tiesīgam pārbaudīt starptautisku, ārpus Eiropas pieņemtu un citu standartu pārņemšanas/piemērošanas procedūras;
41. aicina Eiropas standartizācijas organizācijas un Komisiju pārbaudīt visas iespējamās sistēmas, ar ko varētu paātrināt standartu izstrādes procesu, nodrošinot visu attiecīgo ieinteresēto personu pareizu iesaistīšanos, piemēram, operatīvās procedūras ieviešanu vai iespēju Komisijai publicēt spēkā esošo Eiropas vai ISO standartu atsauces, kas izstrādāti bez Komisijas pilnvarojuma, ja uzskatāms, ka šādi standarti nodrošina augstu patērētāju aizsardzības līmeni vai vēršas pret īpašu risku kā pagaidu pasākums, līdz ir pieejams pastāvīgs risinājums;
42. aicina Komisiju sniegt pilnvaras standartizācijas uzlabošanai, lai ļautu Eiropas standartizācijas organizācijai izstrādāt Eiropas standartus, kas atbilst tehniskajām prasībām, ar ko sasniedz vai novērtē atbilstību politiskam lēmumam; šajā sakarībā uzskata, ka izstrādes procesā ir vajadzīga labāka iesaistīšanās un sadarbība starp Eiropas Komisiju un Eiropas standartizācijas organizācijām; atceroties, ka šīs organizācijas darbojas uz vienprātības pamata, uzskata, ka sistēmas labai funkcionēšanai ir ļoti svarīgi, ka politiskie jautājumi tiek risināti politikas veidošanas līmenī, nevis tie tiek deleģēti Eiropas Komisijai, standartizācijas iestādēm vai jebkādām tiesībaizsardzības iestādēm;
43. aicina DPVD ieviest drošības procedūru, kas ļautu dalībvalstīm izteikt oficiālu iebildumu pret standartu, kā tas paredzēts, piemēram, Lēmumā Nr. 768/2008/EK; uzskata, ka šo procedūru vajadzētu varēt izmantot pat pirms standarta publicēšanas ES Oficiālajā vēstnesī, taču to nevajadzētu izmantot kā aizstājēju dalībvalstīs, kuras būtiski palielina savu tirgus uzraudzības iestāžu līdzdalību standartizācijas sistēmā;
44.aicina Komisiju un visas ieinteresētās personas, tostarp ar publiskā un privātā sektora partnerību un daudzgadu finanšu plānošanas palīdzību, garantēt Eiropas standartizācijas sistēmas finansiālo ilgtspējību, jo tā ir būtiska, lai nodrošinātu šīs sistēmas efektivitāti un lietderību;
45. aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus saskaņā ar jauno tiesisko regulējumu, lai varētu veicināt tiesību aktu nepieciešamo pārskatīšanu;
o o o
46. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
Eiropas Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūcija par Eiropas Savienībā 2009.–2010. gadā veikto H1N1 gripas apkarošanas pasākumu novērtējumu (2010/2153(INI))
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. pantu,
– ņemot vērā Starptautiskos veselības aizsardzības noteikumus ‐ IHR (2005) 2005(1),
– ņemot vērā Komisijas 2005. gada 28. novembra paziņojumu par gatavības un reaģēšanas pasākumu plānošanu gripas pandēmijas gadījumā Eiropas Kopienā (COM(2005)0607),
– ņemot vērā Padomes 2007. gada 30. novembra darba dokumentu par veselības drošības jautājumiem(2),
– ņemot vērā Padomes 2008. gada 16. decembra secinājumus par veselības drošību(3),
– ņemot vērā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra pagaidu norādījumus “Īpašo pandēmiskās gripas vakcīnu izmantošana H1N1 gripas 2009. gada pandēmijā”(4),
– ņemot vērā PVO 2009. gada aprīļa norādījumus par gatavību un reaģēšanu pandēmiskās gripas gadījumā(5),
– ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. aprīļa secinājumus(6) par A/H1N1 gripas infekciju,
– ņemot vērā 2009. gada 4. septembrī notikušo viedokļu apmaiņu starp Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra direktoru un Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju,
– ņemot vērā Komisijas 2009. gada 15. septembra paziņojumu par gripas (H1N1) 2009. gada pandēmiju(7),
– ņemot vērā Komisijas dienestu 2009. gada 15. septembra darba dokumentu par A (H1N1) gripas vakcīnu vienotu iepirkuma procedūru(8),
– ņemot vēra Komisijas dienestu 2009. gada 15. septembra darba dokumentu par sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu informēšanu par gripas (H1N1) 2009. gada pandēmiju(9),
– ņemot vērā Komisijas dienestu 2009. gada 15. septembra darba dokumentu par atbalstu trešām valstīm A (H1N1) gripas apkarošanā(10),
– ņemot vērā Komisijas dienestu 2009. gada 15. septembra darba dokumentu par regulatīvo reģistrācijas procesu attiecībā uz pretvīrusu zālēm un vakcīnām aizsardzībai pret gripas (H1N1) 2009. gada pandēmiju(11),
– ņemot vērā Komisijas dienestu 2009. gada 15. septembra darba dokumentu par vakcinācijas stratēģiju aizsardzībai pret gripas (H1N1) 2009. gada pandēmiju(12),
– ņemot vērā 2009. gada oktobra dokumentu “Eiropas stratēģija A/H1N1 gripas apkarošanai ‐ vakcīnas ieguvuma un riska uzraudzība”(13),
– ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. oktobra secinājumus par gripas (H1N1) 2009. gada pandēmiju ‐ stratēģisko pieeju(14),
– ņemot vērā Komisijas dienestu 2009. gada 23. novembra darba dokumentu par veselības drošību Eiropas Savienībā un pasaulē(15),
– ņemot vērā 2010. gada 16. aprīļa novērtējuma ziņojumu par ES mēroga reaģēšanu uz gripas (H1N1) 2009. gada pandēmiju(16),
– ņemot vērā 2010. gada janvāra ziņojumu par Eiropas Zāļu aģentūras novērtējumu(17),
– ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2010. gada jūnijā pieņemto Rezolūciju Nr. 1749 (2010) “H1N1 gripas pandēmijas apkarošana ‐ vajadzīga lielāka pārredzamība”(18),
– ņemot vērā 2010. gada 1. un 2. jūlijā notikušās konferences par A (H1N1) gripas pandēmijas sniegto mācību secinājumus(19),
– ņemot vērā Eiropas ombuda 2010. gada 29. aprīļa un 19. maija ieteikumus par Eiropas Zāļu aģentūru(20),
– ņemot vērā 2010. gada 25. augusta novērtējuma ziņojumu par ES mēroga vakcinēšanas stratēģijām aizsardzībai pret gripas pandēmiju(21),
– ņemot vērā Padomes 2010. gada 13. septembra secinājumus par A(H1N1) gripas pandēmijas sniegto mācību un veselības drošību ES(22),
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 18. novembra dienestu darba dokumentu par H1N1 grupas pandēmijas sniegto mācību un veselības drošību Eiropas Savienībā (SEC(2010)1440),
– ņemot vērā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra 2010. gada epidemioloģisko ziņojumu par infekcijas slimībām Eiropā(23),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas 2010. gada 5. oktobrī rīkoto darbsemināru par A (H1N1) gripas pandēmiju “Dalībvalstu un Eiropas Savienības reaģēšanas pasākumi”,
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A7-0035/2011),
A. tā kā valstu un starptautiskās sabiedrības veselības aizsardzības iestādes, tostarp PVO, 2009. gada maijā paziņoja, ka H1N1 gripa līdz tam brīdim ir izraisījusi tikai vieglu saslimšanu, tomēr nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamu, ka šis scenārijs turpināsies;
B. tā kā pēc Starptautiskajiem veselības aizsardzības noteikumiem ‐ tā dalībvalstīm saistoša tiesiska instrumenta ‐ PVO uzdevumi ir sabiedrības veselības uzraudzība, starptautisko sabiedrības veselības pasākumu koordinācija un potenciālu pandēmisku vīrusu gadījumā ‐ trauksmes līmeņa noteikšana pēc skalas no 1 līdz 6;
C. tā kā globālās pandēmijas fāzes nosaka atbilstīgi Starptautisko veselības aizsardzības noteikumu nosacījumiem un apspriežoties ar citām organizācijām un iestādēm un skarto dalībvalsti;
D. tā kā PVO 2009. gadā pārskatītie pandēmijas noteikšanas kritēriji ir balstīti vienīgi uz vīrusa izplatību, ignorējot tā izraisītās infekcijas smagumu;
E. tā kā nākamajā gripas uzliesmojumā dalībvalstīm, Eiropas Komisijai un tādām ārējām struktūrām kā PVO, pieņemot ar sabiedrības veselību saistītus lēmumus, kas var ietekmēt dalībvalstu sabiedrības veselību un sociālo politiku, būtu jāņem vērā gripas vīrusa virulence un izplatība;
F. tā kā bija ļoti grūti paredzēt pandēmijas smaguma pakāpi un gaitu, un bija jāņem vērā iespējamība, ka Eiropā tā var pasliktināties, kā tas notika 1918. un 1968. gadā;
G. tā kā, pamatojoties uz PVO izsludināto pandēmijas trauksmi un secīgajiem ieteikumiem, dalībvalstis ātri reaģēja pēc piesardzības principa, izmantodamas tām pieejamos resursus, lai īstenotu sabiedrības veselības rīcības plānus; tā kā pāreja uz augstāko trauksmes līmeni, kas norāda uz pandēmijas esamību, dažos gadījumos noveda pie nesamērīgiem lēmumiem sabiedrības veselības jomā;
H. ņemot vērā, ka trauksmes situāciju H1N1 gripas sakarībā PVO atcēla tikai 2010. gada augustā (PVO ģenerāldirektores 2010. gada 10. augusta paziņojums(24));
I. tā kā saskaņā ar subsidiaritātes principu sagatavošanās veselības apdraudējumam un reaģēšana uz to Eiropas Savienībā ir dalībvalstu kompetencē; tā kā Lisabonas līgumā dalībvalstis tiek aicinātas stiprināt sadarbību, informācijas un labas prakses apmaiņu PVO un pašreizējās ES struktūrās; tā kā Komisijas ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra un Eiropas Zāļu aģentūras atbalstu īstenoti stingrāki koordinācijas pasākumi starptautisko veselības aizsardzības noteikumu jomā palielina valstu pasākumu efektivitāti;
J. tā kā farmācijas nozarei bija jāapmierina pēkšņs, steidzams un aizvien lielāks dalībvalstu pieprasījums pēc vakcīnām; tā kā šai nozarei lielā steigā bija jārada jauna vakcīna, kas visdrīzāk spētu iedarboties uz šo vīrusu;
K. tā kā dalībvalstis šīs problēmas risināšanā ieguldīja ievērojamus līdzekļus un šo līdzekļu apjomu, iespējams, varēja samazināt, ja dalībvalstis būtu labāk sadarbojušās un ja būtu īstenota labāka koordinācija starp dalībvalstīm un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru;
L. tā kā dažu dalībvalstu izdevumi attiecīgo reaģēšanas plānu īstenošanā lielā mērā bija saistīti ar vakcīnu un pretvīrusu zāļu iepirkšanu lielos apjomos un tā kā dažās dalībvalstīs īstenotās iepirkuma procedūras radīja lielas bažas attiecībā uz pārredzamību un publiskā iepirkuma noteikumu ievērošanu;
M. tā kā starp dalībvalstīm, kas pirms gripas uzliesmojuma jau bija noslēgušas vakcīnu iepirkuma līgumus, bija ievērojamas cenu atšķirības, kuras cita starpā radīja katrā līgumā diferencētās atbildības klauzulas;
N. tā kā vairākās dalībvalstīs notika tiesas prāvas, apsūdzot valsts civildienesta ierēdņus korupcijā un konspirācijā saistībā ar līgumiem, kurus 2009. gada vasarā noslēdza starp sabiedrības veselības ministrijām un H1N1 pretgripas vakcīnu ražotājiem;
O. tā kā pēc Komisijas sniegtās informācijas vakcīnu piegādātāju nevēlēšanās uzņemties pilnu atbildību par savu produktu būtu varējusi veicināt iedzīvotāju neuzticēšanos vakcīnu drošumam; tā kā uzticību H1N1 pretgripas vakcīnām mazināja arī nepilnīgā un pretrunīgā informācija par vakcinācijas ieguvumiem un par iespējamiem riskiem, kādus H1N1 gripas pandēmija radītu sabiedrībai;
P. tā kā ES un dalībvalstu atšķirīgie ieteikumi par vakcinācijas prioritārajām grupām liecināja par būtiskajām neskaidrībām un dažādajiem viedokļiem attiecībā uz pienācīgu reaģēšanu H1N1 gripas gadījumā;
Q. tā kā pandēmijas gatavības pasākumu plānošana lielā mērā pamatojas uz vakcinācijas stratēģijām; tā kā vakcinācijas stratēģiju rezultivitāte ir atkarīga no trijiem nosacījumiem: vakcīnas iedarbīguma, vakcīnas pozitīvas riska un ieguvuma attiecības un riska grupu apveršanas;
R. tā kā ir jābūt pārredzamībai attiecībā uz šo nosacījumu izpildi;
S. tā kā vakcīnu ieguvuma un riska attiecība pašlaik ir uzskatāmi parādīta panesamības un imunoģenētikas pētījumos, pamatojoties uz faktisko lietojumu;
T. tā kā par vakcīnām un pretvīrusu zālēm ir jāveic no farmācijas uzņēmumiem neatkarīgi pētījumi, lai nodrošinātu līdzsvaru starp privātā un publiskā sektora finansētiem pētījumiem;
U. tā kā turpmāku gripas pandēmiju gadījumā vairāk ir jāstrādā pie tā, lai uzlabotu pretgripas vakcīnu iedarbīgumu, jo īpaši attiecībā uz augsta riska grupām un vīrusa variantiem;
V. tā kā, pateicoties agrīnai vakcīnu iegādei un sistemātiskām vakcinācijas stratēģijām, jo īpaši attiecībā uz neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, ES bija vislabāk sagatavotais reģions pasaulē; tā kā tomēr ES dalībvalstīs bija vērojamas būtiskas sagatavotības līmeņa atšķirības un ES vispārējo sagatavotību vājināja īstenas sadarbības trūkums ES un dalībvalstu starpā;
W. tā kā galvenie iemesli, kuru dēļ ES nebija labāk sagatavojusies, bija dalībvalstu nepietiekamā sadarbība, jo īpaši tas, ka dalībvalstīm nebija vienotas vakcīnu iepirkuma procedūras, vienotu krājumu, solidaritātes un starpniecības mehānisma, un tas, ka dažas dalībvalstis pirms gripas uzliesmojuma nebija noslēgušas vakcīnu iepirkuma līgumus;
X. tā kā, neskatoties uz atkārtotām Eiropas ombuda prasībām, Eiropas Zāļu aģentūra vēl joprojām nav publiskojusi tās rīcībā esošos dokumentus par novērtēšanai iesniegto zāļu pētījumu protokoliem, klīnisko izpēti un nevēlamajām blaknēm;
Y. tā kā informācija un saziņa par H1N1 gripu 2009. un 2010. gadā Eiropas Savienībā parādīja izšķirošo ietekmi, kāda plašsaziņas līdzekļiem ir ne tikai attiecībā uz informēšanu par sabiedrības veselības drošības pasākumiem un ieteikumiem, bet arī attiecībā uz atsevišķu gripas uzliesmojuma aspektu un seku ‐ piemēram, nāves gadījumu ‐ akcentēšanu, tādējādi, iespējams, mainot sabiedrības viedokli un valsts iestāžu reakciju,
Sadarbība
1. prasa izvērtēt ES un dalībvalstu profilakses plānus attiecībā uz turpmākajām gripas pandēmijām, tos padarot efektīvākus un saskaņotākus un pietiekami neatkarīgus un elastīgus, lai šos plānus pēc iespējas īsākā laikā varētu pielāgot attiecīgā gadījuma reālajam riskam, jo īpaši pamatojoties uz jaunākajiem pieejamajiem zinātniskajiem datiem;
2. prasa precizēt un vajadzības gadījumā pārskatīt funkcijas, uzdevumus, pilnvaras, ierobežojumus, attiecības un pienākumus, kādi ES mērogā ir medicīnisku apdraudējumu pārvaldības galvenajiem dalībniekiem un struktūrām, proti, Eiropas Komisijai, Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram, Eiropas Zāļu aģentūrai, dalībvalstīm, kā arī neoficiālākām struktūrām, piemēram, Veselības drošības komitejai, Sabiedrības veselības krīžu vadības operatīvajam centram un sabiedrības veselības grupai, kurā darbojas augsta līmeņa amatpersonas, kas var ietekmēt lēmumu pieņemšanu attiecībā uz sabiedrības veselības krīzes vadību, un prasa padarīt šo informāciju pieejamu sabiedrībai;
3. atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija ir apņēmusies izpētīt iespēju pārskatīt un ilgtermiņā nostiprināt Veselības drošības komitejas juridisko pamatu;
4. prasa īpašu uzmanību pievērst starpnozaru sagatavotībai, īstenojot sadarbību, kas notiek starp dalībvalstīm un Veselības drošības komiteju;
5. uzsver, ka ir jānostiprina dalībvalstu sadarbība un to koordinācija ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru, lai tādējādi pandēmijas reaģēšanas pasākumu jomā nodrošinātu visaptverošu riska pārvaldību un ievērotu starptautiskos veselības aizsardzības noteikumus;
6. aicina turpināt un uzlabot sadarbību un koordinēšanu starp dalībvalstīm, iestādēm un starptautiskajām un reģionālajām organizācijām, jo īpaši vīrusa uzliesmojuma agrīnajos posmos, lai noteiktu tā bīstamību un pieņemtu piemērotus pārvaldības lēmumus;
7. uzskata, ka ir ieteicams nostiprināt Sabiedrības veselības komitejas pilnvaras, jo ir jāuzlabo tās darbība un loma, lai tā dalībvalstīm varētu vairāk palīdzēt īstenot saskaņotu pieeju gatavības un reaģēšanas pasākumiem sabiedrības veselības apdraudējuma gadījumos un starptautiskās ārkārtas situācijās;
8. mudina PVO pārskatīt definīciju “pandēmija”, ņemot vērā ne tikai tās ģeogrāfisko izplatību, bet arī bīstamību;
9. aicina dalībvalstis ikvienā pandēmiju profilakses un apkarošanas stratēģiju sagatavošanas un piemērošanas posmā ciešāk iesaistīt veselības speciālistus;
10. mudina Eiropas Savienību vairāk līdzekļu piešķirt pētniecībai un izstrādei attiecībā uz profilakses pasākumiem sabiedrības veselības jomā, cenšoties tuvināt tās nosprausto mērķi, proti, 3 % no Eiropas IKP piešķirt pētniecībai un izstrādei; jo īpaši prasa palielināt ieguldījumus, kas paredzēti attiecīgā gripas vīrusa ietekmes labākai novērtēšanai un paredzēšanai gan periodā starp pandēmijas uzliesmojumiem, gan pandēmijas sākumā;
11. prasa pastāvīgi ieguldīt nacionālajos epidemioloģijas, seroloģijas un virusoloģijas uzraudzības centros;
12. atbalsta tādas procedūras ieviešanu, kas ļautu dalībvalstīm pēc brīvprātības principa vienoti iepirkt vakcīnas un pretvīrusu zāles, lai attiecīgajam produktam cita starpā panāktu taisnīgu piekļuvi, izdevīgas cenas un pasūtījuma elastību;
13. atgādina, ka atbilstīgi pašreizējai Savienības likumdošanai par zālēm zāļu ražotājam ir jāuzņemas atbildība par zāļu kvalitāti, drošumu un iedarbīgumu attiecībā uz zāļu atļauto izmantojumu, un aicina dalībvalstis pilnībā piemērot šo regulējumu visos vakcīnu iepirkumos, jo tas ir svarīgs elements, ar ko saglabāt/ atgūt iedzīvotāju uzticību vakcīnu nekaitīgumam;
14. saistībā ar vakcīnu sagādes pārvaldības sistēmu, kas ir kopīga un uzliek atbildību, prasa apsvērt iespēju pandēmijas gadījumā atvieglot jaunattīstības valstu piekļuvi vakcīnu produktiem;
Neatkarība
15. uzskata, ka Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram ir jāīsteno savas pilnvaras kā neatkarīgai aģentūrai, lai izvērtētu un paziņotu infekcijas riska smaguma pakāpi, un tam visu pasākumu īstenošanā ir jāpiešķir pienācīgi līdzekļi;
16. aicina Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru ar PVO palīdzību pārskatīt valstu pretgripas gatavības plānu paraugpraksi un sniegt ieteikumus par paraugpraksi tādās jomās kā krīzes pārvaldības metodes, vakcinācija un saziņas stratēģijas;
17. prasa, lai tiktu nodrošināta lielāka uzraudzība un pilnīga pārredzamība attiecībā uz sabiedrības veselības krīzes gadījumos, īpaši reālās pandēmijas situācijās, ieteikto zāļu novērtēšanu un ziņošanu par tām;
18. uzsver, ka ir jāveic no farmācijas uzņēmumiem neatkarīgi pētījumi par vakcīnām un pretvīrusu medikamentiem, tostarp attiecībā uz vakcinācijas mēroga uzraudzību;
19. vēlas nodrošināt, ka zinātnes eksperti finansiāli vai citādi nav ieinteresēti farmācijas nozarē, kas pretējā gadījumā varētu traucēt viņu objektivitātei; prasa izstrādāt Eiropas rīcības kodeksu ekspertu zinātnisko atzinumu sniegšanai jebkurā Eiropas iestādē, kura atbild par drošību un risku vadību un sagatavošanos tiem; prasa, lai ikviens eksperts pirms stāšanās darbā apņemtos ievērot šāda rīcības kodeksa ētiskos principus;
20. prasa, lai farmācijas nozarē iesaistītie eksperti varētu sniegt konsultācijas, taču viņi nedrīkst piedalīties lēmumu pieņemšanā;
21. īpaši prasa Eiropas Komisijai ar Eiropas Zāļu aģentūras atbalstu uzlabot paātrinātas reģistrācijas procedūras ‐ kas ļauj laist tirgū veselības krīzes gadījumiem izstrādātas zāles, cita starpā tās piemērojot dažādo gripas vīrusa celmu nevienādajiem bīstamības līmeņiem un mērķgrupu atšķirībām ‐ tā, lai atbilstīgie klīniskie izmēģinājumi tiktu veikti vēl pirms pandēmijas izcelšanās, ar mērķi nodrošināt atbilstīgu ar šo zāļu lietošanu saistītā riska un ieguvuma attiecības novērtēšanu attiecīgajām mērķgrupām un vajadzības gadījumā ierosināt atbilstīgus likumdošanas priekšlikumus;
Pārredzamība
22. prasa izvērtēt Eiropas Savienībā ieteiktās un dalībvalstīs īstenotās pretgripas vakcinācijas stratēģijas, ņemot vērā vakcīnu iedarbīgumu, riska un ieguvuma attiecību un dažādās ieteiktās mērķgrupas, lai sekmētu drošu un efektīvu vakcinācijas izmantošanu;
23. aicina dalībvalstis līdz 2011. gada 8. septembrim Komisijai sniegt šādu informāciju:
a)
par dažādām vakcīnām un pretvīrusu zālēm, tostarp:
i)
iepirkto devu skaitu;
ii)
kopējos izdevumus par iepirktajām devām;
iii)
faktiski izmantoto devu skaitu;
iv)
to vakcīnu devu skaitu, kas tika nodotas uzglabāšanā, atdotas atpakaļ ražotājam un atmaksātas vai pārdotas citām dalībvalstīm vai trešām valstīm;
b)
par slimības gadījumiem un vakcīnu un pretvīrusu zāļu izraisītajām blaknēm, attiecīgi:
i)
H1N1 gripas saslimšanas gadījumu skaitu;
ii)
H1N1 gripas infekciju izraisīto nāves gadījumu skaitu;
iii)
H1N1 pretgripas vakcīnas vai pretvīrusu zāļu izraisīto blakņu gadījumu skaitu un raksturu;
24. aicina Komisiju ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra un Eiropas Zāļu aģentūras atbalstu līdz 2012. gada 8. martam izstrādāt kopsavilkuma ziņojumu par 23. punktā norādīto informāciju, datus norādot pa dalībvalstīm, un darīt to publiski pieejamu kā būtisku ieguldījumu pašreizējo pandēmiskās gripas gatavības pasākumu pārskatīšanā;
25. atgādina Eiropas Zāļu aģentūrai par tiesību aktos tai noteikto pienākumu atklātībai nodot visus dokumentus par tās ekspertu novērtēto zāļu, tostarp H1N1 apkarošanā ieteikto vakcīnu un pretvīrusu zāļu, klīnisko izpēti, pētījumu protokoliem un nevēlamajām blaknēm; atzinīgi vērtē Eiropas Zāļu aģentūras 2010. gada oktobrī pieņemtos jaunos noteikumus par piekļuvi dokumentiem;
26. atzīst, ka interešu konflikti attiecībā uz ekspertiem, kas konsultē Eiropas sabiedrības veselības iestādes, rada aizdomas par ietekmes ļaunprātīgu izmantošanu un apdraud vispārējo uzticību šīm sabiedrības veselības aizsardzības iestādēm un to ieteikumiem; uzskata, ka ir jānovērš visi interešu konflikti;
27. prasa pieņemt visām Eiropas sabiedrības veselības iestādēm vienotu interešu konflikta definīciju;
28. prasa par šādiem interešu konfliktiem ziņot Parlamentam, ar Budžeta kontroles komitejas starpniecību veicot iekšēju izmeklēšanu, lai konstatētu, vai maksājumi iepriekš minētajiem ekspertiem ir izdarīti pareizā un pārredzamā veidā un vai ir ievērotas procedūras, kuras šādu interešu konfliktu novēršanai parasti piemēro Eiropas iestādēs;
29. aicina publiskot visu to ekspertu interešu deklarācijas, kuri konsultē Eiropas sabiedrības veselības iestādes, tostarp neoficiālo grupu locekļu interešu deklarācijas;
30. apzinās, ka sabiedrība par riskiem un ieguvumiem ir jāinformē skaidrāk un pārredzamāk; uzver, ka, tiklīdz ir novērtēts veselības apdraudējums, ir jāsniedz iedzīvotājiem saskaņota informācija; ir pārliecināts, ka liela nozīme ir dalībvalstu konsekventai komunikācijai attiecībā uz paziņojuma informatīvo saturu (piemēram, par vīrusa veidu, riska pakāpi, labākajiem profilakses veidiem un profilakses un/vai ārstēšanas riskiem un ieguvumiem);
31. aicina izstrādāt Eiropas mēroga stratēģisku pieeju tā dēvētajām riska grupām attiecībā uz to, kā pandēmijas gadījumā ar šīm grupām nodrošināt saziņu un sniegt tām informāciju;
32. aicina veidot uz uzticību balstītas attiecības ar plašsaziņas līdzekļiem attiecībā uz paziņojumu par sabiedrības veselību izplatīšanu; prasa izveidot ekspertu atlases grupu, kurā iekļauti pieejamie speciālisti, kas vienmēr varētu atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, kā arī prasa nodrošināt referenta pieejamību;
33. uzsver, ka ir jānodrošina informācijas speciālistu pārskatatbildība un ka veselības informācijas paziņojumos jāievēro piesardzība, kas jo īpaši jāpastiprina pandēmijas kontekstā;
34. šajā ziņā sagaida, ka dalībvalstu veselības uzraudzības iestādes veiks plašāku atbilstīgo datu vākšanu un tos laicīgi nodos kompetentajām ES iestādēm;
35. uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Komisija un dalībvalstis pēc iespējas drīz veiktu nepieciešamos uzlabojumus, tostarp vakcinācijas un saziņas stratēģijās, lai palielinātu uzticību sabiedrības veselības stratēģijām, ar kurām cenšas sagatavoties pandēmijām un novērst tās;
o o o
36. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, PVO, kā arī attiecīgo valstu valdībām.
http://ec.europa.eu/health/communicable_diseases/diseases/influenza/h1n1/index_en.htm#fragment2 un http://ec.europa.eu/health/archive/ph_threats/com/influenza/docs/flu_staff5_en.pdf
– ņemot vērā LESD 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7-0029/2011),
– ņemot vērā to, ka Budžeta kontroles komiteja savā 2011. gada 3. marta sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,
– ņemot vērā Reglamenta 108. pantu,
– ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A7-0048/2011),
A. tā kā Harald Wögerbauer atbilst LESD 286. panta 1. punktā noteiktajām prasībām,
1. apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt Harald Wögerbauer par Revīzijas palātas locekli;
2. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.
Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas nolīguma apgabals ***I
Eiropas Parlamenta 2011. gada 8. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par atsevišķiem noteikumiem attiecībā uz zveju GFCM (Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas) nolīguma apgabalā (COM(2009)0477 – C7-0204/2009 – 2009/0129(COD))
(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2009)0477),
– ņemot vērā EK līguma 37. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7-0204/2009),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 43. panta 2. punktu,
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 17. marta atzinumu(1),
– ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,
– ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A7-0023/2011),
1. pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;
2. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai to aizstāt ar citu tekstu;
3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2011. gada 8. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr. .../2011par atsevišķiem noteikumiem attiecībā uz zveju GFCM (Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas) nolīguma apgabalā [Grozījums Nr. 1]
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu, [Grozījums Nr. 2]
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,
▌ [Grozījums Nr. 3]
ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),[Grozījums Nr. 4]
saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(3),[Grozījums Nr. 5]
tā kā:
(1) Nolīgums par Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) izveidi, turpmāk tekstā ‐ GFCM nolīgums, tika apstiprināts ar Padomes Lēmumu 98/416/EK (1998. gada 16. jūnijs) par Eiropas Kopienas pievienošanos Vidusjūras Vispārējai zivsaimniecības komisijai(4).
(2) GFCM nolīgums paredz atbilstošu struktūru daudzpusējai sadarbībai, lai veicinātu ūdeņu dzīvo resursu krājumu attīstību, saglabāšanu, racionālu pārvaldību un pēc iespējas labāku izmantošanu Vidusjūrā un Melnajā jūrā ilgtspējīgā līmenī un ar nelielu apdraudējuma risku.
(3) Eiropas Savienība, kā arī Bulgārija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Kipra, Malta, Rumānija un Slovēnija ir GFCM nolīguma puses. [Grozījums Nr. 6]
(4) GFCM pieņemtie ieteikumi ir saistoši tās nolīguma pusēm. Tā kā Savienība ir GFCM nolīguma puse, šādi ieteikumi ir tai saistoši un tāpēc tie būtu jātransponē Savienības tiesību aktos, ja to saturs jau nav pārņemts Savienības tiesību aktos. [Grozījums Nr. 7]
(5) GFCM savās 2005., 2006., 2007. un 2008. gada sesijās pieņēma virkni ieteikumu un rezolūciju par atsevišķiem zivsaimniecības jautājumiem GFCM nolīguma apgabalā; tie tika uz laiku transponēti Savienības tiesību aktos ar ikgadējām regulām par zvejas iespējām(5) vai ‐ attiecībā uz GFCM ieteikumiem Nr. 2005/1 un Nr. 2005/2 ‐ ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1967/2006 (2006. gada 21. decembris), kas attiecas uz Vidusjūras zvejas resursu ilgspējīgas izmantošanas pārvaldības pasākumiem,(6) 4. panta 3. punktu un 24. pantu. [Grozījums Nr. 8]
(6) Skaidrības, vienkāršošanas un juridiskās noteiktības labad un, tā kā ieteikumu pastāvīguma dēļ ir nepieciešams arī pastāvīgs juridisks instruments to transponēšanai Savienības tiesību aktos, ir lietderīgi minētos ieteikumus transponēt ar vienotu tiesību aktu, turpmākos ieteikumus pievienojot šim tiesību aktam grozījumu veidā. [Grozījums Nr. 9]
(7) GFCM ieteikumi attiecas uz visu GFCM nolīguma apgabalu, konkrēti Vidusjūras, Melnās jūras un savienojošiem ūdeņiem, kas minēti Lēmuma 98/416/EK II pielikumā, un tāpēc Savienības tiesību aktu skaidrības labad tie būtu jātransponē atsevišķā regulā, nevis jāgroza Regula (EK) Nr. 1967/2006, kura attiecas tikai uz Vidusjūru. [Grozījums Nr. 10]
(8) Atsevišķi Regulas (EK) Nr. 1967/2006 noteikumi būtu jāattiecina ne vien uz Vidusjūru, bet uz visu GFCM nolīguma apgabalu. Tāpēc šādi noteikumi būtu jāsvītro no Regulas (EK) Nr. 1967/2006 un jāiekļauj šajā regulā.
(9) “Zvejas lieguma apgabali” kas GFCM ieteikumos noteikti saistībā ar telpas pārvaldības pasākumiem, būtībā ir līdzvērtīgi Regulā (EK) Nr. 1967/2006 paredzētajām “aizsargājamām zvejas teritorijām”.
(10) Savā gadskārtējā sesijā 2009. gada 23.–27. martā GFCM, pamatojoties uz Zinātniskās padomdevējas komitejas zinātnisko padomu, pieņēma ieteikumu izveidot zvejas lieguma apgabalu Lionas jūras līcī ‐ tas ietverts komitejas 11. sesijas ziņojumā (FAO ziņojums Nr. 890). Ir lietderīgi īstenot šo pasākumu, izmantojot zvejas piepūles pārvaldības sistēmu.
(11) Dažu zvejas rīku selektivitāte jauktajā zvejā Vidusjūrā nedrīkst pārsniegt konkrētu līmeni, un papildus zvejas piepūles kontrolei un ierobežošanai ir svarīgi ierobežot zvejas piepūli apgabalos, kuros pulcējas būtisku krājumu pieaugušas zivis, lai nodrošinātu zemu riska līmeni, kas varētu apdraudēt to vairošanos, un tādējādi ļaujot šos krājumus apsaimniekot ilgtspējīgā veidā. Tāpēc ir ieteicams vispirms ierobežot zvejas piepūli apgabalā, ko izpēta Zinātniskā padomdevēja komiteja, līdz iepriekšējam līmenim un neļaut šo līmeni paaugstināt.
(12) Padomam, ar kuru pamatoti pārvaldības pasākumi, būtu jābūt balstītam uz atbilstošo flotes kapacitātes un aktivitātes datu zinātnisko izmantošanu, uz izmantoto resursu bioloģisko statusu un zvejniecību sociālo un ekonomisko situāciju. Šie dati jāsavāc un jāiesniedz savlaicīgi, lai GFCM palīgstruktūras varētu sagatavot savu ieteikumu.
(13) GFCM savā 2008. gada sesijā pieņēma ieteikumu par reģionālu shēmu attiecībā uz pasākumiem ostas valstī, lai apkarotu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju GFCM nolīguma apgabalā. Lai gan Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008 (2008. gada 29. septembris), ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju(7), aptver minētā ieteikuma saturu un ir stājusies spēkā 2010. gada 1. janvārī, tomēr ir daži aspekti, piemēram, ostās veikto inspekciju biežums, aptveramība un procedūra, kuri jāiekļauj šajā regulā, lai attiecīgo pasākumu pielāgotu GFCM nolīguma apgabala specifiskajām iezīmēm. [Grozījums Nr. 11]
(14) Lai nodrošinātu vienotus šīs regulas īstenošanas nosacījumus, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Šīs pilnvaras, kurām nevajadzētu skart šīs regulas noteikumus par deleģētajiem aktiem un kuras nevajadzētu piemērot šīs regulas noteikumiem par ostas valsts pasākumiem un ostas valsts veikto kuģa inspekciju procedūrām, būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(8). [Grozījums Nr. 47]
(15)Būtu jāpiešķir Komisijai pilnvaras saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu pieņemt deleģētos aktus, lai Savienības tiesību aktos iekļautu turpmākos grozījumus GFCM pieņemtajos un Savienības tiesību aktos jau transponētajos saglabāšanas, kontroles vai izpildes pasākumos, uz kuriem attiecas atsevišķi skaidri definēti nebūtiski šīs regulas elementi un kuri saskaņā ar GFCM noteikumiem kļūst Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm saistoši. Īpaši svarīgi, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, atbilstīgi apspriestos, tostarp ekspertu līmenī,[Grozījums Nr. 13]
IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.
I SADAĻA
VISPĀRĪGI NOSACĪJUMI
1. pants
Priekšmets
Šajā regulā paredzēti noteikumi par to, kā Savienībai jāpiemēro Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (turpmāk tekstā ‐ GFCM) noteiktie saglabāšanas, pārvaldības, izmantošanas, uzraudzības, tirdzniecības un izpildes pasākumi attiecībā uz zvejas un akvakultūras produktiem. [Grozījums Nr. 14]
2. pants
Darbības joma
1. Šī regula attiecas uz visām rūpnieciskās zvejas un akvakultūras darbībām, ko veic ES zvejas kuģi un dalībvalstu pilsoņi GFCM nolīguma apgabalā. [Grozījums Nr. 15]
To piemēro, neierobežojot Regulas (EK) Nr. 1967/2006 piemērošanu.
2. Atkāpjoties no 1. punkta, šīs regulas noteikumus nepiemēro zvejas darbībām, kuras veic tikai tādas zinātniskās izpētes mērķiem, ko īsteno ar tās dalībvalsts atļauju un pilnvarojumu, ar kuras karogu peld kuģis, un par ko iepriekš ir informēta Komisija un dalībvalstis, kuru ūdeņos veic izpēti. Dalībvalstis, kas veic zvejas darbības tikai zinātniskas izpētes vajadzībām, informē Komisiju, dalībvalstis, kuru ūdeņos veic izpēti, un Zivsaimniecības zinātnisko, tehnisko un ekonomisko komiteju par visu nozveju, kas gūta šādās zvejas darbībās.
3. pants
Definīcijas
Šajā regulā papildus Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 (2002. gada 20. decembris) par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgspējīgu zvejas resursu atbildīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo Zivsaimniecības politiku(9) 3. pantā un Regulas (EK) Nr. 1967/2006 2. pantā noteiktajām definīcijām izmanto šādas definīcijas:
(a)
“GFCM nolīguma apgabals” ir Vidusjūra, Melnā jūra un savienojošie ūdeņi, kas minēti Lēmuma 98/416/EK II pielikumā;
(b)
“zvejas piepūle” ir rādītājs, ko iegūst, reizinot kW un GT izteiktu zvejas kuģa kapacitāti ar jūrā pavadīto dienu skaitu;
(c)
“jūrā pavadīta diena” ir jebkura kalendārā diena, kurā kuģis neatrodas ostā, neatkarīgi no tā, cik ilgi dienā kuģis atrodas apgabalā.“
II SADAĻA
TEHNISKIE PASĀKUMI
I nodaļa
Zvejas lieguma apgabali
I iedaļa
Zvejas lieguma apgabals Lionas jūras līcī
4. pants
Zvejas lieguma apgabala izveidošana
Izveidotais zvejas lieguma apgabals atrodas Lionas jūras līča austrumos; tā robežas iezīmē līnijas, kuras savieno šādas ģeogrāfiskās koordinātas:
42°40“N, 4°20” E;
42°40“N, 5°00” E;
43°00“N, 4°20” E;
43°00“N, 5°00” E.
5. pants
Zvejas piepūle
Zvejas piepūle attiecībā uz bentisko zivju krājumiem, ko iegūst kuģi, kuri izmanto velkamos zvejas rīkus, grunts un pelaģiskās zvejas āķu jedas un pie grunts nostiprinātus zvejas rīkus zvejai ierobežotā apgabalā, kas minēts 4. pantā, nedrīkst pārsniegt zvejas piepūles līmeni, kuru 2008. gadā attiecīgajā apgabalā piemēroja katra dalībvalsts.
6. pants
Nozvejas uzskaite
Dalībvalstis ne vēlāk kā ...(10) iesniedz Komisijai elektroniskā formātā to kuģu sarakstu, kuri peld ar šo valstu karogiem un kuri 2008. gadā veikuši nozvejas uzskaiti attiecībā uz 4. pantā minēto apgabalu un I pielikumā definēto GFCM 7. ģeogrāfisko apakšapgabalu. Sarakstā norāda kuģa vārdu, tā numuru Flotes reģistrā, atbilstoši Komisijas Regulas (EK) Nr. 26/2004 (2003. gada 30. decembris) par Kopienas zvejas flotes reģistru(11) I pielikumam, laika posmu, kurā kuģim atļauts nodarboties ar zveju 4. pantā minētajā apgabalā, un dienu skaitu, ko katrs kuģis 2008. gadā pavadījis 7. ģeogrāfiskajā apakšapgabalā un jo īpaši 4. pantā minētajā apgabalā. [Grozījums Nr. 16]
7. pants
Kuģi, kam atļauts veikt zveju
1. Kuģiem, kam atļauts veikt zveju 4. pantā minētajā apgabalā, to dalībvalsts izsniedz īpašu zvejas atļauju saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1627/94 (1994. gada 27. jūnijs), kas paredz vispārīgus noteikumus attiecībā uz īpašām zvejas atļaujām(12).
2. Zvejas kuģiem, kuri nav veikuši uzskaiti par nozveju 4. pantā minētajā apgabalā līdz 2008. gada 31. decembrim, nav atļauts sākt zveju šajā apgabalā.
3. Dalībvalstis ne vēlāk kā ...(13) informē Komisiju par to tiesību aktiem, kas ir bijuši spēkā 2008. gada 31. decembrī un attiecas uz šādiem aspektiem: [Grozījums Nr. 17]
a)
maksimālais zvejas darbības laiks dienā, kas atļauts katram kuģim;
b)
maksimālais to dienu skaits nedēļā, kurās kuģis var palikt jūrā un neatrasties ostā, un
c)
obligātais laiks to zvejas kuģu atiešanai no ostas, kurā tie reģistrēti, un ienākšanai tajā.
8. pants
Jutīgo biotopu aizsardzība
Dalībvalstis nodrošina to, ka 4. pantā minētais apgabals tiek aizsargāts no jebkuras citas cilvēku darbības ietekmes, kas apdraud to iezīmju saglabāšanu, kuras raksturīgas šim apgabalam kā nārstojošo zivju pulcēšanās apgabalam.
9. pants
Informācija
Līdz katra gada 31. janvārim dalībvalstis elektroniskā formātā iesniedz Komisijai ziņojumu par 4. pantā minētajā apgabalā veiktajām zvejas darbībām.
Zveja, izmantojot velkamās dragas un grunts traļus, ir aizliegta šādos apgabalos:
a)
dziļūdens zvejas lieguma apgabals “Lophelia rifs pie Capo Santa Maria di Leuca”, kura robežas apzīmētas ar līnijām, kas savieno šādas koordinātas:
–
39° 27,72“ N, 18° 10,74” E
–
39° 27,80“ N, 18° 26,68” E
–
39° 11,16“ N, 18° 32,58” E
–
39° 11,16“ N, 18° 04,28” E;
b)
dziļūdens zvejas lieguma apgabals “Nīlas deltas apgabala aukstūdens ogļūdeņražu izplūdes vietas”, kura robežas apzīmētas ar līnijām, kas savieno šādas koordinātas:
–
31° 30,00“ N, 33° 10,00” E
–
31° 30,00“ N, 34° 00,00” E
–
32° 00.00“ N, 34° 00.00” E
–
32° 00,00“ N, 33° 10,00” E;
c)
dziļūdens zvejas lieguma apgabals “Eratosthenes jūras pacēlums”, kura robežas apzīmētas ar līnijām, kas savieno šādas koordinātas:
–
33° 00.00“ N, 32° 00.00” E
–
33° 00.00“ N, 33° 00.00” E
–
34° 00.00“ N, 33° 00.00” E
–
34° 00,00“ N, 32° 00,00” E.
11. pants
Jutīgo biotopu aizsardzība
Dalībvalstis nodrošina, ka to kompetentās iestādes tiek mudinātas aizsargāt dziļjūras jutīgos biotopus 10. pantā minētajos apgabalos jo īpaši pret ietekmi, ko rada jebkura cita darbība, kura apdraud šādiem biotopiem piemītošo īpašību saglabāšanu. [Grozījums Nr. 18]
II nodaļa
Sezonas lieguma noteikšana lielo korifēnu zvejai, kurā izmanto zivju pievilināšanas ierīces (ZPI)
12. pants
Lieguma laiks
1. Lielās korifēnas (Coryphaena hippurus) zveja, izmantojot zivju pievilināšanas ierīces (ZPI), ir aizliegta ik gadu no 1. janvāra līdz 14. augustam.
2. Atkāpjoties no 1. punkta, ja dalībvalsts var pierādīt, ka sliktu laikapstākļu dēļ zvejas kuģi, kas peld ar tās karogu, nevarēja izmantot iedalītās zvejas dienas, minētā dalībvalsts dienas, ko kuģi nav izmantojuši zvejā, kurā izmanto ZPI, var pārnest līdz nākamā gada 31. janvārim. Tādā gadījumā dalībvalstis līdz gada beigām iesniedz Komisijai pieteikumu par dienu skaita pārcelšanu.
3. Šā panta 1. un 2. punkts ir piemērojams arī Regulas (EK) No 1967/2006 26. panta 1. punktā norādītajā pārvaldības apgabalā.
4. Šā panta 2. punktā minētajā pieteikumā jābūt šādām ziņām:
(a)
ziņojums, kurā iekļauta sīka informācija par attiecīgo zvejas darbību pārtraukšanu, tostarp attiecīga meteoroloģiskā informācija;
(b)
kuģa vārds un tā numurs ES Flotes reģistrā. [Grozījums Nr. 19]
5. Komisija pieņem lēmumu par 2. punktā minētajiem pieteikumiem 6 nedēļu laikā no pieteikuma saņemšanas un rakstiski informē attiecīgo dalībvalsti.
6. Komisija informē GFCM izpildsekretāru par lēmumiem, kas pieņemti atbilstoši 5. punktam. Katru gadu līdz 1. novembrim dalībvalstis nosūta Komisijai ziņojumu par iepriekšējā gadā zaudēto dienu pārcelšanu, kā minēts 2. punktā.
13. pants
Īpaša zvejas atļauja
Zvejas kuģiem, kam atļauts iesaistīties lielo korifēnu zvejā, piešķir īpašu zvejas atļauju saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1627/94, un tos iekļauj sarakstā, kurā norādīts kuģa vārds un kuģa numurs ES Flotes reģistrā un kuru attiecīgā dalībvalsts nosūta Komisijai. Neatkarīgi no Regulas (EK) Nr. 1627/94 1. panta 2. punkta kuģiem, kuru kopējais garums nepārsniedz 10 metrus, vajadzīga īpaša zvejas atļauja. [Grozījums Nr. 20]
Šī prasība ir attiecināma arī uz Regulas (EK) Nr. 1967/2006 26. panta 1. punktā minēto pārvaldības apgabalu.
14. pants
Datu vākšana
Neskarot Padomes Regulu (EK) Nr. 199/2008 (2008. gada 25. februāris) par Kopienas sistēmas izveidi datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē un par atbalstu zinātniskā padoma izstrādei saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku(14), dalībvalstis izveido atbilstošu sistēmu nozvejas un zvejas piepūles datu vākšanai un apstrādei.
Dalībvalstis katru gadu līdz 15. janvārim paziņo Komisijai zvejā iesaistīto kuģu skaitu, lielo korifēnu kopējo izkrāvumu un pārkrāvumu citā kuģī, ko iepriekšējā gadā veikuši zvejas kuģi, kuri kuģo ar šo valstu karogiem, katrā GFCM nolīguma apgabala ģeogrāfiskajā apakšapgabalā, kā noteikts I pielikumā.
No dalībvalstīm saņemto informāciju Komisija pārsūta GFCM izpildsekretāram.“
III nodaļa
Zvejas rīki ▌ [Grozījumi Nr. 21, 22, 23, 24 un 25]
15. pants
Minimālais linuma acu lielums Melnajā jūrā
1. Minimālais linuma acu lielums tīkliem, ko izmanto bentisko zivju sugu zvejai ar traļiem Melnajā jūrā, ir 40 mm; tādu linumu plātnes, kuru acu lielums ir mazāks par 40 mm, nedrīkst lietot un turēt uz klāja.
2. Līdz 2012. gada 31. janvārim 1. punktā minētajiem linumiem jābūt aizstātiem ar kvadrātveida linumiem, kuru acu lielums āmjos ir 40 mm, vai ‐ pēc kuģa īpašnieka pienācīgi pamatota pieprasījuma ‐ ar rombveida tīkliem, kuru acu lielums ir 50 mm un kuriem jābūt ar atzītu izmēra selektivitāti, kas līdzvērtīga kvadrātveida linumiem, kuru acu izmērs āmjos ir 40 mm, vai lielāka par tiem.
3. Dalībvalstis, kuru zvejas kuģi veic bentisko zivju sugu zveju ar traļiem Melnajā jūrā, pirmo reizi līdz 2011. gada 1. oktobrim un pēc tam reizi 6 mēnešos iesniedz Komisijai to zvejas kuģu sarakstu, kas aprīkoti ar kvadrātveida linumiem, kuru acu lielums āmjos ir vismaz 40 mm, vai rombveida linumiem, kuru acu lielums ir vismaz 50 mm, norādot arī šādu kuģu īpatsvaru procentos no valsts kopējās grunts traļu flotes. [Grozījums Nr. 26]
4. Komisija nosūta no 2. punktā minēto informāciju GFCM izpildsekretāram.
16. pants
Zveja, izmantojot velkamās dragas un traļus
Zveja, izmantojot velkamās dragas un traļus dziļāk par 1000 m, ir aizliegta.
III SADAĻA
KONTROLES PASĀKUMI
I NODAĻA
KUĢU REĢISTRS
17. pants
To kuģu reģistrs, kuriem atļauts veikt zveju
1. Katra dalībvalsts līdz katra gada 1. decembrim, izmantojot ierasto datu pārstrādes atbalstu, nosūta Komisijai atjauninātu to kuģu sarakstu, kuru kopgarums pārsniedz 15 metrus un kuri kuģo ar tās karogu un ir reģistrēti tās teritorijā, un kuriem tā atļāvusi veikt zveju GFCM nolīguma apgabalā, izsniedzot zvejas atļauju. [Grozījums Nr. 27]
2. Šā panta 1. punktā minētajā sarakstā iekļauj šādu informāciju:
a)
kuģa numurs ES Flotes reģistrā (KFR) un ārējais marķējums, kas definēts Regulas (EK) Nr. 26/2004 I pielikumā. [Grozījums Nr. 28]
b)
laika periods, kurā atļauts zvejot un/vai veikt pārkraušanu;
c)
izmantotie zvejas rīki.
3. Komisija nosūta atjaunināto sarakstu GFCM izpildsekretariātam līdz katra gada 1. janvārim, lai šos kuģus varētu iekļaut GFCM to kuģu reģistrā, kuru kopgarums pārsniedz 15 metrus un kuriem atļauts zvejot GFCM nolīguma apgabalā (turpmāk tekstā ‐ GFCM reģistrs). [Grozījums Nr. 29]
4. Jebkādas izmaiņas, kas jāievieš 1. punktā minētajā sarakstā, paziņo Komisijai, lai tajā pašā kārtībā tās pārsūtītu GFCM izpildsekretariātam vismaz 10 darbdienas pirms tam, kad kuģis uzsāk zvejas darbību GFCM nolīguma apgabalā.
5. ES zvejas kuģi, kuru kopgarums pārsniedz 15 metrus, bet kuri nav iekļauti 1. punktā minētajā sarakstā, nedrīkst zvejot, turēt uz klāja, pārkraut vai izkraut krastā jebkāda veida zivis vai čaulgliemjus GFCM nolīguma apgabalā. [Grozījums Nr. 30]
6. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka:
a)
vienīgi kuģi, kuri peld ar to karogiem, ir iekļauti 1. punktā minētajā sarakstā un kuriem uz klāja ir to izsniegta zvejas atļauja, ir atļauts veikt zvejas darbības GFCM nolīguma apgabalā, ievērojot minētās atļaujas noteikumus; [Grozījums Nr. 31]
b)
zvejas atļaujas neizsniedz kuģiem, kas veikuši NNN zveju GFCM nolīguma apgabalā vai citviet, ja vien jaunie īpašnieki neiesniedz atbilstošus dokumentārus pierādījumus par to, ka iepriekšējiem īpašniekiem un operatoriem vairs nav nekādu juridisku, labuma gūšanas vai finansiālu interešu attiecībā uz to kuģiem, ka tie vairs neīsteno kontroli pār kuģiem vai ka to kuģi nepiedalās NNN zvejā un nav saistīti ar to; [Grozījums Nr. 32]
c)
ciktāl iespējams, tās ar saviem tiesību aktiem aizliedz tādu kuģu īpašniekiem un operatoriem, kuri peld ar to karogiem un ir iekļauti 1. punktā minētajā sarakstā, piedalīties zvejas darbībās GFCM nolīguma apgabalā vai būt saistītiem ar šādu zveju, ko veic kuģi, kuri nav iekļauti GFCM reģistrā;
d)
ciktāl iespējams, tās savos tiesību aktos paredz prasību, ka to kuģu īpašniekiem, kuri peld ar to karogiem un ir iekļauti 1. punktā minētajā sarakstā, jābūt karoga dalībvalsts valstspiederīgajiem vai juridiskām personām;
e)
to kuģi atbilst visiem attiecīgajiem GFCM saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem.
7. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai kuģiem, kuru kopgarums pārsniedz 15 metrus, bet kuri nav iekļauti GFCM reģistrā, aizliegtu zvejot, turēt uz klāja, pārkraut un izkraut krastā zivis un čaulgliemjus, kas nozvejoti GFCM nolīguma apgabalā.
8. Dalībvalstis nekavējoties pārsūta Komisijai jebkādu informāciju, kas liecina, ka ir pamatots iemesls uzskatīt, ka kuģi, kuru kopgarums pārsniedz 15 metrus, bet kuri nav iekļauti GFCM reģistrā, zvejo vai pārkrauj zivis un čaulgliemjus GFCM nolīguma apgabalā.
II NODAĻA
OSTAS VALSTS PASĀKUMI
18. pants
Darbības joma
Šī nodaļa ir piemērojama trešo valstu zvejas kuģiem.
19. pants
Iepriekšējs paziņojums
Atkāpjoties no Regulas (EK) Nr. 1005/2008 6. panta 1. punkta, ▌ iepriekšējas paziņošanas termiņš ir vismaz 72 stundas pirms paredzamā ierašanās brīža ostā. [Grozījums Nr. 33]
20. pants
Ostā veiktas inspekcijas
1. Neatkarīgi no Regulas (EK) Nr. 1005/2008 9. panta 1. punkta dalībvalstis veic inspekcijas to izraudzītās ostās, veicot inspekcijas vismaz 15 % no izkraušanas un pārkraušanas darbībām katru gadu.
2. Neatkarīgi no Regulas (EK) Nr. 1005/2008 9. panta 2. punkta zvejas kuģus, kas iepeld dalībvalstu ostās bez iepriekšējas atļaujas, inspicē visos gadījumos.
21. pants
Inspekcijas procedūra
Papildus Regulas (EK) Nr. 1005/2008 10. pantā noteiktajām prasībām inspekcijām, ko veic ostās, jāatbilst šīs regulas II pielikumā izklāstītajām prasībām.
22. pants
Ostas izmantošanas atteikums
1. Dalībvalstis atsaka trešo valstu kuģiem izmantot savas ostas GFCM nolīguma apgabalā nozvejoto zvejniecības produktu izkraušanai, pārkraušanai vai apstrādei, kā arī liedz tiem izmantot ostas pakalpojumus, tostarp inter alia atkārtotas degvielas uzpildes un papildapgādes pakalpojumus, izņemot nepārvaramas varas apstākļos vai briesmu gadījumos Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas (UNCLOS) 18. panta nozīmē saistībā ar pakalpojumiem, kas noteikti vajadzīgi šādu situāciju novēršanai, ja:
a)
kuģis neatbilst šīs regulas prasībām; vai [Grozījums Nr. 35]
b)
kuģis ir iekļauts reģionālas zvejas pārvaldības organizācijas izstrādātā to kuģu sarakstā, kuri iesaistījušies NNN zvejā vai atbalstījuši šādu zveju; vai
c)
kuģim nav derīgas atļaujas iesaistīties zvejā vai ar zveju saistītās darbībās GFCM nolīguma apgabalā.
2. Šā panta 1. punkts ir piemērojams papildus noteikumiem par ostas izmantošanas atteikumu, kas paredzēti Regulas (EK) Nr. 1005/2008 4. panta 2. punktā un 37. panta 5. un 6. punktā.
3. Ja dalībvalsts ir atteikusi savu ostu izmantošanu saskaņā ar 1. vai 2. punktu, tā nekavējoties informē par šādu rīcību kuģa kapteini, karoga valsti, Komisiju, GFCM izpildsekretāru.
4. Ja 1. vai 2. punktā minētā atteikuma iemesli vairs nav aktuāli, dalībvalsts atsauc savu atteikumu un informē par to saskaņā ar 3. punktu izdotā paziņojuma adresātus.
IV SADAĻA
SADARBĪBA, INFORMĀCIJA UN ZIŅOŠANA
23. pants
Sadarbība un informācija
1. Komisija un dalībvalstis sadarbojas un veic informācijas apmaiņu ar GFCM izpildsekretāru, jo īpaši:
a)
pieprasot informāciju no attiecīgajām datu bāzēm un sniedzot informāciju šīm datu bāzēm;
b)
pieprasot un piedāvājot sadarbību, lai veicinātu šīs regulas efektīvu īstenošanu.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka to vietējā mēroga informācijas sistēmas, kas saistītas ar zveju, ļauj veikt tiešu elektronisku informācijas apmaiņu starp tām un GFCM Sekretariātu par III sadaļā minētajām inspekcijām ostas valstī, pienācīgi ievērojot attiecīgās konfidencialitātes prasības.
3. Dalībvalstis veic pasākumus elektroniskai informācijas apmaiņai starp atbilstošajām valsts aģentūrām un šādu aģentūru darbību koordinēšanai III sadaļas II nodaļā minēto pasākumu īstenošanā. [Grozījums Nr. 36]
4. Dalībvalstis šīs regulas mērķiem izveido kontaktpunktu sarakstu, ko nekavējoties elektroniski nosūta Komisijai, GFCM izpildsekretāram un GFCM līgumslēdzējām pusēm.
24. pants
Statistikas matricu paziņošana
1. Dalībvalstis katru gadu līdz 1. maijam iesniedz GFCM izpildsekretāram GFCM statistikas matricas 1.1., 1.2., 1.3., 1.4. un 1.5. uzdevuma datus, kā izklāstīts III pielikumā.
▌ [Grozījums Nr. 37]
2. Pirmo 1.3. un 1.5. uzdevuma datu iesniegšanu veic līdz 2011. gada 1. februārim.
3. Šā panta 1. punktā minēto datu iesniegšanai dalībvalstis izmanto GFCM datu ievades sistēmu vai jebkuru citu atbilstošu datu iesniegšanas standartu un protokolu, ko noteicis GFCM sekretariāts un kas pieejams tīmekļa vietnē http://www.gfcm.org/gfcm/topic/16164.
4. Dalībvalstis informē Komisiju par datiem, kas iesniegti, pamatojoties uz šo pantu.
V SADAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI
25. pants
Īstenošanas akti [Grozījums Nr. 48]
Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, lai nodrošinātu vienotus noteikumus šīs regulas īstenošanai. Šos īstenošanas aktus, kuri neskar šīs regulas 27. pantu un kurus nepiemēro šīs regulas noteikumiem par II nodaļā paredzētajiem ostas valsts pasākumiem un II pielikumā paredzētajām ostas valsts veikto kuģa inspekciju procedūrām, pieņem saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto izskatīšanas procedūru. [Grozījums Nr. 49]
26. pants
Komitejas procedūra[Grozījums Nr. 50]
1. Komisijai palīdz Zvejniecības un akvakultūras komiteja, kas izveidota atbilstīgi Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 30. panta 1. punktam. Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē. [Grozījums Nr. 51]
2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu. ▌ [Grozījums Nr. 52]
▌ [Grozījums Nr. 40]
27. pants
Deleģētie akti
Ciktāl tas nepieciešams, lai transponētu Savienības tiesību aktos grozījumus, kas izdarīti spēkā esošajos shēmas noteikumos, kuri kļūst obligāti Savienībai, Komisija, pieņemot deleģētus aktus atbilstoši 28. pantam un saskaņā ar 29. un 30. pantā paredzētajiem nosacījumiem, var grozīt šīs regulas noteikumus attiecībā uz:
–
4., 5., 6., 7., 8. un 9. pantā minēto zvejas lieguma apgabalu Lionas līcī;
–
II sadaļas I nodaļas II iedaļas 10. un 11. pantā minētajiem zvejas lieguma apgabaliem, lai aizsargātu dziļjūras jutīgos biotopus;
–
II sadaļas II nodaļas 12., 13. un 14. pantā minēto sezonas lieguma noteikšanu lielo korifēnu zvejai, kurā izmanto ZPI;
–
15. panta 4. punktā minēto informācijas sniegšanu GFCM izpildsekretāram;
–
17. pantā minēto tādu kuģu reģistru, kuriem atļauts veikt zveju;
–
23. un 24. pantā minēto sadarbību, informāciju un ziņošanu;
–
I pielikumā iekļauto GFCM ģeogrāfisko apakšapgabalu tabulu, karti un ģeogrāfiskās koordinātas;
–
III pielikumā iekļautajām GFCM statistikas matricām.
[Grozījums Nr. 41]
28. pants
Deleģēšanas īstenošana
1.Šīs regulas 27. pantā minētās pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir uz trīs gadiem no...(15). Komisija ne vēlāk kā sešus mēnešus pirms minētā trīs gadu laikposma beigām sagatavo ziņojumu par deleģētajām pilnvarām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome deleģējumu neatsauc saskaņā ar 29. pantu.
2.Tiklīdz tā pieņem deleģēto aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.
3.Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai tiek piešķirtas, ievērojot 29. un 30. pantā izklāstītos nosacījumus.
[Grozījums Nr. 42]
29. pants
Deleģēšanas atsaukšana
1.Eiropas Parlaments vai Padome var jebkurā laikā atsaukt 27. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu.
2.Iestāde, kura ir uzsākusi iekšējo procedūru, lai pieņemtu lēmumu par to, vai atsaukt pilnvaru deleģēšanu, cenšas laikus pirms galīgā lēmuma pieņemšanas informēt otru iestādi un Komisiju, norādot, kuras deleģētās pilnvaras varētu tikt atsauktas, kā arī iespējamos atsaukšanas iemeslus.
3.Ar atsaukšanas lēmumu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nekavējoties vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus. Lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
[Grozījums Nr. 43]
30. pants
Iebildumi pret deleģētajiem aktiem
1.Eiropas Parlaments vai Padome var izteikt iebildumus pret deleģēto aktu divu mēnešu laikā no tā paziņošanas dienas.
Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.
2.Ja pēc 1. punktā minētā laikposma beigām ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus pret deleģēto aktu, to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un tas stājas spēkā dienā, kas tajā noteikta.
Deleģēto aktu var publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un tas var stāties spēkā pirms minētā termiņa beigām, ja gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus.
3.Ja Eiropas Parlaments vai Padome 1. punktā minētajā laikposmā izsaka iebildumus pret deleģēto aktu, tas nestājas spēkā. Iestāde, kas izvirza iebildumus pret deleģēto aktu, iebildumus pamato.
[Grozījums Nr. 44]
31. pants
Grozījumi Regulā (EK) Nr. 1967/2006
Regulu (EK) Nr. 1967/2006 groza šādi:
a)
svītro 4. panta 3. punktu;
b)regulas 9. panta 3. punktu aizstāj ar šādu punktu:" 3.“Velkamajiem zvejas tīkliem, kas nav minēti 4. punktā, minimālais linuma acu izmērs ir:
a)
kvadrātveida linumiem acu lielums āmjos vismaz 40 mm vai
b)
pēc kuģa īpašnieka pienācīgi pamatota pieprasījuma ‐ rombveida tīkliem acu lielums 50 mm ar atzītu izmēra selektivitāti, kas līdzvērtīga vai lielāka nekā a) apakšpunktā minētajiem tīkliem.
Attiecībā uz iepriekšējo apakšpunktu zvejas kuģiem ir atļauts lietot un turēt uz kuģa tikai vienu no šo divu tipu zvejas rīkiem.. Komisija ziņojumu par šā punkta īstenošanu līdz 2012. gada 30. jūnijam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei , un, pamatojoties uz to, kā arī uz informāciju, ko dalībvalstis sniegušas līdz 2011. gada 31. decembrim, tā ierosina pielāgojumus, ja tādi vajadzīgi.“"
[Grozījums Nr. 45]
c)
svītro 24. pantu;
d)
svītro 27. panta 1. un 4. punktu.
▌ [Grozījums Nr. 46]
32. pants
Stāšanās spēkā
Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.
Krasta līnija (ieskaitot Sicīlijas ziemeļu krastu)
41º 18“ N 13º E
41º 18“ N 11º E
38º N 11º E
38º N 12º 30“ E
2
36º 05“ N 3º 20” W
36º 05“ N 2º 40” W
35º 45“ N 3º 20” W
35º 45“ N 2º 40” W
5
38º N 0º 30“ E
39º 30“ N 0º 30” E
39º 30“ N 1º 30” W
40º N 1º 30“ E
40º N 2º E
40º 30“ N 2º E
40º 30“ N 6º E
38º N 6º E
8
43º 15“ N 7º 38” E
43º 15“ N 9º 45” E
41º 18“ N 9º 45” E
41º 20“ N 8º E
41° 18“ N 8° E
11
41º 47“ N 6º E
41° 18“ N 6° E
41º 18“ N 11º E
38º 30“ N 11º E
38º 30“ N 8º 30” E
38º N 8º 30“ E
38º N 6º E
3
Krasta līnija
36º N 5º 36“ W
35º 49“ N 5º 36” W
36º N 3º 20“ W
35º 45“ N 3º 20” W
35º 45“ N 2º 40” W
36º N 2º 40“ W
36º N 1º 13“ W
Marokas un Alžīrijas robeža
6
Krasta līnija
37º 36“ N 1º W
37º N 1º W
37º N 0º 30“ E
39º 30“ N 0º 30” E
39º 30“ N 1º 30” W
40º N 1º 30“ E
40º N 2º E
40º 30“ N 2º E
40º 30“ N 6º E
41º 47“ N 6º E
42º 26“ N 3º 09” E
9
Krasta līnija
Francijas un Itālijas robeža
43º 15“ N 7º 38” E
43º 15“ N 9º 45” E
41º 18“ N 9º 45” E
41º 18“ N 13º E
12
Krasta līnija
Alžīrijas un Tunisijas robeža
38º N 8º 30“ E
38º 30“ N 8º 30” E
38º 30“ N 11º E
38º N 11º E
37º N 12º E
37º N 11º 04“E
ĢAA
ROBEŽAS
ĢAA
ROBEŽAS
ĢAA
ROBEŽAS
13
Krasta līnija
37º N 11º 04“E
37º N 12º E
35º N 13º 30“ E
35º N 11º E
19
Krasta līnija (ieskaitot Sicīlijas austrumu krastu)
40º 04“ N 18º 29” E
37º N 15º 18“ E
35º N 15º 18“ E
35º N 19º 10“ E
39º 58“ N 19º 10” E
25
35º 47“ N 32º E
34º N 32º E
34º N 35º E
35º 47“ N 35º E
14
Krasta līnija
35º N 11º E
35º N 15º 18“ E
Tunisijas un Lībijas robeža
20
Krasta līnija
Albānijas un Grieķijas robeža
39º 58“ N 19º 10” E
35º N 19º 10“ E
35º N 23º E
36º 30“ N 23º E
26
Krasta līnija
Lībijas un Ēģiptes robeža
34º N 25º 09“ E
34º N 34º 13“ E
Ēģiptes un Gazas joslas robeža
15
36º 30“ N 13º 30” E
35º N 13º 30“E
35º N 15º 18“ E
36º 30“ N 15º 18” E
21
Krasta līnija
Tunisijas un Lībijas robeža
35º N 15º 18“ E
35º N 23º E
34º N 23º E
34º N 25º 09“ E
Lībijas un Ēģiptes robeža
27
Krasta līnija
Ēģiptes un Gazas joslas robeža
34º N 34º 13“ E
34º N 35º E
35º 47“ N 35º E
Turcijas un Sīrijas robeža
16
Krasta līnija
38º N 12º 30“ E
38º N 11º E
37º N 12º E
35º N 13º 30“ E
36º 30“ N 13º 30” E
36º 30“ N 15º 18” E
37º N 15º 18“ E
22
Krasta līnija
36º 30“ N 23º E
36º N 23º E
36º N 26º 30“ E
34º N 26º 30“ E
34º N 29º E
36º 43“ N 29º E
28
17
Krasta līnija
41º 55“ N 15º 08” E
Horvātijas un Melnkalnes robeža
23
36º N 23º E
36º N 26º 30“ E
34º N 26º 30“ E
34º N 23º E
29
18
Krasta līnija (abas puses)
41º 55“ N 15º 08” E
40º 04“ N 18º 29” E
Horvātijas un Melnkalnes robeža
Albānijas un Grieķijas robeža
24
Krasta līnija
36º 43“ N 29º E
34º N 29º E
34º N 32º E
35º 47“ N 32º E
35º 47“ N 35º E
Turcijas un Sīrijas robeža
30
II PIELIKUMS
Ostas valsts veiktas kuģa inspekcijas kārtība
(1) Kuģa identifikācija
Ostas inspektors(-i):
a)
pārbauda, vai oficiālie dokumenti uz kuģa ir derīgi, vajadzības gadījumā attiecīgi sazinoties ar kuģa karoga valsti vai iepazīstoties ar kuģa starptautiskajiem reģistriem;
b)
vajadzības gadījumā organizē dokumentu oficiālu tulkošanu;
c)
pārliecinās, vai kuģa vārds, karogs, ārējās identifikācijas numuri un zīmes (un kuģa Starptautiskās Jūras organizācijas (SJO) identifikācijas numurs, ja tāds ir) un starptautiskais radio izsaukuma signāls ir pareizi;
d)
pēc iespējas pilnīgāk pārbauda, vai kuģis ir mainījis vārdu un/vai karogu, un ja tā ir, pieraksta iepriekšējo(-s) vārdu(-s) un karogu(-s);
e)
pieraksta reģistrācijas ostu, kuģa īpašnieka (un operatora un īpašuma beneficiāra, ja tas nav kuģa īpašnieks), aģenta un kapteiņa vārdu un uzvārdu vai nosaukumu, attiecīgā gadījumā arī uzņēmuma unikālo identifikāciju un reģistrēto īpašnieku, kā arī
f)
pieraksta iepriekšējā(-o) īpašnieka(-u) vārdu un uzvārdu vai nosaukumu un adresi, jā tādi bijuši pēdējos piecos gados.
(2) Atļauja(-s)
Ostas valsts inspektors(-i) pārbauda, vai atļauja(-s) zvejot vai transportēt zivis un zivju produktus atbilst saskaņā ar 1. punktu iegūtajai informācijai, un pārbauda atļaujas(-u) derīguma termiņu un to attiecinājumu uz apgabaliem, sugām un zvejas rīkiem.
(3) Citi dokumenti
Ostas inspektors(-i) izskata visu attiecīgo dokumentāciju, tostarp elektroniskā formātā sagatavotus dokumentus. Attiecīgā dokumentācija var ietvert kuģa žurnālus, jo īpaši zvejas žurnālu, kā arī apkalpes sarakstu, uzglabāšanas plānus un zivju tilpņu rasējumus vai aprakstus, ja tādi pieejami. Šādas tilpnes vai laukumus var inspicēt, lai pārbaudītu, vai to izmērs un struktūra atbilst šiem rasējumiem vai aprakstiem un vai uzglabāšana notiek saskaņā ar uzglabāšanas plāniem. Attiecīgā gadījumā pārbaudāmā dokumentācija var ietvert arī nozvejas dokumentus vai tirdzniecības dokumentus, ko izdevusi reģionāla zvejniecības pārvaldības organizācija.
(4) Zvejas rīki
a) Ostas inspektors(-i) pārbauda, vai uz kuģa turētie zvejas rīki atbilst atļaujas(-u) nosacījumiem. Zvejas rīkus var pārbaudīt arī tādēļ, lai pārliecinātos, vai tādi parametri kā inter alia linuma acs izmērs(-i) (un iespējamās ierīces), tīklu garums un āķu izmēri atbilst piemērojamiem noteikumiem un ka zvejas rīku identifikācijas zīmes atbilst kuģim atļautajām.
b) Ostas inspektors(-i) var arī pārmeklēt kuģi, meklējot zvejas rīkus, kas tiek uzglabāti ārpus redzamības loka, un zvejas rīkus, kas cita iemesla dēļ uzskatāmi par nelikumīgiem.
(5) Zivis un zvejas produkti
a) Ostas inspektors(-i) pēc iespējas pilnīgāk pārbauda, vai zivis un zvejas produkti, kas ir uz kuģa, ir iegūti saskaņā ar attiecīgajā(-s) atļaujā(-s) izklāstītajiem nosacījumiem. Šajā nolūkā ostas inspektors(-i) pārbauda zvejas žurnālu, sniegtos ziņojumus, attiecīgā gadījumā arī tos, kas pārraidīti ar kuģu satelītuzraudzības sistēmu (VMS).
b) Lai noteiktu uz kuģa paturēto zivju daudzumus un sugas, ostas inspektors(-i) var pārbaudīt zivis kravas tilpnēs vai izkraušanas laikā. Šajā nolūkā ostas inspektors(-i) var atvērt kartona kastes, kurās zivis ir iepakotas, un pārvietot zivis vai kartona kastes, lai pārliecinātos par zivju kravas tilpņu integritāti.
c) Ja kuģis veic izkraušanu, ostas inspektors(-i) var pārbaudīt izkrautās sugas un daudzumus. Šādās pārbaudēs var verificēt produkta veidu, dzīvsvaru (daudzumi, kas reģistrēti zvejas žurnālā) un pārrēķina koeficientu, kas izmantots apstrādātu produktu svara pārrēķināšanai dzīvsvarā. Ostas inspektors(-i) var pārbaudīt arī visus iespējamos uz kuģa paturētos daudzumus.
d) Ostas inspektors(-i) var pārbaudīt uz kuģa paturētās nozvejas apjomu un sastāvu, arī veicot paraugu ņemšanu.
(6) NNN zvejas verifikācija
Piemēro Regulas (EK) Nr. 1005/2008 11. pantu.
(7) Ziņojums
Pēc inspekcijas pabeigšanas inspektors sagatavo rakstisku ziņojumu un paraksta to, un nosūta kopiju kuģa kapteinim.
(8) Ostas valsts veiktu inspekciju rezultāti
Ostas valsts veiktu inspekciju rezultātos jābūt iekļautai vismaz šādai informācijai.
1. Norādes par inspekciju
– Inspekcijas iestāde (inspekcijas iestādes nosaukums vai šādas iestāde nominētas alternatīvas struktūras nosaukums);
–
inspektora vārds, uzvārds;
–
inspekcijas datums un laiks;
–
inspekcijas osta (vieta, kurā kuģis inspicēts) un
–
datums (datums, kurā pabeigts ziņojums).
2. Kuģa identifikācija
– Kuģa vārds;
–
kuģa tips;
–
zvejas rīku veids;
–
ārējās identifikācijas numurs (kuģa sānu borta numurs) un SJO numurs (ja ir), vai cits attiecīgs numurs;
–
starptautiskais radio izsaukuma signāls;
–
MMS I-numurs (Jūras mobilā sakaru dienesta identitātes numurs), ja ir;
– karoga valsts (valsts, kurā kuģis reģistrēts);
–
iepriekšējais vārds(-i) un karogs(-i), ja ir;
–
piederības osta (kuģa reģistrācijas osta) un iepriekšējās piederības ostas;
–
kuģa īpašnieks (kuģa īpašnieka vārds un uzvārds vai nosaukums, adrese, kontaktinformācija);
–
īpašuma beneficiārs, ja tas nav kuģa īpašnieks (vārds un uzvārds vai nosaukums, adrese, kontaktinformācija);
–
par kuģa izmantošanu atbildīgais kuģa operators, ja tas nav kuģa īpašnieks (vārds un uzvārds vai nosaukums, adrese, kontaktinformācija);
–
kuģa aģents (vārds un uzvārds, adrese, kontaktinformācija);
–
iepriekšējā īpašnieka(-u) vārds un uzvārds vai nosaukums un adrese, ja ir;
–
kapteiņa un zvejas kapteiņa vārds un uzvārds, valstspiederība un jūrnieka kvalifikācija;
–
apkalpes saraksts.
3. Zvejas atļauja (licences/atļaujas)
– Kuģim izdotā(-s) atļauja(-s) zvejot vai transportēt zivis un zivju produktus;
– valsts(-is), kas izdevušas atļauju(-as);
–
atļaujā(-s) paredzētie noteikumi, tostarp apgabali un ilgums;
atļaujas(-u) apgabali, darbības joma un derīguma termiņš;
–
ziņas par iedalītajām kvotām, zvejas piepūli vai cita informācija;
–
atļautās sugas, piezveja un zvejas rīki un
–
ieraksti un dokumenti par pārkraušanu citā kuģī (attiecīgā gadījumā).
4. Informācija par zvejas reisu
– Patlaban uzsāktā zvejas reisa datums, laiks, zona un vieta
–
Apgabali, kuros kuģis atradies (ieiešana dažādos apgabalos un iziešana no tiem)
–
Jūrā veikta pārkraušana citā kuģī (datums, vieta, pārkrauto zivju suga, daudzums)
–
Pēdējā osta, kurā atradies kuģis un
–
Datums un laiks, kad beidzās pašreizējais zvejas reiss
–
Nākamā osta, kurā paredzēts ieiet (attiecīgā gadījumā)
5. Nozvejas inspekcijas rezultāti
– Izkraušanas sākums un beigas (laiks un datums);
–
zivju suga;
–
produkta veids;
–
dzīvsvars (zvejas žurnālā reģistrētie daudzumi);
–
attiecīgais pārrēķina koeficients;
–
apstrādātu produktu svars (izkrautie daudzumi pa sugām un sagatavošanas veidiem);
–
ekvivalents dzīvsvarā (izkrautie daudzumi dzīvsvara ekvivalentā, ko aprēķina, produktu svaru reizinot ar pārrēķina koeficientu) un
–
plānotais inspicēto zivju un zvejas produktu galamērķis;
–
uz klāja palikušo zivju daudzums un sugas, ja tādas ir.
6. Zvejas rīku inspekcijas rezultāti
– Ziņas par zvejas rīku veidiem.
7. Secinājumi
– Inspekcijas secinājumi, tostarp norādes par iespējami izdarītajiem pārkāpumiem un atsauce uz attiecīgajiem noteikumiem un pasākumiem. Inspekcijas ziņojumam pievieno attiecīgus pierādījumus.
III PIELIKUMS
A)GFCM/ZPK flotes segmentācija
Grupas
<6 metri
6-12 metri
12-24 metri
Vairāk nekā 24 metri
1. Daudzfunkcionāli mazie kuģi bez dzinēja
A
2. Daudzfunkcionāli mazie kuģi ar dzinēju
B
C
3. Traleri
D
E
F
4. Seineri zvejai ar riņķvadiem
G
H
5. Kuģi zvejai ar āķu jedām
I
6. Pelaģiskās zvejas traleri
J
7. Tunzivju saldētājseineri
K
8. Bagarkuģi
L
9. Daudzfunkcionāli kuģi
M
Segmentu apraksts
A Daudzfunkcionāli mazie kuģi bez dzinēja ‐ visi kuģi, kas īsāki par 12 metriem (LOA), bez dzinēja (vēja vai piedziņas).
B Daudzfunkcionāli mazie kuģi ar dzinēju, īsāki par 6 m ‐ visi kuģi, kas īsāki par 6 m (LOA), ar dzinēju.
C Daudzfunkcionāli mazie kuģi ar dzinēju garumā no 6 līdz 12 metriem ‐ visi kuģi garumā no 6 līdz 12 metriem (LOA), ar dzinēju, kas visu gadu izmanto dažādus zvejas rīkus, no kuriem neviens īpaši nedominē, vai kas izmanto šajā klasifikācijā neiekļautus zvejas rīkus.
D Traleri, īsāki par 12 m ‐ visi kuģi, kas īsāki par 12 metriem (LOA) un kas vairāk nekā 50 procentus no savas nozvejas veic, izmantojot grunts trali.
E Traleri garumā no 12 līdz 24 m ‐ visi kuģi garumā no 12 līdz 24 metriem (LOA), kas vairāk nekā 50 procentus no savas nozvejas veic, izmantojot grunts trali.
F Traleri, garāki par 24 m ‐ visi kuģi, kas garāki par 24 metriem (LOA) un kas vairāk nekā 50 procentus no savas nozvejas veic, izmantojot grunts trali.
G Seineri garumā no 6 līdz 12 m ‐ visi kuģi garumā no 6 līdz 12 metriem (LOA), kas vairāk nekā 50 procentus no savas nozvejas veic, izmantojot riņķvadu.
H Seineri, garāki par 12 m ‐ visi kuģi, garāki par 12 m (LOA), kas vairāk nekā 50 procentus no savas nozvejas veic, izmantojot riņķvadu, izņemot tos, kas izmanto tunzivju riņķvadu jebkurā gada laikā.
I Āķu jedu zvejas kuģi, garāki par 6 m ‐ visi kuģi, kas garāki par 6 metriem (LOA) un kas vairāk nekā 50 procentus no savas nozvejas veic, izmantojot āķu jedu.
J Pelaģiskie traleri, garāki par 6 m ‐ visi kuģi, kas garāki par 6 metriem (LOA) un kas vairāk nekā 50 procentus no savas nozvejas veic, izmantojot pelaģisko trali.
K Tunzivju seineri ‐ visi kuģi, kas izmanto tunzivju seinerus neatkarīgi no laika perioda ilguma visu gadu.
L Bagarkuģi, garāki par 6 m ‐ visi kuģi, kas garāki par 6 metriem (LOA) un kas vairāk nekā 50 procentus no savas nozvejas veic, izmantojot dragu.
M Daudzfunkcionāli kuģi, garāki par 12 m ‐ visi kuģi, kas garāki par 12 metriem (LOA) un kas visu gadu izmanto dažādus zvejas rīkus, no kuriem neviens īpaši nedominē, vai kas izmanto zvejas rīku, kas nav iekļauts šajā klasifikācijā.
Piezīme. visas šūnas ir izmantojamas informācijas apkopošanai. Šūnas, kas iepriekšējā tabulā atstātas tukšas, uzskatāmas par tādām, kam, visticamāk, nav liels īpatsvars. Tomēr vajadzības gadījumā ir ieteicams sapludināt “tukšas šūnas” informāciju ar visatbilstošāko blakusesošo “zilo šūnu”.
Padomes Regulas (EK) Nr. 43/2009 28.–31. pants; Padomes Regulas (EK) Nr. 40/2008 29.–31. pants; Padomes Regulas (EK) Nr. 41/2007 26.–27. pants; Padomes Regulas (EK) Nr. 51/2006 III pielikums.
– ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija Eiropadomes secinājumus un 2009. gada 11. decembra Eiropadomes secinājumus,
– ņemot vērā ECOFIN 2010. gada 19. oktobra sanāksmes protokolu un tajā citēto ziņojumu Eiropadomei,
– ņemot vērā Beļģijas prezidentūras programmu, jo īpaši priekšlikumu par novatorisku finansēšanu,
– ņemot vērā 2010. gada 10. marta rezolūciju par nodokļu piemērošanu finanšu darījumiem ‐ efektivitātes nodrošināšana(1),
– ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi(2),
– ņemot vērā 2010. gada 22. septembra rezolūciju par Eiropas Uzraudzības iestādēm(3) un jo īpaši 2010. gada 22. septembra rezolūciju par Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju iestādi(4), 2010. gada 22. septembra rezolūciju par Eiropas Banku iestādi(5), 2010. gada 22. septembra rezolūciju par Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi(6) un 2010. gada 22. septembra rezolūciju par finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku komitejas izveidošanu(7),
– ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par novatorisku finansēšanu starptautiskā un Eiropas līmenī (SEC(2010)0409) un Komisijas paziņojumu par nodokļiem finanšu sektorā (COM(2010)0549/5), ar tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2010)1166),
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par ārpusbiržas atvasinājumiem, centrālajiem darījumu starpniekiem un darījumu reģistriem (COM(2010)0484/5),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par banku noregulējuma fondiem (COM(2010)0254),
– ņemot vērā 2008. gada 15. novembrī Vašingtonā pieņemto G20 paziņojumu, 2009. gada 2. aprīlī Londonā pieņemto G20 paziņojumu un 2009. gada 25. septembrī Pitsburgas G20 valstu vadītāju augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto paziņojumu,
– ņemot vērā SVF 2010. gada ziņojumu G20 par nodokļu piemērošanu finanšu nozarē,
– ņemot vērā ESAO Arodbiedrību padomdevējas komitejas 2010. gada 15. februāra dokumentu “Finanšu darījumu nodokļa parametri un ESAO pasaulē pieejamo preču resursu nepietiekamība, 2010.–2020. gads”,
– ņemot vērā ESAO 2010. gada ziņojumu “Zilonis istabā ‐ nepieciešamība tikt galā ar to, ko dara bankas”,
– ņemot vērā Austrijas Ekonomikas izpētes institūta (WIFO) pētījumu “Vispārējais finanšu darījumu nodoklis ‐ motīvi, budžeta ieņēmumi, piemērojamība un ietekme”, kas tapis 2008. gada martā,
– ņemot vērā Eiropas Progresīvo pētījumu fonda 2010. gada marta dokumentu “Finanšu darījumu nodokļi ‐ vajadzīgi, piemērojami un vēlami”,
– ņemot vērā Ekonomikas politikas pētījumu centra 2008. gada decembra pētījumu “Finanšu darījumu nodokļa priekšrocības”,
– ņemot vērā Komisijas ziņojumu par jaunākajiem attīstības virzieniem saistībā ar atbalstu finanšu nozarei krīzes apstākļos (COM(2010)0255),
– ņemot vērā Notre Europe veikto pētījumu “Ar oglekļa emisijām aizvien mazāk piesārņota Savienība? Ceļā uz labāku Eiropas nodokļu sistēmu cīņai pret klimata pārmaiņām”,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas augstākā līmeņa plenārsēdē 2010. gada septembrī pieņemto dokumentu “Ievērot solījumu: vienoti, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus”,
– ņemot vērā deklarāciju, ko 2010. gada janvārī Santjago pieņēma Novatoriska attīstības finansējuma vadības grupas septītajā plenārsēdē,
– ņemot vērā Starptautisko attīstības finanšu darījumu darba grupas ekspertu komitejas 2010. gada ziņojumu “Solidaritātes globalizēšana: finanšu nodevas”,
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A7-0036/2011),
A. tā kā līdz šim nepieredzēta globālā finanšu un ekonomikas krīze, kas sākās 2007. gadā, ir atklājusi ievērojamus globālās finanšu sistēmas regulācijas un uzraudzības trūkumus, kurus var raksturot kā neregulētu finanšu tirgu, pārāk sarežģītu produktu un nepārredzamas jurisdikcijas kopumu; tā kā Eiropā ir vajadzīgi pārredzamāki un efektīvāki finanšu tirgi;
B. tā kā brīvie tirgi ir pamats labklājības radīšanai visā pasaulē un tā kā tirgus ekonomikas un brīvā tirdzniecība vairo labklājību un palīdz izkļūt no nabadzības;
C. tā kā pēdējā desmitgadē pasaules ekonomikā novērotais ievērojamais finanšu darījumu skaita kāpums, kad 2007. gadā darījumu līmenis bija 73,5 reizes lielāks nekā pasaules nominālais IKP, galvenokārt radies saistībā ar “burbuli” atvasināto finanšu instrumentu tirgū un liecina par pieaugošo līdzsvara trūkumu starp finanšu darījumiem un reālās ekonomikas vajadzībām;
D. tā kā finanšu nozare ir ļoti atkarīga no tādām tirdzniecības tendencēm kā automatizētā ātrā datorizētā tirdzniecība, kas galvenokārt orientētas uz īstermiņa peļņu un lielā mērā balstās uz aizņemtiem līdzekļiem, un kas bija viens no galvenajiem finanšu krīzes cēloņiem; tā kā tas radīja ievērojamu cenu nestabilitāti un noveda pie tā, ka vērtspapīru un preču cenas ilgstoši atšķīrās no to pamatvērtības;
E. tā kā viens no izšķirošajiem faktoriem pasaules ekonomikā ir uzņēmumu, valdību un individuālu personu spēja savstarpēji aizņemties un aizdot; tā kā šī finanšu krīze ir sniegusi neveiksmīgas starptautiskā kapitāla tirgus darbības piemērus; tā kā šā iemesla dēļ ir jāpanāk līdzsvars starp vajadzību īstenot pasākumus finanšu stabilitātes saglabāšanai un vajadzību uzturēt banku spēju kreditēt ekonomiku;
F. tā kā G20 augstākā līmeņa sanāksmēs 2008. gadā Vašingtonā un 2009. gadā Pitsburgā tika panākta vienošanās īstenot reformas, lai stiprinātu finanšu tirgu regulācijas režīmus un šo tirgu uzraudzību un tādējādi liktu finanšu iestādēm uzņemties taisnīgu daļu atbildības par krīzi;
G. tā kā krīzes izmaksu segšana līdz šim galvenokārt gūlusies uz nodokļu maksātājiem, jo daudzviet pasaulē valdības izmantoja nodokļu maksātāju naudu, lai glābtu privātbankas un citas finanšu iestādes; tā kā aizvien vairāk tiek prasīts, lai finanšu iestādes un ieinteresētās personas, kas gadiem ilgi guvušas labumu no pārmērīga kapitāla ienesīguma un nesamērīgi augstām ikgadējām pēmiju izmaksām un guvušas lielāko daļu no visas pasaules uzņēmumu peļņas, godīgi piedalītos izmaksu segšanā;
H. tā kā Eiropas Savienībā jo īpaši izmaksas, kas saistītas ar finanšu palīdzības sniegšanu grūtībās nonākušām finanšu iestādēm, ir saasinājušas un paātrinājušas fiskālo un valsts parādu krīzi un radījušas valstu budžetiem neparedzētu slogu, kā arī nopietni apdraudējušas darbavietu radīšanu, ar iedzīvotāju labklājību saistīto pakalpojumu sniegšanu un ar klimatu un vidi saistīto mērķu sasniegšanu;
I. tā kā īstermiņa domāšana un spekulācijas Eiropas valstu obligāciju tirgos ievērojami padziļināja eiro zonas 2009.–2010. gada budžeta deficīta krīzi, kurā atklājās cieša saikne starp finanšu nozares trūkumiem un problēmām, kas saistītas ar valstu budžetu ilgtspējas nodrošināšanu apstākļos, kad valda pārmērīgs budžeta deficīts un pieaug valsts un privātā sektora parādi;
J. tā kā Stabilitātes un izaugsmes pakts savā pašreizējā veidolā ir neefektīvs, un dalībvalstīm ir atšķirīgs konkurētspējas līmenis, tas ir veicinājis pašreizējās diskusijas par Eiropas ekonomikas pārvaldību, kuras pamatelementam vajadzētu būt pasākumiem, ar kuriem tiktu nostiprināts Stabilitātes un izaugsmes pakts, galvenokārt tā preventīvie noteikumi, nekavējoties uzsāktas strukturālās reformas, no kurām nevarēs izvairīties, un koordinēta nodokļu politika un cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, krāpšanos nodokļu jomā un nodokļu nemaksāšanu, lai aizsargātu godīgu nodokļu maksāšanas principu, vienlaikus pakāpeniski pārnesot nodokļu slogu no darbaspēka uz kapitālu un darbībām, kurām ir spēcīga negatīva ārējā ietekme;
K. tā kā krīze ir pierādījusi, ka ir jārod jauni, vispusīgi, godīgi un ilgtermiņa budžeta ieņēmumi, jāpiemēro spēka esošie tiesību akti par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kā arī jāuzlabo to efektivitāte, lai nodrošinātu, ka fiskālā konsolidācija tiek efektīvi savienota ar ilgtermiņa ekonomikas atveseļošanu un valstu budžeta ilgtspēju, darbavietu radīšanu un sociālo integrāciju ‐ stratēģijas “Eiropa 2020” darba programmas svarīgākajām prioritātēm;
L. tā kā ar neseno krīzi saistītie nopietnie budžeta ierobežojumi ir radušies brīdī, kad ES ir starptautiskā līmenī uzņēmusies ārkārtīgi svarīgas saistības, galvenokārt attiecībā uz klimata pārmaiņu mērķiem, Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) un attīstības palīdzību, īpaši attiecībā uz palīdzību, ko sniedz jaunattīstības valstīm, lai tās varētu pielāgoties klimata pārmaiņām un mazināt to ietekmi;
M. tā kā 2010. gada 17. jūnijā Eiropadome paziņoja, ka ES ir jāsakopo spēki, lai izveidotu globālu pieeju finanšu iestāžu nodevu un nodokļu sistēmu ieviešanai, un aicināja turpināt pētīt un izstrādāt jautājumu par globāla finanšu darījumu nodokļa ieviešanu;
N. tā kā Parlaments jau ir Komisijai prasījis veikt ietekmes novērtējumu un sniegt analīzi par finanšu darījumu nodokļa priekšrocībām; tādēļ ir nolēmis sagaidīt šīs analīzes rezultātus, pirms veikt turpmākās darbības,
1. ņem vērā darbu, ko līdz šim ir paveikusi Komisija, atsaucoties uz Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūcijā pausto aicinājumu (plānotā ietekmes novērtējuma ietvaros) veikt pētījumu par iespējām ieviest finanšu darījumu nodokli pasaule un ES līmenī; uzsver nepieciešamību pēc vispusīga ietekmes novērtējuma un prasa līdz 2011. gada vasarai iesniegt šā ietekmes novērtējuma rezultātus un iespējamos konkrētos priekšlikumus, kā solīts Komisijas paziņojumā par nodokļiem finanšu nozarē; uzsver, ka līdzsvarotam un rūpīgi veiktam pētījumam par ES finanšu darījumu nodokļa ieviešanas iespējamību jābūt par pamatu šāda nodokļa ieviešanas procedūrai;
2. uzsver, ka esošo nodokļu instrumentu likmju un darbības jomas palielināšana, kā arī vēl lielāki valsts sektora izdevumu samazinājumi nav nedz pietiekams, nedz ilgtspējīgs risinājums, ar kuru cīnīties pret sagaidāmajām problēmām Eiropas un starptautiskā līmenī; uzsver, ka, risinot šīs problēmas un apspriežot jaunas finansēšanas sistēmas, vienai no prioritātēm jābūt līdzekļu rašanai Eiropas konkurētspējas nostiprināšanai un ekonomiskās izaugsmes veicināšanai;
3. uzsver, ka pareizi funkcionējošs vienotais tirgus ir Eiropas Savienības vērtīgākais instruments globalizētajā, savstarpēji konkurējošā pasaulē un galvenais Eiropas izaugsmes virzītājspēks; uzsver, ka galvenā uzmanība jāpievērš iekšējā tirgus nostiprināšanai un jācenšas meklēt veidus, kā saprātīgāk tērēt valstu un Eiropas resursus, perspektīvā domājot par visaptverošu budžeta reformu, kas skartu gan budžeta ieņēmumu, gan izdevumu daļu; norāda, ka, plānojot izdevumus, jārīkojas tā, lai tie būtu rezultatīvi, un jauniem budžeta izpildes finanšu instrumentiem jābūt saprātīgiem, integrētiem un elastīgiem;
4. uzsver, ka atlikušo šķēršļu likvidēšana iekšējā tirgū ir labākais veids, kā veicināt uz patiesu izaugsmi vērstu politiku, kas dotu sekmīgus rezultātus; konstatē, ka saskaņā ar veiktajiem pētījumiem, likvidējot visus šķēršļus, kas patlaban vēl ierobežo iekšējā tirgus četras brīvības, ik gadu būtu iespējams ietaupīt EUR 200–300 miljardus;
5. uzsver, cik svarīgi ir “atdzīvināt” vienoto tirgu, un uzsver, ka Eiropas Savienībai jāizstrādā un efektīvi jāievieš kopīgi noteikumi, lai panāktu, ka iekšējais tirgus veicina strukturālo izaugsmi; uzsver, ka centieni jākoncentrē uz Eiropas ekonomikas virzītājspēku, proti, 20 miljoniem Eiropas uzņēmumu, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, ko vada uzņēmēji un citi ar radošu garu apveltīti cilvēki;
6. uzsver, ka viena no Eiropas Savienības priekšrocībām ir tās lielums un ka šī priekšrocība ir pilnībā jāliek lietā, izmantojot vienotā tirgus piedāvāto potenciālu un ES budžeta līdzekļus izlietojot tā, lai palielinātu pievienoto vērtību publiskā sektora centienos stimulēt izaugsmi veicinošos faktorus;
7. uzsver, ka Komisijai ir jāpieņem kopīgas stratēģiskās pamatnostādnes, ieskicējot vispusīgu ieguldījumu stratēģiju, kurā, pamatojoties stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, būtu formulētas ieguldījumu prioritātes un apzinātas ieguldījumu vajadzības, kas izriet no pamatmērķiem, galvenajiem projektiem un nepieciešamajām reformām, lai panāktu kohēzijas politikas atbalstīto ieguldījumu optimālu ietekmi;
8. uzsver, ka viena no galvenajām novatorisku finansēšanas instrumentu priekšrocībām ir iespēja gūt no tiem divkāršu labumu, jo tie vienlaikus ļauj sniegt ieguldījumu tādu svarīgu politisku mērķu sasniegšanā kā finanšu tirgu stabilitāte un pārredzamība un piedāvā lielas iespējas gūt budžeta ieņēmumus; šajā sakarībā uzsver, ka vērā jāņem arī šādu instrumentu ietekme uz finanšu sektora radītajām nelabvēlīgajām ārējām sekām;
Nodokļu piemērošana finanšu nozarē
9. atgādina, ka saskaņā ar aplēsēm izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un krāpšanās ar nodokļiem Eiropā ik gadu rada finansiālus zaudējumus EUR 200–250 miljardu apmērā; tādēļ uzskata, ka, samazinot krāpšanos ar nodokļiem, budžeta deficītu būtu iespējams mazināt, nepaceļot nodokļus; ņemot to vērā, norāda, ka ar novatorisku finansēšanu ir “jāatdzīvina” dalībvalstu, Eiropas Savienības un starptautiskie centieni apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanos ar nodokļiem, kā arī citus nelegālas kapitāla aizplūšanas veidus;
10. uzsver, ka krīzes rezultātā Eiropas Savienībai ir jāpārliecina iedzīvotāji par to, ka tai ir gan griba, gan instrumenti, lai sabalansētā veidā turpinātu īstenot fiskālās konsolidācijas stratēģiju un stimulējošus pasākumus, kas garantētu ekonomikas ilgtermiņa atveseļošanos;
11. uzskata, ka, kaut arī pēdējā laikā ir panākts būtisks progress regulatīvajā un uzraudzības jomā, tomēr Eiropas Savienības pieeja finanšu sektoram ir nepilnīga ‐ tajā trūkst nodokļu politikas pasākumu;
12. pozitīvi vērtē to, ka Komisija ir atzinusi, ka finanšu sektors ir nepietiekami aplikts ar nodokļiem, jo īpaši tāpēc, ka lielākajai daļai finanšu pakalpojumu netiek piemērots PVN, un prasa novatoriskus finansēšanas pasākumus, lai no šā sektora gūtu vairāk ieņēmumu, vienlaikus veicinot nodokļu sloga mazināšanu strādājošiem iedzīvotājiem;
13. uzskata, ka finanšu darījumu nodokļa ieviešana varētu palīdzēt kontrolēt tādas aizvien biežāk finanšu tirgos sastopamas un ārkārtīgi postošas tirdzniecības tendences kā daži īstermiņa un automatizētās ātrās datorizētās tirdzniecības darījumi un ierobežot spekulēšanu; uzsver, ka tādējādi ar finanšu darījumu nodokli varētu uzlabot tirgus efektivitāti, palielināt pārredzamību, samazināt pārmērīgo cenu nestabilitāti un radīt stimulus finanšu nozarei veikt tādas ilgtermiņa investīcijas, kas dod pievienotu vērtību reālajai ekonomikai;
14. uzsver, ka saskaņā ar pašreizējiem aprēķiniem no zemas likmes finanšu darījumu nodokļa gūstamie ieņēmumi, pateicoties plašajai nodokļa bāzei, varētu sasniegt gandrīz EUR 200 miljardus gadā ES un USD 650 miljardus pasaules līmenī; uzskata, ka tas varētu būt nozīmīgs finanšu nozares ieguldījums krīzes izdevumu segšanā un valstu finansiālajā stabilitātē;
15. ņem vērā debašu gaitu par finanšu darījumu nodokli un atšķirīgos uzskatus par šāda nodokļa ieviešanas īstenojamību, efektivitāti un lietderību, kā arī aizvien dzīvāko diskusiju par finanšu darbības nodokli, tomēr norāda, ka līdz šim G20 nav spējis veicināt jēgpilnas kopējas iniciatīvas saistībā ar šo jautājumu; aicina G20 valstu vadītājus paātrināt sarunas, lai panāktu vienošanos par obligātajiem kopīgajiem vispārējā finanšu darījumu nodokļa elementiem un sniegt norādījumus par šāda nodokļa dažādo piemērošanas veidu vēlamo nākotni;
16. atbalsta finanšu darījumu nodokļa ieviešanu, jo tas uzlabotu tirgus darbību, samazinot spekulācijas, un palīdzētu finansēt vispasaules publiskos ieguvumus, kā arī samazinātu budžeta deficītu; uzskata, ka finanšu darījumu nodokļa ieviešanai jābūt pēc iespējas plašākai un ka ES ir jāveicina šā nodokļa ieviešana pasaules līmenī; ja tas neizdodas, ES finanšu darījuma nodoklis vispirms ir jāievieš ES līmenī; aicina Komisiju īsā laikā veikt piemērotības pētījumu, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgus konkurences nosacījumus visā pasaulē, un nākt klajā ar konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem;
17. norāda, ka, apsverot iespējamos variantus nodokļiem, ko piemērot finanšu nozarei pasaules un ES līmenī, ir jāņem vērā pieredze, kas gūta no nozaru darījumu nodokļu ieviešanas dalībvalstu līmenī;
18. turklāt uzsver, ka spekulatīvu darījumu aizplūšanai uz citām valstīm būtu zināmas negatīvas sekas, tomēr tā varētu arī uzlabot tirgus efektivitāti; uzsver arī to, ka ne visas par spekulatīvām uzskatamās darbības ir jāsoda, jo daži riska uzņemšanās veidi var palielināt ES finanšu tirgu stabilitāti;
19. uzsver, ka centralizētajā Eiropas tirgū centralizēti klīringa un norēķinu pakalpojumi varētu atvieglot ES finanšu darījumu nodokļa ieviešanu, pazeminot administratīvās izmaksas un vienkāršojot tā īstenošanu; tomēr atgādina, ka, izstrādājot finanšu darījumu nodokļa tehniskos aspektus, jāpatur prātā tas, ka finanšu nozare ir globāla un iekšēji savstarpēji saistīta;
20. ņem vērā Komisijas neseno paziņojumu kā pirmo soli šā jautājuma risināšanā; uzskata, ka pierādījumi par iespējamajām priekšrocībām, ko varētu dot finanšu darījumu nodokļa ieviešana ES līmenī, un/vai par tās iespējamajiem trūkumiem, ir jāvāc Komisijai, veicot ietekmes novērtējumu;
21. norāda, ka Komisija nesenajā paziņojumā pauda nepieciešamību veikt ietekmes novērtējumu attiecībā uz dažādiem variantiem finanšu nozares aplikšanai ar nodokli, un aicina Komisiju savā priekšizpētē pievērst uzmanību arī darījumu un budžeta ieņēmumu ģeogrāfiskajai asimetrijai un iespējai noteikt atšķirīgas nodokļa kategorijas vai likmes atkarībā no aktīvu veida, nodokļa piemērošanas biežuma, iesaistītā uzņēmuma veida vai dažu darījumu veidu īstermiņa un spekulatīva rakstura; prasa Komisijai izmantot visus pieejamos pētījumus;
22. aicina Komisiju priekšizpētē analizēt dažādos iespējamos ES finanšu darījumu nodokļa variantus un to ietekmi, tostarp ekonomikas un sabiedrības ieguvumus, samazinot spekulatīvu finanšu darījumu apjomus, kuri pašlaik nopietni izkropļo tirgu;
23. uzsver, ka finanšu darījumu nodoklim ir jābūt pēc iespējas visaptverošākam, lai nodrošinātu godīgas konkurences apstākļus finanšu tirgos un darījumi neaizplūstu uz mazāk pārredzamiem instrumentiem; tādēļ uzskata, ka Komisijas priekšizpētē būtu jāpievērš uzmanība visiem finanšu aktīvu darījumiem, tādiem kā tūlītējie valūtas darījumi un darījumi ar atvasinātajiem instrumentiem tirgos, kā arī ārpusbiržas finanšu instrumentiem; norāda, ka finanšu darījumu nodokļa diferencētu likmju piemērošana dažādās tirdzniecības vietās varētu vēl vairāk nostiprināt tirgus stabilitāti, radot pozitīvu stimulu finanšu tirgu dalībniekiem darījumus no ārpusbiržas nodibinājumiem pārvietot uz pārredzamākām un labāk regulētām vietām;
24. tādēļ atzinīgi vērtē neseno Komisijas priekšlikumu par ārpusbiržas tirgotajiem finanšu instrumentiem un pārdošanu īsajā pozīcijā, kas paredz skaidras centralizētas tīrvērtes (klīringa) un tirdzniecības reģistra prasības visiem ārpusbiržas darījumiem ar atvasinātājiem instrumentiem, tādējādi padarot šā visaptverošā ES finanšu darījumu nodokļa ieviešanu par tehniski īstenojamu;
25. uzstāj, ka ir jānosaka, kas galu galā maksās šo nodokli, jo slogu parasti nākas uzņemties patērētājiem, kuri šajā gadījumā būtu privātie ieguldītāji un iedzīvotāji; uzsver, ka, lai to novērstu, ir nepieciešami visaptveroši noteikumi par atbrīvošanu no šā nodokļa un sliekšņiem;
26. atzinīgi vērtē neseno SVF priekšlikumu, ko atbalstīja Komisija, ieviest nodokli banku aktīviem, kas valstīm ļautu iekasēt budžeta ieņēmumus 2 līdz 4 % apmērā no IKP, ar kuriem turpmāk varētu finansēt krīzes pārvarēšanas mehānismus; uzskata, ka banku nodevām jābūt proporcionālām attiecīgās kredītiestādes sistēmiskajai nozīmei un ar tās darbību saistītajam riska līmenim;
27. atzīmē, ka banku nodevām, finanšu darbības nodoklim un finanšu darījumu nodoklim ir dažādi ekonomiskie mērķi un atšķirīgs ieņēmumu gūšanas potenciāls; uzsver, ka tā kā banku nodevas ir balstītas uz bilances rādītājiem, ar tām nebūs iespējams ierobežot finanšu spekulācijas un regulēt ēnu darījumus banku nozarē; tādēļ šajā sakarībā uzsver finanšu uzraudzības mehānismu un pārredzamības nozīmi finanšu sistēmas elastīguma un stabilitātes palielināšanā;
28. norāda uz SVF priekšlikumu ieviest finanšu darbību nodokli un Komisijas neseno apņemšanos veikt vispusīgu šāda nodokļa ietekmes novērtējumu; uzsver, ka finanšu darbību nodoklis ir galvenokārt tikai uz ieņēmumiem orientēts nodokļu instruments, kas paredzēts tiešai piemērošanai finanšu nozarē un kas ļauj aplikt ar nodokli ekonomikas nomu un peļņu, kura gūta no pārmērīgas riska uzņemšanās, un kā tāds tas varētu sniegt risinājumu pašreizējai problēmai attiecībā uz PVN nepiemērošanu finanšu sektoram;
29. apzinās, ka ir dažādas iespējas valstu un Eiropas līmenī apsaimniekot papildu budžeta ieņēmumus, kas gūti no nodokļiem, kurus piemēro finanšu nozarē; uzsver, ka jāatrisina jautājums par to, kādam mērķim būtu jāizmanto finanšu darījumu nodokļa radītie ieņēmumi, un ka, lai nodokļu maksātājiem sniegtu atbilstīgu priekšstatu par loģisko pamatu finanšu nozares aplikšanai ar papildu nodokli, izvēles iespēju novērtēšana un atlase ir jāuzskata par būtisku elementu vispārējās debatēs par novatorisku finansēšanu; uzsver ‐ ņemot vērā šā nodokļa globālo būtību, ka finanšu darījumu nodokļa ieņēmumi būtu jāizmanto, lai finansētu tādus globālus politikas mērķus kā nabadzības mazināšana jaunattīstības valstīs un šo valstu attīstība, kā arī klimata pārmaiņu apkarošana; norāda, ka Komisijas mērķis ir palielināt ES budžeta apjomu ar novatorisku finanšu instrumentu palīdzību; pauž pārliecību ‐ lai nosargātu Eiropas pievienoto vērtību no minētajiem novatoriskajiem finanšu instrumentiem, daļu no to radītajiem ieņēmumiem budžetā varētu novirzīt ES projektu un politikas virzienu finansēšanai; atgādina, ka nesenajā Komisijas paziņojumā par ES budžeta pārskatīšanu ES nodokli finanšu nozarē uzskata par iespējamo avotu pašu līdzekļiem; aicina rīkot plašas debates, iesaistot ES institūcijas, dalībvalstu parlamentus, ES ieinteresētās aprindas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, par iespējām šo politiku virzienu īstenošanā, ES un dalībvalstu līmenī piešķiramās ieņēmumu daļas apmēru un dažādajiem līdzekļiem šā mērķa sasniegšanai; attiecībā uz dalībvalstu līmenī piešķiramo ieņēmumu daļu apsaimniekošanu norāda, ka ir jāizvērtē visi iespējamie varianti, tostarp iespēja piešķirt ieņēmumus valsts finanšu konsolidēšanai;
30. uzsver, ka šo jauno nodokļu iespējamā ieviešana finanšu nozarē būtu jāanalizē nozarei piemērojamo pašreizējo nodokļu kontekstā, ņemot vērā to sekundāro ietekmi un īpašu uzmanību veltot nepieciešamībai noskaidrot veco un jauno nodokļu sinerģiju;
31. norāda, ka Komisijas mērķis ir palielināt ES budžeta apjomu, izmantojot novatoriskus finanšu instrumentus, un atzīst iespējamo ieguvumu no publisko līdzekļu izmantošanas privātā sektora ieguldījumu atdeves palielināšanai; tomēr apzinās, ka īpašam nolūkam izveidotu nodibinājumu izmantošana projektu finansēšanā var palielināt iespējamās saistības; tādēļ uzskata, ka līdz ar šādu pasākumu īstenošanu būtu jānodrošina pilnībā pārredzama informācijas atklāšana, kā arī atbilstīgas ieguldīšanas pamatnostādnes, riska pārvaldība, iedarbības robežvērtības, kā arī kontroles un uzraudzības procedūras un ka tas viss jānosaka demokrātiski atbildīgā veidā;
Eiroobligācijas un Eiropas projektu obligācijas
32. norāda, ka arvien biežāk par eiroobligācijām runā kā par kopēju parāda pārvaldības instrumentu; ņem vērā visus šajā sakarībā pēdējā laikā iesniegtos priekšlikumus un iniciatīvas; aicina Eiropadomi un Komisiju nekavējoties reaģēt uz aicinājumu, ko Parlaments izteica 2010. gada 16. decembra rezolūcijā par pastāvīga krīzes pārvaldības mehānisma izveidi(8), ka ir jādod politisks signāls, lai Komisija veiktu pētījumu par eiroobligāciju turpmāko sistēmu, ar mērķi noskaidrot nosacījumus, saskaņā ar kuriem šāda sistēma būtu izdevīga visām iesaistītajām dalībvalstīm un eiro zonai kopumā;
33. atbalsta ieceri izlaist kopējas “Eiropas projektu obligācijas”, lai finansētu svarīgas Eiropas infrastruktūras vajadzības un strukturālus projektus saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” darbības programmu, gaidāmās jaunās ES stratēģijas, piemēram, jauno enerģijas infrastruktūras attīstības stratēģiju, un citus plašus projektus; uzskata, ka ES projektu obligācijas nodrošinātu nepieciešamās investīcijas un radītu pietiekamu uzticību, lai svarīgākajiem investīciju projektiem piesaistītu vajadzīgo atbalstu un tādējādi kļūtu par nozīmīgu mehānismu publiskā atbalsta maksimālai palielināšana; atgādina ‐ lai Eiropā nodrošinātu ilgtspējīgu stabilitāti, šiem projektiem jāsniedz ieguldījums mūsu ekonomikas ekoloģiskajā pārveidē, bruģējot ceļu no oglekļa dioksīda emisijām brīvai ekonomikai;
34. uzsver, ka ES budžets lielākā mērā jāizmanto investīciju veicināšanai; uzsver, ka projektus ar ilgtermiņa komerciālo potenciālu principā būtu jāveido tā, lai ES līdzekļi tiktu izmantoti sadarbībā ar privātajām bankām, jo īpaši ar Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) starpniecību;
35. aicina Komisiju un Eiropas Centrālo banku izpētīt, kādu iespējamo morālo kaitējumu dalībvalstīm varētu nodarīt izšķiroši svarīgu infrastruktūras projektu finansēšana, izmantojot ES projektu obligācijas vai eiroobligācijas, it īpaši gadījumos, kad šādi infrastruktūras projekti ir starptautiski;
Oglekļa emisiju nodoklis
36. uzsver, ka pašreizējā nodokļu sistēmā būtu pilnībā jāintegrē “piesārņotājs maksā” princips, izmantojot atbilstīgus novatoriskus finansēšanas instrumentus, lai pakāpeniski novirzītu nodokļu slogu uz darbībām, kuras piesārņo vidi, rada būtiskas siltumnīcefekta gāzu emisijas vai kuru veikšanai tiek izmantots būtisks daudzums resursu;
37. tādēļ atbalsta Emisiju tirdzniecības sistēmas pastiprināšanu, kā arī enerģijas nodokļu direktīvas visaptverošu pārskatīšanu, izvirzot CO2 emisijas un enerģijas un enerģētisko vērtību par svarīgākajiem kritērijiem, pamatojoties uz kuriem tiek piemēroti nodokļi enerģijas produktiem;
38. uzsver, ka abiem instrumentiem ir spēcīga divkārša ietekme ‐ , no vienas puses, tie sniedz ievērojamu stimulu pāriet uz bezoglekļa, ilgtspējīgiem un atjaunojamiem enerģijas avotiem un sniedz lielus papildu ienākumus, bet , no otras puses; tomēr atgādina, ka oglekļa dioksīda emisiju nodokļa ieviešanas galvenais mērķis ir mainīt uzvedību un ražošanas struktūru, jo, ražošanas modeļiem pārejot uz ilgtspējīgu un atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu, samazināsies paredzētie ienākumi;
39. uzskata, ka, paredzot oglekļa dioksīda nodokli un pārskatot enerģijas nodokļu direktīvu, būtu jānosaka visām dalībvalstīm minimālās obligātās prasības, katras dalībvalsts pašas ziņā atstājot iespēju pieņemt lēmumu par augstāku saistību uzņemšanos, ja tā uzskata, ka spēj tās ievērot;
40. uzsver ‐ lai izvairītos no oglekļa emisiju pārvirzēm un novērstu milzīgā sloga pārvietošanu uz patērētajiem ar zemiem ienākumiem, jānosaka atbilstīgi pārejas periodi; turklāt uzskata par lietderīgu paredzēt īpašiem mērķiem domātus pasākumus zemu ienākumu mājsaimniecību atbalstam un palielināt ieguldījumus publiskā sektora infrastruktūrā un mājsaimniecību energoefektivitātes uzlabošanā;
41. tomēr uzskata, ka pirms šāda nodokļa noteikšanas attiecībā uz ES importētajām precēm būtu pilnībā jāizpēta iespēja panāk vispārēju vienošanos G20 vai PTO līmenī, lai novērstu to, ka šis robežšķērsošanas nodokļu politikas pielāgošanas instruments, no vienas puses, rada izejvielu trūkumu, bet, no otras puses, noved pie trešo valstu īstenotiem pretpasākumiem attiecībā uz ES eksportu;
42. ņemot vērā, ka jaunās tirgus ekonomikas valstīs pieaug energoproduktu pieprasījums, vērš uzmanību uz ES kategorisko vajadzību veikt atbilstīgus ieguldījumus energoapgādē un energoefektivitātē, kas nostiprinās enerģētikas infrastruktūru un pēc iespējas samazinās neaizsargātību pret tirgus svārstībām, kuras varētu nelabvēlīgi ietekmēt ES ekonomiku un stratēģijā “Eiropa 2020” mērķus;
43. aicina dalībvalstis apsvērt iespēju klimata pārmaiņu nodokļa ieņēmumus piešķirt, lai finansētu pētniecību un izstrādi nolūkā samazināt oglekļa emisijas un novērst globālo sasilšanu, stimulēt energoefektivitāti, risināt energoresursu trūkuma problēmu un uzlabot enerģētikas infrastruktūru ES un jaunattīstības valstīs; šajā ziņā atgādina, ka saskaņā ar Emisiju tirdzniecības sistēmas (ETS) direktīvu vismaz 50 % no ieņēmumiem, kas gūti no ES ETS izsolītajām oglekļa dioksīda emisijām, jāpiešķir klimata pārmaiņu novēršanas pasākumiem, tostarp jaunattīstības valstīs;
44. norāda, ka energoefektivitātes pasākumu finansēšanas instrumentu pārstrukturēšana ir novatorisks veids, kā finansēt klimatam labvēlīgus projektus; atzinīgi vērtē speciāla finanšu mehānisma izveidi, ar ko varētu piesaistīt arī privātus ieguldītājus (saistībā ar publiskā un privātā sektora partnerībām (PPP)), nolūkā līdzekļus, kas piešķirti, lai īstenotu regulu par Eiropas enerģētikas programmu ekonomikas atveseļošanai (EEPEA), bet nav izlietoti, izmantot energoefektivitātes un atjaunīgās enerģijas iniciatīvu atbalstam; prasa Komisijai rūpīgi izvērtēt šā instrumenta efektivitāti un analizēt iespēju līdzīgu pieeju neizlietotiem ES budžeta līdzekļiem piemērot arī turpmāk, tostarp attiecībā uz enerģētikas, energoefektivitātes un izejmateriālu iniciatīvām;
45. norāda, cik svarīga ir energoefektivitāte, un tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis efektīvi izmantot struktūrfondus, lai palielinātu ēku un jo īpaši dzīvojamo ēku energoefektivitāti; aicina efektīvi izmantot EIB un citu publiskā finansējuma iestāžu piešķirto finansējumu, kā arī nodrošināt koordinēšanu starp ES un valstu fondiem un citām palīdzības struktūrām, kas ieguldījumus varētu novirzīt energoefektivitātes jomā nolūkā sasniegt ES mērķus;
46. atgādina dalībvalstīm par iespēju piemērot samazinātas PVN likmes pakalpojumiem, ar kuriem piedāvā uzlabot mājokļus un veicināt energoefektivitāti;
47. turklāt uzskata, ka resursu taupīgs izlietojums un inovācija ekoloģisko tehnoloģiju jomā ir ļoti svarīga no konkurētspējas viedokļa;
48. tā kā tiek izstrādāta un galu galā tiks ieviesta jauna novatoriska nodokļu politika, uzsver, ka ir jāveic vispārējs pārrobežu un starpnozaru novērtējums attiecībā uz dažāda veida pašreizējo un plānoto finansējumu, nodokļu un videi un darbībām klimata jomā paredzētajām subsīdijām, un ka to varētu nosaukt par “de Larosière procesu vides finansēšanas jomā”, lai efektīvāk izmantotu šos jaunos instrumentus un novērstu politikas virzienu iespējamo pārklāšanos un/vai pretrunas;
49. atzīst, ka oglekļa dioksīda emisiju nodoklis būtu emisiju samazināšanas instruments, nevis ieņēmumu avots ilgākā laikposmā, jo šī instrumenta neefektīvas izmantošanas gadījumā šis avots, iespējams, izsīktu;
Attīstības finansēšana
50. aicina dalībvalstis atkārtoti apstiprināt apņemšanos 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) veltīt oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP); pauž nožēlu, ka, lai gan visas ES dalībvalstis ir apstiprinājušas šo 0,7 % izdevumu mērķi, 2008. gadā to izpildīja vai pārsniedza tikai Zviedrija, Luksemburga, Dānija un Nīderlande;
51. atgādina, ka ‐ neraugoties uz globālo krīzi ‐ Eiropas Savienība kopumā, tostarp tās dalībvalstis, vēl aizvien ir vadošā līdzekļu devēja attīstības palīdzībai, 2009. gadā atvēlot 56 % no pasaules kopējā līdzekļu piešķīruma jeb EUR 49 miljardus, ko apstiprina ES dalībvalstu valdību kopīgā apņemšanās panākt, ka OAP līdz 2010. un līdz 2015. gadam veido attiecīgi 0,56 % un 0,70 % no NKI;
52. uzsver pareizas finanšu pārvaldības sevišķi svarīgo lomu attiecībā uz visu ES attīstības un humāno palīdzību, it īpaši tādēļ, ka ar šo palīdzību saistīto lēmumu pieņemšanā un tās īstenošanā iesaistītajām Eiropas iestādēm par to pilnībā jāuzņemas pārskatatbildība Eiropas pilsoņu un nodokļu maksātāju priekšā;
53. uzsver, ka novatoriska attīstības finansēšana var papildināt tradicionālos attīstības palīdzības mehānismus, tādējādi palīdzot tiem laikus sasniegt nospraustos mērķus; atgādina, ka novatoriskajiem finansēšanas instrumentiem būtu jāpapildina ANO mērķis ‐ attīstības sadarbībai veltīt 0,7 % no IKP; uzsver, ka novatoriskai attīstības finansēšanai jāsastāv no dažādiem finansējuma avotiem, lai būtu iespējams piesaistīt pēc iespējas vairāk līdzekļu, turklāt tai jābūt pilnībā piemērotai katras atsevišķas valsts prioritātēm, liekot spēcīgu uzsvaru uz pašu valstu iesaistīšanos šajā procesā; tajā pašā laikā uzsver, ka jaunattīstības valstīm pašām ir jāpastiprina centieni nodokļu politikas jomā, galvenokārt attiecībā uz nodokļu iekasēšanu un cīņu pret nelikumīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kas ir sevišķi svarīgas, lai ieviestu pareizu fiskālo politiku;
54. uzsver, ka efektīvas augstas kvalitātes attīstības palīdzības sniegšanai nepieciešami īpaši centieni tās sniedzēju koordinācijas un pārvaldības pasākumu ziņā; uzskata, ka, atrisinot Eiropas attīstības palīdzības fragmentācijas problēmu, kas samazina efektivitāti un rada gan finanšu, gan politiskas sekas, dalībvalstis ieguvums būtu vērtējams līdz pat EUR 6 miljardu apmērā gadā un papildus tiktu atvieglots arī partnervalstu administrāciju darbs;
55. atgādina ‐ lai līdz 2015. gadam sasniegtu TAM mērķus, būs vajadzīgi USD 300 miljardi; pauž nožēlu, ka vairākums attīstīto valstu, neraugoties uz to nesenajiem paziņojumiem ANO 2010. gada septembra augstākā līmeņa sanāksmē par TAM, līdz šim nav izpildījušas savas 2005. gada saistības palielināt attīstības palīdzību, un norāda, ka centieniem ir jābūt saskaņotākiem; uzsver ‐ nav pieļaujams, ka dažas valstis novatoriskos finansēšanas mehānismus (NFM) varētu uztvert kā pamudinājumu atteikties no oficiālās attīstības palīdzības (OAP); uzsver, ka OAP saistības un novatoriski finansēšanas mehānismi jāuzskata par būtiskiem un papildinošiem nabadzības izskaušanas līdzekļiem;
56. uzsver, ka novatorisku finansēšanas sistēmu publiska pārraudzība un pārredzamība ir sine qua non nosacījums to ieviešanai, ņemot vērā nesenajās finanšu un pārtikas krīzēs gūto pieredzi;
57. uzsver, ka steidzami jāuzlabo ES koordinācija saistībā ar labklājības nodrošināšanas pasākumiem vietējos tirgos un ka novatoriska finansēšana attīstības jomā jāveicina ne tikai ar nodokļu palielināšanu, bet arī jāizpēta citas iespējas, piemēram, iekšzemes ieņēmumu papildināšana, ko vislabāk var panākt, atzīstot un aizsargājot īpašuma tiesības, veicot zemes kartēšanu un uzlabojot uzņēmējdarbības un ieguldījumu vidi jaunattīstības valstīs;
58. atgādina, ka smagas pandēmiskas slimības ‐ AIDS, tuberkuloze un malārija ‐, kas plosās jaunattīstības valstīs un jo īpaši Subsahāras Āfrikā, ir viens no lielākajiem šķēršļiem Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai; šajā saistībā atgādina, ka par aviobiļetēm iekasētās solidaritātes iemaksas ir nozīmīgs finanšu instruments, ar ko risināt veselības aprūpes problēmas un kas jāattīsta arī turpmāk; jo īpaši aicina Komisiju apsvērt papildu finansēšanas mehānismus, ar kuriem risināt globālus veselības aprūpes jautājumus, un aicina nabadzīgajās valstīs atvieglot piekļuvi zālēm;
59. norāda, ka klimata pārmaiņas jo īpaši ietekmēs jaunattīstības valstis, un uzskata, ka, finansējot pasākumus klimata pārmaiņu seku un energoresursu trūkuma mazināšanai, tiks sekmēta TAM sasniegšana;
60. atzinīgi vērtē to, ka ANO augstākā līmeņa sanāksmes par Tūkstošgades attīstības mērķiem galīgajā deklarācijā, ko pieņēma 2010. gada 22. septembrī, pirmo reizi konkrēti norādīta novatorisku finansēšanas veidu nozīme TAM sasniegšanā;
61. norāda uz līdz šim sekmīgi īstenotajiem novatoriskas finansēšanas mehānismiem, jo īpaši uz UNITAID starptautisko mehānismu zāļu iegādei, starptautisko finanšu mehānismu imunizācijai (IFFIm) un tirgus garantiju (AMC) vakcinēšanai pret pneimokoku izraisītām slimībām, un norāda, ka līdz šim šie mehānismi ir nodrošinājuši vairāk nekā divus miljardus ASV dolāru; atzīmē, ka arī citi novatoriskas finansēšanas veidi ir bijuši efektīvi, piemēram, mijmaiņas darījumi, ar kuriem parādu saistības dzēš, ja tiek īstenoti dabas vai veselības aizsardzības pasākumi, un katlu kurināmās degvielas nodokļi;
62. atgādina, ka vairāki Eiropas valstu un valdību vadītāji ANO 2010. gada septembra augstākā līmeņa sanāksmē par TAM ir pauduši stingru atbalstu finanšu darījumu nodokļa ieviešanai, un sagaida no viņiem izšķirošu rīcību, lai atbalstītu šo apņemšanos;
63. aicina dalībvalstis, kuras līdz šim vēl nav pievienojušās 2006. gadā izveidotajai eksperimentālajai grupai jautājumos par novatoriskiem finansēšanas mehānismiem, tai pievienoties, kā arī piedalīties visos pašreizējos mehānismos, tostarp veikt solidaritātes iemaksas no aviobiļešu tirdzniecības;
64. mudina Komisiju ierosināt, lai ES mērogā tiktu ieviesti novatoriski mehānismi attīstības finansēšanai;
65. aicina iestādes un ES valdības detalizēti izpētīt iespēju radīt pasaules mēroga loteriju nolūkā finansēt bada izskaušanas pasākumus, kā ierosināts Pasaules Pārtikas programmā un ko īstenotu kā pārtikas projektu;
66. uzskata, ka ar OAP neizdosies apkarot nabadzību, ja G20 valstis, ES un finanšu iestādes neieņems striktu nostāju pret saņēmējvalstu korumpētajām administrācijām; tāpēc uzsver, ka ir jāmodernizē ES palīdzība attiecībā uz nodokļu iestāžu, tiesu iestāžu un korupcijas novēršanas aģentūru nostiprināšanu jaunattīstības valstīs; mudina ES dalībvalstis apkarot kukuļdošanu uzņēmumos, kuri ir reģistrēti dalībvalstu jurisdikcijās, taču darbojas jaunattīstības valstīs;
67. atgādina, ka katru gadu jaunattīstības valstīs ar tādiem nelikumīgiem līdzekļiem kā nelegāla kapitāla plūsmas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas tiek zaudēti aptuveni EUR 800 miljardi, t.i., summa, kas desmitkārt pārsniedz OAP apmēru, un šādas situācijas novēršanai un izskaušanai varētu būt izšķiroša nozīme TAM sasniegšanā; mudina ES un dalībvalstis par galveno darba kārtības prioritāti visos starptautiskajos forumos noteikt cīņu pret nodokļu oāzēm, korupciju un ļaunprātīgām nodokļu struktūrām, lai jaunattīstības valstis varētu palielināt iekšzemes ieņēmumus;
68. atgādina, ka G20 valstīm ir kolektīvas saistības mazināt krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm, kuras smagi skāra šīs krīzes netiešās sekas;
69. lai nodrošinātu OAP pārredzamību, mudina, ka ir jāpanāk pārskatatbildība, palīdzības jomā nostiprinot valstu kontroles mehānismus un parlamentārās pārbaudes; aicina ES un G20 valstis ievērot noteikto darba kārtību, lai izskaustu nodokļu oāzes un nodokļu slepenību, veicinot ziņojumu sniegšanu par katru valsti;
70. aicina Padomi un Komisiju popularizēt un censties attīstības jomā ieviest novatoriskus finanšu instrumentus, tādus kā starptautisko finanšu darījumu nodoklis, transporta nodevas, pasākumi nelikumīga kapitāla plūsmu apkarošanai un pārvedumu izmaksu samazināšana vai atvieglošana;
71. norāda, ka ekonomikas un finanšu krīze daudzas jaunattīstības valstis iedzīs jaunā parādu krīzē, un aicina Komisiju un dalībvalstis no jauna censties atvieglināt jaunattīstības valstu parādu slogu;
72. atgādina, ka jaunattīstības valstis ir vissliktāk sagatavotas klimata pārmaiņu novēršanai un kopumā, šķiet, visvairāk cieš no šīs parādības; aicina īstenot ES finansiālās saistības, kuras uzņēmās, noslēdzot Kopenhāgenas vienošanos un izveidojot Pasaules klimata pārmaiņu aliansi; mudina ES uzņemties rūpnieciski attīstīto valstu kopīgo iniciatīvu vadību, lai dotu lielāku un mērķtiecīgāku ieguldījumu to trešās pasaules valstu attīstības atbalstīšanā, par kurām ES ir vēsturiski atbildīga;
o o o
73. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Parlamenta Politikas uzdevumu komitejai, Komisijai, Eiropadomei, EIB, ECB, SVF un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. un 184. pantu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu par vīriešu un sieviešu līdztiesību visās jomās,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Solidaritāte veselības jomā. Nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES” (COM(2009)0567),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Lēmumu Nr. 1350/2007/EK, ar ko izveido otro Kopienas rīcības programmu veselības aizsardzības jomā (2008.-2013. gadam)(1),
– ņemot vērā Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām(2),
– ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu “Solidaritāte veselības jomā. Nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES”,
– ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. jūnija secinājumus “Taisnīguma un veselības aizsardzības jautājumi visās politikas jomās – solidaritāte veselības aizsardzībā”,
– ņemot vērā ziņojumu par Sociālās aizsardzības komitejas un Komisijas 2. kopīgo novērtējumu par ekonomikas krīzes sociālo ietekmi un politiskajiem risinājumiem,
– ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Savienības veselības aizsardzības sistēmu kopējām vērtībām un principiem(3),
– ņemot vērā Padomes 2008. gada 20. novembra rezolūciju par jauniešu veselības aizsardzību un labklājību,
– ņemot vērā Veselību sociālo faktoru komitejas gala ziņojumu (PVO, 2008),
– ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu “Solidaritāte veselības aprūpē ‐ nevienlīdzības mazināšana veselības jomā ES(4),
– ņemot vērā 2007. gada 1. februāra rezolūciju par veselīga uztura un fiziskās aktivitātes veicināšanu ‐ liekā svara, aptaukošanās un hronisko slimību profilakse Eiropas mērogā(5), kā arī 2008. gada 25. septembra rezolūciju par Balto grāmatu par Eiropas stratēģiju attiecībā uz uzturu, lieko svaru un veselības jautājumiem, kas saistīti ar aptaukošanos(6),
– ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par Balto grāmatu “Kopā par veselību. ES Stratēģiskā pieeja 2008.–2013. gadam”(7),
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0032/2011),
A. tā kā universialitāte, kvalitatīvas aprūpes pieejamība, taisnīgums un solidaritāte ir kopīgas vērtības un principi, kas ir ES dalībvalstu veselības sistēmu pamatā;
B. tā kā, neraugoties uz to, ka iedzīvotāji vidēji dzīvo ilgāk un veselīgāk nekā iepriekšējās paaudzes, sabiedrības novecošanas kontekstā ES sastopas ar nopietnu problēmu ‐ ievērojamām atšķirībām fiziskās un garīgās veselības jomā, kas pastāv un pieaug starp dažādām ES dalībvalstīm un arī to iekšienē;
C. tā kā paredzamā mūža ilguma atšķirības starp zemākām un augstākām sociālekonomiskajām grupām sasniedz 10 gadus vīriešiem un sešus gadus sievietēm;
D. tā kā dzimumu aspekts paredzamā dzīves ilguma jomā arī ir svarīgs jautājums, kas jārisina saistībā ar nevienlīdzību veselības jomā;
E. tā kā papildus ģenētiskiem faktoriem veselību vislielākā mērā ietekmē iedzīvotāju dzīvesveids, piekļuve aprūpei, tostarp informācijai un izglītībai veselības jomā, slimību profilaksei, kā arī piekļuve īstermiņa un ilgtermiņa slimību ārstēšanai; tā kā zemākās sociālekonomiskās grupas vairāk apdraud uzturvielu nepietiekamība, kā arī atkarība no alkohola un tabakas ‐ šie ir faktori, kas veicina daudzas slimības un saslimšanas, tostarp sirds asinsvadu slimības un vēzi;
F. tā kā nevienlīdzība veselības jomā starp cilvēkiem ar augstāku un zemāku izglītību, dažādām nodarbinātības grupām un atšķirīgu ienākumu grupām ir sastopama visās dalībvalstīs;
G. tā kā ir dati, ka dzimumu aspekts ir svarīgs arī nepareiza uztura jomā, saskaņā ar kuriem sievietes vairāk cieš no nepareiza uztura un šī nevienlīdzība saasinās, sociālekonomiskajam slānim pazeminoties;
H. tā kā dzimumu un vecumu nevienlīdzība biomedicīniskajā pētniecībā un sieviešu nepietiekamā pārstāvētība klīniskos izmēģinājumos negatīvi ietekmē pacientu aprūpi;
I. tā kā ar veselību saistītas nevienlīdzības līmeņa salīdzinoša noteikšana ir pirmais solis ceļā uz efektīvu rīcību;
J. tā kā saslimstības rādītāji parasti ir augstāki grupās ar zemu izglītības, kvalifikācijas un ienākumu līmeni un būtiska izplatības nevienlīdzība ir vērojama arī attiecībā uz specifisku invaliditātes veidu un hronisku nelipīgu slimību, mutes dobuma slimību un garīgo slimību paveidu lielāko daļu;
K. tā kā ātri pieaug tabakas lietošana sieviešu, īpaši jaunu sieviešu, vidū, kas postoši ietekmēs viņu veselību nākotnē; tā kā smēķēšanas atstātajām sekām uz sievietēm ir jāpieskaita daudzas problēmas, kas tās vēl vairāk palielina;
L. tā kā Komisija ir norādījusi, ka visās ES dalībvalstīs veselības gradientu ietekmē sociālie faktori (Komisijas 2010. gada 20. oktobra paziņojums “Solidaritāte veselības jomā. Nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES”); un tā kā Pasaules Veselības organizācija definē šo sociālo gradientu, kā sakarību starp sociālekonomisko nevienlīdzību ar nevienlīdzību veselības jomā un nevienlīdzību veselības aprūpes pieejamībā;
M. tā kā vairāki projekti un pētījumi ir apstiprinājuši, ka jo īpaši liekā svara un aptaukošanās problēmu izplatība ir saistīta ar agrīnām atšķirībām sociālekonomiskajā vidē un augstākie liekā svara un aptaukošanās rādītāji ir reģistrēti zemākajās sociālekonomiskajās grupās; tā kā šī situācija var novest pie vēl lielākas nevienlīdzības veselības un sociālekonomiskā ziņā, jo palielinās to saslimšanu risks, kas saistīts ar aptaukošanos;
N. tā kā neraugoties uz sociālekonomisko un vides jomas progresu, kas kopumā uzlaboja tautas veselības stāvokli ilgtermiņā tomēr joprojām nevienlīdzību veselības jomā joprojām tieši ietekmē vairāki faktori, piemēram, higiēna, dzīves un darba apstākļi, nepareizs uzturs, izglītība, ienākumu līmenis, alkohola patēriņš un smēķēšana;
O. tā kā ir sagaidāms, ka klimata pārmaiņas potenciāli ietekmēs veselību vairākos veidos, jo biežāki kļūs ekstremāli laika apstākļi, piemēram, karstuma viļņi un plūdi, mainīsies infekcijas slimību izplatība, kā arī pieaugs ultraviolētā starojuma iedarbība; tā kā ne visas ES dalībvalstis ir vienlīdz gatavas risināt šīs problēmas;
P. tā kā nevienlīdzība veselības jomā rodas ne tikai vairāku ekonomisku, vides un ar dzīves veidu saistītu faktoru ietekmē, bet to izraisa arī problēmas, kas saistītas ar veselības aprūpes pieejamību;
Q. tā kā nevienlīdzība veselības jomā ir saistīta arī ar veselības aprūpes pieejamības problēmām ‐ gan ekonomisku iemeslu dēļ (ne tik daudz nopietnas ārstēšanas jomā, kas tiek dalībvalstīs korekti nodrošināta, bet attiecībā uz ikdienišķiem pakalpojumiem, piemēram, zobārstniecību un acu aprūpi), gan medicīnisko resursu nevienmērīgas izplatības dēļ dažās ES daļās;
R. tā kā profesionālu medicīnas darbinieku trūkums dažās ES daļās, kā arī medicīnas darbinieku iespējas bez sarežģījumiem pārcelties uz citām ES daļām ir nopietna problēma, un tā kā šī iemesla dēļ rodas būtiska nevienlīdzība attiecībā uz veselības aprūpes pieejamību un pacientu drošību;
S. tā kā cilvēkiem, kuri dzīvo attālās un salu teritorijās joprojām, ir ierobežota savlaicīgas un kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība;
T. tā kā pacienti, kas dzīvo ar hroniskām slimībām vai saslimšanām, ir īpaša grupa, kam jāsaskaras ar nevienlīdzību attiecībā uz diagnozes un aprūpes pieejamību, sociālajiem un cita veida atbalsta pakalpojumiem, kā arī jāsaskaras ar problēmām finansiālā jomā, nodarbinātības jomā, jāpiedzīvo sociālā diskriminācija un stigmatizācija;
U. tā kā vardarbība pret sievietēm ir plaši izplatīta parādība visās valstīs un visos sociālajos slāņos un tā smagi ietekmē sieviešu un bērnu fizisko un emocionālo veselību;
V. tā kā neauglība ir Pasaules Veselības organizācijas atzīta veselības problēma, kas jo īpaši ietekmē sieviešu veselību, un tā kā Apvienotās Karalistes Valsts līmeņa apsekojums atklāja, ka vairāk nekā 94 % sieviešu, kuras cieš no neauglības, cieš arī no dažādiem depresijas paveidiem;
W. tā kā starp dalībvalstīm pastāv ļoti lielas atšķirības neauglības ārstēšanas iespēju ziņā;
X. tā kā atbilstīgi Eirostata ‐ ES oficiālā statistikas dienesta datiem bezdarba līmenis 27 ES dalībvalstīs 2010. gada septembrī sasniedza 9,6 % , un tā kā Eiropas Savienības Padomes Sociālās aizsardzības komitejas 2010. gada 20. maija atzinumā ir paudusi bažas, ka pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze negatīvi ietekmēs veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājiem, kā arī dalībvalstu veselībai paredzētos budžetus;
Y. tā kā pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze var smagi skart veselības aprūpes nozari vairākās ES dalībvalstīs, attiecībā gan uz piedāvājumu, gan pieprasījumu;
Z. tā kā pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes radītie ierobežojumi un ES draudošo demogrāfisko problēmu sekas var smagi apdraudēt dalībvalstu veselības aprūpes sistēmu finansiālo un organizatorisko ilgtspējību, tādējādi apgrūtinot vienlīdzīgai aprūpes pieejamību to teritorijā;
AA. tā kā nabadzība apvienojumā ar citiem neaizsargātības faktoriem, piemēram, bērnību vai vecumu, invaliditāti vai piederību kādai minoritātei, var arī turpmāk palielināt ar veselības nevienlīdzību saistītus riskus, un tā kā atgriezeniski ‐ slikta veselība var novest pie nabadzības un/vai sociālās atstumtības;
AB. tā kā pirmie dzīves gadi ietekmē dažādus veselības un labklājības aspektus visas dzīves garumā ‐ sākot no aptaukošanās, sirds slimībām un garīgās veselības līdz izglītībai, profesionālajiem sasniegumiem, ekonomiskajam statusam un dzīves kvalitātei;
AC. tā kā nevienlīdzība veselības jomā būtiski ietekmē ES un dalībvalstu ekonomiku; tā kā ir aprēķināts, ka ar nevienlīdzību veselības jomā saistītie zaudējumi sasniedz aptuveni 1,4 % no IKP;
AD. tā kā nereģistrētiem migrantiem daudzās ES valstīs nav nodrošināta veselības aprūpes vienlīdzīga pieejamība ne tikai praksē, bet nav paredzēta arī ar likumu;
AE. tā kā dalībvalstīs joprojām ir gadījumi, kad dažādu sociālo grupu pārstāvji (piemēram cilvēki ar invaliditāti) saskaras ar šķēršļiem vienlīdzīgai piekļuvei veselības aprūpes iestādēm, kā dēļ viņiem tiek ierobežota veselības pakalpojumu pieejamība;
AF. tā kā, to sabiedrībai novecojot, dalībvalstīm nākas risināt problēmas, kas saistītas ar veco ļaužu nespēju par sevi parūpēties, kā arī pieaugošu vajadzību pēc geriatriskās aprūpes un ārstēšanas; tā kā šī iemesla dēļ ir jāpārskata pieeja veselības aprūpes organizēšanai; tā kā palielinās nevienlīdzība, kas saistīta ar veselības aprūpes pieejamību veciem cilvēkiem,
1. atzinīgi vērtē galvenos ierosinājumus Komisijas paziņojumā “Solidaritāte veselības jomā. Nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES”: 1) panākt objektīvāku veselības aspekta iekļaušanu mūsu vispārējos sociālās un ekonomiskās izaugsmes mērķos, 2) uzlabot datu un zināšanu bāzi (tostarp noteikšanas, uzraudzības, novērtēšanas un ziņošanas mehānismus), 3) visā sabiedrībā veidot apņēmību samazināt nevienlīdzību veselības jomā, 4) ievērot neaizsargātu iedzīvotāju grupu vajadzības un 5) izstrādāt ES politikas ieguldījumu, lai mazinātu nevienlīdzību veselības jomā;
2. uzsver, cik nozīmīga ir veselības aprūpes nodrošināšana atbilstīgi pamattiesībām; norāda, ka jāturpina un jāuzlabo veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpes par pieņemamu cenu pieejamība;
3. uzver, cik nozīmīgi ir uzlabot slimību profilakses, veselības veicināšanas, primārās un specializētās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un samazināt nevienlīdzību starp dažādām sociālām un vecuma grupām, un uzsver, ka šos mērķus varētu sasniegt, optimizējot valsts profilaktiskās un ārstējošās veselības aprūpes izdevumus, kā arī izdevumus programmām, kas paredzētas konkrētām mazākaizsargātām grupām;
4. aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus sociālekonomiskās nevienlīdzības novēršanā, kas rezultātā palīdzētu mazināt dažus nevienlīdzības aspektus saistībā ar veselības aprūpi; turklāt, pamatojoties uz cilvēka cieņas, brīvības, līdztiesības un solidaritātes universālajām vērtībām, aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību mazāk aizsargāto grupu vajadzībām, tostarp nelabvēlīgā situācijā esošu migrantu un etniskām minoritātēm piederošu cilvēku, bērnu un pusaudžu, kā arī invalīdu vajadzībām, īpašu uzmanību pievēršot garīgo slimību jautājumiem, pacientu, kuriem diagnosticētas hroniskas slimības vai saslimšanas, vecāka gadagājuma cilvēku, nabadzībā dzīvojošu cilvēku un alkoholisma un narkomānijas skartu cilvēku vajadzībām;
5. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pašas neaizsargātākās grupas, tostarp nereģistrēti migranti, ir tiesīgas saņemt veselības aprūpi un tām tiek nodrošināta taisnīga piekļuve šai aprūpei; aicina dalībvalstis izskatīt iespēju nereģistrētu migrantu veselības aprūpes nodrošināšanai, izstrādājot kopējos principos pamatotu definīciju veselības aprūpes pamatelementiem, kas noteikti valsts tiesību aktos;
6. aicina dalībvalstis ņemt vērā īpašās imigranšu veselības aizsardzības vajadzības un īpaši parūpēties par to, lai veselības sistēmas nodrošinātu pienācīgus valodu starpniecības pakalpojumus; šīm sistēmām ir jārada izglītības iniciatīvas ar mērķi nodrošināt, lai ārsti un citi speciālisti apgūtu starpkultūru pieeju, kuras pamatā ir daudzveidības atzīšana un cieņa pret to, kā arī izpratne par cilvēkiem no dažādiem ģeogrāfiskiem reģioniem; par prioritāti jānosaka arī pasākumi un informācijas kampaņas, kuru mērķis ir apkarot sieviešu ģenitāliju kropļošanu, paredzot stingrus sodus personām, kas to praktizē;
7. aicina ES un dalībvalstis nekavējoties atrast risinājumus, lai apkarotu uz etnisko izcelsmi balstītu diskrimināciju jo īpaši tajās dalībvalstīs, kurās netiek īstenota Padomes Direktīva 2000/43/EK un kurās etnisko minoritāšu sievietēm nav pieejama vai ir tikai daļēji pieejama sociālā aizsardzība un pilnībā liegti vai ir tikai daļēji pieejami veselības aprūpes pakalpojumi;
8. aicina dalībvalstis sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām uzlabot kvalitatīvu juridisko konsultāciju un informācijas pieejamību, lai palīdzētu sabiedrības ierindas locekļiem, tostarp migrantiem bez dokumentiem, uzzināt vairāk par savām indivīda tiesībām;
9. uzsver, ka ekonomikas un finanšu krīze un dalībvalstu veiktie taupības pasākumi, īpaši piedāvājuma jomā, var novest pie tā, ka budžeta samazināšanas un nodokļu zemāku ieņēmumu dēļ samazinās finansējums sabiedrības veselības pakalpojumiem un veselības veicināšanai, kā arī slimību profilaksei un ilgstošas aprūpes pakalpojumiem, tajā pašā laikā, iespējams, ka pieaugs pieprasījums pēc veselības aprūpes un ilgstošas aprūpes, dažādu, iedzīvotāju veselības stāvokli pasliktinošu, iemeslu dēļ;
10. uzsver, ka ES pastāvošā nevienlīdzība veselības jomā ir būtisks dalībvalstu un to veselības aizsardzības sistēmu apgrūtinājums un ka ar efektīvu iekšējā tirgus darbību, kā arī stingru un, ja iespējams, koordinētu valsts profilakses politiku ir iespējams panākt uzlabojumus šajā jomā;
11. uzsver, ka nelabvēlīgie sociāli ekonomiskie faktori, piemēram, liekais svars, smēķēšana u.tml., veselības aprūpes sistēmu pieejamība (risks nesaņemt aprūpes un zāļu izdevumu atmaksu, nepietiekama profilakse un medicīniskās demogrāfijas sadrumstalotība) un efektīva diagnostika būtu jāuzskata par galvenajiem aspektiem nevienlīdzīgas veselības aprūpes novēršanas pasākumos un ka arī medikamentozās ārstēšanas pieejamība par pieņemamām cenām būtu jāuzskata par svarīgu aspektu atsevišķu cilvēku veselības aprūpē; tāpēc aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pārskatāmības direktīva (89/105/EEK) tiek pareizi īstenota un ka pienācīgi tiek ņemti vērā secinājumi, kas iekļauti Eiropas Komisijas 2008. gada paziņojumā par farmācijas nozares apsekojumu;
12. uzsver, ka veselības aprūpe nav uzskatāma un to nedrīkstētu uzskatīt par vispārēju preci vai pakalpojumu;
13. aicina Padomi un dalībvalstis īstenot un izvērtēt jaunus pasākumus, lai nodrošinātu valsts izdevumu veselības aprūpes jomā efektivitāti, jo īpaši veicot ieguldījumus profilaktiskajā veselības aprūpē, lai izvairītos no ilgtermiņa izmaksām un sociālā sloga nākotnē, pārstrukturēt veselības aprūpes sistēmas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei (jo īpaši medicīniskai pamataprūpei) bez jebkādas diskriminācijas visā ES, un mudina Komisiju izpētīt iespējas izmantot esošos ES fondus, lai turpmāk atbalstītu ieguldījumus veselības aprūpes infrastruktūrā, pētniecībā un apmācībā, kā arī sekmētu un uzlabotu slimību profilaksi;
14. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem paredzēta vienlīdzīga piekļuve veselības aprūpei un ārstēšanas iespējām ir iekļauta veselības politikā un programmās un ka saistībā ar 2012. gadu ‐ Eiropas aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gadu, prioritāte tiek piešķirta tam, lai nodrošinātu, ka vecāka gadagājuma cilvēki pienācīgi varētu saņemt veselības aprūpi un ārstēšanu; aicina dalībvalstis veicināt iniciatīvas vecāka gadagājuma pacientu sociālās izolācijas izskaušanai, jo tai ir liela ietekme uz pacienta veselību ilgtermiņā; uzsver, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm attiecīgā ilgtermiņa stratēģijā jāparedz sociālās un ekonomiskās sekas, ko rada Eiropas iedzīvotāju novecošana, lai nodrošinātu veselības aprūpes sistēmas finansiālo un organizatorisko ilgtspējību, kā arī aprūpes pakalpojumu vienlīdzīgu un pastāvīgu sniegšanu pacientiem;
15. aicina dalībvalstis panākt, lai valsts, reģionu un vietējā līmenī tiktu uzlabota krīzes ietekmes uz veselības un sociālo jomu uzraudzība;
16. aicina Komisiju sekmēt pieredzes apkopošanu saistībā ar veselības izglītību, veselīga dzīvesveida popularizēšanu, profilaksi, agrīnu diagnostiku un pienācīgu ārstēšanu, jo īpaši saistībā ar alkohola lietošanu, smēķēšanu, uzturu un lieko svaru, kā arī narkotikām; aicina dalībvalstis, jo īpaši nelabvēlīgākos reģionos, popularizēt fiziskās aktivitātes, veselīgu uzturu un programmas “Veselīgas skolas”, kas paredzētas bērniem, un veicināt personīgās, sociālās un veselības izglītības līmeni, lai popularizētu veselīgu uzvedību un veicinātu pozitīvu uzvedību saistībā ar dzīvesveidu;
17. mudina visas dalībvalstis ieguldīt sociālajā, izglītības, vides un veselības pakalpojumu infrastruktūrā saskaņā ar principu “veselības aspektu iekļaušana visās politikas jomās”, kā arī koordinēt savu rīcību attiecībā uz veselības aizsardzības speciālistu kvalifikāciju, apmācību un mobilitāti, tādējādi nodrošinot veselības infrastruktūrai un darbiniekiem darbspēju un stabilitāti ES un valsts līmenī;
18. uzsver, ka Savienībā esošo nevienlīdzību veselības jomā nevarēs novērst bez tādas kopīgas un visaptverošas stratēģijas attiecībā uz Eiropas veselības aprūpes darbiniekiem, kurā tiktu iekļauta resursu pārvaldības koordinēta politika, izglītība un apmācības, obligāti kvalitātes un drošības standarti, kā arī speciālistu reģistrācija;
19. aicina dalībvalstis panākt, lai informācija par veselību, veselīgu dzīvesveidu, veselības aprūpi, profilakses iespējām, slimību agrīno diagnostiku un piemērotu ārstēšanu būtu pieejama ikvienam saprotamā formātā un valodā, izmantojot jaunas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, īpašu vērību pievēršot medicīnas pakalpojumiem tiešsaistē;
20. aicina dalībvalstis sekmēt telemedicīnas tehnoloģiju ieviešanu, kas ievērojami samazinās “ģeogrāfisko nevienlīdzību” saistībā ar dažu veselības aprūpes veidu pieejamību, sevišķi pieminot specializēto aprūpi, jo īpaši pierobežas apgabalos;
21. aicina dalībvalstis veicināt tādus valsts politikas virzienus, kuru mērķis ir nodrošināt veselīgus dzīves apstākļus ikvienam bērnam un pusaudzim, tostarp atbalstot veselības aprūpi pirms ieņemšanas, topošo un jauno māšu aprūpi, kā arī vecākus, un jo īpaši atbalstīt grūtnieces un sievietes, kas baro bērnu ar krūti, lai jaundzimušajiem nodrošinātu veselīgu dzīves sākumu, kā arī izvairītos no jebkādas turpmākas nevienlīdzības veselības jomā, turklāt atzīstot, ka ir svarīgi sniegt atbalstu bērna agrīnajā attīstības posmā, kā arī turpināt to visā dzīves garumā;
22. aicina dalībvalstis visām grūtniecēm un bērniem neatkarīgi no statusa nodrošināt tiesības uz sociālo aizsardzību un atbilstīgi attiecīgās valsts tiesību aktiem to patiešām saņemt;
23. atgādina, ka ES saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām ir pienākums nodrošināt šādām personām tiesības uz visaugstāko iespējamo veselības aprūpes līmeni, nepieļaujot diskrimināciju invaliditātes dēļ; uzstāj, ka izšķirošais solis, pildot šo pienākumu, ir iekļaut invaliditāti visos attiecīgajos veselības novērtēšanas rādītājos;
24. aicina ES un dalībvalstis līdz ar dzimumu līdztiesības principu iekļaut tādus aspektus kā sieviešu veselības stāvoklis un novecošana savā veselības politikā, programmās un pētniecībā un no izstrādes un sagatavošanas līdz pat ietekmes novērtēšanai ievērot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā ; aicina no ES līdzekļiem finansēto pētniecības pamatprogrammu organizatorus un valsts finansējuma aģentūras savā politikā iekļaut dzimumu dimensijas ietekmes novērtējumu un atļaut vākt un analizēt dzimumspecifiskus un vecumspecifiskus datus, lai noteiktu, kādas ir pamata atšķirības starp sievietēm un vīriešiem veselības ziņā, lai veicinātu politikas maiņu, kā arī ieviest un apkopot epidemioloģiskās metodes, kas dod iespēju analizēt vīriešu un sieviešu paredzamā dzīves ilguma atšķirību cēloņus;
25. uzskata, ka ES un dalībvalstīm ir jānodrošina sievietēm vienkārša piekļuve kontracepcijas līdzekļiem un tiesības uz drošiem abortiem;
26. aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm labas un labākās prakses piemērus, lai veicinātu, ka neauglības ārstēšanas pieejamība būtu vienmērīgāka;
27. aicina ES un dalībvalstis lielāku uzmanību pievērst sieviešu cilvēktiesībām, īpaši novēršot, aizliedzot un veicot kriminālvajāšanu, pret tiem, kas vainojami par sieviešu piespiedu sterilizāciju un dzimumorgānu apgraizīšanu;
28. aicina ES un dalībvalstis atzīt, ka vīriešu vardarbība pret sievietēm neatkarīgi no vardarbības veida ir sabiedrības veselības jautājums;
29. aicina ES un dalībvalstis veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai attiecībā uz iespējām izmantot mākslīgās apaugļošanas tehnoloģijas novērstu sieviešu diskrimināciju ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai etniskās un kultūras izcelsmes dēļ;
30. aicina dalībvalstis sekot Pasaules Veselības organizācijas piemēram, atzīstot, ka liekais svars ir hroniska slimība, un tādējādi nodrošinot liekā svara profilakses programmu pieejamību un tādas ārstēšanas pieejamību cilvēkiem ar lieko svaru, kuriem vajadzīga ārstnieciskā palīdzība, kas nepārprotami sniedz ārstniecisko efektu, turklāt paturot prātā mērķi nepieļaut vēl citas slimības;
31. aicina ES un dalībvalstis iekļaut dzimumu līdztiesības principu tabakas kontroles pasākumos, kā to iesaka PVO Pamatkonvencija par tabakas kontroli, kā arī ieviest meitenēm un sievietēm paredzētas pretsmēķēšanas kampaņas;
32. aicina dalībvalstis veicināt un atbalstīt to slimību medicīnisko un farmaceitisko pētniecību, kuras vairāk skar sievietes, uzmanību pievēršot visiem viņu dzīves posmiem un ne tikai reproduktīvajam vecumam;
33. aicina dalībvalstis atrisināt nevienlīdzības problēmas, kas saistītas ar piekļuvi tādiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kuri ietekmē cilvēku ikdienas dzīvi, piemēram, zobārsta un oftalmologa pakalpojumiem;
34. iesaka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ieviest saskaņotu politiku un solidaritātes pasākumus sievietēm, kas nestrādā vai kas strādā jomās, uz kurām neattiecas individuālā veselības apdrošināšana, un meklēt veidus, kā panākt, lai šīs sievietes būtu apdrošinātas;
35. ņemot vērā Komisijas sadarbību ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm, mudina to veicināt labāko praksi zāļu cenu noteikšanā un zāļu izdevumu atmaksāšanā, tostarp atbalstīt izmantojamus zāļu cenu diferencēšanas modeļus, lai tādējādi optimizētu cenu pieņemamību un samazinātu zāļu nevienlīdzīgu pieejamību;
36. atgādina, ka Eiropas ekonomikas atdzīvināšanā izšķiroša nozīme ir Eiropas patenta pieņemšanai ar atbilstošiem valodu lietošanas noteikumiem un vienotu strīdu izšķiršanas sistēmu;
37. atzīmē, ka Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas veikums arī produktu drošības un reklāmas jomā ir palīdzējis novērst dažus veselības jomā ES pastāvošās nevienlīdzības aspektus, un, ņemot to vērā, uzsver, ka liela nozīme ir ciešai tās informācijas uzraudzībai, kuru farmaceitiskie uzņēmumi sniedz pacientiem, it īpaši vismazāk aizsargātajām un sliktāk informētajām grupām, kā arī uzsver, ka vajadzīga efektīva un neatkarīga zāļu drošuma uzraudzība;
38. aicina dalībvalstis pielāgot savas veselības sistēmas visnelabvēlīgākā stāvoklī esošo personu vajadzībām, pilnveidojot veselības aprūpes speciālistu prasīto maksu noteikšanas metodes tā, lai visiem pacientiem nodrošinātu aprūpes pieejamību;
39. iesaka Komisijai darīt visu iespējamo, lai mudinātu dalībvalstis piedāvāt izdevumu atmaksu pacientiem un īstenot visus pasākumus, kas ir nepieciešami, lai samazinātu nevienlīdzīgo medikamentozās ārstēšanas pieejamību, kad konstatēta patoloģija vai saslimšana ar pēcmenopauzes osteoporozi un Alcheimera slimību, kurām dažās dalībvalstīs medikamentozo ārstēšanos neatmaksā, un risināt šo jautājumu steidzami;
40. uzsver, ka līdztekus valstu valdībām daudzās valstīs reģionālām iestādēm ir nozīmīga loma sabiedrības veselības, veselības veicināšanas, slimību profilakses un veselības aprūpes pakalpojumu jomā, un tāpēc tās ir aktīvi jāiesaista šajās darbībās; norāda uz to, ka būtisku ieguldījumu var sniegt arī reģionālās un vietējās pašvaldības, kā arī citas ieinteresētās personas, tostarp darba vietas un skolas, jo īpaši attiecībā uz veselības izglītību, veselīga dzīvesveida popularizēšanu, efektīvu slimību profilaksi, savlaicīgu skrīningu un slimību diagnozi;
41. aicina dalībvalstis atbalstīt “vietējās aprūpes pieeju” un nodrošināt vispusīgu veselības aprūpi vietējā vai reģionālā līmenī, kas ļautu slimniekiem saņemt labāku aprūpi savā ierastajā un sociālajā vidē;
42. mudina visas dalībvalstis pārskatīt savas politiskās nostādnes, kuras būtiski ietekmē nevienlīdzību veselības aprūpes jomā, piemēram, saistībā ar tabaku, alkoholu, uzturu, farmaceitiskiem līdzekļiem, kā arī sabiedrības veselību un veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu;
43. mudina dalībvalstis veidot partnerības pierobežas reģionos, lai dalītu infrastruktūras un personāla izmaksas, tajā pašā laikā samazinot nevienlīdzību veselības jomā, it īpaši rūpējoties par modernu iekārtu pieejamības iespējām;
44. aicina Komisiju izpētīt to lēmumu ietekmi, kuru pamatā ir valstu un reģionu veiktie novērtējumi par zāļu un medicīnas ierīču efektivitāti iekšējā tirgū, tostarp par pacientu iespējām tās izmantot un par to jauno ražojumu un ārstniecības metožu inovitāti, kas ir vieni no galvenajiem faktoriem, no kuriem atkarīga vienlīdzība veselības jomā;
45. uzskata, ka, īstenojot Direktīvu Nr. 2011/24/ES par pārrobežu veselības aprūpi, būtu jāveic ietekmes novērtēšana, lai iespējami precīzi noteiktu, kā minētā direktīva iespaido nevienlīdzības novēršanu veselības jomā, un nodrošinātu, ka tā saglabā pienācīgu iedzīvotāju aizsardzības līmeni un garantē pacientu drošību, īpaši attiecībā uz medicīnisko resursu (gan personāla, gan materiālo resursu) piešķiršanu pēc ģeogrāfiskā sadalījuma;
46. atzīmē, ka kvalitatīvai un efektīvai pārrobežu veselības aprūpei ir vajadzīga lielāka pārredzamība par sabiedrībai, pacientiem, regulatoriem un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem paredzētu informāciju par plašu tematu loku, tostarp par pacientu tiesībām, pārsūdzības iespējām un veselības aprūpes speciālistu darba reglamentāciju;
47. pauž nožēlu, ka Direktīvu par pārrobežu veselības aprūpi nepapildina priekšlikums tiesību aktam par veselības aprūpes speciālistu mobilitāti, ņemot vērā Eiropas Savienībā pastāvošo intelektuālā darbaspēka emigrācijas risku, kas varētu bīstami palielināt ģeogrāfisko nevienlīdzību dažās dalībvalstīs, un aicina Komisiju labot šo kļūdu, iespējams, izmantojot Direktīvas par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (2005/36/EK) gaidāmo pārskatīšanu;
48. mudina dalībvalstis pilnībā īstenot spēkā esošo Direktīvu par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (2005/36/EK); attiecībā uz medicīnisko kvalifikāciju sarežģītību mudina Komisiju, lai tā, novērtējot un pārskatot šo direktīvu, novērš dažas reglamentējošas nepilnības, kas var padarīt pacientus neaizsargātus un apdraudēt pacientu tiesības uz drošu ārstēšanu; aicina Komisiju turpmāk apsvērt, vai nebūtu jāievieš pienākums kompetentajām iestādēm reģistrēties Iekšējā tirgus informācijas sistēmā, un precizēt, kādā apjomā kompetentās iestādes var aktīvi apmainīties ar disciplināro informāciju par veselības aprūpes speciālistiem, izveidojot brīdinājuma mehānismu;
49. mudina Komisiju gaidāmajā likumdošanas priekšlikumā par profesionālo kvalifikāciju, ko tā gatavos, ieteikt mehānismu kvalifikāciju atzīšanai dalībvalstīs;
50. norāda, ka intensīvāka inovācija bieži vien padara ārstēšanos plašāk pieejamu, kas īpaši svarīgi izolētām vai lauku apvidu kopienām;
51. aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm veicināt telemedicīnas pakalpojumu ieviešanu, lai mazinātu “ģeogrāfisko nevienlīdzību” veselības aprūpes jomā gan reģionu, gan vietējā līmenī;
52. aicina Padomi un Komisiju stratēģijā “Eiropa 2020” nepārprotami uzsvērt to, ka fiziskā un garīgā veselība un labklājība ir galvenie faktori cīņā pret atstumtību, kā arī izmantot sociālekonomiskā statusa salīdzinošos indikatorus un sabiedrības veselības stāvokli, novērtējot stratēģijas “Eiropa 2020” efektivitāti, un arī ņemt vērā diskrimināciju vecuma dēļ, jo īpaši attiecībā uz tādu ārstēšanas metožu klīniskajiem izmēģinājumiem, kuras vairāk piemērotas vecākiem cilvēkiem;
53. uzskata, ka ES un dalībvalstīm ir jāatbalsta pilsoniskā sabiedrība un sieviešu organizācijas, kuras veicina sieviešu cilvēktiesības, tostarp seksuālās un reproduktīvās tiesības, tiesības uz veselīgu dzīvesveidu un tiesības uz darbu ar mērķi nodrošināt, lai sieviešu viedokli ņemtu vērā Eiropas un valsts veselības aizsardzības politikā;
54. mudina visas dalībvalstis uzlabot un veicināt veiktspēju un starptautisku apmaiņu, kā arī sadarbību visu ieinteresēto personu starpā, kuras pārstāv attiecīgās nozares, izstrādājot un īstenojot politiskās nostādnes, kas palīdz samazināt nevienlīdzību veselības jomā;
55. aicina dalībvalstis atbalstīt un panākt vienotu pieeju politikas veidošanai vietējā, reģionu un valsts līmenī, tādējādi īstenojot pieeju, ka veselības aspekti ir iekļaujami visās politikas jomās;
56. aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot kopējo indikatoru kopumu, lai veiktu uzraudzību attiecībā uz nevienlīdzību veselības jomā atkarībā no vecuma, dzimuma, sociālekonomiskā stāvokļa, ģeogrāfiskā izvietojuma, kā arī riska faktoriem, ko rada alkoholisms un atkarība no narkotiskām vielām, un izstrādāt metodiku, lai kontrolētu dalībvalstu situāciju veselības jomā, nosakot jomas, kurām nepieciešami uzlabojumi un labākās prakses piemērošana, kā arī lemjot par prioritāšu piešķiršanu šīm jomām;
57. uzsver, ka nevienlīdzība veselības aprūpes jomā sakņojas sociālajā nevienlīdzībā, kas aptver dzīves apstākļus un sociālās uzvedības modeļus, kuri saistīti ar dzimumu, rasi, izglītības līmeni, nodarbinātību, kā arī ne tikai ienākumu, bet arī medicīniskās palīdzības, slimību profilakses un veselības veicināšanas pakalpojumu nevienlīdzīgu sadali;
58. uzsver, ka atšķirības veselības jomā rada sociāli nelabvēlīgo (nabadzīgāko) iedzīvotāju grupu veselības apdraudējums, ņemot vērā to, ka šo apdraudējumu vēl biedējošāku padara nabadzība un neaizsargātība citās jomās;
59. aicina Komisiju nodrošināt, ka uzdevums samazināt nevienlīdzību veselības jomā un uzlabot piekļuvi fiziskās un garīgās veselības aprūpes pakalpojumiem tiek pilnībā risināts un iekļauts spēkā esošajās iniciatīvās, piemēram, partnerībā par veselīgām un aktīvām vecumdienām un ES platformā cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, un turpmākajās iniciatīvās saistībā ar bērnu attīstības agrīno posmu un jaunatnes politikā, kas vērsta uz izglītību, apmācību un nodarbinātību;
60. aicina uzlabot koordināciju to ES aģentūru starpā, kurām ir nozīmīga loma nevienlīdzības novēršanā veselības jomā, jo īpaši starp Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu, Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru un Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūru;
61. aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm labāk izmantot atvērto koordinācijas metodi, lai atbalstītu projektus, kuru mērķis ir novērst faktorus, kas izraisa nevienlīdzību veselības jomā;
62. aicina Komisiju izstrādāt risinājumus, kā Eiropas līmenī iesaistīt visas attiecīgās ieinteresētās personas, lai veicinātu labas prakses pārņemšanu un izplatīšanu sabiedrības veselības jomā;
63. pievērš uzmanību tam, ka vairāku veselību ietekmējošu faktoru starpā īpaša nozīme ir daudzveidīgam un kvalitatīvam uzturam, un šajā sakarībā mudina Komisiju plašāk izmantot efektīvās programmas, kuras izstrādātas KLP ietvaros (piena un augļu bezmaksas izplatīšana skolās un vismazāk nodrošināto iedzīvotāju grupu bezmaksas apgāde ar pārtiku);
64. aicina dalībvalstis izveidot īpašu sociālo, veselības un konsultāciju tīklu ar īpašām tālruņa palīdzības līnijām sievietēm, pāriem un ģimenēm, lai novērstu vardarbību mājās un nepieciešamības gadījumā nodrošinātu kvalificētu profesionālu palīdzību un atbalstu, sadarbojoties ar citām šajā jomā strādājošām iestādēm;
65. aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm labāk izmantot ES kohēzijas politiku un struktūrfondus, lai atbalstītu projektus, kas palīdz pievērst uzmanību sociālajiem faktoriem, kuri ietekmē veselību, un mazināt nevienlīdzību veselības jomā; turklāt aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm lietderīgāk izmantot programmu PROGRESS;
66. mudina Eiropas Savienību pārtraukt pašreiz notiekošo veselības aizsardzības pakalpojumiem paredzēto līdzekļu samazināšanu, jo šie līdzekļi ir ļoti vajadzīgi, lai nodrošinātu augsta līmeņa veselības aprūpi sievietēm un vīriešiem.
67. aicina Komisiju, izstrādājot ikvienu ES iekšpolitikas vai ārpolitikas virzienu, iekļaut tajos uz veselības ekonomiskajiem un vides faktoriem balstītu pieeju, kā arī pieeju, kuras pamatā ir “taisnīgums un veselības aspekti katrā politikas jomā”, jo īpaši darot to, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus, jo īpaši kvalitatīvai māšu veselībai;
68. mudina dalībvalstis atzīt, ka sabiedrības veselībai ir liela nozīme, un, novērtējot sabiedrības, kopienu un indivīdu attīstību, nevērtēt to tikai saistībā ar IKP līmeni;
69. aicina Padomi veicināt, lai visās dalībvalstīs kā politikas prioritāte tiktu izvirzīta to problēmu risināšana, kuras saistītas ar nevienlīdzību veselības jomā, ņemot vērā veselības sociālos faktorus un tādus dzīvesveida riska faktorus kā alkohols, tabaka un uzturs, kā arī veicot pasākumus tādās politikas jomās kā patērētāju aizsardzības politika, nodarbinātības, mājokļa, sociālā politika, vides, lauksaimniecības un pārtikas, izglītības, dzīves un darba apstākļu, kā arī pētniecības politika, kā to paredz princips, ka veselības aspekti ir jāņem vērā visās politikas jomās;
70. aicina Komisiju atbalstīt no pašreizējā un paredzamā sabiedrības veselības rīcības plāna budžeta finansējamos pasākumus, pievēršot uzmanību veselības sociālajiem faktoriem;
71. aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, lai uzlabotu uzraudzības mehānismus attiecībā uz nevienlīdzību veselības jomā visā ES (starp dalībvalstīm un to iekšienē), uzlabojot datu vākšanu, kuras procesā tiktu izmantota sistemātiskāka un salīdzināma informācija, kas papildinātu jau pieejamos datus par šo nevienlīdzību, kā arī veicot regulāru uzraudzību un analīzi;
72. prasa Komisijai apsvērt iespēju sagatavot priekšlikumu Padomes ieteikumam vai citai piemērotai Kopienas iniciatīvai, lai mudinātu dalībvalstis un atbalstītu tās izstrādāt integrētas valsts vai reģionālas stratēģijas par to, kā samazināt nevienlīdzību veselības aprūpes jomā;
73. aicina Komisiju progresa ziņojumos novērtēt efektivitāti pasākumiem, kas veikti, lai samazinātu nevienlīdzību veselības jomā un panāktu uzlabojumus veselības jomā, ko ļauj nodrošināt ar veselības sociālajiem, ekonomiskajiem un vides faktoriem saistīta politika;
74. aicina Komisiju īstenot tādu pieeju ES politikas veidošanai, kas paredz veselības aspektu iekļaušanu visās politikas jomās, un veikt efektīvus ietekmes novērtējumus, tajos ņemot vērā taisnīguma principa ievērošanu veselības aprūpē;
75. norāda, ka atvērti, konkurētspējīgi un pareizi funkcionējoši tirgi var stimulēt inovācijas, ieguldījumus un pētniecību veselības aprūpes jomā, un atzīst, ka tas jāpapildina ar stingru finansiālu atbalstu publiskajiem pētījumiem, lai turpinātu pilnveidot ilgtspējīgus un efektīvus veselības aprūpes modeļus un veicinātu jaunu tehnoloģiju izstrādi un to izmantošanu šajā jomā (piemēram, telemedicīnā), kā arī kopēju medicīnisko tehnoloģiju novērtēšanas metodiku, lai visi minētie pasākumi labumu dotu katram pilsonim, arī tiem, kuru sociāli ekonomiskie apstākļi ir sliktāki, tajā pašā laikā ņemot vērā iedzīvotāju novecošanos;
76. aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt sabiedrības informēšanas un izglītošanas programmas un veicināt dialogu ar pilsonisko sabiedrību, sociālajiem partneriem un NVO, kas veltīts veselības aprūpes un medicīniskiem pakalpojumiem;
77. uzskata, ka ir nepieciešams palielināt to sieviešu skaitu, kuras piedalās veselības politikas veidošanā, programmu plānošanā un pakalpojumu sniegšanā veselības jomā;
78. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
Sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās
411k
123k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūcija par nodokļiem un attīstību ‐ sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās (2010/2102(INI))
– ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par labas pārvaldības veicināšanu nodokļu lietās(1),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par nodokļiem un attīstību ‐ sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās (COM(2010)0163),
–ņemot vērā 2010. gada 25. marta rezolūciju par pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm un attīstības sadarbību(2) un ņemot vērā 2002. gadā pieņemto Monterejas deklarāciju, 2008. gadā notikušo Dohas konferenci par attīstības finansējumu, 2005. gadā pieņemto Parīzes deklarāciju un 2008. gadā pieņemto Akras rīcības programmu, kurās kapitāla aizplūšana un nelikumīgas finanšu plūsmas tika atzītas par būtisku šķērsli valstu ieņēmumu izmantošanai attīstības mērķiem,
– ņemot vērā 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par sasniegto Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā: vidusposma pārskats, gatavojoties ANO augsta līmeņa sanāksmei 2010. gada septembrī(3),
– ņemot vērā G20 augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2010. gada 11. un 12. novembrī Seulā, un Vācijas Ekonomiskās sadarbības un attīstības ministrijas uzsākto iniciatīvu starptautiskās sadarbības stiprināšanai ar jaunattīstības valstīm, lai cīnītos pret likumīgu un nelikumīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kuru dēvē arī par “Starptautisko nodokļu paktu”,
– ņemot vērā 2008. gada 29. augustā Pretorijā notikušās nodokļu politikai veltītās starptautiskās konferences secinājumus,
– ņemot vērā Londonā 2009. gada 2. un 3. aprīlī notikušās G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus,
– ņemot vērā valstu vadītāju paziņojumu, ko sniedza pēc G20 augstākā līmeņa sanāksmes Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī, un Parlamenta 2009. gada 8. oktobra rezolūciju par to(4),
– ņemot vērā 2009. gada 24. aprīļa rezolūciju par G20 augstākā līmeņa sanāksmi Londonā 2009. gada 2. aprīlī(5),
– ņemot vērā 2007. gada 14. novembra rezolūciju par projektu Komisijas regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1725/2003, ar ko pieņem noteiktus starptautiskos grāmatvedības standartus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1606/2002: starptautiskais finanšu pārskatu standarts (SFSP) 8 attiecībā uz darbības segmentu atklāšanu(6),
– ņemot vērā Norvēģijas valdības komisijas 2009. gada jūnija ziņojumu “Nodokļu oāzes un attīstība”,
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A7-0027/2011),
A. tā kā nodokļu sistēmas stiprināšana ir viena no galvenajām problēmām, ar kurām jaunattīstības valstis saskaras, cenšoties sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus;
B. tā kā nodokļi var būt drošs un noturīgs attīstības finansēšanas avots, ja tiek ieviests progresīvās nodokļu uzlikšanas režīms, efektīva un iedarbīga nodokļu pārvaldība, ar ko tiek veicināta nodokļu atbilstība, kā arī valsts ieņēmumu pārredzama un atbildīga izmantošana;
C. tā kā jaunattīstības valstīm nodokļu ieņēmumu palielināšana ir nopietns uzdevums, jo tām nepietiek cilvēkresursu un finanšu resursu nodokļu iekasēšanai, tām ir vāja administratīvā veiktspēja un tajās ir vērojama korupcija, valsts iekārtas leģitimitātes trūkums, nevienmērīga ieņēmumu sadale un vāja nodokļu pārvaldība;
D. tā kā nelikumīgu finanšu plūsmu un kapitāla aizplūšanas daži galvenie veidi ir it īpaši nepareiza cenu noteikšana darījumiem starp valstīm, lai piesaistītu ārvalstu tiešos ieguldījumus, aktīvu pārdošana, tos vēlāk atpērkot vai iegādājoties to vietā līdzīgus aktīvus par tādu pašu cenu, ienākumu vienlaicīga gūšana no procentu likmēm divās jurisdikcijās, liela apjoma skaidras naudas pārvietošana, nepārredzamas un nelabvēlīgas ieguldījumu shēmas un kontrabanda;
E. tā kā uz ārzonu centriem un nodokļu oāzēm katru gadu aizplūst vienu triljonu ASV dolāru liels kapitāls; tā kā šīs nelegālās naudas noplūdes apmērs ir aptuveni desmit reizes lielāks nekā to atbalsta līdzekļu apmērs, kuri tiek piešķirti jaunattīstības valstīm nabadzības mazināšanai un ekonomiskajai attīstībai;
F. tā kā nodokļu oāzes, kurās tiek piedāvāti slepenības nosacījumi un fiktīvu domicilu reģistrācija apvienojumā ar “nulles nodokļa” režīmiem, kas izveidoti, lai piesaistītu kapitālu un ienākumus, kuri citās valstīs būtu jāapliek ar nodokli, rada nelabvēlīgu nodokļu konkurenci;
G. tā kā konkurence nodokļu jomā nabadzīgās valstīs ir izraisījusi nodokļu sloga pārbīdi uz darba ņēmējiem un zemu ienākumu mājsaimniecībām un darba vietu skaita postošu samazināšanos sabiedrisko pakalpojumu jomā;
H. tā kā krāpšana nodokļu jomā jaunattīstības valstīs ik gadu izraisa nodokļu ieņēmumu zaudējumus, kas desmitkārt pārsniedz rūpnieciski attīstīto valstu piešķirto attīstības palīdzību;
I. tā kā iespēju uzlabot valsts līdzekļu ieguvi vēl vairāk ietekmē vispārējā starptautisko tirgu liberalizācijas tendence, kas rada nepieciešamību aizstāt muitas ieņēmumus ar citiem iekšzemes resursiem; tā kā SVF pētījumi liecina, ka bagātajām valstīm ir izdevies kompensēt tirdzniecības nodokļu kā galvenā ienākumu avota samazināšanos, aizstājot tos ar citiem ieņēmumu avotiem, it īpaši, PVN, savukārt nabadzīgākās valstis labākajā gadījumā ir aizstājušas aptuveni 30 % zaudēto tirdzniecības nodokļu(7);
J. tā kā saistībā ar Starptautiskā tirdzniecības centra pa valstīm veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka nodokļu un attīstības jomās ir nepieciešama turpmāka līdzekļu devēju koordinācija;
K. tā kā liela neoficiālā sektora pastāvēšana ekonomikā neļauj palielināt iekšzemes resursus;
L. tā kā daudzas jaunattīstības valstis, nesaņemot pienācīgu daļu no pamatotām derīgo izrakteņu izmantošanas maksām, zaudē iespēju gūt labumu no izejvielu tirgus uzplaukuma;
M. tā kā daudzas jaunattīstības valstis nesasniedz pat to nodokļu līmeņa minimumu, kas būtu nepieciešams, lai finansētu sabiedriskos pakalpojumus un starptautiskās saistības, piemēram, nabadzības samazināšanas jomā;
N. tā kā nodokļi ir potenciāli stabilāks un ilgtspējīgāks ieņēmumu avots nekā palīdzības līdzekļi un veicina to, ka attiecīgās valstis uzņemas lielāku atbildību;
O. tā kā konsolidētā veidā sniegti pārskati bieži vien apgrūtina ar nodokļiem apliekamo uzņēmumu un pareizā nodokļu līmeņa noteikšanu uzņēmumu sarežģītās struktūras un struktūrvienību ekonomiskās darbības sadalījuma dēļ;
P. tā kā tā dēvētie “plēsoņu fondi”, kas bieži vien atrodas nodokļu oāzēs, aizvien vairāk ar milzīgām atlaidēm uzpērk jaunattīstības valstu parādus un vēlāk tiesājoties pieprasa atmaksāt tos sākotnējā apmērā (bieži vien ar procentiem un soda maksām) un, šādi rīkojoties, pamatīgi ierobežo jaunattīstības valstu darbības iespējas, ko tām sniedz papildu nodokļu ieņēmumi;
Q. tā kā nav tiesību aktu, kuros būtu paredzēti ierobežojumi peļņas apmēram, ko “plēsoņu fondi” var gūt tiesas prāvās pret jaunattīstības valstīm, kuras tie uzsāk, lai atgūtu neatmaksātos parādus, un tā kā nav regulatīvu struktūru, kas atklātu “plēsoņu fondus” un summas, ko tie ir samaksājuši par šo parādu, kuru pirms tam uzskatīja par bezvērtīgu;
R. tā kā daudzās jaunattīstības valstīs uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes atšķiras, pamatojoties ne tikai uz ienākumu un dividendēm, bet arī uz uzņēmējdarbības nozari, un tas nozīmē, ka atšķirīgas nodokļa likmes sagroza resursu sadali pa nozarēm;
S. tā kā nodokļu atbilstība būtu jādefinē kā cenšanās maksāt pareizā vietā un pareizā laikā, ar vārdu “pareizs” saprotot to, ka veikto darījumu ekonomiskā būtība atbilst vietai, kurā šie darījumi ir reģistrēti nodokļu maksāšanas nolūkos, un veidam, kā tas ir ticis darīts,
Nodokļu nozīme Tūkstošgades mērķu sasniegšanā
1. piekrīt Komisijai, ka iedarbīgām un taisnīgām nodokļu sistēmām ir ļoti liela nozīme nabadzības mazināšanā, labā pārvaldībā un valsts veidošanā;
2. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu attīstības veicināšanas nolūkā stiprināt labas nodokļu pārvaldības spēju un uzskata, ka ir nepieciešams izstrādāt regulējumu, ar ko atbalstītu starptautisko sadarbību nodokļu jomā, pārredzamību, publiskā un privātā sektora attīstību un ekonomisko izaugsmi;
3. uzsver, ka jaunattīstības valstīs nodokļi veido 10–20 % no IKP, savukārt rūpnieciski attīstītajās valstīs šis rādītājs ir 25–40 %; pauž nožēlu, ka līdzekļu devēji līdz šim ir snieguši pārāk mazu atbalstu palīdzībai nodokļu jomā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu uzlabot palīdzību, kas jaunattīstības valstīm tiek sniegta nodokļu sistēmas reformēšanā un nodokļu pārvaldības stiprināšanā attiecībā uz Eiropas Attīstības fondu ĀKK valstīm, attīstības sadarbības instrumentu un Eiropas kaimiņattiecību politiku un partnerības instrumentu, un sniegt atbalstu valstu uzraudzības iestādēm, parlamentiem un nevalstiskajiem dalībniekiem;
4. norāda, ka lielāka nozīme būtu jāpiešķir jaunattīstības valstu spēju veidošanas centieniem, lai palīdzētu tām, pieņemot valsts līmeņa tiesību aktus, efektīvi izmantot informācijas apmaiņu un efektīvi cīnīties pret nodokļu nelikumīgu nemaksāšanu;
Grūtības, ar kurām jaunattīstības valstis saskaras, cenšoties palielināt nodokļu ieņēmumus
5. ar bažām konstatē, ka daudzās nabadzīgās valstīs nodokļu sistēmām joprojām ir raksturīga ārkārtīgi šaura nodokļu bāze, nodokļu atvieglojumi elites pārstāvjiem, uzņēmumu ienākuma nodokļa “brīvdienas”, kas spēcīgi stimulē nodokļu nemaksāšanu likumu robežās, jo uzņēmumi, kuriem jāmaksā nodoklis, var peļņas pārvietošanas nolūkā veidot ekonomiskās attiecības ar uzņēmumiem, kuriem nav jāmaksā nodoklis, milzīga apmēra ieņēmumi no dabas resursiem, kas netiek uzskaitīti, kā arī lielas nelikumīgas kapitāla plūsmas saistībā ar plaša mēroga nelikumīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;
6. uzsver, ka nodokļu ieņēmumus nedrīkst uzskatīt par ārvalstu palīdzībai alternatīvu risinājumu ‐ tie jāuzskata par attiecīgās valsts attīstībai nepieciešamo valsts ieņēmumu neatņemamu sastāvdaļu;
7. norāda, ka efektīva, progresīva un taisnīga nodokļu sistēma ir būtiski svarīga attīstībai, jo sniedz ieguldījumu sabiedrisko labumu finansēšanā, valsts veidošanā un labas pārvaldības nodrošināšanā, ka nabadzīgajām valstīm jāizvirza mērķis atkarību no ārvalstu palīdzības aizstāt ar pietiekamu ieņēmumu nodrošināšanu no iekasētajiem nodokļiem un ka šos attīstības mērķus apdraud likumīga un nelikumīga izvairīšanās no nodokļu maksāšanas;
8. pauž nosodījumu par to, ka nodokļu oāzes vājina demokrātisku pārvaldību, palielina ekonomisko noziegumu ienesīgumu, stimulē centienus ietekmēt valdību, lai panāktu sev labvēlīgu lēmumu pieņemšanu, meklēt labākas nodokļu likmes un palielina nodokļu ieņēmumu nevienlīdzīgu sadalījumu; mudina ES noteikt cīņu pret nodokļu oāzēm un korupciju par galveno prioritāti starptautisko finanšu un attīstības iestāžu darba kārtībā;
9. norāda, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas rada jaunattīstības valstīm būtisku finansiālu zaudējumu un ka pasākumi, kas paredzēti, lai apkarotu nodokļu oāzes un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ir viena no prioritātēm ES centienos efektīvi palīdzēt jaunattīstības valstīm sakārtot nodokļu ieņēmumus; atgādina, ka šai ziņā ir jāveic attiecīgi pasākumi Eiropas un pasaules līmenī, pildot saistības, jo īpaši tajās, kas pieņemtas G20 valstu sanāksmē;
10. atgādina, ka ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN) pozitīvā ietekme nebūs jūtama uzreiz, bet gan tikai pēc ilgāka laika, turpretim ienākumi zudīs tūlīt pēc muitas tarifu samazināšanas;
11. uzsver, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš grūtībām, ar kurām jaunattīstības valstis saskaras saistībā ar ieņēmumu palielināšanu globalizācijas apstākļos, ņemot vērā to, ka lieliem vietējiem un ārvalstu uzņēmumiem ir piešķirti daudzi atbrīvojumi, lai piesaistītu ieguldījumus; aicina ES palīdzēt jaunattīstības valstīm veidot nodokļu sistēmas, kas tām ļautu gūt priekšrocības no globalizācijas;
12. uzsver, ka visnabadzīgākajām valstīm ir grūti kompensēt pašreiz notiekošās tirdzniecības vispārējās liberalizācijas izraisīto tirdzniecības nodokļu samazināšanos, aizstājot tos ar citiem iekšzemes resursu veidiem, jo labākajā gadījumā ir aizstāti aptuveni 30 % no zaudēto tirdzniecības nodokļu apmēra;
13. uzsver, ka nodokļu oāzes, palielinot konkurenci mobilā kapitāla piesaistīšanā, aizskar jaunattīstības valstu suverenitāti attiecībā uz iespēju aplikt ar nodokli ienākumus no kapitāla un tādējādi paplašināt nodokļu bāzi, lai gan jaunattīstības nodokļu bāze jau tāpat ir šaurāka nekā bagātajās valstīs;
14. atgādina, ka informācijas asimetrija, ko rada slepenības noteikumi nodokļu oāzēs, samazina starptautisko finanšu tirgu efektivitāti, jo tās dēļ ir pieaugušas riska prēmijas un tādējādi gan bagātām, gan nabadzīgām valstīm ir palielinājušās aizdevumu saņemšanas izmaksas;
15. apzinās, ka jaunattīstības valstu iekšzemes ieņēmumu ieguves kvantitatīvā un kvalitatīvā uzlabošana rezultātus sniegs ilgākā laika posmā; aicina Eiropas Savienību saglabāt visu veidu palīdzības piedāvājumu tik ilgi, kamēr jaunattīstības valstis to uzskatīs par vajadzīgu savas attīstības finansēšanai;
Efektīvu, iedarbīgu, taisnīgu un ilgtspējīgu nodokļu sistēmu veicināšana
16. atkārtoti norāda, ka laba pārvaldība un iestāžu darbības kvalitāte ir svarīgākie ekonomiskās labklājības dzinuļi; attiecīgi mudina Komisiju palīdzēt jaunattīstības valstu nodokļu administrācijas, tiesu un korupcijas apkarošanas iestādēm to centienos izveidot progresīvu un ilgtspējīgu nodokļu sistēmu, kas, palielinoties leģitimitātei un pārskatatbildībai, galu galā nesīs pārvaldes radītu “ieguvumu”, un efektīvi integrēt valsts un reģionālo stratēģiju plānošanā, īstenošanā un uzraudzīšanā labas nodokļu pārvaldības principus; mudina dalībvalstis īstenot savas saistības attiecībā uz palīdzību nodokļu jomā un cīnīties pret kukuļdošanu, ko veic uzņēmumi, kas reģistrēti to jurisdikcijā, bet darbojas jaunattīstības valstīs; iesaka Komisijai iesaistīt budžeta procesā jaunattīstības valstu parlamentus, tādējādi veicinot harmoniskas attiecības un šā procesa labāku pārredzamību;
17. atgādina, ka labu nodokļu pārvaldību nav iespējams eksportēt vai uzspiest no ārpuses un ka katrai valstij pašai jāpieņem sava nodokļu politika; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstu valdības nelikt šķēršļus jaunattīstības valstu lēmumiem būtiski, bet taisnīgi palielināt nodokļus, līdz ar to ietekmējot to teritorijā darbojošos ārvalstu uzņēmumus, it īpaši izejvielu ieguves jomā, kas ir nozīmīgs jaunattīstības valstu bagātības avots, bet gluži pretēji ‐ sadarboties ar šīm valstīm;
18. aicina Komisiju iekļaut attiecīgajos nolīgumos starp ES un trešām valstīm nodokļu pārvaldības klauzulu, tai skaitā noteikumus par pārvaldības īstenošanas uzraudzību;
19. atgādina, ka no muitas nodokļiem un nodevām gūto ieņēmumu samazināšanās, ko īpaši veicināja ekonomiskās partnerības nolīgumi ar Eiropas Savienību, negatīvi ietekmē jaunattīstības valstīs tūlīt pieejamo finanšu līdzekļu apjomu; šajā sakarībā un lai kompensētu šos zudumus, aicina Komisiju saistībā ar iespējamo palīdzību valstu nodokļu sistēmu uzlabošanai mudināt jaunattīstības valstis priekšroku dot tiešajiem progresīvajiem, nevis netiešajiem nodokļiem, it īpaši tiem, ko piemēro patēriņam un kas pēc savas būtības visvairāk ietekmē iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem;
20. prasa saistībā ar EPN īstenot nodokļu reformu atbalsta pasākumus, sniedzot gan materiālu palīdzību (IT sistēmas), gan organizatorisku palīdzību (nodokļu administrācijas darbinieku apmācība juridiskajos un nodokļu jautājumos), ja jaunattīstības valsts lūdz šādu palīdzību; uzsver, ka sevišķi intensīvi ir jāstrādā ar Āfrikas valstīm, kurām ne vienmēr ir pieejams ilglaicīgs atbalsts nodokļu jautājumos;
21. atkārtoti apliecina, ka ir jāpanāk vairāk saskaņotības starp Eiropas Savienības politiku attīstības jomā un ES tirdzniecības politiku; atgādina ‐ lai gan krīzes dēļ preču cenas, iespējams, ir kļuvušas nestabilākas un ir samazinājusies kapitāla plūsma uz jaunattīstības valstīm, Eiropas Savienība un tās dalībvalstis joprojām ir vadošais attīstības palīdzības devējs, kas 2009. gadā nodrošināja EUR 49 miljardus jeb 56 % no kopējās summas pasaulē; uzsver, ka šajā sakarībā jaunattīstības valstīm par prioritāti būtu jānosaka efektīvas nodokļu sistēmas ieviešana, kas mazinātu šo valstu atkarību no ārvalstu atbalsta un citām neprognozējamām ārējām finanšu plūsmām;
22. prasa ES finansiālo atbalstu un piekļuves ES tirgiem piešķiršanu atsevišķām valstīm saistīt ar to, cik lielā mērā tās ievēro labas pārvaldības principus nodokļu jomā;
23. atzinīgi vērtē reģionālo iniciatīvu par sadarbību nodokļu jomā, lai jaunattīstības valstīm dotu iespēju apspriest nodokļu politikas lomu valsts pārvaldes uzlabošanā un spēju pilnveidošanā un dalīties nodokļu administrēšanas paraugpraksē;
24. atgādina, ka nabadzīgo valstu galvenais uzdevums ir nodokļu bāzes paplašināšana; norāda, ka tirdzniecības nodokļu samazināšanās ir viens no faktoriem, kuru dēļ ir ieviesti patēriņa nodokļi (PVN vai enerģijas nodokļi); uzskata, ka, pat ja ar PVN palīdzību var paplašināt nodokļu bāzi ekonomikās, kurās ir liels neoficiālais sektors, PVN kā nediferencētas likmes nodoklis vissmagāk ietekmē nabadzīgos iedzīvotājus; uzskata, ka ES attīstības palīdzība būtu pirmām kārtām jāpiešķir iniciatīvām, kas vērstas uz nodokļu sistēmu efektivitātes un pārredzamības uzlabošanu, piemēram, izpētei par to, kā jaunattīstības valstis var paplašināt savu nodokļu bāzi / nodokļu ieņēmumu plūsmu ar tiešiem un netiešiem nodokļiem;
25. atgādina, ka tirdzniecību ar jaunattīstības valstīm vajadzētu paplašināt, izvirzot mērķi sekmēt šo valstu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi un attīstību; norāda ‐ muitas tarifu atcelšana neapšaubāmi nozīmē, ka attiecīgi tiks zaudēti muitas ieņēmumi, un tādēļ tarifu atcelšanu vajadzētu stingrāk uzraudzīt un veikt pakāpeniskāk, vienlaikus īstenojot nodokļu reformas, kas dotu iespēju izmantot kompensējošus ieņēmumus (PVN, īpašuma nodokli, ienākuma nodokli);
26. ar bažām konstatē, ka laikā no 1991. gada līdz 2004. gadam no Āfrikas kontinenta ir aizplūduši miljardiem dolāru gadā; īpaši uzsver, ka saskaņā ar aplēsēm aizplūdušo summu apmērs ir 7,6 % no reģiona ikgadējā IKP, tādējādi padarot Āfrikas valstis par līdzekļu devēju valstu neto kreditoriem; uzskata, ka rūpnieciski attīstīto valstu sniegtā oficiālā attīstības palīdzība un parādu atvieglojumi būs efektīvi tikai tad, ja gan G20, gan Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, gan ES līdzvērtīgi īstenos konkrētus pasākumus un ES nodrošinās, ka jaunattīstības valstu potenciālo nodokļu bāzi neapdraud nodokļu nelikumīga nemaksāšana; šajā sakarībā mudina ANO un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju ciešā sadarbībā ar Āfrikas Nodokļu administrācijas forumu pielikt pūles šajā jomā;
27. uzstāj, ka, nodrošinot atbilstīgus līdzekļus, lai rastu alternatīvus ieņēmumu gūšanas avotus, būtu jāatbalsta jauninājumi, uzņēmējdarbība un MVU izveide, īpašumtiesību un vietējās attīstības stiprināšana, nevis jārada tam šķēršļi;
28. uzsver, ka administratīvās izmaksas, jo īpaši saistībā ar dažādu likmju PVN sistēmas piemērošanu, var būt pārāk augstas jaunattīstības valstīm, kuru nodokļu administrācijas iestādēm nav pieejami nepieciešamie finanšu resursi un cilvēkresursi, un tādēļ tās būtu rūpīgi jāizvērtē; uzskata, ka šādos gadījumos akcīzes nodokļi būtu jāpiemēro ārkārtīgi selektīvi, apliekot ar tiem dažus konkrētus preču veidus, galvenokārt pamatojoties uz to, ka šo preču patēriņš negatīvi ietekmē sabiedrību un ka šo preču pieprasījums parasti būtiski nemainās (tabakas izstrādājumi, alkoholiskie dzērieni u. c.); aicina ierobežojumu gadījumos arī noteikt un aplikt ar nodokli tos uzņēmumus, no kuriem var sagaidīt palielinātus nodokļu ieņēmumus (piemēram, uzņēmumi, kas nodarbojas ar izejvielu ieguvi);
29. uzsver, ka par svarīgu prasību tiešo nodokļu palielināšanai būtu jānosaka neoficiālās ekonomikas sektora iekļaušana oficiālajā ekonomikā un uzņēmējdarbības vides uzlabošana;
30. saistībā ar vispārējo konkurenci nodokļu jomā uzsver, ka jaunattīstības valstis lielāko daļu savu nodokļu ieņēmumu iegūst no kapitāla un tām ir nelielas iespējas iekasēt citus nodokļus; norāda, ka problēma, kas saistīta ar nodokļu ieņēmumu samazināšanos šīs konkurences dēļ, būtu jārisina, paplašinot nodokļu bāzi vai vispār atturoties no šādas konkurences, ja tas ir izdevīgi un ja konkurencē par ārvalstu tiešo ieguldījumu piesaisti ir apdraudēti citi faktori, piemēram, laba pārvaldība, juridiskā noteiktība un izvairīšanās no nacionalizācijas; norāda, ka valstīm ar zemiem ienākumiem ir nepieciešamas spējas efektīvi vienoties ar starptautiskām korporācijām, lai nodrošinātu sev korporāciju peļņas taisnīgu daļu, un atgādina, ka jaunattīstības valstīm būtu jāatstāj pienācīga rīcības brīvība politisko lēmumu pieņemšanai kapitāla kontroles jomā, jo tiesības iekasēt nodokļus un pārdalīt nodokļu ieņēmumus ir viens no svarīgākajiem valstu suverenitātes un leģitimitātes kritērijiem un tādējādi ir labas pārvaldības priekšnoteikums;
31. norāda, ka Francijas valdība ir pasūtījusi pētījumu par politiskiem stimuliem nodokļu uzlikšanai, bet ir nepieciešams šajā jomā darīt vairāk; tādēļ lūdz Komisiju izpētīt, vai atšķirīgas pieejas palīdzības sniegšanai, piemēram, dotācijas nevis aizdevumi, var palīdzēt ierobežot vai novērst palīdzības iespējami negatīvo ietekmi uz ieņēmumu palielināšanu un vai budžeta atbalsts un ar to saistītā publisko izdevumu pārvaldības pārredzamības un efektivitātes uzlabošanās ilgtermiņā palielina pilsoņu gatavību maksāt nodokļus;
32. norāda, ka pārāk maz uzmanības tiek pievērsts tam, kā valdības var izmantot nodokļu politiku, lai samazinātu ienākumu un labklājības nevienlīdzību, mazinot pašreizējās nodokļu saistības atšķirības atkarībā no dzimuma;
33. aicina pievērst lielāku uzmanību neitralitātes, līdztiesības un vienkāršības principu piemērošanai attiecībā uz jaunattīstības valstu nodokļu sistēmām, kas būtu jāsasniedz, izmantojot:
a)
nodokli, ar kuru netiek vēl vairāk samazināti nabadzīgu cilvēku ienākumi, bet kura apmērs pieaug, palielinoties nodokļu maksātāja ienākumiem vai bagātībai;
b)
nodokli, kas neatšķiras atkarībā no nodokļu maksātāja dzimuma, dzimumorientācijas, mājsaimniecības veida, pilsonības vai civilstāvokļa;
c)
skaidru, vienkāršu un pārredzamu nodokļu sistēmu, kuru piemērojot, nav iespējams dažādi un nevēlami interpretēt tiesību aktus nodokļu jomā, lai uz sociālās jomas izdevumu rēķina gūtu milzīgu nodokļu samazinājumu;
d)
vienlīdzīgu attieksmi nodokļu uzlikšanā attiecībā uz patieso peļņu un patiesajiem zaudējumiem no jebkādu ienākumu avota, ar to saprotot, ka ienākumi tiek aplikti ar nodokli, bet zaudējumus atvelk no summas, ko apliek ar nodokli;
e)
nodokļu līmeni, kas ir stingri saistīts ar dažādiem ekonomikas attīstības posmiem;
f)
uzņēmumu ienākuma nodokļa atšķirīgu likmju vienādošanu, aprēķinot ienākuma nodokļa likmes, pamatojoties uz darījumu apmēru, nevis uzņēmējdarbības nozari;
34. uzskata, ka ESAO ir jāizstrādā jaunas vadlīnijas par iekšējo cenu noteikšanu, jo tam ir būtiska nozīme, lai nepieļautu, ka daži starptautiski uzņēmumi peļņu pārskaita uz valstīm ar izdevīgāko nodokļu režīmu, un lai nodrošinātu, ka tie maksā nodokļus tajās valstīs ‐ tostarp jaunattīstības valstīs ‐, kurās peļņa reāli gūta;
35. uzskata, ka zemam un vidējam ienākumu līmenim būtiski ir piemērot zemas likmes nodokļus, pamatojoties uz plašāku nodokļu bāzi un nepieļaujot nekādus nodokļu atbrīvojumus un atvieglojumus, arī ne ieguves rūpniecībai; uzsver, ka ir nepieciešami publiski ieguldījumi projektos, kas labvēlīgi ietekmē vietējo ekonomiku, sociālo jomu un vidi, vienlaikus raugoties, lai tādējādi neveidotos fiskālais dempings;
Pārredzamas, sadarbībā balstītas un taisnīgas starptautiskās nodokļu vides izveide Nepareiza cenu noteikšana
36. uzsver, ka nepareiza tirdzniecības cenu noteikšana ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicina finanšu nelikumīgu aizplūšanu; aicina Komisiju iesaistīties jaunattīstības valstu publiskās ekspertīzes palielināšanā par šādiem jautājumiem un strādāt pie konkrētiem priekšlikumiem, lai nodrošinātu, ka G20, ESAO, ANO un PTO tirdzniecības cenu nepareizas noteikšanas novēršanai apsver izmantot plašāku rādītāju un metožu klāstu, kurā ietilpst ASV izmantotās salīdzināmās peļņas metodes, kas ir izrādījušās lietderīgas, pārbaudot, vai darījumu cenas nav noteiktas nepareizi;
37. aicina rīkoties, lai novērstu nelikumīgas manipulācijas iekšējo cenu noteikšanā un pārskatīt vispārējos nodokļu noteikumus, lai izvērtētu, vai papildus salīdzināmās peļņas metodei nav rodamas citas ‐ daudzsološākas ‐ alternatīvas, ar kurām var efektīvāk atrisināt nepareizas cenu noteikšanas problēmu; uzsver, ka ES, G20 un PTO kopumā savi centieni būtu jāvērš uz pieejām, kuru pamatā ir tā dēvētais nesaistītu uzņēmumu darījuma princips (arm's length principle), kas paredz, ka ar nodokli apliekamiem iekšējiem darījumiem būtu jāpiemēro tādi paši nosacījumi kā darījumiem starp diviem neatkarīgiem uzņēmumiem;
38. mudina Eiropas Savienību G20 un ESAO formātā aizstāvēt principu par automātisku informācijas apmaiņu nodokļu jautājumos kā līdzekli, ar ko ierobežot nelikumīgu finanšu aizplūšanu uz slepenību nodrošinošām jurisdikcijām, kā paredzēts ES direktīvā par uzkrājumu aplikšanu ar nodokļiem;
39. prasa ieviest finanšu darījumu nodokli, no kura gūtie ieņēmumi uzlabotu tirgus darbību, mazinot spekulāciju, palīdzētu finansēt vispārējas nozīmes sabiedriskos labumus, piemēram, attīstību un cīņu pret klimata pārmaiņām, kā arī samazinātu budžeta deficītu; aicina Komisiju ātri veikt priekšizpēti, ņemot vērā vispārējo situāciju attiecīgajā jomā, un vajadzības gadījumā nākt klajā ar konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem;
40. ierosina pārskatīt Kotonū nolīgumu, tajā iekļaujot īpašu noteikumu par labu pārvaldību nodokļu jomā;
41. aicina ES dalībvalstis savās divpusējās palīdzības programmās veikt līdzīgus pasākumus;
Ieguves rūpniecība
42. mudina izstrādāt iniciatīvas, lai veicinātu lielāku pārredzamību attiecībā uz dabas resursu nodevām, tai skaitā, pamatojoties uz ESAO Konvenciju par kukuļdošanas novēršanu un ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu; atzinīgi vērtē Kongo “Konfliktu izrakteņu” likumu un Finanšu regulējuma reformas likuma grozījumus attiecībā uz pārredzamību un aicina Komisiju nākt klajā ar līdzīgu likumdošanas iniciatīvu šajā jomā, nemazinot jaunattīstības valstu valdību atbildību un neradot uzņēmumiem liekus birokrātiskus apgrūtinājumus, ko jau ir kritizējušas ieinteresētās personas jaunattīstības valstīs un kas varētu mazināt produktivitāti;
43. uzsver, ka dabas resursi būtu jāizmanto tā, lai palīdzētu valstij sasniegt plašākus sociālos un ekonomikas mērķus, un tas nozīmē, ka jaunattīstības valstu valdībām, ja tās to vēlas ‐ kopā ar ārvalstu ieinteresētām personām un ekspertiem, ir jāizstrādā redzējums attiecībā uz to, kā resursu nozari iekļaut valsts turpmākajā ekonomikas attīstībā; uzskata, ka dažām valstīm labākais risinājums attiecībā uz bagātīgajiem resursiem ir atlikt to izmantošanu, bet citām valstīm labākais risinājums ir šo resursu ātra ieguve kā iekšzemes ieņēmumu starpposma avots, lai nodrošinātu ieņēmumus izaugsmei nepieciešamiem ieguldījumiem un atrisinātu steidzamas cilvēku vajadzības;
44. norāda, ka jaunattīstības valstīm vajadzētu būt līdzvērtīgām partnerēm, apspriežot un pieņemot jaunas iniciatīvas resursu ieguves nozarē; uzsver, ka jauni pasākumi šajā nozarē būtu jāizstrādā kā vispārināti starptautiski standarti, lai neradītu kārtējo reglamentējuma sadrumstalotību, kas valdību, nodokļu administrācijas iestāžu un starptautisku uzņēmumu skatījumā būtu neproduktīvi;
45. uzsver, ka ar Komisijas priekšlikumiem un nevalstisko organizāciju pārredzamības iniciatīvām ieguves rūpniecības nozarē, piemēram, Dabas resursu hartu, ekvatora principiem un uzņēmuma Critical Resource izstrādātajām pamatnostādnēm ieguldītājiem un uzņēmumiem, faktiski tiek atbalstīta uzņēmējdarbība; tie rada juridisku noteiktību, noturīgas ilgtermiņa partnerības un kalpo kā drošības pasākumi pret atkārtotu nacionalizāciju, sarunu atsākšanu un izraidīšanu; norāda, ka ir arī jārisina problēmas, piemēram, tas, ka uzņēmumiem var nākties atklāt savus komercnoslēpumus, radot sev nelabvēlīgu situāciju konkurences jomā, vai tas, ka daži nolīgumi ar valdībām tiek slēgti, pamatojoties uz informāciju, kas tiek turēta slepenībā;
46. norāda, ka maksa par resursu izmantošanu būtu vienmēr jāuzskata par iekšzemes ieņēmumu palielināšanas pakārtotu veidu; norāda, ka panākumi, kas gūti, apliekot dabas resursus ar nodokli, bieži vien ļauj palielināt tiešos nodokļus, piemēram, uzņēmumu ienākuma nodokļus, un ieņēmumus, kas netiek gūti no nodokļiem, piemēram, lietošanas atlīdzību;
47. norāda, ka daudzām rantjē valstīm, kas gūst labumu no plašo resursu, it īpaši naftas un minerālu, izīrēšanas, nav liela stimula rīkoties pārskatatbildīgi, atsaucīgi vai efektīvi; atkārtoti norāda, ka stingri iestāžu un demokrātiskas kontroles mehānismi ir būtiski svarīgi cīņā pret ekonomisko noziedzību; jo īpaši aicina Komisiju pastiprināt attīstības palīdzību saistībā ar starptautisko uzņēmumu un jaunattīstības valstu nolīgumu par resursu izmantošanas jautājumiem izstrādi;
48. aicina Komisiju un Padomi vairāk iesaistīties ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas īstenošanā, nodrošinot finansējumu un piedaloties tās pārvaldes struktūrā;
49. atgādina, ka finanšu pārskatu kvalitātei ir būtiska nozīme, lai efektīvi cīnītos pret nelikumīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; uzskata, ka ieguves rūpniecības nozarē ir ārkārtīgi svarīgi iesniegt pārskatus par katru valsti atsevišķi, taču atgādina, ka tas būtu izdevīgi ieguldītājiem visās nozarēs, palīdzot veidot vispārēji labu pārvaldību; tādēļ lūdz Komisiju veicināt to, ka Starptautisko grāmatvedības standartu padomes starptautiskajos finanšu pārskatu standartos tiek iekļauta prasība starptautiskajām korporācijām sniegt ieņēmumu un samaksāto nodokļu pārskatus par katru valsti atsevišķi; atgādina, ka šā lūguma pamatā ir nepieciešamība uzlabot starptautisko uzņēmumu sociālo atbildību; aicina Komisiju, veicot grāmatvedības direktīvu reformu, paredzēt tajās pārskatu iesniegšanu par katru valsti atsevišķi;
50. prasa ieviest pienākumu pārrobežu uzņēmumiem sniegt finanšu pārskatu pa valstīm, tostarp par peļņu pirms un pēc nodokļiem, lai uzlabotu pārredzamību un nodokļu administrāciju piekļuvi attiecīgajiem datiem; uzskata ‐ lai nodrošinātu visu nozaru un uzņēmumu vienotu aptvērumu, ES šis princips būtu jāievieš, izmantojot gaidāmo Pārredzamības direktīvas un ES grāmatvedības direktīvu pārskatīšanu, savukārt starptautiskajā līmenī Komisijai būtu ātri jāizdara spiediens uz Starptautisko grāmatvedības standartu padomi, lai tā sagatavotu atbilstošus visaptverošus standartus; atkārtoti aicina Komisiju nākamo sešu mēnešu laikā atskaitīties Parlamentam par sabiedriskās apspriešanas un diskusijas ar Starptautisko grāmatvedības standartu padomi iznākumu;
51. uzsver to, cik svarīgi ir iesniegt pārskatus par katru valsti atsevišķi, un pieprasa pastiprināt sarunas šajā jomā:
a)
valdībām un starptautiskajām struktūrām (tai skaitā G20 un Apvienoto Nāciju Organizācijai) būtu jāatbalsta standarts, ar ko paredz pārskatu iesniegšanu par katru valsti atsevišķi, un oficiāli jāpieprasa Starptautisko grāmatvedības standartu padomei to pieņemt;
b)
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai būtu jāturpina priekšizpēte attiecībā uz pārskatu iesniegšanu par katru valsti atsevišķi un 2011. gadā jāziņo par to G20 un ANO;
c)
tarptautisko grāmatvedības standartu padomei būtu jāpieņem jauns standarts, kurā būtu iekļauta pārskatu sniegšana par katru valsti atsevišķi;
d)
pilsoniskajai sabiedrībai un plašsaziņas līdzekļiem būtu turpmāk jāizmanto informācija, kas tiek atklāta par katru atsevišķu valsti sniegtajos pārskatos, lai pieprasītu atbildību no valdībām un starptautiskiem uzņēmumiem;
Līdzekļu devēju koordinācijas uzlabošana
52. ņem vērā Starptautiskā tirdzniecības centra veiktajā pētījumā gūtos datus, kas liecina, ka nodokļu un attīstības jomā ir nepieciešama lielāka līdzekļu sniedzēju koordinācija; mudina Komisiju uzsākt iniciatīvas šajā jomā un pastiprināt atbalstu daudzpusējām un reģionālām iniciatīvām, piemēram, Āfrikas Nodokļu administrācijas forumam un Amerikas Nodokļu pārvaldības iestāžu centram;
Nodokļu oāžu apkarošanai paredzētās starptautiskās sistēmas uzlabošana
53. uzsver, ka ar parasto oficiālo attīstības palīdzību neizdosies pasaulē izskaust nabadzību, ja G20, ESAO un ES neīstenos tālejošus pasākumus nodokļu oāžu un nelabvēlīgu nodokļu struktūru apkarošanai;
54. konstatē, ka kopš G20 augstākā līmeņa sanāksmes 2009. gada 2. aprīlī ārzonas finanšu centri ir apņēmušies ievērot ESAO standartus pārredzamības un informācijas apmaiņas jomā; tomēr norāda, ka nodokļu oāžu nelabvēlīgās struktūras joprojām pastāv; atkārtoti aicina īstenot pasākumus ārpus ESAO, lai cīnītos pret nodokļu oāzēm, ņemot vērā, ka tām piemīt dažādi trūkumi; šajā sakarībā atkārtoti pauž bažas par to, ka saskaņā ar ESAO starptautiskajiem standartiem informācijas apmaiņu ir paredzēts veikt pēc pieprasījuma, nevis automātiski, kā noteikts direktīvā par uzkrājumu aplikšanu ar nodokļiem; pauž kritiku arī par to, ka ESAO ļauj valdībām izvairīties no iekļaušanas melnajā sarakstā, tām tikai apsolot ievērot informācijas apmaiņas principus, bet nenodrošinot šo principu efektīvu īstenošanu praksē; uzskata arī, ka prasība noslēgt līgumus ar 12 citām valstīm, lai attiecīgo valsti izņemtu no melnā saraksta, ir patvaļīga, jo tā neatsaucas ne uz vienu kvalitatīvu rādītāju, kas ļautu objektīvi novērtēt atbilstību labas pārvaldības praksei;
55. uzsver, ka katru gadu jaunattīstības valstis zaudē līdz pat EUR 800 miljardiem, kas aizplūst uz nodokļu oāzēm vai pazūd nelikumīgās finanšu plūsmās; konstatē, ka finanšu procesa lielāka pārredzamība varētu būt izšķirošs solis virzībā uz nabadzības mazināšanu un ievērojamas bagātības izveidi;
56. uzskata, ka jebkādos apstākļos ir jānotiek automātiskai informācijas apmaiņai; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par administratīvo sadarbību nodokļu jomā, lai paplašinātu dalībvalstu sadarbību, tajā iekļaujot visu veidu nodokļus, atceltu banku noslēpumu un noteiktu automātisku informācijas apmaiņu kā vispārēju nosacījumu;
57. atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis ir parakstījušas Eiropas Padomes un ESAO Konvenciju par savstarpēju administratīvo palīdzību nodokļu jautājumos, un aicina pārējās 17 dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, parakstīt šo konvenciju;
58. aicina ES paātrināt savu darbību attiecīgajā jomā un veikt konkrētus pasākumus, piemēram, sankciju piemērošanu gadījumos, kad notiek nelikumīga izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nelikumīga kapitāla aizplūšana; aicina Padomi ciešā sadarbībā ar ANO Ekspertu komiteju par starptautisko sadarbību nodokļu jautājumos izskatīt iespēju izveidot automātiskas nodokļu informācijas apmaiņas daudzpusēju mehānismu;
59. aicina Komisiju pieņemt stingrākus nodokļu oāžu identificēšanas kritērijus un strādāt pie tā, lai nodokļu informācijas automātiskas apmaiņas jomā tiktu noslēgts starptautiski saistošs daudzpusējs nolīgums, tostarp attiecībā uz trestiem un fondiem, kurā būtu paredzēti pretpasākumi noteikumu neievērošanas gadījumā; aicina Komisiju atbalstīt jaunattīstības valstis cīņā pret nelikumīgu kapitāla aizplūšanu, jo tā ir atzīta par būtisku šķērsli valsts ieņēmumu mobilizēšanai attīstības mērķiem; īpaši vērš Komisijas uzmanību uz Eiropas Parlamenta 2009. gada 24. aprīļa nostāju par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru groza Direktīvu 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem(8), un ieteiktajiem pasākumiem cīņai pret nodokļu oāzēm;
60. pauž bažas par nodokļu nolīgumu nelabvēlīgo ietekmi uz nodokļu ieņēmumu sadalījumu; konstatē, ka metode, ar kuru saskaņā tiesības aplikt ar nodokli tiek piešķirtas, pamatojoties uz dzīvesvietu nevis izcelsmes valsti, veicina nodokļu oāžu izdevīgumu; uzskata, ka nodokļu nolīgumi būtu jāpārskata, izvērtējot to taisnīgumu un paredzot iespēju piešķirt izcelsmes valstij, kurā notiek patiesā darbība, primārās tiesības iekasēt nodokļus;
61. pauž nožēlu, ka G20 vēl nav nācis klajā ar skaidru grafiku un konkrētu sankciju mehānismu, lai efektīvi cīnītos pret nodokļu oāzēm; aicina pieņemt starptautisku konvenciju, kuras mērķis būtu izskaust nelabvēlīgas nodokļu struktūras un kurā būtu paredzētas sankcijas gan jurisdikcijām, kas nevēlas sadarboties, gan finanšu iestādēm, kas izmanto nodokļu oāzes; mudina ES pieņemt pasākumus, kas būtu līdzīgi ASV Nodokļu oāžu ļaunprātīgas darbības pārtraukšanas likumam, un apsvērt iespēju atsaukt banku darbības licenci finanšu iestādēm, kas sadarbojas ar nodokļu oāzēm;
62. uzskata, ka Eiropas Savienībai gan ES, gan starptautiskā līmenī būtu arī jānodrošina konsekvence prudenciālās uzraudzības, nodokļu uzlikšanas un naudas atmazgāšanas novēršanas standartu ievērošanā;
63. prasa starptautiskā līmenī atklāt informāciju par “plēsoņu fondu” struktūrām, lai tās identificētu un aizliegtu to darbību;
64. prasa uz EPN pamata izveidot neatkarīgas kontroles mehānismu, kas ļautu katrā atsevišķā valstī novērtēt to, kāda ir bijusi muitas tarifu atcelšanas neto ietekme nodokļu izteiksmē un kāda virzība ir sasniegta nodokļu reformu jomā; prasa ieviest noteikumu reizi trijos/piecos gados obligāti sniegt visaptverošu pārskatu par katru EPN, paredzot iespēju jebkura nolīguma noteikumus grozīt, lai tie vairāk veicinātu nabadzības izskaušanu, ilgtspējīgu attīstību un reģionālo integrāciju; turklāt pieprasa obligāti pārskatīt to, cik sekmīgi katra valsts īsteno nodokļu reformas vai cik efektīvi tā iekasē nodokļus saskaņā ar ESAO Paraugkonvencijas par nodokļu uzlikšanu ienākumiem un kapitālam jaunāko redakciju;
65. uzsver, ka jaunattīstības valstu nodokļu administrācijas iestādēm, ja tās nav iekļautas attiecīgās valsts finanšu ministrijas struktūrā, ir nepieciešams sadarboties, jo īpaši nodokļu un budžeta politikas jomā, tā, lai neveicinātu sāncensību un skaudību, bet sekmētu labas attiecības un labu pārvaldību nodokļu jautājumos;
66. prasa izveidot vai, ja tādas jau ir izveidotas, uzlabot (daļēji) neatkarīgas ieņēmumu administrācijas iestādes, izstrādājot atbilstīgas pārbaužu un bilanču sistēmas, lai novērstu to, ka nodokļu administrācijas iestādes tiek ļaunprātīgi izmantotas;
67. šajā sakarībā uzsver, ka neatkarīgo ieņēmumu administrācijas iestāžu augstais statuss un vadības autonomija būtu jākompensē ar plurālistiskiem pārvaldes pasākumiem, ar kuriem nodrošina, ka:
a)
neatkarīgajām ieņēmumu iestādēm ir garantēts budžets, kuru valdība nevar grozīt;
b)
to pienākumi un pilnvaras ir paredzētas tiesību aktos un var tikt aizsargātas ar policijas un tiesu iestāžu palīdzību;
c)
par to uzraudzības padomes (kuru plānots izveidot) locekļiem ieceļ dažādus sabiedrības (dažādu ministriju, uzņēmumu un juristu biedrību) pārstāvjus;
d)
uzraudzības padomes locekļus ieceļ amatā uz ilgu un noteiktu laikposmu;
e)
vadības un izpildes personāls ir atbildīgs tikai uzraudzības padomes priekšā;
68. uzskata, ka efektīvas nodokļu sistēmas izveidei jaunattīstības valstīs ir jākļūst par šo valstu finanšu sistēmas pamatu; uzskata, ka ar jauno ES ieguldījumu politiku jaunattīstības valstīs būtu jāpalīdz veidot gan ārvalstu, gan iekšzemes privātiem ieguldījumiem labvēlīga vide un jāpalīdz radīt apstākļi efektīvākai starptautiskajai palīdzībai; atgādina, ka ES ieguldījumu politika jāīsteno, galveno uzmanību pievēršot MVU attīstībai, tostarp ar mikrokredītu starpniecību, un sekmējot novatorismu, publiskās pārvaldes efektivitāti, publiskā un privātā sektora partnerības un tādu zināšanu nodošanu, kas veicina izaugsmi;
o o o
69. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
Piemēram, skatīt Baunsgaard & Keen pētījumu (2005), kas citēts SVF 2005. gada 15. februāra ziņojumā “Tirdzniecības reformu izraisīto seku ieņēmumu jomā risināšana”, kurā SVF secina, ka “daudzām valstīm ar maziem ieņēmumiem un dažām valstīm ar vidējiem uzņēmumiem ir radušās grūtības, cenšoties aizstāt ieņēmumus no tirdzniecības nodokļa ar citiem ieņēmumiem”.
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) trešās daļas III sadaļu un piektās daļas II un V sadaļu,
– ņemot vērā ar LESD 13. pantā minētajām dzīvnieku labturības prasībām saistītos principus,
– ņemot vērā PTO nolīgumus, jo īpaši Lauksaimniecības nolīgumu, kurš sarunu ceļā tika pieņemts daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārtā un stājās spēkā 1995. gada 1. janvārī,
– ņemot vērā no 2001. gada 9. līdz 14. novembrim Dohā notikušajā Ceturtajā ministru konferencē pieņemto deklarāciju, PTO Ģenerālpadomes 2004. gada 1. augustā pieņemto lēmumu un no 2005. gada 13. līdz 18. decembrim Honkongā notikušajā Sestajā ministru konferencē pieņemto deklarāciju,
– ņemot vērā 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO Ministru konferences Honkongā(1),
– ņemot vērā pārstrādātos lauksaimniecības vispārējo pasākumu projektus, kurus PTO lauksaimniecības sarunu vadītājs izplatīja 2008. gada 6. decembrī,
– ņemot vērā 2009. gada 15. maijā starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Komisiju noslēgto saprašanās memorandu par tādu liellopu gaļas importu, kas nav baroti ar dažiem augšanu veicinošiem hormoniem, un par palielinātām muitas nodevām, ko Amerikas Savienotās Valstis piemēro dažiem Eiropas Kopienu produktiem,
– ņemot vērā 2009. gada 15. jūlijā starp Kanādu un Eiropas Savienību panākto savstarpēji saskaņoto risinājumu strīdā “Eiropas Kopienas ‐ pasākumi, kas ietekmē biotehnoloģijas produktu atzīšanu un tirdzniecību”,
– ņemot vērā ES un Latīņamerikas valstu 2009. gada 15. decembrī parafēto nolīgumu, ar ko paredz galīgās vienošanās nosacījumus neizšķirtajos strīdos par ES banānu importēšanas režīmu (Ženēvas nolīgums),
– ņemot vērā 2009. gada 16. decembra rezolūciju par Dohas attīstības programmas perspektīvām pēc PTO Septītās ministru konferences(2),
– ņemot vērā 2009. gada 17. decembrī noslēgtās ES un Marokas sarunas par nolīgumu par liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības un zvejniecības produktiem,
– ņemot vērā 2010. gada 1. martā noslēgtās ES, Peru un Kolumbijas sarunas par daudzpusējā nolīguma parakstīšanu,
– ņemot vērā 2010. gada 18. martā starp Argentīnas Republiku un Eiropas Savienību panākto savstarpēji saskaņoto risinājumu strīdā “Eiropas Kopienas ‐ pasākumi, kas ietekmē biotehnoloģijas produktu atzīšanu un tirdzniecību”,
– ņemot vērā 2010. gada 25. marta rezolūciju par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku ‐ kāda ir pareizā stratēģija?(3),
– ņemot vērā 2010. gada 19. maijā noslēgtās ES un Centrālamerikas sarunas par asociācijas nolīguma tirdzniecisko aspektu,
– ņemot vērā 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par KLP nākotni pēc 2013. gada(4),
– ņemot vērā 2010. gada 6. oktobrī parakstīto brīvās tirdzniecības nolīgumu starp ES un Dienvidkoreju,
– ņemot vērā notiekošās sarunas starp ES un Mercosur par asociācijas nolīguma noslēgšanu,
– ņemot vērā notiekošās sarunas starp ES un Kanādu par visaptveroša ekonomikas un tirdzniecības nolīguma noslēgšanu,
– ņemot vērā notiekošās sarunas starp ES un Indiju par brīvās tirdzniecības nolīguma noslēgšanu,
– ņemot vērā notiekošās sarunas starp ES un Ukrainu par asociācijas nolīguma noslēgšanu,
– ņemot vērā 2009. gada jūnija pētījumu “PTO lauksaimniecības sarunu izvērtējums pēc neveiksmīgajām sarunām 2008. gadā”,
– ņemot vērā Komisijas uzdevumā izstrādāto metodisko materiālu “Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un intelektuālā īpašuma tiesību komercaspekti pēc 10 gadiem. ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu turētāju ceļvedis aizsardzības saņemšanai citās PTO dalībvalstīs”,
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par ārpusbiržas atvasinājumiem, centrālajiem darījumu starpniekiem un darījumu reģistriem (COM (2010)0484),
– ņemot vērā to, ka saskaņā ar 1. pantu priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Pakistānai ievieš ārkārtas autonomās tirdzniecības preferences (COM(2010)0552), Pakistānai noteikta nodokļu liberalizācija,
– ņemot vērā ANO Tūkstošgades attīstības mērķus,
– ņemot vērā LESD 208. pantu,
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Attīstības komitejas atzinumus (A7-0030/2011),
A. tā kā ES joprojām ir lielākā lauksaimniecības preču importētāja pasaulē, pēdējās desmitgades laikā tās importa apjoma vērtība ir gandrīz divkāršojusies un pašlaik ES importa apjoms sasniedz gandrīz 20 % no pasaules importa apjoma;
B. tā kā ES lauksaimniecības preču eksporta apjoms pasaulē samazinās, jo citiem nozīmīgākajiem tirdzniecības partneriem lauksaimniecības jomā ir straujāka izaugsme; tā kā 2007.–2009. gadā 68 % no ES eksporta apjoma veidoja galaprodukti, bet starpprodukti un izstrādājumi attiecīgi veidoja 23 % un 9 % no eksporta apjoma; tā kā pasaules tirgus cenām arī ir zināma loma grūtībās, ar kurām ES saskaras, eksportējot savu produkciju, ņemot vērā, ka visumā cenas ir zemas un Savienībai ir augstākas ražošanas izmaksas;
C. tā kā 2008. gadā bija nepieredzēti augsts ES lauksaimniecības preču tirdzniecības bilances deficīts: EUR 7 miljardi; tā kā ES tirdzniecības bilances deficīts, piemēram, ar Mercosur, kopš 2000. gada ir palielinājies vairāk nekā divas reizes un ES no Mercosur importēto lauksaimniecības preču kopējā vērtība pašlaik ir EUR 19 miljardi, turpretim eksportēto preču kopējā vērtība ir EUR 1 miljards;
D. tā kā ES ir pasaulē lielākā lauksaimniecības preču importētāja no jaunattīstības valstīm un ES importa apjomi pārsniedz ASV, Japānas, Kanādas, Austrālijas un Jaunzēlandes importa apjomus kopā; tā kā vismazāk attīstītajām valstīm paredzētās iniciatīvas “Viss, izņemot ieročus” (EBA), vispārējo preferenču sistēmas (VSP) un ekonomisko partnerības nolīgumu īstenošana ir cēlonis tam, ka aptuveni 71 % ES kopējā importēto lauksaimniecības preču izcelsme ir jaunattīstības valstis;
E. tā kā PTO 2008. gada lauksaimniecības vispārējo pasākumu projekts paredz vēl lielākas ES koncesijas, nekā noteikts ES 2005. gada oktobrī izteiktajā jau tā dāsnajā piedāvājumā;
F. tā kā attīstības politiku saskaņotības programmas piemērošana lauksaimniecības un tirdzniecības jomā ietekmēs arī 1. Tūkstošgades attīstības mērķa (galējas nabadzības un bada izskaušana) un 8. mērķa (globāla partnerība attīstības jomā) sasniegšanu, vienlaikus nodrošinot arī godīgākus tirdzniecības noteikumus un pieeju tirgum;
G. tā kā ES jau ir ievērojami samazinājusi tirdzniecību traucējošo vietējo atbalstu, bet to nav izdarījuši citi nozīmīgākie tirdzniecības partneri, jo īpaši ASV, kas saskaņā ar 2008. gada Lauksaimniecības likumu savus instrumentus ir saglabājusi un dažos gadījumos pat nostiprinājusi;
H. tā kā ES ir vienpusēji būtiski samazinājusi eksporta kompensācijas ‐ kopējās lauksaimniecības politikas budžetā to daļa saruka no 29,5 % 1993. gadā līdz tikai 1,2 % 2009. gadā un to eksportēto lauksaimniecības produktu vērtības īpatsvars, par kuriem maksā eksporta kompensāciju, ir samazinājies no 25 % 1992. gadā līdz tikai 0,9 % 2009. gadā; tā kā daži nozīmīgākie tirdzniecības partneri joprojām lielā mērā izmanto citus eksportu veicinošus pasākumus;
I. tā kā strīdā par “liellopu gaļas hormoniem” ASV turpina piemērot sankcijas Eiropas Savienībai un pat ir paziņojusi, ka ietekmes palielināšanas nolūkā šīs sankcijas tiks cikliski mainītas (pēc “karuseļveida” tiesību aktu principa), lai tās attiektos arī uz citiem ES lauksaimniecības produktiem; tā kā saskaņā ar saprašanās memorandu ES 20 000 tonnām liellopu gaļas piemēro importa tarifa kvotu ar nulles nodokli;
J. tā kā ASV Pasaules Tirdzniecības organizācijā ir apstrīdējusi ES noteikumus par higiēnu un mājputnu tirdzniecību;
K. tā kā ar Kanādu un Argentīnu tika panākts savstarpēji saskaņots risinājums “ĢMO strīdā”; tā kā ASV ir veikusi vispārēju pieprasījumu par pretdarbību;
L. tā kā PTO ekspertu grupas nolēmums par cukuru bija viens no galvenajiem ES 2006. gada cukura reformas virzītājspēkiem un tam joprojām ir būtiska ietekme uz cukura tirdzniecību; tā kā cukura tirgus kopīgā organizācijā tiek ņemtas vērā visas ES tirdzniecības saistības; tā kā trīs gadu laikā ES no otras lielākās cukura eksportētājas ir kļuvusi par otro lielāko cukura neto importētājvalsti galvenokārt tādēļ, lai tas sniegtu labumu jaunattīstības valstīm (vismazāk attīstītajām valstīm un ĀKK valstīm);
M. tā kā ir sasniegti 2006. gada cukura reformas mērķi palielināt konkurētspēju, pazemināt cukura cenas un samazināt cukura ražošanas kvotu par aptuveni 30 %; tā kā šīs reformas dēļ bija jāslēdz 83 no kopumā 189 ražotnēm ES-27 valstīs, tika zaudētas 16 500 tiešās darba vietas lauku rajonos un aptuveni 140 000 lauksaimniekiem bija jāpārtrauc cukurbiešu audzēšana;
N. tā kā pasaules cukura tirgus ir viens no nestabilākajiem lauksaimniecības preču tirgiem un tajā dominē viena valsts ‐ Brazīlija; tā kā ES cukura ražošanas nozare nodrošina stabilu apgādi pasaules tirgū un kvalitatīvu un ilgtspējīgu produktu regulāru iekšējo piegādi Eiropas lietotājiem;
O. tā kā ES, pieņemot prasības, kuru piemērošana jāuzsāk līdz 2010. gada beigām, veicina ilgtspējīgu atjaunojamās enerģijas ražošanu; tā kā ES jau importē vairāk nekā 25 % no tās bioetanola degvielas patēriņa, neiekļaujot bioetanolu, kas importēts maisījumos ar mērķi apiet ievedmuitas nodokļus; tā kā Komisijai saskaņā ar Atjaunojamo energoresursu direktīvas (Direktīva 2009/28/EK(5)) 23. panta 5. punktu ir jāraugās, lai bioetanola vietējā ražošana un imports būtu līdzsvarā;
P. tā kā PVO Pamatkonvencijas par tabakas kontroli Pušu konferences 4. sesija notiks 2010. gada novembrī; tā kā uzsākta sabiedriskā apspriešana par Tabakas produktu direktīvas (Direktīva 2001/37/EK(6)) iespējamu pārskatīšanu; tā kā vairākas PTO dalībvalstis ir ierosinājušas jautājumu par to, vai PTO Nolīgumam par tehniskiem tirdzniecības šķēršļiem ir atbilstīgs Kanādas likumprojekts C-32, kas būtībā paredz aizliegt visus tradicionālos jauktas tabakas izstrādājumus, izņemot tos, kuros izmantota tikai Virdžīnijas tipa tabaka, kas ir vienīgā tabakas šķirne, kura audzēta Kanādā un izmantota Kanādā ražotajos tabakas izstrādājumos;
Q. tā kā ES starptautiskos tirdzniecības nolīgumos ir jāpanāk līdzsvars starp tirgus liberalizāciju un ekonomikas nozarēm un darba ņēmēju un patērētāju tiesībām sniegto aizsardzību;
R. tā kā ES tirdzniecības nolīgumiem ar trešām valstīm galvenokārt ir jāaizsargā grūtībās nonākušās ES nozares, jo īpaši augļu un dārzeņu, lopkopības un labības nozares, kurās ievērojami samazinājušies ienākumi, vienlaikus tām nodrošinot reālas eksporta iespējas;
S. tā kā ES noslēgtie starptautiskie tirdzniecības nolīgumi nedrīkst negatīvi ietekmēt vietējos sīkzemniekus, kas sniedz ievērojamu ieguldījumu savu reģionu uzturdrošībā;
T. tā kā ES, noslēdzot starptautiskus tirdzniecības nolīgumus, ir jācenšas nodrošināt cilvēktiesību un sociālo un vides standartu labāku uzraudzību;
U. tā kā Komisijas apspriesto tirdzniecības nolīgumu noslēgšanai ir vajadzīga Parlamenta piekrišana,
ES lauksaimniecības politikas un kopējās tirdzniecības politikas saskaņotība
1. uzskata, ka ES lauksaimniecības nozarei piemīt skaidra pievienotā vērtība attiecībā uz Eiropas ekonomiku un būtiska nozīme stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, lai risinātu ekonomiskās, sociālās un vides problēmas, ar kurām saskaras ES; uzsver nepieciešamību nodrošināt ES lauksaimniecības, tirdzniecības un attīstības politikas saskaņotību;
2. uzsver, ka ārējās tirdzniecības politika nedrīkst pasliktināt ES spēju uzturēt spēcīgu lauksaimniecības nozari un garantētu nodrošinātību ar pārtiku paaugstinātas tirgus nestabilitātes apstākļos; aicina Komisiju visās struktūrās un jo īpaši PTO aizstāvēt ES lauksaimniecības daudzfunkcionālo lomu, tostarp tās lielo nozīmi nodarbinātības nodrošināšanā un ekonomiskās dzīvotspējas saglabāšanā lauku rajonos, un Eiropas lauksaimniecības pārtikas modeli, kas ir stratēģisks Eiropas ekonomikas elements;
3. nosoda Komisijas pieeju, kas pārāk bieži pieļauj koncesijas lauksaimniecības nozarē, lai rūpniecības ražojumiem un pakalpojumiem nodrošinātu labāku pieeju trešo valstu tirgum; aicina Komisiju pārtraukt vērtēt rūpniecības un pakalpojumu nozares intereses augstāk par lauksaimniecības nozares interesēm;
4. aicina Komisiju ierosināt pieeju, kas nodrošina līdzsvaru starp vietējo ražošanu un importu, ņemot vērā daudzpusējo un divpusējo tirdzniecības sarunu attīstību katrā lauksaimniecības nozares sektorā, kā arī ES vides, sociālos, dzīvnieku labturības un drošības standartus un cilvēktiesību ievērošanu;
5. uzsver, ka Komisijai attiecībā uz lauksaimniecības nozari ir jāveic ietekmes novērtējumi, kuri jāpublisko pirms sarunu sākšanas un ierosinātajiem precizējumiem, ņemot vērā sarunu laikā radušās jaunās nostājas; uzsver nepieciešamību pēc pienācīga un pārredzama apspriežu procesa ar visām ieinteresētajām personām, jo īpaši ar Parlamentu un Komisiju; atgādina, ka Brīvās tirdzniecības nolīgumā starp ES un Dienvidkoreju tika paredzēta vietējā konsultatīvā padome, un norāda, ka tas varētu būt precedents, lai turpmākajos tirdzniecības nolīgumos iesaistītu ieinteresētās puses;
6. uzsver, ka ietekmes novērtējumos ir jāaplūko katras lauksaimniecības preces, piemēram, liellopu gaļas, īpatnības, ņemot vērā tirgus segmentāciju; uzsver faktu, ka iepriekšējos ietekmes novērtējumos ir sniegti vienīgi vispārīgi skaitļi; tādēļ mudina Komisiju sniegt detalizētus ietekmes novērtējumus, ņemot vērā sekas, ko konkrētos tirgus segmentos izraisīs ES lauksaimniecības tirgu atvēršana Mercosur tirdzniecības bloka valstīm;
7. uzskata, ka nedrīkst pieņemt lēmumus par ES tirgus turpmāku atvēršanu lauksaimniecības preču importam, nenodrošinot, ka ES lauksaimniekiem var tikt atlīdzināti attiecīgie zaudējumi;
8. uzsver, ka finansiāla kompensācija nevar atsvērt negatīvo ietekmi, kas rodas, pārtraucot ES lauksaimniecisko ražošanu, kura nodrošina pārtikas nekaitīgumu un kvalitāti un ir nozīmīga ES lauku rajonu labklājības sasniegšanā, kā arī lauku ainavas aizsargāšanā pret zemes pamešanas un iedzīvotāju skaita samazināšanās risku lauku rajonos; tāpēc uzsver nepieciešamību nodrošināt ES lauksaimniekiem vajadzīgos apstākļus, lai viņi turpinātu būt ekonomiski dzīvotspējīgi un saņemtu taisnīgus ienākumus visās dalībvalstīs, kas tādējādi ļautu atdzīvināt lauksaimniecību Eiropā, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas nozīmīgo lomu ES izveidē;
9. atgādina, ka ES ražotājiem ir jāievēro visaugstākie standarti attiecībā uz kvalitāti, produktu higiēnu, ilgtspējīgām ražošanas metodēm, augu veselību, dzīvnieku veselību un labturību, izsekojamību, pesticīdu atlieku kontroli, veterinārajām zālēm un piedevām;
10. pauž nelokāmu pārliecību, ka to trešo valstu produktu ražošanas metodēm, kuri paredzēti eksportam uz ES, Eiropas Savienības patērētājiem ir jāsniedz tādas pašas garantijas attiecībā uz veselību, pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku labturību, ilgtspējīgu attīstību un minimālajiem sociālajiem standartiem, kādas ir prasītas no ES ražotājiem; uzsver, ka tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt, ka ES ražotāji konkurē ar trešām valstīm vienlīdzīgos konkurences apstākļos, un uzstāj uz nepieciešamību pēc stingrākas importa kontroles uz robežām un intensīvākām Pārtikas un veterinārā biroja veiktām ražošanas un tirdzniecības apstākļu pārbaudēm valstīs, kuras eksportē preces uz ES, lai tiktu garantēta ES standartu ievērošana;
11. uzver, ka importētajām precēm ir strikti jāatbilst izcelsmes noteikumiem un trīsstūrveida tirdzniecības novēršanas mehānismiem;
12. mudina Komisiju enerģiski veicināt ES aktīvās intereses lauksaimniecības nozarē un atvieglot ES produktu piekļuvi trešo valstu tirgiem, ņemot vērā ES kvalitatīvo lauksaimniecības pārtikas produktu lielo eksporta un pasaules tirgu stabilizācijas potenciālu; cita starpā uzsver nepieciešamību pastiprināt veicināšanas programmas, norāda, ka šie pasākumi ir saskaņoti ar PTO prasībām un atbilst “zaļās kastes” standartiem;
13. norāda, ka attālākie reģioni ir neatņemama ES daļa un ka tirdzniecības nolīgumi pilnībā attiecas arī uz šiem reģioniem; uzsver, ka zemāki muitas tarifi apdraud attālāko reģionu jutīgo ekonomiku, jo šo reģionu galvenais iztikas avots ir lauksaimniecība un tie ražo produktus, kuri ir līdzīgi citu starpā Latīņamerikas partnervalstu ražotajiem produktiem; norāda, ka saskaņā ar LESD 349. pantu ES politikas virzienus drīkst pielāgot šo reģionu īpašajiem ģeogrāfiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem; attiecīgi aicina Komisiju sarunās ņemt vērā attālāko reģionu īpašo situāciju, lai nodrošinātu, ka to attīstība netiek apdraudēta;
Lauksaimniecība daudzpusējā tirdzniecības sistēmā Dohas attīstības programma (DAP)
14. uzskata, ka sekmīga DAP iznākuma nodrošināšanas nolūkā ES izteica ārkārtīgi devīgu piedāvājumu attiecībā uz lauksaimniecības nozari un šo piedāvājumu nevar palielināt, taču līdz šim tā nav sagaidījusi līdzvērtīgus centienus no citām rūpnieciski attīstītajām valstīm un attīstītākām jaunattīstības valstīm;
15. atgādina, ka 2003. gada KLP reforma un 2008. gada “Veselības pārbaude” liecina par ES reformu saistību nopietnību, paredzot līdzīgus Dohas sarunu kārtas rezultātus, taču joprojām sagaida līdzvērtīgas koncesijas no ES tirdzniecības partneriem;
16. aicina Komisiju strikti ievērot no Padomes saņemtās sarunu pilnvaras, kurās kā rīcības robeža noteikta jaunākā kopējās lauksaimniecības politikas reforma, ja vien Komisija saņem līdzvērtīgas koncesijas no saviem tirdzniecības partneriem; lūdz neiesniegt priekšlikumus, kas varētu iepriekš noteikt lēmumus par kopējās lauksaimniecības politikas nākotni pēc 2013. gada;
17. uzsver ar tirdzniecību nesaistīto jautājumu lomu Dohas attīstības programmā; uzskata, ka lauksaimniecības nozares sarunās tirdzniecības ekonomiskā dimensija ir jālīdzsvaro ar nekomerciālām vērtībām, piemēram, sociālajām vērtībām, vides aizsardzību, cilvēku veselību un dzīvnieku veselību un labturību;
18. pauž nožēlu, ka nav sasniegts progress attiecībā uz vīnu un stipro alkoholisko dzērienu daudzpusējo reģistrāciju, kā arī ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības paplašināšanā attiecībā uz visiem lauksaimniecības produktiem; atgādina, ka šie elementi ir obligāti priekšnosacījumi līdzsvarota iznākuma panākšanai lauksaimniecības sarunās; uzsver, ka daudzpusējā un divpusējā līmenī plašāk jāveicina principi, kas nosaka ES lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku;
19. atgādina, ka ES jau ir ievērojami samazinājusi tirdzniecību traucējošo vietējo atbalstu, un aicina citus tirdzniecības partnerus cieši apņemties rīkoties tāpat;
20. atgādina par saistībām, kuras PTO dalībnieki uzņēmās 2005. gada ministru konferencē Honkongā, ‐ panāktu visu veidu eksporta subsīdiju likvidēšanu, vienlaikus nodrošinot to, ka tiek īstenoti visi līdzvērtīgas iedarbības eksporta pasākumi, jo īpaši attiecībā uz eksporta kredītiem, valsts tirdzniecības uzņēmumiem lauksaimniecības nozarē un pārtikas palīdzības noteikumiem;
21. uzskata, ka muitas tarifu vispārēja samazināšana ir jāizvērtē saistībā ar ES piedāvājumu par vietējo atbalstu un eksporta konkurences pīlāriem, un tai jābūt atkarīgai no iespējas saglabāt īpašo aizsargpasākumu klauzulu, no specifiska atbrīvojuma no tarifu vienkāršošanas disciplīnām un no piemērotas elastības attiecībā uz tarifu samazinājuma aprēķināšanas formulām, kā arī attiecībā uz paaugstināta riska ražojumu apzīmēšanu; uzskata, ka paaugstināta riska ražojumu apzīmēšanai ierosināto mehānismu pārāk lielā mērā ierobežo pienākums panākt ievērojamu tarifu kvotu paplašināšanu;
22. uzsver, ka PTO DAP sarunās ir jāsaglabā vienotas darbības princips; norāda, ka jau labu laiku vērojama tendence sarunās koncentrēties tikai uz noteiktām jomām, tostarp lauksaimniecību, kurā ES ir būtiskas pasīvās intereses, relatīvi mazāku progresu sasniedzot citās sarunu jomās, un tas var kaitēt ES sarunu pozīcijai; turklāt norāda, ka tas apgrūtina šīs kārtas izvērtēšanu kopumā;
23. atkārto, ka jaunattīstības valstīm būtu pamatoti jāļauj īstenot tādu politiku, ar ko rada vietējo pievienoto vērtību;
24. uzsver, ka cenu nepastāvība pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas novērojumiem ir vairojusi nepietiekama uztura problēmas visā pasaulē un ka lielāka lauksaimniecības produktu pasaules tirdzniecības liberalizācija, ko sekmējuši PTO nolīgumi, līdz šim nav devusi iespēju ierobežot bada apdraudējumu pasaulē; uzsver, ka Eiropas Savienībai arī ir pienākums sekmēt pasaules nodrošinātību ar pārtiku;
PTO strīda izšķiršana
25. norāda uz to, ka ar nolīgumu par banānu tirdzniecību ir atrisināts 20 gadus ieildzis tehniski sarežģīts, politiski jutīgs un nozīmīgs PTO strīds un tas ir uzskatāms par nozīmīgu soli uz noteikumiem balstītas daudzpusējas tirdzniecības sistēmas konsolidācijā, un tas vienlaikus varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu to PTO sarunu jautājumu risināšanā, kas saistīti ar tropu produktiem un attiecīgajām preferencēm;
26. aicina Komisiju pārliecināties, ka strīda par “liellopu gaļas hormoniem” atrisinājums ļaus apturēt ES produktiem piemērotās sankcijas, vienlaikus nodrošinot Eiropas Savienībā importētās liellopu gaļas atbilstību ES prasībām;
27. saistībā ar strīdu par “hlorētu mājputnu gaļu” uzskata, ka šādu produktu importēšana Eiropas Savienībā ir pretrunā ES sabiedrības pieprasījumam pēc drošiem produktiem un Eiropas pārtikas modeļa pamatprincipiem;
28. aicina Komisiju aktīvi aizstāvēt ES režīmu ĢMO apstiprināšanai un tirdzniecībai pret PTO iniciatīvām šajā jautājumā;
Lauksaimniecība daudzpusējās, starpreģionu un divpusējās tirdzniecības attiecībās
29. uzskata, ka daudzpusējo sarunu pabeigšana ir prioritārs mērķis, kuru ES vajadzētu censties sasniegt; uzskata, ka divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem ir sekmīgi jāpapildina daudzpusējie procesi, nodrošinot vienlīdzīgus nodarbinātības apstākļus, vienotus vides aizsardzības noteikumus un pārtikas drošības standartus, kuri jau ir spēkā Eiropas Savienībā, un izvairoties atbalstīt tikai ilgtspējīgas attīstības programmas; atgādina, ka ES ir būtiskas un aktīvas intereses lauksaimniecības jomā, jo īpaši attiecībā uz augstas kvalitātes pārstrādes produktiem; uzskata, ka divpusēji tirdzniecības nolīgumi ar svarīgākajiem tirdzniecības partneriem var veiksmīgi sekmēt ES lauksaimniecības un pārtikas nozares eksporta intereses, nodrošinot būtiskus saimnieciskos labumus;
30. aicina ar Eiropas Savienībā importētajām lauksaimniecības precēm sniegt Eiropas patērētājiem tādas pašas garantijas attiecībā uz patērētāju aizsardzību, dzīvnieku labturību, vides aizsardzību un minimālajiem sociālajiem standartiem, kādas sniedz Eiropas ražošanas metodes, un vērš uzmanību uz Parlamenta stingro nostāju šajā jautājumā; aicina Komisiju divpusējos tirdzniecības nolīgumos iekļaut klauzulas, kas trešām valstīm paredz pienākumu ievērot tos pašus sanitāros un fitosanitāros nosacījumus, kurus piemēro Eiropas ražotājiem; uzskata, ka ar šiem nolīgumiem jānodrošina vismaz atbilstība starptautiskajām saistībām un standartiem;
31. uzsver, ka ar nolūku izvairīties no pārmaksāšanas ‐ vispirms divpusējā un pēc tam daudzpusējā līmenī ‐ ir jāatbalsta “viena maka nolīgums”, saskaņā ar kuru divpusējos nolīgumos ietvertās koncesijas būs atkarīgas no Dohas sarunu iznākuma;
32. uzsver, ka ir svarīgi stingri piemērot preferenciālas izcelsmes noteikumus; aicina pārskatīt visas tirdzniecības preferences, ko Eiropas Savienība piešķīrusi tām jaunajām tirgus ekonomikas valstīm, kuras ietilpst G-20 valstu grupā;
33. uzskata, ka ir jānosaka robežas, lai lauksaimniecības pārtikas nozarē nepieļautu nelikumīgu praksi, piemēram, trīsstūrveida tirdzniecību, kad valsts eksportē savu produkciju uz ES, izmantojot ES tirgus pieejas preferences, un tad produktus savām vajadzībām importē no citām valstīm; uzskata ‐ lai nepieļautu šādus pārkāpumus, tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm ES sniegtās ES tirgus pieejas koncesijas nedrīkst pārsniegt attiecīgo valstu pašreizējo ražošanas un eksporta apjomu;
34. aicina Komisiju aktīvi atbalstīt ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu iekļaušanu Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumā (ACTA); pauž nožēlu, ka nesen noslēgtās vai vēl notiekošās tirdzniecības sarunās mūsu tirdzniecības partneriem jāaizsargā tikai dažas ES ģeogrāfiskās izcelsmes norādes; norāda, ka saskaņā ar stratēģiju “Globālā Eiropa” divpusējos nolīgumos ar PTO noteikumiem ir jānodrošina lielāka starptautiskā aizsardzība ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm; uzsver nepieciešamību pēc pienācīga un pārredzama apspriežu procesa ar visām ieinteresētajām personām, jo īpaši ar Parlamentu un Komisiju;
35. atgādina, ka Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Dienvidkoreju ļāva panākt daudzu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu atzīšanu; aicina pielikt turpmākus pūliņus, lai to nodrošinātu nākamajos tirdzniecības nolīgumos; norāda, ka ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība un atzīšana ir potenciāli ļoti vērtīga ES lauksaimniecības pārtikas nozarei;
36. norāda, ka saskaņā ar Komisijas informāciju ES un Dienvidkorejas brīvās tirdzniecības nolīgums samazinās ES eksportētāju nodokļu slogu par EUR 380 miljoniem gadā, atceļot nodokļus 99 % ES lauksaimniecības produktu eksporta;
37. aicina Komisiju nodrošināt, ka tirdzniecības nolīgumi nekaitē ES sistēmai attiecībā uz augļu un dārzeņu iekļuves cenām, vienlaikus saglabājot pašreizējos importa režīmus; tomēr mudina Komisiju veikt vajadzīgās izmaiņas, lai pēc iespējas drīzāk uzlabotu sistēmas darbību;
38. īpaši uzsver, ka problēmas rada sarežģītā iekļuves cenu sistēma, kuru piemēro no Marokas importētajiem tomātiem; tāpēc aicina Komisiju nekavējoties veikt attiecīgās izmaiņas;
39. pauž lielas bažas par ES un Marokas nolīgumu; uzsver ‐ lai arī Eiropas tirgi ir gandrīz pilnīgi atvērti no Marokas importētajiem produktiem, noteiktiem ES eksportētajiem lauksaimniecības produktiem, tostarp tādiem svarīgiem produktiem kā sēklaugļiem, joprojām piemēro kvotas;
40. pauž nožēlu, ka sarunās par lauksaimniecības sadaļu asociācijas nolīgumā ar Maroku netika dotas garantijas, ka tiks ievērotas preferenciālās importa kvotas vai Marokas eksportam piemērojamās iekļuves cenas;
41. aicina Komisiju pildīt tās saistības attiecībā uz ES cukura nozari un divpusējās un daudzpusējās tirdzniecības sarunās izbeigt piemērot cukuram sistemātiskas koncesijas; šajā kontekstā norāda uz iniciatīvām cukura nozarē, kura ir palielinājusi savu konkurētspēju, vienlaikus uzlabojot vides ilgtspējības rādītājus un sniedzot ieguldījumu ES attīstības programmā ‐ piešķirot preferences ĀKK valstīm un vismazāk attīstītajām valstīm;
42. norāda, ka trešām valstīm (piemēram, Latīņamerikas valstīm un Ukrainai) nodrošinātās papildu divpusējās koncesijas pieejai ES cukura tirgum destabilizēs ES cukura tirgu un izraisīs preferences samazinājumu vismazāk attīstītajām valstīm un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm; pauž lielas bažas par to, ka, piešķirot šādas koncesijas neto importētājvalstīm, tiks sekmēti apmaiņas mehānismi; aicina Komisiju arī turpmāk divpusējās sarunās neietvert jautājumu par cukuru un no cukura atvasinātiem produktiem, tostarp etanolu;
43. aicina Komisiju nodrošināties pret etanola ievedmuitas nodokļu apiešanu, jo pašlaik Eiropas Savienībā maisījumu veidā tiek ievests arvien lielāks daudzums etanola ar ļoti zemu ievedmuitas nodokli;
44. aicina Komisiju nodrošināt, ka ES noslēgtie brīvās tirdzniecības nolīgumi ar valstīm, kurām ir ievērojamas lauksaimniecības ražošanas un eksporta spējas, piemēram, Mercosur, paredz simetriskas tarifu koncesijas;
45. norāda uz sarunu atsākšanu par ES un Mercosur asociācijas nolīgumu ‐ tas ir ārkārtīgi svarīgs nolīgums, kas skartu 700 miljonus cilvēku un būtu pasaulē visvērienīgākais divu reģionu nolīgums, ‐ un tāpēc uzsver, ka Eiropas Parlaments būtu cieši jāiesaista visos sarunu posmos;
46. uzskata par nepieņemamu to, ka Komisija atsāka sarunas ar Mercosur, nepadarot atklāti pieejamu detalizētu ietekmes novērtējumu un neiesaistoties atbilstīgās politiskajās debatēs ar Padomi un Parlamentu; aicina veikt un apspriest pētījumu par šo sarunu ietekmi uz Eiropas lauksaimniecības nozarēm un reģioniem, pirms ES un Mercosur ir apmainījušies ar jebkādiem tarifu priekšlikumiem; norāda, ka, ņemot vērā sarunu ietekmi uz lauksaimniecību, ir noteikti jāizveido saikne ar Dohas sarunu kārtu; attiecīgi aicina Komisiju nenoslēgt sarunas ar Mercosur, kamēr nav pabeigta PTO sarunu kārta, kā to paredz tās sarunu pilnvaras; aicina Komisiju pienācīgi informēt Padomi un Parlamentu par to, kā norit sarunas ar Mercosur, un turpmāk informēt Padomi un Parlamentu pirms šādu sarunu uzsākšanas;
47. pauž lielas bažas par iespējamā asociācijas nolīguma ar Mercosur ietekmi uz visu ES lauksaimniecības nozari, ņemot vērā to, ka Mercosur 2006. gada martā izteica pieprasījumu pēc vēl plašākas pieejas ES lauksaimniecības tirgum, nekā ES piedāvāja 2004. gadā; tādēļ uzskata, ka ir jāpārskata koncesijas, lai šādā veidā aizsargātu mūsu lauksaimnieku intereses;
48. uzskata, ka ES un Mercosur sarunās, kas norit ar Padomes 1999. gadā piešķirtajām pilnvarām, nav ņemta vērā jauno dalībvalstu nostāja;
49. norāda, ka lauksaimniecības uzņēmumiem Mercosur valstīs ir krietni zemākas ražošanas izmaksas, tostarp izmaksas par zemi, darbaspēku un citas kapitāla izmaksas, un Mercosur ražotājiem nav jāievēro tādi paši standarti kā ES ražotājiem attiecībā uz vidi, dzīvnieku labturību, pārtikas nekaitīgumu un fitosanitārajiem pasākumiem; uzsver, ka ir jāpanāk līdzsvarots un abām pusēm pieņemams risinājums, nodrošinot to, ka sarunās pilnībā ņem vērā sekas un ietekmi, jo īpaši uz vides un sociālajām problēmām; aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par šāda nolīguma ietekmi uz lauksaimniecības sektoru;
50. uzskata, ka tirgus integrācijas līmenis Mercosur muitas savienībā pašlaik ir pārāk zems, lai nodrošinātu importēto preču adekvātu apriti reģionā; uzskata, ka nolīgums nesniegs reālu ieguvumu, ja nebūs noteikumu, kas nodrošina preču pilnīgu un efektīvu apriti Mercosur zonā;
51. pauž nožēlu, ka Komisija piešķīrusi tarifu koncesijas valstīm, kas uz ES eksportē banānus; aicina pārskatīt atbalstu, kuru Eiropas ražotāji saņem saskaņā ar attālākajiem reģioniem paredzētajām atbalsta programmām (POSEI), lai šiem ražotājiem kompensētu sekas, ko tarifu samazināšana radīs cenām ES tirgū; uzskata, ka līdzīgās tirdzniecības sarunās nākotnē ir jāņem vērā Kopienas ražotāju un ĀKK ražotāju intereses, lai šīs nozares, kurās ir daudz darba vietu, netiktu vājinātas;
52. uzsver, ka vairākos Pārtikas un veterinārā biroja ziņojumos ir norādīts, ka no Brazīlijas importētā liellopu gaļa joprojām neatbilst ES ražotāju un patērētāju standartiem attiecībā uz pārtikas drošību, dzīvnieku identifikāciju un izsekojamību, dzīvnieku veselību un slimību kontroli;
53. mudina Komisiju iepazīties ar Brazīlijas Valsts veselības uzraudzības aģentūras (Anvisa) publicētajiem ziņojumiem par Brazīlijā plaši izmantotajiem pesticīdiem, kas aizliegti ES un lielākajā daļā pasaules valstu, norādot, ka šie ziņojumi liecina par šīs prakses izraisītu būtisku veselības apdraudējumu;
54. pauž lielas bažas par Argentīnas īstenoto politiku, kas ir pretrunā PTO noteiktajām saistībām attiecībā uz aizliegumu importēt tādus pārtikas produktus, kas rada konkurenci vietējiem ražojumiem; norāda, ka šie pasākumi ir Argentīnas neautomātiskās importēšanas licencēšanas sistēmas prioritātes un šī sistēma jau rada negatīvu ietekmi uz ES eksporta apjomiem; aicina Komisiju darīt visu nepieciešamo, lai efektīvi pārtrauktu pasākumus, kas vērsti pret ES un Mercosur nolīguma noslēgšanu;
55. pauž bažas par koncesijām Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumos attiecībā uz augļiem un dārzeņiem; šajā sakarībā paliek pie nostājas, ka Savienības lauksaimniecības preču tirdzniecības liberalizācijā ar Vidusjūras reģiona valstīm joprojām ir jāvadās pēc principa par Vidusjūras reģiona dienvidu un ziemeļu valstu veģetācijas sezonu savstarpējo papildināmību;
56. uzsver, ka, lai arī tabakas izstrādājumiem ir jāpiemēro stingrs regulējums, Eiropas Savienības un starptautiskajos noteikumos par tabakas izstrādājumu sastāvdaļām ir jāizmanto proporcionāla, uz risku balstīta pieeja, kurā ņemti vērā zinātniski atzinumi; brīdina par jebkādas sastāvdaļas zinātniski nepamatotu aizliegumu, kas būtībā novestu pie Eiropas tradicionālo jauktas tabakas izstrādājumu aizlieguma, kurš radītu smagas sociālekonomiskas sekas ES tabakas (Austrumu un Bērlija tipa) audzētājiem, nesniedzot labumu sabiedrības veselībai;
57. aicina Komisiju sarunās par ES tirdzniecības nolīgumiem, tostarp ar Kanādu un Ukrainu, ņemt vērā ES iedzīvotāju intereses, saglabāt atklātību un regulāri informēt Parlamentu par sarunu attīstību; pauž nožēlu, ka Komisija vēl nav informējusi Parlamentu par to, kā norit sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu starp ES un Kanādu, lai arī tās tika uzsāktas 2009. gada oktobrī; aicina Komisiju detalizēti informēt Parlamentu un attiecīgās atbildīgās komitejas par katru turpmāko sarunu kārtu; turklāt pauž bažas, ka Komisija sarunās varētu piekrist koncesijām, jo īpaši attiecībā uz tirgu atvēršanu, ĢMO, pienu, intelektuālā īpašuma aizsardzību un izcelsmes norādēm, un aicina Komisiju nepiešķirt tādas koncesijas, kuras varētu negatīvi ietekmēt Eiropas lauksaimniecību;
58. pauž bažas par labības koncesiju izredzēm sarunās ar Ukrainu, ņemot vērā to, ka Ukrainas ražošana ir ļoti konkurētspējīga un ka Ukraina jau tagad ir galvenais to graudu kvotu izmantotājs (kvieši un mieži), kuras ar samazinātiem tarifiem piedāvā trešām valstīm; tāpēc aicina Komisiju ierobežot savu piedāvājumu šajā jomā;
59. atkārtoti atzīmē, ka lauksaimniecības preču tirdzniecība ir ļoti svarīga jaunattīstības valstu ekonomikas attīstības sekmēšanai un nabadzības novēršanai; aicina ES palīdzēt ĀKK valstīm pielāgoties aizvien lielākai pasaules mēroga konkurencei;
60. aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā šo rezolūciju, izstrādājot un īstenojot turpmāko tirdzniecības stratēģiju;
o o o
61. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
Eiropas Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūcija par ieilgušās olbaltumvielu deficīta problēmas iespējamiem risinājumiem Eiropas Savienībā (2010/2111(INI))
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 18. novembra paziņojumu “KLP 2020. gada perspektīvā: Kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas” (COM(2010)0672),
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. jūlija paziņojumu “Otrā TSE ceļa karte. Stratēģijas dokuments attiecībā uz transmisīvo sūkļveida encefalopātiju 2010.–2015. gadam.” (COM(2010)0384),
– ņemot vērā Padomes 1993. gada 8. jūnija Lēmumu 93/355/EEK(1) par Eiropas Ekonomikas kopienas un Amerikas Savienoto Valstu saprašanās memoranda noslēgšanu attiecībā uz dažu eļļas augu sēklām GATT ietvaros, ar kuru apstiprināja Blair House nolīgumu, kurā noteikts eļļas augu un proteīnaugu ražošanas maksimālais apjoms Eiropas Savienībā, un īpašiem tarifiem šādiem kultūraugiem,
– ņemot vērā LMC International sagatavoto ziņojumu “Novērtējums par saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku piemērotajiem pasākumiem proteīnaugu nozarē”, kas 2009. gada novembrī iesniegts Komisijai(2),
– ņemot vērā Padomes Regulu (EEK) Nr. 1431/82(3) un Regulu (EK) Nr. 1251/ 1999(4), ar kurām noteikti īpaši pasākumi proteīnaugu nozarē un ieviesta maksimālā garantētā platība, Padomes Regulu (EK) Nr. 1782/ 2003(5) un Padomes Regulas (EK) Nr. 73/2009 76. līdz 78. pantu(6), kur paredzēts pakāpeniski atteikties no īpaša atbalsta proteīnaugu nozarei, kā arī Komisijas Regulu (EK) Nr. 1121/2009(7), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz piemaksu par proteīnaugiem,
– ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 767/2009(8) par barības laišanu tirgū un lietošanu,
– ņemot vērā Padomes Regulas (EK) Nr. 73/2009 68. pantu, ar kuru dalībvalstīm atļauts sniegt atbalstu proteīnaugu nozarei savā teritorijā un ko, piemēram, izmantojusi Francija, Spānija, Polija un Somija,
– ņemot vērā Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta 2007. gada pētījumu “Neatļautu ĢMO ietekme uz lopbarības importu un lopkopību Eiropas Savienībā”,
– ņemot vērā ieteikumus attiecībā uz pētniecības un vietējo zināšanu nozīmi, cita starpā proteīnpākšaugu nozīmi, kas iekļauti Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautiskajā novērtējuma (IAASTD) ziņojumā par pasaules apgādi ar pārtiku, kuru veikusi ANO Attīstības programma, Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO) un Pasaules Banka,
– ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas pieprasītos pētījumus, ar kuriem iepazīstināja 2010. gada 11. oktobrī notikušajā darbseminārā,
– ņemot vērā 2008. gada 12. marta rezolūciju par ilgtspējīgu lauksaimniecību un biogāzi ‐ nepieciešamība pārskatīt ES tiesību aktus(9),
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0026/2011),
Galvenie fakti par olbaltumvielu deficītu ‐ piedāvājums, pieprasījums un starptautiskā tirdzniecība
A. tā kā kopējās proteīnaugu platības Eiropas Savienībā pašlaik aizņem tikai 3 % no visas aramzemes un šī nozare nodrošina tikai 30 % proteīnaugu, ko patērē Eiropas Savienībā kā dzīvnieku barību, pēdējā desmitgadē pastāvot deficīta palielināšanās tendencei;
B. tā kā dažās dalībvalstīs lielas aramzemes platības gadu no gada stāv atmatā un tādējādi netiek izmantots to ražošanas potenciāls;
C. tā kā vēsturiski šis ievērojamais proteīnaugu produkcijas deficīts, no vienas puses, ir izskaidrojams ar jau agrāk, jo īpaši ar ASV, noslēgtajiem starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem, kas ļāva Eiropas Savienībai aizsargāt savu graudaugu ražošanu, bet vienlaikus arī ļāva Eiropas Savienībā bez muitas nodokļa ievest proteīnaugus un eļļas augu sēklas (GATT un 1992. gada Blair House nolīgums); tā kā tas bija saistīts ar proteīnaugu audzēšanas efektivitātes ievērojamu uzlabošanos un jaunu tehnisko paņēmienu izmantošanu ārpus ES, tādējādi radot neizdevīgus konkurences apstākļus ES lauksaimniekiem, kuri uzskatīja, ka proteīnaugu audzēšana viņiem nav ekonomiski izdevīga;
D. tā kā 70 % (42 milj. tonnu 2009. gadā) proteīnaugu, jo īpaši sojas miltu, ieved galvenokārt no Brazīlijas, Argentīnas un ASV un tā kā ap 60 % šo ievedumu (26 milj. tonnu) ir augu eļļas ražošanas blakusprodukti un tos izmanto kā rupja maluma miltus, lielākoties sojas rupja maluma miltus, dzīvnieku barībai;
E. tā kā mazā saražotā daudzuma dēļ Eiropas pārtikas maisījumu rūpniecībā katru gadu izmanto tikai 2 milj. tonnu proteīnaugu, lai gan aplēses rāda, ka tā varētu izmantot gandrīz 20 milj. tonnu gadā;
F. tā kā šis imports ir pielīdzināms 20 milj. hektāru zemes, kuru apstrādā ārpus ES, jeb vairāk nekā 10 % ES aramzemes un uz šo produkciju neattiecas tādi paši normatīvie ierobežojumi vides, veselības un ĢMO jomā, kas attiecas uz ES produkciju;
G. tā kā Dienvidamerikas piegādātājiem tagad ir jauni pircēji, piemēram, Ķīnā, kam nav tik augstas prasības kā Eiropas Savienībai attiecībā uz ražošanas apstākļiem, un viņu piegādes stratēģija ir visai necaurredzama, tas var ar laiku vājināt tirgu stabilitāti un ES piegādes ķēdi;
H. tā kā ES lopkopības nozare ir neaizsargāta pret cenu svārstībām un tirdzniecības traucējumiem un tā ir atkarīga no kvalitatīvu olbaltumvielu importa par pieņemamu cenu; tā kā šīs nozares konkurētspēju ierobežo papildu izmaksas saistībā ar olbaltumvielu importu lopbarībai, jo Eiropas Savienībā nav tehniski atrisināts jautājums par absolūtās neiecietības politiku attiecībā uz neatļautu ĢMO klātbūtni nelielā daudzumā;
I. tā kā nepietiekams sojas pupu un kukurūzas ievedums rada papildu izmaksas ES lopkopības un lopbarības nozarē un apdraud vietējo gaļas ražotāju ekonomisko dzīvotspēju;
J. tā kā Eiropas Savienībā ražoto lopbarības pākšaugu (sējas lucerna, āboliņš, esparsetes) un sēklaugu (zirņi, soja, lupīnas, pupas, vīķi u. c.) nelielā īpatsvara dēļ proteīnaugiem veltīto pētniecības programmu skaits ES ir samazinājies no 50 (1980. gadā) līdz 15 (2010. gadā) un apmācība un vietējās proteīnaugu audzēšanas praktiskās pieredzes apgūšana ir atstāta novārtā, par ko liecina zemais inovāciju un reģionāli pielāgoto sēklu audzēšanas līmenis Eiropas Savienībā;
K. tā kā ES ir ļoti atkarīga no sojas pupu un kukurūzas importa no trešām valstīm un šo ražojumu piegādes pārtraukšana, ja tie nelielā daudzumā satur neatļautus ĢMO, rada lielus zaudējumus Eiropas lopbarības ražotājiem;
L. tā kā pētniecības politika var gūt panākumus tikai tad, ja to ņem vērā vidējā termiņa un ilgtermiņa saistībās, kas pašlaik nenotiek attiecībā uz proteīnaugiem;
M. tā kā lauksaimniekiem var zust ilgtspējīgas praktiskās iemaņas, kas ļauj apvienot kultūraugu un lopu audzēšanu, izmantojot līdzsvarotu augseku un zālaugu platību pienācīgu lietošanu, un tā kā turklāt vietējo proteīnaugu kvalitāte nenodrošina vajadzīgo barības maisījumu kvalitāti dažādās dzīvnieku audzēšanas nozarēs;
N. tā kā proteīnaugi kļūs par pastāvīgu augseku sistēmas elementu tikai tad, ja tuvākajā laikā palielināsies ieņēmumi no šo augu audzēšanas, piemēram, izmantojot īpašu atbalstu KLP ietvaros;
Galvenās olbaltumvielu deficīta samazināšanas priekšrocības
O. tā kā, līdzsvarojot graudaugu, proteīnaugu un eļļas augu piedāvājumu un patēriņu Eiropas Savienībā, varētu radīt ievērojamu saimniecisku labumu lauksaimniekiem un pārtikas un dzīvnieku barības ražotājiem, kā arī uzlabot veselīgas un kvalitatīvas pārtikas daudzveidību patērētājiem, ja gaidāmās KLP reformas politiskajās pamatnostādnēs pilnībā ņems vērā Komisijas paziņojumā iezīmētās problēmas;
P. tā kā ir jāizmanto visas iespējas, ko rada dažādi veicināšanas pasākumi, lai sekmētu graudaugu, proteīnaugu un eļļas augu lietošanu uzturā, un jānodrošina papildu aizsardzība, izmantojot lauksaimniecības produktu kvalitātes shēmu vietējo vai tradicionālo ražojumu aizsardzībai, tādējādi palīdzot saglabāt vietējos vai reģionālos pārtikas produktus, kuri izgatavoti no šiem izstrādājumiem;
Q. tā kā, runājot par klimata pārmaiņām, proteīnaugu audzēšana var ievērojami samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, proti, augiem uzņemot un saistot augsnes slāpekli (līdz 100 kg N/ha mēnesī) un tādējādi samazinot sintētisko slāpekļa mēslojumu izmantošanu, kas satur slāpekļa(I) oksīdu, kura spējas radīt siltumefektu ir 310 reizes lielākas nekā oglekļa dioksīdam;
R. tā kā ar ES programmas “GL-pro” palīdzību ir pierādīts, ka proteīnaugu izmantošana augsekā ik pēc četriem gadiem ievērojami samazina CO2 emisiju (aptuveni par 10 %–15 %) un kavē ozona veidošanos;
S. tā kā attiecībā uz augsnes auglību, pieaugot uz aramzemes audzētu proteīnaugu procentuālajam īpatsvaram un izmantojot plašākas augseku sistēmas, līdzsvarojas barības vielu uzkrāšana, aizkavējas augsnes acidifikācija, uzlabojas izturība pret slimībām un augsnes struktūra (cita starpā uzlabojas augsnes apstrādes energoatdeve), samazinās herbicīdu lietošana un palielinās bioloģiskā daudzveidība, kas veicina apputeksnēšanu;
T. tā kā augsekā iesaistīto kultūraugu skaits ir faktors, kas samazina saslimšanas varbūtību un nezāļu izplatīšanos, līdz ar to samazinot vajadzību pēc augu aizsardzības līdzekļiem, un tā kā, pieaugot uz aramzemes audzētu proteīnaugu procentuālajam īpatsvaram un izmantojot plašāku augsekas sistēmu, enerģijas patēriņš var samazināties par 10 %;
U. tā kā attiecībā uz ūdens apsaimniekošanu, jo īpaši tā izmantošanu, ražojot dzīvnieku barību no pākšaugiem, piemēram, noteikta sastāva zālaugu un āboliņa maisījumus vai graudaugu un proteīnaugu maisījumus, pastāvīga augsnes apsēšana var ievērojami samazināt barības vielu, jo īpaši nitrātu un fosfātu, nonākšanu gruntsūdeņos;
V. tā kā attiecībā uz lauksaimniecības bioloģisko daudzveidību tādu Eiropas klimatiskajiem apstākļiem piemērotu proteīnaugu plašāka audzēšana kā pupas un pupiņas, soja, zirņi, lēcas, lupīnas, aunazirņi, sējas lucerna/ zilā lucerna,, āboliņš, Phacelia spp., ragainie vanagnadziņi un esparsetes ievērojami nostiprinās un uzlabos ražošanas sistēmas daudzveidību;
W. tā kā attiecībā uz proteīnaugu ražošanu un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku pasaulē ir jāuzlabo līdzsvars starp kultūraugu un dzīvnieku olbaltumvielu ražošanu, jo īpaši ņemot vērā energoresursu, ūdens un ārējo resursu daudzumu, ko pašlaik patērē intensīvajā dzīvnieku olbaltumvielu ražošanā atšķirībā no proteīnaugu ražošanas lietošanai uzturā, un galveno uzsvaru vienmēr liekot uz pārtikas produktu līdzsvaru pasaulē;
X. tā kā olbaltumvielu deficītu Eiropas Savienībā ietekmē ES politika dažādās jomās un tā kā Komisijai turklāt ir jāanalizē jautājumi saistībā ar ĢMO ražošanu ES teritorijā un ārpus tās un biodegvielas pilnveidošanu, kā arī jāizvērtē vispārējais aizliegums izmantot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas lopbarībā;
Y. tā kā vietējo barības maisījumu kvalitāti papildus tam, ka izmanto pašmāju proteīnaugus, vēl vairāk var uzlabot, izmantojot eļļas augu, piemēram, sojas, saulespuķu un rapšu, blakusproduktus;
Z. tā kā pākšaugu vai sēklaugu izmantošana barībā ievesto proteīnaugu ‐ galvenokārt sojas raušu ‐ vietā var ievērojami izmainīt dzīvnieku audzēšanas metodes un tādējādi palīdzēt uzlabot lauksaimniecības ražojumu kvalitāti (pāreja no standartražojumiem un sertificētiem ražojumiem ar citu specifikāciju) un ražotāju ieņēmumus;
AA. tā kā aizliegumu izmantot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas dzīvnieku barībā ieviesa tūlīt pēc GSE izraisītās krīzes, lai novērstu inficēšanos ar transmisīvo sūkļveida encefalopātiju; tā kā šo aizliegumu drīkst atcelt, tikai pamatojoties uz zinātniskiem atzinumiem un veicot pienācīgus piesardzības un kontroles pasākumus; tā kā, ievērojot minētos nosacījumus, vajadzētu apsvērt iespēju izmantot pārstrādātas dzīvnieku olbaltumvielas no lopkautuvju subproduktiem tādu dzīvnieku barošanai, kas nav atgremotāji (cūkas un mājputni), ja šīs barības sastāvdaļas ir iegūtas no gaļas, kura atļauta lietošanai uzturā, un pilnībā ievēro un kontrolē aizliegumu izmantot pārstrādātus produktus vienas sugas ietvaros, kā arī nepieļauj piespiedu kanibālismu;
Galvenie apsvērumi saistībā ar Komisijas paziņojumu ‐ gatavošanās ieteikumu un pieprasījumu izstrādei
AB. tā kā Komisijas 2010. gada 17. novembra paziņojumā ir skaidri uzsvērta vajadzība veicināt proteīnaugu ražošanu, izmantojot integrētāku augsekas sistēmu;
AC. tā kā vairākos PLO, Komisijas un dalībvalstu kompetento iestāžu veiktajos pētījumos ir norādīts, ka uzlabota proteīnaugu izmantošana ES lauksaimniecībā var labāk nodrošināt dzīvnieku barības piedāvājumu, piemēram, izmantojot pasākumus agrovides jomā;
AD. tā kā ir vairākas nozares, kurās lauksaimniekiem ir izdevīgi audzēt proteīnaugus ‐ tas attiecas uz dzīvnieku barības ražošanu lauku saimniecībās, izmantojot jauktos kultūraugus, piemēram, graudaugus un pupas un pupiņas, olbaltumvielu ražošanu lietošanai uzturā un jebkādu citu ilgtspējīgu lauksaimniecības produktu ražošanu;
AE. tā kā pašlaik dalībvalstis var sniegt īpašu atbalstu proteīnaugu audzētājiem, piedaloties agrovides programmās un veicot “68. pantā paredzētos pasākumus”, lai uzlabotu ražošanas sistēmu un pārtikas kvalitāti;
AF. tā kā līdzās graudaugu un kukurūzas audzēšanai barības un enerģijas ražošanai ir jānodrošina lielāks labums agrovidei, izmantojot plašākas augsekas sistēmas, jauktu kultūraugu audzēšanu lauku saimniecībās, kā arī zālaugu un āboliņa maisījumus, jo pākšaugu izmantošana augsekas sistēmā ļauj novērst slimības un uzlabot augsni, tā atstāj labvēlīgu ietekmi uz apputeksnētāju populāciju un var pasargāt pret klimata pārmaiņām;
AG. tā kā, pieaugot graudaugu ražai Viduseiropā, visā Eiropā atbrīvosies aramzeme un būs iespējams visā Eiropas teritorijā izmantot papildu platības dažādu augu, jo īpaši proteīnaugu, audzēšanai;
AH. tā kā nesen piedzīvotās lauksaimniecības ražojumu cenu svārstības raisa lielas bažas par Eiropas lopkopības nozares konkurētspēju un tās atkarību no proteīnaugu importa; tā kā ES ir vajadzīgs patiesi stratēģisks attīstības plāns attiecībā uz augu olbaltumvielām un to īpašo nozīmi, risinot jaunās KLP problēmas (klimata pārmaiņas, labāka dabas resursu pārvaldība); tā kā olbaltumvielu deficītu var samazināt tikai tad, ja tiks ievērojami uzlabota pētniecība un selekcija, kā arī tiks veikti pasākumi, lai pilnveidotu vajadzīgo infrastruktūru proteīnaugu audzēšanai, glabāšanai un pārstrādei; tā kā dzīvnieku barībā varētu arī izmantot eļļas augu sēklu un agrodegvielas ražošanas blakusproduktus, ja vien ir ievēroti stingri noteikumi, kas paredz pilnībā piemērot piesardzības principu, un netiek apdraudēta dzīvnieku un cilvēku veselība;
AI. tā kā ir jāturpina apspriest absolūtās neiecietības problēmas saistībā ar lopbarības importu un tā kā ir jāizstrādā pieejas, lai panāktu praktiski realizējamus risinājumus;
AJ. tā kā lauksaimniecības un rūpniecības ražojumu aprites ceļi daudzējādā ziņā ir savstarpēji saistīti un daži biodegvielas ražošanas blakusprodukti ir izmantojami kā lopbarība,
1. aicina Komisiju, pārskatot politiku proteīnaugu jomā, ņemt vērā vidējā termiņa un ilgtermiņa perspektīvu, lai tās tiesību aktu priekšlikumos par KLP reformu tiktu iekļauti piemēroti un uzticami jauni pasākumi un instrumenti, kas palīdz lauksaimniekiem uzlabot augsekas sistēmas, tādējādi ievērojami mazinot pašreizējo olbaltumvielu deficītu un cenu svārstības;
2. aicina Komisiju steidzami iesniegt Parlamentam un Padomei ziņojumu par iespējām palielināt vietējo proteīnaugu ražošanu Eiropas Savienībā, izmantojot jaunus politikas instrumentus (kā arī ņemot vērā eļļas augu blakusproduktu izmantošanu un iespējamo importa aizstāšanu), tās potenciālo ietekmi uz lauksaimnieku ieņēmumiem, iespējamo klimata pārmaiņu apturēšanu, ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un augsnes auglību, kā arī par iespējām samazināt vajadzīgo ārējo minerālmēslojumu un pesticīdu lietošanu;
3. aicina Komisiju ziņot par absolūtās neiecietības noteikumu ietekmi saistībā ar Eiropā neatļautu ĢMO klātbūtni ievestā lopbarībā, īpašu uzmanību pievēršot iespējai noteikt pieļaujamās robežvērtības un pārbaudīt to piemērošanu praksē;
4. aicina Komisiju līdz 2013. gadam nodrošināt žāvētas rupjās lopbarības kopīgā tirgus organizāciju, lai arī turpmāk izdzīvotu šī svarīgā nozare, kam ir ārkārtīgi būtiska nozīme lopbarības olbaltumvielu ražošanā lopkopībai;
5. aicina Komisiju atbalstīt pētījumus par proteīnaugu sēklu selekciju un to piegādi ES, kā arī noskaidrot to nozīmi slimību apkarošanā un iesniegt priekšlikumus, kā uzlabot konsultāciju dienestus, bet izdevumu kategorijas “Lauku attīstība” ietvaros ‐ kā uzlabot dienestus, kas lauksaimniekiem rīko apmācību saistībā ar augsekas, jauktu kultūraugu un tehnisko iekārtu izmantošanu barības ražošanā lauku saimniecībās;
6. aicina Komisiju, veicinot lauku attīstību, nākt klajā ar pasākumiem, kas ļautu lopkopības nozarē palielināt to dzīvnieku skaitu, kuriem piemīt augstvērtīgas bioloģiskas īpašības un augsts ražošanas potenciāls, un veicinātu labas prakses izplatīšanu saistībā ar optimāla barošanas režīma ieviešanu ar mērķi nodrošināt pienācīgu ražu proteīnaugiem, kurus izmanto lopbarībā;
7. aicina Komisiju nākt klajā ar lauku attīstības pasākumu shēmu, ieviešot uzlabotas decentralizētas dzīvnieku barības ražotnes, kas izmanto vietējas un reģionālas kultūraugu šķirnes, nodrošina to saglabāšanu, sēklu selekciju un jaunu šķirņu izveidi;
8. aicina Komisiju izvērtēt, kā spēkā esošie importa tarifi un tirdzniecības nolīgumi ietekmē dažādu eļļas augu un proteīnaugu audzēšanu, un iesniegt Parlamentam un Padomei detalizētu pētījumu par Blair House nolīgumu darbības jomas juridiskajiem aspektiem saistībā ar proteīnaugu audzēšanu Eiropā;
9. aicina Komisiju nodrošināt netraucētu sojas pupu piegādi ES tirgū, atrisinot tehnisko problēmu, kas rodas saistībā ar ĢMO klātbūtni nelielā daudzumā proteīnaugos, kurus ieved ES izmantošanai uzturā un lopbarībā; atgādina, ka nepietiekams sojas pupu ievedums rada papildu izmaksas ES lopkopības un lopbarības nozarē un apdraud vietējo gaļas ražotāju ekonomisko dzīvotspēju;
10. aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm apsvērt iespēju paredzēt likumdošanas priekšlikumos saistībā ar KLP reformu augsekas izmantošanas veicināšanu, audzējot proteīnaugus, kā piesardzības pasākumu pret kultūraugu slimībām un lai sekmētu labu lauksaimniecības praksi un risinātu tādus jaunus uzdevumus kā nodrošinātība ar pārtiku, klimata pārmaiņas, resursu apsaimniekošana u. c.;
11. aicina Komisiju apstiprināt piemērotus pasākumus, lai radītu tirgus apstākļus, kas ir labvēlīgi vietējiem ražojumiem, nevis ievestajiem, un atbilst lopbarības nozares prasībām, cita starpā ieviešot paraugus īsākām piegādes ķēdēm bez ĢMO un sertificētai ražošanai; atzīst, ka vietējie un tuvējie lauksaimniecības ražojumi nodrošina lielāku labumu videi;
12. aicina Komisiju nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumu Parlamentam un Padomei, lai atļautu izmantot pārstrādātas dzīvnieku olbaltumvielas no lopkautuvju subproduktiem tādu dzīvnieku barošanai, kas nav atgremotāji (cūkas un mājputni), ja vien šīs barības sastāvdaļas ir iegūtas no gaļas, kura atļauta lietošanai uzturā, un pilnībā ievēro un kontrolē aizliegumu izmantot pārstrādātus produktus vienas sugas ietvaros, kā arī nepieļauj piespiedu kanibālismu;
13. aicina Komisiju ieviest īpašu pētījumu pamatprogrammu decentralizētas lauksaimniecības un lauku attīstības jomā un uzlabot sadarbību Eiropā un ārpus tās, cita starpā paredzot mācību programmas lauku saimniecībām, kuru mērķis ir uzlabot vietējiem apstākļiem piemērotu proteīnaugu selekciju, lai šī joma kļūtu par inovācijas jomu dažādās dalībvalstīs;
14. aicina Komisiju izstrādāt saskanīgu vispārējo politisko pieeju agroekoloģisko noteikumu piemērošanai Eiropas Savienībā tirgotiem pārtikas produktiem saistībā ar ģenētiski modificētu proteīnaugu ražošanu un ievešanu;
15. aicina Eiropas Komisiju izveidot uzraudzības mehānismu attiecībā uz Eiropas Savienībā ievedamo proteīnaugu izcelsmi, jo īpaši pievēršot uzmanību izcelsmes valstī izmantojamās lauksaimniecības prakses ilgtspējai, piemēram, zemes lietojuma izmaiņām, ūdens izmantošanas ilgtspējai un lauksaimniecības tehnoloģiju izmantošanai; tālab uzsver nepieciešamību regulāri veikt pārbaudes uz vietas;
16. aicina Komisiju apsvērt iespēju paredzēt likumdošanas priekšlikumā par KLP reformu atbalsta sniegšanu lauksaimniekiem, kuri audzē proteīnaugus, izmantojot augsekas sistēmas, kas palīdz samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju un proteīnaugu deficītu Eiropas Savienībā, kā arī uzlabot slimību apkarošanu un augsnes auglību;
17. aicina Komisiju nākt klajā ar pasākumiem, radot stimulus, lai veicinātu atmatā atstātas aramzemes izmantošanu, jo tas palīdzētu ievērojami samazināt olbaltumvielu deficītu Eiropas Savienībā;
o o o
18. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(2), 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(3) un 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(4),
– ņemot vērā Komisijas 2009. gada 18. decembra ziņojumu “Vīriešu un sieviešu līdztiesība ‐ 2010” (COM(2009)0694),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija)(5),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK(6),
– ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. marta Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK(7),
– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra paziņojumu “Stabilāks darba un privātās dzīves līdzsvars ‐ spēcīgāks atbalsts profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanai” (COM(2008)0635),
– ņemot vērā Direktīvu 89/552/EEK par televīziju bez robežām,
– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ziņojumu “Barselonas mērķu īstenošana attiecībā uz pirmsskolas vecuma bērnu aprūpes pakalpojumiem” (COM(2008)0638),
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija ‐ 2010.–2015.” (COM(2010)0491),
– ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un ANO pieņemto Pekinas rīcības platformu,
– ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, ko pieņēma Eiropadomes 2006. gada 23. un 24. marta sanāksmē,
– ņemot vērā atzinumu par darba samaksas atšķirībām starp dzimumiem, kuru 2007. gada 22. martā pieņēma Eiropas Komisijas Padomdevēja komiteja par vienlīdzīgām iespējām sievietēm un vīriešiem,
– ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra tematisko dokumentu “Cilvēktiesības un dzimumu identitāte ” (2009),
– ņemot vērā Pamattiesību aģentūras ziņojumu “Homofobija, transfobija un diskriminācija seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes dēļ” (2010),
– ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(8),
– ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009)(9),
– ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem(10),
– ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Ceļveža sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006.–2010. gadam īstenošanas rezultātu novērtējumu un ieteikumiem turpmākai rīcībai(11),
– ņemot vērā 2010. gada 19. oktobra rezolūciju par sievietēm nestabilās darba attiecībās,
– ņemot vērā 2007. gada 13. marta rezolūciju par Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006-2010)(12),
– ņemot vērā 2008. gada 3. septembra rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību ‐ 2008. gads(13),
– ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, kā piemērot principu par vienādu atalgojumu vīriešiem un sievietēm(14),
– ņemot vērā 2010. gada 15. decembra rezolūciju par reklāmas ietekmi uz patērētāju uzvedību(15),
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0029/2011),
A. tā kā vīriešu un sieviešu vienlīdzība ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, kā atzīts Līgumā par Eiropas Savienību un Pamattiesību hartā, un tā kā starp sievietēm un vīriešiem joprojām pastāv nevienlīdzība vairāku iemeslu dēļ;
B. tā kā arī Eiropas Savienību ir skārusi ekonomikas un finanšu krīze, kas ļoti postoši ietekmējusi gan sieviešu, gan vīriešu nodarbinātību, īpaši sieviešu ekonomisko stāvokli, un ilgtermiņā smagākas sekas tā varētu atstāt uz sievietēm;
C. tā kā sieviešu un vīriešu vienlīdzība pozitīvi ietekmē ražīgumu un ekonomisko izaugsmi un palīdz palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū, kam savukārt ir pozitīva sociāla un ekonomiska ietekme;
D. tā kā ir nepieciešami pa dzimumiem apkopoti statistikas dati, lai salīdzinātu krīzes ietekmi uz sievietēm un vīriešiem; tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts varētu šajā nolūkā dot vērtīgu ieguldījumu un tā kā ir nepieciešami dati, lai novērtētu, kā nabadzība ietekmē sieviešu, īpaši vecāku sieviešu veselību, jo ir nepieciešams nodrošināt sieviešu veselības aizsardzību;
E. tā kā sieviešu bezdarba līmenis bieži tiek novērtēts zemāk nekā patiesībā, jo ekonomiski neaktīvo sieviešu skaits ir ļoti liels (divas trešdaļas no 63 miljoniem neaktīvo cilvēku vecumā no 25 līdz 64 gadiem) un daļēja bezdarba līmenis ir augsts;
F. tā kā lauku apvidos nodarbinātības līmenis ir zemāks; tā kā daudzas sievietes turklāt nav saistītas ar oficiālo darba tirgu un tāpēc nav reģistrētas kā bezdarbnieces vai iekļautas bezdarba statistikā, kas rada īpašas finansiālas un juridiskas problēmas maternitātes tiesību un slimības atvaļinājuma, pensijas tiesību iegūšanas un sociālā nodrošinājuma saņemšanas sakarībā, kā arī problēmas šķiršanās gadījumā; tā kā lauku apvidos pastāv vairāk problēmu, jo trūkst augsti kvalificēta darba iespēju;
G. tā kā sieviešu stāvoklis darba tirgū ir mazāk labvēlīgs nepilnas slodzes līgumu un uzspiestu, īstermiņa līgumu dēļ un īpaši tāpēc, ka viņu atalgojuma līmenis ir zemāks par vīriešu atalgojuma līmeni; tā kā šī nevienlīdzība atsaucas uz pensijām un nosaka to, ka sieviešu nabadzības risks ir lielāks par vīriešu nabadzības risku;
H. tā kā atšķirības starp sieviešu un vīriešu saņemto atalgojumu joprojām ir vidēji 18 % Eiropas Savienībā un dažās valstīs tās pārsniedz pat 25 %, bet vienā no dalībvalstīm ‐ pat 30 %, un, tā kā, neskatoties uz ieguldīto darbu un panākumiem, atalgojuma atšķirības mazinās ļoti lēni;
I. tā kā maternitātei nevajadzētu bremzēt sieviešu karjeru un tā kā statistika skaidri parāda, ka sievietes ar bērniem strādā īsāku darbalaiku nekā tās sievietes, kurām bērnu nav, pretēji tēviem, kas strādā vairāk nekā vīrieši bez bērniem;
J. tā kā 2002. gada marta Barselonas Eiropadomē dalībvalstis tika aicinātas līdz 2010. gadam izveidot bērnu aprūpes struktūras vismaz 90 % bērnu vecumā no trim gadiem līdz obligātajam skolas vecumam un vismaz 33 % bērnu vecumā līdz trim gadiem, bet tā kā vairākās dalībvalstīs valsts finansētu bērnu aprūpes struktūru skaits joprojām ir nepietiekams, kas ļoti negatīvi ietekmē mazāk aizsargātās ģimenes;
K. tā kā sieviešu nodarbinātības līmeni nosaka viņu pienākumi ģimenē; tā kā vairāk nekā 20 miljoni Eiropas iedzīvotāju (no kuriem divas trešdaļas ir sievietes) aprūpē pieaugušus apgādājamos un tāpēc viņas nevar strādāt pilnu slodzi; tā kā šie skaitļi, iespējams, līdz ar sabiedrības novecošanos palielināsies;
L. tā kā iespējas izmantot bērnu aprūpes pakalpojumus un palīdzību vecākiem cilvēkiem un citām apgādājamām personām ir īpaši svarīgas, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu dalību darba tirgū, izglītībā un apmācībā;
M. tā kā sievietēm ir vairāk pienākumu mājās nekā vīriešiem un šis darbs netiek novērtēts naudā vai citā materiālā veidā, un tā kā bērnu, slimu vai vecāku cilvēku aprūpe ir grūts un neapmaksāts darbs;
N. tā kā ir nepieciešams izskaust dzimumu stereotipus izglītības jomā, kuri bieži nosaka to, ka bērnu mācību priekšmetu izvēles pamatā skolā un augstskolā ir noteiktas jomas uztvere par tipiski sievišķīgu vai vīrišķīgu; tā kā ir nepieciešams palielināt mācību un profesionālās izvēles daudzveidību;
O. tā kā to sieviešu un meiteņu skaits, kuras izvēlas zinātnes jomu, īpaši matemātiku un IT, joprojām ir ļoti neliels, un tāpēc šajā jomā vērojama spēcīga segregācija;
P. tā kā krīze var saasināt nozaru un profesionālo segregāciju starp sievietēm un vīriešiem, kas dažās valstīs ne vien nav samazinājusies, bet pat palielinās;
Q. tā kā stratēģijā “Eiropa 2020” tika uzsvērta ekoloģiska pārveide, atjaunīgās enerģijas jomas un zinātne un “zaļas” darbavietas ar augstu tehnoloģisko intensitāti ar mērķi veidot jaunu ilgtspējīgu ekonomiku; tā kā aktīva sieviešu iekļaušana un reintegrācija darba tirgū ir izšķiroši svarīga, lai sasniegtu mērķi nodarbināt 75 % sieviešu un vīriešu;
R. tā kā sieviešu izglītības līmenis parasti ir augstāks par vīriešu izglītības līmeni (58,9 % diplomu ieguvušas sievietes), bet tā kā sieviešu atalgojums joprojām ir vidēji par 18 % zemāks nekā vīriešu atalgojums un sievietes retāk ieņem atbildīgus uzņēmumu, valsts administrācijas vai politisku struktūrvienību amatus;
S. tā kā 2008. gada jūnijā izveidotais Eiropas tīkls to sieviešu sadarbībai, kuras nodarbojas ar ekonomisko un politisko lēmumu pieņemšanu, var veicināt sieviešu un vīriešu līdzsvaru atbildīgos amatos;
T. tā kā ir nepieciešama lielāka sieviešu pārstāvība Eiropas, valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, lai īstenotu faktisku vīriešu un sieviešu līdztiesību; tā kā dažās dalībvalstīs sieviešu daudzums valsts parlamentā nepārsniedz 15 %;
U. tā kā sievietēm paredzēta pozitīva rīcība ir apliecinājusi, ka tā veiksmīgi nodrošina viņu pilnīgu iekļaušanos darba tirgū un sabiedrībā kopumā;
V. tā kā sievietes vairāk nekā vīriešus apdraud nabadzība, jo sieviešu profesionālās gaitas ir saistītas ar pārtraukumiem, zemāku algas un pensijas līmeni; tā kā Eiropas gada cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību kontekstā pietiekama vērība nav veltīta dziļākajiem sieviešu nabadzības iemesliem;
W. tā kā 2011. gads būs veltīts brīvprātīgo darbībai un tā kā ir svarīgi uzsvērt, ka vīriešu un sieviešu līdztiesības principa veicināšanai brīvprātīgo programmās varētu būt pozitīva loma;
X. tā kā minoritāšu sievietes un īpaši romu sievietes regulāri skar multiplā un krusteniskā diskriminācija un tā kā viņu apstākļi ir smagāki ne tikai salīdzinājumā ar lielāko daļu sieviešu, bet arī salīdzinājumā ar etnisko minoritāšu vīriešiem, un viņas apdraud īpaši liels sociālās atstumtības risks;
Y. tā kā vardarbība pret sievietēm ir viņu pamattiesību pārkāpums, to nevar apturēt ģeogrāfiskas, ekonomiskas, kultūras vai sociālas robežas un tā ir līdztiesības pamatšķērslis; tā kā tiek lēsts, ka 20 % līdz 25 % sieviešu Eiropā dzīves laikā cieš no fiziskas vardarbības; tā kā psiholoģiska vardarbība ir tikpat postoša kā fiziska vardarbība;
Z. tā kā Eiropas Parlaments vairākkārt ir prasījis noteikt Eiropas gadu, kas būtu veltīts pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanai;
AA. tā kā sievietes skar dažādu veidu diskriminācija un viņas ir mazāk aizsargātas pret sociālo atstumtību, nabadzību un smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, cilvēku tirdzniecību, īpaši ja viņas nepieder sabiedrības vairākumam,
1. atgādina, ka krīze pirmām kārtām skāra tādas jomas, kurās vairākumā ir vīrieši, piemēram, būvniecība un rūpniecība, bet krīze pārņēma arī citas jomas, kurās ir lielāks dzimumu līdzsvars, un tādējādi palielinājās bezdarbs sieviešu vidū; uzsver, ka atalgojums vairāk ir samazinājies pakalpojumu jomās, kurās sievietes ir vairākumā, un no valsts budžeta finansētās jomās, kurās lielākā daļa nodarbināto ir sievietes, un tāpēc sievietes saņem mazākas pensijas, un rezultātā vecāku sieviešu vidū nabadzības līmenis ir augstāks;
2. norāda, ka tajās valstīs, kurās nodarbinātības tirgū ir panākta vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm, tā ir pozitīvi ietekmējusi ekonomisko un sociālo attīstību, un to ka vienlīdzības politiku krīzes laikā nevajadzētu atstāt novārtā, un ka, neskatoties uz dalībvalstu un Komisijas pausto gribu, līdz šim vēl nav izdevies konsekventi nodrošināt vienādus nosacījumus; uzsver, ka recesijas rezultātā pastiprinājusies iepriekšējos desmit gados vērojamā tendence un vēl lielāks skaits sieviešu daudz biežāk nekā vīrieši cieš no nabadzības, zaudē savas darbavietas un tiek nodarbinātas uz nedrošu darba līgumu pamata, un ka tādējādi pastiprinās nabadzības “feminizēšanās” ES;
3. uzsver, ka Lisabonas stratēģija paredz 60 % darbaspējīgo sieviešu integrēšanu darba tirgū, un ka vienlaikus tai vajadzētu būt vērstai uz demogrāfisko problēmu risināšanas pasākumiem ‐ dzimstības palielināšanu, lai nodrošinātu nākotnes uzdevumu veikšanu;
4. uzsver, ka sieviešu iesaistīšana darba dzīvē ir pozitīvs elements ekonomiskās izaugsmes aspektā; norāda, ka saskaņā ar EDSO rīcībā esošajiem statistikas datiem sieviešu darbs laikposmā no 1995. gada līdz 2008. gadam nodrošinājis vienu ceturtdaļu no ikgadējā ekonomikas pieauguma;
5. uzsver, ka darbavietas zaudēšanas gadījumā sievietes ir pakļautas lielākam riskam vairs neatrast jaunu darbavietu;
6. prasa noteikt mērķus sieviešu dalībai pasākumos vai jomās, vai līmeņos, no kuriem viņas iepriekš bija izslēgtas un kuros viņas joprojām ir nepietiekami pārstāvētas, un panākt viņu dalību, informējot darba devējus un motivējot viņus pieņemt darbā sievietes un paaugstināt viņas amatā, īpaši minētajās jomās un kategorijās;
7. uzsver, ka ir vairāk uzmanības jāpievērš sieviešu pensiju atbilstībai, jo strādājošām sievietēm ir jāpārtrauc karjera daudz biežāk nekā vīriešiem, lai rūpētos par bērniem un slimiem vai vecākiem ģimenes locekļiem, un ģimenes pienākumu dēļ viņas biežāk nekā vīrieši izvēlas strādāt nepilnu slodzi vai uzņemas nestabilu darbu;
8. prasa noteikt krīzes ietekmes uz sievietēm skaitliskos rādītājus un tos aprēķināt ar precīzas statistikas palīdzību, un pēc dzimumiem apkopotos datus regulāri atjaunināt un pārvērtēt; piebilst, ka, balstoties uz šiem statistikas datiem, būs iespējams precīzāk vērsties pret cikliskām un strukturālām nodarbinātības problēmām un būs vieglāk novērst krīzi, kā arī veicināt labas prakses izplatību;
9. negatīvi vērtē faktu, ka ekonomikas atveseļošanas plāni ir vērsti uz tādām nodarbinātības jomām, kurās vairākumā ir vīrieši; uzsver, ka, pirmām kārtām atbalstot vīriešu nevis sieviešu nodarbinātības nākotni, dzimumu nelīdztiesība palielinās, nevis samazinās; uzsver, ka ir nepieciešams dzimumu līdztiesības politiku iekļaut valsts, Eiropas un starptautiskajos ekonomikas atveseļošanas plānos, lai pārvarētu krīzi;
10. uzsver, ka gan vīriešu, gan sieviešu nodarbinātības rādītāji lauku apvidos ir zemāki un līdz ar to laukos dzīvojošie cilvēki ir nelabvēlīgākā stāvoklī tāpēc, ka nav pieejamas kvalitatīvas darbavietas; turklāt daudzas sievietes nepiedalās oficiālajā darba tirgū un neskaitās reģistrētas bezdarbnieces, un tāpēc viņas skar finansiālas un tiesiskas problēmas maternitātes tiesību, slimības atvaļinājuma un pensijas tiesību saņemšanas jomā;
11. uzsver, ka pašreizējā ekonomikas krīze negatīvi ietekmē darba ņēmējus; norāda ka, kaut arī sieviešu izglītības līmenis iepriekšējos gados ir ievērojami pieaudzis un pašreiz augstskolu beidzēju vidū sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, sievietēm joprojām bieži jāapmierinās ar zemākas kvalifikācijas mazāk apmaksātu darbu;
12. uzsver, ka ļoti daudz sieviešu ir nodarbinātas nestabilās darbavietās, piespiedu kārtā strādā nepilnu darba dienu un ir nabadzīgu cilvēku vidū, un tāpēc aicina dalībvalstis nodrošināt, lai politika, kas paredzēta stratēģijas “Eiropa 2020” mērķa sasniegšanai attiecībā uz nabadzību un sociālo integrāciju, būtu pielāgota, ņemot vērā sieviešu daļu nabadzīgo cilvēku vidū;
13. norāda, ka joprojām pastāv dzimumu nevienlīdzība, lai gan sievietes pakāpeniski arvien vairāk iesaistās darba tirgū; uzsver, ka ekonomikas un finanšu krīze būtu jāuzskata par iespēju paust jaunus un novatoriskus ierosinājumus nodarbinātības, atalgojuma, darba laika un atbildīgu amatu ieņemšanas jomā;
14. uzsver sieviešu un vīriešu līdztiesības labvēlīgo ietekmi uz ekonomikas izaugsmi; norāda, ka vairākos pētījumos ir aprēķināts, ka IKP palielinātos par 30 %, ja sieviešu nodarbinātības, nepilnas slodzes nodarbinātības un produktivitātes rādītāji būtu tādi paši kā vīriešiem;
15. norāda, ka, izstrādājot nodarbinātības politiku, ir jāņem vērā tādu jaunu jomu rašanās, kurās ir iespējams veidot daudz darbavietu, piemēram, ekoloģija, vide un jaunās tehnoloģijas; uzsver šajā sakarībā, ka sievietēm šajās jomās ir jāuzņemas īpaša loma; aicina dalībvalstis mudināt jaunietes nenoniecināt šāda veida specialitātes; mudina Eiropas Komisiju nodrošināt pastāvīgu komunikāciju par šīm jaunajām iespējām;
16. aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu un saistībā ar pašreizējo pasākumu izvēršanu gādāt par to, lai vairāk sieviešu ar mūžizglītības starpniecību izmantotu profesionālās apmācības piedāvājumus, un tādējādi veicināt sieviešu nodarbinātības iespējas, ņemot vērā to, ka nepieciešama pāreja uz noturīgu ekonomiku, īpašu uzmanību pievēršot MVU;
17. prasa atbalstīt sieviešu izglītības, arodizglītības un nodarbinātības iespēju paplašināšanu netradicionālās jomās un ar augstāku atbildības līmeni;
18. aicina Komisiju veicināt dialogu ar sociālajiem partneriem par tādiem jautājumiem kā atalgojuma pārredzamība, nepilna darba laika un uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu noteikumi sievietēm, kā arī sieviešu mudināšana iesaistīties videi nekaitīgās un novatoriskās nozarēs;
19. norāda, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem (fondiem, savstarpējām sabiedrībām, kooperatīviem) ekonomikas atveseļošanā var būt galvenā loma un ka tajos galvenokārt nodarbinātas ir sievietes; aicina dalībvalstis, izstrādājot ekonomikas atveseļošanas politiku, rūpīgi apsvērt šāda veida darbību;
20. uzsver, ka ir svarīgi pilnveidot dalītu īpašumtiesību juridisko konceptu, lai panāktu sieviešu tiesību pilnīgu atzīšanu lauksaimniecības jomā, atbilstošu sociālo drošību un viņu darba atzīšanu, kā arī nepieciešamību grozīt regulu par Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), lai ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) atbalstu būtu iespējams paredzēt sievietēm labvēlīgus pasākumus nākamajā plānošanas posmā (2014–2020) ‐ tas bija iespējams iepriekšējos posmos, bet šajā nav iespējams, toties šie pasākumi ļoti labvēlīgi ietekmēs sieviešu nodarbinātību laukos;
21. uzsver, ka atalgojuma atšķirību novēršana ir prioritāte un tāpēc pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija nav pietiekami aktīvi atsākusi debates Eiropas līmenī, īpaši, pārskatot pašreizējo regulējumu, kurš nosaka principa par vienlīdzīgu atalgojumu piemērošanu vīriešiem un sievietēm, kā to Eiropas Parlaments ir pieprasījis savā 2009. gada 18. novembra rezolūcijā;
22. aicina dalībvalstis aktīvāk vērsties pret darba tirgus segregācija pēc dzimuma principa, kā arī pretdarboties tendencei, ka sievietes bieži strādā sliktāk apmaksātās profesijās, jau skolā modinot zēnu un meiteņu interesi par visu veidu profesionālo darbību un paplašinot sieviešu apmācības iespējas, lai viņas darba dzīves laikā spētu pielāgoties izmaiņām darba tirgū; pauž lielas bažas par pašreizējo netaisnīgo situāciju, jo ir pagājis pusgadsimts, kopš Kopiena cenšas īstenot principu “vienāda alga par vienādu darbu”, bet ES pilsonei gadā ir vidēji jāstrādā 418 kalendārās dienas, lai kalendārā gada laikā nopelnītu tikpat daudz, cik pelna vīrietis;
23. uzstāj, ka nepieciešami neatliekami pasākumi, lai cīnītos pret diskrimināciju atalgojuma jomā, vai nu grozot spēka esošo direktīvu, vai nu izstrādājot pakāpeniskus nozaru plānus ar konkrētiem mērķiem, piemēram, līdz 2020. gadam samazināt algu nevienlīdzību, lai tā nepārsniegtu 0,5 %, novērst tiešu un netiešu diskrimināciju, radīt stimulus darba koplīgumu slēgšanai, apmācīt īpašus pārstāvjus, kas nodarbotos ar līdztiesības jautājumiem, risināt dzimumu nelīdztiesības jautājumu neapmaksāta darba jomā un nodrošināt līdztiesības plānu ieviešanu uzņēmumos un citās darbavietās; uzskata, ka par vispārēju praksi jākļūst algu aprēķināšanas pārredzamībai, lai nostiprinātu nodarbināto sieviešu pozīcijas darba pārrunās;
24. aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis ieviest pasākumus, lai novērstu paradoksālo situāciju, kad sievietes, neskatoties uz augstāku izglītības līmeni, joprojām ir mazāk atalgotas nekā vīrieši; uzsver, ka sieviešu profesionālais potenciāls ir jāizmanto pilnībā, lai panāktu optimālu ekonomikas izaugsmi un patiešām ilgtspējīgu attīstību;
25. uzsver, ka sieviešu personiskie ienākumi un kvalitatīvs, labi atalgots darbs joprojām ir svarīgs viņu ekonomiskās neatkarības un lielākas vīriešu un sieviešu līdztiesības faktors sabiedrībā kopumā;
26. aicina dalībvalstis piemērot dzimumu līdztiesības principu valsts pensiju sistēmā gan attiecībā uz vecumu, gan atalgojumu;
27. aicina ES dalībvalstis pienācīgi īstenot tiesību aktus, kuri attiecas uz principu “vienāds atalgojums par vienādu darbu” un aicina Komisiju piemērot sankcijas dalībvalstīm, kuras to neievēro;
28. ○uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir ne tikai daudzveidības un sociālā taisnīguma jautājums, bet arī priekšnoteikums, lai īstenotu stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētos mērķus ‐ ilgtspējīgas izaugsmes, nodarbinātības, konkurētspējas un sociālās kohēzijas mērķus; tādēļ aicina Komisiju nostiprināt dzimuma dimensiju visās stratēģijas “Eiropa 2020” daļās, īpaši ņemot vērā dzimumu īpatnības un nosakot īpašus pasākumus un mērķus dzimumu līdztiesības panākšanai attiecībā uz visām darbībām, kas sekmē Eiropas nodarbinātības stratēģijas uzlabošanu;
29. aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis dzimumu līdztiesības jomā vairāk par nesaistošām stratēģijām un politikas dokumentiem atbalstīt saistošus priekšlikumus;
30. ir pārliecināts, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāizveido apmācības un īstenošanas instrumenti, lai visas iesaistītās puses savas kompetences jomā pienācīgi ņemtu vērā sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzības perspektīvu, tostarp novērtētu politikas specifisko ietekmi uz sievietēm un vīriešiem;
31. uzsver, ka ir svarīgi izveidot kvantitatīvus un kvalitatīvus rādītājus un ar dzimumu saistītu ticamu, salīdzināmu un vajadzības gadījumā pieejamu statistiku, kas jāizmanto, lai uzraudzītu dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu visās politikas jomās;
32. uzskata, ka vienai no prioritātēm vajadzētu būt nabadzības izskaušanai, pārskatot tās pamatā esošo makroekonomisko, monetāro, sociālo un nodarbinātības politiku, lai sievietēm nodrošinātu ekonomisko un sociālo taisnīgumu; uzskata, ka būtu jāpārskata nabadzības līmeņa noteikšanas metodes un ka būtu jāveido stratēģijas, lai taisnīgi sadalītu ienākumus, garantētu vismaz minimālus ienākumus, algu un pienācīgu pensiju, izveidotu vairāk kvalitatīvu darbavietu ar tiesībām sievietēm, nodrošinātu iespējas saņemt kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus visām sievietēm un meitenēm un uzlabotu sociālo labklājību un attiecīgos vietējos pakalpojumus, īpaši silītes, bērnudārzus, dienas centrus, sabiedrības un atpūtas centrus un ģimenes atbalsta pakalpojumus;
33. atzinīgi vērtē Komisijas uzsākto ES mēroga kampaņu, kuras uzdevums ir palīdzēt novērst dzimumu atalgojuma atšķirības; tomēr norāda, ka joprojām pastāv vīriešu un sieviešu atalgojuma nevienlīdzība un tāpēc prasa Eiropas mērogā uzsākt diskusiju par stereotipu apkarošanu, kas saistīti ar vīriešu un sieviešu lomu; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi rīkot informētības uzlabošanas kampaņas skolās, darbavietās un plašsaziņas līdzekļos, lai apkarotu noturīgos dzimumu stereotipus un jo īpaši pazemojošus tēlus; uzsver, ka kampaņās būtu jāizceļ vīrieša loma ģimenes pienākumu veikšanā un labs darba un privātās dzīves līdzsvars;
34. uzskata, ka, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas, ir nepieciešams aktivizēt sieviešu potenciālu un palielināt viņu nodarbinātību, lai panāktu, ka sieviešu un vīriešu vecumā no 20 līdz 64 gadiem nodarbinātības līmenis sasniedz 75 %, kā tas paredzēts stratēģijā “Eiropa 2020”; vienlaicīgi uzskata, ka cilvēkiem jānodrošina brīva izvēle audzināt bērnus un ka taisnīgas iespējas apvienot darbu un ģimenes dzīvi ir galvenais priekšnoteikums sieviešu līdzdalībai darba tirgū;
35. aicina paust konkrētus ierosinājumus ar mērķi saskaņot darba un privāto dzīvi, īpaši tādās jomās kā apgādājamo personu un bērnu aprūpe;
36. uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm jāceļ, jāatbalsta un jāstiprina sieviešu loma sociālās ekonomikas jomā, jo tajā ir nodarbināts ievērojams skaits sieviešu un tās piedāvātie pakalpojumi būtiski uzlabo darba un privātās dzīves līdzsvaru;
37. aicina Komisiju nodrošināt, lai dažādi Eiropas tiesību akti par darba un privātās dzīves saskaņošanu būtu pareizi transponēti dažādās dalībvalstīs un tiktu pielāgoti vīriešu un sieviešu darba apstākļi;
38. konstatē, ka nodarbinātība uz nepilnu slodzi var radīt negatīvas personiskas sekas, piemēram, ierobežojumus karjeras izaugsmē un nabadzību vecumā, vai arī nelielo ienākumu dēļ var nākties prasīt papildu valsts atbalstu iztikas līdzekļiem vai slimības un bezdarba gadījumā;
39. uzsver, ka komunikācijas kampaņas ir svarīgas, lai nodrošinātu tradicionālo vīriešu un sieviešu profesiju vai darbību dzimumneitralitāti; šajā sakarībā aicina arī dalībvalstis uzsākt debates par valodas lomu stereotipu noturībā, īpaši saistībā ar dažu profesiju nosaukumu feminizāciju vai maskulinizāciju;
40. aicina valsts uzņēmumus un privātuzņēmumus savos iekšējos noteikumos iekļaut līdztiesības plānu, nosakot stingrus īsa, vidēja un ilgāka termiņa mērķus, kā arī katru gadu novērtēt šo mērķu sasniegšanā paveikto;
41. aicina paust konkrētus ierosinājumus ar mērķi saskaņot darba, ģimenes un privāto dzīvi, veicinot plašāku darba, ģimenes un sociālo pienākumu dalīšanu starp vīriešiem un sievietēm, īpaši tādās jomās kā apgādājamo personu un bērnu aprūpe;
42. aicina dalībvalstis atbalstīt nelabvēlīgos apstākļos esošu iedzīvotāju grupu, piemēram, grūtnieču un māšu, kas vienas aprūpē ģimeni, nodarbinātību un censties izveidot viņām cilvēka cieņai atbilstošas un noturīgas darbavietas, kas šīm sievietēm dotu iespēju apvienot ģimenes dzīvi un nodarbinātību;
43. uzskata, ka darba un aprūpes apstākļu uzlabošanai ir nepieciešams pilnveidot bērnu aprūpes atvaļinājumu; tāpēc aicina Padomi nekavējoties pieņemt kopēju nostāju par Parlamenta 2010. gada 20. oktobra nostāju par Padomes Direktīvas 92/85/EEK pārskatīšanu(16);
44. aicina dalībvalstis atbalstīt bērnu aprūpes struktūru, piemēram, silīšu vai bērnudārzu un vecākiem vai citiem apgādājamiem cilvēkiem paredzētu struktūru izveidi vai pilnveidošanu, lai to sniegtie pakalpojumi būtu kvalitatīvi un cenas ‐ pieņemamas, savukārt to darba laiks atbilstu pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku, kas strādā pilnu slodzi; uzskata, ka šīs struktūras ir milzīgs atbalsts vecākiem un ka tās palīdzētu viņiem iesaistīties darba tirgū;
45. uzsver, ka ģimene ir mūsu sabiedrības pamats un tā ir nesaraujami saistīta ar vērtību nodošanu un solidāru sadarbību; uzsver, ka svarīgs pasākums veiksmīgai profesionālās un ģimenes dzīves apvienošanai, kā arī sieviešu un vīriešu vienlīdzīgai līdzdarbībai darba tirgū un izglītībā un apmācībā ir elastīga darba laika ieviešana un tāldarba iespēju nodrošināšana, kā arī bērnu aprūpes iespēju paplašināšana un veco ļaužu mājas aprūpes profesionalizēšana; pauž nožēlu par attiecīga abiem vecākiem paredzēta atvaļinājuma piešķiršanas regulējuma un elastīga darba laika modeļu trūkumu, kas bieži neļauj sievietēm iesaistīties darba tirgū un strādāt pilnu darba dienu; uzskata, ka tādēļ ir jāmaina arī uzņēmējdarbības kultūra attiecībā uz sieviešu pieņemšanu darbā un nodarbināšanu; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis novērst bērnu, gados vecāku cilvēku un neaizsargātu cilvēku grupu aprūpei paredzēto pabalstu vai sociālo pakalpojumu samazināšanu finanšu un ekonomikas krīzes dēļ;
46. atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka jāpieņem pozitīvi pasākumi, kuru mērķis ir atvieglot to sieviešu un vīriešu atgriešanos darbavietā, kuri kādu laikposmu veltījuši ģimenei (bērnu vai kāda slima ģimenes locekļa vai invalīda aprūpei), atbalstot pasākumus (atkārtotai) iekļaušanai darba tirgū, lai attiecīgās personas varētu kļūt finansiāli neatkarīgas;
47. uzsver, ka izglītībai ir būtiska nozīme, bērniem jau agrīnā vecumā veidojot izpratni par dzimumu līdztiesības nozīmi un atvērtību dažādām kultūrām, kā arī veidojot zināšanas par diskriminācijas un aizspriedumu ietekmi; aicina dalībvalstis izveidot visiem skolas vecuma bērniem paredzētas izglītības programmas, kā arī informācijas un izpratnes veidošanas programmas, lai popularizētu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas vērtības un īpaši tās 23. pantu;
48. uzsver, ka ir jāļauj jauniešiem brīvi izdarīt profesionālo izvēli; atgādina šajā sakarībā, ka ir svarīgi, lai skolotāji nemudinātu savus audzēkņu izvēlēties profesiju pēc pastāvošajiem dzimumu stereotipiem un lai tiktu izcelts visplašākais nodarbinātības iespēju klāsts;
49. aicina dalībvalstis izglītības iestādēs ar izpratnes veidošanas programmu palīdzību rūpēties par to, lai meitenes automātiski neizvēlētos nozari un karjeru, kas tradicionāli tiek uzskatīta par sievišķīgu;
50. uzsver nepieciešamību uzlabot Eiropas līmeņa pasākumus, kuru mērķis ir palielināt sieviešu pārstāvību politikas jomā; uzskata, ka būtu vēlams, lai vairāk sieviešu strādā visās Eiropas iestādēs, bet īpaši atbildīgos amatos; uzsver, ka papildu darbs ir nepieciešams valsts, reģionālā un pašvaldības līmenī; prasa noteikt saistošus mērķus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu sieviešu un vīriešu pārstāvību; šajā sakarībā norāda, ka kvotu izmantošana pozitīvi ietekmē sieviešu pārstāvību; tāpēc norāda, ka vēlēšanu kvotas pozitīvi ietekmē sieviešu pārstāvību;
51. norāda, ka tikai 3 % lielo uzņēmumu vadībā ir sievietes; uzsver tāpēc Norvēģijas piemēru, kurā kopš 2003. gada tiek veiksmīgi piemērota kvotu politika, lai nodrošinātu paritāti uzņēmumu valdēs, un to, ka šim piemēram tagad seko arī Spānija un Francija; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, piemēram, noteikt kvotas, kas efektīvi nodrošinātu labāku sieviešu pārstāvību lielos biržas sarakstā iekļautos uzņēmumos, un uzņēmumu valdēs vispār, īpaši uzņēmumos ar valsts kapitāla daļu;
52. uzsver, ka netaisnības novēršanai pret dzimumiem attiecībā uz nodarbinātību dalībvalstīs būtu jāizstrādā ar likumu noteikti uzņēmumu un nozaru līdztiesības nodrošināšanas plāni, kurus ierosinātu un kontrolētu gan darba devēji, gan darbinieki;
53. uzsver, ka dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, jo īpaši ar tiesību aktu palīdzību, lai noteiktu saistošus mērķus paritātes nodrošināšanai starp vīriešiem un sievietēm atbildīgos uzņēmumu, valsts administrācijas un politisku institūciju amatos;
54. aicina dalībvalstis identificēt uzņēmumus, kuri veicina dzimumu līdztiesību un darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošanu, un plaši informēt par labāko praksi, īpaši ar tirdzniecības palātu starpniecību;
55. atzinīgi vērtē vispārējās debates par sieviešu daļas palielināšanu vadošajos amatos rūpniecības nozarē un mudina šajā sakarībā uzņēmumos ieviest brīvprātīgu kvotu, kuras pamatā ir darbinieku dzimumu sadalījums;
56. prasa veikt pasākumus valsts un Eiropas līmenī, lai veicinātu sieviešu uzņēmējdarbību, izveidojot mācību un profesionālu un juridisku konsultāciju struktūrvienības, kā arī uzlabojot piekļuvi valsts un privātam finansējumam;
57. mudina dzimumu līdztiesības veicinātājus veikt regulāru informācijas un pieredzes apmaiņu ar mērķi visā sabiedrībā Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmenī gan privātā, gan valsts sektorā ieviest labāko praksi;
58. aicina dalībvalstis un Komisiju īpašu vērību veltīt mazāk aizsargātajām sieviešu grupām ‐ sievietēm ar invaliditāti, vecākām sievietēm, migrantēm, lesbietēm, biseksuālēm un transpersonām, un minoritāšu pārstāvēm, kā arī mazizglītotām vai neizglītotām sievietēm un sievietēm, kuras atbild par apgādājamiem cilvēkiem ‐ grupām, kurām ir nepieciešams izveidot īpašus viņu stāvoklim piemērotus pasākumus; aicina Komisiju paplašināt Eiropas brīvprātīgo gada (2011) vērienu un tajā ietvert arī dzimumu līdztiesības veicināšanu;
59. aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, lai, veicinot piekļuvi izglītībai un profesionālai apmācībai, uzlabotu nelabvēlīgos apstākļos esošu sieviešu, piemēram, migranšu, etnisko minoritāšu pārstāvju, invalīžu, vientuļo māšu profesionālās perspektīvas un tādējādi arī palielinātu iespējas dzīvot ekonomiski pastāvīgu dzīvi; norāda uz multiplo diskrimināciju, kurai pakļautas migrantes, kas tiek diskriminētas ne tikai dzimuma, bet arī etniskās piederības, rases un bieži vien arī vecuma dēļ;
60. aicina valsts, reģionālās un vietējās iestādes, kas atbild par līdztiesību, noteikt integrētu pieeju, lai uzlabotu pasākumus, kas veicami multiplas diskriminācijas gadījumā, kā arī tās radīto problēmu risināšanai; uzsver arī, ka šīm iestādēm būtu jāpiedāvā mācības tiesnešiem, juristiem un personālam, lai viņi varētu atpazīt multiplu diskrimināciju, laikus pret to vērsties un risināt tās radītās problēmas;
61. atgādina, ka sievietes ar invaliditāti bieži tiek diskriminētas sociālajā, kultūras, politiskajā vai darba dzīvē; aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt konkrētus priekšlikumus, lai uzlabotu viņu stāvokli;
62. aicina Komisiju un dalībvalstis, piemērojot romu integrācijas Eiropas stratēģiju, īpašu uzmanību veltīt romu sievietēm;
63. norāda, ka transpersonas joprojām ir īpaši atstumta un vajāta grupa, kuru skar spēcīga stigmatizācija, atstumtība un vardarbība, kā pausts Pamattiesību aģentūras ziņojumā; aktīvi aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot šīs aģentūras ieteikumus ‐ stiprināt un padarīt skaidrāku aizsardzību pret diskrimināciju dzimuma identitātes dēļ;
64. atbalsta viedokli, ka sievietēm un vīriešiem ir jābūt pieejamai adekvātai informācijai par reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī palīdzībai šajā jomā, un uzsver, ka sievietēm ir jābūt tādām pašām tiesībām kā vīriešiem izmantot šīs jomas pakalpojumus; uzsver, ka sievietēm ir jābūt brīvām īstenot savas seksuālās un reproduktīvās tiesības, īpaši izmantojot ērtu piekļuvi kontracepcijas līdzekļiem un abortiem; aicina dalībvalstis un Komisiju pieņemt pasākumus un īstenot izpratnes veidošanas kampaņas vīriešiem par viņu atbildību seksuālo un reproduktīvo jautājumu jomā;
65. norāda, ka vardarbība pret sievietēm ir būtisks šķērslis dzimumu līdztiesības nodrošināšanai; aicina Komisiju sākt izstrādāt vispusīgas direktīvas priekšlikumu par visu veidu pret sievietēm vērstas vardarbības novēršanu, neskatoties uz to, vai vardarbība ir fiziska, seksuāla vai psiholoģiska, bet īpaši par sieviešu tirdzniecības apkarošanu;
66. atzinīgi vērtē Kopienas un valsts līmeņa veikumu pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanas jomā, bet uzsver, ka šī parādība ir smaga problēma, kas joprojām nav atrisināta, un mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu piekļuvi atbalsta pakalpojumiem, kas paredzēti ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanai un sieviešu aizsardzībai pret šādu vardarbību, neskatoties uz viņu juridisko statusu, rasi, vecumu, seksuālo orientāciju, etnisko izcelsmi vai reliģiju; atzinīgi vērtē debates, kuru tēma ir šādas vardarbības apkarošana, īpaši izveidojot Eiropas aizsardzības rīkojumu un direktīvu par cilvēku tirdzniecību; aicina pašreizējo un nākamo Savienības prezidentūru turpināt šo darbu; uzsver, ka Padomei un Komisijai ir jāpieņem Eiropas Parlamentā panāktā vienošanās par Eiropas aizsardzības rīkojumu, lai minētā direktīva varētu pēc iespējas ātrāk stāties spēkā;
67. atkārtoti aicina Komisiju nākamo četru gadu laikā pieņemt lēmumu par Eiropas gadu, kas veltīts pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanai; uzsver šajā sakarībā, ka tas palielinās Eiropas pilsoņu izpratni un liks valdībām aktīvāk apkarot pret sievietēm vērstu vardarbību;
68. uzsver nepieciešamību veikt plaša mēroga aptauju visās ES valstīs, lai ar vienotu metožu palīdzību noteiktu reālo šīs problēmas izplatību; uzsver to svarīgo darbu, kas šajā jomā jāveic Eiropas centram ar dzimumu saistītas vardarbības novērošanai, kurš sniegs kvalitatīvus statistikas datus, lai atbalstītu šīs sociālās problēmas apkarošanas pasākumus;
69. aicina dalībvalstis nodrošināt medicīnas nozares darbinieku, sociālo pakalpojumu sniedzēju, policijas, tiesību aizsardzības un tiesu iestāžu sagatavošanu un sadarbību un nodrošināt piemērotas struktūras no jebkāda veida vardarbības cietušām sievietēm, tostarp sievietēm, kas cietušas no smagas un reti sastopamas fiziskas un psiholoģiskas vardarbības, piemēram, aplaistīšanas ar skābi;
70. uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes palīdzētu no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, cietušām sievietēm atgriezties darba tirgū, izmantojot tādus instrumentus kā ESF vai programmu PROGRESS;
71. uzsver, ka ir jāuzlabo sistēmas, kas palīdz sieviešu organizācijām un pilsoniskajai sabiedrībai kopumā sadarboties un piedalīties dzimumu aspekta integrēšanas procesā;
72. uzsver, ka Eiropas Savienības ārpolitikā un attīstības sadarbības politikā ir jāiekļauj dzimumu aspekts un ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošana;
73. aicina Eiropas Komisiju mudināt dalībvalstis, lai tās plašsaziņas līdzekļos vispār un jo īpaši reklāmas materiālos atbalstītu tāda sievietes tēla atspoguļošanu, kas veicina cieņu pret sievieti, pret viņas lomu daudzveidību un identitāti;
74. aicina Komisiju un budžeta lēmējiestādi, izstrādājot budžetu un ES jauno daudzgadu finanšu shēmu, ievērot dzimumu līdztiesības kritērijus; mudina dalībvalstis ņemt vērā šo piemēru, izstrādājot valsts budžetu;
75. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8., 151., 153. un 157. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tajā paredzētos noteikumus par sociālajām tiesībām un vīriešu un sieviešu līdztiesību,
– ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā ANO 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,
– ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),
– ņemot vērā Ceturtās Pasaules konferences par sievietēm deklarāciju un rīcības programmu, kuras pieņemtas Pekinā 1995. gada 15. septembrī,
– ņemot vērā ANO 2000. gadā pieņemtos Tūkstošgades attīstības mērķus, jo īpaši 1. mērķi (galējas nabadzības un bada izskaušana) un 3. mērķi (dzimumu līdztiesības veicināšana),
– ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 1558 (2007) par nabadzības feminizāciju,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija)(1),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1098/2008/EK par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gads)(2),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 25. marta Lēmumu Nr. 283/2010/ES, ar ko izveido Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumentu nodarbinātībai un sociālajai iekļaušanai(3),
– ņemot vērā Padomes 2007. gada 30. oktobra secinājumu projektu attiecībā uz pārskatu par to, kā dalībvalstis un ES iestādes īsteno Pekinas Rīcības platformu ‐ Rādītāji attiecībā uz sievietēm un nabadzību (13947/07),
– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ziņojumu “Barselonas mērķu īstenošana attiecībā uz pirmsskolas vecuma bērnu aprūpes pakalpojumiem” (COM(2008)0638),
– ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Vīriešu un sieviešu līdztiesība ‐ 2010” (COM(2009)0694),
– ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots Komisijas ziņojumam “Vīriešu un sieviešu līdztiesība ‐ 2010” (SEC(2009)1706),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),
– ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots Komisijas paziņojumam “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (SEC(2010)1079) un (SEC(2010)1080),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “'Eiropa 2020” ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei“ (COM(2010)2020),
– ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2010. gada 24. marta ziņojumu “Eiropiešu dzīves kvalitātes otrais pārskats ‐ ģimenes dzīve un darbs”,
– ņemot vērā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par sievietēm un nabadzību Eiropas Savienībā(4),
– ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, kā piemērot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm(5),
– ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(6),
– ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009)(7),
– ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem(8),
– ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Ceļveža sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006.–2010. gadam īstenošanas rezultātu novērtējumu un ieteikumiem turpmākai rīcībai(9),
– ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par sieviešu lomu novecojošā sabiedrībā(10),
– ņemot vērā 2010. gada 19. oktobra rezolūciju par sievietēm nestabilās darba attiecībās(11),
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7–0031/2011),
A. tā kā saskaņā ar iepriekšminēto Lēmumu Nr. 1098/2008/EK, īstenojot darbības saistībā ar Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, būtu bijis jāņem vērā sieviešu un vīriešu nabadzības un sociālās atstumtības dažādie aspekti un radītie riski; tā kā 85 miljoni Eiropas iedzīvotāju dzīvo nabadzībā un 17 % no visām sievietēm ES 27 valstīs tiek klasificētas kā dzīvojošas nabadzībā; tā kā turklāt pēdējo desmit gadu laikā nabadzībā dzīvojošu sieviešu skaits ir pieaudzis neproporcionāli nabadzībā dzīvojošu vīriešu skaitam; tā kā vecāku nabadzība bieži vien izraisa arī bērnu nabadzību un nopietni ietekmē bērnu turpmāko dzīvi;
B. tā kā Eiropas Savienībā ir vērojama liela ekonomikas, finanšu un sociālā krīze, kas īpaši apgrūtina sievietes gan darba tirgū, gan personīgajā dzīvē, jo pastāv lielāka iespēja, ka viņas uzņemsies nestabilas darba attiecības, viņas atlaidīs un viņām nebūs sociālā nodrošinājuma; tā kā turklāt ekonomikas lejupslīdes laikā cilvēki, kurus jau apdraud iespēja nonākt nabadzībā un no kuriem lielākā daļa ir sievietes, kļūst vēl neaizsargātāki, jo īpaši to grupu pārstāvji, kuri jau saskaras ar daudziem nelabvēlīgiem apstākļiem;
C. tā kā taupības pasākumi, ko īsteno visā Eiropā, nodarīs īpašu kaitējumu sievietēm, kuras ir vairāk saistītas ar valsts sektoru gan kā darbinieces, gan kā pakalpojumu saņēmējas;
D. tā kā nabadzības apkarošana ir viens no pieciem Komisijas ierosinātajiem stratēģijas “Eiropa 2020” izmērāmajiem mērķiem; tā kā ar stratēģijas “Eiropa 2020” 10. integrēto pamatnostādni (sociālās iekļaušanas veicināšana un cīņa ar nabadzību) tiktu veicināta valstu politiku pieņemšana, lai aizsargātu sievietes īpaši pret nabadzības risku, garantējot ienākumu drošību viena vecāka ģimenēm vai vecāka gadagājuma sievietēm;
E. tā kā dzimumu līdztiesība ir instruments sieviešu nabadzības novēršanai, jo līdztiesība pozitīvi ietekmē ražīgumu un ekonomisko izaugsmi, kas nodrošina plašāku sieviešu līdzdalību darba tirgū, un tam savukārt ir daudz sociālu un ekonomisku priekšrocību;
F. tā kā sieviešu vidējais nodarbinātības līmenis ir 59,1 %; tā kā kopš 2000. gada vidējās darba samaksas atšķirības starp dzimumiem vidēji joprojām ir ievērojamas, 2010. gadā sasniedzot gandrīz 18 % visā ES un vairāk nekā 30 % atsevišķās dalībvalstīs, un tā kā vienlīdzīgas darba samaksas princips vīriešiem un sievietēm ir viens no Eiropas Savienības līgumos noteiktajiem pamatprincipiem; tā kā dzimumu segregācija darba tirgū rada tiešu ietekmi uz sievietēm;
G. tā kā 16 dalībvalstīs iespēja nonākt galējā nabadzībā sievietēm ir ievērojami lielāka nekā vīriešiem;
H. tā kā nodarbinātība kā tāda nav pietiekama aizsardzība pret galēju nabadzību; tā kā galvenokārt profesionālās segregācijas dēļ sievietes mazāk apmaksātus darbus veic vairāk nekā vīrieši, bet ar sociālā nodrošinājuma maksājumiem vien nevar sniegt aizsardzību pret galēju nabadzību;
I. tā kā jo ilgāk dzīvo nabadzībā, pārtiekot no īpaši maziem ienākumiem, jo lielāks ir risks nonākt pastāvīgās ekonomiskās grūtībās un sociālā atstumtībā; tā kā tādēļ pasākumus nabadzības izskaušanai nevajadzētu tikai vērst uz to, lai palīdzētu cilvēkiem, kas jau dzīvo galējā nabadzībā, bet ar tiem būtu arī jācenšas laikus novērst un izskaust faktorus, kuru dēļ cilvēki un jo īpaši sievietes nonāk ārkārtīgi smagos ekonomiskos un sociālos apstākļos;
J. tā kā neapmaksāta darba un ikdienas aprūpes pienākumu veikšanai veltītā laika ilgums ievērojami atšķiras atkarībā no vecuma un dzimuma; tā kā īpaši sievietes veic vislielāko neapmaksātā darba apjomu;
K. tā kā vispārēja piekļuve un tādi izmaksu ziņā pieņemami un kvalitatīvi atbalsta pakalpojumi kā bērnu, vecu cilvēku un citu apgādājamo personu aprūpe ir svarīgi sieviešu un vīriešu vienlīdzīgai dalībai darba tirgū un kalpo kā instruments nabadzības novēršanai un samazināšanai;
L. tā kā vecāka gadagājuma cilvēkiem salīdzinājumā ar pārējiem iedzīvotājiem ir lielāks risks nonākt nabadzībā ‐ 2008. gadā 27 ES dalībvalstīs aptuveni 19 % no vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem bija 65 un vairāk gadu, bija nabadzīgi; tā kā vecāka gadagājuma sievietes ir īpaši nedrošā situācijā, jo viņu tiesības uz pensiju bieži vien ir atkarīgas no viņu civilstāvokļa (laulātā vai apgādnieka zaudējuma pabalsts) un darba pārtraukuma periodu, atalgojuma atšķirību un citu faktoru dēļ viņām pašām reti ir tiesības saņemt atbilstīga apmēra pensiju, un tādēļ noturīga un galēja nabadzība sievietes skar vairāk nekā vīriešus (iespēja nonākt nabadzībā apdraud 22 % sieviešu vecumā pēc 65 gadiem salīdzinājumā ar 16 % vīriešu);
M. tā kā sievietes, jo īpaši lauku rajonos, nereģistrējoties oficiālā darba tirgū vai slēdzot īstermiņa darba līgumus, biežāk veido daļu no neoficiālās ekonomikas nekā vīrieši, un tas rada īpašas problēmas saistībā ar sieviešu sociālajām tiesībām, tai skaitā tiesībām grūtniecības, maternitātes atvaļinājuma un bērna barošanas ar krūti laikā, pensijas tiesību iegūšanu un sociālās drošības pieejamību;
N. tā kā nabadzība ir faktors, kuru saista ar palielinātu iespēju ciest no vardarbības dzimuma dēļ, kas ir liels šķērslis dzimumu līdztiesībai; tā kā vardarbība ģimenē bieži vien ir iemesls darba zaudēšanai, veselības problēmām un bezpajumtniecībai, un tās dēļ sievietes var arī nonākt nabadzības ciklā; tā kā turklāt cilvēku tirdzniecība ir mūsdienu verdzības paveids, kas lielā mērā ietekmē sievietes un meitenes, un ir ievērojams faktors, ko izraisa nabadzība un kas veicina nabadzību;
O. tā kā visu veidu vardarbība pret sievietēm ir viens no visizplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kuram nav ne ģeogrāfisku, ne ekonomisku, ne sociālu robežu; tā kā tā Eiropas Savienībā ir nopietna problēma, jo aptuveni 20 % līdz 25 % pieaugušu sieviešu cieš no fiziskas vardarbības un vairāk nekā 10 % sieviešu dzīves laikā kļūst par seksuālas vardarbības upuriem;
P. tā kā sievietes ar invaliditāti cieš no diskriminācijas ģimenē un izglītības vidē, viņu darba iespējas ir ierobežotas un sociālie pabalsti, ko viņas saņem, vairākumā gadījumā nepalīdz izkļūt no nabadzības; tā kā tādēļ dalībvalstīm būtu jāvelta īpašas rūpes sievietēm ar invaliditāti, lai viņas varētu izmantot savas tiesības, un jāierosina pasākumi šo sieviešu integrācijai, izmantojot papildu atbalsta programmas;
Q. tā kā nabadzības slogs pieaug tieši sievietēm, kurām draud nabadzība, īpaši sieviešu grupām, kurām ir īpašas vajadzības, piemēram, sievietēm ar invaliditāti, vecāka gadagājuma sievietēm un vecākiem, kas audzina bērnus bez partnera palīdzības (jo īpaši vientuļās mātes un atraitnes, kuru aprūpē ir bērni), kā arī sieviešu grupām, kas ir visneaizsargātākās pret atstumtību, piemēram, romu tautības sievietēm, kurām tradicionāli vienīgajām ģimenē ir pienākums veikt mājsaimniecības darbus un aprūpi un kuras priekšlaicīgi tiek atrautas no izglītības un nodarbinātības, un imigrantēm; tā kā ir jārada šīm sievietēm piemēroti darba apstākļi, kas viņām ir būtiski svarīgi, tostarp jānodrošina tiesību aizsardzība, piemēram, tiesību uz pienācīgu darba samaksu, tiesību uz maternitātes atvaļinājumu un uz tādu darba vidi, kurā nav diskriminācijas;
R. tā kā ar programmu “Progress” ir paredzēts atbalstīt dzimumu līdztiesības principa efektīvu īstenošanu un veicināt dzimumu integrāciju visās ES politikas jomās; tā kā šī programma ir ārkārtīgi svarīgs instruments cīņā pret nabadzības feminizāciju;
S. tā kā sieviešu paredzamais dzīves ilgums ir aptuveni par sešiem gadiem ilgāks nekā vīriešiem un tā kā 2007. gada statistikas dati par ES 27 dalībvalstīm liecina, ka vīrieši dzīvo līdz 76 gadu un sievietes ‐ līdz 82 gadu vecumam; tā kā tam ir liela saistība ar sieviešu nabadzību īpaši tāpēc, ka sievietēm ir sarežģītāk piekļūt sociālā nodrošinājuma un pensiju sistēmām nekā vīriešiem,
Nabadzības feminizācija
1. uzskata, ka sieviešu nabadzības novēršana un samazināšana ir svarīga daļa no sociālās solidaritātes pamatprincipa, kuru Eiropas Savienība ir apņēmusies ievērot, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā, kurā paredzēta sieviešu un vīriešu līdztiesība, sociālais taisnīgums un sociālā aizsardzība, kā arī cīņa pret sociālo atstumtību un diskrimināciju;
2. atzīst, ka nabadzības feminizācija nozīmē to, ka nabadzībā dzīvo vairāk sieviešu nekā vīriešu, nabadzība viņas skar smagāk nekā vīriešus un nabadzība sieviešu vidū pieaug;
3. norāda, ka saskaņā ar Eurostat nabadzības riska līmeņa rādītāju 2008. gadā gandrīz 85 miljoni iedzīvotāju Eiropas Savienībā saskārās ar nabadzības risku un ka attiecībā uz rādītāju “materiālā nenodrošinātība” tiek lēsts, ka attiecīgais skaitlis varētu palielināties līdz 120 miljoniem; uzskata, ka attiecībā uz Padomes lēmumā minētajiem nabadzības rādītājiem var rasties neskaidrība saistībā ar kopējo samazināšanas mērķi, t. i., līdz 2020. gadam atbrīvot no nabadzības un atstumtības 20 miljonus iedzīvotāju (23,5 % samazinājums saskaņā ar Eurostat nabadzības riska līmeņa rādītāju, bet tikai 16,7 % saskaņā ar “materiālās nenodrošinātības” rādītāju); uzsver, ka lielākā daļa cilvēku, kas nonākuši nabadzībā, ir sievietes, un šo situāciju ir izraisījis bezdarbs, gadījuma darbu veikšana, mazas algas, pensijas, kas ir mazākas par iztikas minimumu, un plaši izplatītās problēmas saistībā ar labu sabiedrisko pakalpojumu pieejamību;
4. uzsver, ka dzimumu nelīdztiesība kavē nabadzības samazināšanu un apdraud ekonomikas un cilvēku attīstības izredzes;
5. aicina dalībvalstis iekļaut dzimumu līdztiesības koncepciju visos nodarbinātības politikas virzienos un īpašos pasākumos, lai uzlabotu nodarbinātības pieejamību, izvairītos no pārmērīgas sieviešu pārstāvības nepastāvīgā nodarbinātībā, palielinātu stabilu līdzdalību un veicinātu sieviešu situācijas uzlabošanos nodarbinātības jomā, kā arī samazinātu dzimumu segregāciju darba tirgū, risinot tās tiešos un netiešos cēloņus;
6. norāda, ka sieviešu nabadzība nav tikai ekonomikas krīzes rezultāts, bet to izraisījis dažādu faktoru kopums, tostarp stereotipi, pastāvošās atšķirības vīriešu un sieviešu darba samaksā, šķēršļi, kurus rada nespēja savienot ģimenes un darba dzīvi, lielāks sieviešu mūža ilgums un, vispārēji raugoties, dažādie dzimumu diskriminācijas veidi, kas pārsvarā ietekmē tieši sievietes;
7. atgādina, ka Komisija ir noteikusi 2010. gadu par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, lai atkārtoti apliecinātu un apstiprinātu Savienības politiskās saistības sasniegt konkrētus panākumus cīņā pret nabadzību un atzītu nabadzībā un sociālā atstumtībā dzīvojošu personu pamattiesības uz pienācīgas kvalitātes dzīves apstākļiem un plašu līdzdalību sabiedrības dzīvē;
8. atgādina, ka Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010) tika noteikts nevis kā plašsaziņas līdzekļu kampaņa, bet kā iniciatīva turpmākai daudzdimensiju politikas veicināšanai nabadzības izskaušanā un efektīvāku nabadzības noteikšanas rādītāju izstrādei; tādēļ aicina Komisiju sniegt objektīvu pārskatu par pasākumiem, ko dalībvalstis šajā sakarībā no jauna veikušas nabadzības un sociālās atstumtības pārvarēšanai;
9. ierosina, ka ir nepieciešams uzturēt gan Eiropas, gan valstu līmenī stingras saistības panākt redzamākus rezultātus dzimumu līdztiesībā, izmantojot stratēģijas, ar ko ievieš Komisijas pamatnostādnes par sieviešu un vīriešu vienlīdzību, Eiropas Padomes pieņemto Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu un rīcības programmu dzimumu līdztiesības jomā, par ko vienojās Eiropas sociālie partneri;
10. uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir viens no ilgtspējīgas izaugsmes, nodarbinātības, konkurētspējas un sociālās kohēzijas priekšnoteikumiem;
11. aicina Komisiju un Padomi, izstrādājot politikas pamatnostādnes un pasākumus nākamajam atklātās koordinācijas metodes posmam attiecībā uz sociālo integrāciju un sociālo aizsardzību, sociālās integrācijas stratēģiju un pamatiniciatīvu “Eiropa 2020” par nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanu, pienācīgi ņemt vērā Parlamenta prasības, kas paustas 2007. gada 15. novembra rezolūcijā par sociālās realitātes analīzi(12), 2008. gada 9. oktobra rezolūcijā par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES(13), 2009. gada 6. maija rezolūcijā par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus, un 2010. gada 20. oktobra rezolūcijā par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā(14), un iesaistot visas ieinteresētās personas līdzdalības procesā;
12. ņem vērā Komisijas paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.”; aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis pieņemt ar dzimumu līdztiesības jautājumu saistītu perspektīvu kā vienu no svarīgākajiem elementiem visās kopējās un valstu programmās, lai izskaustu nabadzību un cīnītos pret sociālo atstumtību;
13. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību”; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt šīs iniciatīvas īstenošanā dzimumu līdztiesības aspektu;
14. aicina Komisiju stiprināt Eiropas sociālās integrācijas un aizsardzības stratēģiju saskaņā ar iepriekšminēto iniciatīvu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību” un pastiprināt centienus īpaši vienvecāka ģimeņu stāvokļa uzlabošanā, lai tās varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;
15. norāda, ka ekonomikas krīzes dēļ vairākās dalībvalstīs aizvien palielinās bezdarbs un sociālās problēmas un ka tas atšķirīgi ietekmē jauniešus un vecāka gadagājuma cilvēkus, vīriešus un sievietes un viņu ģimenes, un tādēļ aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis pastiprināt savas saistības un veikt īpašus pasākumus, lai izskaustu nabadzību un sociālo atstumtību, it īpaši nabadzību sieviešu vidū un tās tiešo ietekmi uz ģimenes dzīvi, jo nabadzība un sociālā atstumtība ir cilvēktiesību pārkāpums, kas ietekmē vismaz vienu no sešiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību visneaizsargātāko grupu aizsardzībai (vienvecāka mājsaimniecībām, ģimenēm ar trim un vairāk bērniem, cilvēkiem ar invaliditāti, etnisko minoritāšu pārstāvjiem, jo īpaši romiem, cilvēkiem, kuri dzīvo visnelabvēlīgākajos mikrorajonos, cilvēkiem ar pazeminātām darba spējām un jauniešiem bez darba pieredzes); uzskata, ka cilvēka cienīgai dzīvei ir nepieciešama piekļuve izglītībai un darba tirgum un līdzdalība sabiedrības dzīvē; aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek veikti pasākumi bērnu nabadzības izskaušanai un ka visiem bērniem tiek dotas vienlīdzīgas iespējas dzīvē;
16. norāda, ka sieviešu integrācija darba tirgū pēdējās desmitgadēs norāda ne tikai uz ekonomikas lejupslīdes lielāku tiešo ietekmi uz pašām sievietēm, bet arī uz mājsaimniecībām, kuru ienākumus ievērojami iespaidos tas, ka sievietes zaudē darbu; uzsver, ka, spriežot pēc paziņojumiem par budžeta samazinājumu valsts sektorā, var prognozēt neproporcionāli lielu sieviešu bezdarba līmeņa celšanos, jo sievietes ir neproporcionāli daudz nodarbinātas izglītības, veselības un sociālo pakalpojumu jomā;
17. mudina Komisiju un dalībvalstis īstenot rādītājus attiecībā uz sievietēm un nabadzību, kas tika izstrādāti saistībā ar Pekinas Rīcības platformu, kā instrumentu, ar ko uzraudzīt plašāku sociālo, ekonomikas un nodarbinātības politikas virzienu ietekmi uz nabadzības samazināšanu; aicina dalībvalstis rast piemērotākas metodes sieviešu nabadzības noteikšanai;
18. aicina Komisiju un dalībvalstis valsts ziņojumos un ikgadējā kopīgajā ziņojumā par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju sniegt sistemātiskus pa dzimumiem sadalītus statistikas datus un informāciju;
19. aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest jaunus atsevišķus rādītājus attiecībā uz sievietēm un nabadzību, ko izmantot kā instrumentu, lai uzraudzītu plašāku sociālās, ekonomikas un nodarbinātības politikas virzienu ietekmi uz sievietēm un nabadzību;
20. uzsver nepieciešamību, rīkojot plašu apspriešanos ar Eiropas Parlamentu, vienoties par Sieviešu tiesību hartas īstenošanas uzraudzību un ņemt vērā sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības viedokļus, lai veicinātu mehānismus dzimumu līdztiesības panākšanai visos sociālās, ekonomiskās un politiskās dzīves aspektos;
21. vērš īpašu uzmanību uz nepieciešamību turpināt pētījumus un analīzi saistībā ar nabadzības feminizācijas parādību; aicina Komisiju un Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu sadarboties ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu un uzsākt mērķtiecīgus pētījumus, lai novērtētu arī to, kā pasaules krīze ietekmējusi sievietes;
22. mudina dalībvalstis nodrošināt, ka visiem cilvēkiem, jo īpaši jauniešiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem, ir pieejama pamata veselības aprūpe;
23. mudina dalībvalstis nodrošināt, ka vecāka gadagājuma sievietēm ar viņu vecumam tipiskām slimībām ir pieejami profilaktiskās medicīnas un diagnostikas pakalpojumi, kas kalpo kā instruments cīņā pret sociālo atstumtību un nabadzību;
24. aicina dalībvalstis veicināt medicīnisko pakalpojumu pieejamību imigrantēm, lai ārstētu slimības, ko radījuši atšķirīgi ēšanas paradumi un rituālas darbības; attiecīgi aicina Komisiju un dalībvalstis veidot veselības politiku tā, lai cīnītos pret darbībām, kas apdraud sieviešu veselību un ir par iemeslu sociālajai atstumtībai un nabadzībai, un novērstu tās;
25. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka dzimumu līdztiesības politiku un ES principus piemēro visos vietējā un valsts mēroga līmeņos;
26. atgādina, ka pret nabadzību un sociālo atstumtību ir jācīnās gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, lai izpildītu Eiropas Savienības un dalībvalstu saistības līdz 2015. gadam sasniegt ANO Tūkstošgades attīstības mērķus;
Sieviešu nabadzības apkarošana, izmantojot nodarbinātības politiku un sociālo aizsardzību
27. aicina dalībvalstis izveidot īpašas programmas, lai veicinātu sieviešu aktīvu iekļaušanu vai reintegrāciju darba tirgū, un konkrētas mūžizglītības iespējas, lai ļautu viņām iegūt prasmes un kvalifikāciju, piemēram, savu iespēju apzināšanos, pašapziņas un spēju veidošanu, atbilstīgi stratēģijai “Eiropa 2020”, kurā uzsvars tiek likts uz projektiem un programmām, kas saistītas ar ekoloģisko pārveidi, tas ir, atjaunīgās enerģijas nozari, zinātni un videi draudzīgām darba vietām, kurās aktīvi izmanto jaunās tehnoloģijas, jaunas, noturīgas ekonomikas veidošanai; lai nepasliktinātu sieviešu jau tā nedrošo stāvokli darba tirgū, prasa, izvēloties darbiniekus atlaišanai, ņemt vērā ģimenes pienākumus, paturot prātā, ka daudzos gadījumos bērni ir sieviešu aizgādībā;
28. norāda, ka apmācības, nodarbinātības un pienācīgas kvalitātes darba ziņā pastāv ievērojamas atšķirības starp iedzīvotāju apstākļiem lauku apvidos un pilsētās; uzsver, cik liela nozīme ir šo iedzīvotāju, īpaši jaunāko un neaizsargātāko, tiesību ievērošanai attiecībā uz atbilstošas izglītības iegūšanu, profesionālas apmācības un augstskolas studiju pieejamību, un tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt minētās grupas, izveidojot aktīvas politikas un piemērotu apmācības pasākumu efektīvu sistēmu, lai dotu iespēju šīm personām ātri pielāgoties darba tirgus prasībām;
29. norāda, ka sociālā aizsardzība, darba tirgus politika un sociālā politika, stabilizējot darba tirgu un patēriņu, sniedz ievērojamu ieguldījumu recesijas dziļuma un ilguma mazināšanā un ka sociālās aizsardzības sistēma ir gan ienākumu, gan izdevumu puses stabilizators;
30. uzskata, ka aktīva nodarbinātības politika (piemēram, strādājošo apmācība, profesionālā izglītība un apmācība) ir ļoti nozīmīga nabadzības novēršanai un ka šajā procesā būtiska loma ir sociālajiem partneriem; turklāt uzskata, ka iedarbīga nodarbinātības politika (piemēram, jauniešu darba pieredze, aizsargātas darbnīcas un darba vietas) ir arī būtiska, lai nodrošinātu līdzsvaru un paplašinātu darba tirgus pieejamību, kā arī saglabātu nodarbinātību nelabvēlīgos apstākļos esošajām grupām;
31. ņemot vērā, ka nodarbinātība ir dzinējspēks cīņā ar nabadzību, uzsver ‐ lai nodrošinātu pienācīgas kvalitātes darba apstākļus un atalgojumu, jāizveido pārredzami regulējoši noteikumi attiecībā uz netipiskiem nodarbinātības veidiem;
32. uzskata, ka sieviešu integrācija darba tirgū ir viens no svarīgākajiem faktoriem cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību; uzsver to, cik svarīgi ir atbalstīt jaunu darbavietu izveidi, veicināt papildu apmācību un izglītības nodrošināšanu sievietēm, kurām draud nonākšana nabadzībā, un stiprināt darbā iekārtošanas palīdzību;
33. atzīst, ka ekonomiskā nevienlīdzība un sieviešu atkarība ir cieši saistītas un ka joprojām pastāv vīriešu un sieviešu nelīdztiesība attiecībā uz izglītības pieejamību, pienākumiem ģimenē un vispārējo ģimenes uzturēšanu, un pauž nožēlu, ka joprojām ir vērojamas darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, kas rada negatīvas sekas;
34. uzsver, ka saistībā ar bezdarbu lielāks risks neatsākt darbu ir sievietēm un ka viņas biežāk varētu būt nelabvēlīgākā stāvoklī darbā pieņemšanas procesā, jo ar sievietēm vairāk nekā ar vīriešiem tiek slēgti nedroša darba vai nepilnas slodzes darba līgumi, kurus viņas pašas nav izvēlējušās, vai arī tāpēc, ka sievietes joprojām ietekmē nevienlīdzīga darba samaksa;
35. norāda, ka saskaņā ar Eirobarometra īpašo apsekojumu “Dzimumu līdztiesība ES 2009. gadā” Eiropā plaši tiek atzīta nepieciešamība samazināt atšķirību vīriešu un sieviešu darba samaksā;
36. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai, īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020”, likvidētu dzimumu nelīdztiesību nodarbinātības jomā; stingri mudina noteikt par mērķi darba samaksas atšķirības starp dzimumiem ikgadēju samazināšanu par 1 %, lai līdz 2020. gadam sasniegtu 10 % liela samazinājuma mērķi un nodrošinātu sievietēm ar likumu noteiktā maternitātes atvaļinājuma laikā pilnu darba algu, kā ieteikts Parlamenta 2010. gada 20. oktobra Nostājā(15) par šo jautājumu, jo tas palīdzēs likvidēt dzimumu nelīdztiesību nodarbinātības jomā; turklāt uzsver, ka ir nepieciešama pozitīva rīcība, lai palielinātu sieviešu pārstāvību politiskajās, ekonomikas un uzņēmumu lēmējinstancēs;
37. norāda, ka kredītu pieejamība sievietēm uzņēmējām ir ierobežota un ka tas ir būtisks šķērslis viņu profesionālajai pilnveidei un ekonomiskajai neatkarībai, un tas ir pretrunā ar vienlīdzīgas attieksmes principu;
38. aicina politikas veidotājus gan ES, gan valstu līmenī veidot politiku ekonomikas krīzes negatīvo seku novēršanai, pamatojoties uz darba tirgus analīzi, kurā ir ņemti vērā dzimumu līdztiesības aspekti, kā arī sistemātiskiem novērtējumiem par ietekmi uz abu dzimumu pārstāvjiem;
39. aicina Komisiju turpināt iniciatīvas, kas vērstas uz neoficiālās ekonomikas esamības atzīšanu un “reālās ekonomikas” izteikšanu skaitļos, izmantojot uz dzimumu līdztiesību balstītas pieejas saskaņā ar Komisijas uzsākto projektu “Tālāk par IKP”; aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgus sociālos pabalstus sievietēm un vīriešiem, kas aprūpē vecus vai slimus radiniekus, vai radiniekus ar invaliditāti, un vecāka gadagājuma sievietēm, kas saņem īpaši mazas pensijas;
40. aicina Komisiju pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus attiecībā uz tāda principa piemērošanu, kas paredz vienādu atalgojumu vīriešiem un sievietēm, kā Parlaments to prasīja 2008. gada 18. novembra rezolūcijā(16) (likumdošanas iniciatīva, ar ko Komisijai tika pieprasīts iesniegt atbilstīgu priekšlikumu līdz 2009. gada beigām);
41. uzsver to, cik svarīgi ir reformēt makroekonomikas, sociālās un darba tirgus politiku, lai garantētu sievietēm ekonomisko un sociālo taisnīgumu, pārskatīt metodes, kas tiek izmantotas, lai noteiktu nabadzības līmeni, un izstrādāt stratēģijas, lai veicinātu taisnīgu bagātības sadalījumu, garantēt iztikas minimumu un pienācīgas algas un pensijas, radīt kvalitatīvākas darbavietas sievietēm, vienlaikus nodrošinot viņām tiesības, ļaut sievietēm un meitenēm izmantot augsta standarta sabiedriskos pakalpojumus un uzlabot labklājības nodrošināšanu un vietējos pakalpojumus, tai skaitā mazbērnu novietnes, bērnudārzus un cita veida pirmsskolas izglītības iestādes, dienas centrus, vietējās kopienas atpūtas un ģimenes atbalsta centrus un dažādu paaudžu centrus, kuriem vajadzētu būt izmaksu ziņā pieņemamiem un vienlīdz pieejamiem sievietēm un vīriešiem, jaunākiem un vecākiem cilvēkiem un kuru darba laikam vajadzētu būt savietojamam ar lietotāju pilnas slodzes darbu;
42. aicina dalībvalstis izveidot konsultāciju centrus, lai noteiktu un novērstu nodarbināto sieviešu ekspluatāciju, kas ir viens no galvenajiem nabadzības un sociālās atstumtības iemesliem;
43. aicina dalībvalstis apsvērt iespēju pārskatīt sociālās aizsardzības sistēmas, lai individualizētu pensiju tiesības un sociālās drošības sistēmas un tādējādi likvidētu “ģimenes apgādnieka priekšrocības”, garantētu vienlīdzīgas pensiju tiesības;
44. uzsver vīriešu un sieviešu līdztiesības pozitīvo ietekmi uz ekonomikas izaugsmi; norāda, ka dažādos pētījumos ir aprēķināts, ka, ja sieviešu un vīriešu nodarbinātības, nepilnas slodzes nodarbinātības un ražīguma līmenis būtu vienāds, IKP pieaugtu par 30 %, un tas ne tikai nāktu par labu visai ekonomikai, bet arī samazinātu risku nonākt nabadzībā, ar ko saskaras daudzas sievietes;
45. aicina Komisiju un Padomi steidzami izstrādāt un īstenot stratēģiju, lai līdz 2012. gadam uz pusi samazinātu bērnu nabadzības rādītājus un kopumā pārtrauktu nabadzības spirāli, ņemot vērā to, ka pastāv augsts risks bērniem no vecākiem mantot paliekošu nabadzību, kas varētu būtiski nelabvēlīgi ietekmēt viņu bērnu izredzes uz labāku dzīvi; tādēļ uzsver, ka ir jāintegrē individuālās bērnu tiesības visos ES politikas virzienos un pasākumos, lai pārraudzītu un novērtētu veiktos pasākumus bērnu nabadzības izskaušanā, noteiktu un izstrādātu prioritāras darbības, veicinātu datu vākšanu un pilnveidotu kopīgos rādītājus ES līmenī; uzskata, ka šajā sakarībā ir būtiski sekmēt vientuļā vecāka iekļūšanu un atgriešanos darba tirgū, kā arī sociālos pabalstus vienvecāka ģimenēm, lai risinātu problēmas, vienlaikus nodrošinot arī konkrētu atbalstu daudzbērnu ģimenēm; uzskata, ka bērniem no nabadzīgām mājsaimniecībām, kurās neviens nestrādā, ir jāsaņem īpaša uzmanība un atbalsts, lai novērstu nabadzību nākotnē;
46. aicina attiecīgās valstu iestādes pārskatīt imigrācijas politiku, lai novērstu strukturālus šķēršļus migrantu pilnīgai līdzdalībai darba tirgū, kā arī apkopot datus par gūtajiem rezultātiem mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu diskriminācijas novēršanā un novērtēt izdevumu samazinājumu ietekmi uz iedzīvotājiem saistībā ar piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai un sociālajai aizsardzībai;
47. ņem vērā Padomes 2010. gada 17. jūnija lēmumu uzticēt pašām dalībvalstīm ‐ sadarbībā ar reģioniem ‐ valsts mērķu izvirzīšanu, lai samazinātu to cilvēku skaitu, kuriem draud nabadzības un atstumtības risks viena vai vairāku iemeslu dēļ, kuri norādīti Padomes sanāksmē apstiprinātajos trijos rādītājos; uzskata ‐ ja dalībvalstis izmanto tikai rādītāju “bezdarbnieku mājsaimniecība”, sistemātiski varētu neievērot tādas problēmas kā strādājošo nabadzība, enerģētiskā nabadzība, vientuļo vecāku nabadzība, bērnu nabadzība un sociālā atstumtība; mudina dalībvalstis ļaunprātīgi neizmantot rīcības brīvību, izvēloties rādītāju mazāk vērienīgu mērķu sasniegšanai nabadzības izskaušanas jomā; vērš uzmanību uz problēmām, ar kurām sastopas miljoniem Eiropas pensionāru, kuru pensijas nav pietiekamas iztikas nodrošināšanai un izdevumiem par specifiskām ar vecumu saistītām vajadzībām, kas jo īpaši saistītas ar zālēm un ārstēšanu, kuru izmaksas ir augstas; uzskata, ka par prioritāru mērķi jānosaka skolas un augstskolas izglītības nodrošināšana vismazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām un ka katrai dalībvalstij saistībā ar to jānosaka savi mērķi;
48. norāda ‐ tā kā līdzdalība ekonomikā, politiskajā un sabiedriskajā dzīvē ir jāuzlūko kā personas tiesības, aktīvā integrācijas politikā būtu jāizmanto holistiska pieeja, lai izskaustu nabadzību un sociālo atstumtību, jo īpaši nodrošinot pilnīgu piekļuvi kvalitatīviem sociālajiem pakalpojumiem un pakalpojumiem ar vispārēju (tautsaimniecisku) nozīmi;
49. uzsver, ka jāizstrādā atbilstošas nodarbinātības integrācijas un apmācības politikas nostādnes valstu līmenī, kā arī jāveido īpaša nodokļu iekasēšanas kārtība vienvecāka ģimenēs, kas veidotu pasākumu daļu cīņā pret nabadzību, bērnu nabadzību un sociālo atstumtību;
50. uzsver ‐ lai novērstu diskrimināciju attiecībā uz iespējām darba tirgū un atalgojuma politiku, jāveic pasākumi valstu un Eiropas līmenī;
51. aicina Komisiju rūpīgi izpētīt tādus sociālās līdzdalības šķēršļus kā enerģētiskā nabadzība, finansiālā atstumtība un šķēršļus piekļuvei informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT);
52. uzsver ‐ lai efektīvi apkarotu nabadzību, visos pārvaldes līmeņos jākoordinē politikas virzieni cīņā ar bezdarbu un sociālo atstumtību;
53. aicina dalībvalstis atvieglot imigrantu un etnisko minoritāšu pārstāvju piekļuvi izglītības un apmācības programmām, kuras sekmēs viņu līdzdalību darba tirgū;
Ģimenes dzīves un darba apvienošanas iespējas sievietēm, kas dzīvo nabadzībā vai kurām draud nabadzība
54. aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu darba un privātās dzīves apvienošanu un tādējādi ļautu sievietēm, kurām draud nabadzība, veidot karjeru pilnas slodzes darbā vai nodrošināt viņām piekļuvi nepilnas slodzes darbam vai citiem elastīgiem darba laika režīmiem, tai skaitā, izmantojot maināmu nepilnas slodzes darba režīmu laikā, kad viņas nodarbojas ar aprūpi;
55. uzsver, ka trešā daļa vienvecāka ģimeņu Eiropā dzīvo nabadzībā;
56. aicina dalībvalstis saistībā ar iepriekšminēto grozījumu izdarīšanu Padomes Direktīvā 92/85/EEK veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu darba ņēmēju atlaišanu no darba grūtniecības un pēcdzemdību periodā; aicina dalībvalstis aktīvi rīkoties, lai novērstu diskrimināciju pret grūtniecēm darba tirgū, kā arī pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka mātes statuss neietekmē strādājošo sieviešu tiesības uz pensiju un ka pensijas apjomu neietekmē tas, ka sievietes ir izmantojušas maternitātes atvaļinājumu;
57. atgādina dalībvalstīm, ka atbilstoša bērnu aprūpe ir dzimumu līdztiesības īpaši būtiska daļa darba tirgū; pauž nožēlu, ka vēl ne tuvu nav sasniegti mērķi, ko 2002. gada Barselonas Eiropadomē noteica līdz 2010. gadam attiecībā uz aprūpes nodrošināšanu vismaz 90 % bērnu vecumā no trim gadiem līdz obligātajam skolas vecumam un vismaz 33 % bērnu līdz triju gadu vecumam; aicina Padomi un dalībvalstis atjaunot un izpildīt savu apņemšanos attiecībā uz Barselonas mērķu sasniegšanu pieejamu, izmaksu ziņā pieņemamu un kvalitatīvu bērnu aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā un izstrādāt jaunus mērķus apgādājamo personu aprūpes jomā; tādēļ aicina dalībvalstis uzlabot piekļuvi sabiedriskajiem bērnu aprūpes pakalpojumiem, jo īpaši izmantojot finansiālu atbalstu bērnu aprūpei, uzlabot bērnu aprūpes sabiedrisko iestāžu darbību un stimulēt uzņēmumus nodrošināt bērnu aprūpes iespējas pašos uzņēmumos;
58. aicina dalībvalstis mērķtiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu, ka visnelabvēlīgākajos apstākļos nonākušām sievietēm ir pienācīgi pieejamas valsts veselības aprūpes sistēmas, jo īpaši primārās veselības aprūpes pakalpojumi (tai skaitā mātes un bērna aizsardzība), kā to noteikusi Pasaules Veselības organizācija, un arī ginekoloģiskie un ar dzemdniecību saistītie veselības aprūpes pakalpojumi, pienācīgi mājokļi, tiesiskums, izglītība, apmācība, mūžizglītība, sports un kultūra, lai novērstu priekšlaicīgu izglītošanās pārtraukšanu un veicinātu netraucētu pāreju no izglītības iestādes uz darba tirgu;
59. aicina dalībvalstis izstrādāt atbilstīgus pasākumus, lai atbalstītu pusaudžu vecuma mātes, kurām bieži vien ir grūti atrast darbu un kuras sociālo aizspriedumu un pārsvarā zemā izglītības līmeņa dēļ dzīvo nabadzībā;
Cīņa pret nabadzību vecāka gadagājuma sieviešu vidū
60. uzsver, ka nabadzība apdraud sievietes vairāk nekā vīriešus, it īpaši vecumā, jo sociālās drošības sistēmu pamatā ir nepārtraukta algota darba princips; norāda, ka dažos gadījumos sievietes neatbilst šai prasībai, jo ir strādājušas ar pārtraukumiem, un ka sievietes cieš no diskriminācijas darba tirgū, jo īpaši algu atšķirību, maternitātes atvaļinājuma un nepilnas slodzes darba dēļ vai tādēļ, ka viņas ir pārtraukušas vai beigušas profesionālo darbību, lai pildītu ģimenes pienākumus vai strādātu dzīvesbiedra uzņēmumā, jo īpaši tirdzniecības un lauksaimniecības nozarē, nesaņemot par to atalgojumu un neiesaistoties sociālās drošības sistēmās; aicina dalībvalstu valdības atzinīgi novērtēt bērnu audzināšanu un nodrošināt, ka tai veltītais laiks tiek ieskaitīts pensijas aprēķinos, tādējādi dodot sievietēm iespēju saņemt pilna apmēra pensiju; ierosina dalībvalstīm nodrošināt sievietēm atbilstīga apmēra pensijas;
61. aicina dalībvalstis rīkoties, lai nodrošinātu sievietēm taisnīgas iespējas izmantot sociālās drošības un pensiju sistēmas, ņemot vērā, ka paredzamais dzīves ilgums sievietēm ir lielāks, un panāktu to, ka pensiju apdrošināšanas shēmās attiecībā uz sievietēm un vīriešiem tiek konsekventi piemērots vienādas attieksmes princips, lai samazinātu pensiju apmēra atšķirības atkarībā no dzimuma;
62. aicina dalībvalstis paredzēt pienācīgu sociālo nodrošinājumu sievietēm, kuras uzņemas atbildību par slimu un vecu ģimenes locekļu vai ģimenes locekļu ar invaliditāti aprūpi, un vecāka gadagājuma sievietēm, kuras saņem īpaši mazu pensiju;
Dzimuma dēļ veiktas vardarbības ietekme uz nabadzības risku
63. norāda, ka vardarbība pret sievietēm, kas ietekmē gan tās upurus, gan veicējus neatkarīgi no vecuma, izglītības līmeņa, ienākumu apmēra vai sociālā stāvokļa, Eiropas Savienībā joprojām ir liela problēma un tā aizvien vairāk palielina marginalizācijas risku un iespēju nonākt nabadzībā un sociālajā atstumtībā un var negatīvi ietekmēt sieviešu finansiālo neatkarību, veselību un piekļuvi nodarbinātībai un izglītībai; atkārtoti aicina Komisiju noteikt Eiropas gadu vardarbības pret sievietēm apkarošanai;
64. aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek pienācīgi reģistrēti, analizēti un pētīti faktori, kas izraisa vardarbību ģimenē tā, lai nekavējoties varētu izstrādāt politikas pamatnostādnes šādas vardarbības nepieļaušanai un tās seku novēršanai, piemēram, nodrošinot patversmes sievietēm bezpajumtniecēm, kuras ir cietušas no vardarbības ģimenē;
65. uzsver nepieciešamību pastiprināt Eiropas centienus cilvēku tirdzniecības un seksuālās izmantošanas izskaušanā, veidojot ciešāku tiesu iestāžu un policijas sadarbību; mudina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai izskaustu ierasto vai tradicionālo kaitīgo attieksmi vai paražas, tai skaitā sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanu, agras un piespiedu laulības un goda dēļ izdarītus noziegumus;
66. aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, izstrādāt valsts līmeņa plānus, lai izskaustu visu veidu vardarbību pret sievietēm, nodrošināt nepārtrauktu un sistemātisku pasākumu norises uzraudzību, nodrošināt augstākā standarta tiesību aktus attiecībā uz vīriešu vardarbības pret sievietēm izskaušanu un nodrošināt pietiekamu finansējumu vardarbībā cietušo personu atbalstam un aizsardzībai, kas kalpotu kā instruments nabadzības novēršanai un samazināšanai;
67. turklāt atzīst, ka jēgpilnu risinājumu rašana sieviešu nabadzības novēršanai var būt viens no veidiem, kā samazināt vardarbību, kas izdarīta dzimuma dēļ, jo nabadzībā nonākušās sievietes ir vairāk pakļautas ļaunprātīgas rīcības riskam;
68. uzsver to, cik svarīga ir dalībvalstu un reģionālo un vietējo pašvaldības iestāžu veiktā darbība, lai, izmantojot tādus instrumentus kā Eiropas Sociālais fonds (ESF) vai programma “Progress”, palīdzētu atkārtoti integrēties darba tirgū sievietēm, kuras cietušas no vardarbības, kas izdarīta dzimuma dēļ;
69. aicina dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus dzimumu līdztiesības jomā, lai risinātu jautājumus, kas ir saistīti ne tikai ar zemu ieņēmumu radītu nabadzību, bet arī ar kultūru, iesaisti sabiedrībā un politikā un sociālo kontaktu tīkliem;
Sociālā dialoga un pilsoniskās sabiedrības nozīme cīņā pret sieviešu nabadzību
70. uzsver strukturēta sociālā dialoga nozīmi cīņā pret sieviešu nabadzību; šajā sakarībā norāda uz nepieciešamību uzlabot sistēmas dalībai sieviešu organizācijās, citās NVO un ieinteresētajās aprindās, kā arī iesaistei vispārējā pilsoniskajā sabiedrībā un sadarbībai ar minētajām organizācijām, ieinteresētajām aprindām un pilsonisko sabiedrību;
71. uzskata, ka patiess dialogs būtu jāveido tā, lai ļautu visnelabvēlīgākajos apstākļos nonākušu iedzīvotāju grupu locekļiem un dalībvalstu un ES pārvaldes iestādēm apmainīties ar viedokļiem un palīdzētu pārvarēt galēju nabadzību, sniedzot šajā jomā konkrētu Eiropas līmeņa labākās prakses piemēru;
72. aicina Komisiju saglabāt finanšu piešķīrumu, ko pilsoniskās sabiedrības organizācijas var izmantot, cīnoties pret sieviešu nabadzību un mazinot tās ietekmi;
Finansējuma nodrošināšana kā nabadzības apkarošanas instruments
73. uzsver, cik svarīgi ir struktūrfondi, jo īpaši ESF, kā viens no galvenajiem instrumentiem, ar kuriem dalībvalstīm palīdz cīnīties pret nabadzību un sociālo atstumtību; aicina dalībvalstis veikt vairāk līdzfinansētu darbību, lai vairāk atbalstītu tādus pakalpojumus kā bērnu, vecu cilvēku un apgādājamu personu aprūpe, arī izmēģinot jaunus valsts un privāto organizāciju un finanšu sadarbības veidus un šādas sadarbības jaunus pasākumus; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka piešķirtie līdzekļi tiek izlietoti taisnīgi un pareizi;
74. uzsver to, cik svarīgi ir izveidot kopīpašuma juridisko modeli, lai nodrošinātu to, ka pilnīgi tiek atzītas lauksaimniecībā nodarbināto sieviešu tiesības, lai viņas saņemtu pienācīgu aizsardzību sociālā nodrošinājuma jomā un lai viņu darbs tiktu atzīts; turklāt uzsver nepieciešamību grozīt Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) regulu(17), lai līdzīgi kā Eiropas Sociālā fonda gadījumā plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam ļautu veikt proaktīvus pasākumus sieviešu atbalstam, kas bija iespējams iepriekšējos periodos, bet nav iespējams pašreizējā periodā, un kas ļoti labvēlīgi ietekmētu sieviešu nodarbinātību lauku rajonos;
75. atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots Eiropas mikrofinansēšanas instruments nodarbinātībai un sociālajai iekļaušanai; aicina, pamatojoties uz to, veikt īpaši pielāgotas darbības, jo īpaši tehnisku palīdzību un palīgpasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt lielāku mikrofinansējuma pieejamību sievietēm, kurām ir grūtības iekļauties darba tirgū vai kuras vēlas kļūt par pašnodarbinātām personām vai izveidot savu mikrouzņēmumu;
o o o
76. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.
Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. oktobra Nostāja par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (P7_TA(2010)0373).
Padomes 2005. gada 20. septembra Regula (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (OV L 277, 21.10.2005., 1. lpp.).
Savstarpīga vīzu režīma atjaunošana ‐ solidaritāte ar Čehijas pilsoņiem saistībā ar viņu nevienlīdzīgo statusu pēc Kanādas vienpusīgi ieviestā vīzu režīma
68k
33k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 8. marta deklarācija par savstarpīga vīzu režīma atjaunošanu ‐ solidaritāte ar Čehijas pilsoņiem saistībā ar viņu nevienlīdzīgo statusu pēc Kanādas vienpusīgi ieviestā vīzu režīma
A. tā kā 2009. gada jūlijā Kanāda vienpusīgi ieviesa vīzu režīmu Čehijas Republikas pilsoņiem, kuru status līdz ar to ir nevienlīdzīgs attiecībā pret citiem ES un Kanādas pilsoņiem, un Kanāda nav noteikusi datumu, kurā tā atcels šo vīzu režīmu, lai gan vairākkārt ir aicināta to darīt,
B. tā kā ilgāka vilcināšanās izbeigt Čehijas pilsoņu nevienlīdzīgo statusu var apdraudēt turpmāko ES un Kanādas Visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīguma ratifikāciju,
C. tā kā Čehijas Republika nevar automātiski noteikt vīzu režīmu Kanādas pilsoņiem,
D. tā kā Komisija un Padome šajā jautājumā nav pietiekami kategoriskas,
1. aicina Komisiju un Padomi palielināt politisko spiedienu uz Kanādu, lai pēc iespējas drīz noteiktu datumu, kurā atcelt vīzu režīmu Čehijas pilsoņiem, kā arī izbeigt citus vīzu savstarpīguma pārkāpumus attiecībā pret Bulgārijas un Rumānijas pilsoņiem;
2. uzsver, ka gadījumā, ja šis savstarpīguma pārkāpums netiks drīzumā izbeigts, Eiropas Savienība veiks līdzvērtīgus pretdarbības pasākumus;
3. aicina Komisiju, nevis noteikt divpusēju režīmu, bet gan ieviest jaunu mehānismu, kas garantē pilnīgu vīzu savstarpīgumu visām dalībvalstīm, vienlaikus nodrošinot, ka gadījumā, ja kāda ārpussavienības valsts pārkāpj šo vīzu savstarpīgumu, visas dalībvalstis nekavējoties atjauno vīzu režīmu attiecībā pret konkrētās valsts pilsoņiem;
4. uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem nosūtīt Komisijai(1), Padomei un dalībvalstu parlamentiem.