Eiropas Parlamenta 2011. gada 10. marta rezolūcija par plašsaziņas līdzekļu likumu Ungārijā

P7_TA(2011)0094 B7-0191/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 6. un 7. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 49., 56., 114., 167. un 258. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 10. pantu par pamattiesību ievērošanu un aizsardzību, jo īpaši saistībā ar vārda un informācijas brīvību un tiesībām uz viedokļu dažādību plašsaziņas līdzekļos,

–  ņemot vērā 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva ‐ AVMPD),

–  ņemot vērā 2009. gada 25. maija Eiropas Preses brīvības hartu un Komisijas darba dokumentu par plašsaziņas līdzekļu plurālismu ES dalībvalstīs (SEC(2007)0032), Komisijas noteikto trīsposmu pieeju plašsaziņas līdzekļu plurālisma jautājumam un Komisijas uzdevumā veikto neatkarīgo pētījumu, kura galīgā versija ir apstiprināta 2009. gadā,

–  ņemot vērā 2004. gada 22. aprīļa rezolūciju par vārda un informācijas brīvības iespējamiem pārkāpumiem Eiropas Savienībā un jo īpaši Itālijā(1), 2008. gada 25. septembra rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu koncentrēšanos un plurālismu Eiropas Savienībā(2) un 2010. gada 7. septembra rezolūciju par žurnālistiku un jaunajiem plašsaziņas līdzekļiem ‐ sabiedriskās sfēras izveide Eiropā(3),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumus, iesniegtos parlamentāros jautājumus par informācijas brīvību Itālijā, par kuriem Eiropas Parlamentā rīkoja debates 2009. gada 8. oktobrī un 2010. gada 8. septembrī, un ņemot vērā 2011. gada 17. janvāra debates Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā (LIBE komitejā) un Kultūras un izglītības komitejā (CULT komitejā) par Ungārijas plašsaziņas līdzekļu likumu,

–  ņemot vērā LIBE komitejas lēmumu prasīt, lai Pamattiesību aģentūra sagatavo gada salīdzinošo ziņojumu par plašsaziņas līdzekļu brīvības, plurālisma un neatkarīgas pārvaldības situāciju ES dalībvalstīs, ziņojumā ietverot rādītājus,

–  ņemot vērā Unesco Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu, 7. un 11. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienības pamatā ir demokrātijas vērtības un tiesiskums, kā tas apliecināts LES 2. pantā, un līdz ar to tiek garantēta un veicināta vārda un informācijas brīvība, kā noteikts Pamattiesību hartas 11. pantā un ECTK 10. pantā, un tā kā ES atzīst Pamattiesību hartā izklāstīto tiesību, brīvību un principu juridisko vērtību, ko tā apliecinājusi, pievienojoties ECTK, norādot, ka plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms ir būtiski priekšnoteikumi, un tā kā šīs tiesības ietver brīvību paust viedokļus un brīvību saņemt un izplatīt informāciju, ko nekontrolē, netraucē un nediktē valsts varas iestādes;

B.  tā kā plašsaziņas līdzekļu plurālisms un brīvība joprojām ir smaga problēma Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs, jo īpaši Itālijā, Bulgārijā, Rumānijā, Čehijas Republikā un Igaunijā, kā tas uzsvērts nesenajā kritiskajā publikācijā par plašsaziņas līdzekļu tiesību aktiem un konstitucionālajām izmaiņām, kas Ungārijā ieviestas laikposmā no 2010. gada jūnija līdz decembrim, un šo kritiku paudušas tādas starptautiskas organizācijas kā EDSO un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs, daudzas starptautiskas un nacionālas žurnālistu organizācijas, redaktori un izdevēji, NVO, kas darbojas cilvēktiesību un pilsonisko brīvību jomā, kā arī ES dalībvalstis un Komisija;

C.  tā kā Komisijai radušās bažas un tā prasījusi Ungārijas valdībai sniegt informāciju par Ungārijas plašsaziņas līdzekļu likuma atbilstību AVMPD un acquis communautaire kopumā, jo īpaši saistībā ar visiem audiovizuālo plašsaziņas pakalpojumu sniedzējiem piemērojamo pienākumu līdzsvaroti atspoguļot notikumus, turklāt Komisija ir apstrīdējusi šā likuma atbilstību proporcionalitātes principam un Eiropas Pamattiesību hartas 11. pantā minētajām pamattiesībām uz vārda un informācijas brīvību, kā arī attiecībā uz izcelsmes valsts principu un reģistrācijas prasībām, un tā kā Ungārijas valdība uz šo prasību atbildēja, sniedzot papildu informāciju un sākot grozījumu izdarīšanas procesu likumā, lai risinātu Komisijas norādītās problēmas;

D.  tā kā EDSO ir nopietni apšaubījusi Ungārijas tiesību aktu darbības jomu (materiālo un teritoriālo piemērošanas jomu), vārda brīvību un satura regulējumu, vienas struktūras izraudzīšanos, kas rīkosies gan kā valsts plašsaziņas līdzekļu, gan kā telekomunikāciju iestāde, un atbilstību principiem, kas reglamentē sabiedrisko apraidi(4), norādot, ka jaunie tiesību akti mazina plašsaziņas līdzekļu plurālismu, likvidē sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu politisko un finansiālo neatkarību un ilgtermiņā rada nelabvēlīgu vidi brīviem plašsaziņas līdzekļiem, kā arī norādot, ka Plašsaziņas līdzekļu iestāde un Plašsaziņas līdzekļu padome ir politiski viendabīgas(5), un līdz ar to veidojas vispārēja un centralizēta visu plašsaziņas līdzekļu kontrole valdības un politiskā līmenī; tā kā turklāt bažas raisa arī neproporcionālu un smagu sankciju uzlikšana strīdīgu un nekonkrētu iemeslu dēļ, kā arī tas, ka trūkst automātiska mehānisma, ar ko atcelt sankcijas gadījumā, ja tiesā ir iesniegta pārsūdzība par Plašsaziņas līdzekļu iestādes nolēmumu, un žurnālistu informācijas avotu konfidencialitātes un ģimenes vērtību aizsardzības principa neievērošana;

E.  uzskata par pamatotiem EDSO nopietnos iebildumus attiecībā uz Plašsaziņas līdzekļu iestādes un Plašsaziņas līdzekļu padomes politiski viendabīgo sastāvu, termiņu, vispārēju un centralizētu visu plašsaziņas līdzekļu kontroles īstenošanu valdības, tiesu iestāžu un politiskā līmenī, to, ka tiesību aktu problemātiskākās iezīmes ir pretrunā EDSO un starptautiskajiem standartiem par vārda brīvību, piemēram, tiek atcelta sabiedrisko plašsaziņas pakalpojumu politiskā un finansiālā neatkarība, kā arī attiecībā uz regulējuma darbības jomu (materiālo un teritoriālo) un lēmumu nenoteikt pamatnoteikumus, tādējādi liedzot žurnālistiem saprast, kad viņi, iespējams, pārkāpj likumu;

F.  tā kā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs ir aicinājis Ungārijas varas iestādes, pārskatot likumu par plašsaziņas līdzekļiem, ņemt vērā Eiropas Padomes apstiprinātos vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu plurālisma standartus, Eiropas Padomes Ministru komitejas un Parlamentārās asamblejas attiecīgos ieteikumus un jo īpaši saistošos standartus, kas ietverti ECTK un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā; tā kā viņš norādīja uz neskaidrām definīcijām, kas var tikt kļūdaini interpretētas, uz politiski nelīdzsvarota regulatīvā mehānisma izveidi, kam ir neproporcionālas pilnvaras un kas nav pakļauts pilnīgai tiesiskajai pārraudzībai, uz sabiedriskās apraides pakalpojumu neatkarības apdraudējumu un žurnālistu informācijas avotu aizsardzības mazināšanu; tā kā viņš ir arī uzsvēris, ka visām ieinteresētajām personām, tostarp opozīcijas partijām un pilsoniskajai sabiedrībai, ir jābūt iespējai konstruktīvi piedalīties šā tiesību akta pārskatīšanā, jo tas reglamentē tik fundamentālu demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanas aspektu(6);

G.  tā kā otrajā atzinumā, kas izdots 2011. gada 25. februārī, cilvēktiesību komisārs ierosina veikt “plašu pārskatu” par Ungārijas plašsaziņas līdzekļu tiesību aktu kopumu un sasniegt, inter alia, tādus mērķus kā precīzu un plašsaziņas līdzekļu plurālismu un neatkarību veicinošu tiesību aktu atjaunošana un garantiju pastiprināšana tā, lai plašsaziņas līdzekļus regulējošie mehānismi būtu brīvi no politiskas ietekmes(7); tā kā cilvēktiesību komisārs arī uzskata, ka Ungārijas plašsaziņas līdzekļiem jāspēj pildīt tiem uzticēto pienākumu būt par uzraudzības īstenotājiem plurālistiskā, demokrātiskā sabiedrībā un ka, lai to panāktu, Ungārijai kā Eiropas Padomes dalībvalstij būtu jāievēro saistības un jācenšas gūt vislielāko labumu, ko dod šīs organizācijas pieredze tādās jomās kā vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu neatkarība un plurālisms;

H.  tā kā līdz ar to nekavējoties ir jāaptur Ungārijas plašsaziņas līdzekļu likuma piemērošana un tas jāpārskata, pamatojoties uz Komisijas, EDSO un Eiropas Padomes piezīmēm un priekšlikumiem, lai nodrošinātu, ka tas pilnībā atbilst ES tiesībām un Eiropas vērtībām un standartiem attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību, plurālismu un neatkarīgu pārvaldību;

I.  tā kā, neraugoties uz Parlamenta vairākkārtējiem aicinājumiem pieņemt direktīvu par plašsaziņas līdzekļu brīvību, plurālismu un neatkarīgu pārvaldību, Komisija līdz šim ir vilcinājusies izstrādāt šādu priekšlikumu, kas ir kļuvis aizvien vajadzīgāks un aktuālāks;

J.  tā kā 1993. gada jūnijā Kopenhāgenas Eiropadomē pieņemtie Kopenhāgenas kritēriji dalībai Eiropas Savienībā attiecībā uz preses brīvību un vārda brīvību ir jāievēro visām ES dalībvalstīm un jāpilda, piemērojot attiecīgus ES tiesību aktus;

K.  tā kā Tiesa ir pieņēmusi spriedumu apvienotajās lietās C-39/05 P un C-52/05 P un šā sprieduma 45. un 46. punktā ir norādījusi, ka piekļuve informācijai sniedz iedzīvotājiem iespēju tiešāk piedalīties lēmumu pieņemšanā un garantē, ka demokrātiskā sistēmā administrācijai ir lielāka leģitimitāte, tā ir efektīvāka, nodrošina lielāku atbildību pret iedzīvotājiem un piekļuve informācijai ir priekšnoteikums efektīvai demokrātisku tiesību īstenošanai,

1.  aicina Ungārijas varas iestādes atjaunot plašsaziņas līdzekļu pārvaldības neatkarību un apturēt valsts iejaukšanos vārda brīvībā un līdzsvarotā notikumu atspoguļošanā un uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu pārmērīgs regulējums ir neproduktīvs, tādējādi apdraudot efektīva plurālisma pastāvēšanu publiskajā telpā;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas sadarbību ar Ungārijas varas iestādēm, lai panāktu Ungārijas likuma par plašsaziņas līdzekļiem atbilstību ES Līgumiem un tiesībām, un atzinīgi vērtē arī to, ka valsts ir sākusi grozījumu izdarīšanas procesu;

3.  pauž nožēlu par Komisijas lēmumu pievērsties tikai trim punktiem saistībā ar Ungārijas veikto acquis communautaire īstenošanu un par to, ka nav ietverta atsauce uz AVMPD 30. pantu un līdz ar to ir ierobežotas Komisijas pilnvaras pārbaudīt to, vai, īstenojot ES tiesības, Ungārija ievēro ES Pamattiesību hartu; mudina Komisiju pārbaudīt, vai Ungārija ievēro Direktīvā 2000/31/EK par elektronisko tirdzniecību paredzēto saistību režīmu un kā Ungārija transponē ES pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm (2008/913/TI), un ES Pamatlēmumu par terorisma apkarošanu (2008/919/TI), kas ietver atsauces uz vārda brīvību un likumu par plašsaziņas līdzekļu brīvību apiešanu;

4.  aicina Komisiju turpināt cieši uzraudzīt un vērtēt Ungārijas grozītā likuma par plašsaziņas līdzekļiem atbilstību Eiropas tiesību aktiem, jo īpaši Pamattiesību hartai;

5.  aicina Ungārijas varas iestādes iesaistīt visas ieinteresētās personas likuma par plašsaziņas līdzekļiem un konstitūcijas pārskatīšanā ‐ kas ir uz tiesiskuma balstītas demokrātiskas sabiedrības pamats ‐, un veikt atbilstīgas pārbaudes un panākt līdzsvarotu spēku samēru, lai nodrošinātu, ka mazākumam ir pamattiesības, un pasargātu to no iespējamās vairākuma tirānijas;

6.  aicina Komisiju, pamatojoties uz LESD 265. pantu, līdz gada beigām saskaņā ar LESD 225. pantu iesniegt likumdošanas iniciatīvu par plašsaziņas līdzekļu brīvību, plurālismu un neatkarīgu pārvaldību, tādējādi novēršot ES normatīvā regulējuma trūkumus plašsaziņas līdzekļu jomā, izmantojot Komisijas pilnvaras tādās jomās kā iekšējais tirgus, audiovizuālā politika, konkurence, telekomunikācijas, valsts subsīdijas, pienākums sniegt sabiedriskos pakalpojumus un ikviena iedzīvotāja pamattiesības ES teritorijā, lai noteiktu vismaz minimālos pamatstandartus, kas jāievēro visām dalībvalstīm un jāievieš valsts tiesību aktos nolūkā nodrošināt, garantēt un veicināt informācijas brīvību, plašsaziņas līdzekļu plurālismu pienācīgā līmenī un plašsaziņas līdzekļu neatkarīgu pārvaldību;

7.  aicina Ungārijas varas iestādes turpināt pārskatīt plašsaziņas līdzekļu likumu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta, Komisijas, EDSO un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra piezīmēm un priekšlikumiem, Eiropas Padomes Ministru komitejas un Parlamentārās asamblejas ieteikumiem un Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, un gadījumā, ja šo likumu atzīst par neatbilstīgu Līgumu vai ES tiesību, Pamattiesību hartas vai ECTK būtībai, jo īpaši Pamattiesību hartai, atcelt un nepiemērot šo likumu vai tos likuma elementus, kuri ir atzīti par neatbilstīgiem;

8.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Padomei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Pamattiesību aģentūrai, EDSO un Eiropas Padomei.

(1) OV C 104 E, 30.4.2004., 1026. lpp. (2) OV C 8 E, 14.1.2010., 85. lpp.. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0307 (4) Ungārijas plašsaziņas līdzekļu un telekomunikāciju tiesību aktu un likumprojektu paketes analīze un novērtējums, ko EDSO uzdevumā sagatavojis Dr Karol Jakubowicz. (5) EDSO Plašsaziņas līdzekļu brīvības komitejas pārstāvja 2010. gada 14. janvāra vēstule Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas priekšsēdētājam. (6) http://www.coe.int/t/commissioner/News/2011/110201Hungary_en.asp. (7) https://wcd.coe.int/wcd/ViewDoc.jsp?id=1751289.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 10. marta rezolūcija par dienvidu kaimiņvalstīm un jo īpaši Lībiju

P7_TA(2011)0095 RC-B7-0169/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2011. gada 1. marta rezolūciju, ar kuru vienbalsīgi apturēja Lībijas dalību ANO Cilvēktiesību padomē,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 26. februāra rezolūciju Nr. 1970/2011,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. februāra lēmumu, ar ko īsteno ANO Drošības padomes rezolūciju un nosaka papildu ierobežojošus pasākumus pret tiem, kas atbildīgi par civiliedzīvotāju vardarbīgo apspiešanu Lībijā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju Nr. S-15/2, kas pieņemta 2011. gada 25. februārī,

–  ņemot vērā to, ka 2011. gada 22. februārī tika apturētas sarunas par ES un Lībijas pamatnolīgumu,

–  ņemot vērā augstās pārstāves Ketrinas Eštones nesenos paziņojumus par Lībiju un Ziemeļāfriku,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lībiju, jo īpaši 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par nāvessodu Lībijā(1) un 2011. gada 20. janvāra ieteikumu, kura minēti svarīgi nosacījumi saistībā ar sarunām par ES un Lībijas pamatnolīgumu(2),

–  ņemot vērā 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvenciju un 1967. gada 31. janvāra Protokolu par bēgļu statusu,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu un tās protokolu par Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību tiesas izveidi, ko Lībija ratificēja attiecīgi 1987. gada 26. martā un 2003. gada 19. novembrī,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā nesenajās demonstrācijās vairākās Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu arābu valstīs ir pieprasīts izbeigt autoritāros režīmus, veikt politiskas, ekonomiskas un sociālas reformas un nodrošināt iedzīvotājiem brīvību, demokrātiju un labākus dzīves apstākļus; tā kā vērienīgie protesti daudzās arābu valstīs ir apliecinājuši, ka nedemokrātiski un autoritāri režīmi nevar garantēt ticamu stabilitāti un ka demokrātiskās vērtības ir ekonomiskas un politiskas partnerības pamatā;

B.  tā kā protesti pret Lībijas režīmu sākās 2011. gada 15. februārī Bengāzī pilsētā un pārņēma visu valsti, sasniedzot Al Bayda, Al-Quba, Darnah un Az Zintan pilsētu, nemierniekiem pārņemot savā kontrolē vairākas pilsētas, īpaši Lībijas austrumos;

C.  tā kā Kadafi režīms pret šiem protestiem vērsās ar nepieredzētu vardarbību, izmantojot Lībijas bruņotos spēkus, miliciju, kā arī algotņus un ārvalstu kaujiniekus, lai vardarbīgi apspiestu protestus, tostarp bez izšķirības pret civiliedzīvotājiem vēršot ložmetējus, snaiperus, militārās lidmašīnas un helikopterus; tā kā tādēļ strauji palielinājās bojāgājušo skaits un daudzi cilvēki tika ievainoti un arestēti;

D.  tā kā režīmā vardarbīgā un brutālā vēršanās pret Lībijas iedzīvotājiem ir izraisījusi ne tikai daudzu karavīru pārbēgšanu, bet arī valdības locekļu atkāpšanos;

E.  tā kā saskaņā ar ANO Cilvēktiesību padomes datiem pēdējās dienās vairāk nekā 200 000 cilvēku ir pametuši valsti un devušies uz blakus esošo Tunisiju, Ēģipti un Nigēru un vēl simtiem tūkstošu bēgļu un ārvalstu strādnieku izmisīgi cīnās, lai neiesaistītos konfliktā vai pamestu Lībiju; tā kā tas rada ārkārtēju humanitāro situāciju, kas nozīmē, ka ir vajadzīga ātra ES reakcija;

F.  tā kā pēc tam, kad ANO Cilvēktiesību padome 2011. gada 25. februārī 15. īpašās sesijas laikā vienprātīgi pieņēma rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Lībijā, kurā nosodīti Lībijā notikušie rupjie un sistemātiskie cilvēktiesību pārkāpumi un norādīts, ka dažus no tiem varētu uzskatīt par noziegumiem pret cilvēci, ANO Ģenerālā asambleja 2011. gada 2. martā nolēma apturēt Lībijas dalību ANO Cilvēktiesību padomē, kā ANO Cilvēktiesību padome to pati arī bija ieteikusi;

G.  tā kā, reaģējot uz ANO Drošības padomes 2011. gada 26. februāra rezolūciju par Lībiju, kurā norādīts, ka par šo situāciju būtu jāvēršas Starptautiskajā Krimināltiesā, 2011. gada 3. martā Starptautiskās Krimināltiesas prokurors sāka izmeklēšanu, lai noskaidrotu apgalvojumus par Lībijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci, tostarp noziegumiem, ko izdarījis Muamars Kadafi un valdības locekļi; tā kā ANO Drošības padomes rezolūcijā Nr. 1970 šai valstij ir noteikts ieroču embargo, kā arī Kadafi ģimenei un valdībai ir noteikts ceļošanas aizliegums un līdzekļu iesaldēšana, un arī atļauts visām ANO dalībvalstīm atsavināt un iznīcināt aizliegto militāro aprīkojumu;

H.  tā kā ar Padomes 2011. gada 28. februāra lēmumu ir noteikti papildu ierobežojoši pasākumi ‐ konkrētāk, aizliegums izsniegt vīzas un līdzekļu iesaldēšana ‐ pret tiem, kas atbildīgi par Lībijas civiliedzīvotāju vardarbīgo apspiešanu, tādējādi īstenojot ANO Drošības padomes 2011. gada 26. februāra rezolūciju par Lībiju;

I.  tā kā kopš sacelšanās sākuma vairāki pasaules valstu vadītāji vairākkārt ir aicinājuši pulkvedi Kadafi atkāpties;

J.  tā kā 2011. gada 22. februārī Arābu valstu līga izslēdza Lībiju un 2011. gada 3. martā tās ģenerālsekretārs paziņoja, ka tā varētu atbalstīt lidojumiem slēgtas zonas izveidi Lībijā, saskaņojot to ar Āfrikas Savienību, ja sadursmes Lībijā turpinājies;

K.  tā kā 2011. gada 5. marta paziņojumā Lībijas Pagaidu pārejas nacionālā padome aicināja starptautisko sabiedrību “pildīt savu pienākumu pasargāt Lībijas iedzīvotājus no turpmāka genocīda un noziegumiem pret cilvēci, neveicot tiešu militāru intervenci Lībijas teritorijā”;

L.  tā kā no 2011. gada 22. februāra ES ir pārtraukusi notiekošās sarunas par ES un Lībijas pamatnolīgumu un apturējusi visus sadarbības līgumus ar Lībiju;

M.  tā kā ES ir ieinteresēta nodrošināt, lai Ziemeļāfrikā būtu demokrātija, pārticība un miers; tā kā nesenie notikumi Lībijā, Ēģiptē un Tunisijā liecina, ka ir steidzami jāpārskata ES ārpolitika attiecībā uz Vidusjūras reģionu;

N.  tā kā paredzams, ka Eiropadomes ārkārtas sanāksmē piektdien, 2011. gada 11. martā, tiks rūpīgi izskatīts augstās pārstāves un Komisijas ziņojums par ES instrumentu ātru pielāgošanu un augstās pārstāves ziņojums par atbalstu pārejas un pārbūves procesiem,

1.  pauž solidaritāti ar Lībijas iedzīvotājiem un jo īpaši jauniešiem, kas ir bijuši demokrātijas un režīma maiņas virzītājspēks, un atzinīgi vērtē viņu drosmi un apņēmību, kā arī pauž stingru atbalstu viņu likumīgajiem demokrātiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem centieniem;

2.  asi nosoda klajos un sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus Lībijā un jo īpaši miermīlīgos protestos iesaistīto demokrātijas piekritēju, žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju vardarbīgo apspiešanu; pauž dziļu nožēlu, ka rezultātā daudzi cilvēki ir gājuši bojā un tikuši ievainoti; izsaka līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm; nosoda musināšanu uz naidīgu vēršanos pret civiliedzīvotājiem, kas skaidri parādās režīma visaugstākstāvošo pārstāvju ‐ Muamara Kadafi un viņa dēla Saifa al Islama ‐ izteikumos;

3.  prasa nekavējoties izbeigt pulkveža Kadafi brutālo diktatorisko režīmu un aicina viņu nekavējoties atkāpties, lai novērstu turpmāku asinsizliešanu un nodrošinātu mierīgu politisko pāreju; aicina Lībijas varas iestādes nekavējoties izbeigt vardarbību un ļaut panākt mierīgu situācijas risinājumu, ņemot vērā Lībijas iedzīvotāju likumīgos centienus; aicina Lībijas varas iestādes ievērot cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības, atcelt visus ierobežojumus vārda brīvībai, tostarp internetā, un nekavējoties ļaut valstī iebraukt neatkarīgiem cilvēktiesību novērotājiem un ārvalstu preses pārstāvjiem;

4.  pilnībā atbalsta ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1970, kurā nosodīti klajie un sistemātiskie cilvēktiesību pārkāpumi Lībijā un aicināts par šo situāciju vērsties Starptautiskajā Krimināltiesā, vienlaikus nosakot valstij ieroču embargo, kā arī Kadafi ģimenei un valdībai ‐ ceļošanas aizliegumu un līdzekļu iesaldēšanu; uzsver, ka tiem, kas veikuši uzbrukumus civiliedzīvotājiem, katram atsevišķi ir noteikta kriminālatbildība saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām, ka viņi jāsauc pie atbildības un neviens nedrīkst palikt nesodīts; pauž stingru atbalstu Starptautiskās Krimināltiesas prokurora sāktajai izmeklēšanai, lai noskaidrotu apgalvojumus par noziegumiem pret cilvēci, ko izdarījis Muamars Kadafi un valdības locekļi;

5.  norāda, ka ES pirmā ieviesa ANO Drošības padomes noteiktās sankcijas un ka ES pasākumi ir vēl plašāki, jo tie nosaka atsevišķas sankcijas; atzinīgi vērtē Padomes lēmumu aizliegt tirdzniecību ar Lībiju ar aprīkojumu, ko tā var izmantot represīviem mērķiem valsts iekšienē, kā arī to, ka ir paplašināts to personu loks, uz kuriem attiecas līdzekļu iesaldēšana un aizliegums izsniegt vīzas; aicina regulāri novērtēt sankciju efektivitāti;

6.  uzsver, ka visiem pasākumiem būtu jāattiecas uz visiem Lībijas līdzekļiem, tostarp valsts ieguldījumu fondiem, kurus pārvalda Lībijas Investīciju pārvalde; aicina līdzekļu iesaldēšanu attiecināt arī uz ieņēmumiem no naftas un gāzes pārdošanas; aicina Padomi un dalībvalstis izpaust pilnīgu informāciju par visiem iesaldētajiem līdzekļiem; šajā sakarā atzinīgi vērtē apspriedes par turpmākām ES sankcijām, tostarp to Lībijas uzņēmumu aktīvu iesaldēšanu, kuri ir saistīti ar Kadafi režīmu;

7.  atzinīgi vērtē Padomes 2011. gada 28. februāra lēmumu aizliegt ieroču, munīcijas un attiecīga aprīkojuma piegādi Lībijai; šajā sakarā aicina Padomi pārbaudīt, vai ES Rīcības kodekss attiecībā uz ieroču eksportu nav ticis pārkāpts, un veikt stingrus pasākumus, lai nodrošinātu, ka visas dalībvalstis šo kodeksu pilnībā ievēro; aicina augsto pārstāvi apsvērt iespēju noteikt embargo, izmantojot gaisa un jūras spēkus saskaņā ar kopējo drošības un aizsardzības politiku;

8.  pilnībā atbalsta ANO Cilvēktiesību padomes lēmumu nosūtīt uz Lībiju starptautisku neatkarīgu izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu starptautisko cilvēktiesību pārkāpumus, un ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 2. marta lēmumu apturēt Lībijas dalību ANO Cilvēktiesību padomē;

9.  aicina ES un starptautisko sabiedrību darīt visu iespējamo, lai panāktu Kadafi un viņa režīma pilnīgu izolāciju gan valsts, gan starptautiskā mērogā;

10.  uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāievēro viņu pienākums aizsargāt, lai paglābtu Lībijas civiliedzīvotājus no liela mēroga bruņotiem uzbrukumiem; norāda, ka tādēļ nevajadzētu izslēgt iespēju izmantot visas ANO Statūtos paredzētās iespējas; aicina augsto pārstāvi un dalībvalstis būt gatavām ANO Drošības padomes lēmumam par turpmākiem pasākumiem, tostarp iespējai paredzēt lidojumiem slēgta zonas izveidi, lai nepieļautu režīma vēršanos pret civiliedzīvotājiem; uzsver, ka visiem pasākumiem, ko ES un tās dalībvalstis veic, vajadzētu būt saskaņā ar ANO pilnvarām un to pamatā vajadzētu būt sadarbībai ar Arābu valstu līgu un Āfrikas Savienību, mudinot abas iestādes saskaņot to starptautiskos centienus;

11.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos izveidot attiecības ar Lībijas Pagaidu pārejas nacionālo padomi un uzsākt  procesu, lai  padarītu šīs attiecības oficiālas un tādējādi sekmētu pāreju uz demokrātiju, nodrošinātu visdažādāko Lībijas sabiedrības pārstāvju līdzdalību un pārejas procesā palielinātu sieviešu un minoritāšu lomu, ka arī aicina atbalstīt Lībijas Pagaidu pārejas nacionālo padomi atbrīvotajā teritorijā, lai mazinātu spiedienu uz vietējiem iedzīvotājiem un apmierinātu viņu humanitārās pamatvajadzības, tostarp sniegtu medicīnisko palīdzību;

12.  mudina ES veicināt demokrātiskas reformas un tiesiskuma institūciju izveidi Lībijā, sniedzot atbalstu brīvas preses un neatkarīgu pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tostarp demokrātisku politisko partiju, izveidei, lai nākotnē varētu notikt demokrātiskas vēlēšanas;

13.  pauž nopietnas bažas par pieaugošo humanitāro krīzi, jo vairāk nekā 200 000 migrantu glābjas no vardarbības Lībijā, daudzi no kuriem iestrēgst uz robežas starp Lībiju un Tunisiju, bet citi netiek tālāk par bēgļu nometnēm Tunisijā, Ēģiptē un Nigērā; aicina Lībijas tagadējās un turpmākās varas iestādes ļaut valstī iebraukt humānās palīdzības organizāciju pārstāvjiem un garantēt viņu drošību;

14.  mudina Padomi, Komisiju un augsto pārstāvi piešķirt visus vajadzīgos finanšu resursus un cilvēkresursus, lai atbalstītu iedarbīgu starptautisku humānās palīdzības operāciju, palīdzētu ANO Cilvēktiesību padomei un citām attiecīgajām humānās palīdzības organizācijām, sniedzot aizsardzību un ārkārtas palīdzību visiem, kam tā nepieciešama; atzinīgi vērtē komisāres Georgijevas un Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāta (ECHO) līdz šim veiktos pasākumus un atvēlētos līdzekļus, kā arī atsevišķu dalībvalstu sniegto humāno palīdzību, lai tiktu galā ar šo uzdevumu; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt gaisa un jūras transportu, lai palīdzētu repatriēt vai pārvietot migrantus, patvēruma meklētājus un bēgļus no Lībijas, ievērojot starptautiskās tiesību normas un attiecīgos Eiropas Savienības tiesību aktus, kā arī sniegt finansiālu atbalstu, reaģējot uz ANO Cilvēktiesību padomes un Starptautiskās Migrācijas organizācijas 2011. gada 3. martā pausto kopīgo aicinājumu;

15.  aicina Komisiju nodrošināt, lai tiktu veikti visi vajadzīgie pasākumi, tostarp nodrošināti pienācīgi cilvēkresursi, kā arī finanšu un tehniskie līdzekļi, kas ES ļautu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 80. pantu atbilstoši reaģēt uz iespējamo masveida migrāciju;

16.  atgādina, ka Āfrikas un ES kopīgajā 2007. gada stratēģijā Āfrikas un ES valstu vadītāji apņēmās veikt nepieciešamos pasākumus, lai panāktu, ka nelegāli iegūti aktīvi, tostarp finanšu līdzekļi, tiek noskaidroti un atdoti to izcelsmes valstīm; mudina dalībvalstis rīkoties atbilstoši un saskaņā ar ANO Pretkorupcijas konvenciju, lai nodrošinātu, ka iesaldētie līdzekļi nākotnē tiek atdoti Lībijas iedzīvotājiem; uzsver, ka ir nepieciešama saskaņota ES rīcība, lai īstenotu to līdzekļu iesaldēšanu, kas ir Kadafi ģimenes un viņu Eiropā zināmo sabiedroto turējumā vai Eiropas finanšu iestādēs, kuras darbojas nodokļu oāzēs, tādējādi nodrošinot, ka ES bankas ievēro pienācīgas rūpības prasības attiecībā uz jebkādiem iespējami nelegāliem finanšu līdzekļiem, kas pārskaitīti no Lībijas;

17.  uzsver, ka algotņu iesaistīšana apdraud starptautisko mieru un drošību un ir noziegums pret cilvēki un tādēļ tā ir jāizbeidz; aicina Padomi un augsto pārstāvi paust stingrus brīdinājumus, kas atturētu valstu valdības no algotņu, militārā personāla vai militārā aprīkojuma nosūtīšanas, tādējādi atbalstot Kadafi režīma īstenoto Lībijas iedzīvotāju apspiešanu,

18.  atzinīgi vērtē ārkārtas Eiropadomes sanāksmes sasaukšanu 2011. gada 11. martā sakarā ar notikumiem Lībijā un dienvidu kaimiņvalstīs; aicina augsto pārstāvi un dalībvalstis izstrādāt visaptverošu un saskaņotu stratēģiju humānās palīdzības pasākumiem un politiskajai reakcijai uz situāciju Lībijā;

19.  aicina augsto pārstāvi sākt sagatavošanas darbus, lai ES varētu iesaistīties un sniegt atbalstu dienvidu kaimiņvalstīs, īpaši ņemot vērā tiesiskuma un labas pārvaldes izveidi, kā arī konstitucionālos un vēlēšanu priekšnoteikumus stabilai, plurālistiskai un miermīlīgai demokrātijai reģionā; aicina augsto pārstāvi pilnībā izmantot visus attiecīgos ES ārpolitikas finanšu līdzekļus;

20.  uzskata, ka revolucionārās pārmaiņas Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ir skaidri parādījušas, ka ES pozitīvā ietekme un ilgtermiņa uzticība šim reģionam būs atkarīga no tās spējas īstenot saskaņotu kopējo ārpolitiku, kas būtu balstīta uz vērtībām un nepārprotami atbalstītu jaunos demokrātiskos spēkus; atkārtoti prasa ES pārskatīt demokrātijas un cilvēktiesību atbalsta politiku, lai visos nolīgumos ar trešām valstīm iedibinātu cilvēktiesību klauzulas īstenošanas mehānismu;

21.  atkārtoti prasa to cieši iesaistīt darbā pie sevišķu uzdevumu grupas izveides, kuras mērķis būs koordinēt ES reakciju uz krīzi Lībijā uz citur Vidusjūras reģionā;

22.  uzsver, ka notikumi Lībijā un citās šī reģiona valstīs liecina par nepieciešamību steidzami izstrādāt tālejošākas un iedarbīgākas politikas nostādnes un instrumentus, kā arī palielināt tiem paredzēto budžeta finansējumu, lai veicinātu un atbalstītu politiskās, ekonomiskās un sociālās reformas ES dienvidu kaimiņvalstīs; uzsver, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas notiekošajā stratēģiskajā pārskatīšanā jāņem vērā pašreizējie notikumi Ziemeļāfrikā un jāpiedāvā jauni labāki veidi, kā apmierināt cilvēku vajadzības un centienus; uzstāj, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanā par prioritāti jāizvirza tādi kritēriji kā tiesu varas neatkarība, pamatbrīvību, plurālisma un preses brīvības ievērošana, kā arī korupcijas apkarošana; pieprasa to labāk koordinēt ar citām Savienības politikas nostādnēm attiecībā uz šīm valstīm;

23.  atbalsta uzskatu, ka Savienībai Vidusjūrai jāpielāgojas jaunajai situācijai un apstākļiem un jāizsver nesenie notikumi un attiecīgi jārīkojas, lai iesniegtu priekšlikumus par labākajiem veidiem, kā veicināt demokrātiju un cilvēktiesības šīs savienības dalībvalstīs un reģionā, tostarp Lībijā, un par iespējamām reformām, lai palielinātu Savienības Vidusjūrai lomu un padarītu to saskaņotāku un efektīvāku;

24.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei un Ģenerālajai asamblejai, ANO Cilvēktiesību padomei, Arābu valstu līgai, Āfrikas Savienībai, Savienībai Vidusjūrai, Lībijas kaimiņvalstu valdībām un Pagaidu pārejas nacionālajai padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0246. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0020.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 10. marta rezolūcija par ES nostāju attiecībā uz Irānu (2010/2050(INI))

P7_TA(2011)0096 A7-0037/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, tostarp 2010. gada 8. septembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Irānā, jo īpaši saistībā ar Sakineh Mohammadi Ashtiani un Zahra Bahrami lietu(1), 2010. gada 10. februāra rezolūciju par situāciju Irānā(2) un 2009. gada 22. oktobra rezolūciju par Irānu(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Pasaules dienu pret nāvessodu(4),

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR), Konvenciju par jebkuras diskriminācijas izskaušanu un Konvenciju par bērna tiesībām, kā arī to, ka Irāna ir parakstījusi visus šos dokumentus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības (ES) un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) 2010. gada 8. februāra kopīgo paziņojumu, kurā pausts aicinājums Irānas valdībai pildīt saistības cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton (turpmāk “augstā pārstāve”) 2010. gada 24. septembra paziņojumu par Irānas prezidenta Mahmoud Ahmadinejad “cietsirdīgām un nepieņemamām” piezīmēm ANO Ģenerālajā asamblejā,

–  ņemot vērā ES Deklarāciju par masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanu, ko pieņēma Saloniku Eiropadome, kura notika 2003. gada 19. un 20. jūnijā, un 2003. gada 10. decembra ES stratēģiju pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu,

–  ņemot vērā augstās pārstāves preses pārstāvja 2010. gada 23. septembra paziņojumu, kurā ir nosodīta spridzināšana Mahābādā Irānā,

–  ņemot vērā 2008. gada 12. decembrī Eiropadomes pieņemto ziņojumu par Eiropas drošības stratēģijas (EDS) īstenošanu “Sniegt drošību mainīgā pasaulē”,

–  ņemot vērā augstās pārstāves 2010. gada 22. septembra paziņojumu E3+3 vārdā par ātri panākto risinājumu Irānas kodolenerģijas jautājumā,

–  ņemot vērā augstās pārstāves 2010. gada 12. augusta deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par septiņu bahajiešu priekšstāvju tiesāšanu,

–  ņemot vērā augstās pārstāves preses pārstāvja 2010. gada 16. jūlija paziņojumu, kurā ir nosodīti uzbrukumi Irānā,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 22. marta secinājumus par brīvu piekļuvi informācijai Irānā,

–  ņemot vērā augstās pārstāves 2010. gada 6. jūlija paziņojumu par gaidāmajiem nāvessodiem Irānā,

–  ņemot vērā augstās pārstāves 2010. gada 12. jūnija deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par “būtiski pasliktinātajiem apstākļiem cilvēktiesību jomā Irānā pēc prezidenta vēlēšanām 2009. gada jūnijā”,

–  ņemot vērā Irānas Statistikas centra 2010. gada pavasara datus par Irānas bezdarba līmeņa pieaugumu līdz 14,6 %, kas nozīmē, ka valstī ir vairāk nekā 3,5 miljonus bezdarbnieku,

–  ņemot vērā to, ka Irāna ir parakstījusi Līgumu par kodolieroču neizplatīšanu (LKN) un līdz ar to ir apņēmusies atteikties no kodolieroču iegādes, un tai ir juridiskas saistības deklarēt visas kodolenerģētikas darbības, tostarp ar kodolmateriāliem, un atļaut Starptautiskajai Atomenerģijas aģentūrai (SAEA) veikt drošības kontroli saistībā ar minētajām darbībām,

–  ņemot vērā SAEA 2005. gada 27. septembra deklarāciju, ka Irāna neievēro LKN saistības,

–  ņemot vērā to, ka sešās secīgās ANO Drošības padomes rezolūcijās (Nr. 1696, Nr. 1737, Nr. 1747, Nr. 1803, Nr. 1835 un Nr. 1929) ir apstiprinātas bagātināšanas pārtraukšanas un citas prasības kā priekšnoteikumi, lai Irānai atjaunotu LKN piešķirtās tiesības,

–  ņemot vērā SAEA ģenerāldirektora Yuki Amano 2010. gada 18. februāra ceturkšņa ziņojumā valdei apstiprinājumu, ka “Irāna nepilda prasības, kas iekļautas atbilstošajās valdes un Drošības padomes rezolūcijās”,

–  ņemot vērā SAEA vienošanās priekšlikumu par kodoldegvielas piegādi Teherānas pētniecības reaktoram apmaiņā pret mazbagātinātu urānu no Irānas krājumiem un kompromisa priekšlikumu, ko atbalsta Turcijas un Brazīlijas valdības, mēģinot radīt uzticību un veicināt sarunas starp Irānu un E3+3, kā arī starp Irānu un Vīnes grupu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1929(2010), ar ko tiek ieviesti jauni ierobežojoši pasākumi pret Irānu un noteikts ceturtais sankciju posms attiecībā uz Irānas kodolprogrammu,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. jūlija secinājumus par Irānu un pieņemto ierobežojošo pasākumu kopumu, kas jāvērš pret Irānu tirdzniecības, finanšu pakalpojumu, enerģētikas un transporta jomā, un arī regulu, ar ko paplašina tādu organizāciju un personu sarakstu, kam piemēro līdzekļu iesaldēšanu,

–  ņemot vērā papildu sankcijas Irānai, ko pasludinājušas ASV, Japāna, Kanāda un Austrālija,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības ilgtermiņa apņemšanos strādāt pie Irānas kodolenerģijas jautājuma diplomātiska risinājuma,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7–0037/2011),

A.  tā kā Irānas Islāma Republikai (turpmāk Irāna) ir jārisina virkne ar pārvaldību saistītu problēmu ‐ sākot no cīņas par varu starp konkurējošiem spēkiem valsts valdošajā elitē līdz valsti kropļojošām sociālām un ekonomiskām problēmām, problemātiskai reģionālās drošības videi un pieaugošai plašai tautas neapmierinātībai ‐, daudzas no kurām ir paša Irānas režīma augļi;

B.  tā kā politiskie notikumi Irānā pēc apstrīdētajām un, daudzuprāt, krāpnieciskajām prezidenta vēlēšanām 2009. gada jūnijā ir apliecinājuši lielu potenciālu enerģiskās un aktīvās tautas vadītām demokrātiskām izmaiņām valstī; norāda, ka reformisti visbiežāk tiek identificēti ar Zaļo kustību, kas izveidojās laikā, kad notika masveida protesti pret Ahmadinejad atkārtotu ievēlēšanu;

C.  tā kā Irānas drošības spēki ‐ Revolucionārā gvarde, “Basij” milicija un policija ‐ ir reaģējuši ar bargiem pasākumiem, patvaļīgi arestējot tūkstošiem miermīlīgu protestētāju un disidentu, tostarp studentus un akadēmiskās vides pārstāvjus, sieviešu tiesību aktīvistus, arodbiedrību pārstāvjus, juristus, žurnālistus, emuāru autorus, garīdzniekus un ievērojamus cilvēktiesību aizstāvjus, nepārprotami apliecinot centienus iebiedēt kritizētājus un apspiest režīma noliedzējus; tā kā tiesu iestādes ir organizējušas paraugprāvas simtiem ievērojamu reformu atbalstītāju un aktīvistu, kā rezultātā dažiem ir piespriesti ilgi cietumsodi un pat nāvessodi;

D.  tā kā, kopš M. Ahmadinejad 2005. gadā tika ievēlēts par prezidentu, Irānas Revolucionārās gvardes korpuss ir izmantojis kopš 20. gs. 80. gadiem uzkrātos līdzekļus, lai iegādātos valsts uzņēmumus un uzņēmumus, kas privatizēti ar Teherānas Biržas starpniecību;

E.  tā kā joprojām nesodīti tiek pārkāptas irāņu pamattiesības: tiesības uz dzīvību, vārda brīvība, biedrošanās brīvība un brīvība no patvaļīgas aizturēšanas, apcietināšanas un spīdzināšanas un tiesības būt brīvam no jebkādas diskriminācijas;

F.  tā kā Irāna ir viena no IKT jomā visattīstītākajām valstīm Tuvajos Austrumos un emuāru izplatības ziņā ir trešā lielākā pasaulē pēc ASV un Ķīnas; tā kā nav nejaušība, ka telekomunikācijas un interneta sakari kopš 2009. gada vēlēšanām tiek regulāri traucēti;

G.  tā kā Irāna joprojām saglabā nāvessodu un ir viena no trim valstīm pasaulē, kur tiek izpildīts lielākais skaits nāvessodu; tā kā Irānai pieder rekords par lielāko skaitu nepilngadīgo pārkāpēju, kas notiesāti ar nāvessodu; tā kā Irānā joprojām tiek piemērots nāvessods, nomētājot ar akmeņiem, kas ir pretrunā Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām otro fakultatīvo protokolu;

H.  tā kā daudziem irāņiem ir izpildīts nāvessods politisku iemeslu dēļ, neskaitāmi atrodas apcietinājumā un simtiem ir vajadzējis bēgt no valsts, baidoties par savu dzīvību un/vai nenoteikta ilguma aizturēšanu, pratināšanu un spīdzināšanu;

I.  tā kā cilvēktiesību organizācijas Irānā (piemēram, Islāma Cilvēktiesību komisija un 90. panta komisija) ir sabiedrotās ar valdību un ir lielā mērā nenozīmīgas;

J.  tā kā Irānas kodolprogrammai ir slepenības vēsture, kas ar laiku ir radījusi neuzticību Irānas apgalvojumiem, ka programmai ir tikai miermīlīgi mērķi;

K.  tā kā Irāna joprojām nepilda saistības, kas noteiktas attiecīgās ANO Drošības padomes rezolūcijās, no kurām pēdējā ir Rezolūcija Nr. 1929(2010), un visas SAEA valdes prasības par aģentūras pilnīgu un beznosacījumu piekļuvi visām kodolinfrastruktūras vietām, iekārtām, cilvēkiem un dokumentiem, lai nodrošinātu pienācīgu pārbaužu veikšanu saistībā ar Irānas kodolmērķiem un ļautu SAEA veikt kodoliekārtu uzraudzības pienākumu;

L.  tā kā dažas Irānas valdības politikas jomas apdraud stabilitāti un mieru reģionā; tā kā Irānas agresīvie un mērķētie paziņojumi, īstenotās kodolprogrammas un atbalsts Hezbollah un Hamas apdraud īpaši Izraēlu un Persijas līča reģiona valstis; tā kā tomēr stabilizējošā ietekme, ko Irāna varētu atgūt, būtu vēlama visam reģionam, ja tā normalizētu starptautiskās attiecības, it īpaši ar kaimiņvalstīm, beidzot noņemtu aizdomas par patieso kodolprogrammas mērķi un nodrošinātu cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanu;

M.  tā kā Irāna ir uzņēmusi divas afgāņu bēgļu paaudzes, kas ir izmantojušas veselības un izglītības pamatpakalpojumus; tā kā 2010. gadā Irānā pastāvīgi dzīvoja vairāk nekā viens miljons reģistrētu afgāņu; tā kā Irāna šajā jomā ir saņēmusi tikai ierobežotu starptautisko atbalstu;

N.  tā kā Irāna ir viena no trim lielākajiem apstiprināto naftas un dabasgāzes rezervju īpašniekiem pasaulē;

O.  tā kā ir notikusi ievērojama attiecību padziļināšanās starp Irānu un Turciju; tā kā Irāna izmanto gan valstiskos, gan nevalstiskos sabiedrotos Sīriju, Hezbollah un Hamas, kā arī Musulmaņu brālību, lai radītu nestabilitāti reģionā;

P.  tā kā LKN IV pantā noteiktas visu pušu neatņemamas tiesības attīstīt kodolenerģijas izpēti, ražošanu un izmantošanu miermīlīgiem civiliem mērķiem bez diskriminācijas un saskaņā ar minētā līguma I un II pantu,

Iekšējā situācija

1.  ar bažām norāda uz iekšējo politisko situāciju, it īpaši attiecībā uz demokrātiju; norāda arī uz Irānas tautas, īpaši jaunākās paaudzes, demokrātisku pārmaiņu cerībām un pauž dziļu nožēlu par to, ka Irānas valdība un parlaments acīmredzot nespēj reaģēt uz pamatotajām Irānas pilsoņu prasībām; uzsver, ka plašā neapmierinātība ar Irānas valdību saistībā ar sliktajiem sociālekonomiskajiem apstākļiem un ar pilnīgu nebrīvību, kā arī minimālas cieņas pret cilvēku trūkumu ir galvenie šķēršļi režīma izdzīvošanai;

2.  uzsver, ka demokrātiskas pārmaiņas nevar uzspiest no ārpuses vai pat militāriem līdzekļiem, bet tās jāpanāk miermīlīgā demokrātiskā procesā; pauž apbrīnu par desmitiem tūkstošu Irānas pilsoņu drosmi, kuri turpina riskēt ar savu profesionālo karjeru un dzīvību, pieprasot vairāk brīvības un demokrātisku tiesību Irānas Islāma Republikā;

3.  norāda, ka, lai gan prezidents Ahmadinejad 2005. gadā tika ievēlēts no sociālā taisnīguma un ekonomiskā populisma platformas, Irānas vietējās problēmas turpināja saasināties, neskatoties uz strauji augošajām naftas cenām; tādēļ pauž nožēlu par Ahmadinejad mērķi stiprināt savas iekšpolitiskās pozīcijas, uzsākot radikālu starptautisko darbību un cerot sagaidīt, ka stingra pret rietumiem un Izraēlu vērsta nostāja stiprinās Irānas vadītāju pozīcijas islāma pasaulē;

4.  konstatē, ka iepriekšējās Irānas masu kustības tika balstītas uz labklājības un brīvības meklējumiem un ka šie mērķi ir joprojām neizpildīti 1979. gada revolūcijas solījumi; norāda, ka trūkumi ekonomikā, tādi kā inflācija, korupcija, augsts bezdarba līmenis, enerģijas nepietiekamība, neefektīvs valsts sektors un valsts finanšu izšķērdēšana, pēdējos gados ir ļoti palielinājušies;

5.  norāda, ka reformistu kustība pārstāv intelektuālās ievirzes un politiskās programmas, sākot no vēlmes pakāpeniski modernizēt Irānas valdības iestādes līdz mērķim pilnībā gāzt valdošo režīmu;

6.  pauž solidaritāti ar miljoniem irāņu, kas ir izgājuši ielās kopš 2009. gada prezidenta vēlēšanām cerībā uz politiskām pārmaiņām Irānā;

7.  stingri nosoda Irānas drošības spēku veikto Irānas opozīcijas līderu Mir Hossein Mousavi un Mehdin Karroubi un viņu dzīvesbiedru prettiesisko aizturēšanu un aicina nekavējoties un bez nosacījumiem aizturētos atbrīvot; norāda, ka aizturēšana tika veikta, pārkāpjot Irānas tiesību aktus; nosoda Irānas varas iestāžu attieksmi pret to, ka opozīcija  īsteno savas likumiskās tiesības protestēt, un pauž solidaritāti ar  Irānas iedzīvotājiem viņu cīņā par demokrātiju; nosoda Irānas valdības liekulību,  kas pielietoja pārmērīgu spēku, iebiedējot un patvaļīgi arestējot miermīlīgus protestētājus, kuri 2011. gada 14. februārī piedalījās demonstrācijā, paužot solidaritāti Ēģiptes tautai, un tai pašā laikā apgalvoja, ka atbalsta brīvības cīņas Ēģiptē;

8.  stingri noraida pēc 2009. gada vēlēšanām režīma pausto nosodījumu protestētājiem un oponentiem, tos dēvējot par “Allāha ienaidniekiem” (“muharib”), kam saskaņā ar islāmu jāsaņem visbargākais sods; secina, ka, ja Šaha valdīšanas laikā režīma kritika tika uzskatīta par noziegumu, tad pašreizējā režīmā šāda uzvedība jau tiek uzskatīta par grēkošanu pret islāmu;

9.  brīdina, ka Irānas revolucionārās gvardes spēku (IRGC) pieaugošā loma Irānas sabiedrībā, militārajos spēkos, politikā un ekonomikā pastiprina valsts tālākas militarizācijas draudus; pauž dziļas bažas, ka šādas tendences varētu izraisīt vardarbības izpausmes un politiskās opozīcijas apspiešanu;

10.  pauž dziļas bažas par studentu organizācijas “Basij” lielo lomu Irānas sabiedrībā, IRGC uzraudzībā kontrolējot un apspiežot studentu nevienprātību, un norāda, ka Irānas studentu kustība ir bijusi viena no redzamākajām dalībniecēm cīņā par demokrātiju, brīvību un taisnīgumu;

Cilvēktiesības

11.  mudina Irānu izbeigt jebkāda veida diskrimināciju valstī; pauž bažas par diskrimināciju un politisko un sociālo apspiešanu, it īpaši to, kas attiecas uz Irānas sievietēm; aicina Irānas varas iestādes pārstāt diskriminēt cilvēkus seksuālās orientācijas dēļ; nosoda necilvēcīgo un mežonīgo praksi piespriest nāvessodu par iespējamu nodarījumu saistībā ar seksuālo partneru izvēli un seksuālo dzīvi;

12.  pauž sašutumu, uzzinot, ka saskaņā ar ikgadējiem ziņojumiem par nāvessodu Irānā 2009. gadā nāvessodu izpildes gadījumu skaits bija augstākais pēdējos 10 gados, kas nozīmē, ka Irāna ir valsts ar pasaulē lielāko nāvessodu skaitu uz vienu iedzīvotāju; aicina Irānu publicēt oficiālu statistiku par nāvessoda piemērošanu; aicina Irānu pilnībā atcelt nāvessodu par noziegumiem, kuru veicēji vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu, un grozīt tos tiesību aktus, kuros ir pārkāptas starptautiskās cilvēktiesību konvencijas, ko Irāna ir ratificējusi, tostarp Konvencija par bērna tiesībām un Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; aicina Irānas varas iestādes saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijām Nr. 62/149 un Nr. 63/138 noteikt moratoriju nāvessoda izpildei līdz šā soda veida atcelšanai; uzsver to, ka ES iestādēm šajā sakarībā jāizdara nepārtraukts spiediens uz Irānu;

13.  stingri nosoda nāvessoda izpildi Nīderlandes un Irānas valstspiederīgajai Zahra Bahrami 2011. gada 29. janvārī Teherānā; pauž satraukumu, ka Irānas varas iestādes liedza Zahra Bahrami piekļuvi konsulārajiem pakalpojumiem un nenodrošināja pārredzamu un godīgu tiesas procesu;

14.  ņem vērā Irānas varas iestāžu apgalvojumu, ka tās ir pret rasu diskrimināciju, bet uzsver, ka Irānas etniskās minoritātes žēlojas par ekonomisko atpalicību provincēs, kur viņi ir vairākums; nosoda daudzos teroristu uzbrukumus, ko kopš Jundullah izveidošanas 2003. gadā šī organizācija ir veikusi Sīstānā un Beludžistānā; vienlaikus pieprasa konkrētus pierādījumus oficiālajam Irānas viedoklim, ka ASV un Apvienotās Karalistes slepenie dienesti atbalsta Jundullah;

15.  pauž dziļas bažas par to, ka Irāna līdz ar Afganistānu, Somāliju, Saūda Arābiju, Sudānu un Nigēriju joprojām ir starp tām nedaudzajām valstīm, kurās joprojām izpilda nāvessodu, nomētājot ar akmeņiem; aicina Irānas parlamentu pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiktu aizliegts šis nežēlīgais un necilvēcīgais soda veids;

16.  mudina Irānas varas iestādes gan tiesību aktos, gan praksē izskaust jebkāda veida spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodu, kā arī nodrošināt taisnīgu tiesu un izbeigt cilvēktiesību pārkāpumu nesodāmību; it īpaši aicina Irānas parlamentu un tiesu iestādes izbeigt tādus nežēlīgus un necilvēcīgus sodus kā locekļu amputācijas, nomētāšanu ar akmeņiem un pēršanu, kas neatbilst Irānas starptautiskajām saistībām; stingri noliedz viedokli, ko pauž Irānas tiesu iestādes, ka šādu soda veidu pastāvēšana ir pamatojama ar kultūras īpatnībām;

17.  atgādina par 2009. gada 13. jūnijā irāņu demonstrantu populārajiem un attaisnojamiem izsaucieniem “kur ir mana balss?” saistībā ar viņu pārliecību par vispārēju iepriekšējās dienas vēlēšanu rezultātu viltošanu, kas paliks kā traips uz visu otro prezidenta Ahmadinejad pilnvaru termiņu;

18.  pauž sašutumu, uzzinot, ka drošības spēki, sākot no 2009. gada 15. jūnija nakts, uzskata par pieņemamu šaušanu uz demonstrantu pūli, ko var redzēt uzfilmētā video materiālā; ir ļoti nobažījies par represiju pieaugumu gadu pēc tautas sacelšanās Irānā, tostarp par ziņotajiem patvaļīgajiem arestiem, spīdzināšanu, sliktu apiešanos un politisko disidentu sodīšanu; nosoda Irānas valdības centienus apklusināt jebkuru politisko opozīciju, kā arī centienus izvairīties no starptautiskās kontroles jautājumos par pārkāpumiem pēcvēlēšanu nemieru laikā; mudina ES iestādes iesniegt Irānas iestādēm precīzu sarakstu ar visiem zināmajiem incidentiem vai vardarbības aktiem pret Irānas civilpersonām pēc vēlēšanām un uzstāj, ka jānotiek neatkarīgai starptautiskai izmeklēšanai, kuras rezultāti jāpublisko;

19.  aicina Irānas varas iestādes nekavējoties atbrīvot visus tos, kas ieslodzīti par to, ka miermīlīgi īstenojuši tiesības uz vārda brīvību, biedrošanās un pulcēšanās brīvību, kā arī izmeklēt to valdības ierēdņu un drošības spēku locekļu rīcību, kuri ir atbildīgi par disidentu, demonstrantu un ieslodzīto ģimenes locekļu nogalināšanu, ļaunprātīgu izmantošanu un spīdzināšanu, kā arī pakļaut viņus kriminālvajāšanai;

20.  uzstāj, lai jebkurās nākotnes sarunās ar Irānu augstā pārstāve par prioritāti nosaka cilvēktiesību situāciju šajā valstī; aicina Komisiju izmantot visus tai pieejamos instrumentus cilvēktiesību aizsardzībai un veicināšanai Irānā; mudina to it īpaši izstrādāt papildu pasākumus saskaņā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, lai aktīvi aizsargātu cilvēktiesību aizstāvjus; uzsver, ka ir ļoti svarīgi cilvēktiesību aizstāvjiem atvieglot patvēruma iegūšanu un piekļuvi organizatoriskiem resursiem un komunikācijas platformām; mudina dalībvalstis atbalstīt Eiropas Patvēruma pilsētas programmu un programmas, kas paredzētas, lai izstrādātu pasākumus pret elektronisko sakaru pārtveršanas tehnoloģijām;

21.  pauž nožēlu par to, ka Irānas precētie vīrieši var apgalvot, ka viņu laulību pārkāpjošās attiecības ir likumīgas pagaidu laulības, kamēr precētas sievietes, ja tās ir apsūdzētas laulības pārkāpšanā, nevar izmantot šādu attaisnojumu; pauž nožēlu arī par to, ka Islāma Republikas Kriminālkodeksa 105. pantā ir noteikts, ka tiesnesis var piespriest laulības pārkāpējai nomētāšanu ar akmeņiem, pamatojoties vienīgi uz savām “zināšanām” par notikušo, kā arī par to, ka Irāna mēģina ierobežot starptautiskā telpā nonākošo informāciju par tās nežēlību, nomētāšanu ar akmeņiem nepasludinot publiski;

22.  nosoda Irānas varas iestāžu veikto strādnieku aktīvistu regulāro ietekmēšanu pretēji Irānas dotajiem solījumiem ANO Vispārējā periodiskā pārskata procesā, ka tā ievēros pilsoņu sociālās un ekonomiskās tiesības un tiesības uz vārda brīvību; mudina Irānas varas iestādes atbrīvot visus arestētos strādnieku tiesību aktīvistus un ievērot arodbiedrību pārstāvju un skolotāju tiesības piedalīties Starptautiskajā strādnieku dienā (1. maijā) un Valsts skolotāju dienā (2. maijā); aicina Irānas valdību pilnībā ievērot strādnieku pamattiesības, kā noteikts starptautiskajās darba tiesību normās;

23.  nosoda izcilu universitātes profesoru atlaišanu, to pamatojot ar politiskiem argumentiem, un uzskata šādu rīcību par nepieļaujamu uzbrukumu viņu cilvēktiesībām un akadēmiskajai brīvībai; uzskata, ka šādas izpausmes vēl vairāk politizēs un pasliktinās Irānas universitātes, kas ilgi bijušas valsts lepnuma un apbrīna avots akadēmiskajā vidē visā pasaulē; aicina Irānas varas iestādes nekavējoties rīkoties, lai atjaunotu akadēmisko brīvību valstī;

24.  pauž nožēlu par to, ka pretēji konstitūcijai reliģisko minoritāšu locekļi tiek diskriminēti tādās jomās kā mājoklis, izglītība un likumīga nodarbinātība, kas noved pie tā, ka jaunākie šo minoritāšu locekļi izvēlas emigrēt; it īpaši nosoda bahajiešu kopienas regulāro vajāšanu, kristiešu daudzos arestus 2009. gadā un reliģisko disidentu, jaunpievērsto, kā arī sūfītu un sunnītu musulmaņu vajāšanu; atkārtoti aicina atbrīvot 7 bahajiešu līderus un aicina Irānas Parlamentu grozīt Irānas tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka visi dažādām reliģijām piederošie Irānā, neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav atzīts konstitūcijā, var sekot savai pārliecībai bez vajāšanām un būt līdztiesīgi gan pēc likuma, gan praksē;

25.  norāda, ka Irānas NVO pozīcijas ievērojami pavājinājās uzreiz pēc protestiem, ko izraisīja pretrunīgās prezidenta vēlēšanas 2009. gada 12. jūnijā; asi kritizē to, ka varas iestādes regulāri ļaunprātīgi izmanto visus starptautiskos kontaktus vai finansiālo atbalstu NVO Irānā, mēģinot celt neslavu šīm organizācijām un to darbam;

26.  pauž nopietnas bažas par ik gadus lielo skaitu nāvessodu nepilngadīgajiem un sieviešu publisku nomētāšanu ar akmeņiem par spīti starptautiskiem aicinājumiem Irānai ievērot cilvēktiesību standartus;

27.  prasa atjaunot ANO pilnvaras īpašajam referentam, kurš izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus un mēģinātu nodrošināt to, ka pie atbildības tiek sauktas personas, kas ir vainojamas cilvēktiesību pārkāpumos Irānā; mudina Irānas varas iestādes pozitīvi reaģēt uz jau ilglaicīgi paustajiem ANO īpašo referentu (piemēram, jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi, spīdzināšanu, reliģijas vai ticības brīvību, tiesnešu un advokātu neatkarību) pieprasījumiem atļaut oficiālus Irānas apmeklējumus;

28.  pauž nožēlu par to, ka pretēji ANO pamatprincipiem par advokātu lomu viņu situācija Irānā ir ievērojami pasliktinājusies pēc 2009. gada jūnija prezidenta vēlēšanām, jo Irānas varas iestādes izmanto represīvas metodes (piemēram, arestus, advokāta tiesību atņemšanu, vārda brīvības tiesību neievērošanu, nepamatotas izmeklēšanas saistībā ar nodokļiem un citu veidu finansiālu spiedienu), lai atturētu advokātus no profesijas brīvas praktizēšanas;

29.  pauž nožēlu par to, ka pasliktinās apstākļi cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp advokātiem cilvēktiesību lietās un sieviešu tiesību aizstāvjiem, kas jo īpaši ir varas iestāžu mērķis; pauž dziļas bažas par to, ka cilvēktiesību aizstāvji ir pārcietuši dažādus uzbrukumus, pret viņiem ir notikušas negodīgas tiesas, un viņi ir atturēti no savu konstitucionālo tiesību izmantošanas; aicina nekavējoties atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus un pārliecības dēļ ieslodzītos, kas joprojām atrodas ieslodzījumā;

30.  aicina Irānas Islāma Republiku parakstīt, ratificēt un īstenot ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW);

31.  atbalsta kampaņu “Viens miljons parakstu par pieprasījumu grozīt diskriminējošus likumus”, kuras mērķis ir savākt vienu miljonu parakstu, lai atbalstītu sievietes diskriminējošu likumu grozīšanu Irānā; mudina Irānas varas iestādes izbeigt šīs kampaņas dalībnieku ietekmēšanu, tostarp tiesu iestāžu līmenī;

32.  mudina Irānas valdību uzlabot sieviešu tiesību situāciju, lai atzītu sieviešu nozīmīgo lomu sabiedrībā, un ievērot Irānas saistības pret Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; atkārtoti aicina Irānas parlamentu pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiktu aizliegta nežēlīgā un necilvēcīgā nomētāšana ar akmeņiem; aicina augsto pārstāvi īpašu uzmanību pievērst sieviešu tiesībām Irānā un vērsties pie Irānas varas iestādēm ar jautājumiem par Sakineh Mohammadi Ashtiani un Zahra Bahrami lietām;

33.  uzsver, ka ES iestāžu pārstāvjiem jāveicina sakari ar plaša spektra Irānas politisko un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, tostarp labi zināmiem Irānas cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt atbalstu vietējo kopienu darbībām un starppersonu sakariem;

34.  nosoda Irānas varas iestāžu represijas pret neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, tostarp video un foto materiālu cenzūru, kuras mērķis ir ierobežot komunikāciju un informācijas apriti; ir ārkārtīgi nobažījies par to, ka patvaļīga tiesas spriešana Irānā ir novedusi pie spēcīgas pašcenzūras plašsaziņas līdzekļos; mudina ES oficiālos pārstāvjus un dalībvalstis atgādināt Irānai par tās starptautisko pienākumu nodrošināt plašsaziņas līdzekļu brīvību; aicina ES un tās dalībvalstis, tiekoties ar Irānas valsts pārstāvjiem, uzstāt uz to, lai atkal tiktu atjaunota daudzu piespiedu kārtā slēgtu dienas laikrakstu izdošana, kā arī lai tiktu atbrīvoti politieslodzītie, abos gadījumos iesniedzot sarakstus ar vārdiem; nosoda Irānas valdības veikto ārvalstu korespondentu, tostarp lielāko Eiropas dienas laikrakstu žurnālistu, izraidīšanu; atzinīgi vērtē Euronews sāktās pārraides persiešu valodā;

35.  pauž bažas par kultūras, mūzikas un mākslas izpausmju apspiešanu, tās cenzējot un aizliedzot, kā arī apspiežot māksliniekus, mūziķus, režisorus, rakstniekus un dzejniekus;

36.  aicina izbeigt nesodāmību Irānā, ieviešot neatkarīgu tiesas procedūru vai lietas caur ANO Drošības padomi nododot izskatīšanai iestādēm, kas darbojas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, piemēram, Starptautiskajai Krimināltiesai;

37.  atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu paveikto, sniedzot patvērumu tiem Irānas cilvēktiesību aizstāvjiem, disidentiem, žurnālistiem, studentiem, sievietēm, bērniem un māksliniekiem, kas tiek vajāti par reliģisko piederību, viedokļa paušanu, seksuālo orientāciju vai citiem cilvēktiesību izpausmju aspektiem;

Kodolenerģētikas jautājumi

38.  atkārtoti uzsver, neskarot Irānas tiesības attīstīt kodolenerģiju miermīlīgiem nolūkiem saskaņā ar kodolieroču neizplatīšanas noteikumiem, ka izplatīšanas riski saistībā ar Irānas kodolprogrammu joprojām rada nopietnas bažas Eiropas Savienībai un starptautiskajai sabiedrībai, kā tas nepārprotami norādīts daudzās ANO Drošības padomes rezolūcijās;

39.  aicina Irānas varas iestādes pildīt saistības, kas Irānai noteiktas ar LKN; stingri pieprasa Irānas valdībai ratificēt un īstenot Drošības pasākumu nolīguma papildprotokolu; nosoda to, ka Irāna turpina atteikties pilnībā sadarboties ar SAEA, traucējot SAEA darbā, liedzot pilnu un beznosacījumu piekļuvi galvenajām iekārtām un kavējot inspektoru iecelšanu;

40.  turklāt uzsver to, ka saskaņā ar LKN galveno principu Irānai ir tiesības bagātināt urānu miermīlīgiem mērķiem un saņemt tehnisku palīdzību šo mērķu sasniegšanai;

41.  atbalsta Padomes “dvīņstratēģijas” pieeju, kuras mērķis ir rast savstarpēji pieņemamu un miermīlīgu risinājumu iestrēgušajā kodolprogrammas jautājumā, un atbalsta tās jauno 2010. gada 26. jūlija kopējo nostāju, ar ko ievieš jaunus un tālejošus autonomus pasākumus, kas piemērojami Irānai; pauž nožēlu, ka Irāna nebija gatava pieņemt izteiktos priekšlikumus P5+1 sarunās ar Irānu, kas notika Stambulā, un ka sarunas bija neveiksmīgas; tomēr paliek pārliecināts, ka ES vajadzētu izstrādāt plašāku stratēģiju attiecībā pret Irānu, kas ietvertu ne tikai kodoljautājumus vien, un pievērsties Irānas cilvēktiesību situācijai un tās lomai reģionā;

42.  atgādina, ka Irānas kodolprogrammas jautājums pretnostata Irānu visām ANO dalībvalstīm, nevis tikai rietumu valstīm;

43.  norāda, ka papildu sankcijas ir loģiskas sekas Irānas nepilnvērtīgajai sadarbībai ar SAEA; aicina augsto pārstāvi un ES dalībvalstis novērtēt visus izpildes mehānismus, lai īstenotu ES kopējo nostāju, it īpaši attiecībā uz eksporta licencēšanu, muitas un robežkontroli, gaisa transporta un ūdens transporta pārvadājumiem, lai varētu nodrošināt to, ka Irāna nespēj izvairīties no sankciju režīma, un lai varētu reāli izvērtēt, vai sankcijas dod gaidītos rezultātus; atkārto savu nostāju, ka šiem pasākumiem nevajadzētu negatīvi ietekmēt iedzīvotājus; tādēļ atzinīgi vērtē ASV lēmumu noteikt sankcijas pret Irānas amatpersonām, kuras ir atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem vai kuras tādos ir bijušas iesaistītas pēc apstrīdētajām prezidenta vēlēšanām 2009. gada jūnijā; aicina Padomi pieņemt līdzīgus pasākumus;

44.  uzskata, ka atjaunoti centieni ir vajadzīgi visā pasaulē, lai to atbrīvotu no kodolieroču draudiem; atzinīgi vērtē prezidenta Obamas aicinājumu atbruņoties no kodolieročiem un aicina augsto pārstāvi šo jautājumu noteikt par prioritāti gan darbā ar dalībvalstīm, gan kontaktos ar valdībām Tuvajos Austrumos un Āzijā;

45.  aicina Komisiju, Padomi un ES dalībvalstis izvērtēt tirdzniecības attiecības ar Irānu ārpus sankcijām, lai ierobežotu cilvēktiesību pārkāpumus, izmantojot Eiropas standartiem atbilstošu tehnoloģiju ‐ mobilo telefonu, komunikāciju tīklu, (divējāda pielietojuma) tehnoloģiju, novērošanas tehnikas un programmatūru interneta skenēšanai un cenzēšanai, un datizraces tehnoloģiju, tostarp personas datu ‐ eksportu uz Irānu; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu regulai par jaunu licencēšanas sistēmu, ja šī pārskatīšana liecinās, ka nepieciešama tiesību aktu pieņemšana;

46.  aicina Komisiju un Padomi nekavējoties veikt pasākumus, lai aizliegtu ES uzņēmumiem eksportēt uz Irānu novērošanas tehnoloģijas (īpaši novērošanas centrus);

47.  aicina Eiropadomi papildināt to irāņu sarakstu, kuriem ir saikne ar Irānas kodolprogrammu un ballistisko programmu, un šīs programmas apkalpojošajiem piegādes tīkliem; aicina attiecīgās iestādes nekavējoties rīkoties, lai iesaldētu viņu aktīvus un liegtu iebraukt ES teritorijā, kā arī izmantot ES jurisdikciju jebkādas darbības veikšanai saistībā ar šīm programmām;

48.  aicina augsto pārstāvi saglabāt Irānas kodolenerģijas jautājumu un irāņu cilvēktiesību situāciju veicamo darbu saraksta galvgalī un aicina Irānu iesaistīties jēgpilnās sarunās, lai panāktu vispārēju un ilgtermiņa kodoljautājuma risinājumu;

Ārējās attiecības

49.  vislielākajā mērā nosoda Irānas prezidenta Ahmadinejad pausto vēlmi iznīcināt Izraēlu un nosoda viņa antisemītiskos izteikumus, it īpaši viņa pausto holokausta noliegumu un darbības pamatuzdevumu deleģitimizēt Izraēlu; vēlreiz apstiprina pilnu atbalstu Izraēlas pastāvēšanai un divu valstu risinājumam attiecībā uz Palestīnu;

50.  aicina Padomi un Komisiju cieši uzraudzīt situāciju Persijas līča reģionā un darīt visu iespējamo, lai šajā reģionā veicinātu mieru un stabilitāti;

51.  atzīst Turcijas kā ietekmīga reģionālā dalībnieka lomu un pauž atzinību tās un Brazīlijas centieniem sarunu ceļā panākt vienošanos Irānas kodolenerģijas jautājumā; tomēr pauž nožēlu, ka 2010. gada 17. maija trīspusējā vienošanās tikai daļēji atbilst SAEA prasībām; aicina Turcijas iestādes ievērot Eiropas pieeju Irānas kodoldraudu jautājumam; mudina Turciju dialogā ar Irānu iekļaut cilvēktiesību situācijas jautājumu;

52.  uzsver, ka Krievija ir bijusi viens no galvenajiem moderno ieroču un bagātinātā urāna piegādātājiem Irānai; atzinīgi vērtē Krievijas Federācijas šā gada lēmumu apturēt S-300 pārdošanu Irānai un atbalstīt ANO sankcijas pret Irānu saistībā ar tās kodolprogrammu; stingri pieprasa Krievijai pārtraukt jebkādu ieroču izplatīšanu un urāna eksportu uz Irānu, lai pret Irānu vērstās sankcijas būtu efektīvākas un lai varētu nodrošināt LKN prasību izpildi;

53.  mudina augsto pārstāvi uzlabot transatlantisko koordināciju un komplementaritāti attiecībā uz Irānu un apspriesties par rīcību attiecībā uz Irānu ar ANO Drošības padomes pastāvīgajiem locekļiem un visiem atbilstīgajiem globālajiem un reģionālajiem partneriem, kam rūp situācija Irānā;

54.  ņem vērā ES un Irānas kopējās intereses miera un stabilitātes nodrošināšanā Afganistānā; atzinīgi vērtē Irānas konstruktīvo lomu infrastruktūras izveidē un ekonomikas atdzīvināšanā, kā arī narkotiku kontrabandas no Afganistānas novēršanā; tomēr uzsver, ka ilgtspējīga miera un stabilitātes nodrošināšanai Afganistānā būs vajadzīgs, lai visas kaimiņvalstis atturas no politiskas iejaukšanās šīs valsts dzīvē;

55.  aicina augsto pārstāvi Teherānā izveidot ES delegāciju, jo īpaši tagad, kad Eiropas Ārējās darbības dienests ir pārņēmis atbildību no rotējošās prezidentūras un pārstāv ES trešās valstīs;

56.  aicina Komisiju un Padomi mudināt Irānu rīkoties konstruktīvi attiecībā uz Afganistānas turpmāko attīstību un uzsver ES un Irānas kopīgos mērķus attiecībā uz Afganistānas stabilitāti un efektīvu opija ražošanas un narkotiku tirdzniecības apkarošanu;

o
o   o

57.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Irānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0310. (2) OV C 341 E, 16.12.2010., 9. lpp. (3) OV C 265 E, 30.9.2010., 26. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0351.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 10. marta rezolūcija par prioritātēm attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomes 16. sesiju un 2011. gada pārskatu

P7_TA(2011)0097 RC-B7-0158/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un ES Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHRC) un jo īpaši 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes 13. sesiju(1), 2009. gada 14. janvāra rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes attīstību un ES lomu šajā procesā(2), kā arī 2006. gada 16. marta rezolūciju par iznākumu sarunām par Cilvēktiesību padomi un ANO Cilvēktiesību komisijas 62. sesiju(3), 2004. gada 29. janvāra rezolūciju par attiecībām starp Eiropas Savienību un Apvienoto Nāciju Organizāciju(4), 2005. gada 9. jūnija rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas reformu(5), 2005. gada 29. septembra rezolūciju par ANO organizētās Pasaules Augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem (2005. gada 14.–16. septembrī)(6) un 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2008. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jautājumā(7),

–  ņemot vērā steidzamības kārtā pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju,

–  ņemot vērā Apvienotās Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas Rezolūciju A/RES/60/251, ar ko izveido Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi,

–  ņemot vērā iepriekš notikušās UNHRC kārtējās un īpašās sesijas, kā arī iepriekšējās Vispārējā regulārā pārskata (VRP) kārtas,

–  ņemot vērā UNHRC 16. sesiju un VRP vienpadsmito kārtu, kas notiks no 2011. gada 2. līdz 13. maijam,

–  ņemot vērā UNHRC pārskatīšanu, kas notiek 2011. gadā,

–  ņemot vērā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ieviestās institucionālās izmaiņas, jo īpaši Eiropas Ārējās darbības dienesta un Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos amata izveidi,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 18., 21., 27., un 47. pantu Lisabonas līguma redakcijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību universāluma ievērošanas, veicināšanas un aizsardzības princips ir Eiropas Savienības ētikas noteikumu un tiesību aktu kopuma neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem(8);

B.   tā kā Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāgarantē cilvēktiesību ievērošana to politikas virzienu īstenošanā, lai stiprinātu un padarītu uzticamu Eiropas Savienības nostāju UNHRC;

C.  tā kā UNHRC ir unikāls veidojums, kas specializējies vispārējās cilvēktiesībās, un īpašs forums, kas izskata ar cilvēktiesībām saistītos jautājumus ANO sistēmā; tā kā tai ir uzticēts svarīgs uzdevums un atbildība uzlabot cilvēktiesību veicināšanu, aizsardzību un ievērošanu visā pasaulē;

D.   tā kā UNHRC pārskatīšanas procesā tiek ņemtas vērā divas galvenās tēmas, proti, par šīs struktūrvienības statusu, ko apspriež Ņujorkā, un par tās procedūrām, ko apspriež Ženēvā; tā kā vienlaikus visiem starptautiskajiem dalībniekiem ir jārīkojas, lai likvidētu dubultstandartus un izvairītos no selektivitātes un politizācijas cilvēktiesību jautājumu apspriešanā;

E.  tā kā suverenitātes un iekšzemes jurisdikcijas jautājumus vairs nevar izmantot iemesliem, lai valstis varētu izvairīties no cilvēktiesību ievērošanas pārbaudēm;

F.  tā kā Eiropas Savienībai ir jādarbojas kā globālam dalībniekam gan ANO kopumā, gan jo īpaši UNHRC, un tā kā ar Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidi radītajai jaunajai pieejai vajadzētu būt instrumentam, ar kuru palīdzēt Savienībai darboties efektīvāk un kļūt atpazīstamākai, lai saskaņotā, vienotā un iedarbīgā veidā atrisinātu pasaules mēroga problēmas;

G.  tā kā Eiropas Ārējās darbības dienestā ir izveidots Cilvēktiesību un demokrātijas direktorāts;

H.  tā kā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegācija UNHRC 16.  sesijas laikā dosies uz Ženēvu, kā tas ir bijis iepriekšējos gados, kad tika rīkotas UNHRC sesijas, un arī pirms tam, kad tika rīkotas ANO Cilvēktiesību komisijas sesijas, kuras tiesībpārņēmēja ir UNHRC,

1.  uzsver UNHRC 16. sesijas svarīgo nozīmi un jo īpaši UNHRC pārskatīšanas procesa nozīmi, kurš sniedz unikālu iespēju novērtēt, kā Padome ir pildījusi savu mandātu, un tā ir iespēja Padomei sekmēt darba metodes, lai efektīvāk un sistemātiskāk reaģētu uz cilvēktiesību pārkāpumiem; atzinīgi vērtē to, ka Cilvēktiesību padomes pārskatīšanas procesā ir iecelti divi līdzkoordinatori, proti Maroka un Lihtenšteina;

2.  atzinīgi vērtē to, ka 16. kārtējās sesijas darba kārtībā cita starpā ir iekļauts ziņojums “To personu tiesības, kuri pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm” un ziņojums “Cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšana un aizsardzība pretterorisma pasākumos”, kā arī intensīvas apspriedes sanāksmes par bērnu tiesībām;

3.  atzinīgi vērtē šajā gadā ieceltos īpašos referentus par šīm svarīgajām tēmām un norāda uz ziņojumiem, ar kuriem iepazīstinās īpašie referenti par spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, par reliģijas vai pārliecības brīvību, kā arī par cilvēktiesību aizstāvju stāvokli; aicina ES dalībvalstis aktīvi iesaistīties šajās debatēs;

4.  atzinīgi vērtē jauno Cilvēktiesību un demokrātijas direktorātu un atbalsta Eiropadomes darba grupas cilvēktiesību jautājumos (COHOM) izveidi Briselē, darba grupā iekļaujot cilvēktiesību ekspertus no visām 27 ES dalībvalstīm, lai palīdzētu organizēt divpusējo sadarbību daudzpusējā līmenī, izvēloties Briseli kā labāko vietu ES politikas virzienu uzraudzībai;

5.  atbalsta augsta līmeņa ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos iecelšanu un atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešamas valstu stratēģijas cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos;

6.  uzsver, cik svarīga ir Eiropas Savienības kopēja nostāja par 16. sesijā apspriežamajiem jautājumiem, un aicina ES dalībvalstis nostiprināt ES praksi, “daudzbalsīgi paužot vienotu nostāju”, kura ir bijusi sekmīga pēdējo gadu laikā, piemēram, ierosinot ES iniciatīvas pret nāvessodu;

Cilvēktiesību padomes darbs

7.  atkārtoti atgādina par savu aicinājumu ES dalībvalstīm aktīvi pretoties jebkuriem mēģinājumiem mazināt cilvēktiesību universāluma, nedalāmības un savstarpējās atkarības jēdziena nozīmi un mudina UNHRC pievērst līdzvērtīgu uzmanību jebkāda veida diskriminācijai, tostarp dzimuma, invaliditātes, rases vai etniskās izcelsmes, vecuma, dzimumorientācijas un reliģijas vai pārliecības dēļ;

8.  atgādina, cik svarīga ir pilsonisko un politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību savstarpējā saistība; prasa apsvērt tiesību uz ūdeni un sanitāriju noteikšanu par pamattiesībām, lai uzlabotu cilvēku dzīves apstākļus;

9.  pauž bažas, ka lielākais šķērslis UNHRC mandāta efektīvākai īstenošanai ir “bloka politika”, kādu bieži vien piemēro, un tās ietekme uz to valstu un situāciju izvēli, kurām UNHRC pievērš uzmanību; atkārtoti pauž viedokli, ka UNHRC spējai risināt situāciju valstīs efektīvi, savlaicīgi un atbilstošā veidā ir būtiska nozīme tās autoritātei un uzticamībai;

10.  uzskata, ka Cilvēktiesību padomes rīcībā vajadzētu būt labākiem līdzekļiem, lai risinātu gan ieilgušas, gan ārkārtas situācijas, iespējami paplašinot cilvēktiesību instrumentu kopumu, izmantojot ekspertu grupu sanāksmes ne tikai sesijās, bet arī to starplaikā, un rīkojot sesijas arī citās vietās, nevis Ženēvā; pauž nožēlu, ka vairākos gadījumos UNHRC nav bijusi spējīga risināt nopietnus cilvēktiesību jautājumus nekavējoties un savlaicīgi, tāpēc ka tās rīcībā nav bijuši piemēroti instrumenti, un atbalsta viedokli par neatkarīgiem īstenošanas mehānismiem; neatlaidīgi meklē iespēju radīt UNHRC mērķiem paredzētus mehānismus, lai nekavējoties reaģētu uz krīzes situācijām cilvēktiesību jomā, kādas rodas, piemēram, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, Irānā un Baltkrievijā;

11.  atzinīgi vērtē UNHRC centienus izveidot starpreģionu darba grupu saistībā ar stāvokli Baltkrievijā; mudina UNHRC nākt klajā ar paziņojumu, kurā stingri nosodīti cilvēktiesību rupjie pārkāpumi šajā valstī, kā arī represijas pret demokrātisko opozīciju un iedzīvotājiem, kuras sekoja pēc 2010. gada 19. decembra prezidenta vēlēšanām, un pieņemt rezolūciju šajā jautājumā;

12.  atzinīgi vērtē ASV iniciatīvu iesniegt valsts rezolūciju par Irānu; aicina ES dalībvalstis stingri atbalstīt īpaša mehānisma piemērošanu attiecībā uz Irānu; aicina Savienības augsto pārstāvi un Eiropas Ārējās darbības dienestu koordinēt sadarbību starp ES un Amerikas Savienotajām Valstīm par kopīgi risināmiem cilvēktiesību jautājumiem, lai gan ES ir jādarbojas pilnīgi neatkarīgi efektivitātes un uzticamības panākšanai;

13.  atzinīgi vērtē augsta līmeņa ANO humānās misijas nosūtīšanu uz Tunisiju no 2011. gada 27. janvāra līdz 2. februārim un neatlaidīgi mudina pilnībā īstenot tās ieteikumus; atkārtoti prasa izveidot neatkarīgu starptautisku izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu visus iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus saistībā ar notikumiem pēc 2010. gada 17. decembra;

14.  atbalsta OHCHR misijas nosūtīšanu uz Ēģipti, lai novērtētu vispārējo cilvēktiesību stāvokli, kāds izveidojies pēc izmaiņām valsts vadībā;

15.  atzinīgi vērtē 2011. gada 25. februārī 15. īpašās sesijas laikā vienprātīgi pieņemto rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Lībijā, kurā nosodīti Lībijā notikušie rupjie un sistemātiskie cilvēktiesību pārkāpumi, norādot, ka dažus no tiem varētu uzskatīt par noziegumiem pret cilvēci; prasa nosūtīt uz Lībiju starptautisku neatkarīgu izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu visus iespējamos starptautisko cilvēktiesību pārkāpumus valstī, un pauž atbalstu ierosinājumam apturēt Lībijas dalību UNHRC; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Ģenerālās asamblejas 2011. gada 1. marta lēmumu apturēt Lībijas dalību UNHRC;

16.  atbalsta OHRHC reģionālā biroja atvēršanu Vidusjūras valstu reģionā;

17.  atzinīgi vērtē nostāju, kura pēc Nigērijas un Amerikas Savienoto Valstu iniciatīvas tika pieņemta 14. īpašajā sesijā par cilvēktiesību stāvokli Kotdivuārā saistībā ar 2010. gada prezidenta vēlēšanām un kurā nosodīti cilvēktiesību pārkāpumi, kā arī aicināts visām iesaistītajām personām pilnībā ievērot cilvēktiesības, pamatbrīvības un tiesiskumu; atkārtoti pauž atbalstu vēlēšanu rezultātiem, kā tos atzinusi ANO, un aicina visas iesaistītās personas atzīt Alassane Ouattara kā ievēlētā prezidenta pilnvaras; atbalsta Āfrikas Savienības lēmumu izveidot valstu vadītāju grupu, lai sarunu ceļā panāktu mierīgu atrisinājumu pēcvēlēšanu krīzei Kotdivuārā;

18.  ņemot vērā īpašo referentu ziņojumus par cilvēktiesību situāciju Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR) un par cilvēktiesību situāciju Mjanmā/Birmā, atkārtoti prasa, lai ES publiski atbalstītu ANO izmeklēšanas komisijas izveidi cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanai šajās valstīs un novērtēšanai, kādā pakāpē šie pārkāpumi ir arī noziegumi pret cilvēci; pauž nožēlu, ka KTDR nesadarbojās ar īpašo referentu, un prasa pagarināt mandātu īpašajam referentam attiecībā uz Mjanmu/Birmu;

19.  mudina Eiropas Savienību Cilvēktiesību padomes gaidāmajā sesijā aktīvi veicināt un atbalstīt rezolūciju, kas attiecas uz ziņojumu par neatkarīgo ekspertu komitejas uzdevumu izpildi saistībā ar faktu vākšanas misiju par konfliktu Gazā, lai nodrošinātu, ka par starptautisko tiesību pārkāpumiem vainīgie tiktu saukti pie atbildības, un atbalstītu prasības iesniegšanu Ģenerālajā asamblejā un Starptautiskās tiesas iestādēs, ja Izraēlas un palestīniešu puses neievēros savas saistības veikt izmeklēšanu saskaņā ar starptautiskajām normām; turklāt aicina augsto pārstāvi aktīvi uzraudzīt, kā tiek izpildīti starptautiskās faktu vākšanas misijas ziņojumā norādītie atzinumi par militāro operāciju pret humānās palīdzības flotili, nodrošinot, ka tiek ievēroti principi par atbildību un saistībām; šajā sakarībā uzsver, ka cilvēktiesību aspektus vispirms ir jāapspriež ES un Izraēlas Asociācijas padomē un ES un palestīniešu pašpārvaldes apvienotajā komitejā; pauž īpašas bažas par to, ka ES un Izraēlas Asociācijas padomes 2011. gada 21. februāra secinājumos nav atspoguļota ES nostāja šajā jautājumā;

20.  atzinīgi vērtē ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos paziņojumu par pirmo vizīti okupētajā palestīniešu teritorijā un Izraēlā un jo īpaši stingri pausto nostāju, kurā viņa kritizēja Izraēlas īstenoto apmetņu ierīkošanas politiku un uzsvēra, ka starptautiskās cilvēktiesību un starptautiskās humāno tiesību normas nav apstrīdamas; uzsver, cik svarīga ir Tuvo Austrumu miermīlīga demokratizācija;

21.  pauž nožēlu par to, ka, kaut arī ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijā 60/251 noteiktie UNHRC dalības kritēriji paredz pilnīgu sadarbību ar šo iestādi, pašreizējā brīvprātīgo saistību sistēma ir devusi ļoti neviendabīgus un nepietiekamus rezultātus; tādēļ atkārtoti uzsver, ka, papildus labiem rezultātiem attiecībā uz saistībām cilvēktiesību jomā, par minimālo nosacījumu dalībai UNHRC jānosaka arī tas, ka visām dalībvalstīm tiek piemēroti efektīvi pastāvīgi uzaicinājumi dalībai īpašajās procedūrās; uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt patiesas konkurences apstākļus vēlēšanu procesā; aicina turpmāk nepieļaut iespēju, ka reģionālās grupas var iesniegt jau iepriekš noteiktu kandidātu sarakstu dalībai UNHRC;

22.  aicina ES dalībvalstis un EĀDD aktīvi iesaistīties UNHRC 2011. gada pārskatīšanā, lai stiprinātu atbilstību tās pilnvarām; uzsver, ka UNHRC vajadzētu vairāk kļūt par agrīnās brīdināšanas un novēršanas mehānismu, un ka šim nolūkam būtu jāizmanto īpašo procedūru pieredze; atgādina, ka pārredzamā un visaptverošā pārskatīšanas procesā ir nepieciešams ņemt vērā NVO, pilsoniskās sabiedrības un visu citu attiecīgo ieinteresēto personu viedokļus; aicina EĀDD turpināt informēt Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteju par pārskatīšanas gaitu;

23.  atkārtoti pauž nostāju, ka pārskatīšanā būtu jāsaglabā Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) neatkarība, un iebilst pret jebkādiem mēģinājumiem mainīt OHCHR statusu, jo tas varētu nelabvēlīgi ietekmēt finansējumu un līdz ar to arī neatkarību; atzinīgi vērtē to, ka nesen amatā iecelts ANO ģenerālsekretāra palīgs cilvēktiesību jautājumos, kurš vada OHCHR biroju Ņujorkā; uzskata, ka šis jaunais birojs palīdzēs nostiprināt kontaktus, dialogu un pārredzamību attiecībās starp ANO Ģenerālo asambleju un citām ANO struktūrām, tostarp Drošības padomi un OHCHR; uzsver nepieciešamību nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai reģionālie un vietējie OHCHR biroji varētu turpināt darbību to atrašanās vietās;

24.  uzstāj, ka ir jāsaglabā un jāstiprina īpašās procedūras un jānodrošina UNHRC iespēja risināt konkrētus cilvēktiesību pārkāpumus, izmantojot rezolūcijas par konkrētām valstīm un attiecībā uz tām izsniegtus mandātus; uzsver cilvēktiesību, tostarp sociālo, ekonomisko, kultūras, pilsonisko vai politisko tiesību nedalāmības nozīmi; ar bažām atzīmē, ka sūdzību mehānisms, kas ir unikāls un universāls mehānisms, lai sniegtu palīdzību upuriem, ir izrādījies neefektīvs, ņemot vērā nelielos rezultātus salīdzinājumā ar lielo saņemto iesniegumu skaitu; uzsver nepieciešamību risināt šo jautājumu UNHRC pārskatīšanā;

Vispārējais regulārais pārskats (VRP)

25.  atzīst VRP kā kopīgas pieredzes pievienoto vērtību visām valdībām, jo šajā sakarībā pret visām ANO dalībvalstīm ir vienāda attieksme un kontrole, turklāt neraugoties uz to, ka valstīm brīvprātīgi jāpiekrīt ieteikumu saņemšanai un to paveiktā darba kontrolei; norāda, ka līdz 2011. decembrim visas ANO dalībvalstis būs pārbaudītas saskaņā ar šo mehānismu;

26.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi saglabāt pilsoniskās sabiedrības pārstāvju klātbūtni Cilvēktiesību padomē, lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību dialogā un pavērtu jaunas iespējas nevalstiskajām organizācijām (NVO) uzsākt dialogu noteiktās valstīs;

27.  atbalsta NVO turpmāku iesaistīšanos VRP, ļaujot iesniegt rakstveida ieteikumus izskatīšanai darba grupā un piedalīties tās apspriedēs;

28.  ņem vērā VRP valstīm piedāvāto iespēju apņemties īstenot saistības cilvēktiesību jomā un ievērot ar ANO līgumu saistīto struktūru secinājumus un īpašās procedūras;

29.  atkārtoti apstiprina, ka ieteikumiem vairāk vajadzētu būt orientētiem uz rezultātu, un aicina VRP vairāk iesaistīt neatkarīgus ekspertus un valstu cilvēktiesību iestādes, lai nodrošinātu efektīvu paveiktā darba kontroles mehānismu; uzskata, ka VRP procesā var iekļaut neatkarīgu ekspertīzi, ļaujot ekspertiem novērot pārskatīšanas procesu un iesniegt kopsavilkumu un analīzi VRP nobeiguma ziņojuma pieņemšanas laikā;

30.  pauž nožēlu, ka pirmajā pārskatīšanas ciklā dažās valstīs nav attaisnojušās cerības par pārskatāmu, neselektīvu un nekonfrontējošu procesu; šajā sakarībā atzīst nozīmi, kāda ES dalībvalstīm ir bijusi, lai mēģinātu pārtraukt t.s. “bloka mentalitātes” veidošanos; mudina ES dalībvalstis sniegt tehnisku palīdzību, lai palīdzētu ieteikumu īstenošanā;

31.  aicina ES dalībvalstis turpināt iesaistīties UNHRC pārskatīšanā, lai nodrošinātu, ka neveidojas plaisa starp VRP pirmo un otro ciklu, un lai nodrošinātu, ka otrajā ciklā uzmanība tiek pievērsta īstenošanai un ieteikumu izpildes kontrolei; atbalsta viedokli, ka valstu ziņojumos VRP jābūt skaidrām atbildēm uz ikvienu ieteikumu un darba grupas ieteikumu īstenošanas termiņiem; atzīmē, ka šo procesu var veicināt termiņa vidusposma pārskata par īstenošanas stāvokli iesniegšana;

Īpašās procedūras

32.  atkārtoti uzsver, ka īpašās procedūras ir ANO cilvēktiesību mehānisma svarīgākais elements, un ka UNHRC uzticamība un efektivitāte cilvēktiesību aizsardzības jomā balstās uz sadarbību ar īpašajām procedūrām un to pilnīgu īstenošanu; šajā sakarībā uzsver, ka īpašo procedūru neatkarības stiprināšana un plašāka sadarbība ar Padomi ir ļoti svarīga;

33.  nosoda mēģinājumus graut īpašo procedūru neatkarību, nodrošinot valdībām pozīcijas, kurās tās var pārraudzīt īpašās procedūras; uzsver, ka jebkāda veida kontrole politizētu sistēmu un kaitētu tās efektivitātei;

34.  atkārtoti uzsver, ka īpašās procedūras attiecībā uz valstu situāciju ir būtisks instruments, lai uzlabotu cilvēktiesību ievērošanu tajās; uzsver, ka, ņemot vērā vairākus izšķiroši svarīgus elementus, piemēram, to periodiskumu un to pamatā esošo pieredzi, attiecībā uz valstīm izsniegtus mandātus nevar aizstāt ar VRP;

35.  aicina ES dalībvalstis pārskatīšanā aizstāvēt UNHRC integritāti un atbildību, atbalstot īpašo procedūru ieteikumu īstenošanas kontroles mehānisma izveidi, ar kuru papildinātu atlases kritēriju pieņemšanu un vēl pārredzamāku amatā iecelšanas procesu, kura pamatā būtu kandidātu iepriekšējā darbība, prasmes, kvalifikācija un pieredze; atbalsta NVO priekšlikumu stiprināt īpašo procedūru agrīnas brīdināšanas spēju, izmantojot mehānismu, kas tām ļauj rosināt situācijas automātisku izvērtēšanu UNHRC;

ES iesaistīšanās

36.  atzinīgi vērtē Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos/priekšsēdētāja vietnieces piedalīšanos UNHRC 16. sesijā;

37.  prasa, lai EĀDD, jo īpaši ES delegācijas Ženēvā un Ņujorkā, palielinātu Eiropas Savienības UNHRC veikto darbību saskaņotību, redzamību un uzticamību, vēl vairāk attīstot starpreģionu ietekmi un sadarbību un it īpaši atbalstot mērenu uzskatu valstis visās grupās;

38.  šajā sakarībā atgādina par savu nostāju attiecībā uz reliģiju nomelnošanas koncepciju un, atzīstot nepieciešamību pilnībā atrisināt reliģisko minoritāšu diskriminācijas problēmu, uzskata, ka šā jēdziena iekļaušana protokolā par papildu standartiem attiecībā uz rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un jebkuru diskrimināciju nebūtu adekvāta; atzinīgi vērtē papildpasākumu, ko ES delegācija rīko par godu 25. gadadienai, kopš izveidots īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos amats; prasa ES sadarboties ar galvenajiem rezolūcijas atbalstītājiem un citiem dalībniekiem, lai rastu alternatīvu tai rezolūcijai par nomelnošanu, kas tiks iesniegta;

39.  atbalsta starpreģionu paziņojumu, kas tiks iesniegts par lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesībām;

40.  atkārtoti pauž atbalstu ES aktīvai līdzdalībai UNHRC darbā kopš tās dibināšanas, proti, atbalstot vai līdzatbalstot rezolūcijas, publicējot paziņojumus, iesaistoties interaktīvos dialogos un debatēs; atzīst ES saistības UNHRC risināt jautājumus par stāvokli valstīs un uzsver to, cik svarīgi ir šīs saistības pārliecinoši īstenot;

41.  atbalsta ES un GRULAC (Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu grupas) kopīgo iniciatīvu attiecībā uz rezolūciju par bērniem, kuri dzīvo un strādā ielās;

42.  aicina ES dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai saglabātu visus īpašo procedūru mandātus, un jo sevišķi aicina atjaunot mandātu ANO īpašajam pārstāvim cilvēktiesību aizstāvju jautājumos;

43.  pauž nožēlu, ka, cenšoties panākt vienprātību, ES, šķiet, nereti samazina savu prasību līmeni, un uzskata, ka ES ir jābūt daudz drosmīgākai, iesniedzot valstu rezolūcijas un/vai turpinot darbu ar šiem dokumentiem;

44.  ar bažām atzīmē, ka ES nav spējusi efektīvi īstenot savu ietekmi ANO sistēmā kopumā; uzsver nepieciešamību ES padarīt Cilvēktiesību padomi par prioritāti un īstenot labāku koordināciju starp dalībvalstīm, kā arī aicina Padomi pieņemt pamatnostādnes, lai veicinātu koordināciju un lēmumu pieņemšanu šajā sakarībā, kā arī censties veidot koalīcijas/savienības ar galvenajiem reģionālajiem partneriem un visām mērenu uzskatu valstīm, cenšoties pārvarēt valstu bloku veidošanās loģiku Cilvēktiesību padomē;

45.  praktiskajā līmenī vērš uzmanību uz to, cik svarīgas būtu lielākas ES delegācijas Ženēvā un Ņujorkā, kuru rīcībā būtu arī lielāki līdzekļi; uzsver, ka attiecīgās jomas norisēm Ženēvā un Ņujorkā jābūt arī ES ārpolitikas neatņemamai sastāvdaļai, īpašu uzmanību pievēršot uzlabotai iekšējai koordinācijai, un uzsver arī nepieciešamību īstenot labu sadarbību divpusējā un daudzpusējā līmenī;

46.  pauž nožēlu par to, ka ir atlikta rezolūcija, ko ES iesniedza ANO Ģenerālajai asamblejai 2010. gada septembrī, un kuras mērķis ir pastiprināt ES “statusu”, lai saskaņotu to ar jauno institucionālo kārtību, kas izriet no Lisabonas līguma; norāda, ka šis īpašais statuss dotu ES iespēju tikt pārstāvētai ar pastāvīgu personu (Eiropadomes priekšsēdētājs un/vai augstā pārstāve) un paust vienotu viedokli, kā arī palielinātu ES redzamību un ietekmi pasaules mērogā; uzsver nepieciešamību ciešā sadarbībā ar ES dalībvalstīm turpināt darbu, ko veic EĀDD “īpašo uzdevumu grupa”, lai veicinātu rezolūcijas pieņemšanu;

47.  pilnvaro Eiropas Parlamenta delegāciju UNHRC 16. sesijā darīt zināmas šajā rezolūcijā paustās bažas; aicina delegāciju ziņot Cilvēktiesību apakškomitejai par savu vizīti un uzskata par lietderīgu arī turpmāk norīkot Eiropas Parlamenta delegāciju dalībai attiecīgajās UNHRC sesijās;

48.  atkārtoti aicina ES dalībvalstis nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu iekšpolitikā, lai novērstu dubultstandartus un ņemtu vērā arī pašlaik notiekošo ES pievienošanās procesu Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, jo neveiksme šajā ziņā var būtiski vājināt ES pozīcijas UNHRC;

o
o   o

49.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju augstajai pārstāvei/Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 64. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos un Ārlietu komitejas izveidotajai ES un ANO darba grupai.

(1) OV C 348 E, 21.12.2010., 6. lpp. (2) OV C 46 E, 24.2.2010., 71. lpp. (3) OV C 291 E, 30.11.2006., 409. lpp. (4) OV C 96 E, 21.4.2004., 79. lpp. (5) OV C 124 E, 25.5.2006., 549. lpp. (6) OV C 227 E, 21.9.2006., 582. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489. (8) Līguma par Eiropas Savienību 2. pants, 3. panta 5. punkts un 6. pants.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 10. marta rezolūcija par Pakistānu, jo īpaši par Shahbaz Bhatti slepkavību

P7_TA(2011)0098 RC-B7-0166/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju Pakistānā, jo īpaši 2011. gada 20. janvāra rezolūciju(1), 2010. gada 20. maija(2), kā arī 2007. gada 12. jūlija(3), 2007. gada 25. oktobra(4) un 2007. gada 15. novembra rezolūciju(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā(6),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību ticības vai pārliecības dēļ, ko tā pieņēma 2011. gada 21. februārī,

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton 2011. gada 2. marta paziņojumu par Pakistānas valdības minoritāšu lietu ministra Shahbaz Bhatti noslepkavošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Jerzy Buzek 2011. gada 2. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu,

–  ņemot vērā ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par visu veidu neiecietības un diskriminācijas reliģiskās pārliecības un ticības dēļ likvidāciju,

–   ņemot vērā Pakistānas konstitūcijas 19. pantu par vārda brīvību,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā 2011. gada 2. martā bruņoti vīri nogalināja Pakistānas minoritāšu lietu ministru Shahbaz Bhatti, atklājot uguni pa ministra automašīnu, kad viņš brauca uz darbu Islamabadā; tā kā atbildību par šo nogalināšanu uzņēmās grupa, kas sevi dēvē par Pendžabas talibu kustību (Tehreek-e-Taliban Punjab), paziņojot, ka ministrs tika nogalināts par savu nostāju attiecībā uz zaimošanas likumiem;

B.  tā kā ‐ neraugoties uz islāmistu grupējumu draudiem nogalināt Sh. Bhatti ‐ Pakistānas varas iestādes noraidīja viņa konkrētos lūgumu atļaujai izmantot ložu necauršaujamu dienesta automašīnu, kā arī pašam izvēlēties uzticamus miesassargus;

C.  tā kā Shahbaz Bhatti bija vienīgais kristietis Pakistānas ministru kabinetā un viens no nedaudzajiem vadošajiem politiķiem, kuriem pietika drosmes vērsties pret šiem likumiem un netaisnībām ko tie bija veicinājuši;

D.  tā kā šī slepkavība notika tikai divus mēnešus pēc tam, kad Pendžabas provinces gubernatoru Salman Taseer nogalināja viens no viņa miesassargiem, kurš nevarēja pieņemt to, ka S. Taseer nepiekrita Pakistānas likumiem pret zaimošanu;

E.  tā kā 2011. gada 1. martā tika nogalināts vēl viens ievērojams Pakistānas cilvēktiesību aizstāvis ‐ Pakistānas Cilvēktiesību komisijas koordinators Naeem Sabir Jamaldini, kurš sevišķi aktīvi darbojās, vēršoties pret cilvēktiesību pārkāpumiem Balučistānas reģionā;

F.  tā kā tiek ziņots, ka pret Sherry Rehman, agrāko Pakistānas ministri, reformistu politiķi un plaši pazīstamu žurnālisti ir izdota fatvā, nosaucot viņu par nākamo slepkavības upuri;

G.  tā kā ministrs Sh. Bhatti un gubernators S. Taseer bija vienīgie, kas atkārtoti pauda Pakistānā valdošās Tautas partijas pausto nostāju; tā kā 2010. gada 30. decembrī Gilani valdība, publiski atsakoties no savām uzņemtajām saistībām pārskatīt likumus par zaimošanu, pameta reformu atbalstītājus vienus un neaizsargātus pret draudiem, ko viņiem nepārtraukti izsaka radikāli reliģiskie vadītāji un bruņoti ekstrēmistu grupējumi, kas iebaida, draud un nogalina visus, kuri nepiekrīt viņu viedokļiem;

H.  tā kā politiķi, politiskās partijas un plašsaziņas līdzekļu un pilsoniskās sabiedrības pārstāji, piemēram, sieviešu tiesību un cilvēktiesību aktīvisti, tiek nepārtraukti iebiedēti un pat nogalināti, un tā kā šā iemesla dēļ diskusijas sabiedrībā par zaimošanas likumiem tiek arvien vairāk apslāpētas;

I.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 5. punkts nosaka, ka demokrātijas veicināšana un cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ievērošana ir Eiropas Savienības pamatprincipi un mērķi, un tas ir vispārējs pamats attiecībās ar trešām valstīm; tā kā ES palīdzība attīstības jomā ir atkarīga no cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošanas,

1.  stingri nosoda Pakistānas valdības minoritāšu lietu ministra Shahbaz Bhatti nežēlīgo slepkavību 2011. gada 2. martā un izsaka visdziļāko līdzjūtību upura ģimenei un draugiem, kā arī Pakistānas tautai, un pauž solidaritāti ar visiem tiem, kuri, neraugoties uz nepārtrauktajiem draudiem, turpina paust savu viedokli;

2.  atzinīgi vērtē ministra Shahbaz Bhatti drosmi un uzticību taisnīgumam, reliģisko konfesiju dialogam un reliģijas un pārliecības brīvībai Pakistānā, kā arī viņa rūpes par Asia Bibi, kristiešu sievieti un piecu bērnu māti, kurai par zaimošanu tika piespriests nāvessods, lai gan ministram nepārtraukti tika draudēts un viņš apzinājās risku, kādu uzņemas ar savu darbību;

3.  novērtē ministra Shahbaz Bhatti uzticību cīņai pret zaimošanas likumiem un netaisnību, ko tie ir veicinājuši; atzinīgi vērtē viņa ministra pilnvaru laikā panākto progresu, tostarp nozīmīgās, apdomīgās sarunas par šo likumu iespējamo grozīšanu;

4.  norāda, ka, pretēji varas iestāžu nepietiekamajai reakcijai uz gubernatora Salman Taseer noslepkavošanu, ministra Shahbaz Bhatti slepkavību plaši ir nosodījušas attiecīgās politiskās aprindas, plašsaziņas līdzekļi un dažādu Pakistānas reliģisko un etnisko kopienu pārstāvji; cer, ka šī vardarbība tikai papildinās to cilvēku rindas, kuri cenšas aizstāvēt Pakistānas konstitūcijā ierakstītās demokrātiskās vērtības;

5.  mudina Pakistānas varas iestādes rūpīgi izpētīt visus Shahbaz Bhatti slepkavības aspektus, un nodot tiesai visus šā nozieguma izdarītājus saskaņā ar tiesiskuma principiem, kā arī nodrošināt gubernatora Salman Taser slepkavas ātru un taisnīgu saukšanu pie atbildības;

6.  aicina Pakistānas valdību pastiprināt pasākumus, lai nodrošinātu drošību kabineta ministriem un personām, kurām draud reliģiski ekstrēmisti un teroristi, drošību, piemēram, bijušajai informācijas ministrei Sherry Rehman un juristiem, kuri tiesā aizstāv par zaimošanu apsūdzētas personas;

7.  mudina Pakistānas valdību nekavējoties iecelt jaunu minoritāšu lietu ministru un apliecina savu nostāju, ka šai personai ir jābūt stingram un objektīvam minoritāšu pārstāvim;

8.  mudina Pakistānas valdību atbalstīt minoritāšu lietu ministriju, lai tā turpinātu Shahbaz Bhatti uzsākto darbu un īstenotu viņa izvirzītos mērķus, jo īpaši valsts līmeņa dialogu starp reliģisko kopienu vadītājiem un tautas projektus attiecībā uz apgabalu reliģisko konfesiju saskaņas komitejām;

9.  steidzami atkārto aicinājumu Pakistānas valdībai, visām politiskajām partijām, pilsoniskajai sabiedrībai un plašsaziņas līdzekļiem palikt vienotiem un cīnīties pret ekstrēmisma straujo uzbrukumu; pauž cerību, ka Pakistānas valdība gan tās sastāvā, gan darbībā pārstāvēs daudzās Pakistānā dzīvojošās etniskās un reliģiskās kopienas;

10.  aicina veikt steidzamas un būtiskas izmaiņas politikā, lai valsts militārie spēki, tiesu iestādes, plašsaziņas līdzekļi un politiķi vairs neatbalstītu šādus ekstrēmistus, ņemot vērā to, ka pašreizējais stāvoklis ir radījis tik dramatiskas sekas; aicina Pakistānas valdību neļaut valstī ekstrēmistiem apklusināt aicinājumus uz reliģisko iecietību un vispārējo cilvēktiesību principu ievērošanu;

11.  pauž nopietnas bažas par neiecietības un vardarbības atmosfēru un mudina Pakistānas valdību saukt pie atbildības tos, kas Pakistānā musina uz vardarbību, jo īpaši tos, kuri aicina nogalināt atsevišķus cilvēkus vai pat cilvēku grupas, kas viņiem nepiekrīt, un dažos gadījumos pat piesola atlīdzību par viņu nogalināšanu, un veikt turpmākus pasākumus, lai veicinātu diskusijas par šo tematu;

12.  īpaši atzinīgi vērtē bijušās ministres Sherry Rehman un nogalinātā minoritāšu lietu ministra Shahbaz Bhatti centienus grozīt zaimošanas likumus, lai nepieļautu to ļaunprātīgu izmantošanu, un aicina valdību atcelt minētos likumus, kā arī citus diskriminējošus tiesību aktus, tostarp kriminālkodeksa 295. B un C sadaļu, kas ir pagātnes paliekas; mudina Pakistānas valdību īstenot arī spēkā jau esošos tiesību aktus, piemēram, kriminālkodeksa 137. pantu, kurā naida kurināšana ir atzīta par noziegumu;

13.  aicina kompetentās ES iestādes iekļaut jautājumu par reliģisko iecietību sabiedrībā politiskajā dialogā ar Pakistānu, jo šis jautājums ir ļoti nozīmīgs ilgtermiņa cīņā pret reliģisko ekstrēmismu;

14.  iesaka ES uzaicināt Pakistānas valdību uz gadskārtējo kopīgo apaļā galda sanāksmi par stāvokli saistībā ar Pakistānas minoritātēm, un iesaistīt Eiropas Parlamentu šāda pasākuma sagatavošanā un īstenošanā;

15.  aicina kompetentās ES iestādes turpināt sniegt finansiālu atbalstu cilvēktiesību aizsardzības organizācijām un aktīvistiem un ieskicēt praktiskus pasākumus, lai atbalstītu Pakistānas pilsoniskās sabiedrības kustību pret zaimošanas likumiem un citiem diskriminējošiem tiesību aktiem;

16.  atzinīgi vērtē Padomes nesen pieņemtos secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību ticības vai pārliecības dēļ, kuros izteikts aicinājums pastiprināt ES darbību šajā jomā; aicina kompetentās ES iestādes aktīvi pievērsties jautājumam par reliģisko vajāšanu pasaulē;

17.  aicina kompetentās ES iestādes izpētīt iespēju izmantot Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR), lai finansētu darbības, ar ko atbalsta cīņu pret reliģisko neiecietību, ekstrēmismu un diskriminējošiem likumiem visā pasaulē; vēlreiz aicina augsto pārstāvi izveidot Ārējās darbības dienesta Cilvēktiesību direktorātā pastāvīgu sistēmu, lai uzraudzītu valdību un sabiedrību praktizētus ierobežojumus apziņas brīvībai un ar to saistītām tiesībām;

18.  aicina kompetentās ES iestādes mudināt Pakistānas valdību atjaunot atsevišķu Cilvēktiesību ministriju un darboties spējīgu, neatkarīgu un objektīvu Valsts cilvēktiesību komisiju;

19.  mudina kompetentās ES iestādes uzstāt, lai Pakistānas valdība ievērotu demokrātijas un cilvēktiesību klauzulu, kas iekļauta Sadarbības nolīgumā starp Eiropas Savienību un Pakistānas Islāma Republiku; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu iesniegt ziņojumu par Sadarbības nolīguma un demokrātijas un cilvēktiesību klauzulas īstenošanu;

20.  atgādina, ka Pakistānai, kā valstij, kas parakstījusi Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ir zināmas saistības, un aicina Pakistānas attiecīgās iestādes iesaistīties procesā, lai pārskatītu to atrunu apjumu, kas attiecinātas uz Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, jo dažas no šīm atrunām ierobežo Pakistānas konstitūcijā iekļautās tiesības vai ir pretrunā principam par starptautisko tiesību pārākumu pār valstu tiesībām; uzskata, ka veids, kā patlaban tiek īstenoti zaimošanas likumi, ir acīmredzams šo saistību pārkāpums, un prasa EADD ņemt to vērā, apsverot iespēju no 2013. gada piemērot Pakistānai VPS+ sistēmu, un ziņot Parlamentam par šo jautājumu;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijai, augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Pakistānas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0026. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0194. (3) OV C 175 E, 10.7.2008., 583. lpp. (4) OV C 263 E, 16.10.2008., 666. lpp. (5) OV C 282 E, 6.11.2008., 432. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 10. marta rezolūcija par Baltkrieviju (it īpaši Ales Michalevic un Natalia Radina lietām)

P7_TA(2011)0099 RC-B7-0167/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Baltkrieviju, jo īpaši tās, ko pieņēma 2011. gada 20. janvārī(1), 2009. gada 17. decembrī(2) un 2008. gada 22. maijā(3),

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton 2011. gada 18. februāra paziņojumu Briselē par Baltkrievijas opozīcijas pārstāvja notiesāšanu un sodīšanu,

–  ņemot vērā 2011. gada 31. janvārī Briselē notikušās 3065. Ārlietu padomes secinājumus par Baltkrieviju,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 31. janvāra Lēmumu 2011/69/KĀDP, ar ko groza Padomes Lēmumu 2010/639/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret dažām Baltkrievijas amatpersonām,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu (Konvenciju pret spīdzināšanu), kurai Baltkrievija ir pievienojusies,

–  ņemot vērā ANO Standarta noteikumu minimumu attieksmei pret ieslodzītajiem,

–  ņemot vērā pamatnostādnes ES politikai attiecībām ar trešām valstīm saistībā ar spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodu, kuras pieņēma 2001. gadā, bet pārskatīja 2008. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas 2011. gada 27. janvāra Rezolūciju 1790 (2011) par situāciju Baltkrievijā pēc prezidenta vēlēšanām,

–  ņemot vērā organizācijas Amnesty International 2011. gada 2. februāra ziņojumu “Drošība, miers un kārtība? Pārkāpumi pēc vēlēšanām Baltkrievijā”,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā liels skaits opozīcijas dalībnieku, tostarp kādreizējie prezidenta amata kandidāti, žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvji, tika arestēti pēc 2010. gada 19. decembra notikumiem Minskā un joprojām atrodas ieslodzījumā KGB aizturēšanas centrā; tā kā represijas un politiski motivētas tiesas prāvas pret opozīcijas dalībniekiem un cilvēktiesību aizstāvjiem notiek joprojām un vairāk nekā 40 personām pašlaik ir izvirzītas apsūdzības un šīs personas var saņemt līdz pat 15 gadu cietumsodu;

B.  tā kā Minskas Prokuratūra ir pagarinājusi līdz pieciem mēnešiem izmeklēšanu tā sauktajā “masu nekārtību” lietā saistībā ar 2010. gada 19. decembra notikumiem; tā kā saistībā ar šo lietu uzsāktās tiesas prāvas pret prezidenta amata kandidātiem, opozīcijas aktīvistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un žurnālistiem ir politiski motivētas;

C.  tā kā saistībā ar 2010. gada 19. decembra manifestācijām demokrātiskās opozīcijas kandidātu Uladzimir Niakliayeu un Andrei Sannikau vēlēšanu kampaņas dalībnieki Aliaksandr Atroshchankau, Aliaksandr Malchanau, Dzmitry Novik, Vasil Parfiankou tika notiesāti uz no trīs līdz četru gadu ieslodzījumu, sodu izciešot augstas drošības ieslodzījuma vietā; tā kā saskaņā ar viņu advokātu teikto iestādes nespēja pierādīt viņu vainu;

D.  tā kā advokātiem ir vairākkārt liegts tikties ar aizturētajiem; tā kā KGB draudu dēļ advokātiem bija jāpārtrauc darbība šajās lietās un tā kā vēlāk Tieslietu ministrija atsauca viņu licences;

E.  tā kā kādreizējais prezidenta amata kandidāts Ales Mikhalevich tika apcietināts pēc protestiem, kas sekoja vēlēšanām, un tika atbrīvots tikai 2011. gada 26. februārī pēc tam, kad parakstīja apņemšanos sadarboties ar Baltkrievijas KGB, ko viņš vēlāk publiski noraidīja;

F.  tā kā Ales Mikhalevic 2011. gada 28. februārī nāca klajā ar paziņojumu, aprakstot politiski ieslodzīto garīgo un fizisko spīdzināšanu, lai piespiestu viņus atzīties un uzņemties vainas pierādījumus;

G.  tā kā opozīcijas “Harta 97” tīmekļa vietnes redaktore Natalia Radina arī tika arestēta 2010. gada decembrī un viņai tika izvirzīta apsūdzība par masu nekārtību organizēšanu un līdzdalību tajās pēc prezidenta vēlēšanām; tā kā Natalia Radina tika atbrīvota no KGB pirmstiesas aizturēšanas centra un vēlāk viņai netika ļauts pamest savu dzimto pilsētu līdz viņas lietas izmeklēšanas noslēgumam;

H.  tā kā pēc savas atbrīvošanas Natalia Radina paziņoja, ka apcietināšanas laikā KGB darbinieki viņu pakļāvuši psiholoģiskam spiedienam un mēģinājuši savervēt par KGB informētāju; tā kā viņas paziņojums saskan ar ziņojumiem par politiski ieslodzīto spīdzināšanu KGB aizturēšanas centrā Minskā;

I.  tā kā Baltkrievijas Valsts drošības komiteja ir noliegusi jebkādu spīdzināšanas izmantošanu pret ieslodzītajiem KGB aizturēšanas centrā;

1.  nosoda to, ka Baltkrievijas iestādes neievēro pamattiesības uz pulcēšanās un vārda brīvību, un prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus aizturētos protestētājus un atsaukt visas politiski motivētās apsūdzības pret viņiem;

2.  īpaši stingri nosoda spīdzināšanas izmantošanu pret protestētājiem kā necilvēcīgas izturēšanās veidu, kas ir nepārprotami aizliegts ar starptautiskajiem tiesību aktiem un ir pilnīgi nepieņemams Eiropas valstī, kas ir viena no tuvākajām ES kaimiņvalstīm;

3.  nosoda piemērotos smagos cietumsodus pret jauniešiem opozīcijas aktīvistiem tikai par piedalīšanos 2010. gada 19. decembra demonstrācijas kā īpaši smagu viņu politiskās un pilsoniskās gribas pārkāpumu, kā arī starptautisko konvenciju, kurām Baltkrievijas ir pievienojusies, pārkāpumu;

4.  nosoda baiļu un iebiedēšanas atmosfēru, kas tiek vērsta pret politiskajiem oponentiem Baltkrievijā; nosoda dienā pēc vēlēšanām notikušās un pret pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem un brīviem plašsaziņas līdzekļiem vērstās represijas un apspiešanu, tostarp masveida kratīšanas privātos dzīvokļos un plašsaziņas līdzekļu birojos, un pilsoniskās sabiedrības organizācijās, izslēgšanu no universitātēm un atlaišanu no darba; aicina iestādes aizstāvēt izteiksmes brīvību un plašaziņas līdzekļu plurālismu Baltkrievijā;

5.  prasa Baltkrievijai ievērot tiesiskumu, starptautiskās konvencijas un valsts tiesību aktus, garantējot atbilstīgu attieksmi pret ieslodzītajiem un netraucētu viņu piekļuvi radiniekiem, juridiskai palīdzībai un medicīniskai aprūpei, kā arī pārtraukt pašlaik notiekošo politisko oponentu, cilvēktiesību aktīvistu un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu vajāšanu;

6.  nosoda Minskas Advokātu kolēģijas lēmumu atsaukt dažu masu nemieru krimināllietā apsūdzēto, tostarp Aleh Ahiejev, Pavel Sapelko, Tatiana Ahijeva, Uladzimir Touscik un Tamata Harajeva, advokātu licences un aicina Minskas Advokātu kolēģiju atcelt šo lēmumu;

7.  nosoda Tieslietas ministrijas īstenoto Minskas Advokatūras priekšsēdētāja Alyaksandr Pylchanka atlaišanu no amata par to, ka viņš pauda bažas par šīs ministrijas lēmumu atsaukt licences četriem advokātiem, kuri ir iesaistīti tā sauktajās nemieru lietās, kā nepamatotu un kā pierādījumu tam, ka reāli tiek apdraudēta tiesu iestāžu neatkarība un jebkura atsevišķa jurista neatkarība;

8.  prasa Baltkrievijas iestādēm veikt plašu un objektīvu izmeklēšanu par iespējamu politiski ieslodzīto spīdzināšanu un atklāt un sodīt personas, kas ir iesaistītas šādā praksē;

9.  aicina Baltkrievijas iestādes pārskatīt tiesību aktu par sabiedriskiem pasākumiem un saskaņot to ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām prasībām;

10.  prasa Padomei, Komisijai, ES augstajai pārstāvei un citām ES partnervalstīm apsvērt iespēju paplašināt ierobežojošus pasākumus pret prokuroriem, tiesnešiem un KGB pārstāvjiem saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā, ja vien šajā valstī nekavējoties netiek pārtrauktas represijas un netiek panākts būtisks progress cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā; uzskata, ka Padomei būtu jāizskata iespēja ieviest pārdomātas un mērķtiecīgas ekonomiskās sankcijas pret Baltkrievijas valdības īpašumā esošiem uzņēmumiem;

11.  atzinīgi vērtē deviņu citas valstu – Horvātijas, Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas, Melnkalnes, Albānijas, Bosnijas un Hercegovinas, Serbijas, Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas – apņemšanos piemērot ierobežojošus pasākumus pret noteiktām Baltkrievijas amatpersonām;

12.  atkārtoti norāda, ka tad, ja Baltkrievijas valdība nespers tūlītējus soļus demokratizācijas un cilvēktiesību aizstāvības virzienā, Eiropas Savienības un Baltkrievijas sadarbība tiks apturēta, tostarp tiks apturēta Baltkrievijas līdzdalība Austrumu partnerībā;

13.  uzsver, ka neskatoties uz opozīcijas darbības aizlieguma pēc vēlēšanām ietekmi uz ES un Baltkrievijas attiecībām, ES ir intensīvāk jāatbalsta Baltkrievijas pilsoniskā sabiedrība, tostarp atvieglojot vīzu režīmu;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, EDSO Parlamentārajai asamblejai un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai un Baltkrievijas parlamentam un valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0022. (2) OV C 286 E, 22.10.2010., 16. lpp. (3) OV C 279 E, 19.11.2009., 113. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 10. marta rezolūcija par stāvokli Kašgarā (Ķīna, Siņdzjanas Uiguru autonomais reģions) un tās kultūras mantojumu

P7_TA(2011)0100 RC-B7-0168/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ķīnu, jo īpaši tās, kas attiecas uz cilvēktiesībām un mazākumtautību tiesībām un sevišķi 2009. gada 26. novembra(1) un 2010. gada 25. novembra(2) rezolūcijas,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas 13. samitu, kas notika Briselē 2010. gada 6. oktobrī un kura darbā tika iekļauts pirmais ES un Ķīnas kultūras augsta līmeņa forums, lai stiprinātu ES un Ķīnas kultūras dialogu un sadarbību,

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām mazākumgrupām, ko pieņēma ANO Ģenerālajā asamblejā 1992. gada 18. decembrī (Rezolūcija 47/135) un kurā noteikts, ka “Valstīm jāaizsargā nacionālo vai etnisko, kultūras, reliģisko un lingvistisko mazākumgrupu pastāvēšana un identitāte un jāsekmē tādu apstākļu radīšana, kas attīstītu šo identitāti”,

–  ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcijas 4, 22. un 119. pantu, kuros attiecīgi paredzēta valdības palīdzība to reģionu kultūras attīstībai, kurus apdzīvo mazākumtautības, kā arī valsts aizsardzība vērtīgiem kultūras pieminekļiem un relikvijām un tautību kultūras mantojuma aizsardzība,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā 2009. gadā Ķīnas valdība paziņoja par USD 500 miljonu piešķiršanu pilsētas rekonstrukcijas programmai “Kašgaras bīstamo ēku reforma”, ar kuru kopš 2009. gada pakāpeniski iznīcina seno Kašgaras Zīda ceļa pilsētu un kuras nolūks ir nojaukt 85 % no tradicionālās vecpilsētas, to aizstājot ar moderniem dzīvojamiem namiem un pārveidojot pilsētas atlikušās vecās daļas par jauktas ķīniešu un uiguru kultūras tūrisma objektiem;

B.  tā kā Pekina turpina izslēgt Kašgaras pilsētu no konkursa par Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) pasaules mantojuma statusu, piemēram, no plānotā pārrobežu pieteikuma, lai nodrošinātu vairāku kultūras objektu aizsardzību Vidusāzijas Zīda ceļam;

C.  tā kā Kašgaras pilsēta ir starptautiski svarīga vieta ar unikālu arhitektūras mantojumu, kuram ir vēsturiska un ģeogrāfiska nozīme kā senam tirdzniecības un tūrisma centram;

D.  tā kā Kašgaras pilsētai ir arī augsta simboliska vērtība reģiona uiguru un huejiešu iedzīvotāju kultūras identitātei, kā arī Ķīnas kultūras daudzveidībai;

E.  tā kā rekonstrukcijas programmas oficiālais pamatojums ‐ veidot nocietinājumu pret zemestrīcēm ‐ nevarētu būt par iemeslu tradicionālo ēku pilnīgai nojaukšanai, bet būtu jāizmanto cita iespēja, kā veikt renovāciju, saudzīgi izturot pret kultūras mantojumu;

F.  tā kā Pekina uzsākusi destruktīvu ēku modernizāciju citās Ķīnas vietās, izmantojot dažādus vietējos “attīstības plānus”, nojaucot vēsturiskas celtnes un pārvietojot iedzīvotājus piespiedu kārtā, neapsverot nenovērtējamā vēsturiskā un kultūras mantojuma zaudējumu un nepiešķirot prioritāti ‐ aizsargājamās teritorijās vai muzejos ‐ relikviju vai galveno būvniecības artefaktu un arhitektūras aizsardzībai, lai nākamajām paaudzēm un pasaulei nodotu lietas, kas ilustrē tūkstošiem gadu seno Ķīnas vēstures un kultūras attīstību;

G.  tā kā Pekina pastāvīgi īsteno represīvu etnokultūras politiku Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā, kura izraisīja nežēlīgu kulmināciju ‐ uiguru protestētāju vardarbīgu apspiešanu 2009. gada Urumči nemieros;

H.  tā kā uiguru un huejiešu tautību iedzīvotāju cilvēktiesības tiek pastāvīgi pārkāptas un tā kā daudziem no viņiem ir liegta adekvāta politiska pārstāvība un kultūras pašnoteikšanās,

1.  aicina Ķīnas valdību nekavējoties pārtraukt kultūras iznīcināšanu, kas apdraud Kašgaras arhitektūras izdzīvošanu, un veikt vispusīgu ekspertu izvērtējumu kultūru saudzējošām renovācijas metodēm;

2.  aicina Ķīnas valdību izbeigt Kašgaras uiguru iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu un sociālo marginalizāciju, ko izraisa dzīvojamo rajonu nojaukšana, un adekvāti kompensēt zaudējumus visiem iepriekš cietušajiem;

3.  aicina Ķīnas valdību censties panākt ķīniešu (haņu) un uiguru patiesu dialogu, pieņemt integrējošāku un vispusīgāku ekonomikas politiku Siņdzjanā, ar mērķi stiprināt vietējo līdzdalību, kā arī aizsargāt uiguru iedzīvotāju kultūras identitāti;

4.  mudina Ķīnas valdību stingri ievērot savas konstitucionālās saistības, pienācīgi atbalstot Kašgaras un Siņdzjanas Uiguru autonomā reģiona kultūras tradīcijas, kuras spēcīgi ietekmējusi uiguru identitāte;

5.  aicina Ķīnas varas iestādes veikt vairāk pasākumu, lai novērstu nelegālo tirdzniecību un kontrabandu, kuras nelabvēlīgi ietekmē Ķīnas civilizācijas mantojumu, radot zaudējumus;

6.  aicina Ķīnas kultūras ministru pārskatīt pašreizējos noteikumus un tiesību aktus par kultūras relikviju aizsardzību, lai pielāgotu mazākumtautību un etnisko grupu mūsdienu mainīgo dzīvesveidu, kura dēļ, dažkārt neapzinoties vērtības, kultūras mantojumu izmanto nepiemēroti vai atsakās no tā aizsargāšanas; norāda, ka vajadzētu veicināt izglītojošu kampaņu valsts līmenī par šo jautājumu;

7.  mudina Ķīnas valdību izvērtēt iespēju iekļaut Kašgaras pilsētu kopējā pieteikumā ar Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Uzbekistānu saistībā ar Zīda ceļa iekļaušanu UNESCO pasaules mantojuma sarakstā;

8.  aicina Ķīnas valdību pārtraukt diskriminējošo un represīvo politiku pret uiguru un huejiešu iedzīvotājiem un ievērot to pamattiesības uz kultūras izpausmes brīvību, jo īpaši attiecībā uz bijušo vēstures skolotāju Tursunjan Hezim, kuram pēc slepenas tiesas tika piespriesti septiņi gadi cietumā, kā arī attiecībā uz citiem aktīvistiem, kuri notiesāti pēdējo mēnešu laikā;

9.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu saistībā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu izstrādāt jaunus pasākumus, lai aizsargātu Ķīnas etnisko, reliģisko un lingvistisko mazākumtautību grupu cilvēktiesības un tiesības uz kultūru;

10.  aicina ES pārstāvjus un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos paplašināt un aktivizēt sarunas ar Ķīnas Tautas Republiku par cilvēktiesībām un mazākumtautību tiesībām un padarīt dialogu par cilvēktiesībām efektīvāku un sekmīgāku;

11.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomei, UNESCO, Ķīnas Tautas Republikas Tautas kongresam (un tā Pastāvīgajai komitejai) un Siņdzjanas Uiguru autonomā reģiona reģionālās partijas Pastāvīgajai komitejai.

(1) OV C 285 E, 21.10.2010., 80. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0449.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 10. marta deklarācija par Eiropas statūtu izveidi savstarpējām sabiedrībām, asociācijām un fondiem

P7_TA(2011)0101 P7_DCL(2010)0084

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par sociālo ekonomiku(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā sabiedrības labklājību un stabilitāti nodrošina uzņēmējdarbības dažādība un tā kā asociācijas, savstarpējās sabiedrības un fondi veicina šo dažādību, ieviešot atšķirīgu uzņēmējdarbības modeli, kura pamatā ir tādas pamatvērtības kā solidaritāte un demokrātiska kontrole, kā arī nosakot, ka sabiedrības mērķi ir svarīgāki par peļņu;

B.  tā kā asociācijām, savstarpējām sabiedrībām un fondiem, kas līdz šim darbojušies galvenokārt dalībvalstu līmenī, ir jāuzlabo pārrobežu piekļuve, lai maksimāli palielinātu savas uzņēmējdarbības iespējas Eiropas Savienībā,

1.  norāda, ka ir jārada līdzvērtīgi konkurences apstākļi, ar ko nodrošina, ka asociāciju, savstarpējo sabiedrību un fondu rīcībā ir tādi paši instrumenti un iespējas kā citām organizācijām un juridiskajām struktūrām, tādējādi piešķirot arī Eiropas dimensiju to organizatoriskajai struktūrai un darbībām;

2.  aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai izstrādātu priekšlikumus attiecībā uz Eiropas statūtiem asociācijām, savstarpējām sabiedrībām un fondiem, ierosinātu veikt asociācijām un savstarpējām sabiedrībām paredzēto statūtu priekšizpēti un ietekmes novērtējumu un pienācīgā laikā pabeigtu ietekmes novērtējumu par statūtiem, kas attiecas uz fondiem;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem Komisijai(3), Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 76 E, 25.3.2010., 16. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0186. (3) Parakstītāju saraksts publicēts 2011. gada 10. marta protokola 1. pielikumā (P7_PV(2011)03-10(ANN1)).

Eiropas Parlamenta 2011. gada 10. marta deklarācija par smago kravas transportlīdzekļu sadursmēm

P7_TA(2011)0102 P7_DCL(2010)0081

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā smagie kravas transportlīdzekļi veido 3 % no visiem ES transportlīdzekļiem, bet izraisa 14 % no letālām sadursmēm, kas sasniedz 4000 nāves gadījumu gadā 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs;

B.  tā kā smago kravas transportlīdzekļu neredzamā zonas dēļ Eiropā katru gadu iet bojā aptuveni 400 cilvēku, kas visbiežāk ir neaizsargāti ceļu satiksmes dalībnieki, piemēram, riteņbraucēji, motociklisti un gājēji;

C.  tā kā no daudziem nāves gadījumiem varētu izvairīties, uzstādot pilnu spoguļu aprīkojumu vai aizvien lētākās ierīces ar kameru un ekrānu, aktīvas brīdināšanas sistēmas, kā arī uzlabotas avārijas bremzēšanas un joslu uzraudzības sistēmas;

D.  tā kā ap smagajiem kravas transportlīdzekļu joprojām atrodas ievērojams skaits bīstamo neredzamo zonu, neskatoties uz to, ka Direktīvā 2003/97/EK un 2007/38/EK attiecīgi tikko reģistrētiem un jau satiksmē esošiem smagajiem kravas transportlīdzekļiem ir noteiktas stingrākas prasībām attiecībā uz redzamību;

E.  tā kā 2007. gada prasības ir zemākas nekā 2003. gada prasības un ir nepietiekami īstenotas dalībvalstīs, neskatoties uz ES vēlmi nāves gadījumus uz ceļiem samazināt uz pusi,

1.  mudina Komisiju paātrināt Direktīvas 2007/38/EK novērtēšanu un pārskatīt to, lai tā atbilstu tehnoloģiskajam progresam un pēdējām netiešās redzamības sistēmu aprīkojuma prasībām jauniem reģistrētiem kravas automobiļiem, tādējādi panākot maksimālu drošības līmeni;

2.  mudina Komisiju nodrošināt, ka netiek paredzēti nekādi izņēmumi obligātajai uzlabotas avārijas bremzēšanas sistēmas un joslu uzraudzības sistēmas uzstādīšanai saskaņā ar Vispārējās drošības regulu (EK) Nr. 661/2009;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2011. gada 10. marta protokola 2. pielikumā (P7_PV(2011)03-10(ANN2)).