Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2010/2272(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0263/2011

Iesniegtie teksti :

A7-0263/2011

Debates :

PV 24/10/2011 - 13
CRE 24/10/2011 - 13

Balsojumi :

PV 25/10/2011 - 8.9
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2011)0453

Pieņemtie teksti
PDF 402kWORD 163k
Otrdiena, 2011. gada 25. oktobris - Strasbūra
Cilvēku ar invaliditāti mobilitāte un integrācija
P7_TA(2011)0453A7-0263/2011

Eiropas Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūcija par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) (2010/2272(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UN CRPD) un tās stāšanos spēkā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par Eiropas Kopienas secinājumiem par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām(1),

–  ņemot vērā Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām(2),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 2., 10., 19. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(3);

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426) un Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa nostāju attiecībā uz to(4);

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Padomes 1998. gada 4. jūnija Ieteikumu 98/376/EK par personu ar invaliditāti stāvvietas karti(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. augusta paziņojumu “Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245),

–  ņemot vērā Komisijas 2000. gada 12. maija paziņojumu “Ceļā uz Eiropu bez šķēršļiem personām ar invaliditāti” (COM(2000)0284),

–  ņemot vērā Komisijas 2001. gada 25. septembra paziņojumu “e-Eiropa 2002: publisku tīmekļa vietņu pieejamība un saturs” (COM(2001)0529),

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas 2001. gada 22. maija Starptautisko klasifikāciju par funkcionalitāti, invaliditāti un veselību (ICF) (Pasaules Veselības asamblejas (WHA) rezolūcija 54.21),

–  ņemot vērā Komisijas 2003. gada 30. novembra paziņojumu “Vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti: Eiropas rīcības plāns” (COM(2003)0650),

–  ņemot vērā Komisijas 2003. gada 24. janvāra paziņojumu “Tiecoties pēc juridiski saistoša ANO instrumenta personu ar invaliditāti tiesību un cieņas veicināšanai un aizsardzībai” (COM(2003)0016),

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 16. marta paziņojumu “Zaļā grāmata ”Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām'' (COM(2005)0094),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 26. novembra paziņojumu “Invalīdu stāvoklis paplašinātajā Eiropas Savienībā: Eiropas Rīcības plāns 2008.–2009. gadam” (COM(2007)0738),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010.–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām fakultatīvo protokolu (turpmāk “Fakultatīvais protokols”), kas pieņemts 2006. gada 13. decembrī,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra secinājumus “Iekļaujoša darba tirgus veicināšana – atveseļošanās no krīzes un gatavošanās Lisabonas programmai pēc 2010. gada”,

–  ņemot vērā Urzula Weber-Król iesniegto lūgumrakstu Nr. 1454/2010,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulas (EK) Nr. 1107/2006 par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa transportu, darbību un ietekmi (COM(2011)0166),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 11. jūlija nolēmumu (lietā C 13/05 attiecībā uz Direktīvu 2000/78/EK – Vienlīdzīga attieksme darba un nodarbinātības jomā – invaliditātes jēdziens),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmumu 2010/707/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(6),

–  ņemot vērā 1988. gada 17. jūnija rezolūciju par zīmju valodām nedzirdīgajiem(7),

–  ņemot vērā 1989. gada 26. maija rezolūciju par sievietēm un invaliditāti(8),

–  ņemot vērā 1992. gada 16. septembra rezolūciju par cilvēku ar garīgu invaliditāti tiesībām(9),

–  ņemot vērā 1995. gada 14. decembra rezolūciju par cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesībām(10),

–  ņemot vērā 1996. gada 9. maija rezolūciju par cilvēku ar autismu tiesībām(11),

–  ņemot vērā 1996. gada 13. decembra rezolūciju par cilvēku ar invaliditāti stāvvietas karti – cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesībām(12),

–  ņemot vērā 1997. gada 11. aprīļa rezolūciju par iespēju vienlīdzību personām ar invaliditāti(13),

–  ņemot vērā tā 2003. gada 23. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Par juridiski saistošu Apvienoto Nāciju Organizācijas dokumentu, lai veicinātu un aizsargātu personu ar invaliditāti tiesības un cieņu”(14),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. janvāra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums: ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide” (COM(2011)0011) un tam pievienoto vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 19. maija Lēmumu 2011/308/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(15),

–  ņemot vērā tā 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības mazināšanu veselības aprūpes jomā ES(16),

–  ņemot vērā pamatnolīgumu par iekļaujošu darba tirgu, ko Eiropas sociālie partneri noslēdza 2010. gada 25. martā,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Savienības veselības aizsardzības sistēmu kopējām vērtībām un principiem (2006/C146/01),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. jūnija secinājumus “Taisnīguma un veselības aizsardzības jautājumi visās politikas jomās – solidaritāte veselības aprūpē”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A7-0263/2011),

A.  tā kā personas ar invaliditāti (tostarp ar fizisku un psihosociālu invaliditāti) ir pilntiesīgi pilsoņi, šīm personām ir vienlīdzīgas tiesības un tiesības uz neapšaubāmu cieņu, vienlīdzīgu attieksmi, neatkarīgu dzīvi un pilnvērtīgu līdzdalību sabiedrības norisēs;

B.  tā kā vairāk nekā 80 miljoni cilvēku vai aptuveni 16 % no Eiropas Savienības iedzīvotāju kopskaita ir invalīdi, tai skaitā cilvēki, kas sirgst ar garīgās veselības problēmām, it īpaši autismu, un viņu bezdarba līmenis ir vismaz divreiz augstāks nekā personām bez invaliditātes; tā kā cilvēki ar invaliditāti ir neaizsargāta grupa, kuru nabadzības līmenis ir par 70 % augstāks nekā vidējais; tā kā cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības līmenis ir tikai aptuveni 45 %, bet kvalitatīvas darba vietas nodrošina ekonomisku neatkarību un veicina personīgos panākumus; tā kā bezdarbs paaugstina nabadzības un sociālās atstumtības risku, jo vismaz ceturtā daļa iedzīvotāju reizi dzīvē cieš no garīgās veselības problēmām un 10 % no viņiem var attīstīties hroniskas garīgās veselības problēmas, uzsverot nepieciešamību pēc aktīvas un mērķtiecīgas politikas, lai cīnītos pret šādu pastāvīgu situāciju; tā kā šāda augsta nabadzības riska līmeņa iemesls bieži ir ierobežota piekļuve ne tikai darbam un apmācībai, bet arī veselības aprūpei un atbilstošai ārstēšanai;

C.  tā kā visvairāk marginalizētās grupas ir visspēcīgāk cietušas no krīzes un tā kā personas ar invaliditāti ir viena no sabiedrības grupām, kas visvairāk cietusi no finanšu krīzes Eiropā,

D.  tā kā Lūgumrakstu komiteja regulāri saņem informāciju no attiecīgajiem pilsoņiem par nepilnībām saistībā ar pašreizējā principa par vienādu attieksmi pret personām ar invaliditāti īstenošanu;

E.  tā kā cilvēki ar invaliditāti, kuriem nepieciešams liels atbalsts, ir viena no atstumtākajām sabiedrības grupām un tā kā sievietes ar invaliditāti parasti ir neaizsargātākas un atstumtākas, viņas tiek diskriminētas un viņām liegta līdzdalība izglītībā, nodarbinātībā un sabiedrības dzīvē;

F.  tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai, kuras mērķis ir nodrošināt Eiropas izaugsmi, kas ir vieda (balstīta uz inovācijām un pētniecību), ilgtspējīga un ietveroša, pavisam noteikti būs vajadzīgi strukturāli uzlabojumi attiecībā uz cilvēku ar invaliditāti mobilitāti un iekļaušanu;

G.  tā kā, ņemot vērā neizbēgamās iedzīvotāju vecuma piramīdas izmaiņas, šis rādītājs turpmākajos gados būtiski paaugstināsies, jo vairāk nekā trešdaļai personu vecumā virs 75 gadiem ir invaliditāte, kas šīs personas zināmā mērā ierobežo un vairāk nekā 20 % ierobežo būtiski;

H.  tā kā Eiropas Savienība ir oficiāli ratificējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tā kā visas 27 ES dalībvalstis to ir parakstījušas un 17 valstis arī ratificējušas;

I.  tā kā Eiropas Savienības kompetence aizsardzības jomā pret diskrimināciju invaliditātes dēļ pašlaik attiecas vienīgi uz nodarbinātību, profesiju un profesionālo izglītību (2000/78/EK) un tā kā UN CRPD ir jaukts nolīgums, kas paredz, ka ES iestādes un dalībvalstis ir atbildīgas par tā īstenošanu un par to, lai gaidāmajā Komisijas priekšlikumā par Eiropas Pieejamības aktu tiktu ņemti vērā šajā ziņojumā ietvertie priekšlikumi un pieejas;

J.  tā kā uz personām ar invaliditāti attiecināmie politikas virzieni bieži ir dalībvalstu kompetencē un tādējādi to pamatā ir nacionālās tradīcijas un mantojums, sociālās paražas, ekonomiskā attīstība, kā arī ģimenes un apvienības, kam ir ļoti liela nozīme, palīdzot personām ar invaliditāti kļūt neatkarīgām un integrēties sabiedrībā;

K.  tā kā invaliditāte ir arvien plašāk lietots jēdziens, ņemot vērā to, ka cilvēki ar invaliditāti saskaras ar attieksmes un vides šķēršļiem, kas apgrūtina viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar pārējiem un saglabājot cieņu;

L.  tā kā pastāv cieša saikne starp mobilitāti, invaliditāti un sociālo integrāciju, it īpaši attiecībā uz saziņas līdzekļu un to pieejamības brīvību (tostarp neredzīgo rakstu un zīmju valodām, kā arī citiem alternatīviem saziņas veidiem), pārvietošanās brīvību visās dzīves jomās un pakalpojumu pieejamību; tā kā ir jāveicina pilnīga līdzdalība visos sabiedrības dzīves aspektos, ņemot vērā, ka liela nozīme ir Kopienas politikai attiecībā uz informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, kā arī mājsaimniecības robotikas un tiešsaistes saziņas risinājumu jomā, un ka ir jānodrošina virzība uz pilnīgu pieejamību, veicinot savietojamus standartus vienotajā tirgū un vienkāršojot to izplatīšanu;

M.  tā kā informācijas un kultūras pieejamībai (Pamattiesību hartas 11. pants), kā noteikts Padomes 2003. gada 6. maija rezolūcijā par kultūras infrastruktūras un kultūras aktivitāšu pieejamību personām ar invaliditāti, ir būtiska nozīme cilvēku, tostarp cilvēku ar invaliditāti, intelektuālajā attīstībā, un līdz ar to tā tieši ietekmē nodarbinātības iespējas;

N.  tā kā personām ar invaliditāti ir tiesības uz pietiekamu pašvaldību nodrošinātu pakalpojumu līmeni, kas veicina neatkarīgu dzīvi, uz individuālu palīdzību, ekonomisku un sociālu neatkarību un pilntiesīgu līdzdalību sabiedrības norisēs un darba tirgū; tā kā, ja atbalsta darbības tiktu atalgotas, tās būtu gandrīz 50 % no IKP līmenī (Komisija par saimnieciskās darbības un sociālā progresa noteikšanu, 2010. gada 21. aprīlis);

O.  tā kā šķēršļi vispārpieejamo pakalpojumu un preču pieejamības jomās ir ievērojams apgrūtinājums personām ar invaliditāti;

P.  tā kā bērnu un skolēnu ar invaliditāti savlaicīgas atpazīšanas un attiecīgas iejaukšanās trūkuma dēļ personas ar invaliditāti dažās dalībvalstīs un dažās nozarēs tiek diskriminētas visas dzīves laikā un it īpaši izglītības un apmācību periodā, un tādēļ šo personu nodarbinātības izredzes ir ierobežotas;

Q.  tā kā vecumā no 16 līdz 19 gadiem skolu pamet 37 % no jauniešiem ar invaliditāti un 25 % no jauniešiem ar daļēju invaliditāti attiecībā pret 17 % no jauniešiem, kas necieš no invaliditātes;

R.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, ko Eiropas Savienība ratificēja 2010. gada decembrī, 24. pants aizliedz izslēgt no izglītības sistēmas invaliditātes dēļ un tā kā iekļaujoša izglītība ir efektīvākais veids, kā cīnīties pret diskriminējošu attieksmi, veidot integrējošu sabiedrību un nodrošināt izglītību visiem;

S.  tā kā sievietes ar invaliditāti bieži cieš no divkāršas diskriminācijas un tā kā valstis var cīnīties pret šo parādību, nodrošinot dzimumu vienlīdzību visās attiecīgajās invaliditātes politikas jomās;

T.  tā kā ekonomiskā krīze rada problēmas nodarbinātības jomā kopumā un it īpaši personu ar invaliditāti nodarbinātības jomā, jo bezdarba līmeņa pieaugums ir daudz augstāks personām ar kādu invaliditāti, un pieaug bažas par to, ka invaliditātes pabalsti var tikt izmantoti, lai kontrolētu darbaspēka piedāvājumu;

U.  tā kā personu ar invaliditāti ģimenes locekļi cieš no netiešās diskriminācijas, un tādēļ pasākumi ģimeņu atbalstam pozitīvi ietekmēs personu ar invaliditāti tiesību pilnvērtīgu un vienlīdzīgu īstenošanu;

V.  tā kā 2007. gadā Komisijai ir iesniegts lūgumraksts, ko parakstījuši 1 364 984 cilvēki, pieprasot lielāku aizsardzību personām ar invaliditāti visās Eiropas Savienības politikas jomās, un tā kā Komisija līdz šim nav pietiekami ņēmusi vērā šo likumīgo iniciatīvu;

Mērķi

1.  uzsver, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi panākt 75 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem nodarbinātību nav iespējams īstenot, nenodrošinot iedzīvotāju ar dažādu veidu invaliditāti nodarbinātību;

2.  uzsver, ka finansiālie izdevumi un ekonomiskās investīcijas personās ar invaliditāti ir ilgtermiņa ieguldījums vispārējā labklājībā un ilgtspējīgā sabiedrībā, kurā cilvēki var dzīvot ilgāk un strādāt efektīvāk labākos apstākļos; šajā sakarībā uzsver, ka nav pieņemams, ka, īstenojot taupības pasākumus valstīs, tiek nepamatoti samazināts finansējums pakalpojumiem, kas paredzēti personām ar invaliditāti vai projektiem viņu sociālās integrācijas veicināšanai, jo tādējādi netiek nodrošinātas noteiktas personu ar invaliditāti pamattiesības un viņiem neatņemamās tiesības; uzskata, ka, gluži pretēji, ieguldījumus šajā jomā vajadzētu būtiski palielināt; atgādina, ka visi veselības aprūpes pakalpojumi Eiropas Savienībā jābalsta uz pamatvērtībām ‐ universalitāti, kvalitatīvas aprūpes pieejamību un solidaritāti;

3.  norāda, ka visas finanšu krīzes laikā, kura pašlaik demonstrē atveseļošanās pazīmes, ir saglabājusies būtiska solidaritāte starp Eiropas sabiedrībām; pilnībā apzinās un atzīst nepieciešamību pēc individuāliem pasākumiem personām ar invaliditāti, kuri, balstoties uz invaliditātes dažādiem līmeņiem un iezīmēm, prasa pat intensīvāku atbalstu, pamatojoties uz cilvēktiesību un cieņas ievērošanu, kā arī ņemot vērā diskriminācijas risku, kas bieži netiek ievērots, un līdz ar to cilvēktiesību un cieņas ievērošana ir jāveicina un jānostiprina Eiropas izpratnes veidošanas kampaņās; norāda, ka tādēļ jāņem vērā personu ar invaliditāti vajadzības, pamatojoties uz īpašām prasībām, lai varētu veikt atbilstīgus pasākumus visos izglītības, mācību un profesionālās dzīves posmos;

4.  uzsver jaunās Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā 2010–2020 (EDS) mērķu nozīmīgumu un aicina noteikt detalizētākas darbības visiem pārvaldes līmeņiem, pamatojoties uz ticamiem datiem; uzskata, ka būtu jāņem vērā pamatprincips “neko par personām ar invaliditāti bez personām ar invaliditāti”, proti, personas ar invaliditāti jāiesaista visos pasākumos un lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz tām;

5.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā par Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā nav iekļauta dzimumu līdztiesības integrēta perspektīva vai atsevišķa nodaļa par dzimumspecifiskiem invaliditātes jomas politikas virzieniem, neraugoties uz to, ka sievietes ar invaliditāti bieži ir nelabvēlīgākā situācijā nekā vīrieši ar invaliditāti un viņas daudz biežāk cieš no nabadzības un sociālās atstumtības; aicina Komisiju un dalībvalstis visā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā (EDS) 2010–2020 ņemt vērā dzimumu līdztiesības aspektus;

6.  uzsver vajadzību pēc jaunas un efektīvas pieejas invaliditātei, sākot ar Eiropas Invaliditātes jautājumu padomes izveidi, kura sanāktu regulāri un kurā aktīvi piedalītos Eiropas Parlaments un personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas, kā arī dalībvalstu darba grupu izveidi, lai nodrošinātu efektīvākus mehānismus EDS ieviešanas koordinēšanai un pārraudzībai un lai novērtētu EDS īstenošanu Komisijas un dalībvalstu programmās un stratēģijās saskaņā ar subsidiaritātes principiem;

7.  atgādina, ka ilgtspējīgai sabiedrībai, kurā cilvēki dzīvo ilgāk un viņu veselības stāvoklis ir labāks, būtu jānozīmē arī labāka pilsētvides un sabiedrisko vietu plānošana un labāka piekļuve pieejamajām precēm un pakalpojumiem, tostarp vienlīdzīga pieeja jaunai informācijai un komunikāciju tehnoloģijām, lai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāti un nepieļautu sociālo atstumtību;

Pilsoņu tiesības un cilvēktiesības

8.  aicina pilnībā ievērot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un atbalstīt plašam patērētāju lokam paredzēta dizaina un universāla dizaina principus; atzīst Eiropas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus tiesību aktu izstrādes jomā, lai stiprinātu personu ar invaliditāti pilnīgu integrāciju sabiedrībā, taču norāda, ka jādara vēl vairāk;

9.  īpaši uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērotas Konvencijā par bērnu tiesībām paredzētās bērnu ar invaliditāti tiesības, tostarp tiesības rotaļāties, tiesības uz izglītību, tiesības piedalīties sabiedrības dzīvē, tostarp kultūras un mākslas dzīvē, tiesības uz viņiem nepieciešamo individuālo medicīnisko aprūpi un brīvība meklēt un saņemt informāciju un idejas; it īpaši norāda, ka minētās konvencijas 23. pantā atzīts, ka bērniem ar invaliditāti “jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve apstākļos, kas garantē viņu pašcieņu, palīdz viņiem uzturēt ticību saviem spēkiem un atvieglo viņa iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē” un izteikts aicinājums nodrošināt, ka bērniem ar invaliditāti ir “efektīvi pieejami pakalpojumi izglītības, mācību, veselības aprūpes, rehabilitācijas, sagatavošanās darba gaitām un pieejamu atpūtas iespēju jomā tā, lai varētu pēc iespējas pilnīgāk iesaistīt bērnu sociālajā dzīvē un nodrošināt viņa personības attīstību, tostarp bērna kulturālo un garīgo attīstību”;

10.  aicina efektīvi iekļaut invaliditātes jautājumu visā stratēģijā “Eiropa 2020” un tās pamatiniciatīvās, tostarp pamatiniciatīvā “Inovāciju Savienība”, kurā invaliditātes jautājumam nav pievērsta pienācīga uzmanība;

11.  pievērš uzmanību tam, ka daudzas personas ar invaliditāti joprojām tiek diskriminētas vienlīdzīgas tiesībspējas atzīšanas un taisnīguma jomā, un aicina dalībvalstis novērst šos trūkumus, tai skaitā nodrošinot personām ar invaliditāti efektīvu tiesas pieejamību un pienācīgu apmācību personām, kuras strādā tieslietu administrācijas jomā, un uzsver, ka ir svarīgi garantēt un nodrošināt vienlīdzīgu līdzdalību politiskajā un sabiedrības dzīvē, tai skaitā tiesības balsot, kandidēt vēlēšanās un ieņemt amatus saskaņā ar UN CRPD 29. pantu, jo saskaņā ar attiecīgo NVO un vēlēšanu ekspertu aplēsēm tikai neliels skaits personu ar invaliditāti var piedalīties vēlēšanās;

12.  uzskata, ka produktu un pakalpojumu, tostarp atbilstīgas un pieejamas informācijas par tiem, iepirkumos būtu jāiekļauj piemēroti (tiešsaistes) tirdzniecības risinājumi, kā arī produkti un pakalpojumi, kas pieejami ilgā laikposmā; vērš uzmanību uz to, ka produkti, kas paredzēti personām ar invaliditāti, jāapstiprina saskaņā gan ar Eiropas, gan starptautiskajiem standartiem; aicina Komisiju veikt turpmākus pienācīgus pasākumus, lai veicinātu universālā dizaina produktu un pakalpojumu attīstību un piekļuvi tiem, kā noteikts UN CRPD 29. pantā, tostarp veikt labākās prakses apmaiņu;

13.  uzsver, ka, ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, daudzu pētījumu rezultāti ir apliecinājuši, ka sievietes ar invaliditāti cieš no divkāršas diskriminācijas ‐ gan dzimuma, gan arī invaliditātes dēļ; ņemot vērā to, ka šajā sakarībā netiek izmantoti gandrīz nekādi mehānismi, aicina Komisiju sociālās aizsardzības sistēmās iekļaut īpašu noteikumu par sievietēm ar invaliditāti;

14.  uzsver, ka cilvēki ar garīgu invaliditāti un intelektuāliem traucējumiem ir īpaši pakļauti ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības riskam; aicina dalībvalstis izveidot attīstītu kontroles mehānismu, lai sniegtu sociālos pakalpojumus, nodrošinātu tiesisko aizsardzību upuriem un garantētu aprūpes iestādēs esošo cilvēku, it īpaši sieviešu un bērnu ar invaliditāti, cilvēktiesību un brīvību ievērošanu; aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu veikt pētījumus par meiteņu un sieviešu ar invaliditāti situāciju saistībā ar vardarbību; uzsver, ka vajadzīgi pasākumi un darbības, lai cīnītos pret sieviešu divkāršo diskrimināciju un veicinātu tiesību un iespēju pilnīgu vienlīdzību; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt aktīvus un efektīvus pasākumus, lai atbalstītu un veicinātu pāreju no institucionālās aprūpes uz integrāciju vietējā sabiedrībā, efektīvi izmantojot ES finansējuma iespējas, piemēram, programmu Progress, pasākumiem nolūkā paaugstināt sabiedrības informētību par personu ar invaliditāti situāciju aprūpes iestādēs; aicina dalībvalstis sievietēm ar invaliditāti, kuras kļuvušas par vardarbības upuriem, nodrošināt prioritāru piekļuvi sociālajiem mājokļiem, pabalstiem mājas vides pielāgošanai, palīdzībai mājās un sabiedriskajiem pakalpojumiem, ko sniedz ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumos;

15.  uzsver, ka dalībvalstis būtu jāmudina pievērst vairāk uzmanības invaliditātes sociālajiem aspektiem; uzskata – lai persona spētu īstenot pilsoniskās tiesības, nepieciešams priekšnosacījums varētu būt tiesiskā pamata izstrāde pamatotam lēmumu pieņemšanas mehānismam; aicina dalībvalstis veicināt tādas iespējamas formas kā, piemēram, individuālās palīdzības nodrošināšanu un citus pakalpojumus, kas sekmē neatkarīgu dzīvi, lai kopumā ierobežotu institucionālo aprūpi, dodot priekšroku citām atbalsta formām; aicina Komisiju veikt padziļinātu pētījumu par šo parādību un paaugstināt sabiedrības informētību par to; uzsver brīvprātīgā darba nozīmi, kas ir neatņemams atbalsts personām ar invaliditāti, un aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot tam veltītās iniciatīvas un atbalsta programmas.

16.  uzsver, ka ir svarīgi garantēt un nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi sabiedrībai paredzētai informācijai, it īpaši saistībā ar dabas un cilvēka izraisīto katastrofu pārvaldību, saskaņā ar UN CRPD 21. pantu;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai sagatavotos dabas un cilvēka nolaidības izraisītām katastrofām, pievēršot īpašu uzmanību tam, lai personas ar invaliditāti saņemtu pienācīgu un noderīgu informāciju, cita starpā sniedzot noderīgus un atbilstīgus starptautiskās pieredzes piemērus;

18.  uzsver, ka jāveic pasākumi gan dalībvalstu, gan arī Eiropas līmenī, lai veicinātu pāreju no institucionālās aprūpes uz integrāciju vietējā sabiedrībā, izmantojot struktūrfondus, kā arī pasākumus, lai uzlabotu sabiedrības informētību par personu ar invaliditāti situāciju aprūpes iestādēs;

Datu apkopošanas un apspriešanās ar iesaistītajām pusēm nozīmīgums

19.  uzsver, ka pastāvīgi trūkst pa dzimumiem sadalītu attiecīgu īpašu datu par invaliditātes problēmām un ar invaliditāti saistītiem pakalpojumiem dalībvalstīs, tai skaitā trūkst īpašu rādītāju un informācijas par aprūpes iestāžu kvalitāti un skaitu, vai arī šī informācija ir ierobežota, un ka Eurostat katru gadu jāsniedz vairāk uz dzimumu attiecīgu īpašu datu par personām ar invaliditāti un viņu aprūpētājiem;

20.  pauž vilšanos par pārredzamības trūkumu un personu ar invaliditāti minimālo iesaisti datu apkopošanā un apspriešanā, kā arī uzskata, ka Komisijai jāveicina personu ar invaliditāti līdzdalība apspriežu procedūrās, kam jābūt pilnībā pieejamām, ņemot vērā NVO pieredzi, un organizētām tā, lai būtu iespējams sniegt skaidrus komentārus, un atbalstītām ar efektīvām informatīvajām kampaņām; uzsver – tas, ka Komisija tiešsaistē tās centrālajā sabiedriskās apspriešanas tīmekļa vietnē 2009. gadā no pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem saņēma tikai 336 atbildes, norāda, ka informatīvās kampaņas nav sasniegušas mērķa grupas un ka tiešsaistes rīks nebija pieejams neredzīgajiem, kuri izmanto ekrānlasītāju programmas; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visos īstenošanas procesos visos līmeņos tiek iesaistītas personas ar invaliditāti un viņu organizācijas, kā noteikts UN CRPD 33. pantā;

21.  aicina Komisiju paātrināt uzraudzības procesu, uzlabot dalībvalstu sadarbību un labas prakses apmaiņu, it īpaši salīdzināmu pa dzimumiem sadalītu attiecīgu īpašu datu apkopošanas un progresa rādītāju jomā, lai sasniegtu gan dalībvalstu, gan arī Kopienas līmenī noteiktos mērķus; uzsver, ka mērījumiem būtu jānotiek, balstoties uz personu ar invaliditāti vajadzībām un nevis tikai uz medicīniskiem aspektiem, un ka tajos jāietver arī uz sociālie, nodarbinātības un vides aspekti; vienlaicīgi uzsver, ka ir svarīgi saskaņot centienus, lai cīnītos pret sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu un invaliditātes simulēšanu;

22.  atgādina, ka personu ar invaliditāti reģistrācija, lai saņemtu pakalpojumus un atbalstu no valsts budžeta, nedrīkst novest pie viņu cilvēktiesību un privātumu pārkāpšanas vai aizspriedumu rašanās;

Demogrāfiskās pārmaiņas un vide bez šķēršļiem

23.  uzsver, ka demogrāfiskās pārmaiņas arī radīs vecāka gadagājuma personu ar invaliditāti skaita pieaugumu, jo, pieaugot dzīves ilgumam, vairāk cilvēku saskarsies ar invaliditāti, līdz ar to būs lielāks pieprasījums pēc tādu pakalpojumu un risinājumu attīstīšanas un izstrādes, kas nodrošinās ieguvumu gan personām ar invaliditāti neatkarīgi no vecuma, gan arī vecāka gadagājuma iedzīvotājiem ar vai bez invaliditātes;

24.  atbalsta sadarbību starp abām sabiedrības grupām, lai veicinātu arī uz nodarbinātību un sociālo attīstību balstītu inovatīvu izaugsmi dalībvalstīs un lai nodrošinātu jauno prasību izpildi, kuras rodas saistībā ar sabiedrības novecošanu un demogrāfiskajām pārmaiņām;

25.  aicina Komisiju stiprināt gan sankcijas, gan arī pozitīvos stimulus dalībvalstīm īstenot Regulas (EK) Nr. 1083/2006 16. pantu un ievērot tās tiesiski saistošās prasības; aicina Komisiju pastiprināt diskriminācijas novēršanas un pieejamības noteikumus nākotnes kohēzijas politikā 2014.–2020. gadam un uzraudzīt un novērtēt pareizu Eiropas finansēšanas programmu īstenošanu un Eiropas fondu izmantošanu;

26.  aicina Komisiju veicināt Eiropas struktūrfondu, it īpaši Eiropas Reģionālās attīstības fonda, izmantošanu, lai uzlabotu produktu un pakalpojumu, kā arī radītās vides pieejamību, izmantojot Eiropas fondus;

Brīva pārvietošanās un pakalpojumi bez šķēršļiem

27.  atzīst, ka brīvas pārvietošanās princips ir ietverts Eiropas Savienības pamattiesībās; uzsver, ka tā pozitīvi ietekmē dzīves kvalitāti un personu ar invaliditāti un viņu ģimeņu līdzdalību sabiedrībā, it īpaši attiecībā uz labāku piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem, pievēršot vairāk uzmanības personām ar hroniskām invaliditāti izraisošām slimībām, lai visā Eiropas Savienībā mazinātu atšķirības veselības aprūpes jomā;

28.  norāda, ka Eiropā, kas veicina pilsoņu vienlīdzību un pārvietošanās brīvību tās teritorijā, dažādās dalībvalstīs atšķiras personu ar invaliditāti tiesības;

29.  uzsver, ka pieejami transporta pakalpojumi ļauj personām ar invaliditāti vieglāk iesaistīties darba tirgū un tādējādi palīdz viņām cīnīties pret nabadzību un sociālo atstumtību;

30.  aicina Komisiju un dalībvalstis ātrāk nodrošināt pakalpojumu pieejamību, izmantojot dažādas stratēģijas, tostarp zemākas cenas, lai likvidētu šķēršļus piekļuvei šādām tehnoloģijām, kā arī stratēģijas “Eiropa 2020” galvenās iniciatīvas, kas izstrādātas šīs stratēģijas mērķu sasniegšanai;

31.  atgādina, ka mobilitāte ir Eiropas Nodarbinātības stratēģijas būtiskākais aspekts un ka joprojām ārkārtīgi liela uzmanība tiek pievērsta īpašiem šķēršļiem, kas liedz personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā baudīt cieņpilnu dzīvi un būt neatkarīgiem, it īpaši šķēršļiem, kas saistīti ar pabalstu un palīdzības pārvedamību, kā arī piekļuvi nepieciešamajam aprīkojumam vai individuālai palīdzībai;

32.  uzsver, ka personām ar invaliditāti saskaņā ar Direktīvu par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (2011/24/ES) ir tiesības uz pārrobežu veselības aprūpi un ka tām jānodrošina vienlīdzīga piekļuve veselības aprūpei jebkurā ES dalībvalstī, vēl jo vairāk tāpēc, ka personām ar invaliditāti vajadzīga īpaši specializēta aprūpe;

33.  aicina nodrošināt invaliditātes statusa labāku savstarpējo atzīšanu dalībvalstīs; aicina dalībvalstis apmainīties ar labāko praksi, lai samazinātu atšķirības starp valstu sistēmām invaliditātes pakāpes noteikšanā Eiropas Savienībā ar mērķi nodrošināt personu ar invaliditāti lielāku mobilitāti;

34.  uzsver, ka ir jāmudina dalībvalstis sociālās nodrošināšanas sistēmās un attiecībā uz pensionēšanos ņemt vērā personu ar invaliditāti aprūpētāju, parasti sieviešu, līdzdalību un neapmaksāto darbu; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš šīm sievietēm;

35.  atzīst Padomes 1998. gada 4. jūnija Ieteikuma 98/376/EK par invalīdu stāvvietu izmantošanas karti nozīmi, kurā noteikts, ka šai kartei jābūt standarta formātā un atzītai visās dalībvalstīs, lai atvieglotu tās turētāja automobiļa izmantošanu, un norāda, ka vienota ES ceļojošo tiesību harta un vadītāja apliecības un citu atļauju vai dokumentu iegūšana un atjaunošana, kuri var būt vajadzīgi, lai veicinātu mobilitāti dalībvalstīs, ir būtiski svarīgi personu ar invaliditāti iekļaušanai sabiedrībā visās ES dalībvalstīs; atzīst, ka novatoriskas bezmaksas saziņas līdzekļu formas neredzīgajiem un nedzirdīgajiem, piemēram, pieejami informācijas pakalpojumi, jo īpaši tiešsaistes pakalpojumi, arī ir būtiski, lai šīs personas varētu pilnībā baudīt savas tiesības; tas ietver “viegli lasāmas” versijas cilvēkiem ar uztveres un intelektuāliem traucējumiem; aicina mazināt šķēršļus personu ar invaliditāti pārvietošanās brīvībai, pieņemot Eiropas mobilitātes karti, kuras pamatā ir dalībvalstīs pieejamo invaliditātes karšu un invaliditātes pabalstu un tiesību savstarpējā atzīšana, lai personām ar invaliditāti būtu vieglāk mācīties, strādāt un ceļot, arī izmantojot atklātās koordinācijas metodi; prasa Komisijai izveidot informatīvāku tīmekļa vietni personām ar invaliditāti, kurā tiktu paskaidrotas viņu tiesības un sniegta īpaša papildinformācija par ceļošanu;

36.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu no fiziskiem šķēršļiem brīvu piekļuvi darba un dzīves vietai, tādējādi palīdzot tām integrēties darba dzīvē;

37.  uzsver, ka novatoriska, uz zināšanām balstīta ekonomika nevar attīstīties bez saistošu tiesību aktu pārvaldīta cilvēkiem ar invaliditāti pieejama satura un formām, piemēram, neredzīgajiem, pieejamām tīmekļa vietnēm un subtitrēta satura, tostarp plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu satura nedzirdīgajiem, kā arī zīmju valodu izmantojošiem cilvēkiem pieejamiem tiešsaistes pakalpojumiem, viedo tālruņu lietojumprogrammām un taustes un balss palīglīdzekļiem sabiedriskajā telpā;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest divpusēju pieeju, kas paredz, ka saistoši tiesību akti un standarti ir savstarpēji papildinoši instrumenti, kas vajadzīgi pieejamības nodrošināšanai; uzskata, ka, ņemot vērā straujos sasniegumus IKT nozarē, tiesību aktiem būtu jānodrošina ilgtspējīgs pamats; norāda, ka standartiem vajadzētu būt mainīgiem instrumentiem, kas var nodrošināt tiesību aktu īstenošanu;

39.  ir informēts par to, ka netiek nodrošināta vienlīdzīga piekļuve veselības aprūpei, tostarp informācijai par veselību un piekļuvi veselības aprūpei, un aicina Komisiju paātrināt darbu, ko tā veic saistībā ar ieteikumiem, kuri veicinās vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem un informācijai par veselību un veselības aprūpi;

40.  uzsver – lai personas ar invaliditāti aktīvi iesaistītos visās sabiedrības dzīves jomās, jāīsteno centieni, lai piedāvātu saziņas risinājumus personām ar garīgu invaliditāti (piemēram, viegli lasāmas tīmekļa vietnes) un pastiprinošos un alternatīvos komunikācijas veidus (AAC) personām ar sarežģītām komunikācijas vajadzībām;

41.  aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu veicināt personu ar invaliditāti integrāciju un pieņemšanu sabiedrībā, uzlabojot šo personu pieeju sportam, brīvā laika pavadīšanas iespējām un kultūras iestādēm un pasākumiem, tostarp veicināt personām ar redzes traucējumiem pieejamu kultūras materiālu apmaiņu dalībvalstu starpā saskaņā ar Padomes 2003. gada 6. maija rezolūciju par kultūras infrastruktūras un kultūras aktivitāšu pieejamību personām ar invaliditāti(17);

42.  aicina dalībvalstis novērst trūkumus tiesību aktos par pieejamības, it īpaši sabiedriskā transporta pieejamības, nodrošināšanu, tiesību aktos, kas paredz pasažieru tiesības, tostarp noteikumos par pārvietošanās palīglīdzekļu bojājumiem un elektronisko komunikāciju sistēmu pakalpojumu traucējumiem, kā arī noteikumos par publisko radīto vidi un pakalpojumiem;

Vienlīdzīgas iespējas

43.  uzskata – nevar pieņemt, ka vienlīdzīgas iespējas ir līdzvērtīgi nosacījumi un apstākļi personām ar dažādām vajadzībām, un tādēļ uzskata, ka personām ar dažāda veida invaliditāti būtu jānodrošina pieeja atbilstīgiem līdzekļiem, lai varētu iegādāties produktus un pakalpojumus, nodrošinot patiesi vienlīdzīgas iespējas;

44.  atkārtoti norāda, ka personām ar invaliditāti jānodrošina vispārēja, efektīva un nediskriminējoša piekļuve sociālajai aizsardzībai, sociālajām priekšrocībām, veselības aprūpei, izglītībai un sabiedrībai pieejamiem produktiem un pakalpojumiem, tostarp mājokļiem, telekomunikācijām un elektroniskajiem sakariem, informācijai, tai skaitā pieejamā formātā sniegtai informācijai, finanšu pakalpojumiem, kultūrai un brīvā laika pavadīšanas iespējām, sabiedriskajām ēkām, transporta veidiem un citām sabiedriskām vietām un pakalpojumiem, kā arī jānodrošina šādu produktu un pakalpojumu piedāvājums;

45.  uzsver, ka integrācija darba dzīvē un ekonomiskā neatkarība ir būtiski svarīgi aspekti personu ar invaliditāti integrācijai sabiedrībā;

46.  atkārtoti norāda, ka produktiem, precēm un pakalpojumiem, tai skaitā to modificētajām versijām, nevajadzētu būt diskriminējošiem, un tādēļ tie nedrīkst būt dārgāki personām ar invaliditāti;

47.  apgalvo, ka MVU ir izšķiroša nozīme, nodrošinot personām ar invaliditāti piekļuvi nodarbinātībai, jo tie var radīt darba vidi, kas veicina personu ar invaliditāti spēju un profesionālā potenciāla izmantošanu; tādēļ uzsver, ka MVU būtu jānodrošina ne tikai ar visaptverošu informāciju par aizsargātu personu pieņemšanas darbā veicināšanu un atbalsta pasākumiem, bet arī ar visu attiecīgo informāciju par tehnoloģijām un mācību kursiem, kas ļauj personām ar invaliditāti darbā būt neatkarīgām un aktīvām;

48.  uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi personas ar invaliditāti iesaistīt tradicionālajā darba tirgū; ir informēts par to, ka ir vajadzīgas elastīgākas darba attiecību juridiskās formas ar uzsvaru uz mūsdienīgām darba devēja un darbinieka attiecībām, un aicina Komisiju un dalībvalstu valdības pieņemt tiesiskus un finansiālus pasākumus, kas efektīvi atbalsta personu ar invaliditāti pieņemšanu darbā;

49.  aicina dalībvalstis uzlabot un pielāgot savu aktīvo nodarbinātības politiku, lai personas ar invaliditāti varētu gan iekļūt, gan arī palikt darba tirgū; ierosina īstenot iniciatīvas, kas atbilst katrai invaliditātes formai, tostarp plānus un profesionālās orientācijas pasākumus, kas ir izmantojami no brīža, kad attiecīgās personas reģistrējas šim nolūkam izveidotās struktūrās;

50.  uzsver, ka aizsargātas darbnīcas un integrētas darba vietas, lai arī tās nav vienā līmenī ar līdzdalību atvērtā darba tirgū, var būt vērtīgi risinājumi, lai sniegtu palīdzību un atbalstu personām ar dažāda veida invaliditāti, tostarp nodrošinot saprātīgu pielāgojumu pārejā uz atvērtu darba tirgu, un uzskata, ka nepamatots saprātīga pielāgojuma atteikums (Direktīvas 2000/78/EK 5. pants) būtu uzskatāms par diskrimināciju saskaņā ar UN CRPD 2. pantu; norāda, ka dažās dalībvalstīs aizsargātas darbnīcas un kvotas var izmantot kā pāreju uz atvērtu darba tirgu un nolūkā nodrošināt cilvēkus ar invaliditāti ar īpašu aprīkojumu un personālu, kas ir apmācīts nodrošināt viņu vajadzības; uzsver, ka būtu atzinīgi jāvērtē personu ar invaliditāti pārstāvju darbība lielos uzņēmumos, ļaujot viņiem izteikties savā vārdā, kā arī ciešākas sadarbības stiprināšana starp attiecīgajām vietējām NVO un MVU; uzsver, ka vajadzības gadījumā būtu jāatbalsta personīgie palīgi, jo tas būtiski uzlabotu personu ar invaliditāti iespējas ienākt darba tirgū;

51.  uzsver pārejas programmu nozīmi, kuras, pirmkārt, piedāvā darba iespējas, sākot no aizsargātu darbnīcu izveides līdz pārejai uz atvērtu darba tirgu, un, otrkārt, nodrošina elastīgākus pamata noteikumus pārejai no profesionālās rehabilitācijas uz citām nodarbinātības formām, īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020”;

52.  aicina dalībvalstis saskaņot un uzlabot aktīvu nodarbinātības politiku, kas pieņemta, lai personas ar invaliditāti integrētu darba vietā un lai paaugstinātu atbildīgo valsts iestāžu efektivitāti;

53.  prasa Komisijai, paturot prātā, ka Parlaments ir pilnībā apņēmies stiprināt personu ar invaliditāti tiesības bez turpmākiem nosacījumiem vai preču vai pakalpojumu obligātiem komplektiem, samazināt pašreizējās nepilnības Eiropas Savienības tiesību aktos aizsardzībai pret diskrimināciju invaliditātes dēļ, kuri pašlaik attiecas vienīgi uz nodarbinātību, profesiju un arodizglītību (COM(2008)0426), saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; turklāt aicina dalībvalstis efektīvi īstenot ES tiesību aktus attiecībā uz personu ar invaliditāti tiesību aizsardzību un prasa Komisijai nekavējoties sākt pārkāpumu tiesvedības pasākumus pret dalībvalstīm, kas neievēro ES tiesību aktus, kuri stiprina struktūrfondu regulu īstenošanu

54.  aicina pārskatīt Eiropas publiskā iepirkuma tiesību aktus un, lai veicinātu sociālo iekļaušanu, inovāciju un pieejamību personām ar invaliditāti, noteikt, ka atbilstība pieejamības kritērijiem ir obligāts atlases kritērijs;

55.  uzsver, ka, neskatoties uz atšķirībām starp dalībvalstīm, lielākā daļa sociālā nodrošinājuma sistēmu nav pietiekami elastīgas, lai personas varētu saņemt pabalstus un vienlaicīgi palikt darba tirgū; aicina pārskatīt šīs sistēmas ar mērķi tās padarīt aktīvākas, lai personas, kuras saņem pabalstus vai kurām ir daļēja invaliditāte, varētu palikt darba tirgū;

56.  atgādina, ka arī Komisija savā paziņojumā par Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā pauž bažas par subtitrētu raidījumu un audio aprakstu ierobežoto pieejamību televīzijā Eiropas Savienībā; īpaši uzsver, ka jau vairākus gadus nedzirdīgo un neredzīgo organizācijas ar Eiropas Parlamenta atbalstu īsteno Eiropas kampaņu, lai nodrošinātu subtitrēto raidījumu plašāku pieejamību televīzijā Eiropas Savienībā; prasa dalībvalstīm centīgāk pildīt savu pienākumu saskaņā ar Direktīvu 2007/65/EK, proti, mudināt raidorganizācijas nodrošināt plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu lielāku pieejamību personām ar redzes vai dzirdes traucējumiem; aicina Komisiju piedāvāt īpašas finansēšanas iespējas valsts raidorganizācijām, lai palīdzētu tām ieviest subtitrēšanas un audio aprakstu pakalpojumus savās programmās;

Ieguldījumi cilvēkos ar invaliditāti

57.  konstatē, ka personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis visā Eiropā ir satraucoši zems un atgādina Eiropas iestādēm, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus nav iespējams sasniegt, ja netiek uzlabota šo cilvēku situācija; norāda, ka tādēļ sabiedrība jāinformē par invaliditāti un ir jāveicina tās pieņemamība, tostarp pirmsskolas un pamatizglītības posma līmenī;

58.  konstatē, ka pašreizējās izglītības un apmācības sistēmas nepietiekami novērš cilvēku ar invaliditāti augsto atteikšanās no mācībām līmeni, nepastāvot valsts politikai, kas nodrošina viņiem īpašu atbalstu mācību procesā, jo skaitļi attiecībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķa īstenošanu liecina par samazinājumu, kas mazāks par 10 %, un uzsver, ka tādējādi personām ar invaliditāti tiek radīta pastiprināti nelabvēlīga situācija sociālajā un nodarbinātības jomā, novedot personas ar invaliditāti nabadzībā, it īpaši pašreizējās ekonomiskās krīzes laikā; ņemot vērā cilvēku ar invaliditāti lielo atteikšanās no mācībām līmeni un Padomes 2010. gada 11. maija secinājumus par izglītības un mācību sociālo dimensiju, uzsver nepieciešamību ieguldīt personu ar invaliditāti vajadzībām, īpašībām un spējām pielāgotās efektīvās (tostarp alternatīvās) izglītības un (profesionālās) apmācības programmās un sniegt tām atbalstu, un norāda, ka tas prasa pietiekama skaita kvalificētu un motivētu speciālistu pieejamību līdz ar atbilstīgām un pielāgotām programmām, kā arī šādu programmu pieejamību profesionālās izglītības un apmācības plānos un augstākās izglītības iestādēs, tostarp nodarbībās ārpus mācību laika personām ar invaliditāti, lai apkarotu negatīvu attieksmi pret bērniem ar invaliditāti un lai viņi varētu iegūt pienācīgu kvalifikāciju mūsdienīgā un atvērtā darba tirgū; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt personām ar invaliditāti labāku piekļuvi informācijai par pašreizējām mobilitātes un izglītības programmām, kā arī vienlīdzīgu piekļuvi mūžizglītības programmām; norāda, ka šādā gadījumā stratēģijā “Eiropa 2020” un tās pamatiniciatīvās ir jāietver diskriminācijas novēršana, lai izpildītu UN CRPD 24. pantā noteiktās prasības;

59.  apstiprina, ka, it īpaši ņemot vērā iepriekšējās uz pieredzi balstītās mācīšanās akreditāciju, uzmanība ir jākoncentrē uz iekļaujošu izglītību, tādēļ tā ir jāuzsver Stratēģiskajā pamatprogrammā Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) un Jaunu prasmju un darba vietu programmā, kas ir daļa no stratēģijas “Eiropa 2020”; turklāt norāda uz vajadzību pēc jaunām un pienācīgām pamatnostādnēm un atbilstīga IT izmantojuma skolās un dzīvesvietās attiecībā uz individuālas un pielāgotas palīdzības sniegšanu;

60.  uzsver, ka visiem bērniem, tostarp bērniem ar invaliditāti, jānodrošina tiesības uz vispārēju piekļuvi visiem izglītības veidiem un līmeņiem jebkurā iestādē; aicina Komisiju un dalībvalstis intensificēt vispārīgas informācijas sniegšanu ģimenēm, kurās ir bērni ar invaliditāti, lai nodrošinātu savlaicīgu atpazīšanu, atbalstu un atvērtus iespējamos risinājumus viņu īpašo vajadzību apmierināšanai; uzsver valsts atbalsta nozīmi ģimenēm, kurās ir personas ar invaliditāti, nodrošinot finansējumu, palīdzību (tostarp bērnu aprūpes pakalpojumiem), veselības aprūpi, psiholoģisko atbalstu un pieredzes apmaiņu, kā arī elastīgāku darba laiku vienam no vecākiem, kam ir bērni ar invaliditāti; tādēļ aicina dalībvalstis izveidot specializētus informācijas centrus, kuros var iegūt informāciju un saņemt konsultācijas administratīvos jautājumos; aicina dalībvalstis atbalstīt personu ar invaliditāti ģimenes un valsts veselības aprūpes sistēmas speciālistus ar informācijas un profesionālās apmācības pasākumiem, iesaistot pacientu asociācijas lēmumu pieņemšanas un uzraudzības procesos;

61.  uzsver, ka darba devējiem ir jāpieņem darbā personas ar invaliditāti, ja viņu kvalifikācija ir atbilstoša, jāveicina viņu attīstība darba vietā un jāsniedz atbalsts, piedāvājot apmācību;

62.  uzsver, ka ir jāveicina integrētu, ar darbu saistību mācību projektu īstenošana, kas nodrošina jauniešiem ar invaliditāti tūlītēju un praktisku pāreju no izglītības uz darba dzīvi;

63.  uzsver, ka jāīsteno arī centieni, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar jauniešu ar invaliditāti neformālo izglītību un apmācību, kā arī ar tādām jomām kā sociālās attiecības, plašsaziņas līdzekļi (tiem jāpiemēro vēl stingrākas pieejamības prasības, tai skaitā attiecībā uz subtitrēšanas un audio aprakstu sistēmām), sports, brīvais laiks un aktivitātes brīvā dabā, atbilstīgi katra bērna vai jaunieša īpašajām vajadzībām; uzsver, ka šie centieni ir ne tikai būtiski priekšnosacījumi personas veselīgai attīstībai, bet arī ANO atzītas neatņemamās tiesības;

64.  uzsver, ka mūžizglītība ir ļoti nozīmīgs veids, kā atbalstīt un veicināt personu ar invaliditāti pielāgošanos un nodarbinātības turpināšanu, un ka mūžizglītība ir īpaši svarīga personām, kuras kļūst par invalīdiem nodarbinātības laikā, jo īpaši personām, kuras cieš no progresējošām, invaliditāti izraisošām slimībām;

65.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt vai ieviest rehabilitācijas pakalpojumus veselības, izglītības, mācību un nodarbinātības jomā ‐ pasākumus neatkarīgas dzīves, transporta un citu vajadzību nodrošināšanai, kuri ir efektīvāki un savstarpēji pārklājas; tie ir ne tikai jāuzrauga un individuāli jāpielāgo, bet tiem arī ir jāpalīdz ilgtermiņa budžeta un attīstības plānošanā;

66.  uzskata, ka personu ar invaliditāti organizācijām jāpiešķir atbilstīgs finansējums; uzsver, ka, ņemot vērā šādu organizāciju finansiālās grūtības, tām piemērotajai līdzfinansējuma likmei nevajadzētu būt mazākai par 10 % no iesniegto projektu vērtības;

Dzīvesveids

67.  uzsver, ka brīvprātīga korporatīvā sociālā atbildība arī var būt nozīmīgs stimuls personu ar invaliditāti situācijā; aicina nodrošināt atbalstu un subsīdijas, jo īpaši saistībā ar ES fondiem un plānošanu, kas atšķiras atkarībā no līguma veida, uzņēmumiem un privātpersonām, kas pieņem darbā personas ar invaliditāti; aicina iesaistītās puses atbalstīt un piemērot labas prakses šajā jomā, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un bērniem ar invaliditāti;

68.  atkārtoti norāda, ka ES iestāžu un dalībvalstu amatpersonu apmācībai cilvēku ar invaliditāti pieņemšanai un informēšanai vajadzētu būt obligātai un ka piekļuve publiskajiem juridiskajiem dokumentiem un procedūrām būtu jāatbalsta ar konkrētiem pasākumiem; aicina ES iestādes rādīt piemēru cilvēku ar invaliditāti pieņemšanā darbā un prasa arī dalībvalstīm sekot šai stratēģijai;

69.  uzsver, ka politikā, kas veicina un atbalsta neatkarīgu uzņēmējdarbību, pienācīga uzmanība jāpievērš personu ar invaliditāti integrācijai darba tirgū un saimnieciskās darbības jomā, jo šāda integrācija nodrošina elastību, kas ļauj personām ar invaliditāti daudzos gadījumos pārvarēt ierobežojumus un šķēršļus darba vietā; aicina dalībvalstis ieviest piemērotāku un efektīvāku atbalstu neatkarīgas uzņēmējdarbības politikai attiecībā uz šo sabiedrības grupu;

70.  aicina Komisiju efektīvāk informēt par pieejamības priekšrocībām un, veidojot no šķēršļiem brīvu vidi ikvienam, ņemt vērā izmaksas un izdevumus un pievērst īpašu uzmanību sabiedrības novecošanai;

71.  mudina ieviest īpašus atvaļinājuma veidus, lai vecāki varētu aprūpēt savus bērnus ar invaliditāti; turklāt arī prasa atzīt bērnu ar invaliditāti vecāku īstenotos centienus un paveikto darbu, uzskatot to par darba pieredzi un it īpaši ņemot vērā vecuma pensijas aprēķināšanā;

72.  uzsver, ka no šķēršļiem brīva piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem un sarežģītiem rehabilitācijas pakalpojumiem pilnībā neaptur veselības pasliktināšanos, it īpaši novecojošā sabiedrībā, tādēļ, lai izveidotu ilgtspējīgu sabiedrību, kurā arvien lielāka uzmanība jāpievērš veselībai ‐ no profilakses līdz rehabilitācijai ‐, ikvienam jāuzņemas atbildība par ikdienas aktivitātēm un patēriņa ieradumiem;

Nabadzības apkarošana

73.  aicina Komisiju nodrošināt atbilstīgu finansiālo atbalstu ES jumta organizācijai, kas pārstāv personas ar invaliditāti, kā arī citām Eiropas invalīdu organizācijām, lai nodrošinātu viņu pilnīgu iesaistīšanos politikas izstrādē un tiesību aktu īstenošanā, pildot EDS un UN CRPD paredzētās saistības, un citos lēmumu pieņemšanas procesos, risinot jautājumus, kas saistīti ar personām ar invaliditāti;

74.  pauž nožēlu par to, ka personām ar invaliditāti viņu ikdienas dzīvē īstermiņā jāuzņemas lielāks finansiālais slogs, proti, papildu izdevumi saistībā ar viņu invaliditāti, kas būtiski ietekmē viņu dzīves kvalitāti;

75.  aicina Komisiju, ņemot vērā tās mērķus nabadzības mazināšanas jomā, grupēt nabadzības rādītājus, lai noteiktu personu ar invaliditāti skaitu, kas dzīvo nabadzībā, un lai sasniegtu salīdzināmus mērķus attiecībā uz personu ar invaliditāti nabadzības mazināšanu, īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020”;

76.  norāda, ka izskaužot vai būtiski samazinot šādu personu nabadzību, tiktu nodarbināts lielāks skaits personu ar invaliditāti, palielinot valsts neto nodokļu ieņēmumus un samazinot to personu skaitu, kurām vajadzīgi pabalsti ar galēju nabadzību saistītu iemeslu dēļ;

77.  apstiprina, ka, ņemot vērā Eiropas gada cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību veicināšanas procesus, kā arī Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, nabadzības samazināšana nav paveicama, neintegrējot personas ar invaliditāti darba tirgū un nepielāgojot ienākumu politikas virzienus attiecībā uz invaliditātes un darba nespējas pensiju sistēmām, kā noteikts EPSCO padomes 2009. gada 30. novembra sanāksmes secinājumu 12. punktā, un paturot prātā, ka šis process arī var novest pie aizspriedumu rašanās;

78.  atzīst, ka savlaicīga invaliditātes noteikšana un palīdzība ir būtiski svarīga un nozīmīga bērniem ar invaliditāti un ir jāuzskata par ilgtermiņa ieguldījumu novecojošā sabiedrībā; norāda, ka ģimenes, kurās ir personas ar invaliditāti, ir vairāk pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam un ka šādām ģimenēm jāpievērš īpaša uzmanība;

79.  aicina dalībvalstis, īstenojot taupības politiku, kas pieņemta, reaģējot uz ekonomisko krīzi, izvairīties no nepamatota finansējuma samazinājuma personu ar invaliditāti sociālās aizsardzības jomā, jo tā ir vajadzīga, lai nodrošinātu šīm personām pieņemamu dzīves līmeni, kas ir viņu neatņemamas tiesības;

80.  norāda, ka personas ar invaliditāti ir īpaši pakļautas sociālās atstumtības un nabadzības riskam, un uzsver, ka nabadzības līmenis personu ar invaliditāti vidū ir par 70 % augstāks nekā to personu vidū, kuras nav invalīdi; uzsver, ka personas ar smagu un vairāku veidu invaliditāti un vientuļie vecāki ar bērniem ar invaliditāti ir visneaizsargātākajā situācijā; aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt viņu tiesības un veikt pasākumus, lai uzlabotu viņu dzīves kvalitāti, tostarp piekļuvi praktiskai informācijai par ikdienas jautājumiem, tai skaitā iepazīstinot ar prasmju attīstības metodēm un pakalpojumiem, kas ietekmē ģimenes dzīvi;

81.  aicina Padomi un Komisiju veikt turpmākus pasākumus un regulāri sagatavot ziņojumus par retām slimībām un sniegt reālu atbalstu, lai veicinātu saziņu starp vecākiem un speciālistiem viņu dzīvesvietas tuvumā; uzskata, ka tas ir jāņem vērā un jāvērtē INSERM organizācijas darbā; aicina Komisiju veicināt tādu Eiropas akreditētu centru tīkla izveidošanu, kuros var noteikt diagnozi un ārstēt noteiktas retas slimības, lai koordinētu un uzraudzītu to darbību un priekšrocību piešķiršanu pacientiem;

Parlaments joprojām pieprasa sociāli ilgtspējīgu un uz cilvēktiesībām balstītu pieeju

82.  apstiprina, ka, pamatojoties uz ES Hartā paredzētajām jaunajām tiesībām, Komisija īsteno pareizu pieeju attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām, stiprinot diskriminācijas novēršanu, atbalstot aktīvu integrācijas politiku un uzlabojot informētību par invaliditāti, tostarp tādiem jēdzieniem kā plašam lietotāju lokam paredzēts dizains un universālais dizains, kā arī uzsverot saprātīga pielāgojuma nozīmi;

83.  aicina dalībvalstis un Komisiju ātri ratificēt un ieviest ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās fakultatīvos protokolus un atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pievienoties Konvencijas fakultatīvajam protokolam;

84.  aicina Padomi un Komisiju apsvērt iespēju slēgt iestāžu nolīgumu ar Eiropas Parlamentu un viena gada laikā izstrādāt īpašu ieteikumu Parlamentam par iesaistīšanos UN CRPD īstenošanas uzraudzībā;

85.  aicina Padomi pieņemt Komisijas priekšlikumu lēmumam par ES pievienošanos fakultatīvajam protokolam, uzsverot, ka ar šo protokolu izveidotais mehānisms ar Eiropas Parlamenta līdzdalību varētu veicināt UN CRDP īstenošanu ES;

86.  aicina Komisiju izstrādāt konkrētus, piemērotus un detalizētākus pasākumus, kā arī uzraudzības mehānismu visos pārvaldības līmeņos attiecībā uz EDS ieviešanu atbilstīgi uzskaitītajām EDS darbībām, cieši sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu;

87.  aicina dalībvalstis atbalstīt pēc iespējas piemērotākus pasākumus un pielāgotus rīkus, līdz ar medicīnisko palīdzību, lai personām ar invaliditāti sniegtu augstāku patstāvīgas dzīves līmeni, tādējādi nodrošinot personām ar invaliditāti un viņu ģimenēm vienlīdzīgas iespējas un aktīvu dzīvi;

88.  uzsver, ka ir jāpalīdz personām, kuras var strādāt un vēlas palikt darba tirgū, pat ja tās daļēji zaudējušas funkcionālās spējas; aicina dalībvalstis veicināt integrējošu kultūru un palīdzēt integrēt darba tirgū personas ar daļēju darbspēju;

89.  aicina dalībvalstis pārskatīt savu rīcību saistībā ar personām ar invaliditāti, kā arī valsts programmas un stratēģijas saistībā ar EDS saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām;

90.  aicina Komisiju nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu Eiropas Pieejamības aktam atbilstoši EDS paziņotajam, uzsverot, ka ir vajadzīgi stingri, saistoši pasākumi ES līmenī, lai uzlabotu preču un pakalpojamu pieejamību personām ar invaliditāti, izstrādājot skaidru plānu;

91.  aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu noteikt īpašus sociālus pasākumus, lai nodrošinātu cilvēkiem ar garīgu un fizisku invaliditāti vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei, tai skaitā kvalitatīviem veselības un rehabilitācijas pakalpojumiem;

92.  uzsver jaunu terapijas metožu pētījumu nozīmīgumu, kas papildus veicinātu cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā; šajā sakarībā norāda, ka socializācijas un savstarpējās komunikācijas jomā ir izrādījies efektīvs, piemēram, teātris un terapija, kurā izmanto lolojumdzīvniekus;

93.  prasa Komisijai veikt nepieciešamos pasākumus, lai palīdzētu personām ar redzes traucējumiem veikt uzņēmējdarbības darījumus;

94.  aicina Komisiju ieviest spēcīgākas atsauces saistībā ar invaliditāti plānotajā publisko iepirkumu reformas pārskatīšanā;

95.  aicina Komisiju, ņemot vērā debašu, kas notika pēc Zaļās grāmatas par pensijām publicēšanas, rezultātus, gaidāmajā Baltās grāmatas, kas tiks publicēta 2011. gada otrajā pusē, izstrādē atbalstīt transversālu politiku invaliditātes jomā;

96.  aicina Komisiju novērtēt, vai turpmākie pasākumi, kurus paredzēts īstenot, izmantojot Eiropas struktūrfondus, it īpaši Lauku attīstības fondu, palīdzēs Eiropas lauku apvidos dzīvojošām personām ar invaliditāti kļūt par aktīviem pilsoņiem;

97.  aicina Komisiju un Padomi darīt visu iespējamo, lai izstrādātu tādus noteikumus par personu drošības pārbaudi, izmantojot transporta pakalpojumus, kuri nodrošina pasažieru pamattiesības un cieņu un atbilst viņu ceļojuma mērķim, pievēršot īpašu uzmanību medicīnas ierīcēm, palīglīdzekļiem un aprīkojumam, ko var ņemt līdzi transportlīdzeklī, un panākt spēkā esošo drošības prasību skaidru un vienotu interpretāciju, lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti pienācīga pamatojuma trūkuma un nesamērīgu iemeslu dēļ netiek liegta iespēja ceļot, tādējādi mazinot pakalpojumu sniedzēju neērtības;

98.  aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai ieviestu individuāli pielāgotus navigācijas pakalpojumus neredzīgajiem un personām ar smagu redzes invaliditāti, un katru gadu ziņot par tiem, un, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību, izvirzīt īpašus ieteikumus, lai panāktu progresu un nodrošinātu nepārtrauktus, vairākveidu pārvadājumus no durvīm līdz durvīm, kā noteikts Baltajā grāmatā “Virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu”;

99.  aicina dalībvalstis pārskatīt veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu personām ar invaliditāti, piemēram, ietvertos pasākumus, kas saistīti ar fizisku piekļuvi pakalpojumiem, mācībām un medicīnisko personālu, informētības uzlabošanu, informācijas sniegšanu pieejamā formātā, individuāli pielāgotiem konsultāciju pakalpojumiem, tostarp tulkojumiem dažādās valodās, un veselības aprūpes pakalpojumiem, kas pielāgoti personām ar invaliditāti;

100.  aicina Komisiju un dalībvalstis, sniedzot atbalstu personu ar invaliditāti sporta un brīvā laika pavadīšanas aktivitātēm, neuzsvērt atšķirības, norādot uz invaliditāti, un prasa Padomei turpināt centienus, atgādinot, ka Eiropas Padomes Ministru komiteja 1986. gadā apsolīja atbalstīt personu ar invaliditāti sportu;

101.  aicina Komisiju un Padomi uzlabot personu ar invaliditāti piekļuvi autortiesību jomā, tostarp palielināt paraugprakses apmaiņu, un atbalstīt optimālu sadarbības formu attīstību, un nodrošināt, ka pakalpojumu sniedzējiem tiek piemērotas atbilstīgas, kopējas un obligātas prasības attiecībā uz personām ar invaliditāti, it īpaši personām ar redzes traucējumiem;

102.  uzsver, ka saskaņā ar UN CRPD personām ar invaliditāti ir būtiska arī Direktīva 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi, it īpaši tās noteikums par maldinošiem noklusējumiem;

103.  aicina Komisiju un Padomi veikt pasākumus, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta praksi un pieredzi, lai nodrošinātu no šķēršļiem brīvu IKT jomu nedzirdīgajiem saskaņā ar Parlamenta 1988. un 1998. gada lēmumiem, un reizi gadā iesniegt ziņojumu par šiem jautājumiem attiecīgajiem Eiropas Parlamenta deputātiem;

104.  aicina Komisiju veikt pētījumu saistībā ar personām ar redzes traucējumiem, analizējot industriālo un mājsaimniecības produktu ciparu ekrānu (saskarņu) raksturlielumus un alternatīvus un līdzvērtīgus informācijas risinājumus neredzīgajiem, un izstrādāt īpašas likumdošanas iniciatīvas;

105.   aicina dalībvalstis atzīt zīmju valodu kā oficiālu valodu dalībvalstīs; norāda, ka tādēļ dalībvalstīm būtu jāizskata šādas atzīšanas iespēja saskaņā ar Briseles 2010. gada 19. novembra deklarāciju;

106.  aicina Komisiju, izskatot jautājumus par atbalstu starptautisko attiecību un attīstības veicināšanai, pievērst uzmanību tam, lai saskaņā ar ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem, tiktu ņemtas vērā personu ar invaliditāti intereses;

o
o   o

107.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.
(2) OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp.
(3) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(4) OV C 137 E, 27.5.2010., 68. lpp.
(5) OV L 167, 12.6.1998., 25. lpp.
(6) OV L 308, 24.11.2010., 46. lpp.
(7) OV C 187, 18.7.1988., 236. lpp.
(8) OV C 158, 26.6.1989., 383. lpp.
(9) OV C 284, 2.11.1992., 49. lpp.
(10) OV C 17, 22.01.1996., 196. lpp.
(11) OV C 152, 27.5.1996., 87. lpp.
(12) OV C 20, 20.1.1997., 386. lpp.
(13) OV C 132, 28.4.1997., 313. lpp.
(14) OV C 76 E, 25.3.2004., 231. lpp.
(15) OV L 138, 26.5.2011., 56. lpp.
(16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0081.
(17) OV C 134, 7.6.2003., 7. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika