Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2011/2052(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0370/2011

Iesniegtie teksti :

A7-0370/2011

Debates :

PV 15/11/2011 - 5
CRE 15/11/2011 - 5

Balsojumi :

PV 15/11/2011 - 7.19
CRE 15/11/2011 - 7.19
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2011)0495

Pieņemtie teksti
PDF 402kWORD 201k
Otrdiena, 2011. gada 15. novembris - Strasbūra
Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību
P7_TA(2011)0495A7-0370/2011

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūcija par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2011/2052(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 3. panta 3. punktu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 9., 148., 160. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 16., 21., 23., 24., 25., 30., 31. un 34. pantu,

–  ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās 30. pantu (tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo atstumtību), 31. pantu (tiesības uz mājokli) un 16. pantu (ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(1),

–  ņemot vērā 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1098/2008/EK par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gads)(3),

–  ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes 2010. gada 8. jūnija secinājumus par tematu “Taisnīgums un veselības aizsardzība visās politikas jomās ‐ solidaritāte veselības jomā”(4),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 6. decembra deklarāciju par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību ‐ sadarbība cīņā pret nabadzību 2010. gadā un pēc tam(5),

–  ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes (EPSCO) 2011. gada 7. marta secinājumus(6),

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gada 15. februāra atzinumu par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību ‐ Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva(7),

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gada 10. februāra ziņojumu SPC Assessment of the social dimension of the Europe 2020 Strategy(8),

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu “Solidaritāte veselības jomā ‐ nevienlīdzības samazināšana veselības jomā Eiropas Savienībā”(9),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību(10),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību(11),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(12),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Solidaritāte veselības jomā. Nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES” (COM(2009)0567),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0573),

–  ņemot vērā Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) ‐ atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem (COM(2010)0636),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam” (COM(2011)0173),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā 2001. gada 4. oktobra rezolūciju par Apvienoto Nāciju Starptautisko nabadzības izskaušanas dienu(13),

–  ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES(14),

–  ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(15),

–  ņemot vērā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par sociālo ekonomiku(16),

–  ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “ES 2020”(17),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā(18),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(19),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 8. septembra nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm ‐ stratēģijas “Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu II daļa(20),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi ‐ ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām(21),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā(22),

–  ņemot vērā 2011. gada 16. februāra rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par atbilstīgu, noturīgu un drošu Eiropas pensiju sistēmu veidošanu(23),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā(24),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par sieviešu lomu novecojošā sabiedrībā(25),

–  ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par vistrūcīgākajām personām paredzētu pārtikas izdalīšanas shēmu Savienībā(26),

–  ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai(27),

–  ņemot vērā 2008. gada 22. aprīļa deklarāciju par bezpajumtniecības uz ielām izbeigšanu(28) un 2010. gada 16. decembra deklarāciju par ES stratēģiju bezpajumtniecības izskaušanai(29),

–  ņemot vērā Eiropas Konsensa konferences 2010. gada 9. un 10. decembra galīgos ieteikumus par bezpajumtniecību,

–  ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par ES bezpajumtniecības stratēģiju(30),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par invalīdu mobilitāti un integrāciju un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(31),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads)(32),

–  ņemot vērā Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju 2010.–2015. (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem(33),

–  ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu nākotni(34),

–  ņemot vērā 2010. gada 19. oktobra rezolūciju par sievietēm nestabilās darba attiecībās(35),

–  ņemot vērā Statistikas biroja 2010. gada izdevumu “Nabadzības un sociālās atstumtības apkarošana: Eiropas Savienības statistiskais portrets 2010. gadā”,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7–0370/2011),

Skaitļi

A.  tā kā 116 miljoni cilvēku Eiropas Savienībā dzīvo uz nabadzības robežas un 42 miljoni cilvēku (jeb 8 %) dzīvo “dziļā materiālā trūkumā un nevar atļauties daudzas nepieciešamās lietas, kas uzskatāmas par būtiskām cilvēka cienīgai dzīvei Eiropā”(36), tā kā nabadzība ir nevienlīdzīgas bagātību, ienākumu un resursu sadales nepieņemams apliecinājums plaukstošajā ES ekonomikā; tā kā finanšu, ekonomikas un sociālā krīze vissmagāk skārusi vismazāk aizsargātos iedzīvotājus, piemēram, vecus cilvēkus un invalīdus; tā kā Eiropas Savienībā veiktie vai veicamie taupības pasākumi nevar ietekmēt nodarbinātību un sociālo aizsardzību, pasliktināt vistrūcīgāko iedzīvotāju stāvokli un radīt bezdarba draudus, nestabilitāti un nabadzību, šādi apdraudot miljoniem cilvēku, kuriem pagaidām ir izdevies izdzīvot vai nodrošināt savas vajadzības un iztiku, pārtiekot no darba algas vai vecuma pensijas, jo īpaši sabiedrisko pakalpojumu un sociālo pabalstu jomā veiktās budžeta līdzekļu samazināšanas dēļ; tā kā stingrāku nosacījumu un sankciju ieviešana sociālās integrācijas politikā, piemēram, reaģējot uz krīzi, lielākas grūtības sagādā vismazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem, jo šajā laikā labu darbavietu piedāvājums ir pavisam neliels; tā kā krīzes dēļ plaisa starp turīgiem un nabadzīgiem iedzīvotājiem aizvien padziļinās;

Pamattiesību neievērošana

B.  tā kā Komisijas jaunajā ES Pamattiesību hartas īstenošanas stratēģijā cita starpā paredzēts nodrošināt to cilvēku pamattiesības, kuri atrodas nelabvēlīgākajā situācijā; tā kā šī harta ir jāievēro pilnībā un tā kā galēja nabadzība ir cilvēktiesību pārkāpums un ievērojami aizskar cilvēka cieņu, sekmējot stigmatizāciju un netaisnību; tā kā ienākumu atbalsta shēmu galvenais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem izkļūt no nabadzības un nodrošināt viņiem iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

Neizpildītas saistības

C.  tā kā laika posmā no 2000. līdz 2008. gadam ir pieaugusi nabadzība un sociālā atstumtība, kas aptver aizvien jaunas sociālās grupas, neraugoties uz Savienības apņēmību sasniegt savu mērķi līdz 2020. gadam izskaust nabadzību ES, kurš tika nosprausts Lisabonas augstākā līmeņa sanāksmē 2000. gada 23. un 24. martā, un Eiropadomes Nicas sanāksmē 2000. gada 7. un 9. decembrī panākto vienošanos par virzību uz priekšu šajā jomā; tā kā nabadzību un atstumtību nevar samazināt tāpat kā nevar panākt integrējošo izaugsmi, neapkarojot nevienlīdzību un diskrimināciju, nenodrošinot dalībvalstu ekonomikas uzplaukumu un neizrādot solidaritāti ar vismazāk aizsargātajām sabiedrības grupām, tātad, nesadalot taisnīgi un pienācīgi valsts resursus;

D.  tā kā nabadzības risks tieši skar lauku vidi un it īpaši mazās saimniecības, kā arī jaunos lauksaimniekus, kuri izjūt ekonomikas krīzes sekas, kā arī pārmērīgās izejvielu cenu svārstības;

-20 miljoni

E.  tā kā viens no stratēģijas “Eiropa 2020” galvenajiem pieciem mērķiem ir noteikts kā elastīgs mērķis, kas bez sankciju piemērošanas iespējas paredz par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri dzīvo uz nabadzības robežas, pamatojoties uz trim rādītājiem, ko apstiprinājušas dalībvalstis (nabadzības riska koeficients, kuru nosaka pēc piešķirtajiem sociālajiem pabalstiem, galēja materiālā trūkuma rādītājs un to cilvēku procentuālais īpatsvars, kuri dzīvo mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti un bezdarbnieku mājsaimniecībās), un tā kā, ņemot vērā, ka 116 miljoni cilvēku dzīvo uz nabadzības robežas un 42 miljoni cilvēku dzīvo galējā materiālajā trūkumā, šis mērķis ‐ kas, protams, apliecina nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas nozīmi ‐ jau no paša sākuma paredz atstāt novārtā miljoniem iedzīvotāju Eiropā, tādējādi radot sliekšņa efekta risku, kura dēļ vismazāk aizsargātie iedzīvotāji netiks ņemti vērā, īstenojot politiku, kas vērsta uz kvantitatīviem rezultātiem; tā kā īstenotā politika nesasniegs vēlamus rezultātus, ja vispirms netiks risinātas vissarežģītākās problēmas; tā kā Eiropas platforma cīņai pret nabadzību ir viena no stratēģijas “Eiropa 2020” septiņām pamatiniciatīvām;

F.  tā kā arvien vairāk pieaug sociālā nevienlīdzība dažās dalībvalstīs, ko galvenokārt izraisa ekonomiskā nevienlīdzība saistībā ar ienākumu un bagātību pārdali un nevienlīdzība darba tirgū, tādējādi radot sociālo nedrošību un nevienlīdzīgu piekļuvi tādām valsts sociālajām funkcijām kā sociālā apdrošināšana, veselības aprūpe, izglītība, tieslietu sistēma u.c.;

Saikne starp ekonomiku un nabadzību

G.  tā kā nabadzība, kas ES dalībvalstīs jau vairākus gadus ir sasniegusi ļoti augstu līmeni, joprojām ievērojami ietekmē ekonomiku, kavē izaugsmi, palielina valsts budžeta deficītu un mazina Eiropas konkurētspēju un tā kā tas savukārt veicina nabadzību un bezdarbu, jo īpaši ilgstošu bezdarbu, no kura cieš katrs trešais bezdarbnieks, un šis stāvoklis ir īpaši kritisks valstīs ar nestabilu ekonomiku; tā kā cīņā pret nabadzību būtiski svarīga nozīme ir sociālo tiesību saglabāšanai Eiropas Savienībā;

H.  tā kā nabadzība, kas pielīdzināma cilvēktiesību pārkāpumam, apliecina, ka joprojām ir jāveic pasākumi, lai sasniegtu LES 3. panta 3. punktā paredzētos mērķus;

I.  tā kā taupības politika ir jāīsteno saprātīgi, paverot iespēju veikt pret cikliskumu vērstu ieguldījumu prioritārajās politikas jomās;

J.  tā kā strukturālo reformu pieņemšana ir būtiski nepieciešama, lai nodrošinātu Eiropas konkurētspēju, radītu darbavietas un apkarotu nabadzību;

Daudzveidīga nabadzība

K.  tā kā nabadzība ir daudzveidīga parādība un tās novēršanai vajadzīga integrēta pieeja, kurā ņem vērā cilvēku dzīves posmus un daudzpusīgās vajadzības un kuras pamatā ir arī jābūt tiesību, resursu un pakalpojumu pieejamības garantijai, kā noteikts 2006. gadā pieņemtās atklātās koordinācijas metodes sociālajai aizsardzībai un sociālajai integrācijai kopīgajos mērķos, lai apmierinātu pamatvajadzības un nepieļautu sociālo atstumtību;

L.  tā kā iniciatīva “2010. gads ‐ Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību” ir bijusi veiksmīga un veicinājusi izpratni sabiedrībā un politisko apņemšanos;

Cilvēka cienīgs darbs/ trūcīgi darba ņēmēji

M.  tā kā izaugsme un pat augstas kvalitātes nodarbinātība pati par sevi nevar cilvēkus paglābt no nabadzības, tā kā ir pieaugusi darba tirgus segmentācija, tā kā ir ievērojami pasliktinājušies dzīves un darba apstākļi, jo īpaši finanšu krīzes iespaidā, tā kā strauji pieaug nedrošība par savu darbu, pret kuru vajadzētu cīnīties, tā kā pēdējos gados aizvien biežāk nākas atzīt tādu parādību kā trūcīgi darba ņēmēji, kas joprojām ir problēma, kura, šķiet, netiek pienācīgi risināta, neraugoties uz nopietnajām problēmām, ko tā rada mūsu sabiedrībai, un tā kā šo cilvēku skaits ir ievērojami palielinājies ‐ 8 % strādājošo dzīvo nabadzībā un 22 % dzīvo uz nabadzības robežas, lai gan viņiem ir darbs(37); tā kā piekļuve cilvēka cienīgiem un vienlīdzīgiem darba apstākļiem ir solis uz priekšu, lai mazinātu nošķirti dzīvojošu ģimeņu un personu nabadzību un sociālo atstumtību;

N.  tā kā cilvēki ar zemu kvalifikāciju vai bez kvalifikācijas tomēr ir pakļauti riskam darba tirgū, nedrošam un maz apmaksātam darbam, kā arī nabadzībai;

Bezpajumtnieki

O.  tā kā bezpajumtniecība ir viena no galējas nabadzības izpausmēm un šī problēma joprojām nav atrisināta visās Eiropas Savienības dalībvalstīs; tā kā dažādu iemeslu dēļ visās Eiropas Savienības dalībvalstīs kopumā ir daudz bezpajumtnieku, ir vajadzīgi īpaši pasākumi, lai panāktu viņu sociālo integrāciju; tā kā saskaņā ar Eirobarometra datiem gandrīz katrs ceturtais eiropietis uzskata, ka viens no galvenajiem nabadzības cēloņiem ir pieņemamu mājokļu pārmērīgā dārdzība, un gandrīz astoņi eiropieši no desmit uzskata, ka nabadzība traucē iegūt pieņemamu mājokli; tā kā valsts varas iestāžu saiknes zaudēšana ar pilsoņiem, ja tie zaudē mājokli, ne tikai kaitē jebkurai iniciatīvai palīdzēt pilsoņiem, bet arī norāda uz personas atstumšanas procesa ārkārtēju nopietnību;

P.  tā kā nabadzību ietekmē arī tādu sociālo pakalpojumu pieejamība un kvalitāte kā veselības aprūpe, kultūra, mājoklis un izglītība;

Q.  tā kā mājokļu trūkums vai ļoti slikti mājokļi ir rupjš cilvēka cieņas pārkāpums, kam ir ievērojama ietekme uz visām citām tiesībām;

Pamatvajadzību un pamatpakalpojumu grozs

R.  tā kā nabadzības slieksnis 60 % apmērā no vidējā ienākuma attiecīgajā valstī ir steidzami nosakāms, noderīgs un vajadzīgs relatīvās nabadzības rādītājs, kurš tomēr jāpapildina ar citiem rādītājiem, piemēram, ar “pamatpreču un pamatpakalpojumu groza” koncepciju un aprēķiniem valsts mērogā (kas ir tikai tūlītēja reakcija uz konkrētiem apstākļiem, kādos dzīvo cilvēki, kuri ir nabadzības upuri), un ņemot vērā rādītājus, ko 2010. gada jūnijā noteica Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padome (EPSCO) (nabadzības risks, materiālā nenodrošinātība un mājsaimniecības, kurās gandrīz nevienam nav darba), reaģējot uz sabiedrības politikas vajadzībām;

Sociālā aizsardzība

S.  tā kā sociālā aizsardzība, cita starpā minimālo ienākumu sistēmas, ir mūsdienu demokrātijas pamatelements, kas būtībā nodrošina katra cilvēka tiesības uz sociālo, ekonomisko, politisko un kultūras līdzdalību sabiedrībā un kas ir svarīgs ekonomiku stabilizējošs faktors, kas ierobežo krīzes un pārdales ietekmi visas dzīves garumā, nodrošina pret sociālo risku un aizsargā pret nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī mazina to sekas visa dzīves cikla garumā;

T.  tā kā saskaņā ar ESAO datiem 20 līdz 40 % gadījumos sociālie pakalpojumi netiek pieprasīti;

Veselība

U.  tā kā nabadzība un sociālā atstumtība joprojām ir galvenais sociālais faktors, kas ietekmē veselības stāvokli(38) un dzīves apstākļus, tostarp paredzamo dzīves ilgumu, jo īpaši ņemot vērā bērnu nabadzības ietekmi uz bērnu veselību un labklājību, un tā kā veselības jomā joprojām pastāv liela plaisa starp turīgajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem, ienākumiem un bagātību un dažās jomās tā turpina paplašināties;

V.  tā kā dažas sabiedrības grupas, piemēram, vienvecāka ģimenes, gados vecākas sievietes, minoritātes, cilvēki ar īpašām vajadzībām un bezpajumtnieki, ir vismazāk aizsargātas un visvairāk pakļautas nabadzības riskam;

W.  tā kā nediskriminācijas princips, piemēram, diskriminācijas novēršana saistībā ar sociālo izcelsmi, ir viens no pamattiesību galvenajiem elementiem;

Veci cilvēki

X.  tā kā mūsu sabiedrības novecošanas dēļ aprūpējamo personu skaits tuvākajā nākotnē ievērojami pieaugs; tā kā vairākās valstīs veci cilvēki, it īpaši sievietes, ir pakļauti lielākam nabadzības riskam salīdzinājumā ar pārējiem iedzīvotājiem sakarā ar ienākumu krasu samazināšanos pēc aiziešanas pensijā un citiem faktoriem, piemēram, fizisku atkarību, vientulību un sociālo atstumtību; tā kā paaudžu savstarpējās sociālās saiknes pārtrūkšana ir liela mūsu sabiedrības problēma;

Y.  tā kā pensiju politikai ir būtiska nozīme cīņā pret nabadzību;

Dzimumu atšķirības

Z.  tā kā sievietes parasti ir mazāk aizsargātas pret nabadzību nekā vīrieši, ņemot vērā vairākus faktorus, piemēram, diskrimināciju dzimuma dēļ profesionālajā jomā, kas izpaužas kā joprojām pastāvošās atšķirības starp sieviešu un vīriešu atalgojumu, ar to saistītās pensijas lieluma atšķirības, kā arī profesionālās darbības pārtraukšana, lai aprūpētu ģimenes locekļus, vai diskrimināciju darbavietā; tā kā Eiropā strādā tikai 63 % sieviešu salīdzinājumā ar 76 % vīriešu un tā kā nav izveidoti atbalsta tīkli un nav izstrādāti konkrēti pasākumi ar mērķi palīdzēt strādājošiem savienot ģimenes dzīvi ar darbu, tostarp pieejami aprūpes pakalpojumi;

AA.  tā kā nabadzība atšķirīgi ietekmē nabadzīgas sievietes un vīriešus, zēnus un meitenes, jo nabadzīgām sievietēm un meitenēm bieži vien ir grūtāk piekļūt piemērotiem sociāliem pakalpojumiem un ienākumiem;

AB.  tā kā platformā nav ņemti vērā ar dzimumu saistīti faktori, kas ietekmē sievietes un vīriešus, un ir pievērsta nepietiekama uzmanība nabadzības feminizācijai;

AC.  tā kā dzimumu darba samaksas atšķirības ietekme uz darba dzīves laikā gūtiem ienākumiem nozīmē, ka sievietēm būs zemākas pensijas, un tādēļ sievietes vairāk nekā vīrieši ir pakļautas ilgstošai un ārkārtējai nabadzībai ‐ 22 % no 65 gadu vecām un vecākām sievietēm ir pakļautas nabadzības riskam salīdzinājumā ar 16 % vīriešu;

AD.  tā kā 20 % bērnu ir pakļauti nabadzības riskam salīdzinājumā ar 17 % ES kopējā iedzīvotāju skaita un ģimenes ar zemu ienākumu līmeni ir viena no sabiedrības grupām, kas visvairāk pakļauta nabadzības riskam;

AE.  tā kā ģimenes politikai ir būtiska nozīme cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību;

AF.  tā kā pirmās pazīmes, kas liecina par mācību pārtraukšanu pirms laika, ir svarīgs cikliskas nabadzības atkārtošanās signāls;

Jaunieši

AG.  tā kā Eiropas Savienībā, sākoties krīzei, ir ārkārtīgi palielinājies jauniešu bezdarbs, kas jau bija lielāks nekā citās vecuma grupās, tas nu jau pārsniedz 20 %, sasniedzot kritisku līmeni visās dalībvalstīs un radot risku viņus iegrūst nabadzībā jau kopš jaunības; tā kā šajā satraucošajā situācijā ir steidzami jāmeklē politiskie, ekonomiskie un sociālie risinājumi un tā kā, ņemot vērā arī demogrāfiskās pārmaiņas, ir sagaidāms aizvien lielāks prasmju trūkums; profesionālajai apmācībai var būt nozīmīga loma palīdzības sniegšanā jauniešiem un mazkvalificētiem strādniekiem, tos iekļaujot darba tirgū, bet tā kā darba atrašana pati par sevi vēl nenodrošina iespēju izvairīties no nabadzības un tā kā jaunieši it īpaši pakļauti riskam kļūt par nabadzīgiem darba ņēmējiem;

Migranti

AH.  tā kā ekonomikas krīze un attiecīgi arī lielāka nabadzība un sociālā atstumtība ir smagi skārusi migrantus un etniskās minoritātes, kas ir īpaši neaizsargāti darba ņēmēji savas nedrošās darbavietas dēļ, jo viņiem tā ir jāpieņem izcelsmes vai kvalifikācijas dēļ; tā kā migrējošiem darba ņēmējiem ir jānodrošina tādi paši darba apstākļi, atalgojums, piekļuve izglītībai un sociālā aizsardzība kā valstspiederīgajiem tajā valstī, kurā viņi strādā;

AI.  tā kā invalīdiem, kuru nabadzības līmenis par 70 % pārsniedz vidējo līmeni, ir jābūt tādas stratēģijas centrā, kuras mērķis ir uzsvērt to radīto pievienoto vērtību, jo šie cilvēki ir iekļauti darba tirgū;

Romi

AJ.  tā kā liela daļa Eiropas romu ir atstumti un dzīvo nožēlojamos sociālekonomiskos apstākļos un nereti cieš no nopietnas diskriminācijas un segregācijas visās dzīves jomās, tāpat kā citas marginālas kopienas;

AK.  tā kā arvien pieaugošo nabadzību ES patlaban pastiprina ekonomikas un finanšu krīze un krasais pārtikas cenu pieaugums, jo ES gandrīz nav pārtikas rezervju, un tā kā 43 miljoni cilvēku patlaban ir pakļauti pārtikas trūkuma riskam; tā kā 1987. gadā izveidotā Savienības trūcīgākajiem iedzīvotājiem paredzētā pārtikas produktu izdalīšanas shēma patlaban nodrošina pārtikas atbalstu 13 miljoniem trūkumcietēju 19 dalībvalstīs un šajā izplatīšanas tīklā ietilpst aptuveni 240 tā dēvētās “pārtikas bankas” un labdarības biedrības; tā kā Eiropas Savienības Tiesas nesenais spriedums lietā T-576/08, ar ko šajā shēmā paredzētās pārtikas iegāde tirgū tiek atzīta par nelikumīgu, ņemot vērā shēmas lielo atkarību no produktu iegādes tirgū, apdraud ES pārtikas atbalstu vismazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem, un tā kā Tiesas izdarītā Regulas (EK) Nr. 983/2008 2. panta atcelšana tiešā veidā negatīvi ietekmē shēmas darbību 2012. gadā un turpmākajos gados, pēkšņi pārtraucot pārtikas atbalstu trūcīgākajiem iedzīvotājiem 19 dalībvalstīs;

AL.  tā kā mājokļu un to energoapgādes izmaksas, kas veido vērā ņemamu mājsaimniecības budžeta daļu, ir pieaugušas pēdējā desmitgadē un tās ir uzskatāmas par nopietnu nabadzības riska faktoru;

AM.  tā kā Eiropas Savienībā aprūpētāji ģimenēs uzņemas vissmagāko atbildības daļu;

AN.  tā kā nabadzīgo cilvēku nespēja izmantot banku pamatpakalpojumus, piemēram, izņemt naudu, veikt pārskaitījumus vai apstiprināt maksājumu uzdevumus, ievērojami kavē viņu atgriešanos darba tirgū un sabiedrībā,

Līdzdalība

1.  aicina Komisiju, izstrādājot Eiropas stratēģiju visos pārvaldības līmeņos (Eiropas, valsts, reģiona un vietējā līmenī) ciešāk iesaistīt šajā procesā organizēto pilsonisko sabiedrību un visas ieinteresētās personas, piemēram, NVO, sociālās ekonomikas organizācijas, pakalpojumu sniedzējus, sociālās inovācijas ekspertus un sociālos partnerus, kā arī pašus nabadzības skartos iedzīvotājus, sadarbojoties ar asociācijām, kurās tie var brīvi paust savu viedokli un izmantot uzkrāto pieredzi un zināšanas, jo īpaši katrā dalībvalstī izveidojot valsts platformas cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību; prasa Komisijai nodrošināt ciešāku sadarbību ar vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm un Eiropas iestādēm, jo īpaši Eiropas Parlamentu; uzskata, ka sinerģijai jāaptver visi dalībnieki, tostarp MVU un uzņēmumu vadītāji; prasa valsts līmenī plašāk izmantot sanāksmes ar nabadzības un sociālās atstumtības skartiem cilvēkiem un formalizēt to līdzdalību un ieguldījumu ikgadējā sanāksmē, kas veltīta nabadzības un sociālās atstumtības jautājumiem, uzskatot to par vienu no sanāksmes pamatelementiem un pienācīgi un regulāri sekojot līdzi sniegto ieteikumu izpildei;

2.  aicina Eiropas Komisiju uzņemties koordinēšanu un norādīt dalībvalstīm virzienu pastāvošo problēmu risināšanā un cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību, paturot prātā, ka cīņa pret nabadzību būtībā ir valsts politikas uzdevums, un nodrošināt nepieciešamo solidaritāti un tehnisko palīdzību;

3.  prasa, lai platforma cīņai pret nabadzību tiktu izmantota arī to valsts organizāciju apvienošanai Eiropas līmenī, kurās ir pārstāvētas pret nabadzības risku vismazāk aizsargātas grupas, bet kas vēl nav nabadzīgas;

Kopīga apmācība

4.  prasa, lai ar to organizāciju starpniecību, kam ir konkrēta pieredze cīņā pret nabadzību, Eiropas iestāžu un dalībvalstu valdību līmenī tiktu organizēti semināri informētības palielināšanai par nabadzību un lai tiktu izmēģināta kopīga Eiropas ierēdņu un cilvēku ar “dzīves pieredzi” cīņā pret nabadzību izglītošana par nabadzības un sociālās atstumtības jautājumiem;

5.  aicina dalībvalstis padarīt kultūras mantojumu pieejamu visām sabiedrības grupām un pēc iespējas nesamazināt līdzekļus šai jomai, kas nodrošina sociālo integrāciju un kvalitatīvas darbavietas;

6.  atkārtoti uzsver, cik izšķirīga nozīme ir brīvprātīgajam darbam un aktīvam pilsoniskumam kā instrumentam, kas veicina kohēziju un izlīdzina ekonomiskās, sociālās un vides atšķirības, mudinot iedzīvotājus iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un aktīvi piedalīties sporta, kultūras un mākslas pasākumos, kā arī sabiedriskajās un politiskajās norisēs;

7.  prasa garantēt nelabvēlīgā situācijā nonākušu cilvēku piekļuvi izglītības un darba mobilitātes programmām un palielināt budžeta daļu, kas paredzēta šādām programmām; pievērš uzmanību tam, ka iniciatīvai “Jaunatne kustībā” ir jāveicina visu mācekļu, stažieru un studentu mobilitāte, kā arī neformālā un informālā izglītībā iegūto arodprasmju atzīšana;

8.  atbalsta iniciatīvas, kurām piemīt arī starppaaudžu iezīmes, nolūkā mazināt digitālo plaisu nelabvēlīgā situācijā nonākušu cilvēku vidū, nodrošinot viņiem piekļuvi informācijas un komunikāciju tehnoloģijām saskaņā ar Digitālo programmu Eiropai;

9.  aicina dalībvalstis atbalstīt jaunu tehnoloģiju apmācību no paša sākuma kā daļu no izglītības programmas;

Novērtēšanas mehānisms

10.  prasa, pamatojoties uz precīziem rādītājiem valsts un Eiropas līmenī, izstrādāt mehānismu, tajā iesaistot Eiropas Parlamentu, Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, lai izvērtētu daudzos nabadzības aspektus un kritiski un regulāri uzraudzītu dalībvalstu progresu nabadzības samazināšanas mērķa īstenošanā, ņemot vērā sadalījumu pa dzimumiem un vecuma grupām, un to, kā dalībvalstis to transponē apakšmērķos, paturot prātā, ka bez precīzas nabadzības definīcijas tām ir pārāk liela novērtēšanas brīvība, kas rada atšķirīgas un neuzticamas interpretācijas draudus; prasa Komisijai uzlabot dalībvalstu un Eiropas rādītājus, kas saistīti ar dalībvalstu statistikas datu salīdzināmību attiecībā uz vismazāk aizsargāto cilvēku nabadzību, un mudina kopā ar Eirostatu sagatavot precīzākus statistikas datus par nabadzību un sociālo atstumtību, apkopojot tos vienotā tabulā, kas cita starpā ļautu gūt priekšstatu par to iedzīvotāju skaitu, kuru ienākumu līmenis ir mazāks par 50 % un 40 % no vidējā ienākumu līmeņa, un, pamatojoties uz šo informāciju, sagatavot ikgadēju nabadzības novērtējumu Eiropas Savienībā, statistisko pieeju papildinot ar kvalitatīviem aspektiem un līdzdalības pieeju; prasa Komisijai nodrošināt, ka ar īstenoto politiku tiek atbalstīti visi iedzīvotāji, nevis tikai tie, kas ir tuvu nabadzības slieksnim;

11.  aicina Komisiju/Eirostatu vispusīgi analizēt nabadzību un sociālo atstumtību un, izmantojot kvalitatīvu un līdzdalības pieeju, apkopot statistikas datus atkarībā no dzimuma un vecuma, lai pievērstu uzmanību nabadzības problēmai gados vecāku sieviešu vidū; pauž cerību, ka Dzimumu līdztiesības institūts, tiklīdz tas sāks pienācīgi darboties, palīdzēs atrisināt problēmu, kas radusies tādēļ, ka nav pietiekamu sistemātisku un salīdzināmu datu, kuri iegūti atkarībā no dzimuma;

12.  aicina panākt, lai dalībvalstu statistikas dati par nabadzību būtu kvalitatīvi un salīdzināmi, Eiropas līmenī izstrādājot attiecīgus rādītājus;

13.  ņemot vērā pašreizējo krīzi, prasa steidzami veikt detalizētu un aktualizētu pētījumu par to, cik iedzīvotāju jau dzīvo nabadzībā, un cik ir to, kuri var kļūt nabadzīgi tuvākajos mēnešos;

14.  prasa Komisijai izstrādāt un iesniegt Eiropas Parlamentam gada ziņojumu par dalībvalstu paveikto nabadzības un sociālās atstumtības samazināšanā;

Horizontālā sociālā klauzula

15.  prasa Komisijai pilnībā ņemt vērā atbilstošo horizontālo sociālo klauzulu, kas paredzēta LESD 9. pantā, saskaņā ar kuru Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu, atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, cīņu pret sociālo atstumtību, kā arī izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu, un prasa tai precizēt platformas nozīmi klauzulas īstenošanas novērtēšanā; prasa padziļināti pētīt Eiropas politikas sociālo ietekmi, arī tad, kad tās ierosinātāja nav Komisija, bet Eiropadome, kā tas ir, piemēram, pakta “Euro plus” gadījumā; uzskata, ka šīs klauzulas padziļināta piemērošana ļaus izvairīties no sociālo normu pielīdzināšanas zemākajām sociālajām normām Eiropā un palīdzēs Eiropā izveidot vienotu sociālo sistēmu; prasa šo sociālās ietekmes pētījumu veikt kopā ar asociācijām, kas iesaistītas nabadzības apkarošanā, kā atskaites punktu ņemot nabadzīgāko iedzīvotāju stāvokli Eiropā; uzskata, ka šajā pētījumā vajadzētu iesaistīt Eiropas Parlamentu, Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, kā arī par sociālajiem jautājumiem atbildīgās Komisijas struktūrvienības, ģenerāldirektoram, kas piesaistīts Eiropas Komisijas Ģenerālsekretariātam, uzņemoties atbildību;

Budžets

16.  prasa Komisijai precīzāk noteikt budžeta pozīcijas, kas attiecas uz platformu, jo īpaši saistībā ar ESF un tā ieguldījumu šajā pamatiniciatīvā, izmantojot finansējumu tādām politikas prioritātēm kā mācību priekšlaicīgas pārtraukšanas novēršana un cīņa pret bērnu, sieviešu, vecu cilvēku un migrējošo darba ņēmēju nabadzību, kā arī šīm pozīcijām piešķirto budžeta līdzekļu apjomu; prasa Komisijai norādīt tās priekšlikumus nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas jomā daudzgadu budžeta sistēmā 2014.–2020. gadam, lai uzsāktajām iniciatīvām cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību nodrošinātu atbilstošu finansējumu; prasa Komisijai noteikt vajadzīgo finansiālo atbalstu saskaņotajām tematiskajām prioritātēm un aicināt dalībvalstis atbalstīt valsts līmenī iesaistīto pilsoniskās sabiedrības dalībnieku finansēšanu, īstenojot pamatiniciatīvā un dalībvalstu stratēģijā iekļautās valsts reformu programmas sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas jomā; iesaka turpināt un palielināt budžeta atbalstu Eiropas programmām, pievēršoties dažādiem aspektiem sociālās atstumtības, nabadzības un sociālekonomiskās nevienlīdzības apkarošanas jomā, arī attiecībā uz nevienlīdzību veselības aprūpē (pētniecības pamatprogramma, programma “Progress”);

17.  pieņem zināšanai, ka Eiropas Komisija pamatiniciatīvai “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību” 2012. gada budžeta projektā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir paredzējusi 3,3 % palielinājumu; prasa Komisijai sniegt sīkākus paskaidrojumus par Eiropas Sociālā fonda (ESF) ieguldījumu saistībā ar šo pamatiniciatīvu un īpašajiem pasākumiem, kuros uzmanība pievērsta tādām prioritātēm kā nabadzības apkarošana bērnu, sieviešu, vecu cilvēku un viesstrādnieku vidū, un priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršana; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka nav skaidri noteikti un savstarpēji pārklājas dažādi instrumenti un budžeta pozīcijas, ar kurām būtu jāsasniedz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi, izmantojot ES budžetu;

Pārtikas palīdzības programma vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem (PPP)

18.  apstrīd Komisijas lēmumu no EUR 500 miljoniem uz EUR 113,5 miljoniem samazināt budžeta līdzekļus, kas piešķirti 2012. gada programmai, kuras ietvaros Eiropas Savienības trūcīgiem iedzīvotājiem tiks izdalīti pārtikas produkti; pauž dziļu nožēlu par šo situāciju, kas ir radusies smagas ekonomiskās un sociālās krīzes apstākļos; tādēļ aicina Komisiju un Padomi rast veidu, kā turpināt šo pārtikas izdalīšanas shēmu divos atlikušajos finansēšanas perioda gados (2012. un 2013. gadā) un nākamajā finansēšanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam, izmantojot tādu juridisko pamatu, kuru Eiropas Savienības Tiesa nevarētu apstrīdēt, un saglabājot ikgadējā finansējuma maksimālo summu EUR 500 miljonu apmērā, lai nodrošinātu, ka no pārtikas palīdzības atkarīgie cilvēki necieš no pārtikas trūkuma;

Atklātā sociālās koordinācijas metode

19.  prasa nabadzības apkarošanas jomā nostiprināt un pareizi piemērot atklāto sociālās koordinēšanas metodi, jo īpaši izmantojot kopīgi izstrādātas, īstenotas un novērtētas dalībvalstu sociālās integrācijas un aizsardzības stratēģijas, balstoties uz kopīgi definētiem mērķiem, izmantojot dalībvalstu platformas cīņai pret nabadzību un labākās prakses apmaiņu saistībā ar efektīvas pamattiesību pieejamības politiku, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas un pārskatītās Sociālās hartas (kuru nav ratificējušas visas dalībvalstis) īstenošanu, jo īpaši tās 30. un 31. pantu; uzsver, ka šajā nolūkā arī turpmāk ir jāņem vērā Padomes Sociālās aizsardzības komitejas darbība; prasa ar šo platformu sekmēt un uzraudzīt vietējo varas iestāžu, sociālās ekonomikas uzņēmumu un citu vietējo dalībnieku līdzdalību dalībvalstu stratēģisko ziņojumu izstrādē un īstenošanā;

Pamatpreču un pamatpakalpojumu grozs

20.  prasa Komisijai kopā ar Eiropas Centrālo banku nākt klajā ar “pamatpreču un pamatpakalpojumu groza” definīcijas vispārējiem principiem, kas vajadzīgi, lai visiem nodrošinātu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus, un atgādina, ka šīs tūlītējās vajadzības nebūs iespējams apmierināt, nenodrošinot cienīgu attieksmi pret cilvēku un visu ‐ pilsoņu, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras ‐ pamattiesību efektīvu pieejamību bez izņēmuma; aicina izskaidrot mērķi, kā saglabāt stabilas cenas, lai būtu iespējams ņemt vērā tās dalībvalstu īpatnības, kuras ne vienmēr nelabvēlīgi ietekmē Eirosistēmas rādītājus;

21.  prasa platformā piešķirt skaidri formulētu lomu Eiropas Parlamenta Nodarbinātības komitejai, jo īpaši attiecībā uz platformas, Eiropas Savienības un dalībvalstu politikas efektivitātes uzraudzību nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas jomā saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

22.  prasa, lai platformā būtu veikta maksimāli precīza šo vajadzību (kuras atšķiras atkarībā no vietas un analizējamās grupas) pieejamības kartēšana, ņemot vērā dažādus atbalsta pasākumus trūcīgiem iedzīvotājiem;

23.  prasa Komisijai precizēt mērķus un saturu, rīkojot ikgadējo sanāksmi par platformu cīņai pret nabadzību, kas cita starpā varētu ietvert paraugprakses apmaiņu, tiešas uzmanības pievēršanu nabadzībā nonākušiem iedzīvotājiem; ierosina, ka šī sanāksme varētu ilgt vismaz nedēļu un ietvert starptautisko dienu cīņai pret nabadzību (17. oktobris);

24.  uzskata, ka Savienības politiku šajā jomā var pilnveidot, uzlabojot dalībvalstu statistikas datu kvalitāti un salīdzināmību platformā, kurus izmanto nevienlīdzības un labklājības attīstības tendenču noteikšanai;

25.  prasa Komisijai nodrošināt, ka platformā ņem vērā rezultātus, kas gūti, rīkojot Nabadzības izskaušanas Eiropas gadu (2010. gads) un Eiropas gadu aktīvām vecumdienām un starppaaudžu solidaritātei (2012. gads);

2008. gada ieteikums

26.  atzinīgi vērtē Komisijas informāciju par paziņojumu, kas skar Komisijas 2008. gada ieteikuma īstenošanu attiecībā uz aktīvas integrācijas stratēģiju, un prasa tajā īpaši norādīt šo triju sadaļu īstenošanas grafiku, precizējot daudzgadu rīcības programmu dalībvalstu un Eiropas Savienības līmenī; pauž bažas, ka paziņojums par aktīvo integrāciju ir atlikts uz 2012. gadu, un prasa Komisijai nodrošināt šā paziņojuma publicēšanu jau 2011. gadā; prasa Padomei, Komisijai un Parlamentam paust skaidru apņēmību mobilizēt visus centienus nabadzības mazināšanas politikas jomā un garantēt, ka ekonomikas, nodarbinātības un sociālās integrācijas politika veicina nabadzības izskaušanu, nevis tās palielināšanos;

27.  atgādina par Komisijas 2008. gada ieteikumā iekļautajām trim sadaļām, kuras veido Eiropas stratēģiju no darba tirgus izstumto iedzīvotāju aktīvai integrācijai:

   atbilstīgs ienākumu nodrošinājums, dalībvalstīm ir jāatzīst ļoti būtiskas cilvēku tiesības saņemt pietiekamus iztikas līdzekļus un atbalstu, īstenojot visaptverošus un saskaņotus pasākumus, lai apkarotu sociālo atstumtību;
   darba tirgus, kas veicina integrāciju, dalībvalstīm ir jāsniedz efektīvs atbalsts darbspējīgiem iedzīvotājiem, lai tos iesaistītu vai ļautu tiem atgriezties darba tirgū, nodrošinot viņiem nodarbinātību atbilstoši profesionālajām spējām;
   piekļuve kvalitatīviem pakalpojumiem, dalībvalstīm jāgarantē atbilstošs sociālais atbalsts, lai veicinātu attiecīgo iedzīvotāju ekonomisko un sociālo integrāciju;

Pamattiesību nodrošināšana

28.  prasa platformā lielāku vērību pievērst tādu tiesību nodrošināšanai, kuras garantē cilvēka cienīgu dzīvi visiem, jo īpaši attiecībā uz nodarbinātību, mājokli, veselības aizsardzību, sociālo nodrošinājumu un pienācīgu dzīves līmeni, taisnīgumu, izglītību, apmācību un kultūru, ģimenes un bērnu aizsardzību; aicina Pamattiesību aģentūru veikt pētījumu par vistrūcīgāko iedzīvotāju efektīvu piekļuvi pamattiesību kopumam un par diskrimināciju, kurai tie pakļauti, ka arī par piekļuvi citām tiesībām, kuras ietvertas dalībvalstu parakstītajās konvencijās un citos starptautiskajos aktos, piesaistot NVO, kurās sociāli atstumtie iedzīvotāji var brīvi paust savu viedokli, un paturot prātā, ka tiesības uz mājokli ir jāīsteno, lai varētu pilnīgi nodrošināt arī citas pamattiesības, tostarp politiskās un sociālās tiesības;

29.   aicina Padomi Pamattiesību aģentūras nākamā daudzgadu plāna tematiskajās jomās iekļaut sadaļu “Galēja nabadzība un pamattiesības”;

Bezpajumtnieki

30.  uzskata, ka gan dalībvalstīm, gan Eiropas Komisijai ir jāpievērš īpaša uzmanība bezpajumtnieku stāvoklim un jāizstrādā papildu pasākumi, lai līdz 2015. gadam panāktu to pilnīgu sociālo integrāciju, un šim nolūkam ir jāapkopo salīdzināmi un uzticami statistikas dati Kopienas līmenī, kā arī jānodrošina to izplatība kopā ar panāktā progresa aprakstu un mērķiem, kas noteikti dalībvalstu un Kopienas stratēģijā cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību; aicina Eiropas Komisiju steidzami izstrādāt Eiropas stratēģiju attiecībā uz bezpajumtniecību, ņemot vērā Komisijas un Padomes kopīgo 2010. gada ziņojumu par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju, Eiropas Konsensa konferences par bezpajumtniecību (2010. gads) galīgo ieteikumu un Eiropas Parlamenta rezolūciju par Eiropas Savienības stratēģiju par bezpajumtniekiem; prasa Eiropas Komisijai sagatavot detalizētu ceļvedi šīs stratēģijas īstenošanai laika posmā no 2011. līdz 2020. gadam; aicina ar platformas starpniecību veicināt paraugprakses apmaiņu, lai nepieļautu, ka zūd saikne starp valsts iestādēm un bezpajumtniekiem;

31.  aicina Sociālās aizsardzības komiteju katru gadu sekot līdzi dalībvalstu progresam bezpajumtniecības jomā, balstoties uz dalībvalstu tematiskajiem gada ziņojumiem par bezpajumtniekiem (2009. gads) un ņemot vērā Komisijas un Padomes 2010. gada kopīgo ziņojumu par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju,

Izglītība/Apmācība

32.  uzskata, ka efektīva un pilnīga nabadzības izskaušana ir iespējama tikai tad, ja aizsardzības instrumentu vajadzīgo efektivitātes palielināšanu panāk, vienlaikus visos līmeņos ievērojami uzlabojot izglītības un apmācības procesu; atbalsta iekļaujošāku izglītības sistēmu izstrādi, kuras vērstas pret priekšlaicīgu izglītības pārtraukšanu un nodrošina jauniešiem no nelabvēlīgām iedzīvotāju grupām piekļuvi augstākam izglītības līmenim, lai cīnītos pret nabadzības pārmantošanu no paaudzes paaudzē; atzīst, ka uzkrātās pieredzes apliecināšanai un mūžizglītībai ir liela nozīme nabadzības mazināšanā, iekļaujoties darba tirgū, jo īpaši nelabvēlīgās iedzīvotāju grupās, lai veicinātu to piekļuvi kvalitatīvām darbavietām; tāpēc ir ļoti svarīgi pareizi īstenot un padziļināt mūžizglītības programmas un dalībvalstu sadarbību tādās jomās kā izglītība, profesionālā apmācība un individualizēta atbalsta pasākumi darba meklēšanā un uzsver, ka šiem pasākumiem jābūt vairāk vērstiem uz sociāli vismazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem; iesaka izstrādāt ES stratēģiju nodarbinātu personu nabadzības problēmas risināšanai un jaunu kvalitatīvu darbavietu radīšanai, vienojoties par kvalitatīva darba principiem;

Cilvēka cienīgs darbs/ trūcīgi darba ņēmēji

33.  atgādina, ka pagaidu darba līgumu izplatība vairākumā dalībvalstu pastiprina darba tirgus segmentāciju un mazina vismazāk aizsargāto iedzīvotāju aizsardzību; tādēļ uzsver, ka jaunu darbavietu radīšanā ir jāņem vērā ne tikai profesionālā apmācība un tālākizglītība, bet arī SDO pamatprincipi, īstenojot cilvēka cienīga darba un kvalitatīvu darbavietu koncepciju (cilvēka cienīgi darba apstākļi, darba ņēmēju tiesības uz darbu, drošību un veselību, sociālā aizsardzība, pārstāvība un dialogs ar darbiniekiem), kā arī ieviešot vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm un līdztiesīgu attieksmi pret Eiropas Savienības darba ņēmējiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi dzīvo Savienības teritorijā; aicina dalībvalstis veltīt vairāk pūļu šajā svarīgajā un efektīvajā cīņa pret nelegālās nodarbinātības parādību, kam ir ne tikai ļoti negatīva ietekme uz sociālās drošības sistēmu dzīvotspēju, bet kas arī nav savietojama ar cilvēka cienīga darba principiem un liedz iedzīvotājiem piekļuvi sociālās drošības sistēmām, palielinot nabadzības risku; aicina Komisiju cīnīties pret darba ņēmēju nabadzību, atbalstīt drošu darbavietu radīšanu un garantēt elastīgu līgumattiecību pareizu piemērošanu, lai tās nevarētu ļaunprātīgi izmantot;

34.  uzsver, ka jauniešiem ir ļoti svarīga autonomija, veselības aprūpes un pieņemama mājokļa pieejamība par saprātīgu cenu un iespējai izglītoties, strādāt un realizēt savas spējas; tāpēc prasa dalībvalstīm novērst ar vecumu saistītu diskrimināciju attiecībā uz minimālā ienākuma shēmu pieejamību, kuras liedz jauniešiem piekļuvi minimālā ienākuma shēmām sociālās apdrošināšanas iemaksu nepietiekamības dēļ;

35.  uzstāj, ka ir vajadzīgi īpaši papildu pakalpojumi par labu visnelabvēlīgākajām iedzīvotāju grupām (invalīdiem vai hroniskiem slimniekiem, vienvecāka ģimenēm vai daudzbērnu ģimenēm), kas paredz segt viņu dzīves apstākļu radītos papildu izdevumus, jo īpaši nodrošinot individuālu atbalstu, īpašu infrastruktūru, medicīnisko aprūpi un sociālo atbalstu;

36.  aicina dalībvalstis uzlabot valsts nodarbinātības iestāžu efektivitāti, cita starpā efektīvāk nosakot darba tirgus vajadzības, ņemot vērā, ka nodarbinātība ir pirmais solis pretī ne tikai nabadzības un sociālās atstumtības novēršanai, bet arī apkarošanai;

37.  uzsver, ka pārejai no skolas, profesionālās apmācības vai augstākās izglītības ieguves uz nodarbinātību jābūt labāk sagatavotai un tai jānotiek tūlīt pēc izglītības vai apmācības pabeigšanas; tāpēc uzsver, cik ļoti svarīgi ir efektīvi īstenot Eiropas jauniešu nodarbinātības garantijas iniciatīvu un padarīt to par instrumentu aktīvai iekļaušanai darba tirgū; uzskata, ka sociālie partneri, vietējās un reģionālās iestādes un jaunatnes organizācijas ir jāiesaista ilgtspējīgas stratēģijas izstrādē, lai mazinātu jauniešu bezdarbu, paredzot tajā iegūtās kvalifikācijas oficiālu atzīšanu;

38.  iesaka dalībvalstīm saistībā ar elastdrošības principu īstenošanu darba tirgū pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem praktiski nodrošināt, ka vienlīdz liela uzmanība tiek pievērsta gan elastībai, gan darba ņēmēju drošībai, un ar dažādiem pamudinājumiem veicināt attiecīgo darba ņēmēju līdzdalību profesionālajā apmācībā;

39.  atgādina, ka ārkārtējas nabadzības risks vairāk apdraud sievietes nekā vīriešus, kas izskaidrojams ar sociālās aizsardzības sistēmu trūkumiem un sieviešu diskrimināciju, it sevišķi darba tirgū, un tālab ir jāizstrādā dažādi īpaši pasākumi, ņemot vērā ar dzimumu saistītās problēmas un konkrētās situācijas;

40.  prasa dalībvalstīm piešķirt vairāk līdzekļu valsts nodarbinātības dienestu efektivitātes veicināšanai;

41.  prasa Eiropas Komisijai mīkstināt uzraudzības noteikumus un procedūras attiecībā uz līdzekļu piešķiršanu kompensācijai par sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpildi, kas rada lielu slogu vietējām valsts iestādēm, kuras sniedz vietēja mēroga sabiedriskos pakalpojumus, palīdzot trūcīgākajiem iedzīvotājiem;

42.  prasa novērtēt nabadzībā nonākušu un sociāli atstumtu mazaizsargātu cilvēku un/vai tradicionālo kopienu zināšanas, pieredzi un neformāli iegūtās prasmes un iemaņas un veicināt tādu sistēmu izveidi, ar kurām atzīst neformālā un informālā izglītībā iegūtu pieredzi, un turpmāk apzināt, kā šīs prasmes varētu sekmēt šo cilvēku integrāciju darba tirgū;

Migranti

43.  pilnībā atzīstot atšķirīgo praksi, darba koplīgumus, kā arī dalībvalstu tiesību aktu atšķirības un subsidiaritātes principu, prasa katrā dalībvalstī nodrošināt līdztiesību un vienlīdzīgu sociālo aizsardzību visiem Savienības pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem; prasa dalībvalstīm cīnīties pret nelikumīgu un nedeklarētu nodarbinātību;

44.  jo īpaši aicina veikt pasākumus ar mērķi panākt integrāciju kultūras un valodas jomā mītnes zemē, lai pārvarētu sociālo atstumtību;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot sadarbību izglītības un kultūras jomā ar trešām valstīm nolūkā tajās mazināt nabadzību un sociālo atstumtību, atbalstīt attīstību un arī novērst imigrāciju, ko izraisa tikai ekonomiskie faktori;

46.  uzskata, ka nodarbinātu personu nabadzība liecina par nevienlīdzīgiem darba apstākļiem, un prasa veltīt īpašas pūles, lai uzlabotu šo situāciju attiecībā uz atalgojumu kopumā un jo īpaši attiecībā uz minimālo algu neatkarīgi no tā, vai to reglamentē tiesību akti vai koplīgumi, un atalgojumam ir jānodrošina cilvēka cienīgs dzīves līmenis;

47.  konstatē, ka ar darbu vien nepietiek, lai nodrošinātos pret nabadzību, jo ir vajadzīgi papildu pasākumi, lai cīnītos pret nodarbinātu personu nabadzību un garantētu ilgstošu un kvalitatīvu nodarbinātību;

48.  aicina dalībvalstis veicināt sieviešu pilnvērtīgu līdzdalību darba tirgū, pieņemt tiesību aktus par vienlīdzīgu atalgojumu un pievērst lielāku uzmanību tam, lai sievietes saņemtu pienācīgu pensiju;

49.  iesaka piemērot atbilstošus nodokļus ļoti lielam atalgojumam, lai papildinātu sociālās aizsardzības sistēmu un minimālā ienākuma finansējumu, un mazināt ienākumu atšķirības;

Invalīdi

50.  iesaka dalībvalstīm īstenot jaunus pasākumus vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu un sociāli atstumto iedzīvotāju, jo īpaši invalīdu, iekļaušanai uzņēmumos, tostarp sociālās ekonomikas uzņēmumos, un sabiedriskajos pakalpojumos, lai veicinātu integrāciju, it sevišķi ekonomiski vājākajos un sociāli vismazāk aizsargātajos reģionos, vai pilnveidot spēkā esošos tiesību aktus, piemēram, 2000. gada direktīvu par invalīdu nodarbinātību; iesaka dalībvalstīm nodrošināt, ka viņi jau no pašas bērnības piedalās apmācībā, novēršot esošos šķēršļus un palīdzot viņiem; iesaka dalībvalstīm radīt invalīdiem pieejamu un labvēlīgu vidi un prasa dalībvalstīm pievērst īpašu uzmanību izglītības un aprūpes apstākļiem agrā bērnībā, lai nepieļautu pilnīgas atstumtības bez cerības reintegrēt bērnus, kuri jau no mazām dienām ir invalīdi; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt paraugprakses apmaiņu, īstenojot daudzveidīgus pasākumus invalīdu iekļaušanai darba tirgū; iesaka dalībvalstīm nodrošināt veciem cilvēkiem un invalīdiem sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību;

Dzimumu atšķirības

51.  asi kritizē to, ka Komisijas Eiropas platformā cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību nemaz netiek ņemts vērā nabadzībai un sociālajai atstumtībai piemītošais ar dzimumu saistītais aspekts;

52.  uzsver, ka bieži vien sievietes lauku apvidos netiek uzskatītas par darbaspēku, lai gan viņu ieguldījums ikdienas lauku darbos ir tikpat svarīgs kā vīriešu ieguldījums ‐ tādējādi viņas tiek sociāli atstumtas no iespējām īstenot savas darba ņēmēja tiesības un viņas ir mazāk aizsargātas pret nabadzību;

53.  aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot ar dzimumu saistīto perspektīvu, kas būtu svarīgs komponents visās kopējās politikas nostādnēs un valstu programmās, lai izskaustu nabadzību un apkarotu sociālo atstumtību; turklāt uzskata, ka dalībvalstīm savos recesijas pārvarēšanas plānos ir jāņem vērā ar dzimumu saistītais aspekts;

54.  apzinoties sociālās aizsardzības politikas nozīmi nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā, uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt efektīvus un pienācīgus sociālos pakalpojumus, lai atbalstītu sociāli neaizsargātās grupas (piemēram, invalīdus, vienvecāka ģimenes, bezdarbniekus), kā arī īpašas iedzīvotāju grupas (piemēram, daudzbērnu ģimenes);

55.  aicina dalībvalstis uzlabot to darbinieku aizsardzību, kas nespēj pildīt darba pienākumus pēc slimības, negadījuma darbā vai arodslimības, nepieļaujot, ka viņi nonāk nestabilā finanšu situācijā; šajā sakarā vēlas nostiprināt dalībvalstu likumdošanu, lai būtu noteikts pienākums mēģināt mainīt kvalifikāciju pirms darba līguma laušanas;

56.  aicina platformā izstrādāt darbinieka invalīda īpašā statusa definīciju, kas viņam garantētu darbu ilgtermiņā;

57.  saistībā ar pastiprinātu, jo īpaši sieviešu, iesaistīšanu darbā aicina dalībvalstis palīdzēt iedzīvotājiem savienot ģimenes dzīvi ar darbu, uzlabot kvalitatīvu aizsardzības struktūru pieejamību par saprātīgu samaksu, paturot prātā to, ka ievērojama Eiropas iedzīvotāju daļa paliek ārpus darba tirgus, jo uzņemas rūpes par ģimenes locekļiem, kā rezultātā viņiem draud lielāks nabadzības risks;

Fondu izmantošana

58.  atzīst nepieciešamību, kur tas ir iespējams, izvērtēt ES fondu izmantošanas efektivitāti, ietekmi, koordināciju un optimālo ienesīgumu, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Sociālo fondu (ESF), lai īstenotu nabadzības samazināšanas mērķi pat tad, ja tas nav fondu galvenais mērķis, samazinot ekonomikas atšķirības, nevienlīdzību turības ziņā un atšķirības starp dalībvalstu un Eiropas Savienības reģionu dzīves līmeni un attiecīgi veicinot ekonomisko un sociālo kohēziju; par prioritāriem uzskata projektus, kuros apvienoti nodarbinātības un aktīvas integrācijas mērķi un stratēģijas, kā arī integrēta pieeja, piemēram, projektus, kas paredz veicināt paaudžu solidaritāti reģionālā un vietējā līmenī vai kas īpaši sekmē dzimumu vienlīdzību un vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu aktīvo integrāciju; uzsver, ka liela nozīme ir tādām efektīvām solidaritātes izpausmēm kā no dalībvalstu budžeta līdzfinansēto līdzekļu konsolidēšana, gaidāmā pārvietošana un samazināšana, lai radītu cilvēka cienīgas darbavietas, atbalstītu ražošanas nozares, cīnītos pret nabadzību un sociālo atstumtību un izvairītos no jebkādas jaunas atkarības; uzsver, ka ir svarīgi turpināt cīņu pret nabadzību un sociālo atstumtību, nodrošināt kvalitatīvu darbavietu pieejamību un novērst diskrimināciju, garantējot atbilstošus ienākumus un veicinot kvalitatīvu pakalpojumu pieejamību;

59.  uzsver kohēzijas politikas un struktūrfondu izšķirīgo nozīmi nodarbinātības un sociālās integrācijas veicināšanā un nabadzības novēršanā gan pilsētās, kurās dzīvo vairākums nelabvēlīgā situācijā nonākušo cilvēku, gan lauku apvidos; uzsver Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) būtisko ieguldījumu krīzes skarto darba ņēmēju nabadzības novēršanā un to ieguldījumu, kādu uzņēmējdarbības atbalstīšanā ir devis Eiropas mikrofinansēšanas instruments “Progress”; prasa nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) saglabāt katra fonda īpašo funkciju;

60.  uzsver, ka Eiropas Sociālais fonds joprojām ir galvenais instruments, kura īpašais mērķis ir sociālā integrācija, un uzskata, ka tas ir jāpilnveido, lai tas varētu pienācīgi sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” un platformā cīņai pret nabadzību noteiktos drosmīgos mērķus;

61.  uzskata, ka tādiem instrumentiem kā mikrofinansēšanas instruments “Progress” un programma “Grundtvig” ir būtiska nozīme nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanā, un uzskata, ka tie ir jāpilnveido, pamatojoties uz padziļinātu analīzi;

62.  prasa Eiropas Komisijai noteikt prioritārās jomas ES līdzekļu izlietojumam, lai varētu efektīvāk novirzīt finansējumu mikroreģioniem un/vai apdzīvotajām vietām, kurās iedzīvotājus ir vissmagāk skārusi nabadzība un sociālā atstumtība;

63.  uzskata, ka Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondam, ar kura palīdzību sniedz īpašu un individualizētu atbalstu krīzes vai globalizācijas ietekmē atlaistiem darbiniekiem, jāļauj darboties arī pēc 2013. gada un fonda finansējums ir pilnībā jānodrošina ES budžetā gan attiecībā uz saistībām, gan maksājumiem;

Ekonomikas pārvaldība/ Eiropas pusgads

64.  aicina dalībvalstis iesniegt valsts reformu programmas, kas atbilst platformas mērķim un Savienības mērķiem sociālās un ilgtspējīgās attīstības jomā, pamatojoties uz Komisijas konstatējumu, ka nabadzība “ir nepieļaujama 21. gadsimta Eiropā”, neapšaubīt atalgojuma indeksācijas sistēmas un vispārējus koplīgumus un nesaprātīgi un nepamatoti neierobežot to ieguldījumu un sociālo izdevumu veiktspēju ekonomikas pārvaldībā, vienlaikus nodrošinot valsts finanšu ilgtspēju un ienesīgu darbavietu radīšanu, apzinoties, ka nabadzības mazināšana ir lietpratīgas, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes būtisks ieguvums; prasa precizēt dalībvalstu rīcības plānu statusu sociālās integrācijas jomā, jo īpaši jautājumu par to integrāciju dalībvalstu reformu programmās stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros; prasa Komisijai izstrādāt konkrētus ieteikumus valstīm, lai īstenotu nabadzības mazināšanas mērķi, jo īpaši neveiksmes gadījumā, apzinoties, ka, lai samazinātu nabadzību, ir jāpieliek lielas pūles un jāmobilizē visas iesaistītās personas un visi līdzekļi, lai būtiski mazinātu nabadzību un dziļo nabadzību vidējā termiņā un pazeminātu tās līmeni vai pat izskaustu nabadzību vēlākais līdz 2020. gadam; ierosina Komisijai Eiropas līmenī izstrādāt vadlīnijas dalībvalstīm, lai panāktu, ka vietējās pašvaldības un citas ieinteresētās personas lietderīgi piedalās dalībvalstu reformu programmu sagatavošanā; atgādina, ka “teritoriālie pakti” ir, iespējams, pilnīgākais un saskaņotākais vietējo pašpārvalžu sadarbības mehānisms šajā procesā, kā tas ir minēts piektajā ziņojumā par kohēziju; uzskata, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri dzīvo uz nabadzības robežas, būs iespējams sasniegt tikai tad, ja Savienībā veiktie vai veicamie taupības pasākumi nelabvēlīgi neietekmēs nodarbinātību un sociālo aizsardzību, jo īpaši pasliktināt vistrūcīgāko iedzīvotāju stāvokli;

65.  uzskata, ka dalībvalstīm jācenšas sociālās atstumtības/nabadzības mazināšanas mērķus pārvērst vērienīgos valsts un reģionu mērķos un jāiekļauj īpašs mērķis par bērnu nabadzību un īpašas stratēģijas, kurās izmantota daudzdimensiju pieeja bērna un ģimenes nabadzībai;

66.  prasa atbalstīt visas NVO un mazās biedrības to cīņā par pamattiesībām, lai veicinātu vajadzīgo cilvēku līdzdalību, ļautu tajā piedalīties nabadzībā nonākušiem iedzīvotājiem un labāk tos informētu par viņu tiesībām un taisnīgumu;

67.  atzinīgi vērtē priekšlikumu par vispārējām subsīdijām, kas varētu palīdzēt vairākām nelielām NVO un biedrībām to cīņā pret nabadzību;

68.  mudina dalībvalstis iespējami drīz vienoties un pieņemt priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426); prasa Komisijai turpināt atbalsta sniegšanu tehnisko grūtību pārvarēšanai Padomē, lai nodrošinātu drīzu vienošanās panākšanu, un novērst nepilnības spēkā esošajos tiesību aktos, kuros šobrīd nav aptverti visi attiecīgie aspekti, lai turpinātu izskaust diskrimināciju, cita starpā diskrimināciju sociālajā jomā;

69.  ierosina, ka platformā piedāvātajās darbībās ir jāatzīst daudzkārtējas diskriminācijas sekas un jāievieš uz politiku vērsti pasākumi, kādi pašlaik ir, piemēram, Spānijas un Rumānijas tiesību aktos, un jo īpaši jāizstrādā dzimumu līdztiesības integrētās pieejas jēdziens, lai tiktu galā ar daudzkārtēju diskrimināciju;

70.  prasa ieviest vienādu atalgojumu vīriešiem un sievietēm un vienlīdzīgu attieksmi pret Eiropas Savienības darba ņēmējiem un trešo valstu valstspiederīgajiem;

71.  mudina Komisiju iesaistīties konsultācijās, lai varētu sekmīgāk cīnīties pret negatīvo diskrimināciju sociālajā jomā;

Sociālā ekonomika

72.  atzinīgi vērtē Komisijas gatavību daudzajās iniciatīvās vairāk ņemt vērā sociālās ekonomikas dalībnieku lomu, kā tas noteikts Parlamenta 2009. gada 19. februāra rezolūcijā par sociālo ekonomiku, jo īpaši ar savu apņemšanos precizēt sociālās ekonomikas uzņēmumu tiesisko regulējumu (savstarpējas apdrošināšanas sabiedrībām, fondiem un kooperatīviem), lai tie varētu bez liekiem šķēršļiem un juridiskās noteiktības apstākļos pilnvērtīgi sniegt savu ieguldījumu nabadzības mazināšanā, piedāvājot novatoriskus un ilgtspējīgus risinājumus pilsoņu vajadzībām un uzsverot, ka sociālā ekonomika neaprobežojas tikai ar šo darbību jomu; tomēr pauž bažas par to, ka nav ietverta atsauce uz Eiropas asociāciju statusu, jo asociāciju nozare ir svarīgs dalībnieks cīņā pret nabadzību; tomēr uzsver, ka piedāvātie sociālās ekonomikas pasākumi, piemēram, asociācijas un savstarpējas apdrošināšanas sabiedrības, ne pārāk sekmīgi veicina nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas politikas un ekonomikas un Eiropas sociālā modeļa īstenošanu un nepietiekami reaģē uz ekonomikas un sociālās krīzes sekām; īpaši uzsver tā prasības un gaidas attiecībā uz vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu (VNSP) atzīšanu, kuras no jauna apstiprinātas Eiropas Parlamenta 2011. gada 5. jūlija rezolūcijā par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu nākotni; pieņem zināšanai priekšlikumus par Kopienas noteikumu pārskatīšanu publiskā iepirkuma līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas un valsts atbalsta jomā un atkārtoti prasa pielāgot tos VNSP noteiktajiem īpašajiem uzdevumiem un to organizācijas veidam; atbalsta kvalitatīvu darbavietu radīšanu un individualizēta atbalsta pasākumus darba meklēšanā ar reintegrācijas uzņēmumu un sociālās ekonomikas uzņēmumu starpniecību, ņemot vērā to pieredzi nelabvēlīgā situācijā esošu iedzīvotāju sociālprofesionālās integrācijas jomā; atkārtoti prasa nākt klajā ar nozares likumdošanas iniciatīvām par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu kvalitāti un pieejamību, jo īpaši veselības aprūpes, izglītības, sabiedriskā transporta, enerģētikas, ūdens un komunikāciju jomā;

73.  uzsver sociālo, veselības, aprūpes un izglītības pakalpojumu nozīmi nepilnīgu prasmju novēršanā, iedzīvotāju sociālās integrācijas veicināšanā un nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā; atgādina par to potenciālu jaunu darbavietu radīšanā un aicina veikt lielus un ilgtspējīgus ieguldījumus šo būtisko pakalpojumu un infrastruktūras attīstībā; gaida Komisijas rīcības plānu, lai varētu novērst strādājošo deficītu veselības jomā;

74.  prasa sniegt ievērojamu atbalstu, lai nodrošinātu sociālo pakalpojumu kvalitāti un pieejamību, jo īpaši veselības, ilgstošas aprūpes, izglītības, transporta, enerģētikas, ūdens un komunikāciju jomā;

Nodrošināšana ar mājokli

75.  iesaka dalībvalstīm izstrādāt proaktīvu politiku mājokļu jomā, lai visiem nodrošinātu piekļuvi cilvēka cienīgam mājoklim par pieņemamu vai preferenciālu cenu, garantējot veselības un drošības pamatpakalpojumu pieejamību, un lai nepieļautu mājokļa zaudēšanu, jo tā nepieejamība ir smags cilvēka cieņas aizskārums, kā arī izstrādāt proaktīvu politiku enerģētikas jomā, veicinot atjaunojamo energoresursu izmantošanu un energoefektivitāti, lai cīnītos pret enerģētisko badu; prasa pievērst lielāku uzmanību mājokļu piešķiršanai migrantiem, kuri bieži vien pakļauti ekspluatācijai un spiesti dzīvot nepiemērotos mājokļos; atgādina par Lisabonas līguma 26. protokolu sociālo mājokļu jomā un aicina ievērot šajā protokolā ietvertos noteikumus, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstu brīvību gādāt par sociālajiem mājokļiem un to finansēšanu; mudina dalībvalstis īstenot īpašas mājokļu programmas un radīt citas iespējas bezpajumtniekiem, lai nodrošinātu vienkāršākos dzīves apstākļus vismazāk aizsargātajām sabiedrības grupām;

76.  iesaka dalībvalstīm paplašināt kvalitatīvu sociālo mājokļu piedāvājumu, lai garantētu visiem, jo īpaši trūcīgākajiem iedzīvotājiem, cilvēka cienīga mājokļa pieejamību par pieņemamu cenu; uzskata, ka no mājokļa izlikto personu pārcelšana uz citu dzīvokli rada sabiedrībai un pašvaldībai lielākas izmaksas nekā to uzturēšana; tāpēc iesaka īstenot tādu politiku, kas neparedz izlikšanu no dzīvokļa, jo īpaši pašvaldībām uzņemoties atbildību par to iedzīvotāju īres maksu un nokavēto īres maksu, kuriem draud izlikšana;

77.  atgādina, ka dzīve trūcīgos rajonos veicina nabadzību un sociālo atstumtību un rada veselības problēmas; tāpēc uzskata, ka Eiropas pasākumi trūcīgajos rajonos ir lietderīgs veids, kā cīnīties pret atstumtību un samazināt izdevumus par veselības aprūpi, un aicina Eiropas Komisiju atbalstīt šos pasākumus nākamajās Kohēzijas politikas programmās un citās ES programmās;

78.  prasa palielināt ERAF līdzekļus, kas paredzēti energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu finansēšanai sociālajos mājokļos, lai cīnītos pret enerģētisko badu;

79.  uzsver Savienības un dalībvalstu vērā ņemamos centienus attiecībā uz enerģijas izmaksu samazināšanu mājsaimniecību budžeta pozīcijās, pirmkārt, garantējot drošu piegādi, lai nodrošinātos pret lielām cenu svārstībām enerģijas tirgū, un, otrkārt, nostiprinot mājsaimniecību energoefektivitātes atbalsta politiku;

Romi

80.  prasa aktīvi iesaistīt romus un organizācijas, kas pārstāv viņus un sadarbojas ar viņiem, dalībvalstu romu integrācijas stratēģijas izstrādē un īstenošanā laika posmā līdz 2020. gadam, lai veicinātu ES nabadzības apkarošanas mērķa sasniegšanu; prasa Eiropas Savienībai un dalībvalstīm pēc iespējas drīz īstenot Eiropas stratēģiju romu integrācijas veicināšanai un prasa dalībvalstīm līdz šā gada beigām nākt klajā ar pasākumiem romu integrācijas veicināšanai atbilstoši Eiropas shēmai romu integrācijas valsts stratēģiju koordinēšanai, ar kuru Komisija iepazīstināja 2011. gada aprīlī; uzsver, ka romu iekļaušanā un integrācijā, tāpat kā cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību būs jāiegulda lielas pūles, lai līdz 2020. gadam panāktu viņu pilnīgu integrāciju un novērstu daudzos diskriminācijas veidus, kuriem viņi ir pakļauti; prasa iesaistīt romus un citas marginālās kopienas, piemēram, imigrantus, visās Eiropas Savienības vai dalībvalstu politikas jomās, kas vērstas uz to sociālo integrāciju;

81.  uzsver sociālo, veselības, aprūpes un izglītības pakalpojumu nozīmi nepilnību novēršanā, iedzīvotāju sociālās integrācijas veicināšanā un nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā; atgādina par jaunu darbavietu radīšanas potenciālu un aicina veikt vērā ņemamu un ilgtspējīgu ieguldījumu šo svarīgo pakalpojumu un infrastruktūras attīstībā; ar nepacietību gaida Komisijas rīcības plānu strādājošo trūkuma mazināšanai veselības jomā;

82.  prasa ņemt vērā iedzīvotāju invalīdu intereses Kopienas finansējuma plānošanā, izlietošanā un kontrolē, jo īpaši izglītības, apmācības, nodarbinātības un autonomijas (transporta un komunikāciju) veicināšanas jomā;

Bērni

83.  prasa, lai cīņa pret bērnu nabadzību būtu vērsta uz preventīviem pasākumiem, nodrošinot vienlīdzīgu piekļuvi maziem bērniem domātiem kvalitatīviem izglītības un uzņemšanas pakalpojumiem, lai nepieļautu, ka bērni, jau sākot skolas gaitas, daudzējādā ziņā nonāk nelabvēlīgā situācijā, kā arī piekļuvi citiem uz bērniem orientētiem pasākumiem (aktivitātes centri mācību gada un brīvdienu laikā u.tml., pirmsskolas, kultūras, sporta u.c. dienas aprūpes pakalpojumi), izveidojot pareizu šo pakalpojumu un centru tīklu teritorijās, un aicina sniegt finansiālu atbalstu pakalpojumiem, kuru vērtība jau ir pierādīta, kā arī sistemātiski integrēt ģimeņu atbalsta politiku visās attiecīgajās iejaukšanās jomās, apvienojot vispārēju pieeju ar konkrētiem pasākumiem vismazāk aizsargātajām ģimenēm, jo īpaši ģimenēm, kurās aug bērni invalīdi, vienvecāka ģimenēm un daudzbērnu ģimenēm; prasa pievērst īpašu uzmanību vecāku/bērnu attiecībām programmās cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, lai izvairītos no bērnu izvietošanas ārpus ģimenes ārkārtējas nabadzības dēļ;

84.  uzsver, ka visiem bērniem un jauniešiem saskaņā ar ANO Konvenciju par bērna tiesībām ir tiesības uz izglītību, tostarp bērniem un jauniešiem, kuriem nav uzturēšanās atļaujas valstīs, kurās viņi dzīvo;

85.  atgādina, ka tūkstošiem bērnu ir šķirti no vecākiem viņu dzīves apstākļu dēļ (mājokļa trūkums) vai arī tāpēc, ka ārkārtējas (materiālās, sociālās un kultūras) nabadzības situācijā nonākušie vecāki nav saņēmuši atbalstu, kas vajadzīgs, lai pildītu vecāku pienākumus;

86.  prasa pievērst īpašu uzmanību jauniešu nākotnei un izstrādāt skaidru stratēģiju, lai veicinātu cilvēka cienīgas pirmās darbavietas pieejamību jauniešiem atbilstoši viņu izglītības līmenim;

87.  uzsver, ka cīņā pret nabadzību ir vajadzīga vispārēja un konsekventa pieeja, kas aptver visas politikas jomas; turklāt atgādina, ka ir īpaši svarīgi atbalstīt pasākumus, ko veic gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī saistībā ar attiecīgās parādības novēršanu un cīņu pret to;

88.  atgādina, ka ir jānodrošina plašāka pieeja, risinot bērnu nabadzības problēmu, un vienlaikus uzsver panākumus, kas līdz šim gūti, ieviešot “kopējus principus”, un kas apkopoti Nodarbinātības padomes 2010. gada 6. decembra secinājumos, kuros ir izteikts aicinājums piešķirt bērnu nabadzībai prioritāti;

89.  atbalsta Komisijas gatavību 2012. gada laikā sniegt ieteikumu par bērnu nabadzības apkarošanu;

90.  atbalsta Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības (EPSCO) padomes jūnija sanāksmes secinājumus, kuros ir pausts atbalsts integrētai pieejai bērnu nabadzības novēršanai un bērnu labklājības veicināšanai, īpašu uzmanību pievēršot pienācīgiem ģimenes ienākumiem, pakalpojumu pieejamībai, tostarp agrīnai apmācībai un bērnu aprūpei, kā arī bērnu līdzdalībai; prasa izstrādāt detalizētu ceļvedi piedāvātā paziņojuma īstenošanai 2012. gadā;

91.  uzsver struktūrfondu, jo īpaši Eiropas Sociālā fonda kā galvenā instrumenta, nozīmi, lai palīdzētu dalībvalstīm cīnīties pret nabadzību un sociālo atstumtību; aicina dalībvalstis izstrādāt vairāk līdzfinansētu pasākumu, lai atbalstītu pakalpojumus, piemēram, bērnu, vecu cilvēku un apgādājamo cilvēku aprūpes iestādes;

92.  prasa Komisijai rūpēties par to, lai stingrā taupības politika, par kuru panākta vienošanās ar dalībvalstīm, nebūtu pretrunā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un netiktu apšaubīta to sasniegšana attiecībā uz 20 miljonu iedzīvotāju izkļūšanu no nabadzības;

93.  aicina cīnīties pret nabadzības apburto loku, lai nepieļautu nabadzības pārmantošanu no paaudzes paaudzē;

94.  aicina dalībvalstis atzīt patieso vērtību, kāda piemīt mākslinieku ieguldījumam sociālajā integrācijā un cīņā pret nabadzību, jo īpaši uzlabojot viņu darba vidi un paaugstinot viņu statusu;

Minimālie ienākumi

95.  mudina Komisiju, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu, sākt apspriešanos par iespēju nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu par minimālajiem ienākumiem, kuri būtu pienācīgi un veicinātu ekonomikas attīstību, kuri ļautu pārvarēt nabadzību, nodrošināt pamatu cilvēka cienīgai dzīvei, pilnvērtīgi un bez ierobežojumiem iesaistīties sabiedrībā un panākt progresu darba meklēšanā vai apmācībā un kuri automātiski stabilizētu ekonomiku, ievērojot atšķirīgo praksi, koplīgumus vai dalībvalstu tiesību aktus, katrai dalībvalstij paturot prerogatīvu noteikt šo minimālo ienākumu līmeni; aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm apmainīties ar paraugpraksi par minimālo ienākumu līmeni un mudina dalībvalstis, nosakot minimālo ienākumu līmeni, par pamatu ņemt vismaz 60 % no katras dalībvalsts vidējiem ienākumiem;

Neizmantotas iespējas

96.  atgādina, ka saskaņā ar ESAO datiem netiek izmantoti 20 līdz 40 % pakalpojumu; aicina dalībvalstis izvērtēt ienākumu atbalsta un sociālo pabalstu sistēmas, lai izvairītos no slēptas nabadzības radīšanas, palielinot pārredzamību, efektīvāk informējot palīdzības saņēmējus par viņu tiesībām, ieviešot efektīvākus konsultantu pakalpojumus, vienkāršojot procedūras un ieviešot pasākumus un politikas nostādnes, kuru mērķis ir cīnīties pret minimālo ienākumu saņēmēju stigmatizāciju un diskrimināciju;

97.  prasa dalībvalstīm sniegt attiecīgu atbalstu, apmācību un pagaidu aprūpes pakalpojumus ģimenes locekļu aprūpētājiem, lai veci cilvēki un aprūpējamie varētu palikt savās mājās un kopienās tik ilgi, cik viņi paši to vēlas;

98.  prasa Komisijai izvērtēt, cik lielā mērā pārmērīgas parādsaistības veicina nabadzību, un ar platformas starpniecību veicināt paraugprakses apmaiņu attiecībā uz pasākumiem cīņai pret pārmērīgām parādsaistībām;

Veci cilvēki ‐ aprūpētāja atvaļinājums

99.  uzskata, ka visās dalībvalstīs ir jāizstrādā un jāpārskata veco ļaužu aprūpes, tostarp mājaprūpes, programmas, lai nepieļautu viņu atstumtību vai nabadzību, un piebilst, ka iespēju robežās finansiāli jāiedrošina ģimenes uzņemties rūpes par gados veciem ģimenes locekļiem saskaņā ar ilgtspējīgas sabiedrības veicināšanas mērķi, lai īpaši sekmētu atbalstu aktīvām vecumdienām un paaudžu solidaritātei, veicinātu pieejamību un solidaritāti, kā arī ilgtermiņā uzlabotu aprūpes kvalitāti; prasa Komisijai izvērtēt, vai iepriekš minēto varētu veicināt direktīva par aprūpētāja atvaļinājumu;

100.  prasa Komisijai likt pietiekamu uzsvaru uz sociālā novatorisma attīstību, uz faktiem balstītas sociālās politikas veicināšanu, kā arī uz labāk pārdomātu ietekmes novērtēšanu, lai radītu reālo pievienoto vērtību un piedāvātu ilgtspējīgus novatoriskus risinājumus atbilstoši demogrāfiskajām tendencēm;

101.  uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt politikas priekšlikumus dalībvalstu līmenī, lai risinātu ar nabadzību un atstumtību saistītās problēmas, piemēram, bezpajumtniecību un atkarību no narkotikām un alkohola; aicina šajās jomās nodrošināt efektīvāku paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm;

102.  uzsver, ka ir svarīgi ierosināt pasākumus, lai vienkāršotu Eiropas finansējuma pieejamību brīvprātīgo organizācijām;

103.  prasa Komisijai ņemt vērā Eiropas Parlamenta ziņojumu par Zaļo grāmatu par pensiju nākotni Eiropā;

104.  iesaka dalībvalstīm noteikt pienācīgu minimālo pensiju, kas ļautu veciem cilvēkiem dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

105.  prasa Komisijai paredzēt galveno pamatnostādņu un principu kopumu ar mērķi nodrošināt pienācīgu un ilgtspējīgu pensiju sistēmu, lai efektīvi novērstu nabadzības risku, kam pakļautas sievietes nestabilu un nepastāvīgu darba attiecību un zema atalgojuma dēļ; norāda, ka ir jānodrošina labklājības noteikumu labāka pieskaņošana individuālajiem un ģimenes apstākļiem, tai pašā laikā ceļot maternitātes un aprūpes sniegšanas vērtību;

o
o   o

106.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.
(2) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(3) OV L 298, 7.11.2008., 20. lpp.
(4) ES Padome, paziņojums presei 10560/10 (presse 156), Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes 3019. sanāksme 2010. gada 7. un 8. jūnijā Luksemburgā.
(5) ES Padome, Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes 3053. sanāksme 2010. gada 6. decembrī Briselē.
(6) ES Padome, paziņojums presei 7360/11 (presse 52), Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes 3073. sanāksme 2011. gada 7. martā Briselē.
(7) Sociālās aizsardzības komitejas (SAK) atzinums Padomei, Eiropas Savienības Padome, 6491/11, SOC 124, 2011. gada 15. februāris.
(8) Sociālās aizsardzības komitejas ziņojums Padomei, ES Padome, 6624/11 ADD 1 SOC 135 ECOFIN 76 SAN 30, 2011. gada 18. februāris.
(9) Sociālās aizsardzības komitejas atzinums Padomei, ES Padome, 9960/10, SOC 357 SAN 122, 2010. gada 20. maijs.
(10) OV C 166, 7.6.2011., 18. lpp.
(11) OV C 248, 25.8.2011., 130. lpp.
(12) OV L 307, 18.11.2008., 11. lpp.
(13) OV C 87 E, 11.4.2002., 253. lpp.
(14) OV C 9 E, 15.1.2010., 11. lpp.
(15) OV C 212 E, 5.8.2010., 23. lpp.
(16) OV C 76 E, 25.3.2010., 16. lpp.
(17) OV C 236 E, 12.8.2011., 57. lpp.
(18) OV C 161 E, 31.5.2011., 120. lpp.
(19) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0262.
(20) OV C 308 E, 20.10.2011., 116. lpp.
(21) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0376.
(22) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0375.
(23) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0058.
(24) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0086.
(25) OV C 308 E, 20.10.2011., 49. lpp.
(26) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0338.
(27) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0092.
(28) OV C 259 E, 29.10.2009., 19. lpp.
(29) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0499.
(30) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0383.
(31) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0453.
(32) Padomes 2011. gada 7. marta secinājumi, Brisele.
(33) OV C 236 E, 12.8.2011., 79. lpp.
(34) P7_TA(2011)0319.
(35) P7_TA(2010)0365.
(36) Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (COM(2010)0758).
(37) Eurostat (2009), Sociālās aizsardzības komitejas ziņojums SPC Assessment of the social dimension of the Europe 2020 Strategy (2011. gada 10. februāris).
(38) Veselības stāvokli noteicošo sociālo faktoru komisija (2008). Novērst nevienlīdzību vienas paaudzes laikā ‐ vienlīdzība veselības aprūpē, ietekmējot veselības stāvokli noteicošos sociālos faktorus. Veselības stāvokli noteicošo sociālo faktoru komisijas gala ziņojums. Ženēva, Pasaules Veselības organizācija.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika