Eiropas Parlamenta 2011. gada 9. jūnija rezolūcija par Sudānu un Dienvidsudānu ‐ stāvoklis pēc 2011. gada referenduma

P7_TA(2011)0267 RC-B7-0349/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Sudānu,

–  ņemot vērā 2005. gada 9. janvārī noslēgto vispārējo miera nolīgumu (VMN),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1978 (2011),

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības 2011. gada 31. janvāra paziņojumu,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 31. janvāra secinājumus par Sudānu un Padomes 2011. gada 23. maija Lēmumu Nr. 2011/315/ES(1),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2011. gada 3. jūnija paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton 2011. gada 7. februāra deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par galīgajiem referenduma rezultātiem attiecībā uz Dienvidsudānas pašnoteikšanos un baroneses Ashton 2011. gada 24. maija paziņojumu par stāvokli Sudānā,

–  ņemot vērā secinājumus, noslēdzot ANO atbalstītās apspriedes par Dārfūras miera procesu, kuras notika Kataras galvaspilsētā Dohā 2011. gada 27.–31. maijā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Vēlēšanu novērošanas misijas galīgo atzinumu, ko iesniedza 2011. gada 2. jūnijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2011. gada 9.–15. janvārī notika Dienvidsudānas referendums, kurā ievērojams vairākums vēlētāju nobalsoja par neatkarīgas Dienvidsudānas dibināšanu;

B.  tā kā ir gaidāms, ka Dienvidsudāna oficiāli pasludinās neatkarību 2011. gada 9. jūlijā ‐ dienā, kad pārstāj būt spēkā Vispārējais miera nolīgums (VMN);

C.  tā kā, neraugoties uz to, ka Dienvidsudānā ir bagātīgi dabas resursi, piemēram, nafta, varš un dzelzs, kā arī meži un auglīga zeme, tās iedzīvotāji dzīvo nabadzībā, zīdaiņu mirstības līmeņa un zemo izglītības rādītāju ziņā tā atrodas vienā no pirmajām vietām pasaulē, un tā kā tas viss saasina sociālekonomiskās, humanitārās un drošības problēmas;

D.  tā kā daži VMN aspekti netika savlaicīgi īstenoti vai vēl joprojām nav īstenoti un ir nepieciešamas ievērojamas pūles, lai panāktu vienošanos pēcreferenduma sarunās par tādiem jautājumiem kā no naftas gūto ieņēmumu sadale, robežu demarkāciju, pilsonība un parādu un kapitāla sadalījums;

E.  tā kā nav noticis referendums par to, vai Abjeja būs Sudānas ziemeļu vai dienvidu daļā (šim referendumam vajadzēja notikt vienlaikus ar referendumu par Dienvidsudānu) un tā rezultātā reģionā ievērojami ir uzliesmojusi vardarbība;

F.  tā kā joprojām nav atrisināts jautājums par strīdus teritoriju statusu un stāvoklis Abjejā pasliktinās, izraisot simtiem cilvēku bojāeju un to, ka tūkstoši cilvēku masveidā izceļo, un cilvēki ir neaizsargāti pret pārtikas trūkumu, slimībām un viņiem nav pieejami pamatpakalpojumi, piemēram, veselības aprūpe un dzeramais ūdens;

G.  tā kā stāvoklis Dārfūrā joprojām rada nopietnas bažas un ANO misija Dārfūrā nesen ziņoja par valdības veiktām bombardēšanās un par vairāku palīdzības organizāciju darbinieku saņemšanu gūstā; tā kā misijas dalībnieki regulāri saskaras ar vardarbību, cilvēku nolaupīšanām un vispārējiem draudiem drošībai,

1.  atzinīgi vērtē gan Sudānas, gan Dienvidsudānas miermīlīgo un uzticamo rīcību 2011. gada Dienvidsudānas referenduma gaitā, visu VMN līgumslēdzēju pušu centienus un apņemšanās, ko tās pauda attiecībā uz šo nolīgumu; uzskata to par būtisku soli VMN īstenošanā un par pozitīvu zīmi šo abu valstu mierīgai līdzāspastāvēšanai;

2.  vēlreiz atkārto, ka EP pilnībā respektē referenduma rezultātus kā Dienvidsudānas tautas demokrātiskās gribas izpausmi; aicina Ziemeļsudānu un Dienvidsudānu aktīvi veicināt demokrātisku pārvaldību un to, lai tiktu nodibināts ilgstošs miers, drošība un labklājība abām valstīm, ievērojot cilvēktiesības, sociālās un ekonomiskās tiesības;

3.  aicina Dienvidsudānas iestādes veicināt mūsdienīgas, plurālistiskas un demokrātiskas Dienvidsudānas attīstību, pamatojoties uz tiesiskumu un ievērojot cilvēktiesības, jo īpaši sieviešu tiesības un bērnu tiesības, kā arī ņemot vērā iedzīvotāju primārās tiesības ievēlēt valdību regulārās un brīvās vēlēšanās, aizsargājot pārvietošanās brīvību, biedrošanās brīvību un brīvību paust politiskos uzskatus, kā norādīts gan konstitūcijā, gan tiesību aktos;

4.  stingri nosoda patvaļīgo uzbrukumu ANO misijai Sudānā (UNMIS) 2011. gada 10. maijā Abjejas apkārtnē un pauž nosodījumu par to, ka gan Ziemeļsudāna, gan Dienvidsudāna militarizē šo teritoriju; mudina abas VMN līgumslēdzējas puses turpināt nodrošināt visu Sudānas tautu drošumu un drošību, it īpaši Abjejas pavalstī, nemainot reģiona demogrāfisko sastāvu; pieprasa gan Sudānas, gan Dienvidsudānas bruņotajiem spēkiem atkāpties no Abjejas un abām pusēm izrādīt savaldību, iesaistoties tūlītējā konstruktīvā dialogā par Abjejas statusa miermīlīgu atrisināšanu saskaņā ar VMN;

5.  uzsver, ka EP atbalsta Āfrikas Savienības augsta līmeņa darba grupas Sudānas jautājumos centienus Thabo Mbeki vadībā sekmēt VMN līgumslēdzēju pušu sarunas un ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja Sudānā Haile Mankerios centienus panākt, lai abas puses sāktu sarunas par situācijas uzlabošanu Abjejas reģionā; vēlreiz norāda, ka ES jābūt gatavai arī turpmāk sniegt visu vajadzīgo palīdzību;

6.  mudina visas VMN līgumslēdzējas puses iesaistīties pastāvīgā un konstruktīvā dialogā, pievēršoties pēcreferenduma jautājumiem, tostarp jautājumam par savstarpējām robežām, pilsonības režīmu attiecībā iedzīvotājiem ziemeļu un dienvidu daļā, naftas ieņēmumu sadali un cauruļvadu izmantošanu un sabiedriskajām apspriešanām Zilās Nīlas pavalstī un Dienvidkordofanā;

7.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt efektīvu un drošu iedzīvotāju atgriešanās Dienvidsudānā pārvaldību attiecībā uz tranzītu, tehnisko veiktspēju (trūkst pilsētvides plānotāju un apsekotāju), infrastruktūru, zemes piešķiršanu un piekļuvi pamatpakalpojumiem;

8.  atzinīgi vērtē Padomes 2011. gada 17. maija paziņojumu papildus pagājušajā gadā piešķirtajiem EUR 150 miljoniem Dienvidsudānai piešķirt vēl EUR 200 miljonus, lai ar to atbalstītu visneaizsargātākos iedzīvotājus visā Sudānā; norāda, ka ar ES attīstības palīdzību var palīdzēt abām pusēm; uzsver, ka šī jaunpiešķirtā nauda jāizlieto pamatpakalpojumu nodrošināšanai, proti, izglītībai, veselības aprūpei, lauksaimniecībai, nodrošinātībai ar pārtiku un iestāžu veiktspējas palielināšanai; aicina Dienvidsudānu nekavējoties pievienoties Kotonū nolīgumam un Eiropas Savienību veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai pēc iespējas drīz kļūtu pieejams EAF finansējums;

9.  uzsver, ka ES jābūt līderei Dienvidsudānas atbalsta sniedzēju konferencē, kas notiks 2011. gada laikā, un aktīvi jāmudina citi atbalsta sniedzēji rīkoties tāpat; aicina starptautiskos kreditorus atcelt starptautisko parādu Sudānai un Dienvidsudānai;

10.  aicina Dienvidsudānu izstrādāt politiku ārvalstu ieguldījumu jomā, ņemot vērā iedzīvotāju intereses, lai ārvalstu ieguldījumi dabas resursos sniegtu labumu valsts tautsaimniecības attīstībai, tādējādi palīdzot apkarot nabadzību; uzsver, ka Es jāda ar viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka šajā reģionā strādājošie starptautiskie un ārvalstu uzņēmumi tiek pietiekami reglamentēti un ka tie pārredzami deklarē savu darbību un ieņēmumus;

11.  atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes lēmumu pagarināt ANO misijas Sudānā (UNMIS) pilnvaras un nosūtīt uz Sudānu papildu miera uzturēšanas spēkus; uzskata ‐ lai abas valstis spētu pastāvēt un miermīlīgi attīstīties, ir ļoti svarīgi turpināt ANO klātbūtni; aicina, lai gan Sudāna, gan Dienvidsudāna atzinīgi vērtētu ANO klātbūtni un garantētu tās drošību;

12.  uzsver, ka ES ir būtiski saglabāt savu humanitāro palīdzību Sudānai un Dienvidsudānai pēc 2011. gada 9. jūlija; mudina uzturēt nozīmīgu humanitāro aprindu klātbūtni un kapacitāti šajā reģionā, ar piemērotiem līdzekļiem, kas ļauj garantēt humanitāro organizāciju drošību;

13.  atzinīgi vērtē secinājumus, noslēdzot ANO atbalstītās apspriedes par Dārfūras miera procesu; aicina visas puses ievērot pamieru un parakstītos līgumus par vardarbības pārtraukšanu; norāda uz pilnīgas pārredzamības nozīmi sarunās par Dārfūras un Abjejas jautājumiem, kā arī par vispārējo ziemeļu-dienvidu dialogu; aicina, lai diskusijās tiktu pārstāvētas visas partijas, kā arī pilsoniskā sabiedrība un politiskie līderi vietējā, reģionālajā, valsts un starptautiskajā līmenī;

14.  mudina Dienvidsudānas valdību ieņemt pārredzamu, pārskatatbildīgu un integrējošu pieeju pārvaldībai, izmantojot konstitūcijas pārskata procesu; uzsver, ka ir būtiski visām politiskajām partijām sadarboties, lai pilnībā pārstāvētu visus valsts iedzīvotājus un palīdzētu veidot stabilas demokrātiskās politiskās institūcijas;

15.  aicina abas puses saistībā ar tuvojošos neatkarības dienu ‐ 2011. gada 9. jūliju ‐ nākt klajā ar konkrētiem plāniem par institūciju izveidi un/vai reformu, lai no attiecīgās dienas abas valstis būtu dzīvotspējīgas; aicina ES delegācijas Sudānā un Dienvidsudānā aktīvi darboties un īstenot nesenos ES vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumus;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju ES Padomei un Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO Drošības padomei un ANO ģenerālsekretāram, ES īpašajai pārstāvei Sudānā, Sudānas valdībai, Dienvidsudānas valdībai, Āfrikas Savienības institūcijām un Āfrikas Savienības augsta līmeņa darba grupas Sudānas jautājumos priekšsēdētājam, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un ES dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 142, 28.5.2011., 61. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 9. jūnija rezolūcija par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi

P7_TA(2011)0268 RC-B7-0347/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pašreizējo Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN) starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Krievijas Federāciju, no otras puses(1), un 2008. gadā uzsāktās sarunas par jaunu ES un Krievijas nolīgumu, kā arī 2010. gadā uzsākto modernizācijas partnerību,

–  ņemot vērā ES un Krievijas 2003. gada 31. maija kopīgajā paziņojumā pēc Sanktpēterburgā noritējušas vienpadsmitās ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes pausto kopīgo mērķi izveidot kopēju ekonomisko telpu, kopēju brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kopēju sadarbības telpu ārējās drošības jomā un kopēju pētniecības un izglītības telpu, iekļaujot arī kultūras aspektus (četras kopējās telpas),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Krieviju un ES un Krievijas attiecībām, jo īpaši 2011. gada 17. februāra rezolūciju par tiesiskumu(2), 2010. gada 17. jūnija rezolūciju(3) par ES un Krievijas augstākā līmeņa tikšanos, 2009. gada 12. novembra rezolūciju par gatavošanos ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmei Stokholmā 2009. gada 18. novembrī(4), 2009. gada 17. septembra rezolūciju par cilvēktiesību aktīvistu slepkavībām Krievijā(5) un 2009. gada 17. septembra rezolūciju par energoapgādes drošības ārējiem aspektiem(6),

–  ņemot vērā ES un Krievijas apspriedes cilvēktiesību jautājumos un pēdējo šādu sanāksmi 2011. gada 4. maijā,

–  ņemot vērā parakstītos nolīgumus un kopīgos paziņojumus, kas pieņemti ES un Krievijas 2010. gada 31. maija un 1. jūnija augstākā līmeņa sanāksmē Rostovā pie Donas,

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton 2011. gada 24. maija paziņojumu Mihaila Hodorkovska un Platona Ļebedeva lietu,

–  ņemot vērā ES un Krievijas parlamentārās sadarbības komitejas līdzpriekšsēdētāju kopīgo paziņojumu 2011. gada 18. maijā Sočos,

–  ņemot vērā 2011. gada 9. un 10. jūnijā Ņižņijnovgorodā paredzētās ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes darba plānu,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Krievija, būdama ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle, kopā ar ES ir atbildīga par globālās stabilitātes uzturēšanu, un tā kā ES un Krievijas ciešāka sadarbība un labas kaimiņattiecības ir ļoti svarīgas, lai nodrošinātu stabilitāti, drošību un labklājību ne tikai Eiropā, bet arī ārpus tās; tā kā ir svarīgi, lai ES attiecībās ar Krievijas Federāciju būtu vienots viedoklis, tiktu izrādīta solidaritāte un vienotību un šīs attiecības balstītos uz savstarpējām interesēm un kopējām vērtībām;

B.  tā kā stratēģiskās partnerības nolīguma noslēgšana starp ES un Krievijas Federāciju vēl aizvien ir būtiski svarīga tālākai sadarbības attīstībai un sadarbības intensitātes palielināšanai starp abiem partneriem;

C.  tā kā gan ekonomiski, gan politiski ES un Krievija ir savstarpēji atkarīgas; tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies turpināt padziļināt un attīstīt savas attiecības ar Krieviju, pamatojoties uz dziļu apņēmību sekmēt demokrātisku principu ievērošanu;

D.  tā kā joprojām pastāv bažas attiecībā uz Krieviju par pamattiesību un cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību, tiesiskumu, tiesu neatkarību, plašsaziņas līdzekļu politisku kontroli, represīviem pasākumiem pret žurnālistiem un opozīciju, kā arī vēlēšanu taisnīgumu; tā kā Krievijas Federācija ir pilntiesīga Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas locekle un tādējādi ir apņēmusies ievērot demokrātijas un cilvēktiesību principus;

E.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākās lietās un spriedumos ir nosodījusi Krievijas Federāciju par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā spriedumu izpilde nav pietiekama;

F.  tā kā daudzas starptautiskas problēmas, jo īpaši attiecībā uz Tuvajiem Austrumiem, Lībiju, Irānu, terorismu, energoapgādes drošību, klimata pārmaiņām un finanšu krīzēm, netiks atrisinātas bez atbildīgām un atsaucīgām attiecībām ar Krieviju;

G.  tā kā labas kaimiņattiecības, miers un stabilitāte kopējās kaimiņvalstīs ir gan Krievijas, gan ES interesēs; tā kā Krievija gandrīz trīs gadus pēc konflikta ar Gruziju joprojām neievēro 2008. gada 12. augusta un 8. septembra vienošanās par karaspēka izvešanu no okupētajām Dienvidosetijas un Abhāzijas provincēm un atgriešanu pirmskonflikta pozīcijās un nenodrošina Eiropas Savienības Uzraudzības misijai piekļuvi šīm teritorijām;

1.  atkārtoti pauž pārliecību, ka Krievija vēl aizvien ir viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības partneriem stratēģiskās sadarbības veidošanā, ar kuru to vieno ne tikai ekonomiskās un tirdzniecības intereses, bet arī mērķis cieši sadarboties Eiropā un starptautiskā līmenī;

2.  norāda, ka augstākā līmeņa sanāksme Ņižņijnovgorodā koncentrēsies uz ES un Krievijas kopīgajiem uzdevumiem (piemēram, ekonomikas un finanšu krīzi, modernizācijas partnerību, iestāšanos PTO, ar enerģētiku un energoapgādes drošību saistītajiem jautājumiem, mobilitāti un bezvīzu režīmu starp ES un Krieviju, starptautiskiem un reģionāliem jautājumi, sadarbību krīžu pārvaldībā, cilvēktiesībām un tiesiskumu);

3.  aicina ES un Krieviju izmantot gaidāmo augstākā līmeņa sanāksmi, lai pastiprinātu sarunas par drīzumā noslēdzamo jauno Partnerības un sadarbības nolīgumu, kas pamatojas uz ES un Krievijas savstarpēju atkarību, un uzsver, ka tā spēcīgi atbalsta visaptverošu, juridiski saistošu nolīgumu, kurš attiecas uz politisko, ekonomisko un sociālo sistēmu un tādējādi aptver visas ar demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību, jo īpaši pamattiesību, ievērošanu saistītās jomas, kurām ir jābūt šī nolīguma neatņemamām sastāvdaļām, ar nosacījumu, ka Krievija ir gatava īstenot pasākumus, lai veicinātu tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu;

4.  atkārtoti pauž atbalstu modernizācijas partnerībai; atzinīgi vērtē iniciatīvu izstrādāt vienotu progresa ziņojumu, tomēr uzsver, ka ir jāvienojas par nākamajiem pasākumiem, ņemot vērā līdz šim panāktos rezultātus saistībā ar Eiropas Savienības un Krievijas četrām kopējām sadarbības telpām un joprojām pastāvošajām nepilnībām; īpaši atbalsta sadarbību pētniecības un izstrādes jomā un uzsver, ka četru kopējo telpu pamatā ir savstarpīguma princips; tādēļ aicina gaidāmās ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes dalībniekus veikt pasākumus, lai formulētu kopīgus mērķus; uzsver, ka ir svarīgi risināt jautājumus par efektīvu un neatkarīgu tiesu sistēmu darbību un korupcijas apkarošanas pasākumu pastiprināšanu; uzsver, ka ES ir gatava jebkādā iespējamā veidā palīdzēt, lai uzlabotu neatkarīgas tiesiskuma sistēmas efektivitāti Krievijā; atzinīgi vērtē Krievijas paziņojumu, ka tā parakstīs ESAO Konvenciju par ārvalstu valsts amatpersonu uzpirkšanas apkarošanu;

5.  pauž cerību, ka augstākā līmeņa sanāksme palīdzēs atrisināt atlikušos jautājumus saistībā ar Krievijas pievienošanos PTO pēc ES un Krievijas 2010. gada decembra divpusējās vienošanās par šīs valsts pievienošanos PTO; atkārtoti atbalsta Krievijas pievienošanos, kas palīdzēs radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus abu pušu uzņēmējiem, kā arī sekmēs un liberalizēs tirdzniecību pasaules ekonomikā; aicina Krievijas iestādes pieņemt stabilu un taisnīgu tiesisko regulējumu, lai pienācīgi regulētu uzņēmējdarbību; uzsver, ka Krievijai, lai tā varētu pievienoties PTO, ir jāievēro visi PTO noteikumi, tātad arī jāatsakās no jebkādiem protekcionisma pasākumiem, tostarp jāizlabo situācija saistībā ar tādiem tirdzniecības kavēkļiem kā Krievijas, Kazahstānas un Baltkrievijas muitas savienība, kuras izveides rezultātā ir paaugstinājušies konsolidētie tarifi;

6.  uzsver, ka dalība PTO un tās īstenošana palīdzēs Krievijai piesaistīt vairāk ārvalstu ieguldījumu un dažādot tās ekonomiku, jo nodrošinās tiesisko regulējumu, kas palielinās ieguldītāju uzticēšanos; aicina Krievijas iestādes ļaunprātīgi neizmantot sabiedrības veselības apsvērumus, lai īstenotu nepamatotus protekcionisma pasākumus; šajā sakarībā aicina Krievijas iestādes pārskatīt aizliegumu visam ES dārzeņu importam;

7.  ņem vērā ES un Krievijas pašreiz notiekošo dialogu par turpmākiem vīzu režīma atvieglojumiem; atbalsta apņemšanos izpildīt ilgtermiņa mērķi ‐ ieviest bezvīzu režīmu starp ES un Krieviju, balstoties uz pakāpenisku pieeju, kas orientēta uz saturu un praktisku virzību; atzinīgi vērtē 2011. gada maijā paziņotos kopējos pasākumus (ceļvedi) bezvīzu režīma ieviešanai starp Krieviju un ES; uzsver to, ka šim dialogam būtu jānorit saskaņā ar vīzu režīma atvieglojumu procesu attiecībā uz Austrumu partnerības valstīm; atgādina, ka gan ES, gan Krievijai ir pilnībā jāīsteno parakstītie nolīgumi; aicina augsto pārstāvi un Komisiju pārliecināt Krieviju pārstāt izdot pases Dienvidosetijas un Abhāzijas okupēto teritoriju iedzīvotājiem; uzsver nepieciešamību pārtraukt jebkādus drošības pārkāpumus Eiropā; aicina turpināt sadarbību saistībā ar nelegālās imigrācijas novēršanu, kontroles uzlabošanu robežšķērsošanas punktos un informācijas apmaiņu par terorismu un organizēto noziedzību;

8.  uzsver energoapgādes jautājuma nozīmīgumu un pauž viedokli, ka Krievijas enerģētikas politika attiecībā uz dalībvalstīm un kopīgajām kaimiņvalstīm parādīs to, vai Krievija patiešām ir nopietni apņēmusies kļūt modernāka un demokrātiskāka; uzsver, ka dabas resursu piegādi nedrīkst izmantot par politisku instrumentu; uzsver, ka šādas sadarbības pamatprincipiem jābūt savstarpējai atkarībai un pārredzamībai, kā arī vienlīdzīgām iespējām piekļūt tirgiem, infrastruktūrai un investīcijām; atzinīgi vērtē Krievijas izrādīto interesi par juridiski saistošu enerģētikas sistēmu; atgādina, ka ES ir ieinteresēta līdzsvarotā un trīspusējā (ES, Krievija, Ukraina) risinājumā turpmākas gāzes piegādes ES nodrošināšanai; aicina ES un Krieviju cieši sadarboties attiecībā uz izejvielu un retzemju metālu piegādi, jo īpaši uz izšķirīgi svarīgo vielu piegādi, un šajā sakarībā aicina ievērot starptautiskos noteikumus, jo īpaši PTO noteikumus;

9.  aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, ka Enerģētikas hartas nolīguma un tam pievienotā tranzīta protokola principi tiek iekļauti jaunajā ES un Krievijas partnerības nolīgumā, lai nodrošinātu uzticamu, drošu un uz līdzvērtīgiem standartiem balstītu enerģijas piegādi; atzinīgi vērtē atjauninātas agrās brīdināšanas sistēmas pieņemšanu 2011. gada februārī, lai turpmāk uzlabotu koordināciju piedāvājuma un pieprasījuma ārkārtas gadījumos; atzinīgi vērtē nolīgumu par padomdevēja gāzes foruma izveidi, kuram vajadzētu sniegt ieguldījumu, tostarp nozares pārstāvju ieguldījumu, Krievijas un Eiropas gāzes tirgu attīstībā;

10.  mudina Krievijas Federāciju palielināt savu ieguldījumu klimata pārmaiņu problēmas risināšanā, samazinot savas siltumnīcefekta gāzu emisijas un jo īpaši uzlabojot energoefektivitāti; aicina ES un Krieviju cieši sadarboties starptautiskās UNFCCC un Kioto Protokola sarunās par visaptverošu klimata pārmaiņu politiku pēc 2012. gada;

11.  sagaida, ka ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes dalībnieki centīsies panākt ES partneru vienotu apņemšanos īstenot augstākos drošības standartus, vērienīgas slodzes pārbaudes atomelektrostacijās un ciešāku starptautisku sadarbību, pēc gūtās pieredzes saistībā ar pastāvīgo kodolkrīzi Fukušimas atomelektrostacijā; uzskata, ka tas jo īpaši attiecas uz vēl joprojām izmantotajām Černobiļas tipa atomelektrostacijām;

12.  uzsver, ka šī augstākā līmeņa sanāksme notiks izšķirīgā laikposmā, kad Krievijā norit gatavošanās Valsts domes vēlēšanām, un uzskata, ka ir svarīgi, lai šīs vēlēšanas būtu brīvas un taisnīgas un noritētu atbilstīgi Eiropas Padomes un EDSO noteiktajiem standartiem; norāda, ka dažas politisko partiju un kandidātu sarakstu reģistrācijas procedūras izrādījušās nepamatotas un tādējādi ir šķērslis brīvām un taisnīgām vēlēšanām; norāda, ka nav vienisprātis attiecībā uz jebkādu ierobežojumu radīšanu opozīcijas partijām reģistrēties vēlēšanām, un aicina Krieviju attiecīgi rīkoties, lai īstenotu Eiropas Padomes un EDSO noteiktos vēlēšanu standartus; mudina Krievijas iestādes ļaut EDSO/Eiropas Padomes veikt ilgtermiņa vēlēšanu novērošanu jau agrākā posmā un aicina AP/PV pastāvēt uz misijas izveidi šādā nolūkā;

13.  atkārtoti apstiprina, ka Krievijai ir steidzami jāīsteno demokrātijas pamatprincipi, tiesiskums, cilvēktiesības un plašsaziņas līdzekļu brīvība, kas ir šīs sadarbības pamatā; aicina Krieviju veikt konkrētus pasākumus, lai uzlabotu tās situāciju cilvēktiesību ievērošanas jomā un pasargātu žurnālistus, cilvēktiesību aktīvistus, minoritātes un opozīcijas pārstāvjus no vardarbības un iebiedēšanas;

14.  atzinīgi vērtē Krievijas puses vēlmi atklāti un konstruktīvi iesaistīties to galveno jautājumu risināšanā, kuri ES pārstāvji izvirzīja 2011. gada 4. maija apspriedē par cilvēktiesībām; aicina šo procesu uzsākt, tajā sniedzot ieguldījumu Eiropas Parlamentam un Valsts domei, kā arī piedaloties attiecīgajām Krievijas iestādēm, tostarp Tieslietu ministrijai un Iekšlietu ministrijai, kā arī cilvēktiesību jomas NVO, neatkarīgi no tā, vai dialogs notiek Krievijā vai ES dalībvalstī; uzsver nepieciešamību uzturēt ciešas saiknes ar pilsonisko sabiedrību Krievijā un saglabāt atbalsta programmas tās attīstībai; pauž lielas bažas par NVO un cilvēktiesību aizstāvju statusu Krievijā; atzinīgi vērtē Krievijas Ārlietu ministrijas lēmumu iecelt īpašo vēstnieku cilvēktiesību dialoga jautājumos;

15.  atgādina Komisijai par Eiropas Parlamenta 2011. gada budžetā pieņemto priekšlikumu izveidot ES un Krievijas pilsoniskās sabiedrības dialogu saistībā ar divreiz gadā notiekošajām ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmēm; aicina modernizācijas partnerības sistēmā iekļaut ES un Krievijas pilsoniskās sabiedrības forumu;

16.  ar bažām pieņem zināšanai Krievijas apelācijas tiesas 2011. gada 26. maija spriedumu Mihaila Hodorkovska un viņa darījuma partnera Platona Ļebedeva lietā, kas ir kārtējais politiski motivētais tiesas spriedums; nosoda politisko iejaukšanos šajā tiesas prāvā; atzinīgi vērtē Krievijas prezidenta D. Medvedeva lēmumu izmeklēt šo lietu Prezidenta cilvēktiesību padomē; atzinīgi vērtē Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu šajā lietā, atzīstot Mihaila Hodorkovska prasību par nelikumīgu turēšanu apcietinājumā; pieņem zināšanai Krievijas prezidenta D. Medvedeva lēmumu uzsākt izmeklēšanu par kriminālajām apsūdzībām pret Sergeju Magņitski; mudina izmeklēšanas komiteju, cik drīz vien iespējams, publicēt neatkarīgu un visaptverošu ziņojumu; atzinīgi vērtē to, ka ir notiesātas Anastasijas Baburovas un Staņislava Markelova slepkavībās vainojamās personas, un aicina Krievijas iestādes turpināt darbu saistībā ar šo lietu; pieņem zināšanai, ka ir apcietināta par Annas Poļitkovskas slepkavības izdarīšanu aizdomās turamā persona;

17.  pauž nožēlu, ka, pretēji Krievijas saistībām, ko tā kā Eiropas Padomes dalībvalsts uzņēmusies attiecībā uz pulcēšanās brīvības nodrošināšanu, turpinās iedzīvotāju mierīgas pulcēšanās aizliegumi un vardarbīga izdzenāšana, tostarp jau sesto gadu pēc kārtas tas notiek attiecībā uz seksuālo minoritāšu gājienu Maskavā, pat neraugoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada aprīļa galīgo nolēmumu; sagaida, ka ES delegācijas un diplomāti turpmāk aktīvi īstenos instrumentu kopumu, ar ko paredz sekmēt un aizsargāt lesbiešu, geju, biseksuālu un transpersonu (LGBT) visu cilvēktiesību ievērošanu;

18.  vērš uzmanību uz to, ka Krievijai ir steidzami jāatrisina jautājumus par daudzo Krievijas nepilsoņu juridisko statusu;

19.  pauž bažas par nāvējošiem negadījumiem Kalnu Karabahā un atzinīgi vērtē G8 valstu 2011. gada 26. maijā publiskoto kopīgo paziņojumu, kurā tika uzsvērta vienprātība par nepieciešamību veikt izšķirošus pasākumus, lai panāktu mierīgu konflikta atrisinājumu Kalnu Karabahā; aicina Krieviju palīdzēt atrisināt konfliktu, nevis piegādāt ieročus abām konfliktā iesaistītajām pusēm; mudina AP/PV veikt pasākumus, lai novērstu iespējamu konflikta saasināšanos, un prasa izveidot līdzekļus, kas atturētu puses pārkāpt Biškekas pamiera nolīgumu;

20.  aicina Krieviju ievērot tās parakstītās vienošanās, izpildīt visus sešu punktu vienošanos par pamieru noteikumus un nekavējoties izvest karaspēku no okupētajiem Gruzijas apgabaliem Dienvidosetijas un Abhāzijas un atgriezt to pirmskonflikta pozīcijās, kā arī nodrošināt Eiropas Savienības Uzraudzības misijai piekļuvi šīm teritorijām;

21.  aicina Krieviju ieņemt konstruktīvu nostāju Piedņestras jautājumā un sarunās par konfliktu šajā reģionā, uzskata, ka Piedņestras jautājums ir pārbaudījums ES un Krievijas savstarpējam atbalstam iesaldētu konfliktu atrisināšanā un šajā sakarībā aicina sākt oficiālās 5+2 formāta sarunas ar mērķi tuvākajā nākotnē rast risinājumu (Mesebergas iniciatīva);

22.  norāda, ka Krievijai, kurai ir veto tiesības ANO Drošības padomē, starptautisku krīžu gadījumos ir jārīkojas atbildīgi un pilnībā jāgarantē un jāievēro savu kaimiņvalstu suverenitāte; šajā sakarībā mudina Krieviju atturēties izdarīt spiedienu uz Ukrainu, lai tā pievienotos Krievijas, Kazahstānas un Baltkrievijas muitas savienībai;

23.  aicina Krievijas Federāciju un Amerikas Savienotās Valstis uz tālāku vispusīgu dialogu drošības jautājumos, tostarp attiecībā uz pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidošanu;

24.  aicina ES pārstāvjus ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmē izvirzīt apspriešanai visus šajā rezolūcijā minētos jautājumus;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

(1) OV L 327, 28.11.1997., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0066. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0234. (4) OV C 271 E, 7.10.2010., 2. lpp. (5) OV C 224 E, 19.8.2010., 27. lpp. (6) OV C 224 E, 19.8.2010., 23. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 9. jūnija rezolūcija par maldinošām uzņēmumu uzziņu sabiedrībām (Lūgumraksti Nr. 0045/2006, Nr. 1476/2006, Nr. 0079/2003, Nr. 0819/2003, Nr. 1010/2005, Nr. 0052/2007, Nr. 0306/2007, Nr. 0444/2007, Nr. 0562/2007 un citi)

P7_TA(2011)0269 B7-0342/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2008. gada 16. decembra rezolūciju par ziņojumu par uzziņu sabiedrību maldinošo darbību (lūgumraksti Nr. 0045/2006, 1476/2006, 0079/2003, 0819/2003, 1010/2005, 0052/2007, 0306/2007, 0444/2007, 0562/2007 un citi)(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Parlaments ir saņēmis vairāk nekā 400 lūgumrakstu par uzņēmumu uzziņu sabiedrību bieži veiktu maldinošu uzņēmējdarbības praksi, kas ietekmē tūkstošiem galvenokārt nelielu uzņēmumu Eiropas Savienībā, radot būtiskas finansiālās sekas; tā kā Parlaments joprojām saņem lūgumrakstus un sūdzības par uzņēmumu uzziņu sabiedrībām;

B.  tā kā šīs maldinošās darbības parasti ietver uzņēmumu ‐ bet šīs darbības var attiekties arī uz speciālistiem un bezpeļņas struktūrām ‐ pievilināšanu, solot tos bez maksas ietvert uzņēmumu uzziņu krājumos; tā kā parakstītāji vēlāk atklāj, ka ir parakstījuši līgumu, kas uzliek finansiālas saistības;

C.  tā kā uzņēmumu uzziņu sabiedrības bieži vien ir reģistrētas citā dalībvalstī nekā to upuri, apgrūtinot cietušo iespējas saņemt aizsardzību un/vai kompensāciju no valsts iestādēm,

1.  pauž nožēlu, ka Direktīva 2006/114/EK(2) par maldinošu un salīdzinošu reklāmu, kas attiecas uz uzņēmumu tiešiem savstarpējiem darījumiem, šķiet, nenodrošina pietiekami efektīvu aizsardzību, vai arī dalībvalstis minēto direktīvu piemēro neatbilstīgi;

2.  atgādina ‐ lai gan Komisijai nav pilnvaru tieši piemērot šo direktīvu fiziskām personām vai uzņēmumiem, tai ir jānodrošina, lai šo direktīvu atbilstīgi īstenotu dalībvalstis;

3.  aicina Komisiju aktīvi pārbaudīt, kā dalībvalstis transponē, īsteno un valsts līmenī piemēro Direktīvu 2006/114/EK, un vajadzības gadījumā veikt korektīvu rīcību;

4.  prasa Komisijai ātrāk veikt pasākumus saistībā ar minētās direktīvas un citu attiecīgo tiesību aktu pārskatīšanu un uzlabošanu, lai iespējami drīz izbeigtu uzņēmumu uzziņu sabiedrību maldinošo praksi, proti, ietverot “melnajā sarakstā” konkrētu maldinošo praksi, ko veic uzņēmumu uzziņu sabiedrības;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

(1) OV C 45E, 23.2.2010., 17. lpp. (2) OV L 376, 27.12.2006., 21. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 9. jūnija rezolūcija par stāvokli Madagaskarā

P7_TA(2011)0270 RC-B7-0353/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Kotonu nolīguma 8. un 9. pantu attiecīgi par politisko dialogu un cilvēktiesību ievērošanu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Madagaskaru, jo īpaši 2009. gada 7. maija(1) un 2010. gada 11. februāra(2) rezolūcijas, un ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2010. gada 10. un 11. jūlijā veikto faktu vākšanas misiju,

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton 2010. gada 19. novembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Svazilendas 2009. gada 30. marta komunikē un Livingstonas 2011. gada 31. marta lēmumu, kura 6. punktā norādīts, ka noregulējumam Madagaskarā ir jābūt demokrātiskam, konsensuālam, integrējošam un pārredzamam,

–  ņemot vērā Maputu 2009. gada 8. un 9. augusta nolīgumus un Adisabebas 2009. gada 6. novembra papildu dokumentu, ko parakstīja četri Madagaskaras politisko kustību vadītāji, un ņemot vērā šo nolīgumu konstitucionālo vērtību, ko skaidri apliecināja iesaistītās personas un atzina starptautiskā sabiedrība,

–  ņemot vērā to, ka ir apturēta Madagaskaras dalība Dienvidāfrikas attīstības kopienā (DAK) un Āfrikas Savienībā,

–  ņemot vērā sankcijas, par kurām lēma Āfrikas Savienība 2010. gada 17. martā un kuras apstiprināja 2011. gada 31. janvārī, pret Andry Rajoelina un vairāk nekā simts viņa sabiedroto,

–  ņemot vērā jaunāko ceļvedi, ko ierosināja DAK vidutāju komanda,

–  ņemot vērā Dienvidāfrikas attīstības kopienas (DAK) 2011. gada 20. maija ārkārtas augstākā līmeņa sanāksmi,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā ilgstošā politiskā nestabilitāte, kura dominējusi kopš valsts apvērsuma, ir izraisījusi riskantu stāvokli Madagaskarā sociālekonomiskajā, humanitārajā un cilvēktiesību ievērošanas ziņā;

B.  ņemot vērā saistības, kuras uzņēmās Maputu un Adisabebā attiecībā uz varas dalīšanu ar citām politiskajām kustībām Madagaskarā; tā kā šajos nolīgumos ir ietverta arī Vērtību harta, kura pamatojas uz tādu pamatprincipu ievērošanu un veicināšanu pārejas periodā kā nevardarbība, samierināšanās un savstarpēja cieņa;

C.  tā kā pašreizējais režīms neievēro konstitucionālās, demokrātiskās un pamattiesības, kas noteiktas Kotonu nolīgumā un citos starptautiskajos nolīgumos;

D.  tā kā ir jāuzsāk atklāta un neatkarīga izmeklēšana attiecībā uz nāves gadījumiem un pārmērīgu spēka izmantošanu 2009. gada demonstrāciju laikā;

E.  tā kā pašreizējais nelikumīgais režīms pārņem savā varā izpildvaru, likumdošanas un tiesu varu un plašsaziņas līdzekļus;

F.  tā kā integrējošā veidā ir jāturpina pašreizējais sarunu process starptautisko vidutāju vadībā;

G.  tā kā 2010. gada 17. novembrī de facto iestāde organizēja negodīgu konstitucionālu referendumu, ko pamatoti boikotēja opozīcija un ignorēja plaša starptautiskā sabiedrība, un pēc kura tika pieņemta tā dēvētā jaunā Konstitūcija;

H.  tā kā pirmdien, 2009. gada 6. jūlijā, Eiropas Savienība sāka apspriežu procesu ar Madagaskaru saskaņā ar Kotonu nolīguma 96. pantu, tādējādi uzsākot dialogu, lai rastu atbilstīgus valsts politisko problēmu risinājumus;

I.  tā kā 2010. gada 7. jūnijā Eiropas Savienība nolēma slēgt apspriedes ar Madagaskaras Republiku un atbilstīgi Kotonu nolīguma 96. pantam pieņēma attiecīgus pasākumus ‐ palīdzības apturēšanu;

J.  tā kā iepriekš minētie uzbrukumi demokrātijai noveda arī pie SVF un Pasaules Bankas palīdzības apturēšanas, liegšanas turpmāk izmantot Āfrikas Izaugsmes un iespēju akta (AGOA) priekšrocības un Āfrikas Savienības uzliktajām sankcijām;

K.  tā kā 2011. gada 17. maijā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētāji pieprasīja izveidot neitrālu, konsensuālu un integrējošu pārejas valdību, kuras misija būtu uzsākt pārredzamu un neatkarīgu vēlēšanu procesu, kas noslēgtos ar demokrātiskām vēlēšanām, kuras novērotu starptautiskā sabiedrība, un tas būtu pirmais solis, lai atjaunotu stabilu konstitucionālo kārtību;

L.  tā kā iedzīvotāju rīcībā ir mazāk par vienu ASV dolāru dienā un tā kā pieejamo nepietiekamo ienākumu dēļ mājsaimniecībām ir grūtības iegādāties pārtikas pamatproduktus, ūdeni, higiēnas pakalpojumus, veselības aprūpi un izglītību; tā kā stāvoklis ir ievērojami pasliktinājies kopš politiskās krīzes sākuma, arī sausuma un vairāku dabas katastrofu dēļ, kas skāra valsti pēdējo divu gadu laikā,

1.  atkārtoti pauž stingru nosodījumu procesam, kurā A. Rajoelina sagrāba varu un uztur savu nelikumīgo un prettiesisko režīmu, un EP joprojām ir norūpējies par pašreizējo stāvokli Madagaskarā;

2.  nosoda daudzos cilvēktiesību pārkāpumus un vardarbību, ko īstenojuši malgašu drošības spēki pret savas valsts iedzīvotājiem, un prasa izformēt visus politiskos milicijas spēkus, pilnībā ievērot pilsoņu tiesības, visu iedzīvotāju politiskās, sociālās un ekonomiskās tiesības un atjaunot tiesiskumu Madagaskarā; prasa nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos; prasa garantēt trimdā esošo personu un politisko vadītāju drošu atgriešanos;

3.  prasa veikt minēto pārkāpumu neatkarīgu izmeklēšanu, lai cilvēktiesību pārkāpējus sauktu pie atbildības;

4.  pauž dziļu satraukumu par nepārtraukto marodierismu un vērtīgu kokmateriālu, minerālu un nacionālajos parkos un aizsargājamās teritorijās izlaupītās dzīvās dabas nelegālo eksportu, kā arī par aizvien pieaugošo apdraudējumu bioloģiskās daudzveidības pārvaldībai kārtības izjaukšanas dēļ un atbalsta vides saglabāšanas grupu un pilsoniskās sabiedrības nepārtrauktos centienus novērst vides izpostīšanu un sociālo haosu;

5.  pauž nožēlu par Gaborones sarunu neizdošanos un prasa izstrādāt atbilstīgu stratēģiju, lai izietu no pašreizējā strupceļa un izveidotu patiesi neitrālu, konsensuālu un integrējošu pārejas valdību; ņem vērā novērojumus un ieteikumus, kuri pausti ziņojumā DAK ārkārtas augstākā līmeņa sanāksmei; mudina, lai nākamajā DAK augstākā līmeņa sanāksmē 2011. gada 11. jūnijā nepārprotami atrisinātu politisko strupceļu un lai tās mērķis būtu Madagaskaras iedzīvotāju interešu aizstāvība; mudina visas iesaistītās nolīguma slēdzējpuses izpildīt savas saistības;

6.  uzsver, ka ir nepieciešams nekavējoties atjaunot konstitucionālo kārtību, kas ir priekšnosacījums, lai Madagaskarā atgrieztos normāla institucionāla dzīve, un mudina steidzami rīkoties, lai sagatavotu brīvas, atklātas un pārredzamas vēlēšanas, kuras atbilstu demokrātiskiem standartiem un notiktu starptautiskās sabiedrības uzraudzībā;

7.  uzsver, ka uzticamība, tostarp vēlēšanu procesa likumība, nozīmē, ka visas politiskās kustības un vadītāji šajās vēlēšanās var piedalīties brīvi un bez izņēmumiem un ka tiem ir netraucēta piekļuve plašsaziņas līdzekļiem;

8.  neakceptē to, ka iestādes, kuras pārņēma varu nekonstitucionālā veidā, ir tiesīgas organizēt vēlēšanas;

9.  atgādina, ka A. Rajoelina ir paziņojis par savu lēmumu nekandidēt nākamajās prezidenta vēlēšanās;

10.  uzsver, ka Madagaskaras iedzīvotājiem ir jālemj par savu nākotni un viņiem jābūt spējīgiem to darīt, un bez jebkādiem nosacījumiem īstenot savas pašnoteikšanās tiesības;

11.  uzsver, ka Āfrikas Savienība 2011. gada 31. janvārī augstākā līmeņa sanāksmē apstiprināja individuālas un selektīvas sankcijas, par kurām vienojās 2010. gada 17. martā, pret A. Rajoelina un vairāk nekā simts citām personām, kuras atbalsta Pārejas valdības Augsto iestādi;

12.  aicina Eiropas Savienību un ANO Drošības padomi turpināt piemērot un paplašināt sankcijas režīmam līdz politiskās krīzes atrisinājumam atbilstīgi iepriekš minētajiem apsvērumiem un jo īpaši visās tās dalībvalstīs paplašināt vīzas aizliegumu, ko noteikusi Āfrikas Savienība;

13.  uzsver, ka A. Rajoelina valdību neatzīst ne ES, ne kāda cita starptautiskās kontaktgrupas ar Madagaskaru dalībvalsts;

14.  atbalsta DAK patlaban īstenotos pasākumus un aicina Āfrikas Savienību, DAK un starptautisko kontaktgrupu panākt, lai pārejas process tiktu apmierinoši pabeigts;

15.  pilnībā atbalsta ES atbilstīgos pasākumus, ko pieņēma 2010. gada 7. jūnijā saskaņā ar Kotonu nolīguma 96. pantu pēc apspriežu procedūras slēgšanas;

16.  mudina starptautisko sabiedrību un Eiropas Savienību palielināt humāno palīdzību Madagaskaras iedzīvotājiem; atgādina, ka pakāpeniska sadarbības programmu atjaunošana ar Madagaskaru būs iespējama, ja pilnībā tiks ievēroti visi demokrātijas principi un pamatbrīvības;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, Eiropas Savienības Padomei, ĀKK un ES Padomei, ANO ģenerālsekretāram, Dienvidāfrikas attīstības kopienai, prezidentam Joaquim Chissano un Āfrikas Savienības Komisijai.

(1) OV C 212 E, 5.8.2010., 111. lpp. (2) OV C 341 E, 16.12.2010., 72. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 9. jūnija rezolūcija par Gvantanamo ‐ gaidāmais lēmums par nāvessoda izpildi

P7_TA(2011)0271 RC-B7-0362/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā starptautiskos, Eiropas un valsts instrumentus par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām un par apzināti nelikumīgas apcietināšanas, cilvēku piespiedu nozušanas un spīdzināšanas aizliegumu, piemēram, 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un 1984. gada 10. decembra ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un tai pievienotos attiecīgos protokolus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2007. gada 18. decembra rezolūciju Nr. 62/149, kurā aicināts noteikt moratoriju nāvessoda piemērošanai, un 2008. gada 18. decembra rezolūciju Nr. 63/168, kurā pieprasīts īstenot Ģenerālās asamblejas Rezolūciju Nr. 62/149,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par nāvessodu, jo īpaši 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Pasaules dienu pret nāvessodu(1) un 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par nāvessodu, jo īpaši par Troy Davis lietu(2), par Gvantanamo, it īpaši 2006. gada 13. jūnija rezolūciju par Gvantanamo ieslodzīto stāvokli(3) un 2004. gada 10. marta rezolūciju par Gvantanamo ieslodzīto tiesībām uz taisnīgu tiesu(4), kā arī par to, ka CIP, iespējams, izmanto Eiropas valstis apcietināto transportēšanai un nelikumīgai aizturēšanai, jo īpaši to, kas teikts 2007. gada 14. februārī pieņemtajā rezolūcijā(5),

–  ņemot vērā 2009. gada 4. februāra rezolūciju par Gvantanamo ieslodzījuma vietas gūstekņu atpakaļnosūtīšanu un pārmitināšanu(6),

–   ņemot vērā EP priekšsēdētāja vēstuli valstu parlamentiem par dalībvalstu pārbaudēm saistībā ar Parlamenta 2007. gada 14. februāra rezolūciju,

–  ņemot vērā 1983. gada 28. aprīlī parakstīto Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Sesto protokolu par nāvessoda atcelšanu,

–  ņemot vērā 1989. gada 15. decembrī parakstīto Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu, kas paredz nāvessoda atcelšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā ASV valdība cenšas panākt, lai nākamajā militārās komisijas tiesas sēdē nāvessodu piespriestu Saūda Arābijas iedzīvotājam Abd al Rahim Hussayn Muhammed al Nashiri, kuru patlaban tur ASV ieslodzījuma vietā Gvantanamo līcī; tā kā, lai panāktu šādu lēmumu, ir nepieciešams ierēdņa, ko oficiāli dēvē par “convening authority” (turpmāk – CA) piekrišana, un sagaidāms, ka šis lēmums tiks pieņemts tuvāko nedēļu laikā;

B.  tā kā al-Rahim al-Nashiri atrodas ASV uzraudzībā jau gandrīz deviņus gadus un tā kā, neraugoties uz to, ka viņa vārds tika minēts ASV Federālās tiesas apsūdzības rakstā jau pāris mēnešus pēc viņa apcietināšanas 2002. gadā, pret viņu nav savlaicīgi ierosināta lieta un viņš nav nekavējoties saukts pie atbildības, kā to pieprasa starptautiskie tiesību akti, tā vietā viņu slepeni turēja apcietinājumā, līdz 2006. gadā viņu pārvietoja uz Gvantanamo;

C.  tā kā gandrīz četrus gadus atrodoties CIP uzraudzībā, viņš, acīmredzot, tika turēts slepenās apcietinājuma vietās vieninieku kamerā bez tiesībām sarakstīties un sazināties, un uzskata, ka viņš ir ticis pakļauts spīdzināšanai, tostarp gremdēšanai ūdenī (water-boarding);

D.  tā kā 2011. gada 20. aprīlī ASV Aizsardzības departaments paziņoja, ka pret Abd al Rahim al Nashiri ir izvirzīta apsūdzība saskaņā ar 2009. gada militāro komisiju aktu arī par “slepkavību, pārkāpjot kara likumu” un “terorismu”, pamatojoties uz viņa vadošo lomu, organizējot 2000. gada 12. oktobrī Jemenā notikušo uzbrukumu ASV karakuģim USS Cole, kura laikā 17 amerikāņu jūrnieki tika nogalināti un vēl 40 ievainoti, kā arī par uzbrukumu Francijas tankkuģim MV Limburg 2002. gada 6. oktobrī Adenas līcī, kura laikā tika nogalināts viens no kuģa komandas locekļiem;

E.  tā kā Saūda Arābijas valstspiederīgais Abd al-Rahim al-Nashiri būs pirmais apcietinātais, ko tiesās militārā komisija, kopš prezidents B. Obama pavēlēja atsākt šādas tiesas sēdes; tā kā militārā komisija vēl līdz šim nav noteikusi tiesas sēdes datumu, un apsūdzība kā vienu no iespējamajiem soda veidiem ir ierosinājusi piespriest nāvessodu, lai gan to iepriekš ir jāapstiprina militārās komisijas CA ‐ ierēdnim, kuru ieceļ ASV aizsardzības sekretārs;

F.  tā kā pašreizējais CA ir norādījis, ka viņš ir gatavs saņemt rakstiskus iesniegumus saistībā ar nāvessodu līdz 2011. gada 30. jūnijam un ka viņš savu lēmumu pieņems pēc šā datuma;

G.  tā kā Eiropas Savienība ir stingri apņēmusies nodrošināt, ka trešās valstīs tiek noteikts moratorijs nāvessoda piemērošanai pirmajā instancē, un gala rezultātā panākt nāvessoda atcelšanu visā pasaulē, un cenšas panākt, lai visas valstis piekristu šim principam;

H.  tā kā starptautiskajās cilvēktiesībās ir atzīts, ka dažas valstis saglabā nāvessodu, bet šīs tiesības aizliedz izmantot un izpildīt nāvessodu, kas piespriests, pamatojoties uz tiesas prāvu, kura neatbilst visaugstākajiem taisnīguma standartiem;

I.  tā kā tas jau ir paudis kritiku un aicinājis ASV pārskatīt militāro komisiju sistēmu, jo tā neatbilst starptautiskajiem standartiem attiecībā uz taisnīgu tiesu;

J.  tā kā 2007. gadā ANO īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību un pamattiesību veicināšanu un aizsardzību aicināja ASV atcelt militārās komisijas un tā kā 2009. gadā ANO īpašais referents jautājumos par ārpustiesas vai patvaļīgu nāvessodu izpildi mudināja ASV militārajās komisijās vairs nepiespriest nāvessodu;

K.  tā kā Abd al-Rahim al-Nashiri ir apgalvojis, ka 2002. un 2003. gadā CIP viņu vairākus mēnešus ir slepeni turējusi kādā apcietinājuma vietā Polijā un ka viņš šajā laikā ir ticis spīdzināts, un tā kā 2011. gada 10. maijā viņš ar cilvēktiesību NVO palīdzību iesniedza apelāciju Eiropas Cilvēktiesību tiesā;

L.  tā kā, neraugoties uz pierādījumiem, ka cīņā pret terorismu ir pieļauti ārkārtīgi nopietni cilvēktiesību pārkāpumi un veikti tādi starptautiskajos tiesību aktos minēti noziegumi kā spīdzināšana, ļaunprātīga izturēšanās, turēšana apcietinājumā bez tiesībām sarakstīties un sazināties un cilvēku piespiedu pazušana, šajā sakarībā pie atbildības ir saukti tikai nedaudzi cilvēki gan ASV, gan ES,

1.  norāda uz ciešajām transatlantiskajām attiecībām, kas pamatojas uz kopīgām pamatvērtībām un vispārējo neapstrīdamo pamata cilvēktiesību, piemēram, tiesību uz taisnīgu tiesu un apzināti nelikumīgas apcietināšanas aizlieguma, ievērošanu; atzinīgi vērtē ciešo transatlantisko sadarbību ļoti daudzos starptautisko cilvēktiesību jautājumos;

2.  atkārtoti pauž sašutumu par visiem teroristu uzbrukumiem un solidarizējas ar šādu uzbrukumu upuriem, kā arī izsaka līdzjūtību viņu ģimenēm, draugiem un radiniekiem par pārciestajām sāpēm un ciešanām; tomēr atkārtoti norāda, ka, cīnoties pret terorismu, nedrīkst ignorēt tādu kopīgi noteiktu pamatvērtību kā cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu;

3.  atkārtoti uzsver savu pastāvīgo negatīvo nostāju pret spīdzināšanas un ļaunprātīgas izturēšanās izmantošanu un pret nāvessodu piespriešanu, neatkarīgi no nodarījuma veida un apstākļiem, un vēlreiz uzsver, ka nāvessoda atcelšana veicina cilvēka cieņas principu ievērošanu un progresīvas pārmaiņas cilvēktiesību jomā;

4.  aicina ASV iestādes nepiespriest nāvessodu Abd al-Rahim al-Nashiri un aicina augsto pārstāvi Catherine Ashton, Padomes prezidentūru, Komisiju un dalībvalstis steidzami ierosināt šā jautājuma izskatīšanu ar ASV iestādēm un paust ASV stingru protestu, lai nodrošinātu, ka Abd al-Rahim al-Nashiri nāvessods netiek izpildīts;

5.  atkārtoti aicina ASV iestādes pārskatīt militāro komisiju sistēmu, lai nodrošinātu taisnīgu šīs lietas izskatīšanu, slēgt Gvantanamo, aizliegt spīdzināšanas, ļaunprātīgas izturēšanās un turēšanas bez tiesībām sarakstīties un sazināties, kā arī beztermiņa apcietinājuma un cilvēku piespiedu pazušanas izmantošanu jebkādos apstākļos, un atgādina ES iestādēm un dalībvalstīm par viņu pienākumu nepiedalīties šādās starptautiskajos, Eiropas un valsts tiesību aktos aizlietās darbībās vai slēpt šādas darbības;

6.  pauž nožēlu par ASV prezidenta 2011. gada 7. martā pieņemto lēmumu parakstīt rīkojumu par apcietināšanu un aizlieguma rīkot militāros tribunālus atcelšanu; ir pārliecināts, ka parasta krimināltiesa atbilstīgi civilajai jurisdikcijai ir labākais veids, kā atrisināt jautājumu par Gvantanamo apcietināto statusu; uzsver, ka al-Nashiri un visiem pārējiem ASV turētajiem apcietinātajiem ir jāizvirza pamatota apsūdzība un viņi jātiesā atbilstīgi starptautiskajiem tiesiskuma standartiem vai arī jāatbrīvo; šajā sakarībā uzsver, ka šie paši standarti attiecībā uz taisnīgu tiesu ir nediskriminējoši jāattiecina uz visiem;

7.  aicina ES un dalībvalstu iestādes, kā arī ASV iestādes nodrošināt, ka gadījumos, kad ir pieļauti starptautiskajos, Eiropas vai valsts tiesību aktos noteiktie cilvēktiesību pārkāpumi un izdarīti noziegumi, tiek veikta pilnīga, taisnīga, efektīva, neatkarīga un objektīva izmeklēšana un vainīgie par šiem pārkāpumiem, tostarp arī CIP nelikumīgās aizturēšanas un slepeno cietumu programmas ietvaros veiktajiem pārkāpumiem, tiek saukti pie atbildības;

8.  atzinīgi vērtē to, ka vairākas dalībvalstis ir uzņēmušas Gvantanamo apcietinātos izmitināšanai un aicina citas dalībvalstis sadarboties ar ASV valdību šajā jautājumā;

9.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Militāro komisiju CA, ASV Valsts sekretāram, ASV prezidentam, ASV Kongresam un Senātam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālajai asamblejai un ANO dalībvalstu valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0351. (2) OV C 294E, 3.12.2009., 80. lpp. (3) OV C 300E, 9.12.2006., 136. lpp. (4) OV C 102 E, 28.4.2004, 640. lpp. (5) OV C 287 E, 29.11.2007, 309. lpp. (6) OV C 67E, 18.3.2010, 91. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 9. jūnija rezolūcija par Ukrainu ‐ Jūlijas Timošenko un citu bijušo valdības locekļu lietas

P7_TA(2011)0272 RC-B7-0370/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ukrainu, it īpaši 2010. gada 25. novembra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Ukrainas partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), kas stājās spēkā 1998. gada 1. martā, un pašreizējās sarunas par asociācijas nolīgumu, ar ko paredzēts aizstāt PSN,

–  ņemot vērā 2009. gada jūnijā ES un Ukrainas Sadarbības padomē apstiprināto ES un Ukrainas asociācijas programmu, ar kuru aizstāj rīcības plānu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 12. maija paziņojumu “Eiropas kaimiņattiecību politikas novērtējums” (COM(2010)0207) un 2011. gada 25. maija progresa ziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošanu,

–  ņemot vērā priekšsēdētāja paziņojumu par Jūlijas Timošenko aizturēšanu 2011. gada 24. maijā,

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton 2011. gada 26. maija paziņojumu par Jūlijas Timošenko lietu,

–  ņemot vērā komisāra Štefan Füle 2011. gada 24. marta paziņojumu pēc tikšanās ar Jūliju Timošenko,

–  ņemot vērā likumprojektu par korupcijas novēršanu un apkarošanu, kuru Ukrainas parlaments (Verkhovna Rada) pieņēma 2011. gada 7. aprīlī un kurš stāsies spēkā 2011. gada 1. jūlijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā ES atbalsta stabilu un demokrātisku Ukrainu, kurā tiek ievēroti sociālās tirgus ekonomikas principi, tiesiskums, cilvēktiesības un aizsargātas mazākumtautības, kā arī garantētas pamattiesības; tā kā ES un Ukrainas attiecību turpmākas padziļināšanas priekšnoteikums ir valsts politiskā stabilitāte, iekšēju reformu īstenošana un tiesiskuma ievērošana Ukrainā, tostarp taisnīgi, objektīvi un neatkarīgi tiesas procesi; tā kā Austrumu partnerībā ir ietverti visi šie principi;

B.  tā kā Ukrainā vēl nav īstenota plaša tiesu reforma un nav veikti pasākumi, lai kriminālizmeklēšanā un kriminālvajāšanā nodrošinātu tiesiskuma ievērošanu, tostarp arī principu par taisnīgu, objektīvu un neatkarīgu tiesas procesu;

C.  tā kā Ukrainā korupcija un pilnvaru ļaunprātīga izmantošana ir plaši izplatītas parādības un tā kā tāpēc ir nepieciešama nepārprotama valsts iestāžu reakcija, lai atbildīgās personas sauktu pie atbildības; tā kā apsūdzības ir jāizvirza un izmeklēšana ir jāveic objektīvi un neatkarīgi un šīs darbības nedrīkst izmantot politisku mērķu sasniegšanai;

D.  tā kā 2011. gada 24. maijā Ukrainas Ģenerālprokuratūra pabeidza Ukrainas bijušās ministru prezidentes Jūlijas Timošenko lietas izmeklēšanu un izvirzīja apsūdzības par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu saistībā ar gāzes līgumu noslēgšanu ar Krieviju 2009. gadā;

E.  tā kā 2011. gada 21. februārī divas pret Jūliju Timošenko vērstās krimināllietas tika apvienotas vienā krimināllietā, kurā viņu apsūdz par siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu pārdošanā (kas jāveic saskaņā ar Kioto protokolu) iegūto līdzekļu piesavināšanos un par 67 miljonu Ukrainas grivnu izšķērdēšanu laikā, kad viņa bija ministru prezidentes amatā, saskaņā ar valdības garantiju piešķirot šo summu no Ukrainas valsts budžeta Austrijas valdībai, lai iegādātos un importētu 1000 automašīnu Opel Combo, kuras it kā tiktu izmantotas kā medicīniskais transports lauku apvidos;

F.  tā kā kopš izmeklēšanas sākuma 2010. gada 15. decembrī Jūlija Timošenko ir pratināta 44 reizes un viņai ir noteikts gandrīz sešu mēnešu ceļošanas aizliegums gan valsts teritorijā, gan ārpus tās, un Ukrainas varas iestādes vismaz četros gadījumos ir liegušas viņai pārvietoties Ukrainas teritorijā, kā arī februārī un jūnijā nav ļāvušas doties uz Briseli, un tā kā pirms atbrīvošanas viņa 2011. gada 25. maijā stājās tiesas priekšā, kur viņu iztaujāja vairākas stundas;

G.  tā kā pirmstiesas apcietinājumā atrodas 12 bijušās J. Timošenko valdības augsta ranga amatpersonas, tostarp bijušais iekšlietu ministrs un viens no Tautas pašaizsardzības partijas vadītājiem Jurijs Lučenko, kuru apsūdz par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un līdzekļu izšķērdēšanu un kuru arestēja 2010. gada 26. decembrī par nesadarbošanos ar izmeklētājiem, un bijušais tieslietu ministra pirmais vietnieks Jevhens Korničuks, kuru arestēja 2010. gada 22. decembrī, izvirzot apsūdzības par likumpārkāpumiem saistībā ar juridiskajiem dienestiem paredzētā publiskā iepirkuma procedūrām;

H.  tā kā J. Lučenko lietu tiesā sāka izskatīt 2011. gada 23. maijā, bet no pirmstiesas apcietinājuma viņš netika atbrīvots, neraugoties uz to, ka aizturēšana par iespējamu nesadarbošanos ar lietas izmeklētājiem ir ārkārtīgi nesamērīgs drošības līdzeklis;

I.  tā kā Helsinku Cilvēktiesību komitejas Dānijā sagatavotajā sākotnējā ziņojumā par J. Lučenko un J. Korničuka lietu iztiesāšanu tika minēti būtiski Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumi;

J.  tā kā ir ierosināta krimināllieta pret bijušo ekonomikas ministru Bogdanu Daņiļišinu, kurš ir izbraucis no Ukrainas un kuram ir piešķirts politiskais patvērums Čehijā; tā kā kriminālapsūdzības ir uzrādītas arī bijušajam vides ministram Georgijam Filipčukam un bijušajam aizsardzības ministra pienākumu izpildītājam Valērijam Ivaščenko;

K.  tā kā 2011. gada 24. janvārī tika aizturēts Krimas parlamenta bijušais priekšsēdētājs Anatolijs Gričenko (Reģionu partijas biedrs) un viņu apsūdzēja par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu saistībā ar 4800 hektāru lielas zemes platības nelikumīgu atdošanu; tā kā vēlāk tika ierosināta vēl viena krimināllieta par krāpnieciskiem darījumiem ar zemi Jaltas kūrorta teritorijā;

L.  tā kā Ģenerālprokuratūra ir sākusi arī kriminālizmeklēšanu par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu pret Ukrainas bijušo prezidentu Leonīdu Kučmu;

M.  tā kā Ukrainas Konstitūcijā ir paredzēta kolektīva atbildība par lēmumiem, kurus pieņem Ukrainas valdība;

N.  tā kā ES turpina uzsvērt, ka ir jāievēro tiesiskums, tostarp tiesas procesiem jābūt taisnīgiem, objektīviem un neatkarīgiem, vienlaikus neradot pamatu aizdomām, ka tiesu iestāžu pasākumi tiek piemēroti selektīvi; tā kā ES uzskata, ka šie principi ir ļoti svarīgi valstī, kura vēlas izveidot dziļākas līgumiskās attiecības, kuru pamatā būtu politiska apvienošanās,

1.  uzsver, ka izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un lietu izskatīšanas gaitā ir svarīgi nodrošināt vislielāko pārredzamību, un brīdina neizmantot krimināltiesības kā līdzekli, lai sasniegtu politiskus mērķus;

2.  pauž bažas par to, ka pieaug tādas selektīvas kriminālvajāšanas gadījumu skaits, kas vērsta pret Ukrainas politiskās opozīcijas pārstāvjiem, un par piemēroto drošības līdzekļu nesamērību, jo īpaši J. Timošenko un bijušā iekšlietu ministra J. Lučenko gadījumā, un norāda, ka J. Lučenko atrodas apcietinājumā kopš 2010. gada 26. decembra; pauž atbalstu Ukrainas Cilvēktiesību komisārei Ņinai Karpačovai, kura ir aicinājusi Ukrainas ģenerālprokuroru izskatīt iespēju piemērot preventīvus drošības līdzekļus, nevis apcietinājumu;

3.  atgādina Ukrainas varas iestādēm, ka kolektīvās atbildības princips attiecībā uz valdības pieņemtajiem lēmumiem liedz saukt pie atbildības atsevišķus valdības locekļus par kolektīvi pieņemtiem lēmumiem;

4.  uzsver, ka izmeklēšanu dēļ, kas pašlaik ir ierosinātas pret prominentiem Ukrainas politiskajiem līderiem, nevajadzētu šīm personām liegt aktīvi iesaistīties valsts politiskajā dzīvē, tikties ar vēlētājiem un doties uz starptautiskām sanāksmēm; tādēļ aicina Ukrainas varas iestādes atcelt Jūlijai Timošenko un citiem svarīgiem politiķiem noteikto aizliegumu ceļot valsts teritorijā un ārpus tās;

5.  uzsver, ka tiesiskuma un ticamas cīņas pret korupciju pastiprināšanai ir būtiska nozīme ne vien tādēļ, lai noslēgtu asociācijas nolīgumu un padziļinātu ES un Ukrainas attiecības kopumā, bet arī lai Ukrainā konsolidētu demokrātiju;

6.  aicina Komisiju palīdzēt Ukrainai veikt tiesu reformu, labāk izmantojot ES spēju palielināšanas programmu, un apsvērt jautājumu par tādas augsta līmeņa ES konsultatīvās grupas Ukrainai izveidi, kura atbalstītu šīs valsts centienus nodrošināt atbilstību ES tiesību aktiem, to attiecinot arī uz tiesu varas iestādēm;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstīm, Ukrainas prezidentam, valdībai un parlamentam, kā arī Eiropas Padomes un EDSO parlamentārajām asamblejām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0444.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 9. jūnija deklarācija par korupcijas apkarošanu Eiropas sportā

P7_TA(2011)0273 P7_DCL(2011)0007

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. panta 2. punkta 7. ievilkumu, kas nosaka, ka Savienības rīcības mērķis ir attīstīt Eiropas dimensiju sportā, veicinot taisnīgumu un atklātību sporta sacensībās,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  atzīstot Eiropas sporta ļoti nozīmīgo sociālo un finansiālo ietekmi uz Eiropas Savienības pilsoņiem un uzņēmumiem;

B.  tā kā saskaņā ar Balto grāmatu par sportu (COM(2007)0391) korupcijas problēmas, kurām ir Eiropas dimensija, jārisina Eiropas līmenī, un Komisija turpinās uzraudzīt, kā dalībvalstis sporta nozarei piemēro ES tiesību aktus naudas atmazgāšanas jomā,

1.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm un apspriežoties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām koordinēt vērienīgu pētījumu par korupcijas gadījumiem Eiropas sportā;

2.  aicina Komisiju un dalībvalstis īpaši uzsvērt saistību starp organizēto noziedzību un likumīgām un nelikumīgām derībām, sporta aģentiem, sporta tiesnešiem, sporta klubu oficiālajiem pārstāvjiem, kā arī sportistiem un sportistēm, kuru mērķis ir iepriekš ietekmēt Eiropas sporta sacensību rezultātus;

3.  aicina Komisiju regulēt tiešsaistes derības nolūkā veicināt Eiropas sporta integritāti un ilgtspējīgu attīstību, izmantojot licencētus derību operatorus, veicot konkrētus pasākumus, lai apkarotu sporta spēļu rezultātu pasūtīšanu, un nodrošinot taisnīgu pāreju uz tautas sportu, ko panāks, atzīstot sporta sacensību rīkotāju tiesības rīkot derības;

4.  uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) nosūtīt Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2011. gada 9. jūnija protokola 1. pielikumā (P7_PV(2011)06-09(ANN1)).

Eiropas Parlamenta 2011. gada 9. jūnija deklarācija par Komitejas Kiprā bezvēsts pazudušo personu jautājumos darbu

P7_TA(2011)0274 P7_DCL(2011)0010

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā 1963.–1964. gadā notikušo kopienu savstarpējo cīņu laikā un sakarā ar Turcijas iebrukumu Kiprā 1974. gadā, ir ziņots par aptuveni 2000 bezvēsts pazudušiem cilvēkiem ‐ gan no grieķu, gan Kipras turku kopienām;

B.  tā kā līdz šim laikam nekas nav zināms par to, kur atrodas daudzi no šiem cilvēkiem un kāds ir viņu liktenis;

C.  tā kā Komiteja Kiprā bezvēsts pazudušo personu jautājumos (KPP), kuru finansiāli atbalsta ANO, Eiropas Komisija un citi līdzekļu devēji, strādā, lai noskaidrotu, kas noticis ar pazudušajām personām,

1.  pilnībā atbalsta KPP darbu un atzīst tās nozīmi pēckonflikta situācijā, veicinot Kiprā patiesības noskaidrošanu, bojā gājušo pieminēšanu un samierināšanos;

2.   aicina Eiropas Komisiju turpināt piešķirt līdzekļus KPP pietiekamā apmērā, lai dotu iespēju tai izpildīt svarīgo uzdevumu;

3.   aicina Turcijas un Kipras valdību turpināt atbalstīt KPP darbu, vēl vairāk censties izzināt to cilvēku likteņus, kuri joprojām uzskatīti par bezvēsts pazudušiem un nodrošināt, ka ir brīvi pieejama visa informācija, kas varētu palīdzēt KPP darbā;

4.  uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un Komitejai Kiprā bezvēsts pazudušo personu jautājumos.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2011. gada 9. jūnija protokola 2. pielikumā (P7_PV(2011)06-09(ANN2)).