Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūcija ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un EĀDD par sarunām par Eiropas Savienības un Moldovas asociācijas nolīgumu (2011/2079(INI))

P7_TA(2011)0385 A7-0289/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā notiekošās sarunas starp ES un Moldovu par asociācijas nolīguma noslēgšanu,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 15. jūnija secinājumus par Moldovas Republiku, pieņemot sarunu direktīvas,

–  ņemot vērā sarunu direktīvas par padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas izveidi ar Moldovas Republiku, kuras 2011. gada 20. jūnijā pieņēma Padome,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Moldovas Republikas 1994. gada 28. novembrī parakstīto Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), kas stājās spēkā 1998. gada 1. jūlijā,

–  ņemot vērā Protokolu pie PSN starp ES un Moldovu par Moldovas līdzdalību Kopienas programmās un aģentūrās,

–  ņemot vērā ES un Moldovas Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) kopīgo rīcības plānu, kas nosaka stratēģiskos mērķus, kuru pamatā ir uzticība kopīgām vērtībām un politisko, ekonomisko un institucionālo reformu efektīva īstenošana,

–  ņemot vērā ES un Moldovas 2010. gada 15. jūnijā uzsākto dialogu par vīzu režīmu un Eiropas Komisijas 2010. gada 16. decembra Vīzu režīma liberalizācijas rīcības plānu,

–  ņemot vērā Kopīgo mobilitātes partnerības deklarāciju starp Eiropas Savienību un Moldovas Republiku,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2011. gada 25. maijā pieņemto Progresa ziņojumu par Moldovu,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Kaimiņattiecību politiku, kurus 2011. gada 20. jūnijā pieņēma Ārlietu padome,

–  ņemot vērā 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu “Jauna atbilde uz mainīgo situāciju kaimiņvalstīs”,

–  ņemot vērā Prāgas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmes 2009. gada 7. maija kopīgo deklarāciju,

–  ņemot vērā 2010. gada 25. oktobrī pieņemtos Ārlietu padomes secinājumus par Austrumu partnerību,

–  ņemot vērā ES stratēģiju Donavas reģionam,

–  ņemot vērā pirmo Austrumu partnerības Pilsoniskās savienības foruma koordinācijas komisijas ziņojumu,

–  ņemot vērā Austrumu partnerības Pilsoniskās savienības foruma ieteikumus,

–  ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas par Moldovas Republiku, jo īpaši 2009. gada 7. maija rezolūciju par stāvokli Moldovas Republikā(1) un 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par Moldovas Republikā īstenotajām reformām un jaunākajiem notikumiem(2), kā arī ES un Moldovas Republikas Parlamentārās sadarbības komitejas ieteikumus,

–  ņemot vērā savu 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Melno jūru(3),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 49. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 90. panta 4. punktu un 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A7–0289/2011),

A.  tā kā Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) jaunā filozofija, kuras mērķis saskaņā ar principu “vairāk par vairāk” ir nodrošināt lielākas priekšrocības tām valstīm, kuras visefektīvāk pilda tajā noteiktās prasības, Moldovai paver iespējas kļūt par ES politikas attiecībā uz tās kaimiņvalstīm “veiksmes stāstu”;

B.  tā kā Eiropas Savienība par savas Eiropas kaimiņattiecību politikas galveno aspektu ir noteikusi cilvēktiesības un demokrātiju;

C.  tā kā EKP jomā Austrumu partnerība ir radījusi nozīmīgu politisko ietvaru attiecību stiprināšanai, politiskās asociācijas paātrināšanai un ekonomiskās integrācijas veicināšanai ES un Moldovas starpā, kuras saista spēcīgas ģeogrāfiskās, vēsturiskās un kultūras saites, nodrošinot atbalstu politiskajām un sociālekonomiskajām reformām un sekmējot tuvināšanos ES;

D.  tā kā Austrumu partnerība stiprina daudzpusējās attiecības starp tajā ietvertajām valstīm, veicina informācijas un pieredzes apmaiņu transformācijas, reformu un modernizācijas jautājumos, kā arī sniedz Eiropas Savienībai papildus instrumentus šo procesu atbalstam;

E.  tā kā Austrumu partnerība stiprina divpusējās attiecības ar jaunu asociācijas nolīgumu palīdzību, ņemot vērā partnervalsts īpašo situāciju un mērķus un tās spēju izpildīt nolīgumā paredzētās saistības;

F.  ņemot vērā to, ka cilvēku saskarsme ir pamats tam, lai sasniegtu Austrumu partnerības izvirzītos mērķus, un apzinoties, ka tas nav pilnībā iespējams bez vīzu režīma liberalizācijas;

G.  tā kā Moldovas Republika un citas Austrumu partnerības valstis vēl pirms citām kaimiņos esošām trešām valstīm varēs baudīt priekšrocības, ko sniedz ES piedāvājums attiecībā uz vīzu režīma liberalizāciju, gan laika izteiksmē, gan pēc būtības;

H.  tā kā Moldovas aktīvai līdzdalībai un uzticībai kopīgām vērtībām un principiem, tostarp demokrātijas, tiesiskuma, labas pārvaldības un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošanas principam, ir būtiska nozīme, lai turpinātu procesu un gūtu panākumus sarunās un vēlāk arī asociācijas nolīguma īstenošanā, kas būtu jāpielāgo valsts vajadzībām un iespējām un kas būtiski ietekmēs tās attīstību;

I.  tā kā, stiprinot attiecības ar Moldovu, ES jāveicina stabilitāte un jāveido uzticība, tostarp aktīvi iesaistoties Piedņestras konflikta, kas ir iemesls stabilitātes trūkumam reģionā, savlaicīgā un ilgtspējīgā risināšanā;

J.  tā kā sarunas ar Moldovu par asociācijas nolīgumu un dialogs par vīzu režīmu nepārtraukti turpinās un šajā jomā līdz šim ir panākti labi rezultāti; tomēr tā kā sarunas par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu (DCFTA) vēl nav sāktas,

1.  saistībā ar notiekošajām sarunām par asociācijas nolīgumu sniedz Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) šādus ieteikumus:

2.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem nosūtīt Padomei, EĀDD un Komisijai, un informēšanas nolūkā Moldovas Republikai.

(1) OV C 212 E, 5.8.2010., 54. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0385. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0025.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūcija par stāvokli Lībijā

P7_TA(2011)0386 RC-B7-0513/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 26. februāra Rezolūciju Nr. 1970/2011 un 2011. gada 17. marta Rezolūciju Nr. 1973/2011,

–  ņemot vērā to, ka 2011. gada 22. februārī tika pārtrauktas sarunas par ES un Lībijas pamatnolīgumu,

–  ņemot vērā 2011. gada 18. jūlijā pieņemtos Ārlietu padomes secinājumus par Lībiju,

–  ņemot vērā Starptautiskās kontaktgrupas konferenci, kas notika 2011. gada 1. septembrī Parīzē,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lībiju, jo īpaši 2011. gada 10. marta rezolūciju(1), un 2011. gada 20. janvāra ieteikumu(2),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 13. septembra paziņojumu par Lībiju,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā pēc sešu mēnešu ilgām kaujām, kurās cietuši vairāki tūkstoši personu un kuru dēļ plašumā ir vērsušās humanitārās vajadzības un ciešanas, Kadafi režīms ir beidzis pastāvēt un pagaidu valdība, ko vada Pārejas perioda nacionālā padome (NTC), gatavojas sākt darbu pie jaunas Lībijas veidošanas;

B.  tā kā pēc miermīlīgu demonstrāciju brutālas apspiešanas, tostarp liela mēroga un sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, un pēc Lībijas nespējas uzņemties atbildību saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem tika pieņemta ANO Drošības padomes Rezolūcija Nr. 1970 un Nr. 1973, lai aizsargātu Lībijas iedzīvotājus;

C.  tā kā tika izveidota to valstu koalīcija, kuras vēlējās īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1973; tā kā otrajā posmā šīs pilnvaras pārņēma NATO; tā kā NATO vadītā gaisa spēku operācija 'Odyssey Dawn' turpināsies tik ilgi, cik būs nepieciešams, lai aizsargātu Lībijas civiliedzīvotājus;

D.  tā kā NTC būs vienlaikus gan jāapmierina valsts iedzīvotāju neatliekamās humanitārās vajadzības, jāpārtrauc vardarbība un jānodrošina tiesiskums, gan arī jāveic grūtais valstiskuma atjaunošanas darbs un jāveido funkcionējoša, demokrātiska valsts; tā kā NTC apņēmās ātri panākt demokrātisku leģitimitāti, izstrādājot konstitūciju un nekavējoties rīkojot brīvas un godīgas vēlēšanas;

E.  tā kā Starptautiskā Krimināltiesa 2011. gada 27. jūnijā izdeva Muamara Kadafi, viņa dēla Saifa al Islāma un izlūkošanas dienesta bijušā vadītāja Abdulaha al Sanusi apcietināšanas orderus saistībā ar iespējamiem noziegumiem pret cilvēci, kas izdarīti kopš tautas sacelšanās sākuma;

F.  tā kā saskaņā ar ANO Cilvēktiesību padomes sniegto informāciju kopš apspiešanas sākuma Lībijā aptuveni 1500 Lībijas bēgļu ir miruši, cenšoties šķērsot Vidusjūru, lai nokļūtu Eiropā;

G.  tā kā aptuveni 60 valstis un starptautiskās organizācijas piedalījās “Lībijas draugu” augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 2011. gada 1. septembrī Parīzē, lai koordinētu starptautiskos centienus atbalstīt Lībijas atjaunošanu;

H.  tā kā ES ir sniegusi humāno palīdzību vairāk nekā EUR 152 miljonu apmērā un tā kā Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve 2011. gada 22. maijā atvēra ES biroju Bengāzī ar mērķi izveidot kontaktus ar NTC un palīdzēt Lībijai sagatavoties demokrātiskā pārejas procesa nākamajam posmam; tā kā 2011. gada 31. augustā tika atvērts ES birojs Tripolē;

I.  tā kā ES ir ļoti ieinteresēta, lai Ziemeļāfrikā valdītu demokrātija, stabilitāte, pārticība un miers,

1.  vēlas sagaidīt Lībijā sešus mēnešus ilgušā konflikta beigas un atzinīgi vērtē to, ka ir sabrucis 42 gadus ilgais autokrātiskais režīms, kuru īstenoja Muamars Kadafi, kas bija atbildīgs par ilgstošajām un ārkārtīgajām Lībijas tautas ciešanām; uzteic Lībijas tautas drosmi un apņēmību un uzsver, ka pārejas procesa dzinējspēkam ir jābūt Lībijas tautas brīvības un suverenitātes centieniem, jo šā procesa veiksmīgu iznākumu var panākt tikai ar spēcīgu vietējo līdzdalību;

2.   aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi izstrādāt patiesu, efektīvu un ticamu kopēju stratēģiju Lībijai un aicina ES dalībvalstis to īstenot, atturoties no vienpusējas rīcības vai iniciatīvām, kas varētu vājināt šo stratēģiju; aicina ES un dalībvalstis sniegt nedalītu atbalstu pārejas procesā, kam tagad jānotiek, lai saskaņoti veidotu brīvu, demokrātisku un pārtikušu Lībiju, nepieļaujot dublēšanos un cenšoties īstenot daudzpusēju pieeju;

3.  pilnībā atbalsta NTC tās grūtajā darbā, veidojot jaunu valsti, kura pārstāvētu visus Lībijas iedzīvotājus; atzinīgi vērtē to, ka vairākas valstis nesen ir atzinušas NTC, un aicina visas ES dalībvalstis un starptautisko sabiedrību sekot šim piemēram; atzinīgi vērtē to, ka visi ANO Drošības padomes pastāvīgie locekļi, tostarp pavisam nesen pievienojusies Ķīna, ir atzinuši NTC par Lībijas likumīgo varas institūciju; mudina visas Āfrikas Savienības valstis atzīt NTC; aicina NTC pilnībā uzņemties atbildību par Lībijas iedzīvotāju drošību un labklājību, rīkoties pārredzami un pilnībā ievērot demokrātijas principus un starptautiskās humanitārās tiesības; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi, Padomi un Komisiju turpmāk stiprināt attiecības ar NTC un palīdzēt jaunajām Lībijas iestādēm izveidot vienotu, demokrātisku un plurālistisku Lībiju, kurā cilvēktiesības, pamatbrīvības un taisnīgums tiktu garantēts visiem šīs valsts pilsoņiem, kā arī viesstrādniekiem un bēgļiem;

4.  uzsver, ka noziegumi pret cilvēci nedrīkst palikt nesodīti un ka Muamars Kadafi un viņa režīma līdzgaitnieki ir jāsauc pie atbildības un jātiesā par viņu izdarītajiem noziegumiem, ievērojot tiesiskas valsts principus; mudina NTC kaujiniekus atturēties no atriebības īstenošanas un nāves sodu izpildes bez tiesas; sagaida, ka Lībija tiesas procesu laikā nodrošinās taisnīgas tiesas starptautisko standartu pilnīgu ievērošanu, tostarp starptautiskajai novērošanai nepieciešamo pārredzamību un nāvessoda nepiemērošanu gadījumā, ja Lībijā attiecīgās personas tiks sauktas pie atbildības ne tikai par tiem noziegumiem, par kuriem šīs personas apsūdz Starptautiskā Krimināltiesa, bet gan par visiem diktatūras laikā izdarītajiem noziegumiem;

5.  mudina visas valstis, jo īpaši Lībijas kaimiņvalstis, sadarboties ar Lībijas jaunajām iestādēm un starptautiskajām tiesu varas iestādēm, proti, Starptautisko Krimināltiesu, lai nodrošinātu, ka Muamaru Kadafi un viņa tuvākos sabiedrotos sauc pie atbildības; atgādina, ka, piemēram, Nigēra un Burkinafaso ir Starptautiskās Krimināltiesas dalībnieces un tādēļ tām ir pienākums sadarboties ar tiesu un izdot tai Muamaru Kadafi un viņa radiniekus, kuriem izvirzītas apsūdzības, ja viņi ierodas šo valstu teritorijā; pauž nožēlu par to, ka Gvineja-Bisava ir piedāvājusi Muamaram Kadafi patvērumu, atļaujot tur uzturēties un dzīvot, un brīdina, ka šāda rīcība neatbilst Gvinejas-Bisavas saistībām saskaņā ar Kotonū nolīgumu;

6.  atzinīgi vērtē apņemšanos, ko pauda tās valstis un starptautiskās organizācijas, kuras piedalījās “Lībijas draugu” augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 2011. gada 1. septembrī Parīzē, proti, nekavējoties darīt pieejamus USD 15 miljardus no iesaldētajiem Lībijas līdzekļiem; atzinīgi vērtē arī ES lēmumu atcelt 28 Lībijas vienībām, tostarp ostām, naftas uzņēmumiem un bankām, noteiktās sankcijas; aicina ES dalībvalstis censties panākt ANO Drošības padomes atļauju un atbrīvot vēl aizvien iesaldētos Lībijas līdzekļus, lai palīdzētu NTC nodrošināt pārvaldību, kas vajadzīga šajā pārejas periodā, un jo īpaši aicina dalībvalstis ievērot solījumus, kas tika izteikti Parīzes konferences laikā; prasa sākt starptautisku izmeklēšanu par to, kur varētu atrasties nozagtie līdzekļi un M. Kadafi ģimenes nauda, lai šos līdzekļus nogādātu atpakaļ Lībijā;

7.  atzinīgi vērtē to, ka ES nekavējoties ieradās Tripolē tūlīt pēc pilsētas atbrīvošanas un ka šajā galvaspilsētā ir atvērts ES birojs; sagaida, ka pēc iespējas drīz tiks nokomplektēts šā biroja personāls, lai būtu iespējams turpināt svarīgo darbu, ko sācis ES birojs Bengāzī, veicināt ciešākas attiecības ar NTC un palīdzēt jaunajām Lībijas iestādēm risināt vissteidzamākās Lībijas iedzīvotāju vajadzības;

8.  ierosina nekavējoties nosūtīt uz Lībiju Eiropas Parlamenta delegāciju, lai novērtētu stāvokli, paustu atbalstu un solidaritāti un sāktu dialogu ar NTC, pilsonisko sabiedrību un citiem nozīmīgākajiem procesu dalībniekiem uz vietas;

9.  uzsver, ka NTC pagaidu valdības uzticamība būs atkarīga no tās spējas risināt visaktuālākos jautājumus, vienlaikus radot apstākļus demokrātisku institūciju izveidei; aicina NTC sākt pēc iespējas pārredzamu un iekļaujošu procesu, iesaistot visas nozīmīgākās ieinteresētās personas no visiem Lībijas reģioniem, lai veidotu likumību un nacionālo vienprātību un tādējādi novērstu reģionālās, etniskās vai cilts piederības radītu šķelšanos, kas varētu izraisīt vardarbības turpināšanos; aicina NTC nodrošināt visu Lībijas sabiedrības pārstāvju līdzdalību un pārejas perioda laikā, kas vērsts uz demokratizāciju, palielināt sieviešu un mazākumtautību nozīmi, proti, veicinot viņu līdzdalību pilsoniskajā sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļu, politisko partiju un visdažādāko tādu iestāžu darbībā, kuras pieņem lēmumus politikas un ekonomikas jomās;

10.  norāda uz neseno organizācijas “Amnesty International” ziņojumu un aicina NTC kontrolēt un atbruņot bruņotās grupas, pārtraukt cilvēktiesību pārkāpumus un izmeklēt zināmos kara noziegumus, lai nepieļautu pārkāpumu un pretdarbības apburto loku; aicina jaunās iestādes nekavējoties nodot Tieslietu un cilvēktiesību ministrijas kontrolē visas apcietinājuma vietas un nodrošināt, lai apcietināšanu veiktu tikai oficiālas iestādes un lai visas apsūdzības beigtos ar taisnīgiem tiesas procesiem, kuros ir ievēroti starptautiskie standarti;

11.  ņem vērā Tripolē teikto NTC priekšsēdētāja Mustafa Abdula Džalila uzrunu, kurā viņš paziņoja, ka Lībija būs moderna musulmaņu valsts un ka tas tiks ierakstīts konstitūcijā, kā arī viņš atzinīgi vērtēs sieviešu iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē; pauž cerību, ka NTC pildīs pienākumus un ievēros dotos solījumus veidot tolerantu, vienotu un demokrātisku Lībijas valsti, aizsargājot visu Lībijas iedzīvotāju, kā arī viesstrādnieku un ārvalstnieku vispārējās cilvēktiesības; aicina NTC aktīvi sekmēt sieviešu un jauniešu iesaistīšanu politiskajos procesos, kuru mērķis ir politisko partiju un demokrātisku iestāžu izveide;

12.  prasa NTC nekavējoties iedibināt taisnīgumu un sākt nacionālās samierināšanas procesu; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi nosūtīt speciālistus un instruktorus starpniecības un dialoga jomā, lai viņi Lībijā palīdzētu NTC un citiem dalībniekiem;

13.  uzsver, ka ir būtiski izmeklēt visus cilvēktiesību pārkāpumus neatkarīgi no tā, kas tos izdarījis; uzskata, ka šim pasākumam jābūt svarīgai samierināšanās procesa sastāvdaļai valstī, ko pārvalda paši Lībijas pilsoņi;

14.  aicina NTC spēkus attieksmē pret karagūstekņiem, proti, atlikušajiem M. Kadafi spēkiem un algotņiem, ievērot starptautiskās humanitārās tiesības; mudina NTC nekavējoties atbrīvot viesstrādniekus no citām Āfrikas valstīm un melnādainos Lībijas iedzīvotājus, kuri tika patvaļīgi aizturēti, jo tikai uzskatīti par M. Kadafi algotņiem, un uzsākt neatkarīgu tiesas procesu pret tiem, kuri izdarījuši noziegumus;

15.  aicina NTC aizsargāt mazākumtautību un mazāk aizsargātu sabiedrības grupu tiesības, tostarp vairāku tūkstošu Subsahāras Āfrikas migrantu tiesības, kuri saskaras ar diskrimināciju ādas krāsas dēļ, un nodrošināt to migrantu aizsardzību un pārvietošanu, kuri joprojām atrodas Starptautiskās Migrācijas organizācijas centros vai citās izveidotās nometnēs; šajā sakarībā aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi nodrošināt NTC ar Eiropas atbalstu starpniecības jomā, lai reaģētu uz šo ārkārtas situāciju, ievērojot cilvēktiesības un humanitāros standartus; aicina ES dalībvalstis un Komisiju palīdzēt pārvietot bēgļus, kuri, bēgot no konflikta, joprojām atrodas nometnēs pie Tunisijas un citām robežām un kuru atgriešanās Lībijā apdraudētu viņu dzīvību;

16.  uzsver, ka Lībijas iedzīvotāji sāka revolūciju un turpināja iesākto ceļu; uzskata, ka Lībijas tautai ir jālemj par Lībijas nākotni, panākot pilnīgu Lībijas suverenitāti;

17.   uzsver, ka Apvienoto Nāciju Organizācijai būs nozīmīga koordinatores loma starptautiska atbalsta nodrošināšanā politisko pārmaiņu īstenošanai Lībijā un valsts atjaunošanai, kas ir saskaņā ar Parīzes konferencē paustajām Lībijas vēlmēm;

18.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi, Komisiju un ES dalībvalstis sniegt palīdzību, lai veiktu reformu Lībijas drošības jomā, tostarp policijā un bruņotajos spēkos, un atbruņotu, demobilizētu un reintegrētu bijušos kaujiniekus, kā arī sadarbībā ar kaimiņvalstīm stiprinātu robežkontroli un ieroču kontrabandas kontroli; īpaši pauž bažas par lielo ieroču apjomu, kas ir kaujinieku un civiliedzīvotāju rīcībā un apdraud iedzīvotāju dzīvību, jo īpaši tādas neaizsargātas grupas kā sievietes un bērni;

19.  uzsver Lībijas konflikta veiksmīga atrisinājuma nozīmību visa reģiona un t. s. arābu pavasara kontekstā; mudina citus šā reģiona līderus mācīties no Lībijas pieredzes un rēķināties ar aizvien plašākajām sabiedriskajām kustībām, kas prasa tiesību un brīvību ievērošanu;

20.  aicina NTC apņemties ievērot augstus pārredzamības standartus vietējās, stratēģiski svarīgās tautsaimniecības nozarēs, lai Lībijas dabas resursi sniegtu labumu visiem iedzīvotājiem;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, augstajai pārstāvei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārajai asamblejai, Āfrikas Savienībai, Arābu valstu līgai un Lībijas Pārejas perioda nacionālajai padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0095. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0020.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūcija par situāciju Sīrijā

P7_TA(2011)0387 RC-B7-0482/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju, jo īpaši 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par stāvokli Sīrijā, Jemenā un Bahreinā saistībā ar situāciju, kas izveidojusies arābu valstīs un Ziemeļāfrikā(1),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2011. gada 19. augusta paziņojumu par situāciju Sīrijā un starptautiskās sabiedrības reakciju,

–   ņemot vērā Padomes Lēmumu 2011/522/KĀDP, ar ko groza Padomes Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju, Padomes Lēmumu 2011/523/ES, ar ko daļēji aptur starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Sīrijas Arābu Republiku noslēgtā sadarbības nolīguma piemērošanu un Padomes 2011. gada 2. septembra Regulu (ES) Nr. 878/2011, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā,

–   ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 8. un 31. jūlija, 1., 4., 18., 19., 23. un 30. augusta, kā arī 2. septembra paziņojumus par Sīriju,

–   ņemot vērā Padomes 2011. gada 18. jūlija secinājumus par Sīriju,

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības augstās pārstāves 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs”,

–   ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2011. gada 3. augusta paziņojumu,

–   ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 23. augusta rezolūciju par Sīrijas Arābu Republiku,

–   ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā 1966. gadā pieņemto Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kam ir pievienojusies arī Sīrija,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā kopš 2011. gada marta, kad Sīrijā sākās miermīlīgo protestu apspiešana, un neraugoties uz to, ka 2011. gada 21. aprīlī valdība paziņoja par ārkārtas stāvokļa atcelšanu, šajā valstī dramatiski pieaug sistemātisku slepkavību skaits, notiek vardarbības un spīdzināšanas eskalācija, kā arī Sīrijas armija un drošības spēki turpina mērķtiecīgi slepkavot, spīdzināt un masveidā apcietināt cilvēkus; tā kā saskaņā ar ANO aplēsēm vairāk nekā 2600 cilvēku ir zaudējuši dzīvību, vēl lielāks ir ievainoto skaits un tūkstošiem cilvēku atrodas apcietinājumā;

B.  tā kā ANO augsta pārstāvja faktu vākšanas misija 2011. gada 19. augustā atklāja pierādījumus par simtiem soda izpildes gadījumiem, uguns atklāšanu uz demonstrētājiem, snaiperu plaši izplatītu nolīgšanu, vēršoties pret protestētājiem, dažāda vecuma cilvēku aizturēšanu un spīdzināšanu, par to, ka mazpilsētas un pilsētas bloķēja drošības spēki un tika izpostītas ūdens apgādes sistēmas;

C.  tā kā Sīrijas Arābu Republikas valdība ir apņēmusies īstenot demokrātiskās un sociālās reformas, taču nav veikusi to ieviešanai vajadzīgos pasākumus;

D.  tā kā vardarbības un pārvietošanas rezultātā aizvien vairāk pasliktinās daudzu Sīrijas iedzīvotāju humanitārais stāvoklis; tā kā Sīrijas kaimiņvalstis un starptautiskā sabiedrība pieliek ievērojamas pūles, cenšoties nepieļaut šīs humanitārās krīzes turpmāku padziļināšanos un eskalāciju;

E.  tā kā krīze Sīrijā apdraud stabilitāti un drošību visā Tuvo Austrumu reģionā;

F.  tā kā ES ir pieņēmusi jaunus ierobežojošus pasākumus pret Sīrijas režīmu, jo intensificējās brutālā kampaņa, kuru režīms vērš pret Sīrijas iedzīvotājiem, un tā kā ES apsver vēl vairāk paplašināt šo sankciju darbības jomu;

G.  tā kā nav parakstīts asociācijas nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Sīrijas Arābu Republiku, no otras puses; tā kā šī nolīguma parakstīšana pēc Sīrijas lūguma tiek atlikta jau kopš 2009. gada oktobra; tā kā Padome nolēma neveikt turpmākus pasākumus šajā jomā, kā arī daļēji apturēt spēkā esošā sadarbības nolīguma piemērošanu;

H.  tā kā jaunās pieejas pamatā, kuru kā jaunu reakciju uz pārmaiņām kaimiņvalstīs ierosinājusi Eiropas Komisija un Savienības augstā pārstāve, ir abpusēja atbildība un kopīga apņemšanās ievērot universālās cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma vērtības,

I.  tā kā ANO Cilvēktiesību padome 2011. gada 23. augustā pieņēma rezolūciju, kurā prasa nosūtīt uz Sīriju starptautisku neatkarīgu izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus valstī, kurus iespējams varētu klasificēt kā noziegumus pret cilvēci;

1.  asi nosoda spēka izmantošanas eskalāciju pret miermīlīgajiem protestētājiem un demokrātijas aktīvistu, cilvēktiesību aizstāvju un žurnālistu brutālo un sistemātisko vajāšanu; pauž visdziļākās bažas par Sīrijas iestāžu īstenotiem smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp masu arestiem, nogalināšanu bez tiesas sprieduma, patvaļīgu aizturēšanu, pazušanas gadījumiem un spīdzināšanu;

2.  izsaka visdziļāko līdzjūtību upuru ģimenēm un apliecina solidaritāti ar Sīrijas iedzīvotājiem viņu cīņā par savām tiesībām, apbrīno viņu drosmi un apņēmību un visnotaļ atbalsta centienus panākt pilnīgu tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un nodrošināt labākus ekonomiskos un sociālos apstākļus;

3.  pauž savu atbalstu Padomes 2011. gada 18. jūlija secinājumiem, kuros teikts, ka, izvēloties represiju ceļu tā vietā, lai īstenotu paša solītās visaptverošās reformas, Sīrijas režīms liek apšaubīt savu leģitimitāti, aicina prezidentu Bashar al Assad un viņa režīmu nekavējoties atkāpties no varas un iestājas pret nesodāmību;

4.  atkārtoti prasa izbeigt miermīlīgu demonstrantu vardarbīgu apspiešanu un viņu ģimenes locekļu vajāšanu, atbrīvot apcietinātos protestu dalībniekus, politieslodzītos, cilvēktiesību aizstāvjus un žurnālistus, un nodrošināt iespēju brīvi iekļūt valstī starptautiskajām humānās palīdzības un cilvēktiesību organizācijām, kā arī starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļiem; aicina Sīrijas varas iestādes pārtraukt vietējo un ārvalstu publikāciju cenzēšanu un izbeigt represīvo valdības kontroli pār laikrakstiem un citām publikācijām, kā arī atcelt ierobežojumus internetam un mobilo sakaru tīkliem;

5.  atkārto savu prasību pēc neatkarīgas, pārredzamas un efektīvas izmeklēšanas attiecībā uz Sīrijas drošības spēku veiktajām slepkavībām, apcietināšanu, patvaļīgu aizturēšanu, un iespējamiem piespiedu pazušanas, kā arī spīdzināšanas gadījumiem, lai nodrošinātu, ka šajos noziegumos vainīgie tiek saukti pie atbildības; šajā sakarā atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes nesen pieņemto rezolūciju, kurā prasīts nosūtīt uz Sīriju neatkarīgu starptautisku izmeklēšanas komisiju, lai tā izmeklētu visus pieņēmumus par starptautisko cilvēktiesību likumu pārkāpumiem no Sīrijas režīma puses kopš 2011. gada marta, lai noskaidrotu faktus par šiem noziegumiem un pārkāpumiem un noskaidrotu to apstākļus, noteiktu, kas ir par tiem atbildīgi un nodrošinātu, ka vainīgie tiek saukti pie atbildības;

6.  vienlaikus aicina nekavējoties sākt patiesu, iekļaujošu politisko procesu, kurā būtu iesaistīti visi demokrātiskie politiskie dalībnieki un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un kurš varētu kļūt par pamatu miermīlīgai un neatgriezeniskai Sīrijas pārejai uz demokrātiju; šajā sakarā atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2011. gada 3. augusta paziņojumu, kurā uzsvērts, ka vienīgais šīs Sīrijas krīzes risinājums ir iekļaujošs un pašu sīriešu vadīts politiskais process; aicina ANO Drošības padomes valstis, jo īpaši Krieviju un Ķīnu, rīkoties, lai pieņemtu rezolūciju, kurā tiktu nosodīts tas, ka Sīrijas režīms piemēro nāvējošu spēku un aicināts izbeigt tā piemērošanu, kā arī noteiktas sankcijas, ja šīs prasības netiek pildītas; atzīmē Arābu valstu līgas ģenerālsekretāra tikšanos ar Sīrijas varas iestādēm un cer, ka tai sekos konkrēti rezultāti;

7.  atzinīgi vērtē to, ka Padome 2011. gada 2. septembrī pieņēma jaunus ierobežojošus pasākumus pret Sīrijas režīmu, tostarp aizliedzot Sīrijas jēlnaftas importu uz ES, un piemērojot ceļošanas aizliegumu un līdzekļu iesaldēšanu vēl četrām personām no Sīrijas un trim struktūrām; tomēr aicina noteikt vēl arī citas sankcijas, kas vērstas pret režīmu, bet samazināt negatīvo ietekmi uz iedzīvotāju dzīves apstākļiem; aicina ES paust vienotu nostāju kontaktos ar Sīrijas varas iestādēm;

8.  atzinīgi vērtē humāno palīdzību, ko bēgļiem sniegušas Sīrijas kaimiņvalstis, jo īpaši Turcija; mudina ES un tās dalībvalstis arī turpmāk sadarboties ar ANO Drošības padomes valstīm, Sīrijas kaimiņvalstīm, Arābu valstu līgu, citiem starptautiskiem dalībniekiem un NVO, tā cenšoties nepieļaut iespēju, ka Sīrijā pašlaik esošā krīze, tostarp humanitārā krīze, pārņem arī citas šī reģiona daļas, kā arī nepieļaut humanitārās krīzes turpmāku padziļināšanos valstī;

9.  atzinīgi vērtē Turcijas un Saūda Arābijas rīcību, nosodot Sīrijas režīmu; pauž nožēlu par to, ka Irāna joprojām atbalsta prezidenta Al Assad režīmu;

10.  aicina augsto pārstāvi / priekšsēdētāja vietnieci, Padomi un Komisiju vēl vairāk veicināt un atbalstīt organizētu demokrātisku opozīcijas spēku attīstīšanos gan Sīrijā, gan ārpus tās;

11.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam, ASV administrācijai un ASV Kongresam, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram un Sīrijas Arābu Republikas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0333.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūcija par ES centieniem korupcijas apkarošanā

P7_TA(2011)0388 B7-0481/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. jūnija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Korupcijas apkarošana Eiropas Savienībā” (COM(2011)0308) un Komisijas Lēmumu (C(2011)3673), ar kuru izveido ES ziņošanas par korupciju mehānismu periodiska novērtējuma veikšanai (“Ziņojums par korupcijas novēršanu ES”),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 3. punktu un 83. panta 1. punktu un Stokholmas programmu ‐ atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā,

–  ņemot vērā tā 2010. gada 18. maija deklarāciju par Savienības centieniem korupcijas apkarošanā(1),

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. jūlija Pamatlēmumu 2003/568/TI par korupcijas apkarošanu privātajā sektorā(2),

–  ņemot vērā ES Konvenciju, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. pantu, par Eiropas Kopienas finansiālo interešu aizsardzību(3) un Protokolu, kas izstrādāts, pamatojoties uz K3. pantu Līgumā par Eiropas Savienību, un pievienots Konvencijai par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību(4), kuros krāpšana un korupcija atzīta par kriminālnoziegumu, kas ietekmē ES finansiālās intereses,

–  ņemot vērā ES Konvenciju, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. panta 2. punkta c) apakšpunktu par cīņu pret korupciju, kurā iejauktas Eiropas Kopienu amatpersonas vai Eiropas Savienības dalībvalstu amatpersonas(5), un to, ka šajā konvencijā par kriminālnoziegumu atzīta tāda krāpšana un korupcija, kas nav saistīta ar ES finansiālajām interesēm,

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā korupcija ir īpaši smagu pārrobežu noziegumu joma un tai bieži ir ietekme gan visā ES, gan ārpus tās robežām, un tā kā Eiropas Savienībai ir vispārējas tiesības rīkoties korupcijas apkarošanas politikas jomā;

B.  tā kā LESD 67. pantā ir paredzēts, ka ES ir pienākums nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību, tostarp īstenojot noziedzības novēršanu un apkarošanu un krimināltiesību normu tuvināšanu, un tā kā LESD 83. pantā korupcija minēta kā viena no īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu ietekmi;

C.  tā kā Stokholmas programmā (4.1. punktā) korupcija minēta kā viena no starptautiskiem apdraudējumiem, kas turpina apdraudēt ES iekšējo drošību un tādēļ ir jāparedz skaidri un visaptveroši atbildes pasākumi;

D.  tā kā no katriem pieciem ES iedzīvotājiem četri uzskata korupciju par nopietnu problēmu savā dalībvalstī (2009. gada Eirobarometra dati par eiropiešu attieksmi pret korupciju) un 88 % no atbildētājiem 2008. gada sabiedriskajā apspriešanā par Stokholmas programmu uzskatīja, ka ES ir jādara vairāk korupcijas apkarošanas jomā;

E.  tā kā tiek lēsts, ka korupcijas dēļ katru gadu tiek zaudēti EUR 120 miljoni gadā, kas veido vienu procentu no ES kopējā IKP (COM(2011)0308);

F.  tā kā korupcija ierobežo tiesiskumu, sekmē publisko līdzekļu kopumā un nodokļu maksātāju nodrošināto ES līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu, kropļo tirgu un ir veicinājusi pašreizējo ekonomikas krīzi;

G.  tā kā korupcija, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, krāpšana nodokļu jomā un citi ekonomiskie noziegumi traucē dalībvalstu ekonomikas atveseļošanos pēc ekonomikas un finanšu krīzes; tā kā koruptīvas prakses risks attiecībā uz plaša apmēra ierobežojumu atcelšanu un privatizāciju ir īpaši augsts un ir jānovērš visiem iespējamiem līdzekļiem;

H.  tā ka korupcija rada kaitējumu sociālajā jomā, jo organizētās noziedzības grupas to izmanto citu smagu noziegumu, piemēram, narkotiku un cilvēku tirdzniecības, pastrādāšanai (COM(2011)0308);

I.  tā kā ir vērojams vadītāju un lēmumu pieņēmēju politiskās gribas trūkums visu veidu korupcijas apkarošanai un tā kā tiesību aktus korupcijas apkarošanas jomā dažādās dalībvalstīs īsteno atšķirīgi un šī īstenošana kopumā nav pietiekama (COM(2011)0308);

J.  tā kā trīs ES dalībvalstis nav ratificējušas Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju, divpadsmit dalībvalstis nav ratificējušas tās papildu protokolu un septiņas nav ratificējušas Civiltiesību pretkorupcijas konvenciju; tā kā trīs ES dalībvalstis vēl nav ratificējušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju un piecas dalībvalstis nav ratificējušas ESAO Konvenciju par kukuļdošanas novēršanu;

K.  tā kā korupcijas uztvere būtiski ierobežo dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, tādējādi ietekmējot sadarbību tieslietās un iekšlietās;

L.  tā kā tiesu iestāžu sadarbība pārrobežu korupcijas lietās joprojām ir sarežģīta un gausa;

M.  tā kā, ja netiks īstenoti steidzami un pienācīgi korupcijas apkarošanas pasākumi, tā var apdraudēt uzticību demokrātiskām institūcijām un vājināt politiskās vadības pārskatatbildību (COM(2011)0308);

N.  tā kā korupcija ir palīdzējusi noturēties pie varas daudziem diktatoriskiem režīmiem un ļāvusi tiem nopludināt ievērojamus naudas līdzekļus uz ārvalstu banku kontiem, tostarp uz Eiropas bankām; tā kā dalībvalstīm ir jāpastiprina centieni izsekot un iesaldēt zagtus ārvalstu aktīvus, lai tos varētu atdot likumīgajiem īpašniekiem,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas 2011. gada 6. jūnijā pieņemto korupcijas apkarošanas pasākumu kopumu(6), kas ietver paziņojumu par korupcijas apkarošanu ES un lēmumu attiecībā uz ziņojumu par korupcijas novēršanu ES;

2.  aicina Komisiju tās drošības pasākumu darba kārtībā turpmākajiem gadiem korupcijas apkarošanu noteikt par prioritāti, tostarp attiecībā uz šai jomai paredzētajiem cilvēkresursiem;

3.  aicina Komisiju, izmantojot tās ziņošanas mehānismu, risināt svarīgo jautājumu par tiesību aktu korupcijas apkarošanas jomā efektīvu īstenošanu, kā arī preventīvām sankcijām, tostarp tām, ko paredz tiesībaizsardzības un tiesu iestādes;

4.  aicina Komisiju sekmēt ES tiesību aktu korupcijas apkarošanas jomā transponēšanu un īstenošanu, ieskaitot arī preventīvas sankcijas, un veikt pasākumus, lai veicinātu attiecīgo starptautisko un reģionālo korupcijas apkarošanas instrumentu transponēšanu un īstenošanu dalībvalstīs;

5.  aicina Komisiju, īstenojot ES ziņošanas par korupciju mehānismu, nodrošināt to, ka ekspertu grupā un izpētes korespondentu tīklā darbojas arī neatkarīgi eksperti, ka visiem ekspertiem ir pierādīta augsta līmeņa reputācija un specializētās zināšanas un ka ir pārstāvētas dažādas pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

6.  aicina Komisiju apsvērt iespēju līdz 2013. gadam sagatavot korupcijas apkarošanas starpposma ziņojumus, ņemot vērā to, ka šis jautājums ir steidzami jārisina, jo daudzās dalībvalstīs patlaban ir vērojama ekonomikas krīze;

7.  aicina Komisiju rīkoties saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu, lai pieņemtu obligātos noteikumus par korupcijas definīciju un sankciju noteikšanu par to, ņemot vērā korupcijas pārrobežu ietekmi un izraisītās sekas iekšējā tirgū;

8.  ar bažām norāda, ka dalībvalstis neīsteno Padomes Pamatlēmumu 2003/568/TI par korupcijas apkarošanu privātajā sektorā; prasa, lai dalībvalstis transponētu un īstenotu šā pamatlēmuma noteikumus;

9.  aicina Padomi un dalībvalstis pilnībā īstenot ES 1995. un 1997. gada konvencijas, kurās krāpšana un korupcija atzītas par kriminālpārkāpumiem;

10.  ierosina Komisijai veikt turpmākus pasākumus ES mērogā, lai saskaņotu tiesību aktus par ziņotāju aizsardzību (tostarp aizsardzību no tiesas prāvām un kriminālapsūdzībām saistībā ar apmelošanu un neslavas celšanu) un materiālā stāvokļa nelikumīgas uzlabošanās atzīšanu par kriminālpārkāpumu;

11.  aicina visas ES iestādes, kā arī ES aģentūras un dalībvalstis nodrošināt lielāku pārredzamību, izstrādājot rīcības kodeksus vai pilnveidojot spēkā esošos rīcības kodeksus un iestrādājot tajos vismaz skaidrus noteikumus par interešu konfliktu, kā arī veikt pasākumus, lai novērstu un apkarotu korupcijas izplatīšanos politikā un plašsaziņas līdzekļos, tostarp sekmējot finansēšanas un ieguldījumu veikšanas pārredzamību un uzraudzību;

12.  aicina dalībvalstis paredzēt finanšu resursus un cilvēkresursus korupcijas apkarošanai; uzsver, ka dalībvalstīm, veicot ar korupciju saistītu noziegumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, ir jāsadarbojas ar Eiropolu, Eurojust un OLAF;

13.  aicina Komisiju un Eurojust nodrošināt efektīvāku un ātrāku dokumentu un informācijas apmaiņu starp dalībvalstu tiesām pārrobežu korupcijas lietās;

14.  aicina Padomi nodrošināt nepieciešamo politisko apņēmību, kas patlaban trūkst dažās dalībvalstīs, lai apkarotu korupciju un īstenotu Komisijas pieņemtos pasākumus, kuri ietverti korupcijas apkarošanas pasākumu kopumā un plašākā tiesību aktu kopumā attiecībā uz likumīgo ekonomiku;

15.  aicina Padomi un Komisiju padarīt efektīvāku dalībvalstu korupcijas apkarošanas kontaktpunktu pašreizējo tīklu un aicina Komisiju informēt Eiropas Parlamentu par minētā tīkla darbībām;

16.  aicina Padomi un dalībvalstis ratificēt un pilnībā īstenot ESAO Konvenciju par ārvalstu valsts amatpersonu uzpirkšanas apkarošanu starptautiskās uzņēmējdarbības darījumos; uzsver, ka ārvalstu ierēdņu uzpirkšana negatīvi ietekmē ES politiku pamattiesību, vides un attīstības jomā;

17.  mudina Komisiju paātrināt tās darbu, lai spētu izpildīt ziņošanas pienākumus saskaņā ar ANO Konvenciju par cīņu pret korupciju;

18.  uzskata, ka korupcijas apkarošanai vajadzīga lielāka finanšu darījumu pārredzamība, jo īpaši attiecībā uz darījumiem, kuri saistīti ar tā saucamajām ārzonām ES un citur pasaulē;

19.  aicina Padomi kopīgi ar Komisiju izstrādāt nolīgumus ar trešām valstīm (jo īpaši tā saucamajām ārzonām), lai paredzētu informācijas apmaiņu ar šīm valstīm par banku kontiem un finanšu darījumiem, kuri saistīti ar ES iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

20.  aicina Komisiju, īstenojot plānoto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīvas reformu, par svarīgāko jautājumu izvirzīt cīņu ar anonīmiem pastkastes uzņēmumiem jurisdikcijās, kas praktizē informācijas neizpaušanu, tādējādi sekmējot kriminālas izcelsmes finanšu plūsmas;

21.  mudina Komisiju nodrošināt ziņošanas par korupciju mehānisma stingru politisku koordināciju saskaņā ar jauno krāpšanas apkarošanas stratēģiju un likumdošanas iniciatīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu atgūšanu, kas veido plašāku pasākumu kopumu likumīgas ekonomikas aizsardzībai;

22.  aicina Komisiju ik gadu ziņot Eiropas Parlamentam par ES korupcijas apkarošanas politikas īstenošanu un iesniegt, kad vien tas ir lietderīgi, starpposma ziņojumus par konkrētām problēmām attiecībā uz cīņu ar korupciju ES;

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 161 E, 31.5.2011., 62. lpp. (2) OV L 192, 31.7.2003., 54. lpp. (3) OV C 316, 27.11.1995., 49. lpp. (4) OV C 313, 23.10.1996., 2. lpp. (5) OV C 195, 25.06.1997., 2. lpp. (6) Korupcijas apkarošanas tiesību aktu kopumā ir iekļauts paziņojums par korupcijas apkarošanu ES, lēmums, ar kuru izveido ES ziņošanas par korupciju mehānismu, ziņojums par Padomes Pamatlēmuma 2003/568/TI par korupcijas apkarošanu privātajā sektorā īstenošanu un ziņojums par ES dalības nosacījumiem Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupā (GRECO).

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūcija par badu Austrumāfrikā

P7_TA(2011)0389 RC-B7-0490/2011

Eiropas Parlaments

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Āfrikas raga valstīm,

–  ņemot vērā augstās pārstāves Catherine Ashton 2011. gada 24. augusta paziņojumu par ES reakciju uz badu Āfrikas raga valstīs,

–  ņemot vērā 2011. gada 25. augusta Adisabebas apņemšanās konferences rezultātus,

–  ņemot vērā ANO Tūkstošgades attīstības mērķus,

–  ņemot vērā ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. februāra rezolūciju par pārtikas cenu pieaugumu(1),

–  ANO ģenerālsekretāra īpašā juridisko lietu padomnieka Jack Lang ziņojumu par pirātismu Somālijas piekrastē,

–  ņemot vērā Vadlīnijas pārejas perioda noslēgšanai Somālijā, kuras 2011. gada 6. septembrī pieņēma Somālijas pārejas perioda federālā valdība, Puntlandes un Galmudūgas reģionālās administrācijas un Ahlu Sunna Wal Jama'a kustība;

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā ir miruši desmitiem tūkstoši cilvēku, 750 000 cilvēku draud bada nāve un 13,3 miljoniem cilvēku Somālijā, Etiopijā, Eritrejā, Kenijā un Džibutijā ir steidzami nepieciešama pārtikas palīdzība, jo tie piedzīvo visļaunāko badu iepriekšējos 60 gados;

B.  tā kā atsevišķās vietās nepietiekama uztura rādītāji ir vairāk nekā trīs reizes lielāki par kritisko līmeni un tā kā tika paredzēts, ka situācija Āfrikas raga valstīs pasliktināsies, pirms tā uzlabosies, prognozējot, ka vissliktākā situācija izveidosies 2011. gada oktobrī un ka uzlabojumu nevar gaidīt ātrāk par 2012. gada sākumu;

C.  tā kā badu šajā reģionā pastiprina tādi faktori kā konflikti, ierobežoti resursi, klimata pārmaiņas, liels iedzīvotāju skaita pieaugums, infrastruktūras trūkums, izkropļoti tirdzniecības modeļi un augstas preču cenas;

D.  tā kā Somālija ir cietusi visvairāk ‐ vairāk nekā puse no tās iedzīvotājiem ir atkarīga no pārtikas palīdzības, valsts iekšienē uz citu vietu ir devušies 1,4 miljoni cilvēku, un ANO Bērnu fonds (UNICEF) ziņo, ka Somālijas dienvidu daļā šobrīd vairāk nekā 780 000 bērnu cieš no nepietiekama uztura;

E.  tā kā humanitārais stāvoklis Somālijā ir pasliktinājies 20 gadus ilgā konflikta rezultātā starp karojošiem grupējumiem; tā kā islāmistu kaujinieku grupa Al-Shabab kontrolē daudzas bada pārņemtās teritorijas un ir piespiedusi rietumvalstu palīdzības aģentūras pamest šīs teritorijas, nopietni kaitējot centieniem sniegt palīdzību;

F.  tā kā Eritrejas valdība ir skaidri atteikusies no pārtikas un citas humānās palīdzības saviem iedzīvotājiem;

G.  tā kā vairāk nekā 860 000 Somālijas iedzīvotāju drošības, pārtikas un ūdens meklējumos ir devušies bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm, jo īpaši Keniju un Etiopiju, un Dadābas bēgļu nometni Kenijā ir pārpildījuši vairāk nekā 420 000 cilvēku;

H.  tā kā Dadābas bēgļu nometne pašreiz ir vislielākā bēgļu nometne pasaulē un tā kā šajā nometnē ir apmetušies 440 000 cilvēku, kaut gan tajā bija paredzēts uzņemt 90 000, un tā kā humanitārā situācija nometnēs pasliktinās ar katru dienu, uzliesmojot epidēmijām, piemēram, holērai un masalām, kā arī ir reģistrēti vairāki izvarošanas gadījumi;

I.  tā kā 80 % bēgļu ir sievietes un bērni, no kuriem daudzi ir saskārušies ar seksuālu vardarbību un iebiedēšanu vai nu ceļā uz bēgļu nometnēm vai pašās nometnēs;

J.  tā kā likumības un kārtības trūkuma rezultātā piekrastē Indijas okeāna ir palielinājies pirātisms, nopietni pārtraucot piegādes uz šo reģionu un no tā, un ar ES jūras spēku operāciju EUNAVOR ir bijis iespējams tikai atturēt un apturēt pirātismu, nevis atrisināt problēmas patiesos iemeslus;

K.  tā kā ES 2011. gadā humānajai palīdzībai ir piešķīrusi 158 miljonu EUR, dalībvalstis arī ir piešķīrušas 440 miljonus EUR, papildus vairāk nekā EUR 680 miljoniem, ko reģionam līdz 2013. gadam sniedz kā ilgtermiņa atbalstu lauksaimniecības, lauku attīstības un pārtikas nodrošinājuma jomās;

L.  tā kā Āfrikas Savienības valstu vadītāji humānās palīdzības operācijai ir apsolījuši piešķirt vairāk nekā 350 miljonus ASV dolāru;

M.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi nekavējoties palielināt ārkārtas palīdzību, lai risinātu humanitārās vajadzības un novērstu turpmāku situācijas pasliktināšanos; tā kā ANO ir paziņojusi, ka turpmākajos sešos mēnešos Pasaules pārtikas programmas (WFP) operācijām Džibutijā, Etiopijā, Kenijā un Somālijā saistībā ar badu kopā vēl ir vajadzīgi 190 miljoni ASV dolāru;

N.  tā kā Āfrikas raga valstu zemju platību aizvien lielāka pārņemšana (galvenokārt to dara ārvalstu ieguldītāji) ir tās nedrošo lauksaimniecības un pārtikas sistēmu padarījusi vēl neaizsargātāku, nespējot nodrošināt solītās priekšrocības ‐ darba vietas, pārtiku un ekonomisko attīstību;

O.  tā kā klimata pārmaiņas ir būtiski ietekmējušas ražību reģionā, kas kopā ar globālās ekonomikas lejupslīdi un augošajām pārtikas un degvielas cenām ir kavējis samazināt nabadzību un sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus;

P.  tā kā Pasaules Bankas 2011. gada augustā publiskotajā ziņojumā par pārtikas cenām ir norādīts, ka augstas un nestabilas pārtikas cenas apdraud jaunattīstības valstu nabadzīgākos iedzīvotājus un ir viens no ārkārtas situāciju Āfrikas raga valstīs izraisošiem faktoriem;

Q.  tā kā šo riska mazināšanas instrumentu pieaugusī likviditāte un pieejamība ir saistīta ar augstām cenām un cenu lielu svārstīgumu pamatā esošajos skaidras naudas tirgos un tā kā regulatoriem ir grūtāk iegūt šo tirgu pilnu pārskatu, jo ievērojami liels šo darījumu skaits tiek veikts ārpus biržas;

1.  pauž visdziļāko līdzjūtību par bojāgājušajiem un ciešanām reģionā; prasa piešķirt lielāku ES atbalstu bada smagāk skartajām teritorijām, lai sniegtu pārtikas palīdzību, veselības aprūpi, tīru ūdeni un sanitāros piederumus visneaizsargātākajām personām;

2.  aicina visas reģiona varas iestādes un grupējumus saskaņā ar starptautiskajiem humanitāro tiesību un cilvēktiesību aktiem ļaut humānās palīdzības organizācijām piekļūt visiem, kam nepieciešama to palīdzība, un jebkādos apstākļos aizsargāt civilos iedzīvotājus, īpaši sievietes un bērnus; prasa izveidot humānās palīdzības koridorus, kas jāatver, lai nogādātu pārtiku un palīdzību cietušajos reģionos dziļāk valsts iekšienē;

3.  pieprasa, lai visas puses nekavējoties pārtrauktu vardarbību pret civiliedzīvotājiem, it īpaši sievietēm un bērniem, un saukt vainīgos pie atbildības, kā arī nodrošināt palīdzības pieejamību un ļaut visiem cilvēkiem, kas bēg no konfliktiem un sausuma, brīvi pārvietoties; asi nosoda islāmistu militārā grupējuma al–Shabab lomu un to, ka tas kavē humānās palīdzības organizācijām un Pasaules pārtikas programmai (WFP) sniegt pārtikas palīdzību; atgādina visām reģiona valstīm par nepieciešamību bēgļiem sniegt palīdzību un aizsardzību saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem;

4.  aicina starptautisko sabiedrību vairāk mobilizēties, jo tai būtu jādubulto savi centieni, lai risinātu šo ārkārtas situāciju nolūkā apmierināt pieaugošās cilvēku vajadzības un novērst situācijas turpmāku pasliktināšanos, paturot prātā, ka pieejamais finansējums ir nepietiekams;

5.  uzsver nepieciešamību kontrolēt palīdzības sniegšanu, atrodot uzticamus partnerus uz vietas, tostarp atbalsta aģentūras, kas jau veiksmīgi darbojas, un vietējo kopienu vadītājus, un, nodrošināt labāku koordināciju, kā arī labāku piegādes organizēšanu, tādējādi novēršot palīdzības piegāžu jebkādu novirzīšanos un izlaupīšanu;

6.  aicina Komisiju steidzami uzlabot pāreju no ES humānās palīdzības uz attīstības palīdzību, jo sausuma krīze Āfrikas raga valstīs skaidri parāda, ka gadiem ilgajai ārkārtas palīdzībai sausuma skartajos reģionos nav sekojusi pietiekami efektīva ilgtermiņa attīstības politika, it īpaši attiecībā uz lauksaimniecību; aicina Komisiju un ES dalībvalstis atbalstīt Austrumāfrikas valstu projektus par novēršanas spēju, agrās brīdināšanas sistēmām bada un sausuma gadījumā;

7.  atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības solījumus palīdzēt humānās palīdzības operācijai, tostarp AMISOM miera uzturēšanas misijai; tomēr pauž nožēlu, ka līdz šim Somālijā ir izvietoti tikai 9000 no 20 000 apsolītajiem Āfrikas Savienības miera uzturēšanas karavīriem;

8.  uzsver, ka badu Āfrikas raga valstīs kopumā un jo īpaši Somālijā varēs pārvarēt tikai tad, ja gan vietējie pārstāvji, gan starptautiskā sabiedrība pievērsīsies pamatā esošo politisko, ekonomisko, vides un drošības problēmu risināšanai; aicina izstrādāt tādu ES stratēģiju reģionam, kurā būtu iekļauti politiskie mērķi, un norādot, kā dažādi humānās palīdzības, attīstības, drošības un militārie pasākumi atbilst cits citam un ir savstarpēji saistīti;

9.  aicina augsto pārstāvi un priekšsēdētāja vietnieci kritiski novērtēt Džibutijas miera procesu; uzsver, ka ir nepieciešams visos līmeņos iesaistīt visus cilvēkus, kurus skar konflikts Somālijā, tostarp pilsonisko sabiedrību un sieviešu organizācijas; mudina noteikt nacionālās samierināšanās režīmu, lai uzsāktu valsts atjaunošanu;

10.  atzinīgi vērtē ES un dalībvalstu solījumus; tomēr atgādina, ka ANO joprojām trūkst 1 miljards ASV dolāru, lai sniegtu nepieciešamo ārkārtas palīdzību; mudina starptautisko sabiedrību ievērot savas saistības, piegādāt pārtikas palīdzību un uzlabot higiēnas apstākļus uz vietas;

11.  prasa procentuāli lielāku daļu no ES oficiālās attīstības palīdzības novirzīt lauksaimnieciskajai ražošanai un atbalstam lopkopjiem jaunattīstības valstīs, lai palielinātu nodrošinātību ar pārtiku; šajā sakarībā mudina starptautisko sabiedrību izdarīt ilgtermiņa ieguldījumus lauksaimniecībā, kas šajā reģionā ir galvenais pārtikas un ienākumu avots, un noturīgas infrastruktūras izveidē, kā arī nodrošināt sīkzemniekiem piekļuvi zemes platībām, tādējādi veicinot vietējo tirgu un ik dienu Āfrikas raga valstu iedzīvotājiem nodrošinot pietiekamu pārtiku;

12.  prasa, lai informācija par pārtikas rezervēm un krājumiem un par to, kā starptautiskajā mērogā veidojas cenas, būtu pārredzamāka, kvalitatīvāka un aktuālāka;

13.  pieprasa, lai dalībvalstis nodrošina, ka finanšu iestādes, kas ir iesaistītas spekulācijās pārtikas un lauksaimniecības preču tirgos, izbeigtu spekulatīvās darbības, kas palielina pārtikas cenas un padara tās svārstīgas, un lai par svarīgāku uzskatītu nabadzības un cilvēku ciešanu novēršanu Āfrikas raga un visās jaunattīstības valstīs, nevis pelņu vai ienākumus no spekulācijām ar pārtikas cenām;

14.  mudina šīs finanšu iestādes savus korporatīvi sociālos pienākumus uztvert nopietni un pieņemt iekšējos noteikumus, lai nodrošinātu, ka ar tiem tiek ierobežotas to darbības pārtikas un lauksaimniecības preču tirgos, apkalpojot tikai reālās ekonomikas uzņēmumus, kuriem ir jānodrošinās pret risku.

15.  aicina G20 valstis aktīvāk strādāt pie visu pasauli aptverošas reglamentācijas, lai novērstu ļaunprātīgu spekulāciju un koordinētu preventīvo mehānismu izveidi nolūkā mazināt globālo pārtikas cenu pārmērīgas svārstības; uzsver, ka G20 ir jāiesaista pārējās valstis, lai panāktu vispārēju saskaņotību;

16.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par grozījumiem attiecībā uz Finanšu instrumentu tirgu direktīvu (2004/39/EK) un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvu (2003/6/EK), lai nepieļautu ļaunprātīgas spekulācijas;

17.  uzsver, ka Eiropas Vērtspapīru un tirgus iestādei ir jābūt galvenajai struktūrai, kas uzrauga preču tirgus; apstiprina, ka šai iestādei vajadzētu būt modrai, piemērojot regulēšanas līdzekļus, lai novērstu manipulācijas un ļaunprātību pārtikas un lauksaimniecības preču tirgos;

18.  aicina Komisiju atjaunināt zemes politikas vadlīnijas attiecībā uz zemes sagrābšanu, lai nodrošinātu to atbilstību Pārtikas nodrošinātības komitejas izstrādātajām vadlīnijām par atbildīgu zemes un mežu apsaimniekošanu, kā arī zivsaimniecības pārvaldību, un piešķirtu šim aspektam lielāku vērību, īstenojot attīstības sadarbības programmas, tirdzniecības politiku un Komisijai iesaistoties daudzpusējās finanšu iestādēs, piemēram, Pasaules Bankā un Starptautiskajā Valūtas fondā;

19.  aicina Komisiju un valdības šajā reģionā novērtēt lauksaimniecības zemju iegādes pašreizējo ietekmi uz nabadzību laukos un bada skartajās teritorijās; lūdz Komisiju iekļaut jautājumu par zemes platību sagrābšanu tās politiskajā dialogā ar jaunattīstības valstīm, uzlabot ziņojumu sagatavošanu un uzraudzības īstenošanu attiecībā uz plaša apjoma zemes iegādi un atbalstīt jaunattīstības valstis lēmumu pieņemšanā par ieguldījumiem;

20.  prasa ievērojamas pūles veltīt tam, lai ES attīstības politikā pārliecinošāk iekļautu pielāgošanos klimata pārmaiņām; aicina ES ievērojami palielināt šādu finansējumu, kas tiek piešķirts papildus oficiālajai attīstības palīdzībai, aicina drīzumā paredzētajā 17. Klimata pārmaiņu konventā apliecināt drosmīgu līderību, lai labāk īstenotu politiku attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, un pastiprināt noturīgas attīstības politikas starptautisko pārvaldību;

21.  aicina ANO, Komisiju un augsto pārstāvi un priekšsēdētāja vietnieci veikt pasākumus attiecībā uz toksisko atkritumu nelikumīgu izgāšanu Somālijas ūdeņos un ieviest politiku, lai novērstu iespējamo veselības apdraudējumu iedzīvotājiem;

22.  pauž bažas saistībā ar nesenajiem ziņojumiem par oficiālās attīstības palīdzības nepareizu izmantošanu, lai Etiopijā veiktu politisku apspiešanu; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt, lai palīdzība tiktu izmantota tikai nabadzības mazināšanai un tas notiktu ar atbildības sajūtu un pārredzami, pilnībā izmantojot Kotonū nolīguma cilvēktiesību klauzulu;

23.  aicina Komisiju ES attīstības politikā lielāku uzmanību pievērst lopkopju jautājumam, jo tie nodrošina saimnieciskās darbības ievērojamu daļu un proteīna ražošanu reģionā; uzskata, ka nepieciešams steidzīgi organizēt dialogu ar vietējām varas iestādēm, lai aizsargātu lopkopju dzīvesveidu, atzīstot, ka viņu nomadu dzīve ir labi pielāgota sausām teritorijām, kurās valdošie apstākļi nepieļauj apmešanos konkrētā vietā;

24.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO Drošības padomei un ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības institūcijām, Starpvaldību attīstības iestādes valstu valdībām un parlamentiem, Panāfrikas parlamentam, ĀKK un ES Parlamentārajai asamblejai, G20 prezidentūrai un ES dalībvalstu valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0071.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūcija par Eiropas Savienības nostāju un apņemšanos, gatavojoties Apvienoto Nāciju Organizācijas augsta līmeņa sanāksmei par neinfekcijas slimību novēršanu un kontroli

P7_TA(2011)0390 RC-B7-0488/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2008.–2013. gada Rīcības plānu par pasaules mēroga stratēģiju neinfekcijas slimību novēršanai un kontrolei(1),

–  ņemot vērā PVO 2006. gada 11. septembra rezolūciju par neinfekcijas slimību novēršanu un kontroli PVO Eiropas reģionā(2),

–  ņemot vērā ANO 2010. gada oktobra rezolūciju Nr. 64/265 par neinfekcijas slimību novēršanu un kontroli(3),

–  ņemot vērā 2011. gada aprīlī pieņemto Maskavas deklarāciju par veselīgu dzīvesveidu un neinfekcijas slimību kontroli(4),

–  ņemot vērā Pasaules Veselības asamblejas 2011. gada maija rezolūciju par neinfekcijas slimībām(5),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra ziņojumu par neinfekcijas slimību novēršanu un kontroli(6),

–  ņemot vērā PVO 2008. gada ziņojumu par elpošanas orgānu hronisko slimību vispārējo uzraudzību, novēršanu un kontroli(7),

–  ņemot vērā Parmas deklarāciju un Saistību aktu, ko PVO Eiropas reģiona dalībvalstis pieņēma 2011. gada martā(8),

–  ņemot vērā PVO 2011. gada Astūrijas deklarāciju(9),

–  ņemot vērā 2006. gada novembrī pieņemto Eiropas hartu par cīņu pret aptaukošanos(10),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. un 179. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. pantu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 1. februāra rezolūciju par veselīga uztura un fiziskās aktivitātes veicināšanu ‐ liekā svara, aptaukošanās un hronisko slimību profilakse Eiropas mērogā(11) un 2008. gada 25. septembra rezolūciju par Balto grāmatu attiecībā uz uzturu, lieko svaru un veselības jautājumiem, kas saistīti ar aptaukošanos(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par rīcību sirds un asinsvadu slimību apkarošanai(13), 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par cīņu pret vēzi paplašinātajā Eiropas Savienībā(14) un 2006. gada 27. aprīļa deklarāciju par diabētu(15),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūciju par termiņa vidusposma pārskatu Eiropas rīcības plānam vides un veselības aizsardzības jomā periodam no 2004. līdz 2010. gadam(16),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 22. jūlija Lēmumu Nr. 1600/2002/EK, ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu(17),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 11. novembra rezolūciju par demogrāfiskajām problēmām un paaudžu solidaritāti(18) un 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu veselības jomā ES(19),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūciju par Komisijas paziņojumu par vēža apkarošanu ‐ Eiropas partnerība(20) un Komisijas balto grāmatu ‐ “Adaptācija klimata pārmaiņām ‐ iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”(21),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 2. jūnija lēmumu 2004/513/EK par PVO Pamatkonvencijas par smēķēšanas kontroli noslēgšanu(22),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada secinājumus secinājumus par sirds veselības veicināšanu(23),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Lēmumu Nr. 1350/2007/EK, ar ko izveido otro Kopienas rīcības programmu veselības aizsardzības jomā (2008.–2013. gadam)(24),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1982/2006/EK attiecībā uz Eiropas Kopienas septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007.–2013. gads)(25),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 7. decembra secinājumus “Inovatīvas pieejas hroniskām slimībām sabiedrības veselības un veselības aprūpes sistēmās”(26),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 22. jūnija secinājumus par Eiropas Savienības veselības aizsardzības sistēmu kopīgām vērtībām un 2011. gada 6. jūnija secinājumus “Ceļā uz modernām, elastīgām un ilgtspējīgām veselības aprūpes sistēmām”(27),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 10. maija secinājumus par ES lomu pasaules veselībā(28),

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar ar PVO datiem 86 % nāves gadījumu Eiropā izraisa neinfekcijas slimības (NIS);

B.  tā kā četras izplatītākās NIS ir sirds un asinsvadu slimības, elpošanas orgānu slimības, vēzis un cukurslimība; tā kā nedrīkst atstāt novārtā arī citas zināmās NIS;

C.  tā kā sirds un asinsvadu slimības ir visbiežāk izplatītais nāves cēlonis, un no šīm slimībām katru gadu pasaulē mirst vairāk nekā 2 miljoni cilvēku; tā kā izplatītākās sirds un asinsvadu slimības ir koronārā sirds slimība un infarkts, no kurām mirst vairāk nekā trešā daļa slimnieku (t.i., 741 000), un tikai nedaudz vairāk kā ceturtā daļa slimnieku (t.i., 508 000) mirst no visām pārējām sirds un asinsvadu slimībām;

D.  tā kā vēzis ir otrais lielākais nāves cēlonis, kas skar ap 3–4 % iedzīvotāju un ap 10–15 % vecu cilvēku; tā kā katru gadu ap 2,45 miljoniem cilvēku ES tiek diagnosticēts vēzis un 1,23 miljoni mirst no šīs slimības; tā kā Eiropā ik gadu par 1 % palielinās bērnu saslimstība ar vēzi;

E.  tā kā tādas novēršamas hroniskas elpošanas orgānu slimības kā astma un hroniskā obstruktīvā plaušu slimība (HOPS) apgrūtina dzīvi miljoniem cilvēku Eiropā;

F.  tā kā nepastāv Eiropas mēroga stratēģija vai iniciatīva, kas visaptveroši pievērstos cukurslimībai (1. un 2. tipa), lai gan aprēķini liecina, ka tā skar vairāk nekā 32 miljonus ES iedzīvotāju, un apmēram tikpat daudz iedzīvotāju cieš no glikozes tolerances izmaiņām, un pastāv ļoti liela varbūtība, kas šīs izmaiņas var novest pie cukurslimības; tā kā sagaidāms, ka saistībā ar aptaukošanās epidēmiju, Eiropas iedzīvotāju novecošanos un citiem faktoriem, kuri vēl ir jānosaka un par kuriem ir jāveic plašāki pētījumi, šis skaitlis līdz 2030. gadam varētu palielināties par 16 %;

G.  tā kā četri riska faktori, kas kopā izraisa lielāko daļu no hroniskajām NIS, ir tabakas patēriņš, nelīdzsvarots uzturs, alkohola lietošana un nepietiekama fiziska aktivitāte un tā kā vides piesārņotāju iedarbība ir piektais svarīgākais vērā ņemamais faktors;

H.  tā kā tabakas patēriņš ir galvenais cēlonis nāves gadījumiem, kurus varētu novērst, un tabaka nogalina katru otro ilglaicīgo smēķētāju;

I.  tā kā alkohola lietošana, nelīdzsvarots uzturs, vides piesārņojums un fizisko aktivitāšu nepietiekamība var ievērojami palielināt risku saslimt ar konkrētām sirds un asinsvadu slimību, vēža un cukurslimības formām;

J.  tā kā aizvien biežāk tiek uzskatīts, ka fiziskajai aktivitātei ir liela nozīme NIS novēršanā;

K.  tā kā septiņi priekšlaicīgas nāves iemesli (augsts asinsspiediens, augsts holesterīna līmenis, augsts ķermeņa masas indekss, nepietiekama augļu un dārzeņu lietošana uzturā, fizisko nodarbību trūkums, pārmērīgs alkohola patēriņš, smēķēšana) ir saistīti ar uztura un fizisko aktivitāšu ieradumiem;

L.  tā kā lielāko daļu hronisko NIS var novērst, jo īpaši samazinot tādus būtiskākos riska faktorus kā smēķēšana, nelīdzsvarots uzturs, nepietiekama fiziskā aktivitāte, alkohola patēriņš un dažu ķīmisko vielu ietekme; tā kā iedarbīga vides politika, tostarp spēkā esošo tiesību aktu un standartu ievērošana, var būtiski uzlabot novēršanas pasākumus;

M.  tā kā, izstrādājot profilakses un agrīnās diagnosticēšanas stratēģijas, būtu jāņem vērā arī papildu faktori, tādi kā vecums, dzimums, iedzimtība vai psiholoģiskais stāvoklis, tostarp aptaukošanās;

N.  tā kā lielākajai daļai NIS ir vienādi simptomi, piemēram, hroniskas sāpes un garīgās veselības traucējumi, kas tieši ietekmē slimniekus un viņu dzīves kvalitāti, un šie simptomi būtu jānovērš, izmantojot vispārēju horizontālu pieeju, tādējādi uzlabojot veselības aizsardzības sistēmas izmaksu lietderību šo slimību ārstēšanā;

O.  tā kā slimību novēršanas iespējas netiek pilnībā izmantotas, lai gan ir pierādīts, ka NIS novēršanas stratēģijas valsts mērogā rada izmaksu ietaupījumus;

P.  tā kā ārstēšanai tērē 97 % no veselības aizsardzības izdevumiem, bet tikai 3 % iegulda profilakses pasākumos, un tā kā NIS ārstēšanas un pārvaldības izmaksas ļoti strauji pieaug, jo arvien pieejamāka kļūst diagnosticēšana un ārstēšana;

Q.  tā kā PVO NIS pieaugumu uzskata par epidēmiju un lēš, ka līdz 2030. gadam šī epidēmija prasīs 52 miljonu cilvēku dzīvības;

R.  tā kā Pasaules Ekonomikas foruma un Hārvardas Sabiedrības veselības skolas (Harvard School of Public Health) publicētie aprēķini liecina, ka pasaules ekonomika laikposmā no 2005. līdz 2030. gadam NIS dēļ nesaražos produkciju 25 triljonu euro apmērā;

S.  tā kā NIS varētu aizkavēt stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu un atņemt cilvēkiem tiesības dzīvot veselīgu un ražīgu dzīvi;

T.  tā kā ES ir izšķiroša nozīme globālo veselības problēmu drīzākā atrisināšanā, tostarp ar veselību un NIS saistīto Tūkstošgades attīstības mērķu jomā, kā minēts Padomes secinājumos par ES lomu pasaules veselībā;

U.  tā kā atsevišķi NIS faktori neapšaubāmi ir saistīti ar globālām problēmām, piemēram, ar kā vides piesārņojumu, un tāpēc tie ir jārisina globālā mērogā; tā kā citus aspektus atbilstīgi subsidiaritātes principam var risināt valsts vai reģionālā mērogā;

V.  tā kā pirmsdzemdību apstākļi, tostarp piesārņotas vides iedarbība, atstāj paliekošu ietekmi uz daudziem veselības un labklājības aspektiem, jo īpaši radot risku saslimt ar elpošanas orgānu slimībām, un rada lielāku varbūtību cilvēkiem saslimt ar vēzi un cukurslimību;

W.  tā kā, lai gan mūsdienās cilvēki vidēji dzīvo ilgāk un veselīgāk nekā iepriekšējās paaudzes, ES saistībā ar sabiedrības novecošanos un jaunu parādību, proti, gados ļoti vecu cilvēku skaita pieaugumu ārkārtīgi strauji pieaug hronisku slimību skaits un tādu gadījumu skaits, kad cilvēki vienlaicīgi slimo ar vairākām slimībām, un attiecīgi tiek apdraudēta vai arī arvien vairāk apgrūtināta valsts veselības aprūpes sistēmu ilgtspējība;

X.  tā kā veselību būtiski ietekmē arī sociālie un ekonomiskie faktori, un veselības aprūpes līmenis atšķiras ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī pašās dalībvalstīs tas ir atšķirīgs;

Y.  tā kā aprēķini liecina, ka līdz 2020. gadam Eiropā trūks apmēram viens miljons veselības aprūpes darbinieku, tostarp ārstu, medmāsu, zobārstu, farmaceitu un fizioterapeitu;

Z.  tā kā ir skaidri jānorāda, ka sociālie un vides faktori ietekmē veselību, piemēram, gaisa piesārņojums telpās katru gadu izraisa 1,6 miljonu cilvēku nāvi, un Eiropā tas ir galvenais apkārtējās vides drauds veselībai, kas ievērojami samazina paredzamo dzīves ilgumu un ražīgumu;

AA.  tā kā Eiropas iedzīvotāji ir norūpējušies par vides iespējamo ietekmi uz viņu veselību, jo īpaši paužot bažas par bīstamu ķīmisku vielu varbūtējo iedarbību, savukārt, piemēram, katru gadu 27 dalībvalstu ES no sirds un asinsvadu, kā arī elpošanas orgānu slimībām, ko izraisījis piesārņojums ar smalkām daļiņām, mirst 455 000 cilvēku,

1.  prasa Komisijai un ES dalībvalstīm uzņemties uzņemties stingras politiskas saistības, kurās ņemtu vērā NIS globālās epidēmijas nopietnību un smagumu;

2.  mudina ES atbalstīt vērienīgu mērķi samazināt novēršamo NIS izraisīto nāves gadījumu skaitu, piemēram, PVO mērķi līdz 2025. gadam valstīs samazināt mirstību par 25 % salīdzinājumā ar 2010. gada rādītājiem;

3.  aicina ES un dalībvalstis apstiprināt šādas būtiskākās saistības un iekļaut tās 2011. gada septembrī rīkotās ANO augsta līmeņa sanāksmes par NIS politiskajā paziņojumā:

4.  aicina ES un tās dalībvalstis aktīvi īstenot šo augsta līmeņa sanāksmē pieņemto politisko deklarāciju, iesaistot visas attiecīgās ES aģentūras un iestādes, lai risinātu ar NIS saistītās problēmas;

5.  aicina ES un dalībvalstis palielināt četru izplatītāko NIS, t.i., sirds un asinsvadu slimību, elpošanas orgānu slimību, vēža un cukurslimības primāro profilaksi, pētniecību, agrīno diagnosticēšanu un pārvaldību, neatstājot novārtā arī citas izplatītas NIS, tādas kā garīgās un neiroloģiskās saslimšanas, tostarp Alcheimera slimību; uzsver, cik svarīgi ir agrīni noteikt personas, kuras varētu saslimt ar šīm slimībām vai nomirt no tām vai kurām ir ģenētiska nosliece, hroniskas un smagas saslimšanas un apdraudējumi, kas var pasliktināt saslimšanas ar NIS gaitu;

6.  uzsver vajadzību ilgtermiņā īstenot integrētu un holistisku uz pacientu orientētu pieeju, ietverot slimību profilaksi un veselības veicināšanu, agrīnas diagnosticēšanas uzraudzību un izglītību, kā arī sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņas par riska faktoriem, priekšnosacījumiem un neveselīgu dzīvesveidu (tabakas patēriņš, nepilnvērtīgs uzturs, fizisko aktivitāšu trūkums un alkohola lietošana) un slimnīcās un sabiedrībai sniegtās aprūpes koordinēšanu;

7.  prasa, lai jau agrīnā dzīves posmā tiktu īstenotas NIS profilakses stratēģijas; uzsver vajadzību skolās izglītot par veselīga uztura un fizisko nodarbību ieradumiem; norāda, ka kopumā ir jābūt pieejamiem pietiekami lieliem līdzekļiem šādai izglītošanai;

8.  norāda, ka strauji un pilnībā ir jāīsteno politikas nostādnes, kas ietver ar NIS saistītos uzvedības, sociālos, ekonomiskos un vides faktorus, nolūkā nodrošināt pēc iespējas iedarbīgu šo slimību ārstēšanu, vienlaikus uzlabojot dzīves kvalitāti un vienlīdzību veselības aprūpē;

9.  atzīst, ka uzmanība, kas šobrīd vairāk ir veltīta smagu hronisku slimības gadījumu aprūpes modeļiem, daudz lielākā mērā ir jāpievērš cilvēkiem, kuriem neinfekcijas saslimšanas ir tikai sākotnējā stadijā, par galamērķi uzskatot ne tikai šo slimību pārvaldību, bet arī ar hroniskām saslimšanām sirgstošu cilvēku nākotnes izredzes; vienlaikus uzsver paliatīvās aprūpes nozīmi;

10.  atzinīgi vērtē iepriekšējo ES prezidentūru likto uzsvaru uz hronisko NIS profilaksi un kontroli, tostarp Spānijas prezidentūras izraudzīto prioritāti ‐ sirds un asinsvadu slimības, kā arī Polijas prezidentūras konferences “Bērnu hroniskās elpošanas orgānu slimības” un “Veselības solidaritāte ‐ novērst atšķirības ES dalībvalstu veselības aizsardzības līmeņos”;

11.  mudina izstrādāt skaidrus protokolus un uz pieredzi balstītas pamatnostādnes visizplatītākajām NIS, lai nodrošinātu, ka visi veselības aprūpes darbinieki, tostarp speciālisti, primārās aprūpes ārsti un medmāsas, kas specializējas kādā konkrētā nozarē, atbilstīgi aprūpē un pārvalda pacientus;

12.  uzsver, ka visos līmeņos ir jāveic pētījumi un izglītojoši pasākumi par hroniskajām slimībām, jo īpaši par četrām izplatītākajām NIS (sirds un asinsvadu slimības, elpošanas orgānu slimības, vēzis un cukurslimība), neatstājot novārtā arī citas izplatītas NIS, kā arī par riska faktoru samazināšanu, sabiedrības veselības aizsardzības intervences pasākumiem kopumā un piesārņojuma avotu ietekmi uz veselību, par pētniecības prioritāti nosakot starpdisciplīnu sadarbību NIS jomā reģionos un valstīs, kurās ir pietiekami līdzekļi;

13.  neatlaidīgi mudina dalībvalstis ievērot ES gaisa kvalitātes standartus un īstenot PVO ieteiktās gaisa kvalitātes pamatnostādnes ārpus telpām un telpās, kā arī 2010. gada Parmas deklarāciju un Apņemšanās aktu, kurā minēta vajadzība novērst klimata pārmaiņu ietekmi uz veselību;

14.  uzsver, ka nekavējoties un efektīvi ir jāpārskata Tabakas izstrādājumu direktīva;

15.  uzsver, ka nolūkā īstenot ar NIS saistītos mērķus un novērst sabiedrības veselības, sociālās un ekonomiskās problēmas ES un dalībvalstīm ir svarīgi visās attiecīgajās likumdošanas un politikas jomās, jo īpaši vides, pārtikas un patērētāju politikā, padziļināti integrēt profilaksi un riska faktoru samazināšanu;

16.  atzīst, ka atbilstīgi LESD 168. pantam par darbībām veselības aizsardzības jomā atbildīgas galvenokārt ir dalībvalstis, bet uzsver, cik svarīgi ir, ievērojot ES Padomes ieteikumu un sadarbojoties ar atbilstīgajām ieinteresētajām personām, tostarp pacientiem un veselības aizsardzības speciālistiem, kā arī ņemot vērā dzimumu īpatnības, izstrādāt hroniskām NIS paredzētu ES stratēģiju, kurā katrai no četrām izplatītākajām NIS (sirds un asinsvadu slimības, elpošanas orgānu slimības, vēzis un cukurslimība) būtu atsevišķa iedaļa;

17.  aicina dalībvalstis līdz 2013. gadam izstrādāt NIS valsts plānus, jo īpaši attiecībā uz četrām izplatītākajām NIS (sirds un asinsvadu slimības, elpošanas orgānu slimības, vēzis un cukurslimība), piešķirot līdzekļus, kas būtu samērīgi ar NIS slogu, un izstrādāt vispārējus augsta līmeņa koordinēšanas mehānismus rīcībai NIS jomā;

18.  norāda, ka NIS valsts plānu īstenošana, apvienojumā ar efektīvākiem NIS un riska faktoru (tādu kā priekšnosacījumi un hroniskas un smagas slimības) profilakses, diagnosticēšanas un pārvaldības pasākumiem varētu ievērojami samazināt NIS radīto slogu un tādējādi dot ieguldījumu valsts veselības aizsardzības sistēmu ilgtspējības saglabāšanā;

19.  aicina Komisiju pastāvīgi uzraudzīt Eiropas Savienībā panākto progresu un ziņot par to, kā dalībvalstis īsteno savus NIS valsts plānus, jo īpaši attiecībā uz četrām izplatītākajām NIS, galveno uzmanību pievēršot profilaksei, agrīnai diagnosticēšanai, slimības pārvaldībai un pētniecībai;

20.  aicina dalībvalstis rīkoties, lai palielinātu apmācītā un veselības aizsardzības sistēmās pašlaik nodarbinātā personāla skaitu nolūkā sekmīgāk risināt NIS radīto slogu;

21.  uzsver vajadzību būt vienotiem un rast saskaņotu pieeju gan ANO politiskajai deklarācijai, gan pašreizējām ES Padomes un Komisijas darbībām, t. i., Pārdomu procesam par hroniskajām slimībām;

22.  prasa Komisijai apsvērt un izvērtēt iespēju pagarināt Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ESPKC) pilnvaras, lai tā atbildības lokā iekļautu arī NIS, un izmantot šo centru datu vākšanai un NIS veltītu ieteikumu sagatavošanai, tādējādi sniedzot politikas veidotājiem, zinātniekiem un ārstiem zināšanas par vislabāko praksi un plašāku informāciju par NIS;

23.  uzsver, ka prioritāte ir jāpiešķir centralizētai datu vākšanai, lai iegūtu salīdzināmus datus, kas ļaus labāk plānot un sagatavot ieteikumus ES līmenī;

24.  prasa līdz 2014. gadam visaptveroši pārskatīt to, kā tiek īstenota ANO politiskā deklarācija;

25.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka ANO 2011. gada 19.–20. septembra sanāksmi apmeklē delegācija, kas iesniegs vērienīgu un saskaņotu ES nostāju;

26.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ES vēstniekam ANO, ANO ģenerālsekretāram un PVO ģenerāldirektoram.

(1) http://whqlibdoc.who.int/publications/2009/9789241597418_eng.pdf (2) http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0004/77575/RC56_eres02.pdf (3) http://www.un.org/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/64/265&Lang=E (4) http://www.un.org/en/ga/president/65/issues/moscow_declaration_en.pdf (5) http://apps.who.int/gb/ebwha/pdf_files/WHA64/A64_R11-en.pdf (6) http://www.un.org/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/66/83&Lang=E (7) http://www.who.int/gard/publications/GARD%20Book%202007.pdf (8) http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0011/78608/E93618.pdf (9) http://www.iarc.fr/en/media-centre/iarcnews/2011/asturiasdeclaration.php (10) http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0009/87462/E89567.pdf (11) OV C 250 E, 25.10.2007., 93. lpp. (12) OV C 8 E, 14.1.2010., 97. lpp. (13) OV C 175 E, 10.7.2008., 561. lpp. (14) OV C 247 E, 15.10.2009, 11. lpp. (15) OV C 296 E, 6.12.2006., 273. lpp. (16) OV C 295 E, 4.12.2009., 83. lpp. (17) OV L 242, 10.9.2002., 1. lpp. (18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0400. (19) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0081. (20) OV C 81 E, 15.3.2011., 95. lpp. (21) OV C 81 E 15.3.2011., 115. lpp. (22) http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2004:213:0008:0024:EN:PDF (23) www.consilium.europa.eu/uedocs/NewsWord/en/lsa/80729.doc (24) http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2007:301:0003:0013:en:PDF (25) http://cordis.europa.eu/documents/documentlibrary/90798681EN6.pdf (26) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/lsa/118282.pdf (27) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/lsa/122395.pdf (28) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_Data/docs/pressdata/EN/foraff/114352.pdf

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūcija par Eiropas Savienības politisko nostāju ITU 2012. gada Pasaules radiosakaru konferencē (PRK–12)

P7_TA(2011)0391 B7-0480/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. aprīļa paziņojumu COM(2011)0180 par Eiropas Savienības politisko nostāju ITU 2012. gada Pasaules radiosakaru konferencē (PRK–12),

–  ņemot vērā ITU PRK–12 darba kārtību,

–  ņemot vērā stratēģijā “Eiropa 2020” iekļauto Eiropas digitalizācijas programmu,

–  ņemot vērā Radiofrekvenču spektra politikas grupas (RSPG) atzinumu par kopējās politikas mērķiem PRK–12 konferencei,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 11. maijā pieņemto nostāju par radiofrekvenču spektra politikas programmu (RSPP)(1),

–  ņemot vērā Transporta, telekomunikāciju un enerģētikas padomes 2011. gada 27. maija secinājumus par PRK–12,

–  ņemot vērā 8.a panta 4. punktu un 9. panta 1. punktu 2009. gada 25. novembra Direktīvā 2009/140/EK ar ko izdara grozījumus 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2012. gada konference noslēgsies ar grozījumu pieņemšanu ITU noteikumos par radiosakariem;

B.  tā kā ES dalībvalstis nodrošina, lai starptautiskie nolīgumi, kuros tās ir līgumslēdzējas puses saistībā ar ITU, tiktu saskaņoti ar spēkā esošiem ES tiesību aktiem, jo īpaši ar attiecīgiem noteikumiem un principiem ES reglamentējošajos noteikumos elektronisko komunikāciju jomā;

C.  tā kā radiofrekvenču spektrs ir ierobežots sabiedrisks resurss, kas ir ārkārtīgi svarīgs arvien vairāk nozarēm;

D.  tā kā Eiropas digitalizācijas programmā ir uzsvērts, ka bezvadu platjoslas un komunikāciju pakalpojumi ir īpaši svarīgi dzinējspēki izaugsmei un Eiropas konkurētspējas nodrošināšanai pasaules līmenī;

E.  tā kā Eiropā tikai tad būs iespējams pilnībā izmantot digitālās ekonomikas iespējas, ja tiks izveidots labi strādājošs iekšējais digitālais tirgus ar Eiropas mērogā līdzvērtīgiem konkurences apstākļiem;

F.  tā kā pasaules un Eiropas mērogā saskaņota papildu spektra atbrīvošana ir svarīgs veids, lai mazinātu jaudas ierobežojumus mobilo sakaru tīklos un veicinātu jaunus pakalpojumus un ekonomikas izaugsmi;

G.  tā kā viena no galvenajām tēmām šajā konferencē ir radiofrekvenču spektra pieejamība un jo īpaši saistībā ar digitālo dividendi 800 MHz joslā;

H.  tā kā arī daudzas citas tēmas ir saistītas ar ES politiku (informācijas sabiedrība, transports, kosmosa politika, Galileo, iekšējais tirgus, vide, audiovizuālā politika, pētniecība u.c.);

I.  tā kā ikvienā PRK tiek noteikta darba kārtība nākamajai konferencei,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un piekrīt analīzei par to, cik svarīga ir PRK–12 ietekme uz ES politikas jomām;

2.  uzskata, ka daudzpusējās sarunās ES ir jāpauž vienots viedoklis, lai veicinātu savas intereses un radītu pasaules mēroga sinerģiju un apjomradītus ietaupījumus spektra izmantošanā; tādēļ mudina dalībvalstis pilnībā atbalstīt šos politikas virzienus un aktīvi veicināt un aizsargāt tos PRK–12; turklāt uzskata, ka, kamēr Komisijai nav tiesību ITU paust ES viedokli, dalībvalstīm kopā ar Komisiju būtu cieši jāsaskaņo kopēja Savienības pozīcija, kas pamatojas uz RSPP;

3.  vērš uzmanību uz 25 atsevišķiem PRK–12 darba kārtības jautājumiem un to iespējamo ietekmi uz ES politikas jomām un mērķiem;

4.  aicina dalībvalstis nodrošināt šo mērķu sasniegšanu un pretoties jebkādām izmaiņām ITU noteikumos par radiosakariem, kuras ietekmētu to darbības jomu un būtību; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt Līguma par Eiropas Savienību un acquis communautaire principu ievērošanu;

5.  uzskata, ka Komisijai vajadzētu sniegt dalībvalstīm tehnisku un politisku atbalstu to divpusējās un daudzpusējās sarunās ar trešām valstīm un sadarboties ar dalībvalstīm, kad notiek sarunas par starptautiskiem nolīgumiem, jo īpaši par nolīgumiem ar kaimiņos esošām trešām valstīm, kur sakarā ar atšķirīgiem sadalījuma plāniem var rasties darbības traucējumi;

6.  atgādina savu nostāju attiecībā uz RSPP, un ‐ jo īpaši saistībā ar pašas ITU veiktu pētījumu par vajadzībām IMT progresīvo sistēmu attīstībai ‐ nepieciešamību mobilo datu plūsmai piešķirt pietiekamu un atbilstoši spektru, kas līdz 2015. gadam kopumā sasniegtu vismaz 1200 MHz, lai atbalstītu ES politikas mērķus un lai vislabāk apmierinātu pieaugošo pieprasījumu pēc mobilās datu plūsmas; atgādina, ka visiem jaunajiem pasākumiem vajadzētu būt pārredzamiem un nevajadzētu izkropļot konkurenci vai kaitēt jaunienācējiem telekomunikāciju tirgū;

7.  aicina dalībvalstis atbalstīt Komisiju tās centienos iekļaut šo attiecīgo punktu 2016. gadā paredzētās nākamās PRK konferences darba kārtībā; šajā sakarībā atkārtoti uzsver, cik ES ir svarīgi pārbaudīt esošā frekvenču spektra izmantošanu un efektivitāti, kā tas ierosināts RSPP;

8.  atkārtoti aicina dalībvalstis un Komisiju turpināt vērienīgu saskaņošanas plānu saskaņā ar ITU secinājumiem un aicina Komisiju izvērtēt un pārskatīt nepieciešamību atbrīvot papildu spektra joslas, ņemot vērā spektra tehnoloģiju attīstību, tirgus pieredzi saistībā ar jauniem pakalpojumiem, iespējamās nākotnes vajadzības saistībā ar virszemes radio un televīzijas apraidi un spektra trūkumu citās joslās, kas piemērotas bezvadu platjoslas pārklājumam, turklāt, pieņemot nepieciešamos lēmumus, panākt to attiecīgi līdz 2012. un 2016. gadam;

9.  uzsver, ka bezvadu platjoslas pakalpojumi sniedz būtisku ieguldījumu ekonomikas atlabšanā un izaugsmē; pietiekams un efektīvi pārvaldīts radiofrekvenču spektrs ir vajadzīgs, lai reaģētu uz pieaugošo patērētāju pieprasījumu gan jaudas, gan pārklājuma ziņā;

10.  uzskata, ka nozīmīgākai ES lomai frekvenču spektra politikā būtu nepieciešama ES stingrāka oficiālā nostāja ITU, un tādēļ pārliecinoši atbalsta tās statusa atkārtotu pārbaudi nākamajā ITU pilnvaroto pārstāvju konferencē 2014. gadā;

11.  uzsver to, cik svarīga ir sadarbība un koordinācija starp dalībvalstīm, lai ES varētu pilnībā izmantot jauninājumu iespējas saistībā ar spektra tehnoloģijām;

12.  uzsver, ka ES ir svarīgi darboties kā dzinējspēkam radiofrekvenču spektra tehnoloģiju jomā un pasaules mērogā rādīt labākās prakses un kohēzijas piemēru;

13.  uzsver radiofrekvenču spektru izmantojošo ierīču neaizsargātību pret kiberuzbrukumiem un uzsver vajadzību pēc koordinētas pasaules mēroga pieejas, lai stiprinātu kiberdrošību;

14.  aicina Komisiju ziņot par rezultātiem un par PRK–12 sasniegto;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0220.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūcija par Baltkrieviju ‐ cilvēktiesību aizstāvja Ales Bialatski aizturēšana

P7_TA(2011)0392 RC-B7-0496/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Baltkrieviju, it īpaši 2011. gada 12. maija(1), 2011. gada 10. marta(2), 2011. gada 20. janvāra(3) un 2009. gada 17. decembra(4) rezolūcijas,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Baltkrieviju, kurus pieņēma 3101. Ārlietu padomes sanāksmē 2011. gada 20. jūnijā,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1988. gada decembra Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā rezolūciju par biedrošanās brīvību Baltkrievijas Republikā, kuru Eiropas Padomes Starptautisko nevalstisko organizāciju konference pieņēma 2011. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 17. jūnija rezolūciju, kurā nosodīti cilvēktiesību pārkāpumi Baltkrievijā pirms valsts prezidenta vēlēšanām, to laikā un pēc tām un kurā Baltkrievijas valdība tiek aicināta izbeigt opozīcijas līderu vajāšanu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton 2011. gada 5. augusta paziņojumu par Ales Bialiatski arestēšanu Baltkrievijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā Baltkrievija ir uzņēmusies starptautiskas saistības ievērot starptautisko tiesību principus un pamatvērtības, tostarp demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

B.  tā kā cilvēktiesību aizstāvis, Cilvēktiesību centra “Viasna” priekšsēdētājs un Starptautiskās Cilvēktiesību federācijas priekšsēdētāja vietnieks Ales Bialiatski pēc turēšanas apcietinājumā Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas aizturēšanas centrā tika arestēts Minskā 2011. gada 4. augustā, pamatojoties uz oficiālu apsūdzību ‐ izvairīšanās no nodokļu maksāšanas lielā apmērā (“peļņas slēpšana īpaši lielā apmērā”), kas viņam 2011. gada 12. augustā tika izvirzīta saskaņā ar Baltkrievijas Kriminālkodeksa 243. panta II daļu; tā kā viņam draud sods ' ierobežota brīvība' uz laiku līdz 5 gadiem vai cietumsods uz laiku no trim līdz septiņiem gadiem ar mantas, tostarp Cilvēktiesību centra “Viasna” telpu, konfiskāciju;

C.  tā kā Valsts drošības komitejas (KGB) un Finanšu izmeklēšanas departamenta amatpersonas pārmeklēja Ales Bialiatski privātīpašumu Minskā, māju Rakovā un “Viasna” biroju Minskā un konfiscēja viņa datoru un citus materiālus;

D.  tā kā apgabala tiesnesis Minskā 2011. gada 16. augustā noraidīja Ales Bialiatski advokāta iesniegto lūgumu atbrīvot šo cilvēktiesību aizstāvi pret personīgo galvojumu un tā kā viņa pirmstiesas apcietinājuma termiņš agrāk tajā pašā nedēļā tika pagarināts līdz diviem mēnešiem;

E.  tā kā šis arests ir saistīts ar to, ka dažas ES dalībvalstis Baltkrievijas varas iestādēm atklāja sīkāku informāciju par Ales Bialiatski bankas kontiem; tā kā nolūkā iegūt šo informāciju Baltkrievijas varas iestādes izmantoja starptautisko sadarbību saskaņā ar divpusēju nolīgumu par juridisko palīdzību, izmantojot starptautisko procedūru un nolīgumu sistēmu finanšu pārvedumu jomā ‐ kas paredzēta teroristu un kriminālnoziedznieku izsekošanai ‐, lai pārņemtu pilnīgā kontrolē pilsoniskās sabiedrības nevalstiskās organizācijas un Baltkrievijas demokrātisko opozīciju, kā arī lai Baltkrievijas pilsoniskās sabiedrības acīs diskreditētu ES palīdzību;

F.  tā kā Baltkrievijas nodokļu administrācijas iestādes Ales Bialiatski bankas kontos esošās naudas summas interpretēja kā viņa personīgos ienākumus un apsūdzēja viņu to slēpšanā;

G.  tā kā Baltkrievijas varas iestādes sistemātiski atteikušās valsts līmenī reģistrēt gandrīz visas šīs valsts cilvēktiesību organizācijas (centram “Viasna” pagājušajos gados reģistrācija tika liegta trīs reizes); tā kā tādēļ, ka Baltkrievijas nevalstiskajām organizācijām paredzētās ārvalstu palīdzības (centra “Viasna” gadījumā ‐ līdzekļi, lai tas varētu sniegt atbalstu tiem, kas cietuši no Baltkrievijā valdošā režīma īstenotajām masveida represijām pēc prezidenta vēlēšanām 2010. gada decembrī) saņemšanai nepieciešama Baltkrievijas varas iestāžu atļauja, cilvēktiesību aizstāvji, lai efektīvi sniegtu palīdzību neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, ir spiesti atvērt kontus kaimiņvalstīs;

H.  tā kā cilvēktiesību aizstāvju un aktīvistu vajāšana ir sistemātiska un plaši izplatīta; tā kā pēdējā laikā tiek ziņots par to cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un aktīvistu vajāšanu, kuri rīko kampaņas, pieprasot Ales Bialiatski atbrīvošanu, un šī vajāšana cita starpā izpaužas kā arests, turēšana apcietinājumā, nopratināšana, naudas soda uzlikšana vai iespiedmateriālu konfiscēšana; tā kā vienu no šīm personām ‐ Viktar Sazonau gaida tiesas sēde;

I.  tā kā Ales Bialiatski gadījums ir tikai viens no daudziem pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību aizstāvju ilgstošas un pastāvīgas plaša mēroga vajāšanas gadījumiem, kura sākās pēc valsts prezidenta vēlēšanām 2010. gada decembrī, izraisot Baltkrievijā strauju pasliktināšanos cilvēktiesību un politisko brīvību ievērošanas jomā;

J.  tā kā daudzi opozīcijas aktīvisti, tai skaitā bijušie valsts prezidenta amata kandidāti, žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvji, tikai aizturēti, pamatojoties uz viņu līdzdalību miermīlīgā pēcvēlēšanu demonstrācijā, kas notika Minskā 2010. gada 19. decembrī, izvirzot viņiem apsūdzību par masu nekārtību rīkošanu un nosakot nepamatoti bargus sodus ‐ līdz pat septiņiem gadiem stingra vai vidēja režīma cietumā; tā kā tiek ziņots, ka daži no viņiem tika pakļauti fiziskai un psiholoģiskai spīdzināšanai, viņiem netika nodrošināta pienācīga juridiskā un medicīniskā palīdzība vai pēc nopietnas ķirurģiskas iejaukšanās viņi bez pienācīgas medicīniskās rehabilitācijas tika nosūtīti atpakaļ uz cietumu,

1.  pauž nopietnas bažas par cilvēktiesību aizstāvju situācijas pasliktināšanos Baltkrievijā; stingri nosoda Cilvēktiesību centra “Viasna” priekšsēdētāja Ales Bialiatski neseno arestu un pret viņu vērstos apgalvojumus, kā arī Baltkrievijas varas iestāžu nespēju ievērot pulcēšanās un vārda brīvības, kas ir vienas no cilvēka pamatbrīvībām;

2.  pauž nožēlu par to, ka Baltkrievijas varas iestādes konsekventi atsakās piešķirt juridisku statusu neatkarīgām cilvēktiesību organizācijām šajā valstī, padarot neiespējamu šo organizāciju darbību ar represīvu tiesību aktu pieņemšanas palīdzību, kuru mērķis ir apslāpēt pilsoniskās sabiedrības darbības, un ka pēc tam varas iestādes draud ar kriminālsodu nolūkā iebiedēt cilvēktiesību aizstāvjus;

3.  šajā sakarībā uzskata ‐ ņemot vērā bezprecedenta bargos pasākumus, kas Baltkrievijā tika vērsti pret pilsonisko sabiedrību pēc valsts prezidenta vēlēšanām 2010. gada decembrī, pret Ales Bialiatski ierosinātā krimināllieta ir politiski motivēta un tās mērķis ir kavēt viņa kā cilvēktiesību aizstāvja darbu;

4.  prasa nekavējoties un bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvot Ales Bialiatski no ieslodzījuma, izbeigt pret viņu vērsto izmeklēšanu un atcelt visas viņam izvirzītās apsūdzības;

5.  nosoda pret Cilvēktiesību centru “Viasna” uzsākto darbību un mudina Baltkrievijas varas iestādes izbeigt jebkāda veida vajāšanu, kas vērsta pret Ales Bialiatski, centru “Viasna”, tā darbiniekiem un visiem citiem cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām šajā valstī un ievērot tiesiskumu;

6.  aicina Baltkrievijas varas iestādes atcelt Baltkrievijas Kriminālkodeksa 193-1. pantu, kas aizliedz nereģistrētu sabiedrisko asociāciju dibināšanu un piedalīšanos to darbībās, jo šis noteikums ir pretrunā starptautiskiem standartiem attiecībā uz biedrošanās brīvību un liecina par to, ka Baltkrievija neievēro savus kā EDSO un ANO dalībvalsts pienākumus;

7.  uzsver, ka ES un Baltkrievijas savstarpēji sniegtajai juridiskajai palīdzībai nevajadzētu kļūt par politiskās vajāšanas un represiju instrumentu;

8.  pauž nožēlu par to, ka Baltkrievijas varas iestādes ar nolūku ļaunprātīgi izmanto valsts tiesību aktus un divpusējos un starptautiskos mehānismus;

9.  aicina Baltkrievijas varas iestādes ievērot visus Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācijas par cilvēktiesību aizstāvjiem noteikumus un nodrošināt, ka jebkādos apstākļos tiek ievēroti demokrātiskie principi, cilvēktiesības un pamatbrīvības saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Baltkrievijas ratificētajiem starptautiskajiem un reģionālajiem cilvēktiesību instrumentiem;

10.  mudina Baltkrievijas varas iestādes pārskatīt valsts tiesību aktus, it īpaši attiecībā uz biedrošanās un vārda brīvību, panākt to atbilstību starptautiskajiem standartiem un vienlaikus atturēties no jebkādas turpmākas tiesību aktu ļaunprātīgas izmantošanas;

11.  aicina Padomi, Komisiju un augsto pārstāvi pastiprināt spiedienu uz Baltkrievijas varas iestādēm, piemērojot vīzu aizliegumu arī tām personām, kas iesaistītas Ales Bialiatski arestēšanā un vajāšanā, kā arī iesaldējot šo personu līdzekļus;

12.  uzsver, ka, ņemot vērā pret Baltkrievijas opozīciju un pilsonisko sabiedrību vērstās pastāvīgās bezprecedenta represijas, ES ir jāatbalsta demokrātijas veidošana šajā valstī un jāmeklē jauni veidi, kā Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai un neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem palīdzēt veicināt sabiedrības izpratni;

13.  aicina Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks 2011. gada 28. un 29. septembrī Varšavā, pieņemt lēmumu palielināt palīdzību Baltkrievijas demokrātiskajai opozīcijai un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī efektīvi sadarboties ar tām, lai atbalstītu un pastiprinātu to centienus nodrošināt demokrātiju;

14.  aicina Baltkrievijas varas iestādes garantēt pienācīgu juridisko un medicīnisko palīdzību visiem politieslodzītajiem un nekavējoties un bez jebkādiem nosacījumiem viņus atbrīvot, atsaucot visas pret viņiem izvirzītās apsūdzības un pilnībā atjaunojot viņu pilsoniskās tiesības;

15.  uzsver, ka ES potenciālās saistības attiecībā uz Baltkrieviju būtu jāpakļauj stingrai izvirzīto nosacījumu ievērošanai, tostarp nosacījumam, ka Baltkrievijai jāievēro demokrātiskie standarti, cilvēktiesības un tiesiskums, kā noteikts 2009. gada 7. maija Prāgas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtajā kopīgajā deklarācijā, ko parakstījusi arī Baltkrievijas valdība;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, EDSO Parlamentārajai asamblejai, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai un Baltkrievijas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0244. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0099. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0022. (4) OV C 286 E, 22.10.2010., 16. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūcija par Sudānu ‐ situācija Dienvidkordofānā un kaujas Zilās Nīlas pavalstī

P7_TA(2011)0393 RC-B7-0501/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Sudānu,

–  ņemot vērā 2005. gada 9. janvārī noslēgto vispārējo miera nolīgumu (VMN),

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības 2011. gada 31. janvāra paziņojumu,

–   ņemot vērā ES un tās dalībvalstu 2011. gada 9. jūlija deklarāciju par Dienvidsudānas Republikas neatkarību;

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton 2011. gada 6. septembra paziņojumu par kauju sākšanos Zilās Nīlas pavalstī un 2011. gada 26. augusta paziņojumu par situāciju Dienvidkordofānā,

–  ņemot vērā 2011. gada 20. jūnijā pieņemtos Ārlietu padomes secinājumus,

–  ņemot vērā komisāres K. Georgieva 2011. gada 26. augusta paziņojumu par iespējamību sniegt humāno palīdzību Dienvidkordofānai,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Jerzy Buzek 2011. gada 21. jūnija paziņojumu par situāciju Abjejā un Dienvidkordofānā,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības 2011. gada 20. augusta paziņojumu par Sudānas valdības un Dienvidsudānas valdības nolīgumu par robežu uzraudzības atbalsta misiju,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja 2011. gada augusta provizorisko ziņojumu par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem Dienvidkordofānā no 2011. gada 5. jūnija līdz 30. jūnijam,

–  ņemot vērā 2011. gada 28. jūnijā parakstīto pamatnolīgumu par politiskajiem un drošības pasākumiem Zilās Nīlas un Kordofānas pavalstīs,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon 2011. gada 2. septembra paziņojumu, kurā viņš mudināja pārtraukt kaujas Dienvidkordofānas un Zilās Nīlas pavalstīs,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā situācija Dienvidkordofānā joprojām ir saspringta, jo notiek kaujas starp Sudānas bruņotajiem spēkiem (SAF) un Sudānas Tautas atbrīvošanas kustības Ziemeļu spēkiem (SPLM), un karadarbība ir atjaunojusies arī Zilās Nīlas pavalstī;

B.  tā kā bruņotajā konfliktā starp Sudānas bruņotajiem spēkiem un Sudānas Tautas atbrīvošanas kustību Dienvidkordofānā dzīvības un mājokļus ir zaudējuši tūkstošiem cilvēku no kaimiņvalstīm;

C.  tā kā 2011. gada 23. augustā prezidents O. Bashir izsludināja vienpusēju divu nedēļu ilgu pamieru Dienvidkordofānā, bet paziņoja arī to, ka šajā reģionā neļaus darboties nevienai ārvalstu organizācijai;

D.   tā kā 2011. gada 2. septembrī prezidents O. Bashir paziņoja par Zilās Nīlas pavalsts konstitūcijas pārtraukšanu un ārkārtas stāvokļa noteikšanu pēc asiņainajām sadursmēm starp Sudānas armiju un spēkiem, kas atrodas šajā teritorijā un atbalsta Dienvidsudānu, vēl vairāk palielinot bēgļu gaitās devušos iedzīvotāju skaitu, kas jau tāpat ir mērāms tūkstošos;

E.  tā kā pret civiliedzīvotājiem vērstie uzbrukumi Dienvidkordofānā ietver mērķtiecīgu masveida nogalināšanu bez tiesas spriedumu, par kuras upuriem galvenokārt kļūst cilvēki, ko uzskata par SPLM atbalstītājiem, patvaļīgus arestus un aizturēšanu (saistībā ar ko valda bažas, ka aizturētos pakļauj spīdzināšanai un pret viņiem izturas necilvēcīgi un pazemojoši), māju pārmeklēšanu, it kā vēršoties pret Nūbas etniskās grupas izcelsmes iedzīvotājiem, piespiedu pazušanu, baznīcu iznīcināšanu un marodierismu;

F.  tā kā tiek lēsts, ka neseno kauju dēļ tika pārvietoti vairāk nekā 200 000 cilvēku un 5000 cilvēku ir devušies uz Dienvidsudānu (Unity pavalsti), lai izbēgtu no bruņotā konflikta; tā kā, turpinoties kaujām reģionā, šis skaits tuvāko mēnešu laikā var ievērojami pieaugt;

G.  tā kā Sudānas bruņotie spēki (SAF) nešķirojot bombardē civiliedzīvotāju apdzīvotas teritorijas Nūbas kalnu reģionā Dienvidkordofānā, lai gan ir izsludināts pamiers, un kavē pārvietotajiem iedzīvotājiem paredzētās palīdzības piegādes;

H.  tā kā, kopš jūnijā izcēlās konflikts, humānās palīdzības aģentūras nav spējušas iegūt atļauju strādāt Dienvidkordofānā un nav veikts vajadzību novērtējums; tā kā Sudānas valdība ir noraidījusi ANO miera uzturētāju pieprasījumu ļaut viņiem palikt Dienvidkordofānā, Zilās Nīlas pavalstī un Abjejā pēc valsts dienvidu daļas neatkarības iegūšanas;

I.  tā kā tiek ziņots, ka Dienvidsudānas drošības spēki iejaucas humānās palīdzības organizāciju darbā, tai skaitā, konfiscējot transportlīdzekļus, veicot fiziskus uzbrukumus palīdzības organizāciju darbiniekiem un izlaupot ēkas un teritorijas, ko izmanto starptautiskās organizācijas, tostarp ANO, kuras darbiniekiem ir liegta piekļuve daudzām Dienvidkordofānas daļām, tādējādi neļaujot viņiem veikt izmeklēšanu un neatkarīgu novērtēšanas misiju uz vietas;

J.  tā kā lielai daļai reģiona iedzīvotāju joprojām trūkst pārtikas, un šo situāciju saasinājis konflikts, kura dēļ Āfrikas ragā pieaug preču cenas un bads;

K.  tā kā Komisija 2011. gadā ir piešķīrusi EUR 100 miljonus, tai skaitā EUR 11 miljonus pārejas perioda teritorijām, taču Starptautiskais Dienvidsudānas palīdzības fonds joprojām ir saņēmis tikai 37 % no finansējuma;

L.  tā kā ir panākts vien neliels progress, risinot vispārējā miera nolīgumā iekļautos jautājumus, lai pēcreferenduma sarunās panāktu vienošanos par tādiem jautājumiem kā no naftas gūto ieņēmumu sadalīšana, robežu demarkācija, pilsonība, parādu un aktīvu sadalīšana un referendumi Dienvidkordofānā, Zilās Nīlas pavalstī un Abjejā;

M.  tā kā situācija Dārfūrā joprojām sagādā ārkārtīgi lielas bažas, jo ANO misija Dārfūrā ziņo par Centrālās rezerves policijas darbinieku ļaunprātīgu izturēšanos, nolaupīšanām un vispārēju drošības apdraudējumu iekšēji pārvietoto iedzīvotāju nometnēs,

1.  pauž nožēlu par zaudētajām cilvēku dzīvībām, vardarbību, cilvēktiesību pārkāpumiem un humānās palīdzības piegādei radītajiem šķēršļiem Dienvidkordofānas un Zilās Nīlas pavalstīs; stingri nosoda SAF iebrukumu Dienvidkordofānas un Zilās Nīlas pavalstīs; mudina visus konfliktā iesaistītos nekavējoties pārtraukt kaujas un meklēt konfliktam politisku risinājumu, pamatojoties uz 2011. gada 28. jūnija nolīgumu; turklāt aicina atcelt ārkārtas stāvokli Zilās Nīlas pavalstī;

2.  atgādina visām pusēm par viņu pienākumiem ievērot starptautiskos humanitāro tiesību un cilvēktiesību aktus; īpaši prasa pārtraukt mērķtiecīgo masveida nogalināšanu un nogalināšanu bez tiesas sprieduma, patvaļīgus arestus un aizturēšanas, spīdzināšanu, piespiedu pazušanas un marodierismu; turklāt prasa Sudānai pārtraukt neselektīvo bombardēšanu no gaisa un uzsver, ka tie, kurus uzskata par atbildīgiem jebkādu pārkāpumu izdarīšanā, jāsauc pie atbildības, Apvienoto Nāciju Organizācijai veicot neatkarīgu izmeklēšanu;

3.  atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības 2011. gada 8. septembrī panākto vienošanos, saskaņā ar kuru abas puses piekrita izvest bruņotos spēkus no apstrīdētās Abjejas teritorijas; aicina Sudānu un Dienvidsudānu ievērot visus 2005. gada vispārējā miera nolīguma noteikumus, lai panāktu noturīgu mieru, saglabātu cilvēku tiesības uz pašnoteikšanos, ievērotu noteiktās robežas un galu galā nodrošinātu virzību uz abu valstu samierināšanos; atkārtoti pauž ES apņemšanos sadarboties ar Sudānu un Dienvidsudānu, lai sekmētu demokrātisku pārvaldību un to, ka tiek ievērotas visu Sudānas iedzīvotāju cilvēktiesības;

4.  prasa visām pusēm ļaut humānās palīdzības organizācijām nekavējoties, bez kavēkļiem un neciešot no iebiedēšanas un vardarbības sniegt palīdzību visiem iedzīvotājiem, kuriem tā ir vajadzīga; stingri uzsver pienākumu aizsargāt civiliedzīvotājus un humānās palīdzības organizāciju darbiniekus; pauž bažas par to, ka tikai valdības kontrolētas struktūras un vietējie palīdzības darbinieki var izdalīt humānās palīdzības preces, lai gan aizvien vairāk samazinās pirmās nepieciešamības produktu krājums un piegādes;

5.  pauž bažas par ziņojumiem, saskaņā ar kuriem valdība mēģina piespiest pārvietotās personas atgriezties teritorijās, kur var būt apdraudēta viņu dzīvība vai drošība; prasa ievērot iekšēji pārvietotu personu tiesības;

6.  aicina Komisiju, ES dalībvalstis un starptautisko sabiedrību ievērot to finansiālās saistības attiecībā uz reģionu un jo īpaši risināt nopietnā pārtikas palīdzības, ārkārtas patversmju un aizsardzības trūkuma problēmu; prasa pievērst ciešu uzmanību situācijai attiecībā uz nodrošinātību ar pārtiku un pasākumiem, kas būtu jāīsteno gadījumā, ja situācija pasliktinās; uzskata, ka jaunas reģionam draudošas plaša mēroga humanitārās katastrofas novēršanai var būt nepieciešama papildu palīdzība;

7.  aicina starptautisko sabiedrību, uzsverot tās atbalstu Thabo Mbeki vadītās Āfrikas Savienības Augsta līmeņa darba grupas Sudānai centieniem un iesaistoties Arābu valstu līgai, veicināt vispārējā miera nolīguma slēdzēju pušu sarunas un ANO ģenerālsekretāra īpašās pārstāves Sudānā centienus;

8.  pauž nopietnas bažas par ziņām, ka reģionā aizvien vairāk tiek izmantotas kājnieku mīnas; atgādina par savu stingro pretestību mīnu izmantošanai un prasa nekavējoties pārtraukt šādas darbības;

9.  aicina Āfrikas Savienību stiprināt sadarbību ar Starptautisko Krimināltiesu, lai visā Āfrikā veicinātu izpratni par cilvēktiesībām un to ievērošanu; prasa novērst nesodāmību par visiem Sudānā kara laikā izdarītajiem noziegumiem un pauž cerību, ka prezidentu Omar al-Bashir drīz notiesās Hāgā, tādējādi īstenojot vienu no elementiem nepieciešamajā tiesu sistēmas, tiesiskuma un taisnīguma pret upuriem atjaunošanā;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO Drošības padomei un ANO ģenerālsekretāram, ES īpašajai pārstāvei Dienvidsudānā, Sudānas valdībai, Dienvidsudānas valdībai, Āfrikas Savienības institūcijām un Āfrikas Savienības Augsta līmeņa darba grupas Sudānai priekšsēdētājam, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un ES dalībvalstu valdībām.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūcija par Eritreju: Dawit Isaak lieta

P7_TA(2011)0394 RC-B7-0505/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantu, 6. panta 3. punktu, kā arī 21. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Āfrikas Hartu par cilvēktiesībām un tautu tiesībām, kurai Eritreja ir pievienojusies, un jo īpaši tās 6., 7. un 9. pantu,

–  ņemot vērā 9. pantu 2005. gadā pārskatītajā ĀKK un ES partnerattiecību nolīgumā (Kotonū nolīgums), kuru Eritreja ir parakstījusi;

–  ņemot vērā Padomes prezidentūras 2008.gada 22. septembra deklarāciju par politieslodzītajiem Eritrejā un turpmākos Padomes un Komisijas paziņojumus par Eritreju un cilvēktiesību situāciju kopš tā laika,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eritreju un jo īpaši rezolūcijas, kas attiecas uz cilvēktiesībām un Dawit Isaak lietu,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  pauž dziļas bažas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Eritrejā un šīs valsts iestāžu klajo nesadarbošanos, neskatoties uz Eiropas Savienības un starptautisko cilvēktiesību organizāciju atkārtotiem aicinājumiem,

B.  tā kā ES ir stingri un skaidri apņēmusies aizsargāt cilvēktiesības kā pamatvērtību un tā kā preses un vārda brīvība ir vispārējas un īpaši nozīmīgas tiesības;

C.  tā kā tiesiskums ir princips, kuru nedrīkst pārkāpt;

D.  tā kā tūkstošiem Eritrejas iedzīvotāju, tostarp valdošās partijas augsta ranga pārstāvji, kuri 2001. gadā pauda kritiku par prezidentu Isayas Afeworki, atrodas apcietinājumā bez apsūdzības, godīgas tiesas un piekļuves advokātiem un ģimenei;

E.  tā kā kopš 2001. gada septembra Asmarā apcietinājumā atrodas 10 neatkarīgie žurnālisti, no kuriem viens ir Zviedrijas pilsonis Dawit Isaak, kas nav tiesāts ne par vienu noziegumu, un Eritrejas iestādes ir attiekušās sniegt jebkādus komentārus par viņa likteni;

F.  tā kā 2011. gada 23. septembrī kādreizējais neatkarīga laikraksta reportieris Eritrejā D. Isaak būs pavadījis apcietinājumā 10 gadus bez apsūdzības, tiesas vai uzklausīšanas un tā kā viņš pasaulē tiek uzskatīts par ieslodzīto pārliecības dēļ;

G.  tā kā Parlamenta priekšsēdētājam 2010. gada septembrī iesniegtajā juridiskajā atzinumā ir uzsvērts, ka ES ir juridisks un morāls pienākums aizsargāt savus pilsoņus saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru;

H.  ir šokēts par to, ka Eritrejas valdība turpina atteikties sniegt informāciju par ieslodzīto situāciju, tostarp apcietinājuma vietu un to, vai viņi vēl ir dzīvi;

I.  tā kā saskaņā ar kādreizējo cietumsargu ziņojumiem vairāk nekā puse no 2001. gadā arestētajiem ierēdņiem un žurnālistiem ir miruši;

J.  tā kā ES ir būtiska Eritrejas partnere attīstības palīdzības un atbalsta jomā,

1.  ar dziļām bažām norāda uz nepārtraukto un nožēlojamo cilvēktiesību situāciju Eritrejā, jo īpaši vārda brīvības trūkumu un to, ka joprojām pretrunā ar tiesiskuma un Eritrejas konstitūcijas principiem eksistē politiski ieslodzītie;

2.  pauž nožēlu par to, ka Dawit Isaak joprojām nav atguvis brīvību un viņam ir bijis jāpavada 10 gadi cietumā kā par pārliecību ieslodzītajam; pauž bažas par Dawit Isaak dzīvību vispārzināmajos skarbajos apstākļos cietumā Eritrejā bez nepieciešamās piekļuves veselības aprūpei;

3.  aicina Eritrejas iestādes nekavējoties atbrīvot Dawit Isaak un kādreizējās augsta ranga amatpersonas atbilstīgi Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai;

4.  aicina Eritrejas iestādes atcelt aizliegumu valsts neatkarīgās preses darbībai un nekavējoties atbrīvot neatkarīgos žurnālistus un visus pārējos cilvēkus, kas ir ieslodzīti vienīgi par savu vārda brīvības tiesību izmantošanu;

5.  atkārtoti aicina Eritrejas valsti nekavējoties atbrīvot visus politiski ieslodzītos, tostarp Dawit Isaak; prasa – ja viņus nevar atbrīvot uzreiz, Eritrejas valstij ir jāsniedz plašāka medicīniskā un juridiskā palīdzība šiem un citiem ieslodzītajiem; turklāt prasa, lai ES un tās dalībvalstu pārstāvjiem tiktu nodrošināta piekļuve D. Isaak nolūkā noteikt viņa vajadzības veselības aprūpes un cita atbalsta jomā;

6.  aicina priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos pastiprināt ES un tās dalībvalstu centienus, lai nodrošinātu Dawit Isaak atbrīvošanu;

7.  aicina Padomi aktīvāk izmantot dialoga mehānismus saistībā ar ES attīstības palīdzības programmu Eritrejai, lai nekavējoties rastu risinājumus, kas ļautu atbrīvot politiski ieslodzītos un uzlabotu šīs valsts demokrātisko pārvaldību; šajā sakarībā aicina Padomi nodrošināt, lai no ES attīstības palīdzības gūtu labumu nevis Eritrejas valdība, bet tā tiktu skaidri novirzīta Eritrejas tautas vajadzībām;

8.  aicina Āfrikas Savienību kā ES partneri, kas ir skaidri apņēmusies ievērot vispārējās demokrātijas un cilvēktiesību vērtības, pastiprināt savu rīcību attiecībā uz nožēlojamo situāciju Eritrejā un strādāt kopā ar ES, lai panāktu Dawit Isaak un citu politisko ieslodzīto atbrīvošanu;

9.  ar interesi seko tiesvedībai pēc tam, kad Eiropas juristi 2011. gada jūlijā Eritrejas Augstākajā Tiesā iesniedza habeas corpus apelāciju D. Isaak lietā;

10.  atkārtoti prasa sarīkot Eritrejā valsts līmeņa konferenci, pulcējot vienkopus dažādu politisko partiju līderus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, lai rastu risinājumu pašreizējai krīzei un virzītu valsti uz demokrātijas, plurālisma un ilgtspējīgas attīstības ceļa;

11.  īpaši stingri uzsver iepriekš minēto jautājumu nozīmi un risināšanas steidzamību;

12.  pauž patiesu atbalstu un līdzjūtību šo politiski ieslodzīto ģimenēm;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Eritrejas parlamentam un valdībai, Panāfrikas parlamentam, COMESA, IGAD, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Āfrikas Savienībai.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra deklarācija par epilepsiju

P7_TA(2011)0395 P7_DCL(2011)0022

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā epilepsija ir visbiežāk sastopamā nopietnā smadzeņu kaite;

B.  tā kā 6 000 000 cilvēku Eiropā slimo ar epilepsiju un katru gadu tiek diagnosticēti 300 000 jaunu gadījumu;

C.  tā kā līdz pat 70 % cilvēku, kam ir epilepsija, ar atbilstošu ārstēšanu varētu neciest no lēkmēm, taču Eiropā 40 % cilvēku, kam ir epilepsija, nesaņem šādu ārstēšanu;

D.  tā kā 40 % bērnu, kam ir epilepsija, sastopas ar grūtībām skolā;

E.  tā kā Eiropā ir augsts epilepsijas slimnieku bezdarba līmenis;

F.  tā kā cilvēki, kam ir epilepsija, cieš no stigmatizācijas un aizspriedumiem;

G.  tā kā epilepsija ne tikai kaitē veselībai, bet arī traucē ikvienam dzīves aspektam, un indivīdiem un ģimenēm var radīt fizisku, psiholoģisku un sociālu slogu,

1.  aicina Komisiju un Padomi

2.  aicina dalībvalstis ieviest atbilstošus tiesību aktus, lai aizsargātu visu to cilvēku tiesības, kas slimo ar epilepsiju;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2011. gada 15. septembra protokola I pielikumā (P7_PV(2011)09-15(ANN1)).