Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2011. gada 29. septembris - Strasbūra
Grozījumu izdarīšana Regulā (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi ***I
 Stāvoklis Palestīnā
 Rio+20 Pasaules augstākā līmeņa sanāksme
 Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda nākotne
 Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusa izveide
 Civilie kara invalīdi

Grozījumu izdarīšana Regulā (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi ***I
PDF 282kWORD 40k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2011. gada 29. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi (COM(2011)0336 – C7-0161/2011 – 2011/0147(COD))
P7_TA(2011)0428A7-0308/2011

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0336),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 175. panta 3. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0161/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  pēc apspriešanās ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju,

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu un 46. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A7-0308/2011),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2011. gada 29. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2011, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi

P7_TC1-COD(2011)0147


EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 175. panta trešo daļu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(1),

tā kā:

(1)  Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1927/2006(2) ir izveidots Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonds (EGF), kas ļauj Savienībai atbalstīt un izrādīt solidaritāti darbiniekiem, kuri atlaisti globalizācijas izraisītu lielu strukturālu izmaiņu pasaules tirdzniecības modeļos rezultātā.

(2)  Reaģējot uz finanšu un ekonomikas krīzi, ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija(3) Regulu (EK) Nr. 546/2009 tika grozīta Regula (EK) Nr. 1927/2006, jo īpaši nodrošinot pagaidu atkāpi, kas paredzēta darbības jomas paplašināšanai, lai tā ietvertu ar krīzi saistītus atlaišanas gadījumus, kā arī uz laiku paaugstinot EGF līdzfinansējuma likmi..

(3)  Ņemot vērā pašreizējo finanšu un ekonomikas situāciju Savienībā, ir lietderīgi pagarināt atkāpes piemērošanas termiņu pirms tā iztecēšanas 2011. gada 30. decembrī.

(4)  Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Regula (EK) Nr. 1927/2006,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Regulas (EK) Nr. 1927/2006 1. panta 1.a punkta otro daļu aizstāj ar šādu:"

Šī atkāpe attiecas uz visiem pieteikumiem, kas iesniegti līdz 2013. gada 31. decembrim.

"

2. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs

(1) Eiropas Parlamenta 2011. gada 29.septembra nostāja.
(2) OV L 48, 22.2.2008., 82. lpp.
(3) OV L 167, 29.6.2009, 26. lpp.


Stāvoklis Palestīnā
PDF 198kWORD 39k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 29. septembra rezolūcija par situāciju Palestīnā
P7_TA(2011)0429RC-B7-0525/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 8 decembra, 2010. gada 13. decembra un 2011. gada 18. jūlija secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu,

–  ņemot vērā ANO hartu,

–  ņemot vērā attiecīgās ANO rezolūcijas, jo īpaši ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas Nr. 181 (1947) un Nr. 194 (1948) un ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 242 (1967), Nr. 338 (1973), Nr. 1397 (2002), Nr. 1515 (2003) un Nr. 1850 (2008),

–  ņemot vērā Tuvo Austrumu kvarteta paziņojumus, jo īpaši 2011. gada 23. septembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 66. sesiju Palestīniešu pašpārvaldes prezidents Mahmoud Abbas pieprasīja atzīt Palestīnas valstisko statusu un dalību ANO;

B.  tā kā Palestīnai ANO Ģenerālajā asamblejā ir pastāvīgās novērotājas statuss;

C.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja 1947. gada 29. novembra rezolūcijā Nr. 181 prasīja izveidot bijušajā mandātteritorijā Palestīnā divas valstis;

D.  tā kā ES atkārtoti ir apliecinājusi atbalstu divu valstu risinājumam, kad Izraēlas Valsts mierā un drošībā pastāv blakus neatkarīgai, demokrātiskai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij, prasījusi atjaunot tiešas miera sarunas starp Izraēlu un palestīniešiem un paziņojusi, ka būtu jāatzīst tikai tās izmaiņas līdz 1967. gadam noteiktajās robežās, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, par ko ir vienojušās abas puses;

E.  tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas, SVF un ANO vērtējumu Palestīniešu pašpārvalde svarīgākajās apskatītajās nozarēs ir sasniegusi funkcionējošas valsts minimālos rādītājus un palestīniešu iestādes darbojas pat labāk nekā iestādes jau pastāvošās valstīs;

F.  tā kā palestīniešu tiesības uz pašnoteikšanos un savas valsts izveidi ir tikpat neapšaubāmas, kā Izraēlas Valsts tiesības pastāvēt drošās robežās;

G.  tā kā arābu pavasara kontekstā Izraēlas un Palestīnas konflikta risinājums ir kļuvis vēl steidzamāk nepieciešams un tas ir nozīmīgs jautājums iesaistīto pušu, visu reģiona tautu un starptautiskās sabiedrības interesēs;

H.  tā kā ES dalībvalstu ārlietu ministri 2011. gada 2. un 3. septembra neoficiālā sanāksmē, apspriežoties par Tuvo Austrumu miera procesu un attiecīgajām diplomātiskajām iniciatīvām, kuras paredzēts izskatīt Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas septembra sesijā, pauda atšķirīgu nostāju,

1.  aicina ES augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos/ Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un ES dalībvalstu valdības turpināt centienus, lai panāktu kopēju ES nostāju saistībā ar Palestīniešu pašpārvaldes pieprasījumu dalībai ANO, un izvairīties no viedokļu šķelšanās starp dalībvalstīm;

2.  pauž atbalstu palestīniešu likumīgajiem centieniem būt kā valstij pārstāvētiem ANO, ko viņi vēlas panākt sarunās, kuras noslēgsies pašreiz notiekošajā ANO Ģenerālās asamblejas 66. sesijā, un aicina dalībvalstis to vienoti atbalstīt;

3.  tajā pašā laikā aicina starptautisko sabiedrību, tai skaitā ES un tās dalībvalstis, atkārtoti apstiprināt savu stingro apņemšanos panākt Izraēlas Valsts drošību;

4.  atkārtoti pauž stingru atbalstu divu valstu risinājumam, kas pamatojas uz 1967. gada robežām un nosacījumu, ka Jeruzaleme ir abu šo valstu galvaspilsēta, kad Izraēlas valsts mierā un drošībā pastāv blakus neatkarīgai, demokrātiskai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij;

5.  atzīst un atzinīgi vērtē Palestīniešu pašpārvaldes prezidenta Mahmoud Abbas un premjerministra Salam Fayyad sasniegumus valsts izveidē, ko atbalstīja ES un vairāki starptautiskie dalībnieki;

6.  atkārtoti uzsver, ka miermīlīgi un nevardarbīgi pasākumi ir vienīgais veids, kā panākt ilgtspējīgu Izraēlas un Palestīnas konflikta risinājumu;

7.  uzsver, ka jāatsāk tiešas sarunas, kuru mērķis ir bez kavēšanās un saskaņā ar kvarteta prasītajiem termiņiem nodrošināt izraēliešiem un palestīniešiem divu valstu risinājumu, lai pārvarētu pašreizējo nepieņemamo stāvokli; vēlreiz uzsver, ka būtu jāizvairās no jebkādiem pasākumiem, kuri var apdraudēt sarunu rezultātā panāktā nolīguma izredzes, un būtu jāatzīst tikai tās izmaiņas līdz 1967. gadam noteiktajās robežās, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, par ko ir vienojušās abas puses; uzstāj, ka neviens risinājums nedrīkst aizskart kādas puses cieņu; aicina Izraēlas valdību pārtraukt visa veida apmetņu celtniecību un paplašināšanu Rietumkrastā un Austrumjeruzalemē; prasa pārtraukt pret Izraēlu vērstus raķešu uzbrukumus no Gazas joslas un uzstājīgi prasa panākt pastāvīgu pamieru;

8.  mudina ES un tās dalībvalstis paust vienotu nostāju un arvien aktīvāk darboties, tostarp kvartetā, lai īstenotu centienus panākt taisnīgu un ilgstošu mieru starp izraēliešiem un palestīniešiem; uzsver kvarteta galveno nozīmi un pilnībā atbalsta augsto pārstāvi centienos, iesaistot kvartetu, panākt ticamu perspektīvu miera procesa atsākšanai;

9.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam, ANO Drošības padomes dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Tuvo Austrumu kvarteta īpašajam sūtnim, Izraēlas Knesetam un valdībai, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam un Palestīniešu Likumdošanas padomei.


Rio+20 Pasaules augstākā līmeņa sanāksme
PDF 417kWORD 120k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 29. septembra rezolūcija par to, lai izstrādātu ES kopējo nostāju, gatavojoties ANO organizētajai Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmei par ilgtspējīgu attīstību
P7_TA(2011)0430B7-0522/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību, kas 2012. gada jūnijā notiks Riodežaneiro, Brazīlijā un kurā galvenā uzmanība tiks pievērsta divām tēmām: ‐ “zaļā tautsaimniecība ilgtspējīgas attīstības un nabadzības izskaušanas kontekstā” un “ilgtspējīgas attīstības institucionāla sistēma”,

–  ņemot vērā Komisijai un Padomei uzdotos jautājumus par ES mērķiem Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību, kas 2012. gada jūnijā notiks Riodežaneiro (O-000181/2011 - B7-0436/2011, O-000182/2011 - B7-0437/2011),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “'Rio+20” konference: virzība uz “zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību' (COM(2011)0363),

–  ņemot vērā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību 2010. gada Nagojā, Japānā notikušās konferences rezultātus,

–  ņemot vērā 1997. gada Kioto protokolu,

–  ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā izklāstīti Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM), ko starptautiskā sabiedrība kopīgi noteikusi kā uzdevumus nabadzības izskaušanai,

–  ņemot vērā Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomikas (TEEB) globālo iniciatīvu, ko 2007. gada jūnijā atbalstīja G8+5 valstu vadītāji, un tās publicētos 2009. un 2010. gada rezultātus,

–  ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes novērtējuma ziņojumus,

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,

–  ņemot vērā 2008. gadā pieņemto Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautisko novērtējumu attīstības jomā (IAASTD),

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku ziņojumu “Agroekoloģija un tiesības uz pārtiku”, ar ko ANO Cilvēktiesību padome tika iepazīstināta 2011. gada 8. martā,

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā, kaut arī kopš Riodežaneiro augstākā līmeņa sanāksmes 1992. gadā un Johannesburgas augstākā līmeņa sanāksmes 2002. gadā panākts progress, tomēr joprojām vērojamas nozīmīgas nepilnības un problēmas īstenošanas jomā un joprojām daudzas saistības, ko uzņēmusies starptautiskā sabiedrība nav izpildītas pilnībā;

B.  tā kā Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmes trīs mērķi būs ‐ nodrošināt atjauninātu politisko apņēmību panākt ilgtspējīgu attīstību, novērtēt līdzšinējo progresu un atlikušos trūkumus nozīmīgāko sanāksmju par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem rezultātu īstenošanā un risināt jaunās, kā arī iespējamās problēmas;

C.  tā kā būtu jāstiprina sinerģijas starp trijām Riodežaneiro konvencijām ‐ par bioloģisko daudzveidību (CBD), klimata pārmaiņām (UNFCCC) un pārtuksnešošanos (UNCCD);

D.  tā kā 1,4 miljardi cilvēku joprojām dzīvo galējā nabadzībā, un no viņiem puse dzīvo Subsahāras Āfrikā; tā kā sestdaļai pasaules iedzīvotāju trūkst uztura un nenodrošinātība ar pārtiku vēršas plašumā, un bezdarbs vai nepietiekama nodarbinātība joprojām skar lielu daļu jaunattīstības valstu iedzīvotāju; tā kā 70 % cilvēku, kas iztiek ar mazāk nekā vienu dolāru dienā, ir sievietes;

E.  tā kā klimata pārmaiņas rada nopietnus draudus nabadzības samazināšanai, cilvēktiesībām, mieram un drošībai, kā arī Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanai daudzās jaunattīstības valstīs,

F.  tā kā tiek prognozēts, ka pasaules iedzīvotāju skaits 2050. gadā būs sasniedzis vismaz 9 miljardus un tādējādi pat vēl vairāk palielināsies pieprasījums pēc ierobežotajiem dabas resursiem un iespējām apsaimniekot cilvēku radītos atkritumus;

G.  tā kā aizvien pieaugošā nepieciešamība pēc ūdens, zemes un meža ir novedusi pie šo resursu vēl lielākas noplicināšanas un degradācijas; tā kā draudīgos apjomos turpinās bioloģiskās daudzveidības bojāeja, pārzveja, ekosistēmu degradācija un mežu izciršana;

H.  tā kā turpina pieaugt pasaules siltumnīcefekta gāzu emisijas;

I.  tā kā pasaules okeāniem ir izšķiroša nozīme globālajos klimatiskajos procesos, it īpaši oglekļa piesaistē, un tā kā tie ir nozīmīgs enerģijas avots un bioloģiskās daudzveidības krātuve un veido svarīgu transporta sistēmu, kā arī nodrošina ilgtspējīgus iztikas līdzekļus un cilvēka dzīvei nepieciešamos būtiskākos elementus, tostarp pārtiku, medikamentus un saldūdeni, tā kā cita starpā klimata pārmaiņas, neilgtspējīga zvejniecības prakse un jūras ekosistēmu, dzīvotņu un sugu neierobežota iznīcināšana apdraud okeānu spēju turpināt šo funkciju īstenošanu;

J.  tā kā 80 % pasaules zivju krājumu tiek pilnībā izmantoti vai pārmērīgi izmantoti un aptuveni 20 % pasaules iedzīvotāju ir tieši atkarīgi no zvejniecības, kas nodrošina to galveno proteīna avotu;

K.  tā kā vides katastrofu dēļ arvien pieaug pārvietoto personu skaits; tā kā starptautiskā līmenī ir jānosaka klimata un vides bēgļa statuss;

L.  tā kā sievietes un bērni ir īpaši neaizsargāti pret klimata pārmaiņu ietekmi, jo īpaši jaunattīstības un vismazāk attīstītajās valstīs; tā kā ļoti daudzas sievietes joprojām ir sociāli atstumtas un cieš no diskriminācijas;

M.  tā kā problēmas, kas turpmāk jārisina, nav nošķirtas, bet gan ir savstarpēji saistītas un atkarīgas; tā kā Rio+20 ir vienīgais daudzpusējais forums, kurā tiek risināti jautājumi visos trijos ilgtspējīgas attīstības pīlāros, tādējādi nodrošinot holistisku pieeju;

N.  tā kā UNEP izpratne par tā saukto “trīskāršās spirāles pieeju” var būt labs pamats diskusijām;

O.  tā kā ir pieejami izmaksu ziņā īstenojami risinājumi daudzajām problēmām ilgtspējības jomā; tā kā, piemēram, atdeve no ieguldījumiem bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanā būtu gandrīz simtkārtīga;

P.  tā kā ir plaši atzīts, ka IKP nav pilnvērtīgs cilvēku labklājības un attīstības rādītājs;

Q.  tā kā ir jāveicina ilgtspējīgs patēriņš un ražošana;

R.  tā kā ir jāveido sociāli iekļaujoša, veselīga, droša un taisnīga sabiedrība attiecībā uz pamattiesībām un kultūras daudzveidību, kas nodrošina vienlīdzīgas iespējas un cīnās pret visām diskriminācijas formām;

S.  tā kā laba vides pārvaldība nenozīmē tikai institucionālus risinājumus, bet arī pārredzamību, pārskatatbildību un pilsoniskās sabiedrības iesaisti; tā kā Rio Deklarācijas 10. princips apliecina, ka vides jautājumi vislabāk risināmi ar visu ieinteresēto pilsoņu līdzdalību, un uzsver, ka jānodrošina vides informācijas pieejamība, tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos un tiesvedības, kā arī administratīvās tiesvedības efektīva pieejamība;

T.  tā kā pēdējo divdesmit gadu laikā notikušo radikālo ģeopolitisko izmaiņu dēļ, kuru rezultātā vairākas jaunattīstības valstis ir kļuvušas par nozīmīgiem ekonomiskajiem un politiskajiem dalībniekiem, ir radies jauns varas un ietekmes līdzsvars, kas nozīmē jaunus uzdevumus un pienākumus;

U.  tā kā priekšlikumi ir jāiesniedz ANO līdz 2011. gada 1. novembrim, jo sagatavošanās sarunas sāksies jau 2012. gada sākumā;

1.  atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijā 64/236 pausto lēmumu 2012. gada jūnijā Riodežaneiro sasaukt visaugstākā iespējamā līmeņa ANO sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību, kas pasaules līderiem dod vienreizēju iespēju noteikt ilgtspējīgas attīstības programmu turpmākajiem 10 gadiem, vēlreiz apstiprinot nepieciešamību nodrošināt globālo solidaritāti; prasa, lai valstis tiktu pārstāvētas valstu un/vai valdību vadītāju līmenī;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Rio+20” konference: virzība uz “zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību“; tomēr uzskata, ka zaļajai ekonomikai un privātajam sektoram pievērstajai uzmanībai nebūtu jāaizēno jautājumi par to, ka jāpanāk efektīva pilsoņu līdzdalība un laba vides pārvaldība jāveicina ne tikai institucionālo pasākumu līmenī; uzsver, ka šajā sakarā ES var dalīties nozīmīgā pieredzē par Rio Deklarācijas 10. panta īstenošanu;

3.  aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, ka līdz 2011. gada 1. novembrim ANO tiek iesniegta stingra un vienota ES nostāja, jo sagatavošanās sarunas sākas 2012. gada sākumā;

4.  uzsver ‐ lai nodrošinātu konsekvenci Eiropas Savienībā un atbilstību tās starptautiskajiem centieniem, ilgtspējīgai attīstībai jābūt visu ES procesu un politikas jomu būtiskākajam jautājumam;

5.  uzsver, ka Rio+20 augstākā līmeņa sanāksme ir izšķiroša iespēja globālā līmenī nostiprināt politisko apņēmību panākt ilgtspējīgu attīstību, kā arī nostiprināt rūpnieciski attīstīto valstu un jaunattīstības valstu partnerības;

6.  uzsver, ka ir ārkārtīgi nepieciešams panākt, lai ilgtspējīgas attīstības politikas īstenošana un starptautiskā pārvaldība būtu straujāka un dinamiskāka, jo šajās jomās ir vērojama lēna virzība uz priekšu;

7.  aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, ka Rio+20 augstākā līmeņa sanāksme nebeidzas tikai ar labas gribas apliecinājumiem, bet praktisku rīcību un pārbaudāmiem mērķiem, un to pārbaudes instrumentiem, kas nepieciešami, lai pastiprinātu ilgtspējīgas attīstības elementu sinerģiju;

8.  saistībā ar to, ka uzsvars tiek likts uz zaļo ekonomiku kā vienu no augstākā līmeņa sanāksmes divām galvenajām tēmām, uzstāj, ka jēdziens “zaļā ekonomika” ir jāsaprot kā ekonomika kopumā, kas darbojas ilgtspējības robežās attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanu, klimata aizsardzību un dabas resursu izmantošanu; uzsver, ka lielāka uzmanība jāpievērš cilvēku, vides un dabas kapitālam un ka ilgtspējīga attīstība nav tikai zaļā ekonomika;

9.  uzsver, ka Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē ir jānostiprina sasaiste starp vides, ekonomiskajām un sociālajām programmām, mainot viedokli, ka šie ir trīs atsevišķi pīlāri, un pieņemot saskaņotāku un savstarpējo saistību izprotošu pieeju;

10.  uzskata, ka turpmāko problēmu risinājumi nevis palēnina izaugsmi, bet gan veicina ilgtspējīgu izaugsmi un zaļo ekonomiku, kas nodrošina iespējas visām valstīm neatkarīgi no to attīstības līmeņa un ekonomikas struktūras;

11.  uzsver, ka ir jārisina jaunās un iespējamās problēmas, piemēram, resursu nepietiekamība un tās nozīme konfliktos;

12.  uzsver, ka taisnīgums ir nepieciešamās paradigmu maiņas stūrakmens un ka tā jāīsteno globālā līmenī, tādējādi nodrošinot mazāk un vismazāk attīstītajām valstīm iespēju ar attīstīto valstu palīdzību pietuvoties normālas attīstībai līknei un iegūt augstāku statusu ne tikai attiecībā uz cilvēku labklājību, bet arī attiecībā uz taisnīgumu valsts iedzīvotāju un paaudžu starpā;

13.  uzsver, ka Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmei jānosaka specifiski un konkrēti mērķi, kā arī veidi, kā šo mērķu sasniegšanu pārbaudīt un uzraudzīt, un aicina šai sakarībā pieņemt zaļās ekonomikas ceļakarti;

14.  uzskata ‐ lai panāktu pāreju uz zaļo ekonomiku nabadzības mazināšanas kontekstā, ir jāsaista vides aizsardzība ar cilvēktiesību jautājumiem un jārisina šādas trīs savstarpēji saistītas politikas dimensijas:

   ieguldījumi galveno resursu un dabas kapitāla ilgtspējīgā pārvaldībā, pamatojoties uz koordinētiem centieniem pētniecības un izstrādes jomā,
   pareiza tirgus un regulatīvo nosacījumu izveide, kuras virzītājspēks būtu taisnīguma princips,
   pārvaldības uzlabošana un pilsoniskās sabiedrības, kā arī privātā sektora iesaistīšana;

15.  uzsver, ka jāiekļauj kopējās, bet diferencētās pieejas, piesardzības un “piesārņotājs maksā” principi, kā arī ražotāja paplašinātās atbildības princips, lai veicinātu atbildības godīgu sadalījumu virzībā uz globālu ilgtspējīgu attīstību; uzsver, ka zaļās izaugsmes politikā jāparedz abpusēji izdevīgi risinājumi, veicinot uzņēmējdarbību, konkurētspēju un jauninājumus visās nozarēs un pievēršot uzmanību jomām, kurās uzlabojumi ir ekonomiski izdevīgākie un ekoloģiski efektīvākie;

16.  uzsver, ka zaļajā ekonomikā lielāka uzmanība jāpievērš saimnieciskās darbības atdalīšanai no resursu izmantošanas un vides degradācijas;

17.  aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, ka Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē tiek meklēti risinājumi noturīgajai un aizvien pieaugošajai pašu kapitāla nepietiekamībai globālā, kā arī valstu līmenī, pie kā vainojams pašreizējais ekonomiskais modelis;

18.  atkārtoti pauž savu pārliecību par to, ka drošākais, praktiskākais un pieejamākais risinājums klimata pārmaiņu, bioloģiskās daudzveidības zuduma un pārtuksnešošanās problēmām ir dabisko ekosistēmu aizsardzība un paplašināšana;

19.  uzsver, ka Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē ir jāapspriež integrēta pieeja daudzo problēmu risināšanai, piemēram, attiecībā uz nabadzības mazināšanu, veselību, apgādi ar pārtiku, nodarbinātību, dzimumu līdztiesību, klimata pārmaiņām un energoapgādi; uzsver, ka minētās problēmas nevar atrisināt atsevišķi un ka nav vienkārša risinājuma visām problēmām, un tāpēc sadarbībai ir vēl jo lielāka nozīme; šai sakarībā uzsver, cik liela nozīme Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā ir spēcīgām un dabiskām ekosistēmām;

20.  aicina Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē uzstāt, ka jāpanāk straujš progress, lai nodrošinātu spēkā esošā starptautiskā regulējuma vides aizsardzības jomā efektivitāti, aicinot valstis pievienoties spēkā esošajiem starptautiskajiem instrumentiem un parakstītājas valstis turpināt attiecīgo instrumentu ātru ratifikāciju;

Rīcība resursu un dabas kapitāla jomā

21.  uzsver, ka, pārejot uz zaļo ekonomiku, nepieciešama steidzama rīcība ekosistēmu aizsardzības, resursu un dabas kapitāla ilgtspējības un efektīvas izmantošanas jomā, vienlaicīgi veicinot ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu; uzsver, ka jāīsteno pašreizējās iniciatīvas spēju veidošanas jomā;

22.  atgādina, ka zaļā ekonomika, par kuru iestājas Komisija, automātiski nenodrošinās labklājību nabadzīgajiem un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, ja ekonomikas netiks pienācīgi vadītas, dabas kapitāls netiks efektīvi un taisnīgi pārvaldīts un resursu pieejamība netiks vienlīdzīgi garantēta gan šīm, gan nākamajām paaudzēm;

23.  uzsver, ka jāizstrādā un jāīsteno plāni ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa jomā un ka arī turpmāk jānodrošina dabas resursu izmantošanas ietekmes ekoloģiskā drošība;

24.  uzsver, ka taisnīga un vienlīdzīga piekļuve resursiem un to vienlīdzīga pieejamība gan šīm, gan nākamajām paaudzēm ir izšķiroši svarīgs attīstības un nabadzības izskaušanas priekšnoteikums un ka jaunattīstības valstīm, kā arī reģionālajām un vietējām iestādēm jānodrošina iespēja izmantot savus dabas resursus pēc iespējas ilgtspējīgāk un iekļaujošāk; uzsver, cik ļoti svarīgi ir visām valstīm piedalīties šajā procesā, lai radītu ilgtspējīgas sabiedrības; uzsver, ka visnabadzīgākās valstis un nabadzīgākie pasaules sabiedrības slāņi visvairāk cietīs no klimata pārmaiņu ietekmes un tādēļ tās jāatbalsta pielāgošanās procesos, it īpaši ņemot vērā sieviešu un visneaizsargātāko iedzīvotāju grupu vajadzības un zināšanas;

25.  uzsver, cik svarīgi ir noteikt resursu, dabas kapitāla un ekosistēmisko pakalpojumu patieso vērtību, vienlaikus nepadarot dabiskās sistēmas par precēm; aicina iedibināt dabas kapitāla uzskaites procesus un integrēt tos ekonomiskās uzskaites struktūrās, kā arī politisko lēmumu pieņemšanas procesos;

26.  uzskata, ka rūpnieciski attīstītajām valstīm ir jāatbalsta jaunattīstības valstis to centienos panākt attīstību un jāraugās, lai tās nepieļautu tādas pašas kļūdas attiecībā uz dabas resursiem un attīstības ceļiem, kas nav ilgtspējīgi;

27.  uzsver, ka resursu ieguve un izmantošana būtiski ietekmē vidi un vietējās kopienas; aicina Komisiju Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmes diskusijās un sarunās integrēt vides un kopienu ārējo izmaksu internalizācijas koncepciju;

28.  uzsver, ka steidzami jārisina jautājumi par ierobežotajiem resursiem, piemēram, izejvielām, to ilgtspējīgu izmantošanu un otrreizējas pārstrādes iespējām, bet arī jāuzlabo pētniecība par efektīvas resursu izmantošanas tehnoloģijām, kā arī šādu tehnoloģiju pieejamība un izplatīšana;

Ūdens

29.  uzsver, ka Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē ir no jauna jāapstiprina apņēmība veicināt ūdens resursu aizsardzību un ilgtspējīgu ūdens apsaimniekošanu, izprotot, ka ūdens ir sabiedrisks labums; uzskata, ka starptautiskas partnerības varētu palīdzēt sasniegt šo mērķi, it īpaši īstenojot programmas par pielāgošanos klimata pārmaiņām, lai saglabātu ūdeni tur, kur tas nokrišņu veidā nonāk uz zemes;

30.  uzsver, ka piekļuve dzeramajam ūdenim atzīta par vienu no cilvēktiesībām ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 28. jūlija rezolūcijā, un aicina īpaši aizsargāt ūdeni kā elementu, kuru īpaši skar klimata pārmaiņu ietekme, proti, var pasliktināties pieejamā ūdens, jo īpaši dzeramā ūdens, kvalitāte un kvantitāte;

31.  aicina Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmi panākt to, ka visā pasaulē tiek nodrošinātas cilvēktiesības uz ūdeni un sanitāriju;

32.  uzsver, cik nozīmīga ir upju baseinu integrēta pārvaldība, un aicina nostiprināt attiecīgos politikas virzienus, lai uzlabotu ūdens pieejamību, uztveršanas laiku, kvalitāti un lietderīgu izmantošanu, kā arī nostiprināt pārrobežu sadarbību pārrobežu upju baseinu pārvaldības jomā;

Jūras vide un okeāni

33.  uzsver, ka jāuzlabo jūras vides, jūras bioloģiskās daudzveidības un okeānu pārvaldība un jānostiprina to aizsardzība; uzskata, ka jautājumiem par jūrām un okeāniem jākļūst par vieniem no galvenajiem Rio sistēmas pīlāriem, līdztekus klimata jautājumiem un bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai;

34.  aicina Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmi sākt sarunas, lai pieņemtu starptautiskus juridiskos instrumentus šādās jomās:

ar šādiem instrumentiem ir jāizveido tiesiskais regulējums attiecībā uz daudzfunkcionālām aizsargājamām jūras teritorijām, ietekmes uz vidi novērtējumu un taisnīgu un vienlīdzīgu to ieguvumu sadali, ko gūst no ģenētisko un citu resursu izmantošanas, un ar šiem instrumentiem būtu jāizveido arī uzraudzības un izpildes mehānismi;

   jūru un okeānu piesārņojuma no sauszemes avotiem kontrole,
   cilvēku darbības ilgtspējīga pārvaldība un novērtēšana teritorijās, kas neietilpst valstu jurisdikcijā, un
   jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, aizsargājamo jūras teritoriju noteikšana un atzīšana starptautiskajos ūdeņos;

35.  aicina nekavējoties izveidot globālu jūras ekosistēmas uzraudzības sistēmu, lai varētu sekot līdzi jūras ekosistēmu un zivsaimniecības resursu izmaiņām;

36.  uzsver, ka jāuzņemas stingras saistības attiecībā uz zivsaimniecības ilgtspējīgu pārvaldību, proti, nodrošinot ilgtspējīgas nozvejas programmas, atjaunotu politisko apņēmību īstenot starptautiskos nolīgumus par jūras ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu pārvaldību, vienojoties par nolīgumu īstenošanas pārskatīšanu, lai nodrošinātu, ka zivsaimniecība var turpināt darbību tikai tādā gadījumā, ja tā tiek pārvaldīta, ievērojot starptautiskās saistības un nostiprinot reģionālās zivsaimniecības pārvaldības organizācijas, un ieviešot labas prakses attiecībā uz iestāžu darbību, pārredzamību, pārskatatbildību, pārraudzību un piemērošanas mehānismiem;

37.  uzstāj, ka jebkurai darbībai, kas ietekmē dzīvo vidi, jāpiemēro piesardzības princips un ekosistēmiskā pieeja;

Enerģija

38.  norāda uz to, ka aizvien iet mazumā fosilās enerģijas resursi, piemēram, nafta, dabasgāze vai ogles; atgādina par to ietekmi uz siltumnīcefektu, vienlaikus atgādinot, ka attiecībā uz netradicionālajiem enerģijas avotiem jāveic ietekmes uz vidi un produktivitāti novērtējums;

39.  brīdina, ka nevajadzētu veikt nekādas šelfa naftas izpētes un ieguves darbības ekoloģiski apdraudētās teritorijās, piemēram, Arktikā, lai veicinātu pāreju uz oglekli neradošu enerģijas ražošanu starptautiskā līmenī, un iebilst pret naftas ieguvi no darvas smiltīm un degslānekļa;

40.  uzsver ‐ lai pārietu uz zaļo ekonomiku, ir radikāli jāpārveido enerģētikas nozare, lai veicinātu atjaunojamo enerģiju un energoefektivitāti, kā arī nodrošinātu enerģijas pieejamību nabadzīgajiem iedzīvotājiem un veicinātu elektrifikāciju, jo īpaši vismazāk attīstītajās valstīs; uzsver, ka nepieciešama atjaunojamo enerģiju un (starpnozaru) tehnoloģiju, kā arī zinātības nodošana, it īpaši lai atbalstītu neliela apjoma un vietējo atjaunojamās enerģijas avotu izmantošanu, lai neradītu šķēršļus šo valstu tiesībām uz attīstību;

41.  prasa noteikt globālus mērķus un pasākumus, lai visā pasaulē palielinātu atjaunojamās enerģijas izmantošanu un energoefektivitāti;

42.  uzskata, ka, pateicoties atjaunojamai enerģijai un energoefektivitātei, būtu iespējams mazināt klimata pārmaiņas, atbalstīt sociālo un ekonomisko attīstību, uzlabot piegādes drošumu, kā arī nodrošināt ieguvumus vides un veselības jomās;

43.  aicina Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmi, panākt, ka tiek garantēta biodegvielas un bioenerģijas ilgtspējība un uzsver, ka saistībā ar tām ir pilnībā jānodrošina cilvēktiesību un vides aizsardzība;

44.  uzskata, ka īsie termiņi, ko izmanto pašreizējā LULUCF siltumnīcefekta gāzu emisiju uzskaites metodoloģijā, liek apšaubīt SEG emisiju ietaupījumu rezultātus; aicina pārskatīt šo metodoloģiju, lai nodrošinātu dabas ekosistēmu pielāgošanās spēju;

45.  uzskata, ka energoapgādes ārējām izmaksām ir jābūt atspoguļotām enerģijas cenā;

46.  atgādina, ņemot vērā katastrofu Fukušimā, ka absolūti nepieciešams nodrošināt visaugstākā līmeņa kodoldrošību ES un veicināt šīs prasības starptautiskā līmenī;

Lauksaimniecība un nodrošinātība ar pārtiku

47.  uzsver, ka piekļuve pienācīgai un veselīgai pārtikai ir cilvēka pamattiesības, un tāpēc aicina stingri un koordinēti rīkoties, lai novērstu galvenos cilvēka izraisītos bada iemeslus un nodrošinātu jaunattīstības valstu pārtikas suverenitāti;

48.  uzsver, ka nabadzības izskaušanas kontekstā steidzami jāveicina maza mēroga, ilgtspējīga bioloģiskā lauksaimniecība, atzīstot, ka jau pastāv pienācīgi zemas ietekmes daudzfunkcionālas lauksaimnieciskās sistēmas, kurās izmanto tradicionālās sēklu audzētavas, un ka tās ir jāatbalsta;

49.  uzskata, ka lopkopības nozare ir zaļās ekonomikas izšķiroši svarīga daļa, ka ārkārtīgi svarīgi ir īstenot humānu un ilgtspējīgu lopkopības praksi un, ka klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanā liela nozīme ir iztikas veidu uzlabošanai un nodrošināšanai, jo īpaši jaunattīstības valstīs un lauku teritorijās;

50.  ir vienisprātis ar Komisiju, ka jānostiprina pašreizējās iniciatīvas ilgtspējīgas lauksaimniecības veicināšanai, kuru pamatā ir daudzpusējas darbības (piemēram, PLO) reģionālās, valsts un vietēja līmeņa darbības (piemēram, bioloģiskā lauksaimniecība un augstas dabas vērtības lauksaimniecība, energoefektīvas siltumnīcas, ilgtspējīgas dzīvnieku novietnes, precīzā lauksaimniecība, CO2 neitrāla lauksaimnieciskā uzņēmējdarbība, biomasas un kūtsmēslu fermentācija), kā arī jānostiprina uzņēmējdarbības aktivitātes, turklāt jāuzsāk jaunas iniciatīvas un partnerības saskaņā ar Pasaules Pārtikas nodrošinātības komitejas pārvaldības pasākumiem, lai padarītu pārtikas patēriņu un ražošanu ilgtspējīgāku, veicinātu kopienu izturētspēju un mazinātu badu;

51.  prasa, pieņemot ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku ieteikumus, veikt globālus pasākumus, lai radītu lielāku pārredzamību preču tirgū un izbeigtu finansiālās spekulācijas, kuru dēļ pārtikas cenas kļūst ārkārtīgi nestabilas un līdz ar to izraisa globālo pārtikas krīzi; pauž bažas par pasaulē vērojamo tendenci, ka ārvalstu struktūras iegādājas lielas zemes platības jaunattīstības valstīs; uzsver, ka, lai garantētu nodrošinātību ar pārtiku un aizsargātu sīksaimniecību īpašnieku un pirmiedzīvotāju kopienu tiesības, šī tendence ir jāaptur;

52.  pauž nožēlu par lēno progresu sarunās un saistību izpildē attiecībā uz ANO Konvenciju par cīņu pret pārtuksnešošanos (UNCCD); uzskata, ka augsne ir ierobežots resurss un ka zemes degradācijas un zemes izmantojuma maiņas problēmas jārisina globālā līmenī; prasa konkrētu rīcību, efektīvus pasākumus un uzraudzību, it īpaši saistībā ar biodegvielas ražošanu;

53.  uzsver, cik ļoti nozīmīgi ir izmantot visas iespējas, ko ražošanā piedāvā maza apjoma un pirmiedzīvotāju kopienas, kā arī ģimenes lauku saimniecības un, cik nozīmīgi ir nodrošināt viņu īpašuma tiesības, jo viņi ir atbildīgi par lielāko daļu no pasaules pārtikas apgādes, un norāda, ka vajadzīgs īpašs atbalsts, lai viņiem nodrošinātu ražošanu un pieeju tirgum;

54.  uzsver, ka vajadzīgi lietišķie pētījumi un jauninājumi lauksaimniecības jomā, lai veicinātu ilgtspējīgu risinājumu izmantošanu, un viens no šādiem risinājumiem ir precīzā lauksaimniecība, kas samazina lauku apūdeņošanas nepieciešamību un augu aizsardzības līdzekļu lietošanu;

55.  piekrīt PLO, Starptautiskā Lauksaimniecības attīstības fonda (IFAD), SVF, ESAO, UNCTAD, ANO Pasaules Pārtikas programmas, Pasaules Bankas, PTO, Starptautiskā pārtikas politikas pētniecības institūta (IFPRI) un ANO augsta līmeņa darba grupas pasaules pārtikas nodrošinājuma krīzes jomā (HLTF) ieteikumiem G20 valstīm par to, ka jāpārtrauc īstenot valsts politiku, kas paredz subsidēt vai atļaut biodegvielas ražošanu vai patēriņu vismaz līdz tam laikam, kad būs pilnīgi noskaidrots, ka biodegvielas ražošana nekaitē pārtikas ražošanai, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un klimata aizsardzībai;

Meži

56.  uzsver, ka mežu izciršana un mežu degradācija izraisa sarežģīti risināmas ekoloģiskās un sociālās problēmas, piemēram, ilgstošus ūdensapgādes traucējumus, stepju veidošanos un pārtuksnešošanos, klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības zudumu, lauku iedzīvotāju nabadzību un konfliktus par zemi, piekļuvi resursiem, tiesībām un labumiem, un šo problēmu radītās kopējās ekonomiskās izmaksas ir daudz lielākas par aizsardzības un situācijas uzlabošanas pasākumu izmaksām; uzskata, ka Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmes mērķim jābūt nodrošināt līdzdalīgu mežu pārvaldību, taisnīgu un vienlīdzīgu ieguvumu sadali un mežu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu visā pasaulē;

57.  uzsver, ka jāveicina ilgtspējīga mežu apsaimniekošana un jāapkaro mežu izciršana, tostarp likvidējot nelikumīgi vai neilgtspējīgi iegūtas koksnes tirgus; uzsver ‐ lai sasniegtu šo mērķi, jāveido partnerības ar valdībām, vietējām kopienām un pirmiedzīvotāju grupām, pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru;

58.  uzsver, šajā sakarā jāizpilda Nagojā paustā apņemšanās līdz 2020. gadam vismaz par pusi samazināt visu dabisko dzīvotņu, tostarp mežu zudumu un, ja iespējams, tuvināt zuduma rādītāju nullei;

59.  uzskata, ka REDD+ instrumentam UNFCCC paspārnē būtu jānodrošina mežu aizsardzības vispārējo mērķu ievērošana un atbalstīšana, piemēram, būtu jāizveido īpaša infrastruktūra satelītnovērošanai un novērošanai uz vietas, lai novērtētu oglekļa piesaistīšanu saglabātajos mežos, kā arī pārbaudītu cilvēktiesību un Konvencijas par bioloģisko daudzveidību attiecīgo noteikumu ievērošanu; tāpēc aicina uzlabot pārredzamību attiecīgā finansējuma piešķiršanā un nodrošināt stingrāku uzraudzību; uzsver, ka REDD+ instrumentam būtu jānodrošina ne tikai klimata pārmaiņu mazināšana, bet arī būtiski ieguvumi bioloģiskās daudzveidības un ļoti svarīgu ekosistēmisko pakalpojumu jomā, kā arī būtu jāveicina to kopienu tiesību un iztikas ieguves iespēju nodrošināšana, kas atkarīgas no meža, jo īpaši attiecībā uz pirmiedzīvotāju un vietējām kopienām;

60.  pauž bažas par jauno Mežu kodeksu, ko gatavojas pieņemt Brazīlijas Senāts un kas pastiprinās mežu izciršanu Amazones mežos Brazīlijā, tādējādi apdraudot starptautiskos klimata pārmaiņu mazināšanas centienus;

61.  aicina uzņēmēju valsti Brazīliju izteikt skaidru apņemšanos aizsargāt Amazones mežus un izbeigt pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, kas atbalsta vides aizsardzību, kriminālvajāšanu;

62.  aicina Komisiju līdz Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmei sagatavot pētījumu, kurā vērtēta pārtikas un nepārtikas produktu Eiropas Savienības patēriņa ietekme uz mežu izciršanu; aicina pētījumā novērtēt arī ES spēkā esošās politikas un tiesību aktu ietekmi uz mežu izciršanu un piedāvāt jaunas politikas iniciatīvas identificētās ietekmes mazināšanai;

Ķimikālijas un bīstamās vielas

63.  atbalsta Komisijas viedokli, ka pienācis laiks izveidot daudz robustāku un saskaņotāku starptautisko režīmu ķimikāliju un bīstamo vielu izmantošanas pārvaldībai un ka Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē jāuzsāk ceļš uz šī mērķa sasniegšanu, prasot, lai pēc iespējas vairāk valstu kā paraugu izmanto ES tiesību aktus saistībā ar REACH;

Atkritumu apsaimniekošana

64.  uzsver, ka laba atkritumu apsaimniekošana ne tikai mazina ietekmi uz vidi, bet arī nodrošina atkārtoti izmantojamus materiālus un otrreizējās izejvielas, kā arī nodarbinātības iespējas;

65.  uzsver, ka daudzus resursus, kas patlaban tiek apglabāti un sadedzināti vai kas rada negatīvu ietekmi uz vidi un vietējiem iedzīvotājiem, var izmantot atkārtoti un pārstrādāt; uzsver, ka jāpieliek īpašas pūles šo resursu pārstrādes jomā, lai nodrošinātu pievienoto vērtību vietējiem iedzīvotājiem, radot darba vietas un ieviešot jauninājumus, un uzsver, ka pārstrāde un atkārtota izmantošana novērš dabisko dzīvotņu un vietējo kopienu iznīcināšanu;

Tādu nosacījumu izveidošana, kuri stimulētu tirgus un ieguldījumus cilvēkkapitālā

66.  uzsver, ka valsts politikas dokumentos, kā arī visos attīstības un nabadzības izskaušanas plānos un stratēģijās jāiekļauj jautājums par bioloģisko daudzveidību, ekosistēmiskajiem pakalpojumiem un dabas resursiem;

Videi kaitīgas subsīdijas

67.  uzsver, ka steidzami jārisina videi kaitīgo subsīdiju problēma un jāizstrādā un jāīsteno pozitīvi stimuli tam, kā gūt labumu no bioloģiskās daudzveidības un to saglabāt;

68.  šai sakarībā atzinīgi vērtē to, ka KLP reformas priekšlikumos lielāka uzmanība tiek pievērsta tam, lai KLP padarītu zaļāku;

69.  aicina Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmi saskaņā ar Nagojā pieņemtajām saistībām uzsākt koordinētu pasākumu virkni, lai līdz 2020. gadam identificētu videi kaitīgās subsīdijas un izbeigtu to piešķiršanu;

Reglamentējošie instrumenti un tirgus līdzekļi

70.  uzsver ‐ lai nodrošinātu mūsu sabiedrības vispārēju ilgtspējību, izšķiroša nozīme būs reglamentējošajiem instrumentiem gan valstu, gan starptautiskā līmenī līdztekus tirgus līdzekļiem; šai sakarībā uzsver, ka steidzami jārisina jautājums par starptautiskās jūras satiksmes un aviācijas ietekmi uz klimatu, un uzsver Eiropas Savienības piemēru un tās “20-20-20” mērķus, kā arī tās progresīvo vides politiku un standartus kopumā;

71.  uzsver ‐ lai mainītos ekonomikas dalībnieku motivācija efektīvas, atbildīgas un videi draudzīgas ekonomikas virzienā, ir vajadzīgs skaidrs, uzticams un visaptverošs tiesiskais regulējums;

72.  aicina starptautiskā līmenī ieviest finanšu darījumu nodokli ;

73.  uzsver, ka fiskālās reformas, kuru mērķis ir novirzīt nodokļu sloga smagumu no darbaspēka uz resursu izmantošanu un piesārņojumu, var palīdzēt radīt abpusēji izdevīgu situāciju gan attiecībā uz nodarbinātību, gan vidi, jo šāda pāreja palielinās interesi par resursu efektīvu izmantošanu, pārstrādi un atkārtotu izmantošanu un tādējādi radīs jaunas darba vietas;

74.  aicina ES Komisiju veicināt vides aspektu iekļaušanu starptautiskajās tirdzniecības sarunās;

Finansējums

75.  uzsver, ka pāreja uz globālu zaļo ekonomiku prasīs liela apjoma finanšu ieguldījumus; uzsver, ka ar publisko finansējumu vien nepietiks, un tam vajadzēs būt drīzāk kā katalizatoram un svirai attiecībā uz daudz lielākajiem privātajiem ieguldījumiem; uzsver, ka jauninājumu un jauno tehnoloģiju ieviešana ir jāstimulē, tostarp uzlabojot pieeju finansējumam;

76.  aicina Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmi ierosināt reformēt pašreizējās finanšu stratēģijas un izveidot pēc vajadzības jaunas publiskā-privātā finansējuma shēmas un partnerības;

77.  uzskata, ka jaunattīstības valstīm nepieciešama stabila ilgtermiņa finansiālā atbalsta sistēma, spēju veidošana un tehnoloģiju nodošana, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību un dotu iespēju izvairīties no intensīva enerģijas patēriņa un lielām oglekļa emisijām atšķirībā no rūpnieciski attīstītajām valstīm, kuras piedzīvoja šo posmu;

78.  aicina Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmi veicināt pasākumus globālā vides riska mazināšanai un katastrofu riska mazināšanas mehānismus, kā arī palielināt tam paredzēto līdzekļu apjomu;

79.  uzsver ‐ lai nodrošinātu atbilstību daudzpusējiem nolīgumiem vides jomā un veicinātu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, kā arī lai paplašinātu zaļās ekonomikas mērķus, ir labāk jāuzrauga oficiālā attīstības palīdzība (OAP), tostarp alternatīvu pasākumu izmantošana attiecībā uz saistībām panākt attīstību, piemēram, valstij plānotā atbalsta piešķiršana un Attīstības apņēmības indekss;

80.  uzskata ‐ ir izšķiroši svarīgi, lai visnabadzīgākajām valstīm būtu pieejami novatoriski finansējuma veidi, tādējādi novēršot šīm valstīm raksturīgo pašu kapitāla nepietiekamību;

81.  aicina uzraudzīt dzimumu līdzsvara veicināšanas pasākumu finansēšanas ietekmi, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesības principam atbilstīgu finansēšanu;

Pilsoņu ietekmes stiprināšana.

82.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi turpināt stiprināt pilsoņu ietekmi vides pārvaldībā, un prasa Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmē panākt progresu attiecībā uz Rio deklarācijas 10. principa efektīvu globālu īstenošanu; uzskata, ka ES starptautiskajās sarunās var dalīties ar nozīmīgu pieredzi, kas uzkrāta, jau vairāk nekā 10 gadus īstenojot Orhūsas konvenciju;

83.  aicina paplašināt Orhūsas konvencijas noteikumu darbības jomu ārpus ANO Eiropas Ekonomikas komisijas, pieņemot globālu konvenciju vai ļaujot Orhūsas konvencijai pievienoties pusēm, kas nav ANO Eiropas Ekonomikas komisijas dalībnieces;

84.  iesaka īstenot visaptverošu pieeju attiecībā uz cilvēktiesību principu ievērošanu, vienlaicīgi īstenojot ilgtspējīgas attīstības politiku; uzsver, ka jānodrošina atbilstīga aizsardzība tautām, kas visvairāk cieš no klimata pārmaiņu sekām;

85.  uzsver, ka reglamentējošie instrumenti var tikt veiksmīgi izmantoti tikai tādā gadījumā, ja tiek nodrošināta informācija un izglītošana; turklāt uzskata, ka, īstenojot augšupēju pieeju, ārkārtīgi liela nozīme ir vērtību skalas un uzvedības maiņai, un īpaši aicina īstenot iniciatīvas jauniešu iesaistei, jo viņi ir nākamā paaudze, ko ietekmēs mūsu darbības sekas;

Apmācība

86.  uzsver, ka svarīgi ir visās valstīs atbalstīt izglītības un apmācības programmas, jo īpaši tādas, kas domātas jauniem cilvēkiem; uzskata, ka jaunu prasmju apguves veicināšana palīdzēs izveidot jaunas darba vietas globālajā darba tirgū, radot pozitīvu un būtisku ietekmi sociālā līmenī;

Tehnoloģijas

87.  uzsver, cik nozīmīga ir pētniecība un izstrāde, kā arī jauninājumi un cik nepieciešama ir sadarbība zinātnes un tehnoloģijas jautājumos;

88.  atzīst, ka jauninājumi, novērtējums un nodošana tehnoloģiju jomā ir izšķiroši svarīgi, lai atrisinātu vides, ekonomiskās un sociālās problēmas; uzsver arī, ka tehnoloģiju attīstība nevar būt vienīgais risinājums vides problēmām vai cīņai ar nabadzību;

89.  uzsver, ka jauninājumi nenozīmē vien tehnoloģiskos jauninājumus ‐ sociālā inovācija sniedz jaunus un efektīvus risinājumus aktuālām sociālām problēmām, kurus izstrādā privātpersonas vai organizācijas sociālo un ne vienmēr komerciālo mērķu sasniegšanai; uzsver arī, ka sociālie jauninājumi nodrošina iespēju iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu lomas sabiedrībā uzlabot savu darba un dzīves vidi, un tādējādi sociālie jauninājumi var palīdzēt stiprināt pilsonisko sabiedrību globālā līmenī un nodrošināt tai iespēju piedalīties dabas resursu aizsardzībā un ilgtspējīgā izmantošanā;

90.  iebilst pret priekšlikumiem īstenot plaša mēroga ģeoinženierijas projektus;

91.  atgādina, ka pirmiedzīvotāju un vietējo kopienu zināšanu, jauninājumu un prakses aizsardzība ir noteikta sākotnējās Rio augstākā līmeņa sanāksmes nolīgumos, jo pirmiedzīvotāju pieredze piedāvā laika gaitā pārbaudītus, drošus un noturīgus paņēmienus, kā strādāt, sadarbojoties ar dzīvo dabu;

92.  uzsver, ka jaunāko tehnoloģiju ieviešana nedrīkst negatīvi ietekmēt ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu un cīņu pret nabadzību; uzsver, ka tehnoloģijām var būt dažāda ietekme uz vidi, sociālā un ekonomiskā ietekme, un ja tās netiek pienācīgi uzraudzītas, dažas tehnoloģijas var novest pie dabas resursu (piemēram, ūdens, zemes, biomasas) neilgtspējīgas ekspluatēšanas, palielināt nabadzību un radīt citu sociālajai jomai kaitējošu ietekmi;

93.  tādēļ atbalsta Bali Stratēģisko plānu tehnoloģiju atbalstam un spēju veidošanai attiecībā uz tehnoloģijām, kas saistītas ar vides jomu, kā arī atbalsta videi draudzīgu tehnoloģiju novērtēšanas un nodošanas mērķus; prasa ANO sistēmā radīt iespējas uzraudzīt, novērtēt un sniegt informāciju par jaunām tehnoloģijām nolūkā visās jomās integrēt paplašināto ilgtspējības jēdzienu, un veicināt produktu izstrādes un procesu ilgtspējību;

Panākumu izvērtēšana

94.  aicina nekavējoties veikt pētījumus nolūkā izstrādāt jaunu rādītāju kopumu, lai novērtētu progresu virzībā uz taisnīgumu un ilgtspējīgu attīstību;

95.  uzsver, ka Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmei, par pamatu ņemot, piemēram, šādas iniciatīvas ‐ Integrēto vides un ekonomiskās starptautiskās uzskaites sistēmu (SEEA), tautas attīstības indeksu un ESAO projektu “Kā novērtēt sabiedrības attīstību” ‐ ir jāizstrādā alternatīvs modelis izaugsmes un labklājības novērtēšanai, kura pamatā nebūtu vien IKP; uzsver, ka tas nepieciešams, lai novērtētu progresu plašā tā izpratnē, ņemot vērā ekonomisko, vides un sociālo dimensiju; tādēļ prasa pieņemt skaidrus un izmērāmus rādītājus, kas ņemtu vērā klimata pārmaiņas, bioloģisko daudzveidību, resursu izmantošanas efektivitāti un sociālo integrāciju;

96.  prasa uzsākt plašas diskusijas par to, lai šie rādītāji starptautiskā līmenī tiktu iekļauti plaši piemērotās publiskā un privātā sektora progresa novērtējuma procedūrās;

97.  aicina atzīt regresa nepieļaušanas principu arī saistībā ar vides aizsardzību, kā arī pamattiesībām;

Pilnveidota pārvaldības un privātā sektora iesaiste

98.  uzsver, ka steidzami jāuzlabo ilgtspējīgas attīstības pārvaldība;

99.  uzskata, ka ANO sistēmā jānostiprina UNEP, piemēram, pārveidojot UNEP par ANO specializētu aģentūru (kā SDO), jo tas būtu visdaudzsološākais veids, kā uzlabot starptautisko vides pārvaldību un nodrošinātu progresu ceļā uz globālu ilgtspējīgu attīstību; šajā sakarā atgādina par visām iespējām, kas identificētas Helsinku – Nairobi rezultātos;

100.  aicina UNEP paspārnē izveidot specializētu zinātnieku padomi, kura darbotos līdzīgi kā Klimata pārmaiņu starpvaldību padome un kuras uzdevums būtu starpnozaru griezumā pārskatīt un novērtēt jaunāko pasaulē iegūto zinātnisko, tehnisko un sociālekonomisko informāciju, kas ir būtiska, lai izprastu bioloģisko daudzveidību un ilgtspējību;

101.  atkārtoti pauž savu priekšlikumu ‐ izveidot starptautisko vides tiesu, lai tādējādi padarītu starptautiskos vides tiesību aktus saistošākus un piemērojamākus, vai vismaz izveidot starptautisku iestādi, piemēram, ombudu ar vidutāja pilnvarām;

102.  aicina Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmi izstrādāt stratēģiju saskaņotības veicināšanai starp dažādiem daudzpusējiem vides nolīgumiem; šai sakarībā uzsver, ka vajadzīga koordinēta pieeja attiecībā uz trim Rio konvencijām (bioloģiskā daudzveidība, klimata pārmaiņas un pārtuksnešošanās), jo tās ir savstarpēji saistītas, attiecas uz tām pašām ekosistēmām un risina savstarpēji saistītus jautājumus;

103.  uzsver, ka īstenošanas procesos jāiesaista starptautiskie, valsts un vietējie dalībnieki;

104.  uzsver, ka jāpanāk lielāka finanšu, ekonomikas, attīstības un vides ministru, kā arī citu ministru iesaistīšanās ilgtspējīgas attīstības politikas virzienos;

105.  aicina Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmi nostiprināt galveno ieinteresēto personu, tostarp privātā sektora, līdzdarbību; uzsver, ka uzņēmējdarbības aprindām un pilsoniskajai sabiedrībai, jo īpaši NVO, sociālajām kustībām un pirmiedzīvotāju kopienām ir jābūt ietekmīgam spēkam;

106.  uzsver, ka uzņēmumu un pilsoniskās sabiedrības sadarbība jaunattīstības valstīs un attīstītajās valstīs ir nozīmīga taustāmu rezultātu sasniegšanai;

107.  uzsver, cik svarīga ir pilsoņu iesaistīšanās; aicina veidot izpratni un sniegt vairāk informācijas par ilgtspējīgu patēriņu un ieviest, kā arī veicināt stimulus, lai mainītu vērtību skalu un uzvedību un atbalstītu atbildīgus iedzīvotāju un ražotāju lēmumus;

108.  uzsver, ka jārīkojas, lai veicinātu uzvedības maiņu un pāreju uz ilgtspējīga patēriņa modeli;

109.  uzsver, ka jānodrošina, lai visām galvenajām ieinteresētajām personām būtu pilnvērtīga, atklāta un taisnīga piekļuve visām sarunām, starpsesiju un sagatavošanas sēdēm, gatavojoties Rio+20;

110.  uzskata, ka parlamentārajiem pārstāvjiem jāuzņemas aktīva loma saistībā ar šo augstākā līmeņa sanāksmi; ideālā variantā Eiropas Parlamentam jābūt oficiāli iesaistītam augstākā līmeņa sanāksmē ar tādu pašu statusu kā Komisijas delegācijai un vismaz tādā pašā statusā, kāds tam bijis citās sanāksmēs;

o
o   o

111.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.


Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda nākotne
PDF 209kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 29. septembra rezolūcija par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda nākotni
P7_TA(2011)0431B7-0521/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(1), ar ko izveidoja Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (EGF),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izveidi(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Regulu (EK) Nr. 546/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi(3),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(4),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Budžets stratēģijai ”Eiropa 2020“” (COM(2011)0500),

–  ņemot vērā Komisijas gada ziņojumus par EGF finansētajiem pasākumiem,

–  ņemot vērā ieinteresēto pušu konferences par EGF nākotni, kuras 2011. gada janvārī un martā Komisija rīkoja ar dalībvalstīm un sociālo partneru pārstāvjiem,

–  ņemot vērā kopš 2007. gada janvāra pieņemtās Parlamenta rezolūcijas par EGF izmantošanu, tostarp Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas (EMPL) piezīmes par attiecīgajiem pieteikumiem,

–  ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda finansēšanu un darbību(5), tostarp Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas (EMPL) 2010. gada 25. jūnija atzinumu,

–  ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē ‐ jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai(6),

–  ņemot vērā apspriedes, ko rīkojusi EMPL komitejas īpašā darba grupa EGF jautājumos,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā EGF ir izveidots, lai atbalstītu pasākumus, kas paredzēti darba ņēmējiem, kurus vissmagāk skārusi globalizācijas un ekonomikas krīzes izraisītā darbinieku skaita masveida samazināšana Eiropas Savienībā, un tādējādi veicinātu reintegrāciju darba tirgū;

B.  tā kā vairumā gadījumu EGF ir izmantots saistībā ar darbinieku skaita samazināšanu finanšu un ekonomikas krīzes dēļ;

C.  tā kā Komisija ierosina līdz 2013. gada beigām pagarināt piemērošanas termiņu pagaidu atkāpei, kas ļauj izmantot EGF, lai atbalstītu darba ņēmējus, kuru atlaišanas iemesls ir globālā finanšu un ekonomikas krīze;

D.  tā kā EGF tika izstrādāts kā instruments ātrai reaģēšanai uz darbinieku skaita masveida samazināšanas gadījumiem, lai novērstu ilgtermiņa bezdarbu sarežģītos darba tirgus apstākļos; tā kā EGF instrumenta sākotnējais mērķis bija īsā laikposmā atvieglot akūtu un neparedzētu problēmu sekas darba tirgū, kuras radušās, atlaižot daudz darba ņēmēju lielos uzņēmumos vai MVU, kas darbojas konkrētā nozarē un konkrētā reģionā; vienlaicīgi atgādina, ka stratēģijas “Eiropa 2020” ilgtermiņa mērķi palielināt nodarbinātības un nodarbināmības rādītājus tiek atbalstīti, izmantojot Eiropas Sociālo fondu (ESF);

E.  tā kā EGF izmantošanas laikietilpīgā procedūra ir atzīta par galveno attiecīgās regulas trūkumu;

F.  tā kā dažām dalībvalstīm ir bijis sarežģīti izmantot EGF sakarā ar grūtībām rast valsts līdzfinansējumu;

G.  tā kā EGF ir veicinājis tādu novatorisku projektu izmēģināšanu, kuri izstrādāti, lai veicinātu darba ņēmēju nodarbināmību;

H.  tā kā pieredze liecina, ka pašreizējā EGF regula ir pietiekami elastīga piemērošanai dažādās darba tirgus sistēmās un apstākļos visā ES;

I.  tā kā ar EGF līdzekļiem ir finansēti pasākumi, kas papildina tos, kurus finansē, izmantojot ESF, kā arī pabalsti, ko piešķir mācību un pārkvalificēšanās laikā,

1.  atgādina, ka EGF tika izveidots ar mērķi apliecināt ES solidaritāti ar darba ņēmējiem, kurus skārusi globalizācijas izraisīta darbinieku skaita masveida samazināšana, un ka 2009. gadā saistībā ar atjaunošanas plānu tā darbības joma tika paplašināta, lai aptvertu arī darbinieku skaita samazināšanu, ko izraisījusi finanšu un ekonomikas krīze;

2.  atzīst EGF pievienoto vērtību ‐ tas ir ātras intervences instruments ar ierobežotu darbības jomu, kas paredzēts, lai līdzfinansētu aktīvus darba tirgus pasākumus ar mērķi palīdzēt darbu zaudējušajām personām atgriezties darba tirgū; turklāt uzsver, ka turpmāk būtu jāorientējas uz ilgtspējīgu darba tirgus politiku; mudina dalībvalstis izmantot Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu, lai sasniegtu ES mērķus un veicinātu jaunas prasmes, tostarp saistībā ar jaunām ilgtspējīgām un kvalitatīvām vidi saudzējošām darba vietām;

3.  pauž gandarījumu par to, ka 2009.–2010. gadā EGF atbalstu bija iespējams sniegt aptuveni 10 % visu Eiropas Savienībā atlaisto darba ņēmēju, un norāda, ka 2009. gadā 40 % darba ņēmēju, kuriem bija paredzēts EGF, tika sekmīgi reintegrēti darba tirgū, neraugoties uz finanšu un ekonomikas krīzes negatīvajām sekām darba tirgos;

4.  atbalsta Komisijas priekšlikumu turpināt EGF izmantošanu pēc pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas beigām un prasa nekavējoties sniegt skaidrojumu par lauksaimnieku un to darba ņēmēju stāvokli, kuru darba līgums ir uz noteiktu laiku;

5.  prasa, lai atjauninātais EGF būtu cieši saistīts ar Eiropas regulējumu pārstrukturēšanai, kas nepieciešams, lai sagatavotos pārejas procesam un pārvaldītu to;

6.  uzskata, ka atjauninātā EGF iespējamā lielākā pievienotā vērtība būtu efektīvs atbalsts darba ņēmēju apmācībai un pārkvalificēšanai nolūkā reintegrēt viņus darba tirgū, kurā izveidojušies sarežģīti apstākļi sakarā ar uzņēmumu vai nozaru neparedzētu pārstrukturizāciju, tādējādi izraisot vai palielinot prasmju neatbilstības problēmu; uzsver, ka šāds instruments būtu vērtīgs papildinājums pasākumiem, kurus finansē, izmantojot ESF, un kuri galvenokārt ir paredzēti, lai pielāgotos pasaules mēroga problēmām nolūkā panākt ilgtspējīgu izaugsmi; uzsver arī to, ka, no vienas puses, šis instruments nodrošinātu ES solidaritāti ar darba ņēmējiem, kurus skārušas restrukturizācijas negatīvās sekas, un, no otras puses, savlaicīga, mērķtiecīga un apstākļiem pielāgota šā instrumenta piemērošana ar mērķi novērst ilgtermiņa bezdarbu varētu labvēlīgi ietekmēt visas dalībvalstis;

7.  uzskata, ka turpmāk svarīgākais uzdevums ir ieviest ātrākas intervences procedūras, lai EGF varētu izmantot efektīvāk un ātrāk;

8.  ņem vērā Komisijas centienus piedāvāt ilgtspējīgus risinājumus ar nolūku samazināt pieteikumu iesniegšanas un izmantošanas procedūras ilgumu, lai tas nepārsniegtu sešus mēnešus no pieteikuma iesniegšanas līdz līdzekļu pārskaitīšanai attiecīgajai dalībvalstij, atbilstīgi pašreizējai EGF paredzētajai likumdošanas un budžeta procedūrai; tomēr norāda, ka četru gadu laikā, kopš darbojas EGF, progress nav panākts, un mudina dalībvalstis, neradot nelabvēlīgus apstākļus dalībvalstīm, kurās ir budžeta grūtības, paātrināt EGF izmantošanu, veicot tā darbības jomas pasākumus ātrāk, nekā paredzēts;

9.  mudina, lai turpmāk EGF izmantošanā liela uzmanība tiktu pievērsta jauninājumiem atbilstīgi stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, un prasa, lai Komisija ierosina priekšlikumus par to, ka pieteikumus par vietēja, reģionāla vai valsts mēroga krīzi, kas rada ievērojamu darba vietu skaita samazināšanos, arī varētu izskatīt saistībā ar EGF;

10.  uzsver, ka Komisijai ir jānodrošina, ka pieņemtie pasākumi ir saskaņoti un saderīgi ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, un daļa tās tehniskās palīdzības budžeta ir jāizmanto, lai veicinātu un izplatītu paraugpraksi un sekmētu savstarpēju mācīšanos starp dalībvalstīm;

11.  mudina Komisiju nodrošināt saskaņotību starp EGF intervences pasākumiem un darbībām, kas orientētas uz uzņēmumiem un nozarēm, ES konkurences noteikumu un rūpniecības politikas jomā;

12.  aicina uzlabot nākamo EGF regulu, lai nodrošinātu, ka Fonds nerada morāla kaitējuma draudus daudzvalstu uzņēmumiem;

13.  uzsver, ka sociālie partneri un vietējās iestādes būtu cieši jāiesaista pieteikumu iesniegšanas procedūrā un ‐ galvenokārt ‐ saskaņota pasākumu kopuma izstrādē; atgādina, ka sociālajiem partneriem vajadzētu piedalīties īstenošanas uzraudzībā un gūto rezultātu novērtēšanā no darba ņēmēju viedokļa;

14.  mudina Komisiju izpētīt iespējas, kā nodrošināt, lai daudzvalstu uzņēmumi, kuriem ir tīrā peļņa, nevar netieši izmantot EGF finansējumu nolūkā samazināt savas izmaksas saistībā ar restrukturizācijas radīto problēmu risināšanu sociāli atbildīgā veidā un izvairīties no atbildības; aicina Komisiju izveidot ES sistēmu pārmaiņu un restrukturizācijas prognozēšanai un vadībai, paredzot, ka šie uzņēmumi ir finansiāli atbildīgi par jaunas nodarbinātības nodrošināšanas pasākumiem;

15.  mudina Komisiju noskaidrot iemeslus, kādēļ dažas dalībvalstis vēl nav izmantojušas EGF, lai gan tajās ir notikusi darbinieku skaita masveida samazināšana, un ierosināt attiecīgus risinājumus, lai nodrošinātu, ka EGF finansējums tiek sadalīts atbilstīgi Savienības mērķim veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm (LES 3. pants);

16.  uzsver, ka arī turpmāk ar EGF līdzekļiem vajadzētu finansēt tikai tos aktīvos darba tirgus pasākumus, kas papildina pasākumus, kurus saskaņā ar valsts tiesību aktiem paredzēts īstenot darbinieku skaita masveida samazināšanas gadījumos; turklāt ierosina, ka turpmāk EGF finansētie pabalsti vienmēr būtu jāapvieno ar EGF finansētiem mācību vai pārkvalificēšanas pasākumiem un ka ar tiem nevajadzētu aizstāt pabalstus, kas paredzēti valsts vai Kopienas tiesību aktos vai koplīgumos;

17.  prasa Komisijai izvērtēt iespēju EGF līdzfinansējuma likmi pielāgot likmei, ko piemēro struktūrfondiem attiecīgajās dalībvalstīs;

18.  prasa pieteikumos norādīt informāciju par līdzfinansējuma avotiem;

19.  mudina Komisiju ciešāk uzraudzīt īstenošanas procesu, lai nodrošinātu, ka pasākumu rezultāti ir vienlīdz labvēlīgi visiem darba ņēmējiem, un veidot paraugprakses un modeļu datubāzi;

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.
(2) OV L 406, 30.12.2006., 1. lpp.
(3) OV L 167, 29.6.2009., 26. lpp.
(4) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0303.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0266.


Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusa izveide
PDF 69kWORD 32k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 29. septembra deklarācija par Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusa izveidi
P7_TA(2011)0432P7_DCL(2011)0025

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 214. panta 5. punktā noteikts, ka, “lai izveidotu sistēmu jauno eiropiešu dalībai Savienības humānās palīdzības pasākumos, nodibina Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu”;

B.  tā kā Komisija 2010. gada 23. novembrī pieņēma paziņojumu, “Kā ar brīvprātīgo darbu paust ES iedzīvotāju solidaritāti: pirmās pārdomas par Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu (EVHAC)”;

C.  tā kā 2011. gads ir Eiropas brīvprātīgā darba gads,

1.  paziņo, ka humānā palīdzība ir būtiski svarīgs veids, kā Eiropai paust solidaritāti;

2.  uzsver, ka Eiropas senās tradīcijas brīvprātīgā darba jomā ir mūsu kopējās Eiropas identitātes neatņemama sastāvdaļa;

3.  uzsver, ka EVHAC nodrošinās pievienoto vērtību Eiropas iedzīvotājiem, veicinot viņu aktīvu līdzdalību un ieguldījumu labāk saliedētas sabiedrības veidošanā;

4.  aicina Eiropas Parlamentu un Padomi noteikt korpusa darbības noteikumus un procedūras, lai reaģētu uz katastrofām, un rīkoties, lai savlaicīgi izveidotu šo korpusu;

5.  uzskata, ka brīvprātīgā darba būtiskākajiem elementiem jābūt brīvprātīgo meklēšanai un atlasei un viņu apmācībai un izvietošanai;

6.  uzskata, ka brīvprātīgā darba pamatā jābūt pieprasījumam un vajadzībām un ka sevišķi svarīgs apsvērums ir drošība;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) Komisijai, Padomei un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2011. gada 29. septembra protokola 1. pielikumā (P7_PV(2011)09-29(ANN1)).


Civilie kara invalīdi
PDF 63kWORD 31k
Eiropas Parlamenta 2011. gada 29. septembra deklarācija par civilajiem kara invalīdiem
P7_TA(2011)0433P7_DCL(2011)0021

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2009. gada decembrī pieņemto Stokholmas programmu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā Eiropas Savienība jau ilgu laiku ir starptautiskā miera veicinātāja un vēršas pret sauszemes mīnu izmantošanu;

B.  tā kā civilie kara invalīdi, kas ir sauszemes mīnu un citu atstāto ieroču un terorisma upuri dalībvalstīs un kandidātvalstīs, pastāvīgi saskaras ar veselības problēmām un sociālekonomiskām grūtībām, kuras jārisina visaptverošā un saskaņotā veidā,

1.  uzskata, ka Eiropai jārāda piemērs pasaulei, atzīstot un risinot teroristu uzbrukumu upuru un civilo kara invalīdu ilgtermiņa vajadzības un piešķirot viņiem īpašu statusu;

2.  aicina Komisiju veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienībā, novēršot diskrimināciju, pastāvīgi tiek nodrošinātas civilo kara invalīdu un terorisma upuru veselības aprūpes un sociālās vajadzības, lai palīdzētu šādām personām dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) Padomei un Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2011. gada 29. septembra protokola 2. pielikumā (P7_PV(2011)09-29(ANN2)).

Juridisks paziņojums - Privātuma politika