Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcija par stāvokli Sīrijā

P7_TA(2011)0582 RC-B7-0721/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju, īpaši 2011. gada 27. oktobra rezolūciju par stāvokli Ēģiptē un Sīrijā, jo īpaši kristiešu kopienās(1), 2011. gada 15. septembra rezolūciju par situāciju Sīrijā(2), 2011. gada 27. oktobra rezolūciju par Rafah Nached lietu Sīrijā(3) un 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par stāvokli Sīrijā, Jemenā un Bahreinā saistībā ar situāciju, kas izveidojusies arābu valstīs un Ziemeļāfrikā(4),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2011. gada 10. oktobra, 2011. gada 14. novembra un 2011. gada 1. decembra un Eiropadomes 2011. gada 23. oktobra un 9. decembra secinājumus par Sīriju,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273/KĀDP(5),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 8. oktobra, 2011. gada 3. un 28. novembra un 2011. gada 2. decembra paziņojumus par Sīriju un viņas preses sekretāra 2011. gada 23. novembra paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 22. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām Sīrijā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 2. decembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Sīrijas Arābu Republikā,

–  ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Navi Pillajas 2011. gada 2. decembra paziņojumu ANO Cilvēktiesību padomes 18. ārkārtas sesijā par to, ka jānovērtē cilvēktiesību situācija Sīrijas Arābu Republikā,

–  ņemot vērā neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas par Sīrijas Arābu Republiku 2011. gada 23. novembra ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Trešās komitejas 2011. gada 22. novembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Sīrijas Arābu Republikā,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, Konvenciju par bērna tiesībām un tās Fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotā konfliktā, kā arī Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, ko Sīrija ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Arābu valstu līgas 2011. gada 27. augusta, 2011. gada 16. oktobra, kā arī 2011. gada 12., 16. un 24. novembra paziņojumu par stāvokli Sīrijā, 2011. gada 2. novembra rīcības plānu un Arābu valstu līgas 2011. gada 27. novembrī noteiktās sankcijas pret Sīriju,

–  ņemot vērā Turcijas Republikas valdības 2011. gada 30. novembra lēmumu noteikt ekonomiskas sankcijas pret Sīriju,

–  ņemot vērā Islāma sadarbības organizācijas 2011. gada 30. novembra paziņojumu, kurā Sīrijas valdība tiek aicināta nekavējoties pārtraukt pārmērīga spēka lietošanu pret pilsoņiem un ievērot cilvēktiesības,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs”,

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ministru 1995. gada 27. un 28. novembra Barselonas konferences galīgo deklarāciju (Barselonas deklarācija) un 2008. gada 13. jūlijā Parīzē notikušās Vidusjūras reģiona valstu augstākā līmeņa sanāksmes kopīgo deklarāciju, ko Sīrija ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar ANO aplēsēm brutālajās represijās, ko Sīrijas režīms ir izvērsis pret šīs valsts iedzīvotājiem, kopš 2011. gada marta dzīvību zaudējuši vairāk nekā 5000 cilvēku, to skaitā vairāk nekā 300 bērnu, vēl daudzi citi ir ievainoti, un tiek ziņots, ka vairāk nekā 14 000 cilvēku tikuši apcietināti, desmitiem tūkstoši ir meklējuši patvērumu kaimiņvalstīs vai ir bijuši spiesti pamest savu mājvietu; tā kā, neskatoties uz plašu starptautisku nosodījumu, Sīrijas varas iestādes, bruņotie un drošības spēki joprojām un aizvien vairāk nopietni pārkāpj cilvēktiesības un vardarbīgi apspiež miermīlīgus civiliedzīvotājus; tā kā saskaņā ar sniegto informāciju valdības spēki kontrolē pilsētas un mazpilsētas visā Sīrijas teritorijā un tajās nav pieejama pārtika, netiek piegādāti medikamenti, kā arī nedarbojas sakari; tā kā vardarbības un pārvietošanas rezultātā aizvien vairāk pasliktinās daudzu Sīrijas iedzīvotāju humanitārais stāvoklis;

B.  tā kā prezidenta Bašara al–Asada izziņotās un solītās reformas un amnestija tā arī nav īstenotas un uzticēšanās režīmam zudusi pilnībā; tā kā Sīrijas valdība izmanto Augstāko valsts drošības tiesu iestādi, kas ir īpaša tiesa, kura neietilpst parastajā krimināltiesu sistēmā, lai tiesātu politiskos aktīvistus un cilvēktiesību aizstāvjus; tā kā vienlīdz ar vardarbību režīms un tā atbalstītāji arī veic pasākumus, lai valstī palielinātu spriedzi starp sektām un izraisītu etniskus un konfesiju savstarpējos konfliktus;

C.  tā kā 2011. gada 20. novembrī laikrakstā Sunday Times publicētajā intervijā un 2011. gada 7. decembrī intervijā ASV ziņu kanālam ABC Sīrijas prezidents Bašars al–Asads noliedza, ka viņa valdības politika ir saistīta ar necilvēcīgu apiešanos ar iedzīvotājiem, un paziņoja, ka nejūtas vainīgs par to, ka 10 mēnešus ilgusī sacelšanās tika apspiesta, neraugoties uz ziņojumiem par drošības spēku brutālo rīcību;

D.  tā kā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 2. decembra rezolūcijā ir asi nosodīti Sīrijas varas iestāžu, bruņoto un drošības spēku īstenotie plaši izplatītie, sistemātiskie un smagie cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumi, tostarp nogalināšana, patvaļīga nāvessoda izpilde, vajāšana, patvaļīga aizturēšana, piespiedu pazušana, spīdzināšana, slikta izturēšanās, izvarošana un citi pret civiliedzīvotājiem, tostarp bērniem, vērsti seksuālas vardarbības veidi, kā arī medicīniskas palīdzības kavēšana un liegšana ievainotajiem, un ierosināts noteikt mandātu īpašam referentam par cilvēktiesību situāciju valstī;

E.  tā kā neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas par Sīrijas Arābu Republiku ziņojumā ir iekļautas dokumentālas liecības par cilvēktiesību un pamatbrīvību plašiem, sistemātiskiem un smagiem pārkāpumiem, kurus izdara Sīrijas bruņotie, drošības spēki un valdībai lojālie kaujinieku grupējumi; tā kā šī izmeklēšanas komisija pauž nopietnas bažas, ka dažādās vietās Sīrijā ir izdarīti noziegumi pret cilvēci; tā kā Sīrijas valdība attiecās sadarboties ar izmeklēšanas komisiju; tā kā saskaņā ar ANO izmeklēšanas komisijas ziņojumu pēc protestētāju apspriešanas ļoti daudzi ir dezertējuši no bruņotajiem un drošības spēkiem un pēdējos mēnešos dezertieru skaits ir pieaudzis;

F.  tā kā ANO augstā cilvēktiesību komisāre Navi Pillaja 2011. gada 2. decembra paziņojumā brīdināja, ka, ja Sīrijas režīms turpinās nežēlīgas represijas pret saviem iedzīvotājiem, tas novedīs valsti līdz pilsoņu karam, un mudināja ANO Drošības padomi vērsties Starptautiskajā Krimināltiesā saistībā ar stāvokli Sīrijā;

G.  tā kā Sīrijas varas iestādes joprojām neļauj valstī iebraukt starptautiskiem žurnālistiem un novērotājiem; tā kā Sīrijas bēgļu un cilvēktiesību aktīvistu ziņojumi un no mobilajiem tālruņiem augšupielādētie attēli ir galvenais informācijas avots un veids, kā dokumentēt sistemātiskos un plaši izplatītos cilvēktiesību pārkāpumus, ko Sīrijas armijas un drošības spēki veic pret civiliedzīvotājiem, un stāvokli Sīrijā kopumā;

H.  tā kā 2011. gada 1. decembrī Eiropas Savienība ieviesa jaunus ierobežojošus pasākumus pret Sīriju, tostarp papildu tirdzniecības aizliegumus ES reģistrētiem uzņēmumiem un finanšu iestādēm saistībā ar Sīrijas naftas un finanšu nozari, vēl citu līdzekļu iesaldēšanu un ieceļošanas aizliegumus 11 fiziskām un 12 juridiskām personām, ieroču embargo un pats svarīgākais ‐ aizliegumu eksportēt no ES uz Sīriju informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT), ko Sīrijas valdība varētu izmantot, lai pārkāptu pilsoņu cilvēktiesības;

I.  tā kā Padome/EĀDD nav panākuši vienošanos un publiskojuši vajadzīgo informāciju par paziņoto IKT eksporta aizliegumu; tā kā tiek bieži ziņots, ka ES (reģistrētie) uzņēmumi ir piegādājuši Sīrijas valdībai (īpaši izstrādātas) tehnoloģijas, lai pārtvertu, uzraudzītu un sistematizētu visu interneta datplūsmu un mobilo tālruņu sakarus Sīrijā, uztverot gan iekšzemes, gan starptautisko datplūsmu; tā kā ES (reģistrētie) uzņēmumi ir uz vietas Sīrijā izveidojuši un darbina uzraudzības centrus un ir snieguši Sīrijas valdībai saistītu tehnisko palīdzību;

J.  tā kā gan Francijas vēstnieks Sīrijā Ēriks Ševaljē, gan ASV vēstnieks Sīrijā Roberts Fords ir atgriezušies Damaskā, tādējādi parādot pilnīgu atbalstu Sīrijas tautas cīņai un prasībām; tā kā abi vēstnieki tika atsaukti oktobrī, ņemot vērā drošības apsvērumus un vardarbīgos uzbrukumus Francijas interesēm;

K.  tā kā Padome 2011. gada 1. decembra secinājumos atkal mudināja Sīrijas opozīcijas spēkus izveidot vienotu platformu, apstiprināja, ka ES arī turpmāk aktīvi sadarbosies ar Sīrijas opozīcijas vadošiem pārstāvjiem, kas neatbalsta vardarbību, un atzinīgi vērtēja Sīrijas Nacionālās padomes apņemšanos šajā sakarībā;

L.  tā kā 2011. gada 22. novembrī Komisijas priekšsēdētāja vietniece/ Savienības augstā pārstāve Ketrina Eštone tikās ar Sīrijas Nacionālās padomes pārstāvjiem un uzsvēra, ka ir svarīgi, lai pastāvētu ietveroša opozīcijas politiskā platforma;

M.  tā kā pēdējo mēnešu laikā Eiropas Parlamenta deputāti ir izveidojuši dialogu un apmainījušies viedokļiem ar dažādiem trimdā un Sīrijā esošiem Sīrijas opozīcijas pārstāvjiem;

N.  tā kā krīze Sīrijā apdraud stabilitāti un drošību visā Tuvo Austrumu reģionā;

O.  tā kā 2011. gada 16. novembrī Arābu valstu līga pārtrauca Sīrijas dalību šajā organizācijā, jo tā bija pārkāpusi Arābu valstu līgas miera plāna noteikumus, kas paredzēja, ka Sīrija izvedīs tankus no nemiernieku pārņemtajām pilsētām, pārtrauks uzbrukumus protestētājiem, iesaistīties dialogā ar opozīciju un ļaus 500 Arābu valstu līgas novērotājiem iebraukt valstī, lai uz vietas novērtētu situāciju; tā kā pēc daudziem ultimātiem 2011. gada 27. novembrī Arābu valstu līga apstiprināja sankcijas pret Sīriju, tostarp pieņēma lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu un investīciju embargo noteikšanu;

P.  tā kā 2011. gada 30. novembrī Turcijas valdība noteica ekonomiskas sankcijas pret Sīriju, kā arī ieroču embargo, tostarp ieroču un militārā aprīkojuma piegādei, un apturēja ar Sīriju noslēgtā sadarbības nolīguma darbību, līdz būs jauna valdība; tā kā 2011. gada 22. novembrī Turcijas premjerministrs aicināja prezidentu Bašaru al–Asadu “beidzot atkāpties”; tā kā kopš 2011. gada marta patvērumu Turcijā ir meklējuši desmitiem tūkstoši Sīrijas bēgļu;

Q.  pauž bažas par ziņojumiem, kas saņemti no daudziem avotiem, ka Sīrijas varas iestādes ir pavēlējušas izraidīt no valsts Marmusas klostera abatu, Tēvu Paolo dall'Oglio, kuram 2006. gadā tika piešķirta pirmā Annas Lindas fonda balva Eiropas un Vidusjūras valstu kategorijā par starpkultūru dialogu un kurš ir plaši pazīstams ar savu darbību 30 gadu garumā, veicinot reliģiju mierīgu līdzāspastāvēšanu valstī un sabiedrības samierināšanos sarunu ceļā un ar vārda brīvības palīdzību; aicina Sīrijas varas iestādes atturēties no šādas rīcības, kas var vājināt notiekošo kristiešu un musulmaņu dialogu,

R.  tā kā 2011. gada 4. decembrī Sīrijas varas iestādes uz Sīrijas un Jordānijas robežas apcietināja blogeri Razan Gazzawi, kad, kā ziņo, viņa devās uz Jordānijas galvaspilsētu Ammānu, lai piedalītos seminārā par preses brīvību, ko organizēja viņas darba devējs ‐ Sīrijas Mediju un vārda brīvības centrs,

1.  atkārtoti pauž asu nosodījumu par brutālajām represijām, ko Sīrijas režīms vērš pret valsts iedzīvotājiem, tostarp bērniem; izsaka līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm; pauž solidaritāti Sīrijas iedzīvotāju nevardarbīgajai cīņai par brīvību, pašcieņu un demokrātiju un atzinīgi vērtē šo cilvēku, īpaši sieviešu, kurām ir izšķiroša loma šajā cīņā, drosmi un apņēmību;

2.  norāda, ka Sīrijas varas iestādes un prezidents Bašars al–Asads, kurš kā Sīrijas valsts augstākais konstitucionālais vadītājs ir galvenais atbildīgais, nav izpildījuši saistības, kas izriet no starptautisko cilvēktiesību aktiem, un atkārtoti prasa nekavējoties izbeigt vardarbīgas represijas pret miermīlīgiem demonstrantiem un viņu ģimenes locekļu vajāšanu, atbrīvot visus aizturētos protestu dalībniekus, politieslodzītos, cilvēktiesību aizstāvjus un žurnālistus un nodrošināt iespēju valstī brīvi iekļūt starptautiskām humānās palīdzības un cilvēktiesību organizācijām, kā arī starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļiem;

3.  atkārtoti aicina prezidentu Bašaru al–Asadu un viņa režīmu nekavējoties atkāpties, lai Sīrijā varētu sākties demokrātisks pārejas process;

4.  aicina veikt ātru, neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu saistībā ar Sīrijas varas iestāžu un bruņoto un drošības spēku veiktiem plašiem, sistemātiskiem un smagiem cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem, lai nodrošinātu, ka starptautiskā sabiedrība sauc pie atbildības visus tos, kuri ir atbildīgi par šīm darbībām, ko var pielīdzināt noziegumiem pret cilvēci;

5.  uzsver, ka Sīrijas opozīcija un demonstranti ir lūguši nosūtīt starptautiskos novērotājus, lai atturētu no uzbrukumiem civiliedzīvotājiem, un nodrošināt iespēju valstī brīvi iekļūt starptautiskajām humānās palīdzības un cilvēktiesību organizācijām, kā arī starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļiem;

6.  aicina īstenot miermīlīgu un patiesu pāreju uz demokrātiju, kas atbilst Sīrijas iedzīvotāju leģitīmajām prasībām, balstoties uz iekļaujošu iekšējā politiskā dialoga procesu, kurā iesaistīti visi valsts demokrātiskie spēki un pilsoniskā sabiedrība; mudina opozīcijas spēkus, aizstāvot iedzīvotājus, nepakļauties provokācijām, lai nesaasinātos vardarbība un situācijas militarizācija; pauž nopietnas bažas par to, ka Sīrijas varas iestāžu īstenotā iebiedēšana varētu tikt vērsta arī pret trimdā esošajiem opozīcijas aktīvistiem, un aicina ES dalībvalstis apsvērt iespēju izraidīt ES teritorijā esošos Sīrijas diplomātus, kas ir iesaistīti šādā rīcībā, vai veikt citus piemērotus pasākumus;

7.  atzinīgi vērtē un atbalsta Sīrijas opozīcijas nemitīgo darbu gan šajā valstī, gan ārpus tās, kuras mērķis ir izveidot vienotu platformu, turpināt sadarbību ar starptautisko sabiedrību, jo īpaši Arābu valstu līgu, un strādāt pie kopēja Sīrijas nākotnes redzējuma un pārejas uz demokrātisku sistēmu; joprojām pauž atbalstu Sīrijas Nacionālajai padomei un uzsver, ka liela nozīme ir Sīrijas opozīcijas un Brīvās Sīrijas armijas apņēmībai ievērot cilvēktiesības, pamatbrīvības un tiesiskumu, pildot nepārprotamu apņemšanos īstenot miermīlīgu un integrējošu pieeju; pauž atbalstu Padomes 2011. gada 1. decembra secinājumiem un mudina ES un tās dalībvalstis bez kavēšanās tos īstenot, kā arī rast citus veidus nemilitāras palīdzības sniegšanai šiem opozīcijas spēkiem;

8.  atkārtoti uzsver, ka Sīrijas valdība nav spējusi izpildīt savu pienākumu, proti, aizsargāt savus iedzīvotājus, nekavējoties pārtraukt cilvēktiesību pārkāpumus un jebkādus uzbrukumus civiliedzīvotājiem; uzskata, ka, ņemot vērā to, ka šis pienākums nav izpildīts, starptautiskajai sabiedrībai ir nekavējoties jāveic piemēroti pasākumi;

9.  atzinīgi vērtē ES apņemšanos turpināt izdarīt aizvien lielāku starptautisko spiedienu uz Sīrijas režīmu; pauž stingru atbalstu Padomes 2011. gada 14. novembrī un 1. decembrī pieņemtajiem lēmumiem noteikt jaunus ierobežojošus pasākumus pret šo režīmu un aicina attiecināt līdzekļu iesaldēšanu un ieceļošanas aizliegšanu arī uz tām ģimenēm un uzņēmumiem, kas ir šī režīma galvenie finansētāji; uzsver, ka ES ir jābūt gatavai noteikt turpmākus pasākumus, lai palīdzētu Sīrijas iedzīvotājiem, kuri ar miermīlīgiem līdzekļiem cenšas veidot demokrātisku nākotni; tādēļ aicina ES, kamēr vien turpinās protestētāju apspiešana, noteikt jaunas sankcijas, kas ir vērstas pret Sīrijas režīmu, bet vienlaikus pēc iespējas mazāk ietekmē iedzīvotājus, un izveidot piemērotus mehānismus, lai varētu atrisināt pašreizējo un turpmākās humanitārās ārkārtas situācijas šajā valstī; atzinīgi vērtē Padomes 2011. gada 1. decembra secinājumus par Sīriju, kuros arī pausta ES gatavība izveidot jaunu un tālejošu sadarbību ar Sīriju visās jomās, kurās abas puses ir ieinteresētas, tostarp mobilizēt palīdzību un nostiprināt tirdzniecības sakarus, tiklīdz prezidents Bašars al–Asads būs atkāpies un būs sākusies patiesa pāreja uz demokrātiju;

10.  atzinīgi vērtē un atbalsta ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 22. novembra, ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 2. decembra un ANO Ģenerālās asamblejas trešās komitejas 2011. gada 22. novembra rezolūcijas par Sīriju, kā arī neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas par Sīriju 2011. gada 23. novembra ziņojumu; aicina nekavējoties apturēt Sīrijas dalību UNESCO Cilvēktiesību komitejā;

11.  pauž dziļu nožēlu par to, ka ANO Drošības padome līdz šim nav spējusi adekvāti reaģēt uz pašreizējiem brutālajiem notikumiem Sīrijā; atkārtoti aicina ANO Drošības padomes dalībvalstis, īpaši Krieviju un Ķīnu, ievērot savas saistības nodrošināt, ka Sīrija ievēro starptautiskos cilvēktiesību standartus; turpina paust atbalstu ES un tās dalībvalstu centieniem šajā jomā; vienlaikus mudina ANO Drošības padomi vērsties Starptautiskajā Krimināltiesā, lai tā izskatītu Sīrijas režīma pastrādātos noziegumus;

12.  pauž stingru atbalstu Arābu valstu līgai tās centienos izbeigt vardarbību Sīrijā un sekmēt politiska risinājuma rašanu; atzinīgi vērtē Līgas priekšlikumu nosūtīt novērošanas misiju, lai nodrošinātu civiliedzīvotāju aizsardzību; pauž bažas par to, ka Sīrijas varas iestādēm nav vēlēšanās īstenot Arābu valstu līgas rīcības plānu; atzinīgi vērtē Līgas lēmumu režīmu noteikt sankcijas pret Sīrijas; aicina Sīrijas režīmu atturēties no jebkādiem tiešiem vai netiešiem mēģinājumiem radīt nestabilitāti kaimiņvalstīs;

13.  aicina palielināt ES sadarbību ar Turciju attiecībā uz situāciju Sīrijā; atzinīgi vērtē to, ka Turcija ir nosodījusi Sīrijas režīmu, noteikusi pret to ekonomiskas sankcijas un patur savas robežas atvērtas bēgļiem;

14.  mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi darīt visu iespējamo, lai sāktu diskusijas ar Turciju, Arābu valstu līgu un Sīrijas opozīciju par nepieciešamību izveidot humanitāros koridorus uz Sīrijas un Turcijas robežas, lai aizsargātu Sīrijas bēgļus un visus civiliedzīvotājus, kuri cenšas pamest valsti, bēgot no militārām represijām;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam, Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam, Sīrijas Arābu Republikas valdībai un parlamentam un Turcijas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0471. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0387. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0476. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0333. (5) OV L 319, 2.12.2011., 56. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcija par rādītāju kopsavilkumu makroekonomiskās nelīdzsvarotības uzraudzībai ‐ sākotnēji plānotā struktūra

P7_TA(2011)0583 B7-0690/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2011. gada 16. novembrī pieņemto ekonomikas pārvaldības tiesību aktu kopumu un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011(1)par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 27. oktobra darba dokumentu “Rādītāju kopsavilkums makroekonomiskās nelīdzsvarotības uzraudzībai ‐ sākotnēji plānotā struktūra” (SEC(2011)1361),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

1.  atgādina, ka jaunizveidotā uzraudzības mehānisma galvenais mērķis ir pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršana un koriģēšana Eiropas Savienībā un jo īpaši euro zonā; atgādina, ka saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1176/2011 citi jaunā mehānisma mērķi ietver dalībvalstu ekonomiskās darbības ilgtspējīgu konverģenci un ekonomikas politikas ciešāku koordinēšanu;

2.  uzsver ‐ ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, ir būtiski, lai makroekonomiskās uzraudzības sistēma tiktu izveidota un sāktu darboties pēc iespējas drīzāk;

3.  uzskata, ka dalībvalstu un Savienības politikas iespējamais domino efekts būtu jākonstatē un jāapspriež agrīnā posmā (piemēram, veicot gada izaugsmes pētījumu) un jebkurā gadījumā gan pirms, gan pēc konverģences/stabilitātes programmu pieņemšanas; aicina Komisiju rādītāju kopsavilkuma jaunākajā versijā sīki izklāstīt, kā tā plāno rīkoties domino efekta gadījumos;

4.  uzskata, ka dalībvalstu valdībām iespējamu problēmu gadījumā jābūt gatavām rīkoties, jo tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt uzraudzības sistēmas vēlamo ietekmi;

5.  atgādina Parlamenta 2011. gada 28. septembra rezolūcijai par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību(2) (t. s. sešu tiesību aktu kopums), pievienoto Komisijas paziņojumu, kurā norādīts, ka “makroekonomikas uzraudzība attiecībā uz valstīm, kurām ir tekošā konta deficīts un atlikums, tiek īstenota, pienācīgi diferencējot atkarībā no tā, cik steidzama ir politikas reakcija un kāda tipa koriģējoši pasākumi ir vajadzīgi”; norāda, ka šis paziņojums ļāva panākt galīgo vienošanos par t. s. sešu tiesību aktu kopumu; aicina Komisiju arī turpmāk to pilnībā ievērot; uzskata ‐ lai kādi būtu Padomes secinājumi, tie nedrīkst ierobežot Komisijas juridiskās tiesības šajā jomā;

6.  norāda, ka rādītāju kopsavilkuma projektā izmantoto rādītāju indikatīvo robežvērtību lielākā daļa ir vai nu augstākās, vai zemākās robežvērtības, lai gan regulā nepārprotami noteikts, ka augstākās un zemākās robežvērtības nosaka tad, “kad vien tas ir atbilstīgi”; šajā sakarībā uzsver, ka Komisijas darba dokumentā nav paskaidrots, kāpēc nebūtu atbilstīgi noteikt gan augstāko, gan zemāko robežvērtību lielākajai daļai minēto rādītāju;

7.  norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā visus elementus, kas Regulas (ES) Nr. 1176/2011 4. pantā noteikti rādītāju kopsavilkuma ekonomiskajai interpretācijai; aicina Komisiju visus šos elementus iekļaut rādītāju kopsavilkuma ekonomiskajā interpretācijā, jo īpaši saistībā ar nodarbinātību, ražīgumu veicinošiem faktoriem un enerģētikas nozīmi;

8.  uzsver, ka bezdarba līmenim noteiktā robežvērtība nespēj uzrādīt plūsmu svārstības, piemēram, šī līmeņa pieaugumu gada laikā;

9.  pieņem zināšanai Komisijas plānus līdz 2012. gada beigām un laicīgi pirms nākamā Eiropas pusgada sākuma izstrādāt jaunu rādītāju un ar tiem saistītu robežvērtību kopumu finanšu nozarei; aicina Komisiju skaidri norādīt saistību starp finanšu nozares rādītājiem un riska paneli, kas paredzēts regulā par Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK);

10.  saistībā ar nākamo makroekonomisko rādītāju kopsavilkumu izstrādi, kuri var ietvert plašu rādītāju klāstu, norāda, ka to pamatā jābūt neatkarīgai un pārbaudāmai oficiālai statistikai, kas sagatavota Eiropas Statistikas sistēmā un Eiropas Centrālo banku sistēmā;

11.  norāda, ka Komisijas darba dokumentā ir citēta “pieejamā literatūra ekonomikas jomā”, nenorādot nevienu konkrētu atsauci; aicina Komisiju rādītāju kopsavilkuma pamatojumam sniegt pilnīgāku skaidrojumu par izmantoto metodoloģiju, tostarp dažādajām alternatīvām, kā arī iekļaut visaptverošu bibliogrāfiju;

12.  uzsver, ka Ekonomikas un monetārā komiteja var rīkot atklātas uzklausīšanas par rādītāju kopsavilkuma struktūru, pirms tā pauž viedokli par jaunu rādītāju iekļaušanu un robežvērtību grozīšanu;

13.  uzsver, ka ļoti svarīgi ir šo jauno politikas instrumentu pārredzami izmantot visas procedūras laikā, un šajā sakarībā mudina Komisiju nodrošināt, lai visi ar minēto rādītāju kopsavilkumu saistītie dokumenti, tostarp darba dokumenti, tiktu tieši un oficiāli nosūtīti gan Parlamentam, gan Padomei kā līdzvērtīgiem partneriem;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 306, 23.11.2011., 25 lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0424.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcija par tēmu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu ‐ virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (2011/2096(INI))

P7_TA(2011)0584 A7-0425/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas balto grāmatu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu ‐ virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

–  ņemot vērā 2003. gada 12. februāra rezolūciju par Komisijas balto grāmatu “Eiropas transporta politika laikposmā līdz 2010. gadam ‐ nākotnes vadlīniju noteikšana”(1)

–  ņemot vērā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par Eiropas dinamisma saglabāšanu ‐ ilgtspējīga mobilitāte mūsu kontinentā(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par ilgtspējīgu nākotni transportam(3),

–  ņemot vērā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par integrēto jūrniecības politiku ‐ sasniegtā progresa novērtēšana un jauni uzdevumi(4),

–  ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par Komisijas Piekto ziņojumu par kohēziju un kohēzijas politikas stratēģiju laikposmā pēc 2013. gada(5),

–  ņemot vērā 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par aviācijas drošību, īpaši drošības skeneru izmantošanu(6),

–  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par ceļu satiksmes drošību Eiropā laikposmā no 2011. gada līdz 2020. gadam(7),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumus “Pilsoņu tīkls” (COM(1995)0601) un “Rīcības plāns mobilitātei pilsētās” (COM(2009)0490),

–  ņemot vērā Komisijas 1995. gada paziņojumu “Ceļā uz godīgu un efektīvu transporta cenu noteikšanu” (COM(1995)0691), kā arī tās 1998. gada paziņojumu “Transports un CO2” (COM(1998)0204); tā kā Komisijai tagad pēdējais būtu jāpublicē,

–  ņemot vērā stratēģiju “Eiropa 2020”,

–  ņemot vērā Kopienas tiesību kopumu transporta jomā,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7–0425/2011),

A.  tā kā Eiropas transporta politika tieši ietekmē Eiropas pilsoņus daudzās dzīves situācijās un vienota Eiropas transporta telpa, kurā nav konkurences izkropļojumu un sociālā dempinga, likvidējot visas barjeras starp transporta veidiem un valsts sistēmām, nodrošinātu tiem ievērojamu labumu;

B.  tā kā transporta nozarei ir liela nozīme Eiropas Savienības, tās reģionu un pilsētu attīstībā, jo tās darbības rezultātā tiek radīti 5 % no iekšzemes kopprodukta, nodrošināti apmēram 10 miljoni darba vietu; tā kā tā ir būtiska ES darbībspējas saglabāšanā, lai attīstītu jomas kā, piemēram, mobilitāte, transports un loģistika, un ieviestu jauninājumus tajās, kam ir izšķiroša nozīme Eiropas kā rūpnieciskā un saimnieciskā centra pozīcijas noteikšanā un tās konkurētspējas nostiprināšanai pasaulē; tā kā maziem un vidējiem uzņēmumiem ir īpaši svarīga loma transporta nozarē;

C.  tā kā turpmākajā Eiropas transporta un mobilitātes politikā jābūt integrētiem “20-20-20” mērķiem līdz 2020. gadam kā lēmumu pieņemšanas pamatam šajā jomā;

D.  tā kā transporta nozare var dot būtisku ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz nodarbinātību, noturīgu ekonomisko izaugsmi, pētniecību, enerģētiku, jauninājumiem un vidi, paturot prātā, ka drošība un vides aizsardzība jāveicina saskaņotāk un būtu ciešāk jākoordinē;

E.  tā kā iepriekšējās baltās grāmatas daži mērķi netika īstenoti un tālab šeit noteiktie mērķi būtu regulāri jāpārbauda un jāizvērtē;

F.  tā kā transporta veidiem nebūtu savstarpēji jākonkurē, bet gan citam citu jāpapildina, izmantojot efektīvu komodalitāti kā vadošo principu efektīvam sadalījumam pa transporta veidiem;

G.  tā kā transporta veidu maiņas mērķus nevar sasniegt ar tiesību aktiem, bet tikai izmantojot funkcionējošu infrastruktūru, būtiskas priekšrocības, potenciālu un stimulus;

H.  tā kā ir svarīgi nodrošināt sekmīgu Eiropas transporta tīkla (TEN-T) attīstību, izveidot efektīvu saikni starp visu ES reģionu transporta tīkliem un novērst atšķirības starp infrastruktūras attīstības līmeņiem ES dalībvalstīs;

I.  tā kā transporta nozari un pārrobežu infrastruktūru turpina ietekmēt vairāki vēsturiski un ģeogrāfiski šķēršļi (atšķirīgi sliežu platumi vai nepārvarami kalnu grēdu šķēršļi, piemēram, Alpi, Pireneji vai Karpati), kas izraisa ar robežām saistītus faktorus, kuri bieži vien ir viegli novēršami, un tāpēc tie būtu jāsamazina;

J.  tā kā reģionālās atšķirības Eiropā (norobežotība, infrastruktūra, ainava, iedzīvotāju blīvums, sociālekonomiskā situācija) rada ļoti dažādas problēmas un to risināšanā ir nepieciešams elastīgums;

K.  tā kā transporta tirgu atvēršana būtu jāpadara atkarīga no visu tiesību aktos noteikto drošības pasākumu izstrādes, kuri nepieciešami, lai garantētu, ka tiks panākta labāka pakalpojumu kvalitāte, apmācība un nodarbinātības nosacījumi;

L.  tā kā ES ir jānosaka vienoti standarti visiem ES transporta veidiem, jo īpaši attiecībā uz drošību, tehnoloģijām, vides aizsardzību un darba apstākļiem, vienlaikus ņemot vērā to, ka efektīvu regulējumu nozarēs, kurās ir piemērojami de facto noteikumi, var panākt ar attiecīgu starptautisku forumu starpniecību,

M.  tā kā tiesību akti, kas pieņemti attiecībā uz transporta nozari ir pareizi, konsekventi un ātri jātransponē, jāīsteno un jāizpilda,

1.  atzinīgi vērtē 2011. gada balto grāmatu, tomēr konstatē, ka daži 2001. gada baltajā grāmatā noteiktie mērķi ir īstenoti tikai daļēji vai vispār nav īstenoti, un ierosina, lai:

2.  aicina Komisiju līdz 2013. gadam iesniegt priekšlikumu par sociālajiem un darba apstākļiem, lai veicinātu patiesi integrētu Eiropas transporta nozares tirgu un vienlaicīgi uzlabotu nozares pievilcību no strādājošo viedokļa; šis priekšlikums būtu jābalsta uz pašreizējās situācijas padziļinātu analīzi attiecībā uz sociālajiem un darba apstākļiem visos transporta veidos un tiesību aktu saskaņošanas līmeni starp dalībvalstīm, kā arī uz ietekmes novērtējumu, kā attīstība ietekmēs darba tirgu transporta nozarē periodā līdz 2020. gadam; priekšlikumam būtu jāpalielina nodarbinātība un jāuzlabo transporta nozarē strādājošo situācija, kā arī tajā jāņem vērā jaunās tehnoloģijas un loģistikas pakalpojumi, kurus var izmantot transporta pakalpojumu uzlabošanai vispār un jo īpaši attiecībā uz to sniegšanu invalīdiem;

3.  lūdz Komisiju līdz 2013. gadam, balstoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, iesniegt saskanīgu un kvantitatīvu pašreizējās situācijas analīzi attiecībā uz infrastruktūras līmeni, transporta tīkla blīvumu un transporta pakalpojumu kvalitāti visās ES dalībvalstīs; tas nodrošinās pārskatu par pašreizējo situāciju visās 27 ES dalībvalstīs, uzsvērs transporta infrastruktūras attīstības atšķirības dalībvalstu un to reģionu starpā, kā arī norādīs, kā pašreiz tiek finansēta transporta infrastruktūra visos transporta veidos un kādas ir ieguldījumu veikšanas prioritātes turpmāk;

4.  ņem vērā transporta nozares lielo nozīmi rūpniecības politikā, konkurētspējā un ES tirdzniecības bilancē; norāda, ka transporta nozares iekārtu un aprīkojuma eksports 2009. gadā sasniedza EUR 454,7 miljardus un attiecīgi 41,5 % no visa eksporta apjoma no 27 ES dalībvalstīm; turklāt norāda, ka 2009. gadā lielākais ES ārējās tirdzniecības pārpalikums tika reģistrēts transporta nozares iekārtu un aprīkojuma sektorā (EUR 112,6 miljardi) un pārvadāšanas pakalpojumos (EUR 21,5 miljardi);

5.  atbalsta baltajā grāmatā paredzētos desmit mērķus, kas īstenojami līdz 2050. un 2030. gadam, kā arī vispārējos transporta emisiju mērķus, tomēr uzskata, ka konkrētāk jāformulē mērķi laikposmā līdz 2020. gadam attiecībā uz finansējumu, ņemot vērā atsevišķu dalībvalstu ekonomisko stāvokli, ka arī attiecībā uz transporta uzdevumiem enerģētikas un vides jomā, un tālab aicina Komisiju izstrādāt tiesību aktus, lai salīdzinājumā ar 1990. gada atsauces vērtībām par 20 % samazinātu transporta izraisīto CO2 un citu siltumnīcefekta gāzu emisijas,un īstenotu starpposma mērķus līdz 2020. gadam (salīdzinājumā ar 2010. gada atsauces vērtībām) saskaņā ar “20-20-20” mērķiem un sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem:

6.  uzsver, ka jācenšas pabeigt Eiropas vienotā transporta tirgus izveidi, tomēr pilnībā ņemot vērā saimnieciskos, nodarbinātības un sociālos aspektus, un aicina Komisiju, sagatavojot priekšlikumus tirgus atvēršanai, cita starpā lidostu, ostu, dzelzceļa un ceļu transporta jomā, pievērst uzmanību tam, lai šie priekšlikumi neizraisītu ne sociālo dempingu, ne zemākas kvalitātes pakalpojumu sniegšanu, ne arī radītu privātus monopolus vai oligopolus; uzsver, ka ir steidzami jāizstrādā vadlīnijas par valsts atbalstu ostas pilsētām;

7.  uzsver līdz šim nepietiekami izmantoto transporta potenciālu vairākās jomās un uzsver, cik svarīgi ir izveidot Eiropas vienotu transporta telpu, kas balstīta uz transporta infrastruktūru un sistēmu patiesi eiropeisku pārvaldību ar savstarpēju savienojamību un sadarbspēju, ko panāk, novēršot ar robežām saistītos faktorus starp dalībvalstīm attiecībā uz visiem transporta veidiem, lai uzlabotu visas Eiropas Savienības konkurētspēju un pievilcību kopumā; uzsver, cik svarīga ir teritoriālā kohēzija un jo īpaši piekļuves problēmas, ar kurām sastopas attālākie reģioni, salas, norobežoti un perifēri reģioni, un labi savienojumi starp dalībvalstīm un to kaimiņvalstīm;

8.  uzsver, ka par nākotnes transporta politikas vadošo ideju jākļūst efektīvai komodalitātei visā transporta ķēdē pasažieru un preču pārvadāšanas jomā, vērtējot to saistībā ar saimnieciskumu, vides aizsardzību, energoapgādes drošību, sociālajiem, veselības un darba apstākļiem un drošības aspektiem un ņemot vērā teritoriālo kohēziju un ģeogrāfisko vidi konkrētās valstīs un reģionos; uzskata, ka transporta veidiem citam cits jāpapildina un jānodrošina to mijiedarbība, kā arī iepriekš izklāstītie kritēriji būtu jāizmanto, lai noteiktu pašreizējo un turpmāko transporta veidu izplatību valstīs un reģionos atbilstoši to individuālajām iespējām; turklāt uzksata, ka būtu sistemātiski jāveicina noturīgu transporta līdzekļu izmantošana gan mazos, gan lielos attālumos;

9.  norāda uz Savienības augsto atkarības pakāpi no importētā fosilā kurināmā, kura piegāde no teritorijām, kuras atrodas ārpus Savienības, ir saistīta ar būtisku risku Savienības ekonomiskās drošības un tās ārpolitikas iespēju elastības ziņā, un aicina Komisiju definēt un regulāri pārbaudīt Savienības energoapgādes ārējo drošību;

10.  uzsver ‐ lai izveidotu vienotu Eiropas transporta telpu, ir svarīgi attīstīt jauno dalībvalstu transporta infrastruktūru, tostarp ceļu infrastruktūru, kā arī savienot šo valstu infrastruktūras ar Eiropas Savienības kaimiņvalstu infrastruktūrām; aicina Komisiju iekļaut jauno dalībvalstu transporta infrastruktūras attīstības vajadzības nākamajā daudzgadu finanšu shēmā, lai līdz 2025. gadam jauno dalībvalstu transporta infrastruktūra sasniegtu pārējo dalībvalstu līmeni;

11.  atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas priekšlikumu par “Eiropas savienojumu instrumentu” un “Projektu obligāciju iniciatīvu”, un aicina dalībvalstis īstenot galveno tīklu, jo TEN–T koncepcijai būtu jāparedz ierobežots noturīgu projektu skaits ar Eiropas pievienoto vērtību un ar lielāku un reālu finansējumu; prasa, lai:

12.  uzsver, ka labas transporta infrastruktūras izveide un laba piekļuve šādai infrastruktūrai padarīs visus reģionus ekonomiski stiprākus un pievilcīgākus tiešajiem ieguldījumiem un tādējādi ilgtermiņā uzlabos gan šo reģionu konkurētspēju, gan ES konkurētspēju kopumā, nodrošinot iekšējā tirgus stabilu attīstību un sasniedzot teritoriālās kohēzijas mērķi;

13.  atgādina, ka transporta tīkli ieņem galveno lomu zemes izmantošanas plānošanas politikā; uzsver īpašo nozīmi, kas vietējās attīstības veicināšanā ir lielajai transporta infrastruktūrai, piemēram, ātrgaitas dzelzceļam; uzskata, ka makroreģioni un stratēģijas to attīstības veicināšanai spēj ieņemt aktīvāku lomu saskaņotas, efektīvas un ilgtspējīgas transporta politikas īstenošanā; atgādina kopīgu transporta infrastruktūras stratēģiju izstrādes nozīmību, kā arī vajadzību izplatīt labāko praksi transporta jomā; uzsver, ka ES pilsoņi un uzņēmumi gūs tiešu labumu no vienotas Eiropas transporta telpas, jo tās mērķis ir samazināt preču un pasažieru pārvadāšanai vajadzīgo laiku un resursus, kā arī ciešāk integrēt tirgus;

14.  norāda, ka attiecībā uz visu veidu pasažieru un preču pārvadājumiem vajadzētu būt spēkā riskam pielāgotiem drošības standartiem Eiropas līmenī, un aicina iesniegt priekšlikumu finansējumam atbilstības nodrošināšanai šai prasībai; uzskata, ka kuģniecībā un gaisa satiksmē starptautiskai koordinācijai vajadzētu būt jau savlaicīgai un būtu jāpārskata spēkā esošie noteikumi, kā arī vajadzības gadījumā pārstrādājot tos līdz 2015. gadam un pakāpeniski iekļaujot nolīgumos ar trešām valstīm;

15.  uzsver, cik liela nozīme transportā ir pārejai uz alternatīvajiem un atjaunojamiem enerģijas veidiem un uzsver to, ka noteiktos mērķus varētu īstenot ar energoavotu sadalījuma un jau pastāvošo energotaupības iespēju starpniecību; norāda, ka šāda pāreja prasa specifisku infrastruktūru un atbilstošas iniciatīvas un ka patēriņa samazināšanas mērķi būtu jādefinē no tehnoloģijām neatkarīgā veidā;

16.  prasa līdz 2015. gadam iesniegt tādu priekšlikumu par pilsētu mobilitāti, ar kuru, ievērojot subsidiaritātes principu, tiek nodrošināta projektu atbalstīšana, kas ir atkarīga no ilgtspējīgu pilsētu mobilitātes plānu iesniegšanas, kuros ir paredzēta efektīva pasažieru un preču loģistikas ķēde transporta apjoma, negadījumu, gaisa piesārņojuma un trokšņa samazināšanas veicināšanai, kā arī tiek ievēroti Eiropas transporta politikas standarti un mērķi, un šajā priekšlikumā nodrošināt konsekvenci attiecībā uz visām apkārtnē esošajām pilsētām un reģioniem un neradītu tirgus barjeras; ierosina apmainīties ar paraugpraksi jauninājumu jomā un veikt pētījumus par pilsētu mobilitātes noturīgām koncepcijām;

17.  uzsver, ka noteicoša ir transporta lietotāju izturēšanās, un prasa radīt stimulus noturīgai, fiziski aktīvai, drošai un veselīgai transportlīdzekļu izvēlei un mobilitātei, aicina Komisiju un dalībvalstis, ievērojot subsidiaritātes principu, līdz 2013. gadam iesniegt priekšlikumus iniciatīvu izstrādāšanai, kuras veicinātu videi nekaitīgu sabiedrisko transportu, iešanu ar kājām un braukšanu ar velosipēdu, īpaši pilsētās un lielpilsētās ar mērķi dubultot lietotāju skaitu; tālab uzskata, ka ir svarīgi attīstīt drošu gājējiem un velosipēdistiem paredzētu infrastruktūru, jo īpaši pilsētās un lielpilsētās, un uzlabot transporta pakalpojumu sadarbspēju, kā arī veicināt vienota pārvadājuma dokumenta un integrētu e–biļešu sistēmu ieviešanu, ceļošanai izmantojot dažādus transporta veidus, kas savienotu arī tālsatiksmes un vietējo transportu; atgādina, ka transporta pieejamība saistībā ar pieņemamām cenām ir ļoti svarīga sociālajai mobilitātei un, plānojot turpmāko transporta politiku, vairāk uzmanības ir jāpievērš noturīguma mērķu un sociālo vajadzību līdzsvarošanai;

18.  uzskata, ka pamatnoteikumi par pasažieru tiesībām visos transporta veidos būtu jāiekļauj pasažieru tiesību hartā, un tāpēc sagaida, ka līdz 2012. gada beigām tiks iesniegts atbilstošs priekšlikums, ņemot vērā attiecīgo transporta veidu īpatnības un iegūto pieredzi, kurā tiks iekļauta arī sadaļa par to pasažieru tiesībām, kuriem ir invaliditāte; vienlaicīgi aicina vienveidīgi interpretēt un konsekventi piemērot un īstenot šīs tiesības, kā arī nodrošināt to ievērošanu, balstoties uz skaidrām definīcijām un pamatnostādnēm, un pārredzamību attiecībā uz to pārvaldību; turklāt uzsver, ka nepieciešams tiesību akts palielinātas maksas jomā attiecībā uz visiem transporta veidiem;

19.  uzsver, ka ir nepieciešama integrēta transporta politika visai transporta un loģistikas pakalpojumu vērtības ķēdei, lai pienācīgi risinātu transporta un mobilitātes problēmjautājumus, īpaši tos, kas radušies pilsētu teritorijās; aicina uzlabot koordināciju starp politikas veidotājiem Eiropas iestādēs un tāpat aicina uz pastāvīgu dialogu un konsultācijām ar loģistikas nozari, transporta pakalpojumu sniedzējiem un patērētājiem Eiropas loģistikas un mobilitātes forumā;

20.  aicina par prioritāti noteikt videi nekaitīgas loģistikas un uzlabotas mobilitātes pārvaldības veicināšanu;

21.  aizstāv noturīgu dažāda veida pasažieru un preču loģistiku un aicina nodrošināt dažādu veidu savienojumu punktus un termināļus, integrētu plānošanu un loģistiku, kā arī integrētu izglītību un profesionālu apmācību;

22.  uzsver, ka ES jāturpina uzņemties vadību tehnoloģisko inovāciju ziņā, lai veicinātu efektivitāti, noturīgumu un nodarbinātību; aicina piešķirt finansējumu pētniecības un izstrādes programmai, kura būtu paredzēta tieši noturīgai un drošai mobilitātei, nosakot arī īpašu īstenošanas stratēģiju, grafiku un efektīvu finanšu kontroli ar mērķi:

23.  uzskata, ka būtu jāsamazina birokrātiski šķēršļi attiecībā uz visiem transporta veidiem, un tādēļ prasa veikt pārvadājumu dokumentu lielāku vienkāršošanu un saskaņošanu, jo īpaši attiecībā uz preču pārvadājumiem, un līdz 2013. gadam iesniegt priekšlikumu par kravas pavaddokumentu un e-dokumentu standartizāciju, arī lai veicinātu kravas pārvadājumus, izmantojot vairākveidu transportu;

24.  uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot un standartizēt kontroles ierīces, piemēram, ātruma radarus un transportlīdzeklī iebūvētās ierīces, kā arī saziņas sistēmas un iekārtas, un prasa līdz 2013. gadam iesniegt priekšlikumu par šo ierīču sadarbspējas savstarpēju atzīšanu; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot dalībvalstu iestāžu koordinēšanu un sadarbību pārrobežu kriminālvajāšanā un nodrošināt lielāku konverģenci ceļu drošības standartu piemērošanā;

25.  uzsver to, ka kravas vienību iespējamām izmaiņām un standartizēšanai, ņemot vērā globālajā transportā izmantojamās vienības un transportlīdzekļu gabarītus, jānodrošina vairākveidu pārvadājumu optimizēšana un pierādāmi labumi degvielas ietaupījumu, zemākas emisijas un uzlabota satiksmes drošība;

26.  ierosina, lai dalībvalstis atļauj izmantot Eiropas Modulāro sistēmu dažos maršrutos, ja to atļauj pastāvoša infrastruktūra un drošuma prasības, un par šādas atļaujas piešķiršanu informē Komisiju;

27.  uzsver dažādo Eiropas transporta aģentūru nozīmi un aicina nodrošināt papildu centienus to Eiropas dimensijas stiprināšanai;

28.  aicina dalībvalstis atbalstīt un tiekties pēc līdzvērtīgu konkurences apstākļu izveidošanas visiem transporta veidiem energoresursu nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa (PVN) ziņā;

29.  prasa, lai attiecībā uz ceļu satiksmi:

30.  prasa, lai attiecībā uz kuģniecību:

31.  prasa attiecībā uz gaisa satiksmi, lai:

32.  prasa attiecībā uz dzelzceļa satiksmi:

33.  atzīst, ka pieaug Eiropas dzelzceļa nozares neaizsargātība pret trešo valstu piegādātāju radītu konkurenci ES tirgū; pauž bažas par pastāvošajiem būtiskajiem šķēršļiem, kas neļauj ES piegādātājiem pretendēt uz valsts pasūtījumiem ārpuskopienas valstīs;

34.  aicina Komisiju tiesību aktu priekšlikumu ietekmes novērtējumos identificēt, kvantitatīvi noteikt un novērtēt “ekoloģiskās nodarbinātības” izveides darbības jomu un pasākumus tās veicināšanai;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis iesniegt kopīgu stratēģiju, kurā paredzētu iesaistīto pušu informēšanu, saziņu un konsultācijas, tostarp īpaši ieinteresēto pilsoņu līdzdalību, un kurā pievērstos izaugsmei, mobilitātei, attīstībai un nodarbinātībai nepieciešamās infrastruktūras vajadzībām, plānošanai, attīstībai un finansēšanai atbilstoši saistībām, kas ir daļa no stratēģijas “Eiropa 2020”;

36.  ņemot vērā to, ka vietējām un reģionālajām iestādēm ir nozīmīgas kompetences transporta politikas jomā, uzskata, ka ir būtiski nodrošināt tām iespēju piedalīties, pielietojot vairāklīmeņu pārvaldības pieeju;

37.  prasa, lai Komisija ik gadu izvērtētu baltās grāmatas mērķus, situāciju attiecībā uz veiktajiem pasākumiem un rezultātus un ik pēc pieciem gadiem sniegtu Parlamentam ziņojumu par baltās grāmatas īstenošanu;

38.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 43 E, 19.2.2004., 250. lpp. (2) OV C 175 E, 10. 7. 2008., 556. lpp. (3) OV C 351 E, 2.12.2011., 13. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0386. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0316. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0329. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0408.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcija par apcietinājuma apstākļiem ES (2011/2897(RSP))

P7_TA(2011)0585 B7-0687/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības instrumentus cilvēktiesību aizsardzības jomā, īpaši Līguma par Eiropas Savienību 2., 6. un 7. pantu, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, īpaši tās 4., 19., 47., 48. un 49. pantu,

–  ņemot vērā starptautiskos instrumentus cilvēktiesību jomā, ar kuriem ir aizliegta spīdzināšana un necilvēcīga vai cieņu pazemojoša apiešanās vai sods, īpaši Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (5. pantu), Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām (7. pantu), Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu un šai konvencijai pievienoto Fakultatīvo protokolu par ieslodzījuma vietu regulāru apmeklējumu sistēmu, ko izveido neatkarīgas starptautiskas un valstu struktūras,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes instrumentus cilvēktiesību jomā un attiecībā uz spīdzināšanas un necilvēcīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās vai soda novēršanu, īpaši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (3. pantu), tai pievienotos protokolus un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, 1987. gada Eiropas Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, ar kuru tikai izveidota Eiropas Padomes komiteja cīņai pret spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu (CPT) un šīs komitejas ziņojumus,

–   ņemot vērā instrumentus, kuri īpaši izstrādāti tādu personu tiesību aizsardzībai, kurām atņemta brīvība, proti: ANO līmenī ‐ obligātie standartnoteikumi par apiešanos ar apcietinātajiem un Ģenerālās asamblejas pieņemtās deklarācijas un principi; Eiropas Padomes līmenī ‐ Ministru komitejas ieteikumi, proti, Ieteikums Nr. (2006)2 Eiropas noteikumiem par cietumiem, Ieteikums Nr. (2006)13 par apcietināšanu, nosacījumiem šī līdzekļa izmantošanai un aizsardzības mehānismiem, ar kuriem novērš iespēju izmantot šo līdzekli ļaunprātīgi, Ieteikums Nr. (2008)11 attiecībā uz Eiropas noteikumiem par mazgadīgiem likumpārkāpējiem un viņiem piemērojamām sankcijām un pasākumiem, Ieteikums Nr. (2010)1 par Eiropas Padomes probācijas noteikumiem(1), kā arī Parlamentārās asamblejas pieņemtie ieteikumi,

–   ņemot vērā 1996. gada 18. janvāra rezolūciju par sliktajiem apstākļiem Eiropas Savienības cietumos(2), 1998. gada 17. decembra rezolūciju par apstākļiem Eiropas Savienības cietumos: uzlabojumi un alternatīvi sodi(3) un Parlamenta daudzkārt pausto aicinājumu Komisijai un Padomei ierosināt pamatlēmumu par apcietināto tiesībām, kas ietverts tādos dokumentos kā 2003. gada 6. novembra ieteikums ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta ieteikumam Padomei par procesuāliem aizsardzības mehānismiem, ko visā Eiropas Savienībā piemēro aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem(4), 2004. gada 9. marta ieteikums Padomei par apcietināto tiesībām Eiropas Savienībā(5) un 2009. gada 25. novembra rezolūcijā par daudzgadu plānu 2010.–2014. gadam brīvības, drošības un tiesiskuma jomā (Stokholmas programma)(6),

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm(7),

–   ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/909/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā(8),

–   ņemot vērā 2006. gada 29. augusta priekšlikumu Padomes pamatlēmumam par Eiropas uzraudzības rīkojumu pirmstiesas procedūrās Eiropas Savienības dalībvalstu starpā (COM(2006)0468),

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par tiesībām piekļūt advokātam kriminālprocesa ietvaros un tiesībām sazināties pēc aizturēšanas (COM(2011)0326),

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 14. jūnija Zaļo grāmatu par ES tiesību aktu krimināltiesību jomā piemērošanu saistībā ar brīvības atņemšanu ‐ Savstarpējās uzticēšanās stiprināšana Eiropas tiesiskuma telpā (COM(2011)0327),

–   ņemot vērā mutiskos jautājumus par apcietinājuma apstākļiem ES, kurus iesniegušas ALDE, GUE/NGL, PPE, Verts/ALE un S&D (O-000252/2011 - B7-0658/2011, O-000253/2011 - B7-0659/2011, O-000265/2011 - B7-0660/2011, O-000266/2011 - B7-0661/2011, O-000283/2011 - B7-0662/2011, O-000284/2011 - B7-0663/2011, O-000286/2011 - B7-0664/2011, O-000287/2011 - B7-0665/2011, O-000296/2011 - B7-0666/2011, O-000297/2011 - B7-0667/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienība ir izvirzījusi sev uzdevumu izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu un tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu tā atzīst cilvēktiesības un pamatbrīvības un līdz ar to uzņemas pozitīvas saistības, kas jāizpilda, lai tiktu izpildīta šī apņemšanās;

B.  tā kā apcietinājuma apstākļi un cietumu pārvaldībā ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē, taču tā kā pastāv nepilnības, proti, cietumi ir pārapdzīvoti un aizturētie sūdzas par sliktu apiešanos, kas var mazināt uzticēšanos, uz kuru balstās tiesiskā sadarbība krimināllietās, kuras pamatā savukārt ir ES dalībvalstu savstarpēja tiesas spriedumu un tiesu iestāžu lēmumu atzīšana;

C.  tā kā tiesiskajai sadarbībai krimināllietās ir jābalstās uz to, ka tiek ievēroti pamattiesību standarti, un ir nepieciešamās aizdomās turēto un apsūdzēti personu tiesību un krimināllietu procesuālo tiesību tuvināšana, kas ir būtiski svarīgi, lai dalībvalstis varētu cita citai uzticēties brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, jo īpaši ņemot vērā to, ka šādas sadarbības rezultātā var palielināties to dalībvalstu pilsoņu skaits, kas atrodas apcietinājumā kādā citā dalībvalstī;

D.  tā kā tiek lēsts, ka 2009.–2010. gadā pavisam ES cietumos bija 633 909 cilvēki(9); tā kā Komisijas Zaļā grāmata ar bažām liek domāt par tādām problēmām kā:

E.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pants un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra ne tikai nosaka dalībvalstīm negatīvos pienākumus, aizliedzot apieties ar apcietinātajiem necilvēcīgi vai cilvēka cieņu pazemojoši, bet arī pozitīvos pienākumus, uzliekot dalībvalstīm par pienākumu nodrošināt, ka cietumos ir cilvēka cienīgi apstākļi un, ja šīs tiesības tiek pārkāptas, tiek veikta pamatīga un efektīva izmeklēšana;

F.  tā kā dažās dalībvalstīs liela daļa no apcietinātajiem ir personas, kas atrodas pirmstiesas apcietinājumā; tā kā pirmstiesas apcietinājums ir ārkārtas pasākums un ļoti gari pirmstiesas apcietinājuma periodiem ir negatīva ietekme uz cilvēkiem, tie var traucēt dalībvalstu tiesiskajai sadarbībai un ir pretrunā ES vērtībām(14); tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atkārtoti nosodījusi lielu daļu dalībvalstu par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumiem saistībā ar pirmstiesas apcietinājumu;

G.  tā kā viena no problēmām, uz kuru dalībvalstis regulāri vērš uzmanību, ir nepietiekami pieejamie resursi cietumu apstākļu uzlabošanai un tā kā varētu rasties nepieciešamību izveidot jaunu budžeta pozīciju, kuras mērķis ir veicināt augstu standartu ievērošanu dalībvalstīs;

H.  tā kā pienācīgu apstākļu nodrošināšana apcietinātajiem un pieejas nodrošināšana tādām shēmām, kas sagatavo viņus, lai viņi varētu atgriezties sabiedrībā, palīdz samazināt iespēju, ka viņi atkārtoti pārkāps likumu;

I.  tā kā Padome ir pieņēmusi rezolūcijas un ieteikumus (kurus dalībvalstis ne vienmēr pilda) attiecībā uz tādām specifiskām problēmām kā atkarība no narkotikām un ar to saistītie riski un jo īpaši attiecībā uz atkarības no narkotikām ārstēšanu cietumos un ārpus tiem;

J.  tā kā tikai 16 dalībvalstis ir ratificējušas ANO Konvencijas pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu Fakultatīvo protokolu un 7 ir to parakstījušas, bet vēl nav ratificējušas(15);

K.  tā kā dažas dalībvalstis dod atļauju savas valsts parlamenta deputātiem un Eiropas Parlamenta deputātiem apmeklēt cietumus un tā kā EP ir aicinājusi piešķir šādas tiesības Eiropas Parlamenta deputātiem visā ES teritorijā(16);

L.  tā kā bērni ir īpaši neaizsargātā situācijā attiecībā uz aizturēšanu, īpaši pirmstiesas apcietināšanu;

M.  tā kā 2009. gada 30. novembrī Padome pieņēma Ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā, kas ir daļa no Stokholmas programmas un paredz būtiski svarīgus aizsardzības mehānismus, kas palīdzēs nodrošināt, ka, tiecoties uz lielāku dalībvalstu sadarbību krimināllietās, tiks ievērotas pamattiesības;

N.  tā kā, atsaucoties uz nepārprotamu Padomes pieprasījumu, kā to paredz Stokholmas programma un uz ko atkārtoti aicinājis Parlaments, Komisija ir pieņēmusi paziņojumu “Savstarpējās uzticēšanās stiprināšana Eiropas tiesiskuma telpā ‐ Zaļā grāmata par ES tiesību aktu krimināltiesību jomā piemērošanu saistībā ar brīvības atņemšanu”(17), ar kuru tiek aizsāktas atklātas apspriedes ar iesaistītajām pusēm par ES rīcību apcietinājuma apstākļu uzlabošanai, lai panāktu savstarpēju uzticēšanos tiesiskajai sadarbībai, paziņojumā ir uzsvēta saikne starp apcietinājuma apstākļiem un dažādiem ES instrumentiem, piemēram, Eiropas Apcietināšanas orderi un Eiropas Uzraudzības rīkojumu un tajā nepārprotami norādīts, ka apcietinājuma apstākļi, pirmstiesas apcietināšana un bērnu situācija attiecībā uz apcietināšanu ir jomas, kurās ES varētu pieņemt iniciatīvas,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu; pauž bažas par satraucošo situāciju attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem ES un aicina dalībvalstis nekavējoties veikt pasākumus, lai nodrošinātu apcietināto pamattiesību, īpaši neaizsargāto personu tiesību, ievērošanu un aizsardzību, un uzskata, ka visās dalībvalstīs ir jāpiemēro kopējs obligāto standartu kopums(18);

2.  apliecina, ka apcietinājuma apstākļi ir ārkārtīgi svarīgi tiesu iestāžu lēmumu savstarpējas atzīšanas principa piemērošanai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā un uzskata, ka šajā sakarībā būtiski svarīgs ir kopējs pamats, uz kura balstās tiesu iestāžu savstarpējā uzticēšanās, kā arī labāka dalībvalstu krimināltiesību sistēmas pārzināšana;

3.  aicina Komisiju un Pamattiesību aģentūru uzraudzīt situāciju ES apcietinājuma apstākļu jomā un atbalstīt dalībvalstu centienus nodrošināt, ka to tiesību akti un politika atbilst augstākajiem standartiem šajā jomā(19);

4.  aicina Komisiju un ES iestādes nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumu par to personu tiesībām, kurām ir atņemta brīvība, tostarp tiesībām, ko EP apzinājis un iekļāvis savās rezolūcijās un ieteikumos(20), un izstrādāt un piemērot obligātos cietumu un apcietinājuma apstākļu standartus, kā arī vienotus standartus par kompensāciju personām, kas nepamatoti aizturētas vai notiesātas; aicina Komisiju un dalībvalstis paturēt šo jautājumu politisko prioritāšu saraksta augšgalā un piešķirt pietiekamus cilvēkresursus un finansējumu situācijas risināšanai;

5.  atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt īpašu aizsardzību apcietinātajām sievietēm, kuras ir mātes, kā arī viņu bērniem, tostarp izmantot aizturēšanai alternatīvus pasākumus, lai aizsargātu bērna intereses, un aicina dalībvalstis un Komisiju aktīvi veicināt un atbalstīt šādas iniciatīvas;

6.  uzsver ‐ ir svarīgi nodrošināt, ka tiek ievērotas aizdomās turēto vai apsūdzēto personu pamattiesības, īpaši tiesības uz aizstāvību un advokāta palīdzību, kā arī tiesības uz to, ka pret personu neizturas necilvēcīgi vai cilvēka cieņu pazemojoši; šajā sakarībā atgādina, ka liela nozīme ir Komisijas priekšlikumam par tiesībām piekļūt advokātam kriminālprocesa ietvaros un tiesībām sazināties pēc aizturēšanas;

7.  uzsver ‐ uzskats, ka apcietinājuma apstākļi ir slikti vai tikpat kā neatbilst standartiem, kuri noteikti Eiropas Padomes noteikumos par cietumiem Eiropā var kļūt par šķērsli apcietināto izdošanai;

8.  aicina dalībvalstis piešķirt pietiekami daudz resursu cietumu rekonstrukcijai un modernizācijai, lai aizsargātu apcietināti tiesības, sekmīgi rehabilitētu apcietinātos un sagatavotu viņus atbrīvošanai un integrācijai sabiedrībā, nodrošinātu cietuma personālam un policijas darbiniekiem apmācību, kas balstīta uz mūsdienīgām cietumu pārvaldības metodēm un Eiropas cilvēktiesību standartiem, uzraudzītu tos apcietinātos, kuriem ir psihiski vai psiholoģiski traucējumi, un izveidotu īpašu ES budžeta pozīciju, kuras mērķis ir veicināt šādu projektu īstenošanu;

9.  atkārtoti pauž viedokli, ka jāuzlabo dalībvalstu cietumu infrastruktūra, proti, jāaprīko tie ar vajadzīgo tehnisko aprīkojumu un jāpaplašina pieejamā teritorija, lai tie būtu funkcionāli piemēroti apcietināto dzīves apstākļu uzlabošanai, vienlaikus nodrošinot augsta līmeņa drošības pasākumus;

10.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pirmstiesas apcietināšana arī turpmāk ir ārkārtas līdzeklis, ko izmanto tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams, un samērojams ar nodarījumu, turklāt pirmstiesas apcietinājuma termiņš ir ierobežots un tiek ievēroti tādi pamatprincipi kā nevainīguma prezumpcija un tiesības uz to, ka netiek atņemta brīvība; atgādina, ka pirmstiesas apcietinājums tiesu iestādei ir periodiski jāpārskata un pārrobežu gadījumos jāizmanto alternatīvas, piemēram, Eiropas Uzraudzības rīkojums; aicina Komisiju nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumu par obligātajiem standartiem šajā jomā, kas būtu balstīti uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 82. panta 2. punkta b) apakšpunktu, Eiropas Pamattiesību hartu, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru;

11.  atkārtoti apliecina, ka dalībvalstīm ir jāievēro saistības, ko tās uzņēmušās starptautiskos un Eiropas forumos, un plašāk jāizmanto aprobācijas pasākumi un sankcijas, kas piedāvā alternatīvu apcietinājumam, lai uzlabotu apcietinājuma apstākļus, tostarp norāda uz Eiropas Padomes lēmumiem(21);

12.  mudina dalībvalstis īstenot CPT ieteikumus, kurus tā sniedz pēc ieslodzījuma vietu apmeklēšanas;

13.  mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nepieļautu pašnāvības cietumos, un veikt padziļinātu un objektīvu izmeklēšanu visos gadījumos, kad apcietinātais mirst cietumā;

14.  aicina dalībvalstis un pirmspievienošanās valstis parakstīt un ratificēt Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, ar kuru tiek izveidota sistēma regulāriem starptautisko un valstu iestāžu veiktiem ieslodzījuma vietu apmeklējumiem un kas uzliek par pienākumu šādām iestādēm apmeklēt un inspicēt ieslodzījuma vietas, uzklausīt apcietināto sūdzības, kā arī sastādīt publisku gada pārskatu, ko iesniedz attiecīgo valstu parlamentiem; mudina Eiropas Savienību, īstenojot savu politiku attiecībā uz trešām valstīm, aicināt tās parakstīt un ratificēt Fakultatīvo protokolu; aicina ES un dalībvalstis pilnībā sadarboties ar šīm iestādēm un atbalstīt tās, tostarp piešķirt pienācīgus resursus un finansējumu;

15.  uzskata, ka jāveic pasākumi ES līmenī, lai dalībvalstu parlamentu deputātiem būtu tiesības apmeklēt cietumus un šīs pašas tiesības tiktu piešķirtas arī Eiropas Parlamenta deputātiem visā ES teritorijā;

16.  aicina Komisiju izvērtēt, kāda ietekme ir atšķirībām krimināllikumos un procesuālajās tiesībās uz apcietinājuma apstākļiem ES dalībvalstīs un izveidot ieteikumus šajā jomā, īpaši attiecībā uz alternatīvu pasākumu izmantošanu, kriminalizācijas un dekriminalizācijas politiku, pirmstiesas apcietinājumu, amnestiju un attaisnošanu, īpašu uzmanību pievērošot tādām jomām kā migrācija, narkotikas un mazgadīgie likumpārkāpēji;

17.  atkārtoti apliecina ‐ ir svarīgi nodrošināt, ka pret bērniem izturas tā, lai tiktu ievērotas viņu intereses, tostarp viņi tiktu turēti atsevišķi no pieaugušajiem un viņiem būtu tiesības saglabāt kontaktu ar savu ģimeni;

18.  uzskata, ka ikvienam bērnam, kam atņemta brīvība, jābūt tiesībām nekavējoties saņemt pienācīgu juridisko un cita veida palīdzību, kā arī tiesībām tiesā vai citā kompetentā iestādē apstrīdēt brīvības atņemšanas likumību;

19.  uzskata, ka dalībvalstīm ir jāievieš efektīvi un neatkarīgi valsts uzraudzības mehānismi attiecībā uz cietumiem un aizturēšanas iestādēm;

20.  pauž atbalstu regulāram CPT un Eiropas cilvēktiesību komisāra darbam dalībvalstu cietumos un to apmeklējumiem;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, Eiropas Padomes komisāram cilvēktiesību jautājumos, Eiropas Komitejai spīdzināšanas novēršanai, Eiropas Cilvēktiesību tiesai, ANO Cilvēktiesību komitejai, ANO Komitejai pret spīdzināšanu, ANO īpašajam ziņotājam spīdzināšanas jautājumos un ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos.

(1) Pilns Eiropas Padomes ieteikumu un rezolūciju saraksts attiecībā uz sodiem atrodams vietnē http://www.coe.int/prison (2) OV C 32, 5.2.1996., 102. lpp. (3) OV C 98, 9.4.1999., 299. lpp. (4) OV C 83 E, 2.4.2004., 180 lpp. 23. punkts “Mudina Padomi un Komisiju paātrināt izmeklēšanu par apcietināto un ieslodzījuma vietu apstākļiem ES, lai pieņemtu pamatdirektīvu par apcietināti tiesībām un kopējus obligātos standartus, ar kuriem nodrošina šādu tiesību ievērošanu, balstoties uz LES 6. pantu.” Sk. arī Parlamenta 2003. gada 4. septembra rezolūcijas par situāciju pamattiesību jomā Eiropas Savienībā 2002. gadā (OV C 76 E, 25.3.2004., 412 . lpp.) 22. punktu “Kopumā uzskata, ka jāveic pasākumi arī Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā, lai mobilizētu Eiropas iespējas uzlabot policijas un cietumu sistēmas darbību. Piemēram, izstrādājot pamatlēmumu par obligātajiem standartiem, ar kuriem aizsargā apcietināto tiesības ES”. (5) OV C 102 E, 28.4.2004., 154. lpp. (6) OV C 285 E, 21.10.2010., 12. lpp. 112. pantā Parlaments “prasa izveidot ES krimināltiesiskuma telpu, kas pamatotos uz pamattiesību ievērošanu, savstarpējas atzīšanas principu un nepieciešamību saglabāt valstu krimināltiesību sistēmu saskaņotību un ko attīstītu, izmantojot ..minimālos standartus attiecībā uz ieslodzījuma un aizturēšanas apstākļiem un visā ES vienotu tiesību kopumu ieslodzītajiem”. (7) OV L 190, 18.7.2002., 1 lpp. (8) OV L 327, 5.12.2008., 27 lpp. (9) Dati, kurus Eiropas Komisija ir iekļāvusi Zaļajā grāmatā par aizturēšanu (COM(2011)0327); vairāk informācijas sniedz Eiropas Padome http://www.coe.int/t/dghl/standardsetting/cdpc/Bureau%20documents/PC-CP(2011)3%20E%20-%20SPACE%20I%202009.pdf un vietnē http://www.coe.int/t/dghl/standardsetting/cdpc/Bureau%20documents/PC-CP(2011)3%20E%20-%20SPACE%20I%202009.pdf (10) ES vidējais rādītājs ir 107,3; pārapdzīvotība ir raksturīga 13 dalībvalstīm, kā arī Anglijai,. Skotijai un Velsai; vispārapdzīvotākie cietumi ir Bulgārijā (155,6), Itālijā (153), Kiprā (150,5), Spānijā (136,3) un Grieķijā (129,6). (11) ES vidējais rādītājs ir 21,7, lielākais procentuālais īpatsvars ir Luksemburgā (69,5), Kiprā (59,6), Austrijā (45,8), Grieķijā (43,9) un Beļģijā (41,1). (12) ES vidējais rādītājs ir 24,7, augstākais procentuālais īpatsvars ir Luksemburgā (47,2), Itālijā (43,6) un Kiprā (38,4). (13) Eiropas Komitejas spīdzināšanas novēršanai sagatavotajā ziņojumā vērsta uzmanība uz to, ka pastāv noteiktas smagas problēmas, proti, slikta izturēšanās un nepiemērota cietumu infrastruktūra, aktivitātes un veselības aprūpe. (14) Ceļvedis aizdomās turētu un apcietinātu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā, 2009/C295/01, 2009. gada 30. novembris. (15) Ratificējušas: Bulgārija, Kipra, Čehija, Dānija, Igaunija, Francija, Vācija, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Polija, Rumānija, Slovēnija, Spānija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste; Parakstījušas, bet vēl nav ratificējušas: Austrija, Beļģija, Grieķija, Somija, Īrija, Itālija un Portugāle. Avots: http://www.apt.ch/npm/OPCAT0911.pdf (16) Sk., piemēram, Parlamenta 1998. gada 17. decembra rezolūcijas par apstākļiem Eiropas Savienības cietumos: uzlabojumi un alternatīvie sodi 41. punktu: 'aicina piešķirt Eiropas Parlamenta deputātiem tiesības apmeklēt un inspicēt cietumus un bēgļu aizturēšanas centrus visā Eiropas Savienības teritorijā“. (17) COM(2011)0327; sk. http://ec.europa.eu/justice/policies/criminal/procedural/docs/com_2011_327_en.pdf (18) Piemēram, Eiropas Padomes pieņemtie noteikumi par cietumiem Eiropā. (19) Piemēram, Eiropas Padomes, Eiropas Komiteja spīdzināšanas novēršanai, Eiropas Cilvēktiesību tiesas un tās judikatūras standartiem un ANO Cilvēktiesību komitejas, Komitejas cīņai pret spīdzināšanu un īpašā ziņotāja spīdzināšanas jautājumos novērojumiem. (20) Sk. 2004. gada 9. marta ieteikuma 1. punkta c) apakšpunktu. (21) Piemēram, Ministru komitejas Ieteikumu Nr. CM/Rec(2010) Padomes dalībvalstīm attiecībā uz Eiropas aprobācijas noteikumiem.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu protokolu Partnerības un sadarbības nolīgumam, ar ko izveido partnerību starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Uzbekistānas Republiku, no otras puses, ar kuru groza nolīgumu, lai paplašinātu nolīguma noteikumus, attiecinot tos uz tekstilizstrādājumu divpusēju tirdzniecību, ņemot vērā to, ka beidzas termiņš divpusējam nolīgumam par tekstilizstrādājumiem (16384/2010 – C7-0097/2011 – 2010/0323(NLE))

P7_TA(2011)0586 A7-0427/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (16384/2010),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 186. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) apakšpunktu (C7-0097/2011),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas ‐ 2007. gada 15. novembra(1), 2006. gada 26. oktobra(2), 2005. gada 27. oktobra(3) un 2005. gada 9. jūnija rezolūciju(4) par Uzbekistānu, 1999. gada 12. marta rezolūciju par ES un Uzbekistānas partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN)(5), 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par sociālās politikas ārējo dimensiju, kas veicina darba un sociālos standartus un Eiropas korporatīvo sociālo atbildību(6), un 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām, sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(7),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas un Uzbekistānas nolīgumu par tekstilizstrādājumu tirdzniecību(8) un Padomes 2000. gada 4. decembra Lēmumu 2000/804/EK par nolīgumu noslēgšanu par tekstilizstrādājumu tirdzniecību ar atsevišķām trešām valstīm (tostarp Uzbekistānu)(9),

–  ņemot vērā Partnerības un sadarbības nolīgumu par partnerības izveidi starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Uzbekistānas Republiku, no otras puses(10), un it īpaši tā 16. pantu, kurā noteikts, ka “šo sadaļu nepiemēro to tekstilizstrādājumu tirdzniecībai, kas ietverti kombinētās nomenklatūras 50.–63. nodaļā. Šo izstrādājumu tirdzniecību reglamentē ar atsevišķu nolīgumu, kas parafēts 1995. gada 4. decembrī un provizoriski piemērots no 1996. gada 1. janvāra”,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Uzbekistānu, piemēram, 2010. gada 25. oktobra(11), 2009. gada 27. oktobra(12), 2008. gada 16. decembra(13), 2008. gada 27. oktobra(14), 2008. gada 13. oktobra(15) un 2008. gada 29. aprīļa(16) secinājumus, kuros paustas bažas par cilvēktiesībām, demokratizāciju un tiesiskumu Uzbekistānā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas noslēguma piezīmes (2005.(17) un 2010. g.(18)), ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas noslēguma piezīmes (2006. g.)(19), Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas noslēguma piezīmes (2010. g.)(20), ANO Bērna tiesību komitejas noslēguma piezīmes (2006. g.)(21), vispārēja periodiska pārskata par Uzbekistānu sagatavošanas darba grupas ziņojumu (2009. g.)(22), ziņojumu, ko sagatavojusi Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konferences komiteja standartu piemērošanas jautājumos (2010. g.)(23), SDO Ekspertu komitejas konvenciju un ieteikumu piemērošanas jautājumos ziņojumu attiecībā uz Konvenciju par bērnu darba ļaunāko formu aizliegšanu (2010.(24) un 2011. g.(25)), un SDO Ekspertu komitejas konvenciju un ieteikumu piemērošanas jautājumos ziņojumu attiecībā uz Piespiedu darba izskaušanas konvenciju (2010.(26) un 2011. g.(27)), kuros visos paustas bažas par pastāvīgu bērnu darba izmantošanu Uzbekistānā,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem ‐ Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Īpaša vieta bērniem ES ārējās darbībās” (COM(2008)0055) un Eiropas Komisijas dienestu darba dokumentu par bērnu darba apkarošanu (SEC(2010)0037),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumus par bērnu darbu un tās “aicinājumu Komisijai veikt pētījumu un līdz 2011. gada beigām ziņot par bērnu darba ļaunāko formu un tirdzniecību, ņemot vērā starptautisko pieredzi un kompetentu starptautisko organizāciju viedokļus”(28),

–  ņemot vērā SDO konvencijas, it īpaši 1973. gada Konvenciju par minimālo vecumu pieņemšanai darbā (Nr. 138)(29) un 1999. gada Konvenciju par bērnu darba ļaunāko formu aizliegšanu un tūlītēju rīcību bērnu darba ļaunāko formu izskaušanai (Nr. 182)(30), kuras tika ratificētas Uzbekistānā attiecīgi 2009. un 2008. gadā un kurām sekoja valsts rīcības plāna pieņemšana Uzbekistānā,

–  ņemot vērā 15. pantu Padomes 2008. gada 22. jūlija Regulā (EK) Nr. 732/2008 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu laikposmā no 2009. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim (VPS regula)(31) un 19. pantu priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu (COM(2011)0241),

–  ņemot vērā vairāku nevalstisko organizāciju(32) un arodbiedrību(33) aicinājumus veikt izmeklēšanu attiecībā uz VPS preferencēm Uzbekistānai,

–  ņemot vērā Vidusāzijas attīstības sadarbības instrumenta indikatīvo programmu 2011.–2013. gadam(34),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas starpposma ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0427/2011),

A.  tā kā tekstilizstrādājumi tika izslēgti no PSN un tā vietā to tirdzniecību reglamentēja divpusējs nolīgums, kas zaudēja spēku 2005. gadā, radot juridisku nenoteiktību Savienības eksportētājiem, jo Uzbekistāna (nebūdama PTO locekle) var brīvi palielināt importa tarifus, lai gan Savienība piešķir vislielākās labvēlības režīmu (tarifu ziņā) visām pasaules valstīm;

B.  tā kā protokola mērķis ir iekļaut tekstilizstrādājumus PSN, kā rezultātā abas puses piešķirs viena otrai vislielākās labvēlības režīma statusu, izbeidzot juridisko nenoteiktību Savienības tekstilizstrādājumu eksportētājiem;

C.  tā kā ES jau agrāk ir novērsusi šādu juridisko nenoteiktību Savienības tekstilizstrādājumu eksportētājiem, grozot ar vairākām valstīm noslēgtos PSN, piemēram, ar Azerbaidžānu noslēgto PSN ‐ 2007. gadā un Kazahstānu noslēgto PSN ‐ 2008. gadā;

D.  tā kā ar Uzbekistānu noslēgtā PSN 2. pants paredz, ka “it īpaši ANO Statūtos, Helsinku Nobeiguma aktā un Parīzes Hartā par jaunu Eiropu noteikto demokrātijas, starptautisko tiesību aktu un cilvēktiesību principu, kā arī tirgus ekonomikas principu, tostarp to, kas deklarēti EDSK Bonnas konferences dokumentos, ievērošana ir pušu iekšpolitikas un ārpolitikas pamatā un ir partnerības un šā nolīguma būtiski elementi”;

E.  tā kā Padome 2010. gada 25. oktobrī paziņoja, ka tā “joprojām pauž nopietnas bažas par vispārējo situāciju cilvēktiesību, demokratizācijas un tiesiskuma jomā Uzbekistānā”;

F.  tā kā Uzbekistānas valdība pašlaik veic svarīgus pasākumus, lai panāktu demokrātiju;

G.  tā kā Uzbekistānas valdība rīkojas pretēji tam, kas tika nolemts 2011. gada 7. aprīlī Taškentā notikušajā Eiropas Savienības un Vidusāzijas ministru sanāksmē, kurā “puses atgādināja, ka stipras pilsoniskās sabiedrības attīstība ir neatņemama daļa no demokrātijas attīstības”;

H.  tā kā Uzbekistāna ir mantojusi un saglabājusi lielākoties nereformētu valsts pārvaldītu lauksaimniecības sistēmu; tā kā citas šī reģiona valstis, piemēram, Kazahstāna un mazākā mērā arī Tadžikistāna, pašlaik modernizē savu lauksaimniecību un risina daudzas ar to saistītās problēmas(35); tā kā patiesa agrārā reforma un mehanizācija ļaus būtiski mazināt bērnu piespiedu darbu un ūdens izšķiešanu un zemnieku saimniecības padarīs rentablākas;

I.  tā kā Uzbekistānas lauksaimnieki oficiāli var brīvi nodarboties ar uzņēmējdarbību, tomēr savu zemi nomā no valsts, pērk savu mēslojumu un viņiem jāievēro valdības noteiktās kvotas; tā kā valdība pērk viņu kokvilnu par fiksētu cenu un nopelna ievērojamas naudas summas, pārdodot šo kokvilnu par daudz augstāku cenu, ko nosaka pasaules tirgus;

J.  tā kā Padomes prezidentūra Savienības paziņojumā Starptautiskajā Darba organizācijā 2011. gadā atgādināja “labi dokumentētos apgalvojumus un plašo vienprātību ANO institūciju, UNICEF, darba devējus un darbiniekus pārstāvošo organizāciju un NVO vidū, ka, neraugoties uz Uzbekistānas valdības juridiskajām saistībām izskaust bērnu piespiedu darbu, praksē gadu no gada aptuveni 0,5–1,5 miljoni skolas vecuma bērnu joprojām ir spiesti līdz pat trim mēnešiem gadā piedalīties bīstamajā kokvilnas novākšanā;

K.  tā kā rudens ražas novākšanas laikā skolas tiek slēgtas, tādējādi kavējot izglītības apgūšanu;

L.  tā kā bērniem, viņu skolotājiem un vecākiem par nepakļaušanos draud sods;

M.  tā kā Uzbekistānas valdība ir norādījusi, ka “vecāko bērnu palīdzība ģimenes saimniecībā ir tradicionāla” un ka “apgalvojumi par plaši izplatītu piespiedu darbu lauksaimniecībā nav pamatoti”(36);

N.  tā kā neatkarīgi starptautiskie novērotāji ir savākuši pierādījumus par piespiedu darbu un it īpaši par bērnu piespiedu darbu kā sistemātisku un organizētu praksi, kas paredz arī spiediena izdarīšanu uz skolotājiem un ģimenēm, izmantojot policiju un drošības spēkus;

O.  tā kā līdz šim Uzbekistānas valdība ir atteikusi piekļuvi neatkarīgām uzraudzības misijām, kuru mērķis ir atklāt faktus un sniegt informāciju par rudens ražas novākšanas perioda ilgumu, skolēnu darba drošības apstākļiem, viņu vecumu un iespējamo sodu par nepakļaušanos;

P.  tā kā saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju Savienības tekstilizstrādājumu un apģērba eksports uz Uzbekistānu ir 0,05 % no Savienības kopējā tekstilizstrādājumu un apģērba eksporta;

Q.  tā kā Savienība ir viena no galvenajiem kokvilnas importētājiem no Uzbekistānas ‐ saskaņā ar aprēķiniem pēdējos desmit gados Savienības kokvilnas imports ir 6(37)–23 %(38) no Uzbekistānas kokvilnas eksporta;

R.  tā kā, pamatojoties uz Savienības ārējās darbības principiem un mērķiem, tai ir morāla atbildība izmantot savu ietekmi kā vienam no Uzbekistānas galvenajiem tirdzniecības partneriem un lielākajiem tās kokvilnas importētājiem, lai izbeigtu bērnu piespiedu darbu šajā valstī; tā kā šī iemesla dēļ protokolu nevar uzskatīt par vienkārši tehnisku nolīgumu, kamēr attiecībā uz kokvilnas novākšanu pastāv bažas par cilvēktiesību ievērošanu, piemēram, bērnu piespiedu darbu;

S.  tā kā viens no godīgas un atklātas starptautiskās tirdzniecības pamatnosacījumiem ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi un tā kā uz Savienību eksportējamo izstrādājumu cenu noteicošos ekonomiskos faktorus nedrīkst izkropļot prakse, kas ir pretēja cilvēktiesību un bērnu tiesību pamatprincipiem;

T.  tā kā daudzi tekstilizstrādājumu mazumtirgotāji, tai skaitā Eiropas tirgotāji, ir nolēmuši turpmāk nepirkt kokvilnu no Uzbekistānas un par šo apņemšanos informēt savus piegādātājus(39),

U.  tā kā Padome 2010. gada 14. jūnija secinājumos par bērnu darbu norādīja, ka tā pilnībā apzinās Savienības lomu un pienākumus cīņā pret bērnu darbu;

V.  tā kā Komisijas priekšsēdētājs José Manuel Barroso ir mudinājis Uzbekistānas prezidentu Islamu Karimovu atļaut SDO uzraudzības misijai iebraukt valstī, lai risinātu joprojām izmantotā bērnu darba problēmu(40);

W.  tā kā Savienība, sniedzot palīdzību Uzbekistānai ES un Vidusāzijas stratēģijas ietvaros, līdz šim maz uzmanības ir pievērsusi lauksaimniecības reformai;

X.  tā kā Komisija arī stingri uzstāj uz SDO uzraudzības misijām kā vienīgo pienācīgo uzraudzības instrumentu saistībā ar izmeklēšanām, ko veic attiecībā uz valstu pagaidu izslēgšanu no VPS, atzinīgi novērtējot Komisijas priekšlikumu atcelt šo prasību VPS regulas pārskatīšanas kontekstā;

Y.  tā kā ūdens 21. gadsimtā ir svarīgs resurss un tādēļ tā saglabāšana jānosaka par prioritāti; tā kā nepietiekami stingro vides standartu un neefektīvas apūdeņošanas infrastruktūras dēļ kokvilnas ražošana Uzbekistānā ir izraisījusi būtisku ūdens daudzuma samazināšanos Arāla jūrā laikposmā no 1990. līdz 2008. gadam,

1.  prasa Padomei un Komisijai ņemt vērā šādus ieteikumus:

2.  secina, ka Parlaments apsvērs iespēju sniegt piekrišanu tikai tad, ja Uzbekistānas varas iestādes ļaus SDO novērotājiem veikt ciešu un netraucētu uzraudzību un ja tās apstiprinās, ka ir īstenotas konkrētas reformas un gūti būtiski rezultāti piespiedu darba un bērnu darba izskaušanā valsts, reģionālā un vietējā līmenī;

3.  uzdod priekšsēdētājam pieprasīt turpmākas diskusijas ar Komisiju un Padomi;

4.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī Uzbekistānas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 282 E, 6.11.2008., 478. lpp. (2) OV C 313 E, 20.12.2006., 466. lpp. (3) OV C 272 E, 9.11.2006., 456. lpp. (4) OV C 124 E, 25.5.2006., 422. lpp. (5) OV C 175 E, 21.6.1999., 432. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0260. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0434. (8) OV L 123, 17.5.1994., 745. lpp. (9) OV L 326, 22.12.2000., 63. lpp. (10) OV L 229, 31.8.1999., 3. lpp. (11) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/117329.pdf (12) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/gena/110783.pdf (13) http://ec.europa.eu/sport/information-center/doc/timeline/european_council_12-12-2008_conclusions_en.pdf (14) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/gena/110783.pdf (15) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cmsUpload/103295.pdf (16) http://www.eu2008.si/si/News_and_Documents/Council_Conclusions/April/0428_GAERC4.pdf (17) ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos birojs, Konvencijas saīsinājums: CCPR, Cilvēktiesību komitejas noslēguma piezīmes: Uzbekistāna. 26.04.2005. (CCPR/CO/83/UZB. (Concluding Observations/Comments)), http://www.unhchr.ch/tbs/doc.nsf/(Symbol)/CCPR.CO.83.UZB.En?Opendocument (18) ANO, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Distr. General, CCPR/C/UZB/CO/3/UZB, 2010. gada 25. marts, Concluding observations of the Human Rights Committee, Uzbekistan (www2.ohchr.org/english/bodies/hrc/docs/co/Uzbekistan98_AUV.doc). (19) http://www.unhchr.ch/tbs/doc.nsf/%28Symbol%29/E.C.12.UZB.CO.1.En?Opendocument (20) ANO, Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, CEDAW/C/UZB/CO/4, Distr.: General, 2010. gada 5. februāris, Concluding observations of the Committee on the Elimination of Discrimination against Women, Uzbekistan (http://www2.ohchr.org/english/bodies/cedaw/docs/co/CEDAW-C-UZB-CO-4.pdf) (21) Augstā cilvēktiesību komisāra birojs, Bērnu tiesību komiteja, Concluding observations: Uzbekistan. 02.06.2006. (CRC/C/UZB/CO/2.) (http://www.unhchr.ch/tbs/doc.nsf/(Symbol)/CRC.C.UZB.CO.2.En?Opendocument) (22) http://lib.ohchr.org/HRBodies/UPR/Documents/Session3/UZ/A_HRC_10_82_Add1_Uzbekistan_E.pdf (23) Starptautiskā Darba organizācija, Konferences komitejas standartu piemērošanas jautājumos 2010. gada ziņojums, 99. sesija, Ženēva, 2010. g. (http://www.ilo.org/global/standards/applying-and-promoting-international-labour-standards/conference-committee-on-the-application-of-standards/lang--en/index.htm). (24) Starptautiskā Darba organizācija, 99. sesija, 2010. g., Ekspertu komitejas konvenciju un ieteikumu piemērošanas jautājumos (http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/@ed_norm/@relconf/documents/meetingdocument/wcms_123424.pdf) (25) Starptautiskā Darba konference, 100. sesija, 2011. g., Ekspertu komitejas konvenciju un ieteikumu piemērošanas jautājumos ziņojums (ILC. 100/III/1A),http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/@ed_norm/@relconf/documents/meetingdocument/wcms_151556.pdf) (26) . http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/@ed_norm/@relconf/documents/meetingdocument/wcms_123424.pdf (27) . http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/@ed_norm/@relconf/documents/meetingdocument/wcms_151556.pdf (28) Eiropas Savienības Padome, Padomes secinājumi par bērnu darbu, 3023. Ārlietu padomes sanāksme, Luksemburga, 2010. gada 14. jūnijs (http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/115180.pdf) (29) Starptautiskās Darba organizācijas Ģenerālā konference, Konvencija par minimālo vecumu pieņemšanai darbā (piezīme: spēkā stāšanās datums: 19.6.1976.), konvencija: C138, Ženēva, 26.6.1973., (http://www.ilo.org/ilolex/cgi-lex/convde.pl?C138)) (30) Starptautiskās Darba organizācijas Ģenerālā konference, C182, Konvencija par bērnu darba ļaunāko formu aizliegšanu, 1999. g., Ženēva, 17.6.1999., (http://www.ilo.org/ilolex/cgi-lex/convde.pl?C182) (31) OV L 211, 6.8.2008., 1. lpp. (32) Uzņēmējdarbības sociālās atbilstības iniciatīva, C.W.F Children Worldwide Fashion, Anti-Slavery International, Uzbekistānas un Vācijas Forums par cilvēktiesībām un ētiskas tirdzniecības iniciatīva (33) Starptautiskā Arodbiedrību konfederācija-Eiropas Arodbiedrību konfederācija (34) Eiropas Komisija, Ārējo attiecību ģenerāldirektorāts, Austrumeiropas, Dievidkaukāza un Vidusāzijas republiku direktorāts, DCI attīstības sadarbības instrumenta programma 2011.–2013. gadam, 54. lpp., (http://www.eeas.europa.eu/central_asia/docs/2010_ca_mtr_en.pdf) (35) What has changed?, Londonas universitāte, Austrumu un Āfrikas studiju skola, 2010. gada novembris, (http://www.soas.ac.uk/cccac/centres-publications/file64329.pdf) (36) SDO Ekspertu komitejas konvenciju un ieteikumu piemērošanas jautājumos 2011. gada ziņojums, 429. lpp. (http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/@ed_norm/@relconf/documents/meetingdocument/wcms_151556.pdf) (37) Avots : Eiropas Komisijas Tirdzniecības ģenerāldirektorāts. (38) http://unctad.org/infocomm/anglais/cotton/market.htm (39) Starptautiskais Darba tiesību forums (http://www.laborrights.org/stop-child-forced-labor/cotton-campaign/company-response-to-forced-child-labor-in-uzbek-cotton). (40) Eiropas Komisijas priekšsēdētāja José Manuel Barroso paziņojums pēc viņa tikšanās ar Uzbekistānas prezidentu Islam Karimov (http://europa.eu/rapid/pressReleasesAction.do?reference=MEMO/11/40&type=HTML).

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcija par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas savienībā

P7_TA(2011)0587 RC-B7-0727/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par darba ņēmēju pārvietošanās brīvības Eiropas Savienībā veicināšanu(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 21., 45. un 47. pantu un Pamattiesību hartas 15., 21., 29., 34. un 45. pantu,

–  ņemot vērā LESD 151. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulu (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 6. decembra paziņojumu “Mobilitāte ‐ instruments darbavietu skaita un kvalitātes palielināšanai. Eiropas darba mobilitātes rīcības plāns (2007.–2010.)” (COM(2007)0773),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 18. novembra paziņojumu par darbaspēka brīvas pārvietošanās ietekmi ES paplašināšanās kontekstā (COM(2008)0765),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 13. jūlija paziņojumu “No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ‐ tiesības un svarīgākās norises” (COM(2010)0373),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 5. aprīļa rezolūcijas priekšlikumu par pārejas pasākumiem, ar kuriem ierobežo darbaspēka pārvietošanās brīvību ES darba tirgos(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 11. novembra ziņojumu Padomei par pārejas režīma piemērošanu attiecībā uz Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (COM(2011)0729),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par faktoriem, kas kavē mobilitāti iekšējā darba tirgū,

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu ,

A.  tā kā tiesības dzīvot un strādāt citā Savienības dalībvalstī ir viena no ES pamatbrīvībām, kas garantē vienādu attieksmi un aizsardzību pret diskriminēšanu valstspiederības dēļ, un šīs tiesības ir Līgumos atzīts Savienības pilsonības pamatkomponents; tomēr tā kā divu dalībvalstu pilsoņi joprojām sastopas ar šķēršļiem attiecībā uz viņu tiesībām sākt darbu citas dalībvalsts teritorijā;

B.  tā kā saskaņā ar Komisijas 2011. gada 11. novembra ziņojumu viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas labvēlīgi ietekmējuši to dalībvalstu ekonomiku, kuras uzņem viesstrādniekus;

C.  tā kā nav ziņu par to, ka būtu vērojamas negatīvas sekas dalībvalstīs, kuras nepiemēro pārejas pasākumus attiecībā uz to darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kuri nāk no dalībvalstīm, kas 2004. un 2007. gadā pievienojās Eiropas Savienībai; tā kā vairākas dalībvalstis ir nolēmušas arī turpmāk Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem piemērot darba tirgus ierobežojumus, kas drīzāk tiek darīts politiskā spiediena dēļ, nevis tādēļ, ka šie centieni būtu attaisnojami nolūkā novērst iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz savu valstu ekonomiku un darba tirgiem;

D.  tā kā jaunākie statistikas dati liecina, ka 2010. gada beigās viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas, kas pastāvīgi uzturas citas dalībvalsts teritorijā, veidoja 0,6 % no ES kopējā iedzīvotāju skaita;

E.  tā kā darba ņēmēju pieplūdums no Rumānijas un Bulgārijas ir labvēlīgi ietekmējis uzņēmēju valstu tirgus, jo viņi strādāja tajās profesijās un nozarēs, kurās trūkst darbaspēka;

F.  tā kā Komisija savā jaunākajā paziņojumā ir norādījusi, ka tieši viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas, nevis uzņēmējas valsts pilsoņi, ir ekonomiski ražīgākajā dzīves posmā, pamatojoties uz to, ka 65 % no visiem šo ES–2 dalībvalstu izcelsmes viesstrādniekiem darbspējīgajā vecumā ir jaunāki par 35 gadiem, savukārt ES–15 to īpatsvars ir 34 %;

G.  tā kā jaunākie Eirostata dati liecina, ka viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas būtiski neietekmē algas un nodarbinātības rādītājus uzņēmējās valstīs;

H.  tā kā mobilitātes plūsmas galvenokārt nosaka pieprasījums pēc darbaspēka un laikā, kad Eiropas mērogā vērojama pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstība, pagaidu ierobežojumi var kavēt Eiropas uzņēmumu ekonomisko attīstību un apdraudēt tiesības uz darbu un uzturēšanos citas dalībvalsts teritorijā;

I.  tā kā darba ņēmējiem no Rumānijas un Bulgārijas pilnībā vai daļēji ir liegta viena no pamatbrīvībām ‐ pārvietošanās brīvība, kas pamatojas uz Līgumos pausto vienlīdzīgo attieksmi; un tā kā tajā pašā laikā darba ņēmēju brīvu pārvietošanos aizvien biežāk aizstāj darba ņēmēju kā “pakalpojumu” mobilitāte, kas var novest pie negodīgas konkurences algu un darba apstākļu ziņā;

J.  tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir labs sociālekonomiskais piemērs gan ES, gan dalībvalstīm, jo tā ir pamats ES integrācijai, ekonomikas attīstībai, sociālai kohēzijai, individuālai profesionālai izaugsmei un vienlaikus palīdz novērst ekonomiskās krīzes nelabvēlīgās sekas un veidot spēcīgāku Eiropas ekonomiku, kas spējīga risināt globālo pārmaiņu uzdevumus;

K.  tā kā nesenās izmaiņas mūsu sabiedrībā, jo īpaši tās, ko izraisījušas industriālās izmaiņas, globalizācija, jauni darba attiecību modeļi, demogrāfiskās pārmaiņas un transporta līdzekļu attīstība, prasa no darba ņēmējiem lielāku mobilitāti;

L.  tā kā mobilitātei ES iekšienē ir ļoti svarīga nozīme, lai visiem Eiropas iedzīvotājiem nodrošinātu vienādas tiesības un pienākumus;

M.  tā kā Komisija savā jaunākajā paziņojumā norāda, ka dalībvalstu darba tirgu traucējumus ir radījuši daudzi faktori, tādi kā ekonomiskā un finanšu krīze un darba tirgu strukturālās problēmas, nevis viesstrādnieku pieplūdums no Rumānijas un Bulgārijas;

N.  tā kā 2010. gadā Eiropas Savienībā tikai 1 % no visiem bezdarbniekiem (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) bija darba ņēmēji no Rumānijas un Bulgārijas, savukārt trešo valstu pilsoņu vidū šis īpatsvars bija 4,1 %, līdz ar to ir skaidrs, ka Rumānijas un Bulgārijas viesstrādnieki nekādi neietekmēja atsevišķu valstu darba tirgū;

O.  tā kā pašreizējos ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kas vērojami visā Eiropā, viesstrādnieku naudas pārvedumiem uz izcelsmes valstīm var būt kopumā labvēlīga ietekme uz nosūtītāju valstu maksājumu bilanci;

P.  tā kā dažas dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās plāno līdz 2014. gadam saglabāt ierobežojumus Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmējiem, savukārt citas ir paziņojušas, ka tās atvērs savus darba tirgus visiem ES darba ņēmējiem,

1.  uzskata, ka darba ņēmēju mobilitāti Eiropas Savienībā nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt kā dalībvalstu darba tirgu apdraudējumu;

2.  aicina dalībvalstis atcelt visus spēkā esošos pārejas pasākumus, jo nav reāla ekonomiska pamatojuma ierobežot Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgo tiesības strādāt un dzīvot citas dalībvalsts teritorijā; uzskata, ka šādi ierobežojumi mazina ES pilsoņu spēju efektīvi strādāt; prasa efektīvi ieviest atvieglojumu klauzulu visā Savienībā;

3.  aicina Padomi apstiprināt Komisijas jaunāko ziņojumu Padomei par pārejas režīma piemērošanu attiecībā uz Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (COM(2011)0729) un ņemt vērā šajā ziņojumā izklāstītos apsvērumus, izvērtējot to, vai pārejas perioda šķēršļi ir lietderīgs un nepieciešams pasākums;

4.  aicina Komisiju ierosināt skaidru definīciju jēdzienam “būtiski traucējumi vai būtisku traucējumu draudi darba tirgū”;

5.  aicina Komisiju izstrādāt skaidru rādītāju kopumu un uzlabot metodiku, pamatojoties uz sociālekonomiskiem rādītājiem, ko varētu izmantot, izvērtējot, vai ir nepārprotama vajadzība pagarināt dalībvalstu noteiktos pilnīgos vai daļējos ierobežojumus, kas skaidrojami ar traucējumiem dalībvalstu darba tirgū, ko varētu būt radījuši darba ņēmēji no Rumānijas un Bulgārijas, un šo pieeju izmantot arī tad, kad dalībvalsts prasa piešķirt atļauju drošības klauzulas piemērošanai;

6.  aicina Komisiju pēc iespējas pārredzamākā veidā publiskot kritērijus, pēc kuriem dalībvalstis drīkst saglabāt pārejas ierobežojumus, ņemot vērā šāda lēmuma ietekmi uz Eiropas Savienības ekonomiku un Eiropas Savienības Tiesas pieņemtajiem pamatojumiem saistībā ar pamatbrīvību ierobežojumu precīzu interpretāciju;

7.  uzskata, ka tās dalībvalstis, kuras bez skaidra un pārredzama pamatojuma par nopietniem darba tirgus traucējumiem saglabā šos ierobežojumus, saskaņā ar Tiesas nolēmumiem pārkāpj Līgumus; aicina Komisiju kā Līgumu pārraudzītāju nodrošināt atbilstību brīvas pārvietošanās principam;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis atcelt pārejas perioda ierobežojumus, lai Bulgārijas un Rumānijas pilsoņi varētu saņemt Līgumos paredzēto vienlīdzīgo attieksmi, kas nodrošina godīgu konkurenci starp uzņēmumiem un novērš sociālo un ekonomisko dempingu;

9.  norāda, ka pārejas pasākumi traucē apkarot fiktīvo pašnodarbinātību, nedeklarēto darbu un nereglamentēto nodarbinātību, jo tie darba ņēmēji, kuriem nav tiesību brīvi iekļūt regulētā darba tirgū, dažkārt izvēlas strādāt kā fiktīvi pašnodarbinātie vai nelegālie darba ņēmēji, kā rezultātā tiek pārkāptas viņu darba tiesības;

10.  aicina ES–25 dalībvalstīm, pieņemot lēmumu pārtraukt vai pagarināt pilnīgos vai daļējos ierobežojumus attiecībā uz Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgo pārvietošanās brīvību, pirms tam apspriesties ar darba devēju un darba ņēmēju organizācijām;

11.  aicina dalībvalstis, kuras plāno saglabāt Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmējiem piemērotos darba tirgus ierobežojumus, skaidrā un pārredzamā veidā sniegt pilnīgu pamatojumu saskaņā ar Komisijas izstrādātajiem kritērijiem un metodiku un ar pārliecinošiem argumentiem un datiem, ietverot visus atbilstīgos sociālekonomiskos rādītājus, pamatot, kādēļ ir secināts, ka ģeogrāfiskā mobilitāte rada būtiskus traucējumus šo valstu darba tirgū;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0455. (2) OV L 257, 19.10.1968., 2. lpp. (3) OV C 293 E, 2.12.2006., 230. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcija par ES panākto progresu Vidusāzijas stratēģijas īstenošanā (2011/2008(INI))

P7_TA(2011)0588 A7-0338/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 21. pantu,

–  ņemot vērā Partnerības un sadarbības nolīgumus (PSN), kas noslēgti starp ES un Uzbekistānu, Kirgizstānas Republiku, Kazahstānu un Tadžikistānu, Pagaidu nolīgumu par tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem starp Eiropas Kopienām un Turkmenistānu un 1998. gada 25. maijā parakstīto ES un Turkmenistānas PSN, kas vēl nav ratificēts,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2007. gada 21. un 22. jūnija sanāksmē pieņemto ES Stratēģiju jaunai partnerībai ar Vidusāziju(1) un Komisijas un Padomes 2008. gada 24. jūnija(2) un 2010. gada 28. jūnija(3) kopīgo progresa ziņojumu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Vidusāziju, jo īpaši 2008. gada 20. februāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju(4), 2010. gada 6. maija(5) un 2010. gada 8. jūlija(6) rezolūciju par stāvokli Kirgizstānā, 2010. gada 11. novembra rezolūciju par EDSO pilnveidošanu ‐ ES loma(7), 2010. gada 25. novembra rezolūciju par topošo jauno Eiropas enerģētikas stratēģiju 2011.–2020. gadam(8), 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā(9) un 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam(10),

–  ņemot vērā Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīvu, ko sāka 2003. gadā ar mērķi sekmēt cilvēktiesību ievērošanu un atbalstīt sodu reformu, demokrātiju, labu pārvaldību, plašsaziņas līdzekļu brīvību, tiesiskumu, drošības struktūras (policija/ bruņotie spēki) un konfliktu novēršanu, un turpmāko Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (Regula (EK) Nr. 1889/2006)(11),

–  ņemot vērā ES un Vidusāzijas ministru divgadu sanāksmes, kas tiek rīkotas kopš 2007. gada, un 2008. un 2009. gadā notikušo ES un Vidusāzijas ministru konferenci par drošības jautājumiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A7-0338/2011),

A.  tā kā priekšnoteikums jebkuras valsts ilgtspējīgai attīstībai ir cilvēktiesību aizsardzība, demokrātisku vērtību un institūciju izveide un īstenošana, tiesiskums, cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī laba pārvaldība un spēcīga pilsoniskā sabiedrība;

B.  tā kā Vidusāzijas valstīs ir konstatēti būtiski trūkumi demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma un pamatbrīvību jomā;

C.  tā kā ciešāka sadarbība starp ES un piecām Vidusāzijas valstīm ir abu pušu stratēģiskajās interesēs, lai dažādotu un padziļinātu attiecības politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā jomā un pilnībā izmantotu partnerattiecību nolīgumu sniegtās iespējas;

D.  tā kā Vidusāzija ir ļoti svarīga Eiropas Savienībai tirdzniecības iespēju un energoapgādes drošības ziņā un tā kā reģionu ir skārusi nesenā globālā finanšu un ekonomiskā krīze;

E.  tā kā dažām dalībvalstīm ir ciešas divpusējas attiecības ar Vidusāzijas valstīm, kas ir to galvenais investīciju avots un tirdzniecības partneris, un tā kā ES vajadzīga saskaņota un vienota pieeja reģionam, lai izvairītos no pārpratumiem, uzdevumu dublēšanās un, pats galvenais, pretrunīgu viedokļu sniegšanas;

F.  tā kā dažas Vidusāzijas valstis ir veikušas pirmos pasākumus ilgajā demokratizācijas procesā, kurā pastāvīgi un nopietni centieni pārvaldības un reģionālās sadarbības jomā ir vajadzīgie priekšnosacījumi, lai pārvarētu nepilnības, kas līdz šim traucējušas pilnībā realizēt šo valstu politiskās, sociālās un ekonomiskās attīstības iespējas;

G.  tā kā MVU simbolizē uzņēmējdarbības un brīvā tirgus būtību un tā kā tie ir varens spēks demokrātijas veidošanā;

H.  tā kā savstarpējas uzticības trūkums saasina spriedzi dabas resursu sadalē, mazina reģionālo sadarbību un palielina konfrontācijas riskus; tā kā ūdens pieejamības problēmu cēlonis drīzāk ir ūdens resursu nepareiza apsaimniekošana un izšķiešana, nevis to kvantitatīvs deficīts,

I.  tā kā ES un Vidusāzijas valstīm ir kopējas intereses eksporta galamērķu dažādošanā un sadarbības veicināšanā energoapgādes un vides ilgtspējības jomā;

J.  tā kā, risinot jautājumus par drošību un stabilitāti reģionā, jānodrošina ne tikai valsts, bet arī iedzīvotāju drošība, cita starpā aizsargājot cilvēktiesības, iztikas līdzekļu gūšanu, vidi un nodrošinot pieeju sabiedriskajiem pamatpakalpojumiem,

ES apņemšanās

1.  uzsver Eiropas Savienības lielo politisko un ekonomisko ieinteresētību nostiprināt divpusējās un daudzpusējās attiecības ar Vidusāzijas valstīm visās sadarbības jomās, tādās kā stabilitāte, drošība un ilgtspējīga attīstība reģionā, tirdzniecības un ekonomiskās attiecības, enerģētika un transporta savienojumi, ciešāks dialogs par tādām vispārējām vērtībām kā demokrātija, cilvēktiesību ievērošana un tiesiskums, kā arī kopēju uzdevumu un apdraudējumu risināšana, ietverot robežu pārvaldību un cīņu pret narkotiku un cilvēku tirdzniecību;

2.  norāda, ka ES Vidusāzijas stratēģijā ir noteiktas septiņas prioritātes, bet paredzēti tikai nelieli resursi; attiecīgi norāda, ka ES palīdzības fondu līdzekļi ir pārāk ierobežoti, lai ES varētu sekmīgi darboties visās politikas jomas; mudina ES izstrādāt kopēju redzējumu, kā arī precīzāk definēt un formulēt savas prioritātes; norāda, ka attīstības sadarbība ar Vidusāzijas valstīm var sniegt rezultātus tikai tad, ja šīs valstis ievēro starptautiskos standartus attiecībā uz demokrātiju, pārvaldību, tiesiskumu un cilvēktiesībām; tāpat norāda, ka ES nedrīkst pakārtot attīstības sadarbību ekonomikas, enerģētikas vai drošības interesēm;

3.  uzskata, ka ES arī turpmāk ir cieši jāiesaistās Vidusāzijas procesos, pielāgojot savas stratēģijas reģiona valstu attīstības līmenim; uzsver, ka ES iesaistīšanās mērogam un raksturam ir jābūt dažādotam un atkarīgam no izmērāma progresa demokratizācijas, cilvēktiesību, labas pārvaldības, ilgtspējīgas sociālekonomiskās attīstības, tiesiskuma un korupcijas apkarošanas jomā, vajadzības gadījumā sniedzot palīdzību šā progresa veicināšanā saskaņā ar pamatnostādnēm, kas ir līdzīgas ES kaimiņattiecību politikas principiem (t. i., principam “lielāks atbalsts lielākām reformām”);

4.  uzsver, ka ir jāizskaidro un jāpopularizē ES drošības un stabilitātes koncepcija, ja tā atšķiras no attiecīgo valstu nostājas; uzsver, ka ES ir jābūt kritiskai pret valdībām, kas pārkāpj savu pilsoņu pamattiesības valsts drošības vārdā;

5.  uzskata, ka ES turpmākajā Vidusāzijas stratēģijā ir jāņem vērā Eiropas kaimiņattiecību politikas reformā gūtā pieredze attiecībā uz diferencēšanu, cilvēku savstarpējiem kontaktiem un lielākas uzmanības pievēršanu demokrātijai un cilvēktiesībām, kā arī jāņem vērā plašāks ģeopolitiskais konteksts;

6.  atzīst nozīmi, kāda ir ES īpašā pārstāvja pastāvīgajam darbam šajā jomā, lai nodrošinātu augsta līmeņa politisko dialogu ar Vidusāzijas valstīm; atgādina, ka viņa mandāts paredz arī sadarbību ar vietējo pilsonisko sabiedrību un ka šāda sadarbība ir vajadzīga, lai veicinātu ES pamanāmību reģionā; prasa, lai politiskā dialoga pamatā būtu novērtējums par to, kā Vidusāzijas valstis ievēro EDSO dalībvalstīm izvirzītās saistības;

7.  uzskata, ka Vidusāzijas stratēģijas pārskatīšanā ir jāņem vērā vajadzība atbalstīt tās mērķus, nodrošinot pietiekamus finanšu resursus, kā arī vajadzība izveidot piemērotu finansējuma sadales mehānismu, kas atbilst faktiskajai situācijai katrā reģiona valstī; uzskata, ka, ņemot vērā finansiālos ierobežojumus, galvenā uzmanība ir jāpievērš tām vidēja termiņa un ilgtermiņa programmām, kas var nodrošināt vislielāko ietekmi uz reģiona attīstību, jo īpaši programmām, kas paredzētas jauniešiem un izglītībai, tehniskai palīdzībai ekonomiskās attīstības jomā un atbalstam mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī nodrošinātībai ar ūdeni un cīņai pret narkotiku tirdzniecību;

8.  prasa Komisijai redzamā veidā integrēt vai vismaz saskaņot Vidusāzijas valstu atbalstam paredzētās normatīvās, tehniskās un uz interesēm balstītās programmas; atgādina arī par Līgumā par Eiropas Savienības darbību 208. pantā paredzētajām saistībām attiecībā uz attīstības politikas saskaņotību;

9.  norāda, ka stratēģijas īstenošanu var uzlabot, ja, no vienas puses, pastiprina ES iekšējo koordinēšanu, un, no otras puses, pastiprināti iesaista citus starptautiskos līdzekļu devējus un reģiona ieinteresētās personas;

10.  ierosina racionalizēt reģionālo pieeju, izmantojot attiecības ar Ķīnu un Krieviju, jo šīs valstis ir galvenie ekonomikas dalībnieki šajā reģionā; uzskata, ka pieeja fosilās enerģijas jautājumam ir jāsaista ar un ES programmām Kaukāza un Melnās jūras reģiona valstīs, kā arī ar Turciju;

11.  aicina Komisiju stingri ievērot atšķirību starp programmām un darbībām, kas ir tiesīgas saņemt finansējumu saskaņā ar finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (DCI), un tām, kuras jāfinansē saskaņā ar citiem finanšu instrumentiem, piemēram, stabilitātes instrumentu (IfS) vai Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR), it īpaši attiecībā uz robežu pārvaldību un cīņu pret organizēto noziedzību, kā arī tiesiskuma un cilvēktiesību aizsardzības uzlabotu īstenošanu;

12.  uzsver, ka pastāvīgi jānodrošina regulāru cilvēktiesību dialogu rīkošanu ar visām piecām valstīm; pauž nožēlu, ka uz vietas panāktais progress ir nepietiekams un dažos gadījumos ir konstatēta pasliktināšanās; uzskata, ka cilvēktiesību dialoga pastāvēšanu nedrīkst izmantot kā attaisnojumu, lai nerisinātu citās sadarbības jomās izvirzītos ar cilvēktiesībām saistītos jautājumus vai neveiktu turpmākas darbības; prasa nodrošināt NVO un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku sistemātisku līdzdalību šo dialogu sagatavošanā un publiskot dialogu rezultātus, lai varētu novērtēt to efektivitāti un pušu saistības;

13.  atgādina, cik svarīgi ir ES vispārējā attīstības politikā un centienos sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) neignorēt valstis ar vidējiem ienākumiem, piemēram, Vidusāzijas valstis, jo bieži vien saistībā ar attīstību lielākā uzmanība tiek pievērsta vismazāk attīstītajām valstīm, atstājot novārtā Vidusāzijas reģionu, it īpaši pēc attīstības palīdzības samazināšanas pasaules ekonomikas un finanšu krīzes dēļ;

14.  uzskata, ka, ņemot vērā ierobežotos resursus un reģiona daudzās vajadzības, ES ir jānosaka stingri palīdzības mērķi un prioritātes, ņemot vērā arī dziļi iesakņojušās korupcijas un nepietiekamās administratīvās pieredzes ietekmi uz palīdzības izmantošanas efektivitāti; prasa nodrošināt stabilu paredzētās attīstības palīdzības līmeni, uzlabojot palīdzības sniegšanas elastīgumu, un atbalsta priekšlikumu nodrošināt lielāku atbalstu Kirgizstānai un Tadžikistānai, kurām atbalsts šajā jomā vajadzīgs visvairāk;

15.  tomēr pauž šaubas par Kirgizstānai un Tadžikistānai piešķirtā budžeta atbalsta izlietojumu, it īpaši ņemot vērā šajās valstīs plaši izplatīto korupciju; aicina Komisiju iesniegt ziņojumu par budžeta atbalsta izlietojumu šajās valstīs;

16.  stingri atbalsta pilntiesīgu ES delegāciju pārstāvniecību atvēršanu visās Vidusāzijas valstīs, lai palielinātu ES klātbūtni un pamanāmību reģionā un ilgtermiņa sadarbību ar visiem sabiedrības slāņiem, kā arī sekmētu progresu ceļā uz labāku izpratni, tiesiskuma veidošanos un cilvēktiesību ievērošanu; ir pārliecināts, ka šādu delegāciju klātbūtne būtiski sekmēs stratēģijas mērķu sasniegšanu un ES interešu nostiprināšanu reģionā; prasa, lai šajās misijās notiktu personāla pienācīga komplektēšana, pieņemot darbā politisko jautājumu un tirdzniecības speciālistus, nolūkā panākt pēc iespējas labākus rezultātus un sniegt efektīvu palīdzību;

17.  iesaka nākotnē TAIEX, Twinning un SIGMA instrumentus izmantot arī Vidusāzijas valstīs, lai atbalstītu standartu uzlabojumus un vajadzīgās reformas;

18.  ar bažām konstatē, ka ES ir grūtības iesaistīt neatkarīgo pilsonisko sabiedrību cilvēktiesību un labas pārvaldības jomā un ka pastāvīgi tiek traucēta NVO darbība šajā reģionā; prasa nodrošināt labāku pārredzamību attiecībā uz ES un dalībvalstu attīstības sadarbības finansējuma piešķiršanu un tā saņēmējiem un aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības īsteni atbalstīt neatkarīgos nevalstiskos partnerus, palīdzot viņiem efektīvi piedalīties pilsoniskās sabiedrības veidošanā un konsolidēšanā; uzskata, ka pastāvīgs ES atbalsts Vidusāzijas valstīm paredzētām programmām ir būtisks pārrobežu mehānisms reģiona valstu savstarpējās izpratnes un sadarbības veicināšanā;

19.  uzsver, cik svarīga ir opozīcijas partiju brīva darbība reģionā, un aicina visu Vidusāzijas valstu valdības garantēt politisko brīvību;

20.  atbalsta reģionālu ES un Vidusāzijas augstākā līmeņa sanāksmju regulāru rīkošanu un aicina apsvērt iespēju nākotnē veidot ES un Vidusāzijas ad hoc parlamentāro forumu pašreizējās parlamentārās sadarbības komitejās un starpparlamentārajās sanāksmēs ar Vidusāzijas valstīm, lai novērtētu augstākā līmeņa sarunas un pilnveidotu to saturu; uzsver nozīmi, kāda ir regulārai divpusējai un daudzpusējai parlamentu sadarbībai; uzskata, ka partnerības un sadarbības nolīgumi ir institucionāls pamats ciešākai apmaiņai starp parlamentu deputātiem, veicinot savstarpēju izpratni un cieņu; tāpēc atbalsta PSN noslēgšanu ar visām piecām Vidusāzijas valstīm; uzsver, cik nozīmīga ir Eiropas Parlamenta aktīvāka iesaistīšanās sarunu par partnerības nolīgumiem ar Vidusāzijas valstīm uzraudzībā un noslēgto nolīgumu īstenošanā;

21.  aicina Eiropas Savienību arī turpmāk atbalstīt valsts sektora reformas Vidusāzijas valstīs, nodrošinot pienācīgu tehnisko un finansiālo palīdzību, lai visās attiecīgajās valstīs izveidotu stabilas, reorganizētas un mūsdienīgas administratīvās struktūras;

Demokratizācija, cilvēktiesības un tiesiskums

22.  norāda ‐ lai arī reģionā ir notikušas vairākas pozitīvas konstitucionāla rakstura un juridiskas pārmaiņas (centieni atcelt nāvessodu, ombuda izveide, tiesas procesa reformas u. c.), vispārējā situācija cilvēktiesību un tiesiskuma jomā joprojām raisa bažas;

23.  atbalsta ESAO 2011. gada janvāra Vidusāzijas konkurētspējas pārskatā izklāstītos secinājumus un jo īpaši ir nobažījies par cilvēktiesību un darba tiesību situāciju un atbalsta trūkumu pilsoniskai sabiedrībai Vidusāzijas valstīs, kā arī par izglītības sistēmu, MVU, zemes īpašumtiesību reformām un reģiona ieguldījumu politiku, kas ir labāk jāintegrē tautsaimniecībā un kas pašlaik galvenokārt ir orientēta uz enerģētikas un kalnrūpniecības nozari;

24.  aicina nostiprināt cilvēktiesību dialogus, lai tie būtu efektīvāki un vairāk orientēti uz rezultātu; šajā ziņā aicina Eiropas Parlamentu visaptveroši iesaistīties šo dialogu uzraudzībā; mudina Padomi un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) izvērtēt iepriekšējo dialogu ietekmi, ņemt vērā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu izstrādātos kritērijus reģiona valstu panāktā progresa izvērtēšanai cilvēktiesību un tiesiskuma jomā un izvērtēt ES palīdzības projektu efektivitāti šā mērķa sasniegšanā;

25.  nosoda jebkāda veida spīdzināšanas izmantošanu un stingros plašsaziņas līdzekļu un vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības ierobežojumus; mudina ES un tās augsto pārstāvi/ priekšsēdētāja vietnieci publiski runāt par politieslodzīto, apcietināto cilvēktiesību aizstāvju un žurnālistu gadījumiem un pieprasīt viņu tūlītēju atbrīvošanu;

26.  augstu vērtē politisko fondu darbu, kuri īsteno praktisku sadarbību demokratizācijas procesā, nodrošinot ilgtermiņa klātbūtni reģionā;

27.  uzskata tiesiskuma iniciatīvu par galveno elementu sadarbībā ar Vidusāzijas valstīm un atbalsta ES un tās dalībvalstu paraugsadarbību palīdzības projektu īstenošanā; konstatē, ka mijiedarbība starp projektiem un vietējo pilsonisko sabiedrību ir bijusi minimāla un ka ciešāka sadarbība ar pilsonisko sabiedrību un uzlabota piekļuve informācijai par vietējās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem paredzēto iniciatīvu veicinātu tajā iekļauto darbību pamanāmību, pārredzamību un atbilstību ES plašākiem mērķiem Vidusāzijas stratēģijas uzlabošanai, kuri ir izklāstīti kopīgajā progresa ziņojumā; uzsver, ka tiesiskuma programmas projektā ir jāietver skaidri mērķi un tā īstenošanas un rezultātu pārredzams novērtējums, vienlaikus izvairoties no drošības spēku represīvo elementu nostiprināšanas; uzsver, ka iniciatīvas pienācīgai īstenošanai ir jābūt vienam no galvenajiem kritērijiem palīdzības un budžeta atbalsta piešķiršanā;

Izglītība, bērni un iedzīvotāju savstarpējie kontakti

28.  uzsver, ka izglītība ir pamats sabiedrības demokrātiskai attīstībai; tāpēc prasa turpināt centienus modernizēt valsts izglītības sektoru, ietverot uzņēmējdarbības izglītību, un padarīt to brīvu un pieejamu, kā arī prasa intensīvāk īstenot izglītības iniciatīvu, jo īpaši veicinot studentu un pasniedzēju starptautisku apmaiņu akadēmiskā jomā, plašākā kontekstā atbalstot pilsoniskās sabiedrības veidošanu, kuras pamatā būtu stabilas cilvēktiesības un darba tiesības visās reģiona valstīs; uzsver, ka ir būtiski arī veicināt procesus, kas nodrošina sieviešu līdzdalību un viņu piekļuvi darba tirgum;

29.  norāda, ka ES darbs izglītības un cilvēktiesību jomā ir jāpapildina ar darbībām un programmām, kuru mērķgrupa ir jaunieši, jo viņi ir visneaizsargātākā šo valstu sabiedrības grupa; šajā ziņā prasa palielināt ES atbalstu jauniešu iniciatīvām reģionā un it īpaši tām, kas var mazināt arvien pieaugošo radikālismu un veicināt jauniešu savstarpējo iecietību šajās valstīs;

30.  aicina ES arī turpmāk atbalstīt iedzīvotāju savstarpējos kontaktus un apmaiņas programmas zinātnes, uzņēmējdarbības un izglītības jomā; šajā sakarībā norāda uz trūkumiem Eiropas Savienības un Vidusāzijas izglītības iniciatīvas organizēšanā un īstenošanā un mudina Eiropas Savienības Komisiju novērst šos trūkumus, cieši sadarbojoties ar izglītības jomas speciālistiem un Vidusāzijas partneriem;

31.  uzsver, ka ir pastāvīgi nobažījies par bērnu stāvokli, jo īpaši par bērnu piespiedu darba izpausmēm dažādos veidos un smaguma pakāpēs, un uzskata, ka visām reģiona valstīm vietējā mērogā ir jāīsteno to starptautiskās saistības, it īpaši saistības, kas noteiktas ANO konvencijā par bērna tiesībām, SDO minimālā vecuma konvencijā un SDO konvencijā par smagākajiem bērnu darba veidiem;

Ekonomiskā integrācija un ilgtspējīga attīstība

32.  uzsver, ka tiesiskums un ekonomiskais progress ir savstarpēji saistīti; atkārtoti pauž atbalstu Vidusāzijas valstu ekonomikas dažādošanai, ilgtspējīgas enerģētikas nozares attīstībai un uzlabotiem pārvades sakariem, kas Kaspijas reģiona resursus savienotu ar Eiropas tirgu, jo šie pasākumi ir veids, kā panākt ekonomikas attīstību un stabilu IKP izaugsmi; aicina ES atbilstīgi starptautiskiem sociāliem, darba un vides standartiem sekmēt stabilas ekonomiskās vides izveidi, ieviešot drošu un stabilu normatīvo sistēmu un apkarojot korupciju un nepotismu, kam ir izšķirīga nozīme, ja vēlas piesaistīt ārvalstu ieguldījumus, sekmēt inovāciju un stimulēt īstenu privāto uzņēmējdarbību, ietverot mikrokredītu izsniegšanu projektiem, kurus realizē neatkarīgas sievietes;

33.  uzskata, ka Vidusāzijas valstu valdībām ir jāveicina un jāatbalsta MVU veidošana, jo MVU ir viens no elementiem, kas vajadzīgi attiecīgo valstu attīstībai, un uzsver, ka ES tās palīdzība MVU ir jānosaka par augstāku prioritāti, izmantojot EIB pilnvaras Vidusāzijā, un jāatvieglina vīzu režīma noteikumi cilvēkiem, kuri no Vidusāzijas ierodas uzņēmējdarbības un augstākās izglītības nolūkā, vienlaikus paaugstinot darba, vides un uzņēmumu sociālās atbildības standartus; uzskata arī, ka ir jāizvairās no diskriminējošas prakses pret Eiropas uzņēmumiem, tostarp tik svarīgā jomā kā publiskie iepirkumi, un aicina ES sekmēt sadarbību starp Eiropas Savienības un Vidusāzijas MVU;

34.  atbalsta Vidusāzijas valstu spēcīgāku integrāciju pasaules ekonomikā, it īpaši īstenojot starptautisko sadarbību ar PTO un pievienojoties šai organizācijai; uzskata, ka uz tirgus ekonomiku orientētas strukturālās reformas un pievienošanās PTO ir izšķirīgi elementi šo valstu un reģiona ekonomikas attīstībai un reģiona integrācijai pasaules ekonomikā;

35.  uzsver, ka starptautiskā ekonomiskā integrācija un reģionālā ekonomiskā sadarbība ir savstarpēji papildinošas pieejas, un tāpēc tās Vidusāzijā ir aktīvi jāizmanto;

36.  apzinās, ka Vidusāzijas valstu reģionālā integrācija ir vāja; aicina Komisiju izstrādāt atšķirīgas tirdzniecības stratēģijas katrai no piecām Vidusāzijas valstīm atbilstīgi to konkrētajām vajadzībām un veicināt reģionālo integrāciju;

Enerģētika, ūdens un vide

37.  uzsver, cik svarīga Eiropas Savienībai ir energoapgādes un izejvielu, jo īpaši retzemju metālu, piegādes dažādošana, savukārt Vidusāzijai svarīgi ir eksporta noieta tirgi, tehnoloģijas un zinātība; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai enerģētikas sadarbības projekti ietvertu ilgtermiņa piegādes nolīgumus, garantējot vides ilgtspējas un Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas (IRPI) principu ievērošanu; prasa Eiropas Savienībai popularizēt IRPI un citas šāda veida iniciatīvas visās reģiona valstīs, kurām ir lieli kalnrūpniecības resursi;

38.  uzsver, ka attiecībās ar Vidusāzijas valstīm enerģētikai ir liela nozīme, jo enerģētika ir būtisks šo valstu ieņēmumu avots un iespējamais stabilas energoapgādes avots Eiropas Savienībai;

39.  aicina EĀDD un Komisiju arī turpmāk atbalstīt enerģētikas projektus un veicināt komunikāciju, lai sasniegtu tādus nozīmīgus mērķus kā Kaspijas koridora izveide; atzinīgi vērtē visu Vidusāzijas valstu līdzdalību Baku iniciatīvā;

40.  atzīst, cik svarīga ir sadarbība enerģētikas jomā ar Kazahstānu un Turkmenistānu, jo šāda sadarbība ir izdevīga gan abām minētajām valstīm, gan Eiropas Savienības dalībvalstīm; tāpēc atzinīgi vērtē ar Kazahstānu un Turkmenistānu parakstīto saprašanās memorandu, kas paredz gāzes iegādi, kā arī veiktos pasākumus Dienvidu koridora attīstībā, kura galvenais elements ir projekts Nabucco; tomēr norāda, ka Turkmenistāna pagaidām vēl nav Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas (IRPI) dalībvalsts; atkārtoti uzsver, ka ir jāsekmē lielāka pārredzamība situācijās, kad tiek gūti ienākumi no dabas resursiem; attiecīgi mudina ES, risinot politisko dialogu enerģētikas jomā, atbalstīt Turkmenistānas pievienošanos IRPI, lai ES enerģētikas plānošanā integrētu labas pārvaldības apsvērumus;

41.  ņemot vērā arvien pieaugošo elektroenerģijas trūkumu Vidusāzijā, uzsver reģionālās sinerģijas sniegtās iespējas, it īpaši daudzsološajā atjaunojamās enerģijas jomā; aicina Eiropas Savienību sniegt politisku atbalstu un tehnisku palīdzību iniciatīvu īstenošanai šajā jomā;

42.  ar bažām atzīmē globālās finanšu krīzes negatīvo ietekmi Vidusāzijā un arvien pieaugošo nabadzību; uzskata, ka labvēlīga sociālā un politiskā vide ir cieši saistīta ar ekonomisko labklājību un ka Eiropas Savienībai Vidusāzijas tautsaimniecību attīstība ir jānosaka par būtisku savas stratēģijas daļu šajā reģionā; prasa palielināt atbalstu nabadzības mazināšanas programmām un uzsver EIB ieguldījumu nozīmi;

43.  uzsver, ka dažās Vidusāzijas valstīs ekonomika ir nestabila, jo tās pārāk lielā mērā ir atkarīgas no dabas resursiem, un uzskata, ka ekonomikas dažādošana ir galvenais vidējā termiņa un ilgtermiņa mērķis reģionā; šajā sakarībā uzsver, cik liela nozīme ir programmai Central Asia Invest un aicina to īstenot visās piecās valstīs;

44.  uzskata, ka saskaņotai un saprātīgai dabas resursu izmantošanā iegūtu valsts ieņēmumu atkārtotai ieguldīšanai ir izšķiroša nozīme ilgtspējīgas attīstības panākšanā un daudzpusīgā sociālajā un ekonomiskajā izaugsmē;

45.  uzskata, ka lauksaimniecības nozares reforma ir ārkārtīgi svarīga, jo īpaši nolūkā panākt nodrošinātību ar pārtiku un ražošanas dažādošanu, nodrošinot sēklu ilgtspējīgu pārvaldību, mazinot atkarību no kokvilnas audzēšanas un popularizējot citas kultūras; turklāt uzsver ‐ lai sasniegtu šos mērķu, jāievieš moderna ūdens apsaimniekošanas, ūdens uzglabāšanas un apūdeņošanas prakse un tehnoloģijas; aicina Vidusāzijas valstu valdības uzņemties vadību šādas pieejas īstenošanā;

46.  uzsver, ka enerģijas trūkums (piemēram, saistībā ar apkuri un elektrību) pasliktina Vidusāzijas valstu nabadzīgo iedzīvotāju situāciju; mudina ES saskaņā ar tās saistībām klimata pārmaiņu jomā palielināt atbalstu, izstrādājot ilgtspējīgas enerģētikas politiku, tostarp palielinot energoefektivitāti un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu;

47.  uzsver, ka ūdens jautājumi reģionā joprojām ir viens no galvenajiem saspīlējumu un iespējamo konfliktu cēloņiem, un uzsver, cik nozīmīga ir reģionāla pieeja, lai aizsargātu un atbilstīgi apsaimniekotu kopīgos ūdens resursus; it īpaši atzīmē, ka hidroelektroenerģijas un ūdens resursu projekti upju augšteces valstīs, proti, Kirgizstānā un Tadžikistānā, ir pastiprinājuši reģionālo spriedzi starp šīm valstīm un tām Vidusāzijas valstīm, kuras atrodas upju lejtecē; šajā ziņā aicina reģiona valstis, kuras vēl nav parakstījušas un ratificējušas Espo un Orhūsas konvenciju, to izdarīt bez turpmākas kavēšanās un sekmēt vietējo dalībnieku līdzdalību lēmumu pieņemšanā;

48.  uzsver, ka ir jāizveido uzticama un efektīva pastāvīga sistēma, ar kuru saskaņā upju lejteces un augšteces valstis varētu kopīgi apspriesties un lemt par veicamajiem pasākumiem, lai risinātu ūdens apgādes problēmas reģionā;

49.  atzinīgi vērtē Eiropas attīstības banku aktivitātes pastiprināšanos reģionā un jo īpaši EIB pilnvaru attiecināšanu uz Vidusāziju, galveno uzmanību pievēršot vides un ūdens jautājumiem; mudina attīstības bankas piemērot ERAB noteiktos principus attiecībā uz atbalsta atteikšanu valsts uzņēmumiem valstīs, kurās sistemātiski tiek pārkāptas cilvēktiesības;

50.  ņemot vērā ūdens trūkumu reģionā, mudina ES palielināt atbalstu ūdens resursu apsaimniekošanas jomā saistībā ar ES vides un ūdens resursu iniciatīvu, kā arī izskatīt iespējas izmantot saules un vēja enerģiju, lai risinātu enerģijas trūkuma problēmu valstīs, kas atrodas upju augštecēs, tādējādi nedaudz palīdzot lauku kopienām; pauž nožēlu, ka līdz šim saistībā ar ES projektu ūdens resursu apsaimniekošanas jomā uzmanība galvenokārt ir pievērsta ūdens kvalitātei, kas, protams, ir būtisks jautājums, tomēr, ņemot vērā situāciju Vidusāzijā, mazsvarīgāks par tiem jautājumiem, kuri attiecas uz ūdens resursu sadali un piešķiršanu;

51.  uzskata, ka ES speciālās zināšanas starptautisko ūdens resursu apsaimniekošanā un pašreizējā līdzdalība divpusējā sadarbībā nolūkā integrēt valstu ūdens apsaimniekošanas plānus, kā arī daudzpusējā sadarbība reģionālajā ūdens pārvaldes projektā un Starptautiskajā Arāla jūras fondā ir iespēja ES parādīt sevi kā starpnieku un koordinatoru ūdens resursu sadalē starp upju lejteces un augšteces valstīm (ietverot Ziemeļafganistānu) un sekmēt ilgtspējīgas un sadarbīgas ūdens resursu pārvaldības kārtības izveidi, kas būtu nostiprināta ar starptautisko tiesību līgumiem, un norāda, ka šo uzdevumu neviens cits starptautisks dalībnieks nevēlas vai nespēj veikt, neraugoties uz attiecīgo valstu aicinājumiem;

Drošības/ robežu pārvaldība

52.  atzinīgi vērtē to, ka piecas Vidusāzijas republikas pašlaik veido no kodolieročiem brīvu zonu; uzskata, ka Līgumā iekļautā saistošā kodolatbruņošanās prasība valstīm, kuru teritorijā iepriekš atradušies kodolieroči vai kuru kaimiņvalstīs atrodas šādi ieroči, ir nozīmīgs ieguldījums centienos izveidot no kodolieročiem brīvu pasauli un lielisks piemērs sadarbībai ieroču neizplatīšanas jomā;

53.  atzīst, ka pamattiesību un iespēju noliegums, ko izraisa demokrātijas un tiesiskuma trūkums, var radīt nedrošības situācijas;

54.  atkārtoti pauž atbalstu darbībām, kuru mērķis ir sekmēt reģionālo sadarbību, jo tas ir ietekmīgs līdzeklis, kā risināt daudzās pārrobežu drošības, resursu pārvaldības, etniskās, vides un attīstības problēmas, kā arī cīnīties pret terorismu un vardarbīgu reliģisko ekstrēmismu attiecīgajās valstīs; atbalsta Robežu pārvaldības programmas Vidusāzijā (BOMCA) un Rīcības programmas narkotiku apkarošanai Vidusāzijā (CADAP) turpināšanu un paplašināšanu;

55.  uzsver, ka BOMCA un CADAP finansē nevis no stabilitātes instrumenta, bet gan attīstības sadarbības instrumenta līdzekļiem; norāda, ka stabilitātes instruments ir paredzēts kā elastīgs mehānisms, ar kura palīdzību var reaģēt uz īstermiņa krīzi, bet risinot ilgtermiņa drošības uzdevumus, kas pastāv visā reģionā, būtu loģiski šīs programmas atzīt par tiesīgām saņemt stabilitātes instrumenta finansējumu;

56.  uzsver, ka reģionālā drošība ir gan ES, gan citu šā reģiona dalībnieku, proti, Krievijas Federācijas, Ķīnas un ASV interesēs, un ka visus šos dalībniekus satrauc arvien pieaugošā nestabilitāte un radikālisms reģionā, kā arī sliktā robežapsardze pie Afganistānas, kā rezultātā izplatās narkotiku tirdzniecību;

57.  atzīmē Kazahstānas pievienošanos muitas savienībai ar Krieviju un Baltkrieviju un pauž cerību, ka šīs struktūras attīstība neradīs šķēršļus reģionālajai sadarbībai un netraucēs divpusējo attiecību no stiprināšanu ar Eiropas Savienību;

58.  uzsver, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai sektorālajā sadarbībā strukturāli iekļautu Afganistānu, it īpaši saistībā ar drošības/ robežu pārvaldības, cilvēku drošības un ūdens apsaimniekošanas jautājumiem nolūkā nodrošināt stabilitāti un drošību reģionā; prasa pastiprināt pārrobežu sadarbību ar Afganistānu un uzsver, ka Eiropas Savienības pieeja Afganistānai ir jāsaskaņo ar Vidusāzijas stratēģiju, it īpaši attiecībā uz transporta, enerģētikas, tirdzniecības un attīstības darbībām un programmām;

59.  aicina ES tās palīdzību orientēt uz cīņu pret narkotiku un cilvēku tirdzniecību ‐ problēmām, kas ir vieni no galvenajiem nestabilitātes avotiem Vidusāzijā un ko var risināt, īstenojot ES centienus; ar bažām norāda uz šā jautājuma arvien pieaugošo aktualitāti reģionā un prasa ES ierosināt un atbalstīt pārrobežu pasākumus; atbalsta Vidusāzijas forumu izveidi cīņai pret noziegumiem, kas saistīti ar narkotiku tirdzniecību;

60.  pauž bažas par divkāršo problēmu, proti, fundamentālisma ideju un kustību izplatīšanos no Afganistānas, kas ir arī reakcija uz sarežģīto situāciju cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko radījušas reģiona valstu valdības; norāda, ka cīņa pret terorismu ir ES Vidusāzijas stratēģijas būtisks elements;

61.  prasa to sanāksmju politiskajā darba kārtībā, kurās piedalās Vidusāzijas valstu vadītāji, iekļaut jautājumu par atbalstu drošības sektora reformai (DSR) Vidusāzijas valstīs, un mudina apzināt drošības sektora reformas jomas, kuras reģionā iespējams atbalstīt līdztekus iesāktajam darbam tiesiskuma un robežu pārvaldības jomā;

62.  uzsver, ka EDSO un ANO misijām ir netraucēti jādarbojas attiecīgo valstu teritorijās, jo šīm organizācijām ir izšķiroša nozīme palīdzības nodrošināšanā, kas tik ļoti vajadzīga drošības sektora reformas īstenošanai;

Valstīm specifiski jautājumi

63.  uzsver, ka turpmāk izklāstītie apsvērumi par katru valsti ietver steidzami risināmus jautājumus, taču to mērķis nav visaptveroša katras valsts analīze;

Kazahstāna

64.  aicina augsto pārstāvi/ priekšsēdētāja vietnieci arī turpmāk izdarīt spiedienu uz Kazahstānas varas iestādēm, lai tās pilnībā izpildītu solījumus uzlabot vēlēšanu un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā tas tika paziņots, gatavojoties pārņemt EDSO vadību 2010. gadā, un kas ir saskaņā ar EDSO dalībvalstu pamatsaistībām un nacionālo cilvēktiesību plānu, ko Kazahstānas valdība pieņēma 2009. gadā;

65.  aicina Kazahstānas varas iestādes ievērot tām uzliktos starptautiskos pienākumus un saistības, tostarp saistības, ko tās apņēmušās EDSO humanitārajā jomā;

66.  atzinīgi vērtē Kazahstānas centienus izveidot ciešākas un stiprākas attiecības ar ES un nesen sāktās sarunas par jaunu uzlabotu ES un Kazahstānas PSN un uzver, ka ekonomiskā sadarbība ir jāveic kopīgi ar politisko sadarbību un tās pamatā jābūt politiskai gribai īstenot un ievērot kopīgās vērtības; šajā sakarībā sagaida, ka tiks panākts reāls progress plašsaziņas līdzekļu, vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības jomā un uzlabota vēlēšanu procesa norise gaidāmajās likumdevēja vēlēšanās 2012. gadā;

67.  pauž nožēlu, ka Tieslietu ministrijas ieslodzījuma vietu uzraudzības funkcija nesen ir nodota Iekšlietu ministrijai, un aicina Kazahstānas valdību pastiprināt centienus, lai novērstu un izskaustu spīdzināšanu un necilvēcīgu, cietsirdīgu un pazemojošu izturēšanos;

68.  aicina Kazahstānu uzskatāmi paust atjaunināto apņemšanos attiecībā uz Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (IRPI), likvidējot visus juridiskos un regulatīvos šķēršļus šīs iniciatīvas sekmīgai īstenošanai;

Kirgizstāna

69.  pauž atzinību Kirgizstānai par tās centieniem veikt demokrātiskas reformas un pāriet uz īsteni daudzpartejisku sistēmu; cer, ka tiks panākta turpmāka attīstība saistībā ar gaidāmo prezidenta vēlēšanu norisi, kuras plānotas šā gada otrajā pusē; norāda, ka ir vajadzīgi ilgstermiņa centieni, lai attīstītu pilnībā funkcionējošu demokrātiju, un, ņemot vērā to, ka Kirgizstāna ir viena no valstīm, kurā ES īsteno demokrātijas atbalsta izmēģinājuma projektus, šajā sakarībā aicina Eiropas Savienību palīdzēt Kirgizstānas varas iestādēm institūciju izveidē, demokrātisko procesu nostiprināšanā un cīņā pret korupcijas un organizētas noziedzības izplatīšanos Kirgizstānas valsts pārvaldē;

70.  atzinīgi vērtē Kirgizstānas valdības lēmumu izveidot īpašu komisiju, kas īstenotu un pārraudzītu Starptautiskās neatkarīgās komisijas (SNK) ieteikumus par Dienvidkirgizstānas 2010. gada jūnija notikumu izmeklēšanu, un aicina Kirgizstānas varas iestādes veikt nepieciešamos pasākumus, lai kliedētu spriedzi starp etniskiem grupējumiem, mazinātu etnisko nacionālismu un stabilizētu situāciju un lai veicinātu kultūras dialogu, minoritāšu tiesību ievērošanu un visu veidu diskriminācijas izskaušanu, cita starpā īstenojot īstenu tiesu un policijas reformu, kas ir nepieciešams priekšnosacījums, lai tiktu novērsti cilvēktiesību pārkāpumi, piemēram, spīdzināšana un policijas varas ļaunprātīga izmantošana; aicina ES kopīgi ar Kirgizstānas varas iestādēm un NVO izstrādāt un īstenot ES palīdzības programmas, kuru mērķis ir novērst konfliktus, panākt samierināšanu un nepieļaut nesodāmību;

Tadžikistāna

71.  pauž bažas par ES attīstības palīdzības neefektivitāti valstī, ko izraisa augstais korupcijas līmenis, organizētās noziedzības ietekme uz valsts pārvaldi un milzīgā reģionālā sadrumstalotība, ko sekmē ārkārtīgi sliktie ekonomiskie un sociālie apstākļi; tāpēc prasa īstenot alternatīvu pieeju, kuras pamatā ir cilvēku drošība, izmantojot alternatīvus palīdzības ceļus;

72.  pauž bažas saistībā ar ziņojumiem par spīdzināšanu apcietinājuma vietās un par to, ka pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuri veic pārraudzību, joprojām tiek liegta piekļuve apcietinājuma vietām; prasa nodrošināt SSKK un starptautisko uzraudzītāju piekļuvi brīvības atņemšanas iestādēm nolūkā uzlabot pārredzamību un uzraudzību;

73.  šajā saistībā iesaka Tadžikistānas valdībai par mērķi izvirzīt progresa panākšanu iepriekš minētajās jomās, ievērojami un noturīgi uzlabojot valsts pārredzamības, pārvaldības un citu attiecīgo indeksu rādītājus, kurus noteikušas starptautiskās organizācijas; prasa izvirzīt stingrus nosacījumus ES atbalstam, to izplatot ar valsts struktūru starpniecību;

74.  aicina ES, izmantojot priekšizpēti, tehniskās zināšanās un vajadzības gadījumā arī atbilstīgus EIB aizdevumus, sekmēt un atbalstīt pie upēm uzstādītu mazapjoma hidroelektrostaciju projektu un alternatīvu atjaunojamo energoresursu attīstīšanu;

Turkmenistāna

75.  atzinīgi vērtē politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un izglītības jomā pieņemtos tiesību aktus, taču uzsver, ka papildus tiem ir jāveic visaptveroši īstenošanas pasākumi; šajā sakarībā iesaka Padomei un augstajai pārstāvei/ priekšsēdētāja vietniecei mudināt Turkmenistānas varas iestādes pilnībā īstenot jaunos tiesību aktus un aktīvāk sadarboties ar starptautiskajām un reģionālajām organizācijām;

76.  prasa pilnībā izpildīt nosacījumus, ko Eiropas Parlaments izvirzīja 2008. gada februārī, proti, nodrošināt Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai brīvu un neierobežotu piekļuvi, atbrīvot visus politieslodzītos un pārliecības dēļ ieslodzītos, atcelt visus valdības ieviestos šķēršļus ceļošanai un ļaut visām NVO brīvi darboties valstī; uzskata, ka šie nosacījumi jāizpilda, lai Turkmenistāna nodrošinātu atbilstību starptautiskajiem standartiem, ko tā ir ratificējusi;

77.  ir ļoti nobažījies par to, ka pašreizējās varas iestādes sistemātiski īsteno represīvu politiku, vēršoties pret visām opozīcijas formām, neatkarīgām NVO un cilvēktiesību aktīvistiem; pauž dziļu nožēlu, ka Turkmenistānā nav bijusi iespējama dialoga veidošana ar pilsonisko sabiedrību;

Uzbekistāna

78.  ņem vērā Padomes 2009. gada oktobra secinājumus, ar kuriem atcēla visas Uzbekistānai noteiktās sankcijas un apstiprināja ES vēlmi visaptveroši nostiprināt attiecības ar šo valsti; atgādina, ka sadarbības līmenis ir atkarīgs no Uzbekistānas progresa cilvēktiesību, demokratizācijas un tiesiskuma un narkotiku tirdzniecības apkarošanas jomā, un vēlas, lai EĀDD un Padome izstrādā politiku stingri izvērtētai, uz nosacījumiem balstītai un saskaņotai Eiropas sadarbībai ar Uzbekistānu;

79.  atkārtoti pauž bažas par ziņojumiem, ka joprojām tiek izmantots bērnu piespiedu darbs, jo īpaši lauksaimniecības jomā; norāda, ka SDO, darba ņēmēju pārstāvji, darba devēji un NVO ir pauduši bažas par valsts sankcionēta bērnu piespiedu darba pastāvīgu izmantošanu Uzbekistānas kokvilnas nozarē; mudina Uzbekistānas varas iestādes sadarboties ar SDO un ļaut SDO netraucēti iekļūt valstī, lai uzraudzītu kokvilnas ražas novākšanu valstī, un aicina izstrādāt, īstenot un uzraudzīt efektīvu politiku, ar ko pilnībā izskauž bērnu piespiedu darbu; aicina Eiropas Savienību atbalstīt Uzbekistānas valdības centienus šā jautājuma risināšanā;

80.  pauž satraukumu par Uzbekistānas varas iestāžu neseno lēmumu slēgt organizācijas Human Rights Watch biroju Taškentā un atgādina šīm iestādēm to saistības pret EDSO, kā arī aicina tās atļaut valsts un starptautiskajām NVO un uzraudzītājiem netraucēti iekļūt un darboties visā valstī;

o
o   o

81.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EĀDD, ES īpašajam pārstāvim Vidusāzijā un Kazahstānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas valdībai un parlamentam.

(1) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/librairie/PDF/EU_CtrlAsia_EN-RU.pdf (2) http://eeas.europa.eu/central_asia/docs/progress_report_0609_en.pdf (3) http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/10/st11/st11402.en10.pdf (4) OV C 184 E, 6.8.2009., 49. lpp. (5) OV C 81 E, 15.3.2011., 80. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0283. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0399. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0441. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489. (10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0334. (11) OV L 386, 29.12.2006., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcija par Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšanu (2011/2147(INI))

P7_TA(2011)0589 A7-0409/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā preambulu un 3. pantu un 6. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 3., 6., 9., 20., 151., 152., 153., 154., 156., 159. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 1., 3., 27., 31., 32. un 33. pantu,

–  ņemot vērā 1996. gada 3. maija Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās I sadaļu un II sadaļas 3. pantu,

–  ņemot vērā 1944. gada 10. maija Filadelfijas deklarāciju par Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) mērķiem un uzdevumiem,

–  ņemot vērā SDO konvencijas un ieteikumus saistībā ar veselības aizsardzību un drošību darbā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1338/2008 attiecībā uz Kopienas statistiku par sabiedrības veselību un veselības aizsardzību un drošību darbā(1),

–  ņemot vērā Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīvu 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (pamatdirektīva), un tās atsevišķās direktīvas(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Direktīvu 2007/30/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 89/391/EEK, tās atsevišķās direktīvas, kā arī Padomes Direktīvas 83/477/EEK, 91/383/EEK, 92/29/EEK un 94/33/EK, lai vienkāršotu un racionalizētu ziņojumus par praktisko īstenošanu(4),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 10. maija Direktīvu 2010/32/ES, ar ko īsteno HOSPEEM un EPSU noslēgto Pamatnolīgumu par asu instrumentu radītu ievainojumu novēršanu slimnīcu un veselības aprūpes nozarē(5),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Darba kvalitātes un produktivitātes uzlabošana ‐ Kopienas stratēģija par drošību un veselības aizsardzību darbā 2007.–2012. gadam” (COM(2007) 0062),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjauninātā sociālā programma ‐ XXI gadsimta Eiropas iespējas, pieejamība un solidaritāte” (COM(2008) 0412),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Eiropas sociālo partneru pieņemtā Pamatnolīguma par stresu darbā īstenošanu (SEC(2011)0241),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “EIROPA 2020 ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020) un tā galveno uzdevumu, proti, līdz desmitgades beigām palielināt nodarbinātības līmeni Eiropas Savienībā līdz 75 %,

–  ņemot vērā 2005. gada 24. februāra rezolūciju par drošības un veselības aizsardzības veicināšanu darba vietās(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 6. jūlija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas veselības aprūpes darbinieku aizsardzību pret asins saindēšanos no injekciju adatu ievainojumiem(7),

–  ņemot vērā savu 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(8),

–  ņemot vērā 2008. gada 15. janvāra rezolūciju par Kopienas stratēģiju veselības aizsardzībai un drošībai darbā 2007.‐2012. gadam(9),

–  ņemot vērā savu 2009. gada 26. marta rezolūciju par apakšlīgumus slēdzošo uzņēmumu sociālo atbildību ražošanas ķēdēs(10),

–  ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas gadu aktīvai novecošanai (2012. gads)(11),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas dienestu 2011. gada 24. aprīļa darba dokumentu “Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā 2007.–2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšana” (SEC(2011) 0547),

–  ņemot vērā 2001. gada 20. septembra rezolūciju par uzmākšanos darba vietā(12),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0409/2011),

A.  tā kā tiesības uz veselības aizsardzību ir pamattiesības un tā kā tiesību akti ikvienam darba ņēmējam garantē veselībai nekaitīgus, drošus un cilvēka cieņai atbilstošus darba apstākļus;

B.  tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis ir līdz 2020. gadam sasniegt 75 % nodarbinātības līmeni attiecībā uz iedzīvotājiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem, veicinot sieviešu, jauniešu, gados vecāku cilvēku, zemi kvalificētu cilvēku un legālu imigrantu nodarbinātību, un uzlabot sociālo kohēziju;

C.  tā kā tehnoloģiju attīstība un ekonomisko un sociālo apstākļu izmaiņas pastāvīgi ietekmē apstākļus un praksi darba vietās un tā kā tādēļ ir nekavējoties jāveic politiski, administratīvi un tehniski atbildes pasākumi augsta darba drošības un veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšanai;

D.  tā kā riska novēršana ir būtiska, lai samazinātu nelaimes gadījumu darbā un arodslimību skaitu; tā kā labas arodveselības un darba drošības pārvaldības pozitīvā ietekme jūtama gan valsts, gan Eiropas, gan arī uzņēmumu mērogā;

E.  tā kā atbilstoša darba ņēmēju profilakse attiecīgi sekmē labklājību, darba kvalitāti un ražīgumu; tā kā tiek lēsts, ka nelaimes gadījumi darbā un arodslimības uzņēmumiem un sociālā nodrošinājuma sistēmām rada izmaksas 5,9 %(13) apmērā no IKP;

F.  tā kā darbaspēka trūkuma dēļ ir vēlams pagarināt darba dzīvi vecāka gadagājuma darba ņēmējiem un tā kā drīzumā vajadzētu stāties spēkā pasākumiem darba drošības un veselības aizsardzības uzlabošanai;

G.  tā kā gados jaunu darba ņēmēju aizsardzība ļauj izvairīties no arodveselības problēmu rašanās vēlāk dzīves laikā;

H.  tā kā pakalpojumu nozarē gados jauni darba ņēmēji un sievietes nav pietiekoši iekļautas politikā par reintegrāciju un darba vietas saglabāšanu(14);

I.  tā kā ārpakalpojumu izmantošana, slēdzot apakšlīgumus un izmantojot pagaidu darbiniekus, var būt saistīta ar nepietiekami kvalificēta darbaspēka vai nelegālu darba ņēmēju nodarbināšanu un mazāk stingrām darba attiecībām, kas apgrūtina atbildības noteikšanu attiecībā uz darba drošību un veselības aizsardzību (DDVA);

J.  tā kā Pamatdirektīva 89/391/EEK nosaka darba devēju atbildību izstrādāt sistemātiskas profilakses politiku, kas attiecas uz visiem riskiem neatkarīgi no darba ņēmēja statusa, un nodrošināt to, lai darba dēļ darba ņēmējiem netiktu nodarīts kaitējums, kā arī nebūtu jācieš no sekām, kuras rada aizskaroša attieksme darbā;

K.  tā kā nelaimes gadījumi darbā, muskuļu un skeleta sistēmas traucējumi (MST) un ar darbu saistītais stress rada lielākās bažas Eiropas uzņēmumiem DDVA jomā(15);

L.  tā kā stratēģijā “Eiropa 2020” ir paredzēts palielināt 20–64 gadus veco iedzīvotāju nodarbinātības līmeni līdz 75 %; tā kā darba ņēmēji, kuri cieš no hroniskām vai ilgstošām slimībām, bieži neatgriežas darbā, lai gan tiek uzskatīts, ka viņu veselības stāvoklis atļautu to darīt;

M.  tā kā arvien palielinās ietekme, ko rada ar darbu saistītas hroniskas veselības problēmas, piemēram, muskuļu un skeleta sistēmas traucējumi (MST), un psihosociālie riski;

N.  tā kā psihosociālie riski ir saistīti ar stresu, simbolisko vardarbību un uzmākšanos darba vietā; tā kā stress ir saistīts ar nedrošību par savu darba vietu, ētiskiem konfliktiem, sliktu darba organizāciju (piemēram, pārāk īsiem termiņiem vai pārāk lielu darba apjomu), konfliktiem ar klientu, atbalsta trūkumu darba vietā, darba attiecību nestabilitāti, kā arī līdzsvara trūkumu starp darba un privāto dzīvi;

O.  tā kā ES raksturīga sabiedrības novecošanās, darba dzīves pagarināšanās tendence un nepieciešamība nodrošināt veselīgas dzīves ilguma palielināšanos; tā kā pastāv nevienlīdzība attiecībā uz dzīves ilgumu atkarībā no sociāli profesionālās piederības un darba grūtības pakāpes; tā kā papildus muskuļu un skeleta sistēmas traucējumiem darba ņēmējus pēc 55 gadiem īpaši apdraud vēža slimības, sirds slimības, elpošanas un miega traucējumi(16);

P.  tā kā regulāra grafika trūkums tiem darba ņēmējiem, kuri strādā ar nakts darbu saistītās profesijās, bieži izraisa problēmas, kas, savukārt, var radīt arodslimības;

Q.  tā kā 168 000 Eiropas pilsoņu katru gadu mirst no nelaimes gadījumiem darba vietā vai arodslimībām(17) un 7 miljoni tiek ievainoti nelaimes gadījumos un tā kā vēl nav iespējams precīzi novērtēt ar jauno tehnoloģiju izmantošanu un jauniem darba veidiem saistīto nelaimes gadījumu precīzo skaitu;

R.  tā kā nav bijis iespējams noteikt nekādu saistību starp nelaimes gadījumu skaitu un uzņēmuma lielumu, bet tā kā turpretī šāda veida saistība pastāv atkarībā no uzņēmuma nodarbinātības veida un nozares, kurā uzņēmums veic savu darbību, jo īpaši tajās nozarēs, kur dominē roku darbs un pastāv cieša saikne starp cilvēku un iekārtu;

S.  tā kā tehnoloģiju attīstība ietver tādus jaunus riskus darba ņēmēju veselībai un drošībai, kurus ir nepieciešams novērtēt;

T.  tā kā vēža slimības ir galvenais ar darbu saistīto nāves gadījumu cēlonis, kam seko sirds un asinsvadu un elpošanas ceļu slimības, savukārt, nelaimes gadījumi darba vietā ir cēlonis tikai ļoti nelielai daļai nāves gadījumu(18);

U.  tā kā sievietes biežāk nekā vīrieši ziņo par darba izraisītiem veselības sarežģījumiem, neatkarīgi no darba veida(19), un tā kā tādēļ darba drošības un veselības aizsardzības pasākumos jāietver ar dzimumu saistīta dzīves cikla pieeja;

V.  tā kā sievietes ir tik pat, ja ne vairāk pakļautas muskuļu un skeleta sistēmas slimībām, pat ja viņas strādā pakalpojumu nozarē,

W.  tā kā vecāka gadagājuma sievietes ir īpaši pakļautas ar vecumu saistītām slimībām, kam DDVA politikā jāpievērš atbilstoša uzmanība;

X.  tā kā veselības apdraudējums, kas ietekmē reproduktīvās spējas tādu seku dēļ, kādas vides piesārņojums un darba vidē esoši riska faktori var radīt uz nākamajiem vecākiem vai gaidāmo bērnu,

Stratēģijas termiņa vidusposma novērtējums

1.  atgādina, ka Eiropas pamatprincipu kopums darba drošības un veselības aizsardzības (DDVA) jomā pats par sevi neuzlabo darba apstākļus ‐ ievērojama nozīme ir pareizai to īstenošanai darba vietā, jo īpaši, piedaloties darba ņēmējiem, trīspusēja dialoga mehānismiem, datu vākšanai un izplatīšanai, informēšanas kampaņām un apmācības un informācijas pakalpojumu izveidei vienotā tīklā, kā arī tiesību aktu piemērošanas uzraudzībai dalībvalstīs; aicina Komisiju pēc pārkāpumu atklāšanas ātri reaģēt un nepieciešamības gadījumā piemērot soda sankcijas;

2.  norāda, ka Kopienas stratēģijas 2007.–2012. gadam galvenie mērķi ir gan garantēt ES tiesību aktu pienācīgu īstenošanu, gan uzlabot un vienkāršot pašreizējos tiesību aktus, cita starpā, īstenojot nesaistošus instrumentus; turklāt piebilst, ka atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību 4. pantam Eiropas Savienībai nodarbinātības un sabiedrības veselības jomā ir tikai dalīta kompetence kopā ar dalībvalstīm un ka Komisija 2007. gada paziņojumā uzsver valsts stratēģiju izstrādi un īstenošanu; līdz ar to uzsver nepieciešamību saskaņoti pielāgot ES tiesību aktus sociālām pārmaiņām, nevis ES līmenī izstrādāt nelietderīgus tiesību aktus;

3.  pauž nožēlu, ka 2009. gadā vairākas dalībvalstis valsts stratēģijās nepievērsa lielāku uzmanību trijām ES stratēģijas prioritātēm: stresam un “izdegšanai” darbā, MST, kā arī pētījumiem un regulārai datu apkopošanai par jaunajiem riskiem; uzskata, ka valstu stratēģijās jāparedz lielāki centieni un resursi profilakses jomā;

4.  uzskata, ka pieņemot, plānojot un īstenojot valstu stratēģijas, jāņem vērā katras dalībvalsts īpašie apstākļi, pievēršot uzmanību nozarēm un uzņēmumiem, kurus visbiežāk skar nelaimes gadījumi darba vietā;

5.  uzskata, ka gan Eiropas Savienības, gan valstu līmenī DDVA politika ir jāsaskaņo un tā pilnībā jāiekļauj citās valsts politikas jomās: veselības aizsardzībā, nodarbinātībā, rūpniecībā, pētniecībā, vides jomā, transporta, satiksmes drošības, izglītības, enerģētikas, reģionālās attīstības, publiskā iepirkuma un iekšējā tirgus jomā; dzimumu līdztiesības jautājumi ir jāiekļauj visās politikas jomās, lai labāk atspoguļotu īpašos riskus, kam ir pakļautas sieviešu dzimuma darba ņēmējas;

6.  atgādina, ka līdzās uzņēmuma tēlam un ekonomiskajiem faktoriem juridiskās saistības un darba ņēmēju prasības ir divi galvenie faktori, kas rosina rīkoties darba devējus;

7.  pieprasa, lai, piešķirot publisko iepirkumu līgumus, vairāk tiktu ņemts vērā drošības un nelaimes gadījumu profilakses līmenis;

8.  uzskata, ka Eiropas politikai attiecībā uz ķīmisko vielu radīto apdraudējumu, ar darbu saistītu vēža slimību profilaksi un reproduktīvo spēju aizsardzību jābūt vērienīgākai un reaģētspējīgākai;

9.  uzsver REACH regulas pilnīgas īstenošanas nozīmīgumu un vajadzību panākt lielāku sinerģiju REACH un DDVA politikas starpā gan Eiropas Savienības, gan dalībvalstu līmenī;

10.  prasa, lai nākamā Eiropas stratēģija noteiktu vairāk izmērāmu mērķu, kam pievienoti saistoši īstenošanas grafiki un kas pakļauti periodiskai novērtēšanai; vēlas, lai kļūtu saistošs mērķis nodrošināt vienu darba inspektoru uz 10 000 darbinieku, kā to ieteica SDO;

11.  norāda, ka ietaupījumu veikšana ekonomikas krīzes laikā nedrīkst novest pie uzmanības mazināšanās attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā un uzsver, ka stingrā budžeta politika un sociālo izdevumu samazinājumi nedrīkst kaitēt pasākumiem, kuru mērķis ir uzlabot drošību un veselības aizsardzību darba vietā;

12.  uzskata, ka krīzes radītās sekas uz ekonomiku un nopietno lejupslīdi, kas novērojama vairākās dalībvalstīs, nevajadzētu izmantot par aizbildinājumu nepietiekamai tiesību aktu piemērošanai attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darba vietā vai arodriska profilakses politikas vājināšanai;

13.  uzskata, ka dalībvalstīm un uzņēmumiem vairāk jāiegulda risku profilakses politikā un jānodrošina darba ņēmēju līdzdalība; uzskata, ka ieguldījumu atdevi sniedz darba ražīguma palielināšanās, uzņēmumu konkurētspējas pieaugums un sociālo izdevumu samazināšanās un ka tas turklāt ļauj nodrošināt sociālās aizsardzības sistēmu dzīvotspēju;

14.  uzskata, ka, lai nelaimes gadījumu profilakse būtu patiešām efektīva, tai jābūt izstrādātai, sākot no projekta posma, tā, lai inovācijas sniegtu lielāku drošību gan ražojumam, gan ražošanas procesam kopumā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un veicināt pētniecību šajā nozarē;

15.  uzskata, ka problēmas attiecībā uz drošību darba vietā ir jārisina, īstenojot divu līmeņu stratēģiju, kuras mērķis būtu cīņa pret vides riskiem, vienlaikus uzlabojot psihosociālo vidi darbā; uzskata, ka izšķiroša nozīme šādas stratēģijas veiksmīgā īstenošanā būs darba ņēmēju un sociālo partneru līdzdalībai valsts, vietējā un darba vietas mērogā; aicina Komisiju turpināt un veicināt diskusijas un apspriešanos ar sociālajiem partneriem ar mērķi panākt vienotu un saskaņotu rīcību noteiktos jautājumos;

16.  uzsver, ka stress darbā ir atzīts par nopietnu šķērsli produktivitātei Eiropā; ar nožēlu atzīst, ka ātrāk palielinās tādu veselības stāvokļu un nelaimes gadījumu skaits, kas radušies darba ņēmēju psihosociālo problēmu rezultātā; atgādina par pašnāvību darbā izplatību un par to, kāda ir reālā ietekme nedrošībai par savu darba vietu uz stresa līmeni; pauž nožēlu par 2004. gada 8. oktobrī pieņemtā Pamatnolīguma par stresu darbā nevienlīdzīgu īstenošanu Eiropas Savienībā; aicina Komisiju veikt visu iespējamo, lai nodrošinātu šā nolīguma īstenošanu visās dalībvalstīs, un aicina sociālos partnerus pielikt lielākas pūles, lai palielinātu darba devēju, darba ņēmēju un to pārstāvju informētību un izpratni par stresu darbā;

17.  atzīmē nestandarta nodarbinātības veidu (pagaidu darbs, sezonas darbs, darbs svētdienās, nepilna laika darbs, tāldarbs) izplatību, kam nepieciešama mērķtiecīgāka pieeja, lai aizsargātu darba ņēmējus;

18.  kritizē Komisiju par to, ka ne Kopienas stratēģijā par drošību un veselības aizsardzību darbā, ne termiņa vidusposma novērtējumā nav pievērsta pietiekama uzmanība dzimumu aspektiem, risinot jautājumus par drošību un veselības aizsardzību darbā; tādēļ atbalsta Komisijas iniciatīvu, kurā aicināts izstrādāt unikālas metodes, lai novērtētu ietekmi uz drošību un veselības aizsardzību darbā, ņemot vērā dzimumu specifiku; aicina Komisiju novērtēt, vai Kopienas līmenī ir pieejami pa dzimumiem sadalīti statistikas dati par nāvējošām arodslimībām, kā arī tām arodslimībām, kas neizraisa nāvi; mudina dalībvalstis, izstrādājot profilakses politiku un riska izvērtēšanas metodes, ņemt vērā īpašos riskus, kam ir pakļautas sieviešu dzimuma darba ņēmējas;

19.  apzinoties, ka jāpalielina nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā vidēji par 1 % gadā, uzskata, ka prioritātei jābūt veselības aizsardzībai attiecībā uz gados vecākiem darba ņēmējiem un/vai darba ņēmējiem ar invaliditāti vai ar iegūtu invaliditāti, kā arī viņu stāvoklim pielāgotu darba apstākļu ieviešanai un nodrošināšanai;

20.  secina, ka ne valsts, ne privātais sektors nav patiesi gatavi saskarties ar demogrāfiskās situācijas radītajām problēmām un apsvērt iespēju biežāk pieņemt darbā personas ar īpašām vajadzībām, ilgstošām veselības problēmām, piemēram, hroniskām slimībām, vai personas, kuru darbspēja ir samazināta; uzskata, ka ir nepieciešams vairāk un konkrētāk pievērst uzmanību tam, lai arī šādiem darba ņēmējiem nodrošinātu pieejamas un drošas darba vietas;

21.  pauž nožēlu par Komisijas kavēšanos iesniegt jaunu tiesību akta priekšlikumu par minimālajām drošības un veselības prasībām attiecībā uz strādājošiem, kas pakļauti elektromagnētisko lauku riskam, pēc Direktīvas 2004/40/EK piemērošanas atlikšanas un prasa, lai drīz pēc pieņemšanas tiktu īstenoti attiecīgie tiesību akti šajā jomā;

22.  uzskata, ka uzņēmumu sociālā atbildība ir svarīgs un efektīvs instruments, lai nodrošinātu drošākus darba apstākļus un labāku darba vidi, un tādēļ uzskata, ka šo atbildību ir nepieciešams sekmēt;

23.  uzskata, ka nepieciešams nostiprināt ES, SDO un PVO savstarpējo sadarbību, lai rastu risinājumus attiecībā uz sociālo konkurenci ES un trešo valstu darba ņēmēju starpā;

Statistikas datu vākšana

24.  uzsver, ka Komisijai jārod ar dzimumu un vecumu saistīti statistikas līdzekļi profilakses novērtēšanai ne tikai, ņemot vērā nelaimes gadījumus, bet arī patoloģijas un to darba ņēmēju proporciju, kuri ir pakļauti ķīmiskiem, fiziskiem vai bioloģiskiem faktoriem un bīstamām situācijām no darba organizācijas viedokļa;

25.  uzsver, cik būtiski ir ar dzimumu saistīti pasākumi un dzīves cikla pieeja, lai novērstu priekšlaicīgas pensionēšanās risku veselības sarežģījumu dēļ;

26.  uzsver grūtības ievākt datus vairākās dalībvalstīs; prasa, lai Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) un Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) pasākumi tiktu pastiprināti un ļoti plaši izplatīti;

27.  aicina Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūru (EU-OSHA) apkopot valstu rādītājus vēža apdraudējuma jomā un pārskatīt informāciju par īpaši neaizsargātu darbinieku pakļaušanu riskiem;

28.  uzsver, cik būtiska ir sadarbība starp Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūru un Eiropas Komisijas īpašajām komitejām, piemēram, Vecāko darba inspektoru komiteju un Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēju komiteju, lai sasniegtu labākus rezultātus un iesniegtu priekšlikumus;

29.  aicina ES un dalībvalstis izstrādāt Eiropas līmeņa arodrisku uzraudzības programmu, jo īpaši attiecībā uz muskuļu un skeleta sistēmas un psihosociāliem traucējumiem, pamatojoties uz visās 27 dalībvalstīs kopīgiem sanitāriem rādītājiem, definīcijām un epidemioloģiskiem līdzekļiem; uzsver nepieciešamību pēc integrētas uzraudzības programmas, kurā tiek ņemta vērā gan pašreizējo darba ņēmēju profesionālā darbība, gan pensionētu kādreizējo darba ņēmēju veselības stāvoklis;

30.  konstatē nelaimes gadījumu darba vietā skaita samazināšanos ES un aicina Komisiju izpētīt, ciktāl tas izskaidrojams ar samazinātu nodarbinātības līmeni un pastāvīgo pāreju uz pakalpojumu ekonomiku; vēlas, lai Eiropas un valstu līmenī noteiktajos mērķos un to īstenošanas novērtēšanā vairāk ņemtu vērā šo makroekonomikas dimensiju;

31.  ņem vērā Komisijas projekta “Scoreboard 2009” rezultātus, kas parāda dalībvalstu rādītājus; ņemot vērā, ka projektam jāaptver visas jomas Eiropas stratēģijā no 2007. līdz 2012. gadam; pauž nožēlu, ka datu precizitāte un vispusība ne vienmēr tiek objektīvi pārbaudīta un tie tiek sniegti tikai fakultatīvi; aicina Komisiju nodrošināt, ka visas dalībvalstis sniedz uzticamu un visaptverošu informāciju un tās kvalitāti kontrolē valsts mēroga neatkarīgas iestādes;

32.  kritizē to, ka ne visas dalībvalstis ir noteikušas izmērāmus mērķus saistībā ar valsts DDVA stratēģijām un ka lielākā daļa dalībvalstu nav noteikušas mērķus attiecībā uz arodslimībām, ar darbu saistītiem veselības sarežģījumiem un saslimšanām, arodrisku faktoriem vai augsta riska nozarēm; uzsver, ka ne termiņa vidusposma novērtējumā, ne 2009. gada pārskatā par Kopienas stratēģiju drošībai un veselības aizsardzībai darbā nav sniegta būtiska informācija par dalībvalstu panākumiem attiecībā uz ES stratēģijas vienīgo izmērāmo mērķi līdz 2012. gadam par 25 % samazināt nelaimes gadījumu skaitu darba vietā; aicina turpmākajos novērtēšanas ziņojumos labāk izvērtēt, cik lielā mērā dalībvalstīs praksē tiek ievēroti ES drošības un veselības aizsardzības tiesību akti;

33.  uzsver, ka ir svarīgi iepriekš skaidri definēt nelaimes gadījumus darbā un arodslimības, tostarp nelaimes gadījumus, kas notikuši ceļā (no mājām uz darba vietu), kā arī stresu darba vietā, kam jābūt izmērāmam, izmantojot precīzus rādītājus;

34.  uzskata, ka jo īpaši ir jāpēta saikne starp veselības problēmām darbā un darba organizāciju, tostarp darba laiku, prasa, lai, pētot veselības problēmas, tiktu izstrādāta vispārēja pieeja, kurā būtu ietverti šādi faktori: darba organizācija, statistikas elementi un individuālas veselības problēmas;

35.  aicina Komisiju apkopot un nodrošināt statistikas datus par to, kādā mērā nelaimes gadījumu samazinājās, pateicoties pētījumiem, kas vērsti uz profilaksi, sākot no plānošanas posma;

36.  atzīmē, cik sarežģīti ir īstenot darba drošību un veselības aizsardzību attiecībā uz tiem darba ņēmējiem, kuri ir iesaistīti nedeklarētā darbībā; uzskata, ka novērst šādu netaisnīgumu var vienīgi ar stingrāku kontroli un piemērotām sankcijām un mudina veikt stingrākus pasākumus pret šāda veida darbības organizēšanu; uzsver, ka DDVA ir tiesības, kas nav atkarīgas no darba ņēmēja statusa, un šīm tiesības ir jāpadara efektīvas, labāk īstenojot spēkā esošos tiesību aktus;

37.  uzsver to, cik svarīgi ir nodot zinātniskus datus uzņēmumiem, lai tie varētu paredzēt jaunus vai eventuālus riskus;

38.  konstatē, ka tās Eiropas valstis, kurās ir viszemākais nelaimes gadījumu darbā līmenis, ir arī viskonkurētspējīgākās(20); uzskata, ka nepieciešams vairāk apkopot datus par pienācīgas risku novēršanas ietekmi uz uzņēmumu konkurētspēju;

39.  aicina EU-OSHA un Eurofound analizēt sieviešu un vīriešu priekšlaicīgas pensionēšanās iemeslus;

40.  aicina EU-OSHA veikt pētījumu par “dubultās slodzes” ietekmi uz sieviešu dzimuma darba ņēmēju veselību, t. i., par gadījumiem, kad sievietēm jāturpina veikt neapmaksāts darbs mājās pēc regulāra un atzīta, algota darba;

41.  prasa uzlabot pārrobežu apmaiņu ar informāciju starp dažādām valstu iestādēm, lai varētu veikt efektīvākas pārbaudes gadījumos, kad darba ņēmēji tiek nosūtīti uz citām ES dalībvalstīm;

Profilakses kultūras veicināšana

42.  pauž nožēlu par to, ka darba ņēmējiem, darba devējiem, sociālajiem partneriem vai pat veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem trūkst informācijas par riskiem un risinājumiem; atgādina par labvēlīgo nozīmi, kāda šajā sakarā ir darba ņēmēju līdzdalībai un pārstāvībai;

43.  uzskata, ka darba ņēmēju pārstāvībai ir pozitīva ietekme uz DDVA, īpaši jau MVU un ja pārstāvība ir formāla; uzskata, ka darba ņēmēju līdzdalība ir nākamais pēc svarīguma panākumu faktors DDVA risku pārvaldībā(21);

44.  atgādina, ka profilakse darba vietā nenoliedzami ir multidisciplināra, jo tā ietver arodmedicīnu, drošību, ergonomiku, epidemioloģiju, toksikoloģiju, ražošanas higiēnu un īpaši psiholoģiju;

45.  uzskata, ka jāuzlabo pašreizējo tiesību aktu īstenošana, izmantojot nesaistošus instrumentus, piemēram, labas prakses apmaiņu, izpratni veicinošas kampaņas un izsmeļošāku informāciju;

46.  aicina dalībvalstis un Komisiju izstrādāt vienkāršāk piemērojamas pamatnostādnes strādājošo aizsardzībai, nemazinot noteikumu par veselību un drošību darbā ietekmi;

47.  uzsver, ka apmēram 50 % darba ņēmēju ES, jo īpaši MVU un apakšlīgumu slēgšanas ķēdēs ietvertos uzņēmumos, nav pieejami profilakses dienesti; uzsver, ka vairākums esošo dienestu neaptver visas jomas un daudzi pienācīgi neatspoguļo profilakses pasākumu hierarhiju, kas noteikta pamatdirektīvā; uzskata, ka risku profilakses noteikumam, kā arī efektīvai profilakses politikai, tostarp pieejamības pasākumiem, darba ņēmēju apmācības kursiem un semināriem, ir jāattiecas uz visiem darba ņēmējiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā un ka īpaša uzmanība jāpievērš mazāk aizsargāto darba ņēmēju situācijai, tostarp cilvēkiem, kam jāiesaistās obligātā darba shēmās bez iepriekšējas apmācības un nepieciešamajām prasmēm; uzskata, ka turklāt ir jāņem vērā jauni nodarbinātības veidi, lai nodrošinātu, ka profilakses un kontroles pasākumi attiecas uz visiem darba ņēmējiem, jo īpaši uz mazāk aizsargātiem darba ņēmējiem, neatkarīgi no veicamā darba veida un nodarbinātības formas; vēlas, lai tiktu noteikts mērķis nodrošināt vienu drošības inspektoru uz katriem 3 000 darba ņēmējiem;

48.  uzskata, ka uzņēmumu sociālā atbildībai ir ietekme uz DDVA veicināšanu;

49.  uzskata, ka jānodrošina profilakses dienestu neatkarība no darba devējiem; uzskata, ka attiecībā uz veselību darbā uzraudzību, brīdinājumus, veselības ekspertīzi un no tā izrietošos padomus var sniegt tikai neatkarīgi veselības aprūpes profesionāļi; pauž nožēlu, ka atsevišķās dalībvalstīs arodveselības pakalpojumi joprojām tiek uzticēti darba devēju asociācijām, kas vienlaikus ir “tiesneši un lietas dalībnieki”, kuru kopsapulce ir faktiskā lēmējinstitūcija;

50.  uzsver, ka ‐ ņemot vērā pētniecības attīstību veselības nozarē, sociālekonomisko apstākļu nemitīgo mainīgumu, jaunu tehnoloģiju attīstību un pārmaiņas darba tirgū, Eiropas Savienības un dalībvalstu varas iestādēm jābūt īpaši vērīgām attiecībā uz jaunu arodrisku rašanos un savlaicīgi jāatjaunina attiecīgie tiesību akti, īstenošanas noteikumi un smagu un veselībai kaitīgu darbu saraksts;

51.  atgādina, ka darba inspektoriem ir būtiska loma izglītošanā, pārliecināšanā un veicināšanā, kā arī spēkā esošo tiesību aktu īstenošanas pārbaudē un tādējādi arī profilaksē, jo īpaši, pārbaudot pienācīgu darba apstākļu nodrošināšanu mazāk aizsargātām darba ņēmēju grupām vai profesijām, kas, iespējams, tiek praktizētas nelegāli; uzsver, ka dalībvalstīm ir jānodrošina augstu kvalitātes standartu ievērošana darba inspektoru apmācībā; mudina dalībvalstis palielināt darba inspekcijas personālu un tai pieejamos resursus, lai sasniegtu SDO ieteikto mērķi, kas paredz viena inspektora nodrošināšanu uz katriem 10 000 darbiniekiem; aicina pastiprināt sankcijas pret uzņēmumiem, kas neievēro savas saistības darba ņēmēju pamattiesību jomā uzskata, ka sankcijām šādos gadījumos ir jābūt iedarbīgām, preventīvām un samērīgām;

52.  aicina dalībvalstis cīnīties pret birokrātisko slogu un valsts kontroles mehānismu sarežģītību darba drošības un veselības aizsardzības un darba inspekcijas jomā, stiprinot to dinamiku un vienkāršojot apgrūtinošās iekšējās procedūras, lai varētu veikt vairāk un efektīvākas pārbaudes;

53.  prasa dalībvalstīm stingrāk kontrolēt neziņošanu par nelaimes gadījumiem darbā;

54.  aicina Komisiju izvirzīt priekšlikumu direktīvai, kas aizsargātu tādas personas, kuras likumīgi ziņo par neatzītiem DDVA riskiem, īpaši, brīdinot attiecīgo darba inspekciju; šādām personām ir jānodrošina aizsardzība, lai novērstu jebkāda spiediena izdarīšanu uz tām (draudēšanu atlaist no darba u. c.); šajā sakarībā aicina Komisiju novērst šādu darba ņēmēju iekļaušanu “melnajos sarakstos”, rūpējoties, lai šāds darba pamattiesību pārkāpums netiktu pieļauts ar efektīvām, samērīgām un preventīvām sankcijām;

55.  aicina, lai privātajā un publiskajā sektorā tiktu pievērsta vienāda uzmanība darba drošības un veselības aizsardzības problēmu profilaksei; norāda, ka nediskriminācijas principam ir saistošs raksturs;

56.  pauž nožēlu par sabiedrības veselības politikas un arodveselības politikas savstarpējas koordinācijas trūkumu vairākās dalībvalstīs;

57.  prasa dalībvalstīm uzlabot periodisku medicīniskas pārbaužu uzraudzīšanu un novērtēt to rezultātus, lai darbiniekiem garantētu tādu veselības stāvokli, kas atbilst ar viņu darbu saistītām prasībām;

58.  prasa Komisijai izstrādāt labas prakses kopumu šajā jomā; uzsver, ka dalībvalstīm ir jārīko labas prakses apmaiņas, lai palielinātu darbinieku efektivitāti darbā;

59.  uzskata, ka ir iespējams atbalstīt dalībvalstis jaunu risku izpētē un jaunas prakses ieviešanā, kas veicinātu drošības noteikumu efektīvāku piemērošanu, izmantojot 7. pamatprogrammu pētniecības un inovāciju atbalstam;

60.  uzskata, ka risku novērtēšanai ir jābūt daudznozaru pasākumam un tai jābūt balstītai uz darba ņēmēju līdzdalību;

61.  norāda, ka vairums uzņēmumu veic risku novērtēšanu, taču mazāk tas tiek darīts mazos uzņēmumos un atsevišķās dalībvalstīs(22);

62.  uzskata, ka MVU kā tādi nav mazāk droši, taču to riski ir saistīti ar nepareizu darba organizāciju un to, ka DDVA tiek atvēlēti ievērojami mazāki līdzekļi; uzskata, ka ir svarīgi palīdzēt MVU izstrādāt savu risku novērtēšanas politiku, uzsver pozitīvo nozīmi, kāda ir iniciatīvām, piemēram, OiRA, un ekonomiskiem stimuliem; aicina dalībvalstis īstenot labas prakses apmaiņu;

63.  norāda, cik būtiski ir tas, ka attiecīgā valsts iestāde, kas ir atbildīga par drošības un veselības aizsardzības tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs, dara visu iespējamo, lai palīdzētu novērtēt un samazināt riskus un nodrošinātu darba ņēmēju pienācīgu aizsardzību; uzskata, ka ir svarīgi palīdzēt MVU ieviest savu risku profilakses politiku; uzsver vienkāršo, bezmaksas un mērķtiecīgo iniciatīvu, piemēram, OiRA, pozitīvo nozīmi; uzskata, ka risku novērtēšana uzņēmuma līmenī jāveic regulāri un tā pakāpeniski jāpielāgo jauniem apstākļiem un potenciāliem riskiem;

64.  atgādina par nozīmi, kāda ir informēšanas un izpratnes veidošanas pasākumiem, lai uzņēmumi, it īpaši MVU, saprastu riskus un varētu veikt pienācīgas profilaktiskās darbības;

65.  pauž bažas par ietekmi, kāda ir apakšlīgumu slēgšanai, piemēram, civilo un militāro kodoliekārtu jomā, un uzsver, ka visi darba devēji, tostarp apakšuzņēmēji, ir atbildīgi par saviem darbiniekiem un profilakses pasākumi jāattiecina uz arī uz šiem darbiniekiem;

66.  uzskata, ka visiem darba ņēmējiem, īpaši pagaidu un nepilna darba laika darba ņēmējiem un ārpakalpojumu sniedzējiem, jāsaņem pielāgota un jaunākajām atziņām atbilstoša apmācība veselības aizsardzības un drošības jomā, lai uzlabotu drošības līmeni darba vietā; pauž bažas par stresa izraisīto saslimšanu pieaugošo skaitu un uzsver, ka trūkst izglītības iespēju saistībā ar stresa pārvaldību darba vietā; aicina, iesaistot sociālos partnerus, veikt visiem, bet jo īpaši jaunāka gadagājuma cilvēkiem paredzētus profilaktiskus pasākumus, piemēram, apmācības kursus stresa pārvaldībā, kuros jāiekļauj sociālo prasmju, tostarp savstarpējās komunikācijas un konflikta situāciju pārvarēšanas prasmes, un izpratnes palielināšanas kampaņas skolās un darba vietās; šajā sakarībā mudina dalībvalstis efektīvāk izmantot Eiropas Sociālo fondu;

67.  mudina dalībvalstis ieguldīt darba zinātnēs; vēlas, lai šis temats tiktu vairāk pētīts gan ES, gan valstu līmenī;

68.  uzsver, ka galvenie šķēršļi psihosociālo risku izvērtēšanai darba vietā ir jautājuma jutīguma uztvere, kā arī informētības, resursu un īpašo zināšanu trūkums(23);

69.  prasa Komisijai atvieglot Eiropas darba drošības un veselības aizsardzības standartu izstrādi; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību dalībvalstīm sadarboties, gan izmeklējot negadījumu darbā iemeslus, gan apmainoties ar labu praksi;

70.  prasa dalībvalstīm iekļaut DDVA jautājumus jau sākotnējā apmācībā un pēc tam apmācībās visas dzīves garumā; uzskata, ka ir vēlams, lai izglītošana par riskiem būtu iekļauta atsevišķās tehnoloģiju, zinātnes, mākslas un sporta izglītības programmās, kā arī vadības apmācībās; mudina dalībvalstis iekļaut DDVA jautājumus augstskolas līmeņa mācībās, lai šīs zināšanas iegūtu topošie inženieri, arhitekti, uzņēmēji, vadītāji u. c. profesiju pārstāvji;

71.  uzskata ‐ lai samazinātu stresa līmeni darbā, ir jāievieš un jāattīsta īpašas apmācības nolūkā palielināt darbinieku spēju strādāt stresa situācijās, kā arī semināri, kas paredzēti, lai attīstītu spējas strādāt komandā un uzlabotu attiecīgas darbinieku grupas integrāciju;

72.  aicina dalībvalstis novērtēt, cik kvalitatīva ir to arodrisku profilakses vadītāju apmācība, un atbalsta viņu labas prakses apmaiņu;

73.  uzsver nepieciešamību ar Kopienas politiku labākas saskaņošanas palīdzību atbalstīt apmācības programmas un padarīt intensīvākas esošās programmas tā, lai attīstītu risku profilakses politiku, ņemot vērā pieredzi vietējā, reģionālā un valsts līmenī;

74.  uzsver, ka jaunu nodarbinātības veidu rašanās (piemēram, videi draudzīgas darbavietas) rada jaunas iespējas darba ņēmēju aizsardzībai(24) un profesionālās apmācības pielāgošanai;

75.  uzskata ‐ lai nodrošinātu ilgstošu slimību riska profilaksi, stingri jāievēro tiesību akti slimības un grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu jomā, jo darba devēja šajā periodā izdarītā spiediena dēļ šādi atvaļinājumi var tikt pagarināti;

76.  atgādina, ka darba vieta ir jāuzskata par vienu no galvenajām platformām Eiropas Savienības un dalībvalstu preventīvo stratēģiju atbalstam, kas risina ar infekcijas un neinfekcijas slimībām saistītas problēmas, un ka darba devējiem, darba ņēmēju organizācijām un citiem sociālajiem partneriem ir būtiska nozīme veselīgas dzīves modeļu un zināšanu par veselību popularizēšanā strādājošo vidū;

77.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt cīņu pret nevienlīdzību veselības nozarē un samazināt atšķirības attiecībā uz darba apstākļiem un piekļuvi pakalpojumiem, lai uzlabotu strādājošo veselību, profilaksi un arodveselību;

Neaizsargātie darba ņēmēji un īpaši riski

78.  uzsver, ka papildus darba ņēmējiem, kuri veic smagu darbu, migranti, gados jauni darba ņēmēji, vecāka gadagājuma cilvēki, sievietes reproduktīvā vecumā, personas ar invaliditāti, etnisko minoritāšu pārstāvji, mazāk kvalificēti darba ņēmēji, gadījuma darba veicēji, personas, kas nodarbināti nedrošos darba apstākļos, un ilgtermiņa bezdarbnieki, kuri atgriežas darba tirgū, ir iedzīvotāju grupas, kas ir īpaši pakļautas riskam; uzsver, ka ir jārada stimuli darba drošības un veselības aizsardzības noteikumu efektīvākai piemērošanai, jo īpaši attiecībā uz iepriekš minētajām kategorijām; uzskata, ka pirms nodarbināšanas šīm personām vajadzības gadījumā nepieciešamas īpašas sagatavošanas apmācības;

79.  konstatē, ka gados jauni darba ņēmēji vecumā no 15 līdz 24 gadiem ir pakļauti īpaši augstam riskam gūt savainojumus(25) un ka ilgtermiņa sekas no agrā vecumā pārciestas slimības vai savainojuma var būt ievērojamas; tāpat uzsver nepieciešamību iekļaut darba drošības un veselības aizsardzība jautājumu jau esošajās ES programmās, piemēram, iniciatīvā “Jaunatne kustībā”;

80.  aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā demogrāfiskās izmaiņas, labāk pielāgojot darba drošības un veselības aizsardzības pasākumus vecāka gadagājuma darba ņēmēju vajadzībām; uzsver mūžizglītības labvēlīgo ietekmi uz darba motivācijas saglabāšanu, kā arī pasākumu nozīmi fizisko spēju samazināšanās kompensēšanai, piemēram, ergonomisku darba vietas projektēšanu; uzsver, ka starp sociālajiem partneriem noslēgtu pamatnolīgumu varētu uzskatīt par konstruktīvu iniciatīvu;

81.  uzskata, ka darba ņēmējus bez kvalifikācijas un ilgtermiņa bezdarbniekus nedrīkst nodarbināt bez nepieciešamās sagatavošanas apmācības par arodveselības un drošības riskiem;

82.  pauž satraukumu par netipisku nodarbinātības modeļu pieaugumu, kā, piemēram, nepilna laika nodarbinātība, tāldarbs, sadalīts darba laiks, darbs svētdienās un naktīs, gadījumos, kad šāda veida nodarbinātība tiek uzspiesta; aicina zinātniski novērtēt šādu uzspiestu nodarbinātības modeļu un daudznodarbinātības riskus, jo īpaši attiecībā uz sievietēm, taču norāda, ka brīvprātīgas izvēles gadījumos darba ņēmēji var šādus modeļus vērtēt atzinīgi;

83.  pauž nožēlu par tādu iniciatīvu trūkumu, kuru mērķis ir risināt pašnodarbinātu personu, pagaidu darbinieku, mājsaimniecības pakalpojumu jomā nodarbinātu personu vai darba ņēmēju ar īslaicīgu darba līgumu situāciju, jo arī viņiem ir tiesības uz DDVA ievērošanu;

84.  atgādina, ka pagaidu darba veidi ir plaši izplatīti, piemēram, būvniecības un lauksaimniecības nozarē, kur ir augsts nelaimes gadījumu darbā un arodslimību skaits, kā arī pakalpojumu nozarē, par kuru ir ierobežota informācija(26);

85.  uzskata, ka nepilna laika nodarbinātības sekmēšana vecākā gadagājuma darba ņēmēju vidū ļautu nodrošināt pakāpenisku pāreju uz pensionēšanos un ļautu uzlabot vecāka gadagājuma darba ņēmēju labklājību un spējas;

86.  atkārto Eiropas HIRES ziņojumā ietverto ieteikumu nodrošināt pagaidu darba ņēmējiem un uzņēmumu darba ņēmējiem vienlīdzīgas tiesības veselības veicināšanas jomā, ja viņu darbam ir ilgtermiņa raksturs un tas tiek veikts galvenā darba devēja vadībā;

87.  uzsver, ka vīriešus un sievietes atšķirīgi skar gan psihosociālie, gan fiziskie (tostarp muskuļu un skeleta sistēmas) arodriski; turklāt atgādina, ka ir iespējams konstatēt saikni starp nedrošiem nodarbinātības līgumiem, proti, pagaidu un nepilna laika darba līgumiem, un fizisku un psihosociālu arodrisku pieaugumu; tādēļ prasa dalībvalstīm savās valsts stratēģijās ņemt vērā dzimumu aspektu un riskus, kas saistīti ar dažādiem darba līgumiem;

88.  pauž bažas par to, ka netiek pietiekami novērtēts risks, kam darbā ir pakļautas grūtnieces; prasa veikt padziļinātu pētījumu par to, kādas sekas rada grūtnieču darbs noteiktos apstākļos (piemēram, ķīmisku produktu, jonizējošas radiācijas, elektromagnētisko viļņu, stresa, pārmērīga karstuma, pārmērīgu smagumu celšanas u.c. iedarbība); šajā sakarībā arī prasa izpētīt saikni starp nedzīvdzimšanu, sarežģījumiem dzemdību laikā un ar veselības problēmām dzimušiem bērniem un grūtniecēm riskantiem darba apstākļiem;

89.  prasa īstenot pētījumu par jauno tehnoloģiju, kaitīgu vielu un riska faktoru, tostarp darba organizācijas, iespējamo risku ietekmes novērtējumu; uzskata, ka, veicot vairāk pētījumu, intensīvāk apmainoties ar zināšanām un praktiskāk pielietojot rezultātus, var labāk konstatēt un izvērtēt jaunus iespējamos riskus; aicina veikt likumdošanas darbības, lai nodrošinātu, ka nanomateriāli ir pilnībā iekļauti Eiropas DDVA noteikumos;

90.  uzskata, ka pārlieku ilgs darba laiks un nepietiekami ilgi atpūtas periodi un prasība panākt pārāk lielu rezultātu ir viens no galvenajiem iemesliem palielinātam nelaimes gadījumu un arodslimību skaitam darba vietā; uzsver, ka šie noteikumi pārkāpj DDVA pamatprincipus; aicina nodrošināt apmierinošu līdzsvaru starp darbu un ģimenes dzīvi aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2003/88/EK;

91.  uzskata, ka steidzami nepieciešams neapstrīdams zinātnisks atzinums par to, kā darbs svētdienā ietekmē darba ņēmēja veselību; uzskata, ka Komisijai jāpasūta neitrāls pētījums, kurā tiktu pārbaudīti līdz šim gūtie rezultāti, apkopojot zinātniskos novērojumus;

92.  pauž nožēlu par to, ka Eiropas līmenī nav kopējas un vienotas psiholoģiskās uzmākšanās definīcijas; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt efektīvas valstu stratēģijas cīņai pret vardarbību darba vietā, kuru pamatā ir visās 27 dalībvalstīs kopēja psiholoģiskās uzmākšanās definīcija;

93.  uzskata, ka stress, ko nereti izraisa aizskaroša attieksme darbā, ir viens no faktoriem, kādēļ palielinās muskuļu un skeleta sistēmas problēmas un psihosociālie riski, un būtu vēlams, lai Eiropas Komisija veiktu padziļinātu pētījumu par šiem faktoriem;

94.  vēlas, lai gaidāmais tiesību akta priekšlikums par muskuļu un skeleta sistēmas traucējumiem attiektos uz visiem darba ņēmējiem;

95.  atbalsta likumdošanas iniciatīvu, lai aizsargātu darba ņēmējus pret tabakas dūmiem darba vietā, jo pašlaik netiek garantēta visaptveroša aizsardzība šajā jomā;

96.  prasa Komisijai 2012. gadā iesniegt Parlamentam un Padomei priekšlikumu par aizliegumu smēķēt jebkurā darba vietā, tostarp ēdināšanas uzņēmumu iekštelpās, un jebkurā sabiedriskajā transportā un slēgtās sabiedriskās ēkās ES;

97.  aicina Komisiju uzsākt plašas apspriedes ar Eiropas sociālajiem partneriem par arodslimību sarakstu, izmantojot pamatotu zinātnisku un medicīnisku analīzi par pašreiz atzītajām galvenajām apdraudējuma jomām (jo īpaši psihiskajiem traucējumiem un azbestu); aicina Komisiju rūpīgi novērtēt potenciālos darba ņēmēju veselības ieguvumus, atjauninot un padarot obligātu Ieteikumu Nr. 2003/670/EK par Eiropas grafiku arodslimību novēršanai;

98.  uzskata, ka ir jāturpina pētījumi par noteiktu profesiju ietekmi uz veselību, tostarp ilgtermiņā, pēc iespējas vairāk novērstu to saslimšanu gadījumus, kas parādās zināmu laiku pēc profesionālās dzīves beigām; uzskata, ka, nosakot profesijas, kurām nepieciešams vairāk pētījumu drošības un veselības aizsardzības jomā, ir jāņem vērā visneatliekamākās sociālo partneru prioritātes;

99.  aicina Komisiju nekavējoties veikt atbilstošus pasākumus darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai, ja jauni pētījumi vai zinātnes atziņas apliecina, ka noteiktas profesijas ir pakļautas augstiem veselības un darba drošības riskiem;

100.  uzskata, ka rehabilitācija un reintegrācija pēc slimības vai nelaimes gadījuma ir būtiska un tādēļ tā ir jāveicina;

101.  aicina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk īstenot Direktīvu 2010/32/ES par asu instrumentu radītu ievainojumu novēršanu slimnīcu un veselības aprūpes nozarē un nodrošināt visaugstākā iespējamā līmeņa aizsardzību pacientiem un veselības aprūpes darbiniekiem pret infekcijām, kas saistītas ar veselības aprūpes ietekmi;

102.  pauž satraukumu par vēža slimību, kas saistītas ar profesionālo darbību, nemainīgo skaitu; pauž nožēlu, ka liels skaits darba ņēmēju joprojām ir pakļauti azbesta radītajam apdraudējumam, it īpaši uzturēšanas un dekontaminācijas jomā; atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt iniciatīvu par azbestu, tostarp organizēt uzklausīšanu par to, kā cīnīties pret ievērojamām arodveselības un darba drošības problēmām, kas saistītas ar ēkās un citās konstrukcijās, piemēram, kuģos, vilcienos un iekārtās, esošo azbestu; turklāt aicina dalībvalstis turpināt azbesta pakāpenisku izņemšanu no aprites, piemēram, apzināt azbestu ēkās un nodrošināt tā drošu likvidēšanu;

103.  uzsver pievienoto vērtību, kāda piemīt Kopienas politikai attiecībā uz ķīmiskajām vielām un uzlabošanas potenciālu, kas būtu jāizceļ ar darbu saistītu vēža saslimšanu profilaksē;

104.  uzsver, ka kancerogēnu izraisītiem riskiem galvenokārt ir pakļauti strādnieki rūpniecības, amatniecības un lauksaimniecības nozarē un pakalpojumu nozarē strādājošas sievietes, kuras cieš no to daudzkārtējas iedarbības(27); prasa novērtēt ķīmisko vielu iedarbības ietekmi uz lauksaimniecības strādniekiem;

105.  prasa Komisijai un dalībvalstīm paātrināt REACH īstenošanu un jo īpaši to ķīmisko vielu aizstāšanu, kas rada vislielākās bažas;

106.  uzskata, ka jaunajā Kopienas stratēģijā par arodveselību un darba drošību 2013.–2020. gadā galvenā uzmanība būtu jāpievērš REACH iespēju izmantošanai, lai uzlabotu darba ņēmēju aizsardzību pret ķīmiskiem draudiem, un atjaunotiem centieniem novērst ar darbu saistītas saslimšanas un uzlabot darba ņēmēju dzīves kvalitāti darbavietā, nostiprināt darba inspekcijas uzraudzības un izpildes pienākumus un darba ņēmēju līdzdalību preventīvu politikas virzienu izstrādē, uzraudzībā un īstenošanā, uzlabot arodslimību atzīšanas procesu un risināt jautājumus saistībā ar elastīgumu, nedrošību, apakšuzņēmuma līgumiem u. tml., kuri ir riska pienācīgas novēršanas traucējumi;

107.  prasa Komisijai līdz 2012. gada beigām iesniegt priekšlikumu par Direktīvas 2004/37/EK par kancerogēnām vai mutagēnām vielām pārskatīšanu, lai paplašinātu tās darbības jomu, iekļaujot tajā vielas ar toksisku ietekmi uz reproduktīvo funkciju analoģiski REACH aptvertajām vielām, kas rada lielu risku, un stiprināt aizvietošanas principa piemērošanu; vēlas, lai tiktu noteikta saikne ar reproduktīvo veselību;

108.  aicina Komisiju turpmākajos darba drošības un veselības aizsardzības tiesību aktos un attiecīgā gadījumā veicināt tādu tehnoloģiju izmantošanu, kuras ierobežo bīstamu vielu radītu risku nelaimes gadījumos darbā, un, ja iespējams, izmantot šādas tehnoloģijas, nevis ķīmiskas un radioaktīvas vielas;

109.  prasa Eiropas Komisijai un dalībvalstīm ierosināt pasākumus, lai labāk pielāgotu vēža slimnieku vai citu arodslimību un hronisku slimību slimnieku darba apstākļus;

110.  atkārtoti aicina Komisiju nepieļaut Eiropas DDVA direktīvās noteiktā aizsardzības līmeņa samazināšanu, meklējot tiesību aktu vienkāršošanas iespējas;

o
o   o

111.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV L 354, 31.12.2008., 70. lpp. (2) OV L 183, 29.6.1989., 1. lpp. (3) OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp. (4) OV L 165, 27.6.2007., 21. lpp. (5) OV L 134, 1.6.2010., 66. lpp. (6) OV C 304 E, 1.12.2005., 400. lpp. (7) OV C 303 E, 13.12.2006., 754. lpp. (8) OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp. (9) OV C 41 E, 19.2.2009., 14. lpp. (10) OV C 117 E, 6.5.2010., 176. lpp. (11) Pieņemtie teksti: P7_TA(2011)0332. (12) OV C 77 E, 28.3.2002., 138. lpp. (13) Australian Government: The Cost of Work-Related Injury and Illness for Australian Employers, Workers and the Community. Australian Safety and Compensation Council, Commonwealth of Australia 2009, 41 lpp. 2009. gada marts. (14) EU-OSHA, 'Young Workers – Facts and Figures“ (http://osha.europa.eu/en/publications/reports/7606507/view) un ar to saistītā faktu lapa (http://osha.europa.eu/en/publications/factsheets/70), 2007. gads; ”Facts and Figures ‐ Musculoskeletal disorders“, 2010. gads (http://osha.europa.eu/en/publications/reports/TERO09009ENC/view); un ”Facts and Figures ‐ The Transport Sector“, 2011. gads. (15) EU-OSHA, 2009. gada Eiropas uzņēmumu apsekojums par jaunajiem un nākotnes riska veidiem (ESENER), http://osha.europa.eu/sub/esener/en/front-page/document_view?set_language=en (16) Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds (Eurofound): “Working conditions of an ageing workforce” (17) Hämäläinen P, Saarela KL, Takala J: Global trend according to estimated number of occupational accidents and fatal work-related diseases at region and country level. Journal of Safety Research 40 (2009) 125–139. Elsevier B.V. (18) Starptautiskā Darba organizācija, 2005. gads, aplēses Eiropas Savienībās 27 dalībvalstīs; http://www.ilo.org/public/english/protection/safework/wdcongrs17/index.htm. (19) Occupational health and safety risks for the most vulnerable workers, EP Policy Department A, Economic and Scientific Policy, 2011, p. 40 (20) EU-OSHA un 2011. gada Pasaules Ekonomikas forums. (21) EU-OSHA, Eiropas uzņēmumu apsekojums par jaunajiem un nākotnes riska veidiem (ESENER). (22) EU-OSHA, Eiropas uzņēmumu apsekojums par jaunajiem un nākotnes riska veidiem (ESENER). (23) EU-OSHA, Eiropas uzņēmumu apsekojums par jaunajiem un nākotnes riska veidiem (ESENER). (24) EU-OSHA, Foresight of new and emerging risks to occupational safety and health associated with new technologies in green jobs by 2020, Phase 1: (http://osha.europa.eu/en/publications/reports/foresight-green-jobs-drivers-change_TERO11001ENN/view) and Phase 2 (http://osha.europa.eu/en/publications/reports/foresight-green-jobs-key-technologies/view; and NIOSH http://www.cdc.gov/niosh/topics/PtD/greenjobs.html) (25) Verjans M., de Broeck V., Eckelaert L., OSH in figures: Young workers - Facts and figures, Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra, Eiropas Riska observatorijas ziņojums, Luksemburga, 2007. gada 133. lpp. (26) Darba drošības un veselības aizsardzība Eiropā ‐ statistikas apraksts (1999-2007) (http://epp.eurostat.ec.europa.eu/cache/ITY_OFFPUB/KS-31-09-290/EN/KS-31-09-290-EN.PDF); Nelaimes gadījumu darbā cēloņi un apstākļi ES, Eiropas Komisija, 2008. gads,, http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/product_details/publication?p_product_code=KS-SF-09-063 (27) ETUI, 2010, http://hesa.etui-rehs.org/uk/publications/pub54.htm

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcija par Azerbaidžānu ‐ it īpaši Rafig Tagi lietu

P7_TA(2011)0590 RC-B7-0701/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas par Azerbaidžānu, jo īpaši rezolūcijas par cilvēktiesību jautājumiem,

–  ņemot vērā 2011. gada 29. un 30. septembrī notikušās Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus,

–  ņemot vērā Azerbaidžānas un Eiropas Kopienu Partnerības un sadarbības nolīgumu, kas stājās spēkā 1999. gadā,

–  ņemot ES augstās pārstāves Catherine Ashton preses sekretāra 2011. gada 12. oktobra paziņojumu,

–  ņemot vērā ES un Azerbaidžānas Sadarbības padomes 12. sanāksmi, kas notika Briselē 2011. gada 25. novembrī,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā Rafig Tagi ‐ prominents Azerbaidžānas rakstnieks un žurnālists ‐ nomira Baku 2011. gada 23. novembrī no ievainojumiem, kurus viņš guva brutālā saduršanas uzbrukumā četras dienas pirms nāves;

B.  tā kā Azerbaidžānas valdība ierosināja kriminālizmeklēšanu šajā lietā;

C.  tā kā ir ziņots, ka nedēļās pirms uzbrukuma Rafig Tagi tika draudēts ar nogalināšanu, un tiek uzskatīts, ka tā bija atriebība par rakstu, kas bija publicēts Radio Azadlyq (Brīvība) tīmekļa vietnē 2011. gada 10. novembrī, kurā viņš kritizēja pašreizējo Irānas valdību;

D.  tā kā Rafig Tagi bija izcietis brīvības atņemšanu pēc tam, kad 2007. gada maijā tika notiesāts par reliģiskā naida kurināšanu, pamatojoties uz viņa rakstu laikrakstā Sanat, kurā viņš pauda viedokli, ka islamiskās vērtības traucē Azerbaidžānas integrācijai Eiropas struktūrās un kavē demokrātisko progresu;

E.  tā kā vadošs Irānas garīdznieks Grand Ayatollah Fazel Lankarani pēc šī raksta publicēšanas izdeva fatvu, kurā aicināts nogalināt Rafig Tagi, tā kā šajā fatvā tika aicināts nogalināt arī laikraksta Sanat redaktoru Samir Sadagatoglu;

F.   tā kā Irānas varas iestādes nekad nav nosodījušas šo fatvu, kura ir aicinājums uz slepkavību, kā arī nav skaidri noteikušas, ka būtu saucams pie atbildības ikviens aizdomās turētais par kūdīšanu uz uzbrukumiem Rafig Tagi vai Samir Sadagatoglu un par šo noziegumu plānošanu, veikšanu, vai palīdzēšanu tos veikt;

G.  tā kā ANO Cilvēktiesību komiteja, kas pārrauga Starptautiskās Pilsonisko un politisko tiesību konvencijas, kuras dalībvalsts puse ir Irāna, īstenošanu (ICCPR), nesen ir paudusi bažas par Irānas kriminālkodeksa 226. pantu, kurā noteikts, ka: “par slepkavību tiks saņemts sods, ja vien noslepkavotā persona nebija pelnījusi nāvi saskaņā ar islāmisko likumu”; tā kā fatvas tiek izmantotas, kā attaisnojums, jo attiecīgā persona bija “pelnījusi nāvi”;

H.  tā kā Azerbaidžānas varas iestādes nekad nav nepārprotami nosodījušas fatvu un publiskos nogalināšanas draudus, kurus saņēma Rafig Tagi, kad 2007. gadā viņu tiesāja par “neslavas celšanu reliģijai”; tā kā par viņa nāvi tikpat kā netika ziņots valsts kontrolētajā televīzijā un varas iestādes joprojām nav paudušas publisku nosodījumu par viņa slepkavību;

I.  tā kā Azerbaidžānas varas iestādēm ir ļoti mazi panākumi, izmeklējot uzbrukumus žurnālistiem, tādējādi veicinot baiļu un nesodāmības atmosfēru, kas pēdējo gadu laikā pieņemas spēkā plašsaziņas līdzekļu kontekstā;

J.  tā kā Azerbaidžāna aktīvi piedalās Eiropas kaimiņattiecību politikā un Austrumu partnerībā, kā arī ir Euronest dibinātājlocekle un ir apņēmusies ievērot demokrātijas principus, cilvēktiesības un tiesiskumu, kas ir šo iniciatīvu pamatvērtības;

K.  tā kā Azerbaidžāna no 2012. līdz 2013. gadam būs Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pagaidu locekle, un ir apņēmusies aizsargāt vērtības, kas paustas ANO Cilvēktiesību hartā;

L.  tā kā Azerbaidžāna ir Eiropas Padomes dalībvalsts un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas līgumslēdzējpuse un tā kā Azerbaidžāna ir parakstījusi daudzus starptautiskos līgumus cilvēktiesību jomā, tostarp Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

M.  tā kā Azerbaidžāna, būdama Eiropas Padomes, EDSO, EKP rīcības plāna dalībvalsts un Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmes Prāgā Kopīgās deklarācijas parakstītājvalsts, ir apņēmusies ievērot cilvēktiesības, kā daļu no Eiropas pamatvērtībām;

1.  asi nosoda Rafig Tagi slepkavību un pauž bažas par Samir Sadagatoglu drošību; pauž neapmierinātību par to, ka Azerbaidžānas varas iestādes nav skaidri paudušas nosodījumu par Rafig Tagi slepkavību un nav nodrošinājušas sabiedrības informētību par to apstākļu izmeklēšanu, kas saistīti ar viņa nāvi;

2.  atzinīgi vērtē Azerbaidžānas valdības lēmumu izveidot īpašu darba grupu Rafig Tagi slepkavības izmeklēšanai; aicina Azerbaidžānas varas iestādes nodrošināt, ka izmeklēšana ir rūpīga un efektīva, un ka vainīgie tiek pakļauti kriminālvajāšanai un saukti pie atbildības tiesas prāvā, kas atbilst starptautiskiem taisnīgas tiesas standartiem;

3.  aicina Azerbaidžānas varas iestādes darīt visu iespējamo, lai aizsargātu Samir Sadagatoglu dzīvību un drošību;

4.  vērš uzmanību uz to, ka ICCPR nosaka viedokļa un vārda brīvību, tostarp brīvību kritizēt reliģijas vai uzskatu sistēmas; uzsver, ka vārda brīvība gan tradicionālā izpratnē, gan tiešsaistē ir brīvas un demokrātiskas sabiedrības, kā arī citu tiesību aizsardzības un veicināšanas būtisks aspekts; aicina Azerbaidžānas varas iestādes atturēties no kriminālkodeksa ļaunprātīgas izmantošanas, lai apklusinātu brīvas debates par reliģijas jautājumiem;

5.  atgādina, ka neierobežota piekļuve informācijai un saziņai, kā arī necenzēta piekļuve internetam (interneta brīvība) ir vispārējas tiesības un bez tām nav iespējama cilvēktiesību, piemēram, vārda brīvības un informācijas pieejamības brīvības, kā arī pārredzamības un pārskatatbildības nodrošināšana sabiedriskajā dzīvē;

6.  uzstāj, ka absolūti nepieņemams ir tas, ka daži reliģiju vai uzskatu sistēmu piekritēji kūda uz vardarbību pret tiem cilvēkiem, kas pauž viedokļus, kuri tiek apzīmēti, kā “apvainojoši”, uzstāj, ka tiem, kas atbildīgi par šādiem draudiem un kūdīšanu, ir jāstājas tiesas priekšā, un ka pilnībā jānodrošina apdraudēto cilvēku vārda brīvība un drošība;

7.  mudina Irānas varas iestādes svītrot “pelnītas nāves” koncepciju no kriminālkodeksa, kura pārskatīšanu patlaban apspriež Irānas parlaments; pauž vislielākās bažas par to, ka Irānas tiesās par aizstāvības argumentu slepkavības lietās izmanto to, ka pastāv fatva, kas aicina nogalināt attiecīgo cilvēku, pamatojoties uz to, ka upuris bija “pelnījis nāvi”; mudina Irānas varas iestādes nodrošināt, ka ikviens, kas turēts aizdomās par kūdīšanu uz slepkavību, tās plānošanu, veikšanu vai palīdzēšanu to veikt, tiek saukts pie atbildības tiesas prāvā, kas atbilst starptautiskajiem taisnīgas tiesas standartiem, neatkarīgi no tā, vai slepkavība notikusi Irānā vai ārpus tās;

8.  aicina Irānas varas iestādes piedāvāt Azerbaidžānas varas iestādēm visu nepieciešamo sadarbību Rafig Tagi slepkavības izmeklēšanā, kā arī nodrošināt, lai Irānas garīdznieki neaicina nevienu noslepkavot, nedz Irānā, nedz ārpus tās;

9.  aicina Azerbaidžānas varas iestādes izrādīt patiesu apņemšanos ievērot cilvēktiesības un panākt savu saistību izpildi, kas noteiktas starptautiskās tiesībās, kā arī Euronest, Austrumu partnerības vai jebkāda cita turpmāka asociācijas nolīguma ar ES kontekstā, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz dzīvību un vārda brīvību;

10.  pauž nožēlu par to, ka Azerbaidžānas varas iestādes nav piešķīrušas vīzu Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas referentam politieslodzīto jautājumos; aicina Azerbaidžānas valdību dot iespēju referentam apmeklēt valsti, lai viņš varētu izmeklēt iespējamo politieslodzīto situāciju;

11.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Azerbaidžānas Republikas valdībai un parlamentam, Irānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Padomei, Komisijai un ANO Cilvēktiesību padomei.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcija par sieviešu stāvokli Afganistānā un Pakistānā

P7_TA(2011)0591 RC-B7-0702/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju Pakistānā, jo īpaši 2011. gada 20. janvāra rezolūciju(1), kā arī 2010. gada 20. maija(2) un 2007. gada 12. jūlija(3), 2007. gada 25. oktobra(4) un 2007. gada 15. novembra(5) rezolūcijas,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Afganistānu, jo īpaši 2009. gada 24. aprīļa rezolūciju par sieviešu tiesībām Afganistānā(6) un 2010. gada 16. decembra rezolūciju par jaunu stratēģiju attiecībā uz Afganistānu(7);

–  ņemot vērā 2010. gada 16. decembra rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2009. gadā un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(8),

–   ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(9),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 16. novembrī pieņemtos secinājumus par reliģijas vai ticības brīvību un tajos uzsvērto stratēģisko nozīmi, kāda ir šai brīvībai un cīņai pret reliģisko neiecietību,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību ticības vai pārliecības dēļ, ko tā pieņēma 2011. gada 21. februārī,

–  ņemot vērā ES un Pakistānas 2010. gada 4. jūnija kopīgo paziņojumu, kurā abas puses atkārtoti apstiprināja apņemšanos kopīgi risināt reģionālās un globālās drošības jautājumus, veicināt cilvēktiesību ievērošanu un sadarboties, lai turpinātu stiprināt Pakistānas demokrātisko valdību un iestādes,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 18. jūlija un 2011. gada 14. novembra secinājumus par Pakistānu un Afganistānu,

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves 2011. gada 5. decembra, 2011. gada 20. februāra un 2010. gada 15. decembra paziņojumus par ierosinātajiem tiesību aktiem par sieviešu patversmēm Afganistānā;

–  ņemot vērā 2011. gada 5. decembrī Bonnā notikušās starptautiskās konferences secinājumus,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par visu veidu sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1993. gada 20. decembra deklarāciju par vardarbības izskaušanu pret sievietēm;

–  ņemot vērā ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par visu veidu neiecietības un diskriminācijas reliģiskās pārliecības un ticības dēļ likvidāciju,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 (2000. g.) un Nr. 1820 (2008. g.) par sievietēm, mieru un drošību un ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1888 (2009. g.) par seksuālo vardarbību pret sievietēm un bērniem bruņota konflikta situācijas, kurā uzsvērta visu valstu atbildība izbeigt nesodāmību un sākt to personu kriminālvajāšanu, kuras izdarījušas noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus, tai skaitā noziegumus, kas saistīti ar seksuālu un cita veida vardarbību pret sievietēm un meitenēm,

–  ņemot vērā nostāju, ko Afganistānas sieviešu tīkls (AWN) iesniedza 2011. gada 6. oktobrī notikušajā Bonnas konferencē;

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā, lai gan situācija Afganistānā un Pakistānā ir atšķirīga un savstarpēji nesaistīta, gan fiziska, gan morāla vardarbība pret sievietēm joprojām ir viens no galvenajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, par kuru esamību ziņots Afganistānā un Pakistānā, it īpaši dažos reģionos;

B.  tā kā sievietes un meitenes joprojām bieži tiek pakļautas skābes uzbrukumiem un vardarbībai ģimenē, cilvēku tirdzniecībai, piespiedu laulībām, tostarp bērnu laulībām, un viņas pārdod strīdu izšķiršanas vajadzībām; tā kā policijas, tiesu un citu tieslietu iestāžu amatpersonas reti izskata sieviešu sūdzības par ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp sišanu, izvarošanu un citiem seksuālās vardarbības veidiem, un tās sievietes, kas cenšas izvairīties no minētajām kaitnieciskajām darbībām, var pat nonākt cietumā;

C.  tā kā vairumā gadījumu tie, kas veic vardarbību pret sievietēm, paliek nesodīti;

D.  tā kā dažu likumu, jo īpaši ģimenes likumu, piemērošana izraisa sieviešu cilvēktiesību pārkāpumus;

E.  tā kā Afganistānas valdība 2009. gada augustā pieņēma likumu par vardarbības pret sievietēm izskaušanu un Afganistānas Ministru Padome 2011. gada 5. septembrī apstiprināja regulu par sieviešu aizsardzības centriem;

F.  tā kā kopš 2001. gada ir panākts progress attiecībā uz sieviešu stāvokli Afganistānā tādās jomās kā veselība, izglītība un sieviešu loma politikā valsts un reģionālā līmenī un pilsoniskajā sabiedrībā;

G.  tā kā Afganistāna ir līgumslēdzēja puse vairākās starptautiskās konvencijās, jo īpaši Konvencijā par visu veidu sieviešu diskriminācijas izskaušanu, un tā kā Afganistānas konstitūcijas 22. pantā noteikts, ka vīriešiem un sievietēm likuma priekšā ir vienādas tiesības un pienākumi;

H.  tā kā tomēr afgāņu sieviešu stāvoklis joprojām ir satraucošs, jo Afganistānā ir viens no augstākajiem māšu mirstības grūtniecības un dzemdību laikā un zīdaiņu mirstības līmeņiem pasaulē;

I.  tā kā dažās nemiernieku grupējumu kontrolē esošajās Afganistānas teritorijās tiek pat izpildīts nāvessods, nomētājot ar akmeņiem, aizbildinoties ar “šariata likumu”, kā tas notika ar sievieti un viņas meitu 2011. gada 12. novembrī Gazni;

J.  tā kā joprojām piemēro “baad” praksi ‐ sievietes vai meitenes pārdošanu kā kompensāciju par noziegumu vai sodu, par ko nolemj vietējā Jirga ‐, lai gan tas tiek uzskatīts par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar Afganistānas Kriminālkodeksa 517. pantu;

K.  tā kā saistībā ar gaidāmo Rietumu bruņoto spēku aiziešanu no Afganistānas rodas riski, kas apdraud sieviešu emancipācijas jomā panākto progresu, jo Taliban varētu atgūt kontroli pār teritorijām, kurās sievietes brīvi izmanto savas jaunās tiesības;

L.  tā kā valdības kontrolētajās teritorijās sievietēm ir lielākas iespējas piekļūt izglītībai, veselības aprūpei un darba iespējām, bet jomās, ko būtiski ietekmē nemiernieku grupējumi, sievietes saskaras ar ievērojamu diskrimināciju attiecībā uz piekļuvi izglītībai, veselības aprūpei un iespējām ekonomikas un kultūras jomā;

M.  tā kā, jo īpaši dažos reģionos, Pakistānas varas iestādes izrāda biedējošu nespēju nodrošināt mazākumtautību aizsardzību un sieviešu aizsardzību pret sociālo netaisnību, ko uzsvērti parāda tādi tiesas spriedumi kā Pakistānas Augstākās tiesas 2011. gada 21. aprīļa lēmums, ar ko attaisnoja visus sešus vīriešus, izņemot vienu, kuri bija apsūdzēti Mukhtar Mai grupveida izvarošanā;

N.  tā kā 2002. gadā gan Pakistānā, gan citviet pasaulē sabiedrība bija satriekta par Mukhtar Mai lietu, kurā viņa atbilstoši ciema padomes lēmumam tikai pakļauta grupveida izvarošanai, lai atriebtu viņas brāļa šķietamo pārkāpumu, un kuru viņa veiksmīgi turpināja pārsūdzēt zemākajās tiesās, lai sauktu uzbrucējus pie atbildības;

O.  tā kā Āzijas Cilvēktiesību komisijas (AHRC) NVO uzsver, ka Pakistānā, jo īpaši tās Pendžabas provincē, satraucošos apmēros palielinājies to kristīgo sieviešu skaits, kuras tiek izvarotas, lai piespiestu viņas pāriet islāma ticībā, un daudzos gadījumos jaunas kristiešu meitenes tiek nolaupītas, izvarotas un nogalinātas;

P.  tā kā traģiskais gadījums saistībā ar Uzma Ayub, kura tika nolaupīta pirms gada, turēta nebrīvē un kuru atkārtoti izvaroja vairāki policijas darbinieki, satraucoši parāda to, ka netiek ievērots tiesiskums, jo arestēto virsnieku ģimenes locekļi nogalināja cietušās brāli, kad Ayub atteicās vienoties par ārpustiesas izlīgumu;

Q.  tā kā pēc 1977. gada militārā apvērsuma Pakistānā tika atceltas 1973. gada konstitūcijā garantētās pamattiesības uz nediskriminēšanu dzimuma dēļ;

R.  tā kā Pakistānā ir ieviesti vairāki tiesību akti, ar kuriem sieviešu statusu likumos kodificē kā pakārtotu un dažos gadījumos sievietes liecība ir uz pusi mazāk vērta nekā vīrieša sniegta liecība, tostarp Hudūda likumos un tiesību aktos pierādījumu iegūšanas jomā, un tādā veidā netiek ievērots sieviešu statuss un tiesības;

S.  tā kā Pakistānā apstāv vairāki sievietes diskriminējoši likumi, tostarp Musulmaņu ģimenes tiesību likums, Rietumpakistānas Ģimenes tiesas likums, Bērnu laulību ierobežošanas likums, Rietumpakistānas Līgavas pūra likums (aizliegums to uzrādīt), Līgavas pūra un kāzu (ierobežojumu) likums;

T.  tā kā ES atkārtoti apliecināja savas saistības veidot stipras ilgtermiņa partnerattiecības ar Pakistānu, pamatojoties uz savstarpējām interesēm un kopīgām vērtībām, atbalstot Pakistānas demokrātiskās iestādes un pilsonisko pārvaldi, kā arī pilsonisko sabiedrību;

U.  tā kā ES, lai arī gatava turpināt sadarbību, tomēr paļaujas uz to, ka Pakistāna ievēros savas starptautiskās saistības, jo īpaši drošības un cilvēktiesību, tostarp sieviešu tiesības, jomā;

V.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 5. punkts nosaka, ka demokrātijas veicināšana un cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ievērošana ir Eiropas Savienības pamatprincipi un mērķi un tas ir vispārējs pamats attiecībās ar trešām valstīm; tā kā ES palīdzība tirdzniecības un attīstības jomā ir atkarīga no cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošanas,

1.  pauž nopietnas bažas par sieviešu un meiteņu stāvokli un atkārtotajiem ziņojumiem par brutāliem sieviešu tiesību pārkāpumiem Afganistānā un Pakistānā; uzsver, ka pastiprināta starptautiskā uzmanība steidzami jāvelta sieviešu un meiteņu stāvoklim šajās valstīs;

2.  mudina Eiropas Komisiju un Padomi, kā arī starptautisko sabiedrību ievērojami palielināt līdzekļus, kuri tiek piešķirti ar mērķi aizsargāt sievietes no izvarošanas, ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības ģimenē, un izstrādāt praktiskus pasākumus, lai atbalstītu pilsoniskās sabiedrības kustības, kas vēršas pret diskriminējošiem tiesību aktiem;

3.  uzstāj, ka jautājums par sieviešu tiesībām ir konkrēti jārisina visos cilvēktiesību dialogos, jo īpaši jautājums par to, kā apkarot un novērst visa veida diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tostarp visu veidu kaitniecisku tradicionālo vai ieražu praksi, agras vai piespiedu laulības, vardarbību ģimenē un sieviešu slepkavošanu, un tāpat uzstāj, lai tiek noraidīta jebkāda šādas ieražas, tradīcijas vai reliģiskā apsvēruma piesaukšana ar mērķi izvairīties no pienākuma pārtraukt šādu brutālu izturēšanos;

Afganistāna

4.  izsaka cieņas apliecinājumus Afganistānas sievietēm, kurām ir būtiska nozīme valsts attīstībā un izaugsmē; uzskata, ka iepriekšējos gados panāktais progress līdztiesības nodrošināšanā starp vīriešiem un sievietēm ir būtisks valsts nākotnes veidošanai;

5.  atzinīgi vērtē pozitīvās pārmaiņas saistībā ar sieviešu iecelšanu augsta līmeņa politiskos un administratīvos amatos Afganistānā, piemēram, H. Sarabi iecelšana par Bāmjānas provinces gubernatori; mudina Afganistānas valdību turpināt centienus palielināt sieviešu skaitu valsts amatos, jo īpaši reģionālajā pārvaldē;

6.  atzinīgi vērtē prezidenta Karzai neseno lēmumu apžēlot izvarošanā cietušo Gulnaz, kas tika turēta cietumā par laulības pārkāpšanu; aicina valdību izbeigt piemērot praksi, ka sievietes tiek apcietinātas par to, ka viņas cenšas izvairīties no kaitnieciskām situācijām, un tā vietā palielināt patversmju skaitu sievietēm un bērniem valstī, un mudina ES sniegt pastāvīgu atbalstu šādām patversmēm;

7.  atzīst, ka kopš Taliban režīma krišanas ir panākts ievērojams progress attiecībā uz sieviešu stāvokli Afganistānā; pauž bailes par iespējamu sieviešu stāvokļa un tiesību pasliktināšanos Afganistānā pēc sabiedroto spēku aizbraukšanas, kas plānota 2014. gadā;

8.  uzsver, ka māšu mirstības līmenis Afganistānā joprojām ir viens no augstākajiem pasaulē; taču ar gandarījumu atzīmē pozitīvo tendenci, ko parāda nesen veiktais pētījums par mirstību Afganistānā (2010), kuru veica Afganistānas Veselības ministrija un finansēja un atbalstīja vairākas starptautiskas organizācijas, ‐ saskaņā ar šī pētījuma datiem māšu mirstības līmenis Afganistānā ir samazinājies līdz mazāk nekā 500 nāves gadījumiem uz 100 000 dzīvi dzimušajiem bērniem; aicina Eiropas Komisiju, dalībvalstis, starptautiskos partnerus un NVO, īstenojot projektus Afganistānā, joprojām īpašu uzmanību veltīt mātes un bērna veselībai;

9.  atzinīgi vērtē Afganistānas atkārtoto apņemšanos, kas pausta Bonnas II konferences secinājumos, turpināt “veidot stabilu, demokrātisku sabiedrību, kura balstīta uz tiesiskumu un kurā ar konstitūciju garantē cilvēktiesības un pamatbrīvības tās pilsoņiem, tostarp vīriešu un sieviešu vienlīdzību”, kā arī ievērot “visas valsts saistības cilvēktiesību jomā”; tāpat pauž gandarījumu par starptautiskās sabiedrības apņemšanos “atbalstīt Afganistānas progresu šajā jomā”;

10.  aicina Afganistānas parlamentu un Afganistānas Tieslietu ministriju atcelt visus likumus, kas rada vai ietver sieviešu diskriminācijas elementus, ir pretrunā ar starptautiskajiem līgumiem, ko Afganistāna ir parakstījusi;

11.  uzskata, ka saistības cilvēktiesību, īpaši sieviešu tiesību, jomā un to ievērošana ir būtiskas Afganistānas demokrātiskai attīstībai;

12.  pauž nopietnas bažas par to, ka, neskatoties uz visu panākto progresu, afgāņu sievietes un meitenes joprojām tiek pakļautas vardarbībai ģimenē, cilvēku tirdzniecībai, piespiedu laulībām, tostarp bērnu laulībām, un viņas tiek pārdotas strīdu izšķiršanas vajadzībām; mudina Afganistānas iestādes nodrošināt, ka policija, tiesas un citu tieslietu iestāžu amatpersonas izskata sieviešu sūdzības par ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp sišanu, izvarošanu un citiem seksuālās vardarbības veidiem;

13.  pauž īpašas bažas par to, ka sievietes Taliban vai citu nemiernieku grupējumu kontrolētajos apgabalos joprojām izcieš sodu, kas izpaužas kā nomētāšana ar akmeņiem vai fiziska sakropļošana, kad viņas tiek apsūdzētas Taliban represīvo sociālo kodeksu pārkāpšanā;

14.  atzīst, ka sieviešu līdztiesība ir princips, kas ir noteikts Afganistānas jaunajā konstitūcijā; aicina pārskatīt likumu par personas statusu šiītu sievietēm Afganistānā, kas, neskatoties uz dažiem grozījumiem, ir pretrunā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvencijas par visu veidu sieviešu diskriminācijas izskaušanu un Konvencijas par bērna tiesībām principiem;

15.  atkārtoti uzsver, ka Eiropas Savienības un tās dalībvalstu atbalsta pasākumos Afganistānas atjaunošanai jāiekļauj konkrēti pasākumi, lai izskaustu diskrimināciju pret sievietēm un stiprinātu cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu;

16.  aicina Afganistānas iestādes izskaust necilvēcīgo “baad” praksi un veikt steidzamus pasākumus, lai pilnībā īstenotu 2009. gada likumu, ar kuru likumpārkāpējiem piespriež līdz desmit gadiem ilgu cietumsodu;

17.  labākas sieviešu tiesību aizsardzības nolūkā un lai izvairīties no diskriminējošiem nosacījumiem, aicina Afganistānas valdību grozīt spēkā esošos tiesību aktus un kriminālkodeksu; uzsver, ka miera sarunas nekādā gadījumā nedrīkst izraisīt pēdējos gados iegūto sieviešu tiesību zaudēšanu;

18.  uzsver, ka sieviešu būtiskais ieguldījums mājsaimniecības un sabiedrības konfliktu risināšanā ir jāizmanto labos nolūkos un ka sieviešu vietu skaits Augstajā miera padomē un vietējās miera padomēs būtu ievērojami jāpalielina;

Pakistāna

19.  pauž dziļas bažas par lietu izskatīšanu tiesā pret Asia Bibi, Mukhtar Mai un Uzma Ayub, kas varētu vēl vairāk mazināt ticību Pakistānas tiesu sistēmai un iedrošināt tos, kuri cenšas pārkāpt sieviešu un citu riska grupu tiesības;

20.  mudina Pakistānas valdību ieviest mehānismus, kas ļautu vietējām un reģionālajām pārvaldes iestādēm uzraudzīt neformālo ciema un cilšu padomju darbību un iejaukties gadījumos, kad tie ir pārkāpuši savas pilnvaras;

21.  aicina Pakistānas valdību atjaunot 1973. gada konstitūcijā ietvertās pamattiesības, tostarp tiesības uz nediskriminēšanu dzimuma dēļ;

22.  mudina valdību pārskatīt tiesību aktus par sieviešu tiesībām, kas tika ieviesti pēc militārā apvērsuma, jo īpaši Hudūda likumus un tiesību aktus pierādījumu iegūšanas jomā, ar kuriem netiek ievērots sieviešu statuss un tiesības, likumos viņu tiesības padarot par pakārtotām;

23.  Atzinīgi vērtē nesen Nacionālajā Asamblejā izskatīto likumprojektu, ar kuru Valsts komisiju par sieviešu stāvokli padara par autonomu iestādi, lai palielinātu sieviešu pilnvaras un izskaustu visu veidu diskriminācijas pret viņām, un atbalsta centienus, lai nodrošinātu likumprojekta pieņemšanu par Valsts Cilvēktiesību komisijas izveidi;

24.  ļoti atzinīgi vērtē to, ka nesen Senāts un Nacionālā Asambleja apstiprināja divus galvenos tiesību aktus sieviešu aizsardzības jomā, proti, Skābes kontrolēšanas un ar skābi izdarītu noziegumu novēršanas 2010. gada likumprojektu un Pret sievietēm vērstas prakses novēršanas 2008. gada likumprojektu (Kriminālkodeksa grozījums), un atbalstītu īstenošanas komisija izveidi, lai pārraudzītu ātru šo tiesību aktu piemērošanu;

25.  uzskata par nožēlojamu to, ka Senāts ir pieļāvis, ka spēku zaudē tiesību akts par vardarbību ģimenē, lai gan Nacionālā asambleja to pieņēma 2009. gadā; uzskata, ka tas ir nepieciešams un ir atbilstoši garam, ko pauž nesen pieņemtie tiesību akti sieviešu atbalstam, atkārtoti iesniegt un ātri pieņemt šo likumprojektu, lai cīnītos pret vardarbību ģimenē;

26.  aicina valdību pārskatīt vairākus citus sievietes diskriminējošu likumus, proti, Musulmaņu ģimenes tiesību likumu, Rietumpakistānas Ģimenes tiesas likumu, Bērnu laulību ierobežošanas aktu, Rietumpakistānas Līgavas pūra likumu (aizliegums uzrādīt), Līgavas pūra un kāzu (ierobežojumu) likumu, Hudūda likumus, 1951. gada Pilsonības likumu un 1984. gada tiesību aktus pierādījumu iegūšanas jomā;

27.  vēlreiz aicina valdību rūpīgi pārskatīt likumus par zaimošanu un to pašreizējo piemērošanu, kā arī cita starpā Pakistānas Kriminālkodeksa 295 C sadaļu, kurā paredzēts obligāts nāvessods ikvienam, ko atzīst par vainīgu zaimošanā, kā arī vienlaikus īstenot grozījumus, kuri jau ierosināti;

28.  mudina Pakistānas valdību saukt pie atbildības tos, kas musina uz vardarbību, jo īpaši tos, kuri aicina nogalināt atsevišķus cilvēkus vai pat cilvēku grupas, kas viņiem nepiekrīt, un dažos gadījumos pat piesola atlīdzību par viņu nogalināšanu, un veikt turpmākus pasākumus, lai veicinātu diskusijas par šo tematu;

29.  mudina Pakistānas iestādes veikt mērķtiecīgus pasākumus, lai novērstu slepkavības “ģimenes goda dēļ”; uzskata, ka Pakistānas juridiskajā sistēmā jāparedz sods tiem, kuri tiek atzīti par vainīgiem šādos noziegumos;

30.  aicina Komisiju un Padomi ierosināt un īstenot izglītības programmas, kuru mērķis ir Pakistānā uzlabot sieviešu prasmes un izglītību;

31.  aicina kompetentās ES iestādes iekļaut jautājumu par reliģisko iecietību sabiedrībā politiskajā dialogā ar Pakistānu, jo šis jautājums ir ļoti nozīmīgs ilgtermiņa cīņā pret reliģisko ekstrēmismu;

32.  mudina kompetentās ES iestādes uzstāt, lai Pakistānas valdība ievērotu demokrātijas un cilvēktiesību klauzulu, kas iekļauta Sadarbības nolīgumā starp Eiropas Savienību un Pakistānas Islāma Republiku; atkārtoti aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu iesniegt ziņojumu par Sadarbības nolīguma un demokrātijas un cilvēktiesību klauzulas īstenošanu;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijai, augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Afganistānas un Pakistānas valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0026. (2) OV C 161 E, 31.5.2011, 147. lpp. (3) OV C 175 E, 10.7.2008, 583. lpp. (4) OV C 263 E, 16.10.2008, 666. lpp. (5) OV C 282 E, 6.11.2008, 434. lpp. (6) OV C 184 E, 8.7.2010, 57. lpp (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0490. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489. (9) OV C 285 E, 21.10.2010, 33. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcija par Tunisiju ‐ Zacharia Bouguira lieta

P7_TA(2011)0592 RC-B7-0712/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā jaunākās rezolūcijas par Tunisiju, it īpaši 2011. gada 3. februāra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatīšanu(2),

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303),

–  ņemot vērā 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību ievērošanas un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs(3),

–  ņemot vērā ES un Tunisijas darba grupas 2011. gada 28. un 29. septembra sanāksmes secinājumus,

–  ņemot vērā Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu un tās Fakultatīvo protokolu,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un it īpaši tā 7. un 9. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā 2011. gada 13. novembrī tunisiešu medicīnas students Zacharia Bouguira Tunisas-Kartāgas lidostā kļuva par liecinieku atkārtotiem publiskiem vardarbības aktiem, ko tiesībaizsardzības spēku amatpersonas veica pret grupu marokāņu jauniešu, kuri apmeklēja Āfrikas Čempionu līgas futbola spēli starp Wydad Casablanca un Esperance Sportive de Tunis komandām;

B.  tā kā, ņemot vērā ārkārtējo nežēlību, ar kādu tiesībaizsardzības spēku amatpersonas uzbruka šiem 13 marokāņiem, kuru rokas bija sasietas un kuriem bija liegta jebkāda iespēja izrādīt pretestību, Zacharia Bouguira sāka notiekošo filmēt ar savu mobilo tālruni, lai uzņemto videomateriālu izplatītu internetā ar mērķi darīt galu nesodāmībai, kas bija plaši izplatīta laikā, kad pie varas atradās Ben Ali, un tādējādi palīdzētu veidot demokrātisku Tunisijas valsti, kura balstītos uz cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

C.  tā kā drošības sargs nekavējoties aizliedza Zacharia Bouguira turpināt filmēšanu un apmēram 20 policistu sāka jaunieti nežēlīgi sist un pēc tam viņu kopā ar marokāņu jauniešu grupu aizveda uz policijas iecirkni lidostas nomalē;

D.  tā kā Zacharia Bouguira patvaļīgi tika turēts apcietinājumā un šajā laikā tika pakļauts atkārtotiem vardarbības un iebiedēšanas aktiem, ko var uzskatīt par necilvēcisku un pazemojošu izturēšanos; tā kā jaunietis, atrodoties apcietinājumā, kļuva arī par liecinieku apstākļiem, kādos tika turēti marokāņu jaunieši, un necilvēciskajai un pazemojošajai rīcībai, kādai tika pakļauti arī viņi;

E.  tā kā pēc terorisma apkarošanas vienības izvietošanas robežpolicijas posteņa priekšā uz notikuma vietu tika nosūtīti Tunisijas televīzijas kanālu Al-Watania, Hannibal un Nesma reportieri un šie kanāli naktī no 2011. gada 13. uz 14. novembri pārraidīja ziņu izlaidumu, kurā attaisnoja marokāņu jauniešu grupas apcietināšanu, apgalvojot, ka viņi esot veikuši vandālisma aktus lidostas izlidošanas uzgaidāmajā telpā;

F.  tā kā Zacharia Bouguira tika atbrīvots pēc tam, kad, ierodoties viņa apcietinājuma vietā, iejaucās viņa māte un viņas advokāte; tā kā deviņi no 13 marokāņu futbola faniem atradās apcietinājumā no 2011. gada 13. līdz 21. novembrim un pēc tam tika pārvesti uz Bouchoucha un Morniaga cietumiem;

G.  tā kā 2011. gada 17. novembrī Zacharia Bouguira ģenerālprokuratūrā iesniedza sūdzību par spīdzināšanu pret incidentā iesaistītājiem drošības spēku pārstāvjiem un Iekšlietu ministriju un tā kā ģenerālprokuratūrā viņu uzklausīja 2011. gada 8. decembrī;

H.  tā kā Tunisijas juristi un cilvēktiesību organizācijas norāda, ka, neraugoties uz Ben Ali režīma krišanu, sabiedrības locekļi vēl aizvien tiek regulāri pakļauti vardarbības aktiem un brutālai rīcībai no drošības spēku puses, pārkāpjot starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, kuras Tunisija nesen uzņēmusies;

I.  tā kā pareizi funkcionējošas tiesu un tiesībaizsardzības sistēmas, kā arī spīdzināšanas un nesodāmības apkarošana ir ļoti svarīgas tādas valsts izveidē, kura patiesi balstās uz tiesiskumu, un tā kā šo pamatprincipu ievērošanas nodrošināšanai jābūt vienam no nākamās Tunisijas valdības svarīgākajiem atskaites punktiem, lemjot par to, kādas reformas noteikt par prioritārām, kā arī vienam no valsts Konstitucionālās asamblejas svarīgākajiem uzdevumiem;

J.  tā kā bijušās valdošās partijas “RCD” atbalstītājiem vēl aizvien ir aktīva loma Iekšlietu un Tieslietu ministrijās;

K.  tā kā ir būtiski pēc apspiestības gadiem atjaunot uzticības saites starp sabiedrību un varas iestādēm, it īpaši drošības spēkiem un tiesu iestādēm, un tā kā regulāri izskan sabiedrības aicinājumi pēc radikālām pārmaiņām, atsakoties no pagātnē izmantotajām metodēm, un pēc demokrātisko pamatnoteikumu atbalstīšanas;

L.  tā kā ‐ lai izveidotu uz cilvēktiesībām un tiesiskumu balstītu Tunisijas valsti un lai arābu pavasaris būtu veiksmīgs un izraisītu ilgstošas pārmaiņas, ir būtiski, lai šis un citi spīdzināšanas, necilvēciskas un pazemojošas izturēšanās un sodīšanas gadījumi tiktu izmeklēti godīgā un pārredzamā veidā un lai tiktu darīts gals nesodāmībai par šādiem pārkāpumiem,

1.  atzinīgi vērtē saistības, ko Tunisija kopš Ben Ali režīma gala uzņēmusies starptautiskajā līmenī, it īpaši attiecībā uz sadarbību ar ANO, izmantojot tās īpašās procedūras un mehānismus cīņā pret spīdzināšanu un necilvēcisku un pazemojošu izturēšanos; tādēļ mudina Tunisijas varas iestādes garantēt Zacharia Bouguira tiesības uz tiesas procesu, kas notiktu saskaņā ar starptautiskiem standartiem, lai izgaismotu nopietnos cilvēktiesību pārkāpumus, no kuriem viņam pašam nācās ciest, un saukt pie kriminālatbildības šo aktu pastrādātājus; prasa arī izmeklēt 13 Marokas pilsoņu tiesību pārkāpšanu;

2.  atzinīgi vērtē to, ka Tunisija 2011. gada 29. jūnijā ratificēja Konvencijas pret spīdzināšanu Fakultatīvo protokolu, Starptautisko Konvenciju par visu personu aizsardzību pret cilvēku piespiedu pazušanu un Starptautiskā Pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām pirmo Fakultatīvo protokolu;

3.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Ārējās darbības dienestu to pastāvīgi informēt par Tunisijas varas iestāžu veiktajiem pasākumiem un par to, kādai būtu jābūt atbildes reakcijai;

4.  apzinās problēmas, ar kādām Tunisijai nākas saskarties demokrātiskās pārejas procesā; aicina Tunisijas valdību un Konstitucionālo asambleju, kā arī attiecīgās arodbiedrības nekavējoties sākt neatgriezenisku reformu procesu, īpašu uzmanību veltot drošības sektoram, it īpaši policijas un tiesu sistēmai, un garantēt tiesu sistēmas neatkarību un plašsaziņas līdzekļu brīvību un neatkarību, lai izveidotu spēcīgu un ilgtspējīgu demokrātiju;

5.  uzskata drošības sektora reformēšanu un nesodāmības apkarošanu par būtiskiem uzdevumiem, kas jāsāk nekavējoties, un uzskata, ka tikai tad, kad šie uzdevumi būs pabeigti, būs iespējams izveidot dzīvotspējīgu un uz tiesiskumu balstītu valsti un sākt nacionālās samierināšanas procesu; uzskata, ka policijas pārveidošana no institūcijas, kas galveno uzmanību velta sabiedriskajai kārtībai un kontrolei, par institūciju, kas par svarīgāko uzdevumu izvirza indivīdu un īpašuma aizsardzību, ir demokrātiskās pārejas procesa svarīga daļa; tādēļ aicina šīs reformas veikt ciešā sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības institūcijām, kas darbojas šajā jomā;

6.  atkārtoti pauž atbalstu Tunisijas tautas likumīgajiem centieniem nodibināt demokrātiju un atzinīgi vērtē 2011. gada 23. oktobrī sekmīgi sarīkotās valsts pirmās brīvās vēlēšanas ‐ pirmās vēlēšanas, kuras izraisīja arābu pavasara notikumi un kuru rezultātā Konstitucionālajai asamblejai tagad ir vēsturisks uzdevums likt pamatus valstij, kas balstās uz demokrātiskiem principiem, tiesiskumu un pamatbrīvībām;

7.  uzsver, ka tiesības uz vārda brīvību ‐ gan tradicionālā veidā, gan tiešsaistē ‐ ir ļoti svarīgas brīvai un demokrātiskai sabiedrībai, kā arī citu tiesību aizsardzībā un veicināšanā; uzsver, ka neierobežota piekļuve informācijai un saziņai, kā arī necenzēta piekļuve internetam (interneta brīvība) ir vispārējas tiesības un bez tām nav iespējams nodrošināt pārredzamību un pārskatatbildību sabiedriskajā dzīvē;

8.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestu un Komisiju turpināt atbalstīt Tunisiju tās demokrātiskās pārejas procesā, prioritāti piešķirot drošības sektora, it īpaši policijas, reformas atbalsta programmas izstrādei saskaņā ar jaunās Eiropas kaimiņattiecību politikas mērķiem un tiesu sistēmas reformas, kas ir daļa no valdības veikto reformu procesa, atbalsta programmas izstrādei un iekļaut tajās mehānismu apspriedēm ar pilsonisko sabiedrību un novērtējumu veikšanai; mudina EĀDD nodrošināt, ka Parlaments tiek pienācīgi informēts par progresu, kas sasniegts pašreiz notiekošajās sarunās par jauno ES un Tunisijas rīcības plānu, un par ES un Tunisijas darba grupas darbu;

9.  prasa Tunisijas valdībai un Konstitucionālajai asamblejai apsvērt iespēju saskaņā ar starptautiskiem standartiem un it īpaši ar “Parīzes principiem” izveidot valsts cilvēktiesību padomi, kuras rīcībā būtu mehānismi aizsardzībai pret cilvēktiesību pārkāpumiem un kura būtu pilnvarota pieņemt individuālus iesniegumus un veikt neatkarīgu izmeklēšanu;

10.  atzinīgi vērtē Valsts Krāpšanas un korupcijas gadījumu izmeklēšanas komisijas (CNICM) pārskatu, kas beidzot tika publicēts 2011. gada 11. novembrī, un uzskata, ka ir svarīgi rīkoties, ņemot vērā šī pārskata secinājumus, lai tiesu iestādes varētu pienācīgi izmeklēt tām izskatīšanai iesniegtos 300 gadījumus, pusē no kuriem ir iesaistītas personas no bijušajam valsts prezidentam pietuvināto cilvēku loka; uzsver, ka CNICM secinājumi ir arī svarīgs devums jaunievēlētās 2011. gada 22. novembrī darbu sākušās Konstitucionālās asamblejas darbā, paturot prātā to, ka jaunajai Konstitūcijai jāiezīmē patiess Ben Ali režīma gals;

11.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, EĀDD, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Tunisijas prezidentam, valdībai un Konstitucionālajai asamblejai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0038. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0154. (3) OV C 131 E, 5.6.2003., 147. lpp.

Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra deklarācija par atbalstu Starptautiskajai meiteņu dienai

P7_TA(2011)0593 P7_DCL(2011)0039

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  atgādinot, ka aprit 100. gadadiena, kopš 1911. gadā sāka atzīmēt Starptautisko sieviešu dienu, lai atzītu un pieminētu sieviešu sasniegumus sociālajā jomā, politikā un ekonomikā;

B.  atgādinot par Apvienoto Nāciju Organizācijas 1975. gada lēmumu noteikt 8. martu par Starptautisko sieviešu dienu ‐ dienu, kad atzīmēt visas pasaules sieviešu ieguldījumu;

C. atzīstot, ka pētījumu rezultāti visā pasaulē liecina, ka meitenes ir vairāk pakļautas uztura nepietiekamības, vardarbības vai iebiedēšanas riskam, kā arī riskam kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem, tikt pārdotām vai piespiedu kārtā iesaistīties seksa tirdzniecībā; piespiedu kārtā stāties agrīnā laulībā; tikt inficētām ar HIV vai ciest no dzīvībai bīstamām komplikācijām tādas grūtniecības rezultātā, kura nav iestājusies ar viņu piekrišanu,

1.  atbalsta priekšlikumu, ko šā gada ANO Ģenerālajā asamblejā ierosinās Kanāda, par to, lai pieņemtu ANO rezolūciju, ar ko 22. septembri pasludina par Starptautisko meiteņu dienu;

2.  aicina Eiropas Savienību atbalstīt ANO rezolūciju par Starptautisko meiteņu dienu;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) nosūtīt Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, Padomei un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2011. gada 15. decembra protokola I pielikumā (P7_PV(2011)12-15(ANN1)).