Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 4. februāra darba dokumentu “Sabiedriskā apspriešana ‐ par virzību uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai” (SEC(2011)0173),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada jūnijā publicēto norādījumu dokumenta projektu “Kaitējuma skaitliska noteikšana prasībās par zaudējumu atlīdzību attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta pārkāpumiem”,

–  ņemot vērā Direktīvu 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gadā publicēto apspriešanās dokumentu saistībā ar diskusijām par turpmākajiem pasākumiem pēc Zaļās grāmatas “Par patērētāju kolektīvā tiesiskā aizsardzība”,

–  ņemot vērā 2009. gada 26. marta rezolūciju par Balto grāmatu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 27. novembra Zaļo grāmatu “Par patērētāju kolektīvo tiesisko aizsardzību” (COM(2008)0794),

–  ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par konkurences politiku(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. aprīļa Balto grāmatu “Par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu” (COM(2008)0165),

–  ņemot vērā Mario Monti 2010. gada 9. maija ziņojumu “Par jaunu stratēģiju vienotajam tirgum”,

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 13. marta paziņojumu “ES Patērētāju politikas stratēģija 2007.–2013. gadam ‐ patērētāju tiesību nodrošināšana, labklājības uzlabošana, efektīva aizsardzība” (COM(2007)0099),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par strīdu alternatīvu izšķiršanu civillietās, komerclietās un ģimenes lietās(4),

–  ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par direktīvas par starpniecību īstenošanu dalībvalstīs, tās ietekmi uz starpniecību un piemērošanu tiesās(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0012/2012),

A.  tā kā Eiropas tiesiskuma telpā iedzīvotājiem un uzņēmumiem ne tikai ir tiesības, bet tiem ir arī jāspēj prasmīgi un efektīvi īstenot šīs tiesības,

B.  tā kā nesen pieņemti ES tiesību akti ir izstrādāti, lai pārrobežu situācijās dotu iespēju pusēm vai nu efektīvi īstenot savas tiesības(6), vai meklēt ārpustiesas risinājumu, izmantojot mediāciju(7),

C.  tā kā alternatīvas strīdu izšķiršanas (ASI) metodei ir neapstrīdamas priekšrocības un visiem ES pilsoņiem arī turpmāk vajadzētu būt taisnīgām iespējām vērsties tiesā,

D.  tā kā saskaņā ar 2011. gada martā publicēto Eirobarometra zibensaptauju par patērētāju attieksmi pret pārrobežu tirdzniecību un patērētāju tiesību aizsardzību 79 % no Eiropas patērētājiem piekrīt, ka viņi būtu vairāk gatavi aizstāvēt savas tiesības tiesā, ja viņi varētu pievienoties citiem patērētājiem, kuriem ir pretenzijas par to pašu jautājumu,

E.  tā kā patērētāji, kas ir cietuši tiesību aktu pārkāpuma rezultātā un kas vēlas uzsākt tiesvedību, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību individuāli, bieži vien saskaras ar būtiskiem šķēršļiem attiecībā uz piekļuvi, efektivitāti un finansiālo pieejamību, jo dažkārt ir lielas tiesāšanās izmaksas, iespējama psiholoģiskā slodze, sarežģītas un ilgstošas procedūras un tāpēc, ka trūkst informācijas par piedāvātajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

F.  tā kā gadījumā, ja pilsoņu grupa ir cietusi no viena un tā paša pārkāpuma, individuālā tiesāšanās varētu nebūt efektīvs līdzeklis, lai pārtrauktu attiecīgo nelikumīgo praksi vai saņemtu atlīdzību, it īpaši, ja personas zaudējums ir neliels salīdzinājumā ar tiesas procesa izmaksām;

G.  tā kā ES līmenī izstrādāto patērētāju zaudējumu atlīdzināšanas un tiesību īstenošanas pašreiz piemērojamo instrumentu vispārējā efektivitāte dažās dalībvalstīs netiek uzskatīta par apmierinošu vai arī šie instrumenti nav pietiekami labi zināmi, kas ierobežo to izmantošanu;

H.  tā kā Eiropas tirgu integrācija un no tās izrietošais pārrobežu darījumu pieaugums norāda uz nepieciešamību izveidot saskaņotu ES mēroga pieeju, lai risinātu gadījumus, kad patērētāji nav saņēmuši atlīdzību tādēļ, ka zaudējuma atlīdzināšanas kolektīva prasījuma procedūras, kas ieviestas vairākās dalībvalstīs, neparedz pārrobežu risinājumus,

I.  tā kā valstu un Eiropas iestādēm ir izšķiroša nozīme ES tiesību aktu izpildē un privātai tiesību īstenošanai būtu tikai jāpapildina, nevis jāaizvieto publiskā izpilde,

J.  tā kā publiskā tiesību aktu īstenošana, lai pārtrauktu pārkāpumus un uzliktu sodus, pati par sevi nenodrošina patērētājiem iespēju saņemt atlīdzību par ciestajiem zaudējumiem;

K.  tā kā, apvienojot prasības vienā kolektīvas tiesvedības procedūrā vai ļaujot šādu prasību iesniegt pārstāvības struktūrai vai iestādei, kas darbojas publiskās interesēs, varētu iesaistītajām pusēm vienkāršot procesu un samazināt izmaksas;

L.  tā kā sistēma, kas balstās uz kolektīvu prasības pieteikumu, var lietderīgi papildināt individuālo tiesisko aizsardzību, taču nevar to aizstāt;

M.  tā kā Komisijai, pieņemot priekšlikumus, kas nav ekskluzīvā Savienības kompetencē, jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes princips,

1.  atzinīgi vērtē iepriekš minēto horizontālo apspriešanos un uzsver, ka nelikumīgas prakses rezultātā cietušajiem ‐ gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem ‐ jābūt iespējai pieprasīt atlīdzību par individuāliem zaudējumiem vai ciestajiem zaudējumiem, it īpaši atsevišķu un izkliedētu zaudējumu gadījumā, kad izmaksu risks var nebūt proporcionāls nodarītajiem zaudējumiem;

2.  atzīmē ASV Augstākās tiesas centienus ierobežot nenozīmīgas prāvas un ASV kolektīvo prasību sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu(8) un uzsver, ka Eiropai jāatturas no tādas sistēmas ieviešanas, kas būtu līdzīga ASV kolektīvu prasību sistēmai vai jebkurai sistēmai, kurā netiek ievērotas Eiropas juridiskās tradīcijas;

3.  atzinīgi vērtē dalībvalstu pūliņus nostiprināt prettiesiskas rīcības rezultātā cietušo tiesības, ieviešot vai plānojot ieviest regulējumu, kura mērķis būtu atvieglot tiesiskās aizsardzības īstenošanu, vienlaikus novēršot ļaunprātīgas tiesāšanās kultūru, taču atzīst arī to, ka valstu kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismi ir ļoti atšķirīgi, jo īpaši atšķiras darbības jomas un procesuālie raksturlielumi, kas var negatīvi ietekmēt iedzīvotāju tiesību izmantošanu;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas darbu, lai panāktu saskanīgu Eiropas pieeju kolektīvas tiesiskās aizsardzības risināšanā, un aicina Komisiju tās ietekmes novērtējumā pierādīt, ka nolūkā uzlabot pašreizējo ES regulējumu un nodrošināt no ES tiesību pārkāpumiem cietušajiem iespējas saņemt atlīdzību par saviem zaudējumiem un tādējādi veicināt patērētāju uzticību un iekšējā tirgus optimālāku darbību saskaņā ar subsidiaritātes principu, ir nepieciešama ES līmeņa rīcība;

5.  uzsver iespējamās priekšrocības, ko kolektīva vēršanās tiesā zemāku izmaksu un lielākas juridiskās noteiktības ziņā sniedz prasības iesniedzējiem, atbildētājiem un tiesu sistēmai, novēršot paralēlas tiesvedības līdzīgu prasību gadījumā;

6.  uzskata, ka attiecībā uz konkurences jomu publisko iestāžu veiktajai tiesību īstenošanai ir būtiska nozīme, lai tiktu īstenoti Līgumu noteikumi, pilnībā sasniegti ES mērķi un lai nodrošinātu, ka Komisija un valstu konkurences iestādes īsteno ES konkurences tiesības;

7.  atgādina, ka pašlaik tikai dalībvalstis ir kompetentas pieņemt valsts tiesību normas, kas piemērojamas, skaitliski nosakot piešķiramo atlīdzības summu; turklāt norāda, ka valstu tiesību aktu īstenošana nedrīkst kavēt Eiropas tiesību aktu vienotu piemērošanu;

8.  aicina Komisiju rūpīgi noskaidrot atbilstošo juridisko pamatu, kāds varētu būt piemērots ikvienam tiesību aktam, ko pieņem kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā;

9.  norāda, ka saskaņā ar tagad pieejamo informāciju, jo īpaši Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta 2008. gadā veikto pētījumu “Kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismu lietderības un efektivitātes novērtējums Eiropas Savienībā”, neviens no ES pieejamajiem kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismiem nav radījis nesamērīgas ekonomiskās sekas;

Pašreizējie ES tiesību akti un pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi

10.  norāda, ka daži īstenošanas mehānismi, kas piemērojami individuālos gadījumos, ES līmenī jau pastāv, piemēram, Direktīva 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās un Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, un uzskata, ka jo īpaši Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, nodrošina iespējas vērsties tiesā, jo tajā ir vienkāršota Eiropas mazo prasījumu procedūra un samazinātas izmaksas attiecībā uz lietām, kurās skata prasījumus par summām, kas ir mazākas par EUR 2000, taču piezīmē, ka šie tiesību akti nav paredzēti, lai nodrošinātu efektīvas iespējas vērsties tiesā gadījumos, kad lielam cietušo skaitam ir līdzīgi zaudējumi;

11.  uzskata, ka pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļiem arī varētu būt nozīmīga loma, aizsargājot ES tiesību aktos noteiktās iedzīvotāju un uzņēmumu tiesības, un uzskata, ka Regulā (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā(9) un Direktīvā 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību paredzētos mehānismus var ievērojami uzlabot, lai vecinātu sadarbību un pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus pārrobežu situācijās;

12.  uzskata, ka vajadzība uzlabot pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus ir īpaši liela vides nozarē; aicina Komisiju noskaidrot veidus, kā pagaidu tiesisko aizsardzību varētu attiecināt arī uz šo nozari;

13.  uzskata, ka attiecībā uz pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļiem galvenā uzmanība jāpievērš gan indivīda, gan valsts interešu aizstāvībai, un aicina būt piesardzīgiem, paplašinot organizāciju iespējas vērsties tiesā, jo organizācijām nevajadzētu būt vienkāršākai piekļuvei tiesām nekā atsevišķām personām;

14.  tādēļ aicina Komisiju pastiprināt esošos tiesiskos instrumentus, piemēram, Direktīvu 98/27/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību un Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un palielināt to efektivitāti, lai nodrošinātu, ka publiskās iestādes atbilstoši īsteno patērētāju tiesības ES; tomēr uzsver, ka ne Direktīvā 98/27/EK, ne Regulā (EK) Nr. 2006/2004 nav patērētājiem paredzētas tiesības saņemt atlīdzību par ciestajiem zaudējumiem;

Juridiski saistošs horizontāls regulējums un aizsardzības garantijas

15.  uzskata, ka tiesības vērsties tiesā kolektīvas tiesiskās aizsardzības ceļā attiecas uz procesuālajām tiesībām un ir nobažījies, ka tādu ES iniciatīvu nesaskaņotības dēļ, kas tiek pieņemtas kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā, valstu procesuālo un zaudējumu atlīdzības tiesības fragmentēsies, kas mazinās, nevis uzlabos iespējas ES vērsties tiesā; gadījumā, ja pēc rūpīgas izvērtēšanas tiek nolemts, ka Savienības kolektīvas tiesiskās aizsardzības shēma ir nepieciešama un vēlama, prasa, lai jebkādi priekšlikumi kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā tiktu formulēti kā horizontāls regulējums, kurā būtu noteikts kopējs principu kopums, ar ko tiktu ES nodrošinātas vienādas iespējas vērsties tiesā, īstenojot kolektīvu tiesisko aizsardzību, un kurā galvenokārt tiktu konkrēti reglamentēti patērētāju tiesību pārkāpumi;

16.  uzsver nepieciešamību pienācīgi ņemt vērā dalībvalstu juridiskās tradīcijas un tiesību sistēmas un uzlabot dalībvalstu paraugprakses savstarpēju saskaņošanu un uzskata, ka darbam pie ES sistēmas, ar ko sekmē gan patērētāju, gan MVU efektīvu aizsardzību, nevajadzētu kavēt horizontāla regulējuma pieņemšanu;

17.  uzsver, ka juridiski saistošam horizontālam regulējumam jāaptver galvenie atlīdzības par zaudējumiem kolektīvās ieguves aspekti; papildus tam uzsver, ka procesuālo un starptautisko privāto tiesību jautājumiem ir jo īpaši jāattiecas uz kolektīvām prasībām ‐ pamatos neatkarīgi no jomas, kurās tiek skatītas lietas, savukārt horizontālajā instrumentā vai individuālos tiesību instrumentos, kas ir pieņemti līdztekus horizontālā instrumenta pieņemšanai vai pēc tās, piemēram, atsevišķos pantos vai nodaļās, varētu paredzēt ierobežotu skaitu noteikumu, kas attiecas uz patērētāju tiesību aizsardzību vai konkurences tiesībām un reglamentē tādus jautājumus kā valstu konkurences iestāžu pieņemto lēmumu iespējamā saistošā iedarbība;

18.  uzskata, ka personai nodarītais kaitējums vai personas ciestais zaudējums ir galvenais kritērijs, lai pieņemtu lēmumu par prasības pieteikuma iesniegšanu tiesā, jo tos noteikti salīdzina ar iespējamajām tiesas procesa izmaksām; tāpēc atgādina Komisijai par vajadzību nodrošināt, lai kolektīvas tiesiskās aizsardzības horizontālais regulējums būtu efektīvs un izmaksu ziņā izdevīgs instruments no visu to personu viedokļa, kas ir puses tiesas procesā, un uzskata, ka dalībvalstis, pieņemot procesuālos noteikumus, attiecībā uz kolektīvas tiesiskās aizsardzības mērķi gadījumos, kad prasījuma vērtība nepārsniedz šīs regulas darbības jomu, par paraugu varētu ņemt Regulu (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām.

19.  uzskata, ka kolektīva prasība, pamatojoties uz horizontālu regulējumu, būtu vispiemērotākā gadījumos, kad pārstāvētā atbildētāja un cietušā dzīves vietas atrodas dažādās dalībvalstīs (pārrobežu aspekts) un kad iespējami pārkāptās tiesības ir aizsargātas ES tiesību aktos (ES tiesību pārkāpums); prasa turpināt pētījumu par to, kā uzlabot tiesisko aizsardzību gadījumos, kad ir pārkāptas valstu tiesības, radot iespējamas nopietnas pārrobežu sekas;

20.  atkārto, ka horizontālajā instrumentā ir jāparedz aizsardzības garantijas, ar kurām novērš nepamatotu prasības pieteikumu iesniegšanu un kolektīvas tiesiskās aizsardzības ļaunprātīgu izmantošanu, tādējādi garantējot taisnīgus tiesas procesus, un uzsver, ka ar šādiem aizsardzības pasākumiem inter alia jāaptver šādi aspekti:

21.  iesaka, ka Komisijai būtu jāiesniedz horizontāla regulējuma priekšlikums, kurā būtu reglamentēta kolektīva tiesiskā aizsardzība, attiecīgos gadījumos būtu jāpiemēro secīgas prasības princips, saskaņā ar kuru privātpersonu īstenotās tiesības, izmantojot kolektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, ir pieļaujamas, ja Komisija vai valstu konkurences iestāde pirms tam ir pieņēmusi lēmumu par pārkāpumu; pieņem zināšanai, ka secīgas prasības princips parasti neizslēdz iespēju noteikt gan patstāvīgu, gan secīgu prasību;

22.  aicina Komisiju noskaidrot veidus, kā var uzlabot patērētāju informētību par kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānismiem un veicināt to organizāciju sadarbību, kas ir kvalificētas iesniegt kolektīvās prasības; uzsver, ka patērētāju organizācijām un Eiropas patērētāju aizsardzības centru tīklam (ECC-Net) var būt galvenā loma informācijas sniegšanā pēc iespējas lielākam ES tiesību pārkāpuma rezultātā cietušo skaitam;

23.  uzsver, ka daudzi Savienības tiesību pārkāpumi, kurus Komisija ir atklājusi patērētāju tiesību aizsardzības pasākumu jomā, apliecina nepieciešamību stiprināt pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus(10), vienlaikus atzīstot, ka šie līdzekļi nav pietiekami, ja cietušajiem ir radušies zaudējumi un ir tiesības saņemt atlīdzību; aicina Komisiju konstatēt tās ES tiesības, par kuru pārkāpumiem ir grūtības gūt atlīdzību;

24.  uzskata, ka šīs tiesības ir jākonstatē, lai varētu precīzi noteikt jomas, attiecībā uz kurām horizontālā regulējumā varētu paredzēt kolektīvu atlīdzību par šo tiesību, kā arī par ES konkurences tiesību pārkāpumiem; prasa horizontālā instrumenta pielikumā uzskaitīt atbilstīgos ES tiesību aktus;

Alternatīva strīdu izšķiršana (ASI)

25.  norāda, ka ASI mehānismi bieži vien ir atkarīgi no tirgotāja vēlmes sadarboties, un uzskata, ka efektīvas tiesas ceļā panāktas tiesiskās aizsardzības sistēmas pieejamība būtu īpaši spēcīgs pamudinājums pusēm vienoties par strīdu izšķiršanu ārpus tiesas, kas visticamāk ļautu novērst ļoti ilgstošu tiesvedību; atbalsta ASI shēmu izveidošanu Eiropas līmenī, lai nodrošinātu ātru un lētu strīda izšķiršanas iespēju, kas būtu pievilcīgāks risinājums nekā tiesas process, un ierosina, lai tiesnešiem, kas veic kolektīvo prasību pieņemamības iepriekšēju pārbaudi, būtu arī pilnvaras norādīt iesaistītajām pusēm pirms kolektīva tiesas procesa uzsākšanas mēģināt panākt kolektīvas prasības apmierināšanu vienošanās ceļā; uzskata, ka Tiesas(11) izstrādātajiem kritērijiem jābūt šo pilnvaru noteikšanas sākumpunktam; tomēr uzsver, ka šiem mehānismiem arī turpmāk vajadzētu būt tikai tiesvedības ceļā nodrošināmas tiesiskās aizsardzības alternatīvai (kā liecina nosaukums), nevis tās priekšnoteikumam;

Piekritība un piemērojamās tiesības

26.  uzsver, ka pašā horizontālajā regulējumā būtu jānosaka noteikumi, lai novērstu steidzīgas vēršanās tiesā (izdevīgākas jurisdikcijas izvēle), vienlaikus neapdraudot piekļuvi tiesai, un ka, nosakot kompetentās tiesas, Briseles I regula būtu jāuzskata par regulējumu;

27.  prasa turpināt izskatīt veidus, kā grozīt tiesību kolīziju noteikumus; uzskata, ka viens no risinājumiem varētu būt piemērot tajā vietā spēkā esošās tiesības, kurā dzīvo lielākā daļa cietušo, paturot prātā, ka atsevišķiem cietušajiem vajadzētu būt iespējai neiesaistīties brīvprātīgā kolektīvā prasībā, bet tā vietā individuāli pieprasīt atlīdzību saskaņā ar starptautisko privāttiesību vispārējiem noteikumiem, kas paredzēti Briseles I, Romas I un Romas II regulā;

28.  uzsver, ka saskaņā ar tiesas spriedumu lietā C-360/09 Pfeiderer Komisijai ir jānodrošina, lai kolektīva tiesiskā aizsardzība nemazinātu konkurences tiesībās pastāvošās iecietības sistēmas un izlīguma procedūras efektivitāti;

Parastā likumdošanas procedūra

29.  stingri prasa, lai Eiropas Parlamentu, īstenojot parasto likumdošanas procedūru, iesaistītu jebkādā likumdošanas iniciatīvā, kas tiek pieņemta kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā, un lai visi priekšlikumi tiktu pamatoti ar sīki izstrādātu ietekmes novērtējumu;

o
o   o

30.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ES līmeņa sociālajiem partneriem.

(1) OV L 110, 1.5.2009., 30. lpp. (2) OV C 117 E, 6.5.2010., 161. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0023. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0449. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0361. (6) Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, OV L 199, 31.7.2007., 1. lpp.; Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, OV L 399, 30.12.2006., 1. lpp.; Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, OV L 143, 30.4.2004., 15. lpp. (7) Direktīva 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (OV L 136, 24.5.2008., 3. lpp.). (8) Wal-Mart Stores Inc. v. Dukes et al. 564 U. S. xxx (2011). (9) OV L 364, 9.12.2004., 1. lpp. (10) Pētījums par problēmām, ar kurām saskaras patērētāji, saņemot atlīdzību par patērētāju aizsardzības tiesību pārkāpumiem, un par šādu problēmu radītajām ekonomiskajām sekām, 2008. gada 26. augusts, I daļa ‐ Galvenais ziņojums, 21. lpp. utt.. (11) 2010. gada 18. marta spriedums apvienotajā lietā C-317/08, C-318/08, C-319/08 un C-320/08 Alassini vēl nav publicēts Krājumā.