Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par 2013. gada budžeta procedūras pamatnostādnēm, I iedaļa ‐ Eiropas Parlaments, II iedaļa ‐ Padome, IV iedaļa ‐ Tiesa, V iedaļa ‐ Revīzijas palāta, VI iedaļa ‐ Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, VII iedaļa ‐ Reģionu komiteja, VIII iedaļa ‐ Eiropas Ombuds, IX iedaļa ‐ Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs, X iedaļa – Eiropas Ārējās darbības dienests (2012/2001(BUD))

P7_TA(2012)0050 A7-0030/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Lēmumu 2012/5/ES, ar ko groza 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu, lai segtu ITER projekta papildu finanšu vajadzības(2),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2010. finanšu gadā ar iestāžu atbildēm(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 23. un 79. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0030/2012),

A.  tā kā daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 5. izdevumu kategorijas maksimālais apjoms attiecībā uz 2013. gada budžetu ir EUR 9 181 miljons faktiskajās cenās(4);

B.  tā kā 2013. gada budžetu ietekmēs Horvātijas pievienošanās, proti, būs nepieciešami līdzekļi jaunajiem Parlamenta deputātiem un ES iestāžu darbinieku pieņemšanai;

C.  tā kā saistībā ar valsts parāda smago slogu un izdevumu ierobežojumiem laikā, kad dalībvalstis cenšas konsolidēt budžetu, Eiropas Parlamentam un pārējām iestādēm būtu jādemonstrē atbildība budžeta jomā un jāierobežo savi izdevumi; ņemot vērā komisāra J. Lewandowski 2012. gada 23. janvāra vēstuli Eiropas iestāžu priekšsēdētājiem;

D.  tā kā šajā ikgadējās budžeta procedūras posmā Parlaments gaida pārējo iestāžu tāmes un sava Prezidija priekšlikumus attiecībā uz 2013. gada budžetu,

2013. gada budžeta vispārējais satvars un prioritātes

1.  uzskata ‐ ņemot vērā joprojām sarežģītos ekonomiskos apstākļus, iestādēm būtu jāiesaldē administratīvie izdevumi; tomēr uzsver nepieciešamību ievērot juridiski saistošos pienākumus un no tiem izrietošo izdevumu iespējamo palielināšanos;

2.  aicina iestādes pastiprināt sadarbību ar citām iestādēm, lai dalītos paraugpraksē, meklētu iespējas ietaupīt līdzekļus un tādējādi modernizētu cilvēkresursu, organizācijas, tehnoloģiju un ēku politiku;

Parlaments

6.  atgādina par būtiskajiem ietaupījumiem, kas tika panākti 2012. gada budžetā, veicot strukturālas pārmaiņas un reorganizāciju; mudina arī turpmāk veikt strukturālas un organizatoriskas reformas un atbalsta jauninājumus citās jomās; uzskata, ka patiesus līdzekļu ietaupījumus var panākt, identificējot budžeta pozīciju pārklāšanos un līdzekļu neefektīvu izmantošanu; tādēļ prasa, lai ģenerālsekretārs iesniegtu Budžeta komitejai detalizētu ziņojumu, kas ietvertu skaidru pārskatu par tām budžeta pozīcijām, kurās budžeta izpilde 2011. gadā bija nepietiekama, un šīs nepietiekamās izpildes iemeslu objektīvu analīzi;

7.  uzskata, ka reālākais un lielākais ietaupījums būtu pāreja uz vienu Eiropas Parlamenta darba vietu; tādēļ mudina nekavējoties izvērtēt šo jautājumu;

8.  uzskata ‐ lai ilgtermiņā panāktu būtiskus ietaupījumus, jāapsver iespēja veikt neatkarīgu EP budžeta novērtēšanu; uzskata, ka ir jāapsver iespēja izveidot darba grupu; aicina ģenerālsekretāru un Prezidiju pēc iespējas ātrāk nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par šādas darba grupas izveidi un līdz 2012. gada beigām ierosināt iespējamos ietaupīšanas veidus; prasa arī nekavējoties īstenot jebkādus šīs darba grupas secinājumus;

9.  atzinīgi vērtē pastiprināto sadarbību ar Budžeta komiteju un Prezidiju ikgadējās budžeta procedūras laikā; mudina vēl vairāk pastiprināt ģenerālsekretāra, Prezidija un Budžeta komitejas sadarbību visa gada garumā, lai nodrošinātu netraucētu budžeta procedūras norisi un efektīvu budžeta izpildi; sagaida, ka Prezidijs iesniegs uz taupību orientētu un uz vajadzībām balstītu tāmi, ņemot vērā iespējamus līdzekļu palielinājumus, kas izriet no juridiski saistošiem pienākumiem; uzskata, ka jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu to, ka jebkurš paredzētais līdzekļu palielinājums tiek līdzsvarots ar līdzekļu ietaupījumu citās jomās;

10.  prasa iesaldēt budžeta pozīcijas, kas saistītas ar visiem 2013. gadā paredzētajiem braucieniem, un līdz šī sasaukuma beigām neveikt deputātu individuālo pabalstu indeksēšanu; ar interesi gaida ģenerālsekretāra ziņojumu par komandējumiem, kas jāiesniedz Prezidijam un Budžeta komitejai līdz 2012. gada 31. martam;

11.  uzskata, ka ietaupījumiem nevajadzētu apdraudēt EP likumdošanas darbību; ir pārliecināts, ka deputātu likumdošanas darbības var veicināt, pabeidzot zināšanu pārvaldības sistēmas (ZPS) ieviešanu; atzinīgi vērtē administrācijas sniegto informāciju, prasa sniegt atjauninātu informāciju par projekta stāvokli un sagaida, ka minētā sistēma pilnībā darbosies un būs pieejama ES iedzīvotājiem; prasa pastiprināt centienus, lai paātrinātu šī projekta īstenošanu; atgādina prasību sniegt informāciju par to, kā var panākt ietaupījumus, sākot izmantot ZPS;

12.  atgādina Parlamenta rezolūcijas par budžetu, tai skaitā visjaunāko, proti, 2011. gada 26. oktobra rezolūciju(5), kurā tas prasa nodrošināt savlaicīgu informēšanu, dialogu un lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību budžeta politikas jomā; prasa reizi sešos mēnešos sniegt precīzu informāciju par ēku projektu īstenošanā sasniegto progresu un to finansiālo ietekmi; norāda, ka līdz pašreizējā sasaukuma beigām nevajadzētu sākt nevienu neparedzētu celtniecības projektu;

Pārējās iestādes

13.  mudina visas iestādes meklēt iespējas panākt turpmākus ietaupījumus, lai saglabātu budžeta disciplīnu, un iesaldēt budžetu, vienlaikus paturot prātā juridiski saistošos pienākumus un jaunas vajadzības pēc finansējuma, piemēram, saistībā ar Horvātijas pievienošanos;

14.  pieņem zināšanai Eiropas Savienības Tiesas (IV iedaļa) prasību grozīt tās nolikumu, kam būs tieša ietekme uz budžetu; uzskata, ka jānodrošina tam nepieciešamais finansējums, lai garantētu iestādes netraucētu darbu un līdz ar to ES iedzīvotāju pienācīgu tiesisko aizsardzību;

15.  apzinās problēmas, ar ko nācās saskarties EĀDD sava pirmā, proti, 2011. gada budžeta sagatavošanā; prasa, lai šīs jaunās institūcijas budžets tiktu pareizi sagatavots un lūdz EĀDD izpētīt iespējas, kā attiecīgā gadījumā varētu radīt lielāku budžeta sinerģiju ar dalībvalstu budžetiem;

o
o   o

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Tiesai, Revīzijas palātai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, Eiropas Ombudam, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam un EĀDD.

(1) OV L 163, 23.6.2007., 17. lpp. (2) OV L 4, 7.1.2012., 12. lpp. (3) OV C 326, 10.11.2011., 1. lpp. (4) 5. izdevumu kategorijas maksimālajā apjomā iekļautas darbinieku iemaksas pensiju shēmā. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0461.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par situāciju attiecībā uz ierosināto daudzgadu plānu stavridas rietumu krājumam un zivsaimniecībām, kas šo krājumu izmanto (2011/2937(RSP))

P7_TA(2012)0051 B7-0064/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM (2009)0189) un EK līguma 37. pantu, saskaņā ar kuru Padome ir apspriedusies ar Parlamentu (C7-0010/2009),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” (COM(2009)0665),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 17. marta atzinumu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 23. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2011, ar ko izveido daudzgadu plānu stavridas rietumu krājumam un zivsaimniecībām, kas šo krājumu izmanto(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Zaļo grāmatu “Kopējās zivsaimniecības politikas reforma”(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (COM(2011)0425),

–  ņemot vērā mutiskos jautājumus Komisijai un Padomei par situāciju attiecībā uz ierosināto daudzgadu plānu stavridas rietumu krājumam un zivsaimniecībām, kas šo krājumu izmanto (O-000308/2011 – B7-0023/2012, O-000309/2011 – B7-0024/2012),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar 2002. gadā Johannesburgā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību pieņemto īstenošanas plānu, Eiropas Savienība ir uzņēmusies saistības saglabāt vai atjaunot zivju krājumus tādā apjomā, kas nodrošinātu maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, un steidzami, ja iespējams, ne vēlāk kā 2015. gadā sasniegt šos mērķus attiecībā uz noplicinātajiem krājumiem;

B.  tā kā kopējās zivsaimniecības politikas mērķis saskaņā ar 2. pantu Padomes 2002. gada 20. decembra Regulā (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku ir nodrošināt ūdeņu dzīvo resursu tādu izmantošanu, kas nodrošina ilgtspējīgus ekonomiskos, vides un sociālos apstākļus;

C.  tā kā rietumu krājums ir ekonomiski vissvarīgākais stavridas krājums, kas dzīvo Kopienas ūdeņos;

D.  tā kā 2009. gada aprīlī Komisija ierosināja pārvaldības plānu (COM(2009)0189), kura pamatā bija Pelaģisko zivju krājumu reģionālajā konsultatīvajā padomē veiktais sagatavošanas darbs, kā arī Starptautiskās Jūras pētniecības padomes (ICES) un Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas (ZZTEK) ieteikumi;

E.  tā kā daudzgadu plāni ir KZP stūrakmeņi un krājumu saglabāšanas pamatinstrumenti, kas nosaka vispārējus noteikumus, kas nepieciešami KZP mērķu īstenošanai, un tādēļ tie ir jāpieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru atbilstīgi LESD 43. panta 2. punktam;

F.  tā kā bioloģiskā informācija par rietumu krājumu nav pietiekama, lai sniegtu krājuma pilnīgu novērtējumu; tā kā tomēr ZZTEK ieteikumos norādīts, ka krājuma ilgtspējīgu pārvaldību iespējams panākt ar ieguves kontroles noteikumu, kas izstrādāts, pamatojoties uz ikru produkcijas tendencēm; tā kā kontroles noteikumam proporcionāli jābalstās uz piesardzīgu ieteikumu, kas sniegts, vadoties pēc vidējiem krājuma papildināšanās apstākļiem, un uz jaunāko kopējo pieļaujamo nozveju, kas koriģēta ar koeficientu, kurš atspoguļo jaunākās krājuma apmēra tendences, kas noteiktas, ņemot vērā ikru produkciju;

G.  tā kā zvejas iespēju noteikšana un iedalīšana kopējās zivsaimniecības politikas pasākumos tieši ietekmē dalībvalstu zvejas flotu sociāli ekonomisko stāvokli, jo īpaši piekrastes sīkzvejas flotu stāvokli;

H.  tā kā Padome nav tiesīga vienpusīgi pielāgot priekšlikumā minētos kopējās pieļaujamās nozvejas noteikšanas parametrus, jo tie ir ierosinātā ilgtermiņa plāna galvenie elementi;

I.  tā kā Parlaments, savā nostājā pirmajā lasījumā atļāva Padomei krājuma kopējā samazinājuma aprēķināšanā piemērot zināmu elastīgumu saskaņā ar zinātniski pamatotiem ieguves noteikumiem, lai tādējādi atbalstītu kompromisa risinājumu un veicinātu konstruktīvu un pozitīvu pieeju saistībā ar šo tiesību akta priekšlikumu;

J.  tā kā bioloģiskajiem atskaites punktiem un parametriem, kas ir daļa no ieguves noteikumiem, jāatbilst jaunākajiem zinātniskajiem atzinumiem un Komisijai jābūt pilnvarotai saskaņā ar LESD 290. pantu pieņemt deleģētus aktus attiecībā uz atsevišķu ieguves noteikumos iekļautu bioloģisko atskaites punktu un parametru grozījumiem, lai strauji reaģētu uz pārmaiņām;

1.  uzsver, ka plāna uzdevums ir saglabāt rietumu krājuma stavridu biomasu tādā apjomā, kas nodrošina ilgtspējīgu izmantošanu, un nodrošināt vislielāko ilgtermiņa ieguves apjomu;

2.  uzskata, ka ieguves kontroles noteikumam proporcionāli jābalstās uz piesardzīgu ieteikumu un uz jaunāko kopējo pieļaujamo nozveju, kas koriģēta ar koeficientu, kurš atspoguļo jaunākās krājuma apmēra tendences, kas noteiktas, ņemot vērā ikru produkciju;

3.  uzsver, ka ieguves kontroles noteikumi ir daudzgadu plāna pamatelementi, un lēmumi par tiem jāpieņem ar parasto likumdošanas procedūru;

4.  uzsver, ka ilgtermiņa pārvaldības plāni jāpiemēro tik daudziem zivju krājumiem, cik vien iespējams, jo tie ir zivju krājumu saglabāšanas izšķirošais faktors, kā uzsvērts Komisijas priekšlikumā par kopējās zivsaimniecības politikas reformu;

5.  uzsver, ka jāpanāk risinājums pašreizējai situācijai, kad iestādes nespēj vienoties, lai nodrošinātu zivju krājumu ilgtspējību un dotu iespēju zivsaimniekiem labāk plānot savas darbības;

6.  mudina Komisiju uzņemties vairāk iniciatīvas, lai veicinātu dialogu starp trim iestādēm, precizējot katras iestādes attiecīgo lomu lēmumu pieņemšanas procesā un risinot jautājumu par daudzgadu pārvaldības plānu sistēmu nākotnē;

7.  mudina Komisiju nekavējoties rīkoties, atbilstīgi vairākkārtējām norādēm un solījumiem, lai novērstu, ka iestādes atkal nespēj panākt vienošanos saistībā ar citiem turpmākajiem ilgtermiņa apsaimniekošanas plāniem;

8.  mudina Komisiju iesniegt daudzgadu plānu stavridas rietumu krājumam, lai Parlaments varētu sākt otro lasījumu un panākt virzību šajā jautājumā;

9.  uzdod priekšsēdētājam informēšanas nolūkā nosūtīt šo lēmumu Padomei un Komisijai.

(1) OV C 354, 28.12.2010., 68. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0421. (3) OV C 348 E, 21.12.2010., 15. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par kopējās zivsaimniecības politikas ieguldījumu sabiedrisko preču ražošanā (2011/2899(RSP))

P7_TA(2012)0052 RC-B7-0579/2011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku(1),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls ‐ bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (COM(2011)0244),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “'Rio+20” konference: virzība uz “zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību' (COM(2011)0363),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Jūras stratēģijas pamatdirektīvu (Direktīva 2008/56/EC)(2),

–  ņemot vērā kopējās zivsaimniecības politikas reformai veltīto dokumentu kopumu, ko Komisija iesniedza 2011. gada 13. jūlijā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju,

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) 1995. gada 31. oktobrī pieņemto Rīcības kodeksu atbildīgai zivsaimniecībai,

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā zvejniecība ir viena no vissenākajām cilvēka aktivitātēm un zivis ir svarīga un neaizstājama cilvēku uztura sastāvdaļa, kuras pieejamība ir jānodrošina un kuras nozīmība būtu pienācīgi jāatzīst un jānovērtē kopējā zivsaimniecības politikā (KZP);

B.  tā kā zivsaimniecības nozare, kas attiecas gan uz savvaļas zivju zveju, gan uz akvakultūru, ietver darbības, kuras, aptverot trīs posmus ‐ zveju, pārstrādi un tirdzniecību, ‐ dod ieguldījumu nepieciešamo pamatpreču ražošanā; tā kā veselīgu zivju krājumi, veselīgas jūras ekosistēmas un jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir svarīgas pamatpreces, kas ir jāsaglabā;

C.  tā kā ilgtspējīga akvakultūra ‐ jūrās un saldūdenī, piekrastē un šelfā ‐ ir svarīga zivsaimniecības nozares sastāvdaļa;

D.  tā kā mazapjoma zvejai ir īpaši svarīga nozīme no tautsaimniecības, sabiedrības dzīves, vides un kultūras viedokļa, kas KZP ir pienācīgi jāatzīst un jānovērtē; tā kā piekrastes kopienas smagi cieta no zivsaimniecības nozares vispārējā panīkuma, kas būtiski ietekmēja mazās zvejniecības ostas visā ES;

E.  tā kā reformētajai KZP vajadzētu nodrošināt zivsaimniecības nozares vides, sociālo un ekonomisko ilgtspējību dažādos ūdens baseinos, arī ieviešot decentralizētu pārvaldības modeli, kas lēmumu pieņemšanu pietuvina reālās darbības zonām, kā arī palielina ieinteresēto personu atbildību;

F.  tā kā zivsaimniecības nozarē notiek darbības, kas ir pilnībā atkarīgas no funkcionējošām ekosistēmām, kurās zvejas, pārstrādes un produktu tirdzniecības ilgtspējības nodrošināšanai ir svarīgi bagātīgi zivju krājumi un labs vides stāvoklis;

G.  tā kā Eiropas zivsaimniecības nozare dod ieguldījumu sociālajā attīstībā, gan tieši, gan netieši radot darbavietas, un Eiropas ekonomiskajā izaugsmē, piegādājot 6,4 miljonus tonnu zivju katru gadu;

H.  tā kā zivsaimniecības nozares daudzfunkcionalitāte izpaužas dažādās nozarēs, proti, tā ietekmē sociālekonomisko, vēstures, kultūras, zinātnes un vides jomu;

I.  tā kā zivsaimniecība ietekmē galvenokārt piekrastes zonas un salas, dodot ieguldījumu to efektīvā pārvaldībā un uzlabojot to sociālo un ekonomisko aktivitāti; tā kā tas ir īpaši nozīmīgi šo teritoriju kopienām, kuras bieži vien dzīvo nelabvēlīgos apstākļos, jo tur ir raksturīga nepietiekama nodarbinātība un vāji attīstīta vietējā ekonomika;

J.  tā kā pārskatītā KZP ir cieši jāsaista ar citām galvenajām ES iniciatīvām jūrlietu jomā, jo īpaši tām, kas minētas Komisijas paziņojumā “Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007)0575), kurā teikts, ka Eiropas zivsaimniecības nozare var arī rosināt un uzlabot veselu virkni zinātnisko pētījumu, kas padziļina mūsu zināšanas par okeānu vides procesiem, ekosistēmām un to ūdensdzīvnieku bioloģiju, kas tieši vai netieši ir saistīti ar zivsaimniecību;

K.  tā kā dinamiska un labi pārvaldīta zivsaimniecības nozare varētu arvien vairāk dot Eiropas sabiedrībai un Eiropas ekonomikai un līdz ar to tai varētu būt nozīmīga loma stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā,

1.  uzver, ka zivsaimniecība ir svarīga ES nozare, kas nodrošina ES iedzīvotājiem augstas kvalitātes pārtiku un rada Eiropas Savienībai pievienoto ekonomisko un sociālo vērtību; tādēļ uzskata, ka pārveidotajai KZP jānodrošina zivsaimniecības resursu ilgtspējīga izmantošana un zivju krājumu saglabāšana veselīgā lielumā, lai zvejošanu ilgtermiņā varētu turpināt tradicionālajās teritorijās un kopienās;

2.  uzskata, ka vides, ekonomikas un sociālais ilgtspējīgums ir svarīgs KZP mērķis, un uzsver, ka KZP galvenajai prioritātei jābūt ilgtspējīgas zivsaimniecības nozares izveidei, lai pašreizējās un turpmākās paaudzes turpinātu gūt labumu no zvejniecības vides, sociālajiem un ekonomiskajiem ieguvumiem;

3.  uzsver, ka zivsaimniecība, ja to pareizi pārvaldīs, varētu dot vairāk Eiropas sabiedrības attīstībai attiecībā uz nodrošinātību ar pārtiku, nodarbinātību un zvejniecībā nodarbināto kopienu dinamiskuma saglabāšanu, kā arī citos veidos; uzsver, ka veselīgi zivju krājumi un jūras ekosistēmas, kā arī jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšana jau ir pamatpreces, kas tiek radītas tikai tad, ja zivju krājumi tiek pārvaldīti ilgtspējīgā veidā, un līdz minimumam tiek samazināta nevajadzīga negatīva ietekme uz vidi;

4.  uzskata par svarīgu atzīt jūras ‐ kas pārklāj vairāk nekā divas trešdaļas no mūsu planētas virsmas ‐ par resursu, kuram ir izšķirīga loma citu dabisku resursu iegūšanā (piemēram, zivsaimniecības); uzskata arī, ka ir stratēģiski svarīgi, lai KZP būtu iekļauti skaidri un precīzi pasākumi, kas nodrošinātu to, ka tā var pildīt savu stratēģisko lomu, izmantojot ekosistēmisku pieeju;

5.  uzsver, ka KZP dod ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības stratēģijas līdz 2020. gadam mērķu sasniegšanā un ES centienos līdz 2020. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un ekosistēmas pakalpojumu pasliktināšanos, pieņemot noteikumus, kas nodrošinātu zivsaimniecības ilgtspējību, veicot piesardzības pasākumus destruktīvas zvejas novēršanai, nodrošinot pārmērīgi izmantoto zivju krājumu atjaunošanu un veicot tādu zivju sugu aizsardzības pasākumus, kas nav zvejas mērķis;

6.  atgādina, ka saskaņā ar ekonomiskajiem aprēķiniem zivsaimniecības nozare (arī akvakultūra) gadā rada ienākumus EUR 34,2 miljardu apmērā, bet sociālajā līmenī tā rada vairāk nekā 350 000 darba vietu zvejniecības, pārstrādes un tirdzniecības, kā arī no tām atkarīgajās nozarēs, jo īpaši piekrastes un nomaļajos reģionos un salās;

7.  uzsver, ka zivsaimniecības nozare ir daudzfunkcionāla un līdztekus trim tradicionālajiem darbības virzieniem un vairāk redzamajai ietekmei uz ekonomikas, vides un sociālo jomu, tai ir būtiska nozīme arī daudzās citās jomās, piemēram, kultūrā, izklaidē un tūrismā, zinātnē, enerģētikā un izglītībā, un šajā sakarā jo īpaši uzsver mazapjoma zvejniecības nozari;

8.  aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā to, ka zivsaimniecības nozarei ir nozīmīga loma šādās jomās:

9.  uzsver, ka zivsaimniecības nozare ir daudzfunkcionāla ‐ tā nodrošina kopienas ar visdažādākajām sabiedriskajām precēm, kuras sniedz labumu Eiropas iedzīvotājiem kopumā, nevis tikai tiem cilvēkiem, kuri ir tieši vai netieši saistīti ar zivsaimniecību, un šī ietekme ir jāatzīst un jānovērtē; turklāt norāda, ka liels skaits ES iedzīvotāju, jo īpaši to, kas dzīvo piekrastes zonās, gūst labumu no zivsaimniecības daudzfunkcionalitātes; uzskata, ka zivsaimniecības nozares daudzfunkcionalitāte ir pilnībā jāņem vērā KZP finansēšanas plānā; uzsver, ka šo papildu sabiedrisko preču ražošanu nevar izmantot par attaisnojumu KZP nepieciešamo reformu atlikšanai;

10.  mudina Komisiju palīdzēt mazajām zvejas ostām, kuras ir smagi cietušas no izkrauto apjomu samazinājums, ko radījusi pārzveja;

11.  uzsver, ka zivsaimniecības nozare (gan ilgtspējīga savvaļas zivju zveja, gan akvakultūra) ir viens no vissvarīgākajiem Eiropas Savienības nodrošinātības ar pārtiku balstiem, un tās ilgtspējība un stabilitāte ir jānodrošina, īstenojot KZP reformu, lai nākotnē šī nozare var pietiekamā daudzumā nodrošināt atbilstīgas kvalitātes zivsaimniecības produktus un apmierināt vairāk nekā pusmiljarda ES iedzīvotāju pieprasījumu;

12.  uzsver jūras un saldūdens akvakultūras potenciāla nozīmi, lai papildinātu zivsaimniecību devumu un nodrošinātu ievērojamu daļu no ES nepieciešamās pārtikas; uzsver, ka ir nepieciešama īpaša politika, lai nodrošinātu akvakultūras ekoloģisko ilgtspējību; aicina Komisiju noteikt vispārējus akvakultūras produktu kvalitātes kritērijus, kuri būtu jāievēro visā ES un kuros tiktu ņemta vērā akvakultūras ietekme uz vidi un sabiedrību; turklāt aicina Komisiju nodrošināt, ka ievestie akvakultūras produkti tiek ražoti atbilstīgi attiecīgajiem ES ilgtspējības un kvalitātes standartiem, proti, ekoloģijas vai dzīvnieku labturības standartiem;

13.  norāda, ka jautājums par atpūtas zveju netika risināts Komisijas priekšlikumos, ko tā iesniedza 2011. gada 13. jūlijā; uzsver, ka tas būtu jārisina atsevišķi KZP reformas procesā;

14.  uzsver, ka turpmāka to darbību daudzveidošana, kas ar zivsaimniecību ir saistītas tieši vai netieši, varētu palīdzēt palēnināt darbaspēka aizplūšanu no šīs nozares, saglabāt reģionālās ieražas un tradīcijas un apturēt iedzīvotāju skaita samazināšanos dažās piekrastes zonās;

15.  uzsver, ka zivsaimniecības pārvaldībā arvien vairāk tiek izmantoti zinātniski dati un tas stimulē lietišķos pētījumus šajā jomā, veicinot zināšanas un tehnikas attīstību un inovācijas atbilstīgi “Eiropa 2020” stratēģijai gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei;

16.  uzsver, ka zivsaimniecības nozare ir atkarīga no zivju krājumu veselības un ekosistēmas līdzsvara, tādēļ KZP reformas galvenā uzmanība jāpievērš tam, lai šī nozare atkal kļūtu par jūras resursu aizsargātāju un pārvaldītāju ar mērķi izveidot efektīvāku, zaļāku un konkurētspējīgāku ekonomiku saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanai;

17.  uzsver, ka zvejas darbības, ņemot vērā visas to dimensijas, tostarp ilgtspējīgu akvakultūru, to tiešo un netiešo ietekmi, kā arī pamatproduktu ražošanu, nodrošina sociālo un teritoriālo kohēziju un veicina profesionālo apmācību un sociālo un ekonomisko aktivitāti atbilstīgi stratēģijai par integrējošas izaugsmes veicināšanu;

18.  uzsver, ka zivsaimniecības nozare gan vien pati, gan caur integrēto jūrniecības politiku (IJP) dod ieguldījumu “Rio +20” atklātas ekonomikas mērķu sasniegšanā, kā arī darba vietu radīšanā un nabadzības izskaušanā;

19.  apgalvo, ka zivsaimniecības darbībām ir svarīga nozīme plašākā IJP kontekstā un tās ir būtisks elements jūrniecības telpiskās plānošanas politikā un attiecībā uz Eiropas jūrniecības un zivsaimniecības fondu;

20.  prasa Komisijai atzīt zivsaimniecības nozares daudzfunkcionalitāti un tās saražoto plaša klāsta pamatproduktu vērtību;

21.  prasa Komisijai savos turpmākajos politikas priekšlikumos un lēmumos nodrošināt, ka KZP palīdz sasniegt politikas vispārējos mērķus, piemēram, stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus; uzskata, ka šajā svarīgajā KZP reformas procesā jāatzīst tas, ka KZP ir attīstības avots kontekstā ar Eiropas izaugsmes projektu, un jārada nosacījumi, kas ļautu pilnībā izmantot tās potenciālu; prasa, lai Komisija, izstrādājot un īstenojot šo politiku, ņemtu vērā zivsaimniecības un piekrastes zonu īpatnības;

22.  prasa Komisijai reformētajā KZP iestrādāt “nosacījumu principu”, ko jau izmanto kopējā lauksaimniecības politikā, lai attiecībā uz videi draudzīgām zvejas darbībām ieviestu pozitīvu diskrimināciju, piemēram, nodrošinot labāku piekļuvi finansējumam;

23.  prasa Komisijai, lai veicinātu paralēlo darbību attīstību, atrast juridisku risinājumu, kas ļautu zvejniekiem plašajā ar zvejniecību saistīto darbību klāstā atrast citus ienākumu avotus, no tā neciešot finansiālus zaudējumus;

24.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 358, 31.12.2002., 59. lpp. (2) OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par neseno politisko notikumu attīstību Ungārijā (2012/2511(RSP))

P7_TA(2012)0053 B7-0095/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 4., 6 un 7. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 49., 56., 114., 167. un 258. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECHR), kas attiecas uz pamattiesību ievērošanu, veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā Ungārijas Republikas Nacionālās asamblejas 2011. gada 18. aprīlī pieņemto Ungārijas pamatlikumu, kas stājās spēkā 2012. gada 1. janvārī (turpmāk tekstā ‐ “jaunā konstitūcija”), un Nacionālās asamblejas 2011. gada 30. decembrī pieņemtos Ungārijas pamatlikuma pārejas noteikumus (turpmāk tekstā ‐ “pārejas noteikumi”),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas par demokrātiju caur likuma spēku (Venēcijas komisijas) Atzinumu Nr. CDL(2011)016 un Nr. CDL(2011)001 par Ungārijas jauno konstitūciju un trim juridiskajiem jautājumiem, kas radušies Ungārijas jaunās konstitūcijas izstrādes procesā,

–  ņemot vērā 2011. gada 10. marta rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu tiesību aktiem Ungārijā(1) un 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par Ungārijas konstitūcijas pārskatīšanu(2),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Līguma par Eiropas Savienību 7. pantu “Savienības pamatvērtību ievērošana un veicināšana” ((COM(2003)0606),

–  ņemot vērā to, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Nēlī Krusa 2011. gada oktobrī izveidoja augsta līmeņa grupu jautājumos par plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu,

–  ņemot vērā Padomes un Komisijas paziņojumus Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. janvāra plenārsēdes debatēs par jaunākajiem politiskajiem notikumiem Ungārijā, kā arī ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas 2012. gada 9. februārī rīkoto uzklausīšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2012. gada 17. janvāra lēmumu sākt paātrinātas pārkāpumu izmeklēšanas procedūras pret Ungāriju saistībā ar tās centrālās bankas un datu aizsardzības iestāžu neatkarību, kā arī saistībā ar pasākumiem, kas skar tiesu iestādes,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz tādām vērtībām kā demokrātija un tiesiskums, kā noteikts LES 2. pantā, un cilvēktiesību un brīvību nepārprotamu ievērošanu, kā paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECHR), un minēto tiesību, brīvību un principu atzīšanu, kuru vēl uzskatāmāk apliecina ES gaidāmā pievienošanās ECHR;

B.   tā kā dalībvalstīm, kandidātvalstīm un ES ir pienākums nodrošināt, ka dalībvalstu likumdošanas saturs un procedūras atbilst ES tiesībām un vērtībām, kā to īpaši paredz Kopenhāgenas kritēriji, Pamattiesību harta un ECHR, un ka pieņemto tiesību aktu burts un gars nav pretrunā šīm vērtībām un instrumentiem;

C.  tā kā 2011. gada 18. aprīlī Ungārija pieņēma jaunu konstitūciju, kuras pieņemšana un atsevišķi noteikumi, kurus Eiropas Parlaments kritizēja 2011. gada 5. jūlija rezolūcijā, aicinot Ungārijas valdību risināt Venēcijas komisijas aktualizētos jautājumus un paustās bažas un prasot Eiropas Komisijai veikt pamatīgu jaunās konstitūcijas un ar to ieviesto pamata likumu pārskatīšanu un analīzi nolūkā pārbaudīt, vai tie atbilst acquis communautaire un jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas burtam un garam;

D.  tā kā šo pamata likumu pieņemšana viesa bažas vairākās jomās, tādās kā tiesu iestāžu neatkarība, centrālās bankas neatkarība, datu aizsardzības iestādes neatkarība, līdzvērtīgi politiskās konkurences un politisko pārmaiņu apstākļi, kā arī tā dēvētais stabilitātes likums, ar ko par ienākumu nodokļa sistēmu lemj divu trešdaļu vairākums, un pamata likumi, ar kuriem pašreizējam vairākumam piešķir ekskluzīvas tiesības iecelt amatpersonas uz neparasti ilgu termiņu, tādējādi skarot turpmāko valdību spēju pārvaldīt;

E.  tā kā jaunais Nacionālās tiesu iestādes vadītājs un ģenerālprokurors būs tiesīgi piešķirt lietas tiesām, tādējādi pārkāpjot tiesību principu par piekļuvi tiesai un tiesības uz taisnīgu lietas iztiesāšanu, kā arī tiesu iestāžu neatkarību;

F.  tā kā saskaņā ar jauno konstitūciju un tās pārejas nosaukumiem Augstāko tiesu pārdēvēja par Kúria un bijušā Augstākās tiesas priekšsēdētāja sešu gadu mandātu priekšlaicīgi apturēja, lai gan amatā bija aizvadīti tikai divi gadi;

G.  tā kā jaunajā konstitūcijā ir paredzēts tiesnešu un prokuroru obligāto pensionēšanās vecumu samazināt no 70 gadiem līdz 62 gadiem, to neattiecinot vienīgi uz Kúria priekšsēdētāju un ģenerālprokuroru, kas būs diskriminējoši, jo apmēram 300 tiesnešiem būs jādodas pensijā, un šāda kārtību ir nopietna iejaukšanās tiesu iestāžu darbībā;

H.  tā kā saskaņā ar jaunās konstitūcijas noteikumiem iepriekšējā parlamentārā sistēma, kurā bija četri komisāri, ir reorganizēta un tagad ir tikai viens komisārs, priekšlaicīgi pārtraucot datu aizsardzības un informācijas brīvības komisāra sešu gadu pilnvaru termiņu un viņa pilnvaras nododot jaunizveidotai iestādei, tādējādi būtiski pārkāpjot šā komisāra neatkarības principu;

I.  tā kā Ungārijas parlaments ir pieņēmis vairākus likumus ar atpakaļejošu spēku, tādējādi pārkāpjot vienu no Eiropas tiesību pamatprincipiem, proti, to, ka pieņemt likumus ar atpakaļejošu spēku ir aizliegts;

J.  tā kā nesen pieņemtie likumi par baznīcu un reliģiju apzīmējumiem ietver neparasti ierobežojošus noteikumus par baznīcu reģistrāciju, un šādai reģistrēšanai ir nepieciešama parlamenta divu trešdaļu piekrišana;

K.  tā kā saskaņā ar konstitūcijas noteikumiem ir ievērojami mazinātas Ungārijas Konstitucionālās tiesas pilnvaras pārskatīt ar budžetu saistītus tiesību aktus;

L.  tā kā ievērojams skaits jautājumu ir pakārtoti detalizētākam pamata likumu regulējumam, prasot divas trešdaļas vairākuma balsojumu, un tas attiecas uz jautājumiem, kuriem būtu jāpiemēro parastā politiskā procedūra un kurus parasti izlemj ar vienkāršu balsu vairākumu, un šāda kārtība raisa bažas, kā tas norādīts Venēcijas komisijas ziņojumā;

M.  tā kā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Viviāna Redinga uzsvēra Eiropas Komisijas nodomu pārbaudīt to, vai tiesu sistēmas jaunā struktūra Ungārijā skar tiesu iestāžu neatkarību; tā kā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Nēlī Krusa un augsta līmeņa grupas jautājumos par plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu vadītāja Vaira Vīķe Freiberga vairākkārt ir paudušas bažas par plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu Ungārijā;

N.  tā kā Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu 2012. gada 18. janvārī uzsvēra, ka bažas raisa ne tikai tiesiskie aspekti, bet arī demokrātijas kvalitāte Ungārijā, un aicināja Ungārijas varas iestādes ievērot demokrātijas un brīvības principus un tos īstenot ne tikai principā, bet arī praksē un Ungārijas politiskajā un sociālajā dzīvē;

O.  tā kā 2012. gada 17. janvārī Eiropas Komisija sāka pārkāpumu izmeklēšanas procedūras pret Ungāriju saistībā ar šādiem trim jautājumiem: Ungārijas centrālās bankas neatkarība; Ungārijas pamatlikumā paredzētais tiesnešu obligātā pensionēšanās vecuma samazinājums un datu aizsardzības iestādes neatkarība, kā arī prasīja Ungārijas varas iestādēm sniegt turpmāku informāciju par tiesu iestāžu neatkarības jautājumiem;

P.  tā kā Eiropas Parlaments 2010. gada 15. decembra rezolūcijā par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2009. gadā un to efektīvu īstenošanu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā(3) prasīja “īstenot Komisijas 2003. gada paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienību 7. pantu izpildes pārraudzību, lai noteiktu pārredzamu un saskaņotu veidu, kā, pamatojoties uz pamattiesību jauno struktūru, risināt iespējamus cilvēktiesību pārkāpumus un atbilstīgi piemērot LES 7. pantu”;

Q.  tā kā Ungārijas valdība un konkrēti Ungārijas premjerministrs savā vēstulē Komisijai un vēršoties pie Eiropas Parlamenta apliecināja gatavību risināt problēmas, kuru dēļ ierosinātas pārkāpumu izmeklēšanas procedūras, grozīt attiecīgos tiesību aktus un padziļināti sadarboties ar Eiropas iestādēm arī ārpus juridiskajām procedūrām;

R.  tā kā Eiropas Parlaments uzrauga pamattiesību, pamatbrīvību un pamatprincipu ievērošanu visās 27 dalībvalstīs, kā to paredz Eiropas acquis,

1.  pauž nopietnas bažas par situāciju Ungārijā saistībā ar to, kā tiek īstenota demokrātija un tiesiskums, ievērotas un aizsargātas cilvēktiesības un sociālās tiesības un nodrošināta līdzsvarotu pārbaužu sistēma, līdztiesība un nediskriminācija;

2.  aicina Ungārijas pilsoņu un Eiropas Savienības kopīgās interesēs Ungārijas valdību ievērot Eiropas Komisijas, Eiropas Padomes un Venēcijas komisijas ieteikumus, mērķus un prasības attiecībā uz iepriekš minētajiem jautājumiem un attiecīgi grozīt konkrētos tiesību aktus, ievērojot Eiropas Savienības pamatvērtības un pamatstandartus;

3.  pieņem zināšanai Eiropas Komisijas, Eiropas Padomes un Venēcijas komisijas apņemšanos rūpīgi pārbaudīt Ungārijas likumdošanas atbilstību ne tikai Eiropas tiesību burtam, bet arī garam;

4.  aicina Eiropas Komisiju kā Līgumu uzraudzītāju cieši sekot līdzi iespējamajiem attiecīgo tiesību aktu grozījumiem un īstenošanai un to atbilstībai Eiropas Līgumu burtam un garam, kā arī veikt rūpīgu izpēti, lai pilnībā nodrošinātu to, ka:

5.  aicina Eiropas Komisiju pieprasīt atzinumu no Venēcijas komisijas par leģislatīvo aktu paketi, kas ietver jauno konstitūciju, pārejas noteikumus un pamata likumus, un šajos jautājumos turpināt sadarboties ar Eiropas Padomi;

6.  uzdod Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju sadarbībā ar Eiropas Komisiju, Eiropas Padomi un Venēcijas komisiju sekot līdzi šai lietai un konstatēt, vai un kā tikuši īstenoti Komisijas un šīs rezolūcijas 4. punktā ietvertie Eiropas Parlamenta ieteikumi, un savus konstatējumus izklāstīt ziņojumā;

7.  uzdod Priekšsēdētāju konferenci, ņemot vērā 6. punktā izklāstīto ziņojumu, apsvērt, vai ir jāpastiprina nepieciešamie pasākumu, ietverot Reglamenta 74.e pantā un LES 7. panta 1. punktā minētos pasākumus;

8.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Padomei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Pamattiesību aģentūrai, EDSO un ANO ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0094. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0483. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0483.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par gaidāmajām prezidenta vēlēšanām Krievijā (2012/2505(RSP))

P7_TA(2012)0054 RC-B7-0052/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Krievijas Federācijas Partnerības un sadarbības nolīgumu, kurš stājās spēkā 1997. gadā un ir pagarināts līdz brīdim, kad to aizstās jauns nolīgums,

–  ņemot vērā notiekošās sarunas par jaunu nolīgumu, kurš paredzētu jaunu vispārēju sistēmu ES un Krievijas attiecībām, kā arī 2010. gadā sākto Partnerību modernizācijai,

–  ņemot vērā rezolūcijas par Krieviju, jo īpaši 2011. gada 14. decembra rezolūciju par gaidāmo ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi 2011. gada 15. decembrī un par 2011. gada 4. decembra Valsts domes vēlēšanu rezultātiem(1) un 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par gatavošanos 2011. gada decembrī gaidāmajām Krievijas Valsts domes vēlēšanām(2),

–  ņemot vērā EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja 2012. gada 12. janvārī publicēto vēlēšanu novērošanas misijas galīgo ziņojumu par Valsts domes vēlēšanām 2011. gada 4. decembrī,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (PACE) 2012. gada 23. janvārī publicēto vēlēšanu novērošanas misijas galīgo ziņojumu par Krievijas parlamenta vēlēšanām un tās 2012. gada 21. janvāra paziņojumu par delegācijas Krievijas apmeklējumu pēc vēlēšanām,

–  ņemot vērā ES un Krievijas apspriedes par cilvēktiesībām, jo īpaši pēdējo šādu sanāksmi 2011. gada 29. novembrī,

–   ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton 2011. gada 6. decembra paziņojumu par Valsts domes vēlēšanām Krievijas Federācijā un viņas 2011. gada 14. decembra runu Strasbūrā par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi, kā arī 2012. gada 1. februāra runu par politisko situāciju Krievijā,

–   ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja Herman Van Rompuy 2011. gada 15. decembra paziņojumu pēc ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā ciešākai sadarbībai un labām kaimiņattiecībām starp ES un Krieviju ir izšķirīga nozīme stabilizācijas, drošības un labklājības nodrošināšanai Eiropā; tā kā ES un Krievijas Federācijas stratēģisko partnerību var veidot, tikai pamatojoties uz kopīgām vērtībām;

B.  tā kā joprojām bažas rada notikumu attīstība Krievijas Federācijā cilvēktiesību ievērošanas un aizsardzības jomā, kā arī vispārpieņemto demokrātisko principu, vēlēšanu normu un procedūru ievērošana; tā kā Krievijas Federācija ir pilntiesīga Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) dalībvalsts un tādējādi ir apņēmusies ievērot demokrātijas un cilvēktiesību principus;

C.  tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2011. gada 12. aprīlī pieņēma Krievijai nelabvēlīgu spriedumu par apgrūtinošajām politisko partiju reģistrācijas procedūrām Krievijā, kuras neatbilst Eiropas Padomes un EDSO noteiktajām vēlēšanu normām; tā kā šķēršļi politisko partiju un kandidātu reģistrācijai ierobežo politisko konkurenci un plurālismu Krievijā;

D.  tā kā vispārējie noteikumi par vēlēšanām joprojām ir pārlieku sarežģīti, lai gan nesen tika veikti ierobežoti pasākumi vēlēšanu likuma uzlabošanai, un tā kā nekonsekventa noteikumu piemērošana diskriminē opozīciju;

E.  tā kā prezidents D. Medvedevs, 2011. gada 22. decembrī uzstājoties Domē, paziņoja par vairākām politiskās sistēmas izmaiņām, tostarp par jauna neatkarīga sabiedriskās televīzijas dienesta izveidi, vienkāršotām procedūrām partijām un prezidenta amata kandidātiem, reģionu gubernatoru tiešo vēlēšanu atjaunošanu un vēlēšanās notikušas krāpniecības izmeklēšanu;

F.  tā kā, pamatojoties uz EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja vēlēšanu novērošanas misijas galīgo ziņojumu, 2011. gada 4. decembra Valsts domes vēlēšanās netika pilnībā ievērotas brīvu un godīgu vēlēšanu normas un tajās iezīmējās nepietiekams nošķīrums starp valsti un valdošo partiju, kā arī vēlēšanu administrācija nebija neatkarīga, plašsaziņas līdzekļi bija neobjektīvi un notika valsts iejaukšanās dažādos līmeņos; tā kā saskaņā ar šo ziņojumu Valsts domes vēlēšanās tika pieļauti daudzi procesuāli pārkāpumi, acīmredzamas manipulācijas un vēlēšanu rezultātu falsifikācijas gadījumi;

G.  tā kā Krievijas vēlēšanu novērošanas organizācija Golos savā galīgajā ziņojumā ir norādījusi, ka “vēlēšanas nebija nedz brīvas, nedz godīgas, kā tās arī neatbilda Krievijas vēlēšanu likumam un starptautiskajām vēlēšanu normām” un ka “netika ievēroti vēlēšanu pamatprincipi, proti, patiesa konkurence un vienādas tiesības visām iesaistītajām pusēm, neitrāla administrācija, neatkarīgas vēlēšanu komisijas, likumam atbilstoša balsošana un pareiza balsu skaitīšana”;

H.  tā kā vairākās demonstrācijās pēc 2011. gada 4. decembra Valsts domes vēlēšanām Krievijas iedzīvotāji ir pauduši vēlmi pēc lielākas demokrātijas, kā arī brīvām un godīgām vēlēšanām un vēlēšanu sistēmas visaptverošas reformas, jo īpaši aktīvi bijuši tā dēvētie “baltās lentes” protestētāji;

I.  tā kā politiskais plurālisms ir viens no demokrātijas un modernas sabiedrības stūrakmeņiem un politiskās leģitimitātes avots; tā kā, gatavojoties prezidenta vēlēšanām, ir jāgarantē to brīva un godīga norise, nodrošinot vienlīdzīgas iespējas visiem kandidātiem; tā kā reģistrācijas procedūras gaitā dažiem kandidātiem atkal tika liegta dalība vēlēšanās;

J.  tā kā ES un Krievijas attiecības pēdējās desmitgadēs ir nemitīgi attīstījušās un ir izveidojusies dziļa un visaptveroša savstarpēja atkarība, kas nākotnē tikai aizvien palielināsies; tā kā stratēģiskās partnerības nolīguma noslēgšana starp ES un Krievijas Federāciju vēl aizvien ir ārkārtīgi svarīga tālākai attīstībai un sadarbības intensitātes palielināšanai starp abiem partneriem;

K.  tā kā Krievija divas reizes nav ļāvusi ANO Drošības padomei pieņemt Sīrijas krīzei veltītu rezolūciju, kurā aicināts atbalstīt Arābu valstu līgas plānu, kam piekrīt arī ES,

1.  pieņem zināšanai EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja un PACE ziņojumus par Valsts domes vēlēšanām, kuros norādīts, ka tajās nav ievēroti EDSO noteiktās vēlēšanu normas, un ka tajās iezīmējās nepietiekams nošķīrums starp valsti un valdošo partiju, procesuāli pārkāpumi, acīmredzamas manipulācijas un vēlēšanu administrācijas neatkarības trūkums;

2.  pauž bažas, ka vēlēšanu rezultāti (jaunās Valsts domes sastāvs) neļaus uzlabot Valsts domes lomu un palielināt tās ietekmi Krievijas politiskajā sistēmā;

3.  aicina delegāciju ES un Krievijas Parlamentārās sadarbības komitejā konsekventi apspriest ar Krievijas partneriem demokrātijas, pamattiesību un tiesiskuma problēmas; turklāt prasa izvērtēt ES un Krievijas Parlamentārās sadarbības komitejas darbību un intensificēt dialogu ar ārpusparlamenta opozīciju un pilsonisko sabiedrību;

4.  pieņem zināšanai nesenos aicinājumus atcelt Valsts domes vēlēšanu rezultātus un aicina Krievijas varas iestādes turpināt vispusīgi un pārredzami izmeklēt visus ziņojumus par krāpniecību un iebiedēšanu, lai sodītu vainīgos un atkārtoti rīkotu balsošanu, ja ir pierādīti pārkāpumi; uzsver, ka Krievijas vēlēšanu tiesību akti paredz pārsūdzības un rezultātu labošanas iespēju; tomēr norāda, ka sūdzību izskatīšana Centrālajā vēlēšanu komisijā notika nepārredzami un to izskatīšana nebija efektīva un savlaicīga; pauž nožēlu, ka attiecīgās tiesas ir noraidījušas gandrīz 3000 protestu par vēlēšanās notikušajām nelikumībām, krāpšanu un pārkāpumiem atsevišķos vēlēšanu iecirkņos un tikai dažās lietās spriedums vēl tiek gaidīts;

5.  pieņem zināšanai prezidenta D. Medvedeva paziņojumu par visaptverošām izmaiņām politiskajā sistēmā, tostarp īstenojot ļoti vajadzīgo noteikumu vienkāršošanu saistībā ar politisko partiju reģistrēšanu; aicina nopietni apņemties risināt arī problēmas plašsaziņas līdzekļu brīvības, pulcēšanās un vārda brīvības jomā; atkārtoti apliecina ES gatavību sadarboties ar Krieviju, cita starpā piedaloties Partnerībā modernizācijai, lai uzlabotu cilvēktiesību un pamattiesību ievērošanu un neatkarīgas tiesiskuma sistēmas efektivitāti Krievijā;

6.  aicina Krievijas valdību, ievērojot EDSO ieteikumus, izstrādāt likumdošanas priekšlikumu kopumu, kura mērķis būtu attīstīt patiesi demokrātisku politisko sistēmu, cita starpā paredzot reformas reģistrācijas noteikumu vienkāršošanai gan politiskajām partijām, gan prezidenta amata kandidātiem, kā arī atsakoties no reģistrācijas noteikumu ierobežojošas piemērošanas, lai iespējami drīz nodrošinātu patiesi brīvas un godīgas vēlēšanas;

7.  uzsver, ka miermīlīgas demonstrācijas Krievijā liecina par Krievijas iedzīvotāju vēlmi pēc brīvām un godīgām vēlēšanām; aicina Krievijas varas iestādes uzskatīt, ka nesenās demonstrācijas paver iespēju veikt vajadzīgus pasākumus, lai īstenotu reformas, tostarp vēlēšanu likumu reformu, tādējādi panākot lielāku demokrātiju, politisko līdzdalību un tiesiskumu saskaņā ar Eiropas Padomes un EDSO normām; mudina Krievijas varas iestādes ievērot šīs normas praktiskajā darbībā, lai garantētu brīvas un demokrātiskas prezidenta vēlēšanas 2012. gada martā un sniegtu vienādas iespējas visiem kandidātiem;

8.  nosoda policijas bargo vēršanos pret miermīlīgajām demonstrācijām, kurās pausts protests pret vēlēšanu norises pārkāpumiem un rezultātu viltošanu, par ko ziņoja starptautiskie novērotāji un ko apliecināja vienkāršu pilsoņu videoieraksti; aicina Krievijas varas iestādes pilnībā ievērot pulcēšanās un vārda brīvību atbilstoši Krievijas Federācijas Konstitūcijai;

9.  atgādina, ka politiskā plurālisma ierobežojumi laikā, kad notika gatavošanās Valsts domes vēlēšanām, bija viens no galvenajiem trūkumiem šajās vēlēšanās; pauž bažas par to, ka opozīcijas kandidātiem neļauj piedalīties 2012. gada 4. marta prezidenta vēlēšanās, kas kārtējo reizi apdraud politisko konkurenci un plurālismu;

10.  mudina Krievijas varas iestādes iesaistīties dialogā ar opozīciju un pauž nožēlu par pieņemto lēmumu atteikt opozīcijas līdera Grigorija Javlinska kandidatūras reģistrāciju prezidenta vēlēšanām, līdz ar to liedzot viņa partijas pārstāvjiem darboties kā novērotājiem;

11.  aicina EDSO, Eiropas Padomi un Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos sekot līdzi pārkāpumu izmeklēšanai, kā arī cieši uzraudzīt gatavošanos prezidenta vēlēšanām un vēlēšanu noteikumu ievērošanu, par ko jau ir panākta vienošanās ar Krievijas varas iestādēm;

12.  norāda ‐ gaidāms, ka Krievijas prezidenta vēlēšanu norisi uzraudzīs ap 600 starptautisko novērotāju (tajā skaitā no EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja, PACE, Šanhajas Sadarbības organizācijas un NVS valstīm); uzsver, ka pilnā apjomā ir jānodrošina darbs starptautiskajām un atsevišķu valstu vēlēšanu novērošanas misijām, lai garantētu vēlēšanu norises efektīvu uzraudzību saskaņā ar EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja un Eiropas Padomes normām; aicina Krievijas varas iestādes netraucēt vēlēšanu norisi un neiejaukties tajā, par ko tika ziņots saistībā ar Valsts domes vēlēšanām;

13.  atkārtoti aicina izmeklēšanas komisiju bez jebkādiem nosacījumiem veikt vispusīgu un rūpīgu Sergeja Magņicka nāves izmeklēšanu un nekavējoties nākt klajā ar konkrētiem secinājumiem, kā arī veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai vainīgos sauktu pie atbildības; gadījumā, ja Krievijas varas iestādes arī turpmāk neko nedarīs, prasa Padomei apsvērt tādu rīcību kā, piemēram, ieceļošanas aizliegumu visā ES teritorijā un finanšu līdzekļu iesaldēšanu personām, kas atzītas par vainīgām Sergeja Magņicka spīdzināšanā un nāvē, kā arī nozieguma slēpšanā;

14.  pauž dziļas bažas par ekstrēmisma novēršanai paredzēto tiesību aktu neatbilstošu izmantošanu, nelikumīgi piemērojot krimināltiesību normas pret tādām pilsoniskās sabiedrības organizācijām kā Memoriāls un reliģiskajām minoritātēm, piemēram, Jehovas lieciniekiem un Falun Dafa, un nepamatoti aizliedzot viņu materiālus, aizbildinoties ar ekstrēmisma draudiem;

15.  stingri nosoda to, ka Sanktpēterburgas Likumdošanas sapulce ir pieņēmusi likumu pret citas seksuālās orientācijas propagandu; tāpat nosoda līdzīgus likumus, kas pieņemti Rjazaņas, Arhangeļskas un Kostromas apgabalā; aicina Krievijas varas iestādes atteikties no vārda brīvības ierobežojumiem saistībā ar seksuālo orientāciju vai dzimumidentitāti, jo šāda rīcība neatbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi paust Eiropas Savienības iebildumus pret šīm tiesību normām;

16.  stingri iesaka Krievijai atbalstīt starptautiskās sabiedrības panākto vienošanos un ļaut Drošības padomei rīkoties, pamatojoties uz Arābu valstu līgas priekšlikumiem Sīrijas krīzes atrisināšanai; uzsver, ka Krievijai kā ANO Drošības padomes pastāvīgajai loceklei ir jāuzņemas pilna atbildība par starptautisko mieru un drošību; aicina Krieviju nekavējoties pārtraukt visas ieroču un militārā aprīkojuma piegādes Sīrijas valdībai;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0575. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0335.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par ES un Marokas nolīgumu par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem un zivsaimniecības produktiem (2012/2522(RSP))

P7_TA(2012)0055 RC-B7-0048/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1995. gada 28. novembra Barselonas deklarāciju, ar ko izveidoja partnerattiecības starp Eiropas Savienību un Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm,

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses,

–  ņemot vērā Padomes 2005. gada 14. oktobra lēmumu, ar ko pilnvaro sākt sarunas ar Maroku par savstarpēju tirdzniecības liberalizāciju attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 14. decembra lēmumu, ar ko pilnvaro sākt sarunas ar Ēģipti, Jordāniju, Maroku un Tunisiju, lai spēkā esošo Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīgumu ietvaros ar minētajām valstīm izveidotu paplašinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(1),

–  ņemot vērā piekrišanas procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu attiecībā uz projektu Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīgumam vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (turpmāk tekstā “Nolīgums”) (15974/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā politiskā vide, kas Vidusjūras dienvidos veidojas pēc Arābu pavasara notikumiem, ir izraisījusi nepieciešamību pēc spēcīgas, efektīvas un ātras atbildes reakcijas no ES puses;

B.  tā kā tirdzniecības attiecību stiprināšana un līdzsvarota un arvien lielāka tirdzniecības liberalizācija ar Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm ir svarīgas šīs atbildes daļas;

C.  tā kā tirdzniecība un ieguldījumi ir izaugsmes dzinējspēks un palīdz mazināt nabadzību, vienot cilvēkus, stiprināt saikni starp nācijām un veicināt politisko stabilitāti;

D.  tā kā kopš 2000. gada 1. marta spēkā esošā ES un Marokas asociācijas nolīguma 16. pants paredz, ka Eiropas Kopiena un Maroka pakāpeniski palielinās liberalizāciju attiecībā uz savstarpējo tirdzniecību ar lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem;

E.  tā kā ES preču tirdzniecībā ar Maroku saglabā ievērojamu aktīvo saldo, kas 2010. gadā bija 5,4 miljardi euro;

F.  tā kā ES lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu tirdzniecībā ar Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm ir ievērojams aktīvais saldo, kas pārsniedz 4 miljardus euro, savukārt lauksaimniecības, zivsaimniecības un pārstrādāto pārtikas produktu divpusējā tirdzniecībā ar Maroku pastāv deficīts, kas 2010. gadā bija 871 miljoni euro; tā kā tirdzniecība ar lauksaimniecības un zivsaimniecības produktiem veido apmēram 18 % no Marokas eksporta;

G.  tā kā lauksaimniecība veido no 15 % līdz 20 % Marokas IKP un 12 % Marokas eksporta un tajā strādā 38 % Marokas darbaspēka, augstāko rādītāju ‐ 75 % ‐ sasniedzot lauku apvidos; tā kā tas liecina, ka šīs nozares stabilitāte un izvēršana ir ārkārtīgi svarīga valsts politiskajai stabilitātei;

H.  tā kā ar ierosināto nolīgumu nekavējoties liberalizē 55 % no Marokas lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu tarifiem (iepriekš ‐ 33 %) un 70 % no ES lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu tarifiem 10 gadu laikā (iepriekš ‐ 1 %);

I.  tā kā paaugstināta riska produktu uzraudzība un stingra kvotu piemērošana ir pamats tam, lai nolīgums darbotos līdzsvaroti;

J.  tā kā visām lauksaimniecības precēm, ko ES importē no jebkuras trešās valsts, ir jāatbilst Savienības sanitārajiem un fitosanitārajiem noteikumiem;

K.  tā kā Maroka ir viena no četrām Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm, attiecībā uz kurām Padome ir apstiprinājusi sarunu norādes par paplašināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības nolīguma (DCFTA) pamatnostādnēm; tā kā lauksaimniecības produktu tirdzniecība būs daļa no šīm sarunām,

Vispārīgi apsvērumi

1.  uzskata, ka tirgu atvēršana un pakāpeniska integrācija ES iekšējā tirgū var būt spēcīgs instruments Vidusjūras dienvidu reģiona valstu attīstībai un var palīdzēt mazināt plaši izplatīto nabadzību un bezdarbu, kas ir pamatā reģiona ekonomiskajām, migrācijas un drošības problēmām; uzskata, ka, lai īstenotu šo potenciālu, ES jābūt gatavai sniegt pietiekamas tirdzniecības koncesijas;

2.  atgādina, ka pēc Arābu pavasara ES ir apņēmusies Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm palīdzēt pārejas procesā uz demokrātiju, izmantojot tirdzniecības un ekonomikas instrumentus, ar kuriem nodrošināt lielāku brīvību un ekonomiskās iespējas; uzskata, ka Maroka ir spērusi nozīmīgus soļus uz demokrātijas konsolidāciju, reformējot valsts konstitūciju un taisnīgi novadot vēlēšanas; šajā sakarā atzinīgi vērtē nolīgumu kā konstruktīvu pasākumu, ar ko atbalsta politisko stabilizāciju un savstarpējas ilgtspējīgas ekonomikas attīstību;

3.  uzskata, ka ir būtiski, lai tirdzniecības un ieguldījumu iniciatīvu mērķis būtu labums visām sabiedrības grupām un minētās iniciatīvas konkrētāk būtu vērstas uz MVU un sīkzemniekiem; šajā sakarā norāda, ka vairāk nekā 80 % Marokas zemnieku ir mazāk nekā pieci hektāri zemes, un tādēļ atzinīgi vērtē Marokas lauksaimniecības un lauku attīstības konfederācijas (COMADER ‐ Confédération marocaine de l'agriculture et du développement rural ) atbalstu nolīgumam; atgādina, ka pārtikas nodrošinājumam papildus ekonomiskiem aspektiem piemīt sociāla, vides un kultūras dimensija;

Nolīgums

4.  uzsver, ka, ņemot vērā lauksaimniecības nozares nozīmi un svarīgumu Marokā, jo īpaši kā nodarbinātības avotam, šim nolīgumam būs izšķirošā nozīme šīs valsts ekonomiskajā attīstībā un politikas stabilizācijā, jo tas paver jaunas iespējas eksportam uz ES, kas ir Marokas produktu lielākais tirgus; uzskata, ka tas arī radīs iespējas ES lauksaimniecības nozarei, jo īpaši pārstrādāto produktu nozarei; norāda, ka ES eksportētāji laika gaitā gūs labumu no Marokas importa tarifu atcelšanas 70 % lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu pozīciju ‐ pēc šā pasākuma pilnīgas ieviešanas muitas nodokļos paredzams ietaupīt 100 miljonus euro gadā;

5.  atzinīgi vērtē nolīgumā iekļautos papildu ārpustarifa pasākumus, piemēram, turpmākas sarunas, lai sniegtu Eiropas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu papildu aizsardzību, uzlabotus aizsargmehānismus un sanitāros un fitosanitāros pasākumus; turklāt atgādina, ka ES un Maroka ir vienojušās par strīdu izšķiršanas mehānismu, ar ko pusēm paredz tiesisko aizsardzību gadījumā, ja viena no pusēm neievēro nolīguma noteikumus;

6.  uzsver dažu ES nozaru bažas par beznodokļu kvotu palielināšanu jutīgu augļu un dārzeņu veidu importam; tādēļ aicina Komisiju sniegt novērtējumu ietekmei uz Eiropas ražotajiem un jo īpaši uz zemnieku ienākumiem, un arī turpmāk regulāri informēt Parlamentu;

7.  ir nobažījies par pastāvīgajām sūdzībām no Eiropas ražotāju grupām par iespējamu krāpšanu saistībā ar ievešanas cenu sistēmu un prasa garantēt, lai ES pienācīgi regulētu nolīgumā paredzētās palielinātās tarifu kvotas un lai nepieļautu, ka ievešanas cenu mehānisma īstenošanas noteikumi tiek interpretēti nepareizi; uzsver, ka Eiropas uzņēmumi ir iesnieguši sūdzības OLAF un Parlamenta Lūgumrakstu komitejai un ka minētā komiteja ir lūgusi Komisiju mainīt ievešanas cenu sistēmu, lai apturētu krāpšanu; šajā sakarā norāda, ka ir iesniegti priekšlikumi kopējās lauksaimniecības politikas jaunākās reformas ietvaros ievešanas cenu sistēmas īstenošanas noteikumus saskaņot ar Kopienas Muitas kodeksu; uzskata, ka papildus tam ir arī jāievieš izmaiņas īstenošanas regulā par lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju, lai ieviestu efektīvus kontroles pasākumus;

8.  uzskata, ka nolīgumā ir paredzēti specifiski institucionālie pasākumi un mehānismi, piemēram, sadarbība, lai novērstu tirgus traucējumus, ekspertu grupas, ko Komisija rīko kopīgi ar trešām valstīm, tostarp Maroku, lauksaimniecības produktu tirdzniecības apakškomiteja, kas izveidota asociācijas nolīguma pārvaldības ietvaros, informācijas apmaiņa par politiku un produkciju, kā arī drošības klauzula saskaņā ar protokola 7. pantu; aicina Komisiju vajadzības gadījumā izmantot mehānismus;

Plašāki tirdzniecības un ekonomikas jautājumi

9.  uzsver ‐ lai piekļūtu ES iekšējam tirgum, ir jāizpilda noteikti sanitārie, fitosanitārie un vides standarti, un atzinīgi vērtē Pārtikas un veterinārā biroja 2011. gada ziņojumu, kurā sniegts pozitīvs vērtējums; atzinīgi vērtē, ka nolīgumā ir likts uzsvars uz sanitāriem un fitosanitāriem pasākumiem, un aicina tehnisku palīdzību izvirzīt par centrālo tematu sarunās par DCFTA; aicina Komisiju veicināt līdzvērtīgus pasākumus un kontroli starp Maroku un Eiropas Savienību attiecībā uz vides, sociālajiem un pārtikas drošības standartiem, lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp šiem diviem tirgiem;

10.  atzinīgi vērtē Marokas lauksaimniecības nozares reformu, jo īpaši Plan Vert (Zaļo plānu), kas konkrēti paredzēts sīkzemnieku atbalstam, sniedzot piekļuvi modernām tehnoloģijām un investīcijām; prasa, lai ES arī turpmāk atbalstītu ražošanas metožu uzlabošanu, veicot labākās prakses apmaiņu, un atbalstīt Marokas centienus ūdens resursu saglabāšanas jomā;

11.  atzīst, ka Maroka ir ratificējusi lielāko daļu būtiskāko Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) konvenciju un nesen pieņēmusi tiesību aktus, ar kuriem aizliedz bērnu darbu; tomēr uzsver, ka vēl aizvien būtu vēlami uzlabojumi saistībā ar biedrošanās brīvību un bērnu darbu; uzskata, ka DCFTA nodaļā par ilgtspējīgu attīstību būtu jāiekļauj palīdzība ILO konvenciju īstenošanā, neparakstītu pamata ILO konvenciju (piemēram, Konvencijas (Nr. 87) par biedrošanās brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās) ratificēšanā un iniciatīvām par uzņēmumu sociālo atbildību;

12.  aicina Komisiju nodrošināt, ka jaunais nolīgums pilnībā atbilst starptautiskajām tiesību normām un ka tas nāk par labu visām vietējām iedzīvotāju grupām, kuras skar šis nolīgums;

o
o   o

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, EP delegācijai attiecībām ar Magribas valstīm, Savienības Vidusjūrai parlamentārās asamblejas prezidijam un Marokas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0446.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīguma noslēgšanu vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (15975/2010 – C7-0432/2010 – 2010/0248(NLE))

P7_TA(2012)0056 A7-0023/2012

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (15975/2010),

–  ņemot vērā projektu Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīgumam vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (15974/2010),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) daļu (C7-0432/2010),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu, kā arī Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A7-0023/2012),

1.   sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu un Marokas Karalistes valdībām un parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par stāvokli Sīrijā (2012/2543(RSP))

P7_TA(2012)0057 RC-B7-0068/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2011. gada 10. oktobra, 2011. gada 14. novembra un 1. decembra un 2012. gada 23. janvāra un Eiropadomes 2011. gada 23. oktobra un 9. decembra secinājumus par Sīriju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 8. oktobra, 2011. gada 3. un 28. novembra, 2011. gada 2. decembra un 2012. gada 1. un 4. februāra paziņojumus par Sīriju,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273/KĀDP(1) un pēc Ārlietu padomes 2012. gada 23. janvāra sanāksmes pieņemto lēmumu, lai pastiprinātu ES ierobežojošos pasākumus pret Sīrijas režīmu,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 18. janvāra Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 442/2011(2),

–  ņemot vērā Arābu valstu līgas 2011. gada 27. augusta, 2011. gada 16. oktobra, 12., 16. un 24. novembra un 2012. gada 22. janvāra un 12. februāra paziņojumus par stāvokli Sīrijā, 2011. gada 2. novembra rīcības plānu un Līgas 2011. gada 27. novembrī pieņemtās sankcijas pret Sīriju,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2011. gada 3. augusta paziņojumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas Trešās komitejas 2011. gada 22. novembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Sīrijas Arābu Republikā,

–  ņemot vērā neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas par Sīrijas Arābu Republiku 2011. gada 23. novembra ziņojumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes 2011. gada 2. decembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Sīrijas Arābu Republikā,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, Konvenciju par bērna tiesībām un tās Fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotā konfliktā, kā arī Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, kuras visas Sīrija ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā kopš 2011. gada marta, kad Sīrijā sākās miermīlīgo protestu vardarbīga apspiešana, šajā valstī ir būtiski pieaudzis regulāru slepkavību, vardarbības un spīdzināšanas gadījumu skaits, un Sīrijas armija un drošības spēki ir turpinājuši represijas, mērķtiecīgi slepkavojot, spīdzinot un veicot masveida arestus; tā kā valdības spēki kontrolē un bombardē pilsētas un mazpilsētas visā Sīrijas teritorijā; tā kā piekļuve pārtikai un medikamentu piegāde ir ārkārtīgi sarežģīta; tā kā vardarbības un pārvietošanas rezultātā pasliktinās daudzu Sīrijas iedzīvotāju stāvoklis;

B.  tā kā saskaņā ar ANO vērtējumu 11 mēnešu ilgās sacelšanās laikā Sīrijā ir gājuši bojā vairāk nekā 5400 cilvēki, tajā pašā laikā uzsverot, cik grūti ir aktualizēt šo skaitu, jo dažas teritorijas, piemēram, Homsas rajons, ir pilnībā slēgtas; tā kā vēl tūkstošiem cilvēku ir ievainoti, vismaz 69 000 cilvēku ir apcietināti, no kuriem 32 000 pēc tam ir atbrīvoti, un aptuveni 12 400 cilvēku ir aizbēguši uz kaimiņvalstīm; tā kā ANO Bērnu fonds ziņo, ka ir nogalināti simtiem bērnu un vēl simti bērnu ir patvaļīgi arestēti un apcietinājumā tiek spīdzināti un seksuāli izmantoti;

C.  tā kā iedzīvotāji aplenktajā Homsas pilsētā tiek pakļauti pastāvīgai un nepārtrauktai bombardēšanai un baidās, ka režīms gatavo galīgu un nāvējošu sauszemes uzbrukumu; tā kā 2012. gada 12. februārī arābu valstu plašsaziņas līdzekļi ziņoja, ka Sīrijas tanki un artilērija intensīvi bombardējuši Hamas pilsētu, tajā pašā laikā turpinot uzbrukt Homsai; tā kā tajā pašā laikā Sīrijas iestādes uzsver, ka cīnās ar “teroristu grupām” un turpinās cīņu, līdz tiks atjaunota “kārtība”;

D.  tā kā prezidenta Bašara al–Asada daudzās solītās reformas un amnestijas tā arī nav īstenotas un uzticēšanās režīmam un tā leģitimitāte ir pilnībā zudusi, kas ir izraisījis plašus starptautiskās sabiedrības aicinājumus prezidentam atkāpties no amata;

E.  tā kā ir nogalināts viens franču žurnālists un ievainots holandiešu žurnālists, viņiem īstenojot ļoti svarīgo uzdevumu sniegt neatkarīgu informāciju par notikumiem Sīrijā; tā kā Sīrijas varas iestādes neļauj valstī iebraukt starptautiskiem žurnālistiem un novērotājiem; tā kā Sīrijas bēgļu un valstī palikušo iedzīvotāju liecības un no mobilajiem tālruņiem augšupielādētie attēli, izmantojot autonomus satelītsakarus, vēl joprojām ir galvenais informācijas avots, kas tiek saņemta no šīs valsts;

F.  tā kā Arābu valstu līga nolēma lūgt ANO Drošības padomes atbalstu politiskam risinājumam Sīrijā; tā kā 2012. gada 4. februārī Krievijas Federācija un Ķīna izmantoja veto tiesības pret ANO Drošības padomes rezolūciju, kurā tika atbalstīts Arābu valstu līgas plāns iekļaujošiem un miermīlīgiem politiskajiem procesiem Sīrijas vadībā; tā kā 2012. gada 28. janvārī Arābu valstu līgas novērošanas misija Sīrijā tika apturēta situācijas kritiskās pasliktināšanās dēļ;

G.  tā kā 2012. gada 18. janvārī stājās spēkā papildu ES ierobežojoši pasākumi pret Sīrijas režīmu, tostarp aizliegums eksportēt telekomunikāciju uzraudzības aparatūru, kuru varētu izmantot Sīrijas režīms, aizliegums piedalīties noteiktos infrastruktūras projektos un izdarīt ieguldījumus tajos, kā arī papildu ierobežojumi līdzekļu pārvedei un finanšu pakalpojumu sniegšanai;

H.  tā kā 2012. gada 23. janvārī tika papildināts saraksts ar tām personām, organizācijām un iestādēm, pret kurām noteikti ierobežojoši ES pasākumi, iekļaujot tajā vēl 22 personas, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, un astoņas organizācijas, kas finansiāli atbalsta režīmu;

I.  tā kā, reaģējot uz vardarbības pieaugumu un nopietnām drošības problēmām, ASV ir slēgušas vēstniecību Sīrijā; tā kā Francija, Itālija, Nīderlande, Spānija, Apvienotā Karaliste, Vācija un Beļģija ir atsaukušas savus vēstniekus; tā kā Persijas līča Sadarbības padomes valstis un Tunisija atsauca savus vēstniekus un nolēma izraidīt Sīrijas vēstniekus no savām galvaspilsētām;

J.  tā kā kopš 2011. gada marta patvērumu Turcijā ir meklējuši desmitiem tūkstoši Sīrijas bēgļu; tā kā Turcijai ir arvien nozīmīgāka starptautiskā loma, lai izrādītu pretestību vardarbībai Sīrijā;

K.  tā kā traģiskais stāvoklis Sīrijā jau negatīvi ietekmē stāvokli Libānā un pastāv bažas, ka nemieri var izplatīties pāri Sīrijas robežām, kā rezultātā tiktu skarts viss reģions un sekas būtu neparedzamas,

L.  tā kā Krievija turpina pārdot ieročus un citus militārus ražojumus Sīrijas režīmam un tai ir jūras karabāze Sīrijā; tā kā ir spēkā ES embargo kaujas tehnikas nosūtīšanai uz Sīriju un tā kā Krievijas kuģis tika pārtverts Kiprā un saskaņā ar Kipras iestāžu sniegto informāciju virzījies uz Sīriju viltus ceļā; tā kā šā starpgadījuma apstākļus augstās pārstāves birojs nav oficiāli un atklāti noskaidrojis;

M.  tā kā ANO cilvēktiesību komisārs, ņemot vērā apgalvojumus par noziegumiem pret cilvēci un balstoties uz ANO neatkarīgās izmeklēšanas komitejas ziņojumu, pēc ANO Cilvēktiesību padomes decembra sesijas prasīja Sīrijas lietu nodot Starptautiskajai Krimināltiesai, savukārt ANO ģenerālsekretārs 2012. gada 15. janvārī norādīja, ka represīvs ceļš novedīs strupceļā,

1.  pauž nožēlu par to, ka Krievija un Ķīna īstenojušas savas veto tiesības ANO Drošības padomē, lai bloķētu rezolūcijas projektu par Sīriju, tādējādi nobalsojot pret Arābu valstu līgas iesniegto priekšlikumu par varas miermīlīgu pāreju, ko Asada režīms uztvēra kā atļauju pastiprināt valstī represijas, izmantojot smagos ieročus un nesamērīgu spēku pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem; atkārtoti aicina ANO Drošības padomes dalībvalstis, īpaši Krieviju un Ķīnu, ievērot savas saistības nodrošināt, ka nekavējoties tiek pārtraukta Sīrijas iedzīvotāju vardarbīgā apspiešana; turpina paust atbalstu ES un tās dalībvalstu centieniem šajā jomā;

2.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Savienības augsto pārstāvi darīt visu iespējamo, lai panāktu ANO Drošības padomes rezolūcijas pieņemšanu, sadarbojoties gan ar Krieviju, gan Ķīnu;

3.  aicina Krieviju, kas ir lielākā aizjūras ieroču piegādātāja Sīrijas valdībai, nekavējoties pārtraukt ieroču nosūtīšanu uz Sīriju un aicina ES izveidot to uzņēmumu “melno sarakstu”, kuri piegādā ieročus Sīrijai; šajā sakarībā aicina ieinteresētās puses ES pilnībā ievērot Eiropas Savienības rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu, kura mērķis ir novērst apbruņojuma eksportu, kuru varētu izmantot iekšējām represijām vai kas varētu veicināt reģionālo nestabilitāti;

4.  atkārtoti pauž asu nosodījumu par nežēlīgajām represijām, ko Sīrijas režīms vērš pret valsts iedzīvotājiem, īpaši Homsas pilsētā; pauž visdziļākās bažas par Sīrijas iestāžu izdarītajiem smagajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp masu arestiem, nogalināšanu bez tiesas sprieduma, patvaļīgu apcietināšanu, vardarbīgu pazušanu, ieslodzīto, tostarp bērnu, spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret viņiem; uzsver, ka nedrīkst liegt medicīnisko palīdzību tiem, kas ievainoti šādas vardarbības rezultātā;

5.  pauž bažas par to, ka saskaņā ar ANO Bērnu fonda 2012. gada 7. februāra aicinājumu un neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas par Sīriju 2011. gada 23. novembra ziņojumu kopš vardarbības sākšanās 2011. gada martā ir gājuši bojā gandrīz 400 bērni un gandrīz 380 bērni, no kuriem daži vēl nav sasnieguši 14 gadu vecumu, ir tikuši patvaļīgi arestēti un apcietināšanas laikā cietuši no spīdzināšanas un seksuālas vardarbības; stingri nosoda visus cilvēktiesību, tostarp bērnu tiesību, pārkāpumus, ko izdarījuši Sīrijas militārie un drošības spēki, un aicina Sīrijas valdību pārtraukt visus bērnu tiesību un citu cilvēktiesību pārkāpumus;

6.  izsaka visdziļāko līdzjūtību upuru ģimenēm; cildina Sīrijas iedzīvotāju drosmi un apņēmību un visnotaļ atbalsta centienus panākt pilnīgu demokrātijas tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un garantijas labākiem ekonomiskiem un sociāliem apstākļiem;

7.  atkārtoti prasa prezidentam Bashar al-Assad un viņa režīmam nekavējoties atkāpties, lai ļautu valstī uzsākt miermīlīgas un demokrātiskas pārejas procesu;

8.  prasa Asada režīmam pārtraukt vardarbību pret Sīrijas iedzīvotājiem, atsaukt bruņotos spēkus un tankus no pilsētām, atbrīvot visus apcietinātos protestu dalībniekus, politieslodzītos, cilvēktiesību aizstāvjus, emuāru autorus un žurnālistus, un pilnībā nodrošināt iespēju brīvi iekļūt valstī starptautiskajām humānās palīdzības un cilvēktiesību organizācijām, kā arī starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem;

9.  atkārtoti aicina veikt ātru, neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu saistībā ar Sīrijas iestāžu un militāro un drošības spēku veiktiem plašiem, sistemātiskiem un rupjiem cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem, lai nodrošinātu, ka starptautiskā sabiedrība sauc pie atbildības visus tos, kuri ir atbildīgi par šīm darbībām, ko var pielīdzināt noziegumiem pret cilvēci; uzskata, ka ANO Drošības padomes centienu pamatā pārtraukt krīzi Sīrijā ir jābūt skaidriem atbildības mehānismiem, vienlaicīgi apstiprinot ANO augstā cilvēktiesību komisāra aicinājumu nodot Sīrijas gadījumu Starptautiskajai Krimināltiesai;

10.  atkārtoti pauž atbalstu Arābu valstu līgas centieniem izbeigt vardarbību un sekmēt politiska risinājuma rašanu Sīrijā; atzinīgi vērtē Arābu valstu līgas lēmumu attīstīt sadarbību ar ANO; ņem vērā Arābu valstu līgas lēmumu pārtraukt savu novērošanas misiju Sīrijā, reaģējot uz valsts varas iestāžu aizvien pieaugošu vardarbību;

11.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves atbalstu kontaktgrupas izveidošanai ar nosaukumu “Sīrijas tautas draugi”, kurā apvienotos valstis, kas iestājas par demokrātiskām pārmaiņām Sīrijā, tostarp Turcija un Arābu valstu līgas dalībvalstis; atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves paziņojumu, ka viņa piedalīsies šīs kontaktgrupas pirmajā sanāksmē 2012. gada 24. februārī Tunisijā;

12.  aicina Padomi pieņemt kopīgu lēmumu atsaukt visus vēstniekus no Sīrijas un iesaldēt diplomātiskās saites ar Sīrijas vēstniekiem ES dalībvalstīs; mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Savienības augsto pārstāvi palielināt ES delegācijas Damaskā spēju sniegt humāno palīdzību, kā arī citās vietās, kur tas vien ir nepieciešams;

13.  atzinīgi vērtē ES apņemšanos turpināt izdarīt aizvien lielāku starptautisko spiedienu uz Sīrijas režīmu; atbalsta Ārlietu padomes 2012. gada 23. janvāra lēmumu noteikt jaunus ierobežojošus pasākumus pret Sīrijas režīmu un aicina pieņemt turpmākas mērķtiecīgas sankcijas;

14.  atzinīgi vērtē Komisijas 2012. gada 3. februāra lēmumu sniegt humāno palīdzību (EUR 3 miljoni), lai atvieglotu cilvēku ciešanas gan Sīrijā, gan kaimiņvalstīs;

15.  atzinīgi vērtē un atbalsta Sīrijas opozīcijas nemitīgos centienus apvienoties gan valsts iekšienē, gan ārpus tas, turpināt sadarbību ar starptautisko sabiedrību, jo īpaši Arābu valstu līgu, un strādāt pie kopēja Sīrijas nākotnes redzējuma un pārejas uz demokrātisku sistēmu; mudina ES pastiprināt politisko, tehnisko un ar saziņu saistīto atbalstu, kā arī humāno palīdzību Sīrijas opozīcijai;

16.  aicina īstenot miermīlīgu un patiesu pāreju uz demokrātiju, kas atbilst Sīrijas iedzīvotāju leģitīmajām prasībām, balstoties uz iekļaujošu dialogu, kurā iesaistīti visi valsts demokrātiskie spēki un sabiedrības sastāvdaļas, lai uzsāktu padziļinātu demokrātisko reformu procesu, kurā tiek ņemta vēra vajadzība nodrošināt nacionālo samierināšanos un paredzēta apņemšanās nodrošināt minoritāšu tiesību ievērošanu; aicina ES atbalstīt visus Sīrijas opozīcijas centienus apvienoties un izstrādāt skaidru programmu demokrātiskas Sīrijas izveidošanai;

17.  pauž nopietnas bažas par to, ka Sīrijas varas iestāžu īstenotā iebiedēšana varētu tikt vērsta arī pret trimdā esošajiem opozīcijas aktīvistiem;

18.  atzinīgi vērtē Turcijas stingro atbalstu Sīrijas iedzīvotājiem, tostarp uzņemot bēgļus Turcijas un Sīrijas pierobežā un ļaujot Sīrijas opozīcijai organizēties; mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Savienības augsto pārstāvi darīt visu iespējamo, lai sāktu diskusijas ar Turciju, Arābu valstu līgu un Sīrijas opozīciju par nepieciešamību izveidot humanitāros koridorus uz Sīrijas un Turcijas robežas;

19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam, Turcijas Republikas valdībai un parlamentam, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram un Sīrijas Arābu Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV L 319, 2.12.2011., 56. lpp. (2) OV L 16, 19.1.2012., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par Parlamenta nostāju attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomes 19. sesiju (2012/2530(RSP))

P7_TA(2012)0058 B7-0071/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visas ANO cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus(1),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un ES Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHCR) un jo īpaši 2011. gada 10. marta rezolūciju par prioritātēm attiecībā uz UNHCR 16. sesiju un 2011. gada pārskatu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegāciju, kura UNHCR 16. sesijas laikā devās uz Ženēvu, un tās ziņojumu apakškomitejai, kā arī apvienoto Ārlietu komitejas un Cilvēktiesību apakškomitejas delegāciju ANO Ģenerālās asamblejas 66. sesijā,

–  ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam(3),

–  ņemot vērā UNHRC 2011. gada 25. marta rezolūciju Nr. 16/21 par Cilvēktiesību padomes darba un darbības pārskatīšanu,

–  ņemot vērā iepriekšējo 2011. gada 11.  maija rezolūciju par ES kā globāla spēka nozīmi daudzpusējās organizācijās(4),

–  ņemot vērā gaidāmo ANO Cilvēktiesību padomes septīto kārtu, jo īpaši 19. sesiju, kas notiks 2012. gadā no 27. februāra līdz 23. martam, un Vispārējā regulārā pārskata 13. un 14.sesiju, kas tiks rīkotas 2012. gadā,

–  ņemot vērā iepriekš notikušās UNHRC kārtējās un īpašās sesijas, kā arī Vispārējā regulārā pārskata pirmo kārtu, kas tika pabeigta 2011. gada decembrī,

–  ņemot vērā Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Komisijas 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Cilvēktiesības un demokrātija ‐ ES ārējās darbības svarīgākais elements (COM(2011)0886),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 18., 21., 27. un 47. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību vispārīguma ievērošana, veicināšana un aizsardzība ir Eiropas Savienības ētikas noteikumu un tiesību aktu kopuma neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem(5);

B.  tā kā patlaban veiktajai ES cilvēktiesību politikas pārskatīšanai būtu jāveicina ES ārējās politikas aktivitāte un saskaņotība un jāuzlabo ES pasaules mērogā veikto pasākumu efektivitāte;

C.  tā kā ES un tās dalībvalstīm būtu jāgarantē, ka to īstenotajās politikas nostādnēs tiek ievērotas cilvēktiesības, lai palielinātu iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņotību un tādējādi UNHCR palielinātu uzticību ES;

D.  tā kā visiem starptautiskajiem dalībniekiem ir jāstrādā, lai atceltu dubultus standartus un izvairītos no selektivitātes un politizācijas cilvēktiesību jautājumu apspriešanā;

E.  tā kā UNHRC ir unikāla platforma, kas specializējas vispārējās cilvēktiesībās, un īpašs ANO sistēmā izveidots forums, kurā izskata ar cilvēktiesībām saistītos jautājumus; tā kā tai ir uzticēts svarīgs uzdevums uzlabot cilvēktiesību veicināšanu, aizsardzību un ievērošanu visā pasaulē;

F.  tā kā ir jāņem vērā Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā un UNHCR veiktais darbs attiecībā uz debatēm ANO Drošības padomē;

G.  tā kā Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegācija UNHRC 19. sesijas laikā dosies uz Ženēvu, kā tas ir bijis iepriekšējos gados, kad tika rīkotas UNHRC sesijas,

1.  ņem vērā notiekošo procesu, lai apstiprinātu ES prioritātes UNHRC 19. sesijai, un atzinīgi vērtē to, ka par galvenajiem tematiem ir izvēlēti jautājumi par stāvokli Birmā/Mjanmā, Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR), Sīrijā, Lībijā un Irānā;

2.  atzinīgi vērtē to, ka 19. kārtējās sesijas dienas kārtībā ir paredzētas arī paneļdiskusijas par cilvēktiesību iekļaušanu, vārda brīvību internetā, reliģijas vai pārliecības un apziņas brīvību, diskrimināciju un vardarbību, kas notiek seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ, cilvēktiesībām, HIV/AIDS un Deklarāciju par minoritāšu tiesībām, kā arī daudzpusīgas sanāksmes par bērnu tiesībām, spīdzināšanu, cilvēktiesībām un cīņu pret terorismu, cilvēku pazušanu un patvaļīgu aizturēšanu; aicina dalībvalstis konstruktīvi piedalīties šajās debatēs un skaidri norādīt, ka vispārējas un neatņemamas cilvēktiesības vienādā mērā attiecas uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes;

3.  atzinīgi vērtē šajā sesija izraudzītos kandidātus neatkarīgā eksperta demokrātiskas un taisnīgas starptautiskās kārtības jautājumos, īpašā ziņotāja par taisnības, taisnīguma, izlabošanas un neatkārtošanas garantiju veicināšanu, īpašā ziņotāja par cilvēktiesību stāvokli Sīrijā un neatkarīgā eksperta attiecībā uz cilvēktiesību stāvokli Sudānā postenim; ņem vērā ziņojumus, kas jāiesniedz šiem īpašajiem ziņotājiem, tostarp ziņojumus par cilvēktiesību stāvokli KTDR, Irānā un Birmā/Mjanmā, un ziņojumus par spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, kā arī ziņojumus par cilvēktiesību aizstāvju stāvokli un par reliģijas vai pārliecības brīvību; aicina ES dalībvalstis aktīvi iesaistīties šajās debatēs;

Cilvēktiesību padomes darbs

4.  atzinīgi vērtē arvien plašāku cilvēktiesību jautājumu iekļaušanu ANO darbā, par ko liecina, piemēram, ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja pārstāvju arvien biežākā viesošanās Drošības padomē ‐ tostarp Ņujorkā, kad biroja pārstāvjus vadīja ģenerālsekretāra vietnieks ‐ vai ikgadēji UNHCR organizētā paneļdiskusija, lai apspriestos ar ANO aģentūru un fondu vadošo iestāžu un sekretariātu vadītājiem, kā tas izriet no pārskatīšanas procesa rezultātiem; neatlaidīgi mudina ANO Drošības padomes dalībvalstis pieprasīt ANO Cilvēktiesību padomei sniegt regulārākus informatīvos paziņojumus, lai varētu efektīvi vērsties pret cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ir daudzo ANO Drošības padomes izskatīto konfliktu pamatā;

5.  atkārtoti aicina ES dalībvalstis aktīvi pretoties jebkuriem mēģinājumiem mazināt cilvēktiesību vispārīguma, nedalāmības un savstarpējās atkarības jēdziena nozīmi un aktīvi mudināt UNHRC pievērst līdzvērtīgu uzmanību jautājumam par jebkāda veida diskrimināciju, tostarp dzimuma, rases, vecuma, dzimumorientācijas un reliģijas vai pārliecības dēļ; uzskata, ka jūtami un ilgstoši jāseko tam, kā tiek īstenota 2011. gada 17. jūnija UNCHR rezolūcija 17/19 par cilvēktiesībām, seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti;

6.  atkārtoti aicina ES dalībvalstis arī turpmāk būt par paraugu, atbalstot Cilvēktiesību padomes darba vispārīgumu, jo īpaši ratificējot visus tās izveidotos starptautiskos cilvēktiesību instrumentus; jo īpaši pauž nožēlu to, ka neviena ES dalībvalsts nav ratificējusi Starptautisko konvenciju par visu viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu tiesībām, ka vairākas dalībvalstis vēl nav pieņēmušas un/vai ratificējušas Konvenciju par visu personu aizsardzību pret cilvēku piespiedu pazušanu un ka tikai viena dalībvalsts ir ratificējusi Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām pievienoto fakultatīvo protokolu, un atkārtoti aicina visas ES dalībvalstis ratificēt tos;

7.  atzīstot pieticīgos uzlabojumus, tomēr pauž bažas par vēl arvien novērojamo “bloku politiku”, kas dažos gadījumos ir dominējoša un ietekmē to, kurām valstīm un situācijām UNHRC tiek pievērsta uzmanība, tādējādi negatīvi ietekmējot šīs organizācijas autoritāti un uzticamību;

8.  pauž nožēlu par to, ka pārskatīšanas procesa rezultātā nav izstrādāti tālejošāki dalības kritēriji attiecībā uz cilvēktiesību saistību ievērošanu un darbības rezultātiem šajā jomā; atkārtoti aicina visām reģionu grupām rīkot uz konkurenci balstītas vēlēšanas un iesaka, lai ES un tās dalībvalstis nepārprotami iestājas pret praksi, kad reģionālās grupas iesniedz “tīrus sarakstus”, un šajā jautājumā būt citiem par paraugu;

Cilvēktiesību pārkāpumi “arābu pavasara” valstīs

9.  ņem vērā to, ka ir atjaunota Lībijas dalība ANO Cilvēktiesību padomē, un mudina reintegrēt šo valsti minētās organizācijas darbībā; tomēr pauž nožēlu, ka netika izmantota iespēja izstrādāt stingrus un pārredzamus kritērijus to dalībvalstu reintegrēšanai, kuru līdzdalība uz laiku tika apturēta, jo šiem kritērijiem loģiski vajadzētu pamatoties uz sākotnējai ievēlēšanai izstrādātiem kritērijiem; mudina UNHCR nekavējoties izstrādāt šādus kritērijus turpmākajām atsaucēm, paredzot līmeni, kādā nepārtraukti jāvērtē šādas valsts atbilstība līdzdalībai UNHCR, par pamatu vērtēšanai ņemot cilvēktiesību stāvokli konkrētajā valstī;

10.  atzinīgi vērtē pirmo ziņojumu, ko 2011. gada septembrī UNHCR iesniedza uz Lībiju nosūtītā neatkarīgā starptautiskās izmeklēšanas komisija, kuru izveidoja saskaņā ar 15. īpašajā sesijā pieņemto lēmumu; atbalsta tās pilnvaru paplašināšanu un ar nepacietību gaita komisijas galīgo rakstisko ziņojumu, kas jāiesniedz 19. sesijā; mudina īstenot šīs izmeklēšanas komisijas ieteikumus un pauž stingru atbalstu veikt visaptverošu, objektīvu un publisku izmeklēšanu saistībā ar visiem šā konflikta laikā novērotajiem varbūtējiem starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem neatkarīgi no tā, kurš tos ir veicis, pilnībā ievērojot tiesiskās garantijas; uzskata, ka cilvēktiesību stāvoklis Lībijā joprojām ir satraucošs, jo īpaši attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem un to, kā pret apcietinātajiem izturas dažādi valsts militārie spēki, pār kuriem pagaidu valdībai nav īstas kontroles, un aicina starptautisko sabiedrību nezaudēt modrību un sniegt palīdzību, kā to 2012. gada 25. janvārī ANO Drošības padomē aicināja augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos;

11.  pauž stingru nosodījumu par biežajām nežēlīgajām represijām un sistemātiskajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko Sīrijas režīms vērš pret šīs valsts iedzīvotājiem, tostarp bērniem, un aicina Sīrijas varas iestādes nekavējoties pārtraukt vardarbību un ievērot savas starptautiskajos tiesību aktos paredzētās saistības, lai varētu sākties miermīlīgs un demokrātisks pārejas process;

12.  atzinīgi vērtē 16., 17. un 18. īpašo sesiju par cilvēktiesību stāvokli Sīrijā, ko rīkoja saskaņā ar ASV, Polijas un ES iniciatīvu; atbalsta novembra ziņojumā iekļautos ieteikumus un ar nepacietību gaida, kad tiks sniegta jaunākā informācija par situācijas attīstību, kā arī 19. sesijas laikā paredzēto interaktīvo dialogu;

13.  atzinīgi vērtē lēmumu noteikt pilnvaras īpašajam referentam par cilvēktiesību situāciju Sīriju pēc tam, kad būs beigušās īpašās izmeklēšanas komisijas pilnvaras; jo īpaši pauž stingru atbalstu aicinājumam, ko Sīrijas valdībai izteica šī izmeklēšanas komisija, augstā komisāre un visas īpašo procedūru pilnvarotās puses, pilnībā sadarboties izmeklēšanas gaitā, lai nodrošinātu pilnu atbildību un novērstu visatļautību; atzinīgi vērtē ES AP/PV baronesi Catherine Ashton un ES dalībvalstu diplomātiskos centienus ANO Drošības padomē attiecībā uz Ķīnu un Krieviju, lai nekavējoties tiktu pieņemta rezolūcija par Sīriju; pauž dziļu nožēlu par to, ka Krievijas Federācijas un Ķīnas atkārtotā veto rezultātā Drošības padome nespēja atbalstīt Arābu valstu līgas aicinājumu īstenot visaptverošu, pašu sīriešu vadītu politisku procesu, kas notiktu no vardarbības brīvā vidē;

14.  atkārtoti pauž bažas par cilvēktiesību stāvokli Bahreinā un aicina ES dalībvalstis sadarboties, lai UNHCR pieņemtu rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Bahreinā; uzsver nepieciešamību UNHCR sekot, kā tiek risināts jautājums par cīņu pret visatļautību Jemenā pēc tur 2011. gadā notikušajiem pret valdību vērstajiem protestiem, un uzskata, ka izsludinātā amnestija ir starptautisko cilvēktiesību pārkāpums, ja tā liedz tiesāt personas, kuras var būt atbildīgas par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu, kara noziegumiem un masveida cilvēktiesību pārkāpumiem;

15.  atzinīgi vērtē ANO cilvēktiesību komisāres Navi Pillay 2011. gada laikā sniegtos paziņojumus, kuros viņa pieprasa Ēģiptes iestādēm pārtraukt pārmērīga un brutāla spēka vēršanu pret protestētājiem Tahrir laukumā un visā pārējā valstī, tostarp acīmredzami neatbilstīgu asaru gāzes, gumijas ložu un kaujas munīcijas izmantošanu, kā arī komisāres aicinājumus sākt neatkarīgu izmeklēšanu par demonstrācijām un notikumiem, kuros tika aizstāvēti pretēji viedokļi;

16.  aicina ES un tās dalībvalstis saistībā ar Alžīrijai veltītā Vispārējā regulārā pārskata otro ciklu pievērst uzmanību jautājumam par piespiedu pazušanu un uzsvērt to, ka Alžīrija neturpina īstenot ieteikumus, ko šajā sakarībā pieņēma Līguma puses; tādēļ aicina izveidot īpašu paveiktā darba kontroles mehānismu; vienlaikus aicina ES un tās dalībvalstis paust nopietnas bažas par nesen pieņemtajiem pieciem tiesību aktiem, jo īpaši par represīvo biedrošanās likumu un diskriminējošo likumu par sievietēm;

17.  uzsver nepieciešamību veikt starptautisku uzraudzību attiecībā uz cilvēktiesību stāvokli Rietumsahārā, arī paredzot iespēju griezties pēc palīdzības pie ANO Cilvēktiesību padomes īpašajiem ziņotājiem;

Citi jautājumi

18.  atzinīgi vērtē lēmumu iecelt īpašo ziņotāju par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā; atzinīgi vērtē pagaidu ziņojumu, ar ko īpašais ziņotājs iepazīstināja ANO Ģenerālās asamblejas Trešo komiteju, un sagaida, ka par šo ziņojumu tiks lemts 19. sesijā; mudina Irānas iestādes sadarboties ar īpašā ziņotāja veikto izmeklēšanu, cita starpā ļaujot iekļūt valstī; aicina pagarināt īpašā ziņotāja mandātu, ņemot vērā slikto cilvēktiesību situāciju Irānā;

19.  uzteic īpašos ziņotājus saistībā ar cilvēktiesību situāciju KTDR un cilvēktiesību situāciju Birmā/Mjanmā ‐ par viņu nenogurstošajiem centieniem pildīt mandātu, un aicina mandātus pagarināt; atzinīgi vērtē pagaidām pozitīvās izmaiņas Birmas/Mjanmas attieksmē pret labāku sadarbību ar īpašajām procedūrām un atkārtoti aicina atbrīvot visus pārējos sirdsapziņas ieslodzītos, kā arī veikt taustāmus pasākumus cīņā pret nesodāmību Birmā, proti, par noziegumiem pret cilvēci, kuri tika izdarīti etniskajos rajonos;

20.  atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi (PV/AP) un ES dalībvalstis strādāt pie tā, lai panāktu stingru ES nostāju attiecībā uz izpildes kontroli pēc faktu vākšanas misijas par Gazas konfliktu, publiski pieprasot īstenot ieteikumus un atbildību par visiem starptautisko tiesību pārkāpumiem neatkarīgi no tā, kas ir iespējamais pārkāpuma izdarītājs, veicot neatkarīgu, objektīvu, pārredzamu un efektīvu izmeklēšanu; uzskata, ka nevar būt efektīva Tuvo Austrumu miera procesa bez pārskatatbildības un tiesiskuma;

21.  pauž atbalstu tam, ka nesen tika izveidots mandāts neatkarīga ekspertam par cilvēktiesību situāciju Kotdivuārā, lai sekotu tam, ka tiek īstenoti izmeklēšanas komisijas ieteikumi, un sagaida, ka par šo ziņojumu tiks lemts 19. sesijā;

22.  uzsver nepieciešamību atbalstīt turpmākos centienus atbildības uzņemšanās procesā Šrilankā un joprojām aicina izveidot ANO izmeklēšanas komisiju par visiem noziegumiem, kā to ieteicas ANO ģenerālsekretāra izveidotā ekspertu grupa par jautājumiem Šrilankā; aicina Šrilankas valdību nosūtīt uzaicinājumu ANO īpašajam referentam par domas un vārda brīvības veicināšanu un aizsardzību;

23.  pauž satraukumu par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Kazahstānā; uzskata, ka Ģenerālprokuratūras ziņojums par notikumiem Zhanaozen un Shetpe (Rietumkazahstāna) nepietiekami iztirzā Kazahstānas valsts spēka struktūru lomu streikojošo naftinieku, viņu līdzjutēju un atbalstītāju protestu brutālajā apspiešanā 2011. gada 16.–18. decembrī, kad dzīvību zaudēja ne mazāk kā 17 cilvēki; pauž sašutumu par to, ka pēc tam tika arestēti opozīcijas partiju līderi, cilvēktiesību aizstāvji un žurnālisti; aicina veikt neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu par šiem notikumiem un nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos, tostarp naftinieku advokāti Natāliju Sokolovu; uzsver nepieciešamību nākamajā UNHRC sesijā apspriest cilvēktiesību situāciju Kazahstānā;

24.  uzteic OHCHR darbu cilvēktiesību situācijā Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR) un uzsver nepieciešamību atjaunot mandātu neatkarīgam ekspertam, lai uzraudzītu cilvēktiesību situāciju KDR un sadarbotos ar iestādēm attiecībā uz ieteikumu īstenošanu, ko sniedza starptautisko cilvēktiesību struktūras;

25.  prasa ES delegācijai un ES dalībvalstīm censties panākt, lai tiktu pieņemta HRC rezolūcija par situāciju Eritrejā, ņemot vērā nožēlu raisošos un satraucošos ziņojumus par šo valsti attiecībā uz vārda brīvību un reliģijas vai ticības brīvību, kā arī sirdsapziņas brīvību;

26.  atzinīgi vērtē ANO augstās cilvēktiesību komisāres ziņojumu par situāciju Afganistānā, kas izriet no viņas biroja darba, kas veikts UNAMA; aicina ES dalībvalstis to publiski atbalstīt un iesaistīties debatēs par šo ziņojumu, atbalstot tajā sniegtos ieteikumus par tiesiskuma nostiprināšanu, cīņu pret nesodāmību, par sieviešu tiesībām un Afganistānas cilvēktiesību iestādes darbu; atbalsts īpaša referenta amata izveidi attiecība uz cilvēktiesību situāciju Afganistānā;

27.  norāda, ka koncepcija “Atbildība aizsargāt” (R2P) ir krietni progresējusi ANO struktūrās, piemēram, UNSC, ANO Ģenerālajā asamblejā un UNHCR; uzsver, ka R2P ir visaptveroša koncepcija, kura nozīmē vairāk nekā tikai militāru iejaukšanos; norāda, ka rodas arī jauna interpretācija (“Atbildība aizsargājot”), ko sākotnēji radīja dažas BRICS valstis, konkrēti, Brazīlija, pēc Lībijas krīzes; mudina turpināt apspriest, kā ANO struktūras, jo īpaši Drošības padome, potenciāli varētu izmantot šo koncepciju, nodrošinot labāku sadarbību starp dalībvalstīm, sastopoties ar krīzi; uzsver jo īpaši profilaktisko lomu, kāda bija Starptautiskajai krimināltiesai, jo īpaši tās prokuratūrai, un nopelnus, šajā ziņā caur ANO Drošības padomi vēršoties Starptautiskajā krimināltiesā;

28.  uzsver nepieciešamību pēc cilvēktiesību situācijas Ķīnā starptautiskas uzraudzības un aicina ES dalībvalstis aktīvi iesaistīties tās izveidē, ņemot vērā to, ka neizdevās ES un īnas dialogs par cilvēktiesībām, lai gūtu ievērojamus un taustāmus rezultātus;

29.  atgādina, ka domas brīvība, apziņas un reliģijas brīvība, ieskaitot brīvību mainīt reliģiju vai ticību vai no tās atteikties, ir cilvēka pamattiesības; uzteic īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos darbu un pauž nožēlu, ka pasaulē daudziem cilvēkiem un kopienām šīs tiesības tiek liegtas; pauž nožēlu, ka reliģijas un vārda brīvība tiek pastāvīgi pārkāpta vēsturiskās Tibetas teritorijā un tā rezultātā arvien lielāks tibetiešu skaits nesen veica pašsadedzināšanos kā galēju protesta formu pret viņu tiesību un brīvību apspiešanu;

30.  pauz nosodījumu par neseno Japānas tieslietu ministra paziņojumu par iespējamu nāvessoda piemērošanas atsākšanu; atzinīgi vērtē Mongolijas 2012. gada 5. janvāra lēmumu atcelt nāvessodu (pirms šā lēmuma bija 2010. gada janvārī noteikts moratorijs nāvessoda piemērošanai) un mudina UNCHR un ANO Ģenerālo asambleju turpināt darbu, lai panāktu pasaulē nāvessoda moratoriju un atcelšanu;

31.  atzinīgi vērtē Gvatemalas parlamenta pieņemto lēmumu ratificēt Romas statūtus;

32.  atzinīgi vērtē ANO Dzimumu līdztiesības vienību (UN Women), kam būtu jāietekmē “Pekinas acquis” īstenošana un aizstāvēšana, tostarp attiecībā uz dzimuma un reproduktīvajām tiesībām, kā arī tas, kā tiks īstenota ANO Drošības padomes rezolūcija 1325 par sieviešu lomu miera un drošības panākšanā ‐ tie visi pieder pie ES izšķirošajiem jautājumiem;

Vispārējais regulārais pārskats (VRP)

33.  atzinīgi vērtē to, ka UNHCR pārskatā tika apstiprināts rezultāts, ka VPR uzmanības centrā būtu cita starpā liekama pirmā cikla pieņemto ieteikumu īstenošana, bet uzsver, ka no procesa nevajadzētu izslēgt ieteikumus, ko valsts, par ko veic pārskatu, nav pieņēmusi; aicina valstis, kas piedalās VRP, savus trešo valstu novērtējumus koncentrēt jo īpaši uz paveiktā kontroli un ANO līguma struktūru un īpašo procedūru ieteikumu īstenošanu kā nozīmīgu politisko atbalstu, kas sniegts šiem vērtīgajiem uz ekspertu zināšanām balstītajiem devumiem;

34.  mudina ES dalībvalstis nodrošināt tehnisko atbalstu, lai palīdzētu īstenot VRP ieteikumus, saskaņā ar saistībām, kas pieņemtas UNHCR iestāžu izveides paketē, un pārskata procesa rezultātiem; norāda, ka šajā ziņā noderīgs instruments ir Brīvprātīgais finanšu un tehniskās palīdzības fonds VRP īstenošanai, un mudina pārējās dalībvalstis sekot Lielbritānijas un Vācijas piemēriem, dodot ieguldījumu šajā fondā;

35.  uzskata, ka ES būtu jācenšas palielināt VRP procesa publicitāte, iestrādājot ieteikumus divpusējos un daudzpusējos dialogos ar ANO dalībvalstīm;

36.  atzinīgi vērtē to, ka atbilstoši Parīzes principiem lielāka nozīme tiek piešķirta cilvēktiesību iestādēm, kam tagad ir tiesības iejaukties uzreiz pēc valsts, par kuru tiek veikts pārskats, laikā, kad plenārsēdē tiek pieņemti VRP rezultāti; atgādina par savu atbalstu cilvēktiesību NVO un tam, lai VRP plašāk iesaistītos pilsoniskā sabiedrība un eksperti;

37.  atzinīgi vērtē to, ka UNHCR pārskata rezultāti paredz, lai tiktu iesniegti brīvprātīgi termiņa vidusposma dati par kontroli attiecībā uz pieņemto ieteikumu izpildi, un mudina ES dalībvalstis ieņemt vadošo lomu, kļūstot par paraugu;

Īpašās procedūras

38.  vēlreiz apstiprina viedokli, ka īpašās procedūras ir ANO cilvēktiesību mehānisma svarīgākais elements un ka UNHRC uzticamība un efektivitāte balstās uz īpašo procedūru pilnīgu īstenošanu un Padomes sadarbību ar mandātu turētājiem;

39.  atzinīgi vērtē to, ka UNHCR pārskata process vēlreiz ir apstiprinājis mandāta turētāju integritāti un neatkarību kā būtiskas procedūru pazīmes;

40.  atzinīgi vērtē UNHCR pārskatā veiktos pasākumus, lai palielinātu pārredzamību mandāta turētāju izvēlēšanas un norīkošanas procesā; turklāt atzinīgi vērtē to, ka lielāku nozīmi šajā atlases procesā ieguva valstu cilvēktiesību iestādes, kas atbilst Parīzes principam;

41.  pauž nožēlu, ka īpašo procedūru agrās brīdināšanas spēja netika tālāk stiprināta, izmantojot mehānismu, kas tām ļauj rosināt situācijas automātisku izvērtēšanu UNHRC; pauž nožēlu, ka nav īpašo procedūru ieteikumu īstenošanas kontroles mehānisma;

ES iesaistīšanās

42.  atzinīgi vērtē pieteikto EIDHR finansējuma palielināšanu un uzsver, ka šie papildu līdzekļi būtu arī jāizmanto, lai palielinātu atbalstu UNCHR; atzinīgi vērtē finanšu ieguldījumus, ko piešķir OHCHR kopš 2007. gada ar EIDHR starpniecību; pauž cerību, ka, ņemot vērā pēdējā laika radušos izaicinājumu apjomu, Komisija varētu vēlēties palielināt sava ikgadējā ieguldījuma apjomu;

43.  atkārtoti pauž stingru atbalstu ES aktīvai līdzdalībai UNHRC darbā, proti, līdzatbalstot rezolūcijas, publicējot paziņojumus un iesaistoties interaktīvos dialogos un debatēs;

44.  atkārtoti atgādina savu aicinājumu ES un tās dalībvalstīm nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu iekšpolitikā, lai novērstu dubultstandartus un palielinātu iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņotību, un celtu tās morālo autoritāti starptautiskajā līmenī; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi (PV/AP) baronesi Catherine Ashton pievērsties jautājumam par ES uzņēmumu sarežģītību, kad runa ir [par cilvēktiesību pārkāpumiem ārpus ES, un strādāt pie tā, lai ieviestu sankciju sistēmu, kas vērstas pret šiem uzņēmumiem, vai vismaz veikt šādu lietu uzskaiti un nodrošināt, ka šie uzņēmumi nesaņem ES subsīdijas vai jebkāda veida palīdzību no EĀDD;

45.  vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir formulēt stingras ES kopējās nostājas, lai liktu lietā ES un tās dalībvalstu kopējo īpatsvaru; šajā saistībā norāda uz Eiropadomes darba grupas cilvēktiesību jautājumos (COHOM) kapacitātes attīstīšanu un uz centieniem noteikt galvenās prioritātes, kā arī noskaidrot darbu sadali, kas palīdzēs attīstīt uzrunāšanas spēju un sadarbību starpreģionālā līmenī un visu mērenu uzskatu valstu atbalstīšanu, ieskaitot ‐ starp Ženēvu un Ņujorku; atzinīgi vērtē COHOM faktisko dislokāciju Briselē un priekšlikumu sasaukt ikgadēju COHOM sanāksmi Ženēvā; atbalsta centienus “daudzbalsīgi paust vienotu nostāju”, bet izsaka nožēlu, ka kopēja pamata meklējumi bieži noved pie tā, ka tiek pieņemts mazākais kopsaucējs, jo īpaši ‐ galīgajos Padomes secinājumos, un aicina uz izšķirīgāku, vērienīgāku rīcību; šajā saistībā mudina EĀDD, jo īpaši ES delegācijas Ženēvā un Ņujorkā, palielināt saskaņotību, balstoties uz savlaicīgām un būtiskām apspriedēm, un ES darbības redzamību, lai uzlabotu tās ticamību pasaulē;

46.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētaja vietnieces un augstās pārstāves pausto apņemšanos izstrādāt pieeju ar ikgadēju prioritāšu noteikšanu ANO visās sanāksmēs, kas saistītas ar cilvēktiesībām un ko rīko Ženēvā, kā arī Ņujorkā, un norāda uz nepieciešamību pēc ciešas sadarbības starp Komisijas priekšsēdētaja vietnieci/ augsto pārstāvi un humānās palīdzības un civilās aizsardzības komisāru, jo viņu dokumentu kopumi ir savstarpēji cieši saistīti jo īpaši cilvēktiesību jomā;

47.  atzinīgi vērtē to, ka ANO Ģenerālā asambleja ir pieņēmusi rezolūciju 65/276 par ES piedalīšanos ANO darbā kā pieticīgu sākumu ceļā uz lielākiem centieniem paaugstināt Savienības lomu šīs organizācijas darbā ar cilvēktiesībām; uzskata, ka tagad ES ir spēcīgi jāuzstāj uz savām tiesībām un jāīsteno vērienīga stratēģija, lai turpinātu celt savu statusu ANO;

48.  atzinīgi vērtē ES un tās dalībvalstu konstruktīvo lomu, pārskatot UNHCR, jo īpaši ‐ aizstāvot ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja neatkarību un paužot atbalstu viedoklim īpašo procedūru un valstu pilnvaru jautājumos; atgādina, ka ir nepieciešams pietiekams finansējums, lai varētu darboties reģionālie OHCHR biroji;

49.  uzsver, ka ir steidzami jāuzlabo ES uzrunāšanas spēja, cita starpā attīstot ciešas saiknes ar galvenajiem reģionālajiem partneriem un visām mērenu uzskatu valstīm, kā arī ar mehānismu, ar kuru tiek panākts atbalsts augstajai pārstāvei/ Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, lobējot trešo valstu galvaspilsētās;

50.  dedzīgi apsveic Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ augstās pārstāves (PV/AP) 2011. gada 13. decembra paziņojumu Parlamentam, atsaucoties uz Parlamenta ilgstošajiem aicinājumiem izveidot ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos amatu; uzsver, ka pretendentiem, ko ieceļ šajos ES īpašo pārstāvju amatos, vajadzētu būt ekspertiem, kas sevi apliecinājuši cilvēktiesību jomā;; mudina veikt šo iecelšanu pēc iespējas ātrāk un tai atvēlēt pietiekamus resursus, lai nodrošinātu, ka šādu mandātu iespējams izpildīt;

51.  pilnvaro Eiropas Parlamenta delegāciju UNHRC 19. sesijā darīt zināmas šajā rezolūcijā paustās bažas un viedokļus; aicina delegāciju ziņot par savu apmeklējumu Cilvēktiesību apakškomitejai; uzskata par lietderīgu arī turpmāk norīkot Eiropas parlamenta delegāciju dalībai attiecīgajās UNHCR un ANO Ģenerālās asamblejas sesijās;

o
o   o

52.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 66. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos un Ārlietu komitejas izveidotajai ES un ANO darba grupai.

(1) ANO Konvencija pret spīdzināšanu, ANO Konvencija par bērna tiesībām, ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, Starptautiskā Konvencija par visu personu aizsardzību pret cilvēku piespiedu pazušanu. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0097. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0334. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0229. (5) Līguma par Eiropas Savienību 2. pants, 3. panta 5. punkts un 6. pants.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par Lūgumrakstu Nr. 0924/2011, ko Eiropas Neredzīgo savienības (EBU)/ Karaliskā nacionālā neredzīgo cilvēku institūta (RNIB) vārdā iesniedza Apvienotās Karalistes valstspiederīgais Dan Pescod, par neredzīgu cilvēku piekļuvi grāmatām un citai drukātai produkcijai (2011/2894(RSP))

P7_TA(2012)0059 B7-0062/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 227. pantu,

–  ņemot vērā 2012. gada 13. janvāra jautājumus Komisijai un Padomei par Lūgumrakstu Nr. 0924/2011, ko Eiropas Neredzīgo apvienības (EBU) / Karaliskā nacionālā neredzīgo cilvēku institūta (RNIB) vārdā iesniedza Apvienotās Karalistes valstspiederīgais Dan Pescod, par neredzīgu cilvēku piekļuvi grāmatām un citai drukātai produkcijai (O-000005/2012 – B7-0029/2012 un O-000006/2012 – B7-0030/2012),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā neredzīgām un vājredzīgām personām Eiropas Savienībā ir ļoti ierobežota piekļuve grāmatām un citai drukātai produkcijai, tāpēc ka 95 % visu publikāciju nekad netiek pārveidotas piemērotā veidā, piemēram, Braila rakstā, palielinātā iespiedumā vai audioierakstā;

B.  tā kā patlaban vispār nav starptautisku juridiski saistošu standartu par izņēmumiem autortiesībās attiecībā uz konkrētu mērķgrupu, lai varētu īstenot tādu produktu veidu pārrobežu izplatīšanu, kas pielāgoti personām, kuras nav spējīgas lasīt standarta iespiedtekstus;

C.  tā kā Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas Autortiesību komiteja apsver starptautiska līguma pieņemšanu, lai uzlabotu neredzīgu un vājredzīgu personu piekļuvi grāmatām;

D.  tā kā Eiropas Savienības pārstāvji ir pastāvīgi iebilduši pret juridiski saistošu dokumentu, dodot priekšroku juridiski nesaistošiem ieteikumiem;

E.  tā kā Eiropas Parlaments savā 2011. gada 12. maija rezolūcijā “Kultūras un radošo nozaru potenciāla īstenošana”(1) prasīja Eiropas Savienībai atgriezties pie jautājuma par saistošu Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas līgumu;

F.  tā kā ANO Konvencijā par cilvēku ar invaliditāti tiesībām un jo īpaši tās 21. un 30. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir noteikti diskriminācijas aizlieguma principi attiecībā uz personām ar invaliditāti,

1.  aicina Padomi un Komisiju atbalstīt saistošu Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas līgumu par autortiesībām attiecībā uz neredzīgām un vājredzīgām personām paredzētām grāmatām un drukātai produkcijai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0240.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par priekšlikumu Padomes Lēmumam par to, lai noslēgtu reģionālu konvenciju par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu preferenciāliem izcelsmes noteikumiem (2012/2519(RSP))

P7_TA(2012)0060 B7-0061/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2005. gada 27. oktobra rezolūciju par atskatu uz Barselonas procesu(1) un 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ekonomiskajām un tirdzniecības partnerattiecībām pirms astotās Euromed Tirdzniecības ministru konferences(2);

–  ņemot vērā 1995. gada 28. novembra Barselonas deklarāciju, ar kuru izveido partnerattiecības starp Eiropas Savienību un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm, kā arī šīs konferences laikā pieņemto darba programmu,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200 galīgā redakcija),

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tirdzniecības plānu līdz 2010. gadam un pēc tam, ko pieņēma 2009. gadā notikušajā Vidusjūras reģiona valstu savienības tirdzniecības ministru astotajā sanāksmē,

–  ņemot vērā 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303 galīgā redakcija),

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīgumus starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Tunisiju(3), Izraēlu(4), Maroku(5), Jordāniju(6), Ēģipti(7), Libānu(8) un Alžīriju(9), no otras puses, kā arī Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu pagaidu asociācijas nolīgumu par tirdzniecību un sadarbību starp Eiropas Kopienu un Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (Palestīnas pašpārvaldes vajadzībām)(10),

–  ņemot vērā EK un Turcijas Asociācijas padomes 1995. gada 22. decembra Lēmumu Nr. 1/95 par Muitas savienības nobeiguma posma ieviešanu (96/142/EK),

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas(BTZ) ietekmes uz ilgtspējību novērtējumu, ko sagatavoja Mančestras Universitātes Attīstības politikas un pārvaldības institūts,

–  ņemot vērā tā 2007. gada 15. marta rezolūciju par Eiropas Savienības un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas izveidi(11) un attiecīgos šajā rezolūcijā minētos apsvērumus,

–  ņemot vērā Barselonas procesa laikā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ministru konferencēs un nozaru ministru konferencēs izdarītos secinājumus un jo īpaši Marseļā 2010. gada 11. novembrī notikušās devītās Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tirdzniecības ministru konferences secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 25. februāra spriedumu Lietā C-386/08 Brita GmbH pret Hauptzollamt Hamburg-Hafen,

–  ņemot vērā 2003. gada 17.–18. novembrī Briselē notikušās ES un Izraēlas Asociācijas padomes ceturtās sanāksmes paziņojumu,

–  ņemot vērā ES un Izraēlas asociācijas nolīguma 4. protokolam pievienoto ES un Izraēlas tehnisko vienošanos un Komisijas paziņojumu importētājiem “Imports no Izraēlas uz Kopienām”(12),

–  ņemot vērā 2009. gada 8. decembrī Briselē notikušajā 2985. Ārlietu padomes sanāksmē pieņemtos secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu attiecībā uz piemērošanas datumu protokoliem par izcelsmes noteikumiem, kas paredz diagonālo kumulāciju starp Eiropas Savienību, Alžīriju, Ēģipti, Farēru salām, Islandi, Izraēlu, Jordāniju, Libānu, Maroku, Norvēģiju, Šveici (tostarp Lihtenšteinu), Sīriju, Tunisiju, Turciju un Rietumkrastu un Gazas sektoru(13),

–  ņemot vērā Nolīgumu starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Dānijas valdību un Farēru salu vietējo valdību, no otras puses(14),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu izcelsmes kumulācijas zonas pamatā ir daudzi izcelsmes noteikumu divpusējie protokoli, kuri ir pārāk sarežģīti, lai uzņēmumi, jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi, un valstis varētu no tiem gūt labumu;

B.  tā kā 2007. gada oktobrī Lisabonā notikušajā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu tirdzniecības ministru sanāksmē atbalstīja konvencijas projekta sagatavošanu, vienā vienkāršotā instrumentā apvienojot visus dažādas izcelsmes noteikumus attiecībā uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm un tādējādi atvieglojot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu izcelsmes kumulācijas izmantošanu; tā kā šo konvenciju atbalstīja 2010. gada 11. novembrī notikušajā devītajā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu savienības tirdzniecības ministru konferencē;

C.  tā kā ir paplašināta šīs konvencijas ģeogrāfiskā ietekme, lai iekļautu arī Stabilizācijas un asociācijas procesa dalībniekus, tā efektīvi palielinot no Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu izcelsmes kumulācijas sniegtās priekšrocības;

D.  tā kā ‐ lai arī šie ir ļoti pozitīvi pasākumi ‐ rezultātā plašāka ģeogrāfiskā ietekme būs arī izcelsmes kumulācijas noteikumu nelikumīgai izmantošanai vai neievērošanai;

E.  tā kā ES ir asociācijas nolīgums gan ar Izraēlu, gan ar Palestīnu, kuros abos ir iekļauts brīvās tirdzniecības nolīgums, kas paredz atsevišķus un skaidrus noteikumus attiecībā uz tirdzniecības atvieglojumiem;

F.  tā kā Eiropas Savienības Padome savā 2009. gada 8. decembra secinājumā par Tuvo Austrumu miera procesu vēlreiz atgādina, ka “apmetnes [...] ir nelikumīgas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tās rada šķēršļus mieram un apdraud iespēju jebkad panākt divu valstu izveides risinājumu”;

G.  tā kā saskaņā ar ES nostāju uz produktiem, kuru izcelsme ir teritorijās, kas kopš 1967. gada atrodas Izraēlas pārvaldes pakļautībā, neattiecas saskaņā ar ES un Izraēlas Asociācijas nolīgumu noteiktais preferenciālu tarifu režīms;

H.  tā kā Izraēla ES un Izraēlas Asociācijas nolīgumu piemēro attiecībā uz okupētajām teritorijām, tā rezultātā nepietiekami tiek īstenoti ES tiesību akti, un tas savukārt, kā to apstiprina Tiesa lietā Brita GmbH pret Hauptzollamt Hamburg-Hafen, neļauj dalībvalstu muitas iestādēm saskaņā ar ES un Izraēlas Asociācijas nolīgumu preferenciālo režīmu piešķirt produktiem, ko ieved no Izraēlas okupētajām teritorijām;

I.  tā kā Eiropas pilsoņi ir skaidri pauduši savu gribu attiecībā uz produktiem, kas tiek ievesti no Palestīnas okupētajām teritorijām;

J.  tā kā ES ir saskārusies ar dažādām problēmām izcelsmes noteikumu piemērošanā attiecībā uz produktiem, kuru izcelsme ir Izraēlas okupētajās teritorijās; tā kā deklarācijā, ko ES iesniedza ES un Izraēlas Asociācijas padomes ceturtajā sanāksmē 2003. gadā, tā uzsvēra, cik svarīgi ir risināt divpusējo jautājumu par izcelsmes noteikumiem, pirms tiek grozīts izcelsmes protokols, lai varētu piemērot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu izcelsmes kumulāciju; tā kā, nespējot rast šādu risinājumu, Komisija ir centusies šīs problēmas novērst, noslēdzot juridiski nesaistošu divpusējo tehnisko vienošanos ar Izraēlu, saskaņā ar kuru Izraēla katrā izcelsmes apliecinājuma oriģinālajā dokumentā iekļauj to vietu pasta indeksus, kurās ražoti attiecīgie produkti, tādējādi ļaujot ES muitas iestādēm nekavējoties piemērot nepreferenciālos nodokļus produktiem, kas ražoti Izraēlas apmetņu teritorijās;

K.  tā kā šī tehniskā vienošanās pastāv starp ES un Izraēlu, no vienas puses, un starp EBTA valstīm un Izraēlu, no otras puses; tā kā ierosinātā konvencija nekāda veidā nepaplašina šo vienošanos attiecībā uz ģeogrāfisko teritoriju, kuru tā aptver, un nerada pienākumus citām pusēm;

L.  tā kā tehniskās vienošanās noteikumi jau paredz Izraēlas iestādēm un eksporta uzņēmumiem prasību nodalīt ražošanu, kuru veic teritorijās, kas kopš 1967. gada atrodas Izraēlas pārvaldes pakļautībā, no ražošanas, ko veic starptautiski atzītās Izraēlas valsts teritorijā;

M.  tā kā konvencija tās pašreizējā redakcijā nenodrošinās papildu tiesiskās aizsardzības līdzekļus Eiropas Savienībai vai jebkurai citai tās līgumslēdzējai pusei gadījumos, kad kumulācijas noteikumi netiek pienācīgi pildīti;

N.  tā kā katras ES dalībvalsts muitas iestādes ir atbildīgas par to, lai tiek pārbaudīts, vai preferenciālās izcelsmes norādes, kas sniegtas par ES tirgū importētiem produktiem, ir pareizas; tā kā, neskatoties uz muitas iestāžu centieniem, tās nevar pārbaudīt un izkontrolēt visus pavaddokumentus un katru atsevišķo kravu, kas saskaņā ar preferenciālo režīmu ES tiek ievesta no Izraēlas; tā kā līdz ar konvencijas īstenošanu šis loģistikas uzdevums var kļūt vēl grūtāks, jo palielināsies to partnervalstu skaits, kurās pārstrādei vai apstrādei tiek izmantoti materiāli, ko Izraēla eksportējusi saskaņā ar šo valstu nolīgumiem ar ES;

O.  tā kā ‐ lai arī atbilstošāk būtu jārisina problēma saistībā ar Izraēlas eksportētu produktu patieso izcelsmi, vienlaicīgi nedrīkst tikt kavēta visa reģiona sociālā un ekonomiskā integrācija;

P.  tā kā “Arābu pavasaris” ir parādījis nepieciešamību pēc godīgiem un taisnīgiem noteikumiem, kas ļauj katras Vidusjūras reģiona valsts un teritorijas iedzīvotājiem pilnībā izmantot priekšrocības, ko sniedz viņu ekonomiskie centieni, un ES šādi centieni ir skaidri jāatbalsta; tā kā “Arābu pavasara” sākumā ES atkārtoti uzsvēra gatavību veidot ciešākas tirdzniecības saites ar arābu valstīm;

Q.  tā kā 2011. gada 8. marta kopīgajā paziņojumā “Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” Komisija konvencijas pieņemšanu min kā vienu no instrumentiem, lai maksimāli palielinātu tirdzniecības un investīciju ietekmi reģionā;

R.  tā kā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zona netika izveidota līdz 2010. gadam; tā kā viens no galvenajiem neizdošanās iemesliem bija dienvidu-dienvidu sociālās, tirdzniecības un ekonomikas integrācijas trūkums starp Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm;

S.  tā kā šāda nolīguma ietekme uz valstīm un reģioniem varētu būt ļoti nozīmīga,

1.  uzskata, ka starptautiskā tirdzniecība var būt līdzeklis ekonomikas izaugsmes veicināšanai, saimnieciskās darbības dažādošanai un nabadzības izskaušanai ‐ šie visi aspekti ir svarīgi Vidusjūras reģiona demokratizācijas procesa elementi; atbalsta Komisijas centienus Vidusjūras reģionā ražotām precēm ar šajā reģionā kumulētu izcelsmi sniegt preferenciālu piekļuvi ES iekšējam tirgum;

2.  atzinīgi vērtē iniciatīvu vienkāršot izcelsmes kumulācijas noteikumu sistēmas izmantošanu visā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu zonā; uzskata, ka reģionāla konvencija par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu preferenciāliem izcelsmes noteikumiem ir svarīgs instruments, lai atvieglotu tirdzniecību un panāktu sociālo un ekonomisko integrāciju dienvidu kaimiņvalstīs;

3.  pauž bažas par situāciju, kas izveidojusies saistībā ar Eiropas un Vidusjūras reģiona brīvās tirdzniecības zonu, kurai vajadzēja būt izveidotai līdz 2010. gadam, taču plāni nav īstenojušies; pauž nožēlu par to, ka vairāki procesa dalībnieki nav spējuši panākt reālu progresu, lai radītu nepieciešamos nosacījumus; mudina arī izveidot dienvidu–dienvidu divpusējo un daudzpusējo ekonomisko sadarbību, kas pilsoņiem sniegtu reālas priekšrocības, kā arī uzlabotu politisko gaisotni reģionā; atzīst, ka iekšējās reģionālās tirdzniecības trūkums starp Vidusjūras dienvidu valstīm bija galvenais projektu bremzējošais aspekts; uzstāj, ka Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas izveidei arī turpmāk ir jābūt vienam no ES un tās dienvidu partneru mērķiem; uzskata, ka šī konvencija ir liels sasniegums brīvās tirdzniecības zonas izveides procesā un, iespējams, līdzeklis dienvidu-dienvidu tirdzniecības sekmēšanai;

4.  pauž cerību, ka jaunās demokrātijas, kas reģionā veidosies pēc “Arābu pavasara”, veicinās cilvēktiesību un sociālo tiesību ievērošanu un padziļinās politisko dialogu un tā rezultātā veidosies reģiona iekšējās tirdzniecības attīstībai draudzīgāka vide, jo bijušās valsts diktatoriskās pārvaldes īstenotā politika bija viens no tirdzniecības neesamības iemesliem; mudina šīs jaunās demokrātijas cieši sadarboties Agadiras grupā un pilnībā izmantot šo konvenciju; aicina Komisiju šīm jaunajām demokrātijām nodrošināt tehnisko palīdzību, lai tās varētu pilnībā izmantot pieejamos tirdzniecības instrumentus, tostarp šo konvenciju;

5.  atzinīgi vērtē to, ka Konvencija ir vienots instruments, kas nodrošina diagonālajai kumulācijai nepieciešamo tiesisko regulējumu ne tikai visās tradicionālajās Vidusjūras reģiona dienvidu partnervalstīs, bet arī Stabilizācijas un asociācijas procesa un EBTA dalībniekiem, tādējādi paplašinot kumulācijas ģeogrāfisko izplatību un palielinot kumulētā eksporta noieta tirgu;

6.  pauž nožēlu par to, ka konvencijā nav iekļauts strīdu izšķiršanas mehānisms, ko piemēro strīdiem saistībā ar izcelsmes apliecinājuma pārbaudi; uzskata, ka kopīgā komiteja, ko paredz izveidot ar konvenciju, nebūs iedarbīgs instruments šādu jautājumu izskatīšanai; norāda, ka tādēļ šādus strīdus būs jāizšķir, izmantojot divpusējos strīdu izšķiršanas mehānismus, ja tādi pastāv;

7.  uzskata, ka konvenciju lielā mērā uzlabotu, ja tajā iekļautu vienotu un efektīvu strīdu izšķiršanas mehānismu, kas ļautu ātri un apmierinoši izšķirt strīdus saistībā ar preču izcelsmi un kumulāciju; aicina Komisiju izvērtēt iespēju šādu mehānismu konvencijā iekļaut nākamajā pārskatīšanas reizē;

8.  pauž nožēlu par to, ka konvencijas teksts neparedz procedūru tās pārskatīšanai vai pārstrādāšanai nākotnē; uzskata, ka laicīga konvencijas ‐ sarežģītā un visaptverošā instrumenta ‐ pārskatīšana nāktu tai par labu; tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespēju konvencijā ieviest pārskatīšanas klauzulu;

9.  uzsver, cik svarīgi ir, ka pēc iespējas ātri pēc konvencijas noslēgšanas pārskata izcelsmes noteikumus, kurus piemēro konvencijas pusēm, un ka šo pārskatīšanu veic tā, lai Vidusjūras reģiona valstu izcelsmes noteikumus pieskaņotu noteikumiem, kas ierosināti jaunajā regulā par vispārējo preferenču sistēmu (VPS); uzskata, ka mazāk labvēlīgi izcelsmes noteikumi neļautu pilnībā izmantot konvencijas potenciālu un radītu dienvidu kaimiņvalstīm nelabvēlīgāku situāciju;

10.  pauž nopietnas bažas par dažu uzņēmumu ierasto praksi, saskaņā ar kuru šie uzņēmumi, eksportējot okupētajās teritorijās ražotas preces, turpina piemērot ES un Izraēlas Asociācijas nolīgumu; pauž nožēlu par šādu praksi un uzskata, ka tā ir pretrunā ES ārpolitikas nostādnēm un ar to tiek ļaunprātīgi izmantotas plašās iespējas gūt likumīgu preferenciālu piekļuvi ES iekšējam tirgum; tādēļ aicina Komisiju izveidot to uzņēmumu melno sarakstu, kuri turpina izmantot minēto praksi, un informēt dalībvalstis;

11.  atgādina, ka savā spriedumā lietā Brita GmbH pret Hauptzollamt Hamburg-Hafen Eiropas savienības Tiesa apstiprināja, ka importētājas dalībvalsts muitas iestādēm ir jāatsaka preferenciālā režīma piemērošanu saskaņā ar ES un Izraēlas Asociācijas nolīgumu uz ES eksportētiem produktiem, kuru izcelsme ir Izraēlas okupētajās teritorijās vai par kuriem Izraēlas iestādes nesniedz pietiekamu informāciju, lai varētu noteikt to faktisko izcelsmi;

12.  uzskata, ka konvencijas īstenošanai nevajadzētu izraisīt vai radīt situācijas, kas atvieglo šādu ļaunprātīgu izmantošanu vai mudina uz to; uzsver, ka konvencijai ‐ kā tas norādīts tās preambulā ‐ kopumā nevajadzētu radīt nelabvēlīgāku situāciju par to, kāda izveidojusies iepriekšējās attiecībās starp brīvās tirdzniecības partneriem, kuri piemēro diagonālo kumulāciju; aicina Komisiju strādāt kopā ar Parlamentu, šīm abām iestādēm koncentrējot politisko gribu un ietekmi, lai rastu risinājumu, kā novērst šādu ļaunprātīgu iekšējā tirgus izmantošanu; aicina Komisiju nākt klajā ar jauniem priekšlikumiem, lai rastu drošāku risinājumu šai problēmai;

13.  atzīmē, ka gan ES, gan EBTA dalībvalstis ir noslēgušas tehnisku vienošanos ar Izraēlu, kurā apskatīts teritoriālais jautājums un kurā piedāvāti daži ierobežoti risinājumi; uzskata, ka risinājumi, ko piedāvā šīs tehniskās vienošanās nav apmierinoši; turklāt norāda, ka šāda tehniska vienošanās reģionālo konvenciju nepadara citām pusēm saistošu; tāpēc pauž bažas, ka reģionālā konvencija var radīt tādu gadījumu pieaugumu, kuros citas līgumslēdzējas puses sastopas ar grūtībām nodrošināt pareizu kumulāciju saskaņā ar šo valstu nolīgumiem ar ES par tādu produktu apstrādi un pārstrādi savā teritorijā, kas importēti saskaņā ar šo valstu nolīgumiem ar Izraēlu;

14.  aicina Komisiju pārskatīt tehnisko vienošanos un nepieciešamības gadījumā to vēlreiz apspriest, lai to padarītu efektīvāku un vienkāršāku; aicina Komisiju meklēt risinājumu, kurus varētu piemērot arī attiecībā uz precēm, kas ievestas no trešām valstīm, kurās notikusi pārstrāde vai apstrāde, pievienojot materiālus, kas importēti saskaņā ar šo valstu nolīgumiem ar Izraēlu; aicina Komisiju, turpmāk pārskatot reģionālo konvenciju, sekmēt tādu noteikumu ieviešanu, ar kuriem nodrošina, ka visas līgumslēdzējas puses vienoti piemēro teritorialitātes principu;

15.  atzīmē, ka saskaņā ar tehniskajā kārtībā iekļautajām procedūrām, kas pašlaik ir spēkā starp ES un Izraēlu, no vienas puses, un starp EBTA un Izraēlu, no otras puses, Izraēlas muitas iestādes un eksporta uzņēmumi jau nodala ražošanu, ko veic Izraēlas apmetnēs okupētajās teritorijās, no ražošanas, ko veic starptautiski atzītās Izraēlas valsts teritorijā; atzīmē, ka šādas procedūras neparedz, ka Izraēlas muitas iestādes un eksporta uzņēmumi informē par piemēroto iedalījumu, lai ES muitas iestādes varētu pareizi, vienkārši un efektīvi piemērot tādu pašu iedalījumu; aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstu muitas iestādēm, lai rastu risinājumu nolūkā pārveidot šo tehnisko vienošanos par vienkāršu, iedarbīgu un uzticamu mehānismu;

16.  uzskata, ka ar Izraēlu ir jāvienojas par vienkāršu, iedarbīgu un uzticamu mehānismu, ar kuru aizstāj esošo tehnisko vienošanos un saskaņā ar kuru Izraēlas eksporta uzņēmumi un muitas iestādes piemērotu vienādu iedalījumu un skaidri un pienācīgi norādītu produktus, kuru izcelsmes statuss noteikts, pamatojoties uz ražošanu teritorijās, kas kopš 1967. gada atrodas Izraēlas pārvaldes pakļautībā;

17.  mudina dalībvalstis nodrošināt, lai to muitas dienesti efektīvi piemērotu tehnisko vienošanos un praksē ieviestu pamatideju, kas izskan Eiropas Savienības Tiesas spriedumā par Izraēlā kumulētiem produktiem, kurus atbilstoši reģionālajai konvencijā noteiktajai diagonālajai kumulācijai ieved ES; uzskata, ka Komisijai ir jāuzņemas vadība, koordinējot šādus ES mēroga centienus un ir jāveic arī pasākumi, lai visu ES dalībvalstu muitas iestādēs radītu izpratni par to, kā tehniskā vienošanās ir jāpiemēro Izraēlā kumulētiem produktiem; uzskata, ka ES muitas iestādēm būtu efektīvāk jāpārbauda tehniskās vienošanās piemērošana, lai novērstu preferenču sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu;

18.  tā kā konvencijas tekstā šāda noteikuma nav, aicina Komisiju pēc trim gadiem veikt ietekmes novērtējumu, lai cita starpā izvērtētu ieguvumus no šīs konvencijas pieņemšanas un ar konvenciju noteiktās kumulācijas ietekmi uz dažu uzņēmumu iepriekš minēto praksi;

19.  uzsver nepieciešamību veicināt izpratni par kumulācijas sniegtajām iespējām, kuras vienkāršo ar jauno Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu konvenciju, ‐ jo īpaši Vidusjūras reģiona dienvidu valstu uzņēmēju aprindās; atbalsta Komisijas iniciatīvas, kas vērstas uz šādas izpratnes veidošanu;

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un reģionālās konvencijas par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu preferenciāliem izcelsmes noteikumiem dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārās asamblejas (EMPA) priekšsēdētājam.

(1) OV C 272 E, 9.11.2006., 570. lpp. (2) OV C 285 E, 21.10.2010., 35. lpp. (3) OV L 97, 30.3.1998., 2. lpp. (4) OV L 147, 21.6.2000., 3. lpp. (5) OV L 70, 18.3.2000., 2. lpp. (6) OV L 129, 15.5.2002., 3. lpp. (7) OV L 304, 30.9.2004., 39. lpp. (8) OV L 143, 30.5.2006., 2. lpp. (9) OV L 265, 10.10.2005., 2. lpp. (10) OV L 187, 16.7.1997., 3. lpp. (11) OV C 301 E, 13.12.2007., 210 .lpp. (12) OV C 20, 25.1.2005., 2. lpp. (13) OV C 156, 26.5.2011, 3. lpp. (14) OV L 53, 22.2.1997., 2. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam, lai noslēgtu reģionālu konvenciju par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu preferenciāliem izcelsmes noteikumiem (11343/2010 – C7-0207/2011 – 2010/0093(NLE))

P7_TA(2012)0061 A7-0026/2012

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (11343/2010),

–  ņemot vērā projektu reģionālai konvencijai par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu preferenciāliem izcelsmes noteikumiem (09429/2010),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0207/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0026/2012),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un Reģionālās konvencijas par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu preferenciāliem izcelsmes noteikumiem dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārās asamblejas priekšsēdētājiem.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par GMES nākotni (2012/2509(RSP))

P7_TA(2012)0062 B7-0063/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 30. novembra paziņojumu par Eiropas Zemes novērošanas programmu (GMES) un tās darbību (sākot ar 2014. gadu) (COM(2011)0831),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumu “Budžets stratēģijai ”Eiropa 2020“” (COM(2011)0500),

–  ņemot vērā 2012. gada 19. janvāra rezolūcija par Eiropas Savienības kosmosa stratēģiju pilsoņu interesēs(1),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 31. maija secinājumus “Ceļā uz Eiropas Savienības kosmosa stratēģiju pilsoņu interesēs”,

–  ņemot vērā mutisko jautājumu Komisijai par GMES nākotni (O-000325/2011 – B7–0027/2012),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā globālās vides un drošības novērošanas programma (GMES) ir viena no Eiropas Savienības kosmosa pamatiniciatīvām un tai ir izšķirošā loma Zemes novērošanā, kas ir būtisks instruments cīņā ar klimata pārmaiņām un vides degradāciju, civilajā aizsardzībā un drošībā, ilgtspējīgā attīstībā, mobilitātē un krīzes pārvaldībā, kā arī svarīgu ekonomisko iespēju radīšanā, attīstot lejupējos pakalpojumus un veicinot inovācijas;

B.  tā kā GMES piemīt milzīga politiskā, stratēģiskā un tehniskā nozīme attiecībā uz Eiropu un tā ir ļoti lietderīga ekonomisko, sociālo un tehnoloģisko labumu ziņā;

C.  tā kā GMES tika izveidota kā Savienības programma, ko finansē no ES budžeta (ar kopējo apjomu līdz 2013. gadam apmēram EUR 3,2 miljardi) ES pārvaldībā un atbildībā;

D.  tā kā ticama finansējuma plāna, kurš nodrošina ilgtermiņa un stabilu finansiālo atbalstu, trūkums varētu novest pie augstākām izmaksām nākotnē, neatbilstības attiecībā uz to, kā Eiropas pilsoņiem ir pieejama iegūtā informācija un sniegtie labumi, un programmas un tās datu piegādes pārtraukumiem vai pat apturēšanas un visbeidzot varētu nozīmēt to, ka līdzšinējie ieguldījumi nav devuši rezultātus un Eiropa zaudēs savu neatkarību un tehnoloģiskā avangarda lomu šajā svarīgajā kosmosa infrastruktūrā;

E.  tā kā 2011. gada 31. maijā Padome pieprasīja, lai ES budžets turpinātu finansēt GMES programmu atbilstoši Savienības saistībām, tā kā vairākas dalībvalstis jau ir norādījušas uz iebildumiem pret to, ka GMES finansēšanu reglamentē starpvaldību nolīgums, un tā kā ierosinātais GMES fonds tādēļ varbūt neradīs vajadzīgo finansējumu,

1.  pauž nožēlu, ka 2011. gada 30. novembrī Komisija publicēja tikai paziņojumu un nepiedāvāja likumdošanas priekšlikumu par GMES, ņemot vērā to, ka pašreizējā Regula (ES) Nr. 911/2010 attiecas tikai uz sākotnējo darbību un zaudēs spēku 2013. gada beigās;

2.  nepiekrīt norādei Komisijas paziņojumā attiecībā uz turpmāko GMES finansēšanu un pārvaldību, ar mērķi, lai projektam būtu starpvaldību finansējums; pauž bažas, ka šis norādītais virziens nodarīs milzīgu kaitējumu turpmākajai programmas attīstībai, izraisīs to, ka programma zaudēs savu Eiropas dimensiju, nonāks pretruna pārredzamības principam un principam par pilnīgu, atklātu un līdzvērtīgu piekļuvi visiem, kā arī kalpos par zīmi tam, ka ES atkāpjas no savas pamatiniciatīvas;

3.  pauž neticību tam, ka GMES finansēšana ārpus daudzgadu finanšu shēmas (DFS) ‐ ar finansējuma un pārvaldības struktūru, ko Komisija ierosināja savā paziņojumā ‐ būtu dzīvotspējīgs variants;

4.  norāda, ka neskaidrība par GMES programmas nākotni un tās finansējumu ārkārtīgi kaitē GMES pakalpojumu un lietojumprogrammu attīstībai un komerciālajai izmantošanai, kam saskaņā ar iecerēto būtu jārada ekonomiskā izaugsme un jānodrošina labklājība Eiropas pilsoņiem;

5.  tādēļ aicina Komisiju pasteidzināt tiesību aktu priekšlikumu attiecībā uz GMES programmas ilgtermiņa pārvaldību, finansējumu un darbību, ko finansē DFS ietvaros, tā lai nodrošinātu programmas pienācīgu izvēršanu un darbību un to, ka tiek sasniegts tās mērķis uzsākt darboties pilnā apmērā no 2014. gada;

6.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0013.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par nāvessodu Baltkrievijā, jo īpaši attiecībā uz Dzmitry Kanavalau un Uladzislau Kavalyou lietām (2012/2539(RSP))

P7_TA(2012)0063 RC-B7-0075/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2009. gada 17. decembra rezolūciju par Baltkrieviju(1) un citas rezolūcijas par šo tēmu, jo īpaši 2011. gada 15. septembra rezolūciju(2), 2011. gada 12. maija rezolūciju(3), 2011. gada 10. marta rezolūciju(4) un 2011. gada 20. janvāra rezolūciju(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Pasaules dienu pret nāvessodu(6) un iepriekšējās rezolūcijas par nāvessoda atcelšanu, jo īpaši 2007. gada 26. aprīļa rezolūciju par iniciatīvu attiecībā uz vispasaules moratoriju nāves sodam(7),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2010. gada 21. decembra Rezolūciju Nr. 65/206, kurā izteikts aicinājums noteikt moratoriju nāvessoda izmantošanai, un tās 2007. un 2008. gada rezolūcijas par nāvessodu,

–  ņemot vērā EDSO Parlamentārās asamblejas 2010. gada 6.–10. jūlija rezolūciju par nāvessodu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2012. gada 25. janvāra Rezolūciju Nr. 1857 (2012) par situāciju Baltkrievijā,

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton 2011. gada 1. decembra paziņojumu par nāves spriedumiem Baltkrievijā,

–  ņemot vērā EP priekšsēdētāja Martin Schulz 2012. gada 24. janvāra paziņojumu, kurā viņš nosoda attiecībā uz Dzmitry Kanavalau un Uladzislau Kavalyou pieņemtos nāves spriedumus,

–  ņemot vērā ES Ārlietu padomes 2011. gada 23. janvāra lēmumu par ierobežojošiem pasākumiem pret Baltkrieviju,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 2. pantu,

–  ņemot vērā Prāgā 2009. gada 7.–9. maijā notikušajā Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto deklarāciju un Varšavā 2011. gada 30. septembrī notikušajā Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto deklarāciju par situāciju Baltkrievijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropā, kas piemēro nāvessodu un joprojām veic tā izpildi;

B.  tā kā 2011. gada jūlijā tika izpildīts nāvessods Aleh Hryshkautsou un Andrei Burdyka, kuru lietas vēl atradās ANO Cilvēktiesību komitejas izskatīšanā, un tā kā cilvēktiesību aktīvisti uzskata, ka kopš 1991. gada Baltkrievijā apmēram 400 cilvēkiem ir izpildīts nāvessods;

C.  tā kā nesenākos spriedumus par nāvessodu Baltkrievijas Augstākā tiesa pieņēma 2011. gada 30. novembrī attiecībā uz Dzmitry Kanavalau un Uladzislau Kavalyou, par iespējamu terora aktu izdarīšanu 2005. gadā Vitebskā un 2008. gadā Minskā, kā arī 2011. gada aprīlī Minskas metro;

D.  tā kā uzticamos ziņojumos (Starptautiskā cilvēktiesību federācija (FIDH) organizācija Human Rights Watch) iekļauti argumenti, kas pierāda, ka Baltkrievijas Augstākās tiesas prokuroru vadītā tiesa bija negodīga un ka izmeklēšanu izkropļoja nopietni cilvēktiesību pārkāpumi un apzināta tādu svarīgu pierādījumu neņemšana vērā, kuri norādīja un abu vīriešu nevainīgumu, un tā kā tiesas novērotāji uzskatīja, ka tika pieļauti nopietni procedūras pārkāpumi šīs lietas pirmstiesas izmeklēšanā un tiesas pārbaudē;

E.  tā kā Dzmitry Kanavalau un Uladzislau Kavalyou tika liegta tikšanās ar advokātiem, tā kā uzticamos ziņojumos ir norādīts, ka nopratināšanas laikā tika izmantota spīdzināšana, lai panāktu atzīšanos, un tā kā nav tiesu ekspertīzes pierādījumu, kas kādu no šiem vīriešiem sasaistītu ar sprādzienu, un tā kā uz viņu drēbēm vai ķermeņa netika atrastas sprāgstvielu materiālu pēdas;

F.  tā kā visi nozīmīgie pierādījumi, uz kuriem tiesas laikā atsaucās prokurori, tika iznīcināti tūlīt pēc Augstākās tiesas lēmuma paziņošanas;

G.  tā kā saskaņā ar 14. panta 1. daļu Starptautiskajā Pilsonisko un politisko tiesību konvencijā, kuru ir ratificējusi Baltkrievijas Republika, ikvienam ir jābūt tiesībām uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā tiesā;

H.  tā kā slepenā dienesta darbinieki iebiedēja D. Kanavalau vecākus un veica viņu novērošanu, un netālu no viņu mājām pastāvīgā postenī atradās vīrieši civildrēbēs, tādā veidā vairākus mēnešus liedzot ģimenei sazināties ar ārpasauli;

I.  tā kā atbilstīgi Baltkrievijas Kriminālajam izpildkodeksam nāvessods joprojām ir Baltkrievijas “valsts noslēpums”, un tā izpildes datums nav zināms ne uz nāvi notiesātajiem, ne viņu ģimenēm un sabiedrībai; tā kā nāvessods tiek veikts privāti nošaujot uz nāvi notiesāto, kura ķermeni neatdod apglabāšanai viņa radiniekiem, un apglabāšanas vieta netiek izpausta;

J.  tā kā Dzmitry Kanavalau un Uladzislau Kavalyou nāvessoda izpilde var notikt ļoti drīz;

K.  tā kā Augstākās tiesas lēmums šajā lietā ir galīgs, bez apelācijas iespējām; tā kā saskaņā ar Baltkrievijas tiesību aktiem valsts prezidents var izskatīt apžēlošanas lūgumu; tā kā Uladzislau Kavalyou ir lūdzis apžēlošanu Alyaksandr Lukashenka, noliedzot visas apsūdzības un pieprasot atbrīvot viņu no kriminālatbildības, taču līdz šim nav saņēmis nekādu atbildi;

L.  tā kā Baltkrievijas iestādes ir parakstījušas Prāgas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto deklarāciju, kurā apņēmās ievērot starptautisko tiesību aktu principus un pamatvērtības, tostarp demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību un pamatbrīvību principus,

1.  atkārto, ka Eiropas Savienība un citas starptautiskās iestādes ir vairākkārt mudinājušas Baltkrievijas iestādes atcelt nāvessodu;

2.  uzsver, ka šis neatgriezeniskais, nežēlīgais, necilvēcīgais un pazemojošais soda veids, kas pārkāpj tiesības uz dzīvību, nav pieņemams; pauž nožēlu par Baltkrievijas iestāžu pastāvīgo nespēju panākt jebkādu taustāmu virzību nāvessoda atcelšanā vai nekavējoties noteikt uz to moratoriju;

3.  nosoda Dzmitry Kanavalau un Uladzislau Kavalyou piespriestos nāvessodus un mudina Alyaksandr Lukashenka viņus abus apžēlot, kā arī noteikt moratoriju visiem nāvessoda gadījumiem un to izpildei, ar mērķi sodu sistēmā atcelt nāvessodu, atbilstīgi starptautiskajiem standartiem ratificējot Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām otro fakultatīvo protokolu;

4.  aicina Baltkrievijas kompetentās iestādes veikt pilnu, taisnīgu un objektīvu izmeklēšanu par apgalvojumiem, kas tika izdarīti šajā sakarā, un nodrošināt īstu taisnīgumu šo šaušalīgo terora aktu upuriem;

5.  mudina Padomi un Komisiju izmantot visus iespējamos diplomātijas un sadarbības palīdzības instrumentus, lai veicinātu nāvessoda atcelšanu Baltkrievijā;

6.  aicina Austrumu partnerības valstis un Krieviju mudināt Baltkrieviju ieviest moratoriju nāvessodam;

7.  mudina Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību un nevalstiskās organizācijas pielikt pūles nāvessoda atcelšanai;

8.  aicina Baltkrievijas iestādes atjaunot 2010. gadā iesākto parlamentārās darba grupas darbu par nāvessodu, panākt valsts tiesību aktu atbilstību starptautisko cilvēktiesību nolīgumos noteiktajām valsts saistībām un nodrošināt stingru starptautiski atzīto standartu ievērošanu attiecībā uz taisnīgu tiesu;

9.  mudina Baltkrievijas iestādes sekmēt tiesu varas iestāžu nozīmi Baltkrievijā un izpildvaras neiejaukšanos šo iestāžu darbībā, kā arī spiediena neizdarīšanu, īstenot ANO īpašā referenta ieteikumus par tiesnešu un advokātu neatkarību, nodrošināt tiesas procesa pienācīgu publiskumu un izpildīt EDSO humānās dimensijas saistības, jo īpaši tiesiskuma jomā;

10.  nosoda pastāvīgo cilvēktiesību aizstāvju un demokrātiskās opozīcijas locekļu vajāšanu, kā arī pilsoniskās sabiedrības aktīvistu un neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu pārstāvju iebiedēšanu Baltkrievijā politisku iemeslu dēļ; pieprasa nekavējoties atbrīvot visas politisku iemeslu dēļ notiesātās personas, kuras ir apcietinājumā vai izcieš citus soda veidus, tostarp cilvēktiesību centra “Viasna” priekšsēdētāju un FIDH priekšsēdētāja vietnieku Ales Bialiatski;

11.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus politieslodzītos; atzinīgi vērtē ES Ārlietu padomes 2012. gada 23. janvāra lēmumu paplašināt sankciju kritērijus, kas sagatavotu turpmāku tādu personu iekļaušanai sarakstā, kuras ir atbildīgas par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem vai pilsoniskās sabiedrības un demokrātiskās opozīcijas apspiešanu Baltkrievijā, un atkārto, ka ES un Baltkrievijas dialogā nav iespējams panākt nekādu virzību, ja Baltkrievija nepanāk rezultātus demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma nostiprināšanā, un kamēr bez nosacījumiem netiek atbrīvoti visi tās politiskie ieslodzītie, tostarp divi agrākie prezidenta kandidāti Mikalai Statkevich un Andrei Sannikauvai, demokrātiskās opozīcijas prezidenta kandidātu kampaņu vadītāji Pavel Seviarynets un Dzmitry Bandarenka, kā arī politiskais ieslodzītais Syarhey Kavalenka, kas aizturēts par iespējamo mājas aresta pārkāpšanu, un kurš iesaistījies ilgstošā bada streikā, kas ir izraisījis viņa veselības būtisku pasliktināšanos un tieši apdraud viņa dzīvību, un netiek pilnībā atjaunotas viņu pilsoniskās tiesības;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Baltkrievijas Republikas valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

(1) OV C 286 E, 22.10.2010., 16. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0392. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0244. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0099. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0022. (6) OV C 371 E, 20.12.2011., 5. lpp. (7) OV C 74 E, 20.3.2008., 775. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par Ēģipti ‐ jaunākie notikumi (2012/2541(RSP))

P7_TA(2012)0064 RC-B7-0079/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ēģipti, jo īpaši 2011. gada 17. novembra rezolūciju par Ēģipti, jo īpaši par emuārista Alaa Abd El-Fattah lietu(1),

–  ņemot vērā 1966. gadā pieņemto Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Sīrija,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 2. februāra paziņojumu traģēdiju futbola stadionā Ēģiptē un 2012. gada 1. februāra paziņojumu par neatslābstošo pilsoniskās sabiedrības apspiešanu Ēģiptē,

–  ņemot vērā 2004. gada Eiropas Savienības un Ēģiptes asociācijas nolīgumu un 2007. gadā abpusēji pieņemto rīcības plānu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2011. gada 10. oktobra sanāksmē pieņemtos secinājumus un Eiropadomes 2011. gada 23. oktobra sanāksmē pieņemtos secinājumus par Ēģipti,

–  ņemot vērā Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par jaunu reakciju uz pārmaiņām kaimiņvalstīs,

–  ņemot vērā Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) attīstību kopš 2004. gada un jo īpaši Komisijas progresa ziņojumus par tās īstenošanu,

–  ņemot vērā Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves kopīgo paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par partnerattiecībām demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu,

–  ņemot vērā ES 2004. gada pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, kuras ir atjauninātas 2008. gadā,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā situācija NVO jomā Ēģiptē ir satraucoša; tā kā 2011. gada oktobrī paziņoja, ka tiks izveidota komiteja, lai kontrolētu pilsoniskās struktūras un NVO un pastiprinātu tiesisko kontroli attiecībā uz ārvalstu piešķirto finansējumu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un politiskiem fondiem, un pēc tam tika izdots rīkojums Centrālajai bankai uzraudzīt visus ar NVO saistītos banku pārskaitījumus; tā kā desmit tādu organizāciju birojos, kuru darbību apmaksā no ārvalstīm, tika veikta kratīšana, to darbība tika izmeklēta un tās 2011. gada 29. decembrī aizliedza Bruņoto spēku augstākās padome; tā kā armijas kontrolētā Ēģiptes valdība 2012. gada 5. februārī paziņoja, ka 19 Amerikas un 24 citu valstu pilsoņi tiks tiesāti, pamatojoties uz kriminālizmeklēšanu par Ēģiptē darbojošos bezpeļņas organizāciju finansēšanu no ārvalstīm; tā kā Ēģiptes tiesneši izskata lietu par ārvalstu iespējami nelegālo finansējumu prodemokrātiskām un nevalstiskām organizācijām un politiskiem fondiem un tā kā 44 aktīvistu, tostarp 19 ASV, 14 Ēģiptes, 5 Serbijas, 2 Vācijas, 2 Libānas, 1 Jordānijas pilsoņa un 1 palestīnieša, lietas ir nodotas skatīšanai Kairas Kriminālā tiesā un viņiem ir aizliegts pamest valsti;

B.  tā kā tiek NVO ir apsūdzētas ir arī par to, ka Ēģiptē ir izveidoti un darbojas biroji, nesaņemot oficiālu valdības atļauju, kaut arī Ēģiptes iestādes ilgāk kā piecus gadus nav reaģējušas uz šo organizāciju iesniegumiem par reģistrāciju, kas iesniegti saskaņā ar tiesību aktiem; tā kā šīs apsūdzības ir uzskatāmas par aizvien lielākas tiesiskās apspiešanas kulmināciju attiecībā uz Ēģiptes un Ēģiptē darbojošām starptautiskām NVO, kas ir pretrunā ar starptautiskajām cilvēktiesībām un mazina to pūliņu efektivitāti, ar kuriem popularizē demokrātiskās vērtības un nodrošina cilvēktiesību aizsardzību;

C.  tā kā vismaz 74 cilvēki tika nogalināti un papildus tam simtiem cilvēku tika ievainoti pēc tam, kad izraisījās sadursmes futbola mača laikā Būrfuādā starp Al Ahly klubu un vietējo klubu Al Masr;

D.  tā kā policijas spēki ir bijuši pārsteidzoši pasīvi; tā kā dusmas un minējumi par to, ka sadursmju pamatā ir politiskas dabas cēloņi, jo šajās sadursmēs tika pieprasīta militārā režīma izbeigšana, nākamajās dienās pēc futbola traģēdijas izraisīja ielu protesta demonstrācijas pret jebkāda veida diktatūru ‐ gan militāru, gan citādu ‐ un tā kā arī šo protestu dēļ no jauna tika nogalināti un ievainoti cilvēki; tā kā policija joprojām pret protestētājiem izmanto asaru gāzi un arī skrotis un gumijas lodes;

E.  tā kā Ēģiptes veselības ministra vietnieks Hesham Sheiha šo stadiona traģēdiju nosauca par lielāko katastrofu Ēģiptes futbola vēsturē; tā kā Bruņoto spēju augstākā padome ir pavēlējusi helikopteriem nogādāt viesu komandas ievainotos locekļus un līdzjutējus militārā slimnīcā; tā kā jo īpaši pārejas un sociālo nemieru laikā sportam vajadzētu būt vienojošam faktoram, radot normalitātes sajūtu un rosinot samierināšanās procesu sašķelto kopienu starpā;

F.  tā kā Eiropas kaimiņattiecības politikas sekmīgums un cilvēktiesību jomā un jo īpaši sieviešu aizsardzības tiesību jomā īstenoto reformu sekmīgums ir atkarīgs no pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās attiecīgo politikas jomu īstenošanā;

G.  tā kā Bruņoto spēku augstākajai padomei ir bijusi strīdīga darba programma, jo ārkārtas stāvokļa likums vēl nav pilnībā atcelts un joprojām to var piemērot bandītisma gadījumos, kas ir plaši interpretējami un var būt par pamatu patvaļai; tā kā saskaņā ar starptautisko un Ēģiptes organizāciju sniegto informāciju pēdējo 10 militārā režīma valdīšanas mēnešu laikā cilvēktiesību aizsardzībā nav panākti nekādi uzlabojumi; tā kā militārajās tiesās joprojām tiesā civiliedzīvotājus; tā kā emuāristus, žurnālistus un cilvēktiesību aizstāvjus tiešā vai netiešā veidā vajā par to, ka viņi ir veicinājuši spriedzes pieaugumu un ir sekmējuši turpmākos iedzīvotāju protestus; tā kā Bruņoto spēku augstākajai padomei nav izdevies veikt izmeklēšanu attiecībā uz ziņām par seksuālas dabas uzbrukumu protestējošām sievietēm, tostarp izmeklēt tā saucamās'jaunavības' pārbaudes un nāves draudus un citus cilvēktiesību pārkāpumus;

H.  tā kā Tautas asamblejas vēlēšanās, kas notika laikposmā no 2011. gada novembra līdz 2012. gada janvārim, Musulmaņu brālības brīvības un taisnīguma partija ieguva 47 % un Noor partija, kurā vadošais spēks ir salafisti, ieguva 25 % balsu, kā rezultātā samazinājās sieviešu īpatsvars no 64 vietām līdz 8. tā kā prezidenta vēlēšanas ir paredzētas šā gada jūnijā. tā kā neviena starptautiskā struktūra, tostarp arī ES, nav uzaicināta šīs vēlēšanas novērot;

I.  tā kā Eiropas Parlaments jau atkārtoti ir aicinājis Ēģiptē atcelt ārkārtas stāvokli, kas ir spēkā no 1981. gada, stiprināt demokrātiju un ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības; tā kā Eiropas Savienība vairākkārt ir paudusi apņemšanos aizstāvēt domas, apziņas un reliģijas brīvību un uzsvērusi, ka valdībām visā pasaulē ir pienākums nodrošināt šo brīvību ievērošanu,

1.  šajā svarīgajā laikā, kad valstī notiek pāreja uz demokrātiskas pārvaldes sistēmu, pauž solidaritāti ar Ēģiptes iedzīvotājiem; aicina Ēģiptes varas iestādes pilnībā ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp sieviešu tiesības, reliģijas, apziņas un domas brīvību, nodrošināt minoritāšu aizsardzību un cīņu nediskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību, biedrošanās un mierīgas pulcēšanās brīvību, taisnīgu tiesu un izpausmes un vārda brīvību, jo šīs tiesības ir pilnvērtīgas demokrātijas pamatelementi;

2.  prasa nekavējoties atsaukt krimināltiesiskās apsūdzības, kas izvirzītas pret NVO un politiskiem fondiem; aicina Ēģiptes varas iestādes nodrošināt, lai visas Ēģiptes un ārvalstu pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārbaudes tiktu veiktas, pilnībā ievērojot pārredzamības un objektivitātes prasību un atbilstošo tiesisko procesu, un cilvēktiesību un pamatbrīvību starptautiskos standartus; uzskata, ka šādi paņēmieni ir uzskatāmi par nopietnu tādas biedrošanās brīvības pārkāpumu, kas ir noteikta Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 22. pantā; aicina Ēģiptes varas iestādes pieņemt jaunu likumu par apvienībām, kura pamatā būtu starptautisko cilvēktiesību standarti un kura izstrādē būtu notikusi intensīvā apspriešanās ar NVO un cilvēktiesību un demokrātijas aizstāvības grupām; pilnībā atbalsta šo organizāciju apņemšanos un svarīgo un ļoti kvalitatīvo darbu, ko tās veic, lai atbalstītu pilsonisko sabiedrību un Ēģiptes iedzīvotājus nolūkā sekmēt mieru, demokrātiju un cilvēktiesības;

3.  pauž dziļu nožēlu par ievērojamo skaitu zaudēto dzīvību un lielo ievainoto personu skaitu Būrfuādā un izsaka savu līdzjūtību upuru ģimenēm; pieprasa neatkarīgi izmeklēt incidentus, kuru rezultātā notika traģēdija, un pieprasa vainīgos saukt pie atbildības;

4.  ir nobažījies par to, ka par sadursmju patiesajiem cēloņiem tiek minēti politiski cēloņi, un aicina Ēģiptes varas iestādes steidzami veikt neatkarīgu izmeklēšanu par 2012. gada 1. februāra notikumiem;

5.  pauž stingru atbalstu reformām, kas orientētas uz demokrātiju, tiesisku valsti un sociālo taisnīgumu Ēģiptē, kā to prasa Ēģiptes iedzīvotāji; atkārtoti aicina pilnībā atcelt ārkārtas stāvokli; vēlreiz uzsver, cik svarīga Ēģiptē ir laba pārvaldība, cīņa pret korupciju un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana; prasa precizēt konstitucionālo procesu, tā termiņus un principus, lai nodrošinātu, ka ikviena konstitucionālas dabas norma ir visaptveroša un nerada iespējas diskriminēt atsevišķus Ēģiptes sabiedrības locekļus; vēlreiz uzsver nepieciešamību pēc iespējas ātrāk augstāko varu nodot civilai demokrātiski ievēlētai valdībai;

6.  uzsver, cik svarīgi ir rīkot brīvas, godīgas un pārredzamas vēlēšanas, un mudina ES un tās dalībvalstis arī turpmāk sniegt atbalstu un palīdzību Ēģiptes varas iestādēm, politiskajām partijām un pilsoniskajai sabiedrībai to centienos šo mērķi sasniegt; aicina Bruņoto spēku augstāko padomi ļaut neatkarīgiem novērotājiem būt klāt gaidāmajās prezidenta vēlēšanās un tās uzraudzīt; aicina priekšsēdētāja vietnieci un Savienības augsto pārstāvi, iesaistot Eiropas Parlamentu, veicināt sevišķa uzdevuma grupas izveidi, kas varētu sniegt atbalstu pārejas uz demokrātiju procesā, reaģējot uz demokrātisko pārmaiņu aktīvistu aicinājumiem, jo īpaši saistībā ar brīvām un demokrātiskām vēlēšanām un iestāžu, tostarp neatkarīgu tiesu iestāžu, izveidošanu;

7.  atzinīgi vērtē ieslodzīto emuāristu Alaa Abd El-Fattah un Maikel Nabil Sanad atbrīvošanu; atkārtoti aicina Ēģiptes varas iestādes nodrošināt, lai valstī neviens emuārists, žurnālists vai cilvēktiesību aizstāvis netiktu tiešā vai netiešā veidā vajāts vai iebiedēts; atzinīgi vērtē politieslodzīto atbrīvošanu, tomēr atkārtoti norāda, ka viņus vispār nedrīkstēja tiesāt militārās tiesās; uzskata, ka pret minētajiem ieslodzītajiem ierosinātās lietas būtu jāizbeidz, nevis viņi būtu jāapžēlo;

8.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Ēģiptes varas iestādēm.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0518.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcija par nāvessodu Japānā (2012/2542(RSP))

P7_TA(2012)0065 RC-B7-0089/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju Nr. 63/168, ar kuru aicina īstenot 2007. gada 18. decembra ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 62/149, kurā aicināts noteikt pasaules mēroga moratoriju nāvessoda piespriešanai un izpildīšanai,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 2010. gada 21. decembra rezolūciju Nr. 65/206 par moratoriju attiecībā uz nāvessoda izmantošanu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 27. septembra rezolūciju par vispārēja moratorija noteikšanu nāvessodam(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2002. gada 13. jūnija rezolūciju par nāvessoda atcelšanu Japānā, Dienvidkorejā un Taivānā(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Pasaules dienu pret nāvessodu(3),

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton un Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Thorbjørn Jagland 2011. gada 10. oktobra kopīgo deklarāciju par Eiropas un Pasaules dienu pret nāvessodu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2011. gada 6. aprīļa paziņojumu par nāvessoda atcelšanu, kurā Eiropas Padomes novērotājas valstis, tostarp Japānu, aicināja atcelt nāvessodu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu un to, ka Japāna šo konvenciju ratificēja 1999. gadā,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienība ir stingri apņēmusies risināt jautājumu par nāvessoda atcelšanu visā pasaulē un cenšas panākt, lai visur tiktu atzīts pamatprincips par tiesībām uz dzīvību;

B.  tā kā Japānā 2011. gads kopš 1992. gada bija pirmais gads, kad netika izpildīts neviens nāvessods; tā kā saskaņā ar preses ziņām jaunais tieslietu ministrs Toshio Ogawa tomēr paziņoja, ka nevēlas turpināt sava priekšgājēja Hiraoka Hideo piesardzīgo politiku un būtu gatavs atkal parakstīt nāvessoda izpildes rīkojumus;

C.  tā kā ir panākts ievērojams progress ceļā uz nāvessoda atcelšanu visā pasaulē un arvien vairāk valstu vairs nepiemēro nāvessodus;

D.  tā kā, ja Japāna, kas ir viena no vadošajām demokrātijām Āzijā un būtiska starptautiskās sabiedrības locekle, oficiāli apņemsies atcelt nāvessodu, tas ne tikai atbilstu starptautiskajai tendencei, bet arī dotu spēcīgu signālu visai pasaulei, ka tiesības uz dzīvību ir jāievēro un jāaizsargā;

E.  tā kā pašlaik Japānā nāvessoda izpildi gaida aptuveni 130 uz nāvi notiesātās personas;

F.  tā kā ieslodzītos un viņu juridiskos pārstāvjus par nāvessoda izpildīšanu informē tikai tajā dienā, kad to izpilda, un ģimenes par to uzzina tikai vēlāk, kas ir īpaši nežēlīgi, ņemot vērā ilgos ieslodzījumā pavadītos gadus līdz nāvessoda izpildei,

1.  atzinīgi vērtē to, ka ES attiecības ar Japānu pamatojas uz kopīgu atbalstu brīvībai, demokrātijai, tiesiskumam un cilvēktiesībām;

2.  atzinīgi vērtē to, ka kopš 2010. gada jūlija Japānā nav izpildīti nāvessodi un ka 2010. gadā Tieslietu ministrijā izveidoja nāvessoda izpētes grupu;

3.  steidzami aicina tieslietu ministru Toshio Ogawa turpmāk neapstiprināt nevienu nāvessoda izpildes rīkojumu un atbalstīt izpētes grupas darbu;

4.  aicina Japānu turpināt centienus atgriezties pie de facto moratorija, kas bija spēkā no 1989. gada novembra līdz 1993. gada martam, un mudina valsts iestādes, parlamenta deputātus, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un plašsaziņas līdzekļus iesaistīties valsts mēroga debatēs par nāvessoda izmantošanu valstī;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram un ANO cilvēktiesību komisāram, kā arī Japānas ministru prezidentam, tieslietu ministram un parlamentam.

(1) OV C 219 E, 28.8.2008., 306. lpp. (2) OV C 261 E, 30.10.2003., 597. lpp. (3) OV C 371 E, 20.12.2011., 5. lpp.