Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. pantu un jo īpaši šā panta 2. punkta c) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. un 10. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 11. pantu,

–  ņemot vērā gaidāmo Savienības pievienošanos minētajai konvencijai saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(1) un jo īpaši tās 2. pantu un 5. panta 3. punktu, kā arī minētās regulas pārstrādāšanas priekšlikumu (COM(2010)0748),

–  ņemot vērā Tiesas 1995. gada 7. marta spriedumu lietā C-68/93 Shevill (Recueil, I-415. lpp.),

–  ņemot vērā Tiesas 2011. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-509/09 un C-161/10 eDate Advertising GmbH(2),

–  ņemot vērā ģenerāladvokāta F. Mancini secinājumus lietā C-352/85 Bond van Adverteerders un citi pret Nīderlandi (Recueil 1988, 2085. lpp.), spriedumu lietā C-260/89 Elliniki Radiofonia Tileorasi (ERT-AE) (Recueil 1991, I-2925. lpp.), spriedumu un ģenerāladvokāta W. Van Gerven secinājumus lietā C-159/90 Society for the Protection of Unborn Children Ireland Ltd (Recueil 1991, I-4685. lpp.) un ģenerāladvokāta F. Jacobs secinājumus lietā C-168/91 Christos Konstantinidis (Recueil 1993, I-1191. lpp.),

–  ņemot vērā Komisijas sākotnējo priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām(COM(2003)0427),

–  ņemot vērā savu 2005. gada 6. jūlija nostāju attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”)(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”)(4) (turpmāk ‐ “Roma II” regula), un jo īpaši tās 30. panta 2. punktu(5),

–  ņemot vērā Komisijas uzdevumā sagatavoto salīdzinošo pētījumu par stāvokli 27 dalībvalstīs saistībā ar tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem(6),

–  ņemot vērā iespējamo “neslavas celšanas tūrisma”(7) parādību,

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes likumu par goda aizskaršanu un neslavas celšanu(8),

–  ņemot vērā atklāto uzklausīšanu, kas notika 2010. gada 28. janvārī(9),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas referentes izstrādātos darba dokumentus un daudzos akadēmiskos rakstus par šo tematu(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7–0152/2012),

A.  tā kā, ievērojot spriedumu lietā Shevill, lietā eDate Advertising Tiesa nosprieda, ka Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tā, ka tas nozīmē ‐ ja tiek uzskatīts, ka personas tiesības, iespējams, ir pārkāptas sakarā ar tiešsaistē tīmekļa vietnē publicētu informāciju, personai, kura uzskata, ka tās tiesības ir pārkāptas, ir iespēja prasību par atbildību attiecībā uz visu nodarīto kaitējumu iesniegt vai nu tās dalībvalsts tiesā, kurā minētās informācijas publicētājs ir reģistrēts, vai tās dalībvalsts tiesā, kurā atrodas publicētāja interešu centrs. Tā vietā, lai iesniegtu prasību par atbildību attiecībā uz visu nodarīto kaitējumu, konkrētā persona var arī iesniegt prasību katras tās dalībvalsts tiesā, kuras teritorijā šī tiešsaistē publicētā informācija ir vai ir bijusi pieejama. Šīm tiesām ir jurisdikcija vienīgi attiecībā uz kaitējumu, kas nodarīts tās dalībvalsts teritorijā, kuras tiesā ir iesniegta prasība;

B.  tā ka “Roma II” regulā nav paredzēta procedūra, ar ko nosaka privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem piemērojamos tiesību aktus;

C.  tā kā attiecīgā noteikuma apspriešanu apēnoja domstarpības attiecībā uz “neslavas celšanas tūrismu”, kas ir viens no labvēlīgākās tiesas izvēles veidiem, kad prasītājs izvēlas prasību par goda aizskaršanu un neslavas celšanu iesniegt tās valsts tiesā, kurā ir vislielākās izredzes iegūt sev vēlamo rezultātu ‐ parasti tās ir Anglijas un Velsas tiesas, kuras tiek uzskatītas par “prasītājam draudzīgākajām tiesām pasaulē”; tā kā šis jautājums tomēr attiecas ne tikai uz Apvienoto Karalisti, bet arī uz citām jurisdikcijām;

D.  tā kā lielie ar tiesāšanos šajā jurisdikcijā saistītie izdevumi un iespēja saņemt lielu kaitējuma atlīdzības summu, šķiet, nelabvēlīgi ietekmē vārda brīvību; tā kā valstī, kurā ir lieli tiesāšanās izdevumi, izdevējiem, iespējams, nāktos konfliktu atrisināt pat tādā gadījumā, ja viņi uzskatītu, ka viņiem ir laba aizstāvība;

E.  tā kā likumā par goda aizskaršanu un neslavas celšanu, kas iesniegts Apvienotās Karalistes parlamentā, paredzēts pakāpeniski novērst iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz izdevējiem, lai gan nešķiet, ka šādi varēs atrisināt sarežģīto jautājumu par lielajiem tiesāšanās izdevumiem;

F.  tā kā interneta dēļ ir vēl grūtāk nodrošināt vispārēju pieejamību virtuālajā vidē, un to vēl vairāk sarežģī pastāvīga apziņošana, emuāru veidošanās un anonīmi komentāri;

G.  tā kā preses un plašsaziņas līdzekļu brīvība ir demokrātiskas sabiedrības pamats;

H.  tā kā ir jābūt pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kad šī brīvība tiek ļaunprātīgi izmantota, galvenokārt kaitējot personu privātajai dzīvei un reputācijai(11); tā kā katrai dalībvalstij ir jānodrošina, ka ir šādi aizsardzības līdzekļi un ka tie ir efektīvi šādu tiesību pārkāpumu gadījumos; tā kā dalībvalstīm arī jācenšas nodrošināt, ka pārmērīgi augsti tiesvedības izdevumi nav par iemeslu tam, ka prasītājam ir liegta piekļuve tiesai praksē; tā kā tiesvedības izdevumi varētu būt iznīcinoši arī plašsaziņas līdzekļiem;

I.  tā kā katra valsts pati pēc saviem ieskatiem nosaka to, kā tiek atbilstoši līdzsvarotas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā, un tiesības uz vārda brīvību, kuras garantētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā;

J.  tā kā neatkarīgi no iepriekš minētā pēc pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai Savienībai pēc zināma laika, iespējams, nāksies rast kopēju kritēriju pārrobežu lietās, kuras attiecas uz tiesībām brīvi piegādāt preces un pakalpojumus, un tas būs t. s. “dialektiskās attīstības” rezultāts, kā secinājumos lietā Bond van Adverteerders prognozējis ģenerāladvokāts F. Mancini, ņemot vērā arī spriedumus lietās Elliniki Radiofonia Tileorasi un Society for the Protection of Unborn Children Ireland Ltd(12), kā arī ģenerāladvokāta F. Jacobs secinājumus lietā Christos Konstantinidis; patiesi, lietā Society for the Protection of Unborn Children Ireland Ltd ģenerāladvokāts W. Van Gerven pauda ieteikumu, ka valsts tiesību akts ir atbilstīgs Savienības tiesību aktam, ja tā pamatā ir tādi juridiski jēdzieni kā obligātas prasības ievērot sabiedrības intereses vai sabiedrisko kārtību, un tas attiecas uz Savienības tiesību aktu darbības jomu tāpēc, ka, lai gan dalībvalstu ziņā ir definēt sabiedrisko interešu vai sabiedriskās kārtības jēdzienus, šo jēdzienu joma, kas saistīta ar pasākumiem, uz kuriem attiecas Savienības tiesību akti, tomēr ir Savienības uzraudzībā, un tiem ir jābūt vienveidīgi pamatotiem un skaidri noteiktiem visā Savienībā saskaņā ar ES tiesību aktiem, un tāpēc tiem jāpamatojas uz vispārējiem principiem attiecībā uz pamattiesībām un brīvībām;

K.  tā kā piemērojamo tiesību aktu noteikšanai tomēr nebūtu atbilstīgi pieņemt tādas starptautisko privāttiesību normas, kas pēc vajadzības ir dažādi interpretējamas, lai aizsargātu vienas tiesības vairāk par citām, vai kas ir paredzētas, lai neļautu pilnībā piemērot kādas dalībvalsts tiesību normas, it īpaši ņemot vērā to, ka “Roma II” regulas 26. pantā ir iekļauta sabiedriskās kārtības (ordre public) klauzula; tā kā tāpēc ir jo sevišķi svarīgi saglabāt sabiedriskās kārtības kontroli, kā noteikts “Brisele I” regulā;

L.  tā kā attiecībā uz tiesībām uz atbildi būtu jāizmanto ciešākās saiknes kritērijs, jo šāda atbilde būtu jāsniedz ātri un tai ir pagaidu raksturs; tā kā ar šādu pielikumā norādītu normu būtu jānodrošina arī pušu autonomija un iespēja izvēlēties lex fori piemērošanu, ja prasību par kaitējumu, kas nodarīts vairāk nekā vienā dalībvalstī, prasītājs izvēlas iesniegt plašsaziņas līdzekļu valsts tiesā;

M.  tā kā turklāt tiek uzskatīts ‐ lai sabiedrības interesēs samazinātu tiesāšanos, sekmētu tiesas pieejamību, panāktu iekšējā tirgus pareizu darbību un nodrošinātu atbilstīgu līdzsvaru starp vārda brīvību un tiesībām uz privāto dzīvi, Komisijai būtu jāveic plaša apspriešanās ar ieinteresētajām personām, tostarp žurnālistiem, plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, juridiskajiem ekspertiem un tiesnešiem, lai ierosinātu izveidot centru, kas izmantotu alternatīvu strīdu izšķiršanas kārtību brīvprātīgai tādu pārrobežu strīdu izšķiršanai, kuri izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp goda aizskaršanas un neslavas celšanas; tā kā šī būtu daudz progresīvāka un 21. gadsimtam atbilstošāka pieeja šādu strīdu izšķiršanai un veicinātu pāreju uz mūsdienīgāku tiesisko kultūru, kas ir labvēlīga starpniekdarbībai;

N.  tā kā dalībvalstis varētu veicināt un popularizēt šāda topoša alternatīvās strīdu izšķiršanas centra izmantošanu, pieļaujot arī to, ka neizmantota iespēja vērsties šajā centrā tiek ņemta vērā, nosakot tiesāšanās izdevumus;

O.  tā kā centrs vēlākā laikposmā varētu kļūt par pašfinansējošu struktūru,

1.  prasa, lai Komisija, ņemot vērā attiecīgos sīki izstrādātos ieteikumus, kas izklāstīti pielikumā, un pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 2. punkta c) apakšpunktu, iesniegtu priekšlikumu, ar kuru “Roma II” regula tiek papildināta ar normu, pēc kuras nosaka tiesību aktus, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp goda aizskaršanas un neslavas celšanas;

2.  turklāt prasa, lai Komisija, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 2. punkta d) apakšpunktu, iesniegtu priekšlikumu izveidot centru, kas izmantotu alternatīvu strīdu izšķiršanas kārtību brīvprātīgai tādu pārrobežu strīdu izšķiršanai, kuri izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp goda aizskaršanas un neslavas celšanas;

3.  apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips;

4.  uzskata, ka pieprasītajam priekšlikumam nav finansiālas ietekmes;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

(1) OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp. (2) Eiropas Savienības Tiesas krājumā vēl nav publicēts. (3) OV C 157 E, 6.7.2006., 370. lpp. (4) OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp. (5) “Ne vēlāk kā 2008. gada 31. decembrī Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izpēti par stāvokli saistībā ar tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, ņemot vērā noteikumus par preses brīvību un plašsaziņas līdzekļu izteiksmes brīvību, un par tiesību normu kolīziju jautājumiem saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti.” (6) JLS/2007/C4/028, nobeiguma ziņojums. (7) Sk. a. god. lorda L. Hoffmann publisko priekšlasījumu 2010. g. 2. februārī (the Fifth Dame Ann Ebsworth Memorial Public Lecture) un Trevor C. Hartley “Libel Tourism” and Conflict of Laws, ICLQ 59. sēj., 25. lpp., 2010. gada janvāris. (8) Publicēts kā uzziņas dokuments vietnē http://www.justice.gov.uk/consultations/docs/draft-defamation-bill-consultation.pdf; sk. arī Apvienotās Karalistes parlamenta apvienotās komitejas pirmo ziņojumu vietnē http://www.publications.parliament.uk/pa/jt201012/jtselect/jtdefam/203/20302.htm. (9) Uzklausīšana par personas tiesībām, it īpaši par to aizskārumiem saistībā ar goda aizskaršanu un neslavas celšanu, starptautisko privāttiesību un jo sevišķi “Roma II” regulas kontekstā. Dalībnieku runas sk. vietnē http://www.europarl.europa.eu/activities/committees/eventsCom.do?page=2&product=CHE&language=EN&body=JURI. (10) DT\820547EN.doc un DT\836983EN.doc.; sk. it īpaši 2010. gada jūlija publikācijas tiešsaistes simpozijā “'Roma II” regula un goda aizskaršanas un neslavas celšanas jautājums' vietnē http://conflictoflaws.net/2010/rome-ii-and-defamation-online-symposium, kurā ievietots Trīres Universitātes (Vācija) civiltiesību, starptautisko privāttiesību un salīdzinošo tiesību profesora Jan von Hein raksts (referente īpaši pateicas profesoram par šajā dokumentā ierosināto priekšlikumu), kā arī publikācijas, kuru autori ir: Londonas Ekonomikas skolas goda profesors Trevor Hartley, Lielbritānijas Starptautisko tiesību un salīdzinošo tiesību institūta viesprofesors starptautiskajās privāttiesībās un Sidnejas Universitātes viesprofesors Andrew Dickinson, Orleānas Universitātes tiesību zinātņu profesore Olivera Boskovic, Hamburgas Universitātes tiesību zinātņu profesore Bettina Heiderhoff, Basku zemes universitātes bijusī tiesību zinātņu profesore starptautisko privāttiesību profesore Santjago de Kompostelā Nerea Magallón, Nansī Universitātes tiesību zinātņu profesors Louis Perreau-Saussine un Eiropas Izdevēju padomes (European Publishers Council) izpilddirektore Angela Mills Wade. Sk. arī Jan-Jaap Kuipers. Towards a European Approach in the Cross-Border Infringement of Personality Rights, German Law Journal, 2011. gada 12. izdevums, 1681.–1706. lpp., pieejams vietnē http://www.germanlawjournal.com/index.php?pageID=11&artID=1379. Saistībā ar ES un pamattiesībām sk. Darcy S. Binder. “Eiropas Kopienu Tiesa un pamattiesību aizsardzība Eiropas Kopienā ‐ jaunas tendences un turpmākās iespējas paplašināt dalībvalstu funkcijas attiecībā uz pamattiesību īstenošanas pārskatīšanu”, Jean Monnet darba dokuments Nr. 4/95, pieejams vietnē http://centers.law.nyu.edu/jeanmonnet/papers/95/9504ind.html. (11) Reputācija kā privātās dzīves daļa mūsdienās tiek aizsargāta ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (sk. N. pret Zviedriju, Nr. 11366/85). (12) 31. punkts.

SĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

Eiropas Parlaments uzskata, ka Regulā (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”), būtu jāiekļauj šāds 32.a apsvērums un 5.a pants.

32.a apsvērums

Šī regula neliedz dalībvalstīm piemērot to konstitucionālos noteikumus par preses brīvību un vārda brīvību plašsaziņas līdzekļos. Jo īpaši šajā regulā norādītu tiesību aktu noteikuma piemērošanu var uzskatīt kā esošu pretrunā ar tiesas atrašanās valsts sabiedriskās kārtības (ordre public) noteikumu, ja šādas piemērošanas rezultātā – atkarībā no lietas apstākļiem un tās dalībvalsts tiesību sistēmas, kuras tiesā iesniegta prasība, varētu tikt ievērojami ierobežota šo konstitucionālo noteikumu darbības joma.

5.a pants

Privātā dzīve un personas tiesības

1.  Tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no privātās dzīves vai indivīda tiesību pārkāpuma, tostarp goda aizskaršanas un neslavas celšanas, ir tās valsts tiesību akti, kurā ir radies vai varētu rasties visbūtiskākais zaudējuma vai kaitējuma elements.

2.  Tomēr gadījumā, ja atbildētājs nav varējis pienācīgi paredzēt, ka tā rīcībai būs ievērojamas sekas valstī, kura noteikta atbilstoši 1. punkta normām, piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā atrodas atbildētāja pastāvīgā mītnesvieta.

3.  Ja tiesību pārkāpumu ir izraisījis publikācijas teksts vai raidījums, par valsti, kurā visbūtiskākais kaitējuma elements (vai elementi) ir radies (ir radušies) vai var rasties, uzskata to valsti, uz kuru publikācija vai raidījums ir galvenokārt vērsts, vai, ja tas nav nosakāms, to valsti, kurā īsteno redakcionālo uzraudzību, un jāpiemēro attiecīgās valsts tiesību akts. Valsti, uz kuru publikācija vai raidījums ir galvenokārt vērsts, nosaka, ņemot vērā, piemēram, publikācijas vai raidījuma valodu vai realizācijas vai auditorijas lielumu attiecīgajā valstī, vai arī šo apstākļu savienojumu.

4.  Tiesību akti, kas piemērojami attiecībā uz tiesībām sniegt atbildi vai līdzvērtīgiem pasākumiem, kā arī jebkādiem citiem aizsargpasākumiem vai aizliegumiem pret izdevēju vai raidorganizāciju saistībā ar publikācijas vai raidījuma saturu un saistībā ar privātās dzīves aizskārumu vai tādu personas tiesību pārkāpumu, ko izraisījusi personas datu apstrāde, ir tās valsts tiesību akti, kurā atrodas izdevēja, raidorganizācijas vai datu apstrādātāja pastāvīgā mītnesvieta.