Eiropas Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūcija par Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģiju (2010/2308(INI))
Eiropas Parlaments,
– jo īpaši ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6., 7., 8. pantu, 10. panta 1. punktu, 11., 12., 21., 47.–50., 52. un 53. pantu,
– jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) V sadaļas (Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa) 1., 2., 4. un 5. nodaļu,
– ņemot vērā Padomes 2010. gada 25. februāra Lēmumu, ar ko izveido Pastāvīgo komiteju operatīvai sadarbībai iekšējās drošības jautājumos (COSI)(1),
– ņemot vērā “Stokholmas programmu ‐ atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā” un Komisijas paziņojumu “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem. Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171),
– ņemot vērā Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģiju (“Virzība uz Eiropas drošības modeli”), ko Padome pieņēma 2010. gada 25. un 26. februārī,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Terorisma apkarošanas stratēģiju, kuru Padome pieņēma 2005. gada 30. novembrī,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “ES iekšējās drošības stratēģija darbībā ‐ pieci soļi pretim drošākai Eiropai” (COM(2010)0673),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “Pirmais gada pārskats par ES Iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu” (COM(2011)0790),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei par ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodoldrošības stiprināšanu Eiropas Savienībā – ES CBRN rīcības plāns (COM(2009)0273),
– ņemot vērā Padomes 2011. gada 24. un 25. februāra secinājumus par Komisijas paziņojumu “ES iekšējās drošības stratēģija darbībā”,
– ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. un 9. novembra secinājumus par ES politikas cikla izveidi un īstenošanu organizētas un smagas starptautiskas noziedzības jomā,
– ņemot vērā Padomes secinājumus par ES prioritāšu noteikšanu cīņai pret organizēto noziedzību laikposmā no 2011. līdz 2013. gadam,
– ņemot vērā Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU) 2010. gada 17. decembra atzinumu par Komisijas paziņojumu “ES iekšējās drošības stratēģija darbībā ‐ pieci soļi pretim drošākai Eiropai”,
– ņemot vērā Eiropola ES ziņojumu par terorisma situāciju un tendencēm (TE-SAT 2011),
– ņemot vērā Eiropola ES organizētās noziedzības draudu izvērtējumu (OCTA 2011),
– ņemot vērā 2003. gada Eiropas drošības stratēģiju(2) un 2008. gada ziņojumu par tās īstenošanu(3),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei ‐ brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs ‐ Stokholmas programma(4),
– ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību Eiropas Savienībā(5),
– ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūciju par ES centieniem korupcijas apkarošanā(6),
– ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par ES pretterorisma politiku ‐ galvenajiem sasniegumiem un nākotnes uzdevumiem(7),
– ņemot vērā atbilstīgo Eiropas un dalībvalstu konstitucionālo tiesu judikatūru, kas attiecas uz proporcionalitātes kritēriju, un faktu, ka valsts iestādēm demokrātiskā sabiedrībā tas ir jāievēro,
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0143/2012),
A. tā kā līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā tika vēl vairāk konsolidēta brīvības, drošības un tiesiskuma telpa (BDTT), kurā tiek ievērotas pamattiesības un pastāv dažādas dalībvalstu tiesiskās sistēmas un tradīcijas; tā kā politika šajās jomās ir kopējā Savienības un dalībvalstu kompetencē saskaņā ar Līguma noteikumiem;
B. tā kā Lisabonas līgums ir izveidojis ciešu saikni starp ES drošības politiku un konkrētiem ES tiesiskuma principiem, radot pamatu drošības plāna izstrādei, kurā piedalās ES un dalībvalstis un kuru demokrātiski pārrauga Eiropas un valstu līmenī; tā kā šīs politikas stiprināšanas pamatā ir jābūt demokrātiskajām vērtībām un cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzībai;
C. tā kā jebkurā drošības politikā ir jābūt ietvertam profilakses aspektam, kas ir īpaši aktuāli laikā, kad ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība palielinās un apdraud pamattiesību ievērošanas efektivitāti;
D. tā kā Stokholmas programmā ir uzsvērts, ka ir jāizstrādā ES iekšējās drošības stratēģija nolūkā nostiprināt drošību Savienībā, tādējādi aizsargājot ES iedzīvotāju dzīvību un drošību un efektīvi apkarojot organizēto noziedzību, terorismu un citus draudus, vienlaikus ievērojot pamattiesības, starptautiskās aizsardzības principus un tiesiskumu;
E. tā kā ne Komisija, ne dalībvalstis līdz šim šajā procesā Parlamentam nav paredzējušas nekādu nozīmi, neraugoties uz Lisabonas līguma stāšanos spēkā;
F. tā kā Komisijas paziņojumā par iekšējās drošības stratēģiju laikposmam no 2010. līdz 2014. gadam noteiktas piecas prioritārās jomas, kurās ES var nodrošināt pievienoto vērtību, proti, smagas un organizētās noziedzības, terorisma un kibernoziegumu novēršana un apkarošana, ārējo robežu pārvaldības nostiprināšana un pretestības spēju veidošana dabas un cilvēku izraisītām katastrofām;
G. tā kā Komisijas pirmajā gada pārskatā par iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu atzīts, ka visi pieci 2010. gadā noteiktie mērķi vēl aizvien ir spēkā, un izklāstīta pašreizējā situācija, līdz šim gūtie panākumi un turpmākie pasākumi;
H. tā kā Stokholmas programmā tika norādīts, ka “iekšējās drošības stratēģijas izstrādei, uzraudzībai un īstenošanai būtu jākļūst par vienu no prioritārajiem [COSI] uzdevumiem”,
1. atzinīgi vērtē uzsākto darbu nolūkā izveidot iekšējās drošības stratēģiju un šīs stratēģijas ietvaros izstrādātās Eiropas drošības modeļa galvenos pamatprincipus, jo īpaši attiecībā uz saiknes nostiprināšanu starp drošību, brīvību un privātumu un sadarbību un solidaritāti dalībvalstu vidū; uzsver, ka ES drošības pasākumiem un sadarbībai ir jāatbilst ES pamattiesībās paredzētajiem pienākumiem un jāpievēršas mērķtiecīgai likuma piemērošanai un tādiem pasākumiem, kas balstīti uz izlūkdatiem, kuri ir pierādījuši spēju pazemināt noziedzības līmeni un novērst teroristu uzbrukumus;
2. uzsver, ka brīvība, drošība un tiesiskums ir paralēli īstenojami mērķi, un uzskata, ka ES Pamattiesību hartas īstenošanai ir jābūt jebkuras pilnvērtīgas iekšējās drošības stratēģijas centrā; atgādina ‐ lai panāktu brīvību un taisnīgumu, drošības nodrošināšanai vienmēr ir jānotiek atbilstīgi Līgumiem un tiesiskumam un Savienības pamattiesību saistībām;
3. atzīmē dalībvalstu un Komisijas sekmes, izstrādājot ES politikas ciklu par organizētu un smagu starptautisku noziedzību, lai īstenotu vispārējos stratēģiskos mērķus, veicot pasākumus, kas balstās uz starpvaldību sadarbību operatīvajā līmenī; tomēr uzskata, ka ir vajadzīgs skaidrs ES un valsts līmeņa pasākumu sadalījums, ka Parlamentam ir jāpiedalās šajā procesā saistībā ar politikas vadlīniju izstrādi, īstenošanu un rezultātu novērtēšanu un ka 2013. gadā ir jāveic padziļināts Eiropas politikas cikla novērtējums; turklāt uzskata, ka, ņemot vērā šī cikla raksturu, tas ir jāpārdēvē par “ES darbības ciklu”; aicina dalībvalstis, iesaistot ES iestādes un attiecīgās ES aģentūras un valstu parlamentus, regulāri izvērtēt valstu programmu cīņai ar organizēto noziedzību savietojamību ar attiecīgajām programmām, kas jāizstrādā Eiropas līmenī, un sasniegtos rezultātus un nākotnes perspektīvas analizēt stratēģiskā un operatīvā Eiropas mērogā;
4. uzskata, ka daudzgadu shēmā 2014.–2020. gadam ir svarīgi paredzēt arī atbilstošus finanšu resursus, lai īstenotu šo stratēģiju, izmantojot attiecīgo fondu;
5. atgādina, ka attiecībā uz drošības politiku ES un dalībvalstīm ir dalīta kompetence un ka šajā jomā ir jāievēro subsidiaritāte, un uzskata, ka ar visaptverošas un saskanīgas pieejas palīdzību iekšējās drošības stratēģijas regulējums varētu sniegt pievienoto vērtību visu ES iestāžu un dalībvalstu ar drošības politiku saistītajam darbam;
6. uzskata, ka visaptveroša, uz pierādījumiem un zināšanām balstīta ES analīze par novēršamajiem draudiem ir svarīgs efektīvas iekšējās drošības stratēģijas priekšnoteikums un ka Eiropolam ar citu ES iestāžu, struktūru un aģentūru atbalstu ir jāveic šāda visas ES analīze, pamatojoties uz pārredzamāku un pārliecinošāku draudu novērtēšanas metodoloģiju un izmantojot dalībvalstu visaptverošu ieguldījumu;
7. atgādina, ka Eiropas Parlaments ir pilntiesīgs institucionāls dalībnieks drošības politikas jomā un tāpēc tam ir tiesības aktīvi piedalīties iekšējās drošības stratēģijas un ES drošības modeļa sastāvdaļu un prioritāšu noteikšanā, kā arī šo instrumentu novērtēšanā, tostarp Eiropas Parlamentam, dalībvalstu parlamentiem un Padomei kopīgi veicot iekšējās drošības stratēģijas izpildes pārraudzību atbilstīgi LESD 70. un 71. pantam un Lēmuma par COSI izveidi 6. panta 2. punktam;
8. šajā sakarībā un balstoties uz sadarbību starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem atbalsta “parlamentārās politikas cikla” ideju, kurai cita starpā ir jābūt atbilstīgi saskaņotai ar Komisijas gada pārskatu sagatavošanu šajā jomā, un kura noslēgumā būtu jāsagatavo parlamentārs gada ziņojums par pašreizējo stāvokli saistībā ar iekšējās drošības stratēģiju;
9. uzsver, ka ir svarīga drošības iekšējo un ārējo aspektu saskanība un sinerģija, kā arī iekšējās drošības stratēģijas īstenošanas pasākumu un darbību atbilstība Savienības pamattiesību saistībām, jo īpaši LES 6. un 7. pantam, tās ārpolitikas mērķiem, kuri izklāstīti LES 21. pantā, kā arī starptautiskajām cilvēktiesībām un humanitārajām tiesībām; pieņem zināšanai kopīgu dokumentu par saišu stiprināšanu starp kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) jomas un brīvības, drošības un tiesiskuma (TI) jomas procesu dalībniekiem un pasākumus, kas izklāstīti ceļvedī; uzsver, ka ir svarīga pienācīga informācijas apmaiņa, apspriešanās un sadarbība ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem, kā arī tādu risinājumu atrašana, kuru mērķis ir notikumu paredzēšana, nevis reaģēšana uz tiem; gaida rezultātus darbam, kas veikts īstenojot Stokholmas programmu par dalībvalstu un ES darbību savstarpējo papildināmību TI ārējā dimensijā, kā arī pasākumus, lai atjauninātu ES ārējās drošības stratēģiju;
10. uzsver, ka ilgtermiņa iekšējās drošības stratēģijā ir jāvērš lielāka uzmanība uz skaidru saikni starp ārējiem draudiem un tādu iespējami spēcīgu drošības apdraudējuma novēršanas stratēģiju un pasākumu trūkumu vai neefektīvu pielietojumu kā mērķtiecīgs attīstības atbalsts, nabadzības izskaušanas stratēģijas vai dabas vai cilvēku izraisītu katastrofu seku novēršanas plāni;
11. ņem vērā piecas noteiktās svarīgākās jomas, kurās ES un dalībvalstu līmenī ir ierosināti dažādi konkrēti pasākumi; uzskata, ka šo mērķu uzskaitījums nav pilnīgs un ka varēja labāk sakārtot prioritātes; uzsver, ka iekšējās drošības stratēģijā cīņai pret terorismu un organizēto noziedzību ir jābūt svarīgākajai prioritātei arī turpmāk; uzskata, ka ir jāiekļauj arī pretestības spēju veidošana dabas un cilvēka radīto katastrofu gadījumā, tostarp svarīgu infrastruktūru atteice; tomēr atzīmē ‐ nešķiet pilnīgi pamatoti vai atbilstīgi iekšējās drošības stratēģijas ietvaros veikt pasākumus, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību izpildi, ‐ kam ir jāvelta atsevišķas padziļinātas diskusijas;
12. uzskata, ka visu veidu organizētā noziedzība, tostarp mafijas grupējumi, ir aizvien lielāks drauds ES iedzīvotāju brīvībai un drošībai, kā arī tiesiskuma nodrošināšanai, un tās apkarošanai arī turpmāk ir jābūt prioritātei saskaņā ar Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūcijā par organizēto noziedzību Eiropas Savienībā paustajiem ieteikumiem, balstoties uz konkrētiem datiem un informāciju par pašreizējo ES un dalībvalstu sadarbību cīņā pret mafijas grupējumiem, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, korupciju, “balto apkaklīšu” noziegumiem un citiem organizētās noziedzības veidiem;
13. aicina Komisiju un Padomi noteikt prioritāti cīņai pret korupciju ES drošības programmas kontekstā, kā arī piešķirt atbilstīgus līdzekļus, ņemot vērā to, ka Stokholmas programmā (4.1.) korupcija ir minēta kā viens no transnacionāla mēroga draudiem, kas aizvien rada problēmas Savienības iekšējai drošībai, attiecībā uz kuriem ir jāparedz skaidra un visaptveroša reakcija;
14. atgādina, ka ir būtiski novērst un apkarot terorismu un ar to saistītas darbības, tostarp tā finansēšanu, un gaida priekšlikumu par tādu administratīvu pasākumu sistēmu kā to personu līdzekļu iesaldēšanu atbilstīgi LESD 75. pantam, kuras tiek turētas aizdomās par iesaistīšanos terorismā; turklāt, ārpus konkrētās iekšējās drošības stratēģijas jomas, aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt noteiktu tiesību aktu pieņemšanu par terorisma upuriem, lai atzītu to publiskumu un iekļautu sīkāk izstrādātus noteikumus, kas nodrošina atbilstīgu aizsardzību, atbalstu un atzīšanu;
15. uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi efektīvi apkarot noziegumus pret vidi, kā arī ekonomiskos un korporatīvos noziegumus, jo tie īpaši negatīvi ietekmē ES iedzīvotāju dzīves apstākļus, jo īpaši krīzes laikā; šajā sakarā nosoda atsevišķu dalībvalstu veiktos pasākumus, kas paredz mazināt sodu par šāda veida noziegumiem; turklāt uzsver, ka pastāv pretrunas starp priekšlikumiem šajās jomās un konkrētu mazāk nozīmīgu pārkāpumu stigmatizāciju;
16. atzinīgi vērtē prioritātes piešķiršanu cīņai pret kibernoziegumiem iekšējā drošības stratēģijā un uzsver, ka ir svarīgi pievērst galveno uzmanību šo noziegumu novēršanai; atzīmē un atbalsta Komisijas apņemšanos 2012. gadā izstrādāt visaptverošu Eiropas stratēģiju interneta drošības jomā; mudina dalībvalstis ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par kibernoziegumiem;
17. atkārtoti uzsver, ka pienācīgai iekšējās drošības stratēģijas īstenošanai ir izšķiroša ES policijas un tiesu sadarbības stiprināšana, jo īpaši, iesaistot Eiropolu un Eirojustu un izmantojot atbilstīgu apmācību, un ka tajā ir jāiesaista dalībvalstu kompetentās iestādes, kā arī ES iestādes un aģentūras; aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt to par iekšējās drošības stratēģijas prioritāti; aicina arī izveidot atbilstīgus un konsekventus juridiskus instrumentus, kas atvieglotu pierādījumu izmantošanu;
18. uzsver KDAP misiju un operāciju sniegto ieguldījumu tiesiskuma ievērošanas veicināšanā un miera un stabilitātes uzturēšanā ES kaimiņos un visā pasaulē, tādējādi palīdzot novērst valsts sabrukumu un iznīcināt drošus patvērumus starptautiskajai noziedzībai un teroristu darbībai;
19. šajā sakarībā pauž nožēlu, ka iekšējās drošības stratēģijā joprojām nav tiesiskuma aspekta; saskaņā ar Stokholmas programmu atgādina, ka savstarpēja uzticēšanās ir jāstiprina, pakāpeniski izveidojot Eiropas tiesisko kultūru, kuras pamatā ir juridisko sistēmu dažādība un vienotība Eiropas tiesībās, un ka dalībvalstu tiesiskajām sistēmām jāspēj kopīgi darboties saskaņotā un efektīvā veidā atbilstīgi valstu tiesiskajām tradīcijām; uzskata, ka prioritāšu kopas noteikšana tiesu iestāžu sadarbības jomā ir jāaplūko saistībā ar ciešu saikni starp visiem LESD V sadaļā noteiktās telpas, proti, brīvības, drošības un tiesiskuma telpas, aspektiem; uzsver, ka ir svarīgi pareizi īstenot nolīgumus par tiesu iestāžu sadarbību ar trešām valstīm;
20. uzskata, ka saistībā ar saikni starp iekšējo un ārējo drošību, ir jāturpina veicināt ES sadarbība ar citām starptautiskām iestādēm, piemēram, NATO un EDSO;
21. uzsver, ka cīņa pret terorismu ir iekšējās drošības stratēģijas prioritāte, kuras mērķi un instrumenti ir pienācīgi jānovērtē, kā pausts Parlamenta 2011. gada 14. decembra rezolūcijā par ES pretterorisma politiku ‐ galvenajiem sasniegumiem un nākotnes uzdevumiem; norāda, ka turpmāk par prioritāti ir jānosaka novēršanas un aizsardzības politika, kā arī kriminālvajāšana un reaģēšana; šajā sakarībā uzskata, ka nepieciešams pievērst lielāku uzmanību mērķtiecīgai likuma piemērošanai un tādiem pasākumiem, kas balstīti uz izlūkdatiem, kuri ir pierādījuši spēju novērst terora aktus un tiek veikti atbilstīgi vajadzības, proporcionalitātes principiem un pamattiesībām, un kuru pamatā ir pienācīga pārraudzība un pārskatatbildība; atgādina, ka tam ir būtiska nozīme, ja ES vēlas būt par pamattiesību veicināšanas uzticamu dalībnieku gan iekšējā, gan arī ārējā līmenī;
22. uzskata, ka izšķiroša nozīme ir profilakses mehānismu izstrādei, jo īpaši, lai agrīni atklātu zīmes, kas liecina par vardarbīgu radikalizāciju vai draudiem, tostarp vardarbīga vai militāra ekstrēmisma draudiem; atgādina to darbību nozīmi, kuras ir paredzētas vardarbīgas radikalizācijas apkarošanai neaizsargātajās iedzīvotāju grupās, un gaida turpmāko darbu, ko veiks ES izpratnes veicināšanas tīkls par radikalizāciju, kura uzdevums ir zināšanu apmaiņas un izpratnes veicināšana, kā arī inovatīvu risinājumu atrašana;
23. atzinīgi vērtē uzmanību, kas iekšējās drošības stratēģijā ir veltīta robežu drošībai, tomēr uzskata, ka robežu pārvaldība un cilvēku mobilitāte nav tikai drošības jautājums, bet arī svarīgs plašākas politiskās stratēģijas elements, kas ietver ne tikai drošības dimensiju, bet arī imigrācijas, patvēruma, attīstības politiku ES līmenī un atbalsta politiku attiecībā uz ekonomisko, sociālo un demokrātisko attīstību un cilvēktiesību veicināšanu trešās valstīs; turklāt uzsver, ka drošība ir garantējama, ievērojot Savienības sasniegumus, proti, tiesības uz brīvu pārvietošanos iekšējo robežu ietvaros;
24. atkārto dalībvalstu darbību saskaņošanas nozīmi, neatkarīgi no ārējo robežu pārvaldīšanas, un uzsver, ka cieša sadarbība ar tām kaimiņvalstīm, ar kurām ES ir kopīgas robežas, ir būtiska, lai sekmētu brīvu pārvietošanos un lielāku solidaritāti un drošību pie ārējām robežām; uzsver, ka pakāpeniskai integrētas robežu pārvaldības ieviešanai ir jāveicina ceļošana;
25. tāpēc uzskata, ka iekšējās drošības stratēģijai turpmāk ir jāatspoguļo Stokholmas programmā izklāstītais redzējums, un uzskata, ka Parlamenta veikts Stokholmas programmas vidusposma pārskats pirms 2013. gada beigām būtu noderīgs, lai novērtētu tās stratēģiskās, likumdošanas un finansiālās prioritātes; turklāt uzskata, ka attiecībā uz Eiropas aģentūrām, kurās pašlaik veic pielāgojumus atbilstīgi Lisabonas līgumam (Eiropols, Eirojusts un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls), kā arī attiecībā uz citām aģentūrām un iestādēm ir vajadzīgs papildu novērtējums; atgādina, ka aģentūru rīcībai vai darbībām ir jāatbilst to pilnvarām, kas noteiktas lēmumos par to izveidi un darbību, un tām ir jāievēro demokrātiskas vērtības un principi, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā izklāstītās brīvības un pamattiesības;
26. atgādina, ka personas datu apstrāde un apkopošana iekšējās drošības stratēģijas ietvaros vienmēr ir jāveic atbilstīgi ES datu aizsardzības principiem, jo īpaši saskaņā ar nepieciešamības, proporcionalitātes un likumības principu, kā arī atbilstīgi šajā jomā spēkā esošajiem ES tiesību aktiem; atzinīgi vērtē Komisijas 2012. gada 25. janvāra priekšlikumus datu aizsardzības jomā, tomēr uzskata, ka priekšlikumam direktīvai par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietu un tiesībaizsardzības jomā ir jābūt tālejošākam un jāparedz stingrāki aizsardzības pasākumi, jo īpaši noteikumos par profila izstrādi un automātisko apstrādi;
27. šajā saistībā atkārtoti apstiprina, ka ir vajadzīga pienācīga demokrātiska BDTT aģentūru pārraudzība un darba novērtējums, lai novērstu neskaidra nošķīruma risku starp politikas konsultācijām un pašu politikas veidošanu saistībā ar BDTT aģentūrām;
28. mudina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi un Komisiju iesniegt priekšlikumu (plānots 2011. gadā) par solidaritātes klauzulas piemērošanu, kurš nedrīkst dublēt spēkā esošās iniciatīvas, bet kurā drīzāk ir jāparedz regulējums pieejamo ES un valstu instrumentu, tostarp KDAP, izmantošanai un saskaņošanai Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 222. pantā minētajās situācijās; uzskata, ka tikai viss iespēju kopums, ko sniedz solidaritātes klauzulas īstenošana visās dalībvalstīs, ļaus ES droši un saskaņoti novērst jebkādus draudus atsevišķas dalībvalsts vai vairāku dalībvalstu drošībai un reaģēt uz tiem;
29. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.
“Droša Eiropa labākā pasaulē ‐ Eiropas drošības stratēģija”, kuru apstiprināja 2003. gada 12. decembra Eiropadomes sanāksmē Briselē un par kuras izstrādi bija atbildīgs ES augstais pārstāvis Javier Solana.