Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2010/2310(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0144/2012

Iesniegtie teksti :

A7-0144/2012

Debates :

PV 21/05/2012 - 18
CRE 21/05/2012 - 18

Balsojumi :

PV 22/05/2012 - 6.3
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2012)0208

Pieņemtie teksti
PDF 215kWORD 60k
Otrdiena, 2012. gada 22. maijs - Strasbūra
ES nostāja krimināltiesību jomā
P7_TA(2012)0208A7-0144/2012

Eiropas Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūcija par ES pieeju krimināltiesībām (2010/2310(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), īpaši tā 3. daļas V sadaļas 4. nodaļu ar nosaukumu “Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās”,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, īpaši tās VI sadaļu par tiesiskumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20 septembra paziņojumu “Ceļā uz ES kriminālpolitiku: ES politikas efektīvas īstenošanas nodrošināšana ar krimināltiesību palīdzību” (COM(2011)0573),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra secinājumus par paraugnoteikumiem, lai īstenotu Padomes apspriedes par krimināltiesībām,

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību Eiropas Savienībā(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 7. maija ieteikumu Padomei par ES krimināltiesiskuma telpas izveidi(2),

–  ņemot vērā pētījumus “Krimināltiesību saskaņošana ES”(3) un “ES krimināltiesiskuma telpas izveide”(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0144/2012),

A.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 2. punktu Savienība piedāvā saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta kopā ar piemērotiem pasākumiem, kas cita starpā attiecas uz noziedzības novēršanu un apkarošanu;

B.  tā kā Parlaments un Padome saskaņā ar LESD 83. pantu var paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai;

C.  tā kā vienlaikus LESD 83. panta 3. punktā paredzēta ārkārtas likumdošanas procedūras apturēšana gadījumā, ja kāds Padomes loceklis uzskata, ka ierosinātais likumdošanas akts varētu ietekmēt viņa valsts krimināltiesību sistēmas pamataspektus, tādējādi atzīstot, ka krimināltiesības bieži atspoguļo ikvienas sabiedrības pamatvērtības, paražas un izvēli, tomēr pilnībā ievērojot starptautiskās cilvēktiesības;

D.  tā kā tāpēc subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, kā minēts LES 5. pantā, ir īpaši būtiski tādu likumdošanas priekšlikumu gadījumā, ar ko regulē krimināltiesības;

E.  tā kā dalībvalstu krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību sistēmas ir veidojušās daudzos gadsimtos un katrai dalībvalstij ir savas iezīmes un īpatnības, un tā kā galveno krimināltiesību jomu regulējums ir jāatstāj dalībvalstu kompetencē;

F.  tā kā savstarpējas atzīšanas princips tiek ietverts aizvien vairākās politikas jomās, jo īpaši saistībā ar tiesu spriedumiem un lēmumiem, un šis princips ir balstīts uz savstarpēju uzticēšanos, kuras nodrošināšanai ir nepieciešams iespējami augstā līmenī paredzēt aizsardzības minimālos standartus;

G.  tā kā ES krimināltiesību saskaņošanas pasākumiem būtu jāveicina kopīga ES juridiskā kultūra attiecībā uz cīņu pret noziedzību, kas papildina, bet neaizstāj valstu tiesiskās tradīcijas un labvēlīgi ietekmē savstarpējo uzticēšanos ES dalībvalstu tiesību sistēmu ietvaros;

H.  tā kā krimināltiesībām ir jāveido saskanīga likumdošanas sistēma, ko nosaka ar pamatprincipu un labas pārvaldības standartu kopumu, pilnībā ievērojot ES Pamattiesību hartu, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un citas starptautiskas konvencijas cilvēktiesību jomā, kuras parakstījušas dalībvalstis;

I.  tā kā, ņemot vērā to, ka krimināltiesības to specifikas dēļ var ierobežot noteiktas aizdomās turamo, apsūdzēto vai notiesāto personu cilvēktiesības un pamatbrīvības papildus iespējamai kriminālizmeklēšanas radītai stigmatizācijai, un ņemot vērā to, ka pārmērīga krimināltiesību izmantošana samazina efektivitāti, tās jāpiemēro kā pēdējais līdzeklis (ultima ratio), vēršoties pret skaidri definētu un nepārprotamu rīcību, uz kuru nav iespējams efektīvi reaģēt, izmantojot mazāk bargus pasākumus, un kas rada ievērojamu kaitējumu sabiedrībai vai indivīdiem;

J.  tā kā ES krimināltiesībām parasti jāparedz sodi tikai par darbībām, kas veiktas ar nolūku, vai izņēmuma gadījumā par darbībām, kuru pamatā ir noziedzīga pašpaļāvība, un jāpamatojas uz individuālās vainas principu (nulla poena sine culpa), vienlaikus pieņemot, ka dažos gadījumos varētu būt pamatoti noteikt juridisko personu atbildību par konkrētiem pārkāpumu veidiem;

K tā kā saskaņā ar lex certa prasību noziedzīgā nodarījuma elementi jāformulē precīzi, lai nodrošinātu paredzamību attiecībā uz to piemērošanu, darbības jomu un nozīmi;

L.  tā kā direktīvu gadījumā dalībvalstis saglabā zināmu rīcības brīvību attiecībā uz noteikumu transponēšanu savos valsts tiesību aktos, tas nozīmē, ka nolūkā izpildīt lex certa prasību ne vien ES tiesību aktiem, bet arī to transponēšanai valsts tiesību aktos jābūt ļoti kvalitatīvai;

M.  tā kā ES krimināltiesību noteikumu ieviešana nav ierobežota brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, bet var attiekties uz daudzām un dažādām politikas jomām;

N.  tā kā līdz šim Eiropas Savienība bieži ir izstrādājusi krimināltiesību noteikumus uz ad hoc pamata, tādējādi radot nepieciešamību pēc palielinātas saskaņotības;

O.  tā kā Parlamentam ir jāizstrādā pašam savas procedūras, lai kopā ar otro likumdevēju nodrošinātu saskaņotu visaugstākās kvalitātes krimināltiesību sistēmu;

P.  tā kā nolūkā atvieglot sadarbību krimināltiesību jomā starp Komisiju, Padomi un Parlamentu ir nepieciešams iestāžu nolīgums,

Q.  tā kā LESD 67. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Savienība brīvības, drošības un tiesiskuma telpu veido, ievērojot pamattiesības un dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas,

1.  uzsver, ka ES materiālo krimināltiesību noteikumu priekšlikumos pilnībā jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

2.  atgādina, ka krimināltiesībās pilnā mērā jāievēro aizdomās turēto, apsūdzēto vai notiesāto personu pamattiesības;

3.  uzsver, ka šajā ziņā nav pietiekami atsaukties uz abstraktiem jēdzieniem vai simbolisku ietekmi, bet nepieciešamība pieņemt jaunus materiālo krimināltiesību noteikumus jāpamato ar vajadzīgajiem faktiskajiem pierādījumiem, kas skaidri norādītu uz to, ka:

   krimināltiesību noteikumi ir vērsti pret rīcību, kas rada nopietnu finansiālu vai morālu kaitējumu sabiedrībai, indivīdiem vai indivīdu grupai;
   nepastāv citi, mazāk stingri pasākumi, lai reaģētu uz šādu rīcību;
   attiecīgais noziegums ir īpaši nopietns un tam piemīt pārrobežu dimensija vai ir tieša negatīva ietekme uz efektīvu Savienības politikas īstenošanu jomā, kas tikusi pakļauta saskaņošanas pasākumiem;
   pastāv vajadzība kopīgi cīnīties pret attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, t.i., vienotai ES pieejai ir praktiska pievienotā vērtība, ņemot vērā arī to, cik izplatīts un bieži sastopams dalībvalstīs ir šis nodarījums, un
   saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktu ierosināto sankciju smagums nav nesamērīgs ar noziedzīgā nodarījuma smagumu;

4.  atzīst, cik svarīgi ir citi vispārīgi principi, ar ko regulē krimināltiesības, piemēram:

   individuālās vainas princips (nulla poena sine culpa), nosakot sodus tikai par darbībām, kas veiktas ar nodomu, vai izņēmuma gadījumā par darbībām, kuras pamatā ir noziedzīga pašpaļāvība,
   tiesiskās noteiktības princips (lex certa): noziedzīga nodarījuma elementu apraksts jānorāda precīzi, lai indivīds varētu iepriekš noteikt darbības, par kurām iestāsies kriminālatbildība,
   atpakaļejoša spēka aizlieguma un lex mitior princips: atpakaļejoša spēka principa izņēmumi ir pieļaujami tikai gadījumā, ja tie rada priekšrocības likumpārkāpējam,
   dubultās sodīšanas aizlieguma princips (ne bis in idem), kas paredz, ka nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, kurā persona saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem jau attaisnota vai notiesāta ar galīgu spriedumu,
   nevainīguma prezumpcija, kas paredz, ka ikviena persona, kas tiek apsūdzēta nozieguma izdarīšanā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr tās vaina netiek pierādīta saskaņā ar likumu;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas nesenajā paziņojumā par ES krimināltiesību politiku pausto atziņu, ka pirmajam solim krimināltiesībās vienmēr jābūt lēmumam par to, vai vispār ir jāpieņem materiālo krimināltiesību pasākumi;

6.  mudina Komisiju ierosināt pasākumus, kas, neskarot nepieciešamības un subsidiaritātes principus, valstu līmenī atvieglotu ES materiālo krimināltiesību noteikumu konsekventāku un saskaņotāku īstenošanu;

7.  uzsver, ka saskaņošanas pasākumi būtu jāierosina galvenokārt tādēļ, lai atbalstītu savstarpējas atzīšanas principa praktisko piemērošanu, nevis lai tikai paplašinātu ES saskaņoto krimināltiesību piemērošanas jomu;

8.  mudina Komisiju turpināt tās ietekmes novērtējumos iekļaut nepieciešamības un proporcionalitātes pārbaudi, lai izmantotu to dalībvalstu labāko praksi, kurās ir nodrošinātas procesuālo tiesību augsta līmeņa garantijas, kā arī iekļaut novērtējumu par pamattiesību ievērošanu un ieviest pārbaudi, kas precizētu, kā tās priekšlikumi atspoguļo iepriekšminētos vispārīgos principus, ar ko regulē krimināltiesības;

9.  uzsver, ka savstarpējas uzticēšanās nostiprināšanās nolūkos ir nepieciešams izveidot vienotus minimālos standartus kriminālprocesos aizdomās turēto un apsūdzēto personu visaugstākā iespējamā aizsardzības līmeņa nodrošināšanai;

10.  mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt arī ar tiesību aktiem nesaistītus pasākumus, kas vairotu dalībvalstu dažādo tiesību sistēmu savstarpējo uzticēšanos, uzlabotu saskaņotību un mudinātu veidot kopēju ES juridisko kultūru saistībā ar noziegumu apkarošanu;

11.  uzsver, ka ir vajadzīga saskaņotāka un augstākas kvalitātes ES pieeja krimināltiesībām un pauž nožēlu par līdz šim izmantoto sadrumstaloto pieeju;

12.  atzinīgi vērtē vairāku dienestu savstarpējas koordinācijas grupas krimināltiesību jautājumos pastāvēšanu Komisijā un aicina Komisiju sniegt Parlamentam konkrētāku informāciju par tās pilnvarām un darbību;

13.  aicina Komisijā skaidri noteikt koordinējošu iestādi attiecībā uz visiem tiem priekšlikumiem, kuros ietverti krimināltiesību noteikumi, lai tādā veidā nodrošinātu saskaņotu pieeju;

14.  atzinīgi vērtē Padomes materiālo krimināltiesību jautājumu darba grupas pastāvēšanu un aicina Padomi sniegt Parlamentam konkrētu informāciju par to, kā tā ir saistīta ar citām Padomes darba grupām, kas aplūko krimināltiesību noteikumus citās politikas jomās, izņemot tieslietas un iekšlietas;

15.  aicina noslēgt iestāžu nolīgumu par principiem un darba metodēm, ar ko regulē priekšlikumus attiecībā uz nākamajiem ES materiālo krimināltiesību noteikumiem, un mudina Komisiju un Padomi izveidot iestāžu darba grupu, kurā šīs iestādes un Parlaments varētu izstrādāt šādu nolīgumu un diskutēt par vispārīgiem jautājumiem, attiecīgā gadījumā apspriežoties ar neatkarīgiem ekspertiem, nolūkā nodrošināt ES krimināltiesību saskaņotību;

16.  uzskata, ka šai iestāžu darba grupai būtu jāpalīdz ES līmenī definēt atbilstīgu krimināltiesību sankciju darbības jomu un piemērošanu, kā arī pārbaudīt spēkā esošos tiesību aktus, lai ierobežotu pašreiz raksturīgo sadrumstaloto pieeju un novērstu jurisdikciju konfliktus;

17.  apņemas apsvērt, kā Parlamentā varētu vislabāk nodrošināt saskaņotu pieeju ES tiesību aktiem par materiālajām krimināltiesībām, un šajā sakarībā norāda, ka pašreiz nav izveidota koordinācijas komiteja, kā arī uz to, cik svarīga loma varētu būt EP Juridiskajam dienestam;

18.  uzsver, ka ir būtiski Parlamentā izveidot zinātnisko dienestu, kas varētu atbalstīt katru deputātu ikdienas darbā un tādā veidā nodrošināt Parlamenta kā likumdevēja darba kvalitāti;

19.  norāda, ka saskaņotai pieejai ir nepieciešams, lai pirms jebkādu likumdošanas priekšlikumu par materiālām krimināltiesībām pieņemšanas Parlamenta rīcībā būtu priekšlikuma juridiskā analīze, kas atspoguļotu, vai visas šajā rezolūcijā minētās prasības ir pilnībā izpildītas, vai arī ‐ kādi uzlabojumi vēl ir nepieciešami;

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0459.
(2) OV C 212E, 5.8.2010., 116. lpp.
(3) http://www.europarl.europa.eu/committees/en/studiesdownload.html?languageDocument=EN&file=30499
(4) http://www.europarl.europa.eu/committees/en/studiesdownload.html?languageDocument=EN&file=30168

Juridisks paziņojums - Privātuma politika