Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2012. gada 23. aprīļa secinājumus par Mali un Sāhelu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2012. gada 23. marta secinājumus par Sāhelu(2), ar ko tika apstiprināta krīzes pārvarēšanas koncepcija attiecībā uz civilu KDAP padomdevēju, palīdzības un apmācības misiju Sāhelā,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta ziņojumu “Stratēģiju Sāhelas drošībai un attīstībai ‐ īstenošanas progresa ziņojums”, 2012. gada marts“,

–  ņemot vērā ANO novērtēšanas misijas ziņojumu par Lībijas krīzes ietekmi uz Sāhelas reģionu ANO Drošības padomē 2012. gadā(3) un ANO Drošības padomes 2012. gada 22. marta(4), 26. marta(5), 4. aprīļa(6) un 9. aprīļa(7) paziņojumus par Mali,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta secinājumus par Eiropas Savienības stratēģiju Sāhelas drošībai un attīstībai (Ārlietu padomes 3076. sanāksme),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2011. gada 18. maija rezolūciju par demokrātiskiem apvērsumiem Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ‐ sekas attiecībā uz ĀKK valstīm, Eiropu un pārējo pasauli(8) un 2011. gada 23. novembra rezolūciju par arābu valstu atmodas ietekmi uz Subsahāras reģiona kaimiņvalstīm(9),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2011. gada 1. decembra secinājumus, kuros augstā pārstāve tiek mudināta veikt priekšdarbus KDAP izmantošanai, lai ciešā sadarbībā ar Āfrikas Savienību Sāhelas reģionā stiprinātu reģionālās drošības spējas,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta, 23. maija un 18. jūlija, kā arī 2012. gada 23. marta secinājumus par Lībiju,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2010. gada 1. oktobra galīgo ziņojumu par Sāhelas drošības un attīstības iniciatīvu(10),

–  ņemot vērā atbilstošos papildu noteikumus Līgumā par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 3., 6., 21. un 39. pantu, un Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 205., 208., 214. un 222. pantu,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Partnerības nolīgumu (Kotonū nolīgumu) un jo īpaši tā 1., 8., 25. un 28. pantu,

–  ņemot vērā Ārfikas un ES Miera un partnerības nolīgumu, jo īpaši 2., 7. un 8. iniciatīvu Rīcības plānā 2011.–2013. gadam, ko pieņēma Āfrikas un ES samitā, kas notika 2010. gada 29. un 30. novembrī Tripolē,

–  ņemot vērā protokolu, kas pievienots 2004. gada 8. jūlijā Adisabebā notikušajā Āfrikas Savienības konferences 3. sesijā pieņemtajai Āfrikas Savienības Konvencijai par terorisma novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā Pana Kimuna runu Luksemburgas parlamentā 2012. gada 17. aprīlī, kurā viņš aicināja starptautisko sabiedrību reaģēt uz arvien pieaugošo konfliktu un nemieriem Sāhelas reģionā, kas cieš no liela sausuma, kurā palielinās pārvietoto personu skaits un pieaug pārtikas un degvielas cenas,

–  ņemot vērā aicinājumu pēc palīdzības, ar kuru Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopiena (ECOWAS) 2012. gada 5. jūnijā vērsās pie starptautiskās sabiedrības pēc ECOWAS augsta līmeņa sanāksmes, kura notika Lomē (Togo) un tika rīkota ar mērķi risināt pārtikas nodrošinājuma jautājumu šajā reģionā, jo īpaši Senegālā, Mauritānijā, Mali, Burkinafaso, Nigērā un Čadā,

–  ņemot vērā stratēģisko dokumentu ,,Gatavošanās pārtikas un uztura krīzei Sāhelā un tās kaimiņvalstīs“, ko kopīgi sagatavoja un 2012. gada februārī atjaunināja Rīcība cīņā pret badu, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO), ANO Humānās palīdzības koordinācijas birojs (OCHA), ANO Bērnu fonds (Unicef) un Pasaules Pārtikas programma (WFP), un 2012. gadā IASC Reģionālās pārtikas nodrošinājuma un uztura darba grupas vārdā uzsāka kā stratēģiju labākai reaģēšanai uz jauno pārtikas un uztura krīzi Sāhelā,

–  ņemot vērā dažādu ANO aģentūru (Unicef, UNHCR un WFO) 2012. gada 10. aprīļa aicinājumu piešķirt papildfinansējumu, lai sniegtu palīdzību miljoniem cilvēku, kas cieš no pārtikas apgādes problēmām Sāhelas reģionā,

–  ņemot vērā Unicef aicinājumu piešķirt Mali USD 26 miljonus, lai šī valsts varētu līdz gada beigām apmierināt bērnu vajadzības pēc veselības aprūpes un pārtikas,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Rietumāfriku, it īpaši 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju par Mali(11),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūciju par Lībijas konflikta politisko ietekmi uz ĀKK un ES kaimiņvalstīm (101.157/galīgais variants), ko pieņēma 2012. gada 30. maijā Horsenā (Dānijā),

–  ņemot vērā Reglamenta 122. un 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā sausums, plūdi, augsnes degradācija, zemā ražība, augstās pārtikas cenas, cilvēku pārvietošana, bēgļu krīze, hroniskā nabadzība, zemais pārvaldības līmenis un konfliktu izraisītā drošības un cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanās Sāhelas reģionā ietekmē miljoniem cilvēku visā šajā teritorijā;

B.  tā kā cilvēki, ko ietekmēja šī politiskā un pārtikas krīze, dzīvo tādā galējā nabadzībā, ka viņu pamatvajadzības netiek apmierinātas un pieaug sociālā spriedze; tā kā lielākā daļa šo personu ir sievietes, kurām nav pieejama nekāda aizsardzība, tādējādi tā ir īpaši mazaizsargāta iedzīvotāju grupa;

C.  tā kā ECOWAS dalībvalstīs graudaugu ražošana 2012. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir samazinājusies par 9 %, Sāhelā tā ir sarukusi par 26 %, bet Čadā un Gambijā šis samazinājums sasniedz 50 %;

D.  tā kā saskaņā ar ANO datiem Rietumāfrikas Sāhelas reģionā 18 miljoni cilvēku cieš no sausuma un konfliktu izraisītās krīzes un 2011. gadā vairāk nekā 200 000 miljoni bērnu ir miruši no nepietiekama uztura, bet vēl vienam miljonam bērnu draud akūta uztura nepietiekamība;

E.  tā kā Sāhelas valstīs pastāvošā valsts mazspēja, sliktā pārvaldība un korupcija, ko vēl papildina ekonomiskā atpalicība, ir novedušas šo reģionu pie hroniskas nabadzības, radot ideālus apstākļus teroristu grupām, narkotiku un cilvēku tirdzniecībai, pirātiem, ieroču tirdzniecībai un naudas atmazgāšanai, nelegālajai imigrācijai, organizētās noziedzības tīkliem, tādējādi destabilizējot šo reģionu un atstājot negatīvu ietekmi arī uz kaimiņvalstīm;

F.  tā kā šajā reģionā ir vērojama satraucoša saiknes nostiprināšanās starp Latīņamerikas un Rietumāfrikas/Centrālāfrikas narkotiku tirgotājiem un tā kā Rietumāfrika un Centrālāfrika patlaban ir galvenais narkotiku tranzīta maršruts uz Eiropu, kur tiek patērēti vairāk nekā 25 % no visa pasaulē saražotā kokaīna; tā kā šīs tendences prasa lielāku un aktīvāku Eiropas Savienības iesaistīšanos;

G.  tā kā konflikti Lībijā un Mali, kuru rezultātā simtiem tūkstošu pārvietoto cilvēku pamet valsti, dodoties uz Burkinafaso, Nigēru un Mauritāniju, ir negatīvi ietekmējuši drošības stāvokli šajā reģionā, kas cieš no akūta pārtikas un ūdens trūkuma, noziedzības līmeņa palielināšanās un vispārējas nestabilitātes;

H.  tā kā Lībijas konflikta rezultātā Sāhelas un Sahāras reģionā ir pieaudzis ieroču skaits un smagais bruņojums strauji nonāk dažādu šajā reģionā izplatīto teroristu un noziedznieku grupējumu, kā arī narkotiku un cilvēku tirgotāju rīcībā, tas rada nopietnus draudus drošībai un stabilitātei visā Sāhelas apakšreģionā;

I.  tā kā agrākie kaujinieki, atgriežoties no Lībijas Nigērā, Čadā, Mali un Mauritānijā ar lieliem ieroču un munīcijas krājumiem, var kļūt par nemiernieku kustību, ar Al Qaida un Islāma Magribu (AQIM) saistītu grupu un noziedznieku bandu dalībniekiem un vēl vairāk destabilizē situāciju visā reģionā kopumā;

J.  ņemot vērā tolerances, solidaritātes un cilvēka cieņas tradīcijas, kas tiek ievērotas islāma reliģijā un praktizētas šajā reģionā;

K.  tā kā kaut cik nozīmīgas sociāli ekonomiskās attīstības trūkums, negodīga resursu sadale, augsts jauniešu bezdarba līmenis, hroniska nabadzība, pastāvīga darba un sociālo tiesību trūkums būtiski ietekmē jauniešu lēmumu iesaistīties teroristu grupās;

L.  tā kā nemiernieku grupu, piemēram, Boko Haram Čadā un Nigērijā, skaita pieaugums nopietni apdraud stabilitāti visā Sāhelas reģionā;

M.  tā kā šī tendence kopā ar tuaregu iredentisma atdzimšanu tādās valstīs kā Mali un Nigēra apdraud Sāhelas un Sahāras reģiona valstu, jo īpaši Mauritānijas un Burkinafaso, stabilitāti un teritoriālo integritāti;

N.  tā kā ir publiski zināmi sakari starp teroristu grupām Sāhelas un Sahāras reģionā un narkotiku, ieroču, cigarešu un cilvēku tirgoņiem; tā kā vairāki Eiropas iedzīvotāji tika nolaupīti un turēti kā ķīlnieki, jo īpaši pēdējos gados;

O.  tā kā terorisms Sāhelā ir jāapkaro, izmantojot arī aktīvu politiku, kas veicinātu attīstību, sociālo taisnīgumu, tiesiskumu un integrāciju; tā kā ir nepieciešams atbalstīt vietējo iedzīvotāju grupu ekonomiskās iespējas, lai radītu alternatīvu kriminālajai ekonomikai;

P.  tā kā Sāhelas reģions ir galvenā teritorija starp Subsahāras Āfriku un Eiropu un tā kā situācija Sāhelas un Sahāras reģionā tādēļ ir svarīgs drošības jautājums gan Āfrikai, gan Eiropai;

Q.  tā kā ir jāmobilizē visas starptautiskās, reģionālās un valsts līmeņa ieinteresētās personas, lai pastiprinātu cīņu pret terorismu un uzlabotu drošību reģionā, cita starpā arī ar strukturēta dialoga palīdzību;

R.  tā kā ES stratēģijā Mauritānija, Mali un Nigēra tiek atzītas par Sāhelas reģiona būtiskākajām valstīm un tiek uzskatīts, ka valdības mazspēja un sistemātiskā nabadzība savstarpēji pastiprina negatīvās attīstības procesus;

S.  ņemot vērā nedrošības nopietno ietekmi uz reģiona ekonomiku, jo īpaši uz izrakteņu ieguves un tūrisma nozari, uz reģiona attīstību un darba vietu izveidi; tā kā drošības situācijas pasliktināšanas rezultātā plauktos ir iegūluši vairākās šā reģiona valstīs uzsākti attīstības projekti, tādējādi atņemot daudziem jauniešiem darbu, un viņi savas neaizsargātības dēļ droši vien papildinās teroristisko vai noziedzīgo grupējumu rindas;

1.  pauž nopietnas bažas par drošības pasliktināšanos Sāhelas reģionā un aicina ES strādāt ciešā sadarbībā ar šā reģiona valstu varasiestādēm un parlamentiem, pilsonisko sabiedrību, kā arī reģionālajām un starptautiskajām struktūrām, tostarp Āfrikas Savienību un ECOWAS, vispusīgi pievēršoties nabadzības politiskajiem, saimnieciskajiem, sociālajiem un ekoloģiskajiem pamatcēloņiem, atbalstot ekonomikas attīstību, labu pārvaldību un pamatinfrastruktūras un pamatpakalpojumu labāku pieejamību vietējiem iedzīvotājiem un palīdzot konsolidēt valsts iestādes, tiesu struktūras un muitas iestādes, lai uzlabotu drošību un sekmētu tiesiskumu reģionā;

2.  asi nosoda jebkurus mēģinājumus varmācīgi sagrābt varu un jebkurus terorisma aktus, slimnīcu, skolu, palīdzības organizāciju un valdības ēku izlaupīšanu, kā arī bargos un nežēlīgos sodus saistībā ar šariata likumu piemērošanu, jebkurus kara noziegumus, cilvēku nolaupīšanu un smagus cilvēktiesību pārkāpumus, kas vērsti pret Mali iedzīvotājiem, jo īpaši nemiernieku kontrolētajās ziemeļu teritorijās, un aicina Mali varasiestādes un Tuaregu atbrīvošanas kustību panākt mierīgu un stabilu risinājumu, iesaistoties konstruktīvā dialogā;

3.  jo īpaši nosoda nežēlīgos noziegumus pret civiliedzīvotājiem, kas visbiežāk tiek vērsti pret sievietēm un bērniem, un jo īpaši nosoda nolaupīšanas un izvarošanas izmantošanu kā vienu no karadarbības veidiem;

4.  mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi paātrināt ES stratēģijas Sāhelas drošībai un attīstībai atsevišķo komponentu īstenošanu; pauž atbalstu Padomes apņēmībai veicināt mieru un stabilitāti reģionā un panākt, lai tas pats spētu sevi nodrošināt ar pārtiku;

5.  atgādina, ka drošība un attīstība ir savstarpēji cieši saistītas un drošības uzlabošana ir ekonomiskās izaugsmes un nabadzības mazināšanas neatņemama daļa reģionā; tādēļ aicina ES izveidot instrumentus drošības uzlabošanai reģionā, īpašu uzmanību pievēršot veiktspējas palielināšanai attiecīgajās valstīs, kā arī plaša dialoga veicināšanai un atbalstīšanai, tajā iesaistot galvenos reģionālos dalībniekus;

6.  aicina EK un Eiropas Ārējās darbības dienestu, īstenojot ES stratēģiju Sāhelas drošībai un attīstībai (galveno uzmanību pievēršot četrām darbības jomām ‐ attīstībai, labai pārvaldībai un iekšējo konfliktu atrisināšanai; politiski diplomātiskajai rīcībai; drošībai un tiesiskumam, kā arī vardarbīga ekstrēmisma un radikālisma apkarošanai), kā galveno principu atzīt šādu ‐ saistīt drošību ar attīstības vajadzībām, jo īpaši ar pārtikas nodrošinājumu;

7.  atzinīgi vērtē Sāhelas pretterorisma programmu, Rietumāfrikas Informācijas sistēmu, ECOWAS miera un drošības projektu un ECOWAS rīcības plānu narkotiku un noziegumu apkarošanai, kurus īsteno saistībā ar ES stratēģiju Sāhelas drošībai un attīstībai, kā arī reģionālās iniciatīvas, piemēram, Āfrikas Terorisma pētījumu un pētniecības centra (ACSRT) iniciatīvas, lai noskaidrotu valsts tiesību sistēmu spēju stāties pretī terorismam;

8.  uzskata, ka, neraugoties uz pozitīviem rezultātiem, ES stratēģijā Sāhelas drošībai un attīstībai ir jāizvairās no sadrumstalotības riska un labāk jāsaskaņo darbības, ko ES īsteno, izmantojot dažādus instrumentus, lai risinātu ar Sāhelu saistītas problēmas;

9.  aicina Padomi un dalībvalstis mobilizēt visus pieejamos resursus, lai sadarbībā ar reģiona valstīm, ANO un citām starptautiskām organizācijām veicinātu drošību un attīstību Sāhelas un Sahāras reģionā;

10.  atzinīgi vērtē Rietumāfrikas valstu apņemšanos, reaģējot uz ārkārtējo krīzi Sāhelas reģionā, piešķirt USD 80 miljonus un ES humānās palīdzības palielināšanu Sāhelas reģionam kopš 2012. gada sākuma no EUR 45 miljoniem līdz vairāk nekā EUR 120 miljoniem, kā arī mudina iesaistītās puses nodrošināt, lai no šīs palīdzības labumu gūst tie, kam tā tiešām ir ļoti vajadzīga; vienlaikus aicina starptautisko sabiedrību pielikt pūles, lai piešķirtu finansējumu, kas vajadzīgs pārtikas krīzes novēršanai un drošības nodrošināšanai šajā reģionā;

11.  norāda, ka Sāhela ir viens no reģioniem, kurus vissmagāk skārušas klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības sarukšana, kam ir liela ietekme uz lauksaimniecību, zemniekiem un vietējo iedzīvotāju dzīvi un kas veicina nabadzību un nevienlīdzību; atzinīgi vērtē ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas rīcību sadarbībā ar Valstu pastāvīgo komiteju sausuma apkarošanai Sāhelā (CILSS), Bada agrā brīdinājuma sistēmu tīklu (FEWSNET), Pasaules Pārtikas programmu (WFP) un valdībām;

12.  mudina ES, koordinējot rīcību ar citiem līdzekļu devējiem, uzņemties aktīvu vadību un panākt ātru rīcību, lai nepieļautu, ka krīze Sāhelas reģionā pārvēršas par īstu katastrofu, jo ir sagaidāms, ka kritiskais humanitārais stāvoklis šajā reģionā neuzlabosies vismaz līdz ražas novākšanas laikam rudenī;

13.  ir pārliecināts, ka starptautiskajai sabiedrībai vidējā un ilgākā perspektīvā nepieciešams galveno uzmanību pievērst tam, lai turpmāk palīdzētu vietējiem iedzīvotājiem tikt galā ar sausumu un citiem satricinājumiem, tādējādi mazinot viņu atkarību no ārkārtas palīdzības, uzlabot bada apkarošanas stratēģijas un cīnīties ar strukturālo neaizsargātību, tādējādi efektīvāk risinot šo problēmu;

14.  mudina ES un starptautisko sabiedrību galvenos centienus veltīt tam, lai aizsargātu visnabadzīgāko mājsaimniecību iztikas līdzekļus, uzlabotu lopkopju, augkopju un lauksaimnieku dzīvotspēju, atbalstītu tādu dabas resursu kā ūdens, koki un augsne apsaimniekošanu/saglabāšanu, nodrošinātu integrētu ārkārtas uztura atbalstu visnabadzīgākajām ģimenēm, jo īpaši sievietēm, pilnveidotu katastrofu riska novēršanu un pārvaldību vietējā, valsts un reģionu līmenī, kā arī atbalstītu to koordināciju un uzlabotu pārtikas nodrošinājuma vadības un agrā brīdinājuma sistēmas;

15.  uzskata, ka steidzami jāatbalsta iniciatīvas ar mērķi uzlabot vietējo kopienu dialogu un to spēju nepakļauties un stāties pretī terorismam un jauniešu vervēšanai, ar ko nodarbojas teroristi un citi kriminālie grupējumi, cita starpā sniedzot atbalstu jauniešu nodarbinātībai un apmācībai;

16.  mudina Sāhelas un Sahāras valstis, jaunās Lībijas varasiestādes un kompetentās daudzpusējas organizācijas veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai darītu galu ieroču izplatīšanai reģionā, izveidojot pienācīgus robežu kontroles un aizsardzības mehānismus visā reģionā, tostarp mehānismu, kas palīdzētu apturēt vieglo un kājnieku ieroču pārvietošanu, īstenot programmas vieglo un kājnieku ieroču savākšanai un iznīcināšanai un ieviest informācijas apmaiņas un kopīgu drošības operāciju īstenošanas pasākumus reģionā;

17.  atzinīgi vērtē to, ka Alžīrija, Mali, Mauritānija un Nigēra 2010. gadā nodibināja Kopējo atbalsta operāciju komiteju (CEMOC), lai koordinētu cīņu pret terorismu, organizēto noziedzību un narkotiku tirdzniecību Sāhelas un Sahāras reģionā;

18.  aicina starptautisko sabiedrību kopumā un jo īpaši ES ciešāk sadarboties ar Sāhelas un Sahāras reģiona valstīm un ECOWAS cīņā pret terorismu un organizēto noziedzību šajā apakšreģionā, jo īpaši palielinot CEMOC pieejamos resursus;

19.  prasa, lai visi terorisma apkarošanas pasākumi atbilstu starptautiskajām konvencijām un protokoliem cilvēktiesību jomā;

20.  uzsver, ka ir jāveic efektīvi pasākumi, lai liegtu teroristiem un to sabiedrotajiem piekļuvi finansējuma avotiem, un aicina reģiona valstis veikt pasākumus, ko atbalsta ANO Narkotiku kontroles un noziedzīgu nodarījumu novēršanas birojs (UNODC), proti, reformēt krimināltiesību sistēmu, korupcijas novēršanas tiesību aktus, uzlabot vieglo ieroču tirdzniecības uzraudzību un iesaldēt aizdomās turamo personu banku kontus;

21.  atgādina un pauž nosodījumu par 2011. gada 24. un 25. novembrī notikušo divu Francijas, viena Zviedrijas un viena Nīderlandes valstspiederīgā un Dienvidāfrikas iedzīvotāja, kam ir Lielbritānijas pase, nolaupīšanu, kā arī Vācijas pilsoņa, kurš izrādīja pretestību nolaupītājiem, nogalināšanu; norāda, ka tas palielina ES izcelsmes ķīlnieku skaitu Sāhelas reģionā līdz 12 un ka al-Qaeda islāmiskajā Magribā joprojām tur ķīlā divus Spānijas valstspiederīgos un Itālijas valstspiederīgo, kas tika nolaupīti Alžīrijas rietumdaļā 2011. gada oktobrī, četrus Francijas valstspiederīgos, kas tika nolaupīti Nigērā 2010. gada septembrī, un 2012. gada 15. aprīlī Timbuktu nolaupīto misionāru no Šveices;

22.  pauž cerību, ka Mali valdības oficiāli pieprasītā Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) misija palīdzēs apakšreģiona valstīm efektīvāk kontrolēt savas robežas un jo īpaši apkarot ieroču, narkotiku un cilvēku tirdzniecību;

23.  atzinīgi vērtē ECOWAS, Āfrikas Savienības, ANO un kaimiņvalstu centienus palīdzēt Mali ātri atjaunot konstitucionālo kārtību un veikt konkrētus pasākumus, lai aizsargātu suverenitāti, vienotību un teritoriālo integritāti; pieņem zināšanai rezultātus, kas panākti Vagadugu pilsētā 2012. gada 14. un 15. aprīlī notikušajā konferencē, kuru vadīja ECOWAS ieceltais vidutājs ‐ Burkinafaso prezidents Blaise Compaoré, un pauž cerību, ka pārejas grafiks un detalizēta kārtība tiks sīkāk precizēta tuvākajā laikā;

24.  aicina ES un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst sieviešu un meiteņu stāvoklim Sāhelas reģionā un darīt visu iespējamo, lai pasargātu viņas no jebkādas vardarbības un cilvēktiesību pārkāpumiem;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības ģenerālsekretāram, ECOWAS un ES dalībvalstīm.

(1) Dok. Nr. 09009/2012. (2) Dok. Nr. 08067/2012. (3) S/2012/42. (4) SC/10590. (5) SC/10592. (6) SC/10600. (7) SC/10603. (8) OV C 327, 10.11.2011., 38. lpp. (9) OV C 145, 23.5.2012., 34. lpp.. (10) Dok. Nr. 14361/2010. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0141.