Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 19. janvāra paziņojumu par ES dzīvnieku aizsardzības un labturības stratēģiju 2012.–2015. gadam (COM(2012)0006),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 7. un 13. pantu,

–  ņemot vērā 2006. gada 12. oktobra rezolūciju par Kopienas rīcības plānu dzīvnieku aizsardzībai un labturībai 2006.–2010. gadā(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 22. maija rezolūciju par jaunu stratēģiju dzīvnieku veselības jomā Eiropas Savienībā 2007.–2013. gadam(2),

–  ņemot vērā 2009. gada 6. maija nostāja par priekšlikumu Padomes regulai par dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 5. maija rezolūciju par dzīvnieku labturības rīcības plāna laikposmam no 2006. līdz 2010. gadam(4) izvērtēšanu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 12. maija rezolūciju par pretantibiotiku rezistenci(5),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par ES lauksaimniecību un starptautisko tirdzniecību(6),

–  ņemot vērā Parlamnet 2012. gada 15. marta deklarāciju par kaušanai paredzēto dzīvnieku pārvadāšanas laika ierobežošanu Eiropas Savienībā, nosakot 8 stundu maksimālu pārvadāšanas ilgumu(7),

–  ņemot vērā Parlamneta 2011. gada 13. oktobra deklarāciju par suņu populācijas pārvaldību Eiropas Savienībā(8),

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomes 2010. gada 29. novembra secinājumus par suņu un kaķu labturību,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. novembra paziņojumu par rīcības plānu pret mikrobu rezistenci (COM(2011)0748),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 10. novembra paziņojumu par Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā ietekmi (COM(2011)0700),

–  ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2010. gada 2. decembra zinātnisko atzinumu par dzīvnieku labturību pārvadāšanas laikā(9),

–  ņemot vērā EFSA 2011. gada 13. decembra zinātnisko atzinumu par dzīvnieku labturības riska novērtējuma vadlīnijām(10),

–  ņemot vērā Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) definīciju par dzīvnieku labturību(11),

–  ņemot vērā Dzīvnieku labturības kvalitātes projekta ietvaros izstrādātos labas dzīvnieku labturības 12 papildu principus un kritērijus(12),

–  ņemot vērā Padomes 1978. gada 19. jūnija Lēmumu 78/923/EEK attiecībā uz Eiropas Konvencijas par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību noslēgšanu(13),

–  ņemot vērā Eiropas Konvenciju par lolojumdzīvnieku aizsardzību(14),

–  ņemot vērā Europas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem(15),

–  ņemot vērā Padomes 1999. gada 29. marta Direktīvu 1999/22/EK attiecībā uz savvaļas dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos(16),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 22. septembra Direktīvu 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību(17),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 24. jūlija paziņojumu par ilgtspējīgas attīstības integrēšanu ES politikas jomās un Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu 2009. gadā (COM(2009)0400),

–  ņemot vērā 2009. gada 28. oktobra Komisijas paziņojumu par dzīvnieku labturības marķējuma variantiem un dzīvnieku aizsardzības un labturības references centru Eiropas tīkla izveidi (COM(2009)0584),

–  ņemot vērā Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A7-0216/2012),

A.  tā kā augsts dzīvnieku labturības līmenis kā ilgtspējīgas attīstības sastāvdaļa ir svarīgs, lai aizsargātu dzīvnieku veselību un nodrošinātu ražīgumu, kaut arī tas rada papildu darbības izmaksas, kas pārtikas ķēdē nav samērīgi sadalītas;

B.  tā kā savvaļas dzīvnieku, kuru skaits arvien pieaug lielākajā daļā dalībvalstu, veselības stāvokļa pasliktināšanās var veicināt infekcijas slimību izplatību mājdzīvnieku starpā un tajā pašā laikā nelabvēlīgi ietekmēt sabiedrības veselību;

C.  tā kā ES un valstu noteikumi par dzīvnieku labturību to sarežģītības un atšķirīgo interpretāciju dēļ rada juridisku nenoteiktību un var radīt ļoti neizdevīgus konkurences apstākļus ražotājiem konkrētās dalībvalstīs; tā kā attiecībā uz ES tiesību aktu īstenošanu nepietiekama atbilstība, nesaskaņoti standarti un juridisku starpposma mērķu trūkums kropļo konkurenci un rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus;

D.  tā kā valstu noteikumi par dzīvnieku labturību nedrīkst būt pretrunā ES vienotā tirgus principiem;

E.  tā kā jaunajai dzīvnieku labturības pieejai jābūt balstītai uz pamatotiem zinātniskiem pierādījumiem un nozīmīgākajiem zinātnes atklājumiem, ņemot vērā vienkāršošanas, rentabilitātes un standartu piemērojamības vajadzību, kā arī saskaņotību, jo īpaši ar politiskajām nostādnēm vides un sabiedrības veselības jomā;

F.  tā kā mūsdienās patērētāji pamatoti sagaida, ka lauksaimniecības dzīvnieki ir tiesīgi saņemt to pašu, ko saņemam mēs, cilvēki, proti, labu pārtiku, labus dzīves apstākļus un pienācīgu medicīnisko aprūpi;

G.  tā kā dzīvnieku veselības standarti ir ārkārtīgi būtiski Eiropas lopkopības pārvaldībā, jo palielinās to nozīme lauku saimniecību konkurētspējas uzlabošanā,

1.  atzinīgi vērtē plašo ES Dzīvnieku labturības stratēģiju 2012.–2015. gadam;

2.  atgādina, ka Līguma 13. pants ir piemērojams vispārēji un tādējādi tas ir tikpat svarīgs kā vides vai patērētāju aizsardzības noteikumi, un tam ir augstāks juridiskais spēks nekā visām iekšējā tirgus politikas nostādnēm;

3.  norāda, ka dzīvnieku labturība ir sarežģīts un komplekss jautājums, kas ietekmē starptautisko politiku un iekšpolitiku un ietver svarīgus ētiskus, zinātniskus, ekonomiskus, kultūras un politiskus aspektus;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu vispirms risināt jautājumu par dzīvnieku labturības tiesību aktu ievērošanu;

5.  atzinīgi vērtē to, ka stratēģijā ir izklāstīta politika, kurā patērētāju izvēle mobilizē patēriņa tirgū pārdot produktus, kas ražoti, ievērojot dzīvnieku labturības principus, un kurā ņem vērā kopējā tirgus ietekmi uz lauksaimniecības dzīvnieku labturību;

6.  pauž nožēlu par to, ka nebija iespējams pabeigt dažus no 2006.–2010. gada rīcības plāna pasākumiem, un aicina Komisiju saskaņot jauno pasākumu mērķdatumus ar juridiski saistošajiem termiņiem;

7.  pauž nožēlu par to, ka stratēģijai nav piešķirts finansiālais atbalsts, ko Parlaments pieprasīja savā 2010. gada 5. maija rezolūcijā; aicina Komisiju palielināt šo atbalstu, pārskatot prioritātes un nodrošinot efektīvāku un saskaņotāku dzīvnieku labturības jautājuma iekļaušanu citās ES politikas jomās, piemēram, patērētāju politikā, pētniecības programmās un ‐ attiecīgā gadījumā ‐ kopējā lauksaimniecības politikā (KLP);

8.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātās reformas un tās apņēmību attiecībā uz dzīvnieku labturību; uzsver, cik būtisks ir spēcīgs atbalsts lauksaimniekiem, kuri ievēro dzīvnieku labturības standartus un labu praksi, kā arī veic ieguldījumus lauksaimniecības iekārtu uzlabošanā; uzsver, cik svarīgs ir atbilstīgs finansējums turpmākajai KLP, jo ir vajadzīgs budžets, kas atbilst noteikto mērķu vērienam;

9.  uzsver, ka lauksaimniekus patlaban ietekmē dažādas problēmas, piemēram, klimata pārmaiņas, un viņiem ir jāievēro daudzas prasības, no kurām dzīvnieku labturība ir tikai viena; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt pienācīgu politikas virzienu saskaņotību atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 7. panta noteikumiem;

10.  aicina dalībvalstis efektīvāk izmantot atbalsta iespējas, ko sniedz ES lauku attīstības fondi un Pētniecības ģenerāldirektorāta Septītā pamatprogramma (2007.–2013. gadam) lietišķo pētījumu veicināšanai un ieguldījumiem novatoriskos un mūsdienīgos dzīvnieku labturības risinājumos; aicina dalībvalstis un Komisiju palielināt ieguldījumus pētniecībā un jaunu dzīvnieku labturības paņēmienu un tehnoloģiju izstrādē;

11.  pauž nožēlu par to, ka ar minēto stratēģiju netiek veicināti augsti dzīvnieku labturības standarti, ko nodrošina ilgtspējīga patēriņa un ražošanas, videi draudzīga publiskā iepirkuma un uzņēmumu sociālās atbildības politikas jomu sniegtās iespējas;

12.  prasa Komisijai vērienīgāk iekļaut dzīvnieku labturības jautājumu un noteikt par prioritāti dzīvnieku labturības standartu savstarpīgumu kā nekomerciālu aspektu tās tirdzniecības politikā un sarunās par daudzpusējiem un divpusējiem starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem, kā arī veicināt dzīvnieku labturību trešās valstīs, pieprasot līdzvērtīgus labturības standartus attiecībā uz importētajiem dzīvniekiem un produktiem un īstenojot stingru kontroli;

13.  aicina Komisiju pirms tirdzniecības nolīgumu sarunu uzsākšanas novērtēt un ziņot par dzīvnieku labturības standartiem, ko piemēro trešās valstīs; prasa arī, lai Komisija šo uzdevumu nekavējoties veiktu tajās valstīs, ar kurām pašlaik notiek sarunas par tirdzniecību;

14.  aicina Komisiju turpmāk neiesniegt Eiropas Parlamentam tādus brīvās tirdzniecības nolīgumus, ar kuriem nevar nodrošināt to, ka uz importētajiem produktiem attiecas tādi paši dzīvnieku labturības noteikumi kā uz Eiropā ražotajiem;

15.  atzinīgi vērtē arī Komisijas nodomu izvērtēt, kā dzīvnieku labturību varētu labāk iekļaut Eiropas kaimiņattiecību politikas sistēmā;

16.  aicina Komisiju uzstājīgi pieprasīt Pasaules Tirdzniecības organizācijai drīzumā iekļaut nekomerciālas dabas jautājumus pasaules tirdzniecības stratēģijā, lai novērstu konkurences kropļojumus starp ES dalībvalstīm, kurām ir jāievēro visstingrākie dzīvnieku labturības standarti pasaulē, un trešām valstīm;

17.  uzskata, ka patērētāji būtu obligāti jāinformē, vai importēts produkts vai produkts, kas ietver importētu produktu, ir ražots no dzīvniekiem, kuri ir turēti apstākļos, kas atšķiras no Eiropas dzīvnieku labturības noteikumos paredzētajiem;

18.  pauž nožēlu par to, ka stratēģija neatspoguļo dzīvnieku veselības nozīmi attiecībā uz dzīvnieku labklājību, kā arī dzīvnieku veselības saikni ar sabiedrības veselību; aicina Komisiju šajā stratēģijā piemērot principu “viena veselība” un nodrošināt efektīvu saskaņošanu ar dzīvnieku veselības stratēģiju, jo prasmīga lopkopība citu faktoru vidū palīdz novērst slimību izplatību un mikrobu rezistenci;

19.  atgādina, ka Parlaments savā 2011. gada 12. maija rezolūcijā par pretantibiotiku rezistenci uzsvēra nepieciešamību iegūt pilnīgu priekšstatu par to, kad, kur, kā un ar kādiem dzīvniekiem antibakteriālos līdzekļus izmanto patlaban, un uzskata, ka Komisijai nekavējoties jāapkopo, jāizanalizē un jāpublisko šādi dati;

20.  norāda, ka ES ir atļauta ārkārtas un dažkārt arī profilaktiska vakcinācija, bet noteikumi joprojām traucē starptautiskā mērogā tirgot vakcinētu dzīvnieku izcelsmes produktus; atzīmē, ka, nosakot šos ierobežojumus, nav pietiekami ņemta vērā vakcinācijas tehnoloģiju un diagnostikas attīstība; pieprasa Eiropas Komisijai attiecīgos gadījumos atcelt tirdzniecību ierobežojošos pasākumus, kas nevajadzīgi ierobežo vakcinācijas izmantošanu;

21.  aicina Komisiju pievērst pienācīgu uzmanību veselības apdraudējumiem, ko rada savvaļas dzīvnieki; uzskata, ka liela daļa jauno infekcijas slimību ir zoonotiskas (tās pārnēsā savvaļas dzīvnieki, mājlopi un cilvēki), un atzīst, ka savvaļas dzīvnieku tirdzniecība, kā arī izmaiņas zemes lietošanā un pārvaldībā var novest pie jaunām vai mainītām mijiedarbībām starp cilvēkiem, mājlopiem un savvaļas dzīvniekiem, veicinot slimību pārnēsāšanu; uzsver, ka ir jānodrošina saskaņotība starp dzīvnieku veselības, dzīvnieku labturības un tirdzniecības politikas virzieniem;

22.  aicina Komisiju līdz 2015. gadam izstrādāt ziņojumu par savvaļas dzīvnieku veselības stāvokli, kā arī par mājlopu un cilvēku savstarpējas inficēšanās risku;

23.  aicina Komisiju aktīvi un pastāvīgi uzlabot dzīvnieku labturības noteikumus ES Savvaļas dzīvnieku tirdzniecības noteikumu attiecībā uz ES Savvaļas dzīvnieku tirdzniecību  Padomes Regulā (EK) Nr. 338/97(18) (ar grozījumiem) ietvaros;

24.  norāda, ka aprēķinātais ES suņu un kaķu daudzums ir aptuveni 100 miljoni un ka nepastāv ES tiesību akti par lolojumdzīvnieku labturību;

25.  aicina sagatavot ziņojumu par klaiņojošiem dzīvniekiem, iesakot dalībvalstīm konkrētus, ētiskus un ilgtspējīgus risinājumus un pasākumu sarakstam pievienojot lolojumdzīvnieku reģistrācijas un elektroniskās identifikācijas saskaņotas sistēmas izvērtēšanu;

26.  uzsver, ka obligāta kaķu un suņu identifikācija līdz ar efektīvu un uzticamu reģistrācijas sistēmu nodrošina izsekojamību un ir īpaši būtiska veiksmīgai dzīvnieku veselības un labturības pārvaldībai, palīdzot veicināt atbildīgu dzīvnieku turēšanu un saglabāt sabiedrības veselību;

27.  aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis ratificēt Eiropas Konvenciju par lolojumdzīvnieku aizsardzību un transponēt tās noteikumus valstu tiesību sistēmās;

28.  aicina dalībvalstis pieņemt visaptverošas suņu populācijas pārvaldības stratēģijas, kas ietvertu dažādus pasākumus, piemēram, tiesību aktus attiecībā uz suņu uzraudzību un nežēlīgas izturēšanās aizliegumu, atbalstu veterinārajiem pasākumiem, tostarp vakcinācijai pret trakumsērgu un sterilizācijai, kas vajadzīga, lai ierobežotu negribētu suņu skaitu, un veicinātu lolojumdzīvnieku īpašnieku atbildību saskaņā ar prasībām Parlamenta 2011. gada 13. oktobra deklarācijā;

29.  mudina Komisiju tās 2014. gadā paredzētajā pētījumā par komercdarbībā izmantotu kaķu un suņu labturību ieteikt konkrētus risinājumus, lai novērstu to, ka suņus un kaķus audzē un tirgo tādā veidā, kas var izraisīt labturības problēmas;

Svarīgākais ‐ piemērošana

30.  piekrīt Komisijas viedoklim, ka, neraugoties uz vairākās jomās panākto progresu, pašlaik joprojām pastāv nepilnības attiecībā uz atbilstību dzīvnieku labturības noteikumiem; atgādina Komisijai, ka pašreizējie tiesību akti dzīvnieku labturības jomā jau lielā mērā ir pietiekami, bet to piemērošana visās dalībvalstīs nav pietiekama; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, ka visās dalībvalstīs tiek ievēroti tiesību akti dzīvnieku labturības jomā;

31.  pauž nožēlu par to, ka septiņus gadus pēc ieviešanas Padomes Direktīva 1999/22/EK attiecībā uz savvaļas dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos joprojām nav pilnībā īstenota visās dalībvalstīs; atkārtoti uzsver, ka šī direktīva jo īpaši paredz noteikumus par zooloģiskajos dārzos turēto dzīvnieku apstākļiem un labturību, kuri ir jāīsteno;

32.  atzinīgi vērtē Komisijas “Zooloģisko dārzu vēlamās prakses kodeksu” un prasa, lai Komisija tajā iekļautu paraugprakses norādījumus attiecībā uz nebrīvē esošu savvaļas dzīvnieku atbilstīgu turēšanu;

33.  uzskata, ka joma, kurā ir vajadzīga uzlabota noteikumu īstenošana, ir dzīvnieku pārvadāšana, kas, lai arī ietver tikai ļoti ierobežotu laikposmu dzīvnieka mūžā, ir jāuzlabo, ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes apkopotos zinātniskos datus, kā to paredz Padomes Regula (EK) Nr. 1/2005(19);

34.  uzsver, ka visi spēkā esošie tiesību akti dzīvnieku labturības jomā ir pilnībā jāīsteno un jāievēro visās ES dalībvalstīs; tomēr uzskata, ka neievērošanai nevajadzētu vājināt jaunus tiesību aktus jomās, kurās tiesību akti ir jāatjaunina, ņemot vērā jaunākos zinātnes atklājumus, vai gadījumos, kad pastāv trūkumi;

35.  atgādina, ka pastāv nelīdzsvarotība pārtikas ķēdē, kas rada primārajam ražotājam neizdevīgus nosacījumus, un ka tas ierobežo iespējas veikt ieguldījumus dzīvnieku labturībā lauku saimniecību līmenī;

36.  uzsver ražotāju radītās izmaksas un iespējamo konkurences zudumu, kas var rasties, pieņemot jaunus vai grozot pašreizējos standartus dzīvnieku labturības jomā; atzīmē, ka šīs izmaksas bieži netiek atspoguļotas summā, ko saņem lauksaimnieki;

37.  atzinīgi vērtē ieteikumu uzlabot patērētāju informētību par spēkā esošajiem ES tiesību aktiem dzīvnieku labturības jomā; aicina Komisiju efektīvāk iesaistīt lauksaimniekus pētniecības projektos un kampaņās; uzsver nepieciešamību uzlabot patērētāju informētību par papildu izmaksām, kas saistītas ar augsta līmeņa dzīvnieku labturību, un samērīgi sadalīt šīs izmaksas visos pārtikas apgādes ķēdes posmos;

38.  mudina Komisiju gadījumos, kad ir pieejami skaidri zinātniski pierādījumi, kas apliecina ar dzīvnieku labturību un pārvadāšanu saistītas problēmas, pielāgot pašreizējos vai pieņemt jaunus politikas instrumentus šo problēmu novēršanai, nodrošinot dzīvnieku aizsardzības izmaksu taisnīgāku sadali pārtikas ķēdē; uzskata, ka šajos instrumentos varētu iekļaut uz konkrētām sugām attiecināmus tiesību aktus, uz rezultātiem balstītus dzīvnieku labturības rādītājus un kritērijus, kas saistīti ar riska novērtēšanas sistēmu, ko piemēro pārtikas nekaitīguma jomā;

39.  uzsver nepieciešamību partnerībā ar visām ieinteresētajām pusēm īstenot pienācīgi pamatotus juridiskus starpposma mērķus turpmāko dzīvnieku labturības tiesību aktu pārejas perioda laikā;

40.  prasa izstrādāt jaunu visaptverošu agrīnas iejaukšanās sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību; uzsver, ka dalībvalstis, kurām ir grūtības ievērot termiņu, būtu jāatklāj laikus, izmantojot jaunu procedūru, kas paredz ciešu sadarbību ar Komisiju; ierosina izveidot paraugprakses forumus, lai Komisija, dalībvalstis un attiecīgās ieinteresētās puses varētu apmainīties ar informāciju vislabākajā veidā nolūkā ievērot šos termiņus, ierosina dalībvalstīm izstrādāt īstenošanas plānu ar atskaites punktiem un mērķiem, kas ļauj pa posmiem tuvoties termiņam, un ierosina uzsākt pētījumu, lai noteiktu Eiropas iestāžu iespējas palīdzēt nodrošināt dzīvnieku labturības tiesību aktu pilnīgu ievērošanu;

41.  uzsver, ka Komisijai un jo īpaši Pārtikas un veterinārajam birojam ir jāsaņem lielāki līdzekļi, ievērojot ES ieteikumus budžeta jomā un pilnvaras, lai pienācīgi kontrolētu dalībvalstu veiktās dzīvnieku labturības pārbaudes, kam jāietver arī iepriekš nepieteiktas pārbaudes, un vērstos pret pārkāpumiem; aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekami daudz inspektoru, kas būtu atbilstoši apmācīti dzīvnieku labturības jautājumos, ieviešot saskaņotus izpildes pasākumus, lai varētu veikt konsekventas pārbaudes visās dalībvalstīs, un apsvērt iespēju piešķirt ražotāju organizācijām plašāku atbildību un pilnvaras;

42.  aicina ES dalībvalstis nodrošināt, ka par ES dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpumiem tiek piemērotas efektīvas un samērīgas sankcijas un ka katrai no tām pievieno plašu informāciju un kompetento iestāžu norādījumus, kā arī tiek veikti atbilstīgi koriģējoši pasākumi;

43.  atgādina par Eiropas Parlamenta iebildumiem pret privāti nolīgtu inspektoru asistentu izmantošanu kautuvēs sarkanās gaļas ražošanas nozarē; uzskata, ka higiēnas pārbaude šajā nozarē jāveic neatkarīgiem gaļas inspektoriem;

44.  norāda uz 2013. gada martu kā galīgo termiņu, pēc kura nevarēs tirgot jaunu kosmētiku, kas testēta ar dzīvniekiem; atbalsta šo termiņu un aicina Komisiju to nepagarināt;

45.  atgādina par Komisijas pienākumu pamatotu bažu gadījumā uzņemties valsts pārbaužu kontroli, lai pārbaudītu atbilstību Direktīvai 2010/63/ES par testēšanu ar dzīvniekiem;

46.  aicina Komisiju turpināt veicināt tādu testa metožu pētniecību, kurās ir vajadzīgs mazāks skaits testa dzīvnieku, un, kad vien iespējams, sekmēt šādu metožu izmantošanu; šajā sakarībā prasa Komisijai atzīt un izmantot paplašināto testu saskaņā ar REACH;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka pētniecības programmā “Apvārsnis 2020” ir paredzētas atbilstošas pētniecības iespējas tādās jomās kā bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, tirdzniecība ar savvaļas dzīvniekiem un augiem, tādu alternatīvu metožu attīstība un apstiprināšana, kurās neizmanto dzīvniekus, un jauno tehnoloģiju ietekme;

48.  aicina Komisiju iekļaut dzīvnieku labturību topošās Septītās vides rīcības programmas mērķos, jo īpaši nodrošinot to stratēģiju un pasākumu iekļaušanu, kuru mērķis ir ierobežot dzīvnieku izmantošanu zinātniskajos pētījumos;

49.  norāda uz Eiropas pilsoņu Parlamentam iesniegtajos lūgumrakstos paustajām bažām, ka ES ļaunprātīgi tiek izmantotas atkāpes attiecībā uz kaušanu bez apdullināšanas; pauž īpašas bažas, ka dažās dalībvalstīs ļaunprātīgi un lielā apmērā izmanto atkāpes attiecībā uz kaušanu bez apdullināšanas, radot kaitējumu dzīvnieku labturībai, lauksaimniekiem un patērētājiem; mudina Komisiju ātrāk sniegt novērtējumu par iespēju ieviest tādas gaļas marķēšanu, kas iegūta no dzīvniekiem, kuri nokauti bez apdullināšanas, un iesniegt ziņojumu līdz 2013. gada sākumam, ņemot vērā tās 2011. gadā pausto apņemšanos sagatavot šo novērtējumu; uzsver, ka jautājums par to, ka patērētāji nezina, vai to iegādātā gaļa ir no dzīvnieka, kas nokauts bez apdullināšanas, izraisa lielu sabiedrības interesi gan pārredzamības, gan dzīvnieku ciešanu dēļ; tomēr uzsver, ka marķēšana nav alternatīva pienācīgai izpildei, jo tā var vienīgi palīdzēt patērētājiem, ja norādītā informācija ir pārbaudīta un pareiza;

50.  uzsver nepieciešamību ieviest ievērojami efektīvākus aizsardzības pasākumus attiecībā uz dzīvniekiem, kuri no ES tiek eksportēti nokaušanai trešās valstīs;

51.  uzskata, ka ES tiesību aktiem dzīvnieku labturības jomā ir jāpievieno praktiskas un saskaņotas pamatnostādnes, lai nodrošinātu, ka vienādi tiek piemēroti un īstenoti tiesību akti tādos jautājumos, kā, piemēram, piemērotība transportēšanai un nodrošinājums ar ūdeni gan pirms transportēšanas un tās laikā, gan apstāšanās brīžos un galamērķī;

52.  atzīst, ka visu īstenošanas nepilnību pamatā nereti ir tiesību normas, kuras praksē nav iespējams īstenot;

53.  uzsver, ka Eiropas pilsoņi Parlamentam regulāri iesniedz lūgumrakstus par dalībvalstu nespēju izpildīt noteikumus, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem;

54.  atgādina Komisijai un dalībvalstīm par Regulā (EK) Nr. 882/2004 noteiktajiem pienākumiem sniegt salīdzināmu dzīvnieku labturības informāciju; aicina Komisiju veikt efektīvus pasākumus gadījumos, kad šie pienākumi netiek pildīti;

55.  aicina visus Eiropas lielākos mazumtirgotājus pieņemt kopīgu publisku paziņojumu, kurā tie apņemtos pārdot tikai produktus, kas atbilst ES dzīvnieku labturības tiesību aktos noteiktajiem standartiem vai pārsniedz tos;

Saziņa un izglītošana

56.  uzsver to, cik svarīgi ir informēšanu un izglītošanu pielāgot un darīt pieejamu reģionālā un vietējā līmenī, piemēram, ar reģionāliem semināriem un mūsdienīgām tehnoloģijām, un uzsver arī to, ka informācijai par jaunajiem tiesību aktiem un zinātnes sasniegumiem jānonāk pie visiem dzīvnieku aprūpētājiem; atgādina par lomu, kādu šajā ziņā varētu uzņemties ES koordinēts dzīvnieku labturības centru tīkls;

57.  Eiropas references centru tīklam ir jāsniedz būtisks, kvalitatīvs, profesionāls un pastāvīgs atbalsts dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām attiecībā uz dzīvnieku labturības labāko praksi;

58.  aicina Komisiju popularizēt pašreizējās dzīvnieku labturības pamatnostādnes un citas brīvprātīgas iniciatīvas, izveidojot tīmekļa portālu, ar kura starpniecību šādi dokumenti pēc to apstiprināšanas varētu tikt apkopoti un izplatīti;

59.  aicina dalībvalstis efektīvāk izmantot iespējas pārrobežu zināšanu nodošanai saistībā ar dzīvnieku labturību, audzēšanas sistēmām un slimību kontroli ES finansēto lauku un reģionālās attīstības programmu ietvaros;

60.  uzskata, ka turpmākajās lauku attīstības programmās dzīvnieku labturības prasībām jābūt obligātām; turklāt uzskata, ka pievienotā vērtība, ko Eiropai rada augstais dzīvnieku labturības līmenis, ir jāatspoguļo līdzfinansējuma likmēs;

Ietvarlikums

61.  atzinīgi vērtē Eiropas dzīvnieku labturības ietvarlikuma iekļaušanu stratēģijā, kā to ieteica Parlaments, un aicina Komisiju savu priekšlikumu iesniegt saistībā ar 2013. gadā paredzēto Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvas 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību(20) pārskatīšanu; uzskata, ka šādam ietvarlikumam jābūt precīzam, tas būtu jāsagatavo, iepriekš apspriežoties ar visām ieinteresētajām pusēm un pievēršoties gan ieguldījumiem, gan rezultātiem, lai tādejādi nodrošinātu labāku dzīvnieku labturību;

62.  norāda, ka šādam ietvarlikumam ir jābūt instrumentam, ar ko vienkāršo un racionalizē pašreizējos tiesību aktus dzīvnieku labturības jomā; norāda, ka ietvarlikuma galvenajam mērķim vajadzētu būt centieniem panākt labāku un visaptverošāku atbilstības līmeni spēkā esošajiem dzīvnieku labturības tiesību aktiem;

63.  atgādina, ka ražotāji jau ir pārslogoti ar administratīvajām prasībām, un, cenšoties panākt administratīvo procedūru vienkāršošanu, šis Eiropas ietvarlikums nedrīkstētu vēl vairāk palielināt šo slogu;

64.  atgādina ‐ Parlaments uzskata, ka šādam ietvarlikumam vajadzētu būt balstītam uz pārbaudītam zināšanām un apliecinātu pieredzi, un tam vajadzētu attiekties uz visiem turētiem un pamestiem dzīvniekiem, tostarp klaiņojošiem pieradināto sugu dzīvniekiem; atgādina, ka saistībā ar tām dzīvnieku sugām, ko audzē pārtikas ražošanai, Parlaments ir aicinājis turpināt Dzīvnieku labturības kvalitātes projekta izstrādi attiecībā uz tā vienkāršošanu un praktisko piemērošanu;

65.  uzskata, ka ar OIE definīcijām un ieteikumiem cieši saistīts ietvarlikums stiprinātu ES dzīvnieku turētāju, īpašnieku un lopkopju konkurētspēju starptautiskajā tirgū, kā arī palīdzētu nodrošināt godīgu konkurenci iekšējā tirgū;

66.  uzskata, ka ar Eiropas dzīvnieku labturības ietvarlikumu ir jānodrošina vienots dzīvnieku labturības pamatlīmenis visā Eiropas Savienībā kā pamatnosacījums brīvai un godīgai konkurencei iekšējā tirgū attiecībā gan uz ES ražotiem, gan no trešām valstīm importētiem produktiem; tomēr uzskata, ka dalībvalstīm un reģioniem vajadzētu būt iespējai ļaut atsevišķiem ražotājiem vai ražotāju grupām izveidot brīvprātīgas sistēmas ar lielāku ietekmi, vienlaikus novēršot konkurences kropļojumus un aizsargājot ES konkurētspēju starptautiskos tirgos;

67.  atgādina Parlamenta viedokli, ka šāds ietvarlikums nedrīkst kavēt ražotājus ieviest brīvprātīgas sistēmas, kuras pārsniedz ES noteikumu prasības, un uzskata, ka šādām sistēmām arī jābūt zinātniski pamatotām un ka tās var veicināt ar apstiprinātiem un vienotiem marķējumiem; aicina Komisiju papildināt tās paziņojumu COM(2009)0584, veicot pētījumu, ko vajadzības gadījumā papildinātu likumdošanas priekšlikumi, par ES mēroga marķēšanas sistēmām gaļas un piena produktiem, lai informētu patērētājus par izmantotajām lauksaimniecības metodēm un to ietekmi uz dzīvnieku labturību nolūkā nodrošināt pēc iespējas efektīvāku un konsekventāku pārredzamību un saziņu ar patērētājiem;

68.  uzskata, ka Eiropas Dzīvnieku labturības ietvarlikumā jāparedz:

o
o   o

69.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 308 E, 16.12.2006., 170.–170. lpp. (2) OV C 279 E, 19.11.2009., 89. lpp. (3) OV C 212 E, 5.8.2010., 326. lpp. (4) OV C 81 E, 15.3.2011., 25.–32. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0238. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0083. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0096 (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0444. (9) EFSA Vēstnesis (2011); 9(1)1966. (10) EFSA Vēstnesis (2012); 10(1):2513. (11) OIE Sauszemes dzīvnieku veselības kodekss, 7. panta 1. punkta 1. apakšpunkts (2011.). http://www.oie.int/index.php?id=169&L=0&htmfile=chapitre_1.7.1.htm. (12) www.welfarequality.net/everyone/43395/7/0/22. (13) OV L 323, 17.11.1978., 12. lpp. (14) ETS 125 ‐ lolojumdzīvnieku aizsardzība, 13.XI.1987. (15) OV L 165, 30.4.2004., 1.. lpp. (16) OV L 94, 9.4.1999., 24. lpp. (17) OV L 276, 20.10.2010., 33. lpp. (18) OV L 61, 3.3.1997., 1. lpp. (19) OV L 3, 5.1.2005., 1. lpp. (20) OV L 221, 8.8.1998., 23. lpp.