Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Starptautiskās kaučuka pētījumu grupas grozītos statūtus un reglamentu (13123/2011 – C7-0332/2011 – 2011/0116(NLE))

P7_TA(2012)0098 A7-0060/2012

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (13123/2011),

–  ņemot vērā Starptautiskās kaučuka pētījumu grupas grozītos statūtus un reglamentu (13350/2011),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 3. un 4. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) daļu (C7-0332/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A7-0060/2012),

1.  sniedz piekrišanu Starptautiskās kaučuka pētījumu grupas grozīto statūtu un reglamenta noslēgšanai;

2.  aicina Komisiju paplašināt Starptautiskās kaučuka pētījumu grupas dalībnieku pamatsastāvu, jo īpaši iesaistot galvenās kaučuka ražotājvalstis un patērētājvalstis, lai ciešāk uzraudzītu grupas darbu, un ziņot Parlamentam par visām atbilstīgajām norisēm divu gadu laikā kopš grupas grozīto statūtu un reglamenta stāšanās spēkā dienas;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Starptautiskajai kaučuka pētījumu grupai.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūcija par gaisa transporta pasažieru tiesību ievērošanu un piemērošanu (2011/2150(INI))

P7_TA(2012)0099 A7-0053/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par to, kā piemēro Regulu (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos (COM(2011)0174),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu attiecībā uz 2006. gada 5. jūlija Regulas (EK) Nr. 1107/2006 par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa transportu, darbību un ietekmi (COM(2011)0166),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 27. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(2), un it īpaši šīs rezolūcijas 42., 43., 46., 82. un 97. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A7-0053/2012),

A.  tā kā ir nepieciešama lielāka juridiskā noteiktība, lielāka interpretācijas skaidrība un Regulas (EK) Nr. 261/2004 un Regulas (EK) Nr. 1107/2006 (turpmāk “Regulas”) vienāda piemērošana visā Eiropas Savienībā, lai gan Regulas ir pozitīvs solis virzībā uz pasažieru tiesību aizsardzību;

B.  tā kā, lai gan Regula (EK) Nr. 261/2004 paredz stingrus aizsargpasākumus pasažieriem un kopš tās ieviešanas ir darbojusies efektīvi, tomēr vulkānisko pelnu izraisītā krīze uzsvēra nepieciešamību noskaidrot un atkārtoti pārbaudīt dažus regulas aspektus, ja šādi ārkārtas apstākļi rastos nākotnē;

C.  tā kā vissvarīgākās pasažieru tiesības ir tiesības saņemt plānoto pakalpojumu, balstoties uz pārvietošanās brīvības pamattiesībām un uz līgumsaistībām, kas izriet no biļetes pārdošanas; tā kā ir ļoti svarīgi pasažierus nodrošināt ar saprotamu, precīzu un savlaicīgu informāciju, kas ir pieejama visiem;

D.  tā kā pasažieriem vajadzētu būt pieejamai efektīvai sūdzību iesniegšanas sistēmai gadījumiem, kad pakalpojums netiek sniegts pienācīgi vai arī tiek pārkāptas citas pasažieriem garantētās tiesības, jo īpaši ņemot vērā to, ka pasažieri jau ir samaksājuši par biļeti, pirms pakalpojums tiek sniegts;

E.  tā kā tiesiskajam regulējumam pasažieru tiesību aizsardzības jomā ir jānodrošina patērētāju tiesību aizsardzības obligātie standarti, kurus neietekmē aviosabiedrību komercprakses attīstība;

F.  tā kā pasažieru pārbaudes metožu attīstības dēļ plašāk tiek piemērotas tādas metodes kā drošības skeneri un uzvedības profilēšana, radot jaunus jautājumus par pasažieru aizsardzību saistībā ar privātumu, nediskrimināciju un sabiedrības veselību;

G.  tā kā cilvēki ar ierobežotām pārvietošanās spējām un cilvēki ar invaliditāti būtu jāinformē par viņu tiesībām pirms ceļojuma un tādā veidā, kas pieejams visiem; tā kā lidostu un aviācijas uzņēmumu personālam vajadzētu būt pienācīgi apmācītam sniegt palīdzību cilvēkiem ar invaliditāti un cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, lai palīdzētu nodrošināt, ka piekļuve gaisa satiksmei ir bez šķēršļiem un vienlīdzīga, kā arī atbilst prasībām par plašam patērētāju lokam paredzēto/universālo pakalpojumu un produktu izstrādi,

Vispārējs satvars

1.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos analizēt un pārskatīt spēkā esošos noteikumus gaisa transporta pasažieru tiesību jomā, lai uzlabotu pasažieru situāciju, it īpaši lidojumu atcelšanas vai ilgas kavēšanās gadījumā; uzskata, ka spēkā esošo noteikumu pareizai piemērošanai, ko veic dalībvalstis un aviācijas uzņēmumi, pietiekamu un vienkāršu tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanai un precīzas informācijas nodrošināšanai pasažieriem attiecībā uz viņu tiesībām vajadzētu kļūt par pamatu pasažieru uzticības atgūšanai;

2.  pauž nožēlu, ka dalībvalstu izveidotās izpildiestādes ne vienmēr nodrošina pasažieru tiesību efektīvu aizsardzību, tādējādi kaitējot gaisa satiksmes pasažieriem; tāpēc aicina dalībvalstis jo īpaši sūdzību izskatīšanas un sankciju jomā izpildiestāžu darbu organizēt tā, lai pasažieru tiesības tiktu īstenotas saskaņā ar juridiskās noteiktības principu;

3.  uzsver, ka pasažieriem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, kurus ievērojot, viņi veicina to, ka pirms un pēc lidojuma, kā arī tā laikā gan viņiem pašiem, gan citiem pasažieriem viss norisinās droši un netraucēti;

4.  uzsver, ka sūdzību vienota izskatīšana dalībvalstīs ir nepieciešama, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un aicina Komisiju nodrošināt regulu vienādu interpretāciju un piemērošanu, kā arī pilnveidot izpildiestāžu sadarbību, izmantojot arī paraugprakses un informācijas apmaiņu un cenšoties panākt to datubāžu papildu saskaņošanu;

5.  aicina Komisiju piešķirt oficiālu statusu izpildiestāžu Eiropas tīklam, paredzot skaidri noteiktas pilnvaras un iekšējos darba noteikumus, lai uzlabotu sadarbību un veicinātu attiecīgu kopēju lēmumu pieņemšanas procesu;

6.  uzskata, ka ir precīzāk jānosaka izpildiestāžu loma, tām vajadzētu būt neatkarīgām no aviācijas uzņēmumiem un lidostām un savā darbībā nepieļaut interešu konfliktus, tām vajadzētu spēt rīkoties pēc savas iniciatīvas, kā arī vajadzētu padarīt efektīvākas valstu sankcijas, ko piemēro ES noteikumus pārkāpušiem aviācijas uzņēmumiem; uzsver, cik svarīga ir precīza statistika, lai varētu veikt regulārus, rūpīgus novērtējumus par pasažieru tiesību ietekmi Eiropā, un tāpēc uzskata, ka izpildiestādēm būtu jāuzliek par pienākumu publicēt detalizētu informāciju gan par gada laikā saņemtajām sūdzībām, tostarp tām, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem, gan par sankcijām, ko tās noteikušas pret aviācijas uzņēmumiem, un ka aviosabiedrībām un/vai lidostām būtu jāprasa apkopot informāciju par kavēšanās gadījumu skaitu un ilgumu gan attiecībā uz pasažieriem, gan viņu bagāžu; uzskata, ka Komisijai vajadzētu analizēt un publicēt šos statistikas datus;

7.  mudina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm noteikt un novērst nepilnības saistībā ar sūdzību izskatīšanu valsts struktūrās un attiecīgajām procedūrām, kā arī nodrošināt, ka tiesību akti par gaisa transporta pasažieru tiesībām tiek pienācīgi saskaņoti ar ES paredzētajiem pasākumiem alternatīvas strīdu izšķiršanas mehānismu jomā;

8.  uzskata, ka regulāri, publicēšanai paredzēti aviosabiedrību un operatoru ziņojumi izpildiestādēm par attiecīgajiem datiem saistībā ar regulu piemērošanu palielinātu izpildiestāžu darbības efektivitāti un veicinātu konkurenci;

9.  uzsver, cik lietderīga loma ir konsultatīvajai grupai gaisa transporta pasažieru tiesību jomā, kurā ieinteresētās personas var sniegt informāciju par regulu pārskatīšanu, un uzsver šīs grupas nozīmi, veicinot diskusijas un sadarbību starp izpildiestādēm, patērētāju apvienībām un aviosabiedrībām, lai pilnveidotu un izplatītu labāko praksi par tiesību aktu piemērošanu gaisa transporta pasažieru tiesību jomā, tostarp nosakot saprātīgu un precīzu grafiku pasažiera sūdzību izskatīšanai;

10.  uzsver, ka gan aviācijas uzņēmumiem, gan ceļojumu rīkotājiem būtu jāsniedz pilnīga informācija par pasažieru tiesībām visos galvenajos brauciena posmos, sākot no brīža, kad pasažieris apsver biļetes rezervēšanu, turklāt gan formātā, kas ir viegli saprotams un pieejams ikvienam, gan valodā, kas tika izmantota rezervēšanas laikā; iesaka šajā informācijā iekļaut attiecīgās aviosabiedrības klientu apkalpošanas dienesta un attiecīgās dalībvalsts izpildiestādes uzticamu kontaktinformāciju; atzinīgi vērtē Komisijas ierosmi izveidot centralizētu interneta vietni par gaisa transporta pasažieru tiesībām visās oficiālajās ES valodās un formātos, kas pieejami pasažieriem ar invaliditāti un ar ierobežotām pārvietošanās spējām;

11.  mudina Komisiju turpināt 2010. gadā uzsākto informācijas kampaņu, lai gan palielinātu pasažieru informētību par viņu tiesībām, gan sadarbībā ar izpildiestādēm sekmētu patērētāju tīklu veidošanos;

12.  aicina Komisiju atjaunināt visus informācijas avotus, kuros ir izklāstītas aviosabiedrību pasažieru tiesības (piemēram, attiecīgās Komisijas tīmekļa vietnes, dokumenti un brošūras), turklāt ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas jaunākos lēmumus;

13.  uzsver, ka aviācijas uzņēmumiem būtu jāparedz kontaktpersonāla vai šādu personālu nodrošinoša dienesta klātbūtne visās lidostās, no kurām tie piedāvā reisus, paredzot, ka šis personāls var pieņemt tūlītējus lēmumus satiksmes traucējumu gadījumos, jo īpaši saistībā ar palīdzību, atmaksu, maršruta maiņu, jaunu rezervāciju, pazaudētu vai aizkavētu bagāžu un sūdzības iesniegšanas iespējām; mudina Komisiju ierosināt, ka obligāti ir jānodrošina centralizēts informācijas punkts un īpaša tīmekļa vietne, kā arī attiecīgo aviācijas uzņēmumu tālruņa numurs (nosakot zemus tarifus par zvaniem) un elektroniskā pasta adrese, lai nodrošinātu pasažieru pienācīgu informēšanu;

14.  uzskata, ka visiem aviācijas uzņēmumiem ir jānodrošina pieejama un efektīva palīdzība pa tālruni visiem pasažieriem pēc lidojuma rezervēšanas; šim palīdzības dienestam jānodrošina informācija un alternatīvi priekšlikumi ceļojuma traucējumu gadījumā, un izdevumi par šo saziņu nekādā gadījumā nedrīkstētu pārsniegt vietējo zvanu izmaksas;

15.  aicina Komisiju pārbaudīt pasākumus, ar kuriem tiktu nodrošināta aizsardzība atlidojušiem, kā arī izlidojošiem pasažieriem, lai panāktu, ka pasažieri saņem pienācīgu kompensāciju bagāžas nozaudēšanas vai nepieņemami ilgas aizkavēšanas gadījumā;

16.  uzsver, ka darbietilpīgās sūdzību iesniegšanas procedūras var atturēt no vēršanās pēc tiesiskās aizsardzības pat tos pasažierus, kuri zina savas tiesības; uzskata, ka izpildiestādēm jābūt nepieciešamajiem resursiem, lai saglabātu redzamu klātbūtni Savienības lielākajās lidostās, sniedzot pamatinformāciju un starpniecības pakalpojumus;

17.  uzskata, ka aviācijas uzņēmumiem būtu jānodrošina, lai pasažieru rīcībā ir tūlītējs, vienkāršs, pieejams veids rakstisku sūdzību iesniegšanai bez papildu maksas; aicina Komisiju Regulas (EK) Nr. 261/2004 pārskatīšanā paredzēt ikviena pasažiera tiesības iesniegt rakstisku sūdzību pašā lidostā vai gaisa kuģī, nosūtot kopijas aviācijas uzņēmumam un izpildiestādei, kā arī iespēju iesniegt sūdzību, izmantojot elektroniskus līdzekļus; aicina Komisiju sagatavot standarta veidlapu, kas iztulkota visās ES valodās, lai izvairītos no jebkādām valodas problēmām, un vienādot sūdzību iesniegšanas procedūras;

18.  uzskata, ka pasažieru tiesību nodrošināšanai un sūdzību iesniegšanai pasažieriem jebkurā laikā vajadzētu būt spējīgiem identificēt aviosabiedrību, lidojumu, drošības un lidostas personālu;

19.  uzsver, ka pasažieriem būtu jānodrošina pilnīga piekļuve informācijai par datiem, kas par viņiem iekļauti pasažieru datu reģistrā (PDR), kā arī par to, kā viņu PDR dati tiek izmantoti un kam nodoti; uzskata arī, ka, lai garantētu pasažieru tiesības uz privātumu, aviācijas uzņēmums var pieprasīt PDR datus no pasažieriem tikai tad, kad tas nepieciešams un samērīgs saistībā ar biļešu rezervēšanu, un uzsver, ka pasažieriem nedrīkstētu liegt tiesības tikt pārvadātiem, izņemot gadījumos, ja iekāpšanas atteikumu pieprasa kompetentā iestāde pamatotos gadījumos sabiedrības drošības apsvērumu dēļ, un ja kompetentā iestāde to pasažierim izskaidro un apstiprina rakstveidā;

20.  uzsver, ka gadījumos, ja pasažieris jau ir iekāpis gaisa kuģī un tad tiek aicināts to atstāt PDR informācijas dēļ, šī procedūra ir jāveic kompetentajām iestādēm, nevis apkalpes locekļiem;

21.  atgādina dalībvalstīm par to pienākumu uzraudzīt aviosabiedrību finanšu stāvokli un iespēju apturēt aviosabiedrības darbības licenci, ja tās finanses ir nepietiekamas; mudina Komisiju panākt, ka valsts iestādes ievēro šo pienākumu un nodrošina, ka citā valstī palikušie pasažieri var atgriezties dzimtenē maksātnespējas, bankrota, uzņēmējdarbības pārtraukšanas vai darbības licences apturēšanas gadījumā;

22.  aicina Komisiju nodrošināt to, ka tiek efektīvi īstenoti un piemēroti spēkā esošie tiesību akti par cenu pārredzamību un negodīgu komercpraksi, lai nodrošinātu to, ka reklāmās norādītā cena precīzi atspoguļo galīgo cenu un ka visas obligātās darbības izmaksas un visas administratīvās un maksāšanas paņēmiena izmaksas tiek iekļautas tarifos un norādītas un izplatītas kopā ar nepieciešamo informāciju; aicina aviosabiedrības attiecībā uz dažādiem maksājuma veidiem un jo īpaši maksājumiem ar kredītkarti ņemt maksu tikai par savu pakalpojumu patiesajām izmaksām saskaņā ar Direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām;

23.  uzsver negodīgu līguma noteikumu plašo izplatību gaisa pārvadājumu līgumos un to, ka dalībvalstu tiesas arvien biežāk aizliedz piemērot atsevišķus noteikumus, ko regulāri izmanto aviosabiedrības; tāpēc aicina Komisiju risināt šo jautājumu, iekļaujot t.s. “melnajā sarakstā” noteiktus negodīgus noteikumus gaisa transporta nozarē; uzsver nepieciešamību pieņemt pasākumus, lai aizsargātu pasažierus pret citiem negodīgiem līgumu noteikumiem, ko izmanto aviosabiedrības, piemēram, līgumu noteikumiem, kas saistīti ar nepareizi nosūtītu / aizkavētu / bojātu bagāžu, biļešu nodošanu citai personai, nepārvaramas varas apstākļiem, vienpusēju lidojumu grafika mainīšanu un aizliegumu izmantot atpakaļceļa biļeti, ja nav izmantota turpceļa biļete, izņemot gadījumus, kad šādas nepieciešamības pamatā ir ļoti ierobežoti un objektīvi neierašanās kritēriji;

24.  uzsver, ka rūpīgāk jāizmeklē un attiecīgos gadījumos jānovērš cenu diskriminācija pret pasažieriem, kas pamatota ar viņu mītnes valsti;

25.  aicina Komisiju ierosināt pasākumus, kas ļautu pasažieriem viegli un bez maksas labot biļešu pasūtīšanas laikā pieļautas nelielas kļūdas, un atteikties no tiešsaistē veiktas rezervācijas divu stundu laikā pēc sākotnējās rezervēšanas;

26.  aicina Komisiju ierosināt pasākumus, kas ļautu saskaņot komercpraksi attiecībā uz rokas bagāžu, lai aizsargātu pasažierus pret pārmērīgiem ierobežojumiem un ļautu viņiem ņemt līdzi gaisa kuģa salonā pienācīgu rokas bagāžas daudzumu, ieskaitot lidostas veikalos veiktos pirkumus;

27.  uzsver pasažieru tiesības attiecībā uz ērtu piekļuvi precīzai un objektīvai informācijai par viņu ceļojuma energoefektivitāti un ietekmi uz vidi, kura būtu skaidri jānorāda gan aviācijas uzņēmumu tīmekļa vietnēs, gan uz biļetēm; aicina Komisiju un aviācijas uzņēmumus atbalstīt šajā jomā veikto darbu, ja vien veiktie pasākumi ir saprātīgi izmaksu ziņā;

28.  uzsver, ka visi pasažieri, tajā skaitā bērni, kuri ir jaunāki par diviem gadiem, jāpārvadā saskaņā ar drošības noteikumiem; aicina aviācijas uzņēmumus nodrošināt, ka pasažieri ar bērniem un saliekamajiem bērnu ratiņiem var ērti iekāpt gaisa kuģī, atzīstot faktu, ka mazi bērni, kuri ceļo kopā ar pieaugušajiem, var tikt klasificēti kā cilvēki ar ierobežotām pārvietošanās spējām; aicina aviācijas uzņēmumus piedāvāt samazinātas biļešu cenas bērniem, tostarp tiem, kuri ir jaunāki par diviem gadiem, līdzīgi, kā tas jau notiek citos transporta veidos; aicina Komisiju nodrošināt, ka pasažieriem ar bērniem ir tiesības pirmajiem iekāpt gaisa kuģa salonā un ņemt līdzi saliekamos bērnu ratiņus līdz gaisa kuģa durvīm un pēc atlidošanas saņemt tos atpakaļ pie durvīm;

29.  uzskata, ka ir jāpārskata pasažieru transporta operatoru, kas apkalpo lidostas, plaši sastopamā nespēja ievērot pienākumu nodrošināt bērnu sēdeklīšus, tādējādi ierobežojot vecāku pārvietošanās iespējas;

30.  aicina Komisiju pārbaudīt pasažieru aizsardzības jautājumus saistībā ar jaunajām pārbaudes metodēm, piemēram, drošības skeneriem, manuālajām pārbaudēm un pasažieru profilēšanu; uzskata, ka spēkā esošajiem pasažieru tiesību noteikumiem un izpildiestādēm varētu būt nozīme iespējamu problēmu risināšanā;

31.  aicina nodrošināt likumdošanas par gaisa transporta pasažieru tiesībām pienācīgu saskaņošanu ar paredzamajiem ES pasākumiem kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā, lai garantētu pasažieru tiesību efektīvu aizsardzību un vērstos pret aviosabiedrībām, kas sistemātiski neievēro pasažieru tiesības;

32.  ierosina ieviest Eiropas balvu patērētājiem vislabvēlīgākajai aviosabiedrībai;

33.  ierosina veikt turpmākus pētījumus, lai pārbaudītu iespējas izveidot vienotu likumdošanas instrumentu, kas ietvertu visus noteikumus un principus attiecībā uz pasažieru tiesībām civilajā aviācijā, lai mazinātu sadrumstalotību un izlīdzinātu pretrunas dažādajās pasažieru tiesību jomās;

34.  atzinīgi vērtē to, ka pasažieru tiesības atšķiras dažādos transporta veidos, piemēram, ūdens, sauszemes vai gaisa transportā; tomēr uzskata, ka ir vajadzīga vienota pieeja, lai vienā visaptverošā, konsolidētā tiesību aktu sistēmā integrētu visas pasažieru tiesības, tajā skaitā tiesības uz kompensāciju, naudas atmaksu un informāciju;

Regula (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos

35.  aicina Komisiju gaidāmajā šīs regulas pārskatīšanā precizēt to, kas tiek apzīmēts ar terminu “ārkārtas apstākļi” un kā tiek definēta “atcelšana”, kā arī precizēt noteikumus, kas reglamentē palīdzības sniegšanu un tiesības uz aizsardzību un kompensāciju; ikvienā šādā pārskatīšanā būtu jāņem vērā pasažieru aizsardzības līmenis, ko paredz Eiropas Savienības Tiesas nolēmumi, kā arī Tiesas interpretācija par “ārkārtas apstākļiem”; uzskata šos pasākumus par svarīgiem, ņemot vērā pašreizējo problēmu apjomu, kas saistīts ar kompensācijas noteikumiem, īstenošanas atšķirībām dalībvalstīs un negadījumiem, piemēram, 2010. gada vulkānisko pelnu krīzi;

36.  aicina Komisiju izstrādāt vienotu, pilnīgu un detalizētu sistēmu to pierādījumu vērtības novērtēšanai, kurus aviosabiedrības iesniedz, lai apliecinātu “ārkārtas apstākļus”;

37.  aicina Komisiju noskaidrot, vai tad, ja viens lidojums maršrutā tiek aizkavēts vai atcelts ārkārtas apstākļu dēļ, aviosabiedrība var atsaukties uz šiem ārkārtas apstākļiem arī attiecībā uz nākamo lidojumu šajā maršrutā;

38.  uzskata, ka ir ļoti nepieciešami skaidri noteikumi par gaisa transporta pasažieriem sniedzamās informācijas saturu, pieejamību, paziņošanas laiku un precizitāti, turklāt tai būtu jāattiecas uz jebkādas lidojumu kavēšanās vai atcelšanas iemesliem un transporta traucējumu gaidāmo ilgumu, to, kas notiek virspārdotu reisu gadījumā, kā arī to, kādas alternatīvas ceļošanas iespējas pieejamas pasažieriem;

39.  uzsver, ka, turpmāk pārskatot regulu, būtu arī jānosaka struktūrvienība, kas atbildīga par pienācīgā laikā sniegtu informāciju saistībā ar pakalpojumu izmaiņām tiem pasažieriem, kuri ir iegādājušies ceļojuma kompleksu, jo šie pasažieri līgumu ir noslēguši ar ceļojuma organizētāju, nevis tieši ar aviācijas uzņēmumu;

40.  uzsver, ka trīs izvēles iespējas ‐ atmaksa, maršruta maiņa vai jauna rezervēšana ‐ transporta traucējumu gadījumos ir pasažieru pamattiesības un ka šādas izvēles iespējas būtu nekavējoties jāpiedāvā visiem pasažieriem, kuru lidojumi ir aizkavējušies vai atcelti;

41.  aicina Komisiju atbalstīt pasākumus, ar kuriem tiek nodrošināta alternatīvu transporta veidu labāka un efektīvāka izmantošana, jo īpaši ārkārtas apstākļos;

42.  uzskata, ka pasažieri, kuru bagāža ir nozaudēta vai aizkavēta, būtu nekavējoties jāinformē par viņu tiesībām saskaņā ar Monreālas konvenciju un Regulu (EK) Nr. 889/2002 un ka Eiropas mērogā ir nepieciešams likumdošanas vai informētību veicinošs pasākums, lai palielinātu sabiedrības izpratni par pasažieru tiesībām un sūdzību iesniegšanas procedūrām, kas saistītas ar zaudētu un aizkavētu bagāžu; uzskata, ka gadījumos, ja bagāža tiek aizkavēta par vairāk nekā sešām stundām, būtu jāpiedāvā kompensācija proporcionāli pasažiera vajadzībām, lai viņam, gaidot bagāžas pienākšanu, būtu pieejami nepieciešamie priekšmeti; uzsver, ka bagāžas apstrādes pakalpojumu vispārējās kvalitātes un snieguma problēma būtu jārisina, pārskatot Direktīvu 96/67/EK par lidlauka sniegtajiem pakalpojumiem;

43.  uzskata, ka bagāžas nozaudēšanas, aizkavēšanas vai sabojāšanas gadījumā aviosabiedrībām vispirms ir jāsniedz kompensācija pasažieriem, ar ko tās noslēgušas līgumu, taču vēlākā posmā tām jābūt tiesībām pieprasīt kompensāciju no lidostām vai pakalpojumu sniedzējiem, ja tās nav atbildīgas par pasažierim radušos problēmu;

44.  aicina Komisiju ierosināt maksimālu divu mēnešu termiņu pasažieru sūdzību izskatīšanai gan uzņēmumos, gan izpildiestādēs; uzskata, ka apstiprinājums par sūdzības saņemšanu būtu jānosūta pasažieriem 48 stundu laikā; pasažieriem, kuri veic rezervāciju elektroniski, piemēram, internetā, arī vajadzētu būt tiesībām bez maksas sazināties ar savu aviosabiedrību, izmantojot to pašu saziņas veidu, un skaidri jānorāda tās adrese, lai klients var ātri un vienkārši sazināties ar aviosabiedrības attiecīgo personālu, risinot jebkādas problēmas; turklāt uzskata, ka jāizveido tālruņa līnija un tīmekļa pakalpojums, lai pasažieri varētu iegūt informāciju par savu sūdzību izskatīšanas gaitu;

45.  cenšoties panākt pilna apjoma atbildību pasažieru priekšā, uzskata, ka būtu jāizpēta un jāveido ciešāka sadarbība un koordinācija starp dažādiem dalībniekiem, piemēram, aviācijas uzņēmumiem, lidostām un saistītiem pakalpojumu sniedzējiem, it īpaši “ārkārtas apstākļu” gadījumos;

46.  prasa, lai papildu finansiālās izmaksas, kas rodas aviācijas uzņēmumiem saistībā ar regulu, netiktu novirzītas uz pasažieriem, palielinot biļešu cenas;

47.  norāda, ka Eiropas Savienības Tiesas jaunākie nolēmumi par pasažieru tiesībām uz kompensāciju lidojuma kavēšanās gadījumā apstiprina nepieciešamību veikt pasākumus, kuru mērķis ir panākt vienlīdzīgu attieksmi, nodrošinot atbilstošu kompensāciju ilgstošas kavēšanās gadījumā neatkarīgi no šādas kavēšanās iemesla, lai pilnībā ņemtu vērā pasažieriem nodarīto kaitējumu; tādēļ mudina Komisiju šajā sakarībā ierosināt pasākumus, neatceļot pasažieru tiesības tikt pārceltiem uz nākamo pieejamo lidojumu;

48.  uzsver, ka līdzvērtīga attieksme pret ilgu kavēšanos un lidojuma atcelšanu aviosabiedrībām rada stimulu atcelt aizkavējušos lidojumu, kas zināmos apstākļos vēl būtu varējis notikt;

49.  uzskata, ka, neierobežojot aviācijas uzņēmumu pienākumus saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 261/2004 un lai nodrošinātu pasažieru tiesības, regulā būtu jāprecizē noteikumi par to, vai un kad pasažieriem ir atļauts rūpēties par sevi pašiem, iegādājoties atspirdzinājumus vai pasūtot viesnīcas numurus vai alternatīvus lidojumus un pēc tam pieprasot no aviācijas uzņēmuma saprātīgu kompensāciju par izdevumiem; vienlaikus regulā būtu jāiekļauj mehānismi, kas aizsargā pret pasažieru ļaunprātību;

Regula (EK) Nr. 1107/2006 par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa transportu

50.  uzsver, ka cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām un cilvēkiem ar invaliditāti jānodrošina vienlīdzīgas iespējas ceļošanai ar gaisa transportu un neierobežota piekļuve pakalpojumiem;

51.  uzsver nepieciešamību nodrošināt īpašu aizsardzību neaizsargātākajām patērētāju grupām, it īpaši cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām un cilvēkiem ar invaliditāti; norāda, ka minētajām neaizsargātākajām grupām ir vajadzīgas papildu garantijas gadījumos, kad tās izmanto savas pasažieru tiesības, un aicina Komisiju, dalībvalstis un aviācijas uzņēmumus ievērot šīs tiesības;

52.  aicina Komisiju un dalībvalstis atvieglot cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām un cilvēkiem ar invaliditāti iespēju bez šķēršļiem izmantot gaisa transporta pakalpojumus; uzsver, ka šajā sakarībā būtu jāatvieglo šiem cilvēkiem tiesības izmantot pārvietošanās ierīces, kā arī pārvietoties kopā ar kvalificētu pavadoni vai speciāli apmācītu suni; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu tiesību aktam par lidostu fizisku pieejamību, lai nodrošinātu, ka infrastruktūras šķēršļi nekavē cilvēkus ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām izmantot vienlīdzīgas ceļošanas iespējas;

53.  aicina Komisiju izstrādāt vadlīnijas par to, kā interpretēt Regulu (EK) Nr. 1107/2006, it īpaši noteikumus par drošību un pavadošajām personām;

54.  mudina Komisiju īstenot ES mēroga rīcības plānu ar visiem pasākumiem, kas jāveic valstu iestādēm, un aicina Komisiju sadarboties ar izpildiestādēm un attiecīgajām pārstāvības organizācijām, lai uzlabotu šīs regulas piemērošanu;

55.  atbalsta Komisijas viedokli attiecībā uz to, ka nebūtu jāierobežo cilvēku ar ierobežotām pārvietošanās spējām pašreizējā definīcija;

56.  uzsver, ka informācijas formātiem, biļešu rezervēšanas procesam un sūdzību iesniegšanas procedūrām jābūt pilnīgi pieejamām, ka cilvēkiem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām, rezervējot biļeti, vajadzētu būt iespējai paziņot par viņiem vajadzīgo palīdzību un ka pasažierim būtu jāsaņem apstiprinājums par to, ka saņemts paziņojums par vajadzīgo palīdzību; uzsver nepieciešamību atzīt zīdaini vai mazu bērnu par personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām, pamatojoties uz viņa vecumu;

57.  norāda ― lai gan lidojumu drošība sabiedrības interesēs ir ļoti svarīga, aviosabiedrība nedrīkst atteikt iekāpšanu pasažierim ar invaliditāti vai pasažierim ar ierobežotām pārvietošanās spējām ar atrunu, ka viņam nav pavadoņa; uzsver, ka aviosabiedrība nevar vienmēr pieprasīt, lai šādus pasažierus pavada cita persona;

58.  uzsver, ka lidojumu apkalpju un aviācijas uzņēmumu, lidostu un izpildiestāžu cita personāla apmācībai ir svarīga loma un tajā pienācīgi jāaptver cilvēku ar ierobežotām pārvietošanās spējām un cilvēku ar invaliditāti dažādās un individuālās vajadzības, īpaši saistībā ar iekāpšanu un izkāpšanu no gaisa kuģa un attiecībā uz rīkošanos ar palīgierīcēm; uzsver, ka apmācība būtu jānodrošina sadarbībā ar organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti un cilvēkus ar ierobežotām pārvietošanās spējām;

59.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, lai nodrošinātu, ka cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām un cilvēkiem ar invaliditāti vienmēr būtu tiesības gaisa kuģos bez maksas lietot drošības ziņā apstiprinātas elpošanas ierīces; uzskata, ka sadarbībā ar nozares pārstāvjiem un organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti un cilvēkus ar ierobežotām pārvietošanās spējām, būtu jāizveido apstiprinātu medicīniskā skābekļa iekārtu saraksts, pienācīgi ņemot vērā drošības prasības;

60.  uzskata, ka ir jāizstrādā obligātie standarti attiecībā uz ierīcēm, kas paredzētas cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, un to izmantošanu visās ES lidostās, lai Eiropā nodrošinātu saskaņotu pieeju lidlauka pakalpojumu sniegšanā un augstas kvalitātes pakalpojumu nodrošināšanā pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām;

61.  uzskata, ka ir jānosaka obligātie standarti informācijas sniegšanai pieejamos formātos cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām un cilvēkiem ar invaliditāti visās ES lidostās, īpaši saistībā ar ārkārtas situācijām; aicina Komisiju pievērst uzmanību jaunām, mūsdienās pieejamām tehnoloģijām, piemēram, zīmju valodas pakalpojumiem video formātā un pakalpojumiem teksta formātā;

62.  aicina izbeigt aizskarošu un/vai diskriminējošu praksi, ko īsteno daži aviācijas uzņēmumi, pieprasot cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām pirms iekāpšanas gaisa kuģī parakstīt paziņojumu, kas atbrīvo aviosabiedrību no atbildības par jebkāda kaitējuma nodarīšanu viņu pārvietošanās palīglīdzekļiem;

63.  aicina Komisiju censties panākt iespējamus grozījumus Monreālas konvencijā, lai nodrošinātu, ka pilnā apjomā tiek kompensēti cilvēku ar ierobežotām pārvietošanās spējām pārvietošanās palīglīdzekļi, jo tie ir ļoti svarīgi viņu integritātei, cieņai un neatkarībai, un tādēļ nekādā gadījumā nav pielīdzināmi bagāžai, un ka pasažieriem būtu jānodrošina tiesības, kad vien iespējams, lietot savus ratiņkrēslus līdz pat gaisa kuģa durvīm un, ierodoties galamērķī, saņemt tos atpakaļ pie gaisa kuģa durvīm; tāpat uzstāj, ka cilvēki ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir jāinformē par viņu tiesībām pieprasīt kompensāciju par bojājumiem, kas nodarīti viņu pārvietošanās palīglīdzekļiem, un par viņu tiesībām sniegt īpašu interešu deklarāciju saskaņā ar Monreālas konvenciju;

64.  uzstāj, ka pilna apjoma pakalpojumu aviosabiedrība, kas sniedz ēdināšanas pakalpojumus pasažieriem lidojuma laikā, nedrīkst diskriminēt pasažierus, kam nepieciešams īpašs ēdiens, pamatojoties uz iepriekš diagnosticētām medicīniskām problēmām (piemēram, celiakija vai diabēts), un ka šāds īpašs ēdiens bez papildu maksas jāsniedz pasažierim visos ceļojuma gadījumos;

o
o   o

65.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 24, 28.1.2012., 125. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0453.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta lēmums par pieprasījumu aizstāvēt Luigi de Magistris imunitāti un privilēģijas (2011/2064(IMM))

P7_TA(2012)0100 A7-0070/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Luigi de Magistris 2011. gada 15. marta un 1. aprīļa pieprasījumu, par kuru 2011. gada 24. martā un 6. aprīlī paziņoja plenārsēdē, aizstāvēt viņa imunitāti saistībā ar tiesas procesiem Katancāro tiesā Itālijā,

–  pēc Luigi de Magistris uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Luigi de Magistris saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu iesniegtos rakstveida paskaidrojumus,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta un 2011. gada 6. septembra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Itālijas Republikas Konstitūcijas 68. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 6. panta 3. punktu un 7. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7-0070/2012),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta deputāts Luigi de Magistris ir pieprasījis aizstāvēt savu parlamentāro imunitāti saistībā ar tiesas procesiem Itālijas tiesā;

B.  tā kā Luigi de Magistris pieprasījums ir saistīts ar tiesas pavēsti, kuru Maurizio Mottola di Amato vārdā ir izdevusi Katancāro tiesa saistībā ar diviem rakstiem, kurus Luigi de Magistris 2011. gada sākumā ir publicējis savā tīmekļa vietnē;

C.  tā kā saskaņā ar tiesas pavēsti šajos rakstos iekļautie apgalvojumi ir neslavas celšana, kuras rezultātā ir iesniegta prasība par zaudējumu atlīdzināšanu un lūgums noteikt tiesas aizliegumu, kurā paredzēta prasība dzēst rakstus;

D.  tā kā raksti tika publicēti tīmekļa vietnē laikā, kad Luigi de Magistris bija Eiropas Parlamenta deputāts, kuru ievēlēja 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

E.  tā kā, pamatojoties uz Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantu, attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus, un, tā kā pamatojoties uz minētā protokola 9. pantu, uz Eiropas Parlamenta deputātiem viņu valstī attiecas imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;

F.  tā kā Luigi de Magistris atsaucas gan uz protokola 8., gan 9. pantu, taču, ņemot vērā Itālijas Konstitūcijas 68. pantu, uz šo gadījumu neattiecas 9. pants, tāpēc viņš acīmredzot paļaujas tikai uz 8. pantu;

G.  tā kā saskaņā ar Parlamentā iedibināto kārtību tas, ka tiesas procesam ir civiltiesību vai administratīvo tiesību raksturs vai ka daži tā aspekti piekrīt civiltiesību vai administratīvo tiesību jomai, pats par sevi vēl nenozīmē, ka saskaņā ar minēto pantu nevar piemērot imunitāti;

H.  tā kā lietas fakti, kas izklāstīti tiesas pavēstē un Luigi de Magistris rakstveida paskaidrojumos Juridiskajai komitejai, norāda, ka apgalvojumiem ir tieša, acīmredzama saistība ar Luigi de Magistris kā Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu veikšanu;

I.  tā kā Luigi de Magistris, publicējot attiecīgos rakstus, pildīja savus Eiropas Parlamenta deputāta darba pienākumus,

1.  nolemj aizstāvēt Luigi de Magistris imunitāti un privilēģijas;

2.  uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu kompetentajai Itālijas Republikas iestādei un Luigi de Magistris.

(1) Lieta 101/63 Wagner pret Fohrmann un Krier, Recueil, 195. lpp., Lieta 149/85 Wybot pret Faure un citiem, Recueil, 2391. lpp., Lieta T-345/05 Mote pret Parlamentu, Krājums, II-2849. lpp., Apvienotās lietas C-200/07 un C-201/07 Marra pret De Gregorio un Clemente, Krājums, I-7929. lpp. un Lieta T-42/06 Gollnisch pret Parlamentu 2010. g. Krājums II-1135. lpp., un Lieta C-163/10 Patriciello (Krājumā vēl nav publicēta).

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta lēmums par pieprasījumu aizstāvēt Luigi de Magistris imunitāti un privilēģijas (2011/2097(IMM))

P7_TA(2012)0101 A7-0073/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Luigi de Magistris 2011. gada 11. aprīļa pieprasījumu, par kuru 2011. gada 9. maijā paziņoja plenārsēdē, aizstāvēt viņa imunitāti saistībā ar tiesas procesiem Kozencas tiesā Itālijā,

–  pēc Luigi de Magistris uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Luigi de Magistris saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu iesniegtos rakstveida paskaidrojumus,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu.

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta un 2011. gada 6. septembra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Itālijas Republikas Konstitūcijas 68. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 6. panta 3. punktu un 7. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7-0073/2012),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta deputāts Luigi de Magistris ir pieprasījis aizstāvēt savu parlamentāro imunitāti saistībā ar tiesas procesiem Itālijas tiesā;

B.  tā kā Luigi de Magistris pieprasījums ir saistīts ar tiesas pavēsti, kuru Vincenza Bruno Bossio vārdā izdevusi Kozencas tiesa saistībā ar Luigi de Magistris apgalvojumiem viņa grāmatā “Assalto al PM, storia di un cattivo magistrato” (“Uzbrukums prokuroram ‐ sliktā maģistrāta stāsts”), kura tika publicēta 2010. gada aprīlī;

C.  tā kā saskaņā ar tiesas pavēsti grāmatā iekļautie apgalvojumi ir neslavas celšana, kuras rezultātā ir iesniegta prasība par zaudējumu atlīdzināšanu;

D.  tā kā grāmata tika publicēta laikā, kad Luigi de Magistris bija Eiropas Parlamenta deputāts, kuru ievēlēja 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

E.  tā kā, pamatojoties uz Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantu, attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus, un, tā kā pamatojoties uz minētā protokola 9. pantu, uz Eiropas Parlamenta deputātiem viņu valstī attiecas imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;

F.  tā kā Luigi de Magistris atsaucas gan uz protokola 8., gan 9. pantu, taču, ņemot vērā Itālijas Konstitūcijas 68. pantu, uz šo gadījumu neattiecas 9. pants, tā kā viņš acīmredzot paļaujas tikai uz 8. pantu;

G.  tā kā saskaņā ar Parlamentā iedibināto kārtību tas, ka tiesas procesam ir civiltiesību vai administratīvo tiesību raksturs vai ka daži tā aspekti piekrīt civiltiesību vai administratīvo tiesību jomai, pats par sevi nenozīmē, ka saskaņā ar minēto pantu nevar piemērot imunitāti;

H.  tā kā lietas fakti, kas izklāstīti tiesas pavēstē un Luigi de Magistris rakstveida paskaidrojumos Juridiskajai komitejai, norāda, ka paustajiem apgalvojumiem nav tiešas, acīmredzamas saistības ar Luigi de Magistris kā Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu veikšanu;

I.  tā kā Luigi de Magistris, publicējot attiecīgo grāmatu, nerīkojās saistībā ar Eiropas Parlamenta deputāta darba pienākumiem,

1.  nolemj neaizstāvēt Luigi de Magistris imunitāti un privilēģijas;

2.  uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu kompetentajai Itālijas Republikas iestādei un Luigi de Magistris.

(1) Lieta 101/63 Wagner pret Fohrmann un Krier, Recueil, 195. lpp., Lieta 149/85 Wybot pret Faure un citiem, Recueil, 2391. lpp., Lieta T-345/05 Mote pret Parlamentu, Krājums, II-2849. lpp., Apvienotās lietas C-200/07 un C-201/07 Marra pret De Gregorio un Clemente, Krājums, I-7929. lpp. un Lieta T-42/06 Gollnisch pret Parlamentu 2010. g. Krājums II-1135. lpp., un Lieta C-163/10 Patriciello (Krājumā vēl nav publicēta).

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta lēmums par pieprasījumu aizstāvēt Luigi de Magistris imunitāti un privilēģijas (2011/2098(IMM))

P7_TA(2012)0102 A7-0074/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Luigi de Magistris 2011. gada 3. maija pieprasījumu, par kuru 2011. gada 9. maijā paziņoja plenārsēdē, aizstāvēt viņa imunitāti saistībā ar tiesas procesiem Milānas tiesā Itālijā,

–  pēc Luigi de Magistris uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Luigi de Magistris saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu iesniegtos rakstveida paskaidrojumus,

–  ņemot vērā Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD) pievienotā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta un 2011. gada 6. septembra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Itālijas Republikas Konstitūcijas 68. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 6. panta 3. punktu un 7. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7-0074/2012),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta deputāts Luigi de Magistris ir pieprasījis aizstāvēt savu parlamentāro imunitāti saistībā ar tiesas procesiem Itālijas tiesā;

B.  tā kā Luigi de Magistris pieprasījums ir saistīts ar tiesas pavēsti, kuru pēc Giancarlo Pittelli lūguma izdevusi Milānas tiesa saistībā ar Luigi de Magistris apgalvojumiem viņa grāmatā “Assalto al PM, storia di un cattivo magistrato” (“Uzbrukums prokuroram ‐ sliktā maģistrāta stāsts”), kura tika publicēta 2010. gada aprīlī;

C.  tā kā saskaņā ar tiesas pavēsti grāmatā iekļautie apgalvojumi ir neslavas celšana, kuras rezultātā ir iesniegta prasība par zaudējumu atlīdzināšanu;

D.  tā kā grāmata tika publicēta laikā, kad Luigi de Magistris bija Eiropas Parlamenta deputāts, kuru ievēlēja 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

E.  tā kā, pamatojoties uz Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantu, attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus, un tā kā, pamatojoties uz minētā protokola 9. pantu, uz Eiropas Parlamenta deputātiem viņu valstī attiecas imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;

F.  tā kā Luigi de Magistris atsaucas gan uz protokola 8., gan 9. pantu, taču, ņemot vērā Itālijas Konstitūcijas 68. pantu, uz šo gadījumu neattiecas 9. pants, tā kā viņš acīmredzot paļaujas tikai uz 8. pantu;

G.  tā kā saskaņā ar Parlamentā iedibināto kārtību tas, ka tiesas procesam ir civiltiesību vai administratīvo tiesību raksturs vai ka daži tā aspekti piekrīt civiltiesību vai administratīvo tiesību jomai, pats par sevi nenozīmē, ka saskaņā ar minēto pantu nevar piemērot imunitāti;

H.  tā kā lietas fakti, kas izklāstīti tiesas pavēstē un Luigi de Magistris rakstveida paskaidrojumos Juridiskajai komitejai, norāda, ka paustajiem apgalvojumiem nav tiešas, acīmredzamas saistības ar Luigi de Magistris kā Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu veikšanu;

I.  tā kā Luigi de Magistris, publicējot attiecīgo grāmatu, nerīkojās saistībā ar Eiropas Parlamenta deputāta darba pienākumiem,

1.  nolemj neaizstāvēt Luigi de Magistris imunitāti un privilēģijas;

2.  uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu kompetentajai Itālijas Republikas iestādei un Luigi de Magistris.

(1) Lieta 101/63 Wagner pret Fohrmann un Krier, Recueil, 195. lpp., Lieta 149/85 Wybot pret Faure un citiem, Recueil, 2391. lpp., Lieta T-345/05 Mote pret Parlamentu, Krājums, II-2849. lpp., Apvienotās lietas C-200/07 un C-201/07 Marra pret De Gregorio un Clemente, Krājums, I-7929. lpp. un Lieta T-42/06 Gollnisch pret Parlamentu 2010. g. Krājums II-1135. lpp., un Lieta C-163/10 Patriciello (Krājumā vēl nav publicēta).

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta lēmums par pieprasījumu aizstāvēt Luigi de Magistris imunitāti un privilēģijas (2011/2189(IMM))

P7_TA(2012)0103 A7-0075/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Luigi de Magistris 2011. gada 20. jūlija pieprasījumu, par kuru 2011. gada 12. septembrī paziņoja plenārsēdē, aizstāvēt viņa imunitāti saistībā ar tiesas procesiem Lamēcijas tiesā Itālijā,

–  pēc Luigi de Magistris uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Luigi de Magistris saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu iesniegtos rakstveida paskaidrojumus,

–  ņemot vērā Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD) pievienotā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta un 2011. gada 6. septembra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Itālijas Republikas Konstitūcijas 68. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 6. panta 3. punktu un 7. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7-0075/2012),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta deputāts Luigi de Magistris ir pieprasījis aizstāvēt savu parlamentāro imunitāti saistībā ar tiesas procesiem Itālijas tiesā;

B.  tā kā Luigi de Magistris pieprasījums ir saistīts ar tiesas pavēsti, kuru Antonio Saladino vārdā izdevusi Lamēcijas tiesa saistībā ar Luigi de Magistris apgalvojumiem 2011. gada 9. marta intervijā, kura publicēta Itālijas laikrakstā “Il Fatto Quotidiano”;

C.  tā kā saskaņā ar tiesas pavēsti intervijā paustie apgalvojumi ir neslavas celšana, kuras rezultātā ir iesniegta prasība par zaudējumu atlīdzināšanu;

D.  tā kā apgalvojumi tika pausti un intervija tika publicēta laikā, kad Luigi de Magistris bija Eiropas Parlamenta deputāts, kuru ievēlēja 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

E.  tā kā, pamatojoties uz Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantu, attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus, un tā kā, pamatojoties uz minētā protokola 9. pantu, uz Eiropas Parlamenta deputātiem viņu valstī attiecas imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;

F.  tā kā Luigi de Magistris atsaucas gan uz protokola 8., gan 9. pantu, taču, ņemot vērā Itālijas Konstitūcijas 68. pantu, uz šo gadījumu neattiecas 9. pants, tā kā viņš acīmredzot paļaujas tikai uz 8. pantu;

G.  tā kā saskaņā ar Parlamentā iedibināto kārtību tas, ka tiesas procesam ir civiltiesību vai administratīvo tiesību raksturs vai ka daži tā aspekti piekrīt civiltiesību vai administratīvo tiesību jomai, pats par sevi nenozīmē, ka saskaņā ar minēto pantu nevar piemērot imunitāti;

H.  tā kā lietas fakti, kas izklāstīti tiesas pavēstē un Luigi de Magistris rakstveida paskaidrojumos Juridiskajai komitejai, norāda, ka viņa apgalvojumiem nav tiešas, acīmredzamas saistības ar Luigi de Magistris kā Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu veikšanu;

I.  tā kā Luigi de Magistris, paužot attiecīgos apgalvojumus, nerīkojās saistībā ar Eiropas Parlamenta deputāta darba pienākumiem,

1.  nolemj neaizstāvēt Luigi de Magistris imunitāti un privilēģijas;

2.  uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu kompetentajai Itālijas Republikas iestādei un Luigi de Magistris.

(1) Lieta 101/63 Wagner pret Fohrmann un Krier, Recueil, 195. lpp., Lieta 149/85 Wybot pret Faure un citiem, Recueil, 2391. lpp., Lieta T-345/05 Mote pret Parlamentu, Krājums, II-2849. lpp., Apvienotās lietas C-200/07 un C-201/07 Marra pret De Gregorio un Clemente, Krājums, I-7929. lpp. un Lieta T-42/06 Gollnisch pret Parlamentu 2010. g. Krājums II-1135. lpp., un Lieta C-163/10 Patriciello (Krājumā vēl nav publicēta).

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu, ar kuru groza Lēmumu Nr. 573/2007/EK, ar ko laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Bēgļu fondu kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” (06444/2/2012 – C7-0072/2012 – 2009/0127(COD))

P7_TA(2012)0104 A7-0063/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (06444/2/2012 – C7-0072/2012),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2009)0456),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu un 78. panta 2. punkta g) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Reglamenta 72. un 37. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A7-0063/2012),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  apstiprina Parlamenta paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  pieņem zināšanai Padomes paziņojumu un Komisijas deklarāciju, kas pievienoti šai rezolūcijai;

4.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

5.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

6.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta paziņojums

Eiropas Parlaments paziņo, ka šā lēmuma īstenošanas noteikumos ir paredzēti konkrēti pasākumi solidaritātes principa īstenošanai, proti, tas paredz izveidot jaunus finanšu stimulus, lai veicinātu bēgļu pārvietošanu dalībvalstīs. Lai nodrošinātu, ka tas tiek pieņemts bez kavēšanās, Eiropas Parlaments kompromisa vārdā ir piekritis pašreizējam lēmuma formulējumam, kurā atsauce uz LESD 80. pantu ir tikai lēmuma apsvērumos. Eiropas Parlaments apliecina, ka lēmuma pieņemšana neskar pārējos pantus, kas pieejami juridiskajam pamatam, īpaši LESD 80. panta izmantošanu par juridisko pamatu nākotnē.

Padomes paziņojums

Šis lēmums neskar sarunas par daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam un tātad arī sarunas par “Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido Patvēruma un migrācijas fondu” 2014.–2020. gadam (COM(2011)0751), tostarp to, vai īpašās kopīgās ES prioritātes pārvietošanas jomā, kas inter alia pamatojas uz ģeogrāfiskiem kritērijiem, ir jānosaka Patvēruma un migrācijas fonda regulā 2014.–2020. gadam.

Komisijas deklarācija

Komisija, lai sekmētu kompromisu un lai nodrošinātu priekšlikuma nekavējošu pieņemšanu, atbalsta galīgo tekstu, tomēr tā norāda, ka tas neskar tās iniciatīvas tiesības attiecībā uz juridiskā pamata izvēli, jo īpaši attiecībā uz turpmāko LESD 80. panta lietojumu.

(1) OV C 161 E, 31.5.2011., 161. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei (18144/1/2011 – C7-0070/2012 – 2010/0262(COD))

P7_TA(2012)0105 A7-0078/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (18144/1/2011 – C7-0070/2012),

–  ņemot vērā Portugāles parlamenta sniegto ieguldījumu tiesību akta projekta izstrādē,

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2010)0509),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 72. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A7-0078/2012),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) 2011. gada 13. septembrī pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0345.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ārpusbiržas atvasinājumiem, centrālajiem darījumu starpniekiem un darījumu reģistriem (COM(2010)0484 – C7-0265/2010 – 2010/0250(COD))

P7_TA(2012)0106 A7-0223/2011

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2010)0484),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0265/2010),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 8. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2011. gada 13. janvāra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā 2012. gada 21. marta vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0223/2011),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(3);

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 29. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2012 par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 648/2012.)

(1) OV C 54, 19.2.2011., 44. lpp. (2) OV C 57, 23.2.2011., 1. lpp. (3) Šī nostāja aizstāj grozījumus, kas pieņemti 2011. gada 5. jūlijā (Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0310).

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2004/40/EK par minimālajām drošības un veselības aizsardzības prasībām attiecībā uz darba ņēmēju pakļaušanu riskam, ko rada fizikāli faktori (elektromagnētiskie lauki) (18. atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (COM(2012)0015 – C7-0020/2012 – 2012/0003(COD))

P7_TA(2012)0107 A7-0042/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 153. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0020/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 22. februāra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2012. gada 7. marta vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A7-0042/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 29. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/.../ES, ar ko groza Direktīvu 2004/40/EK par minimālajām drošības un veselības aizsardzības prasībām attiecībā uz darba ņēmēju pakļaušanu riskam, ko rada fizikāli faktori (elektromagnētiskie lauki) (18. atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2012/11/ES.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai par administratīvu sadarbību akcīzes nodokļu jomā (COM(2011)0730 – C7-0447/2011 – 2011/0330(CNS))

P7_TA(2012)0108 A7-0044/2012

(Īpašā likumdošanas procedūra ‐ apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2011)0730),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7-0447/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0044/2012),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  tādēļ aicina Komisiju grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Regulas priekšlikums 2.a apsvērums (jauns) (2a)  Veidojot Eiropas fiskālo savienību, vienlaikus jānodrošina paplašināta, ātra, efektīva, lietotājdraudzīga un, ciktāl iespējams, automātiska informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm ar mērķi uzlabot cīņu pret nodokļu nemaksāšanu. Grozījums Nr. 2 Regulas priekšlikums 11. apsvērums (11)  Atgriezeniskā saikne ir atbilstīgs līdzeklis, lai nodrošinātu nepārtrauktu apmainītās informācijas kvalitātes uzlabošanu. Tādēļ jāievieš sistēma atgriezeniskās saiknes nodrošināšanai. (11)  Atgriezeniskā saikne ir atbilstīgs līdzeklis, lai nodrošinātu nepārtrauktu apmainītās informācijas kvalitātes uzlabošanu un vienkāršotu birokrātiskās procedūras. Tādēļ jāievieš sistēma atgriezeniskās saiknes nodrošināšanai. Grozījums Nr. 3 Regulas priekšlikums 14.a apsvērums (jauns) (14a)  Personas dati, kurus apstrādā saskaņā ar šo regulu, būtu jāuzglabā ne ilgāk, kā tas ir nepieciešams, un atbilstīgi piemērojamajiem dalībvalsts un Savienības tiesību aktiem. Grozījums Nr. 4 Regulas priekšlikums 19. apsvērums (19)  Šās regulas efektīvai piemērošanai var būt nepieciešams ierobežot dažu Direktīvā 95/46/EK noteikto tiesību un pienākumu darbības jomu, īpaši attiecībā uz 10. pantā, 11. panta 1. punktā, 12. un 21. pantā noteiktajām tiesībām, lai aizsargātu minētās direktīvas 13. panta 1. punkta e) apakšpunktā noteiktās intereses, paturot prātā dalībvalstu ieņēmumu potenciālos zaudējumus un to, cik svarīga šajā regulā noteiktā informācija ir efektīvai krāpšanas apkarošanai. Dalībvalstu pienākums ir piemērot šādus ierobežojumus nepieciešamā un proporcionālā apmērā. (19)  Šās regulas efektīvai piemērošanai var būt nepieciešams ierobežot dažu Direktīvā 95/46/EK noteikto tiesību un pienākumu darbības jomu, jo īpaši attiecībā uz 10. pantā, 11. panta 1. punktā, 12. un 21. pantā noteiktajām tiesībām, lai aizsargātu minētās direktīvas 13. panta 1. punkta e) apakšpunktā noteiktās intereses, paturot prātā dalībvalstu ieņēmumu potenciālos zaudējumus un to, cik svarīga šajā regulā noteiktā informācija ir efektīvai krāpšanas apkarošanai. Dalībvalstu pienākums ir piemērot šādus ierobežojumus nepieciešamā un proporcionālā apmērā. Tā kā ir jāsaglabā pierādījumi gadījumos, kad rodas aizdomas par fiskāliem pārkāpumiem vai krāpniecību, kā arī lai novērstu iejaukšanos veicamajā novērtējumā par atbilstību akcīzes nodokļu jomā pieņemtajiem tiesību aktiem, vajadzības gadījumā vajadzētu ierobežot atbildīgo par datu apstrādi pienākumus un datu subjekta tiesības attiecībā uz informācijas sniegšanu, piekļuvi datiem un apstrādes operāciju publiskošanu, saskaņā ar šo regulu veicot personas datu apmaiņu. Grozījums Nr. 5 Regulas priekšlikums 20. apsvērums (20)  Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šās regulas 8., 16., 19., 20., 21. un 34. panta īstenošanai, Komisijai jāpiešķir īstenošanas pilnvaras. Šādas pilnvaras tiek izmantotas atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulai (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu. (20)  Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šās regulas īstenošanai un lai raksturotu galvenās datu kategorijas, ar kurām dalībvalstis var veikt apmaiņu saskaņā ar šo regulu, Komisijai jāpiešķir īstenošanas pilnvaras. Šādas pilnvaras tiek izmantotas atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulai (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu. Grozījums Nr. 6 Regulas priekšlikums 20.a apsvērums (jauns) (20a)  Tādu personas datu apstrāde, kas attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, sodāmību vai drošības pasākumiem, ir jāveic saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 8. panta 5. punktu vai Regulas (EK) Nr. 45/2001 10. panta 5. punktu. Grozījums Nr. 7 Regulas priekšlikums 22. apsvērums (22)  Ir svarīgi uzraudzīt un novērtēt šās regulas darbību. Tādēļ jānosaka, ka dalībvalstīm jāvāc statistika un cita informācija un Komisijai jāgatavo regulāri pārskati. (22)  Ir svarīgi uzraudzīt un novērtēt šās regulas darbību. Tādēļ jānosaka, ka dalībvalstīm jāvāc statistikas dati un cita informācija un Komisijai jāgatavo regulāri pārskati. Dalībvalstu savāktie dati un Komisijas pārskati būtu jāiesniedz katru gadu un tiem jābūt pieejamiem Eiropas Parlamentam un Padomei. Grozījums Nr. 8 Regulas priekšlikums 25.a apsvērums (jauns) (25a)  Komisijai ir jāizveido PVN un akcīzes nodokļu forums, kas būtu līdzīgs Kopējam iekšējo cenu noteikšanas forumam (JTPF) un kurā uzņēmumi varētu risināt jautājumus par uzņēmumu PVN un strīdus starp dalībvalstīm. Grozījums Nr. 9 Regulas priekšlikums 8. pants – 3. punkts 3.  Šā panta 1. punktā minētais pieprasījums var ietvert pamatotu pieprasījumu veikt īpašu administratīvu izmeklēšanu. Ja pieprasījuma saņēmēja iestāde uzskata, ka administratīva izmeklēšana nav vajadzīga, tā tūlīt paziņo pieprasījuma iesniedzējai iestādei šāda lēmuma pamatojumu. 3.  Šā panta 1. punktā minētais pieprasījums var ietvert pamatotu pieprasījumu veikt īpašu administratīvu izmeklēšanu. Grozījums Nr. 10 Regulas priekšlikums 8. pants – 5. punkts 5.  Pieprasījuma saņēmēja iestāde var pieprasīt, lai pieprasījuma iesniedzēja iestāde sniedz pārskatu par turpmākām darbībām, ko pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts veikusi, pamatojoties uz sniegto informāciju. Ja šāds pieprasījums tiek izteikts, pieprasījuma iesniedzēja iestāde, neskarot savā dalībvalstī piemērojamos noteikumus par noslēpumu un datu aizsardzību, iespējami ātri nosūta šādu pārskatu, ja vien tas tai nerada nesamērīgu slogu. 5.  Pieprasījuma saņēmēja iestāde var pieprasīt, lai pieprasījuma iesniedzēja iestāde sniedz pārskatu par turpmākām darbībām, ko pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts veikusi, pamatojoties uz sniegto informāciju. Ja šāds pieprasījums tiek izteikts, pieprasījuma iesniedzēja iestāde, neskarot savā dalībvalstī piemērojamos noteikumus par noslēpumu un datu aizsardzību, iespējami ātri nosūta šādu pārskatu. Grozījums Nr. 11 Regulas priekšlikums 9. pants – 4. punkts 4.  Ja nav iespējams izmantot savstarpējās administratīvās palīdzības dokumentu, apmainīties ar ziņojumiem daļēji vai pilnībā var ar citiem līdzekļiem. Šādos ārkārtas gadījumos ziņojumiem pievieno paskaidrojumu, kādēļ nav bijis iespējams izmantot savstarpējās administratīvās palīdzības dokumentu. 4.  Ja nav iespējams izmantot savstarpējās administratīvās palīdzības dokumentu, apmainīties ar ziņojumiem daļēji vai pilnībā var arī citādā veidā. Šādos ārkārtas gadījumos, ja pieprasījuma saņēmēja iestāde to uzskata par nepieciešamu, ziņojumiem pievieno paskaidrojumu, kādēļ nav bijis iespējams izmantot savstarpējās administratīvās palīdzības dokumentu. Grozījums Nr. 13 Regulas priekšlikums 13. pants – 1. punkts 1.  Ikreiz, kad tāda kontrole varētu būt efektīvāka nekā tikai vienas dalībvalsts veikta kontrole, divas vai vairākas dalībvalstis informācijas apmaiņas nolūkā, kas ir nepieciešama akcīzes nodokļu jomā pieņemtu tiesību aktu pareizai piemērošanai, var vienoties, ka, pamatojoties uz riska analīzi, tās katra savā teritorijā veic vienlaicīgu akcīzes nodokļu stāvokļa kontroli attiecībā uz vienu vai vairākiem ekonomikas dalībniekiem vai citām personām, kuras izraisa kopīgu vai papildu ieinteresētību. 1.  Ikreiz, kad tāda kontrole varētu būt efektīvāka nekā tikai vienas dalībvalsts veikta kontrole, divas vai vairākas dalībvalstis, lai nodrošinātu akcīzes nodokļu jomā pieņemtu tiesību aktu pareizu piemērošanu, var vienoties, ka, vajadzības gadījumā, pamatojoties uz riska analīzi, tās katra savā teritorijā vienlaikus veic viena vai vairāku ekonomikas dalībnieku vai citu personu akcīzes nodokļu stāvokļa kontroli, ja tie izraisa kopīgu vai pastiprinātu interesi. Grozījums Nr. 15 Regulas priekšlikums 15. pants – 4. punkts – 1. daļa – a apakšpunkts a) precīzas informācijas kategorijas, ar kurām jāveic apmaiņa atbilstīgi 15. panta 1. punktam; a) precīzas informācijas kategorijas, ar kurām jāveic apmaiņa atbilstīgi 15. panta 1. punktam ar mērķi izveidot vispusīgu informācijas sarakstu, kuru atjauninās divas reizes gadā, lai to pielāgotu jaunām apmaiņas vajadzībām; Grozījums Nr. 16 Regulas priekšlikums 16. pants – 1. punkts – 2. daļa Šim nolūkam tās var izmantot datorizēto sistēmu, ja šī sistēma spēj apstrādāt šādu informāciju. Šim nolūkam vēlams, ka tāsizmanto datorizēto sistēmu, ja šī sistēma spēj apstrādāt šādu informāciju. Grozījums Nr. 17 Regulas priekšlikums 16. pants – 2. punkts 2.  Iestāde, kas atbilstīgi 1. punktam nosūtījusi informāciju citai iestādei, var pieprasīt, lai otra iestāde sniedz pārskatu par turpmākiem pasākumiem, kādus pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts veikusi, pamatojoties uz sniegto informāciju. Ja šāds pieprasījums tiek izteikts, otra iestāde, neskarot savā dalībvalstī piemērojamos noteikumus par noslēpumu un datu aizsardzību, iespējami ātri nosūta šādu pārskatu, ja vien tas tai nerada nesamērīgu slogu. 2.  Iestāde, kas atbilstīgi 1. punktam nosūtījusi informāciju citai iestādei, var pieprasīt, lai otra iestāde sniedz pārskatu par turpmākajiem pasākumiem, kādus pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts veikusi, pamatojoties uz sniegto informāciju. Ja iestāde ir nosūtījusi informāciju pēc tam, kad konstatēts neparasts, bet ekonomiski nozīmīgs pārkāpums, tā pieprasa pārskatu par turpmāko rīcību. Ja šāds pieprasījums tiek izteikts, otra iestāde, neskarot savā dalībvalstī piemērojamos noteikumus par noslēpumu un datu aizsardzību, iespējami ātri nosūta šādu pārskatu, ja vien tas tai nerada nesamērīgu slogu. Grozījums Nr. 18 Regulas priekšlikums 19. pants – 2. punkts – b apakšpunkts b) ekonomikas dalībnieka vai telpu nosaukums un adrese; b) ekonomikas dalībnieka vai telpu nosaukums un adrese vai 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļā minētajiem reģistrētajiem saņēmējiem ‐ tāda pakalpojuma saņemšanas adrese, ko apstiprinājusi reģistrācijas valsts kompetentā iestāde; Grozījumi Nr. 19 un Nr. 20 Regulas priekšlikums 23. pants Palīdzības pieprasījumi, tostarp paziņošanas pieprasījumi, un pievienotie dokumenti var būt jebkurā valodā, par ko vienojušās pieprasījuma iesniedzēja iestāde un pieprasījuma saņēmēja iestāde. Pieprasījumā norāda nepieciešamību pievienot tulkojumu tās dalībvalsts oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām, kurā ir pieprasījuma saņēmēja iestāde, ja pieprasījuma saņēmēja iestāde pamato, kāpēc tulkojums ir vajadzīgs. Palīdzības pieprasījumi, tostarp paziņošanas pieprasījumi, un pievienotie dokumenti var būt jebkurā valodā, par ko iepriekš vienojušās pieprasījuma iesniedzēja iestāde un pieprasījuma saņēmēja iestāde. Pieprasījumā norāda nepieciešamību pievienot tulkojumu tās dalībvalsts oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām, kurā ir pieprasījuma saņēmēja iestāde, ja pieprasījuma saņēmēja iestāde sniedz pieņemamu pamatojumu, kāpēc tulkojums ir vajadzīgs. Grozījums Nr. 21 Regulas priekšlikums 25. pants – 3. punkts 3.  Dalībvalsts kompetentā iestāde var atteikties nosūtīt informāciju, ja pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts juridisku iemeslu dēļ nevar sniegt līdzīgu informāciju. svītrots Grozījums Nr. 22 Regulas priekšlikums 25. pants – 4. punkts 4.  Informāciju var atteikties sniegt, ja tā izpaustu komercnoslēpumu, rūpniecisku vai dienesta noslēpumu vai komercprocesu vai ja informācijas izpaušana varētu būt pretrunā valsts politikai. Dalībvalstis nevar atteikties sniegt informāciju par ekonomikas dalībnieku tikai tāpēc, ka šāda informācija ir bankai vai citai finanšu iestādei, ieceltai personai vai personai, kas darbojas kā aģents vai kā uzticības persona, vai šāda informācija ir saistīta ar piederošu līdzdalību juridiskā personā. 4.  Informāciju var atteikties sniegt, ja tā neapšaubāmi izpaustu komercnoslēpumu, rūpniecisku vai dienesta noslēpumu vai komercprocesu vai ja informācijas izpaušana varētu apdraudēt sabiedrisko kārtību. Dalībvalstis nevar atteikties sniegt informāciju par ekonomikas dalībnieku tikai tāpēc, ka šāda informācija ir bankai vai citai finanšu iestādei, ieceltai personai vai personai, kas darbojas kā aģents vai kā uzticības persona, vai šāda informācija ir saistīta ar piederošu līdzdalību juridiskā personā. Grozījums Nr. 23 Regulas priekšlikums 28. pants – 2. punkts – 2. daļa Tomēr tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kura sniedz informāciju, atļauj to izmantot citiem mērķiem pieprasījuma iesniedzējas iestādes dalībvalstī, ja pieprasījuma saņēmējas iestādes dalībvalsts tiesību akti ļauj informāciju izmantot līdzīgiem mērķiem. Tomēr tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kura sniedz informāciju, var atļaut to izmantot citiem mērķiem pieprasījuma iesniedzējas iestādes dalībvalstī, ja pieprasījuma saņēmējas iestādes dalībvalsts tiesību akti ļauj informāciju izmantot līdzīgiem mērķiem. Grozījums Nr. 24 Regulas priekšlikums 28. pants – 4. punkts – 1. daļa 4.  Šajā regulā minētās informācijas glabāšanu un apmaiņu dalībvalstis veic atbilstīgi valsts tiesību aktiem, ar kuriem tiek īstenota Direktīva 95/46/EK. 4.  Šajā regulā minēto personas datu apstrādi dalībvalstis veic atbilstīgi valsts tiesību aktiem, ar kuriem tiek īstenota Direktīva 95/46/EK. Grozījums Nr. 25 Regulas priekšlikums 32. pants – 2. punkts 2.  Ja iesaistītā trešā valsts izteikusi juridisku apņemšanos sniegt palīdzību, kas tiek lūgta, vācot apliecinājumus par tādiem neregulāri veiktiem darījumiem, kuri izrādās pretrunā akcīzes nodokļu jomā pieņemtajiem tiesību aktiem, tad informāciju, kas iegūta atbilstīgi šai regulai, var sniegt šādai trešai valstij, ja tam piekrīt kompetentās iestādes, kas nodrošinājušas informāciju, atbilstīgi attiecīgo valstu tiesību aktiem, tādām pašām vajadzībām, kādām informācija tikusi nodrošināta, un atbilstīgi Direktīvai 95/46/EK, jo īpaši noteikumiem par personas datu sūtīšanu trešām valstīm, un valstu tiesību aktiem, ar kuriem tiek īstenota minētā direktīva. 2.  Ja iesaistītā trešā valsts izteikusi juridisku apņemšanos sniegt palīdzību, kas tiek lūgta, vācot apliecinājumus par tādiem neregulāri veiktiem darījumiem, kuri izrādās pretrunā akcīzes nodokļu jomā pieņemtajiem tiesību aktiem, tad informāciju, kas iegūta atbilstīgi šai regulai, dalībvalsts kompetentā iestāde var sniegt šādai trešai valstij, ja tam piekrīt kompetentās iestādes, kas nodrošinājušas informāciju, atbilstīgi attiecīgo valstu tiesību aktiem, tādām pašām vajadzībām, kādām informācija tikusi nodrošināta, un atbilstīgi Direktīvai 95/46/EK, cita starpā noteikumiem par personas datu sūtīšanu trešām valstīm, un valstu tiesību aktiem, ar kuriem tiek īstenota minētā direktīva. Grozījums Nr. 26 Regulas priekšlikums 34. pants – 1. punkts 1.  Dalībvalstis un Komisija pārbauda un izvērtē šās regulas piemērošanu. Šim nolūkam Komisija regulāri apkopo dalībvalstu pieredzi, lai uzlabotu šajā regulā noteiktās sistēmas darbību. 1.  Dalībvalstis un Komisija pārbauda un izvērtē šās regulas piemērošanu. Šim nolūkam Komisija regulāri salīdzina un analizē dalībvalstu pieredzi, lai uzlabotu šajā regulā noteiktās sistēmas darbību. Grozījums Nr. 27 Regulas priekšlikums 34. pants – 1.a punkts (jauns) 1.a Komisija līdz 2012. gada 31. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par krāpšanas novēršanu akcīzes nodokļu jomā un vajadzības gadījumā ‐ šīs regulas grozījumus. Grozījums Nr. 28 Regulas priekšlikums 34. pants – 2. punkts – 2. daļa Lai novērtētu, cik efektīvi administratīvās sadarbības sistēma veicina akcīzes nodokļu jomā pieņemto tiesību aktu piemērošanu un apkaro izvairīšanos no nodokļiem un krāpšanu saistībā ar akcīzes nodokļiem, dalībvalstis var paziņot Komisijai visu veidu pieejamo informāciju, kas nav šā punkta pirmajā daļā minētā informācija. Lai novērtētu, cik efektīvi administratīvās sadarbības sistēma veicina akcīzes nodokļu jomā pieņemto tiesību aktu piemērošanu un apkaro izvairīšanos no nodokļiem un krāpšanu saistībā ar akcīzes nodokļiem, dalībvalstis paziņo Komisijai visu pieejamo informāciju, kas nav šā punkta pirmajā daļā minētā informācija. Grozījums Nr. 29 Regulas priekšlikums 37. pants Reizi piecos gados pēc šās regulas stāšanās spēkā, jo īpaši pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, Komisija ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šās regulas piemērošanu. Reizi trijos gados pēc šīs regulas stāšanās spēkā, jo īpaši pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, Komisija ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šās regulas piemērošanu.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūcija par Eiropas Parlamenta 2013. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi (2012/2006(BUD))

P7_TA(2012)0109 A7-0062/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam,(1) un jo īpaši tās 31. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(2),

–  ņemot vērā 2012. gada 16. februāra rezolūciju par 2013. gada budžeta procedūras pamatnostādnēm ‐ I, II, IV, V, VI, VII, VIII, IX un X iedaļa(3),

–  ņemot vērā ģenerālsekretāra ziņojumu Prezidijam par Parlamenta 2013. finanšu gada provizorisko tāmes projektu,

–  ņemot vērā provizorisko tāmes projektu, ko Prezidijs sagatavojis 2012. gada 12. martā saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 23. panta 7. punktu un 79. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā tāmes projektu, ko Budžeta komiteja sagatavojusi saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 79. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 79. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0062/2012),

A.  tā kā daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 5. izdevumu kategorijas maksimālais apjoms Savienības 2013. gada budžetam ir EUR 9181 miljons faktiskajās cenās(4);

B.  tā kā 2013. gada budžetu ietekmēs Horvātijas pievienošanās, proti, būs nepieciešami līdzekļi jaunajiem Parlamenta deputātiem un darbinieku pieņemšanai;

C.  tā kā saistībā ar valsts parāda smago slogu un izdevumu ierobežojumiem laikā, kad dalībvalstis cenšas konsolidēt budžetu, Parlamentam budžeta jomā būtu jārīkojas atbildīgi un jāierobežo savi izdevumi, ņemot vērā komisāra J. Lewandowski 2012. gada 23. janvāra vēstuli Savienības iestāžu priekšsēdētājiem;

D.  tā kā ir īpaši svarīgi, lai Budžeta komiteja un Prezidijs turpinātu cieši sadarboties visos ikgadējās budžeta procedūras posmos saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 23. un 79. pantu;

E.  tā kā saskaņā ar Līgumu un Reglamentu Parlamenta prerogatīvas attiecībā uz tāmes un galīgā budžeta pieņemšanu tiks pilnībā saglabātas;

F.  tā kā 2012. gada 6. un 13. martā notika Prezidija un Budžeta komitejas delegāciju iepriekšējas saskaņošanas un saskaņošanas sanāksmes,

Vispārēji pamatprincipi un kopējais budžets

1.  atzinīgi vērtē Prezidija un Budžeta komitejas labo sadarbību pašreizējās budžeta procedūras laikā un 2012. gada 13. marta saskaņošanas sanāksmē panākto vienošanos;

2.  uzskata, ka būtu jāsamazina Parlamenta atrašanās vietu skaits, proti, deputātu un ierēdņu darbam vajadzētu norisināties vienuviet; aicina Padomi ņemt vērā jau vairākkārt pausto Parlamenta un Savienības iedzīvotāju pieprasījumu noteikt Parlamenta deputātiem un ierēdņiem vienu darba vietu, kas tika atkārtoti uzsvērts arī 7. punktā Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūcijā par pamatnostādnēm attiecībā uz 2013. gada budžetu ‐ citas iedaļas, kas neattiecas uz Komisiju;

3.  pieņem zināšanai, ka 2013. gada budžeta provizoriskā tāmes projekta kopsumma (kā to savā ziņojumā Prezidijam ierosinājis ģenerālsekretārs) ir EUR 1 768 731 441; konstatē, ka ir ierosināts palielinājums par 2,96 % salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu;

4.  atzinīgi vērtē centienus iesniegt reālistisku tāmi un apliecina, ka Prezidijs ir gatavs apstiprināt vēl lielākus līdzekļu ietaupījumus salīdzinājumā ar ģenerālsekretāra ziņojumā sākotnēji ierosināto apjomu; uzsver, ka ikvienās sarunās par budžetu par mērķi būtu jāizvirza maksimālas efektivitātes panākšana; ievērojot Prezidija un Budžeta komitejas 2012. gada 13. marta saskaņošanas sanāksmē panākto vienošanos, 2013. gada budžeta provizoriskā tāmes kopsummu nosaka EUR 1 759 391 671 apmērā, kas atbilst 1,9 % palielinājumam salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu, ja netiek ierēķinātas ar Horvātijas uzņemšanu saistītās izmaksas; pastāv arī uz to, ka ir nepieciešama stingra budžeta kontrole un cieša sadarbība ar Budžeta komiteju un ka šajā budžeta procedūrā jāmēģina rast vēl citas iespējas ietaupīt līdzekļus;

Konkrēti jautājumi

5.  atzinīgi vērtē ietaupījumus, kas ierosināti saistībā ar darbinieku komandējumiem un štatu sarakstā iekļauto vietu pārdali;

6.  atzinīgi vērtē ģenerālsekretāra ziņojumā Prezidija locekļiem par Eiropas Parlamenta provizorisko tāmes projektu 2013. finanšu gadam ierosinātos ietaupījumus EUR 3,5 miljonu apmērā parlamentārās palīdzības izdevumu jomā; norāda, ka, nosakot šos ietaupījumus, ir ņemts vērā attiecīgās budžeta pozīcijas izdevumu izpildes līmenis 2011. gadā;

7.  pieņem zināšanai ieceres rīkot informācijas kampaņu 2014. gadā paredzētajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām; prasa pienācīgā termiņā sniegt sīkāku informāciju;

8.  atzinīgi vērtē iniciatīvu, ko ģenerālsekretārs uzņēmās 2011. gadā, ierosinot rakstiskās un mutiskās tulkošanas funkciju reorganizāciju; uzskata, ka šāda iniciatīva nodrošinās būtiskus ietaupījumus 2012. gada budžetā, un prasa turpināt šīs iniciatīvas īstenošanu 2013. gadā; tomēr aizstāv daudzvalodības principu un īpaši uzsver to, ka mutiskās un rakstiskās tulkošanas vajadzību kontekstā Parlamenta darbībai ir unikāls raksturs; turklāt uzsver, ka šajā jomā liela nozīme ir iestāžu savstarpējai sadarbībai;

9.  mudina administrāciju sagatavot neatkarīgu Parlamenta budžeta novērtējumu, kas ļautu noteikt ietaupījumus visās budžeta pozīcijās, un iesniegt šo novērtējumu Budžeta komitejai ne vēlāk kā 2012. gada septembrī; šai nolūkā atgādina ģenerālsekretāram un Prezidijam, ka ir pieprasījis atjaunināt ģenerālsekretāra 2002. gada ziņojumu Prezidijam, papildinot to ar jaunāko informāciju par izmaksām, kas saistītas ar triju darba vietu principa saglabāšanu; atgādina ģenerālsekretāram un Prezidijam arī to, ka ir pieprasījis pēc iespējas ātrāk izveidot darba grupu; uzskata, ka šādai grupai cita starpā būtu jāapspriež arī galīgais ziņojums par deputātu braucieniem (ko pieprasīts iesniegt līdz 2012. gada 31. martam), rezultāti, ko sniegs salīdzinošs pētījums, analizējot reprezentatīva dalībvalstu parlamentu parauga budžetus un ASV Kongresa budžetu, kā arī nekustamā īpašuma politikas finansēšana; atgādina, ka būtu jārīkojas nekavējoties, īstenojot secinājumus, par kuriem grupa ir vienojusies;

10.  prasa iesniegt ziņojumu par ietaupījumiem, kas gūti saistībā ar 2012. gada budžeta izpildi atbilstoši prasībai nodrošināt ietaupījumus, kuru Parlaments paudis 2011. gada 26. oktobra nostājā attiecībā uz Padomes grozīto 2012. gada budžeta projektu (visas iedaļas)(5); sagaida, ka šāds ziņojums Budžeta komitejai tiks iesniegts ne vēlāk kā 2013. gada 31. augustā;

11.  īpaši uzsver vēlmi aktīvi darboties, lai uzturētu budžeta disciplīnu, iesaldējot visas ar braucieniem saistītās budžeta pozīcijas un līdz pilnvaru termiņa beigām neveicot deputātu individuālo piemaksu indeksāciju;

12.  norāda, ka deputātiem saskaņā ar Reglamentu jāveic arvien vairāk pienākumu ar likumdošanu nesaistītās jomās, un šīm darbībām tiek piesaistīti ievērojami Parlamenta un arī citu Savienības iestāžu līdzekļi; aicina Prezidiju un ģenerālsekretāru sīki izpētīt šo jautājumu pirms Parlamenta 2013. gada budžeta pieņemšanas un nākt klajā ar variantiem, kā būtu iespējams samazināt šo pieaugošo slogu;

13.  uzskata, ka būtu jāapsver turpmākas Parlamenta darba metožu reorganizācijas iespēja; atkārtoti uzsver, ka būtiskus ietaupījumus nodrošinātu pāreja uz vienu Eiropas Parlamenta darba vietu; uzsver, ka Parlamentam vajadzētu būt tiesībām pašam lemt par sava darba organizāciju; aicina ģenerālsekretāru, cik vien tas iespējams, pārskatīt komiteju sanāksmju un delegāciju braucienu kalendāru; turklāt aicina ģenerālsekretāru izvērtēt vēl citas iespējas rast ietaupījumus saistībā ar delegācijām; ja šādas izmaiņas var veikt 2012. gadā, prasa, lai administrācija iesniegtu Budžeta komitejai pārskatu par šajās jomās 2012. gadā nodrošinātajiem ietaupījumiem;

14.  konstatē, ka ļoti daudz apropriāciju ir ierosināts atvēlēt daudzgadu IKT stratēģijas turpmākai īstenošanai; saprot, ka, iespējams, būs vajadzīgi vairāki gadi, lai pabeigtu pašlaik uzsāktos projektus; atzinīgi vērtē to, ka ir uzsākta e-komitejas programmas īstenošana; zina, ka pašlaik tiek izstrādāta e-sanāksmju programmas izmēģinājuma versija; pieprasa papildu informāciju par to, kādas varētu būt šīs programmas izmaksas un kad tā tiks pilnībā īstenota; prasa iesniegt Budžeta komitejai tādu sanāksmju projekta izmaksu un ieguvumu analīzi, kurās netiek izmantoto drukāti materiāli; mudina Parlamenta administrāciju apņēmīgi īstenot šīs politikas nostādnes, jo tas ļaus deputātiem izmantot efektīvus, uz jaunu tehnoloģiju bāzes izstrādātus rīkus un sekmēs vēl efektīvāku likumdošanas procesu, jo īpaši veicinot zināšanu pārvaldības sistēmas pilnīgu darbībspēju; vienlaikus prasa lielākā mērā izmantot videokonferences, jo tas varētu būt līdzeklis, kā vēl vairāk samazināt deputātu un darbinieku ceļa izdevumus;

15.  ņem vērā, ka Demokrātijas atbalsta direktorātu ir iecerēts izveidot, lai veidotu spēcīgāku sinerģiju starp dažādiem iestādes dienestiem, kuri risina ar demokrātiju saistītus jautājumus; cer, ka pieņemtais lēmums nodrošinās dienestu darba pārredzamāku, konsekventāku un efektīvāku organizāciju; uzstāj, ka šī dienestu reorganizācija nedrīkst ietekmēt budžetu;

16.  norāda uz Regulā par politisko partiju finansēšanu(6) ietvertajiem nosacījumiem; ir nobažījies, ka principi, “uz kuriem [pamatojoties] ir dibināta Eiropas Savienība, proti, brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas un tiesiskuma principi”, netiek ievēroti visā pilnībā; pastāv uz to, ka Parlamenta finansējumu vajadzētu piešķirt tikai tām partijām, kuras stingri atbalsta Savienības pamatprincipus un Pamattiesību hartu; tādēļ aicina attiecīgi pārskatīt noteikumus;

17.  ņemot vērā izdevumu izpildes līmeni 2010. un 2011. gadā un krīzes apstākļos nepieciešamos budžeta ierobežojumus, uzskata, ka visas ar reprezentācijas izdevumiem saistītās apropriācijas 2013. gada budžetā būtu jāiesaldē un stingri jākontrolē;

18.  norāda, ka, ievērojot Prezidija un Budžeta komitejas 2012. gada 13. marta saskaņošanas sanāksmē panākto vienošanos, no tāmes ir svītrota EUR 3 miljonu rezerve prioritāriem projektiem sagatavošanas posmā (10 6. nodaļa);

19.  konstatē, ka provizoriskajā tāmes projektā EMAS rezervei ierosinātais apropriāciju apjoms ir būtiski palielinājies salīdzinājumā ar attiecīgo 2012. gada līmeni; prasa ne vēlāk kā 2012. gada augustā iesniegt izsmeļošu šī palielinājuma skaidrojumu;

Ēkas

20.  apzinās, ka KAD projekts Parlamentam ir ļoti nozīmīgs pasākums, kura mērķis ir racionalizēt Parlamenta administrāciju Luksemburgā, lai nodrošinātu sinerģijas efektu; pauž bažas par to, ka turpmāki kavējumi projekta īstenošanā varētu radīt ievērojamas papildu izmaksas; tādēļ prasa, lai Budžeta komitejai tiktu savlaicīgi sniegta jaunākā informācija, sīki izklāstot projekta īstenošanas grafiku līdz tā pabeigšanai (kas plānota ne vēlāk kā 2017. gadā), KAD I un KAD II projekta plānoto izmaksu dinamiku kopš 2008. gada salīdzinājumā ar sākotnējo tāmi, projekta darbu izpildes gaitu un visus neparedzētos pavērsienus; uzskata, ka, ieviešot jaunas, tieši ar šo projektu saistītas štata vietas, būtu jānodrošina līdzsvarota attiecība starp štata vietām, kuras paredzētas tikai projekta īstenošanas periodam, un pastāvīgām štata vietām; uzsver arī to, ka ir jāņem vērā izmaiņas, un pastāv uz to, ka ir jākonsultējas ar Parlamentu, pirms tiek pieņemti jebkādi lēmumi par lielāka finansējuma piešķiršanu šim projektam un jaunu štata vietu izveidi;

21.  atzinīgi vērtē to, ka ir pārskatītas aprēķinātās Eiropas vēstures nama darbības izmaksas; ņem vērā, ka 2013. gada budžetā tam tiks atvēlēts krietni lielāks līdzekļu apjoms, vēl jo vairāk tādēļ, ka Eiropas vēstures nama atklāšana ir plānota 2014. gadā; ir noraizējies par izveides izmaksu tāmi un tādēļ prasa stingri ievērot minimālās izmaksas un nepārsniegt tāmē iekļautās summas; uzskata, ka Parlamentam vajadzētu meklēt citus iespējamos finansējuma avotus, kas nav tikai pašas iestādes budžeta līdzekļi; turklāt, atsaucoties uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 28. septembra vēstuli, sagaida, ka ne vēlāk kā 2013. gada augustā tiks parakstīts konkrēts nolīgums par darbības izmaksu līdzfinansēšanu;

22.  konstatē, ka provizoriskajā tāmē “spēcīgākai ekspluatācijas politikai” ir ietverts par 22 % vairāk līdzekļu nekā 2012. gadā; prasa, lai ģenerālsekretārs sniegtu izsmeļošāku informāciju par šo politiku un to, kā ierosinātās apropriācijas tiks izmantotas; saprot, ka atsevišķām ēkām ir nepieciešams remonts; tomēr pieprasa izsmeļošāku informāciju par atjaunošanas darbu grafiku un izmaksām;

o
o   o

23.  pieņem 2013. finanšu gada tāmi;

24.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un tāmi nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp. (2) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0050. (4) Maksimālajā 5. izdevumu kategorijas apjomā ir iekļautas darbinieku iemaksas pensiju shēmā. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0461. (6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Regula (EK) Nr. 2004/2003 par noteikumiem, kas attiecas uz Eiropas līmeņa politiskajām partijām un to finansēšanu (OV L 297, 15.11.2003., 1. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību 28. punktu (Spānijas pieteikums EGF/2011/006 ES/Comunidad Valenciana – ēku būvniecība) (COM(2012)0053 – C7-0044/2012 – 2012/2023(BUD))

P7_TA(2012)0110 A7-0066/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2012)0053 – C7-0044/2012),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(1) (2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 28. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izveidi(2) (EGF regula),

–  ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 28. punktā paredzēto trīspusēju sarunu procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0066/2012),

A.  tā kā Eiropas Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmē pasaules tirdzniecības sistēmas nozīmīgu strukturālo izmaiņu sekas, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā attiecībā uz pieteikumiem, kas iesniegti, sākot ar 2009. gada 1. maiju, EGF darbības joma tika paplašināta, tajā iekļaujot atbalstu darba ņēmējiem, kuru atlaišana ir tieši saistīta ar pasaules finanšu un ekonomikas krīzi;

C.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Eiropas Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz iespējami ātri un efektīvi, pienācīgi ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par EGF izmantošanu;

D.  tā kā Spānija ir lūgusi palīdzību saistībā ar 1138 darbinieku (atbalsts pieprasīts visiem darbiniekiem) atlaišanu 513 uzņēmumos, kuri darbojas NACE 2. redakcijas 41. nodaļas nozarē (“Ēku būvniecība”)(3)NUTS 2 reģionā ‐ Valensijas autonomajā apgabalā (ES52) Spānijā;

E.  tā kā šis pieteikums atbilst EGF regulā noteiktajiem atbilstības kritērijiem,

1.  prasa iesaistītajām iestādēm veikt vajadzīgos pasākumus, lai uzlabotu procedurālo un ar budžetu saistīto kārtību nolūkā paātrināt EGF līdzekļu izmantošanu; atzinīgi vērtē uzlaboto procedūru, kuru Komisija ieviesusi pēc Parlamenta pieprasījuma paātrināt dotāciju piešķiršanu un kuras mērķis ir iesniegt budžeta lēmējinstitūcijai Komisijas novērtējumu attiecībā uz EGF pieteikuma atbilstību kopā ar priekšlikumu izmantot šā fonda līdzekļus; cer, ka jaunajā Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda regulā (2014.-2020. gads) tiks iekļauti turpmāki procedūras uzlabojumi un ka tiks palielināta EGF efektivitāte, pārredzamība un atpazīstamība;

2.  atgādina iestāžu apņemšanos nodrošināt netraucētu un ātru procedūru lēmumu pieņemšanai par EGF izmantošanu, lai sniegtu vienreizēju un terminētu individuālu atbalstu nolūkā palīdzēt darba ņēmējiem, kas atlaisti globalizācijas un finanšu un ekonomikas krīzes izraisītas darbinieku skaita samazināšanas dēļ; uzsver nozīmi, kāda var būt EGF, lai darba vietu samazināšanas dēļ atlaistos darba ņēmējus no jauna iekļautu darba tirgū;

3.  uzsver, ka saskaņā ar EGF regulas 6. pantu ir jānodrošina tas, lai EGF palīdzētu atgriezties uz ilgu laiku darba tirgū konkrētiem darba ņēmējiem, kuri atlaisti darbinieku skaita samazināšanas dēļ; atkārtoti uzsver, ka EGF atbalsts nedrīkst aizstāt darbības, par kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem ir atbildīgi uzņēmumi, nedz arī aizstāt uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

4.  norāda, ka informācija, kas sniegta par individualizēto pakalpojumu saskaņoto kopumu, kuri jāfinansē no EGF, ietver informāciju par tā papildināmību ar darbībām, ko finansē no struktūrfondiem; atkārtoti aicina Komisiju sniegt šo datu salīdzinošu novērtējumu arī gada pārskatos;

5.  atzinīgi vērtē to, ka pēc vairākkārtējiem Parlamenta pieprasījumiem 2012. gada budžetā EGF budžeta pozīcijā (04 05 01) ir iekļautas maksājumu apropriācijas EUR 50 000 000 apmērā; atgādina, ka EGF ir izveidots kā īpašs neatkarīgs instruments ar saviem mērķiem un termiņiem un ka tādēļ tam ir vajadzīgs atsevišķs piešķīrums, lai novērstu nepieciešamību veikt pārvietojumus no citām budžeta pozīcijām, kas tika darīts agrāk un kas varētu traucēt EGF politikas mērķu sasniegšanu;

6.  atzinīgi vērtē to, ka darbība “Iespēju vienlīdzības pārraudzīšana” ir iekļauta saskaņoto pasākumu kopumā, lai nodrošinātu, ka nekādi personiski šķēršļi vai ģimenes apstākļi netraucē pasākumos piedalīties darba ņēmējiem, kuriem palīdzība paredzēta;

7.  pauž nožēlu par Padomes lēmumu nepagarināt “krīzes laiku atkāpes' ‐ kas ļāva palielināt Savienības līdzfinansējuma īpatsvaru līdz 65 % no programmas izmaksām ‐ piemērošanu pieteikumiem, kuri iesniegti pēc 2011. gada 31. decembra, un aicina Padomi nekavējoties atjaunot šo atkāpi;

8.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

9.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību 28. punktu (Spānijas pieteikums EGF/2011/006 ES/Comunidad Valenciana – ēku būvniecība)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam 2012/261/ES.)

(1) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. (2) OV L 406, 30.12.2006., 1. lpp. (3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1893/2006, ar ko izveido NACE 2. red. saimniecisko darbību statistisko klasifikāciju, kā arī groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3037/90 un dažas EK regulas par īpašām statistikas jomām (OV L 393, 30.12.2006., 1. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta lēmums par Reglamenta grozīšanu, ņemot vērā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā notikušās izmaiņas Eiropas Parlamenta attiecībās ar iestādēm, kas pārstāv valstu valdības (2011/2266(REG))

P7_TA(2012)0111 A7-0039/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšsēdētāja 2011. gada 4. marta vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 211. un 212. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A7-0039/2012),

1.  nolemj Reglamentā veikt turpmāk minētos grozījumus;

2.  atgādina, ka šie grozījumi stājas spēkā nākamās sesijas pirmajā dienā;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu zināšanai Padomei un Komisijai.

Spēkā esošais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Eiropas Parlamenta Reglaments 116. pants – 1. punkts 1.  Katrā sesijā pēc Priekšsēdētāju konferences ierosinājuma Parlaments nosaka jautājumu laiku, kad Padome un Komisija sniedz atbildes. 1.  Katrā sesijā pēc Priekšsēdētāju konferences ierosinājuma Parlaments nosaka jautājumu laiku, kad Komisija sniedz atbildes. Grozījums Nr. 2 Eiropas Parlamenta Reglaments 116. pants – 2. punkts 2.  Vienas sesijas laikā katrs deputāts var uzdot tikai vienu jautājumu Padomei un vienu jautājumu Komisijai. 2.  Vienas sesijas laikā katrs deputāts var uzdot tikai vienu jautājumu Komisijai. Grozījums Nr. 3 Eiropas Parlamenta Reglaments 116. pants – 5. punkts 5.  Saskaņā ar Priekšsēdētāju konferences pieņemtajām pamatnostādnēm var noteikt īpašus jautājumu laikus, kad atbildes sniedz Komisijas priekšsēdētājs, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks / ES augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eurogrupas priekšsēdētājs. 5.  Saskaņā ar Priekšsēdētāju konferences pieņemtajām pamatnostādnēm var noteikt īpašus jautājumu laikus, kad atbildes sniedz Padome, Komisijas priekšsēdētājs, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks / ES augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eirogrupas priekšsēdētājs. Grozījums Nr. 4 Eiropas Parlamenta Reglaments II pielikums – A daļa – 1. punkts – 2. ievilkums – tie attiecas uz Komisijas un Padomes kompetenci un atbildības jomu, kā arī ir vispārējās interesēs; – tie attiecas uz adresāta kompetenci un atbildības jomu, kā arī ir vispārējās interesēs; Grozījums Nr. 5 Eiropas Parlamenta Reglaments II pielikums – A daļa – 1. punkts – 2.a ievilkums (jauns) – ja ir runa par konkrētiem Padomei adresētiem jautājumiem, tie īpaši attiecas uz tādu Padomes funkciju izpildi, kuras paredz noteikt, koordinēt vai īstenot Savienības politikas virzienus, vai uz Padomes kompetencēm saistībā ar amatā iecelšanas procedūrām vai uz kompetencēm, kas saistītas ar Savienības iestāžu un struktūru darbību vai ar Līgumu pārskatīšanu; Grozījums Nr. 6 Eiropas Parlamenta Reglaments II pielikums – A daļa – 2. punkts 2.  Nav pieņemams jautājums, kas attiecas uz tematu, kurš ir iekļauts darba kārtībā un kura apspriešanā ir paredzēta atbildīgās iestādes piedalīšanās. 2.  Nav pieņemams jautājums, kas attiecas uz tematu, kurš ir iekļauts darba kārtībā un kura apspriešanā ir paredzēta atbildīgās iestādes piedalīšanās, vai jautājums, kas attiecas uz Līguma par Eiropas Savienību 16. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzēto Padomes likumdošanas un budžeta pieņemšanas funkciju izpildi.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūcija par stāvokli Baltkrievijā (2012/2581(RSP))

P7_TA(2012)0112 RC-B7-0178/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Baltkrieviju un it īpaši 2012. gada 16. februāra(1), 2011. gada 15. septembra(2), 2011. gada 12. maija(3), 2011. gada 10. marta(4), 2011. gada 20. janvāra(5), 2010. gada 10. marta(6) un 2009. gada 17. decembra(7) rezolūcijas,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 23. marta lēmumu pastiprināt ierobežojošus pasākumus pret Baltkrievijā valdošo režīmu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 1. un 2. marta sanāksmē pieņemtos secinājumus, kuros paustas ļoti nopietnas bažas par to, ka stāvoklis Baltkrievijā joprojām pasliktinās,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 28. februāra Īstenošanas Lēmumu 2012/126/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2010/639/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Baltkrieviju(8),

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves Catherine Ashton 2012. gada 28. februāra paziņojumu par viņas lēmumu atsaukt ES delegācijas vadītāju Minskā un Polijas valdības lēmumu atsaukt Polijas vēstnieku Baltkrievijā,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 23. janvāra Lēmumu 2012/36/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2010/639/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Baltkrieviju(9),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2012. gada 25. janvāra rezolūciju Nr. 1857(2012) par stāvokli Baltkrievijā, kurā nosodīta nemitīgā opozīcijas pārstāvju vajāšana, kā arī pilsoniskās sabiedrības aktīvistu, neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu un cilvēktiesību aizstāvju iebiedēšana Baltkrievijā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 17. jūnija rezolūciju Nr. 17/24 par stāvokli cilvēktiesību jomā Baltkrievijā, kurā nosodīti pirms valsts prezidenta vēlēšanām, to laikā un pēc tām Baltkrievijā notikušie cilvēktiesību pārkāpumi un kurā Baltkrievijas valdība tiek aicināta izbeigt opozīcijas līderu vajāšanu,

–  ņemot vērā Prāgā 2009. gada 7.–9. maijā notikušajā Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto deklarāciju un Varšavā 2011. gada 30. septembrī notikušajā Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto deklarāciju par stāvokli Baltkrievijā,

–  ņemot vērā Višegradas grupas valstu, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ārlietu ministru Prāgā 2012. gada 5. martā pieņemto kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības foruma Baltkrievijas Nacionālās platformas Minskā 2012. gada 2. martā pieņemto paziņojumu,

–  ņemot vērā to, ka 2009. gada maijā Bernē Starptautiskā Hokeja federācija gadskārtējā kongresā pieņēma lēmumu Pasaules hokeja čempionātu 2014. gadā rīkot Baltkrievijā, kaut gan Baltkrievijā tiek vajāti Aleksandra Lukašenko politiskie oponenti un ir plaši izplatīti cilvēktiesību pārkāpumi,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē Prāgā pieņemtajā deklarācijā vēlreiz tiek apstiprināta apņemšanās, tostarp Baltkrievijas apņemšanās, ievērot starptautisko tiesību principus un pamatvērtības, kas ietver demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

B.  tā kā pēc 2010. gada 19. decembrī notikušajām prezidenta vēlēšanām politiskā situācija Baltkrievijā ir vēl vairāk pasliktinājusies un joprojām tiek veikti represīvi pasākumi pret demokrātisko opozīciju, neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kaut gan starptautiskā sabiedrība vairākas reizes ir aicinājusi tos nekavējoties izbeigt;

C.  tā kā Baltkrievijas Republikas Augstākās tiesas 2011. gada novembrī piespriestais nāvessods Uladzislau Kavalyou un Dzmitry Kanavalau 2012. gada martā tika izpildīts; tā kā Baltkrievijā Lukašenko režīma apstākļos trūkst ticības tiesiskumam un tiesu iestāžu neatkarībai un ir skaidri redzams, ka tiesvedība neatbilst starptautiski atzītām normām; tā kā nāvessods ir necilvēcīgs, neefektīvs un neatgriezenisks soda veids;

D.  tā kā, uzsverot, ka stāvoklis Baltkrievijā joprojām pasliktinās, ES dalībvalstu ārlietu ministri 2012. gada 28. februārī nolēma to personu sarakstam, kurām tiek piemērota līdzekļu iesaldēšana un vīzas aizliegums, pievienot 21 Baltkrievijas amatpersonu, kas atbildīgas par pilsoniskās sabiedrības un demokrātiskās opozīcijas apspiešanu;

E.  tā kā ES un Baltkrievijas vēl nebijuša mēroga diplomātiskais konflikts saasinājās pēc tam, kad, reaģējot uz Padomes 2012. gada 28. februāra lēmumu, Baltkrievijas iestādes pieprasīja, lai ES vēstnieks un Polijas vēstnieks atstātu valsti, un atsauca savus vēstniekus no Briseles un Varšavas;

F.  tā kā šajā kontekstā Aleksandrs Lukašenko vērsās pret Vācijas ārlietu ministru ar aizvainojošu personīgu paziņojumu, pilnībā ignorējot diplomātisko etiķeti;

G.  tā kā visi ES dalībvalstu vēstnieki tika atsaukti no Minskas uz konsultācijām savas valsts galvaspilsētā un visas ES dalībvalstis uz savām ārlietu ministrijām izsauca Baltkrievijas vēstniekus;

H.  tā kā visu ES dalībvalstu un citu demokrātisko valstu nelokāma apņemšanās vajadzības gadījumā rīkoties vienoti var veicināt universālu vērtību sekmīgu popularizēšanu tādās valstīs kā Baltkrievija un tuvināt šīs valstis demokrātisku pārmaiņu procesam;

I.  tā kā divpusējo attiecību uzlabošanās ar Eiropas Savienību ir atkarīga arī no tā, vai tiks atbrīvoti visi politieslodzītie, un no tā, kā Baltkrievijas valdība pildīs savas EDSO saistības un ievēros cilvēka pamattiesības, tiesiskumu un demokrātijas principus;

J.  tā kā ļoti daudzi Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas pārstāvji un pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, tostarp bijušie prezidenta amata kandidāti, kā arī prominenti cilvēktiesību aizstāvji joprojām tiek turēti ieslodzījumā politisku iemeslu dēļ;

K.  tā kā nemitīgi tiek izdarīts spiediens uz jaunajiem aktīvistiem un jaunatnes organizāciju biedriem vai arī viņi tiek dažādos veidos iebiedēti, piemēram, kā “Jauniešu frontes” loceklis Ivan Shyla, kurš pavadīja 22 dienas ieslodzījumā par pagājušajā gadā rīkoto akciju, solidarizējoties ar Dzmitrij Dashkevich;

L.  tā kā 2012. gada 24. februārī Vitebskas apgabaltiesas tiesnesis piesprieda opozīcijas aktīvistam Syarhey Kavalenka divus gadus un vienu mēnesi ilgu apcietinājumu viegla režīma ieslodzījuma vietā par nosacītas atbrīvošanas noteikumu pārkāpšanu; tā kā S. Kavalenka tika arestēts 2011. gada 19. decembrī ‐ nelikumīgo prezidenta vēlēšanu gadadienā; tā kā viņš jau 86 dienas turpina badastreiku, protestēdams pret netaisno spriedumu, un pašlaik viņa veselības stāvoklis ir kritisks;

M.  tā kā Baltkrievijas varasiestādes pārkāpj Baltkrievijas konstitūcijas 30. pantu un ierobežo savu pilsoņu brīvu pārvietošanos; tā kā 2012. gada 1. martā Baltkrievijas Ģenerālprokuratūra paziņoja, ka tiem Baltkrievijas pilsoņiem, kuri atbalsta jaunas sankcijas pret Baltkrieviju, var tikt liegts izceļot uz ārvalstīm; tā kā laikposmā no 7. līdz 11. martam trim opozīcijas līderiem un aktīvistiem (Anatol Lyabedzka, Alyaksandr Dabravolski un Viktar Karnyayenka), kā arī cilvēktiesību aizstāvim Valyantsin Stefanovich netika atļauts šķērsot Baltkrievijas un Lietuvas robežu;

N.  tā kā Baltkrievijas tieslietu ministrs 2012. gada 14. februārī pieņēma lēmumu, ar ko Baltkrievijas Kristīgo demokrātu partijai jau ceturto reizi bez jebkāda juridiska pamatojuma tiek atteikta reģistrācija; tā kā tiek ziņots, ka pirmo reizi šīs partijas biedriem ir draudēts ar fizisku izrēķināšanos, ja viņi neatsauks savus parakstus kā partijas dibinātāji;

O.  tā kā Minskā 2012. gada 25. martā tūkstošiem cilvēku piedalījās Brīvības dienas miermīlīgajā demonstrācijā, atzīmējot 94. gadadienu kopš neatkarīgās Baltkrievijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā, un tā kā tas ir apliecinājis, ka cilvēki ir gatavi drosmīgi aizstāvēt savu ‐ Baltkrievijas pilsoņu ‐ nostāju un paust apņēmību tuvināties Eiropai;

P.  tā kā saskaņā ar 2011. gada likumprojektu par demokrātiju un cilvēktiesībām Baltkrievijā, kuru vienbalsīgi pieņēma ASV Senāts un kurš ar prezidenta Baraka Obamas parakstu 2012. gada 3. janvārī ir ieguvis likuma spēku, Amerikas Savienotās Valstis aicina Starptautisko Hokeja federāciju apturēt ar 2014. gada čempionāta rīkošanu Baltkrievijā saistītā plāna īstenošanu, kamēr Baltkrievijas valdība nav atbrīvojusi visus politieslodzītos,

1.  joprojām asi nosoda stāvokļa pasliktināšanos cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā, kā arī padziļinātu demokrātisko un ekonomisko reformu trūkumu Baltkrievijā un arī turpmāk vērsīsies pret režīma oponentu apspiešanu Minskā;

2.  pauž dziļu nožēlu, ka, neņemot vērā pastāvīgos gan valsts, gan starptautiska mēroga protestus, ir izpildīts nāvessods Uladzislau Kavalyou un Dzmitry Kanavalau, un aicina Baltkrievijas varasiestādes atdot abu vīriešu mirstīgās atliekas viņu ģimenes locekļiem apbedīšanai; aicina Baltkrievijas varasiestādes nekavējoties noteikt moratoriju nāvessoda izpildei;

3.  nosoda cilvēktiesību aizstāvju un demokrātiskās opozīcijas locekļu nemitīgo vajāšanu, kā arī pilsoniskās sabiedrības aktīvistu un neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu pārstāvju iebiedēšanu Baltkrievijā politisku iemeslu dēļ;

4.  pieprasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus politieslodzītos; vēlreiz norāda, ka turpmāks ES un Baltkrievijas dialogs ir iespējams tikai tad, ja Baltkrievija nodrošina demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma principu īstenošanu un ja, bez nosacījumiem un pilnībā atjaunojot viņu pilsoniskās tiesības, tiek atbrīvoti visi politieslodzītie, tostarp Cilvēktiesību biroja “Viasna” priekšsēdētājs un Starptautiskās Cilvēktiesību federācijas priekšsēdētāja vietnieks Ales Bialiatski, divi bijušie prezidenta amata kandidāti Mikalai Statkevich un Andrei Sannikau, prezidenta amatam izvirzīto demokrātiskās opozīcijas kandidātu vēlēšanu kampaņas vadītāji Pavel Seviarynets un Dzmitry Bandarenka, kā arī politieslodzītais Syarhey Kavalenka, kas ar apsūdzību par mājas aresta neievērošanu tiek turēts apcietinājumā, kā rezultātā ir kritiski pasliktinājies viņa veselības stāvoklis un ir tieši apdraudēta viņa dzīvība;

5.  uzsver ‐ lēmums atsaukt visus ES dalībvalstu vēstniekus no Baltkrievijas apliecina, ka Baltkrievijas varasiestāžu centieni šķelt Eiropas Savienības vienprātību, pieņemot lēmumus par sankcijām, ir cietuši neveiksmi;

6.  jo īpaši uzsver, ka visu ES dalībvalstu, kā arī citu demokrātisko valstu nelokāma apņemšanās vajadzības gadījumā rīkoties vienoti var veicināt universālu vērtību sekmīgu popularizēšanu tādās valstīs kā Baltkrievija un tuvināt šīs valstis demokrātisku pārmaiņu procesam;

7.  nosoda aizskarošo retoriku, ar kuru Aleksandrs Lukašenko vērsās pret Vācijas ārlietu ministru;

8.  pauž nožēlu, ka Baltkrievijas valdība ir izveidojusi to personu sarakstu, kurām ir liegts izceļot uz ārvalstīm, un ka tādēļ vairākiem opozīcijas pārstāvjiem un cilvēktiesību aktīvistiem ir aizliegts izceļot no valsts; solidarizējas ar visiem šajā sarakstā iekļautajiem cilvēkiem un aicina Minskas varasiestādes izbeigt šādu praksi, kas ir Baltkrievijas pilsoņu pamattiesību pārkāpums;

9.  uzsver ‐ tā vietā, lai nonāktu aizvien lielākā pašizolācijā, Baltkrievijai būtu jāizdara tautai vajadzīgā izvēle un jākļūst par demokrātijai atvērtu valsti;

10.  aicina ES dalībvalstu un visu pārējo demokrātisko valstu hokeja federācijas, cita starpā arī tiekoties nākamajā Starptautiskās Hokeja federācijas kongresā, kas notiks šā gada maijā Helsinkos (Somijā), mudināt Starptautisko Hokeja federāciju pārskatīt savu iepriekšējo lēmumu, apsverot iespēju 2014. gadā Baltkrievijā paredzēto Pasaules hokeja čempionātu rīkot citā valstī, kamēr nav atbrīvoti visi politieslodzītie, kurus starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ir atzinušas par “sirdsapziņas cietumniekiem”, un kamēr režīms nav nepārprotami apliecinājis savu apņemšanos ievērot cilvēktiesības un tiesiskumu;

11.  atzinīgi vērtē Padomes 2012. gada 28. februāra lēmumu pastiprināt ierobežojošus pasākumus un to personu sarakstam, kurām tiek piemērots ieceļošanas aizliegums un aktīvu iesaldēšana, pievienot vēl divdesmit vienu personu, kas atbildīgas par represijām pret pilsonisko sabiedrību un demokrātisko opozīciju Baltkrievijā;

12.  atzinīgi vērtē Padomes 2012. gada 23. marta lēmumu pastiprināt ierobežojošus pasākumus pret Baltkrievijā valdošo režīmu un to personu sarakstam, kurām tiek piemērots ieceļošanas aizliegums un aktīvu iesaldēšana, pievienot vēl 12 personas, kas bauda Baltkrievijā valdošā režīma labvēlību un šo režīmu atbalsta, kā arī personas, kuras atbildīgas par represijām pret pilsonisko sabiedrību un demokrātisko opozīciju Baltkrievijā, un atzinīgi vērtē arī to, ka ir iesaldēti 29 to juridisko personu aktīvi, kuras atbalsta valdošo režīmu;

13.  aicina Padomi izvērtēt jaunākās norises ES un Baltkrievijas diplomātiskajās attiecībās un ņemt vērā to, ka stāvoklis cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā valstī joprojām pasliktinās, un ar attiecīgu pamatojumu pieņemt lēmumu par turpmākiem ierobežojošiem pasākumiem, arī mērķtiecīgām ekonomiskām sankcijām;

14.  uzsver, ka Eiropas Savienībai un Baltkrievijai būtu jāveido labas kaimiņattiecības un ka spēcīgu atbalstu šādām kaimiņattiecībām noteikti nodrošinātu Baltkrievijas pilsoniskās sabiedrības un demokrātiskās opozīcijas ciešā saikne ar Eiropas Savienību un ES atbalsts Baltkrievijas tautas centieniem panākt demokrātiju;

15.  vēlreiz aicina Komisiju, izmantojot visus finansiālos un politiskos līdzekļus, atbalstīt Baltkrievijas pilsoniskās sabiedrības, neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu (tostarp televīzijas kanāla “Belsat”, Eiropas radiostacijas Baltkrievijā, radiostacijas “Racja” un citu raidstaciju) un nevalstisko organizāciju centienus veicināt Baltkrievijā demokrātiju;

16.  uzsver, ka ES ir ciešāk jāsadarbojas ar saviem austrumu kaimiņiem Austrumu partnerības organizācijā, tostarp tās parlamentārajā struktūrā ‐ Euronest parlamentārajā asamblejā, ar kopīgu mērķi sākt Baltkrievijā patiesu demokratizācijas procesu;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, EDSO Parlamentārajai asamblejai un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, Neatkarīgo Valstu Savienības sekretariātam, kā arī Baltkrievijas parlamentam un valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0063. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0392. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0244. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0099. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0022. (6) OV C 349 E, 22.12.2010., 37. lpp. (7) OV C 286 E, 22.10.2010., 16. lpp. (8) OV L 55, 29.2.2012., 19. lpp. (9) OV L 19, 24.1.2012., 31. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta ieteikums Padomei par Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) iespējamās izveides kārtību (2011/2245(INI))

P7_TA(2012)0113 A7-0061/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ieteikuma priekšlikumu par Eiropas Demokrātijas fonda iespējamās izveides kārtību, ko Padomei ALDE grupas vārdā iesniedzis Alexander Graf Lambsdorff (B7-0391/2011),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 6., 8. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(2) un jo īpaši tās 10. punktu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijas pārskatīšanu(3) un rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatīšanu(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē (EIDHR)(7),

–  ņemot vērā nolīgumus starp ES un trešām valstīm un tajos iekļautās cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas,

–  ņemot vērā 2009. gada 18. maija Padomes secinājumus “Atbalsts demokrātiskai pārvaldībai ‐ izveidot uzlabotu ES sistēmu”,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 22. oktobra secinājumus par demokrātijas atbalstu ES ārējās attiecībās un 2010. gada 13. decembra secinājumus, kuros ir minēts 2010. gada progresa ziņojums un izmēģinājuma valstu saraksts, kā arī 2011. gada 20. jūnija secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politiku,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303),

–  ņemot vērā Komisijas kopīgo paziņojumu “Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politiku, kurus pieņēma 3101. sanāksmē 2011. gada 20. jūnijā,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas Demokrātijas fondu, kurus pieņēma 3130. sanāksmē 2011. gada 1. decembrī,

–  ņemot vērā Komisijas tematiskos un ģeogrāfiskos finanšu instrumentus attiecībā uz demokratizāciju un cilvēktiesībām (piemēram, Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR), Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (ENPI) utt.),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam Jerzy Buzek un Savienības augstajai pārstāvei un priekšsēdētāja vietniecei Catherine Ashton adresēto 2011. gada 25. novembra vēstuli par atbalstu EDF izveidei,

–  ņemot vērā Reglamenta 121. panta 3. punktu un 97. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0061/2012),

A.  tā kā ES līgumos universālās cilvēktiesības un demokrātija ir ietvertas kā Savienības pamatvērtības un ārējās rīcības principi un mērķi;

B.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8. pantā iekļauts princips, kas paredz integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, jo tajā noteikts, ka, veicot savas darbības, Savienība tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību;

C.  tā kā Rīcības programmā par demokrātijas atbalstu ES ārējās attiecībās Padome ir apliecinājusi vēlmi palielināt sava atbalsta saskaņotību un efektivitāti, bet šajā ziņā ir gūti tikai nelieli panākumi;

D.  tā kā Parlaments 2011. gada 7. jūlija rezolūcijā par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam atzinīgi novērtēja ierosmi izveidot Eiropas Demokrātijas fondu;

E.  tā kā EDF izveidi savā vēstulē Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam Jerzy Buzek un Savienības augstajai pārstāvei un priekšsēdētāja vietniecei Catherine Ashton atbalstījuši vairāki ievērojami cilvēktiesību aizstāvji, tostarp Saharova balvas laureāti Aung San Suu Kyi un Alaksandr Milinkievic;

F.  tā kā ES un tās dalībvalstis vēl nav īstenojušas praksē patiesi saskaņotu un stratēģisku pieeju demokratizācijas jautājumiem, atzīstot atbalstu demokrātijai par pašsaprotamu jautājumu;

G.  tā kā “arābu pavasara” notikumi un notikumi austrumu kaimiņvalstīs apliecināja vajadzību pēc ES steidzamas un stratēģiskas iesaistīšanās autoritārās valstīs un valstīs, kuras cīnās par demokrātiskām reformām, balstoties uz jaunu un atšķirīgu pieeju, lai atjaunotu uzticamību un piedāvātu savlaicīgu palīdzību pārejas uz demokrātiju procesā; tā kā EDF izveide varētu būt viens no reālākajiem ES risinājumiem demokratizācijas problēmām kaimiņvalstīs un citās valstīs;

H.  tā kā sievietēm ir liela nozīme demokratizācijas procesos un sociālo kustību veiksmīgā attīstībā;

I.  tā kā nesenie notikumi Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ir parādījuši, ka sievietēm ir izšķiroša nozīme demokrātiskās pārmaiņās un ka nereti tiek pārkāptas sieviešu tiesības ‐ sievietes tiek lielākā mērā pakļautas nabadzības riskam un atstumtas no savas valsts politiskās, sociālās un ekonomiskās dzīves;

J.  tā kā nemieri Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ir izcēluši steidzamo nepieciešamību risināt jautājumus saistībā ar nestabilitāti un nedemokrātiskiem režīmiem ES kaimiņvalstīs, kas ir tikpat būtiski pašas Eiropas drošībai un stabilitātei;

K.  tā kā ES kaimiņattiecību politikas un ES pārmaiņu programmas ietvaros izstrādātā stingrākā pieeja demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam ir jāpapildina ar lielāku spēju ātri un konsekventi reaģēt uz notikumiem, kas skar demokrātiju un tiesiskumu;

L.  tā kā Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR) galvenokārt uzmanību vērš uz steidzamiem pasākumiem attiecībā uz apdraudētiem cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp žurnālistiem un opozīcijas pārstāvjiem, un ilgāka termiņa pasākumiem, kas papildina pašreizējos ES ģeogrāfiskos instrumentus;

M.  tā kā politiskās partijas, ievērojami politiskie darbinieki (piemēram, disidenti, opozīcijas pārstāvji, jaunatnes organizāciju vadītāji), sociālās kustības, pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, kultūras nozare un plašsaziņas līdzekļi (tostarp žurnālisti, emuāru autori, sociālo plašsaziņas līdzekļu aktīvisti un mākslinieki) ar skaidru mērķi uzlabot situāciju demokrātijas jomā joprojām veic īpaši nozīmīgu ieguldījumu jebkurā demokrātijas un demokratizācijas procesā; tā kā resursu trūkuma, ierobežotu pilnvaru un ilgstošu EIDHR procedūru dēļ atbalsts šiem dalībniekiem ir bijis ierobežots;

N.  tā kā Ārlietu padome ir apstiprinājusi ierosmi izveidot EDF; tā kā gatavošanās darbs fonda izveidei virzās uz priekšu raiti un steidzami jāpanāk vienošanās par detalizētiem darbības aspektiem,

1.  vēršas pie Padomes ar šādu ieteikumu, prasot:

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informatīvos nolūkos Komisijai un dalībvalstīm.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0334. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0576. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0153. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0154. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0489. (6) OV C 131 E, 5.6.2003., 147. lpp. (7) OV L 386, 29.12.2006., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūcija par Serbijas Eiropas integrācijas procesu (2011/2886(RSP))

P7_TA(2012)0114 B7-0188/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 2. marta secinājumus,

–  ņemot vērā stabilizācijas un asociācijas nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm un Serbijas Republiku, kuram Eiropas Parlaments deva piekrišanu 2011. gada 19. janvārī un kurš pašlaik ir ratifikācijas pēdējā posmā dalībvalstīs, kā arī pagaidu nolīgumu par tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem starp Eiropas Kopienu un Serbijas Republiku, kas stājās spēkā 2010. gada 1. februārī,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/213/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Serbiju un ar ko atceļ Lēmumu 2006/56/EK(1),

–  ņemot vērā 2012. gada 28. februāra Vispārējo lietu padomes secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 25. oktobra secinājumus, kuros pausts aicinājums Komisijai sagatavot atzinumu par Serbijas pieteikumu iestājai Eiropas Savienībā, Padomes 2011. gada 5. decembra secinājumus un Eiropadomes 2011. gada 9. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. oktobra atzinumu par Serbijas pieteikumu iestājai Eiropas Savienībā (SEC(2011)1208) un Komisijas 2011. gada 12. oktobra paziņojumu “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2011.–2012. gadā” (COM(2011)0666),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1244 (1999), ANO Starptautiskās tiesas 2010. gada 22. jūlija konsultatīvo atzinumu par to, vai vienpusējā Kosovas neatkarības pasludināšana atbilst starptautiskajām tiesībām, un ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. septembra rezolūciju, kurā atzīts šī atzinuma saturs un pausta atzinība ES gatavībai veicināt dialogu starp Belgradu un Prištinu(2),

–  ņemot vērā 2011. gada 18.–19. aprīlī notikušās piektās ES un Serbijas parlamentārās sanāksmes kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā 2007. gada 8. novembra ES un Serbijas atpakaļuzņemšanas nolīgumu(3) un Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1244/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas(4),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 20. decembra Lēmumu 2011/361/KĀDP par to, lai parakstītu un noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Serbijas Republiku, ar ko izveido sistēmu Serbijas Republikas dalībai Eiropas Savienības krīžu pārvarēšanas operācijās(5),

–  ņemot vērā Starptautiskā Kara noziegumu tribunāla bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) galvenā prokurora 2011. gada 7. decembrī iesniegto ziņojumu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā pēc 2003. gada 19. un 20. jūnija Saloniku Eiropadomes pieņemtajos secinājumos ir dots nepārprotams solījums visām Rietumbalkānu valstīm, ka tās varēs iestāties Eiropas Savienībā, tiklīdz būs izpildījušas iestāšanās kritērijus, un 2006. gada 14. un 15. decembra Eiropadome, 2010. gada 25. oktobra Padomes secinājumos, kā arī 2010. gada 2. jūnija ES un Rietumbalkānu ministru sanāksmē šo solījumu apstiprināja atjauninātajā konsensā par paplašināšanos;

B.  tā kā savā 2011. gada 12. oktobra atzinumā par Serbijas pieteikumu dalībai ES Komisija ierosināja Eiropadomei piešķirt Serbijai ES kandidātvalsts statusu;

C.  tā kā konstruktīva pieeja reģionālajai sadarbībai un labām kaimiņattiecībām ir svarīgākie stabilizācijas un asociācijas procesa elementi;

D.  tā kā Serbijai ir iespējams kļūt par svarīgu virzītāju drošības un miera panākšanai šajā reģionā;

E.  tā kā divpusējus strīdīgus jautājumus nedrīkstētu uzskatīt vai izmantot par šķērsli iestāšanās procesa un tie ir jārisina konstruktīvi un pēc iespējas ātrāk, ņemot vērā ES vispārējās intereses un vērtības,

1.  atzinīgi vērtē Padomes lēmumu 2012. gada 1. martā piešķirt Serbijai kandidātvalsts statusu; atzinīgi vērtē Serbijas panākto progresu reformu procesā un atzinīgi vērtē Belgradas un Prištinas 2012. gada 24. februārī panākto vienošanos par integrējošu reģionālo sadarbību; uzsver, ka ir būtiski svarīgi turpināt Belgradas un Prištinas dialogu un godprātīgi pildīt šo vienošanos;

2.  uzskata ‐ ja tiek apmierinoši pildīta galvenā Komisijas atzinumā iekļautā prioritāte un turpinās reformu process, pēc iespējas ātrāk jāsāk iestāšanās sarunas ar Serbiju, tā demonstrējot ES apņemšanos attiecībā uz šīs valsts izredzēm dalībai ES; atzinīgi vērtē ievērojamo progresu, ko Serbija panākusi Kopenhāgenas kritēriju izpildē, kā to atzinusi Eiropadome, un atgādina, ka tālākais progress Eiropas integrācijas procesā ir atkarīgs no turpmākas kritēriju izpildes, jo īpaši attiecībā uz demokrātijas nodrošināšanu un funkcionējošām demokrātiskām iestādēm, tiesiskuma nodrošināšanu, cilvēktiesību ievērošanu, vienlīdzīgu un stingru visu minoritāšu aizsardzību Serbijas teritorijā saskaņā ar Eiropas standartiem, labu kaimiņattiecību uzturēšanu un reģionālās sadarbības, tostarp divpusēju jautājumu miermīlīgas atrisināšanas, kā arī tirgus ekonomikas darbības uzlabošanas; jo īpaši aicina Serbijas iestādes nerīkot pašvaldību vēlēšanas pašvaldībās Kosovas ziemeļos, jo tas būtu pretrunā starptautiskajām tiesībām un ANO Drošības padomes rezolūcijai Nr. 1244; aicina Serbijas iestādes veicināt šo pašvaldību integrāciju Kosovas mērogā;

3.  atzinīgi vērtē panākto progresu Stabilizācijas un asociācijas nolīguma ratifikācijas procesā un aicina atlikušās ES dalībvalstis bez kavēšanās pabeigt ratifikācijas procedūru;

4.  uzsver, ka ir būtiski rīkot godīgas un pārredzamas parlamenta un vietējās vēlēšanas, kuras ir paredzētas 2012. gada 6. maijā; uzsver, ka ir svarīgi pēc iespējas drīzāk pabeigt galīgo balsstiesīgo vēlētāju sarakstu;

5.  atzinīgi vērtē to, ka tiesu iestādēm ir nodoti divi atlikušie ICTY meklētie bēgļi Ratko Mladičs un Gorans Hadžičs un līdz ar to ir panākta ļoti apmierinoša sadarbība ar ICTY; uzsver, ka viņu notveršana bija ne tikai prasība tālākai Serbijas virzībai uz dalību ES, bet galvenokārt solis pretim taisnīgumam pret 90. gadu bijušās Dienvidslāvijas konfliktu upuriem un samierināšanās procesam šajā reģionā; aicina pilnībā un apņēmīgi turpināt sadarbību ar tribunālu un veikt pamatīgu izmeklēšanu un sodīt tās personas, īpaši militārpersonas un civilo drošības spēku darbiniekus, kas bija iesaistīti atbalsta tīklos, pateicoties kuriem bēgļi varēja tik ilgi slēpties;

6.  pauž nopietnas bažas par notikumu attīstību Kosovas ziemeļu daļā 2011. gada otrajā pusē, īpaši par vardarbību, kas izcēlās pēc jūlija notikumiem, un tai sekojošajiem uzbrukumiem KFOR starptautiskajiem spēkiem; nosoda šādu rīcību, atgādina Serbijas valdībai, ka tās pienākums ir darīt visu, kas ir tās spēkos, lai to novērstu, atgādina, ka tikai nepārtraukti politiski centieni, kas tiek īstenoti labā ticībā, un Belgradas un Prištinas dialogā, kurā vidutāja loma ir ES, apspriestu pragmatiski un stabili risinājumi var uz visiem laikiem novērst saspīlējumus šajā reģionā, un atgādina, ka būtiski svarīga nozīme ir stabilām, uz savstarpējas cieņas balstītām pamatnācijas attiecībām ar mazākumtautībām; šajā sakarā atzinīgi vērtē panākto vienošanos par brīvu pārvietošanos un Kosovas dalību reģionālajās organizācijās un aicina Serbijas valdību nekavējoties sākt pilnībā to ievērot; atzinīgi vērtē to, ka notiek regulāra preču plūsma, kas ir iespējama, pateicoties muitas zīmogu atzīšanai, ka ir izveidots tehniskais protokols nolīguma par integrētu robežu pārvaldību īstenošanai, ka Serbijas valdība sākusi iesniegt EULEX dzimtsarakstu dokumentus, ko Serbijas iestādes savulaik izveda no Kosovas, un sākusi īstenot 2011. gada 26. decembra nolīgumu par pārvietošanās brīvību, kas uzskatāmi par pirmajiem soļiem ceļā uz nolīgumu īstenošanu; atzinīgi vērtē prezidenta B. Tadiča paziņojumus par to, ka ir jānojauc barikādes, kuru novākšana jau ir sākusies; aicina politiskos līderus izteikties konstruktīvi, lai neapdraudētu panākto vienošanos īstenošanu un notiekošās Serbijas un Kosovas sarunas; atgādina, ka brīva cilvēku pārvietošanās un preču, ideju un kapitāla aprite ir ES pamatvērtība, un aicina Serbijas iestādes veicināt atlikušo barikāžu novākšanu, lai būtu iespējams brīvi piekļūt robežšķērsošanas punktiem un šķērsot robežas, un atvieglot EULEX sadarbību ar Kosovā dzīvojošajiem serbiem, lai ļautu EULEX un KFOR pilnībā īstenot savus mandātus; šajā sakarā atzinīgi vērtē divu atlikušo ar barikādēm aizsprostoto ceļu atbrīvošanu Serbijas pusē, kā arī to, ka ir ierosināta krimināllieta pret 2011. gada jūlija starpgadījumos iesaistītajiem;

7.  atzinīgi vērtē to, ka atkārtoti apstiprināta nepieciešamība turpināt dialogu starp Belgradu un Prištinu, lai uzlabotu gan Serbijas, gan Kosovas iedzīvotāju dzīves apstākļus, un uzsver to, ka šis process ir nozīmīgs plašākai reģionālajai sadarbībai, stabilitātei un iestāšanās procesa dinamikai; aicina pienācīgi izmeklēt vardarbības gadījumus, it īpaši tos, kuros ir iesaistīti starptautiskie spēki KFOR; tomēr atgādina, ka paralēlo Kosovas struktūru darbības izbeigšana būs jebkādas sadarbības stūrakmens;

8.  atzinīgi vērtē to, ka Serbijas pilsoņiem kopš 2009. gada decembra ir iespējams ieceļot Šengenas zonā bez vīzas, par ko cieši iestājās Parlaments; pilnībā atbalsta šī bezvīzu režīma paplašināšanu, tomēr pauž bažas par to, ka atsevišķās ES dalībvalstīs palielinās patvēruma meklētāju skaits; aicina iestādes pastiprināt centienus izskaidrot sabiedrībai to, ka šādiem patvēruma pieprasījumiem nav pamata, un atklāt un sodīt tos, kas organizē “patvēruma meklēšanas ceļojumus”; tomēr norāda, ka pasākumiem, kuru mērķis ir izvairīties no tā, ka bezvīzu režīms tiek izmantots ļaunprātīgi, ir jābūt balstītiem uz tiesiskumu un ar tiem nedrīkst nepamatoti pārkāpt pamattiesības, piemēram, patvaļīgi liedzot iedzīvotājiem iespēju īstenot tiesības atstāt savu valsti; aicina ES dalībvalstis palīdzēt Serbijai tās centienos cīnīties pret organizēto noziedzību, kas saistīta ar patvēruma meklētāja statusam neatbilstīgu personu ievešanu ES; turklāt norāda, ka Serbijā ierodas aizvien vairāk patvēruma meklētāju, tādēļ tai ir vajadzīga efektīvāka patvēruma pieprasījumu apstrādes sistēma;

9.  norāda, ka liela daļa Serbijas izcelsmes patvēruma meklētāju Eiropas Savienībā pieder pie mazākumtautībām; aicina Serbijas iestādes aktīvi risināt šo cilvēku problēmas, kuras vēl vairāk saasina pašreizējā ekonomiskā situācija un bezdarbs, veicināt šo cilvēku integrāciju sabiedrībā un uzlabot viņu dzīves apstākļus; uzskata, ka šādi pasākumi samazinās un ar laiku izskaudīs apstākļus, kuri ir lielā patvēruma pieprasījumu skaita pamatcēlonis; turklāt aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju un ES tiesībaizsardzības iestādēm pastiprināti cīnīties pret organizētās noziedzības grupējumiem, kuri nodarbojas ar cilvēku kontrabandu;

10.  atgādina arī, ka minoritāšu respektēšana un aizsardzība ir svarīgi ES iestāšanās kritēriju elementi; piekrīt Eiropas Komisijai, ka Serbijai ir jāuzlabo minoritāšu aizsardzības tiesiskās un institucionālās sistēmas piemērošana; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas ieceri, ko tā paudusi paziņojumā, kas pievienots 2012. gada 28. februāra Padomes protokolam, cieši uzraudzīt Serbijas centienus šajā jomā un gaida no Komisijas ziņojumu;

11.  uzsver ‐ lai iedibinātu valstī tiesiskumu, ir ārkārtīgi svarīgi cīnīties pret korupciju un organizēto noziedzību; atzinīgi vērtē to, ka nesen ir pieņemti vairāki tiesību akti par cīņu pret korupciju, un mudina Serbijas iestādes galveno uzmanību pievērst to efektīvai īstenošanai; tomēr pauž bažas par to, ka tie netiek pienācīgi piemēroti un ka palielinās izpildvaras ietekme uz neatkarīgo iestāžu un plašsaziņas līdzekļu darbu; saistībā ar to norāda, ka Serbijas vieta korupcijas uztveres indeksā pēdējo triju gadu laikā nav mainījusies; uzsver, ka korupcijas apkarošanai nepietiek ar paziņojumiem, ir vajadzīga patiesa politiskā griba; mudina valdību kļūt par spēcīgu līderi pretkorupcijas procesos; atzinīgi vērtē arī Konstitucionālās tiesas lēmumu par to, ka vairāku valsts amatu vienlaicīga ieņemšana ir pretrunā Konstitūcijai, un uzskata, ka šis lēmums ir solis pretim lielākai pārredzamībai publiskajā sektorā, kas samazinās interešu konfliktu iespējamību; tomēr uzsver, ka politisko partiju un privātā sektora savstarpēji saistītās intereses rada sistēmisku korupciju, kas vēl aizvien ir plaši izplatīta problēma visā reģionā, un aicina uzticamā veidā atspoguļot sodus “skaļās lietās” un izveidot pienācīgu aizsardzības sistēmu personām, kas ziņo par korupciju; uzsver arī to, ka īpašas bažas rada korupcija veselības aprūpes nozarē; aicina valdību veikt pasākumus, kad no Pretkorupcijas padomes un Pretkorupcijas aģentūras ir saņemta informācija par konstatētu augsta līmeņa sistēmisko korupciju, un nodrošināt šīm iestādēm pienācīgus finansiālos un cilvēkresursus, lai tās varētu pildīt savus uzdevumus, kā arī sniegt augstāka līmeņa atbalstu pretkorupcijas stratēģijai;

12.  pauž bažas par to, ka likumprojektu, ar kuru groza Likumu par publisko iepirkumu, neatbilst Serbijas valdības izstrādātajai stratēģijai par publiskā iepirkuma attīstību; aicina Serbijas valdību ļaut organizēt pienācīgu publisku likumprojekta apspriešanu un nodrošināt, lai tas būtu saderīgs ar valdības oficiālo publiskā iepirkuma stratēģiju un starptautiskajiem standartiem; uzsver, ka izmaiņas Likumā par publisko iepirkumu nedrīkstētu vājināt publiskā iepirkuma procedūru uzraudzības iestādes darbību, jo saskaņā ar ziņojumiem šajā jomā ir lielākais sistēmiskās korupcijas gadījumu skaits valstī;

13.  vērš uzmanību uz daudzajiem ziņojumiem par pārkāpumiem, īpaši tādās jomās kā privatizācijas process un valsts iepirkums, un aicina tiesībsargājošās iestādes aktīvāk iesaistīties, lai nodrošinātu rūpīgu pārkāpumu izmeklēšanu un sauktu pie atbildības vainīgos; šajā sakarā vērš uzmanību uz to, ka ir būtiski svarīgi izveidot precīzu un pilnīgu valsts īpašumu reģistru, lai izveidotu drošu un paredzamu uzņēmējdarbības vidi, nodrošinātu to, ka bez jebkādas diskriminācijas, īpaši bez diskriminācijas etniskās izcelsmes dēļ, tiek turpināta privātīpašuma atdošana bijušajiem īpašniekiem, izvairīties no procesiem, kas saistīti ar privātuzņēmumu likvidāciju un bankrotu, ko izraisa nepiemēroti paaugstināti nodokļi, kas tiek piemēroti ar atpakaļejošu datumu, pārskatīt šādas lietas un ļaut tiem, kurus tās ir skārušas, saņemt godīgu kompensāciju, un novērst valsts līdzekļu piesavināšanos privātu interešu īstenošanai; atzinīgi vērtē to, ka pieņemtais Likums par reabilitāciju atrisinās pretrunīgo kolektīvās vainas jautājumu un ka šajā likumā prevalē individuāla atbildība; aicina valdību garantēt, ka Likuma par privātīpašuma atdošanu un Likuma par reabilitāciju piemērošana ir efektīva un nediskriminējoša;

14.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts likums par politiskās darbības finansēšanu, kas uzskatāms par lielu soli pretim pārredzamai politiskajai sistēmai, un aicina pienācīgi ievērot šo likumu un jo īpaši izveidot efektīvu darījumu uzraudzības sistēmu un efektīvas soda sankcijas;

15.  atgādina par Serbijas parlamenta darba nozīmīgumu, atzinīgi vērtē pasākumus, kas veikti, lai nostiprinātu tā likumdevēja lomu un parlamenta īstenoto valdības darbības uzraudzību, un aicina turpināt veikt pasākumus, lai aizvien palielinātu iespējas efektīvi īstenot šos uzdevumus, jo īpaši uzraudzīt drošības dienestu darbību; šajā sakarā atzinīgi vērtē lēmumu reorganizēt parlamenta dienestus, lai panāktu parlamenta darbības saskaņošanu un palielinātu tās efektivitāti;

16.  norāda uz tiesu un prokuratūras reformu un to, ka ir veikta sistēmas reorganizācija, lai palielinātu tās efektivitāti un samazinātu neizskatīto lietu daudzumu, kā norādīts Venēcijas komisijas ieteikumos; tomēr aicina Serbijas valdību palielināt centienus nodrošināt abu šo jomu neatkarīgumu un profesionalitāti, kurām ir vajadzīgas pamatīgas un plašas reformas; uzsver, ka tiesu sistēmas reformas gaitā ir būtiski svarīgi izveidot politiski neatkarīgu tiesu sistēmu un nodalīt pilnvaras;

17.  pauž nožēlu par to, ka tiesu pārbaudes procedūrā un apelācijas procedūrā trūkst pārredzamības un ir konstatētas nepilnības un trūkumi attiecībā uz tiesnešiem un prokuroriem, kuri nav atkārtoti iecelti amatā, ka ir pārkāptas procedūras un standarti un ka šīm nepilnībām var būt ietekme uz tiesu sistēmas neatkarību, pilnvaru nošķiršanu un tiesiskumu, kā arī uz visu tiesu sistēmas iestāžu darbinieku, tostarp no amata atstādināto darbinieku, tiesībām uz taisnīgu attieksmi; aicina iestādes nodrošināt, lai Augstā tiesu iestāžu padome rīkotos pārredzami, neatkarīgi un saskaņā ar savām pilnvarām, piemērojot konsekventus un stingrus kritērijus, kas skaidri noteikti tiesību aktos, un lai tā darbotos bez spiediena no ārpuses; norāda, ka ir nepieciešama regulāras tiesnešu darba novērtēšanas sistēma, lai nodrošinātu, ka pēc reformas pabeigšanas tiesu sistēma turpina darboties kvalitatīvi;

18.  pauž nopietnas bažas par to, ka vēl aizvien tiek ziņots par to, ka ļaunprātīgi tiek izmantots Kriminālkodeksa 359. pants par amata pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, kā rezultātā saskaņā ar ziņojumiem tiek bloķēta daudzu uzņēmumu darbība un iesaldēti privāti līdzekļi; uzsver, ka tas ir mazinājis uzticību valsts tiesiskumam; aicina iestādes nekavējoties pārskatīt Kriminālkodeksu, lai nodrošinātu tā atbilstību Eiropas standartiem, un nekavējoties izbeigt lietu izskatīšanu un apsūdzību uzrādīšanu lietās par dienesta stāvokļa izmantošanu privātos uzņēmumos un tādos uzņēmumos, kuros lielākās kapitāla daļas turētāji ir no privātā sektora, un pārtraukt atlikuši krimināllietu izskatīšanu; uzsver, ka gadījumos, kad cilvēki notiesāti saskaņā ar 359. pantu un ir aizdomas, ka viņu aizturēšanas ilgums vai iesaldēto līdzekļu lielums ir nesamērīgs ar nodarījumu, kurā viņi ir apsūdzēti, viņiem nekavējoties jābūt iespējai prasīt, lai tiktu pārskatītas pret viņiem izvirzītās apsūdzības, un jānodrošina viņiem tiesības atgūt savu privāto īpašumu un saņemt taisnīgu kompensāciju;

19.  aicina Serbijas iestādes nekavējoties pārskatīt 24 uzņēmumu, tostarp, 'Startid“, 'Jugoremedija”, “Mobtel” un 'C market“un ATP Vojvodina pretrunīgo privatizāciju un pārdošanu, jo Eiropas Komisija ir paudusi nopietnas bažas par šo darbību likumību, un nekavējoties noņemt valsts noslēpuma statusu dokumentiem par šo uzņēmumu privatizāciju un pārdošanu, jo tas ir pretrunā Eiropas standartiem; šajā sakarā vērš uzmanību uz to, ka ir būtiski svarīgi izveidot precīzu un pilnīgu valsts īpašumu reģistru, lai izveidotu drošu un paredzamu uzņēmējdarbības vidi, nodrošinātu to, ka tiek atdots privātīpašums bijušajiem īpašniekiem un novērstu valsts līdzekļu piesavināšanos privātu interešu īstenošanai;

20.  vērš uzmanību uz nopietnajiem trūkumiem aculiecinieku aizsardzības programmas darbībā kara noziegumu lietās, kuru dēļ pēc saskaršanās ar sistemātisku iebiedēšanu daudzi aculiecinieki ir brīvprātīgi atteikušies no programmas; aicina Iekšlietu ministriju un kara noziegumu prokurora biroju aktīvi strādāt pie tā, lai visiem aculieciniekiem, kas ir iesaistījušies aizsardzības programmā, garantētu drošību un labklājību; uzsver, ka funkcionējoša aculiecinieku aizsardzības programma ir būtiski svarīga valsts tiesiskumam un apliecina politisko gribu efektīvi izskatīt kara noziegumu lietas, ko valsts tiesu sistēmai deleģējis ICTY;

21.  mudina Serbijas iestādes sākt to personu juridisko reabilitāciju, kuras tikušas vajātas politisku, etnisku vai reliģisku iemeslu dēļ, tostarp cietušas kolektīvās vainas principa piemērošanas dēļ, un izmaksāt tām finansiālu kompensāciju;

22.  aicina iestādes turpināt strādāt pie tā, lai izskaustu bijušo komunistisko slepeno dienestu mantojumu, kas būtu solis Serbijas demokratizācijas virzienā; atgādina, ka ir svarīgu turpināt drošības dienestu reformu, palielināt parlamenta īstenoto drošības dienestu uzraudzību un kontroli, kā arī atvērt nacionālos arhīvus un jo īpaši darīt pieejamus bijušās izlūkošanas aģentūras UDBA dokumentus; mudina iestādes atvieglot piekļuvi tiem arhīviem, kuri attiecas uz bijušajām Dienvidslāvijas republikām, un nodot dokumentus attiecīgo valstu valdībām, ja tās to pieprasa;

23.  atzinīgi vērtē valsts pārvaldes reformu, taču uzsver, ka vēl aizvien ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka tā ir pilnībā profesionāla un nepakļaujas politiskajam spiedienam, ko var panākt, pilnībā piemērojot uz nopelniem balstītu amatā iecelšanas un karjeras sistēmu; aicina palielināt valsts pārvaldes reformas stratēģijas īstenošanas koordināciju un iekļaut likumdošanas sistēmā arī pašvaldības; vērš uzmanību uz to, ka valsts pārvaldē, tiesās un valsts uzņēmumos nav pietiekami pārstāvētas mazākumtautības;

24.  atzinīgi vērtē to, ka ir grozīti likumi par vēlēšanām un pašvaldību vēlēšanām, īpaši to, ka ir atcelta nedemokrātiskā prakse, kad parlamenta deputātus ieceļ politiskās partijas neatkarīgi no kandidātu iegūtā balsu skaita, un “parakstītie atkāpšanās raksti”, kas ļāva īstenot politisku kontroli pār deputātu darbību; aicina tūlīt pēc vēlēšanām pieņemt likumu par valsts vēlēšanu komisiju, lai izveidotu neatkarīgu iestādi, kas pārrauga vēlēšanu procesu;

25.  atzinīgi vērtē neatkarīgu regulatīvo iestāžu lomu valsts iestāžu darbības efektivitātes un pārredzamības palielināšanā; jo īpaši pauž atzinību par ombuda un sabiedrībai svarīgas informācijas un personas datu aizsardzības komisāra paveikto; mudina iestādes nodrošināt pienācīgu finansējumu, administratīvo kapacitāti un biroja aprīkojumu Valsts revīzijas iestādei, Konkurences aizsardzības komisijai, Publiskā iepirkuma birojam un Publiskā iepirkuma pretendentu tiesību aizsardzības komisijai, lai šīs struktūrvienības varētu pildīt savus pienākumus; atgādina, ka neatkarīgas regulatīvās iestādes ir būtiski svarīgas cīņai pret sistēmisko korupciju un efektīvai valdības darba uzraudzībai;

26.  atgādina, ka spēcīgi, profesionāli un neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi un nodrošinājums ar internetu ir neaizstājams demokrātiskās sistēmas elements; šajā sakarā atzinīgi vērtē Valsts informācijas sistēmas izveides stratēģijas un tās rīcības plāna pieņemšanu un to, ka ir plānots atteikties no valsts īpašumā esošiem plašsaziņas līdzekļiem; atzinīgi vērtē to, ka stratēģijā ir ievērotas Konstitūcijā paredzētās tiesības lietot mazākumtautību valodas plašsaziņas līdzekļos; tomēr pauž bažas par mēģinājumiem kontrolēt plašsaziņas līdzekļus un iejaukties to darbībā un aicina iestādes nodrošināt, ka uz plašsaziņas līdzekļiem netiek izdarīts nedz politisks, nedz kāda cita veida spiediens; aicina Serbijas valdību nodrošināt plašsaziņas līdzekļu brīvību un neatkarīgumu atbilstīgi ES standartiem; pauž bažas par to, ka Krimināllikumā ir ieviests aizliegums publiskajos plašsaziņas līdzekļos izteikt komentārus par tiesvedību un spriedumiem; pauž bažas par draudiem, kas vērsti pret Serbijas žurnālistiem, un aicina rūpīgi izmeklēt šādus gadījumus, lai nodrošinātu žurnālistiem drošu vidi, kurā viņi var darboties efektīvi, neveicot pašcenzūru; uzsver, ka ir jāveic pasākumi, lai plašsaziņas līdzekļi nebūtu koncentrēti dažu īpašnieku rokās lai šī nozare būtu pārredzama un lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi reklāmas tirgum, tostarp izkliedējot valsts līdzekļus, kas tiek piešķirti reklāmai un reklāmas kampaņām; aicina žurnālistus ievērot Ētikas kodeksu; norāda, ka internets vēl aizvien ir pieejams nelielam skaitam iedzīvotāju, norāda uz interneta nozīmi plašsaziņas līdzekļu brīvības nodrošināšanā un mudina iestādes darīt visu iespējamo situācijas uzlabošanai šajā jomā;

27.  pauž nožēlu par to, ka valsts iestādes sekmīgi aizliedza plašsaziņas līdzekļiem atspoguļot 2011. gada jūlija notikumus Kosovas ziemeļos un KFOR loma šajos notikumos tika atspoguļota sagrozīti; uzsver, ka brīviem un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem ir nozīmīga loma, lai sabiedrība būtu demokrātiskā un labi informētā;

28.  atzinīgi vērtē demokrātiski ievēlēto mazākumtautību padomju darbību, kuras pārstāv mazākumtautības tādās jomās kā izglītība, kultūra, plašsaziņas līdzekļi un oficiālās valsts valodas lietošana; tomēr norāda uz to, ka ir svarīgi pilnībā īstenot šo mazākumtautību pašpārvalžu kompetenci, kā arī uz nepieciešamību Likumā par mazākumtautību padomēm paredzēt tām pienācīgas budžeta subsīdijas; ar bažām norāda uz sūdzībām par pārkāpumiem sagatavošanas procesā un par tiesiskajām prasībām attiecībā uz padomju izveidošanu, kā arī norāda uz sūdzībām par to, ka daži ministri un pašvaldības neļauj padomēm īstenot tām nodrošinātās pilnvaras, un aicina valsts iestādes atbildēt uz šīm sūdzībām; atzinīgi vērtē tos Serbijas Administratīvās tiesas lēmumus, saskaņā ar kuriem turpinās Ungāru minoritātes nacionālās padomes iesniegto lietu izskatīšana, kuras iesniegtas sakarā ar to, ka pašvaldības veic pārkāpumus attiecībā uz mazākumtautību padomju pilnvaru īstenošanu;

29.  pauž gandarījumu par kopumā labajām etnisko kopienu attiecībām un par to, ka valstī ir samazinājies ar etnisko piederību saistītu incidentu skaits un intensitāte, taču mudina Serbija turpināt veikt pasākumus minoritāšu aizsardzībai, konsekventi piemērojot pieņemtos tiesību aktus; pauž bažas par etnisko albāņu protestiem pret diskrimināciju un par saspīlēto situāciju Sandžakā un aicina valdību piešķirt lielāku politisko prioritāti mazākumtautību pamattiesību ievērošanas uzlabošanai, tostarp mazākumtautību piekļuves iespējām izglītībai savā valodā, vienlīdzīgām iespējām piekļūt darba tirgum un godīgai pārstāvībai iestādēs; aicina valdību mazināt atšķirības starp reģioniem, sniedzot atbalstu Sandžakas un valsts dienvidaustrumu daļas, tostarp Preševas ielejas, sociālajai un ekonomiskajai attīstībai un izstrādāt stratēģijas bezdarba līmeņa samazināšanai šajos reģionos; atzinīgi vērtē 2011. gada oktobrī Bujanovacā panākto vienošanos, kas paredz pasākumus etnisko serbu integrēšanai valsts pārvaldē, un aicina nekavējoties to īstenot;

30.  norāda, ka divus gadus pēc ievēlēšanas bosniešu nacionālā padome vēl aizvien nav izveidota, iespējams, procesuālu trūkumu dēļ vēlēšanu procesā, un aicina bez kavēšanās izveidot to, tādējādi ievērojot noteikumus; aicina politiskos un reliģiskos līderus atturēties no naidīgiem paziņojumiem, kas var palielināt saspīlējumu; aicina Serbijas valdību būt neitrālai attiecībā uz saspīlējumiem, kuri ir saistīti ar reliģisko kopienu Sandžakā, un veikt pasākumus, lai nodrošinātu labas attiecības ar šo kopienu, respektējot tās reliģiskās pārliecības brīvību;

31.  uzsver, ka tautas skaitīšanai ir liela nozīme statistiskās informācijas ieguvē, kas ir būtiska Serbijas, īpaši tās mazāk attīstīto reģionu attīstībai; atzinīgi vērtē to, ka tautas skaitīšana 2011. gada oktobrī Serbijā noritēja visnotaļ sekmīgi; pauž dziļu nožēlu par to, ka albāņu izcelsmes politiķi aicināja boikotēt tautas skaitīšanu, un viņu aicinājumus ņēma vērā municipālo tautas skaitīšanas komisiju darbinieki un liels skaits iedzīvotāju Preševā un Bujanovacā; norāda, ka iestādes vēl nav iesniegušas statistikas datus par etnisko piederību;

32.  aicina veikt turpmākus pasākumus, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek īstenoti pretdiskriminācijas tiesību akti; pauž nopietnas bažas par to, ka trūkst politiskās gribas, lai aktīvi propagandētu iecietību un pamata cilvēktiesību ievērošanu, kā arī par to, ka, gatavojoties šim pasākumam, netika nodrošināta 2011. gada 2. oktobrī paredzētā Pride Parade dalībnieku drošība, kā rezultātā pasākums tika aizliegts; asi nosoda naidpilnos un diskriminējošos izteikumus par šo tēmu, kurus pauda atsevišķi politiķi un pareizticīgo Baznīcas locekļi; atgādina valdībai, ka vārda un pulcēšanās brīvība ir pamata cilvēktiesības un ES pamatvērtība, kas jāievēro ikvienai valstij, kas vēlas kļūt par ES dalībvalsti; atzinīgi vērtē Konstitucionālās tiesas 2011. gada 22. decembra spriedumu šajā jautājumā; atzinīgi vērtē pozitīvo ombuda un līdztiesības komisāra veikto darbu, popularizējot šīs vērtības Serbijas sabiedrībā;

33.  aicina izmeklēt ekstrēmistisko grupējumu paustos draudus, kuru rezultātā Pride Parade tika aizliegta; uzsver, ka liela nozīme ir pašiem pirmajiem notiesājošiem spriedumiem Serbijā par geju diskrimināciju, tostarp Belgradas Augstākās tiesas spriedumam, ar kuru labēji ekstrēmistiskas organizācijas līderim ir piespriests divu gadu cietumsods par aicināšanu uz vardarbību 2010. gada gay pride gājiena laikā, taču norāda, ka ar 2010. gada Pride Parade norisi saistītās vardarbības izmeklēšana noris ļoti lēni un līdz šim ir piespriesti tikai daži maigi sodi; tomēr atzinīgi vērtē prokuroru un tiesu darbību, kas vērsta uz to, lai tiktu aizliegtas ekstrēmistiskas organizācijas; aicina valsts un pilsētu iestādes rūpīgi strādāt pie tā, lai panāktu, ka sabiedrība kļūst iecietīga, kā to paredz Eiropas standarti, tostarp organizējot izglītojošas kampaņas;

34.  atzinīgi vērtē paveikto bērnu aizsardzības uzlabošanas jomā un to, ka ir izveidots stabils juridiskais pamats un stratēģijas bērnu tiesību ievērošanas uzlabošanai un bērnu labklājības sistēmas reformai; tomēr pauž bažas par to, ka pieņemto tiesību aktu īstenošana notiek lēni, īpaši tas sakāms par bērniem ar invaliditāti, jo daudzi no viņiem vēl aizvien ir izstumti no sabiedrības, un par to, ka vietēja līmeņa bērnu aizsardzības dienestu izveides temps ir lēns; pauž jo īpašas bažas par to, ka pieaug nepilngadīgo noziedzības līmenis; tādēļ aicina iestādes aktīvi rīkoties un īstenot profilaktiskus pasākumus un darīt visu nepieciešamo, lai izskaustu vardarbību skolās;

35.  atzinīgi vērtē grozījumus vēlēšanu likumā, kuru rezultātā ir palielinājusies sieviešu pārstāvība likumdevējās iestādēs; aicina iestādes bez kavēšanās īstenot politikas nostādnes, kuru mērķis ir cīnīties pret diskrimināciju, tostarp netiešo diskrimināciju, ar kuru sievietes saskaras darba tirgū un citās sabiedriskās dzīves jomās, un veicināt lielāku sieviešu pārstāvību valsts politiskajā dzīvē, tostarp valdības amatos; pauž bažas par to, ka, neraugoties uz pieņemtajiem tiesību aktiem par nediskrimināciju un dzimumu līdztiesību un izveidotajām iestādēm šo tiesību aktu īstenošanai, smaga problēma vēl aizvien ir pastāvošo tiesību aktu efektīva īstenošana un tālāka iestāžu administratīvās kapacitātes palielināšana; mudina iestādes rīkoties aktīvāk; aicina rīkoties enerģiskāk, lai novērstu vardarbību ģimenē un nodrošinātu, ka par to tiek ziņots, kā arī sniegtu palīdzību cietušajiem; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka Serbijas dienvidos ir atklāta pirmā “drošā māja”;

36.  uzsver, ka romu kopiena ir grūtā situācijā, viņi turpina ciest no diskriminācijas darba tirgū un viņiem ir grūtības piekļūt pienācīgiem mājokļiem, izglītībai un veselības aprūpei; atzinīgi vērtē virkni iniciatīvu, ko iestādes ir veikušas, lai risinātu jo īpaši romu veselības aprūpes, izglītības un reģistrācijas problēmas; aicina romu kopienas pārstāvjus aktīvi iesaistīties šajā procesā; aicina Serbijas valdību pilnībā īstenot Valsts stratēģiju romu stāvokļa uzlabošanai un ar to saistīto darba plānu, kura mērķis ir uzlabot romu sociālo un ekonomisko stāvokli atbilstīgi ES pamatnostādnēm valstu romu integrācijas stratēģiju izveidei; pauž bažas par to, ka skolu apmeklē maz romu bērnu, īpaši meiteņu; aicina Serbijas valdību nodrošināt, ka visiem romiem ir personu apliecinoši dokumenti, kuru trūkuma dēļ viņi nespēj izmantot savas pamattiesības; uzsver, ka īpaši smaga ir to romu kopienu locekļu situācija, kuri kara laikā ieradās Serbijā kā bēgļi no Kosovas; nosoda romu, tostarp bērnu un vecu cilvēku, piespiedu izlikšanu no mājokļiem, kas notiek bez pienācīgas apspriešanās un iepriekšējās brīdināšanas, neierādot šiem cilvēkiem citus mājokļus; aicina iestādes nekavējoties izbeigt šo praksi;

37.  aicina Serbijas iestādes izstrādāt institucionālo un tiesisko sistēmu organizācijām, kuras sniedz sociālos pakalpojumus, un efektīvāk koordinēt nodrošināšanu ar pakalpojumiem un pabalstiem, pielāgojot tos vietējām vajadzībām un iesaistot potenciālos un esošos saņēmējus sistēmu izstrādē, uzraudzībā un izvērtēšanā, kas būtu jāveic ciešā sadarbībā ar vietējām iestādēm; uzsver, ka ir svarīgi šajā jomā stiprināt pašvaldību kapacitāti;

38.  uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi etnisko kopienu savstarpējo attiecību uzlabošanā, tolerances veicināšanā un iestāžu darbības uzraudzībā; aicina valdību un parlamentu izveidot konsekventu satvaru, kas ļautu veikt pienācīgas apspriedes sociālās politikas virzienu izstrādes gaitā, un koordinēt tā piemērošanu; mudina valdību pilnībā izmeklēt incidentus, kas vērsti pret mazākumtautību pārstāvjiem; pauž bažas par draudiem, kas vērsti pret cilvēktiesību aktīvistiem, žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem, īpaši tiem, kas strādā tādās jomās kā kara noziegumi, organizētā noziedzība, korupcija, LGTB tiesības un attiecības ar Kosovu, un aicina iestādes nodrošināt, ka šie draudēšanas gadījumi tiek izmeklēti un vainīgie saukti pie atbildības, tā izbeidzot plaši izplatīto nesodāmību;

39.  pauž atbalstu RECOM (Reģionālā komisija patiesības noskaidrošanai un patiesības paušanai attiecībā uz kara noziegumiem un citiem smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem bijušajā Dienvidslāvijā) iniciatīvai, kuras mērķis ir turpināt virzīt samierināšanas procesu visā Rietumbalkānu reģionā;

40.  uzsver, ka Serbija ir ratificējusi Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) galvenās darba tiesību konvencijas un pārskatīto Eiropas Sociālo hartu; norāda, ka darbinieku pārstāvju organizācijām un arodbiedrībām vēl aizvien ir stipri ierobežotas tiesības, neraugoties uz konstitucionālajām garantijām, un aicina Serbiju vēl vairāk palielināt šo organizāciju tiesības; pauž bažas par to, ka sociālais dialogs vēl aizvien ir vājš un ka apspriedes ar sociālajiem partneriem notiek neregulāri; aicina veikt turpmākus pasākumus, lai nostiprinātu Sociālo un ekonomikas lietu padomi un nodrošinātu, ka tā var aktīvi iesaistīties uzlabotā sociālajā dialogā un ka ar to biežāk apspriežas, pieņemot tiesību aktus;

41.  aicina Serbiju un Komisiju nodrošināt, ka saistībā uz virzību iestājai ES veiktās strukturālās reformas un liberalizācija nenoved pie darba apstākļu un darbinieku un arodbiedrību situācijas pasliktināšanās;

42.  pauž gandarījumu par to, ka ar pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) piešķirtie līdzekļi Serbijā tiek izmantoti labi; mudina gan Serbijas valdību, gan ES vienkāršot administratīvās procedūras pirmsiestāšanās palīdzības finansējuma saņemšanai, lai tas būtu pieejamāks mazākiem un necentralizētiem saņēmējiem; uzsver nepieciešamību saglabāt pienācīgu pirmsiestāšanās palīdzības līmeni arī nākamajā pārskatītājā ES finanšu shēmā;

43.  atzinīgi vērtē ombuda darbu un aicina iestādes sniegt pilnu politisko atbalstu ombudam, lai nodrošinātu viņa ieteikumu ievērošanu, un piešķirt ombuda birojam pienācīgus finansiālos, administratīvos un ar biroja darbību saistītos resursus, lai viņš varētu pildīt savus pienākumus;

44.  atzinīgi vērtē Belgradas pilsētas iestāžu iniciatīvu sākt kampaņu par Belgradu kā 2020. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu un mudina īstenot līdzīgus projektus, kas kultūras jomā tuvinātu Belgradu un Serbiju ES, īpaši attiecībā uz tautību līdzāspastāvēšanu, multikulturālu sapratni un dažādu reliģiju dialogu; aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt Belgradas kandidatūru; šajā sakarā aicina Serbijas parlamentu pieņemt un īstenot nepieciešamos īpašos tiesību aktus, ar kuriem tiktu reglamentēti kultūras pasākumi, un pieņemt kultūras attīstības stratēģiju, lai tiktu labāk īstenots Likums par kultūru;

45.  atgādina, ka Rietumbalkāniem ir svarīga integrējoša loma reģionālajā sadarbība, un atzinīgi vērtē Serbijas aktīvo līdzdalību reģionālajās iniciatīvās un divpusējās sanāksmēs, ar kurām tiek veicinātas labas kaimiņattiecības, kā arī tās aizvien aktīvāko lomu samierināšanās veicināšanā šajā reģionā; atzinīgi vērtē prezidenta B. Tadiča vizīti Bosnijā un Hercegovinā un viņa atbalstu šīs valsts teritoriālajai integritātei un suverenitātei; aicina Serbijas valdību nodrošināt, ka tās tiešās attiecības ar Serbu Republikas iestādēm atbilst paustajam atbalstam un nemazina Bosnijas un Hercegovinas valsts iestāžu integritāti, suverenitāti, kompetences un efektīvu darbību; turklāt mudina Serbijas iestādes atbalstīt tās Bosnijas un Hercegovinas reformas, kuru mērķis un nostiprināt un integrēt valsts iestādes, ņemot vērā ar ES saistās reformas; aicina abu valstu valdības organizēt kopīgas sanāksmes, lai labāk koordinētu ar ES saistītās reformas; aicina prezidentu I. Josipoviča un B. Tadiča uzsāktās un īstenotās iniciatīvas un sasniegumus attiecībā uz Horvātijas un Serbijas politisko attiecību uzlabošanu; atgādina, ka šādas pozitīvas divpusējās attiecības ir labs pamats neatrisināto robežstrīdu atrisināšanai un uzsver, ka genocīda tiesu prāvas, ko abas valstis uzsākušas viena pret otru, nedrīkstētu kavēt tālāku progresu šī jautājuma atrisināšanā; mudina Serbijas iestādes cieši sadarboties ar bijušās Dienvidslāvijas republikām un citām kaimiņvalstīm, lai atrisinātu visus neatrisinātos juridiskās pēctecības jautājumus; mudina veidot pārrobežu sadarbību ar kaimiņos esošajām ES dalībvalstīm Bulgāriju, Ungāriju un Rumāniju, tostarp saistībā ar ES stratēģiju Donavas reģionam;

46.  atzinīgi vērtē Serbijas aktīvo līdzdalību Sarajevas procesa virzībā un to, ka 2011. gada 7. novembrī Serbija kopā ar Bosniju un Hercegovinu, Horvātiju un Melnkalni parakstīja ministru deklarāciju par cilvēku pārvietošanas izbeigšanu un stabila risinājuma panākšanu bēgļu un pārvietoto personu jautājumā; ar nepacietību gaida reģionālo līdzekļu devēju konferenci, kas paredzēta 2012. gada 24. aprīlī Sarajevā un kurā tiks iesniegta kopējā mājokļu programma, kas aptvers atlikušās vajadzības, un pauž cerību, ka ievērojama palīdzība tiks piešķirta visu valstu iekšzemē pārvietotajām personām, nodrošinot proporcionālu palīdzības daļu Serbijai, kurā ir vislielākais iekšzemē pārvietoto personu skaits Eiropā;

47.  atzinīgi vērtē to, ka ir uzlabojušās Serbijas un Melnkalnes attiecības; aicina abu valstu valdības ciešāk koordinēt ar ES saistītās reformas un jo īpaši pasākumus, kuru mērķis ir risināt abām valstīm kopīgas problēmas saistībā ar tiesiskumu, bet jo īpaši pasākumus cīņai pret organizēto noziedzību; mudina abu valstu valdības pastiprināt centienus rast risinājumu robežjautājumos;

48.  atzinīgi vērtē nolīgumu, kas noslēgts starp Serbiju un Maķedoniju par abu valstu pilsoņu brīvu pārvietošanos un papildina jau iepriekš parakstītos nolīgumus starp Serbiju un Melnkalni un Serbiju un Bosniju Hercegovinu, un pauž cerības, ka šādi nolīgumi, kas uzlabo divpusējās attiecības un palielina attiecīgo valstu iedzīvotāju iespējas, tiks noslēgti arī ar pārējām reģiona valstīm;

49.  uzsver, ka liela nozīme ir Vēsturisko notikumu samierināšanas komitejas darbībai, un atgādina, ka notiekošais dialogs varētu uzlabot attiecības; tomēr pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa vēsturisko arhīvu, īpaši bijušā slepenā dienesta UDBA dokumentu, vēl aizvien nav pieejami; mudina turklāt pamatīgi un rūpīgi izmeklēt 1944.–1945. gada slaktiņus;

50.  aicina iestādes popularizēt mazāk attīstītos Serbijas reģionos salīdzinoši pārtikušās Vojvodinas piemēru; aicina iestādes bez kavēšanās pieņemt likumu par finansējumu šai provincei, jo ir jau pagājuši divi gadi kopš Vojvodinas statūtu pieņemšanas;

51.  iesaka Eiropas līdzekļus, kas paredzēti kā ES atbalsts valsts reformu procesam, piešķirt tiešā veidā mazākumtautību padomēm un Serbijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

52.  mudina iestādes sākt turpmākus pasākumus un pavērt iespējas cilvēkiem apmeklēt robežreģionus kaimiņvalstīs, lai uzlabotu tirdzniecības un ekonomiskās saites; uzsver, ka ir svarīgi atvērt termināli komerciālajiem un preču pārvadājumiem Ribarči–Oltomantsi robežšķērsošanas punktā, lai veicinātu vietējo ekonomisko attīstību;

53.  uzsver to, ka augsta līmeņa izglītībai ir ārkārtīgi liela nozīme tālākai Serbijas sociālajai un ekonomiskajai attīstībai un valsts augstā bezdarba līmeņa samazināšanai, īpaši jauniešu vidū; aicina iestādes aktīvi popularizēt jauniešu vidū izglītības vērtību un ieguldīt vairāk līdzekļu augstākajā izglītībā; uzsver, ka ir nepieciešami valsts līdzekļi universitāti beigušo jauniešu pieņemšanai darbā, lai valsts sektors kļūtu efektīvāks un lai novērstu tālāku izglītoto cilvēku aizplūšanu, kas nopietni mazinās valsts ilgtermiņa attīstības iespējas;

54.  aicina nodrošināt iespējas valsts un provinču līmenī iegūt izglītību mazākumtautību valodās, kas ir vajadzīgs, lai varētu saglabāt etnisko un kultūras identitāti un tādējādi īstenot tiesības, kas ir nostiprinātas Konstitūcijā un 2002. gadā pieņemtajā Likumā par mazākumtautību tiesību un brīvību aizsardzību atbilstīgi Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvencijas pamatnostādnēm, jo īpaši aicina nodrošināt nepieciešamās mācību grāmatas un citus mācību līdzekļus; šajā sakarā atzinīgi vērtē bilingvālās universitātes atklāšanu Bujanovacā, kurā mācās gan albāņu, gan serbu izcelsmes studenti; mudina Serbiju izmantot šo politikas modeli arī attiecībā uz citām mazākumtautībām; aicina gan Serbijas mazākumtautības, gan pamatnāciju mācīties citai citu valodu, lai būtu iespējams labāk saprasties; uzver nepieciešamību respektēt mazākumtautību kultūru daudzveidību, neliekot šķēršļus kultūras centru veidošanai, elektroniskajiem un drukātajiem plašsaziņas līdzekļiem un bibliotēku darbībai, lai tie varētu pienācīgi parūpēties par šo kopienu kultūras dzīves vajadzībām;

55.  aicina Serbijas iestādes atrisināt Starptautiskās Novipazaras universitātes akreditāciju Sandžakā un uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai Akreditācijas un kvalitātes nodrošināšanas komisijas darbība būtu neatkarīga un objektīva;

56.  atzinīgi vērtē svarīgos pasākumus, kas veikti, lai izveidotu funkcionējošu tirgus ekonomiku, un valdības paveikto, uzlabojot Serbijas finansiālo un makroekonomisko situāciju; norāda, ka ir pieņemts lēmums līdz jaunās valdības izveidošanai apturēt pagaidu līgumu ar SVF; uzsver, ka Serbijai ir jāveic strukturālas reformas, lai palielinātu tautsaimniecības produktivitāti, un k valstij ir jāsamazina budžeta deficīts; atgādina, ka globālajai finanšu un ekonomikas krīzei ir bijusi negatīva ietekme uz sabiedrību, īpaši uz neaizsargātajām sabiedrības grupām; aicina iestādes darīt visu iespējamo, lai samazinātu tādu krīzes negatīvo seku kā nabadzība, bezdarbs un sociālā atstumtība ietekmi uz neaizsargātajām iedzīvotāju grupām un novērst šo parādību pamatcēloņus ar nepieciešamo sociālo un ekonomikas politiku;

57.  uzsver ‐ lai piesaistītu ārvalstu investīcijas, palielinātu iespējas ātri pārorientēt ekonomiku uz brīvo tirgu un uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, valstij patiesi ir jābūt tiesiskai; šajā sakarā atgādina, ka monopoli ir nopietns šķērslis pārejai uz šādu ekonomiku, un aicina valdību turpināt veikt pasākumus, lai tos aizliegtu; uzsver, ka ir svarīgi samazināt birokrātiju un palielināt konkurenci un privātā sektora lomu;

58.  pauž gandarījumu par valdības centieniem izveidot plaukstošu MVU sektoru, pieņemot un īstenojot attiecīgos tiesību aktus un izveidojot administratīvas iestādes MVU atbalstam; vienlaikus aicina darīt vairāk, lai atvieglotu MVU attīstību, samazinot administratīvo slogu un darba tirgus stingrās normas un uzlabojot piekļuvi finansējumam; mudina valdību izmantot tādu MVU definīciju, kas pilnībā atbilst ES ieteikumiem;

59.  aicina Serbijas valdību pieņemt nepieciešamos pasākumus, lai palielinātu MVU sadarbību ar kaimiņu reģioniem; uzsver, ka tas ir būtiski svarīgi, lai Serbijas ekonomika varētu iekļauties Kopienas tirdzniecības sistēmā un gūt peļņu;

60.  atzinīgi vērtē Serbijas progresu, pielāgojoties vides aizsardzības acquis; aicina turpināt centienus šajā jomā, pievēršot galveno uzmanību tiesību aktu piemērošanai; mudina iestādes rīkoties aktīvāk, īpaši saistībā ar ūdens kvalitāti un atkritumu izvešanu; mudina Serbiju pieņemt tādus klimata pārmaiņu mērķus, kas atbilst Eiropas Savienības mērķiem;

61.  atzinīgi vērtē to, ka ir noslēgts ES un Serbijas nolīgums, ar kuru izveido pamatu Serbijas dalībai ES krīzes novēršanas operācijās, un pauž gandarījumu par to, ka valsts ir gatava piedalīties divās ES KĀDP operācijās ‐ EUTM un ES NAVFOR Somālijā;

62.  aicina turpināt centienus, lai izveidotu ilgtspējīgu sabiedriskā transporta tīklu Serbijā un jo īpaši uzlabotu dzelzceļa un iekšzemes ūdens transporta sistēmas (VII transporta koridoru), kā arī ceļu infrastruktūru, tostarp ātri pabeigtu X transporta koridora izveidi; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot infrastruktūru, kas savieno ar kaimiņvalstīm, lai atvieglotu iedzīvotāju pārvietošanos;

63.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Serbijas valdībai un parlamentam.

(1) OV L 80, 19.3.2008., 46. lpp. (2) A/RES/64/298. (3) OV L 334, 19.12. 2007., 46. lpp. (4) OV L 336, 18.12. 2009., 1. lpp. (5) OV L 163, 23.6.2011., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūcija par Kosovas integrācijas procesu Eiropas Savienībā (2011/2885(RSP))

P7_TA(2012)0115 B7-0187/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. oktobra paziņojumu “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2011.–2012. gadā” (COM(2011)0666) un tam pievienoto Komisijas 2011. gada progresa ziņojumu par Kosovu (SEC(2011)1207),

–  ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2009. gada 7. decembra, 2010. gada 14. decembra un 2011. gada 5. decembra sanāksmes secinājumus, kuros uzsvērts un atkārtoti apstiprināts, ka, neskarot dalībvalstu nostāju par Kosovas statusu, būtu arī jārada iespēja tai izmantot iespējamo vīzu režīma atcelšanas perspektīvu, ja tiks ievēroti visi nosacījumi, kā arī atzinīgi vērtēts Komisijas nodoms līdz gada beigām uzsākt dialogu par vīzu režīmu un aicināts veidot strukturētu pieeju, lai tuvinātu Kosovas iedzīvotājus Eiropas Savienībai,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1244/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas(1), un jo īpaši tās I pielikumu, kurā juridiskās skaidrības un drošības dēļ tika iekļauta atsauce uz personām, kas dzīvo Kosovā,

–   ņemot vērā Padomes 2012. gada 28. februāra secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu;

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 4. februāra Vienoto rīcību 2008/124/KĀDP par Eiropas Savienības tiesiskuma misiju Kosovā, EULEX KOSOVO, kas grozīta ar Padomes 2009. gada 9. jūnija Vienoto rīcību 2009/445/KĀDP un Padomes 2010. gada 8. jūnija Lēmumu 2010/322/KĀDP,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 4. februāra Vienoto rīcību 2008/123/KĀDP, ar ko ieceļ Eiropas Savienības īpašo pārstāvi Kosovā, un Padomes 2011. gada 28. jūlija Lēmumu 2011/478/KĀDP, ar ko pagarina pilnvaras Eiropas Savienības īpašajam pārstāvim Kosovā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 27. jūlija paziņojumu par stāvokli Kosovā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes paziņojumus presei par ES veicināto dialogu,

–  ņemot vērā EP un Kosovas parlamenta 2008. gada 28. un 29. maija, 2009. gada 6. un 7. aprīļa, 2010. gada 22. un 23. jūnija un 2011. gada 20. maija sanāksmju kopīgos paziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vēlēšanu ekspertu misijas Kosovā 2011. gada 25. janvāra galīgo ziņojumu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1244 (1999),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. septembra vienprātīgi pieņemto rezolūciju par Belgradas un Prištinas dialogu (A/RES/64/298), kuru kopīgi iesniedza Serbija un 27 ES dalībvalstis un kurā norādīts, ka šā dialoga mērķis būtu “veicināt sadarbību, panākt virzību uz pievienošanos Eiropas Savienībai un uzlabot iedzīvotāju dzīves apstākļus”, un atzinīgi novērtēta ES gatavība sniegt atbalstu šajā jomā,

–  ņemot vērā ANO īpašā sūtņa nobeiguma ziņojumu par Kosovas turpmāko statusu un 2007. gada 26. marta vispārējo priekšlikumu Kosovas statusa noregulējumam un jo īpaši tajā iekļautos noteikumus par kopienu un to locekļu cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, reliģisko un kultūras mantojumu un decentralizāciju,

–  ņemot vērā Starptautiskās Tiesas 2010. gada 22. jūlija konsultatīvo atzinumu par to, vai Kosovas pagaidu pašpārvaldes iestāžu vienpusēji pasludinātā neatkarība ir saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2003. gada 19. un 20. jūnija Saloniku Eiropadomē tika dots solījums visām Rietumbalkānu valstīm, ka tās varēs iestāties Eiropas Savienībā, un šis solījums tika apstiprināts 2010. gada 2. jūnijā Sarajevā notikušajā augsta līmeņa sanāksmē par Rietumbalkāniem;

B.  tā kā Eiropas Savienība vienmēr ir aizstāvējusi daudznacionālu un daudzreliģiju valstu ilgtspējību Rietumbalkānos, pamatojoties uz demokrātijas, iecietības un kultūru daudzveidības vērtībām;

C.  tā kā reģionālā sadarbība un labas kaimiņattiecības ir būtiskas Eiropas integrācijas procesam un reģiona drošības un stabilitātes nodrošināšanai;

D.  tā kā M. Ahtisāri plāns joprojām ir labs pamats, lai atrisinātu konfliktu saistībā ar valsts ziemeļu daļu un saglabātu Kosovas teritoriālo un politisko integritāti;

E.  tā kā nepārtrauktais tiesiskuma vājums kavē demokrātijas nostiprināšanu un kaitē ekonomikai, radot šķēršļus ilgtermiņa attīstībai;

F.  tā kā EULEX misijas svarīgāko uzdevumu vidū ir cīņa ar korupciju un organizēto noziedzību, kā arī kara noziegumu izmeklēšana un kriminālvajāšana par tiem,

1.  norāda, ka Kosovas neatkarības pasludināšanu atzinušas 88 valstis, tostarp 22 ES dalībvalstis; paustu atzinību, ja pārējās piecas ES dalībvalstis sekotu šo valstu piemēram; tāpat atzinīgi vērtētu to, ka šīs valstis aktīvāk iesaistītos Serbijas un Kosovas samierināšanas procesā; atkārtoti uzsver, cik svarīga ES ir sadarbība ar Kosovu, un uzskata, ka šī ir izšķiroša apņemšanās, lai saglabātu stabilitāti un drošību ES tuvākajā kaimiņvalstī; pauž nožēlu par Serbijas izdarīto diplomātisko spiedienu, lai atturētu dažas valstis no Kosovas valsts atzīšanas;

2.  uzsver, ka iespējamā dalība Eiropas Savienībā ir spēcīgs stimuls Kosovai, kā arī visām Rietumbalkānu reģiona valstīm nepieciešamo reformu īstenošanā; atzīmē, ka līdz šim ES stratēģija attiecībā uz šo iespēju konkretizāciju Kosovas iedzīvotājiem nav bijusi veiksmīga un ka sasniegumu ir ļoti maz; atzinīgi vērtē dubultas kompetences amatpersonas ‐ ES īpašā pārstāvja/ ES biroja vadītāja iecelšanu;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu veikt priekšizpēti Kosovas un ES stabilitātes un asociācijas līguma noslēgšanai, kā norādīts Vispārējo lietu padomes 2012. gada 28. februāra secinājumos, un jo īpaši atzinīgi vērtē to, ka šo izpēti oficiāli uzsāka komisārs Štefan Füle 2012. gada 27. martā Eiropas integrācijas Kosovas nacionālās padomes pirmās sanāksmes laikā un cer, ka to varēs pabeigt vēlākais 2012. gada rudenī;

4.  uzsver to, ka ES un citām starptautiskajām misijām, kas atrodas Kosovā, jāveido labāka sadarbība, lai izvairītos no darbību pārklāšanās un nodrošinātu resursu efektīvu pārvaldību;

5.  atkārtoti pauž viedokli, kas izteikts 2007. gada 29. marta(2), 2009. gada 5. februāra(3) un 2010. gada 8. jūlija(4) rezolūcijās un kas noraida Kosovas sadalīšanas iespēju;

6.  pauž bažas par nopietnajiem pārkāpumiem 2010. gada decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās; prasa rūpīgi izmeklēt krāpšanos vēlēšanu procesā, kā arī atklāt personas, kas ir politiski atbildīgas par minētajiem pārkāpumiem, un nevilcinoties adekvāti sodīt visus vainīgos, tostarp vietējās vēlēšanu komisijas amatpersonas, lai pārtrauktu nesodāmības tradīciju, kas mazina sabiedrības uzticību valsts iestāžu likumībai un pašu valsts iestāžu likumību; mudina vēlēšanu pārkāpumu gadījumu izskatīšanai piešķirt prioritāti un aicina Kosovas valsts iestādes (Valsts prokuratūru, Augstāko tiesu un Kosovas Tiesu iestāžu padomi) uzlabot metodes, ar kurām tās koordinē savu darbu; uzsver, ka labi funkcionējoša vēlēšanu sistēma ir būtiska demokrātisku iestāžu darbībai;

7.  aicina visas partijas ‐ gan valdību veidojošās, gan opozīcijā esošās partijas drīzumā īstenot konstitucionālās un vēlēšanu sistēmas reformas, kā tās pēc vēlēšanām solīja vēlētājiem, lai vēlēšanu sistēmu padarītu pārredzamāku un tuvinātu to starptautiskajiem, jo īpaši Eiropas Padomes, standartiem;

8.  šajā sakarībā ņem vērā Kosovas valdības nodomu šā gada laikā pabeigt neatkarības starptautiskās uzraudzības procesu, pakāpeniski izbeidzot starptautiskā civilā biroja darbību; aicina Kosovas Asambleju jaunajā konstitūcijā saglabāt un nostiprināt M. Ahtisāri plāna principus, uz kuriem pamatojās Kosovas neatkarība;

9.  ar gandarījumu konstatē, ka Kosovas iestādes 2011. gada sākumā veiksmīgi atrisināja krīzi saistībā ar prezidenta amatu; pauž atzinību Kosovai par to, ka pirmo reizi valsts vadītāja amatu ieņem sieviete, un norāda, ka prezidente Atifete Jahjaga ir arī gados jaunākā no visiem demokrātiski ievēlētajiem valsts vadītājiem Eiropā;

10.  atzinīgi vērtē dialoga uzsākšanu par vīzu jautājumiem atbilstīgi iepriekšējām saistībām attiecībā uz Eiropas mērķi Rietumbalkānu valstīm un neskarot dalībvalstu nostāju Kosovas statusa jautājumā, lai mazinātu Kosovas iedzīvotāju aizvien pieaugošo izolētības sajūtu, kas negatīvi ietekmē galvenokārt neaizsargātākās iedzīvotāju grupas un jauniešus, un sagaida, ka Komisija šopavasar iesniegs ceļvedi par vīzu režīma liberalizāciju, piemērojot tādu pašu pieeju kā attiecībā uz citām Rietumbalkānu valstīm, proti, sagatavojot ceļvedi, kurā izklāstīti četri jautājumu bloki, lai šā procesa nobeigumā sasniegtu galamērķi ‐ vīzu liberalizāciju; atzinīgi vērtē Padomes 2011. gada 5. decembra secinājumus, kuros tā atkārtoti apstiprināja, ka attiecībā uz Kosovu piemēros vīzu režīma liberalizāciju, ja tiks ievēroti visi nosacījumi; uzsver to, ka cilvēku savstarpējās saziņas uzlabošanās ir spēcīgs demokratizācijas stimuls un dzinulis turpmākām reformām reģionā;

11.   uzsver to, ka Kosovā joprojām pastāv problēmas saistībā ar bēgļu un iekšēji pārvietotu personu repatriāciju; atzinīgi vērtē Kosovas iestāžu centienus šajā jomā un mudina veikt turpmākus centralizētus un vietējus pasākumus, lai nodrošinātu repatriantu sociālekonomisko integrāciju, pievēršot īpašu uzmanību serbu, romu, aškalu un ēģiptiešu tautības repatriantu vajadzībām;

12.  uzsver, ka jānodrošina efektīva sadarbība un koordinācija starp visām attiecīgajām ministrijām un ka sadarbībā ar starptautiskajām iesaistītajām personām jānodrošina vietējām iestādēm un koordinācijas struktūrām turpmāka apmācība, spēju palielināšana un tehniskā palīdzība; uzsver, ka ir svarīgi risināt repatriantu īpašumu atdošanas jautājumu un nodrošināt īpašumtiesību atgūšanu Kosovā dzīvojošiem Serbijas pilsoņiem;

13.  uzsver nepieciešamību panākt būtisku progresu, Kosovai un tās kaimiņvalstīm risinot juridiskās pēctecības un īpašumtiesību jautājumus;

14.  uzsver, ka reģionālās sadarbības nolūkā un abu valstu iespējamās dalības Eiropas Savienībā labad ir ļoti svarīgi ar Belgradu uzturēt dialogu, kuru uzsāka pēc Serbijas un Kosovas vienošanās ANO Ģenerālajā asamblejā 2010. gada septembrī un kuru veicināja Eiropas Savienība; atzinīgi vērtē to, ka līdz šim ir notikušas deviņas sarunu kārtas, kurās tika panāktas vairākas sākotnējas vienošanās, kuru starpā ir 2011. gada 2. decembra vienošanās par robežšķērsošanas punktu integrēto pārvaldību valsts ziemeļu daļā, un ar ko robežu pārvaldības jomā ievieš kopīgus integrētus uzraudzības pasākumus, un prasa tos labticīgi īstenot;

15.  tomēr pauž bažas, ka šīs iepriekšējās vienošanās, kurām ir liela nozīme abu pušu iedzīvotāju ikdienas dzīves uzlabošanā, piemēram, vienošanos par visu civilstāvokļa aktu reģistru nodošanu Kosovas iestādēm un vienošanos par muitas zīmogiem, Serbijas puse nebija pilnībā izpildījusi, un šīs iepriekšminētās vienošanās neizpildes dēļ Kosovas valdība 2011. gada jūlijā pieņēma lēmumu par līdzvērtīgu pasākumu īstenošanu; aicina Serbijas valdību paust gatavību īstenot dialoga mērķus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē 2012. gada 24. februārī panāktās vienošanās starp Belgradu un Prištinu par robežšķērsošanas punktu integrēto pārvaldību un par iekļaujošu reģionālu sadarbību un uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi panāktās vienošanās godprātīgi pildīt; šajā sakarībā pauž nožēlu par nesenajām domstarpībām starp abām pusēm par Kosovas delegācijas nosaukuma papildināšanu ar atsauci;

16.  uzsver, ka no abām pusēm tiek sagaidīta pragmatiska pieeja, kurai vajadzīga apņēmība, neatlaidība un atbildības sajūta risinājumu meklēšanā; pauž cerību, ka valstis drīzumā vienosies par pārējiem jautājumiem, lai tiktu radīts patiesas reģionālas stabilitātes un labu kaimiņattiecību pamats un lai Kosova varētu uzsākt līgumisku saistību noslēgšanu ar ES;

17.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt abu valstu parlamentu un sabiedrību pietiekamu informētību par dialoga iznākumu, lai garantētu šā procesa pārredzamību un likumību; norāda, ka arī ES būtu jāpiedalās šādas saziņas veidošanā, kā arī abu pušu tuvināšanā un iedzīvotāju savstarpējās saziņas sekmēšanā;

18.  mudina Eiropas Savienības Padomi un Komisiju pēc iespējas drīzāk iesaistīties sarunās ar Kosovu par tirdzniecības nolīgumu, kas ir būtisks valsts attīstībai un veiksmīgai cīņai pret bezdarbu;

19.  pauž dziļas bažas par nestabilo un saspringto situāciju valsts ziemeļos un asi nosoda šajā apgabalā notiekošo, nepieņemamo, pret KFOR un Kosovas iestādēm vērsto vardarbību, kuras dēļ iedzīvotāji zaudējuši dzīvību vai guvuši ievainojumus; prasa atjaunot šajā teritorijā tiesiskumu, pastiprinot cīņu pret organizēto noziedzību un kriminālām struktūrām, kuru darbību nespēj kontrolēt neviena iestāde un kuras izmanto šo teritoriju kā drošu patvērumu; prasa steidzami pilnībā pārtraukt ceļu bloķēšanu un nodrošināt iedzīvotāju un preču brīvu kustību, tostarp starptautiskās sabiedrības un Kosovas muitas darbinieku piekļuvi robežkontroles punktiem, un atzinīgi vērtē Serbijas prezidenta paziņojumu šajā sakarā; aicina Serbijas valdību panākt, ka Serbijas paralēlās varas struktūras Kosovā beidz darbību;

20.  uzsver, ka M. Ahtisāri plāna īstenošana valsts ziemeļos sniegtu Kosovas serbiem plašu autonomiju, garantējot viņu tiesības un pamatbrīvības; atkārtoti norāda, ka ilgtspējīgus risinājumus varēs panākt vienīgi apspriedēs dialoga veidā, un aicina Kosovas valdību veikt visu iespējamo, lai šā dialoga sekmēšanai izstrādātu un īstenotu efektīvu stratēģiju valsts ziemeļu daļas iedzīvotāju informēšanai; mudina starptautisko sabiedrību turpināt palīdzēt Kosovas valdībai rast ilgtermiņa mierīgu risinājumu situācijai valsts ziemeļu daļā;

21.  brīdina Serbijas varas iestādes, ka vietējo vēlēšanu organizēšana Kosovā būtu pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, jo īpaši ar ANO Drošības padomes rezolūciju 1244, un tiktu apdraudēta reģionālā stabilitāte un patlaban notiekošais divpusējais dialogs ar Kosovu; norāda, ka sadarbībā ar ANO Pagaidu pārvaldes misiju Kosovā un EDSO ir jāvienojas ar Kosovas varas iestādēm par noteikumiem attiecībā uz Kosovā dzīvojošo Serbijas pilsoņu iespējamo līdzdalību Serbijas gaidāmajās vispārējās vēlēšanās;

22.  uzsver, ka Kosovas varas iestādēm ir jāveic turpmāki pasākumi jo īpaši teritorijas ziemeļu daļā serbu mazākumtautības interesēs, lai to pilnībā integrētu Kosovas sabiedrībā; tālab atzinīgi vērtē Kosovas serbu pārstāvības palielināšanu valsts pārvaldē gan pašvaldību, gan valsts līmenī, kas ir nepieciešams serbu minoritātes interešu redzamības nodrošināšanai un viņu spējas piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā palielināšanai, un tas sekmē Kosovas vienotību;

23.  atzinīgi vērtē Ibaras dienvidu krasta serbu kopienas lielāku iesaistīšanos Kosovas institucionālajā sistēmā, par ko liecina plašāka dalība vēlēšanās un tautas skaitīšanā; uzsver, ka šajā sakarībā izšķiroši svarīga ir decentralizācija, un prasa turpināt centienus to veiksmīgi īstenot un jo īpaši nodrošināt visu administrācijas līmeņu labu sadarbību; prasa palielināt vietējās administrācijas spēju un budžetu; pauž cerību, ka šo sadarbības modeli drīz varētu īstenot arī valsts ziemeļos, kā to paredz M. Ahtisāri plāns, un prasa efektīvu decentralizācijas procesu īstenot arī šajā apgabalā, lai mazinātu etnisko saspīlējumu un sekmētu stabilitāti;

24.  uzsver EULEX tiesiskuma misijas svarīgo nozīmi, skaidri apliecinot visas ES un tās 27 dalībvalstu apņemšanos uzlabot tiesiskumu Kosovā, un prasa izstrādāt Eiropas Savienības iniciatīvas, lai stiprinātu šīs svarīgās misijas efektivitāti un iedzīvotāju izpratni visā Kosovas teritorijā; aicina Kosovas varas iestādes uzlabot sadarbību ar EULEX un atbalstīt EULEX darbību visās misijas pilnvaru jomās; ņem vērā EULEX darbību valsts ziemeļos un aicina misiju pastiprināt pasākumus, lai pilnā apjomā pildītu savu uzdevumu šajā apgabalā; norāda, ka pašlaik notiek pilnvaru pārskatīšanas process, jo īpaši attiecībā uz plānošanu, operācijām, pārvaldību un uzraudzību, ar mērķi šīs pilnvaras pielāgot vietējās situācijas izmaiņām;

25.  atzīst, ka dažās jomās, piemēram, policijas un muitas darbības jomā, ir panākts progress, un uzskata, ka galvenie pasākumi šajās jomās, lai risinātu korupcijas un organizētās noziedzības problēmu, kā arī ar kara noziegumiem saistītus jautājumus, ir jāpadara efektīvāki, lai misija varētu sasniegt stabilākus rezultātus; šajā sakarībā pauž bažas par lielo neizskatīto lietu skaitu, kas radies, ANO Pagaidu pārvaldes misijai Kosovā nododot EULEX negaidīti daudz lietu; uzsver EULEX atbildību attiecībā uz tās izpildpilnvarām, kā arī tās pilnvarām uzraudzīt, sniegt padomu un konsultēt; šajā sakarībā mudina EULEX veikt konkrētus pasākumus, lai pavirzītu uz priekšu augsta līmeņa korupcijas lietu izskatīšanu; šajā sakarībā vērš uzmanību uz prokuroru un tiesnešu darba ārkārtīgi lielo nozīmi un aicina ES dalībvalstis nodrošināt, lai tie būtu pārstāvēti pietiekami lielā skaitā, un vajadzības gadījumā izmantot līgumslēgšanas procedūras, lai aizpildītu trūkstošās vietas;

26.  aicina ES un dalībvalstis nodrošināt pienācīgu loģistikas sistēmu, lai EULEX darbinieki varētu pildīt misijas pilnvaras arī krīzes situācijās, kā piemēram, tajā, kas patlaban norisinās ziemeļu robežkontroles punktā Mitrovicas reģionā; norāda, ka ir svarīgi nodrošināt misijas darba nepārtrauktību; pauž bažas par vairāku ES dalībvalstu paziņojumiem par izveidoto policijas vienību kontingentu atsaukšanu un aicina tās pārdomāt savus lēmumus, ņemot vērā, ka šie spēki joprojām ir nepieciešami;

27.  uzsver, ka EULEX ir nepieciešama efektīva iekšējā pārvaldība, koordinācija un sadarbība; uzsver, ka EULEX darbā ir jānodrošina pārredzamība un pārskatatbildība, kā arī jāparāda, ka tā darbība ir politiskā konteksta ziņā sensitīva , lai stiprinātu misijas leģitimitāti iedzīvotāju apziņā; turklāt uzsver, ka ir svarīgi uzturēt ciešu saziņu ar Kosovas valdību, iedzīvotājiem un plašsaziņas līdzekļiem; mudina EULEX ziņot Kosovas iedzīvotājiem par misijas gūtajiem panākumiem un strādāt pie tā, lai palielinātu uzticību misijai un modri sekotu iedzīvotāju cerībām;

28.  uzskata, ka EULEX būtu steidzami jānovērš konkrēti strukturāli trūkumi, piemēram, vājā iekšējā pārskatatbildība un neatbilstīgā ārējā uzraudzība;

29.  atzinīgi vērtē pakāpenisku atbildības nodošanu vietējai policijai attiecībā uz kultūras un reliģisko vietu aizsardzību, tādējādi apliecinot vietējo pašvaldību darbībspēju;

30.  mudina Kosovas Asambleju palielināt tās lomu demokrātijas un likumdošanas procesos Kosovā; uzsver, ka jāstiprina Asamblejas veicamās valdības darbības pārraudzītājas funkcijas, jo īpaši attiecībā uz budžeta izdevumu kontroli; pauž bažas attiecībā uz Asamblejas reglamenta skaidrību un tā ievērošanu; uzsver ‐ lai šī institūcija varētu efektīvi pildīt savus uzdevumus, tai ir jādarbojas saskaņā ar skaidriem procesuālajiem noteikumiem un tai ir jābūt pienācīgām spējām; atzinīgi vērtē plānoto mērķsadarbības programmu un prasa sniegt lielāku atbalstu, lai attīstītu Asamblejas operatīvās spējas un specializētās zināšanas;

31.  uzskata, ka nesen plašsaziņas līdzekļos atspoguļotie krāpšanas gadījumi ‐ neatkarīgi no tā, vai tie bijuši saistīti ar parlamentu, valdību vai kādu citu institūciju, ‐ ir pienācīgi jāizmeklē, un attiecīgā gadījumā ir jāatceļ personas imunitāte; aicina Kosovas parlamentu un institūcijas skaidri distancēties no šādas rīcības un veikt atbilstīgus pasākumus, lai novērstu šādas situācijas, kas nav savienojamas ar valsts amatpersonu darbību;

32.  uzsver svarīgo nozīmi, kāda ir Eiropas Integrācijas komitejai un Eiropas Integrācijas ministrijai, un atzinīgi vērtē šo institūciju uzlabotās attiecības; tomēr aicina Kosovas valdību turpmāk stiprināt šīs struktūrvienības un uzlabot to sadarbību;

33.  atzinīgi vērtē EULEX Īpašās izmeklēšanas darba grupas izveidi attiecībā uz iespējamiem necilvēcīgas apiešanās un cilvēku orgānu tirdzniecības gadījumiem, kā tika prasīts Eiropas Padomes 2011. gada 25. janvāra rezolūcijā; prasa veikt rūpīgu izmeklēšanu šajā jomā; aicina visas iesaistītās puses, tostarp Kosovas un Albānijas iestādes, pilnībā sadarboties ar izmeklētājiem un visas kaimiņvalstis sniegt vispārēju atbalstu darba grupai;

34.  uzsver, ka ir jāīsteno turpmāki centieni, lai atrastu personas, kas atrodas bezvēsts prombūtnē kopš 1998.–1999. gada konflikta, kā arī personas, kas pazudušas vēlāk; atzīmē, ka cilvēka pamattiesības ir uzzināt savu ģimenes locekļu likteni un ka tas ir ārkārtīgi svarīgs priekšnoteikums kopienu samierināšanai un mierīgas nākotnes nodrošināšanai reģionā; tādēļ pilnībā atbalsta centienus, ko veltījusi īpašā darba grupa bezvēsts prombūtnē esošu personu atrašanai, un EULEX pūliņus modernizēt tiesu medicīnu Kosovā; prasa pielikt lielākas pūles, izmeklējot ar 2004. gada marta notikumiem saistītos gadījumus, jo šajā kontekstā krimināllietu izskatīšanu kavē nevēlēšanās un neefektivitāte;

35.  uzsver, ka valsts un pārējā Rietumbalkānu reģiona galvenā problēma joprojām ir plaši izplatītā sistēmiskā korupcija, kas mazina iedzīvotāju uzticību tiesiskumam un sabiedrisko pakalpojumu pieejamību; atzinīgi vērtē tiesiskā regulējuma uzlabojumus, par kuriem ir paziņots, un prasa tos steidzami un pienācīgi īstenot, kā arī aktīvāk pievērsties šīs problēmas risināšanai, jo īpaši pastiprinot tiesībaizsardzības iestāžu un tiesu iestāžu spējas šajā jomā, kā arī nodrošinot publiskā iepirkuma un piedāvājumu konkursu procedūru pārredzamību; uzsver, ka ir nepieciešama proaktīva pieeja un labāka sadarbība starp Pretkorupcijas aģentūru, policiju un prokuratūru; uzsver, ka pašreizējā nesodāmības gaisotne un piemērotu sankciju trūkums cīņā ar korupciju Kosovā ir smagākās problēmas, un mudina Kosovas iestādes izveidot uzskaiti par izskatītajām pretkorupcijas lietām, tostarp tām, kurās bijušas iesaistītas politikas un ekonomikas jomas augstākā līmeņa amatpersonas;

36.  uzskata, ka tiesiskuma jautājums Kosovā joprojām izraisa nopietnas bažas, un tam nekavējoties jāpievērš uzmanība; mudina varas iestādes steidzami veikt nepieciešamās reformas, kas sekmētu Kosovas iespējas integrēties Eiropas Savienībā un kuru rezultātā iedzīvotāji būtu ieguvēji;

37.  pauž dziļas bažas par Kosovas organizētās noziedzības grupējumu dalību dažādās noziedzīgās darbībās reģionā, kas saistītas ar narkotiku un cilvēku tirdzniecību; norāda, ka policijas un tiesu sistēmas darbībspēja cīņai ar organizēto noziedzību ir agrīnā attīstības posmā, un aicina Kosovas varas iestādes nekavējoties veikt pasākumus darbībspējas uzlabošanai; aicina Kosovas iestādes arī paaugstināt likumdošanas procesa kvalitāti un palielināt tā pārredzamību, lai Kosovā nodrošinātu stabilu tiesisko regulējumu un uzlabotu uzticēšanos tiesiskajai sistēmai;

38.  uzsver to, cik liela nozīme ir starptautiskajai sadarbībai, lai efektīvi cīnītos ar organizēto noziedzību; pauž nožēlu par to, ka, ņemot vērā dažu starptautiskās sabiedrības locekļu nevēlēšanos atzīt Kosovas valsti, Kosova nav varējusi izveidot tiešu sadarbību ar Eiropolu un Interpolu; pauž nožēlu arī par to, ka līdz šim nav atbilstīgi notikusi informācijas apmaiņa ar EULEX un UNMIK starpniecību; aicina Eiropolu un Interpolu izveidot efektīvas informācijas plūsmas ar Kosovu, noslēdzot sadarbības nolīgumus vai piešķirot Kosovai novērotāja statusu; uzsver, ka svarīga ir informācijas apmaiņa starp FRONTEX un Kosovu;

39.  atzinīgi vērtē tiesu iestāžu reformas sasniegumus, tomēr prasa darīt vairāk, lai nodrošinātu tiesnešu un prokuroru profesionālismu un neatkarību no jebkādas politiskas iejaukšanās un apkarotu korupciju viņu aprindās; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Konstitucionālās tiesas aktīvo lomu parlamentāro procesu konstitucionalitātes nodrošināšanā un amatpersonu imunitātes jautājuma precizēšanā; norāda ‐ lai gan dažās jomās ir gūti zināmi panākumi, tiesu sistēma Kosovā joprojām ir vāja, un joprojām ir ievērojams neizskatīto lietu skaits; šajā sakarībā uzsver, ka ir jāīsteno reformas; uzsver ‐ lai tiesu sistēma pienācīgi darbotos, ir ārkārtīgi svarīgi īstenot efektīvas liecinieku aizsardzības un pārvietošanas programmas, un prasa nekavējoties rīkoties, lai ievērotu tiesību aktus liecinieku aizsardzības jomā un policijā un tiesu iestādēs izveidotu liecinieku aizsardzības vienības; turklāt aicina ES dalībvalstis un pārējās EULEX misijā iesaistītās valstis apņemties darboties liecinieku aizsardzības programmā; pauž nožēlu, ka Mitrovicas tiesa vēl nedarbojas pilnvērtīgi, un aicina Kosovas un Serbijas iestādes atrisināt šo jautājumu, lai uzlabotu tiesas pieejamību valsts ziemeļu daļas iedzīvotājiem;

40.  uzsver ‐ lai valsts iestādes pienācīgi darbotos, ir svarīgi izveidot profesionālu, neatkarīgu, pārskatatbildīgu un pieejamu civildienestu; šajā sakarībā prasa steidzami pieņemt rīcības plānu, lai īstenotu valsts pārvaldes stratēģijā paredzētās reformas; uzsver, ka valsts pārvaldē ir jābūt pārstāvētai Kosovas sabiedrībai gan dzimuma, gan etniskā sastāva ziņā un ka amatpersonas ir jāizvēlas pēc profesionālo nopelnu principa un bez politiskas iejaukšanās iecelšanas sistēmā;

41.  uzsver, ka demokrātijas pamatbalsts ir brīvi, objektīvi, stabili un neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi, kas atbilst starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļu standartiem un nodrošina vārda brīvību un informācijas pieejamību; šajā sakarībā aicina valdību izstrādāt pienācīgu tiesisko regulējumu un nodrošināt tā efektīvu īstenošanu, tostarp atcelt kriminālatbildību par goda aizskaršanu; ar bažām norāda uz pastāvīgo politisko iejaukšanos plašsaziņas līdzekļu darbā un mudina iestādes nekavējoties rīkoties, lai veicinātu neatkarīgus un plurālistiskus plašsaziņas līdzekļus, tādējādi sniedzot Kosovas iedzīvotājiem piekļuvi informācijai, un lai žurnālistus viņu darbā aizsargātu pret draudiem un cita veida spiedienu, tostarp valsts reklāmai paredzēto līdzekļu selektīvu izmantošanu; prasa nodrošināt žurnālistiem aizsardzību un obligātās darba tiesības un darba apstākļus; prasa nodrošināt plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamību un sabiedriskās raidorganizācijas finansiālo un redakcionālo neatkarību, tostarp nodrošināt, ka pienācīgu daļu, piemēram, 20 %, no tās programmām, tostarp aktuālo notikumu apskatus, sagatavo neatkarīgi producenti;

42.  pauž bažas, ka joprojām nopietna problēma valstī ir diskriminācija, un aicina valdību īstenot plašu diskriminācijas apkarošanas stratēģiju atbilstīgi starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, garantējot visu iedzīvotāju vienlīdzību neatkarīgi no etniskās izcelsmes, dzimuma, vecuma, reliģiskās pārliecības, seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes vai invaliditātes, kā arī centrālajā un vietējā līmenī censties palielināt informētību par cilvēktiesībām, lai attiecībās pret citiem cilvēkiem veicinātu iecietību, cieņu un izpratni, uzsver, ka ir jādara vairāk, lai pastiprinātu tiesiskos un administratīvos aizsardzības līdzekļus cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos; jo īpaši vērš uzmanību uz sieviešu, kā arī romu, aškalu, ēģiptiešu kopienu stāvokli un uz nepieciešamību nodrošināt visu bērnu izglītības integrāciju, sniedzot iespēju apgūt izglītību savā dzimtajā valodā; ņemot vērā etnisko daudzveidību Kosovā un atbilstīgi starptautiskajiem un Eiropas standartiem, mudina varas iestādes nodrošināt piekļuvi efektīviem daudzvalodu sabiedriskajiem pakalpojumiem;

43.  uzsver Tiesībsarga biroja nozīmīgumu pilsoņu tiesību un brīvību aizsardzībā un mudina Kosovas valdību un Asambleju veltīt konkrētākus centienus tiesībsarga ieteikumu īstenošanai; prasa sniegt šai institūcijai lielāku politisko, administratīvo un finansiālo atbalstu, jo tai ir jābūt galvenajai cilvēktiesību nodrošinātājai; šajā sakarībā norāda, ka attiecībā uz šo institūciju joprojām risināmi tādi uzdevumi kā nepietiekami cilvēkresursi un finanšu resursi, kā arī piemērotu darba telpu trūkums;

44.  mudina Kosovas valdību nodrošināt, ka konstitucionālie noteikumi, ar kuriem garantē mazākumtautību tiesību ievērošanu un aizsardzību, tiek reāli īstenoti;

45.  norāda, ka ar Kosovas tiesisko regulējumu ir izveidots pamats dzimumu līdztiesības institucionalizācijai un ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību īstenošanai; tomēr uzsver, ka sociālās normas, tradīcijas, sliktie ekonomiskie apstākļi un institūciju, jo īpaši tiesu iestāžu, vājā darbībspēja ietekmēja to, ka pašreizējo tiesību aktu piemērošanā ir ieviesti pastāvīgi sistemātiski izņēmumi, piemēram, ierobežojot sieviešu piekļuvi īpašumtiesībām, kavējot īstenot mantojuma tiesības un nesniedzot iespēju pieprasīt aizgādības tiesības; norāda, ka nepietiekamā sieviešu aizsardzība pret vardarbību ģimenē, piekļuves trūkums tiesai noziedzīgu nodarījumu gadījumos, nevienlīdzīgā piekļuve izglītībai meitenēm, sieviešu un vīriešu ekonomiskā nevienlīdzība un ilgstošā nepietiekamā sieviešu pārstāvība politisko lēmumu pieņemšanā visos līmeņos vēlreiz apliecina to, ka rezolūcija Nr. 1325 netiek ievērota; šajā sakarībā aicina Kosovas varas iestādes pielikt visas pūles, lai īstenotu šo rezolūciju;

46.  atzinīgi vērtē gūtos rezultātus sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā, piemēram, apmaksāta maternitātes atvaļinājuma (līdz 9 mēnešiem) ieviešanu; taču pauž bažas par priekšlaicīgi mācības pārtraukušo meiteņu lielo īpatsvaru un par nepietiekamo sieviešu pārstāvību darba tirgū, tostarp galvenajās sabiedrības dzīves jomās; aicina Kosovas varas iestādes aktīvāk sekmēt sieviešu līdzdalību darba tirgū un sieviešu situācijas nostiprināšanu;

47.  atgādina, ka starpkultūru izglītībai ir būtiska nozīme Kosovā, veicinot cieņas, izpratnes un iecietības gaisotni tautību, etnisko un reliģisko grupu vidū, kur ikvienas grupas identitāte tiek saglabāta un citas ‐ atzīta; mudina Kosovas varas iestādes nodrošināt tādas mācību programmas izstrādi, kurā būtu iekļauta visu Kosovā vēsturiski dzīvojošo kopienu vēsture, kultūra un citas raksturīgās iezīmes, tādējādi sekmējot iecietības gaisotni;

48.  mudina Kosovas valdību un parlamentu izveidot modernu valsts un privātās izglītības sistēmu, kurā tiktu ievērota reliģisko kopienu atšķiršana no valsts un kura pamatotos uz kultūras un reliģijas daudzveidību un senajām iecietības tradīcijām Kosovas sabiedrībā;

49.  prasa vairāk aizsargāt Kosovas kultūras un reliģisko mantojumu, it sevišķi serbu pareizticīgo baznīcas un klosterus, kā arī citus pieminekļus, kas pieder pie vispārējā un Eiropas kultūras mantojuma; šajā sakarībā aicina efektīvi īstenot noteikumu par īpašajām aizsargjoslām, cita starpā apstādinot nelikumīgu būvniecību to tuvumā vai teritorijā, kā arī nodrošinot to ilgtspējīgu integrāciju vietējās kopienās; šajā sakarībā norāda, ka ir jāpieņem tiesību akti attiecībā uz serbu pareizticīgās baznīcas viduslaiku klosteriem, kurus Unesco ir atzinusi par pasaules kultūras mantojumu, kā arī Prizreni vēsturisko centru un Velika Hoča pilsētu; lai panāktu juridisku skaidrību un novērstu nenoteiktību, prasa izveidot vispusīgu sarakstu, kurā iekļautu kultūras mantojuma vietas, kas kvalificējamas kā aizsargājami objekti;

50.  šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir atjaunināt Kosovas attiecības un pārstāvību starptautiskās kultūras un vēstures mantojuma organizācijās un sporta organizācijās, jo īpaši Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā, lai Kosovas sportistiem būtu iespējams piedalīties gaidāmajās Londonas olimpiskajās spēlēs;

51.  prasa turpināt centienus, lai apvienotu patlaban sadalīto Prištinas universitāti, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par iniciatīvām, kuras Eiropas Savienība varētu uzsākt, lai apvienotu Mitrovicā izvietotās fakultātes ar fakultātēm Prištinā;

52.  aicina Padomi nekavējoties pilnvarot Komisiju sākt sarunas par pamatnolīgumu ar Kosovu attiecībā uz tās līdzdalību Kopienas programmās; ņemot vērā Komisijas ieteikumu sākt ar programmām “Kultūra” un “Eiropa pilsoņiem”, uzsver, ka ir svarīgi pēc iespējas drīz paplašināt Kosovas līdzdalību citās programmās;

53.  atkārtoti pauž atbalstu pilsoniskās sabiedrības darbībām un aicina valdību un Asambleju izveidot struktūras un platformas dialogam ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām; vienlaikus mudina institūcijas ņemt vērā pilsoniskās sabiedrības ieguldījumu sociālās un ekonomikas politikas virzienu izstrādē; uzsver NVO nozīmi valsts iestāžu darbības uzraudzībā, jo īpaši korupcijas apkarošanas jomā un etnisko kopienu savstarpējās uzticības veidošanā; mudina veicināt dialogu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju vidū, lai noteiktu kopējās prioritātes un apvienotu centienus, ietekmējot politiku, kas attiecas uz visu sabiedrību;

54.  atzīst ‐ lai gan brīvību pievienoties arodbiedrībām garantē likums, joprojām ir vajadzīgi uzlabojumi attiecībā uz darba pamattiesībām un arodbiedrību tiesībām; mudina Kosovu stiprināt sociālo dialogu lēmumu pieņemšanas procesā, politikas izstrādē un sociālo partneru spēju veidošanā;

55.  pauž bažas par Kosovas ekonomisko situāciju; uzsver, ka valsts attīstībā liela nozīme ir budžeta disciplīnai un ilgtspējīgiem makroekonomikas politikas virzieniem un ka privatizācijas process ir jāīsteno, ievērojot pilnīgu pārredzamību; atzinīgi vērtē veiktos pasākumus uzņēmējdarbības uzsākšanas procedūru vienkāršošanai, kuru mērķis ir gan palielināt budžeta ieņēmumus, gan valstī samazināt augsto bezdarba līmeni, jo īpaši jauniešu vidū; šajā sakarībā pauž nožēlu par kavēšanos autonomo tirdzniecības pasākumu pagarināšanā;

56.  atzinīgi vērtē stratēģijas pieņemšanu par MVU attīstību 2012.–2016. gadā un aicina Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas MVU Atbalsta aģentūru īstenot šo stratēģiju; mudina aģentūru pastiprināt centienus, lai sekmētu mazu un vidēju uzņēmumu (MVU) izplatīšanos, sniedzot piekļuvi finansējumam, samazinot administratīvo slogu un veicinot Kosovas, reģiona un ES MVU sadarbību;

57.  aicina Eiropas Savienības Padomi un Komisiju ciešā sadarbībā ar vietējām, reģionālajām un valsts varas iestādēm Kosovā atbalstīt modernas, ekoloģiskas un ilgtspējīgas lauksaimniecības un MVU attīstību, lai ražotu atjaunojamo enerģiju;

58.  atgādina, ka būtisku perspektīvu Kosovas ekonomiskās attīstības ilgtspējībai ilgtermiņā var nodrošināt vienīgi ar Eiropas Savienības un Kosovas tirdzniecības nolīguma starpniecību; atzinīgi vērtē Padomes aicinājumu Komisijai ierosināt veidu, kā panākt tirdzniecības nolīguma noslēgšanu, tiklīdz būs gūti pietiekami rezultāti, un mudina Komisiju steidzami nosūtīt pirmo ekspertu misiju uz Kosovu, lai novērtētu valsts progresu šajā jomā;

59.  atzinīgi vērtē vairākus pieņemtos pasākumus vides aizsardzības jomā; pauž nožēlu, ka Kosovas iestādes nav pietiekami izpētījušas alternatīvas jaunas akmeņogļu spēkstacijas būvniecībai, lai aizstātu enerģijas ražošanu Kosovas A un Kosovas B spēkstacijā; vienlaikus atzīst to, ka Kosovas aizvien pieaugošās enerģētikas vajadzības īstermiņā būs jānodrošina, turpinot izmantot akmeņogles kā galveno enerģijas avotu, tomēr prasa vairāk ieguldīt alternatīvās, ekoloģiski tīrākās tehnoloģijās un palielināt elektrības sistēmas energoefektivitāti atbilstīgi ES mērķiem; prasa palielināt atjaunojamo enerģijas avotu proporciju, lai pēc iespējas drīzāk varētu slēgt Kosovas A un Kosovas B spēkstaciju;

60.  uzskatot, ka stabila infrastruktūra ir būtisks ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikums, uzsver, ka ir svarīgi uzlabot transporta tīklu un veikt starpsavienojumus ar kaimiņvalstīm, lai sekmētu personu un preču kustību; uzskata sabiedrisko transportu un jo īpaši dzelzceļa sistēmu par rentablu un ilgtspējīgu alternatīvu autotransportam un prasa valdībai un starptautiskajiem līdzekļu devējiem savos ieguldījumu plānos piešķirt prioritāti to attīstībai un modernizācijai;

61.  atzinīgi vērtē Kosovas attiecību nostiprināšanu ar lielāko daļu kaimiņvalstu un prasa pilnībā iekļaut Kosovu reģionālajā sadarbībā; norāda, ka Kosovas prezidentūra saistībā ar Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības nolīgumu (CEFTA) noritēja veiksmīgi; tomēr pauž bažas par to, ka saspīlējums attiecībās ar Serbiju nelabvēlīgi ietekmē gan personu un preču kustību, gan vispārējo sadarbību CEFTA sistēmā;

62.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Kosovas valdībai, prezidentam un parlamentam.

(1) OV L 336, 18.12.2009., 1. lpp. (2) OV C 27 E, 31.1.2008, 207. lpp. (3) OV C 67 E, 18.3.2010, 126. lpp. (4) OV C 351 E, 2.12.2011, 78. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūcija par Turcijas 2011. gada progresa ziņojumu (2011/2889(RSP))

P7_TA(2012)0116 B7-0189/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas sagatavoto Turcijas 2011. gada progresa ziņojumu (SEC(2011)1201),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Paplašināšanas stratēģija un galvenie uzdevumi 2011.–2012. gadā” (COM(2011)0666),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas ‐ 2006. gada 27. septembra rezolūciju par Turcijas progresu ceļā uz pievienošanos(1), 2007. gada 24. oktobra rezolūciju par ES attiecībām ar Turciju(2), 2008. gada 21. maija rezolūciju par Turcijas 2007. gada progresa ziņojumu(3), 2009. gada 12. marta rezolūciju par Turcijas 2008. gada progresa ziņojumu(4), 2010. gada 10. februāra rezolūciju par Turcijas 2009. gada progresa ziņojumu(5) un 2011. gada 9. marta rezolūciju par Turcijas 2010. gada progresa ziņojumu(6), 2005. gada 6. jūlija(7) un 2007. gada 13. februāra(8) rezolūcijas par sieviešu lomu Turcijas sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē;

–  ņemot vērā 2005. gada 3. oktobra sarunu programmu Turcijai,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/157/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Turcijas Republiku(9) (“pievienošanās partnerība”), kā arī iepriekšējos Padomes lēmumus par pievienošanās partnerību (2001., 2003. un 2006. gads),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 14. decembra un 2011. gada 5. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā pievienošanās sarunas ar Turciju tika uzsāktas 2005. gada 3. oktobrī pēc tam, kad Padome bija apstiprinājusi sarunu programmu, un tā kā šo sarunu sākšana bija sākuma punkts ilgam procesam, kura iznākumu nav iespējams iepriekš paredzēt un kurš pamatojas uz stingriem nosacījumiem un apņemšanos īstenot reformas;

B.  tā kā Turcija ir apņēmusies veikt reformas, uzturēt labas kaimiņattiecības un īstenot pakāpenisku saskaņošanu ar ES, un tā kā šie centieni ir jāuztver kā iespēja Turcijai sevi turpmāk modernizēt, kā arī nostiprināt un turpmāk uzlabot savas demokrātiskās institūcijas, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

C.  tā kā pilnīga atbilstība visiem Kopenhāgenas kritērijiem un ES integrēšanas spēja atbilstoši 2006. gada decembra Eiropadomes secinājumiem arī turpmāk uzskatāma par pamatu uzņemšanai ES, kas ir kopiena, kura pamatota uz kopīgām vērtībām, patiesu sadarbību un savstarpēju solidaritāti visu dalībvalstu starpā;

D.  tā kā 2011. gada progresa ziņojumā Komisija secināja, ka Turcija ir būtiska valsts Eiropas Savienības drošības un labklājības nodrošināšanā, ka Turcija pilnībā palīdzētu Eiropas Savienībai vairākās svarīgās jomās, ja tiktu noteikta pozitīva darba kārtība un īstenota reālistiska pieeja sarunu procesam, un ka joprojām ir ārkārtīgi svarīgi, lai Turcija turpinātu reformas politisko kritēriju jomā un veiktu būtiskus papildu pasākumus, lai garantētu pamattiesību ievērošanu;

E.  tā kā Komisija ir nākusi klajā ar atjaunotu pozitīvu darba kārtību ES un Turcijas attiecībām, lai tās kopīgi un proaktīvi veidotu savu nākotni; tā kā šī pozitīvā darba kārtība pamatojas uz stabiliem ES un Turcijas attiecību pamatiem un virza reformu procesu; tā kā šī jaunā iniciatīva neaizstāj pievienošanās sarunas, bet gan tās papildina, lai atbalstītu reformas un paplašinātu Turcijas iedzīvotāju tiesības un brīvības;

F.  tā kā jau sesto gadu pēc kārtas Turcija joprojām nav īstenojusi normas, kas izriet no EK un Turcijas Asociācijas nolīguma un tā papildprotokola;

G.  tā kā ‐ lai gūtu sev labumu, nostiprinātu stabilitāti un veicinātu labas kaimiņattiecības un pozitīvu politisku un ekonomisku partnerību, Turcijai būtu vairāk jācenšas atrisināt divpusējās domstarpības ar tuvākajām kaimiņvalstīm, tostarp nenokārtotās tiesiskās saistības un strīdus par zemes un jūras robežām, kā arī par gaisa telpu, saskaņā ar ANO hartas un starptautisko tiesību normām;

H.  tā kā pēdējo desmit gadu laikā Turcijas ekonomikas apmērs ir trīskāršojies, pagājušajā gadā pieaugot par gandrīz 10 %, un tā tiek uzskatīta par vienu no straujāk augošajām pasaules ekonomikām un septiņām pasaules lielākajām jaunajām ekonomikām; tā kā 2010. gadā Eiropas Savienības un Turcijas tirdzniecības apjoms sasniedza EUR 103 miljardus ‐ Turcija ir Savienības septītā lielākā un Savienība ‐ Turcijas lielākā tirdzniecības partnere, 80 % no ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem Turcijā nāk no Eiropas Savienības; tā kā ES uzņēmēji Turcijā ir radījuši vairāk nekā 13 000 uzņēmumu; tā kā Turcijas IKP uz vienu iedzīvotāju tomēr ir zems salīdzinājumā ar lielāko daļu dalībvalstu, jo īpaši salīdzinot ar konkurētspējīgākajām dalībvalstīm; tā kā lielas kandidātvalsts salīdzinoši zemais IKP uz vienu iedzīvotāju rada īpašas problēmas panākt ekonomisko un sociālo konverģenci ar pašreizējām ES dalībvalstīm; tā kā ekonomiskajā izaugsmē ir jāievēro arī vides ilgtspējības princips; tā kā no pastāvīgas ekonomiskās integrācijas gūs labumu gan Turcija, gan ES;

I.  tā kā stratēģiski nozīmīgs ir ES dialogs un sadarbība ar Turciju attiecībā uz stabilitāti un demokrātiju plašākā Tuvo Austrumu reģionā; tā kā Turcija, kas izveidota uz stabilas sekulāras valsts bāzes, efektīvu reformu procesa kontekstā var iedvesmot uz demokratizācijas ceļa esošās arābu valstis, to centienos pabeigt demokrātiskās pārejas procesu un sociālekonomiskās reformas; tā kā strukturizēts ES un Turcijas dialogs par abu pušu ārpolitikas un kaimiņattiecību politikas pakāpenisku saskaņošanu varētu nodrošināt unikālu sinerģiju, jo īpaši atbalstot visa Vidusjūras reģiona un plašākā nozīmē Tuvo Austrumu demokratizāciju un sociālekonomisko reformu, tostarp risinot Irānas radītās problēmas;

J.  tā kā Turcija ir nozīmīgs ES enerģētikas koridors, pa kuru tiek piegādāti Kaukāza un Kaspijas jūras naftas un gāzes resursi, un tā atrodas stratēģiski tuvu Irākai un tās augošajam jēlnaftas un dabas gāzes tirgum; tā kā plānotais “Nabucco” cauruļvads joprojām ir viena no ES lielākajām energoapgādes drošības prioritātēm; tā kā Turcija un Azerbaidžāna 2011. gada 25. oktobrī noslēdza vienošanos par Azerbaidžānas gāzes tranzītu caur Turcijas teritoriju, kas atvērs Dienvidu gāzes koridoru, pastiprinās gāzes piegādi caur plānoto “Nabucco” cauruļvadu un ITGI (Turcijas–Grieķijas–Itālijas starpsavienojums) gāzes tranzīta koridoru, tādējādi palielinot Savienības energoapgādes drošību, tā kā Turcijai ir nozīmīgs potenciāls atjaunojamās enerģijas jomā no tās ievērojamajiem saules, vēja un ģeotermālajiem resursiem;

K.  tā kā gan ES, gan Turcijai ir stratēģiski svarīgs ilgstošs miers, stabilitāte un labklājība Balkānu reģionā;

Savstarpējā atkarība un saistības

1.  uzsver Eiropas Savienības un tās dalībvalstu un Turcijas savstarpējo atkarību; atzīst Turcijas ekonomisko un izaugsmes potenciālu un tās nozīmību reģionālās stabilitātes un energoapgādes drošības jomā; uzsver, ka savstarpējo atkarību papildina potenciāla vērtīga sinerģija starp Savienības un Turcijas ārpolitiku un drošības politiku un kaimiņattiecību politiku, kas abām pusēm sniegtu labumu un lielāku sviras efektu; tomēr uzskata, ka šāda savstarpējā atkarība var sniegt pozitīvus rezultātus vienīgi tad, ja tiek ievērotas savstarpējās saistības, stratēģisks dialogs, efektīva sadarbība, veiksmīgs reformu process un reformu īstenošana un labas Turcijas attiecības ar tās kaimiņos esošajām ES dalībvalstīm;

2.  atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas centienus izstrādāt jaunu pozitīvu programmu, kas aptvertu plašu abpusēji interesējošu jautājumu loku un kuras mērķis būtu piešķirt jaunu dinamismu ES – Turcijas attiecībām, panākt taustāmus rezultātus un ieguvumus abām pusēm un dot iespēju ES saglabāt tās nozīmīgo lomu Turcijas reformu turpināšanā, kā arī virzīt Turciju uz pievienošanās kritēriju izpildi; atbalsta dialogu ar Turciju par ES parakstītiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem, kuriem būtu potenciāla ietekme uz Turciju saistībā ar muitas ūniju; uzskata, ka jauni centieni būtu jāvelta tam, lai tiktu panākti labvēlīgi apstākļi sarunu sadaļu atvēršanai tiesiskuma un pamattiesību jomā; uzstāj, ka Turcijas attiecības ar kaimiņos esošajām dalībvalstīm ir galvenais priekšnosacījums sarunu un dialoga veicināšanai;

3.  norāda, ka Turcija ir vienīgā kandidātvalsts, attiecībā uz kuru nav atcelts vīzu režīms; uzsver, ka ir svarīgi veicināt uzņēmēju, akadēmisko aprindu pārstāvju, studentu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iekļuvi Eiropas Savienībā; atbalsta Komisijas un dalībvalstu centienus vīzu kodeksu īstenošanā, vīzu režīma saskaņošanā un vienkāršošanā, kā arī jaunu centru izveidošanā Turcijā, kas atvieglotu vīzu izsniegšanas procesu; mudina Turciju nekavējoties parakstīt un īstenot ES un Turcijas nolīgumu par atpakaļuzņemšanu un nodrošināt, ka līdz brīdim, kad pilnībā stājas spēkā šis nolīgums, tiek pilnībā īstenoti pašreizējie divpusējie nolīgumi; uzsver, ka ir svarīgi pastiprināt ES un Turcijas sadarbību attiecībā uz migrācijas pārvaldību, cilvēktirdzniecības apkarošanu un robežkontroli, cita starpā ņemot vērā arī to, ka liela daļa nelegālo imigrantu ierodas ES teritorijā caur Turciju; prasa nodrošināt pakāpenisku Turcijas un ES vīzu izsniegšanas politikas konverģenci attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem; uzskata, ka tiklīdz tiek parakstīts atpakaļuzņemšanas nolīgums, Padomei būtu jāpilnvaro Komisija uzsākt dialogu par vīzu jautājumiem un izstrādāt ceļvedi vīzu režīma atcelšanai;

Kopenhāgenas kritēriju izpilde

4.  pauž atzinību Turcijai par 2011. gada jūnija vispārējo vēlēšanu norisi, kurās piedalījās liels vēlētāju skaits un kuras starptautiskie novērotāji atzina par visnotaļ demokrātiskām, kurās viedokli pauda aktīva pilsoniskā sabiedrība; atkārtoti uzsver, ka ir ļoti svarīgi grozīt likumu par politiskajām partijām un vēlēšanu likumu, likvidējot 10 % slieksni pārstāvībai parlamentā, kas ir visaugstākais slieksnis visās Eiropas Padomes dalībvalstīs un ar šādu slieksni nevar tikt pienācīgi atspoguļots Turcijas sabiedrības plurālisms; prasa atcelt visus šķēršļus politisko grupu veidošanai Turcijas Lielajā Nacionālajā Asamblejā;

5.  atzinīgi vērtē Turcijas Republikas jaunās valdības lēmumu izveidot ES lietu ministriju, kas liecina par to, ka Turcija apzinās jauno centienu, saistību un dialoga ārkārtīgi lielo nozīmi;

6.  atgādina par Turcijas Lielās Nacionālās Asamblejas izšķirīgi svarīgo lomu kā Turcijas demokrātiskās sistēmas galvenajam elementam un tāpēc uzsver, ka tās loma vēl vairāk jānostiprina, lai tā nodrošinātu platformu, kuras pamatā būtu kontrole un līdzsvars un kurā visas politiskās partijas var sniegt ieguldījumu demokrātiskā dialogā un veicināt integrējošu reformu procesu;

7.  atgādina par nepieciešamību turpināt darbu pie 2010. gada konstitucionālās reformas paketes īstenošanas un aicina Komisiju 2012. gada progresa ziņojumā iekļaut sīki izstrādātu analīzi par panākumiem īstenošanas procesā;

8.  pauž pilnīgu atbalstu jaunas civilās konstitūcijas izstrādes procesam Turcijā, kas sniedz unikālu iespēju īstenot patiesu konstitucionālo reformu, veicinot demokrātiju, tiesiskumu, garantijas pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanai (jo īpaši attiecībā uz vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību), plurālismu, integrāciju, labu pārvaldību, atbildīgumu un vienotību Turcijas sabiedrībā, pilnīgi atbilstīgi ES Pamattiesību hartai; aicina visas politiskās partijas un attiecīgos dalībniekus atbalstīt sarunas par jauno konstitūciju un iesaistīties tajās ar pozitīvu un konstruktīvu pieeju, pamatojoties uz konsensu un konstruktīvu kompromisu; uzsver, ka projekta izstrādes sagatavošanas darbs ir jāturpina un šajā sakarā atzinīgi vērtē lēmumu nodrošināt visu politisko spēku vienlīdzīgu pārstāvību Konstitucionālajā samierināšanas komitejā un solījumu izstrādes procesā censties pēc iespējas plašāk apspriesties ar visām sabiedrības grupām, patiesi iesaistot Turcijas pilsonisko sabiedrību; uzsver, ka jaunajai konstitūcijai jāaizstāv visu Turcijas sabiedrības grupu un indivīdu tiesības, jāgarantē varu nodalījums, jānodrošina tiesu iestāžu neatkarība un objektivitāte, jānodrošina pilnīga pilsonisko struktūru pārraudzība pār militārajām struktūrām un jāveicina Turcijas sabiedrības integrācija;

9.  mudina Turciju izmantot konstitūcijas izstrādes procesu kā iespēju izveidot reālistiskāku un demokrātiskāku identitāti, nodrošinot visu valsts etnisko grupu un reliģisko kopienu pilntiesīgu atzīšanu, lai atzītu, ka mūsdienīgas pilsonības pamatā nav etniskā piederība, kā arī noteikt dzimtās valodas tiesību aizsardzību jaunajā civilajā konstitūcijā;

10.  uzsver, ka efektīva reformu procesa priekšnoteikums ir uzturēt mierīgas un konstruktīvas attiecības starp valdību un opozīciju; atgādina, ka patiesi demokrātiskai un plurālai sabiedrībai vienmēr ir jābalstās uz diviem pīlāriem ‐ valdību un opozīciju ‐ un nepārtrauktu abu šo pušu dialogu un sadarbību; šajā sakarā pauž bažas par pašreiz notiekošajiem tiesas procesiem un ilgstošiem pirmstiesas apcietinājuma periodiem attiecībā pret Turcijas Lielās Nacionālās Asamblejas locekļiem, kā arī par uzsākto tiesas izmeklēšanu, lai atceltu galvenās opozīcijas partijas vadītāja Kemal Kılıçdaroğlu deputāta imunitāti; uzsver, ka demokrātija un vārda brīvība nevar tikt garantēta apstākļos, kad parlamenta deputātiem ir jāpilda savi darba pienākumi, baidoties no kriminālvajāšanas;

11.  atzinīgi vērtē pastāvīgos centienus uzlabot militārās jomas civilo kontroli, jo īpaši 2010. gada decembrī pieņemot likumu par Revīzijas palātu, lai nodrošinātu militārās jomas izdevumu civilo kontroli; prasa, lai Revīzijas palāta pilnībā uzraudzītu militāros izdevumus; prasa, lai žandarmērija un bruņotie spēki tiktu pakļauti civilajai jurisdikcijai un žandarmēriju pārbaudītu ombuds; uzsver ‐ ņemot vērā, cik svarīga ir Turcijas dalība NATO, ir jānodrošina bruņoto spēku operatīvās spējas

12.  uzsver ‐ lai Turcijas modernizācijas centieni būtu veiksmīgi, noteikti jāveic tiesu sistēmas reforma, un tai ir jāpanāk moderna, efektīva, pilnībā neatkarīga un objektīva tiesu sistēma, kas garantē visu iedzīvotāju lietu pienācīgu izskatīšanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē pēc pamatīgas apspriešanās ar Venēcijas komisiju pieņemtos tiesību aktus par Tiesnešu un prokuroru augsto padomi (Augstā padome) un Konstitucionālo tiesu; mudina Turcijas valdību īstenot Venēcijas Komisijas 2011. gada ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz Augstās padomes ievēlēšanas kārtību, tieslietu ministra lomu šajā struktūrā un tiesnešu un prokuroru iecelšanas kārtību; prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka Augstās Padomes lēmumi ir pārredzami un tiesu iestāžu kontrolējami; norāda, ka ir nepieciešami papildu pasākumi, lai nodrošinātu iespēju pārskatīt tiesā visus Augstās padomes pirmās instances lēmumus par paaugstinājumiem, pārcelšanu uz citu vietu un disciplinārsodiem; atzinīgi vērtē Tieslietu ministrijas lēmumu par cilvēktiesību ģenerāldirektorāta izveidi, kas būtu atbildīgs par to, lai Turcija pilnībā, efektīvi un savlaicīgi īstenotu Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus; šajā sakarā pauž nožēlu par to, ka aizvien pieaug jaunu prasību skaits Eiropas Cilvēktiesību tiesā; atzinīgi vērtē jauno priekšlikumu reformēt tiesu sistēmu, jo īpaši attiecībā uz apcietināšanas kritērijiem, jo šis priekšlikums ir pirmais solis pareizā virzienā;

13.  uzskata, ka jaunajam regulējumam par konstitucionālo tiesu ir jānodrošina, ka šī tiesu instance ir kompetenta novērtēt un pārskatīt Turcijas tiesību aktu atbilstību Turcijas ratificētajiem starptautiskajiem nolīgumiem, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencijai;

14.  pauž bažas par pēdējo spriedumu Hrant Dink lietā; uzsver, cik izšķiroši svarīgi ir pilnībā izmeklēt Hrant Dink slepkavības lietu un saukt visus vainīgos pie atbildības, un šajā sakarībā uzsver Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada spriedumu par to, ka Turcija nav veikusi efektīvu izmeklēšanu Hrant Dink lietā; uzsver, ka šis process ir pārbaudījums Turcijas tiesiskumam un tiesu iestāžu neatkarībai;

15.  atkārtoti pauž bažas par to, ka nav pietiekami uzlabotas tiesu procesuālās normas to efektivitātes ziņā, kā arī noteikumi, lai nodrošinātu tiesības uz taisnīgu un savlaicīgu tiesu, tostarp tiesības agrīnos procesa posmos piekļūt apsūdzošajiem pierādījumiem un procesa dokumentiem, kā arī pietiekamas garantijas visiem aizdomās turamajiem; atkārtoti pauž dziļas bažas par pārāk ilgo pirmstiesas apcietinājuma termiņu, kas pašlaik var sasniegt pat 10 gadus, faktiski kļūstot par sodu bez tiesas; mudina Turcijas Lielo Nacionālo Asambleju reformēt tiesību aktus šajā jautājumā saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Padomes standartiem, nodrošinot ka maksimālie pirmstiesas apcietinājuma termiņi Turcijā ir atbilstīgi vidējiem šādas aizturēšanas termiņiem Eiropas Savienībā; mudina valdību turpināt reformas un pārskatīt Pretterorisma likumu un Turcijas Kriminālkodeksu; atgādina, ka Parlamenta ad hoc komiteja, kas novēro Turcijā pret žurnālistiem ierosinātos tiesas procesus, turpinās sekot notikumu attīstībai; pauž bažas par lielo skaitu mazgadīgo ieslodzīto ‐ aptuveni 2500 personām 12–18 gadu vecuma grupā;

16.  lai samazinātu neizskatīto lietu uzkrāšanos, aicina Turcijas valdību pēc iespējas ātrāk panākt, ka darbu sāk reģionālās apelācijas tiesas, kurām pēc likuma bija jābūt darbotiesspējīgām jau kopš 2007. gada jūnija, un pievērsties tiesnešu apmācībai šim nolūkam;

17.  uzsver, cik svarīgas ir ikviena iedzīvotāja tiesības uz pienācīgu aizstāvību tiesā, un atgādina par valsts pienākumu garantēt juridiskās aizstāvības pieejamību; atgādina arī par to, ka advokātiem vajadzētu būt civilajai un kriminālajai imunitātei attiecībā uz labticīgi sniegtiem paziņojumiem rakstiskā vai mutiskā aizstāvībā vai arī darba pienākumos uzstājoties tiesā, tribunālā vai citā tiesu vai administratīvajā iestādē; prasa Turcijai nodrošināt, lai advokāti varētu veikt darbu bez iebiedēšanas, apgrūtināšanas, uzmākšanās vai nepiemērotas iejaukšanās;

18.  uzsver, ka apsūdzības par plāniem rīkot apvērsumu pret valdību, piemēram, Ergenekon un Sledgehammer lietas, ir jāizmeklē, apliecinot Turcijas demokrātisko institūciju un tiesu iestāžu spēku un pienācīgu, neatkarīgu, objektīvu un pārredzamu darbību, kā arī ciešu beznosacījumu apņemšanos ievērot pamattiesības; pauž bažas par apgalvojumiem, ka šajās lietās pret apsūdzētajiem ir izmantoti nepārliecinoši pierādījumi; aicina Komisiju cieši sekot minēto lietu izskatīšanai un izvērstākus konstatējumus publicēt Komisijas 2012. gada progresa ziņojuma pielikumā;

19.  izjūt atvieglojumu par to, ka līdz tiesai ir atbrīvoti žurnālisti Ahmet Şik, Nedim Şener, Muhammet Sait Çakir un Coşkun Musluk, jo tas ir nozīmīgs solis atjaunojot pamatbrīvību ievērošanu Turcijā; tomēr uzsver, ka viņu atbrīvošanas dēļ nedrīkstētu aizmirst to, ka daudzi žurnālisti joprojām atrodas ieslodzījumā;

20.  atkārtoti pauž bažas par praksi uzsākt kriminālvajāšanu pret cilvēktiesību aizstāvjiem, aktīvistiem un žurnālistiem, kas ziņojuši par pierādījumiem saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem vai citiem sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, tādējādi veicinot debates plurālā sabiedrībā; uzsver, ka šāda vajāšana ietekmē sabiedrības priekšstatus par tiesu sistēmas neatkarību un objektivitāti; uzskata, ka viens no galvenajiem šķēršļiem cilvēktiesību aizsardzībā Turcijā ir uzskatu kriminalizēšana, un nosoda vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības nesamērīgos ierobežojumus;

21.  pauž bažas par Turcijas Pretterorisma akta un Turcijas Kriminālkodeksā pieļautajām plašajām interpretācijas un piemērošanas iespējam, jo īpaši gadījumos, kad nav pierādīta piederība terorisma organizācijai un kad tiek uzskatīts, ka rīcība vai paziņojums sakrīt ar terorisma organizāciju mērķiem; pauž bažas, ka pastāvīgi tiek ziņots par policijas iecirkņos un cietumos notikušu spīdzināšanu un sliktu izturēšanos, pārāk lielu policijas spēka pielietošanu demonstrācijās un to, ka nekas netiek darīts, lai sauktu pie atbildības valsts ierēdņus par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem; mudina Turciju prioritārā kārtā pārskatīt Pretterorisma likumu un stingri ievērot starptautiskās saistības attiecībā uz cilvēktiesībām, grozot attiecīgos tiesību aktus; atzinīgi vērtē lēmumu nodrošināt tiesnešiem un prokuroriem apmācību darba vietā par vārda un preses brīvību un Eiropas Cilvēktiesību tiesas būtisko lomu; mudina Turciju nodrošināt saviem policijas spēkiem sistemātisku adekvātu apmācību par Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru; uzsver, ka nepieciešams izveidot efektīvu mehānismu sūdzību par policijas darbību iesniegšanai; atzinīgi novērtētu papildu pasākumu pieņemšanu, lai uzlabotu atsevišķu iedzīvotāju tiešu piekļuvi Turcijas tiesām ar mērķi aizstāvēt savas tiesības un tādējādi samazinātu Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā iesniegto prasību skaitu;

22.  uzstāj, ka pret žurnālistiem notiekošās tiesas prāvas būtu jāīsteno pārredzamā veidā, ievērojot tiesiskumu un nodrošinot pienācīgus apstākļus, piemēram, attiecīgajam uzklausīšanas veidam piemērotas telpas, precīzu dokumentu izplatīšanu apcietinātajiem, kā arī žurnālistu informēšanu par viņiem izvirzītajām apsūdzībām, tādējādi nodrošinot, ka tiesas apstākļi nelabvēlīgi neietekmēs spriedumu; pauž lielas bažas par aizturēto žurnālistu ieslodzījuma apstākļiem; pauž nožēlu par to, ka nav pieejami precīzi dati par aizturēto žurnālistu skaitu un patlaban izskatīto lietu pret žurnālistiem skaitu; aicina Turcijas varas iestādes publiskot šo informāciju;

23.  atgādina, ka vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu plurālisms ir galvenās Eiropas vērtības un ka īsti demokrātiskā, brīvā un plurālā sabiedrībā ir vajadzīga patiesa vārda brīvība; atgādina, ka vārda brīvība attiecas ne tikai uz labvēlīgi uzņemtu vai neaizskarošu informāciju vai idejām, bet saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju arī tām, kas “satricina, apgrūtina vai aizskar valsti vai kādu sabiedrības daļu”; pauž nožēlu, ka ar vairākiem likumiem, piemēram, Kriminālkodeksa 301. pantu, 318. pantu 220. panta 6. punktu kopā ar 314. panta 2. punktu un 285. pantu un 288. pantu, kā arī Pretterorisma likuma 6. pantu un 7. panta 2. punktu joprojām tiek ierobežota vārda brīvība; uzsver, ka ir ļoti steidzami jāreformē tiesību akti, kas paredz neproporcionāli augstas soda naudas plašsaziņas līdzekļiem ‐ dažos gadījumos panākot plašsaziņas līdzekļu slēgšanu vai žurnālistu vai izdevniecību pašcenzūru ‐ , un Likums Nr. 5651/2007 par internetu, kas ierobežo vārda brīvību, ierobežo iedzīvotāju tiesības piekļūt informācijai un ļauj nesamērīgā apjomā un uz nesamērīgi ilgu laiku slēgt pieeju noteiktām tīmekļa vietnēm; tāpēc atkārtoti pauž jau agrāk izteiktos aicinājumus valdībai pabeigt vārda brīvības tiesiskā regulējuma pārskatīšanu un nekavējoties panākt tās atbilstību Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai;

24.  pauž atbalstu Komisijas jaunajai pieejai risināt ar tiesu varu un pamattiesībām, kā arī tieslietu un iekšlietu politiku saistītus jautājumus sarunu procesa agrīnā fāzē, atverot attiecīgās sarunu sadaļas, pamatojoties uz skaidru un detalizētu rīcības plānu, un tās slēdzot pēdējās, pamatojoties uz pilnībā pārliecinošiem labvēlīgiem rādītājiem; uzskata ‐ tā kā ir ārkārtīgi svarīgi Turcijā turpināt tiesu sistēmas reformu un pilnībā ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, jo īpaši vārda brīvību un preses brīvību, ar atjaunotiem centieniem būtu jāpanāk izskatīšanas ziņojuma izstrāde par 23. sadaļu ‐ tiesu vara un pamattiesības;aicina Komisiju, atbilstīgi pozitīvajai virzībai, apsvērt pasākumus, kas veicinātu 24. sadaļas ‐ tieslietas un iekšlietas ‐ atvēršanu;

25.  mudina Turciju atzīt tiesības pārliecības dēļ atteikties no obligātā militārā dienesta saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Erçep pret Turciju; ar bažām atzīmē to, ka nav izpildīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada spriedums lietā Ulke pret Turciju, kas noteica, ka jāaptur attiecīgu tiesību aktu piemērošana, lai novērstu, ka tiek atkal un atkal vajāti tie, kas pārliecības dēļ atsakās no militārā dienesta;

26.  atzinīgi vērtē to, ka ir īstenoti gandrīz visi Eiropas Padomes grupas pret korupciju (GRECO) 2005. gada novērtējuma ziņojumos paustie ieteikumi; uzsver, ka ir nepieciešama turpmāka attīstība normatīvu un vispārēju pretkorupcijas pasākumu jomā, un prasa pastiprināt korupcijas apkarošanā iesaistīto iestāžu spēku un neatkarību; mudina valdību īstenot vēl neizpildītos GRECO ieteikumus;

27.  mudina pilnībā piemērot konstitucionālos noteikumus, kas garantē tiesības rīkot demonstrācijas, un prasa iekšlietu ministrijai pabeigt tiesību akta pārskatīšanu par sanāksmēm un demonstrācijām;

28.  atzinīgi vērtē 2011. gada augustā pieņemto jauno tiesību aktu, ar kuru groza 2008. gada februāra nodibinājumu likumu un paplašina īpašumtiesību atjaunošanu visām kopienām, kas nav musulmaņi, un uzsver, ka nepieciešams to pilnībā īstenot; tomēr atgādina par steidzamo nepieciešamību turpināt svarīgās un būtiskās reformas domas, apziņas un reliģijas brīvības jomā, jo īpaši ļaujot reliģiskajām kopienām iegūt juridiskas personas statusu, likvidējot visus aizliegumus attiecībā uz garīdznieku izglītošanu, iecelšanu un pēctecību, atzīstot alevītu kulta vietas un ievērojot attiecīgos Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus un tiesiskajā regulējumā atspoguļojot Venēcijas komisijas atzinumus, kā arī atgādina par nepieciešamību pilnībā atzīt visu reliģisko kopienu tiesības; aicina Turcijas valdību nodrošināt, ka Svētā Gabriēla klosterim, kas dibināts 397. gadā pēc Kristus, netiek atņemtas tam piederošās zemes un tas pilnībā tiek saglabāts;

29.  atgādina ‐ lai izveidotu integrējošu un daudzveidīgu sabiedrību, kas ciena reliģiskās kopienas un minoritātes, galvenā loma ir izglītībai; mudina Turcijas valdību īpašu uzmanību pievērst skolu izglītības materiāliem, kam jāatspoguļo Turcijas sabiedrības etniskā un reliģiskā daudzveidība, un uzskatu daudzveidība, jāizskauž diskriminācija un aizspriedumi un jāveicina visu reliģisko un minoritāšu kopienu pilnīga pieņemšana, un uzsver vajadzību pēc mācību materiāliem, kas būtu brīvi no aizspriedumiem; atzinīgi vērtē Dzimumu līdztiesības komitejas izveidi Izglītības ministrijā; ar atvieglojumu norāda, ka ir atbrīvoti studenti, kas 18 mēnešus atradušies nepamatotā apcietinājumā pēc tam, kad pieprasījuši bezmaksas izglītību;

30.  atkārto, ka jānostiprina Turcijas reģionu kohēzija un lauku un pilsētas teritoriju kohēzija; šajā sakarā uzsver, ka izglītībai ir īpaša nozīme un ka jānovērš ilgstošās būtiskās atšķirības starp reģioniem attiecībā uz izglītības kvalitāti un reflektantu procentu;

31.  aicina Turcijas valdību ievērot savu apņemšanos nodrošināt augstus skolu apmeklējuma rādītājus un nodrošināt, ka jaunā izglītības reforma rūpēsies par to, lai bērni, jo īpaši meitenes no lauku apvidiem, iegūtu izglītību, kas pārsniegtu minimālo, un dos iespēju bērniem pieņemt lēmumus par savu turpmāko izglītību tādā vecumā, kurā viņi jau ir spējīgi pieņemt uz informāciju pamatotus lēmumus;

32.  mudina valdību padarīt dzimumu līdztiesību par prioritāti reformu procesā, risinot sieviešu nabadzības problēmu un palielinot sieviešu sociālo integrāciju un līdzdalību darba tirgū; atkārto priekšlikumu sākt rezervētu kvotu sistēmas ieviešanu, kas nodrošinātu sieviešu vērā ņemamu pārstāvību visos uzņēmējdarbības, publiskā sektora un politikas līmeņos; atzinīgi vērtē valdības centienus palielināt meiteņu izglītošanu skolās, gandrīz likvidējot atšķirības pamatskolas līmenī, un aicina Turcijas valdību veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai mazinātu atšķirības starp dzimumu situāciju arī vidusskolas līmenī; atzinīgi vērtē pēc 2011. gada jūnija vēlēšanām aizvien pieaugošo sieviešu skaitu Turcijas Lielajā Nacionālajā Asamblejā un aicina politiskās partijas turpmāk stiprināt sieviešu aktīvu iesaistīšanos un līdzdalību politikā;

33.  atzinīgi vērtē to, ka Turcija 2011. gada 24. novembrī ir parakstījusi un ratificējusi Eiropas Padomes Konvenciju, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē; mudina valdību pieņemt politiku, kas nepieļautu nekādu iecietību pret vardarbību pret sievietēm, un turpināt visos līmeņos kāpināt preventīvo darbību, lai apkarotu slepkavības “ģimenes goda dēļ”, vardarbību ģimenē un tādu parādību, kā piespiedu laulības un mazgadīgās līgavas, jo īpaši sadarbojoties un panākot visaptverošu konsensu ar sieviešu tiesību aizsardzības grupām, izdarot grozījumus Likumā Nr. 4320 par ģimenes aizsardzību, lai nodrošinātu plašu piemērošanas jomu, neatkarīgi no upura un varmākas civilstāvokļa un attiecību veida, tostarp paredzot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus un aizsardzības mehānismus un cieši uzraugot, kā Likumu Nr. 4320 īsteno policija, un efektīvi uzraugot, lai pašvaldības pildītu pienākumu sagādāt pietiekamu patvērumu apdraudētām sievietēm un nepilngadīgajiem, nodrošinot atbilstīgu apkalpojošo personālu, kā arī izveidojot tādu pēckontroles un palīdzības sistēmu sievietēm un nepilngadīgajiem, kuri atstāj šīs patvēruma vietas, kas viņiem nodrošinātu pienācīgu psiholoģisko atbalstu, juridisko palīdzību un veselības aprūpi un nodrošinātu iespējas atkal sociāli un ekonomiski integrēties sabiedrībā ; atzinīgi vērtē ģimenes lietu un sociālās politikas ministrijas centienus palielināt šo patvēruma vietu skaitu un kvalitāti un ministrijas lēmumu ļaut arī privātām iestādēm atvērt patvēruma vietas, lai sniegtu papildu palīdzību apdraudētajām sievietēm un nepilngadīgajiem; atzinīgi vērtē Tiesnešu un prokuroru Augstās padomes apkārtrakstu Nr. 18, kurā noteikts, ka aizsardzības pasākumu īstenošana vardarbības ģimenē gadījumā turpmāk vairs netiks atlikta līdz attiecīgā tiesas procesa beigām; tādēļ atzinīgi vērtē Turcijas valdības centienus pastiprināt valsts iestāžu sadarbību dzimumu līdztiesības aspekta integrācijā;

34.  pauž bažas par nesamērīgi augstajiem nabadzības rādītājiem bērnu vidū; aicina Turciju izstrādāt visaptverošu stratēģiju bērnu nabadzības un bērnu darba izskaušanai; atzinīgi vērtē Eiropas Padomes Konvencijas par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību ratifikāciju; mudina Turciju pastiprināt centienus, lai apkarotu vardarbību ģimenē pret bērniem;

35.  mudina valdību nodrošināt, ka ar likumu tiek garantēta un efektīvi ievērota vienlīdzība neatkarīgi no dzimuma, dzimumidentitātes, rases, etniskās izcelsmes, reliģiskās piederības vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas, tostarp nodrošinot, ka to garantē arī policija; aicina Turcijas valdību pielāgot Turcijas tiesību aktus ES acquis communautaire un pieņemt tiesību aktus, ar kuriem izveido diskriminācijas apkarošanas un vienlīdzības padomi; norāda, ka nepieciešams īstenot turpmāku rīcību, kas vērsta pret homofobiju un jebkāda veida diskrimināciju, aizskaršanu vai vardarbību seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ, proti ‐ likumos pret diskrimināciju paredzot, ka diskriminācija nav pieļaujama arī iepriekšminēto iemeslu dēļ; pauž bažas par regulāro vardarbību pret LGBT, pamatojoties uz likumu par sīkiem pārkāpumiem un noteikumiem attiecībā uz “amorālu uzvedību”; atkārtoti aicina Turcijas valdību dot rīkojumu Turcijas Bruņotajiem spēkiem izbeigt homoseksualitātes kvalificēšanu par “psihoseksuālu slimību”;

36.  aicina Turciju piemērot elastīgu pieeju un pastiprināt centienus rast politisku risinājumu kurdu jautājumam un prasa visiem politiskajiem spēkiem sadarboties, lai panāktu spēcīgāku politisko dialogu un lielāku kurdu izcelsmes iedzīvotāju politisko, kultūras un sociālekonomisko integrāciju un līdzdalību, lai garantētu tiesības uz vārda, pulcēšanās un apvienošanās brīvību; šajā sakarā uzskata, ka tiesības uz izglītību dzimtajā valodā ir izšķiroši svarīgas; aicina Turcijas valdību kāpināt centienus vairāk veicināt sociālekonomisko attīstību dienvidaustrumos; uzskata, ka konstitucionālā reforma sniedz ļoti lietderīgu iespēju veicināt demokrātisko atvērtību; atgādina, ka politisko risinājumu var panākt vienīgi atvērtās un patiesi demokrātiskās debatēs par kurdu jautājumu, un pauž bažas par daudzajām krimināllietām, kas ierosinātas pret rakstniekiem un žurnālistiem, kas rakstījuši par kurdu jautājumu, un vairāku kurdu politiķu, pašvaldību priekšsēdētāju, pašvaldības padomes locekļu, juristu, protestu dalībnieku un cilvēktiesību aizstāvju apcietināšanu saistībā ar KCK tiesas procesu un citām politiskām darbībām; aicina Turcijas valdību radīt miermīlīgus apstākļus, kuros politikā iesaistītās Kurdu izcelsmes personas varētu iesaistīties brīvās un plurālās debatēs; uzsver, ka ir svarīgi veicināt kurdu jautājuma apspriešanu demokrātiskās institūcijās, jo īpaši Turcijas Lielajā Nacionālajā Asamblejā;

37.  stingri nosoda nesenos uzbrukumus Turcijas laikrakstu Eiropas birojiem un aicina veikt šo uzbrukumu koordinētu izmeklēšanu;

38.  atzinīgi vērtē Turcijas valdības neseno paziņojumu par grieķu mazākumtautības skolas atkārtotu atvēršanu Gekčeadā (Imrozā) un sagaida šā lēmuma drīzu īstenošanu; šis paziņojums ir pozitīvs solis virzībā uz divējādas kultūras saglabāšanu Turcijas salās Gekčeadā (Imrozā) un Bozdžaadā (Tenedā) atbilstīgi Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūcijai Nr. 1625 (2008); tomēr norāda, ka ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai risinātu problēmas, ar kurām saskaras grieķu mazākumtautības pārstāvji, jo īpaši saistībā ar viņu tiesībām uz īpašumu;

39.  uzsver steidzamo nepieciešamību tiesību regulējumu darba ņēmēju un arodbiedrību tiesību jomā pieskaņot ES standartiem, Eiropas Padomes dokumentiem un SDO konvencijām un tos pilnībā piemērot praksē, jo, likvidējot visus šķēršļus pilnvērtīgai šo tiesību īstenošanai, nodrošinās, ka pašreizējā stabilā ekonomiskā attīstība iet kopsolī ar plašāku ekonomiskās izaugsmes radītās labklājības plašāku pieejamību Turcijas sabiedrībā, tādējādi radot lielāku izaugsmes potenciālu; mudina visus Ekonomikas un sociālo lietu padomes locekļus stiprināt apņemšanos un sadarbību šā mērķa īstenošanā, lai izpildītu kritērijus sarunu sākšanai par 19. sadaļu “Sociālā politika un nodarbinātība”;

40.  pauž bažas par praksi ierosināt krimināllietas pret arodbiedrību pārstāvjiem, jo īpaši izglītības nozarē, kas cenšas panākt labākus darba, izglītības un dzīves apstākļus un ziņo par cilvēktiesību pārkāpumiem darbinieku un sabiedrības interesēs kopumā, kā arī veicina sabiedrības plurālismu;

41.  aicina Turcijas valdību veicināt patērētāju organizāciju aktīvu un pilnvērtīgu iesaistīšanu likumdošanas un politikas apspriežu procesā par patērētāju tiesību aizsardzību un veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atbalstītu un stiprinātu patērētāju kustību; mudina patērētāju organizācijas apvienot spēkus, lai palielinātu to pārstāvību;

42.  atzinīgi vērtē Turcijas enerģētikas tirgus diversifikāciju, tomēr mudina Turcijas valdību arī pienācīgi izvērtēt risku un atbildību pašreizējos kodolspēkstaciju projektos, piemēram, Akuju reģionā; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi saglabāt dabas, kultūras un vēsturisko mantojumu, pilnībā ievērojot Eiropas standartus;

Labu kaimiņattiecību veidošana

43.  stingri atbalsta ANO ģenerālsekretāra aizbildnībā pašreiz noritošās sarunas par Kipras atkalapvienošanos; uzsver, ka steidzami jāpanāk taisnīgs un stabils Kipras jautājuma risinājums, un aicina Turciju un visas iesaistītās puses intensīvi un ar labiem nodomiem strādāt pie visaptverošas vienošanās; aicina Turcijas valdību uzsākt savu bruņoto spēku izvešanu no Kipras un nodot Famagustas sektoru Apvienoto Nāciju Organizācijai saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju Nr. 550 (1984); vienlaikus aicina Kipras Republiku atvērt Famagustas ostu ES muitas kontroles uzraudzībā, lai radītu labvēlīgu klimatu veiksmīgam pašreizējo apvienošanās sarunu atrisinājumam un ļautu Kipras turkiem veikt tiešu tirdzniecību visiem pieņemamā likumīgā veidā;

44.  mudina Turciju pastiprināt atbalstu Komitejai Kiprā bezvēsts pazudušo personu jautājumos;

45.  aicina Turciju atturēties no jebkādas jaunas Turcijas pilsoņu izvietošanas Kiprā, jo tas turpinātu mainīt demogrāfisko līdzsvaru un samazināt tās pilsoņu vienotību turpmākai kopējai valstij, balstoties uz tās kopīgo pagātni;

46.  pauž nožēlu par Turcijas paziņojumiem, ka tā 2012. gada otrajā pusgadā iesaldēs attiecības ar Eiropas Savienības prezidentūru, ja līdz tam laikam netiks panākts risinājums Kipras jautājumā; atgādina, ka Eiropas Savienība pamatojas uz visu dalībvalstu patiesas sadarbības un savstarpējas solidaritātes principiem un ka Turcijai kā kandidātvalstij ir jāuztur mierīgas attiecības ar Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm; turklāt atgādina, ka Eiropas Savienības prezidentūru nosaka Līgums par Eiropas Savienību;

47.  aicina Turciju atļaut ES un NATO politisko dialogu, atsaucot tās veto Kipras iekļaušanai ES un NATO sadarbībā, un aicina Kipras Republiku savukārt atsaukt veto Turcijas dalībai Eiropas Aizsardzības aģentūrā;

48.  pieņem zināšanai Turcijas un Grieķijas aizvien aktīvākos centienus uzlabot divpusējās attiecības; tomēr pauž nožēlu, ka vēl joprojām nav atsaukti casus belli draudi, ko Turcijas Lielā Nacionālā Asambleja ir pasludinājusi attiecībā uz Grieķiju, un uzskata, ka abu valstu divpusējo attiecību uzlabošanās faktam būtu jānoved pie šādu draudu atsaukšanas; mudina Turcijas valdību izbeigt joprojām notiekošo Grieķijas gaisa telpas pārkāpšanu un Turcijas militārās aviācijas lidojumus virs Grieķijas salām;

49.  uzsver, ka ES, 27 dalībvalstis un visas pārējās kandidātvalstis ir parakstījušas ANO Jūras tiesību konvenciju un ka tā ir daļa no acquis communautaire; tādēļ aicina Turcijas valdību nekavējoties to parakstīt un ratificēt; atgādina, ka saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju Kipras Republikas ekskluzīvā ekonomiskā zona ir pilnībā leģitīma;

50.  mudina Turciju un Armēniju uzsākt savu attiecību normalizēšanu, bez priekšnosacījumiem ratificējot protokolus un atverot robežas;

51.  uzskata, ka Turcija ir svarīga ES partnere Melnās jūras reģionā, kas ES ir stratēģiski nozīmīgs; aicina Turciju atbalstīt un aktīvi veicināt ES politikas un programmu īstenošanu šajā reģionā;

ES un Turcijas sadarbības veicināšana

52.  pauž nožēlu par Turcijas atteikšanos pilnībā ievērot saistības un nediskriminējoši īstenot EK un Turcijas Asociācijas nolīguma papildprotokolu attiecībā uz visām dalībvalstīm; atgādina, ka šī atteikšanās turpina būtiski ietekmēt sarunu procesu, un aicina Turcijas valdību protokolu nekavējoties īstenot pilnībā;

53.  uzsver, ka ES un Turcijas muitas savienība ir ļāvusi Turcijai panākt augstu saskaņošanas līmeni brīvas preču aprites jomā un turpina veicināt ES un Turcijas divpusējo tirdzniecību, kas 2010. gadā sasniedza EUR 103 miljardus; tomēr norāda, ka Turcija muitas savienību neīsteno pilnībā, joprojām saglabājot tiesību aktus, kas ir pretrunā ar apņemšanos likvidēt tādas tehniskas tirdzniecības barjeras kā importa licences, aizliegumu importēt trešo valstu izcelsmes preces, kas atrodas brīvā apritē Eiropas Savienībā, valsts atbalstu, jaunu farmaceitisko produktu reģistrēšanas prasības un diskriminējošu nodokļu režīmu;

54.  atkārtoti pauž stingru nosodījumu par PKK, kas ietilpst ES apkopotajā teroristisko organizāciju sarakstā, vardarbību, kas turpinās Turcijas teritorijā, un pauž pilnīgu solidaritāti Turcijai; aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību ar Turciju terorisma un organizētās noziedzības kā terorisma finansētājas apkarošanā, cieši sadarbojoties ar ES terorisma apkarošanas koordinatoru un Eiropolu un pienācīgi ievērojot cilvēktiesības, pamatbrīvības un starptautiskās tiesības; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pienācīgu informatīvu dialogu un informācijas apmaiņu ar Turciju attiecībā uz Turcijas iesniegtajiem izdošanas pieprasījumiem, kurus nevar apmierināt tiesisku vai procesuālu iemeslu dēļ;

55.  pauž nožēlu par kavēšanos izskatīt Turcijas Lielajā Nacionālajā Asamblejā tiesību aktus par bēgļu un patvēruma meklētāju aizsardzību; pauž bažas par pastāvīgajiem ziņojumiem par cilvēkiem, kas nosūtīti atpakaļ uz valstīm, kur viņiem var draudēt spīdzināšana vai citi cilvēktiesību pārkāpumi pēc tam, kad pieņemts patvaļīgs lēmums liegt viņiem pieeju patvēruma pieprasīšanas procedūrai;

56.  atzinīgi vērtē Turcijas panākto progresu atjaunojamās enerģijas jomā un atbalsta turpmākus centienus visās nozarēs palielināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu; uzsver Turcijas potenciālu atjaunojamās enerģijas jomā, ievērojamos saules, vēja un ģeotermālos resursus un iespēju Eiropas Savienībai importēt atjaunojamo elektroenerģiju, izmantojot tālsatiksmes augstsprieguma līdzstrāvas pārvades līnijas, tādējādi veicinot ne tikai ES energoapgādes drošību, bet arī atjaunojamās enerģijas mērķu sasniegšanu;

57.  atgādina par Turcijas svarīgo lomu, kā ES enerģētikas koridoram, pa kuru tiek piegādāti Kaukāza un Kaspijas jūras naftas un gāzes resursi, un tās stratēģisko tuvumu Irākai un tās augošajam jēlnaftas tirgum; uzsver “Nabucco” cauruļvada un citu gāzes cauruļvadu, piemēram, jaunā ITGI (Turcijas, Grieķijas un Itālijas starpsavienojums) gāzes tranzīta koridora stratēģisko nozīmi Eiropas Savienības energoapgādes drošībā; uzskata ‐ ņemot vērā Turcijas stratēģisko nozīmi un potenciālu arī attiecībā uz ES ieguldījumiem un turpmāku sadarbību ar ES, būtu sākotnēji jāapsver, cik vērtīgi būtu atvērt 15. sarunu sadaļu par enerģētiku, lai sekmētu ES un Turcijas stratēģisko dialogu enerģētikas jomā;

58.  uzsver Turcijas politiski un ģeogrāfiski stratēģisko lomu Eiropas Savienības ārpolitikā un kaimiņattiecību politikā; uzsver Turcijas nozīmību, kā reģionālajai dalībniecei Tuvajos Austrumos, Rietumbalkānos, Afganistānā/Pakistānā, Dienvidkaukāzā, Centrālāzijā un Āfrikas ragā un Turcijas iedvesmojošo piemēru arābu valstu demokratizācijā būtiskās politikas jomās, tostarp attiecībā uz politikas reformu, ekonomikas reformu un iestāžu veidošanu; pauž atbalstu Turcijas centieniem veicināt augsta līmeņa dialogu un sadarbību starp Afganistānu un Pakistānu un atzinīgi vērtē uzsākto Stambulas procesu, lai pastiprinātu reģionālo sadarbību starp Afganistānu un tās kaimiņvalstīm; atbalsta Turcijas stingro nostāju un apņemšanos attiecībā uz Sīrijas demokrātiskajiem spēkiem un atgādina tās svarīgo lomu Sīrijas bēgļu aizsardzībā; prasa Komisijai, dalībvalstīm un starptautiskajai sabiedrībai atbalstīt Turcijas centienus risināt aizvien pieaugošās humanitārās problēmas, kas saistītas ar Sīrijas krīzi; aicina ES un Turciju pastiprināt pašreizējo politisko dialogu par ārpolitikas izvēli un kopīgas intereses mērķiem; mudina Turciju izstrādāt savu ārpolitiku, īstenojot dialogu un koordinējoties ar ES, un pakāpeniski pieskaņot savu ārpolitiku ES ārpolitikai, lai radītu vērtīgu sinerģiju un pastiprinātu iespējamo labvēlīgo ietekmi;

59.  atgādina, ka ir svarīgi īstenot ciešu Turcijas un ES koordināciju un sadarbību jautājumā par kodolieroču izplatīšanu Irānā, un uzskata, ka Turcijai varētu būt svarīga un konstruktīva loma, atvieglojot un veicinot dialogu ar Irānu par steidzama risinājuma panākšanu un nodrošinot pilnīgu atbalstu pret Irānu vērstajām sankcijām;

60.  atgādina par Turcijas plāniem iedvesmot un atbalstīt pāreju uz demokrātisku režīmu un sociālekonomiskās reformas dienvidu kaimiņvalstīs; norāda, ka Turcijas iestāžu un nevalstisko organizāciju līdzdalība EKP instrumentos radītu unikālu sinerģijas efektu, jo īpaši iestāžu izveides un pilsoniskās sabiedrības attīstībās jomās; uzskata, ka praktisko sadarbību būtu jāpapildina ar ES un Turcijas strukturizētu dialogu, lai koordinētu abu pušu kaimiņattiecību politiku;

61.  atzinīgi vērtē to, ka Turcija 2011. gada 27. septembrī ir ratificējusi Konvencijas pret spīdzināšanu Fakultatīvo protokolu, un aicina Turciju ātri ieviest tā prasības savos tiesību aktos; un mudina nekavējoties pieņemt iekšējo īstenošanas mehānismu; prasa Turcijai nodrošināt starptautiskajiem novērotājiem piekļuvi tās cietumiem;

62.  atkārtoti aicina Turcijas valdību parakstīt un iesniegt ratificēšanai Starptautiskās Krimināltiesas statūtus, šādi vēl palielinot Turcijas ieguldījumu un iesaistīšanos pasaules daudzpusējā sistēmā;

o
o   o

63.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšsēdētājam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Turcijas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 306 E, 15.12.2006., 284. lpp. (2) OV C 263 E, 16.10.2008., 452. lpp. (3) OV C 279 E, 19.11.2009., 57. lpp. (4) OV C 87 E, 1.4.2010., 139. lpp. (5) OV C 341 E, 16.12.2010., 59. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0090. (7) OV C 157 E, 6.7.2006., 385. lpp. (8) OV C 287 E, 29.11.2007., 174. lpp. (9) OV L 51, 26.2.2008., 4. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūcija par Melnkalnes 2011. gada progresa ziņojumu (2011/2890(RSP))

P7_TA(2012)0117 B7-0190/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2010. gada 29. marta Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Melnkalnes Republiku, no otras puses(1),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 19. un 20. jūnija secinājumus un to pielikumu “Saloniku darba kārtība Rietumbalkānu valstīm ‐ ceļā uz Eiropas integrāciju”,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 9. decembra lēmumu par Melnkalnes sasniegtajiem rezultātiem pievienošanās procesā(2),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 17. decembra lēmumu piešķirt Melnkalnei Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. oktobra dienestu darba dokumentu par Melnkalnes 2011. gada progresa ziņojumu (SEC(2011)1204),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Paplašināšanas stratēģija un galvenie uzdevumi 2011.–2012. gadā” (COM(2011)0666),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Komisijas atzinums par Melnkalnes pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0670),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Melnkalnes Stabilizācijas un asociācijas parlamentārās komitejas 2011. gada 3. un 4. oktobrī notikušās trešās sanāksmes deklarāciju un ieteikumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā dalībvalstu mērķis ir 2012. gada jūnijā sākt pievienošanās sarunas ar Melnkalni un tā kā Eiropadome uzaicināja Komisiju ierosināt struktūru sarunām ar Melnkalni;

B.  tā kā Eiropadome ir uzdevusi Padomei, balstoties uz Komisijas ziņojumu, izvērtēt Melnkalnes panāktos rezultātus;

C.  tā kā Melnkalnē joprojām valda liela vienprātība ES jautājumos un viens no tās ārpolitikas stūrakmeņiem ir mērķis veicināt virzību uz dalību ES un NATO; tā kā reformu veikšanai ir nepieciešama stingra politiskā griba un pilnīga apņemšanās risināt uzdevumus, kas radīsies pievienošanās procesā;

D.  tā kā Melnkalne ir panākusi ievērojamus rezultātus attiecībā uz 2010. gadā Komisijas noteikto septiņu svarīgāko prioritāšu izpildīšanu, jo īpaši, uzlabojot parlamenta darbu un vēlēšanu sistēmu, valsts pārvaldes profesionālismu un tiesu varas neatkarību, apkarojot korupciju, organizēto noziedzību, nodrošinot plašsaziņas līdzekļu brīvību un stiprinot sadarbību ar pilsonisko sabiedrību;

E.  tā kā Melnkalnē ir vērojama neliela ekonomikas atveseļošanās un zema inflācija, ir ievērojams ārvalstu tiešo ieguldījumu pieplūdums un nedaudz pazeminājies bezdarba līmenis; tā kā Melnkalne ir īstenojusi ar tirdzniecību saistītos noteikumus, kas iekļauti Stabilizācijas un asociācijas nolīgumā (SAN) ar ES;

F.  tā kā Melnkalnei ir jāturpina reformas, lai efektīvi īstenotu valdības rīcības plānu par galvenajām prioritātēm un paātrinātu atgūšanos no ekonomikas krīzes, vienlaikus nodrošinot pienācīgu publisko izdevumu un ārējā parāda kontroli, kas saskaņā ar informāciju par 2011. gadu pārsniedz iepriekšējā gada rādītājus; un tā kā Melnkalnei ir jāsaglabā fiskālā stabilitāte un, piemēram, jāstiprina un jāpalielina administratīvo un iestāžu darbībspēja, kas nepieciešama, lai nākotnē uzņemtos saistības, kas izriet no dalības ES,

Vispārīgi apsvērumi

1.  atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu par mērķi 2012. gada jūnijā sākt pievienošanās sarunas ar Melnkalni; aicina dalībvalstis nepamatoti un nesaprātīgi neizkavēt sarunu sākumu, ņemot vērā, ka līdz šim Melnkalne noteikto kritēriju izpildē ir sasniegusi ievērojamus rezultātus;

2.  uzsver, ka ir jādod pozitīvs signāls Melnkalnei un citām valstīm, kuras cītīgi strādā, lai izpildītu dalības kritērijus; ir cieši pārliecināts, ka kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis ir jāvērtē tikai pēc to nopelniem un sasniegumiem šo kritēriju izpildē un ka šo valstu pievienošanas procesu nekādā gadījumā nedrīkst saistīt ar citu kaimiņvalstu vai kandidātvalstu panākumiem, lai saglabātu paplašināšanās procesa uzticamību;

3.  pauž gandarījumu, ka pirmspievienošanās palīdzības instruments (IPA) Melnkalnē darbojas labi; mudina Melnkalnes valdību un Komisiju vienkāršot pirmspievienošanās palīdzības instrumenta finansēšanas administratīvo procedūru, padarot to pieejamāku nelielām un nevalstiskām organizācijām, arodbiedrībām un citiem saņēmējiem;

4.  pauž atzinību Melnkalnei par ievērojamu atbilstību dalības kritērijiem, kopumā sasniedzot apmierinošus rezultātus galveno prioritāšu jomā;

5.  uzsver visaptverošu un kvalitatīvu centienu nepieciešamību un svarīgumu reformu īstenošanā, īpašu uzmanību pievēršot tiesiskuma un pamattiesību jomai; uzsver, ka šādu centienu svarīgākais mērķis ir korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanas pasākumi, kuriem visa Melnkalnes pievienošanās procesa laikā būs būtiska nozīme; aicina Melnkalnes iestādes turpināt Stabilizācijas un asociācijas nolīgumā noteikto saistību raitu īstenošanu; uzskata, ka ES iestādes būs piemērotākās tiesu varas iestāžu reformas uzraudzīšanai un veicināšanai, tiklīdz tiks atvērta pievienošanās sarunu 23. sadaļa;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas jauno pievienošanās sarunu stratēģiju, proti, sarunu sākumā atvērt 23. un 24. sadaļu un cer, ka šīs divas sadaļas tiks atvērtas pēc iespējas drīzāk, lai vēl vairāk paātrinātu tiesu varas iestāžu reformas Melnkalnē;

7.  atgādina, ka ES pamatā ir tolerances un visu sabiedrības locekļu vienlīdzīgu tiesību principi; mudina Melnkalni turpināt konstruktīvu dialogu politisko spēku starpā, lai nodrošinātu kohēziju attiecībā uz valsts etnisko daudzveidīgumu un novērstu kultūru un nacionālo sašķeltību un diskrimināciju, kas vēl ir saglabājusies;

Politiskie kritēriji

8.  atzinīgi vērtē īstenotos likumdošanas pasākumus valsts parlamenta darbības uzlabošanai; tomēr iesaka turpināt centienus, lai palielinātu likumdošanas procesa pārredzamību, sabiedrības dalību jaunu tiesību aktu izstrādāšanā, īstenojot vēl ciešākas apspriedes ar pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, stiprināt parlamenta administratīvo darbībspēju, ar mērķi uzlabot parlamenta veiktspēju gan tiesību aktu izstrādāšanā, gan arī politiskajā uzraudzībā un izpildvaras demokrātiskajā kontrolē, kā arī biežāk un efektīvāk izmantot konsultatīvo un kontroles uzklausīšanu instrumentu un sistemātiski pārbaudīt paveikto darbu attiecībā uz parlamentāriem jautājumiem un prasībām valdībai; konkrētāk ‐ ierosina attiecīgās komitejas funkcijas un pilnvaras palielināt tādā veidā, lai parlamentam būtu pienācīga un efektīva Eiropas integrācijas procesa pārraudzība;

9.  atzinīgi vērtē grozījumu pieņemšanu likumā par pašvaldību padomes locekļu un parlamenta deputātu ievēlēšanu, kā vienu no vēl neizpildītajiem septiņu galveno prioritāšu nosacījumiem; tomēr aicina Melnkalnes iestādes šos likumdošanas panākumus papildināt ar jaunām darbībām dzimumu vienlīdzības stiprināšanā, jo praksē tā vēl netiek garantēta;

10.  uzsver, ka sievietes joprojām ir ārkārtīgi maz pārstāvētas parlamentā, vadošajos valdības amatos un valsts un privātā sektora lēmumu pieņemšanas amatos; tādēļ atzinīgi vērtē jaunos noteikumos, kuros paredzēts, ka kandidātu sarakstā ir jābūt 30 % sieviešu, taču šajā sakarībā pauž bažas, ka praksē dzimumu līdztiesība netiek panākta; pauž bažas arī par plaši izplatītajiem sieviešu nodarbinātības tiesību pārkāpumiem, tostarp attiecībā uz tiesībām saņemt vienādu atalgojumu; mudina Melnkalnes iestādes pastiprināt dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu visos politikas virzienos un ieviest vienāda atalgojuma principu;

11.  turklāt pauž atzinību par Likuma par izglītību pieņemšanu, ar kuru tiek izbeigtas ilgstošās politiskās domstarpības par serbu valodas statusu Melnkalnes izglītības sistēmā; uzskata, ka šis pozitīvais kompromiss apstiprina visu politisko spēku plašo vienprātību par valsts saliedēto, bet arī etniski un reliģiski daudzveidīgo raksturu;

12.  uzskata, ka jaunā Valsts pārvaldes reformu stratēģija 2011.–2016. gadam ir pozitīvs solis, kura mērķis ir Eiropas standartu ieviešana attiecībā uz pieņemšanu darbā un profesionālo izaugsmi, kā arī pasākumu veikšana valsts pārvaldes efektivitātes palielināšanai; mudina Melnkalnes valdību uzlabot pārvaldes sistēmas lēmumu pieņemšanas un valdības darba organizācijas būtiskākos neapmierinošas kvalitātes aspektus, tostarp varas deleģēšanas un dekoncentrācijas sistēmu, lai radītu politiski neitrālu un profesionālu civildienestu, kas darbojas efektīvi un objektīvi; aicina iestādes noteikt prioritāti labai pārvaldībai, sekmēt pakāpenisku juridiski administratīvās kultūras izveidošanos un sakārtot pārslogotās administratīvās struktūras;

13.  atzīmē panākumus tiesu varas iestāžu reformā, cita starpā jo īpaši neizskatīto lietu daudzuma samazināšanos tiesās, pasākumu pieņemšanā attiecībā uz vienu no galvenajām prioritātēm ‐ tiesnešu un prokuroru neatkarības, atbildības, objektivitātes un efektivitātes stiprināšanu, kā arī Tiesnešu un prokuroru padomes sistemātiskākā disciplinārlietu piemērošanā pret aizdomās turētiem tiesnešiem un prokuroriem; aicina Melnkalnes parlamentu pieņemt konstitucionālus noteikumus, ar kuriem pastiprinātu tiesu varas iestāžu juridisko neatkarību un pārskatatbildību, palielinātu Tiesnešu un prokuroru padomes tiesisko neatkarību un profesionālo autonomiju; uzsver nepieciešamību efektīvāk pārraudzīt noteikumus attiecībā uz korupciju un interešu konfliktiem; aicina modernizēt tiesu sistēmu tiesu varas iestāžu efektivitātes palielināšanai, jo Melnkalne joprojām ir viena no Eiropas valstīm, kurā uz vienu iedzīvotāju ir lielākais pamatlīmeņa tiesu, maģistrātu, prokuroru un administratīvu darbinieku skaits ;

14.  aicina Melnkalnes iestādes pievērst uzmanību tiesnešu un prokuroru atlasei, viņu finansiālajai neatkarībai un stingrai disciplināro noteikumu izpildei gan tiesnešu, gan arī prokuroru neatbilstības gadījumā; turklāt aicina iestādes palielināt tiesu varas iestāžu pārredzamību; atkārto aicinājumu nodrošināt paredzamu tiesu varas sistēmu un sabiedrības uzticību; pieprasa, lai tiesu varas iestāžu budžetam tiktu piešķirts pietiekams finansējums infrastruktūrai, aprīkojumam un apmācībai, lai palielinātu tiesu varas iestāžu efektivitāti uzskata, ka ir svarīgi izveidot vispārējos kritērijus tiesnešu apmācībai, ko piemēros Tiesnešu mācību centrs,

15.  atzinīgi vērtē pozitīvo virzību, pieņemot tiesību aktus par korupcijas apkarošanu, jo īpaši jauno valsts iepirkumu likumu, politisko partiju finansēšanas likumu un grozījumus likumā par interešu konfliktiem; tomēr norāda, ka jaunais publiskā iepirkuma likums varētu būt ierobežojošāks nekā agrākie tiesību akti un līdz ar to varētu kavēt ziņošanu par korupciju; pauž bažas par politisko partiju pārstāvju spēcīgo ietekmi Interešu konfliktu novēršanas komisijā, kas ir atbildīga par jauno grozījumu īstenošanu likumā par interešu konfliktu; uzskata, ka pašreizējais tiesību akta projekts par informācijas brīvu pieejamību varētu ierobežot informācijas pieejamību, un tādējādi varētu samazināt pilsoniskās sabiedrības organizāciju un plašsaziņas līdzekļu spēju atklāt korupcijas gadījumus; atzīmē, ka joprojām daudzās vietās ir izplatīta korupcija, kas turpina izraisīt nopietnas bažas un var radīt nopietnus izdevumus publiskajām finansēm;

16.  mudina valdību konsekventi īstenot tiesību aktus korupcijas novēršanai, kā arī likumus par politisko partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanu; aicina kompetentās tiesībaizsardzības iestādes visaptveroši cīnīties pret korupciju un panākt, lai vairāk korupcijas lietu tiek novestas līdz vainīgo notiesāšanai, tostarp augsta līmeņa korupcijas gadījumos; aicina Melnkalnes iestādes ieviest precīzākus mehānismus korupcijas apkarošanas iniciatīvu un projektu pareizai īstenošanai un uzraudzībai, kā arī panākt ciešāku sadarbību un labāku informācijas apmaiņu starp aģentūrām, jo īpaši starp policiju un prokuroriem; mudina Melnkalnes parlamentu stiprināt uzraudzību attiecībā uz korupcijas apkarošanas iestādēm; aicina iestādes sniegt izsmeļošākus paskaidrojumus par iespējamu korupciju, īpaši attiecībā uz privatizācijas gadījumiem; aicina Komisiju izvērtēt ietekmi un rezultātus, kas iegūti, tiesu iestāžu reformai un korupcijas apkarošanai izmantojot ES piešķirto finansējumu;

17.  uzsver, ka ir jāpastiprina cīņa pret organizēto noziedzību, jo īpaši saistībā ar policijas un prokuratūras iestāžu administratīvās un izmeklēšanas darbībspējas stiprināšanu, lai palielinātu šo struktūru efektivitāti; uzskata, ka ir svarīgi palielināt centienus kriminālizlūkošanas datu efektīvā apstrādē un starptautiskās un reģionālās sadarbības paplašināšanā, lai apkarotu organizēto noziedzību, pirmām kārtām nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un kontrabandu;

18.  atzīstot, ka likumdošanā ir sasniegti panākumi, nodrošinot izpausmes brīvību plašsaziņas līdzekļos, vienlaikus atzīmē iespējamus žurnālistu iebiedēšanas un pret viņiem vērstas fiziskas vardarbības gadījumus, kā arī ziņojumus par plašsaziņas līdzekļu brīvības ierobežošanu; pauž bažas par neizskatītu lietu uzkrāšanos tiesās pret plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem par neslavas celšanu un apmelošanu;

19.  aicina Melnkalnes iestādes rūpīgi izmeklēt pret žurnālistiem vērstas fiziskas vardarbības un iebiedēšanas gadījumus un parādīt apņemšanos panākt plašsaziņas līdzekļu brīvību no politiskās iejaukšanās; mudina iestādes veikt nopietnu izmeklēšanu un panākt vainīgo saukšanu pie atbildības par slepkavībām un uzbrukumiem žurnālistiem un dienas laikraksta “Vijesti” transportlīdzekļu dedzināšanu, kā arī saukt pie atbildības tos, kuri vainīgi 2011. gada novembrī Humči netālu no Nikšičas notikušajā uzbrukumā TV Vijesti darbiniekiem; aicina iestādes nodrošināt regulatīvo iestāžu neatkarību un izpildīt visus nepieciešamos nosacījumus, lai sāktu darboties plašsaziņas līdzekļu pašregulatīvā struktūra, balstoties uz labākajiem Eiropas standartiem; aicina Melnkalnes valdību ierosināt grozījumus spēkā esošajos tiesību aktos par informācijas brīvību tādā veidā, lai tas nesamazinātu informācijas pieejamību un neierobežotu pārredzamību; aicina žurnālistus ievērot profesionālo ētiku un standartus attiecībā uz privātuma un cieņas aizsardzību plašsaziņas līdzekļos;

20.  atzinīgi vērtē valdības centienus uzlabot sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām un aicina turpināt apspriedes ar pilsonisko sabiedrību politikas veidošanā un likumu sagatavošanā; atzinīgi vērtē to, ka valsts iestādes ir izraudzījušās NVO kontaktpersonas un daudzas no šīm iestādēm ir noteikušas kritērijus un procedūru, lai atlasītu pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus darbam attiecīgajās valdības izveidotajās darba grupās; tomēr uzsver, ka ir svarīgi arī stiprināt dialogu ar arodbiedrībām, kā arī ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras pārstāv vai nodarbojas ar neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām un dzimumu vienlīdzības jautājumiem;

21.  atzinīgi vērtē kopumā labās etnisko grupu attiecības, tostarp spēju iedzīvotāju skaitīšanā pārvaldīt jutīgus jautājumus, piemēram, etnisko piederību un valodu; ar gandarījumu atzīmē, ka visā visumā ir ieviests tiesiskais regulējums attiecībā uz diskriminācijas novēršanas politiku un minoritāšu aizsardzību, tostarp izveidots ministru prezidenta padomnieka amats cilvēktiesību ievērošanas un diskriminācijas novēršanas jautājumos; uzsver, ka ir jāturpina pielikt pūles tā īstenošanai; aicina Melnkalnes iestādes veikt papildu pasākumus, lai nodrošinātu labāku minoritāšu pārstāvību publiskās iestādēs valsts un vietējā līmenī, ņemot vērā, ka šīm grupām piederoši cilvēki joprojām netiek pietiekami pārstāvēti publiskajās iestādēs; aicina iestādes cīnīties pret romu, aškali un ēģiptiešu kopienu diskrimināciju un uzlabot viņu dzīves apstākļus, piekļuvi sociālajam nodrošinājumam, veselības aprūpei, izglītībai, mājoklim un nodarbinātības dienestiem; turklāt mudina valdību un vietējās iestādes pievienoties Eiropas pamatshēmai valsts romu integrācijas stratēģijām, pēc tam, kad beigsies termiņš spēkā esošajai 2008.–2012. gada stratēģijai par romu, aškalu un ēģiptiešu (RAE) iedzīvotāju stāvokļa uzlabošanu, iesniedzot un uzsākot desmitgadu valsts integrācijas stratēģiju;

22.  atzinīgi vērtē nesen pieņemto Diskriminācijas novēršanas likumu, kurā skaidri pieminēta seksuālā orientācija un dzimumidentitāte, un aicina pienācīgi īstenot spēkā esošo tiesisko regulējumu diskriminācijas novēršanā; aicina Melnkalnes iestādes stiprināt pasākumus, lai īstenotu valsts tiesisko un institucionālo regulējumu attiecībā uz LGBT tiesībām; mudina iestādes veikt pasākumus, kuru mērķis ir atturēt no LGBT organizāciju pārstāvju un personu iebiedēšanas, un darīt visu iespējamo, lai novērstu uzbrukumus LGBT pārstāvjiem;

23.  uzsver, ka Melnkalne ir ratificējusi Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) astoņas galvenās darba tiesību konvencijas un pārskatīto Eiropas Sociālo hartu; pasvītro ‐ lai gan darba kodeksā ir paredzētas galvenās darba un arodbiedrību tiesības, tomēr vēl pastāv ierobežojumi; mudina Melnkalni tālāk nostiprināt darba un arodbiedrību tiesības; norāda uz sociālā dialoga svarīgo lomu un mudina Melnkalnes valdību palielināt centienus Sociālo lietu padomes tālākā nostiprināšanā; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot Sociālo lietu padomes pārredzamību un efektivitāti;

24.  uzsver, ka visām politiskajām partijām, neatkarīgi no pārstāvētās kopienas, ir jācenšas saglabāt konstruktīvu un nobriedušu politisko vidi, un nevajadzētu pieņemt politiskus norādījumus no trešām valstīm;

25.  mudina Melnkalni stiprināt tiesisko regulējumu, ar kuru pārvalda personu ar invaliditāti tiesības, un uzlabot nodarbinātības pieejamību šādām personām, tostarp valsts iestādēs; aicina iestādes pielāgot sabiedriskās vietas šo cilvēku vajadzībām un turpināt izpratnes veidošanas kampaņas, kurās apskatīta personu ar invaliditāti sociāla integrācija;

26.  atzīmē, ka Melnkalnē pašlaik uzturas aptuveni 15 000 bēgļi, iekšzemē pārvietotas personas un Horvātijas, Bosnijas un Hercegovinas un Kosovas izcelsmes pārvietotas personas, un aicina Melnkalnes valdību atrast ilglaicīgu un ilgtspējīgu šā jautājuma risinājumu, pilnībā īstenojot atbilstīgo stratēģiju un turpinot centienus piešķirt likumīgu statusu pārvietotajām personām; uzskata, ka ir svarīga viņu atgriešanās savās izcelsmes valstīs, kā arī nepieciešamība novērst pašreizējos šķēršļus reģiona valstu starpā un veicināt viņu atgriešanos; šajā sakarībā ar gandarījumu atzīmē Melnkalnes aktīvo lomu reģionālajā programmā “Belgradas iniciatīva” un rīcības plāna pieņemšanu, lai īstenotu Stratēģiju pastāvīga risinājuma īstenošanai pārvietoto un iekšzemē pārvietoto personu jautājumam Melnkalnē;

Ekonomiskie kritēriji

27.  pauž atzinību Melnkalnei par valsts makroekonomikas stabilitātes saglabāšanu, taču norāda uz prognozēto ekonomikas izaugsmes palēnināšanos un pastāvīgi augsto bezdarba līmeni; mudina valdību paātrināt atgūšanos no nopietnās 2009. gada ekonomiskās lejupslīdes un vienlaikus saglabāt fiskālo stabilitāti, īstenojot piesardzīgāku fiskālo politiku un samazinot valsts parādu, lai radītu stabilu ekonomisko progresu, kura mērķis būtu dzīves līmeņa paaugstināšanās;

28.  atzinīgi vērtē nozīmīgu strukturālu reformu pieņemšanu tādās jomās kā valsts pensiju sistēma, valsts sektora nodarbinātības modernizēšana un jauna finansēšanas shēma vietējām pašvaldībām; mudina Melnkalni turpināt strukturālās reformas, tostarp stiprināt tiesiskumu, fizisko infrastruktūru un cilvēkresursus un turpināt veikt pasākumus uzņēmējdarbības šķēršļu novēršanai un tās vides uzlabošanai, kā arī palielināt darba tirgus elastīgumu un eksporta konkurētspēju; turpina paust bažas par ievērojamo nelegālās nodarbinātības un nelegālās ekonomikas līmeni, kas rada lielas problēmas Melnkalnes tautsaimniecībai un sabiedrībai;

29.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta attīstības stratēģija mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstībai 2011. –2015. gadam, kā arī stratēģija mikrouzņēmumu konkurētspējas veicināšanai 2011.–2015. gadam; mudina valdību uzlabot šīs jomas dažādo iestāžu koordināciju, apkopot precīzākus datus par MVU un nostiprināt vienoto uzņēmumu reģistrācijas sistēmu, lai nodrošinātu šo stratēģiju efektīvu īstenošanu;

Spēja uzņemties dalībvalsts pienākumus

30.  aicina Melnkalnes valdību ievērojami palielināt iestāžu un administratīvo darbībspēju, kā arī attiecīgo valsts iestāžu sadarbību un koordināciju attiecībā uz pievienošanos; šajā sakarībā aicina iestādes pastiprināt Ārlietu un Eiropas integrācijas ministrijas administratīvo veiktspēju un palielināt to ministriju veiktspēju, kuras nodarbojas ar acquis communautaire galvenajām jomām; aicina iestādes novērst administratīvās sistēmas fragmentāciju un kompetenču pārklāšanos, kā arī attīstīt kompetento ministriju politikas veidošanas darbībspēju, lai uzlabotu tiesību aktu kvalitāti un visbeidzot ‐ stiprinātu tiesiskumu;

31.  atzinīgi vērtē valdības plāna pieņemšanu, kurā izklāstīta Melnkalnes enerģētikas politika līdz 2030. gadam, un norāda, ka enerģētikas nozares reforma ir īpaši būtisks uzdevums šai valstij; mudina iestādes paātrināt virzību energoapgādes drošības un energoefektivitātes jomā un turpināt centienus tādas normatīvās vides radīšanā, kas veicinātu atjaunojamo enerģijas avotu lielāku izmantošanu visās nozarēs, saskaņā ar attiecīgo ES acquis communautaire atjaunojamās enerģijas jomā;

32.  aicina Melnkalni panākt virzību valsts tiesību aktu saskaņošanā ar acquis communautaire attiecībā uz informācijas pieejamību par vides jautājumiem, tiesas pieejamību, ekoloģisko atbildību un noteikumiem par pārrobežu aspektu ietekmes uz vidi stratēģisko novērtējumu; mudina iestādes sistemātiskāk iekļaut jautājumus par vidi un klimata pārmaiņām citos nozares politikas virzienos; uzskata, ka ir īpaši svarīgi risināt problēmas, kas saistītas ar cietajiem atkritumiem, notekūdeņiem un neapmierinošu atkritumu apsaimniekošanas sistēmas regulēšanu, kā arī ieviest stingrākus sodus tām personām, kuras pārkāpj piemērojamos noteikumus, un izveidot efektīvu pārbaudes un uzraudzības sistēmu; turklāt atkārto, ka kopumā ir jānovērš neskaidrā pienākumu sadale iestāžu starpā un to darbību nesaskaņotība, jo tas nopietni kavē virzību vides aizsardzības jomā;

33.  atgādina, ka vairāk nekā 25 % no Eiropas bioloģiskās daudzveidības ir atrodama Rietumbalkānu reģionā; tāpat atgādina, ka daudzās nelielās un lielās upēs un ezeros, no kuriem lielākā ir Moračas upe un Skadaras ezers, mājo daudz retu sugu; aicina Melnkalnes iestādes vēlreiz apsvērt plānus par liela mēroga hidroelektrostaciju būvniecību un galvenokārt izmantot tieši šo avotu enerģiju; atgādina nepieciešamību izstrādāt valsts enerģētikas stratēģiju, kurā ņemti vērā daudzie un dažādie atjaunojamās enerģijas avoti, tostarp maza mēroga hidroenerģijas ražošana; atgādina arī nepieciešamību saglabāt dabas mantojumu, kas ir noteikta konstitūcijā, kura atsaucas uz Melnkalni kā ekoloģisku valsti, un piemin divus tās tautsaimniecības galvenos balstus ‐ dabas mantojumu un tūrismu; mudina Melnkalnes iestādes pirms lēmuma pieņemšanas par jaunu staciju būvniecību vienmēr veikt ietekmes uz vidi un sociālās ietekmes novērtējumus saskaņā ar ES un starptautiskajiem standartiem, piemēram, Orhūsas un Espo konvencijām; turklāt, plānojot turpmāko hidroelektrostaciju projektus, mudina Melnkalnes iestādes iesaistīties vispusīgā un pārredzamā sabiedriskas apspriešanas procesā, kurā iekļautu attiecīgās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un publiskot attiecīgos lēmumus, speciālistu atzinumus un citus dokumentus;

34.  pauž atzinību Melnkalnei, kas kļuvusi par pasaules mēroga tūrisma galamērķi, kuram ir augsts nākotnes attīstības potenciāls; tomēr norāda, ka tūrisms var apdraudēt vidi, un aicina valdību veikt turpmākus dabas aizsardzības pasākumus, tostarp arī Adrijas jūras piekrastē;

35.  aicina Melnkalnes valdību paātrināt progresu tādu kopējās lauksaimniecības politikas pārvaldībai nepieciešamo struktūru izveidē kā maksātājaģentūra un integrēta administratīvā un kontroles sistēma; aicina sasniegt rezultātus lauksaimniecības un lauku attīstības politikā, pieliekot pūles arī politikas izstrādē un izmantojot pieejamo finansiālo palīdzību;

36.  pauž atzinību Melnkalnei par pievienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO) 2011. gada 17. decembra PTO ministru konferences sanāksmē; uzskata, ka dalība PTO nodrošinās pārredzamāku, paredzamāku un pievilcīgāku vidi tirdzniecībai un ārvalstu ieguldījumiem;

37.  aicina Melnkalnes iestādes īstenot attiecīgos tiesību aktus par centrālās bankas neatkarību, monetāro finansēšanu, publiskā sektora finanšu iestāžu priviliģētu pieejamību un euro aizsardzību; norāda, ka gaidāmajās pievienošanās sarunās būs precīzi jāizklāsta un jāapspriež ietekme uz Melnkalnes monetāro sistēmu;

38.  pauž atzinību Melnkalnei par to, ka līdz šim tiek sekmīgi īstenots bezvīzu režīms ar Šengenas zonu, kas stājās spēkā 2009. gada 19. decembrī; tomēr mudina iestādes palielināt Ārlietu un Eiropas integrācijas ministrijas, kā arī diplomātiskā un konsulārā tīkla administratīvo darbībspēju, piemēram, izveidojot tiešsaistes saiti starp minētās ministrijas valsts vīzu sistēmu un diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām, kā arī ieviešot vīzas ielīmi ar drošības elementiem;

Reģionālā sadarbība

39.  pauž atzinību Melnkalnei par apņēmību un konstruktivitāti, veicinot reģionālo stabilitāti un stiprinot labas kaimiņattiecības ar citām Rietumbalkānu valstīm; ar gandarījumu atzīmē Melnkalnes aktīvo dalību vairākās Eiropas dienvidaustrumu valstu reģionālajās iniciatīvās; īpaši uzsver Melnkalnes apņēmību, parakstot izdošanas nolīgumus ar Horvātiju, bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku un Serbiju, noslēdzot sadarbības nolīgumus ar citu valstu finansiālās izmeklēšanas dienestiem un 2011. gada 7. novembrī pievienojoties Serbijas, Melnkalnes, Horvātijas un Bosnijas un Hercegovinas ārlietu ministru deklarācijai, kuras mērķis ir bēgļu jautājuma atrisināšana šajā reģionā;

40.  atzinīgi vērtē gan Melnkalnes, gan Serbijas apņemšanos divpusējās attiecības veidot uz stabilākiem pamatiem; mudina abu valstu politiskos un reliģiskos vadītājus turpināt etnisko un reliģisko grupu dialoga atmosfēras uzlabošanu, lai panāktu vienošanos, kas reglamentētu serbu pareizticīgo baznīcas statusu Melnkalnē; vienlaikus ar pievienošanās sarunām aicina Komisiju pievērst uzmanību Melnkalnes pareizticīgo baznīcas un serbu pareizticīgo baznīcas attiecībām, jo labākas attiecības starp abām valsts aktīvajām baznīcām un kopienām pozitīvi ietekmētu Melnkalnes politisko klimatu;

41.  ar gandarījumu atzīmē Melnkalnes un Horvātijas labās kaimiņattiecības; atzinīgi vērtē Melnkalnes un Horvātijas tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības nolīgumu, kurā noteikts pamats kopīgām darbībām dažādās policijas darba jomās, piemēram, noziedzīgu nodarījumu novēršanā, robežpolicijas darbā un vairāku sarežģītu reģionālās un starptautiskās organizētās noziedzības veidu apkarošanā; atzinīgi vērtē Melnkalnes un Horvātijas kopējas komisijas izveidošanu un ar gandarījumu atzīmē, ka abas puses ir vienojušās ievērot Starptautiskās Tiesas lēmumu attiecībā uz joprojām nenokārtoto jautājumu par Prevlakas pussalas teritorijas īpašumtiesībām;

o
o   o

42.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Melnkalnes valdībai un parlamentam.

(1) OV L 108, 29.4.2010., 3. lpp. (2) Skatīt Eiropadomes 2011. gada 9. decembra sanāksmē pieņemtos secinājumus (00139/1/2011). (3) Skatīt Eiropadomes 2010. gada 16. un 17. decembra sanāksmē pieņemtos secinājumus (00030/1/2010).

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūcija par korporatīvās vadības satvaru Eiropas uzņēmumiem (2011/2181(INI))

P7_TA(2012)0118 A7-0051/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 5. aprīļa Zaļo grāmatu par ES korporatīvās vadības satvaru (COM(2011)0164),

–  ņemot vērā 2010. gada 18. maija rezolūciju par uzņēmumu vadības deontoloģiskajiem aspektiem(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0051/2012),

Vispārēja pieeja

1.  atzinīgi vērtē ES korporatīvās vadības satvara pārskatīšanu, ko Komisija sākusi, izdodot zaļo grāmatu;

2.  tomēr izsaka nožēlu, ka svarīgi korporatīvās vadības jautājumi, piemēram, padomes lēmumu pieņemšana, direktoru atbildība, direktoru neatkarība, interešu konflikti vai ieinteresēto pušu dalība, nav ietverti zaļajā grāmatā;

3.  pauž nožēlu par to, ka zaļās grāmatas uzmanības centrā ir unitārā struktūra un nav ņemta vērā duālā struktūra, kas ir tikpat izplatīta Eiropā; uzsver, ka Komisijas pārskatā par ES korporatīvās vadības satvaru ir jāņem vērā dažādu uzņēmumu struktūru tiesības un pienākumi, kas noteikti valstu tiesību aktos, un īpaši unitārās un duālās struktūras atšķirības; turpmāk tekstā pārsvarā ir lietots termins “direktoru padome” attiecībā uz direktoru uzraudzības funkciju, kas duālā struktūrā parasti ir uzraudzības padomei;

4.  uzsver, ka ir būtiski ES izveidot pārredzamāku, stabilāku, uzticamāku un atbildīgāku korporatīvo sektoru ar labāku korporatīvo vadību; uzskata, ka korporatīvajam sektoram savā praksē jāspēj ņemt vērā sociālos, ētiskos un vides problēmjautājumus un apliecināt atbildīgumu gan pret saviem darbiniekiem un ieinteresētajām personām, gan pret sabiedrību kopumā, kā arī nodrošināt labākus ekonomiskos rādītājus un kvalitatīvu darbavietu izveidi;

5.  tomēr uzskata, ka laba vadība pati par sevi nevar novērst pārmērīga riska uzņemšanos; tādēļ aicina veikt neatkarīgu revīziju un izstrādāt noteikumus, kuros tiek ņemta vērā dažādā korporatīvā kultūra Eiropas Savienībā;

6.  apgalvo ‐ lai uzņēmumu varētu uzskatīt par labi vadītu, kā priekšnoteikumam jābūt atbildībai un pārredzamībai darbinieku, akcionāru un attiecīgā gadījumā citu ieinteresēto personu priekšā;

7.  uzskata, ka būtu jāturpina popularizēt ESAO 2004. gada korporatīvās vadības definīcija, saskaņā ar kuru korporatīvā vadība ietver attiecību kopumu starp uzņēmuma vadību, tā padomi, akcionāriem un citām ieinteresētajām personām;

8.  uzskata, ka pēc finanšu krīzes var mācīties no galvenajiem uzņēmumu bankrota gadījumiem uzņēmējdarbības vidē;

9.  šajā saistībā uzsver, ka būtu jāpievērš uzmanība dažādu komiteju (revīzijas komiteju un, ja dalībvalstīs tādas eksistē, ‐ atalgojuma un amatā iecelšanas komiteju) būtiskajai nozīmei uzņēmuma labas vadības procesā, un aicina Komisiju palielināt to lomu;

10.  uzskata, ka ES korporatīvās vadības pasākumu pamatprincipi būtu piemērojami visiem biržu sarakstos iekļautiem uzņēmumiem; norāda, ka pasākumiem jābūt proporcionāliem uzņēmuma lielumam, sarežģītībai un veidam;

11.  uzskata, ka iniciatīvām korporatīvās vadības jomā jābūt cieši saistītām ar Komisijas ierosinātajām iniciatīvām korporatīvās sociālās atbildības jomā; uzskata, ka pašreizējos ekonomiskajos un sociālajos apstākļos korporatīvā sociālā atbildība apvienojumā ar korporatīvo vadību varētu palīdzēt veidot ciešāku saikni starp uzņēmumiem un sociālo vidi, kurā tie attīstās un darbojas;

12.  uzsver, ka finanšu jomas “godīgas spēles” iniciatīva ir labas korporatīvās vadības prakses piemērs, kas pārņemts no sporta; aicina citas nozares un valsts iestādes rūpīgāk aplūkot šos pasākumus, lai īstenotu dažus to pamatprincipus;

13.  aicina Komisiju visus likumdošanas priekšlikumus attiecībā uz korporatīvo vadību iesniegt ietekmes novērtējuma veikšanai, kurā galvenā uzmanība būtu pievērsta sasniedzamajiem mērķiem un uzņēmumu konkurētspējas saglabāšanai;

Direktoru padomes

14.  uzsver, ka unitārās struktūrās skaidri jānošķir direktoru padomes priekšsēdētāja un galvenā izpilddirektora pienākumi; tomēr norāda, ka šim noteikumam jābūt proporcionālam uzņēmuma lielumam un specifikai;

15.  uzsver, ka padomēs jābūt neatkarīgām personām, kam ir gan prasmes, gan pieredze, gan kvalifikācija, ņemot vērā, ka šim sastāva aspektam jābūt pielāgotam uzņēmuma darbības sarežģītībai un ieinteresēto pušu pienākums ir nodrošināt prasmju pareizu līdzsvaru padomē;

16.  uzskata, ka darbinieku pieņemšanas darbā politikai, ja tādu izmanto, jābūt īpaši izstrādātai un tās pamatā jābūt “izpildi vai paskaidro” sistēmai; uzsver, ka šādas politikas dokumentu izstrāde un apstiprināšana ir ekskluzīvā ieinteresēto pušu kompetencē;

17.  aicina uzņēmumus ieviest pārredzamas un uz nopelniem balstītas metodes cilvēkresursu jomā, kā arī efektīvi attīstīt un veicināt vīriešu un sieviešu dotības un prasmes; uzsver, ka uzņēmumiem darbavietā jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm, kā arī visiem vienlīdzīgas iespējas un jāveicina līdzsvars starp darba un ģimenes dzīvi vīriešiem un sievietēm;

18.  uzsver, ka ir svarīgi, lai uzņēmumu padomēs būtu pārstāvēti locekļi ar dažādām prasmēm un zināšanām;

19.  aicina Komisiju pēc iespējas drīz sniegt vispusīgus, aktuālus datus par sieviešu pārstāvību visu veidu uzņēmumos Eiropas Savienībā un par uzņēmējdarbības nozarē īstenotajiem obligātajiem un brīvprātīgajiem pasākumiem, kā arī dalībvalstīs pēdējā laikā pieņemtajiem pasākumiem, kuru mērķis ir palielināt šādu pārstāvību, un pēc tam, ja uzņēmumu un dalībvalstu veiktie pasākumi tiek atzīti par neatbilstošiem, sniegt 2012. gadā tiesību aktu priekšlikumus ‐ ietverot kvotas ‐ par to, kā palielināt sieviešu pārstāvību korporatīvas vadības struktūrās līdz 30 % 2015. gadā un līdz 40 % 2020. gadā, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu pienākumus un to ekonomiskās, strukturālās (t. i., saistībā ar uzņēmuma izmēru), juridiskās un reģionālās īpatnības;

20.  uzsver, ka direktoriem jāvelta pietiekami daudz laika savu pienākumu izpildei; tomēr uzskata, ka visiem vienādi noteikumi nav ieteicami; uzskata, ka dalībvalstis jāmudina noteikt ierobežojumus attiecībā uz padomju skaitu, kurās var strādāt viena persona direktora amatā; norāda, ka tas palīdzētu palielināt sanāksmju skaitu padomēm un uzlabotu iekšējo uzraudzības struktūru darbības kvalitāti; uzsver, ka ir svarīgi, lai padomes locekļu darbība būtu pilnīgi pārredzama un netraucētu to pārējiem uzdevumiem;

21.  piekrīt, ka lietderīgs paņēmiens korporatīvās vadības pasākumu efektivitātes novērtēšanai ir periodiski veikti ārēji novērtējumi; tomēr uzskata, ka tiem nevajadzētu būt obligātiem;

22.  uzskata, ka vadības un uzraudzības padomes locekļu pienākums ir izmantot mācību iespējas un turpmāku apmācību, kas vajadzīga, lai pildītu savus pienākumus, vajadzības gadījumā saņemot uzņēmuma atbalstu;

23.  mudina izpaust uzņēmumu atlīdzības politiku un gada atlīdzības pārskatus, kas jānodod akcionāru pilnsapulces apstiprināšanai; taču uzsver, ka dalībvalstīm jāatļauj iet vēl tālāk un noteikt prasības attiecībā uz izpilddirektoru un direktoru bez izpildpilnvarām individuālās atlīdzības izpaušanu, kas var palīdzēt uzlabot pārredzamību;

24.  uzskata, ka ir jāievieš cieša uzraudzība un jauni noteikumi, lai aizliegtu jebkādas nelikumīgas darbības attiecībā uz to uzņēmumu izpilddirektoru atalgojumu, prēmijām un kompensācijām, kuri darbojas finanšu vai ar finansēm nesaistītā korporatīvā nozarē un kurus dalībvalsts valdība ir “izpirkusi” no bankrota; uzskata, ka vajadzības gadījumā valsts līdzekļu, kas paredzēti “izpirkšanai”, aizsardzībai pret ļaunprātīgu izmantošanu jāizmanto tiesiskas darbības;

25.  prasa ieviest ilgtspējīgu atalgojuma politiku, kuras pamatā jābūt personas un uzņēmuma darbībai ilgtermiņā;

26.  uzskata, ka direktoru atlīdzības paaugstināšanai jābūt saskaņā ar uzņēmuma ilgtermiņa dzīvotspēju;

27.  atbalsta tādu ilgtermiņa ilgtspējas elementu iekļaušanu vadītāju mainīgā atalgojuma sistēmā kā mainīgā atalgojuma procentu atkarība no sasniegtajiem mērķiem korporatīvās sociālās atbildības jomā, piemēram, veselība un drošība darbā un darbinieku apmierinātība ar darbu;

28.  norāda, ka padome ir atbildīga par uzņēmuma stratēģijas, kas ietver uzņēmuma pieeju riskam, pārskatīšanu un pieņemšanu un tai būtu jāsniedz akcionāriem skaidrs un pēc iespējas plašāks tās pārskats, tomēr neatklājot informāciju, kas var kaitēt, piemēram, uzņēmuma konkurētspējai; uzskata, ka būtu jāiekļauj arī vides un sociālie riski tādā mērā, kādā tie būtiski ietekmē uzņēmumu, kā jau ir noteikts ES tiesību aktos;

Akcionāri

29.  uzskata, ka būtu jāveicina akcionāru iesaistīšana uzņēmumā, palielinot viņu nozīmi, bet šai līdzdalībai būtu jābūt brīvai izvēlei, nevis obligātai prasībai;

30.  tomēr uzskata, ka ir jāapsver pasākumi ilgtermiņa investīciju stimulēšanai, kā arī prasība nodrošināt pilnīgu pārredzamību, balsojot par jebkādām aizņemtām akcijām papildus uzrādītāja akcijām; uzskata, ka ir jāpārskata institucionālā investora rīcība, kuras mērķis ir radīt likviditāti un saglabāt labus reitingus, jo tādējādi šādi investori ir rosināti veikt tikai īstermiņa ieguldījumus akcijās;

31.  norāda, ka Akcionāru tiesību direktīvā(2) tiek atbalstīts vienlīdzīgas attieksmes pret akcionāriem princips un tādējādi visi akcionāri (institucionālie vai cita veida) neatkarīgi no to ieguldījuma ir tiesīgi saņemt vienādu informāciju no uzņēmuma;

32.  aicina Komisiju iesniegt samērīgus priekšlikumus Eiropas vadlīnijām par informāciju, kas akcionāriem tiek darīta zināma uzņēmuma gada pārskatos; uzskata, ka šai informācijai vajadzētu būt ļoti kvalitatīvai un izsmeļošai;

33.  norāda, ka tirgū pastāv ilgtermiņa mērķu trūkums, un mudina Komisiju pārskatīt visus attiecīgos tiesību aktus, lai izvērtētu, vai nejauši nav iekļautas prasības, kas pastiprina īstermiņa pieeju; jo īpaši atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu atteikties no Pārredzamības direktīvā noteiktās prasības par ceturkšņa pārskata sniegšanu, kas maz papildina akcionāru zināšanas un vienkārši rada īstermiņa tirdzniecības iespējas;

34.  atzinīgi vērtē pārvaldības kodeksa izstrādāšanu institucionālajiem investoriem visā Eiropas Savienībā; uzskata, ka Eiropas pārvaldības kodeksu varētu uzlabot, izmantojot jau pastāvošos modeļus un sadarbojoties ar valstu iestādēm;

35.  uzsver, ka institucionālo investoru pamatpienākums ir aizsargāt savas investīcijas un tie ir atbildīgi par viņu izvirzītā aktīvu pārvaldītāja uzraudzību attiecībā uz stratēģijām, izmaksām, tirdzniecību un apmēru, kādā aktīvu pārvaldītājs iesaistās investīciju uzņēmumos, un tādējādi to pienākums ir pieprasīt atbilstošu fiduciāro pienākumu izpildes pārredzamību;

36.  šajā saistībā uzskata, ka institucionālajiem investoriem vajadzētu būt rīcības brīvībai izveidot attiecīgas stimulēšanas struktūras to profesionālai sadarbībai ar aktīvu pārvaldītājiem;

37.  norāda, ka vienmēr būtu jāziņo par interešu konfliktiem, tostarp par tiem, kas varētu rasties, un ka ir nepieciešama attiecīga rīcība ES līmenī;

38.  aicina Komisiju grozīt direktīvu par akcionāru tiesībām tā, lai novērtētu, kādiem līdzekļiem var palielināt akcionāru dalību; šajā sakarībā uzskata, ka Komisijai jāveic ietekmes novērtējums, lai analizētu elektroniskās balsošanas lomu biržas sarakstos iekļautu uzņēmumu pilnsapulcēs un tādējādi veicinātu akcionāru ‐ un it īpaši pārrobežu akcionāru ‐ dalību;

39.  atgādina Komisijai, ka ir skaidri jādefinē “saskaņotas darbības” princips, jo vienotu noteikumu trūkums ir viens no lielākajiem šķēršļiem akcionāru sadarbībai;

40.  uzskata, ka pilnvarotajiem padomdevējiem ir ļoti būtiska nozīme, bet to darbība bieži vien ir pakļauta interešu konfliktiem; aicina Komisiju ieviest turpmākus noteikumus, kas reglamentētu pilnvaroto padomdevēju darbību, un īpašu uzmanību pievērst pārredzamības un interešu konflikta jautājumiem; uzskata, ka pilnvarotajiem padomdevējiem vajadzētu aizliegt sniegt konsultācijas uzņēmumiem, kurā investē;

41.  uzskata, ka uzņēmumiem jābūt tiesībām izvēlēties starp vārda akciju un uzrādītāja akciju sistēmu; uzskata, ka, ja uzņēmumi izvēlas vārda akcijas, tiem jābūt tiesīgiem zināt, kas ir to īpašnieki, un ka ES līmenī būtu jānosaka saskaņošanas prasību minimums attiecībā uz informācijas atklāšanu par būtiskajām akciju paketēm; uzskata, ka šādai pieejai nevajadzētu ierobežot uzrādītāja akciju turētāju tiesības neatklāt savu identitāti;

42.  norāda, ka, lai gan mazākuma akcionāru aizsardzība ir jautājums, ko reglamentē valsts uzņēmējdarbības likuma noteikumi, Savienības rīcība varētu būt lietderīga, lai sekmētu pilnvaroto balsošanu;

43.  atbalsta vadlīnijas, kas ietvertas Eiropas Korporatīvās vadības foruma 2011. gada 10. marta Paziņojumā par biržas sarakstā iekļauto uzņēmumu darījumiem ar saistītām personām; mudina Komisiju rīkoties ES līmenī, izmantojot ieteikuma tiesību pasākumus, piemēram, rekomendāciju;

44.  uzskata, ka darbinieku kapitāldaļu īpašumtiesību sistēmu jautājums ir viens no tiem, kas jāreglamentē dalībvalsts līmenī, un darba devējam ar darbiniekiem būtu par to savstarpēji jāvienojas ‐ iespējai piedalīties šādā sistēmā jebkurā gadījumā būtu jābūt brīvprātīgai izvēlei;

Princips “izpildi vai paskaidro”

45.  uzskata, ka “izpildi vai paskaidro” sistēma ir lietderīgs korporatīvās vadības līdzeklis; atbalsta prasību par obligātu atbilstību valsts korporatīvās vadības kodeksam vai uzņēmuma izvēlētajam rīcības kodeksam; uzskata, ka jebkura atkāpe no rīcības kodeksa būtu loģiski jāpaskaidro un papildus šim paskaidrojumam būtu jāraksturo un jāizskaidro alternatīvs korporatīvās vadības risinājums;

46.  uzsver nepieciešamību nodrošināt pašreizējo vadības noteikumu un ieteikumu labāku darbību un ievērošanu, nevis noteikt Eiropas līmenī saistošus korporatīvās vadības noteikumus;

47.  uzskata, ka prakses kodeksi var nodrošināt uzvedības maiņu un ar kodeksiem nodrošinātais elastīgums pieļauj jauninājumus, un tādējādi ir iespējams izmantot paraugpraksi visā ES; uzskata, ka labākās prakses apmaiņa uzlabotu korporatīvo vadību ES;

o
o   o

48.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 161 E, 31.5.2011., 16. lpp. (2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Direktīva 2007/36/EK par biržu sarakstos iekļautu sabiedrību akcionāru konkrētu tiesību izmantošanu (OV L 184, 14.7.2007., 17. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūcija par Eiropas Investīciju banku (EIB) ‐ 2010. gada pārskats (2011/2186(INI))

P7_TA(2012)0119 A7-0058/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2010. gada pārskatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 15., 126., 175, 208.–209., 271., 308.–309. pantu, kā arī 5. protokolu par EIB Statūtiem,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu par Revīzijas palātas funkcijām,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Lēmumu Nr. 1080/2011/ES, ar ko Eiropas Investīciju bankai piešķir ES garantiju zaudējumiem saistībā ar aizdevumiem un aizdevumu garantijām projektiem ārpus Savienības un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 633/2009/EK,

–  ņemot vērā 2011. gada 10. maija lēmumu par 8., 9. un 10. Eiropas Attīstības fonda 2009. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas Investīciju bankas 2009. gada pārskatu(2),

–  ņemot vērā EIB Korporatīvās darbības plānu 2011.–2013. gadam, ko Direktoru padome apstiprināja 2010. gada 14. decembrī,

–  ņemot vērā EIB Revīzijas komitejas 2011. gada 6. aprīļa ziņojumu par 2010. gadu valdei,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē: jauna daudzgadu finanšu shēma (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un integrējošai Eiropai(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi: ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 10. marta rezolūciju par ES stratēģiju 2020. gadam(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Ekonomikas un monetāro lietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A7-0058/2012),

A.  tā kā EIB ir izveidota ar Romas līgumu un tās galvenais mērķis ir palīdzēt attīstīt kopējo tirgu un mazināt dažādu reģionu attīstības nevienmērību,

B.  tā kā EIB finansēšanas darbības Eiropas Savienībā ir vērstas uz sešām politikas prioritātēm: nodrošināt ekonomisko un sociālo kohēziju, īstenot uz zināšanām balstītu ekonomiku, attīstīt Eiropas transporta un piekļuves tīklus, atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), aizsargāt vidi un uzlabot tās apstākļus un sekmēt ilgtspējīgu kopienu izveidi, kā arī veicināt ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un drošu energoapgādi;

C.  tā kā EIB joprojām ir “Eiropas banka” un ir instruments ES mērķu sasniegšanai;

D.  tā kā EIB grupas izmaksāto ES aizdevumu summa 2010. gadā sasniedza EUR 52 miljardus;

E.  tā kā EIB darījumi ārpus Eiropas Savienības galvenokārt tiek veikti, lai atbalstītu Eiropas Savienības ārējās darbības politikas jomas;

F.  tā kā EIB grupas izmaksāto aizdevumu summa ārpus ES 2010. gadā sasniedza EUR 6 miljardus;

G.  tā kā saskaņā ar Statūtiem EIB pēc Lisabonas Līguma ratifikācijas ir pilnvarota izsniegt aizdevumus un garantijas tādā apmērā, kas līdz pat divarpus reizēm pārsniedz tās parakstīto kapitālu un rezerves kapitālu, vispārējos uzkrājumus un peļņas un zaudējumu pārskata saldo;

H.  tā kā finanšu, ekonomikas un valsts parāda krīze ieilga, turpinoties vēl pēc 2010. gada, un ar to saistītā kredītresursu trūkuma rezultātā palielinājās finansējuma vajadzības;

I.  tā kā EIB uzdevums ir atbalstīt Eiropas ekonomiku, izmantojot gan kapitāla tirgus, gan pašu kapitālu;

J.  tā kā EIB kredītreitingam AAA ir izšķiroša nozīme bankas darbībā;

K.  tā kā Revīzijas komiteja saskaņā ar EIB Statūtiem tika izveidota kā neatkarīga komiteja, kuras uzdevums ir veikt EIB pārskatu revīziju un apstiprināt to, ka tās darbības atbilst labākajai banku praksei; tā kā Revīzijas komiteja tās 2011. gada 6. aprīļa ziņojumā apstiprina, ka “2010. gadā Revīzijas komiteja no Bankas ir saņēmusi gaidīto atbalstu, kas tai ļauj pienācīgi tikt galā ar saviem pienākumiem”;

L.  tā kā tādus stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus kā ieguldījumi infrastruktūrā, zaļās tehnoloģijas, inovācijas un MVU nevar sasniegt bez pienācīga finansējuma;

M.  tā kā ilgtspējīga izaugsme Savienībā turklāt ir jāgarantē, pārvietojot neizmantotās ES budžeta maksājumu apropriācijas uz kopīgām programmām, kas paredzētas izaugsmes, konkurētspējas un nodarbinātības sekmēšanai, kā arī izlīdzinot EIB aizdevumus un attīstot efektīvu projektu obligāciju tirgu,

2010. gada pārskata pamatnostādnes

1.  atzinīgi novērtē 2010. gada pārskatu un mudina EIB turpināt tās darbību, atbalstot Eiropas tautsaimniecības attīstību un sekmējot izaugsmi, veicinot nodarbinātību un sociālo un teritoriālo kohēziju, īpašu uzmantību pievēršot projektiem, kas paredzēti mazāk attīstītiem reģioniem; atbalsta bankas ieceres vairāk pievērsties darbībām, ar kuru palīdzību bankas finansējumam būtu jānodrošina vislielākais ieguldījums ekonomikas izaugsmē; norāda, ka EIB pēc iespējas labāk jāizmanto savi līdzekļi un instrumenti cīņā pret pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi;

2.  uzskata, ka EIB grupai(6) arī turpmāk vajadzētu ik gadu ziņot Parlamentam par kreditēšanas darbībām ES ‐ attiecībā uz Savienības mērķu un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanas veicināšanu ‐ un ārpus ES atbilstīgi tās pilnvarām un ES ārējās darbības vispārējās politikas saskaņotībai; uzskata, ka EIB un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai (ERAB) lielāka uzmanība būtu jāvelta koordinēšanas un sadarbības stiprināšanai trešās valstīs, lai palielinātu to attiecīgās salīdzināmās priekšrocības un novērstu darbību pārklāšanos(7), vienlaikus nodrošinot resursu efektīvāku izmantošanu; atgādina arī, ka Padome un Parlaments ir vienojušies par to, ka ir pienācis laiks izpētīt Eiropas publiskā sektora finanšu iestāžu sistēmas racionalizāciju, neizslēdzot nevienu iespēju;

3.  norāda, ka EIB grupai jāturpina ik gadu ziņot Eiropas Parlamentam par tās finansēšanas darbībām, kas ir saistītas ar ES budžetu, jo īpaši attiecībā uz ES finansējumu un ārējo finansējumu; aicina banku padarīt tās gada pārskatu viegli pieejamu un saprotamu plašākai sabiedrībai;

4.  atzinīgi novērtē apstiprināto Korporatīvās darbības plānu 2011.–2013. gadam, ar kuru saskaņā banka turpmākajos gados darbosies, ievērojot trīs galvenos attīstības virzienus: stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošana, cīņa pret klimata pārmaiņām un atbalsts Eiropas Savienības ārpolitikai;

5.  atbalsta bankas apņemšanos koncentrēt savas darbības uz “zināšanu trīsstūri”, kas apvieno izglītību, pētniecību un attīstību;

6.  iesaka EIB savā tīmekļa vietnē kopā ar saviem pārskatiem publicēt arī Eiropas Parlamenta rezolūcijas par minētajiem gada pārskatiem, kā arī EP deputātu rakstiskos jautājumus un EIB sniegtās atbildes;

EIB finansēšanas darbības Eiropas Savienībā

7.  atzīst, ka struktūrfondu programmu aizdevumu (SPL) apjoms ir palielinājies, ņemot vērā ekonomikas un finanšu krīzi; uzsver šo aizdevumu lomu ekonomikas atveseļošanā un izaugsmē, atbalstot publiskā sektora ieguldījumus dažās dalībvalstīs; mudina EIB arī turpmāk piedāvāt līdzīgus instrumentus ne tikai finansiālās grūtībās nonākušajām valstīm, bet arī atbalstīt konverģences reģionus un valstis ar labu finanšu disciplīnu;

8.  norāda, ka aizdevumu apjoma izteiksmē publiskās un privātās partnerības (PPP) projekti 2010. gadā veidoja 32 % no EIB finansētajiem aizdevumiem Eiropas transporta tīkliem; atzinīgi novērtē Eiropas PPP ekspertīzes centra izveidošanu, kura dalībnieku tīkls papildus EIB un Eiropas Komisijai šobrīd aptver 30 ES un asociētās valstis, kā arī daudzus reģionus;

9.  aicina EIB veicināt kopējo PPP publisko maksājumu saistību paziņošanu atklātībai attiecībā uz finansēto PPP kopā ar informāciju par turpmāko maksājumu avotu;

10.  mudina EIB ik gadu publicēt visu aizdevumu un citu finanšu instrumentu galasaņēmēju sarakstu tādā pašā veidā kā Komisija, kurai arī jāpublicē šāds ES līdzekļu galasaņēmēju saraksts;

11.  mudina EIB palielināt atbalstu jauno dalībvalstu publiskā sektora infrastruktūras tīkliem, jo tas joprojām ir zems salīdzinājumā ar ES-15 dalībvalstīm; pieprasa, lai līdzdalība infrastruktūras tīklu finansēšanā būtu lielāka attiecībā uz savstarpējiem savienojumiem dalībvalstu robežreģionos;

12.  pilnībā atbalsta EIB sadarbību ar Eiropas Komisiju, attīstot inovatīvus finanšu instrumentus, lai sekmētu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, no krīzes cietušās ekonomikas atjaunošanu un vajadzīgos pasākumus klimata pārmaiņu jomā; atzīst iepriekšējo kopumā pozitīvo pieredzi šo instrumentu izmantošanā, tostarp dotāciju un aizdevumu apvienošanas un riska dalīšanas mehānismus;

13.  īpaši atbalsta Riska dalīšanas finanšu mehānismu (RDFM) ‐ kopīgu Eiropas Komisijas un EIB iniciatīvu, ar ko atbalsta tādu projektu finansēšanu, kuros uzrādīts riska līmenis, kā arī peļņa, kas pārsniedz vidējo. Septītās Pētniecības un attīstības pamatprogrammas īstenošanas kontekstā pauž izbrīnu par to, ka aizdevumu parakstīšana saskaņā ar RDFM 2010. gadā sasniedza tikai EUR 1,8 miljardus, kas ir par EUR 1 miljardu mazāk salīdzinājumā ar 2009. gadu; uzskata, ka EIB 2010. gada pārskatā sniegtais paskaidrojums par šā samazinājuma iemeslu, t. i., ka tiem uzņēmumiem, kuri krīzes nopietnākajā brīdī vērsās pie EIB, kredītu slogs ir samazinājies, nav pietiekams un prasa EIB un Eiropas Komisijai sniegt turpmākus paskaidrojumus;

14.  pauž bažas par EIB iekšējās kontroles un revīzijas sistēmām un mudina EK un EIB līdz 2012. gada novembrim pabeigt visaptveroša finanšu un administratīvā pamatnolīguma izstrādi, ņemot vērā EIB grupas pārvaldīto daudzo novatorisko finanšu instrumentu klāsta plānoto paplašināšanu; sagaida, ka EIB līdz 2012. gada decembrim ziņos Parlamentam par paveikto;

EIB atbalsts Eiropas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU)

15.  atzinīgi vērtē veselu gadu pirms plānotā termiņa sasniegto ECOFIN padomes 2008. gada decembrī izvirzīto mērķi izsniegt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) aizdevumus EUR 30 miljardu apmērā; atbalsta jauno aizdevumu produktu vidēja kapitāla uzņēmumiem un uzsver tā nozīmi, veicinot Eiropas ekonomikas atveseļošanu; aicina EIB attiecīgā gadījumā sniegt konsultācijas MVU un citiem labuma guvējiem, lai nodrošinātu projektu kvalitāti un efektivitāti;

16.  atgādina, ka Eiropas Parlaments iepriekš ir pastāvīgi sniedzis vairākus ieteikumus EIB uzlabot pārredzamību, izvēloties finanšu starpniekus un “globālo aizdevumu” piešķiršanas veidu, un uzstāj, ka jāveic pasākumi, lai to īstenotu; uzsver nepieciešamību izvirzīt skaidrākus nosacījumus un stingrākus aizdevumu efektivitātes kritērijus; mudina EIB bez vilcināšanās līdz 2012. gada beigām izstrādāt jaunus, saskaņotus un efektīvus instrumentus, lai labāk uzraudzītu finanšu starpniekus, kas sadarbojas ar EIB, atbalstot MVU Eiropā;

17.  atkārto savu aicinājumu EIB ziņot par panāktajiem rezultātiem, tostarp sniegt pilnīgus un visaptverošus datus par galasaņēmējiem, kopsavilkuma ziņojumus par tās iekšējo procedūru uzraudzību un īstenošanu, kā arī un mērķu sasniegšanu; aicina norādīt un paskaidrot novirzes no mērķiem un sniegt informāciju par to, kas par šīm novirzēm atbild; pauž bažas par skaidru kritēriju un izplatības rādītāju trūkumu, kā rezultātā joprojām ir neskaidra aizdevumu efektivitāte;

18.  atzīst faktus, ka 115 000 MVU saņēma EIB grupas atbalstu un EIB ieguldīja EUR 10 miljardus kredītlīnijās tālākai aizdevumu izsniegšanai MVU, bet EIF 2010. gadā nodrošināja MVU garantijas un riska kapitālu EUR 2,8 miljardu apmērā; atbalsta EIB centienus nodrošināt lielāku atbalstu MVU;

19.  ļoti pozitīvi vērtē EIB lēmumu pievienoties ERAB un Pasaules bankas grupas 2009.–2010. gada Starptautisko iestāžu kopīgam rīcības plānam palielināt atbalstu Viduseiropas un Austrumeiropas dalībvalstu MVU; atzīmē, ka, izpildot savas saistības saskaņā ar šo plānu (divkāršot savu reģionu MVU iepriekš piešķirto summu), EIB rīkojās ātrāk un līdz 2010. gada beigām sniedza par 25 %, t.i., par EUR 14 miljardiem vairāk aizdevumu; aicina EIB arī turpmāk sadarboties ar šī reģiona bankām, sniedzot atbalstu MVU;

20.  atzinīgi vērtē Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumentu, ko 2010. gada martā izveidoja EK un EIB; uzsver nepieciešamību darīt zināmus atklātībai šā mehānisma jaunākos rezultātus; aicina pēc iespējas drīzāk noteikt skaidrus to starpnieku atlases kritērijus, kas piedalās šajā iniciatīvā, un darīt tos zināmus atklātībai;

21.  atzinīgi vērtē Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 4/2011 “Mazo un vidējo uzņēmumu garantiju mehānisma revīzija” un atzīst MVU mehānisma svarīgo nozīmi; pauž bažas par Palātas atzinumiem saistībā ar šā mehānisma nepietiekamu dokumentāciju, lai pamatotu nolīgumu parametrus starp EIF un finanšu starpniekiem, un neskaidriem izpildes rādītājiem, kā arī rādītāju mērķvērtību neesamību; aicina ECB grupu novērst šos trūkumus saskaņā ar Palātas ieteikumiem;

22.  aicina EIB ziņot Eiropas Parlamentam par panākumiem Palātas ieteikumu īstenošanā;

23.  uzsver EIF svarīgo lomu MVU atbalstīšanā; uzsver, ka EIF jāturpina tā darbības saistībā ar MVU darījumu finansēšanu un tiem vajadzīgajām garantijām; aicina EIF turpināt tā centienus, atbalstot joprojām vājā MVU vērtspapirizācijas tirgus atveseļošanos;

EIB darbības ārpus ES

24.  atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Revīzijas palāta pilnīgi noteikti pārbaudīs ES piešķirtās garantijas EIB laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam attiecībā uz zaudējumiem, ko var radīt ārpus Kopienas īstenotiem projektiem piešķirti aizdevumi un aizdevumu garantijas(8);

25.  aicina Eiropas Revīzijas palātu sniegt īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam par finansēšanas darbībām, kas veiktas, pamatojoties uz šo lēmumu, kopā ar ietekmes novērtējumu projekta, nozares, valsts un reģionālajā līmenī, kas atspoguļotu EIB ieguldījuma efektivitāti ES ārpolitikas mērķu īstenošanā;

26.  uzskata, ka Eiropas Savienības garantiju instrumentam, ko paredz tās ārējo darbību mandāts, ir augsta pievienotā vērtība un ietekme; tomēr aicina EIB, kad vien iespējams, izmantot pašu riska mehānismus, vienlaicīgi saglabājot EIB AAA reitingu un nodrošinot Eiropas Komisijas, EIB un citu starptautisko un vietējo partneru veikto atbalsta darbību efektīvu koordinēšanu, lai sekmētu darbību saskaņotību un savstarpēju papildināmību;

27.  uzskata, ka EIB un ERAB jākoncentrējas uz savas sadarbības stiprināšanu un koordinēšanu trešajās valstīs, lai palielinātu attiecīgās salīdzinošās priekšrocības un novērstu to darbību pārklāšanos(9);

28.  aicina EIB informēt Eiropas Parlamentu par savām finanšu darbībām Vidusjūras reģionā saskaņā ar ārējo aizdevumu pilnvarām, lai demonstrētu savu aizdevumu ietekmi uz attīstību un sniegtu pārskatu Eiropas Parlamentam līdz 2012. gada beigām;

29.  uzsver EIB finansējuma lomu publiskās un privātās partnerības (PPP) projektos galvenokārt Eiropas Savienības mērogā un atzīmē EIB nodomu izpētīt PPP potenciālu Vidusjūras reģiona valstīs;

30.  prasa, lai EIB kopā ar Komisiju steidzami un ciešā dialogā ar saņēmējām valstīm izstrādātu priekšlikumu saistībā ar banku instrumentu, kas būtu efektīvāks par Eiropas un Vidusjūras reģiona ieguldījumu un partnerības instrumentu (FEMIP) un ļautu nodrošināt tā uzdevuma efektivitāti, ko EIB var veikt Vidusjūras reģiona valstīs MVU, mikrokredītu u.c. jomās;

31.  pauž bažas par PPP shēmu radītajiem riskiem, piemēram, to pārāk lielo dārdzību un daļēji ārpus bilances esošo valsts parādu; mudina EIB ņemt vērā ieteikumus, kas minēti tās iekšējā pārskatā “Pieredzes apskats saistībā ar pabeigtajiem PPP projektiem, ko finansējusi EIB”, jo īpaši

32.  aicina EIB ierobežot jebkādu atbalstu finanšu starpniekiem ārpus ES, sniedzot to tikai vietējām iestādēm, kuru darbība nav saistīta ar ārzonas finanšu centriem un kurām ir būtiska vietējā ieinteresētība un pienācīgs aprīkojums, lai īstenotu uz attīstību vērstu pieeju, tā atbalstot vietējo MVU īpatnības katrā valstī; prasa EIB 2012. gadā ziņot par šā ieteikuma īstenošanu;

33.  atzinīgi vērtē EIB 2007.–2013. gada ārējās darbības pilnvaru vidusposma pārskatu (2010. gada februāris) “'Viedo ļaužu” koordinācijas komitejas ziņojums un ieteikumi“;

34.  atzinīgi vērtē Lēmuma Nr. 1080/2011/ES īstenošanu, piešķirot Eiropas Investīciju bankai (EIB) ES garantijas ar aizdevumiem saistītu zaudējumu gadījumā un aizdevuma garantijas projektiem ārpus ES; uzsver, ka EIB ārējam mandātam jāatbilst LESD 208. pantam, kas paredz, ka nabadzības mazināšana un izskaušana ir Savienības attīstības sadarbības politikas galvenais mērķis;

35.  pauž bažas par nepietiekamu informāciju attiecībā uz ārpolitikas darbības rezultātiem; uzsver, ka nav noteiktas prasības finanšu starpniekiem nosūtīt ex-post rezultātus par atsevišķām darbībām; tāpēc aicina Banku šādu ex-post ziņošanu noteikt par obligātu prasību; tomēr atzinīgi vērtē jaunos ziņošanas noteikumus saskaņā ar Lēmumu Nr. 1080/2011/ES;

36.  tā kā EIB darbība ārpus ES galvenokārt ir attīstījusies valstīs ar vidējiem ienākumiem, izmantojot ierobežotus personāla resursus, īpaši sākotnējā posma darbam un projektu uzraudzībai, kā arī ierobežotu atrašanos attiecīgajā teritorijā salīdzinājumā ar ārpus ES veiktu finansēšanas darbību līmeni un sarežģītību;

37.  iesaka stingrāk uzraudzīt projektus gan to īstenošanas laikā, gan tos pabeidzot;

38.  norāda, ka no kopējās EUR 72 miljardu aizdevuma summas, ko EIB aizdeva 2010. gadā, EUR 8,511 miljardi tika aizdoti jaunattīstības valstīm (EUR 1,2 miljardi ‐ Āzijai un Latīņamerikai, EUR 1 miljards ‐ ĀKK valstīm (EUR 973 miljoni) un Dienvidāfrikai (EUR 50 miljoni), EUR 2,55 miljardi ‐ Vidusjūras valstīm un EUR 328 miljoni ‐ Centrālāzijas valstīm), no kā tikai EUR 657 miljoni piešķirti projektiem ūdensapgādes, sanitārijas, veselības un izglītības jomās;

39.  norāda, ka saskaņā ar EIB ārējo pilnvaru neatkarīgo novērtējumu EIB centieni uzraudzīt projektu īstenošanu, nodrošināt klātbūtni vietējā līmenī un turpināt iesāktos pasākumus vides un sociālajā jomā vēl aizvien nav pietiekami, lai gan EIB spēja apmierināt mandāta prasības no attīstības viedokļa ir tikai netieša;

40.  atgādina, ka šaura uzmanības koncentrēšana uz IKP virzītu izaugsmi automātiski nesniedz integrējošu un ilgtspējīgu attīstību un nesamazina nevienlīdzību; šajā sakarībā attiecīgi uzskata, ka atbilstoši izdevīgi finanšu un personāla resursi ir nepieciešami, lai sniegtu iespēju EIB efektīvāk atbalstīt ES attīstības sadarbības mērķus;

41.  aicina EIB aktīvi atbalstīt projektus, kas vērsti uz finansiālo integrāciju, t. i., atvieglot vienlīdzīgu piekļuvi tādiem finanšu pakalpojumiem kā aizdevumi un ietaupījumi, un apdrošināšanas shēmas, piemēram, atbalstot mikrofinansēšanas iestādes;

42.  prasa noteikt izpildes rādītājus, lai labāk izsekotu EIB darbību pievienotajai vērtībai un ietekmei, un pilnveidot specializētās personāla zināšanas ilgtspējīgas attīstības, cilvēktiesību un sociālajā un dzimumu līdztiesības jomā;

43.  tomēr pauž bažas par pārredzamības trūkumu attiecībā uz veidu, kādā “vispārējie aizdevumi” tiek piešķirti un uzraudzīti nodokļu pārvaldības ziņā; atgādina, ka EIB vajadzētu nodrošināt, lai tās piešķirto aizdevumu saņēmēji neizmantotu nodokļu oāzes vai citas kaitīgas nodokļu prakses, kā ļaunprātīga cenu noteikšana, kas var veicināt izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; šajā ziņā aicina EIB pieprasīt, lai finanšu starpnieki publiskotu jebkādu to saņemto vispārējo aizdevumu izmantošanu, tostarp sniegtu ziņojumu par savām darbībām ikvienā valstī, kurā tie darbojas;

44.  pauž nožēlu, ka EIB neizvirza par prioritāti ieguldījumus vietējos uzņēmumos ĀKK valstīs; uzskata, ka ir jāuzlabo vispārējie aizdevumi vai aizdevumi MVU, lai nodrošinātu, ka finanšu starpnieki pienācīgi īsteno EIB prasības, tādējādi nodrošinoy pārskatatbildību, pārredzamību un vides ilgtspēju vietējiem MVU pieejamo līdzekļu izmantošanā; uzskata, ka MVU definīcija, kas izmantota katrā ārējā reģionā, būtu jāprecizē, ņemot vērā vietējās ekonomikas struktūru;

45.  prasa, lai atbilstība ES starptautiski apstiprinātiem standartiem attiecībā uz vides un sociālo politiku tiktu noteikta par sistemātisku nosacījumu EIB finansējuma piešķiršanai un no šī finansējuma piešķiršanas izslēgt uzņēmumus, kas neievēro šos principus un/vai ir reģistrēti nodokļu oāzēs.

46.  atzinīgi vērtē iniciatīvu noslēgt Saprašanās memorandu par sadarbību starp Eiropas Parlamentu un EIB; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību cieši iesaistīt Parlamentu diskusiju procesā par “ES Platformas ārējai sadarbībai un attīstībai” izveidošanu un nodrošināt pārredzamību šajā procesā.

47.  norāda, cik svarīgi ir uzlabot un optimizēt ES un dalībvalstu finanšu darbības ārējās sadarbības atbalstīšanai; atbalsta “viedo ļaužu” ierosinājumu apvienot visas ārējās darbības vienā atsevišķā struktūrā, lai nodrošinātu motivētāku pārvaldību; atkārto EP ierosinājumu izskatīt iespējamos risinājumus, lai izveidotu “ES platformu attīstības sadarbībai” (EU Platform for development cooperation);

48.  iesaka pilnveidot EIB darbības, saglabājot EIB kā “Eiropas bankas” vadošo lomu;

49.  pieprasa, lai darbībās ārpus Savienības EIB rīkotos tikai pēc tam, kad ir pārliecinājusies, ka tirdzniecības noteikumi starp valsti, kurā šī darbība tiek veikta, un Savienību ietver savstarpīguma principu attiecībā uz sociālo, vides un sanitāro standartu piemērošanu;

EIB vadības un kontroles mehānismi

50.  atgādina par nepieciešamību izveidot Eiropas konsultatīvo uzraudzības sistēmu, saskaņā ar kuru uz EIB attiektos tie paši uzraudzības noteikumi kā uz kredītiestādēm; ar šādu uzraudzību būtu jānodrošina EIB finanšu stāvokļa pārraudzība un tās rezultātu precīza novērtēšana, kā arī profesijas ētikas normu ievērošana; atkārto EP aicinājumu piemērot EIB konsultatīvu reglamentējošo uzraudzību;

51.  atkārtoti aicina Eiropas Komisiju sniegt Parlamentam juridisku analīzi par EIB konsultatīvās uzraudzības iespējamām alternatīvām; atzīst institucionālas problēmas saistībā ar Eiropas Centrālās bankas iespējamo lomu EIB konsultatīvajā uzraudzībā; aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar eurozonas dalībvalstīm izpētīt visas EIB konsultatīvās uzraudzības iespējas;

52.  ierosina, lai šo regulējuma kontroli veiktu:

53.  aicina EIB grupu arī turpmāk autonomi īstenot labāko saprātīgo praksi banku darbībā, lai saglabātu savas ļoti stabilās kapitāla pozīcijas un veicinātu reālās ekonomikas izaugsmi; tādēļ aicina EIB veikt stresa testu, lai pārbaudītu tās ieguldījumu portfeļa elastību;

54.  atzinīgi vērtē to, ka EIB brīvprātīgi ievēro pašreizējās “Bāzele II” kapitāla prasības, un mudina EIB ievērot arī gaidāmās “Bāzele III” saistības;

55.  pauž nopietnas bažas par pēdējiem notikumiem saistībā ar EIB kredītreitingu; mudina EIB izstrādāt un īstenot stratēģiju, lai saglabātu savu AAA reitingu, kas ir bankas darbības stūrakmens un ir būtisks tās operācijām; norāda, ka dažu kategoriju investori izslēgtu banku no sava redzesloka, ja tā nesaglabā savu AAA reitingu;

56.  ņemot vērā ES un tās dalībvalstu vajadzības pēc ieguldījumiem, kā arī nepietiekamo kapitālu, ko nodrošina tirgi, aicina EIB valdi piekrist būtiski palielināt EIB kapitālu;

57.  norāda uz palielināto vispārējā kredītriska līmeni Bankas aizdevumu portfelī, ko daļēji izraisījis aizvien pieaugošais spiediens uz pašreizējo darījumu partneru kredītspēju ekonomikas krīzes ilgstošās ietekmes rezultātā un daļēji arī augstāks risks, ko ietver jaunās darbības; ierosina EIB veikt pienācīgus pasākumus, lai novērstu tās aizdevumu portfeļa pasliktināšanos;

58.  norāda, ka ES nepieciešama ekonomikas izaugsme, ko var efektīvi veicināt, ieguldot pētniecībā un izstrādē, kā arī sekmējot Eiropas komunikāciju tīklu izveidi, un ka šajā sakarībā EIB darbība var palīdzēt uzlabot pašreizējās ekonomikas perspektīvas;

59.  uzskata, ka EIB būtu jāievieš mehānismi, kas nodrošinātu, ka visās tās finanšu operācijās tiek stingri ievēroti ES vides, sociālās un cilvēktiesību vērtības, kā arī pārredzamības un iepirkuma standarti; aicina EIB turpināt uzlabot pārredzamību attiecībā uz kreditēšanas darbībām, ko tā veic ar finanšu starpnieku palīdzību, un rīkoties tā, lai novērstu nodokļu oāžu izmantošanu, iekšējo cenu noteikšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

60.  aicina EIB oficiālā un pārredzamā veidā iesniegt Parlamentam gada pārskatu, kurā būtu ietverti attiecīgie dati par tās kapitāla pietiekamību, iespējamām saistībām, operācijām, ko veic ar finanšu starpnieku palīdzību, riska uzņemšanos, sviras efektu privātā sektora finansēšanā un EIB un EIF sadarbību;

61.  aicina EIB grupu arī turpmāk īstenot labāko prudenciālo praksi banku pakalpojumu jomā, lai saglabātu sava kapitāla ļoti stabilo stāvokli un veicinātu reālās ekonomikas izaugsmi; tādēļ aicina EIB arī turpmāk atļaut sev piemērot stingru prudenciāli regulatīvo uzraudzību, lai varētu novērtēt tās kredītspēju, uzraudzīt tās finanšu stāvokli, kā arī nodrošināt tās darbības rezultātu precīzu novērtējumu un atbilstību pareizas uzņēmējdarbības prakses noteikumiem; uzskata ‐ lai novērtētu EIB kredītspēju, to varētu pakļaut arī stresa testam;

62.  aicina EIB grupu savā tīmekļa vietnē attiecīgos gadījumos un pirms projekta apstiprināšanas sniegt atbilstīgu informāciju par ilgtermiņa aizdevumu un garantiju saņēmējiem, tās finanšu starpniekiem, projekta atbilstības kritērijiem un riska kapitāla aizdevumiem MVU, it īpaši norādot izmaksātās summas, piešķirto aizdevumu skaitu, kā arī attiecīgo reģionu un rūpniecības nozari; iesaka, lai EIB loma kļūtu mērķtiecīgāka, selektīvāka, efektīvāka un vairāk orientēta uz rezultātu; prasa arī izvērtēt atbalstāmo projektu ietekmi no vides, sociālā un makroekonomiskā viedokļa;

63.  uzskata ‐ lai aizsniegtu mazos un vidējos uzņēmumus, EIB it īpaši vajadzētu veidot augstāka līmeņa partnerības ar pārredzamiem un pārskatatbildīgiem finanšu starpniekiem, kas saistīti ar vietējo ekonomiku;

64.  aicina EIB turpināt centienus, lai nodrošinātu, ka finanšu starpnieki aizdevumus efektīvi nodod MVU;

65.  Aicina EIB skaidrot savu nostāju attiecībā uz t. s. ES projektu obligācijām un citiem inovatīviem finanšu instrumentiem, kuru pamatā ir līdzfinansējums no ES un EIB budžeta; uzskata, ka Komisijai būtu jāievieš ES projektu obligācijas, kuru izmantošana būtu jāsāk pēc iespējas drīz ‐ vēlams, pirms 2014.–2020. gada budžeta perioda; aicina EIB aktīvi piedalīties šādu iniciatīvu īstenošanā; uzskata, ka Komisijas priekšlikuma par stratēģijas “Eiropa 2020” projektu obligācijām īstenošana varētu veicināt rūpniecības nozaru un infrastruktūras ilgtspējīgu attīstību dalībvalstīs un visā ES; uzsver, ka šim nolūkam paredzētā kārtība būtu skaidri jāizklāsta projektu atbilstības pamatnoteikumos, kas jāpieņem, izmantojot parasto likumdošanas procedūru; uzskata, ka prasības attiecībā uz vides, sociālajiem, pilsonisko tiesību un pārredzamības standartiem būtu jāievēro visos inovatīvajos finanšu instrumentos;

66.  uzskata, ka EIB, pieņemot lēmumu par to, kuros infrastruktūras objektos būtu jāīsteno projektu obligāciju izmēģinājuma stadija, būtu jāņem vērā dalībvalstu finansiālais stāvoklis; šajā izmēģinājuma stadijā prioritāte būtu jāpiešķir projektiem dalībvalstīs, kurās ir zems izaugsmes līmenis un likviditātes problēmas finanšu tirgos;

67.  aicina EIB novērtēt un nepieciešamības gadījumā pārskatīt vai pastiprināt savu darbību Vidusjūras dienvidu reģiona valstīs, lai veicinātu ieguldījumus nozarēs, kas ir būtiskas ekonomikas attīstībai, tirgus darbībai, konkurētspējai un darbavietu izveidei, kā arī ņemt vērā demokrātisko procesu un tiesiskumu šajās valstīs; norāda uz EIB kreditēšanas pilnvaru attiecībā uz Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm neseno palielināšanu par EUR 1 miljardu un uzskata, ka EIB būtu jāpublisko savu pašreizējo šajā reģionā veikto darbību ietekme uz attīstību;

68.  atzinīgi vērtē EIB strukturālo programmu aizdevumu pieaugošo nozīmi, palīdzot dalībvalstīm finansēt iemaksas programmās, kuras saņem finansējumu no ES struktūrfondiem; aicina Komisiju sadarboties ar EIB, lai nodrošinātu, ka dalībvalstu ieguldījumi infrastruktūras projektos netiktu atlikti ekonomisko grūtību dēļ;

69.  uzskata ‐ lai cīnītos pret nelikumīgām kapitāla plūsmām un nodrošinātu, ka tā nav saistīta ar ārzonas finanšu centriem, EIB būtu pašai jāveic to jurisdikciju neatkarīgs novērtējums, kurās tā darbojas;

70.  lai atbalstītu sociālo un ekonomikas konverģenci un palielinātu monetārās savienības finansiālo un politisko ilgtspējību, aicina EIB pastiprināt savu darbību tajās ES valstīs, kurām ilgstoši ir liels tekošā konta deficīts;

71.  prasa EIB paskaidrot un pamatot savu nostāju attiecībā uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ieguldījumu un partnerības instrumenta pārveidošanu par Eiropas un Vidusjūras reģiona banku;

72.  prasa pārskatīt EIB 2007. gada enerģētikas politikas dokumentu, to saskaņojot ar ES mērķiem un ceļvežiem laikposmam līdz 2050. gadam;

73.  norāda, ka 2010. gadā EIB nodrošināja EUR 25,9 miljardus tiem ES reģioniem, kurus ekonomikas krīze bija skārusi vissmagāk;

74.  ņemot vērā MVU grūtības aizdevuma saņemšanā, uzskata, ka EIB būtu jāveido partnerība ar pārredzamiem un pārskatatbildīgiem finanšu starpniekiem, kas saistīti ar vietējo ekonomiku, un regulāri jāpublicē informācija par izmaksātajām summām, šo summu saņēmējiem, kā arī reģioniem un rūpniecības nozarēm, kurās šie maksājumi piešķirti;

75.  uzsver programmu JASPERS, JESSICA, JEREMIE un JASMINE nozīmi reģionālās konverģences un kohēzijas nodrošināšanā Eiropā, kā arī atbalsta sniegšanā maziem un vidējiem uzņēmumiem un uzsver, ka atbilstošs finansējums jāpiešķir arī jaunajā plānošanas periodā (2014.–2020. g.); atzinīgi vērtē EIB līdzdalību Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumentā; uzsver, cik svarīga nozīme ir to EIB aizdevumu reģionālai konverģencei, kurus izsniedz strukturālo projektu finansējuma veidā;

76.  norāda uz Eiropas Investīciju bankai piešķirto aizdevumu samazinājumu no EUR 75 miljardiem 2011. gadā līdz EUR 60 miljardiem 2012. gadā saskaņā ar jauno darbības programmu 2012.–2014. gadam, kā norādīts EIB valdes pieņemtajā gada programmā;

77.  atzinīgi vērtē EIB palīdzību, ko tā, sadarbojoties ar ES struktūrfondiem, sniedz valstīm, kas saskaras ar finansiālām grūtībām, cita starpā aizdevumus, lai segtu daļu no valstu ieguldījuma no šiem fondiem finansētajos projektos; atzinīgi vērtē garantiju fonda izveidi Grieķijā, ko ar EIB atbalstu un palīdzību finansē saskaņā ar valsts stratēģisko ietvardokumentu, un ir gaidāms, ka tas palīdzēs atvieglot valsts ieguldījumu īstenošanu.

78.  atzinīgi novērtē EIB jauno sūdzību izskatīšanas mehānismu; tomēr norāda, ka šis mehānisms 2010. gadā vēl pilnībā nedarbojās; atzīmē sūdzību skaita ievērojamo pieaugumu ‐ galvenokārt saistībā ar finansēto projektu iepirkuma, vides, sociālajiem un attīstības aspektiem; prasa EIB sniegt EP attiecīgu informāciju par iesniegto sūdzību izskatīšanas kontroli līdz 2012. gada septembra beigām; atzinīgi vērtē to, ka tika pieņemtas sūdzību izskatīšanas mehānisma darbības procedūras, ko 2011. gada novembrī apstiprināja Bankas Vadības komiteja;

79.  aicina EIB projektu īstenošanā pastiprinātu uzmanību pievērst sociālajiem aspektiem (tostarp cilvēktiesību ievērošanai), gan veicot ex ante analīzi, gan it īpaši, veicot uzraudzību projektu īstenošanas un pabeigšanas gaitā;

80.  prasa, lai atbilstība ES standartiem vides un sociālās politikas jomā būtu obligāts sistemātisks nosacījums EIB finansējuma piešķiršanai un lai uzņēmumi, kas neievēro šos principus un ir reģistrēti neatbilstīgās jurisdikcijās, tiktu izslēgti no finansējuma piešķiršanas;

81.  prasa EIB noteikt skaidrus izpildes rādītājus, lai labāk izsekotu tās darbību pievienotajai vērtībai un ietekmei, un pilnveidot specializētās personāla zināšanas ilgtspējīgas attīstības, cilvēktiesību un sociālajā/ dzimumu līdztiesības jomā;

82.  pieprasa, lai ES sniegtās finanšu garantijas EIB tiktu atlīdzinātas saskaņā ar pielīdzināmo garantiju atlīdzināšanas vidējo likmi, kāda novērota finanšu tirgū. Par šādi aprēķinātu atlīdzību Savienība var pieņemt dotāciju lēmumu attiecībā pret EIB saskaņā ar parasto procedūru, ja minētās garantijas neatlīdzināšana veido tādu ekonomisko modeli, kas atbilst Savienības mērķiem, īpaši attiecībā uz darbībām ārpus Savienības, un noteikumiem par iekšējā tirgus darbību, lai izvairītos no konkurences kropļošanas ar privāto sektoru;

83.  prasa EIB un Komisijai nolūkā uzlabot kontroles, uzraudzības un pārraudzības sistēmu efektivitāti un lietderību, kā arī instrumentu un mehānismu piemērošanu un īstenošanu izstrādāt labas prakses rokasgrāmatu, kurā būtu noteikti un iekļauti arī sliktas prakses piemēri, ja no tajos pieļautajām kļūdām var gūt mācību;

84.  pārredzamības kontekstā pauž nožēlu, ka EIB 2010. gada ziņojuma daļā “EIB kapitāls un aizdevuma operācijas 2010. gadā” nav izklāstīts un novērtēts risks saistībā ar pašas EIB mehānismu, kas pamatojas uz ļoti ievērojamu neapmaksāto parakstīto kapitālu dalībvalstīm, kas ir vienīgie akcionāri un kuru finanšu reitingi ir pakāpeniski pazeminājušies līdz ar krīzes sākšanos 2008. gada rudenī;

85.  ierosina, lai EIB iesaistītās dalībvalstis pieņemtu plānu, piemēram, attiecībā uz “ES 2020” īstenošanas laika posmu, par neapmaksātā parakstītā kapitāla daļas piešķiršanu, kas 2010. gada 31. decembrī sasniedza apmēram EUR 190 miljardus;

EIB atbildība un turpmākā loma

86.  norāda uz satraucošo atšķirību starp Eiropas valstīm to ekonomikas konkurētspējas un inovāciju ziņā;

87.  atzinīgi vērtē to, ka EIB investīciju apjoms ieguldījumiem, kas paredzēti klimata atbalsta projektu finansēšanai tādās jomās kā energoefektivitāte, atjaunojamā enerģija, transports, apmežošana, inovācijas un adaptācija klimata pārmaiņām, 2010. gadā ir pieaudzis līdz EUR 19 miljardiem, kas veido 30 % no visiem Eiropas Savienībā piešķirtajiem aizdevumiem, salīdzinājumā ar EUR 16 miljardiem iepriekšējā gadā;

88.  atzinīgi vērtē to, ka EIB pievērš pastiprinātu uzmanību klimata pārmaiņām, it īpaši atjaunojamai enerģijai; aicina EIB par savu enerģētikas jomas saistību galveno mērķi noteikt vispārēju piekļuvi enerģijai, atbalstot decentralizētus maza mēroga un ārpustīkla projektus, it īpaši lauku rajonos; aicina EIB pakāpeniski atteikties no projektiem, kas varētu būtiski ietekmēt vidi, piemēram, lieliem dambjiem, oglekļa dioksīda uztveršanas un glabāšanas un fosilā kurināmā tehnoloģijām, lai novērstu to, ka jaunattīstības valstis izmanto tikai šos enerģijas avotus;

89.  uzskata, ka EIB jāfinansē projekti, kas atbilst stingrām vides prasībām, tādējādi sekmējot ilgtspējīgu izaugsmi un pakāpenisku atteikšanos no videi kaitīgām subsīdijām;

90.  aicina EIB sniegt vērienīgāku ieguldījumu, veicinot transporta nozares dekarbonizāciju; šajā sakarībā uzskata, ka EIB būtu jādod priekšroka tiem projektiem, kas nodrošina, ka samazinās pieprasījums pēc transporta, un veicina sabiedriskā transporta un kombinēto pārvadājumu izmantošanu;

91.  aicina EIB (izpētes vajadzībām) sagatavot “pelēko sarakstu”, tajā iekļaujot projektus, kas saistīti ar obligātajiem Eiropas standartiem, iespējams, atbilstošu, tomēr vidējiem Eiropas vides standartiem neatbilstošu tehnoloģiju izmantošanu;

92.  atzinīgi vērtē atbalstu, ko EIB sniegusi atjaunojamo energoresursu nozarei (klimata jomā noteikto ES mērķu sasniegšanai stratēģiski svarīga nozare) un kas pēdējos gados ir ievērojami palielinājies (EUR 6 miljardi 2010. gadā salīdzinājumā ar EUR 500 miljoniem 2006. gadā);

93.  atzinīgi vērtē to, ka EIB ir uzlabojusi arī savu tehnisko nodrošinājumu, no 40 % (2007. gadā) līdz 64 % (2011. gadā) palielinot to speciālistu īpatsvaru, kuri strādā galvenokārt ar energoefektivitātes un/vai atjaunojamo energoresursu projektiem;

94.  prasa, lai EIB arī turpmāk piemērotu stingrākus nosacījumus ar fosilā kurināmā izmantošanu saistītiem projektiem, kuriem diemžēl joprojām tiek atvēlēti 10 % no EIB finansējuma; uzsver šo kritēriju piemērošanas īpašo nozīmi, iespējami drīz cenšoties panākt to, ka EIB vairs nesniedz atbalstu ar augstu oglekļa emisiju līmeni saistītai enerģijas ražošanai;

95.  aicina EIB nodrošināt, lai no EIB finansētiem projektiem jaunattīstības valstīs labumu gūtu arī vietējā sabiedrība, ar kuru vajadzības gadījumā ir jāapspriežas par investīciju projektiem, kas varētu ietekmēt attiecīgo teritoriju; uzskata, ka projekti ir jāizvērtē no vides integritātes viedokļa un tiem ir jāatbilst ES noteiktajiem oglekļa emisiju samazināšanas mērķiem;

96.  aicina EIB attiecībā uz bioloģisko daudzveidību rīkoties, vadoties pēc principa “nepieļaut neto zudumu”; šajā sakarībā pievērš uzmanību standartiem, kas izstrādāti saskaņā ar Uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības kompensāciju programmu (BBOP);

97.  mudina EIB vairāk finansējuma piešķirt ar ūdens resursu apsaimniekošanu saistītiem projektiem, uzmanību pievēršot tieši Eiropas valstīm Vidusjūras reģiona dienvidos un īpaši rūpējoties par to, lai ūdensapgāde būtu ilgtspējīga;

98.  vērš EIB uzmanību uz to, ka joprojām palielinās izejvielu deficīts; aicina EIB izpētīt, kādu ieguldījumu tā varētu sniegt, lai nodrošinātu, ka izejvielas Eiropas Savienībā tiek izmantotas efektīvāk.

99.  aicina Komisiju un EIB grupu izstrādāt novatoriskus kopīgus finanšu instrumentus ieguldījumiem bioloģiskās daudzveidības jomā un aicina EIB grupu sniegt ar to saistītos tehniskos pakalpojumus saskaņā ar Bankas vides standartiem;

100.  aicina EIB atbalstīt bioloģisko daudzveidību un ūdens resursu apsaimniekošanu veicinošus projektus un nepiešķirt finansējumu tādiem projektiem, kuru rezultātā būtiski mainās svarīgas dabiskās dzīvotnes vai aizliegtu vielu ražošanas struktūra, lielu aizsprostu projektiem, kas neatbilst Pasaules Aizsprostu komisijas ieteikumiem, un ieguves rūpniecības projektiem (nafta, gāze un derīgie minerāli), kuri postoši ietekmē vidi un sociālo jomu un neatbilst ieteikumiem, kas formulēti pēc Pasaules Bankas pasūtījuma sagatavotajā ieguves rūpniecības nozaru darbības pārskatā;

101.  aicina EIB turpināt piemērot stingrus nosacījumus projektiem, kuri saistīti ar enerģijas ražošanu no oglēm un brūnoglēm un kuriem joprojām ir pieejams EIB atbalsts saskaņā ar ES piegādes politikas drošības mērķiem; uzsver, ka šo kritēriju piemērošana ir īpaši svarīga, lai steidzami pārtrauktu EIB atbalstu enerģijas ar augstu oglekļa emisiju ražošanai;

102.  turklāt aicina EIB pilnībā saskaņot savas darbības ar ES mērķi ātri pāriet uz zemas oglekļa emisijas ekonomiku un pieņemt plānu pakāpeniski pārstāt piešķirt aizdevumus ar fosilo kurināmo saistītiem projektiem, tostarp aizdevumus ar oglēm kurināmām spēkstacijām, un palielināt centienus, lai paātrinātu pāreju uz atjaunojamiem energoresursiem un energoefektīvām tehnoloģijām;

103.  mudina EIB uzlabot savu projektu novērtēšanas un atlases sistēmu un pārtraukt atbalstu projektiem, kas negatīvi ietekmē vidi, pastiprinot projekta īstenošanas uzraudzību; katru gadu būtu jāziņo par sasniegtajiem rezultātiem, izmantojot Bankas ieguldījumus klimata pārmaiņu novēršanas vajadzībām;

104.  ierosina, lai Komisija sadarbībā ar EIB, ņemot vērā tās cilvēkresursu kvalitāti un pieredzi lielu infrastruktūru finansēšanā, veiktu stratēģisko pārdomu uzdevumu par investīciju finansēšanu, nenoraidot nevienu hipotēzi: dotācijas, dalībvalstu parakstīto summu piešķiršana EIB kapitālam, Eiropas Savienības pieteikšanās uz EIB kapitālu, aizdevumi, novatoriski instrumenti, finanšu inženierija, kas pielāgota ilgtermiņa projektiem, kuri nekavējoties nav rentabli, garantiju sistēmu attīstība, investīciju daļas izveide Savienības budžetā, finanšu konsorciji starp Eiropas, valstu un vietējā līmeņa izpildvarām, publiskā un privātā sektora partnerība u. c.;

105.  turklāt atgādina, ka stratēģija “Eiropa 2020” būs ticama tikai tad, ja tai būs nodrošināti pienācīgi finanšu līdzekļi, un tāpēc atbalsta lielāku EIB iesaistīšanos, lai palielinātu struktūrfondu katalizatora lomu un līdzsvarošanas funkciju un sekmētu inovatīvu finanšu instrumentu turpmāku attīstību un vislabāko izmantošanu, jo īpaši, iesaistot EIB un EIF un citas starptautiskas finanšu institūcijas saskaņā ar savstarpīguma principiem (piemēram, dotāciju un aizdevumu apvienošana, riska kapitāla instrumenti, jauni riska dalības un garantiju veidi);

106.  aicina EIB pārvaldes iestādes apsvērt iespēju, ka Eiropas Savienība varētu kļūt par Bankas akcionāru papildus dalībvalstīm, jo tas saskaņā ar EP uzskatiem stiprinātu EIB un Komisijas sadarbību;

107.  aicina EIB atbalstīt uzticēšanos veicinošus pasākumus tajās dalībvalstīs, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti eurozonā, piedaloties šo valstu ieguldījumu projektos un sniedzot garantijas, kas mazina paaugstināto valsts risku;

108.  uzskata, ka pēc veiktajām izmaiņām Lisabonas līgumā un, palielinoties EIB lomai līdzsvarota un noturīga iekšējā tirgus attīstībā, EIB būtu jāuzņemas lielāka atbildība pilsoņu priekšā, proti, uz EIB būtu jāattiecina budžeta izpildes apstiprinājuma procedūra, ko veic Eiropas Parlaments, lai pārbaudītu, kā tiek izmantoti no Eiropas Savienības vai Eiropas Attīstības fonda budžeta piešķirtie un EIB pārvaldītie līdzekļi;

109.  atzinīgi novērtē EIB apņemšanos izstrādāt jaunus pamatnoteikumus attīstības ietekmes novērtēšanai (REM pamatnoteikumus), lai varētu veikt gan ex-ante, gan ex-post novērtējumu kopš 2012. gada janvāra īstenotajiem projektiem, un mudina EIB sekmēt pārskatāmību šo pamatnoteikumu piemērošanā, atklājot pilnu rādītāju sarakstu un publiskojot uzraudzības ziņojumus un veiktos pasākumus; pieprasa, lai tiktu sniegta informācija par rezultātu monitoringa uzlabojumiem, kas panākti ar jaunajiem rezultātu novērtēšanas (REM) pamatnoteikumiem;

110.  atzinīgi vērtē projektu finansiālās un līgumsaistību uzraudzības pastiprināšanu, izveidojot jaunu uzraudzības darba grupu; pieprasa, lai tiktu sniegta informācija par jaunās uzraudzības darba grupas sasniegtajiem rezultātiem un uzlabojumiem;

111.  aicina EIB piedalīties tādu ieguldījumu projektu finansēšanā, kuru mērķis ir atbalstīt pētniecību, attīstību un inovācijas valstīs un reģionos, kuri ārēju asimetrisku ekonomisko satricinājumu gadījumā tiek skarti visvairāk;

112.  aicina EIB, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1080/2011/ES, censties panākt, lai finansētie projekti veicinātu nabadzības mazināšanu, Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu un cilvēktiesību, uzņēmumu sociālās atbildības, pienācīgu darba apstākļu, vides principu un labas pārvaldības nodrošināšanu;

113.  atzinīgi novērtē stratēģijas “Eiropa 2020” projektu obligāciju iniciatīvas izveidi kā riska dalīšanas instrumentu starp EK un EIB, kas nodrošina no ES budžeta nosegtu atbalstu, kuram būtu jālīdzsvaro ES fondi un jāpiesaista privāto ieguldītāju papildu ieinteresētība piedalīties individuālos infrastruktūras projektos saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem; aicina sākt iniciatīvas izmēģinājuma posmu pirms 2007.–2013. gada plānošanas posma beigām, lai novērtētu sistēmas efektivitāti;

114.  atzīst EIB panākto progresu, izstrādājot skaidras procedūras attiecībā uz neatbilstīgām jurisdikcijām; atbalsta Bankas politiku nepiedalīties nekādās darbībās, kuras īsteno jurisdikcijas, kas nevēlas sadarboties; aicina EIB novērtēt, vai ir ieviesta un kā darbojas tās politika attiecībā uz vāji regulētām, nepārskatāmām un sadarbībā neieinteresētām jurisdikcijām (tā dēvētā NCJ politika) un līdz 2012. gada beigām sniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam; mudina EIB regulāri pārskatīt un atjaunināt savu NCJ politiku, lai nodrošinātu to, ka EIB finanšu darbības nekādā veidā neveicina izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanu vai terorisma finansēšanu;

o
o   o

115.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Investīciju bankai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 250, 27.9.2011., 111. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0156. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0266. (4) . Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0331. (5) . OV C 349 E, 22.12.2010., 30. lpp. (6) EIB grupa ietver EIB un EIF. (7) Parlaments to prasīja 2009. gada 25. marta rezolūcijā par EIB un ERAB 2007. gada pārskatiem. Turklāt Parlaments šo nostāju pieņēma kā daļu no balsojuma par S. Bowles ziņojumu par parakstīšanos uz papildu akcijām Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas kapitālā ***I. (8) . Lēmuma Nr. 1080/2011/ES 15. pants (9) . Parlaments to prasīja 2009. gada 25. marta rezolūcijā par EIB un ERAB 2007. gada pārskatiem. Lēmumā, kas bija saistīts ar ES parakstīšanos uz papildu daļām no ERAB kapitāla un kas izrietēja no lēmuma par šā kapitāla palielināšanu, Parlaments un Padome arī aicināja ERAB vadītāju Savienībā sniegt ikgadēju ziņojumu Parlamentam par EIB un ERAB sadarbību ārpus Savienības.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūcija par 2010. gada ziņojumu par ES pilsonību: likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai (2011/2182(INI))

P7_TA(2012)0120 A7-0047/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lūgumrakstu komitejas apspriedēm,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 227. pantā noteiktās tiesības iesniegt lūgumrakstu,

–  ņemot vērā LESD 220. pantu, kurā noteikts pilsonības jēdziens,

–  ņemot vērā LESD otro daļu “Diskriminācijas aizliegums un Savienības pilsonība” un Pamattiesību hartas III un V sadaļu,

–  ņemot vērā LESD 45. pantu, saskaņā ar kuru darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem;

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3., 10. un 11. pantu un LESD 8. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu “2010. gada ziņojums par ES pilsonību. Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai” (COM(2010)0603),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu. Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku” (COM(2010)0608),

–  ņemot vērā Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulu (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā(2) (turpmāk tekstā ‐ Brīvas pārvietošanās direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu(3) (turpmāk tekstā ‐ Kvalifikāciju atzīšanas direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(4),

–  ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par Eiropas pilsonības problēmām un perspektīvām(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 11. augusta paziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Pilsoņu gadu (2013. gads) (COM(2011)0489),

–  ņemot vērā Stokholmas programmu, kas padara pilsoni par galveno mērķi Eiropas rīcībai brīvības, drošības un tiesiskuma jomā, nodrošinot cieņu pret daudzveidību un neaizsargātāku iedzīvotāju grupu aizsardzību,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, kā arī Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A7-0047/2012),

A.  tā kā Savienības pilsoņiem ‐ neatkarīgi no invaliditātes ‐ cita starpā ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un viņu dzīvesvietas dalībvalsts pašvaldību vēlēšanās, tiesības uz jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību trešo valstu teritorijā, tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam, tiesības vērsties pie Eiropas ombuda un rakstīt ES iestādēm un padomdevējām struktūrām jebkurā no Līgumu valodām(6);

B.  tā kā ar Lisabonas līgumu tika paplašināta un precizēta ar Māstrihtas līgumu 1992. gadā pirmo reizi ieviestā ES pilsonības koncepcija un no tās izrietošās tiesības, kuras attīstību citstarp veicināja arī judikatūra, tādējādi pastiprinot Eiropas Savienības kā pilsoņu tiesību aizstāves statusu un tēlu, nodrošinot likumdošanas līdzekļus, lai veicinātu ES pilsoņu aktīvu līdzdalību un izveidojot vai veicinot jaunas tiesības, piemēram, Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI) un individuālās tiesības, kas iekļautas Pamattiesību hartā; tā kā ES pilsonība ir jāuztver kā gan tiesību, gan pienākumu radītāja;

C.  tā kā šādi tiek apliecināti ES centieni piešķirt pilsoņiem centrālo lomu tās rīcībā un veidot brīvības, taisnīguma un tiesību telpu visiem ES pilsoņiem;

D.  atzinīgi vērtējot Eiropas Savienības Tiesas judikatūru attiecībā uz Pamattiesību hartas 51. panta interpretāciju, saskaņā ar ko ERT lietā pieņemtajā nolēmumā tiek uzsvērts, ka dalībvalstu iestādēm ES pamattiesības ir saistošas arī tādā gadījumā, ja tās vēlas ierobežot LESD noteiktās pamatbrīvības, veicot valsts mēroga pasākumus;

E.  tā kā pārvietošanās brīvība ir neatņemama cilvēktiesību un Savienības pilsonības jēdzienu daļa un viena no Līgumos atzītajām Savienības pilsoņu pamattiesībām un brīvībām;

F.  tā kā septiņus gadus pēc Brīvas pārvietošanās direktīvas stāšanās spēkā joprojām ir pārāk daudz problēmu saistībā ar tās īstenošanu; tā kā lielākā daļa sūdzību attiecas uz ES pilsoņiem, viņu ieceļošanas tiesībām, tiesībām uzturēties dalībvalstu teritorijā ilgāk par trim mēnešiem, uzturēšanās atļauju derīgumu, uzturēšanās tiesību saglabāšanu, tiesībām saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas un ģimenes locekļu tiesībām;

G.  tā kā daudziem pilsoņiem nav visas attiecīgās informācijas par visām tiesībām, kuras nodrošina Brīvas pārvietošanās direktīva, jo īpaši gadījumos, kad viņi cenšas panākt tiesību piešķiršanu saviem ģimenes locekļiem, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie;

H.  tā kā ES pilsoņiem, kuri pastāvīgi uzturas Apvienotajā Karalistē un pieprasa noteiktus sociālās nodrošināšanas pabalstus, ir jānokārto tā sauktā “uzturēšanās tiesību pārbaude”, atbilstoši kurai Apvienotās Karalistes nepilsoņiem tiek izvirzīti papildu nosacījumi;

I.  tā kā romu izraidīšana no Francijas 2010. gadā bija neviennozīmīgi vērtējams notikums ne tikai no pamattiesību, bet arī no brīvas pārvietošanās tiesību viedokļa, kā arī ņemot vērā diskrimināciju nacionālās piederības, rases un etniskās izcelsmes dēļ;

J.  tā kā 2011. gada 15. decembrī Parlaments pieņēma rezolūciju par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā, īpaši uzsverot Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmēju tiesības vienotajā tirgū(7); tā kā vairākas dalībvalstis ir izlēmušas ieviest vai turpināt piemērot pārejas režīmu, kas ierobežo Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgo piekļuvi to darba tirgum; tā kā šādi pasākumi var izraisīt darba ņēmēju ekspluatāciju un nelegālu darbu un liegt sociālās nodrošināšanas pabalstu pieejamību;

K.  tā kā daudzu Savienības tiesību aktos pilsoņiem piešķirto tiesību īstenošana ir atkarīga no darba ņēmēju brīvas pārvietošanās vai brīvprātīgas mobilitātes vai arī tādējādi šo tiesību īstenošana tiek veicināta; tā kā brīvas pārvietošanās atvieglošana savukārt var uzlabot pilsoņu iespējas pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības, vienlaikus sekmējot arī ievērojamu izaugsmi;

L.  tā kā tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā neveicina labāku izpratni par Eiropas integrācijas vērtībām, ja tām papildus Savienība un dalībvalstis neveic īpašus pasākumus attiecībā uz informāciju, apmācību, kvalifikāciju atzīšanu un darba ņēmēju (tostarp sezonas strādnieku, pārrobežu darba ņēmēju, norīkoto darbinieku, tādu darbinieku, kas norīkoti juridiskās adreses maiņas dēļ u.tml.) mobilitāti;

M.  tā kā ļoti daudzos lūgumrakstos ir minētas sociālās nodrošināšanas pabalstu pieejamības problēmas, kas saistītas galvenokārt ar valsts iestāžu sadarbības trūkumu, vairāku dalībvalstu maksātu pabalstu summēšanas principa nepareizu piemērošanu (it īpaši pensiju pārvedamību), nespēju sniegt precīzu informāciju par piemērojamiem noteikumiem vai lietu ilgstošu izskatīšanu; tā kā Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 21. jūlija spriedums(8) apstiprina ES pilsoņu tiesības pārvietoties uz citu ES dalībvalsti un saņemt sociālo nodrošinājumu;

N.  tā kā saskaņā ar Boloņas procesu nodrošinātā vispārēji atzītu augstākās izglītības diplomu piešķiršana ir viens no pasākumiem, lai vienkāršotu profesionālās kvalifikācijas atzīšanu;

O.  ņemot vērā problēmas, kuras saistītas ar Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu nepareizu īstenošanu, proti, kompensācijas pasākumus, prasības pēc papildu dokumentiem, bez pietiekama pamatojuma pieņemtus uzņēmējas dalībvalsts noraidošus lēmumus, pieteikumu izskatīšanas nepamatotu novilcināšanu, īpašu valodas pārbaužu sistemātisku noteikšanu, un kuras ir būtisks šķērslis pilsoņu tiesību īstenošanai visā Eiropas Savienībā, traucējot tiem gūt labumu no sociālās kohēzijas;

P.  tā kā lūgumrakstu iesniedzēji sūdzas par Vācijas Nepilngadīgo aizbildnības un aizgādības iestādes (Jugendamt) īstenoto diskrimināciju pret tiem jauktajās laulībās dzīvojošajiem laulātajiem, kuriem nav Vācijas pilsonības, tā kā darbības neatkarības dēļ Jugendamt dažos gadījumos pastiprina grūtības, ar kurām saskaras bērnu vecāki ārvalstnieki, kuri šķīrušies un nu vēlas atstāt Vācijas teritoriju kopā ar saviem bērniem;

Q.  tā kā 2011. gada 25. oktobrī Parlaments pieņēma rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti(9); tā kā lielu skaitu lūgumrakstu iesniedz cilvēki ar invaliditāti, kuri ik dienas saskaras ar daudziem šķēršļiem, kas neļauj viņiem baudīt ES pilsoņu tiesības, piemēram, normāli izmantot izglītības sistēmu un piekļūt apdrošināšanas vai sabiedriskā transporta pakalpojumiem; tā kā ir nepieciešama saskaņota ES sistēma invaliditātes pakāpes noteikšanai un tā kā šādas sistēmas trūkums var novest pie nevienlīdzības un pat sociālās atstumtības;

R.  tā kā aizstāvības nolūkā ikvienam ES pilsonim, pret kuru iesniegta prasība kādas dalībvalsts tiesā, ir tiesības piekļūt dokumentiem, kas pārtulkoti viņa dzimtajā valodā, lai nepieļautu nekāda veida diskrimināciju valodas dēļ, un tā kā ikviens pilsonis nepārtraukti ir jāinformē par jebkuru pret viņu vērsto tiesas procesu no juridiskā viedokļa atbilstošos termiņos;

S.  tā kā lielākie šķēršļi aktīvas Savienības pilsonības īstenošanai rodas, ja cilvēki neapzinās savas Savienības pilsoņu tiesības, kā arī trūkst skaidri strukturētu un plaši popularizētu informācijas pakalpojumu; tā kā Parlamentam un Komisijai savos centienos stiprināt Savienības pilsonību tādējādi ir jākoncentrējas uz labāku un pienācīgi finansētu saziņu ar iedzīvotājiem un dalībvalstīm gan vietējā, gan valstu līmenī, vienlaikus novēršot jebkādus sastopamos juridiskos un administratīvos šķēršļus, kas kavē ES pilsoņus izmantot savas tiesības, tajā pašā laikā nodrošinot, ka viņiem ir atvieglota piekļuve skaidri saprotamām un precīzām konsultācijām,

1.  atzinīgi vērtē 2010. gada ziņojumu par ES pilsonību, kurā ir noteikts mērķis likvidēt šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai, un uzskata, ka tajā ietvertie priekšlikumi attiecas uz konkrētiem pasākumiem, lai samazinātu nevajadzīgas izmaksas un tādējādi veicinātu ES pilsoņu pirktspēju, kas ir īpaši svarīgi krīzes laikā; aicina Komisiju nodrošināt, lai šajā ziņojumā minētie normatīvo un nenormatīvo aktu priekšlikumi tiktu iesniegti pēc iespējas drīz un tiktu apstiprināti, tādējādi panākot, ka ES pilsoņu tiesības kļūst faktiski īstenojamas un ka dalībvalstis atceļ šķēršļus, kas liedz šīs tiesības īstenot; un aicina arī vienlaikus ieviest administratīvus pasākumus, lai veicinātu šo tiesību visaptverošu izmantošanu, vienlaikus novēršot iespējamās pretrunas starp valstu un Eiropas tiesību aktiem;

2.  norāda, ka iespēja iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam nav pietiekami zināma vai izmantota, lai gan Līgumos šīs tiesības ir skaidri noteiktas, un tādēļ prasa uzlabot un aktīvi īstenot saziņu ar pilsoņiem par viņu tiesībām iesniegt lūgumrakstus vienā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, tostarp sniedzot informāciju par pamatojumiem un skaidrojumiem; turklāt aicina Komisiju iesaistīties un darīt vairāk, lai popularizētu tiesības iesniegt lūgumrakstus, izmantojot šai popularizēšanai tās birojus dalībvalstīs, decentralizētos informācijas tīklus, valstu ombudu tīklu un visas organizācijas, kas sadarbojas ar Komisiju un Parlamentu, lai par to uzzinātu pēc iespējas lielāks pilsoņu skaits un varētu dalīties ar labāko praksi;

3.  uzskata, ka Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI), kuru varēs izmantot no 2012. gada 1. aprīļa, ir pirmais transnacionālas demokrātiskas līdzdalības instruments, kas sniegs pilsoņiem iespēju aktīvi iesaistīties Eiropas politikas veidošanā un tiesību aktu izstrādē; aicina efektīvi, pārredzami un atbildīgi īstenot EPI regulu un it īpaši aicina ES iestādes un dalībvalstis savlaicīgi ieviest visus nepieciešamos administratīvos un praktiskos pasākumus, uzņemties aktīvu lomu un efektīvi iesaistīties pilsoņu informēšanā par šo jauno instrumentu tādā veidā, lai visi ES pilsoņi varētu gūt pilna apjoma labumu no tā, un it īpaši izmantot Eiropas Pilsoņu gadu (2013. gads), lai vēl aktīvāk sekmētu izpratnes veidošanos; turklāt uzskata, ka Lūgumrakstu komitejai, ņemot vērā tās pieredzi tiešos kontaktos ar pilsoņiem, būtu jāuztic atbildība organizēt sekmīgāko Eiropas pilsoņu iniciatīvu organizatoru atklātu uzklausīšanu, kas paredzēta EPI regulas 11. pantā; ierosina Komisijai regulāri iesniegt ziņojumu Lūgumrakstu komitejai par EPI īstenošanu;

4.  aicina Komisiju, gatavojot ikgadējo ziņojumu par ES Pamattiesību hartas īstenošanu, pievērsties ne tikai hartas piemērošanai, bet arī visiem tiem ES līgumu pantiem, kuri attiecas uz pamattiesībām, kā arī pamattiesību situācijai Eiropas Savienībā; aicina Komisiju šajā ziņojumā iekļaut detalizētāku informāciju par to, kā dalībvalstis ievēro hartas prasības, piemērojot Eiropas tiesību aktus, kā arī par pilsoņu norādītajām problēmām un to, kā Komisija tās atrisinājusi un kādi bijuši turpmākie pasākumi;

5.  aicina Savienības iestādes, struktūras, birojus un aģentūras nodrošināt, lai ES pilsoņiem tiktu garantētas viņiem nozīmīgās tiesības piekļūt Regulā (EK) Nr. 1049/2001(10) minētajiem dokumentiem, uzlabojot pārredzamību un padarot piekļuvi dokumentiem vieglu, lietotājdraudzīgu un saprotamu, tostarp izmantojot tehnoloģijas, kuras novērš šķēršļus, tādējādi dodot pilsoņiem iespēju ciešāk iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā; šajā sakarībā uzsver Eiropas ombuda darba svarīgo nozīmi, nodrošinot tiesības piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem;

6.  atzīstot tiesības piekļūt informācijai par vienu no demokrātijas stūrakmeņiem, uzsver, ka piekļuve informācijai nedrīkst novest pie citu pamattiesību, piemēram, tiesību uz privātumu un datu aizsardzību, pārkāpumiem; uzsver, ka piekļuve ES iestāžu informācijai galvenokārt ir pilsoņu interesēs, kuru mērķis ir izprast politiskos un ekonomiskos apsvērumus lēmumu pieņemšanas procesā; uzskata, ka Komisija varētu nodrošināt brīvāku piekļuvi informācijai par pārbaudes procedūrām un pārkāpumu lietu izmeklēšanas dokumentiem, neapdraudot izmeklēšanas mērķi, un ka piekļuvi šiem dokumentiem varētu attaisnot ar sevišķu sabiedrības interesi, īpaši gadījumos, kad ir aktualizējies jautājums par pamattiesībām, cilvēku vai dzīvnieku veselību un vides aizsardzību pret neatgriezeniska kaitējuma nodarīšanu, vai arī gadījumos, kad tiek izmeklēta diskriminācija pret minoritātēm vai cieņas aizskaršana, ja vien tiek nodrošināta uzņēmējdarbības noslēpumu un delikātas informācijas aizsardzība tiesu lietās, konkurences lietās un personas datos;

7.  aicina Komisiju turpināt pašreizējos centienus un, pilnībā izmantojot tās pilnvaras sākt pārkāpumu procedūru, nodrošināt, lai dalībvalstis pilnībā un pareizi transponētu un īstenotu Brīvas pārvietošanās direktīvu; aicina dalībvalstis atcelt pašreizējās tiesiskās un faktiskās barjeras, kas liedz pilsoņiem brīvi pārvietoties, un nenoteikt apgrūtinošas un nepamatotas administratīvas procedūras vai samierināties ar nepieņemamu praksi, kura ierobežo šo tiesību izmantošanu; turklāt aicina Komisiju rīkoties aktīvāk, lai palielinātu informētību par pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un palīdzētu viņiem īstenot šīs tiesības, jo īpaši gadījumos, kad to īstenošana tiek liegta vai ierobežota, vai arī gadījumos, ja tiek īstenota prakse, kuras rezultātā rodas tieša vai netieša diskriminācija; šajā sakarībā aicina Komisiju iesniegt novērtējumu par brīvas pārvietošanās politiku nākamajā ES ziņojumā par pilsonību un ierosināt konkrētus veidus un līdzekļus, ar kuriem stiprina pārvietošanās brīvības īstenošanu; norāda, ka, lai gan Savienības pilsonības jēdziens ir cieši saistīts ar tiesībām uz brīvu pārvietošanos, visi pilsoņi, kuri neatstāj savu izcelsmes dalībvalstij, arī gūst labumu no Eiropas pilsoņu tiesībām;

8.  atkārto savus iepriekšējos aicinājumus dalībvalstīm nodrošināt visiem ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem pārvietošanās brīvību, nediskriminējot viņus dzimumorientācijas vai valstspiederības dēļ; pamatojoties uz tādiem principiem kā savstarpēja atzīšana, vienlīdzība, nediskriminācija, cieņa un tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, atkārto savu aicinājumu dalībvalstīm pilnībā īstenot tiesības, kas saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK(11) 2. un 3. pantu piešķirtas ne vien dažādu dzimumu laulātajiem, bet arī reģistrētiem partneriem, ES pilsoņa mājsaimniecības locekļiem vai partneriem, kuri ir pienācīgi apliecinātās un stabilās partnerattiecībās ar ES pilsoni, ieskaitot viendzimuma pārus; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt direktīvas konsekventu piemērošanu;

9.  aicina dalībvalstis novērst šķēršļus, kas kavē ES pilsoņu brīvu pārvietošanos, un veikt pasākumus, lai virzītu mobilus darba ņēmējus un konsultētu viņus par darba iespējām un dzīves un darba apstākļiem Eiropas Savienībā, vienlaikus informējot iedzīvotājus par riskiem, kas saistīti ar nelegālu darbu un priekšrocībām, kas saistītas ar legāli iegūtu darbu (nodokļi, sociālā drošība, tiesības uz profesionālo apmācību, tiesības uz pilsonību, tiesības uz mājokli, tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, piekļuve izglītībai un bērnu apmācībai), izmantojot jau esošos instrumentus (EURES);

10.  aicina labāk koordinēt dalībvalstu darbību, risinot tādas problēmas kā dubultā nodokļu uzlikšana ES pilsoņiem un nepietiekama saskaņošana pensiju aplikšanā ar nodokļiem, un tāpēc aicina dalībvalstis stiprināt un atjaunināt divpusējās sadarbības nolīgumus; atbalsta Komisijas centienus ierosināt jaunus tiesību aktus, lai novērstu nodokļu šķēršļus, un uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš to mehānisko transportlīdzekļu reģistrācijas nodoklim, kuri jau iepriekš reģistrēti citā dalībvalstī;

11.  aicina tās dalībvalstis, kas, saskaņā ar līgumu par Rumānijas un Bulgārijas pievienošanos ES, nolēmušas ieviest septiņu gadu moratoriju (līdz 2014. gada 1. janvārim) attiecībā uz šo divu valstu darba ņēmēju tiesībām brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā vai arī turpināt piemērot pārejas pasākumus, kas ierobežo Rumānijas un Bulgārijas pilsoņu piekļuvi šo valstu darba tirgum(12), cik drīz vien iespējams pārskatīt savus lēmumus, ņemot vērā vienlīdzības principu un diskriminācijas aizliegumu, šo lēmumu nepamatotību un solidaritātes principu, lai Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem turpmāk vairs nebūtu ierobežotas darba tiesības, kas saistītas ar ES pilsonību;

12.  aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību un precīzāk reaģēt uz daudzajiem lūgumrakstiem, kuri saņemti par grūtībām civilstāvokļa dokumentu apritē un šo dokumentu un ar tiem saistītās ietekmes atzīšanu(13); uzsver, cik svarīgi ir pēc iespējas ātrāk gūt panākumus virzībā uz civilstāvokļa dokumentu nediskriminējošu savstarpēju atzīšanu un to brīvas aprites nodrošināšanu, ņemot vērā Pamattiesību hartas 21. pantu;

13.  uzsver to, ka masveida izraidīšana ir Brīvas pārvietošanās direktīvas pārkāpums, turklāt tā ir pretrunā Eiropas Savienības pamatvērtībām un pamatprincipiem; atgādina, ka saskaņā ar Brīvas pārvietošanās direktīvu pārvietošanās un uzturēšanās brīvības ierobežojumus valsts politikas vai sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ var noteikt vienīgi, izvērtējot atsevišķas personas rīcību un nediskriminējot šo personu invaliditātes, etniskās vai nacionālās piederības dēļ, un atgādina arī to, ka nevar aizbildināties ar ekonomisku līdzekļu neesamību vai jebkuru citu iemeslu, kas saistīts ar kompensāciju, sodīšanu vai balsstiesību atņemšanu, lai attaisnotu ES pilsoņu automātisku izraidīšanu (direktīvas 16. apsvērums un 14. pants);

14.  mudina dalībvalstis atteikties no tādas politikas un anulēt vai atcelt tādus tiesību aktus, ar kuriem tieši vai netieši diskriminē romus un citas mazākumtautību grupas, pamatojoties uz šo personu rasi un etnisko piederību, un aicina pārtraukt jebkādu vajāšanu, padzīšanu un izraidīšanu vai jebkādu minoritātēm piederošu aktīvu konfiscēšanu; aicina visas dalībvalstis kopīgi uzņemties atbildību par romu kopienu integrācijas veicināšanu un atvieglošanu, nodrošinot viņiem tādas pašas tiesības un pienākumus kā citiem ES pilsoņiem, atbilstoši Parlamenta 2011. gada 9. marta rezolūcijai par ES stratēģiju romu integrācijai(14) un Komisijas paziņojumam “ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam” (COM(2011)0173), kā arī popularizēt un aizsargāt viņu pamattiesības;

15.  aicina Komisiju saistīt sociālās integrācijas prioritātes ar skaidri noteiktu mērķu kopumu, kurā ir ietverta pilsoņu aizsardzība pret diskrimināciju visās dzīves jomās un sociālā dialoga veicināšana starp romiem un citiem pilsoņiem, lai apkarotu rasismu un ksenofobiju; aicina Komisiju pildīt Līgumu uzraudzītājas pienākumus un nodrošināt attiecīgo tiesību aktu pilnīgu īstenošanu un piemērotu sodu noteikšanu par noziegumiem, kas izdarīti rasistisku iemeslu dēļ(15);

16.  pauž bažas par to, ka, lai gan brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības ir nostiprinātas Savienības primārajos tiesību aktos un labi attīstītas sekundārajos tiesību aktos, noteikumus turpina piemērot neapmierinoši; norāda, ka dalībvalstīm vajadzētu sadarboties, lai novērstu jebkādus pastāvošos administratīvos un juridiskos šķēršļus, uz kuriem to uzmanību vērsušas ES iestādes vai Lūgumrakstu komiteja; aicina Komisiju rūpīgi novērtēt, vai dalībvalstu tiesību akti un prakse nepārkāpj ES pilsoņu tiesības saskaņā ar Līgumiem un Brīvas pārvietošanās direktīvu, un vai tie nerada nepamatotus šķēršļus ES iedzīvotājiem un viņu ģimenēm, netieši ierobežojot to tiesības uz brīvu pārvietošanos;

17.  atgādina, ka Eiropas Savienībā gandrīz 80 miljoni cilvēku ar invaliditāti joprojām saskaras ar bieži nepārvaramiem šķēršļiem, kas dažādās situācijās viņiem traucē izmantot ES pilsoņu brīvās pārvietošanās tiesības; tāpēc aicina ES iestādes un dalībvalstis saskaņā ar Stratēģiju invaliditātes jomā (2010.–2020. gadam) (COM(2010)0636) un uz tās balstīto iepriekšminēto Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju pēc iespējas ātrāk apzināt un novērst šķēršļus un barjeras, kas ierobežo cilvēku ar invaliditāti iespējas gūt labumu no ES pilsoņu tiesībām, un atvieglot cilvēkiem ar invaliditāti piekļuvi visiem transporta veidiem, infrastruktūras objektiem, sabiedriskajai izglītībai un informācijai, turklāt bez kavēšanās vai papildu izmaksām; norāda arī uz vecu cilvēku ar ierobežotām pārvietošanās spējām nesamērīgi lielo īpatsvaru; aicina izveidot Erasmus veida programmu cilvēkiem ar invaliditāti;

18.  mudina dalībvalstis nodrošināt, lai vājdzirdīgajiem aizdomās turamajiem un apsūdzētajiem, kā arī noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, ja nepieciešams, tiktu piedāvāti atbilstoši zīmju valodas tulki, lai aizsargātu viņu tiesības un neaizskartu viņu cieņu, un pievērš Komisijas uzmanību šādai nepieciešamībai;

19.  aicina Komisiju un dalībvalstis ‐ ņemot vērā Komisijas priekšlikumus panākt labāku piekļuvi pārrobežu veselības aprūpei un to, ka pacientu tiesības uz informāciju ir ļoti svarīgas ‐ plašāk informēt ES pilsoņus par viņu tiesībām un pieejamajiem līdzekļiem to piemērošanai, tostarp praktiskiem aspektiem, piemēram, izdevumu atlīdzināšanu ar Eiropas veselības apdrošināšanas kartes palīdzību; aicina Komisiju un dalībvalstis līdz 2020. gadam panākt pēc iespējas plašāku telemedicīnas un e-veselības pakalpojumu potenciāla izmantošanu, vienlaikus pilnībā ievērojot Eiropas datu aizsardzības noteikumus; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt jaunu sociālā nodrošinājuma datu elektroniskas apmaiņas sistēmu un tāpēc aicina veidot ciešāku sadarbību starp valstu sociālās drošības sistēmām; atbalsta izmēģinājuma projektus, kuru mērķis ir garantēt ES pilsoņiem tiešsaistes piekļuvi saviem pacienta datiem un nodrošināt pacientu slimību vēstures datu savstarpēju izmantojamību;

20.  konstatē, ka lielākie šķēršļi, kas pilsoņiem traucē gūt labumu no iekšējā tirgus plašā produktu piedāvājuma un konkurētspējīgām cenām, ir zināšanu trūkums par patērētāju tiesībām citās ES valstīs un to patērētāju nepietiekama informētība, kuri veic tiešsaistes pirkumus citās dalībvalstīs; uzskata, ka patērētājiem paredzētā informācija nereti ir sarežģīta un ka ir nepieciešama vienkāršošana, piemēram, attiecībā uz marķējumu;

21.  vērš uzmanību uz nesenajām Komisijas publikācijām par patērētāju iespējām un “Divdesmit galvenajiem problēmjautājumiem”, kurās ir norādīti vienotā tirgus trūkumi informācijas, likumdošanas un īstenošanas jomās, piemēram, attiecībā uz dažu uzziņu dienestu ļaunprātīgu rīcību; aicina Komisiju par prioritāti uzskatīt digitālā vienotā tirgus attīstību; atzinīgi vērtē Komisijas darbu un iesaistīšanos Vienotā tirgus akta īstenošanā; pieprasa turpmāku rīcību no dalībvalstu puses, to saskaņojot ar Komisiju, lai novērstu šķēršļus, kas liedz pilsoņiem piekļuvi tiešsaistes pakalpojumiem; šajā sakarībā norāda uz Komisijas priekšlikumu par Eiropas līgumtiesībām;

22.  uzskata, ka būtu vēl vairāk jāatvieglo piekļuve banku pakalpojumiem tiem ES pilsoņiem, kuri veic uzņēmējdarbību citā ES dalībvalstī; mudina Komisiju veikt vajadzīgos likumdošanas pasākumus, lai visiem ES pilsoņiem nodrošinātu piekļuvi pamatmaksājumu kontam; uzsver nepieciešamību uzlabot banku pakalpojumu nodevu pārredzamību;

23.  atzīmē atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz mobilo telefonu pakalpojumiem un interneta kontiem; uzsver, ka viesabonēšanas tarifu samazinājums ir panākts tikai pateicoties ES tiesību aktiem; tādēļ aicina publicēt SMS un MMS īsziņu, zvanu minūtes un interneta pieslēguma cenas katrā dalībvalstī, lai veicinātu Eiropas vienotās likmes ieviešanu, tādējādi ļaujot samazināt mobilitātes izmaksas;

24.  nosoda klientu piesaistīšanas praksi; aicina Eiropas Pilsoņu gadu izmantot kā iespēju, lai pievērstu iedzīvotāju uzmanību pasākumiem, kas aizsargā tos kā patērētājus un palīdz viņiem saglabāt pirktspēju krīzes laikos;

25.  aicina Komisiju pārraudzīt, vai dalībvalstis pareizi piemēro noteikumus par sociālās nodrošināšanas sistēmu saskaņošanu, pievēršot uzmanību jaunajiem aspektiem, kas ieviesti ar Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009, kuras stājās spēkā 2010. gada 1. maijā;

26.  pauž bažas par to, ka vairākiem lūgumrakstu iesniedzējiem pēc Apvienotās Karalistes iestāžu prasības nācās piedalīties “uzturēšanās tiesību pārbaudē”, lai iegūtu tiesības pretendēt uz sociālo mājokli vai citiem pabalstiem, tādiem kā darba meklētāja pabalsts(16); vērš uzmanību uz to, ka šāda prasība rada netiešu diskrimināciju nacionālās piederības dēļ un tas ir pretrunā Regulas (EK) Nr. 883/2004 4. pantam; prasa Apvienotajai Karalistei saskaņot savus tiesību aktus ar ES tiesību aktiem;

27.  prasa, lai Apvienotā Karaliste ievērotu Eiropas Savienības Tiesas nolēmumus par skaidrā naudā izmaksājamiem pārvedamiem slimības pabalstiem(17) un nepiemērotu tā saukto “iepriekšējās uzturēšanās pārbaudi”, ja ir iespējams izmantot citus reprezentatīvus elementus, kas ļauj izveidot patiesu saikni ar Apvienotās Karalistes sociālā nodrošinājuma sistēmu;

28.  uzskata, ka atjauninātajai Kvalifikāciju atzīšanas direktīvai būtu jāpievēršas šķēršļu novēršanai izglītības mobilitātes jomā, īpašu uzmanību pievēršot jauniešiem un vienlaikus vienkāršojot šobrīd profesionāļiem pieejamos informācijas avotus un nodrošinot saskaņotību ar portālu “Tava Eiropa”; mudina Komisiju racionalizēt informācijas sniegšanu par mobilitāti ES studentiem, pasniedzējiem un pētniekiem, izveidojot vienas pieturas aģentūras sistēmu; piekrīt tam, ka brīvprātīga Eiropas profesionālā karte varētu būt rīks, lai atvieglotu eiropiešu mobilitāti un konkrēts piemērs Eiropai, kas darbojas savu pilsoņu labā;

29.  prasa tām dalībvalstīm, kuras vēl nav to izdarījušas, saskaņā ar Vispārējo sistēmu izveidot kompensācijas pasākumu sistēmu, kā paredzēts Kvalifikāciju atzīšanas direktīvas 10. pantā, jo šo dalībvalstu nespēja izveidot šādu sistēmu rada diskrimināciju nacionālās piederības dēļ; šajā sakarībā norāda, ka to dalībvalstu pilsoņi, kuras ES pievienojās attiecīgi 2004. un 2007. gadā, un jo īpaši veselības aprūpes darbinieki (ārsti, vecmātes un medicīnas māsas) ir ziņojuši par konstatētajām problēmām saistībā ar viņu kvalifikācijas dokumentu atzīšanu vai tādu tiesību atzīšanu, kuras viņi ieguvuši citā, nevis savā dalībvalstī(18);

30.  atgādina, ka vienā no senāk iesniegtajiem un vēl neatrisinātajiem lūgumrakstiem ir izklāstīta problēma saistībā ar diskriminējošu attieksmi pret svešvalodu pasniedzējiem (“lettori”) vairākās Itālijas augstskolās(19); aicina Komisiju turpināt pārbaudi par pašreizējo tā saukto “Gelmini reformu”, kuru sāka īstenot 2010. gada decembrī; aicina Itālijas iestādes un attiecīgās augstskolas steidzami atrisināt šo lietu; tomēr uzskata, ka šis nav atsevišķs gadījums, un ka tādēļ dalībvalstu ombudi varētu tikties, lai apmainītos viedokļiem par Eiropā piemērojamiem risinājumiem;

31.  ierosina izveidot īpašu, ļoti regulāri atjaunināmu interneta portālu, lai valsts, reģionālās un vietējās iestādes varētu pievērst uzmanību tām ekonomikas nozarēm, kurās meklē darbaspēku, lai tādējādi veicinātu brīvprātīgo mobilitāti;

32.  atgādina, ka Regulā (EK) Nr. 2201/2003(20) ir noteikts princips par to, ka vecāku laulības šķiršanas gadījumā bērniem ir jābūt iespējai uzturēt attiecības ar abiem vecākiem pat tad, ja tie dzīvo dažādās dalībvalstīs; norāda ‐ lai gan piekļuves tiesības reglamentējošo pamatnoteikumu ieviešana un piemērošana pašreiz ir dalībvalstu ziņā, dalībvalstīm, īstenojot savas pilnvaras, ir jāievēro Savienības tiesību akti, jo īpaši Līgumu noteikumi par visu ES pilsoņu pārvietošanās brīvību un tiesībām uzturēties citā dalībvalstī(21), kā arī jānodrošina saikne starp vecākiem un bērniem, vecvecākiem un mazbērniem, kā arī brāļiem un māsām; piebilst, ka reizēm pārmērīgi ilgie termiņi un daudzās procedūras, kas jāievēro vecākiem, kuri vēlas atgriezties izcelsmes valstī kopā ar bērnu (bērniem), ir šķērslis Eiropas pilsoņu pārvietošanās brīvībai; aicina Komisiju izmeklēt Vācijas Nepilngadīgo aizbildnības un aizgādības iestādes (Jugendamt) iespējamo diskriminējošo rīcību pret tiem jauktajās laulībās dzīvojošajiem laulātajiem, kuriem nav Vācijas pilsonības;

33.  norāda, cik svarīga ir administratīvā sadarbība civilstāvokļa jautājumos; piemēram, norāda, ka ikvienai valstij, kas vēlas grozīt vienā no Savienības dalībvalstīm atzītus bērna civilstāvokļa dokumentus, ir jāinformē attiecīgā dalībvalsts par vēlmi veikt izmaiņas, lai dokumentos, piemēram, dzimšanas apliecībā, nevarētu veikt tādas izmaiņas, kas dzēš informāciju par bērna sākotnējo identitāti;

34.  norāda, ka ikvienam Savienības pilsonim, kas ir atzīts par bērna vecāku neatkarīgi no tā, vai bērns ir dzimis laulībā vai ārpus tās, ir jābūt informētam par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem šķiršanās gadījumā, lai varētu izmantot tiesības tikties ar bērnu, izņemot gadījumus, kad, savstarpēji vienojoties vecāku un bērnu izcelsmes valstīm, ir konstatēts, ka tas radītu reālus draudus bērnam;

35.  aicina iecelt vidutāju vai vismaz bērnu lietu vidutāju katrā dalībvalstī, piešķirot tam pietiekamas pilnvaras piekļūt visiem dokumentiem, kā arī pilnvaras pārskatīt tiesu nolēmumus, lai saskaņotu prasības un atrisinātu juridiskas problēmas, ar kurām saskaras vecāki, kuri šķiras, un nepieļautu, ka vecāki rīkojas, pārkāpjot likumu, cenšoties panākt to, ko uzskata par atbilstošu savām un bērnu tiesībām; piebilst, ka ikviens pilsonis var vērsties pie vidutāja savā mītnes valstī, kā arī valstī, kurā, viņaprāt, netiek ievērotas viņa tiesības;

36.  aicina dalībvalstis, kuras nav ratificējušas Padomes 2010. gada 12. jūlija Lēmumu, ar kuru atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, ratificēt to, lai nodrošinātu ES pilsoņiem vienlīdzīgas izvēles iespējas attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami viņu laulības šķiršanai; turklāt aicina Komisiju veicināt šo jauno instrumentu Eiropas Pilsonības gada laikā, ņemot vērā to, ka palielinās starpvalstu laulību skaits, nenovēršami palielināsies arī starpvalstu laulību šķiršanas skaits;

37.  pauž viedokli, ka ikvienam pilsonim, kurš uzskata, ka viņa tiesības nav ievērotas, jābūt pieejamai tiesiskajai aizsardzībai vismaz vietējā, valsts vai Eiropas līmenī, lai aizstāvētu šīs tiesības;

38.  vēlreiz pievērš uzmanību problēmām, ar kurām saskārās tie ES pilsoņi, kas saskaņā ar LESD 49. pantu bija izlēmuši īstenot savas tiesības veikt uzņēmējdarbību un likumīgi iegādājās īpašumus Spānijā, taču vēlāk šie pirkumi tika pasludināti par nelikumīgiem; prasa Spānijas iestādēm rūpīgi pārskatīt Ley de Costas (Piekrastes likuma) īstenošanu, lai nepieļautu atsevišķu nekustamā īpašuma īpašnieku tiesību aizskārumu, turklāt ņemot vērā to, ka īpašuma tiesības neiekļaujas ES kompetences jomā un ir pakļautas Līgumos paredzētajam subsidiaritātes principam;

39.  atgādina par Lūgumrakstu komitejas galveno prioritāti, proti, rast risinājumu ieilgušajām ar īpašumu saistītajām problēmām; norāda, ka ES iedzīvotājiem ‐ gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem ‐ ir nācies saskarties ar vairākām nopietnām problēmām saistībā ar nekustamā īpašuma darījumiem, banku garantijām un īpašumtiesību pārkāpumiem un ka šo problēmu dēļ pārrobežu nekustamā īpašuma tirgus ir zaudējis uzticamību un Eiropai ir radušies ekonomiski sarežģījumi; prasa ES patērētāju aizsardzības un brīvas pārvietošanās principus attiecināt arī uz īpašumu un atkārto savu aicinājumu pilnībā ievērot tiesības uz likumīgi iegūtu īpašumu;

40.  atzīst, ka pastāv daudzi šķēršļi, kas liedz ES pilsoņiem pilnībā īstenot vēlēšanu tiesības, atrodoties valstī, kas nav viņu izcelsmes valsts, kaut gan tās ir Savienības pilsoņu visnopietnākās politiskās tiesības un to izmantošanā nedrīkst pieļaut diskrimināciju un traucējošas formalitātes; aicina Komisiju un dalībvalstis pirmsvēlēšanu periodā ar mērķtiecīgām kampaņām efektīvāk paplašināt pilsoņu zināšanas par šīm tiesībām; atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi vienkāršot procedūru, kas ļauj ES pilsoņiem kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savā dzīvesvietas valstī, un mudina veikt tehnisko sagatavošanos, lai uzlabotu mehānismus, ar kuriem novērš vairākkārtēju balsošanu vai balsstiesību zaudēšanu; tāpēc ierosina izveidot Eiropas vēlētāju reģistru Eiropas Parlamenta vēlēšanām; atbalsta Komisijas rīcību attiecībā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu publicēšanu vienlaikus visās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis rast labākus risinājumus, kā uzlabot vēlēšanas reglamentējošos noteikumus un veicināt labāko praksi; uzsver, ka cita starpā iedzīvotāju plašāka līdzdalība ar Eiropas politisko partiju starpniecību ir izšķirošs solis, lai panāktu Eiropas nozīmes pieaugumu un patiesāku demokrātiju;

41.  ierosina, ka, iedzīvotājiem pievienojoties kādai partijai dalībvalstī, biežāk varētu ierosināt pievienošanos arī Eiropas politiskajai partijai, lai veicinātu pilsoņu iesaistīšanos Eiropas politikā;

42.  uzskata, ka iedzīvotājiem paredzētu fiziski pastāvošu un tiešsaistes vienas pieturas aģentūru “Tava Eiropa” izveide ir ļoti svarīga cilvēkiem, kuri meklē padomu vai tiesisko palīdzību, turklāt neatkarīgi no tā, vai viņi ir ilgtermiņa vai jauni iedzīvotāji; vienlaikus atzīst, ka Komisijas izveidotie informācijas un problēmu risināšanas tīkli (piemēram, Europe Direct, SOLVIT un Eiropas Patērētāju centri) ir nozīmīgi partneri, risinot sūdzības par iekšējā tirgus darbības traucējumiem vai ES pilsoņu tiesību ierobežojumiem; aicina Komisiju aktīvāk popularizēt šos tiešsaistes un ērti pieejamos pakalpojumus, ne tikai iesaistot jau pastāvošos ES līmeņa palīdzības un problēmu risināšanas dienestus, bet arī plašāk un aktīvāk rīkojoties, lai darītu tos zināmus pilsoņiem;

43.  uzskata, ka pārrobežu darba ņēmējiem, kuri daudz cieš no administratīvās birokrātijas dalībvalstīs, ir nepieciešama labāka un mērķtiecīgāka informācija par viņu sociālajām un profesionālajām tiesībām; mudina Komisiju izstrādāt informatīvo materiālu, kurā skaidri un vienkārši izklāstītas tiesības, kādas bauda visi ES pilsoņi, kuri pārvietojas, strādā, mācās, iepērkas, ceļo un īsteno savas politiskās tiesības pāri robežām; uzskata, ka jauna, uz pilsoņiem vērsta alternatīva strīdu izšķiršanas (ASI) sistēma, kas balstās uz esošajām konsultatīvajām un administratīvajām struktūrām, palīdzētu nodrošināt patērētājiem izdevīgas, lietderīgas un pieejamas procedūras strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā;

44.  ierosina Komisijai veikt pētījumu, lai noskaidrotu, kādā veidā ES pilsoņi vēlas saņemt informāciju par Savienības aktivitātēm, lai tādējādi varētu labāk apmierināt viņu vēlmes;

45.  aicina Komisiju visā Eiropas Savienībā uzlabot informācijas sniegšanu par Savienības darbību, palielinot vietējo informācijas centru skaitu;

46.  aicina līdz nepieciešamajam minimumam samazināt to dokumentu skaitu, kam lietas izskatīšanai tiesā tiek pieprasīts apstiprināts tulkojums, lai neaizkavētu pilsoņu aizstāvību un izvairītos no pārmērīgiem tiesāšanās izdevumiem;

47.  prasa, lai ikviens ES pilsonis, kurš uzskata, ka ir kļuvis par citas dalībvalsts pārvaldes vai policijas iestāžu pārmērīgas vai ļaunprātīgas dienesta stāvokļa izmantošanas upuri, var bez grūtībām vērsties valsts vai vietējā iestādē, kas atbild par sūdzību izskatīšanu pret minētajām struktūrām;

48.  prasa, lai Komisija, kura veicina Eiropas pilsētu sadraudzību, nepievēršas tikai atbalsta sniegšanai sadraudzības shēmām ar jaunajām dalībvalstīm vai trešām valstīm, bet vēlas, lai Eiropas atbalsts arvien tiktu sniegts arī senākām sadraudzībām, tādējādi nodrošinot to ilgtermiņa pastāvēšanu, jo tā pašlaik ir apdraudēta;

49.  uzskata, ka ikvienam ES pilsonim ir tiesības uz brīvu pieeju objektīvai un kvalitatīvai informācijai; ar ārkārtīgām bažām vēro tādu plašsaziņas līdzekļu uzraudzības iestāžu veidošanu, kuras ir pārāk cieši saistītas ar valdību;

50.  uzskata, ka Savienībai vajadzētu saziņai regulārāk izmantot televīziju, kas ir svarīgs līdzeklis informācijas sniegšanai; tāpēc atzinīgi vērtē papildu budžeta līdzekļu piešķiršanu programmai 'Euronews“;

51.  atzinīgi vērtē Komisijas neseno priekšlikumu stiprināt ES pilsoņu aizsardzību, ko nodrošina citas dalībvalsts diplomātiskās vai konsulārās iestādes, jo īpaši precizējot, kad tiek uzskatīts, ka pilsonis nav pārstāvēts, un nosakot palīdzības veidu, kuru dalībvalstis parasti sniedz nepieciešamības gadījumā;

52.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi “e-tiesiskuma” portālu, kurā sniegts noderīgs kopsavilkums par juridiskiem procesiem un pasākumiem katrā dalībvalstī;

53.  mudina Komisiju sadarboties ar Lūgumrakstu komiteju, 2013. gadā izstrādājot jaunu ziņojumu par pilsonību; šajā sakarībā uzsver, ka Lūgumrakstu komiteja līdz jaunā ziņojuma publicēšanai kritiski izvērtēs ES pilsonības stiprināšanā gūtos rezultātus, jo īpaši ņemot vērā komitejai iesniegtos lūgumrakstus, un vajadzības gadījumā aicinās Komisiju veikt papildu pasākumus;

54.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pasludināt 2013. gadu par “Eiropas Pilsoņu gadu”, kas varētu palielināt un uzlabot izpratni par tiesībām un priekšrocībām, ko sniedz Savienības pilsonība; aicina Komisiju sadarbībā ar vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem izmantot šo iespēju pastiprināt centienus aizsargāt un veicināt pilsoņu tiesības, tādējādi nostiprinot ES kā šo tiesību aizstāves un veicinātājas statusu un tēlu; uzsver, cik svarīgi ir izmantot 2013. gada stratēģisko potenciālu, lai paātrinātu sociāli politiskās izmaiņas, kas nepieciešamas, lai novērstu iedzīvotāju neuzticēšanos, kuru vēl padziļinājusi ekonomikas krīze; aicina Savienības pilsonību iekļaut kā prioritāti pašreizējās Eiropas Savienības Padomes prezidentūras darbā; pauž cerību, ka Eiropas Pilsoņu gadā (2013. gads) tiks risinātas ES sociāli ekonomiskās problēmas un strādāts pie tā, lai tirgus darbotos iedzīvotāju labā, vienlaikus ievērojami palielinot vispārējo izpratni par ES pilsoņa statusu;

55.  ierosina Komisijai 2012. gadā izsludināt Savienības mēroga konkursu, kura mērķis būtu izstrādāt Eiropas Pilsoņu gada logotipu;

56.  aicina Parlamentu un Padomi panākt, ka dalībvalstu rīcībā ir pietiekami budžeta līdzekļi sekmīgas Eiropas Pilsoņu gada (2013. gads) un ar to saistīto pasākumu norises nodrošināšanai, turklāt īpašu uzmanību pievēršot tiem pasākumiem, kuros iesaistīti plašsaziņas līdzekļi, lai izdotos sasniegt izvirzītos mērķus;

57.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 257, 19.10.1968., 2. lpp. (2) OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp. (3) OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp. (4) OV L 284, 30.10.2009., 1. lpp. (5) OV C 137 E, 27.5.2010., 14. lpp. (6) LESD 20. panta otrā daļa. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0587. (8) Skatīt Lucy Stewart / Secretary of State for Work and Pensions, Lieta C-503/09. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0453. (10) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp. (11) OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp (12) Sk. arī lūgumrakstus Nr. 0810/2011 un Nr. 0900/2011. (13) Sk. arī lūgumrakstu Nr. 0632/2008. (14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0092. (15) Sk. arī lūgumrakstus Nr. 1351/2008, Nr. 0945/2010 un Nr. 1300/2010. (16) Sk. arī lūgumrakstus Nr. 0401/2009 un Nr. 1119/2009. (17) 2007. gada 18. oktobrī izskatītā lieta C-299/05 un nesenāk, proti, 2011. gada 21. jūlijā, izskatītā lieta C-503/09. (18) Sk. arī lūgumrakstu Nr. 0112/2009. (19) Sk. arī lūgumrakstus Nr. 0511/1998 un Nr. 0689/1998. (20) Padomes 2003. gada 27. novembra Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu, OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp. (21) Sk. arī lūgumrakstu Nr. 1614/2009.