Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2012/2032(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0248/2012

Iesniegtie teksti :

A7-0248/2012

Debates :

PV 10/09/2012 - 28
CRE 10/09/2012 - 28

Balsojumi :

PV 11/09/2012 - 10.7
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2012)0310

Pieņemtie teksti
PDF 395kWORD 105k
Otrdiena, 2012. gada 11. septembris - Strasbūra
Stiprināta ES iekšējā solidaritāte patvēruma jomā
P7_TA(2012)0310A7-0248/2012

Eiropas Parlamenta 2012. gada 11. septembra rezolūcija par stiprinātu ES iekšējo solidaritāti patvēruma jomā (2012/2032(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 2. punktu, 78. pantu un 80. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 2. decembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par stiprinātu ES iekšējo solidaritāti patvēruma jomā: ES programma labākai atbildības sadalei un savstarpējās uzticēšanās vairošanai (COM(2011)0835),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei ‐ brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs ‐ Stokholmas programma(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 6. aprīļa paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par pamatprogrammas izveidi solidaritātei un migrācijas plūsmu pārvaldībai laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam (COM(2005)0123),

–  ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2012. gada 8. marta secinājumus, ko tā pieņēma savas 3151. sanāksmes laikā, par kopēju sistēmu patiesai un praktiskai solidaritātei ar tām dalībvalstīm, kuru patvēruma sistēmas ir īpaši noslogotas, tostarp jauktās migrācijas plūsmu dēļ,

–  ņemot vērā starptautiskos un Eiropas cilvēktiesību instrumentus, tostarp jo īpaši ANO Konvenciju par bēgļu statusu, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECPAK) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Hartu),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 6. jūnija Zaļo grāmatu par topošo kopējo Eiropas patvēruma sistēmu (COM(2007)0301),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. jūnija Patvēruma politikas plānu ‐ integrēta pieeja aizsardzībai visā ES teritorijā (COM(2008)0360),

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīvu 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas(2),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 17. jūnija 18 mēnešu programmu, ko sagatavojušas prezidentvalstis Polija, Dānija un Kipra,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. novembra priekšlikumu regulai, ar ko izveido Patvēruma un migrācijas fondu (COM(2011)0751),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0248/2012),

A.  tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies pabeigt kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (CEAS) izveidošanu 2012. gadā;

B.  tā kā solidaritāte jau pašā sākumā tika uzskatīta par būtisku CEAS elementu un tās vadošo principu un tā ir arī viens no galvenajiem ES tiesību aktu principiem, saskaņā ar kuru dalībvalstīm būtu vienlīdzīgi un taisnīgi jāsadala gan priekšrocības, gan apgrūtinājumi;

C.  tā kā solidaritātei ir jāiet roku rokā ar atbildību un dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to patvēruma sistēmas atbilstu standartiem, kas paredzēti starptautiskajās tiesībās un Eiropas tiesībās, jo īpaši 1951. gada Ženēvas Bēgļu konvencijai un tās 1967. gada papildu protokolam, Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un ES Pamattiesību hartai;

D.  tā kā atbalsta sniegšana patvēruma procedūru īstenošanā patiesas solidaritātes un taisnīgas atbildības sadales garā jāuztver kā līdzeklis, kas palīdz dalībvalstīm izpildīt to saistības nodrošināt aizsardzību personām, kurām ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un atbalstu trešām valstīm, kuras uzņem lielu bēgļu skaitu, lai stiprinātu kopējo aizsardzības telpu kopumā;

E.  tā kā, neskatoties uz pienākumu izskatīt atsevišķi katru patvēruma pieteikumu, ja kopīga izskatīšana noved pie kopīgiem lēmumiem, ir jāpiešķir pietiekama uzmanība ES kopējiem drošas izcelsmes valsts un drošu trešo valstu jēdzieniem, ievērojot noteikumus un ņemot vērā aizsardzības noteikumus, kas ietverti par Parlamenta 2011. gada 6. aprīļa nostājā pirmajā lasījumā attiecībā uz Komisijas priekšlikumu pārskatīt Patvēruma piešķiršanas procedūru direktīvu;

Ievads

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ES iekšējās solidaritātes pastiprināšanu patvēruma jomā, kurā pausts aicinājums īstenot solidaritāti un atbildības sadali konkrētos pasākumos un dalībvalstīm īstenot pienākumu nodrošināt, ka to patvēruma sistēmas atbilst gan starptautiskajiem, gan Eiropas standartiem;

2.  uzsver solidaritātes un atbildības sadales galveno lomu un horizontālo ietekmi CEAS izveidē; atkārtoti uzsver nepieciešamību nodrošināt Savienības acquis patvēruma jomā efektīvu un vienveidīgu piemērošanu un tiesību aktu īstenošanu, lai nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni;

3.  atgādina, ka tiesības uz starptautisko aizsardzību ir pamattiesības, kas ietvertas starptautiskajos un Savienības tiesību aktos līdz ar vairākām citām tiesībām un principiem, piemēram, neizraidīšanas principu, tiesībām uz cieņu, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumu, sieviešu aizsardzību pret vardarbību un visu veidu diskrimināciju, tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību un tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi;

4.  uzsver, ka solidaritātes un atbildības sadales princips ir noteikts Līgumos un ka efektīva solidaritātes sistēma paredz pienākumu ES iestādēm un dalībvalstīm vismaz sadarboties, lai atrastu paņēmienus, kā panākt, lai šis princips stātos spēkā; apgalvo, ka solidaritāte neaprobežojas ar dalībvalstu savstarpējām attiecībām, bet tā ir jānodrošina arī attiecībā uz patvēruma meklētājiem un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem;

5.  uzsver faktu ‐ lai gan 2011. gadā ES patvēruma meklētāju skaits ir palielinājies, pēdējās desmitgades laikā ir vērojams būtisks patvēruma meklētāju pieteikumu skaita samazinājums; uzsver, ka dažas dalībvalstis dažādu faktoru, tostarp to ģeogrāfiskās atrašanās, dēļ saņem nesamērīgi daudz patvēruma piešķiršanas pieteikumu salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm, un uzsver patvēruma pieteikumu nevienmērīgo izplatību ES; atgādina, ka 2011. gadā vairāk kā 90 % patvēruma pieteikumu attiecās uz desmit dalībvalstīm, ka līdz pat 2011. gada vasarai ES teritorijā no Maltas uz sešām citām dalībvalstīm tika pārvietoti tikai 227 starptautiskās aizsardzības saņēmēji un ka 2011. gadā uz ES tika pārvietoti tikai 4 125 bēgļi ‐ un tikai uz 10 dalībvalstīm, kas pārstāv apmēram 6,6 % no visām šajā gadā uz ES pārvietotajām personām; uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi identificēt šo nevienlīdzību, cita starpā, salīdzinot absolūtos skaitļus un uzņemšanas spēju rādītājus, un ka dalībvalstīm, kas saņem visvairāk patvēruma piešķiršanas pieteikumu būtu no ES jāsaņem vairāk atbalsta gan administratīvā, gan finansiālā veidā;

6.  uzsver, ka nevar panākt augsta līmeņa aizsardzību attiecībā uz patvēruma pieteikumu iesniedzējiem un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, ja netiek samazināts patvēruma pieteikumu iesniedzēju kopējais skaits un netiek mainīts patvēruma pieteikumu skaita un tehnisko un administratīvo spēju atšķirīgais samērs dažādās dalībvalstīs, un ja dalībvalstīs īstenotie atbalsta pasākumi ir neatbilstīgi pielāgoti reaģēšanai uz mainīgu patvēruma meklētāju plūsmu;

7.  atgādina, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina taisnīgu un efektīvu patvēruma sistēmu ieviešana, lai reaģētu uz mainīgu patvēruma meklētāju plūsmu; uzskata, ka, neraugoties uz patvēruma pieteikumu mainīgo skaitu, ir pierādījumi par īpaši intensīvu plūsmu noteiktās iebraukšanas vietās pie ES ārējām robežām un ir iespējams loģiski paredzēt, ka varētu tikt iesniegts liels skaits patvēruma pieteikumu; kā praktiskās solidaritātes zīmi aicina veikt pasākumus, lai uzlabotu to dalībvalstu patvēruma sistēmu gatavību, kuras atrodas pie galvenajām ES ieceļošanas vietām;

8.  uzsver, ka visām dalībvalstīm ir pienākums pilnībā īstenot un piemērot gan ES tiesību aktus, gan to starptautiskās saistības patvēruma jomā; norāda, ka atbilstoši CEAS dalībvalstīm, kas atrodas pie Savienības ārējām robežām, jārisina atšķirīgas problēmas nekā tām dalībvalstīm, kurām nav ārējo robežu, un tādēļ tām arī nepieciešams atšķirīgs atbalsts attiecīgo uzdevumu pienācīgai veikšanai; vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar LESD 80. pantu ir jāaktivizē pašreizējie pasākumi, kā arī jāizstrādā jauni, lai vajadzības gadījumā atbalstītu minētās dalībvalstis;

9.  prasa optimizēt pašreizējo pasākumu izmantošanu, kā arī izstrādāt jaunus mērķpasākumus un līdzekļus, lai reaģētu uz pastāvīgi mainīgajiem uzdevumiem elastīgā un efektīvā veidā; šāda optimizēšana ir īpaši aktuāla akūtās finanšu krīzes laikā, kura skar ES un rada papildu slogu dalībvalstu pasākumiem efektīvi nodrošināt patvēruma procedūras, jo īpaši gadījumos, kad ierodas neproporcionāli liels skaits patvēruma meklētāju;

10.  norāda, ka, ņemot vērā pieaugošās vajadzības attiecībā uz bēgļiem pasaules līmenī, sadarbība ar trešām valstīm vides un attīstības politikas jomā var būt ļoti būtiska uz solidaritāti balstītu partnerattiecību veidošanā;

11.  uzsver, cik svarīgi ir vākt un analizēt uzticamus, precīzus, visaptverošus, salīdzināmus un aktuālus statistikas datus un sniegt priekšstatu par tiem, lai pārraudzītu un novērtētu pasākumus un gūtu skaidru izpratni par jautājumiem, kas saistīti ar patvērumu; tādēļ dalībvalstis tiek mudinātas sniegt EASO un Komisijai attiecīgus datus par patvēruma jautājumiem papildus datiem, kas paredzēti regulā par statistiku migrācijas jomā un regulā par EASO; ja iespējams, visi statistikas dati būtu jāsadala pa dzimumiem;

12.  pauž nožēlu par pieaugošo ksenofobiju un rasismu, un negatīviem un maldinošiem pieņēmumiem par patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kas papildina sociālo un ekonomisko nedrošību ES; iesaka dalībvalstīm veikt kampaņas izpratnes veidošanai par patvēruma meklētāju un starptautiskās aizsardzības saņēmēju pašreizējo situāciju;

Praktiska sadarbība un tehniskā palīdzība

13.  uzsver, ka Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) izveidošana var veicināt ciešāku praktisko sadarbību starp dalībvalstīm, lai palīdzētu mazināt ievērojamās atšķirības attiecībā uz praksi patvēruma jomā, izveidojot labākas un taisnīgākas patvēruma sistēmas ES; uzskata, ka šādai aktīvai un praktiskai sadarbībai būtu jānotiek vienlaikus ar tiesību aktu saskaņošanu Eiropas patvēruma politikas jomā;

14.  atgādina, ka EASO sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju ir jāsniedz tehniskais atbalsts un specifiskas zināšanas dalībvalstīm, kas īsteno tiesību aktus patvēruma jomā; uzsver, ka Komisijai būtu jāizmanto EASO apkopotā informācija, lai noteiktu iespējamās nepilnības dalībvalstu patvēruma sistēmās; šāda informācija, ko EASO apkopo saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 439/2010, ir arī piemērojama saskaņā ar agrās brīdināšanas, gatavības un krīzes pārvaldības mehānismu, kas tiks iekļauts grozītajā Dublinas regulā; uzsver regulāras ziņojumu iesniegšanas un rīcības plānu izstrādes nozīmību, lai veicinātu mērķtiecīgus risinājumus un ieteikumus CEAS pilnveidošanai un iespējamo nepilnību novēršanai; īpaši uzsver biroja lomu kopējās darbības koordinēšanā un atbalstīšanā, lai palīdzētu tām dalībvalstīm, kuru patvēruma sistēmas un uzņemšanas struktūras ir pakļautas īpašam spiedienam, ar pasākumiem amatpersonu norīkošanai attiecīgajās dalībvalstīs un patvēruma ekspertu grupu, sociālo darbinieku un tulku izvietošanu, kuri var tikt mobilizēti krīzes situācijās; atgādina, ka EASO ietekme ir atkarīga no dalībvalstu gatavības pilnībā izmantot tā iespējas;

15.  aicina EASO, ņemot vērā tā pienākumus, kā arī ierobežoto budžetu, resursus un pieredzi, optimizēt savus pieejamos resursus, iesaistoties ciešā dialogā un sadarbībā ar starptautiskajām organizācijām un pilsonisko sabiedrību, lai apmainītos ar informāciju un apkopotu zināšanas patvēruma jomā, vāktu datus, apmainītos ar labāko praksi, izstrādājot visaptverošas pamatnostādnes dzimuma jautājumos saistībā ar patvērumu, izstrādātu apmācību un izveidotu ekspertu, atbildīgo darbinieku un tulku rezervi, kuru varētu īsā laikā mobilizēt, lai sniegtu palīdzību; turklāt iesaka EASO nodrošināt to organizāciju plašu pārstāvību, kuras piedalās konsultatīvajā forumā;

16.  uzsver, ka EASO savā darbībā ir jāpievēršas gan ilgtermiņa preventīviem mērķiem, gan īstermiņa reaģēšanas pasākumiem, lai varētu atbilstīgi reaģēt dažādās situācijās; tādēļ uzskata ‐ lai gan EASO ir jāatbalsta spēju veidošanas pasākumi mazattīstītās vai slikti funkcionējošās patvēruma sistēmās, prioritāte būtu jāpiešķir ārkārtas situācijām un dalībvalstīm, uz kurām tiek izdarīts īpaši liels vai nesamērīgs spiediens; tādēļ uzsver, ka patvēruma ekspertu grupām ir būtiska loma palīdzības sniegšanā gadījumos, kuros ir samilzis neizskatīto lietu apjoms un skaits, nodrošinot apmācību, uzņemoties projektu pārvaldību, konsultējot un iesakot konkrētus pasākumus, kā arī uzraugot un īstenojot papildu pasākumus;

17.  pieņem zināšanai Grieķijas patvēruma sistēmas atbalstam un patvēruma meklētāju un starptautiskās aizsardzības saņēmēju stāvokļa uzlabošanai Grieķijā ieviesto rīcības plānu; uzsver ‐ lai gan ir panākts zināms progress, gan ES, gan Grieķijas iestādēm jāiegulda papildu darbs patvēruma sistēmas uzlabošanā un patvēruma meklētāju tiesību pilnīgā ievērošanā; atgādina, ka pasākumi budžeta deficīta mazināšanai neļauj piešķirt valsts līdzekļus, lai pieņemtu darbā lielāku skaitu amatpersonu, un iesaka šo problēmu risināt, jo Grieķijai ir nepieciešama labi funkcionējoša patvēruma iestāde, lai tā varētu izpildīt savas starptautiskajos un ES tiesību aktos noteiktās saistības;

18.  pieņem zināšanai Komisijas un Padomes ieteikumu par EASO un Frontex sadarbību un uzsver, ka Frontex pamattiesību stratēģijas pilnīga un ātra īstenošana, tostarp cilvēktiesību amatpersonas iecelšana, konsultatīva foruma ar pilsonisko sabiedrību izveide un starptautisko organizāciju mudināšana piedalīties tā darbībās kā cilvēktiesību novērotājiem, ir priekšnoteikums jebkurai šādai sadarbībai starptautiskās aizsardzības jomā; uzsver, ka jebkāda sadarbība būtu jāvērtē saistībā ar starptautiskajos un ES tiesību aktos noteikto standartu izpildi, tādējādi praktiski uzlabojot patvēruma meklētājiem nodrošinātās aizsardzības kvalitāti; tādēļ aicina EASO atbalstīt Frontex attiecībā uz tās pienākumiem starptautiskās aizsardzības pieejamības jomā, jo īpaši neizraidīšanas principu; uzsver, ka pasākumi uz robežām būtu jāpiemēro pret aizsardzību jutīgā veidā;

19.  atzīst nepieciešamību regulāri pārskatīt EASO pilnvaras, lai nodrošinātu pietiekamu reaģēšanas spēju dažādās situācijās, ar kādām saskaras patvēruma sistēmas; paturot prātā, ka visu EASO pasākumu īstenošana ir atkarīga no dalībvalstu labās gribas, ierosina apsvērt iespēju EASO pilnvaru ietvaros ieviest strukturālos aizsargmehānismus, lai vajadzības gadījumā tiktu nodrošināta praktiskā sadarbība un tehniskā palīdzība;

Solidaritāte finanšu jomā

20.  aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko tām piešķir Eiropas Bēgļu fonds (EBF), īstenojot mērķtiecīgas darbības to patvēruma sistēmu uzlabošanai; iesaka dalībvalstīm veikt pasākumus, lai atrisinātu tādus jautājumus kā apgrūtinošas birokrātiskās procedūras, absorbcijas kavēšana un likviditātes problēmas, lai nodrošinātu efektīvu un ātru līdzekļu sadali;

21.  atgādina, ka dalībvalstīm ir jādara viss iespējamais, lai pilnībā izmantotu iespējas, ko piedāvā Eiropas Bēgļu fonds, un nodrošinātu, ka visi piešķīrumi tiek izmaksāti, lai projektu virzītājiem neradītu grūtības īstenot finansētos projektus;

22.  atzinīgi vērtē 2014. gadā paredzēto vienkāršāka un elastīgāka Patvēruma un migrācijas fonda (PMF) izveidošanu, kurš aizstās Eiropas Bēgļu fondu, Eiropas Fondu trešo valstu valstspiederīgo integrācijai un Eiropas Atgriešanās fondu, un uzsver nepieciešamību piešķirt līdzekļus pietiekamā daudzumā, lai atbalstītu starptautiskās aizsardzības saņēmēju un patvēruma meklētāju aizsardzību; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir iekļaut aizsardzības pasākumus PMF, lai novērstu līdzekļu pārmērīgu piešķiršanu tikai vienai politikas jomai uz CEAS rēķina kopumā ; uzskata, ka pārskatot līdzekļu piešķiršanu iekšlietu jomai daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam, jāpiešķir pietiekami līdzekļi arī pārrobežu aizsardzībai nolūkā uzlabot solidaritāti šajā jomā; atgādina, ka dalībvalstīm vienmēr jānodrošina pietiekami līdzekļi starptautiskās aizsardzības un solidaritātes pasākumu finansēšanai;

23.  uzsver, ka Patvēruma un migrācijas fondam jābūt pietiekami elastīgam un viegli mobilizējamam, kā arī tam jānodrošina ātra piekļuve, lai patvēruma jomā būtu iespējams ātri un atbilstoši reaģēt uz negaidītu spiedienu un ārkārtas situācijās, kas rodas vienā vai vairākās dalībvalstīs; tādēļ attiecīgi ierosina rezervēt noteiktu procentuālo daļu PMF līdzekļu, kas paredzēti starpposma pārskatā tādu pasākumu starpposma pārskatīšanai, kuru mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm pilnībā īstenot un piemērot pašreizējo ES acquis patvēruma jomā un izpildīt visas šajā jomā noteiktās starptautiskās saistības;

24.  atzinīgi vērtē iekšlietu politikas dialogus, kas pirms daudzgadu plānošanas notiek ar atsevišķām dalībvalstīm par to, kā tās izmantos līdzekļus; uzsver līdzdalības nozīmi, lai panāktu optimālus rezultātus, un ierosina pastiprināt partnerības principu, ietverot pilsonisko sabiedrību, starptautiskās organizācijas un vietējās un reģionālās iestādes, kā arī attiecīgās iesaistītās personas, jo pieredze ir svarīga, nosakot reāli izpildāmas prioritātes un izstrādājot ilgtspējīgas programmas; tādēļ to ieguldījums mērķu un programmu noteikšanā, īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā ir būtisks un būtu jāņem vērā dalībvalstīm;

25.  uzsver finansiālās atbildības sadales nozīmi patvēruma jomā un iesaka izveidot ar resursiem labi apgādātu mehānismu liela skaita patvēruma meklētāju un starptautiskās aizsardzības saņēmēju uzņemšanai, vai nu ar absolūtiem, vai arī proporcionāliem nosacījumiem, un lai palīdzētu dalībvalstīm ar vājāk attīstītām patvēruma sistēmām; uzskata, ka ir vajadzīgi turpmāki pētījumi, lai noteiktu un aprēķinātu uzņemšanas un patvēruma pieteikumu apstrādāšanas reālās izmaksas; tādēļ aicina Komisiju veikt pētījumu, lai novērtētu katrai dalībvalstij piešķiramo līdzekļu apjomu atbilstoši atbildībai, kādu tā uzņemas, pamatojoties uz tādiem rādītājiem kā pirmo patvēruma pieteikumu skaits, pozitīvo lēmumu skaits, ar kuriem tiek garantēts bēgļa statuss vai alternatīvā aizsardzība, uz ES un tās iekšienē pārvietoto bēgļu skaits, atgriešanas lēmumu un operāciju skaits un aptuvenais nelegālo migrantu skaits;

26.  iesaka dalībvalstīm izmantot finansiālos stimulus, kas tām ir pieejami pārvietošanas darbībām PMF paredzēto līdzekļu ietvaros, atzīstot fonda finansiālās palīdzības un EASO tehniskās palīdzības nozīmību; ierosina ieviest prioritārās jomas steidzamo situāciju risināšanā un piešķirt lielāku finansiālo palīdzību dalībvalstīm, kuras vēlas piedalīties pārvietošanas iniciatīvās, lai mazinātu ar to saistīto finanšu izmaksu radīto ietekmi;

27.  uzskata, ka skaidrākas un efektīvākas finansiālu stimulu sistēmas izveidošana to dalībvalstu vajadzībām, kas piedalās pārvietošanas darbībās un proaktīvās stratēģijās ar mērķi uzlabot valsts patvēruma sistēmas, ilgtermiņā pozitīvi ietekmēs konverģences standartus ES un CEAS kvalitāti;

28.  atzinīgi vērtē iespēju palielināt Komisijas maksājumu līdz 90 % apmēram no kopējiem attiecināmiem izdevumiem projektos, kurus citādi nebūtu iespējams īstenot; uzskata, ka projektiem, kurus finansē Komisija, jārada pārliecinoša pievienotā vērtība; uzsver, ka ES finansējumam nekādā gadījumā nebūtu jāaizstāj valsts budžeta līdzekļi, kas piešķirti patvēruma politikas vajadzībām;

29.  uzsver pašreizējās ar darbību finansēšanu saistītās problēmas, kas attiecas uz apgrūtinātu piekļuvi precīzai informācijai un finansējumam, reālu un pielāgotu mērķu noteikšanu un efektīvu turpmāku pasākumu īstenošanu; ierosina ieviest kontroles mehānismus, lai novērstu dublēšanos, neskaidru finansējuma sadali un īstenoto pasākumu pievienotās vērtības un sasniegto rezultātu pamatīgu pārbaudi;

30.  uzsver, cik svarīgi ir stingri uzraudzīt līdzekļu izmantošanu un pārvaldību, balstoties uz kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem un īpašiem kritērijiem, lai novērstu cilvēkresursu un finanšu resursu nepareizu sadali un garantētu noteikto mērķu sasniegšanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē kopējas novērtēšanas un uzraudzības sistēmas izveidi;

31.  mudina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu nodrošināt, lai pilnībā tiktu izmantota citu pieejamo instrumentu, piemēram, Eiropas Sociālā fonda un citu struktūrfondu, savstarpējā papildināmība, tādējādi ievērojot holistisku pieeju ar patvērumu saistīto politikas virzienu finansēšanā;

Atbildības jomu sadalījums

32.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veikt Dublinas sistēmas vispusīgu novērtējumu 2014. gadā, pārskatot tās juridisko, saimniecisko un sociālo ietekmi, kā arī ietekmi uz cilvēktiesībām, tostarp ietekmi uz stāvokli sieviešu ‐ patvēruma meklētāju tiesību jomā; uzskata, ka papildus jāapsver taisnīga atbildības sadales mehānisma izveide, lai noteiktu, kurai dalībvalstij būtu jāuzņemas atbildība par patvēruma pieteikumu apstrādi, kas ļautu ātri un efektīvi sniegt praktisku atbalstu dalībvalstīm, kuras nonākušas ārkārtas situācijā un saskaras ar nesamērīgu slogu;

33.  uzskata, ka Dublinas regula, ar ko nosaka atbildības dalīšanu par patvēruma pieteikumiem, uzliek nesamērīgu slogu tām dalībvalstīm, kuras ir ieceļošanas vietas ES, un neparedz dalībvalstu starpā vienlīdzīgi sadalīt atbildību par patvēruma pieteikumiem; norāda, ka, ņemot vērā ļoti atšķirīgās valstu patvēruma sistēmas un acquis patvēruma jomā nepietiekamo īstenošanu, Dublinas sistēmas līdzšinējā piemērošana ir veicinājusi nevienlīdzīgu attieksmi pret patvēruma meklētājiem, kā arī negatīvu ietekmi uz ģimenes atkalapvienošanos un integrāciju; turklāt uzsver tās nepilnības lietderīguma un izmaksu efektivitātes ziņā, jo vairāk nekā puse no norunātajām pārsūtīšanām tā arī netiek veikta un joprojām ir ļoti daudz atkārtotu pieteikumu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai pret patvēruma meklētājiem, kas nosūtīti atpakaļ uz dalībvalsti, pamatojoties uz Dublinas II regulu, netiktu diskriminēti tikai tāpēc, ka viņi ir “Dublinas II atgrieztās personas”;

34.  uzsver, ka attiecīgā judikatūra jau vājina Dublinas sistēmas loģisko pamatu; uzskata, ka, sniedzot atbildi individuālos gadījumos, judikatūra nav pārvarējusi nepilnības acquis patvēruma jomā īstenošanā; atzīstot nepieciešamību dalībvalstīm nodrošināt, ka to patvēruma sistēmas atbilst ES starptautiskajām normām, atzinīgi vērtē centienus iekļaut papildu kritērijus Dublinas II regulā, lai mazinātu sistēmas nevēlamo negatīvo ietekmi; uzskata, ka diskusijās par atbildīgās dalībvalsts noteikšanu jāņem vērā, ka dažām dalībvalstīm jau ir uzlikts nesamērīgs slogs un dažas patvēruma sistēmas ir daļēji vai pilnībā nefunkcionējošas;

Patvēruma pieteikumu kopīga apstrāde

35.  uzskata par nepieciešamu iesaistīties turpmākā dialogā par atbildības sadali attiecībā uz patvēruma meklētājiem un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, tostarp par tādu līdzekļu izmantošanu kā patvēruma pieteikumu kopīga apstrāde (turpmāk “kopīga apstrāde”) un pārvietošanas shēmas;

36.  uzskata, ka kopīga apstrāde varētu būt vērtīgs instruments, kas veicinātu solidaritāti un atbildības sadali dažādos gadījumos, īpaši, ja dalībvalstīs notiek būtisks vai straujš patvēruma meklētāju pieplūdums, vai ir liels neizskatīto pieteikumu skaits, kas kavē un vājina patvēruma procedūru, kā rezultātā cieš patvēruma pieteikumu iesniedzēji; kopīga apstrāde varētu novērst vai labot ar uzņemšanas spējām saistītās problēmas, mazināt ar patvēruma pieteikumu apstrādi saistītos šķēršļus un izmaksas, paātrināt prasību apstrādes laiku un nodrošināt taisnīgāku atbildības sadali attiecībā uz patvēruma pieteikumu apstrādi; uzsver, ka kopīgai apstrādei vajadzīgs skaidri noteikts pienākumu sadalījums iesaistīto dalībvalstu starpā, lai izvairītos no atbildības nodošanas, un ka par lēmumu pieņemšanu joprojām būt jāatbild dalībvalstīm; norāda, ka tā būtu jāpapildina ar sistēmu, kas nodrošina taisnīgāku atbildības sadali, tiklīdz pieteikumi ir izskatīti;

37.  atzinīgi vērtē Komisijas uzsākto priekšizpēti par patvēruma pieteikumu kopīgas apstrādes juridisko un praktisko ietekmi Savienības teritorijā, jo ir jānoskaidro vairāki jautājumi;

38.  norāda, ka kopīgai apstrādei nav obligāti jāietver kopējs lēmums, taču tā varētu ietvert atbalstu un kopīgu apstrādi attiecībā uz citiem patvēruma procedūras aspektiem, piemēram, identificēšanu, primāro procedūru, interviju sagatavošanu vai izcelsmes valsts politiskās situācijas novērtēšanu;

39.  uzsver, ka kopīga apstrāde pievienotu vērtību lēmumu pieņemšanas procesa kvalitātes ziņā, nodrošinot un veicinot taisnīgas, efektīvas un ātras procedūras; norāda, ka patvēruma procedūru uzlabošana jau pašā sākumā (sākotnējs ieguldījums) var samazināt procedūras ilgumu un izmaksas, tādējādi sniedzot labumu gan patvēruma meklētājiem, gan dalībvalstīm;

40.  uzsver, ka kopīgās apstrādes shēmā būtu pilnībā jāņem vērā pieteikumu iesniedzēju tiesības un šim nolūkam jāparedz stingras garantijas; uzstāj, ka kopīgu apstrādi nekādā gadījumā nedrīkst izmantot, lai paātrinātu patvēruma procedūru uz tās kvalitātes rēķina; uzskata, ka kopīgas apstrādes rezultātā varētu veidoties efektīvākas patvēruma procedūras, kas būtu izdevīgas arī individuāliem patvēruma meklētājam, jo lielākas administratīvās spējas ļautu ātrāk noteikt patvēruma meklētājam nepieciešamo aizsardzību;

41.  uzskata, ka EASO varētu sniegt vērtīgu ieguldījumu, lai izveidotu, apmācītu un koordinētu patvēruma atbalsta grupas, kas sniegtu atbalstu, konsultācijas un ieteikumus attiecībā uz primārajām procedūrām;

42.  iesaka paredzētajās shēmās attiecībā uz kopīgu apstrādi par prioritāti noteikt iespējas, kas saistītas ar attiecīgu iestāžu izveidi un sadarbību, nevis patvēruma meklētāju pārvietošanu;

43.  prasa EASO veicināt, atvieglot un koordinēt informācijas apmaiņu un citus pasākumus saistībā ar kopīgu apstrādi;

Starptautiskās aizsardzības saņēmēju un patvēruma meklētāju pārvietošana

44.  uzsver, ka ES pārcelšanas un ES iekšējās pārvietošanas shēmas ir papildinoši pasākumi, kuru mērķis ir patvēruma meklētāju un starptautiskās aizsardzības saņēmēju aizsardzības pastiprināšana, vienlaikus apliecinot ES iekšējo solidaritāti un solidaritāti ārpus ES;

45.  uzsver, ka noteiktos apstākļos starptautiskās aizsardzības saņēmēju un patvēruma meklētāju fiziska pārvietošana ir viena no konkrētākajām solidaritātes izpausmēm un var būtiski sekmēt taisnīgāku CEAS izveidošanu; uzsver ‐ lai gan tas arī liecina par stingru apņemšanos attiecībā uz starptautisko aizsardzību un cilvēktiesību veicināšanu, līdz šim pārvietošanas iniciatīvās ir iesaistījušās tikai dažas dalībvalstis;

46.  uzsver tādu projektu nozīmi kā Eiropas Savienības Pārvietošanas projekts Maltai (Eurema) un tā paplašinājums, saskaņā ar kuru starptautiskās aizsardzības saņēmēji ir vai tiek pārvietoti no Maltas uz citām dalībvalstīm, un atbalsta vairāku šāda veida iniciatīvu izstrādāšanu; pauž nožēlu, ka šis projekts nav bijis tik sekmīgs kā cerēts, jo dalībvalstis bija atturīgas attiecībā uz dalību tajā; aicina dalībvalstis aktīvāk piedalīties Eurema projektā solidaritātes un pienākumu sadales garā; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos vispusīgi novērtēt Eurema projektu un iesniegt priekšlikumu par pastāvīgas ES pārvietošanas mehānisma izveidošanu;

47.  aicina Komisiju tās tiesību akta priekšlikumā attiecībā uz pastāvīgu un efektīvu ES iekšējās pārvietošanas shēmu, ņemt vērā ES sadales principu starptautiskās aizsardzības saņēmēju un pārvietošanai, balstoties uz atbilstīgiem rādītājiem saistībā ar dalībvalstī uzņemšanas un integrācijas spējām, piemēram, IKP, iedzīvotāju skaitu un saņēmēju interešu nodrošināšanas un integrācijas perspektīvām; šo ES sadales principu varētu ņemt vērā dalībvalstis, kas saskaras ar īpašu un nesamērīgu spiedienu uz savām patvēruma sistēmām vai ar ārkārtas situācijām; uzsver, ka pārvietošana vienmēr būs atkarīga no starptautiskās aizsardzības saņēmēju piekrišanas un ka ES sadales principa ieviešanai nevajadzētu skart katras dalībvalsts pienākumu pilnībā īstenot un piemērot spēkā esošo Eiropas patvēruma acquis attiecībā uz kvalificēšanos aizsardzībai, uzņemšanas nosacījumiem un procesuālām garantijām un stingri ievērot visas starptautiskās saistības šajā jomā;

48.  aicina Komisiju iekļaut stingras procesuālās garantijas un skaidrus kritērijus savā priekšlikumā par pastāvīgas ES pārvietošanas shēmas izveidošanu, lai nodrošinātu iespējamo patvēruma saņēmēju interešu aizsardzību un lai atvieglotu migrācijas spiedienu uz tām dalībvalstīm, kuras īpaši ietekmē migrācijas plūsmas. ierosina jau no paša sākuma iesaistīt uzņēmējas valsts kopienu, pilsonisko sabiedrību un vietējās iestādes pārvietošanas iniciatīvās;

49.  uzsver ‐ neraugoties uz to, ka ar pārvietošanu var nodrošināt gan ilgstošus risinājumus starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, gan atvieglot dalībvalstu patvēruma sistēmu stāvokli, pārvietošana nedrīkst veicināt atbildības pārnešanu; uzstāj, ka attiecībā uz pārvietošanu tām dalībvalstīm, kas to izmanto savā labā, būtu stingri jāapņemas efektīvi novērst aizsardzības trūkumus savās patvēruma sistēmās un garantēt augsta līmeņa aizsardzību uzņemšanas nosacījumu, patvēruma procedūru un integrācijas ziņā personām, kuras palikušas nosūtītājā dalībvalstī;

50.  atzinīgi vērtē PMF piedāvātās finansējuma iespējas patvēruma meklētāju pārvietošanai un aicina dalībvalstis iesaistīties brīvprātīgās iniciatīvās, tajā pašā laikā pilnībā ņemot vērā patvēruma meklētāju tiesības un nepieciešamību saņemt viņu piekrišanu; aicina Komisiju izskatīt iespēju izveidot ES sistēmu patvēruma meklētāju pārvietošanai, tostarp pārbaudot, vai ir iespējams to balstīt uz ES sadales principu, kurā tiktu ņemti vērā objektīvi pārbaudāmi kritēriji, piemēram, dalībvalstu IKP, iedzīvotāju skaits, teritorijas lielums un patvēruma meklētāju intereses un integrācijas perspektīvas; šādu programmu varētu piemērot kā solidaritātes pasākumu situācijās, kad patvēruma meklētāju skaits ir nesamērīgi liels salīdzinājumā ar dalībvalsts patvēruma sistēmas spēju, vai ārkārtas gadījumā;

51.  atgādina par EASO pilnvarām attiecībā uz starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārvietošanas veicināšanu dalībvalstu starpā un aicina aģentūru attīstīt tās veiktspēju, lai aktīvi atbalstītu pārvietošanas programmas un pasākumus ciešā sadarbībā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju, apmainoties ar informāciju un paraugpraksi un veicot koordinācijas un sadarbības pasākumus;

52.  atzīmē, ka Komisija ir norādījusi, ka tā vienmēr ņems vērā iespēju aktivizēt Pagaidu aizsardzības direktīvas mehānismu, ja ir izpildīti atbilstīgi nosacījumi, it īpaši tādu pārvietoto personu masveida pieplūduma vai nenovēršama masveida pieplūduma gadījumā, kas nevar, pamatojoties uz drošiem un ilgtspējīgiem nosacījumiem, atgriezties savā izcelsmes valstī; aicina Komisiju nodrošināt iespēju aktivizēt direktīvas mehānismu pat tajā gadījumā, ja attiecīgais pieplūdums ir masveida pieplūdums vismaz vienā dalībvalstī, nevis tikai tajā gadījumā, kad tas ir šāds pieplūdums visā ES kopumā;

Atjaunotās pārvaldības sistēmas pamatelements ‐ savstarpēja uzticēšanās

53.  uzsver, ka savstarpējas uzticēšanās pamatā ir jābūt kopīgai izpratnei par pienākumiem; uzsver, ka atbilstība ES tiesību aktiem ir obligāts dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās elements;

54.  uzsver, ka tad, ja dalībvalstis izpilda savas tiesiskās saistības un pienākumu ievērot pamattiesības, tiks palielināta gan uzticēšanās, gan solidaritāte;

55.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot stingrus pamatus savstarpējai uzticībai starp dalībvalstīm, jo tā ir būtiski saistīta ar CEAS attīstību un patiesu un praktisku solidaritāti;

56.  atzīst ‐ lai gan starptautisko saistību aizsardzības jomā izpilde vairo savstarpējo uzticēšanos, tas obligāti nenozīmē noteikumu vienotu piemērošanu, jo, kā skaidri apliecina nesenā Eiropas Cilvēktiesību tiesas un EST tiesu prakse saistībā ar Dublinas regulu, starptautisko un ES tiesību aktu patvēruma jomā interpretēšana un piemērošana dalībvalstīs joprojām ievērojami atšķiras; uzsver, ka Komisijai un tiesām ir pienākums uzraudzīt un izvērtēt patvēruma noteikumus saskaņā ar starptautiskajiem un ES tiesību aktiem;

57.  uzskata, ka agrīnās brīdināšanas mehānismi, kas ieviesti, lai konstatētu un risinātu radušās problēmas pirms tās ir izraisījušas krīzi, var būt vērtīgs instruments; tomēr uzskata, ka būtu arī jāparedz papildu risinājumi, lai nepieļautu pamattiesību pārkāpumus un nodrošinātu patvēruma sistēmu pienācīgu darbību;

58.  uzsver ‐ lai gan pārkāpuma procedūras būtu vairāk jāizmanto, lai pievērstu uzmanību dalībvalstu pienākumiem un gadījumiem, kad tās neievēro spēkā esošo patvēruma acquis, tās būtu jāapvieno ar preventīviem pasākumiem, darbības plāniem un pārraudzības mehānismiem, lai iegūtu rezultātus; uzsver, ka regulāriem novērtējumiem, konstruktīvam dialogam un apmaiņai ar paraugpraksi ir nozīme kā izšķirīgiem elementiem, kas visticamāk sekmēs to patvēruma sistēmu pilnveidošanu, kurās konstatētas nepilnības; līdz ar to var paredzēt dažādus finanšu un praktiskās palīdzības veidus, lai pilnībā un pareizi īstenotu Eiropas tiesību aktus patvēruma jomā;

59.  norāda, ka Dublinas sistēmas pamatā ir savstarpēja uzticēšanās un ka tās ieviešana nozīmē lēmumu par noraidījumu savstarpēju atzīšanu starp dalībvalstīm, jo patvēruma meklētāja pieteikumu ES var izskatīt tikai vienreiz; aicina Komisiju atbilstīgi rīcības plānam, ar ko īsteno Stokholmas programmu, līdz 2014. gadam iesniegt paziņojumu par sistēmu starptautiski aizsargātu personu aizsardzības nodošanai un lēmumu par patvērumu savstarpējai atzīšanai;

60.  uzsver, ka migrācijas pārvaldība var vairot savstarpējo uzticēšanos un veicināt solidaritātes pasākumus tikai tad, ja tās īstenošanā tiek ievērota pret aizsardzību jutīga pieeja, saskaņā ar kuru pārrobežu pasākumi tiek veikti, neskarot bēgļu un personu, kas lūdz starptautisku aizsardzību, tiesības;

61.  uzsver, ka vīzu režīms nosaka daudzu ieceļošanas un izceļošanas atļauju izsniegšanu un ka šādi ieceļošanas un izceļošanas noteikumi nekādā veidā neierobežo juridiskās saistības attiecībā uz patvēruma pieejamības nodrošināšanu;

62.  atgādina par Komisijas apņemšanos veicināt personu, kurām vajadzīga aizsardzība, organizētu ierašanos ES, un aicina Komisiju izmantot jaunās pieejas attiecībā uz piekļuvi patvēruma procedūrām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos līdz 2013. gadam pieņemt “Paziņojumu par jaunām pieejām attiecībā uz piekļuvi patvēruma procedūrām, kas paredzētas galvenajām tranzīta valstīm”;

o
o   o

63.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Padomei.

(1) OV C 285 E, 21.10.2010., 12. lpp.
(2) OV L 212, 7.8.2001., 12. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika