Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7-0343/2012),

A.  tā kā valstu tirgu atvēršana nozīmīgajai patēriņa kredīta ekonomikas nozarei, konkurences stiprināšana un iekšējā tirgus uzlabošana ir ES politikas uzdevums un tā ir patērētāju un kreditoru interesēs;

B.  tā kā ar Patēriņa kredītlīgumu direktīvu tiks nodrošināts kopīgs Eiropas tiesiskais patērētāju aizsardzības regulējums, veicot mērķtiecīgu, pilnīgu saskaņošanu piecās apakšjomās, balstoties uz tādu kārtību, kas piešķir dalībvalstīm nelielu rīcības brīvību, jo īpaši attiecībā uz iespējamu atšķirīgu īstenošanas pieeju;

C.  tā kā tajā pašā laikā vēl būs jāpārvar tiesiska un praktiska rakstura šķēršļi;

D.  tā kā Eiropas Parlamenta pētījums par Patēriņa kredītlīgumu direktīvas īstenošanu apliecina, ka ar dažiem svarīgākajiem direktīvas noteikumiem, piemēram, 5. panta noteikumiem par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, nav izdevies panākt iecerēto dalībvalstu patērētāju aizsardzības noteikumu saskaņošanu, jo dalībvalstis šos noteikumus interpretē un īsteno atšķirīgi;

E.  tā kā Patēriņa kredīta direktīvas transponēšana, ņemot vērā īso termiņu un šajā laikā veicamos dažādos un apjomīgos tiesiskos grozījumus, ne visās dalībvalstīs tiks veikta laikus vai ‐ atsevišķos gadījumos ‐ netiks veikta pilnībā pareizi;

F.  tā kā statistika liecina, ka kopš direktīvas stāšanās spēkā pārrobežu patēriņa kredītu ņemšana nav palielinājusies, lai gan to varētu izskaidrot ar dažādiem faktoriem, piemēram, valodu, taču arī ar smagām problēmām finanšu nozarē un nepietiekamu patērētāju informētību par pārrobežu patēriņa kredītu iespējām un tiesībām, kādas ir patērētājiem, slēdzot šādus līgumus;

G.  tā kā pienācīgai patērētāju aizsardzības praksei kredītu nozarē ir nozīmīga loma finanšu stabilitātes nodrošināšanā; tā kā valūtas kursa svārstības rada ievērojamu risku patērētājiem, jo īpaši finanšu krīžu laikā;

H.  tā kā pārmērīga patērētāju kreditēšana ārvalstu valūtā ir palielinājusi risku un zaudējumus, ko izjūt mājsaimniecības;

I.  tā kā 2011. gada 21. septembrī Eiropas Sistēmisko risku kolēģija pieņēma svarīgu Ieteikumu par kreditēšanu ārvalstu valūtā (ESRB/2011/1);

J.  tā kā saskaņā ar direktīvas 27. pantu Komisija 2013. gada maijā veic pirmo pārskatu attiecībā uz noteiktiem direktīvas aspektiem un šajā saistībā jau ir pasūtījusi pētījumu;

K.  tā kā Eiropas Parlaments lielu nozīmi piešķir tam, lai tiktu nodrošināta informācija par pārbaudes starpposmiem un rezultātiem un lai tas varētu sniegt atzinumu;

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija savas pārbaudes sagatavošanas laikā jau veic pētījumu par direktīvas ietekmi uz iekšējo tirgu un patērētāju aizsardzību, lai precīzi noteiktu, kā tā ietekmēs pārrobežu kredītus, un uzslavē apjomīgo darbu, ko paveikusi Komisija, valstu likumdevēji un kredītiestādes;

2.  uzsver, ka labāka piekļuve pārrobežu patēriņa kredīta tirgum varētu sniegt Eiropai pievienoto vērtību iekšējā tirgus veicināšanā; uzskata, ka to varētu panākt, cita starpā labāk informējot patērētājus par iespēju ņemt patēriņa kredītu citā dalībvalstī, un par tiesībām, kādas ir patērētājiem, slēdzot šādus līgumus;

3.  ņem vērā, ka pārrobežu patēriņa kredīta ņemšanas apjoms nepārsniedz 2 %, turklāt no tiem apmēram 20 % ir tiešsaistē ņemto kredītu;

4.  norāda, ka viens no direktīvas mērķiem ir nodrošināt informācijas pieejamību, kā rezultātā tiktu veicināta vienotā tirgus darbība arī aizdevumu jomā, tādēļ nepieciešams izvērtēt, vai pieaug pārrobežu darījumu skaits aizdevumu jomā;

5.  uzskata, ka noteikumi par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, par 5. panta 6. punktā minētajiem izskaidrojumiem un 8. pantā minēto kredītspējas novērtēšanu ir pietiekami, lai novērstu ārvalstu valūtas kredīta riskus;

6.  tomēr aicina uzraudzības iestādes prasīt finanšu iestādēm sniegt patērētājiem personalizētu, pilnīgu un viegli saprotamu skaidrojumu par riskiem, kas saistīti ar kredītu ņemšanu ārvalstu valūtā, kā arī par to, kā maksājumus ietekmēs aizņēmēja dzīvesvietas dalībvalsts likumīgā maksāšanas līdzekļa vērtības būtiska samazināšanās un ārvalsts procentu likmes palielināšanās; uzskata, ka šie skaidrojumi ir jāsniedz, pirms tiek parakstīts jebkāds līgums;

7.  atzīmē dažās dalībvalstīs paustās bažas par to, kādā veidā tiek izklāstīta informācija, ko patērētājiem pirms līguma noslēgšanas sniedz, izmantojot Eiropas patēriņa kredīta standartinformāciju (SECCI), ka tas ir tik tehnisks, ka ietekmē patērētāju spēju to pienācīgi saprast; uzskata, ka SECCI veida efektivitātei jābūt svarīgam aspektam, Komisijai veicot direktīvas ietekmes novērtējumu;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas 2011. gada septembrī veikto kontroles procedūru SWEEP, kuras rezultāti rāda, ka 70 % finanšu iestādēm piederošo pārbaudīto tīmekļa vietņu reklāmās un piedāvājumos trūkst būtiskas informācijas, turklāt norādītās izmaksas ir maldinošas, un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt attiecīgus pasākumus šo kļūmju labošanai; šajā saistībā norāda, ka dažkārt netiek izmantoti noteikumi par uzskatāmiem piemēriem, ka tas ir paredzēts, un ka nepieciešami uzlabojumi;

9.  aicina stingri uzraudzīt finanšu iestāžu reklāmas un tirgvedības pasākumus, lai kredītlīgumu reklāmā un tirdzniecībā novērstu maldināšanu un nepareizas informācijas sniegšanu;

10.  konstatē, ka dažas dalībvalstis ir izmantojušas iespēju paplašināt piemērošanas jomu, ietverot citus finanšu produktus, un tas, šķiet, nav radījis nekādas pretrunas;

11.  uzsver, ka tiesību aktu noteikumiem jābalstās uz vispārējo praksi un vidējā patērētāja un vidējā uzņēmēja vajadzībām, nevis ar tiem jāreaģē uz dažiem ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, turklāt tā, lai padarītu patērētājam sniedzamo informāciju mazāk saprotamu, pārredzamu un salīdzināmu;

12.  konstatē, ka noteikumu paplašināšana automātiski nenodrošina labāku patērētāju aizsardzību un ka pārāk daudz informācijas nevis nodrošinās skaidrību, bet gan vēl vairāk apmulsinās nepieredzējušu patērētāju; šajā sakarībā atzīst patērētāju apvienību sniegtās zināšanas, palīdzību un finanšu izglītību, kā arī to iespējamo lomu kredītu restrukturizācijā tām mājsaimniecībām, kuras nonākušas grūtībās;

13.  aicina noteikt, lai patērētājiem būtu tiesības tikt informētiem gan par papildu pakalpojumu izmaksām, gan par savām tiesībām iegādāties papildu pakalpojumus no citiem pakalpojumu sniedzējiem. uzskata, ka ir jāprasa, lai finanšu iestādes šādus pakalpojumus un ar tiem saistīto maksu nošķirtu no tiem pakalpojumiem, kas ir tieši saistīti ar pamata aizdevumu, un paskaidrotu, kuri pakalpojumi ir būtiski kredītlīguma termiņa pagarināšanai un kurus pakalpojumus aizņēmējam ir iespējams izvēlēties pēc saviem ieskatiem;

14.  uzskata, ka rūpīgāk jāizmeklē grūtības, kas varētu rasties saistīto līgumu gadījumā attiecībā uz tiesībām atteikties; uzsver, ka ir būtiski vērst patērētāju uzmanību uz to, ka gadījumā, ja viņi īsteno tiesības atteikties no līguma, kurā piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs tiešā veidā saņem summu, kas atbilst maksājumam no kredīta sniedzēja ar papildu līguma starpniecību, patērētājiem nav jāsedz nekāda maksa, komisijas maksa vai izmaksas saistībā ar sniegto finanšu pakalpojumu;

15.  aicina Komisiju izvērtēt, cik lielā mērā netiek ievērots pienākums sniegt informāciju līgumos, kad starpniekiem nav saistoši noteikumi par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, lai noteiktu, kā vislabāk aizsargāt patērētājus šādās situācijās;

16.  uzskata, ka nepieciešams pievērst īpašu uzmanību sarežģītajam regulējumam attiecībā uz pirmstermiņa atmaksu;

17.  norāda, ka paziņojumam patērētājiem pirms procentu likmju izmaiņām jābūt savlaicīgam, lai dotu viņiem pietiekami daudz laika izpētīt tirgus un nomainīt kredīta izsniedzēju pirms izmaiņas stājas spēkā;

18.  konstatē, ka pastāv nepieciešamība uzlabot izklāstu, kas ir “uzskatāms piemērs”;

19.  uzsver, ka nepieciešams nodrošināt vienotu gada procentu likmes aprēķināšanu, novērst neskaidrības un panākt saskaņotību ar pārējiem juridiskajiem instrumentiem;

20.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valstu uzraudzības iestādēm piešķir visas vajadzīgās pilnvaras un resursus, lai tās varētu veikt uzticētos pienākumus; aicina valstu uzraudzības iestādes uzraudzīt atbilstību šai direktīvai un efektīvi panākt tās noteikumu izpildi;

21.  uzsver, ka, turpmāk nosakot transponēšanas termiņus, vairāk būtu jāņem vērā attiecīgās izmaiņas valsts tiesību aktos, ar kurām saistīts transponēšanas process;

22.  aicina dalībvalstis attiecināt esošo patērētāju aizsardzības līmeni arī uz kredītiem, tostarp īstermiņa kredītiem, kurus sniedz ar interneta, īsziņu pakalpojumu vai citu distances saziņas līdzekļu palīdzību, jo šādi kredīti kļūst arvien populārāki patēriņa kredīta tirgū, tajā skaitā attiecinot šo līmeni arī uz summām, kas ir zem EUR 200 robežvērtības un tādējādi pašlaik ir ārpus direktīvas darbības jomas;

23.  uzsver, ka pašlaik nav nepieciešams pārstrādāt direktīvu, bet pirmām kārtām jānodrošina tās pareiza transponēšana un īstenošana;

24.  uzskata, ka pēc pilnīgas un pareizas transponēšanas jānovērtē direktīvas praktiskā ietekme un tikai pēc tam Komisijai jāierosina visi nepieciešamie grozījumi; aicina Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei Direktīvas īstenošanas novērtējuma ziņojumu un ietekmes uz patērētāju aizsardzību pilnīgu novērtējumu, ņemot vērā ietekmi, ko radījusi finanšu krīze un jaunais ES tiesiskais regulējums finanšu pakalpojumu jomā;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.