Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lūgumrakstu komitejas apspriedēm,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 10. un 11. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 24., 227., 258. un 260. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 202. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A7-0240/2012),

A.  tā kā kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropas Savienības Pamattiesību harta saskaņā ar Līguma 30. protokolu ir kļuvusi juridiski saistoša tā kā šajā līgumā ir noteikts ES pievienošanās Eiropas Savienības Cilvēktiesību konvencijai, kā arī Eiropas pilsoņu iniciatīvas juridiskais pamats;

B.  tā kā regula par Eiropas pilsoņu iniciatīvu(1) stājās spēkā 2012. gada 1. aprīlī un tā kā Parlaments ir atbildīgs par sekmīgu iniciatīvu atklātas izskatīšanas organizēšanu, ja tās ir savākušas vienu miljonu parakstu vismaz septiņās dalībvalstīs;

C.  tā kā Lūgumrakstu komitejai ir pienākums pastāvīgi pārskatīt un, ja iespējams, palielināt savu nozīmi, jo īpaši attiecībā uz demokrātisko principu attīstību, piemēram, pilsoņu plašāku dalību ES lēmumu pieņemšanas procesā un pārredzamības un atbildības pilnveidošanu; un tā kā savā ikdienas darbā komiteja cieši sadarbojas ar dalībvalstīm, Komisiju, Eiropas ombudu un citām struktūrvienībām, lai nodrošinātu, ka ES tiesību akti tiek ievēroti gan pēc formas, gan satura;

D.  pauž gandarījumu par vienotā kontaktpunkta izveidi pilsoņiem, kuri vēlas saņemt informāciju vai iesniegt pieprasījumu vai sākt tiesas prāvu, izmantojot tīmekļa portālu “Jūsu tiesības Eiropas Savienībā”;

E.  atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Tiesas judikatūru attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta interpretāciju, kurā, kā tas redzams ERT nolēmumā, uzsvērts, ka dalībvalstu iestādēm ir saistošas Savienības prioritārās pamattiesības arī tad, ja dalībvalstis ar valsts pasākumiem vēlas ierobežot pamatbrīvības, kas ir noteiktas LESD;

F.  tā kā Eiropas pilsoņi un iedzīvotāji, pamatojoties uz tiesiskās paļāvības principu, gaida, ka jautājumi, kurus viņi iesnieguši Lūgumrakstu komitejai, bez liekas kavēšanās radīs risinājumu saskaņā ar Eiropas Savienības tiesisko regulējumu, kam jāīsteno viņu kā Savienības pilsoņu tiesības, jo īpaši jāaizsargā viņu dabiskā vide, veselība, pārvietošanās brīvība, cieņa, kā arī pamattiesības un pamatbrīvības;

G.  tā kā Eiropas iestādēm jāsniedz vairāk informācijas un jābūt pārredzamākām to attiecībās ar Eiropas pilsoņiem;

H.  tā kā 998 lūgumraksti tika atzīti par pieņemamiem, un no tiem 649 tika nosūtīti izskatīšanai Komisijā atbilstoši Līguma 258. un 260. pantam; bet 416 lūgumraksti atzīti par nepieņemamiem.

I.  tā kā lūgumrakstu iesniegšanas procedūru var apvienot ar citiem mehānismiem, kas pieejami pilsoņiem, piemēram, ar iespēju iesniegt sūdzības Eiropas ombudam vai Komisijai;

J.  tā kā nepieņemamo lūgumrakstu skaits 2011. gadā joprojām saglabājies augsts, kas atkārtoti apliecina, ka Parlamentam ir jāvelta vairāk pūles pilsoņu informēšanai par to, ka Parlamenta darbības lauks attiecībā uz tiesībām iesniegt lūgumrakstus ir ierobežots; tā kā uzskata, ka atsevišķām personām, vietējām kopienām, kā arī brīvprātīgajām, žēlsirdīgajām un profesionālajām apvienībām ir labas iespējas novērtēt to Eiropas tiesību aktu efektivitāti, kuri tiem tiek piemēroti, un brīdināt pilsoņus par nepilnībām, kas jāanalizē, lai nodrošinātu labāku un salīdzināmu ES tiesību aktu īstenošanu visās dalībvalstīs;

K.  tā kā saskaņā ar šajā ziņojumā ietverto statistisko analīzi vislielāko lūgumrakstu skaitu turpina iesniegt Vācijas pilsoņi ‐ lai gan tas proporcionāli samazinās ‐, aiz kuriem nākamie ir Spānijas un Itālijas lūgumrakstu iesniedzēji;

L.  tā kā attiecībā uz tām tiesībām iesniegt lūgumrakstus, kuras atbilstoši Līguma noteikumiem ir visiem ES pilsoņiem un iedzīvotājiem, darbības joma un darbības veids atšķiras no citiem līdzekļiem, kas pilsoņiem ir pieejami, piemēram, no sūdzību iesniegšanas Komisijai vai ombudam un tā kā dalībvalstis, aizbildinoties ar krīzi, arvien biežāk izvēlas neievērot šīs tiesības, kas Eiropas pilsoņiem sagādā nopietnas bažas;

M.  tā kā galvenokārt bažas attiecībā uz vispārējo vides tēmu ir saistītas ar dalībvalstu un zemāka līmeņa iestāžu neapmierinošu un bieži nepareizu Direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN)(2) un Atkritumu pamatdirektīvas(3) piemērošanu; tā kā lūgumraksti, kuros norādīts uz iespējamiem Putnu aizsardzības direktīvas un Dzīvotņu direktīvas pārkāpumiem, bieži rada bažas par nozīmīgu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos Natura 2000 teritorijās plānoto lielāko projektu ietekmē, un lūgumraksti par ūdens apsaimniekošanu ir atklājuši spēcīga piesārņojuma gadījumus, kā arī radījuši bažas par projektu iespējamo ietekmi uz ūdens resursu ilgtspējību un kvalitāti;

N.  tā kā IVN direktīva tiek pašlaik pārskatīta un ka Lūgumrakstu komitejas ziņojumā par atkritumu jautājumiem ir atklāti nopietni trūkumi vairākās dalībvalstīs; tā kā šīs direktīvas piemērošana arvien ir nepietiekama un šo problēmu var atrisināt nevis ar direktīvas pārskatīšanu, bet ar efektīvāku Komisijas kontroli;

O.  tā kā Eiropas pilsoņu un iedzīvotāju tiesības uz savu likumīgi iegūtu īpašumu ir vēl aizvien ārkārtīgi nopietna problēma daudziem tūkstošiem cilvēku, par ko liecina lūgumraksti, kas vēl aizvien tiek saņemti par šo jautājumu, un tā kā nav iespējama ne juridiskā noteiktība, ne uzticības atjaunošana, ja kompetentās iestādes neatrisinās šo problēmu, apliecinājums, ka pārrobežu mājokļu tirgus tiks atjaunots, kas ļoti nopietni ietekmē ekonomikas atlabšanas iespējas, un tā kā jo īpaši 2011. gadā tika iesniegti 70 lūgumraksti saistībā ar Spānijas Piekrastes likumu, no kuriem 51 lūgumrakstu bija iesūtījuši Spānijas pilsoņi vai Spānijas pilsoņu grupas, bet pārējos 19 ‐ citu tautību pilsoņi;

P.  tā kā savā iepriekšējā gada ziņojumā Lūgumrakstu komiteja atzinīgi novērtēja sadarbību ar Komisiju un Eiropas ombudu attiecībā uz lūgumrakstu un sūdzību izskatīšanu un tā kā Lūgumrakstu komiteja atkārtoti lūdza Komisiju informēt par virzību tajos nenoslēgtajos pārkāpumu izmeklēšanas procesos, kuru temats ir iekļauts arī lūgumrakstos;

Q.  tā kā daudzos lūgumrakstos ir apgalvots, ka tiek ļaunprātīgi vai nepiemēroti izmantoti ES līdzekļi, bet citos ir norādīts uz ES administrācijas iespējamo nepareizo rīcību, tostarp interešu konfliktiem ietekmīgās aģentūrās, vai pausts aicinājums uz pārmaiņām ES politikas jomās;

R.  tā kā trūkumi un problēmas, ar kurām sastopas cilvēki sliktas iekšējā tirgus darbības dēļ ‐ par ko liecina lūgumraksti ‐, ir apstiprināti 2010. gada ziņojumā par Eiropas pilsonību(4), jo īpaši attiecībā uz ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās brīvību, ar nosacījumu, ka pārvietošanās notiek likumīgi, piekļuvi sociālā nodrošinājuma tiesībām, profesionālās kvalifikācijas savstarpēju atzīšanu, šķēršļiem, ar ko jāsastopas cilvēkiem ar invaliditāti, ģimenes tiesību aktu jautājumiem un masveida izraidīšanu etniskās vai nacionālās izcelsmes dēļ, ar ko, piemēram, saskaras romu tautības cilvēki, kā arī uz nodokļu dubultu uzlikšanu;

S.  tā kā arī 2011. gadā pilsoņi iesnieguši ievērojamu skaitu lūgumrakstu, uzsverot, ka ir svarīgi novērst neatgūstamus bioloģiskās daudzveidības zaudējumus attiecībā uz Natura 2000 teritorijām, kā arī nodrošināt Dzīvotņu direktīvā noteikto apgabalu aizsardzību;

T.  tā kā Vispārējā tiesa 2011. gada 14. septembra spriedumā lietā T–308/07 apmierināja lūgumraksta iesniedzēja sūdzību par komitejas lēmumu atzīt viņa lūgumrakstu par nepieņemamu un tādējādi lika skaidri saprast, ka atzīstot kādu lūgumrakstu par nepieņemamu, Parlamentam ir jāsniedz pamatoti iemesli šādam lēmumam;

U.  tā kā Lūgumrakstu komitejas darba efektivitāti galvenokārt nosaka ātrums un precizitāte, bet to varētu vēl vairāk uzlabot, jo īpaši optimizējot lūgumrakstu izskatīšanas termiņus, kā arī sistematizējot lūgumrakstu novērtēšanas procedūru,

1.  norāda, ka 2011. gadā saņemto lūgumrakstu uzmanības centrā joprojām bija iespējamie ES tiesību aktu pārkāpumi vides, tiesiskuma un iekšējā tirgus jomās, kas atspoguļo pilsoņu viedokļus par to, vai Eiropas tiesību akti pēc to transponēšanas un īstenošanas dalībvalstīs faktiski dod gaidīto rezultātu un atbilst ES likumdošanai;

2.  norāda, ka arvien pieaug tādu lūgumrakstu un pilsoņu iesniegumu skaits, kuros viņi vēlas panākt juridisku un finansiālu risinājumu problēmām, kas saskaņā ar Līguma 227. pantu, kā arī ar Pamattiesību hartas 51. pantu nav ES kompetences jomā, piemēram, lūgumi pārskatīt valsts pensiju aprēķinu vai atcelt valsts tiesu pieņemtos lēmumus, priekšlikumi par atbalstu Eiropas robežu izmanīšanai vai lūgumi likt bankai piešķirt privātu aizdevumu utt.; pilnībā atbalsta Parlamenta atbildīgo ģenerāldirektorātu uzsākto darbību, lai rastu risinājumu šādu pilsoņu iesniegumu problēmai, vienlaikus ņemot vērā Parlamenta saistības attiecībā uz tā saraksti ar pilsoņiem;

3.  uzskata, ka Lūgumrakstu komiteja savus uzdevumus un pienākumus varētu vislabāk pildīt un tās atpazīstamību, pārskatatbildību un pārredzamību vislabāk varētu uzlabot, ja tiktu paplašinātas tai piešķirtās tiesības plenārsēdēs ierosināt jautājumus, kas ir svarīgi Eiropas pilsoņiem, un palielinātas tās iespējas pieaicināt lieciniekus, veikt izmeklēšanu un organizēt uzklausīšanu klātienē;

4.  atgādina, ka saistībā ar atklātu uzklausīšanu par veiksmīgām Eiropas Pilsoņu iniciatīvām, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 211/2011 par pilsoņu iniciatīvu 11. pantā, Parlaments ir pieņēmis lēmumu, ka katrā uzklausīšanā Lūgumrakstu komiteja tiek automātiski piesaistīta vadošajai komitejai, piešķirot tai likumdošanas kompetenci konkrētajā jautājumā; uzskata to par apstiprinājumu tā lomai kā iestādei, kurai ir vislielākā pieredze tieši kontaktēties ar pilsoņiem, nodrošinot vienotu procedūru visām veiksmīgām Eiropas pilsoņu iniciatīvām; šajā sakarībā aicina Priekšsēdētāju konferenci apstiprināt šīs komitejas kompetences precizējumu Reglamenta VII pielikuma XX pantā; uzsver arī to, ka sabiedrībai ir jāskaidro atšķirība starp lūgumrakstu LESD 227. panta izpratnē un pilsoņu iniciatīvu;

5.  atzinīgi vērtē Parlamenta lēmumu izveidot praktiskāku un redzamāku lūgumrakstu portālu savā tīmekļa vietnē, jo tas saskaņā ar Līguma 227. panta, Parlamenta Reglamenta 202. panta un ES Pamattiesību hartas 51. panta noteikumiem veicinās pilsoņiem piekļuvi lūgumrakstu iesniegšanas procesam, sniegs viņiem informāciju un ļaus iesniegt lūgumrakstus lietotājdraudzīgā vidē, kā arī ar elektronisku parakstu paust atbalstu kādam lūgumrakstam; uzskata, ka šim portālam ir jānodrošina arī praktiskas saites uz citiem pārsūdzības veidiem, kas pieejami Eiropas, dalībvalstu un reģionālā līmenī, kā arī visaptverošs pārskats par Lūgumrakstu komitejas kompetenci, un vienlaikus jānosaka noteikta procedūras kārtība valsts pārvaldes iestādēm pēc CURIA – Eiropas Savienības Tiesas tīmekļa portāla parauga;

6.  apliecina apņemšanos ciešā sadarbībā ar Komisiju un attiecīgajām Eiropas Savienības dalībvalstu iestādēm turpināt veicināt un aizstāvēt pilsoņu pamattiesības un pamatbrīvības, izmantojot savu politisko ietekmi attiecībā uz pieņemamām lietām, kas var tikt iesniegtas komitejā;

7 aicina Lūgumrakstu komiteju izvērtēt ERT tiesu prakses ietekmi uz lūgumrakstu ticamību un izskatīt jautājumu par to, kādi šķēršļi kavē Eiropas pilsoņus, kuri lūdz Eiropas Savienības Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai gūtu ticamu skaidrojumu par galvenajiem Eiropas tiesību jautājumiem saistībā ar lietām, ko izskata valsts tiesas;

8.  uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem un valdībām uz savstarpīguma pamata, un nepieciešamības gadījumā mudināt dalībvalstu iestādes pilnīgi pārredzami transponēt un piemērot ES tiesību aktus;

9.  atzīst savstarpējās sadarbības nozīmi starp Komisiju un dalībvalstīm un pauž nožēlu par dažu dalībvalstu vilcināšanos attiecībā uz Eiropas tiesību aktu transponēšanu un piemērošanu vides jautājumos;

10.  uzskata, ka dalībvalstīm nevajadzētu izmantot lūgumrakstu procedūru kā politisku instrumentu, bet ka tā ir jāīsteno objektīvi, paužot Eiropas Parlamenta nostāju;

11.  atzinīgi vērtē konstruktīvo sadarbību starp Lūgumrakstu komiteju un Eiropas ombuda dienestiem un atkārtoti apstiprina savu lēmumu atbalstīt ombudu, lai atklātu administratīvās kļūmes, kādas pieļauj ES iestādes un kas apgrūtina to darbību;

12.  aicina Komisiju sniegt Lūgumrakstu komitejai sīkus datus un statistisku analīzi par Eiropas pilsoņu sūdzībām, kuras tā izmeklē, tostarp par iegūtajiem rezultātiem un sūdzības izcelsmes vietu;

13.  uzskata, ka attiecībā uz pienākumu neizpildes procedūru īstenošanu saskaņā ar LESD 258. un 260. pantu Komisijai jānodrošina, ka lūgumraksti, kas iesniegti Parlamentam, un sūdzības, kas iesniegtas Komisijai, tiek izskatīti, pievēršot tiem vienādu uzmanību;

14.  uzskata, ka precīzāki un rakstveidā formulēti procedūras noteikumi par delegāciju braucienu sagatavošanu komitejā, to īstenošanu un jo īpaši par novērtēšanu varētu veicināt Lūgumrakstu komitejas darba efektivitāti un saskaņotību;

15.  uzskata, ka Atkritumu pamatdirektīvas īstenošana visās dalībvalstīs ir ārkārtīgi svarīga; tāpēc mudina dalībvalstis, kurās ir vietas, kur atkritumu apsaimniekošana rada grūtības, rīkoties izlēmīgi un ātri;

16.  atgādina savus daudzkārtējos aicinājumus dalībvalstīm ievērot to saistības atbilstoši Brīvas pārvietošanās direktīvai 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties ES teritorijā; atgādina dalībvalstīm to saistības atvieglot iebraukšanu un uzturēšanos bez jebkādas diskriminācijas, tostarp attiecībā uz viendzimuma pāriem un viņu bērniem, romu tautības cilvēkiem un citām minoritāšu grupām

17.  pilnībā atbalsta Piekrastes likuma pamatmērķi, proti, lai Spānijas piekrastes vide būtu aizsargāta pret pārmērīgu apbūvēšanu, saglabājot tās augu un dzīvnieku valsti nākamajām paaudzēm; tomēr ar bažām konstatē, ka Spānijas Piekrastes likuma jautājums lūgumraksta iesniedzējiem, jo īpaši Spānijas pilsoņiem, rada problēmas; atbalsta lūgumraksta iesniedzēju centienus atrisināt ar šo tiesību aktu un tā piemērošanu saistītās problēmas, jo īpaši ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas lēmumu izveidot darba grupu šā jautājuma padziļinātai izskatīšanai;

18.  uzskata, ka pašreizējā ekonomikas situācijā visu pušu interesēs ir atrisināt juridisko nenoteiktību attiecībā uz īpašumiem, kurus potenciāli skar Piekrastes likums; atzinīgi vērtē Spānijas valdības paziņojumu pārskatīt Piekrastes likumu, lai saskaņotu Spānijas piekrastes aizsardzību ar ekonomisko izaugsmi un piešķirtu plašāku tiesisko aizsardzību īpašniekiem; mudina Spānijas valdību vēlreiz apstiprinās, ka tā aizstāvēs to īpašnieku tiesības, kuri iegādājušies īpašumu labticīgi, un to kopienu tiesības, kuras vienmēr ir centušās nodrošināt piekrastes ilgtspējību; jo īpaši mudina risināt konkrētos jautājumus par šā tiesību akta piemērošanu, lai tas neveicinātu patvaļīgus, ar atpakaļejošu datumu vai asimetriski pieņemtus lēmumus, bet tā vietā nodrošināt attiecīgas procedūras, pārsūdzības tiesības, pareizu kompensāciju un piekļuvi informācijai;

19.  atgādina, ka Parlaments uzskatīja(5), ka Piekrastes likumā nav noteiktas samērīgas prasības pret individuālajiem īpašuma īpašniekiem, vienlaikus nepietiekami ietekmējot patiesos piekrastes iznīcības veicinātājus, kuri daudzos gadījumos ir atbildīgi par pārmērīgu pilsētvides attīstību piekrastē; mudina Spānijas valdību nodrošināt, ka tie, kuru krāpnieciskās darbības ir nostādījušas daudzus ES iedzīvotājus neciešamā situācijā, jo viņi varētu zaudēt savas mājas, saņem pelnīto sodu par radīto kaitējumu;

20.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek stiprināta Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva, nosakot skaidrus kritērijus attiecībā uz ekspertu pētījumu neatkarību, kopējām ES robežvērtībām, šā procesa maksimālo termiņu, tostarp efektīvu sabiedrisko apspriešanu, prasību pamatot lēmumus, pieņemamu alternatīvu obligātu novērtējumu un kvalitātes kontroles mehānismu;

21.  turklāt aicina Komisiju nodrošināt Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas īstenošanu un izpildi dalībvalstīs, kā arī labāku Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā transponēšanu un piemērošanu;

22.  atgādina par daudzajiem lūgumrakstu iesniedzējiem, kas ir individuāli iesnieguši lūgumrakstus par Vācijas jauniešu un ģimenes labklājības politiku kopumā, jo īpaši par Vācijas jauniešu sociālās aprūpes birojiem, un uzsver Lūgumrakstu komitejas apņēmību sniegt konstruktīvu ieguldījumu savu un Eiropas Savienības kompetenču ietvaros, lai kopā ar lūgumrakstu iesniedzējiem un iestādēm izskatītu šīs sūdzības; uzsver, ka, īstenojot šo procesu, tā nevar iejaukties dalībvalstu iekšējās administratīvajās procedūrās;

23.  apņemas padarīt lūgumrakstu procedūru efektīvāku, pārredzamāku un objektīvāku, vienlaikus saglabājot Lūgumrakstu komitejas locekļu dalības tiesības, lai lūgumrakstu izskatīšana, pat tās procedūras, atbilstu izskatīšanai tiesā;

24.  uzsver nepieciešamību nodrošināt lūgumrakstu izskatīšanas nepārtrauktību arī pēc Parlamenta sasaukuma un attiecīgi arī darbinieku maiņas;

25.  uzskata, ka Parlamenta deputātu dalība faktu vākšanas misijās ir ne tikai parlamentārās līdzdalības tiesības, bet arī pienākums pret lūgumrakstu iesniedzējiem;

26.  komitejas darba uzlabošanas ietvaros pieprasa izstrādāt faktu vākšanas misiju pārraudzības procedūru, kas, no vienas puses, nodrošina katra misijas dalībnieka tiesības iepazīstināt ar faktiem pēc saviem ieskatiem un, no otras puses, visiem komitejas locekļiem garantē iespēju piedalīties lēmuma pieņemšanā par secinājumiem, kas jāsagatavo Lūgumrakstu komitejai;

27.  uzsver, ka papildus citām iestādēm un struktūrām, piemēram, izmeklēšanas komitejām, Eiropas pilsoņu iniciatīvai un Eiropas ombudam, Lūgumrakstu komitejai ir autonoma un tai ir skaidri noteikts uzdevums būt par kontaktpunktu, kurā var vērsties visi pilsoņi;

28.  aicina Priekšsēdētāju konferenci izvērtēt, kādā ziņā tā uzskata par atbilstošu mainīt reglamentu, lai īstenotu šīs formālās prasības attiecībā uz lūgumrakstu procedūru;

29.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, to lūgumrakstu komitejām, ombudiem vai līdzīgām kompetentajām struktūrām.

(1) Regula (ES) Nr. 211/2011 par pilsoņu iniciatīvu (OV L 65, 11.3.2011., 1. lpp.). (2) Direktīva 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, OV L 26, 28.1.2012., 1. lpp.. (3) Direktīva 2008/98/EK par atkritumiem (OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp.). (4) 2010. gada ziņojums par ES pilsonību: Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai (COM(2010)0603). (5) Skat. 2009. gada 26. marta rezolūciju, Q apsvērumu un 17. punktu (OV C 117 E, 6.5.2010., 189. lpp.).