Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 2. panta 2. punktu, 3. panta 2. punktu, 4. panta 2. punkta j) apakšpunktu, 81. panta 3. punktu, 216. panta 1. punktu un 218. panta 6. punkta b) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, jo īpaši lietu Nr. 22/70(1) un lietu C-467/98(2), kā arī atzinumu Nr. 1/03(3),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumiem par dalībvalstu deklarāciju Eiropas Savienības interesēs, ar ko tās apstiprina Gabonas(4), Andoras(5), Seišelu(6), Krievijas Federācijas(7), Albānijas(8), Singapūras(9), Marokas(10) un Armēnijas(11) pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem,

–  ņemot vērā to, ka Padome vēl nav lūgusi Parlamentam sniegt piekrišanu par šiem lēmumiem,

–  ņemot vērā Komisijai uzdoto jautājumu par dalībvalstu deklarāciju Eiropas Savienības interesēs, ar ko tās apstiprina astoņu trešo valstu pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (O-000159/2012 – B7-0367/2012),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem ir ļoti svarīga, jo tā nosaka sistēmu, kas ļauj konvencijas dalībvalstīm sadarboties, lai rastu risinājumus starptautiskās bērnu nolaupīšanas lietās, un noteikt kompetentās tiesas un piemērojamo likumu, lemjot par to, kurā valstī bērnam būtu jāuzturas;

B.  tā kā tādējādi konvencija paredz nolaupīto bērnu ātru atgādāšanu viņu dzīvesvietas valstī;

C.  tā kā konvenciju piemēro valstīs, kas ir to ratificējušas vai ir tai pievienojušās;

D.  tā kā tām valstīm, kuras jau ir konvencijas dalībvalstis, ir jāapstiprina jaunu valstu pievienošanās, lai varētu savstarpēji piemērot konvenciju;

E.  tā kā tādēļ pievienošanās apstiprināšana ir ārkārtīgi nozīmīga;

F.  tā kā Eiropas Savienība jau ir īstenojusi savu iekšējo kompetenci starptautiskās bērnu nolaupīšanas jomā, jo īpaši ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un par vecāku atbildību(12);

G.  tā kā var secināt, ka Eiropas Savienība ir ieguvusi ekskluzīvu ārējo kompetenci starptautiskās bērnu nolaupīšanas jomā;

H.  tā kā Eiropas Savienībai būtu jāpilnvaro dalībvalstis rīkoties tās interesēs, pieņemot iepriekš minētos lēmumus, ņemot vērā to, ka starptautiskām organizācijām nav ļauts pievienoties konvencijai;

I.  tā kā tādēļ Padomei pēc iespējas ātrāk ir jāveic pasākumi, lai pieņemtu Komisijas ierosinātos lēmumus, kā arī nekavējoties jāapspriežas ar Parlamentu;

J.  tā kā, neraugoties uz jautājuma steidzamību un situācijas juridisko skaidrību, ir skaidrs, ka Padome ir izlēmusi novilcināt apspriešanos ar Parlamentu un iepriekš minēto lēmumu pieņemšanu, lai juridisku iemeslu dēļ apstrīdētu šo lēmumu principu,

1.  iesniedz Padomei šādus ieteikumus:

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un zināšanai Komisijai un Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgajam birojam.

(1) Lieta 22/70 Komisija/Padome (ERTA) (Recueil, 1971, 263. lpp., 16. punkts). (2) Lieta C-467/98 Komisija/Dānija (Recueil, 2002, I-9519. lpp., 77. punkts. (3) Atzinums Nr. 1/03 par Kopienas kompetenci slēgt jauno Lugāno konvenciju par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, Krājums, 2006, I-1145. lpp. 126. punkts. (4) COM(2011)0904. (5) COM(2011)0908. (6) COM(2011)0909. (7) COM(2011)0911. (8) COM(2011)0912. (9) COM(2011)0915. (10) COM(2011)0916. (11) COM(2011)0917. (12) OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp.