Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 2., 21. un 49. pantu,

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II) (COM(2011)0838/4),

–  ņemot vērā 1993. gada 21. un 22. jūnija Kopenhāgenas Eiropadomes, 1995. gada 15. un 16. decembra Madrides Eiropadomes, 2003. gada 19. un 20. jūnija Saloniku Eiropadomes un 2006. gada 14. un 15. decembra Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 5. decembra secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu,

–  ņemot vērā atjaunoto konsensu par paplašināšanos, ko Padome pieņēma 2006. gadā, un konsolidēto paplašināšanās stratēģiju, kuru Komisija īstenoja pēc tam,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 20. februāra paziņojumu “Pieci gadi kopš ES paplašināšanās ‐ ekonomikas sasniegumi un grūtības” (COM(2009)0079/3),

–  ņemot vērā 2006. gada 13. decembra rezolūciju attiecībā uz Komisijas paziņojumu par paplašināšanās stratēģiju un galvenajiem uzdevumiem 2006.–2007. gadā(1), 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par Komisijas 2007. gada stratēģijas dokumentu attiecībā uz ES paplašināšanos(2) un 2009. gada 26. novembra rezolūciju par Komisijas 2009. gada paplašināšanās stratēģijas dokumentu attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm, Islandi un Turciju(3), kā arī Komisijas paziņojumu par paplašināšanās stratēģiju 2009.–2010. gadā, 2010.–2011. gadā un 2011.–2012. gadā,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Rietumbalkānu valstīm, Islandi un Turciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0274/2012),

A.  tā kā atbilstīgi LES 49. pantam jebkura Eiropas valsts, kas ievēro un apņemas sekmēt tādas vērtības kā cieņu pret cilvēku, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošanu, var lūgt, lai to uzņem par Savienības dalībvalsti; tā kā minētās vērtības ir Eiropas Savienības pamats un tās nosaka ES darbību starptautiskā līmenī, un visām dalībvalstīm tās ir jāievēro un jāatbalsta;

B.  tā kā paplašināšanās ir bijusi darba kārtības daļa kopš 20. gadsimta 60. gadiem; tā kā kopš pirmās paplašināšanās 1973. gadā ES ir pakāpeniski augusi, tās dalībvalstu skaitam palielinoties no sešām dibinātājvalstīm līdz pašlaik 27 (drīzumā ‐ 28) dalībvalstīm; tā kā vairākas citas valstis tiecas kļūt par ES dalībvalstīm, lai sev garantētu drošu, demokrātisku un pārtikušu nākotni;

C.  tā kā integrācijas politika pēdējās desmitgades laikā ir parādījusi, ka paplašināšanās nodrošina ieguvumus visai ES un sniedz tai labākas iespējas globālu problēmu risināšanai;

D.  tā kā paplašināšanās Eiropas Savienībai un Eiropai kopumā ir bijusi veiksmīga, palīdzot pārvarēt aukstā kara dalījumu, veicinot mieru, stabilitāti un labklājību visā Eiropā, uzlabojot konfliktu novēršanu, stimulējot reformas un nostiprinot brīvību, demokrātiju, cilvēktiesību un pamattiesību ievērošanu un tiesiskumu, kā arī tirgus ekonomiku un sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgu attīstību;

E.  tā kā gandrīz divdesmit gadu pēc 1993. gada Kopenhāgenas Eiropadomes sanāksmes, kurā apstiprināja Viduseiropas un Austrumeiropas valstu pievienošanās izredzes un noteica pievienošanās kritērijus, ir pienācis laiks pārvērtēt izveidotās saistītās procedūras un visu paplašināšanās politiku kopumā, neskarot pašreiz notiekošās sarunas;

F.  tā kā Kopenhāgenas kritēriji ir izturējuši laika pārbaudījumu un tie joprojām ir ES paplašināšanās politikas centrālais elements; tā kā ir sagaidāms, ka konsolidētā paplašināšanās stratēģija un jaunā pieeja, kas paredz uzmanības koncentrēšanu uz taisnīgumu un iekšlietām, kā arī tiesiskumu un pamattiesībām, apliecinās savu efektivitāti un lietderību;

G.  tā kā Eiropas Parlaments ar savām ikgadējām rezolūcijām par kandidātvalstīm un iespējamajām kandidātvalstīm veicina paplašināšanās procesa pārredzamības un pārskatatbildības uzlabošanu, atspoguļojot Eiropas iedzīvotāju uzskatus; tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropas Parlamenta loma ir palielinājusies, pateicoties Parlamenta kā otra likumdevēja pilnvaru atzīšanai, cita starpā attiecībā uz pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA);

H.  tā kā pievienošanās izredzēm ir svarīga pārveidojoša ietekme uz politisko, sociālekonomikas un kultūras telpu valstīs, kuras vēlas pievienoties, un iedarbojas kā spēcīgs stimuls vajadzīgo politikas, ekonomikas un tiesību normu reformu veikšanai un miera, stabilitātes, samierināšanās un labu kaimiņattiecību stiprināšanai; tā kā minētās pilnvaras, kas ļauj viest pārmaiņas, padara paplašināšanos par ES nevardarbīgās varas būtību un svarīgu tās ārējās darbības elementu;

I.  tā kā pievienošanās procesa pamatā ir apņemšanās, nosacījumi un ticamība;

J.  tā kā ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis turpinātu pilnībā ievērot pievienošanās kritērijus un pamattiesības, kā arī nodrošināt atbilstību tiem, lai nostiprinātu paplašināšanās procesa ticamību un konsekvenci un izvairītos no jebkāda veida diskriminācijas pret iespējamām jaunajām dalībvalstīm;

K.  tā kā apņemšanās īstenot politikas, ekonomikas un tiesību normu reformas pirmām kārtām un galvenokārt ir kandidātvalstu un iespējamo kandidātvalstu, kā arī to pilsoņu interesēs;

L.  tā kā par katru valsti, kas vēlas kļūt par ES dalībvalsti, jāspriež pēc tās nopelniem vienāda kritēriju kopuma ieviešanā, izpildē un ievērošanā; tā kā pievienošanās procesa progress būtu jāvērtē, nosakot, cik lielā mērā tiek efektīvi īstenoti un ievēroti kritēriji, kas attiecas uz pievienošanos ES, un pildītas Eiropas un pievienošanās partnerības un sarunu programmas prioritātes; tā kā dalības prasību ievērošanas pakāpe ir jāizvērtē vistaisnīgākajā un pārredzamākajā veidā;

M.  tā kā paplašināšanās procesam ir būtiska ietekme arī uz ES, jo tas nodrošina iespēju labāk noteikt ES būtību, mērķus, vērtības un politikas pamatnostādnes, kā arī ir piemērots laiks, kad par minētajiem aspektiem var sekmīgāk informēt ES pilsoņus;

N.  tā kā saskaņā ar 2006. gada atjaunoto vienprātību par paplašināšanos šā procesa pamatā jābūt konsolidācijai, nosacījumiem un komunikācijai kopā ar ES spēju integrēt jaunus dalībniekus; tā kā ES integrācijas spēja ir svarīgs apsvērums un priekšnosacījums paplašināšanās politikas ilgtspējībai un visam integrācijas procesam kopumā; tā kā šis apsvērums ir bijis pozitīvs stimuls institucionālajai attīstībai, kā to ir pierādījusi secīgā Līguma pārskatīšana pēc dažādajiem paplašināšanās viļņiem, palielinot Savienības funkcijas un darbību;

O.  tā kā patiesa samierināšana starp dažādām nācijām un tautām, konfliktu atrisināšana miermīlīgā ceļā un labu kaimiņattiecību veidošana Eiropas valstu starpā ir svarīgs nosacījums ilgtspējīgam mieram un stabilitātei un būtisks ieguldījums īstenā Eiropas integrācijas procesā, un tādēļ ir svarīgs elements paplašināšanās procesā; tā kā vairākas ES kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis joprojām nav atrisinājušas strīdīgus jautājumus ar savām kaimiņvalstīm un tādēļ visām iesaistītajām personām būtu atklāti jācenšas panākt divpusēju saspīlējumu atrisināšana; tā kā šie jautājumi būtu jāatrisina pirms pievienošanās,

Vispārīgi apsvērumi

1.  pauž stingru atbalstu paplašināšanās procesam un pārliecību, ka paplašināšanas politikai arī turpmāk jābūt ticamai politikai, kuru sabiedrība atbalsta gan ES, gan kandidātvalstīs un iespējamajās kandidātvalstīs; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi, lai ES, kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis pildītu visus pienākumus, ievērotu visas saistības un radītu apstākļus, nodrošinot turpmāko paplašināšanos sekmīgu īstenošanu, cita starpā palīdzot attiecīgajām valstīm īstenot to centienus saistībā ar ES pievienošanās kritēriju izpildi;

2.  atzīst paplašināšanās un pievienošanās procesa ieguvumus gan pilsoņiem kandidātvalstīs un iespējamajās kandidātvalstīs, gan Eiropā;

3.  uzskata, ka Kopenhāgenas kritēriji joprojām ir vērtīgs pamats un tiem būtu jāpaliek paplašināšanās politikas centrā; uzsver, ka šo kritēriju pilnīga un stingra ievērošana ir obligāta, būtu jāvelta pienācīga uzmanība to sociālajai ietekmei uz kandidātvalstīm un iespējamajām kandidātvalstīm un ka ir pilnībā jāņem vērā Eiropas Savienības integrācijas spēja;

4.  uzskata, ka integrācijas spējas jēdziens aptver četrus elementus:

5.  tomēr uzsver, ka Savienība ir atbildīga par tās integrācijas spējas uzlabošanu, apsverot kandidātvalstu, iespējamo kandidātvalstu vai iespējamo pieteikuma iesniedzēju valstu likumīgos Eiropas centienus;

6.  norāda, ka ES joprojām ir pievilcīga, daļēji pateicoties savam unikālajam ekonomikas dinamisma un sociālā modeļa savienojumam, un pauž nožēlu, ka paplašināšanās procesā šī sociālā dimensija lielā mērā ir tikusi atstāta novārtā; aicina Komisiju pievērsties šim jautājumam, jo īpaši saistībā ar 19. sadaļu (sociālā politika un nodarbinātība), lai sekmētu pozitīvas sociālas izmaiņas nākamajās ES dalībvalstīs un pienācīgi ievērotu sociālo taisnīgumu;

7.  atgādina, ka sociālās jomas acquis ietver obligātos standartus tādās jomās kā darba tiesības, vienlīdzīga attieksme pret sievietēm un vīriešiem, arodveselība un darba drošība, kā arī diskriminācijas novēršana un ka ES Līgumos ir apstiprināta apņemšanās ievērot 1961. gada Eiropas Sociālo hartu un 1989. gada Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, turklāt arī ES Pamattiesību harta ietver vairākas sociālās pamattiesības; uzsver, ka ES kopējo sociālo pamatstandartu neievērošana ir sociālā dempinga veids, kas negatīvi ietekmē Eiropas uzņēmumus un darba ņēmējus un tā noteikti neļautu kandidātvalstij iesaistīties vienotajā tirgū; norāda, ka sociālajiem partneriem un jo īpaši arodbiedrībām ir vajadzīga mērķtiecīga ES palīdzība, lai nostiprinātu savu veiktspēju;

8.  uzskata, ka pievienošanās kritēriju kopums būtu atbilstīgi jāinterpretē skaidros, konkrētos un izmērāmos pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA) mērķos, lai nepārprotami parādītu saikni starp Savienības finansētām politikas pamatnostādnēm paplašināšanās valstīs un panākto progresu vispārējo pievienošanās kritēriju nodrošināšanā;

9.  atzīst nepieciešamību attīstīt pievienošanās valstu tautsaimniecības tajos pašos virzienos, kādos tiek attīstītas ES dalībvalstu tautsaimniecības, lai sekmētu saskaņošanu; attiecīgi mudina pievienošanās valstis noteikt īstenojamus savas valsts mērķus attiecībā uz katru Eiropas gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķi;

10.  vērš uzmanību uz Madrides kritēriju (kā noteikusi Eiropadome Madridē 1995. gada decembra sanāksmē) nozīmi, kuros ir uzsvērta kandidātvalstu spēja piemērot ES noteikumus un procedūras; uzskata arī, ka saskaņā ar stingras nosacījumu ievērošanas principu kandidātvalsts un/vai iespējamās kandidātvalsts progress reformu pieņemšanā un īstenošanā katrā procesa posmā tiktu efektīvi novērtēts, pamatojoties uz skaidri noteiktu kritēriju kopumu, un ka valstis, kuras vēlas pievienoties ES, varētu pāriet no viena posma uz nākamo tikai tad, ja ir izpildīti visi attiecīgā posma nosacījumi; uzsver ‐ lai uzlabotu paplašināšanās stratēģijas ticamību un efektivitāti, arī dalībvalstīm pilnībā jāievēro Kopenhāgenas kritēriji, tādējādi novēršot to, ka no pieteikuma iesniedzējām valstīm tiek prasīta augstāku standartu ievērošana, nekā tie, kas tiek piemēroti dažās ES dalībvalstīs; uzsver to, cik svarīgi visā procesā ir skaidrāk definēt dažādos posmus, nosakot pārredzamus un taisnīgus kritērijus, ar ko vispārējie dalības kritēriji kļūst par konkrētiem pasākumiem virzībā uz pievienošanos, un noteikt, vai ir izpildītas nepieciešamās prasības, kā arī izvairīties no pievienošanās datuma noteikšanas vai apsolīšanas, ja sarunas vēl nav pabeigtas; uzsver, ka būtu arī skaidri jānorāda, ka pēc atbilstības nodrošināšanas kritērijam tā ir arī jāsaglabā un ka atbilstības zaudēšanai ir jāizraisa attiecīga reakcija no kritēriju noteicēju puses;

11.  uzsver, ka pievienošanās procesa mērķis ir pilnīgs ES dalībvalsts statuss;

12.  aicina Komisiju saglabāt un turpmāk palielināt uzraudzību pievienošanās procesā, kā arī tās palīdzību kandidātvalstīm un iespējamajām kandidātvalstīm, lai nodrošinātu, ka tās sasniedz augstu sagatavotības pakāpi, kas dos labumu gan tām, gan ES;

13.  uzskata, ka, lai saglabātu paplašināšanas procesa ticamību, ES integrācijas veiktspēja būtu jānovērtē agrīnā posmā un tā būtu pienācīgi jāatspoguļo Komisijas “atzinumā” par katru iespējamo kandidātvalsti, saistībā ar to izklāstot galvenās bažas un iespējamos veidus to novēršanai; uzskata, ka pēc tam jāveic visaptverošs ietekmes novērtējums; šajā sakarībā uzsver ‐ lai sekmīgi īstenotu paplašināšanās procesu, ES būtu jāsaglabā spēja rīkoties, attīstīties, demokrātiski un efektīvi pieņemt lēmumus, saņemt finanšu resursus, lai atbalstītu ekonomikas un sociālo kohēziju un īstenotu tās politiskos mērķus;

Paplašināšanās politikas aspekti

14.  atzinīgi vērtē jauno pieeju turpmākajām sarunu programmām, kurās prioritāri ir jautājumi, kas saistīti ar tiesu sistēmu un pamattiesībām, kā arī tieslietām un iekšlietām; piekrīt, ka tie būtu jāatrisina pievienošanās procesa agrīnā posmā un tādējādi būtu jāatver 23. un 24. sadaļa, pamatojoties uz rīcības plāniem, jo tie pieprasa sasniegt pārliecinošus rezultātus; aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par progresu šajās jomās un nodrošināt Ārlietu komitejas locekļiem pēc pieprasījuma ES delegāciju kārtējā mēneša pirmspievienošanās ziņojumu pieejamību; tomēr norāda, ka koncentrēšanās uz attiecīgajām jomām nedrīkst negatīvi ietekmēt centienus un progresu citās jomās, kā noteikts kandidātvalstu un iespējamo kandidātvalstu individuālajās paplašināšanās programmās;

15.  uzskata, ka ir svarīgi paplašināšanās politikā piešķirt pienācīgu prioritāti efektīvas, neatkarīgas un neitrālas tiesu sistēmas un pārredzamas un demokrātiskas politiskās sistēmas izveidei, kura var stiprināt tiesiskumu; vienlaikus uzsver visu vārda brīvības izpausmju nozīmīgumu un nepieciešamību tiesību aktos un praksē nodrošināt plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā arī efektīvi cīnīties pret korupciju un organizēto noziedzību;

16.  uzsver, ka vīzu režīma liberalizācija ir labs piemērs ES nosacījumiem, kas apvieno politiskos un tehniskos kritērijus ar vēlamu mērķi un jūtamiem ieguvumiem; tādēļ atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas un ieinteresēto valstu centienus šajā jomā;

17.  aicina Komisiju vienkāršot IPA finansējuma administratīvo procedūru un samazināt ar to saistīto administratīvo slogu, lai padarītu šo finansējumu pieejamāku mazākām un necentralizētām pilsoniskajām organizācijām, arodbiedrībām un citiem atbalsta saņēmējiem un uzlabotu to līdzdalību;

18.  mudina kandidātvalstu un dalībvalstu pilsonisko sabiedrību, nevalstiskā sektora pārstāvjus un sociālos partnerus plašāk piedalīties pievienošanās procesā; mudina Komisiju uzturēt nepārtrauktu dialogu ar tiem; aicina kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis nodrošināt savu līdzdalību visos posmos; uzsver, ka pilsoniskā sabiedrība var būtiski veicināt tiesību aktu tuvināšanu ar ES, radīt augšupēju spiedienu Eiropas darba plāna īstenošanai, uzlabot procesa pārredzamību un palielināt sabiedrības atbalstu pievienošanās procesam; uzsver pietiekama finanšu atbalsta nozīmi, inter alia izmantojot Pilsoniskās sabiedrības fondu, jo īpaši, lai uzlabotu pilsoniskās sabiedrības spējas uzraudzīt acquis īstenošanu; uzsver, ka ir svarīgi īstenot sadarbību starp Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijām un kandidātvalstu un iespējamo kandidātvalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

19.  stingri uzsver nepieciešamību uzlabot administratīvo veiktspēju un cilvēkresursus, kas spētu transponēt, īstenot un piemērot acquis; uzskata, ka paplašināšanās procesi nedrīkst būt tikai “tehniski”, un uzsver nepieciešamību pārbaudes procesu vairāk tuvināt faktiskajai situācijai; tādēļ aicina Komisiju šajos uzdevumos attiecīgā gadījumā iesaistīt NVO, arodbiedrības un svarīgākās ieinteresētās personas;

20.  atzīstot sociālā dialoga lielo nozīmi ES lēmumu pieņemšanā, aicina vairāk uzsvērt sociālo partneru veiktspējas un sociālā dialoga nozīmes stiprināšanu paplašināšanās procesā; turklāt prasa lielāku uzmanību pievērst tādu izpildes mehānismu izstrādei kā darba inspekcija, lai aizsargātu darba ņēmējus un nodrošinātu viņu sociālās tiesības, veselības un drošības standartus, kā arī cīnītos pret ekspluatāciju, jo īpaši, ja tiek nodarbināti nedeklarēti darba ņēmēji;

21.  aicina Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK) aktīvāk iesaistīties paplašināšanās procesā; uzsver tās nozīmi paraugprakses nodošanā kandidātvalstīm un iespējamām kandidātvalstīm, kā arī pilsoniskās sabiedrības atbalsta nodrošināšanā Eiropas integrācijas mērķim ES; atbalsta ES un paplašināšanās valstu pilsoniskās sabiedrības organizāciju dialoga turpmāku nostiprināšanu un mudina EESK, Komisiju un Eiropas Parlamentu aktīvāk sadarboties;

22.  atgādina, ka ekonomikas ilgtspējīga atveseļošanās ir grūts uzdevums lielākajai daļai paplašināšanās valstu, un uzsver nepieciešamību veicināt viedu, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”; aicina nostiprināt atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), ņemot vērā to izšķirošo nozīmi sociālās un ekonomikas attīstības panākšanai visās paplašināšanās valstīs, un mudina Komisiju uzstāt uz prioritārām reformām, kuras nodrošina labvēlīgu regulatīvo vidi novatoriskiem MVU ar augstu potenciālu; tajā pašā laikā uzsver nepieciešamību turpināt pievērst uzmanību pieaugošā neoficiālā sektora jautājumiem, augstajam bezdarba līmenim un neaizsargātāko cilvēku integrācijai sabiedrībā;

23.  ir stingri pārliecināts par nepieciešamību veicināt iecietības, savstarpējas cieņas, labu kaimiņattiecību un reģionālas un pārrobežu sadarbības klimatu kā stabilitātes priekšnosacījumu un kā īstenas un ilgstošas samierināšanas nostiprināšanas līdzekli; uzskata, ka kara noziegumu nosodīšanai, dažādu etnisko, kultūras un reliģiju kopienu miermīlīgai līdzāspastāvēšanai, mazākumtautību aizsardzībai, cilvēktiesību ievērošanai un bēgļu un pārvietoto personu reintegrēšanai arī turpmāk ir jābūt pievienošanās procesa pamatelementiem reģionos, kuros ir notikuši konflikti; šajā sakarībā mudina kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis, kas vēl nav ratificējušas Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvenciju, to nekavējoties darīt; uzskata, ka šādos gadījumos vēstures, valodas un kultūras mantojuma savstarpējas mācīšanas un apguves veicināšana pievienošanās laikā un pēc tās sekmētu savstarpējo izpratni un vēsturisko samierināšanu;

24.  uzskata, ka paplašināšanās politikā turpmāka prioritāte būtu jāpiešķir dzimumu līdztiesībai un nediskriminācijai; uzsver, ka vīriešu un sieviešu līdztiesība kā pamattiesības ir ES pamatvērtība un būtisks princips tās ārējās darbībās, turklāt šādai līdztiesībai piemīt liels potenciāls sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, veicinot izaugsmi un pilnvērtīgu nodarbinātību; tādēļ atbalsta sieviešu dalību pievienošanās procesā un uzsver dzimumu līdztiesības politikas integrēšanas nozīmi; uzsver, ka diskriminācija neatkarīgi no iemesliem ir aizliegta un ka ES novērtējumos būtu jāietver lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu kopienas tiesības un minoritāšu integrācija politiskajā, sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē;

25.  aicina Komisiju iesaistīt paplašināšanās valstis savās iniciatīvās, kuru mērķis ir sociālā integrācija, piemēram, ES programmā attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām, lai šajā saistībā labāk mobilizētu IPA un lai mudinātu paplašināšanās valstis īstenot šos mērķus ar Stabilizācijas un asociācijas procesa uzraudzības mehānisma (SAAP) starpniecību; turklāt aicina paplašināšanās valstis aktīvi piedalīties romu integrācijas desmitgades programmā un garantēt romu pamattiesības, uzlabot viņu sociālo un ekonomisko situāciju un nodrošināt viņiem mājokļu pieejamību;

26.  uzskata, ka visām pievienošanās valstīm, pirms tās var pievienoties Savienībai, būtu jāatrisina savas svarīgākās divpusējās problēmas un būtiskākās domstarpības ar kaimiņvalstīm, jo īpaši saistībā ar teritoriālajiem jautājumiem; stingri iesaka pēc iespējas ātrāk pievienošanās procesā konstruktīvi un saskaņā ar labu kaimiņattiecību principiem risināt šos jautājumus, turklāt, vēlams, pirms pievienošanās sarunu sākšanas, lai sarunas netiktu negatīvi ietekmētas; šajā sakarībā uzskata, ka ir būtiski ņemt vērā ES kopējās intereses, tās vērtības un pienākumu pilnīgi ievērot acquis un principus, kas ir ES pamatā;

27.  aicina ES atbalstīt centienus atrisināt neizšķirtos strīdus, tostarp robežstrīdus, pirms pievienošanās; atbilstīgi starptautiskajiem tiesību aktiem, ANO hartas noteikumiem un attiecīgajām ANO rezolūcijām, kā arī Helsinku nobeiguma aktam mudina visas puses, kas iesaistītas strīdos, kuru turpinājums, visticamāk, apdraud acquis īstenošanu vai starptautiskā miera un drošības nodrošināšanu, konstruktīvi iesaistīties to miermīlīgā atrisināšanā un attiecīgā gadījumā ‐ ja nav iespējams panākt divpusēju vienošanos ‐ nodot lietu izskatīšanai Starptautiskajā Tiesā vai pašām uzņemties izmantot saistošu arbitrāžas mehānismu pēc izvēles, vai konstruktīvi sadarboties intensīvas starpniecības ietvaros; atgādina savu aicinājumu Komisijai un Padomei ‐ saskaņā ar ES Līgumiem sākt izstrādāt arbitrāžas mehānismu, kas paredzēts divpusēju un daudzpusēju strīdu izšķiršanai;

28.  atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā pozitīvo programmu jautājumā par Turciju, augstā līmeņa pievienošanās dialogu ar bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku un strukturēto dialogu par tiesiskumu ar Kosovu(4); lai gan atzinīgi vērtē mērķi radīt jaunu dinamiku reformu procesā, tomēr uzsver, ka šīs iniciatīvas nekādā ziņā nedrīkst aizstāt oficiālās sarunu procedūras un tām ir pilnībā jāatbilst sarunu programmai;

29.  uzsver, ka kandidātvalstīm un iespējamajām kandidātvalstīm jāveic uzlabojumi demokrātijas, cilvēktiesību un samierināšanas procesu jomās un ka šīm jomām jābūt paplašināšanās procesa pastāvīgām prioritātēm, kā arī tām jāatspoguļojas finanšu instrumentos; šajā sakarībā atgādina par finansiālās palīdzības nozīmīgumu, ņemot vērā nepieciešamību atjaunot kultūras mantojumu konflikta skartajās teritorijās un tā nozīmīgumu uzticības un integrācijas veicināšanā starp dažādām etniskajām un reliģiskajām kopienām;

30.  uzsver, ka ES paplašināšanās politika ir modernizācijas, demokratizācijas un stabilizācijas instruments un tās mērķis ir arī stiprināt ES iekšēji un arī kā globālu dalībnieci; aicina Komisiju veikt visaptverošus ietekmes vērtējumus vienmēr, kad tā izskata jaunus pieteikumus par ES dalību un arī kad tā ieteic sākt vai būtiski mainītu apstākļu gadījumā slēgt pievienošanās sarunas;

31.  atbalsta Komisijas apņemšanos uzlabot pievienošanās procesa kvalitāti, padarot to atkarīgāku no rezultātiem un standartu sasniegšanas un pārredzamāku; uzskata, ka tādējādi process kļūs taisnīgāks un objektīvāk izvērtējams, turpmāk palielinoties tā ticamībai; šajā sakarībā iesaka progresa ziņojumos sniegt skaidrākus novērtējumus; uzsver, ka standartos nevajadzētu noteikt papildu nosacījumus kandidātvalstīm un iespējamām kandidātvalstīm, bet vispārējie dalības kritēriji un ES pirmspievienošanās palīdzības mērķi tajos jāpārvērš konkrētos pasākumos un rezultātos virzībā uz pievienošanos, nodrošinot pilnīgu atbilstību sarunu programmai;

32.  uzsver, ka pievienošanās procesa sekmīgam rezultātam ārkārtīgi svarīga ir cīņa pret korupciju un organizēto noziedzību; aicina Komisiju pieņemt jaunu pieeju attiecībā uz šo jautājumu, pievēršot to valstu iestāžu uzmanību atsevišķiem sistēmiskas korupcijas gadījumiem, kuras vēlas pievienoties; aicina Komisiju cieši sadarboties ar Pretkorupcijas starpvalstu grupu (GRECO) un pretkorupcijas struktūrām attiecīgajās valstīs; uzsver, ka šāda jauna pieeja būtiski uzlabotu Savienības tēlu to valstu pilsoņu acīs, kuras vēlas pievienoties, un, iespējams, veicinātu cīņu pret korupciju;

33.  mudina Komisiju plānot, ka kopējais finansējums katram saņēmējam reālajā izteiksmē nesamazināsies; norāda, ka šis aprēķins būtu jāveic, ņemot vērā šādus apsvērumus: a) kopējai paredzētajai IPA palīdzībai attiecībā pret katras valsts IKP relatīvi nevajadzētu samazināties arī tad, ja faktiski atsauces rādītājs (IKP) katrai saņēmējvalstij liecinās par kumulatīvu pieaugumu 2007.–2013. gada laikposmā; b) paredzams, ka, Horvātijai pievienojoties ES, samazināsies to valstu skaits, kurām ir pieeja nākamā instrumenta finansējumam, kas varētu mainīt līdzekļu kopuma relatīvo sadalījumu, un c) ar jaunajā instrumentā ierosinātajām izmaiņām nolūkā pārtraukt dalījumu starp valstīm, pamatojoties uz to kandidāta statusu, lielākam valstu skaitam būs pieejams tāds finansējums politikas jomās, kurās galvenā uzmanība ir pievērsta sociāli ekonomiskajai attīstībai, kas iepriekš nebija pieejams valstīm bez kandidātvalsts statusa; saistībā ar minēto iesaka neliegt nevienam saņēmējam pietiekamu un taisnīgu pieeju finansējumam ierobežotu ES līdzekļu dēļ, jo īpaši ar iestāžu veidošanu saistītajā politikas jomā;

34.  atgādina par nepieciešamību saistīt ES paplašināšanos ar saskaņotu, efektīvāku un pārredzamāku komunikācijas politiku, ietverot visas ES iestādes, dalībvalstu valdības un parlamentus, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, lai sāktu atvērtas un atklātas debates par paplašināšanās ietekmi, ietverot sabiedrisko domu gan ES dalībvalstīs, gan kandidātvalstīs; uzsver, ka līdzīga komunikācijas politika būtu jāpiemēro arī kandidātvalstīs sadarbībā ar visām iesaistītajām personām;

35.  uzskata, ka, lai veicinātu ES pilsoņu atbalstu turpmākajām paplašināšanās kārtām un kandidātvalstu un iespējamo kandidātvalstu pilsoņu apņemšanos turpināt reformas, ir ļoti svarīgi sniegt skaidru un visaptverošu informāciju par paplašināšanās politiskajiem, sociāli ekonomiskajiem un kultūras ieguvumiem; uzskata, ka ir īpaši būtiski skaidrot sabiedrībai to, kā paplašināšanās politikas īstenošana ir nesusi sev līdzi jaunas ieguldījumu un eksporta iespējas un kā tā var palīdzēt sasniegt ES mērķus attiecībā uz konfliktu novēršanas veicināšanu, konfliktu atrisināšanas miermīlīgā ceļā uzlabošanu, ekonomikas krīzes atrisināšanu, darbavietu radīšanu, darbaspēka brīvas plūsmas sekmēšanu, vides aizsardzību un drošības un drošuma palielināšanu, vienlaikus paātrinot reformas darba programmu, atvieglojot finanšu resursu pieejamību, attiecīgi uzlabojot dzīves apstākļus paplašināšanās valstīs visu Eiropas pilsoņu labā un samazinot sociālo un ekonomikas nelīdzsvarotību; uzsver vajadzību koncentrēties uz visiem sabiedrības sektoriem, cita starpā veicinot to, lai vidējās izglītības vai līdzvērtīgā līmenī tiktu iekļauts īpašs izglītības programmas elements saistībā ar Eiropas Savienības vēsturi, mērķiem un darbību, kā arī tās paplašināšanās procesu; uzsver arī nepieciešamību kā mērķgrupu izvēlēties galvenos sabiedriskās domas veidotājus, piemēram, žurnālistus, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus un ekonomikas dalībniekus; uzskata, ka būtu jāveicina un jāatbalsta līdzīgi centieni kandidātvalstīs un iespējamās kandidātvalstīs;

Izredzes un ES stratēģiskās intereses

36.  pauž stingru uzskatu, ka ES var panākt lielus stratēģiskus ieguvumus, pateicoties paplašināšanās politikai; uzsver, ka dalība ES nodrošina stabilitāti strauji mainīgajā starptautiskajā vidē un ka piederība Eiropas Savienībai joprojām piedāvā sociālās attīstības un labklājības perspektīvu; pauž viedokli, ka paplašināšanās ir ES ilgtermiņa stratēģisko interešu lokā, ko ne vienmēr var izteikt īstermiņa rezultātos; uzskata, ka ir svarīgi pienācīgi ņemt vērā tās ievērojamo un pastāvīgo vērtību kā nevardarbīgas, tomēr būtiskas varas izpausmi Eiropas Savienībā;

37.  joprojām pauž pārliecību par paplašināšanās izredzēm un aicina dalībvalstis saglabāt paplašināšanās procesa tempu; uzsver savu pārliecību, ka ar Lisabonas līgumu ES var īstenot gan savu paplašināšanās darba programmu, gan saglabāt dziļākas integrācijas stimulu;

38.  atgādina, ka process nenoslēdzas ar vienkāršu acquis transponēšanu, un uzsver gan acquis, gan Kopenhāgenas kritēriju efektīvas īstenošanas un ievērošanas ilgtermiņā nozīmi; uzskata, ka, lai saglabātu pievienošanās nosacījumu ticamību, arī ES dalībvalstis būtu jāvērtē pēc tā, kā tajās ilgstoši tiek ievērotas ES pamatvērtības un kā tās pilda savas saistības attiecībā uz demokrātisku iestāžu darbību un tiesiskumu; aicina Komisiju izstrādāt konkrētu priekšlikumu par uzraudzības mehānismam, pamatojoties uz LES 7. pantu un LESD 258. pantu;

39.  atgādina, ka racionāla un tālredzīga paplašināšanās politika varētu būt vērtīgs stratēģiskais instruments ES un reģiona ekonomiskajai attīstībai un ar to būtu jācenšas izveidot budžeta sinerģiju un lielāku koordināciju starp dažādiem ES, dalībvalstu un starptautisku finanšu iestāžu pasākumiem un palīdzības veidiem, kā arī sinerģiju ar spēkā esošajiem instrumentiem, proti, IPA, novēršot jebkādu iespējamo pārklāšanos, dublēšanos un trūkumus finansēšanā, jo īpaši ierobežota budžeta apstākļos;

40.  norāda, ka pasaules finanšu krīze un grūtības eiro zonā ir apliecinājušas valstu ekonomiku savstarpējo atkarību Eiropas Savienībā un ārpus tās robežām; tāpēc uzsver to, cik svarīgi ir turpmāk konsolidēt ekonomikas un finanšu stabilitāti un sekmēt izaugsmi arī kandidātvalstīs un iespējamās kandidātvalstīs; uzsver vajadzību šajos smagajos apstākļos sniegt atbilstīgu un mērķtiecīgāku pirmspievienošanās finansiālo palīdzību kandidātvalstīm un iespējamām kandidātvalstīm; norāda uz Komisijas priekšlikumu par jaunu IPA, tostarp finansiālā atbalsta palielinājumu finanšu plānā 2014.–2020. gadam; šajā sakarībā uzsver vajadzību vienkāršot un paātrināt procedūras, kā arī stiprināt administratīvo veiktspēju saņēmējās valstīs, lai nodrošinātu augstu līdzdalības līmeni ES programmās un palielinātu līdzekļu apgūšanas spēju; norāda, ka parastās likumdošanas procedūras gaitā tiks iesniegta vispusīga Eiropas Parlamenta nostāja attiecībā uz IPA; uzsver valsts fiskālās stabilitātes nozīmi un nepieciešamību ES pievērst lielāku uzmanību ekonomiskajai pārvaldībai; iesaka pievienošanās procesā pienācīgi risināt jautājumu par stabilu publisko finanšu lomu;

41.  uzsver, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi ir balstīti uz vispārīgiem principiem, kas bijis spēcīgs saimnieciskās labklājības virzītājspēks; tādēļ iesaka pamatiniciatīvu sasniegumus iekļaut pirmspievienošanās dialogā un stimulēt ar papildu finansējumu; uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāvelta ekonomikas izaugsmes modelim ar mazu oglekļa dioksīda izmešu apjomu, kas būtu aktīvi jāievieš paplašināšanās procesa gaitā;

42.  prasa nodrošināt nepārtrauktu dialogu starp palīdzības sniedzējiem un attiecīgā gadījumā izmantot atbilstīgas palīdzības koordinācijas un pārvaldības struktūras; šajā sakarībā prasa rūpīgāk izpētīt iespējas izmantot novatoriskus finanšu instrumentus, kam nepieciešamas koordinācijas struktūras, piemēram, Rietumbalkānu investīciju sistēmu, kas papildina IPA administratīvās struktūras un kuras mērķis ir piesaistīt, apkopot un novirzīt atbalstu prioritārajām jomām; uzsver ar finansiālo un politisko ietekmi saistīto iespēju, ko sniedz projektu finansēšana, apvienojot ES, dalībvalstu, kā arī starptautisku finanšu iestāžu līdzekļus tā, lai nodrošinātu gan stingru atbilstību paraugpraksei finanšu pārvaldības jomā, gan galveno dalībnieku koordināciju;

o
o   o

43.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu, kā arī Albānijas, Bosnijas un Hercegovinas, Horvātijas, bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas, Islandes, Kosovas, Melnkalnes, Serbijas un Turcijas valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 317 E, 23.12.2006., 480. lpp. (2) OV C 294 E, 3.12.2009., 60. lpp. (3) OV C 285 E, 21.10.2010., 47. lpp. (4) Šāds apzīmējums neskar nostāju par statusu, un tas atbilst ANO DP rezolūcijai 1244/1999 un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.