Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā kopējo zivsaimniecības politiku (KZP),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu un 349. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu par pasākumiem, ņemot vērā tālāko reģionu īpatnības un grūtības,

–  ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu “Kopējās zivsaimniecības politikas reforma” (COM(2009)0163),

–  tā kā turpmāk EJZF būtu jānodrošina vietējo iedzīvotāju tiesības zvejot ģimenes patēriņam saskaņā ar īpašām paražām un saglabāt viņu tradicionālās saimnieciskās darbības,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku(1),

–  ņemot vērā noteikumus par Eiropas Zivsaimniecības fondu (EZF), proti, Padomes Regulu (EK) Nr. 1198/2006 par Eiropas Zivsaimniecības fondu(2), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus un kārtību attiecībā uz Kopienas struktūrpalīdzību zivsaimniecības nozarē,

–  ņemot vērā 2005. gada 15. decembra rezolūciju par sieviešu organizācijām zivsaimniecības un lauksaimniecības jomā un to paplašināšanu(3),

–  ņemot vērā 2006. gada 15. jūnija rezolūciju par piekrastes zvejniecību un piekrastes zvejniecības kopienu problēmām(4),

–  ņemot vērā 2008. gada 2. septembra rezolūciju par zivsaimniecību un akvakultūru Eiropas piekrastes zonu integrētas pārvaldības kontekstā(5),

–  ņemot vērā 2012. gada 16. februāra rezolūciju par kopējās zivsaimniecības politikas ieguldījumu sabiedrisko preču radīšanā(6),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Zaļo grāmatu “Kopējās zivsaimniecības politikas reforma”(7),

–  ņemot vērā priekšlikumu jaunai Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopējo zivsaimniecības politiku (COM(2011)0425),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1198/2006, Padomes Regulu (EK) Nr. 861/2006 un Padomes Regulu Nr. XXX/2011 par integrēto jūrlietu politiku (COM(2011)0804),

–  ņemot vērā priekšlikumu jaunai Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju (COM(2011)0416),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Zaļā grāmata “Kopējās zivsaimniecības politikas reforma” (COM(2011)0417),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par “Kopējās zivsaimniecības politikas ārējo dimensiju” (COM(2011)0424),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par ziņošanas pienākumiem, kuri noteikti Padomes 2002. gada 20. decembra Regulā (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (COM(2011)0418),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0291/2012),

A.  tā kā mazapjoma zvejai (tostarp nerūpnieciskajai zvejai un noteiktiem piekrastes zvejas veidiem, gliemju zvejai un citām tradicionālām ekstensīvas akvakultūras darbībām, piemēram, dabiskai molusku audzēšanai piekrastes ūdeņos) ir ļoti dažādas teritoriālās, sociālās un kultūras ietekmes uz cietzemes un salām un ir raksturīgas īpašas iezīmes un problēmas, kas to atšķir no lielapjoma rūpnieciskās zvejas un no intensīvās vai rūpnieciskās akvakultūras;

B.  tā kā jaunās zivsaimniecības politikas regulas vajadzībām ir jānosaka, ko saprot ar jēdzienu “nerūpnieciska zveja”, un ir jāņem vērā šī zvejas veida ietekme uz jaunā Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda finansējumu;

C.  tā kā nerūpnieciskajai vai piekrastes flotei ir būtiska nozīme darbavietu saglabāšanā un izveidē piekrastes reģionos un tā sekmē ES spēju sevi nodrošināt ar pārtiku, kā arī veicina piekrastes zonu attīstību un zivsaimniecības produktu piegādi Eiropas tirgum;

D.  tā kā aptuveni 80 % zvejas Kopienā veic ar kuģiem, kas ir īsāki par 15 metriem, padarot šo flotes segmentu par galveno KZP dalībnieku; tā kā KZP jāsniedz pienācīga, pietiekama un nepieciešama atbilde uz dažādām problēmām, ar ko, neraugoties uz virkni pasākumu, kas pieejami dalībvalstīm, saskaras lielākā daļa mazapjoma zvejas nozares dalībnieku;

E.  tā kā piekrastes un nerūpnieciskās zvejas kuģi noveco un ir jāpadara drošāki un mūsdienīgāki vai pat jāaizvieto ar jauniem kuģiem, kuri ir energoefektīvāki un atbilst drošības standartiem;

F.  tā kā ir statistikas datu un rādītāju nepietiekamība Eiropas līmenī sociālās, ekonomikas un teritoriālās kohēzijas ziņā un ir nepieciešams veicināt tādus rādītājus, kas nodrošina sociāli ekonomiskus, zinātniskus un vides datus, kuri atspoguļo šāda veida zvejas ģeogrāfisko, vides un sociāli ekonomisko dažādību;

G.  tā kā ticamu zinātnisku datu trūkums joprojām ir nopietna problēma, mēģinot panākt lielākās daļas zivju krājumu ilgtspējīgu pārvaldību;

H.  tā kā, izstrādājot zivsaimniecības politiku, papildus būtiskiem vides mērķiem saistībā ar zvejas resursu saglabāšanu ir jāņem vērā arī sociālie un ekonomikas mērķi, jo tiem nav pievērsta uzmanība, jo īpaši saistībā ar mazapjoma zveju;

I.  tā kā saskaņā ar pašreizējo centralizēto KZP pārvaldību bieži tiek izstrādātas pamatnostādnes, kam nav sakara ar realitāti, kas nozares pārstāvjiem (kurus neiesaista to apspriešanā vai izstrādē) ir grūti saprotamas un īstenojamas, kā arī nereti rada iznākumu, kas ir pretējs plānotajam;

J.  tā kā pārvaldības modeļus, kas balstās uz nododamām zvejas tiesībām, nevar uzskatīt par līdzekļiem pārzvejas un pārmērīgas zvejas jaudas novēršanai;

K.  tā kā obligāta flotes samazināšana, ko panāk tikai ar tirgus instrumentiem, piemēram, nododamām zvejas koncesijām, var veicināt tādu tirgus dalībnieku pārsvaru, kuri ir konkurētspējīgāki tieši no ekonomiskā viedokļa, tādējādi kaitējot tiem dalībniekiem un flotes segmentiem, kas rada mazāku ietekmi uz vidi un vairāk (tiešu un netiešu) darbavietu;

L.  tā kā ekonomiskā un sociālā krīze it sevišķi ietekmē zivsaimniecības nozari un šajā sakarā mazapjoma zveja var būt pat vēl neaizsargātāka, ņemot vērā tās zemo kapitalizāciju; tā kā ir svarīgi nodrošināt mazapjoma zvejas kopienu ekonomikas un sociālo stabilitāti;

M.  tā kā mazapjoma zveja, ņemot vērā tās strukturālās nepilnības, ir vairāk pakļauta noteiktiem ekonomisko satricinājumu veidiem (piemēram, pēkšņam degvielas cenas pieaugumam vai kredītu nepieejamībai) un resursu pieejamības pēkšņām izmaiņām;

N.  tā kā mazapjoma zvejas īpatnības ir viens no aspektiem, kas jāņem vērā turpmākajā KZP, bet tas vienlaikus nedrīkst ietvert uzmanības koncentrēšanu tikai uz reformas sociālo dimensiju, ņemot vērā smago krīzi, kas pašlaik ietekmē visu nozari;

O.  tā kā pirmās pārdošanas zivju cenas nesaglabā atbilstību pašreizējam būtiskajam ražošanas izmaksu pieaugumam, īpaši degvielai, un daudzkārt ir vai nu nemainīgas, vai samazinās, kas tikai padziļina pašreizējo krīzi nozarē;

P.  tā kā mazapjoma zvejas pozitīvo papildu ietekmi sociālā un vides ziņā tirgū pilnībā neatlīdzina; tā kā sabiedrība kopumā neatzīst vai neatlīdzina ar zveju saistītās darbības, kas veido nozares daudzfunkcionālo aspektu un rada sabiedrisko labumu, veicinot arī piekrastes, gastronomijas, muzeoloģijas un amatiermakšķerēšanas attīstību, kas dod labumu sabiedrībai kopumā;

Q.  tā kā jaunajam Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam (EJZF) ir pilnībā jāņem vērā nerūpnieciskās un mazapjoma zvejas īpašās problēmas un vajadzības, gan piekrastes, gan iekšzemes teritorijās, kā arī turpmākajā reformā ietverto pasākumu īstenošanas ietekme gan uz vīriešiem, gan sievietēm;

R.  tā kā konkrētās slimības, kas skar nerūpnieciskās zvejas nozarē strādājošās sievietes, neuzskata par arodslimībām;

S.  tā kā ekskluzīvas piekļuves zonu noteikšana veicina atbildīgas prakses attīstību, gan piekrastes jūras ekosistēmu, gan tradicionālās zvejas darbību ilgtspēju, kā arī zvejnieku kopienu pastāvēšanu;

T.  tā kā mazapjoma piekrastes zveja un nerūpnieciskā zveja lielā mērā atšķiras katrā valstī un piekrastes reģionā;

U.  tā kā nedrīkst neņemt vērā mazapjoma zvejas nozīmi minoritāšu valodu aizsardzībā nomaļos piekrastes reģionos;

V.  tā kā mazapjoma zvejas profesionāļu biedrošanās un organizāciju līmenis ir nepietiekams un nevienlīdzīgs dažādās dalībvalstīs;

W.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantā ir atsauce uz nepieciešamību veicināt tālākiem reģioniem raksturīgu politiku, īpaši zivsaimniecības nozarē,

1.  uzskata, ka pie mazapjoma zvejas pieder nerūpnieciskā zveja un noteikti piekrastes ūdeņu zvejas veidi, gliemju zveja un citas tradicionālās ekstensīvas akvakultūras darbības, piemēram, dabiska molusku audzēšana piekrastes ūdeņos;

2.  uzsver, ka mazapjoma zvejai, ņemot vērā tās īpatnības un izplatību nozarē, ir galvenā nozīme jebkurai zivsaimniecības politikai raksturīgu pamatmērķu sasniegšanā ‐ nodrošināt zivju piegādi sabiedrībai un piekrastes kopienu attīstību, veicināt profesionālu zvejnieku nodarbinātību un uzlabot to dzīves līmeni, vienlaikus nodrošinot resursu ilgtspēju un pienācīgu saglabāšanu;

3.  uzskata, ka mazapjoma zvejas segmenta īpatnības nekādā ziņā nedrīkst izmantot par iemeslu šī segmenta neiekļaušanai KZP vispārējā sistēmā, lai gan šai politikai vajadzētu būt pietiekami elastīgai, lai pārvaldības režīmus pielāgotu nerūpnieciskās zvejas īpašajām iezīmēm un problēmām;

4.  norāda, ka mazapjoma zvejas īpatnības dažādās dalībvalstīs lielā mērā atšķiras un ka mazākā kopsaucēja izvēle reti ir bijusi konstruktīva pieeja lēmumu pieņemšanai Eiropā;

5.  uzskata, ka ir jāsāk ar nerūpnieciskās zvejas vispārēju definīciju, novēršot to, ka ļoti atšķirīgie apstākļi zivsaimniecības nozarē atkarībā no zvejas vietas, zvejoto krājumu veida un jebkurām citām konkrētajai teritorijai raksturīgām iezīmēm, neveicina vienkāršošanas, juridiskās skaidrības un nediskriminācijas mērķu neievērošanu; kā arī uzskata, ka KZP ir jāiekļauj pasākumi, kas nodrošina noteiktu elastību zinātniski pierādītos gadījumos, kad zveja nav iespējama bez konkrētiem vispārējo noteikumu pielāgojumiem;

6.  vērš uzmanību uz nepieciešamību pienācīgi ņemt vērā pašreizējos zinātniskos pētījumus par mazapjoma zveju; norāda, ka dažos šādos pētījumos ir iekļauti mazapjoma zvejas definīcijas priekšlikumi, piemēram, saistībā ar PRESPO projektu nerūpnieciskās zvejas ilgtspējīgai attīstībai Atlantijas okeāna reģionā, kurā ir ierosināta pieeja, pamatojoties uz definīcijas skaitliskiem deskriptoriem un Eiropas nerūpnieciskās zvejas flotu segmentāciju;

7.  uzskata, ka mazapjoma zvejas definīcijai būtu jāņem vērā nacionālo un reģionālo īpatnību un atšķirību kopums pārvaldības jomā, tostarp nerūpnieciskās zvejas tradīcijas vietējā vidē ar ģimenes locekļu iesaisti gan zivsaimniecības uzņēmumu vadībā, gan darbībās; uzsver, ka ir svarīgi noteikt definīcijas kritērijus, kas ir elastīgi un/vai var būt apvienojami un līdzsvaroti pielāgojami mazapjoma zvejas dažādajiem veidiem ES;

Vietējā pārvaldība

8.  uzskata, ka pārlieku centralizētais zivsaimniecības pārvaldības modelis, kas pēdējos 30 gadus ir raksturojis KZP, ir bijis neveiksmīgs un ka pašreizējai reformai ir jāveicina jēgpilna decentralizācija; uzskata, ka KZP reformai ir jārada nosacījumi, kas ļauj ņemt vērā vietējās, reģionālās un valsts īpatnības; uzsver, ka vislabāk zvejas vajadzībām atbilst zinātniski pamatota vietējā pārvaldība, ar kuras palīdzību nozarei tiek sniegtas konsultācijas un tā tiek iesaistīta politikas definēšanā un īstenošanā un tiek nodrošināti vislabākie stimuli zvejnieku preventīvai rīcībai;

9.  uzskata, ka reģionālajām konsultatīvajām padomēm (RKP) jaunajā decentralizētas un reģionalizētas KZP kontekstā vajadzētu piešķirt lielāku nozīmi jaunajā kopējā zivsaimniecības politikā;

10.  uzskata, ka ir būtiski nostiprināt konsultatīvo komiteju nozīmi un apsvērt sadarbību un resursu līdzpārvaldību, tādējādi radot iespēju saglabāt šo komiteju būtību, palielinot to vērtību, lai tās kļūtu par pārvaldības forumiem bez lēmumu pieņemšanas pilnvarām, kuros varētu piedalīties ieinteresētās puses no nozares un NVO pārstāvju vidus, tādējādi radot iespēju risināt horizontālus jautājumus saistībā ar nerūpnieciskās zvejas īpašajām problēmām;

11.  uzskata, ka saistībā ar lielo dažādību, kas raksturo ES zivsaimniecības, vienota pārvaldības modeļa piemērošana visās dalībvalstīs, piemēram, nododamas zvejas koncesijas (NZK), nav piemērots risinājums;

12.  uzskata, ka ir izdevīgi izmantot dažādus zivsaimniecības pārvaldības modeļus, kas dalībvalstīm un/vai reģioniem ir pieejami kā brīvprātīga sistēma, kurā tie var izdarīt brīvu izvēli saskaņā ar reģionalizētu KZP;

13.  stingri noraida NZK obligātu piemērošanu visu veidu flotēm; uzskata, ka gadījumos, kad ir piemērotākas sistēmas, NZK pieņemšana vai nepieņemšana un šajā režīmā iekļaujamo flotes segmentu noteikšana ir jāatstāj dalībvalstu ziņā, vienojoties ar kompetentajiem reģioniem, ņemot vērā stāvokļu dažādību un iesaistīto dalībnieku viedokļus; uzskata, ka subsidiaritātes princips jau ļauj dalībvalstīm izveidot nododamu zvejas koncesiju sistēmu savos tiesību aktos;

14.  vērš uzmanību uz to, ka NZK sistēmu nevar uzskatīt par nekļūdīgu pasākumu pārzvejas un pārmērīgas zvejas jaudas problēmu risināšanai; uzsver, ka vienmēr ir iespējams izmantot tirgus pieejai alternatīvu regulatīvu pieeju, ar ko var veikt nepieciešamos zvejas jaudas pielāgojumus;

15.  uzskata, ka pēc tam, kad noteikti pārvaldības vispārējie mērķi, dalībvalstīm un kompetentajiem reģioniem jāpiešķir tiesības elastīgi pieņemt pārvaldības noteikumus, kas būtu vispiemērotākie, lai šos mērķus sasniegtu saskaņā ar reģionalizāciju, jo īpaši par tiesībām uz piekļuvi zvejas resursiem, ņemot vērā dalībvalstu flotu, zvejniecību un resursu īpatnības;

16.  norāda, ka ir svarīgi nodrošināt visu attiecīgo ieinteresēto pušu iesaisti tādas politikas izstrādē, kas attiecas uz mazapjoma piekrastes zveju un nerūpniecisko zveju;

17.  vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi ņemt vērā ne vien flotes kvantitatīvās īpašības, bet arī kumulatīvo ietekmi uz resursiem un zvejas metožu selektivitāti un ilgtspēju; uzskata, ka jaunajai KZP jārosina uzlabot flotes ilgtspēju vides, ekonomiskajā un sociālajā ziņā (situācija attiecībā uz remontu un drošību, apdzīvojamību, darba apstākļiem, energoefektivitāti, zivju uzglabāšanu utt.), veicinot pakāpenisku tādu segmentu un nozares dalībnieku pārsvaru, kuri izmanto selektīvas zvejas metodes un zvejas rīkus ar mazāku ietekmi uz resursiem un jūras vidi un kuru devums kopienām, kurās tie ir iekļāvušies, ir būtiskāks darbavietu radīšanas un šo darbavietu kvalitātes ziņā; iestājas par ilgtspējīgu līdzsvaru starp pašreizējo zivju resursu aizsardzību jūras teritorijās un vietējās sociāli ekonomiskās no zivju un gliemju zvejas atkarīgās struktūras aizsardzību;

Flotes īpašības

18.  noraida vispārēju un nediferencētu flotes kapacitātes samazināšanu un uzsver, ka vajadzības gadījumā to nedrīkst obligāti un vienīgi noteikt ar tirgus kritērijiem; uzskata, ka šādu pielāgojumu pamatā ir jābūt ekosistēmiskai pieejai, ar ko īpašus nerūpnieciskās zvejas flotes pārvaldības lēmumus pieņem reģionālā līmenī, ievērojot subsidiaritātes principu, nodrošinot īpaši izstrādātu zvejas režīmu, kurā prioritāte piešķirta resursu pieejamībai un ar ko aizsargā mazapjoma zvejas flotes, nodrošinot kopienu iesaistīšanos; pieprasa steidzami veikt pētījumu par flotes jaudas stāvokli ES;

19.  noraida jebkādu vispārēju flotes kapacitātes samazināšanu, to obligāti un vienīgi nosakot ar tirgus kritērijiem, ko paredz iespējama un nevēlama nododamu zvejas koncesiju ieviešana;

20.  uzsver, ka ir jāturpina pētīt sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju; norāda, ka ir vajadzīga Eiropas līmeņa statistika un rādītāji, kas sniegtu uzticamus un pietiekami un derīgus sociālekonomiskos, zinātniskos un vides datus, tostarp plašu zivju krājumu un lomu novērtējumu gan attiecībā uz profesionālo, gan vaļasprieka zvejniecību, un aicina piešķirt pienācīgus resursus, lai to īstenotu; uzskata, ka šādiem datiem vajadzētu atspoguļot visas ģeogrāfiskās, kultūras un reģionālās atšķirības;

21.  mudina Komisiju veikt ES flotes jaudas novērtējumu, lai nodrošinātu visatbilstīgāko lēmumu pieņemšanu;

22.  aicina Komisiju uzraudzīt un koriģēt dalībvalstu flotu jaudas maksimālos apjomus, lai tie atbilstu ticamiem datiem un lai tiktu ņemta vērā tehnikas attīstība;

23.  norāda, ka mazapjoma zvejas pārvaldība kļūst sarežģītāka un problemātiskāka, ņemot vērā lielo iesaistīto kuģu skaitu, kā arī zvejas metožu un zivsaimniecību lielo atšķirību; uzsver, ka informācijas pieejamība ir izšķirošs aspekts efektīvas pārvaldības nodrošināšanā un ka ir jāsniedz vairāk un labāka informācija par mazapjoma zveju;

24.  mudina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm, RKP un ieinteresētajām pusēm pilnveidot mazapjoma zvejas raksturojumu un norādīt tās izvietojumu Eiropas Savienībā zivsaimniecības pārvaldības nolūkā; īpaši mudina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm veikt visaptverošu un pamatīgu pētījumu par dažādu mazapjoma zvejas segmentu lielumu, īpašībām un izplatību, pēc iespējas rūpīgāk izanalizējot, kur, kad un kā tie zvejo, lai identificētu, kādos flotes segmentos ir lieka jauda un kādi ir tās cēloņi;

25.  norāda, ka patlaban Kopiena līdzfinansē ne vairāk kā 50 % no bioloģisko datu apkopošanai, apstrādei un izplatīšanai paredzētā budžeta; ko izmanto uz zināšanām balstītas pārvaldības atbalstam; attiecīgi pieprasa, lai Kopiena palielinātu savus centienus šajā jomā, paaugstinot maksimāli pieļaujamo līdzfinansēšanas līmeni;

26.  brīdina par vajadzību padziļināt izpratni par amatiermakšķerēšanas pašreizējo pozīciju un tās attīstību, tajā skaitā tās ietekmi uz ekonomikas, sociālo un vides jomu; vērš uzmanību uz situācijām, kurās amatiermakšķerēšana pārsniedz savu darbības jomu un nelikumīgi sacenšas ar profesionālo zvejošanu zivju ķeršanas un tirgošanas jomā, samazinot tirgus kvotas vietējā un reģionālā līmenī un pazeminot pirmās pārdošanas cenas;

Atbalsta pasākumi

27.  atzīst, ka jaunais EJZF ir izveidots tā, lai finansējumu jo īpaši iegūtu piekrastes un nerūpnieciskās zvejas flotes segmenti; atzīst, ka, pamatojoties uz EJZF veicināto pamatsistēmu, dalībvalstīm ir jānosaka savas finansējamās prioritātes, lai risinātu šā segmenta īpašās problēmas un atbalstītu attiecīgo zvejniecību ilgtspējīgu vietējo pārvaldību;

28.  atbalsta nepieciešamību saglabāt finansējumu, kas nodrošina lielāku atbalstu līdzfinansētām darbībām tālākajos reģionos, kā arī saglabāt īpašos kompensāciju instrumentus par papildu izmaksām, kas saistītas ar zivsaimniecības darbību un zivsaimniecības produktu izplatīšanu, ņemot vērā strukturālos ierobežojumus, kas ietekmē zivsaimniecības nozari šajos reģionos;

29.  uzsver, ka, ņemot vērā nestabilo stāvokli un dažu no zvejas atkarīgu piekrastes kopienu samazināšanos, kā arī ekonomikas dažādošanas alternatīvu trūkumu, vajadzētu nostiprināt pašreizējos instrumentus, fondus un mehānismus, lai nodrošinātu kohēziju attiecībā uz nodarbinātību un ekoloģisko ilgtspēju; uzskata, ka tas ir jāatspoguļo arī jaunajā KZP un daudzgadu finanšu shēmā; uzsver arī nepieciešamību pievērsties lielākai kopīgai pārvaldībai un iesaistīt nerūpnieciskās zvejas nozaru lēmumu pieņemšanā, popularizējot vietējās un reģionālās stratēģijas un pārrobežu sadarbību šajā nozarē, kas aptvertu attīstības, pētniecības un apmācības projektus ar pienācīgu EJZF, ESF un ERAF finansējumu;

30.  aicina dalībvalstis ņemt vērā zivsaimniecības nozarē strādājošo sieviešu lielo nozīmi ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā, lai tās varētu saņemt sociālos pabalstus; uzsver, ka aktīva sieviešu līdzdalība ar zivsaimniecību saistītās darbībās palīdz, pirmkārt, saglabāt īpašās kultūras tradīcijas un paradumus un, otrkārt, nodrošināt kopienu izdzīvošanu, tādējādi aizsargājot attiecīgo reģionu kultūras daudzveidību;

31.  uzskata, ka jaunā EJZF īstenošanas noteikumiem ir jānodrošina darbību finansēšana jo īpaši šādās jomās:

32.  uzsver, ka piekļuvei finansējumam no jaunā EJZF ir jāveicina projekti ar integrētiem risinājumiem, kas dod labumu piekrastes kopienām kopumā, nevis tikai tie projekti, kas dod labumu tikai nelielam skaitam nozares dalībnieku; uzskata, ka piekļuve EJZF līdzekļiem ir jānodrošina zvejniekiem un viņu ģimenēm, nevis tikai kuģu īpašniekiem;

33.  uzsver, ka ir jāveicina lielāki zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgās organizācijas (TKO) mazapjoma zvejas ienākumi, tirgu stabilitāte, zivsaimniecības produktu tirdzniecības uzlabošana un to pievienotās vērtības paaugstināšana; pauž bažas par pašreizējo tirgus regulācijas publisko instrumentu (valsts regulatīvo iestāžu un atbalstu uzglabāšanai uz zemes) iespējamu likvidāciju un pieprasa vērienīgu reformu, kas nostiprinātu TKO instrumentus, lai sasniegtu šos mērķus;

34.  ierosina izveidot Eiropas marķējumu, ko piešķirtu nerūpnieciskās zvejas produktiem, kas iegūti, ievērojot KZP principus, lai veicinātu labu praksi;

35.  atbalsta tādu mehānismu izveidi, kas nodrošinātu, ka tiek atzīta tā sauktā pozitīvā papildu ietekme, ko rada mazapjoma zveja un kas tirgū netiek apmaksāta ‐ gan vides aizsardzības, gan piekrastes kopienu ekonomiskās un sociālās kohēzijas ziņā;

36.  uzskata, ka ir būtiski veicināt pievienotās vērtības taisnīgu un atbilstīgu sadali visā nozares vērtību ķēdē;

37.  aicina rūpīgi uzraudzīt un sertificēt no trešām valstīm importētus zivsaimniecības produktus, lai nodrošinātu to, ka tie ir iegūti ilgtspējīgā zvejā un ka tie atbilst tām pašām prasībām, kas jāievēro Kopienas ražotājiem (piemēram, attiecībā uz marķējumu, izsekojamību, fitosanitārajiem noteikumiem un minimālo izmēru);

38.  atbalsta īpašu un īslaicīgu atbalsta mehānismu izveidi (EJZF vai citos instrumentos), kurus izmantot ārkārtas situācijās, piemēram, dabas katastrofās vai cilvēku rīcības izraisītās katastrofās (naftas noplūde, ūdens piesārņojums utt.), gadījumos, ja zvejas darbība tiek pārtraukta atjaunošanas vai restrukturēšanas plānu dēļ, vai pēkšņa īstermiņa degvielas cenas pieauguma gadījumā;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka sievietes saņem līdzvērtīgu atalgojumu un citas sociālās un ekonomiskās tiesības, tostarp apdrošināšanu, kas sedz riskus, kādiem viņas ir pakļautas, strādājot zvejas nozarē, un ka viņu īpašie veselības traucējumi tiek atzīti par arodslimībām;

40.  atzīst, ka īslaicīgi zvejas aizliegumi, ko dēvē par bioloģiskās saudzēšanas posmiem, ir svarīgs un pārbaudīts zvejas resursu saglabāšanas līdzeklis, un tas ir būtisks instruments konkrētu zivsaimniecības veidu ilgtspējīgas pārvaldības nodrošināšanai; atzīst, ka zvejas aizliegumu noteikšana īpašos kritiskos sugu dzīves cikla posmos ļauj zivju krājumiem attīstīties tādā veidā, kas ir atbilstīgs zvejai pēc saudzēšanas posma; atbalsta uzskatu, ka ir taisnīgi un vajadzīgi šādos apstākļos no EJZF līdzekļiem izmaksāt kompensācijas zvejniekiem dīkstāves posmā;

41.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt pozitīvas diskriminācijas veidus par labu mazapjoma zvejai, nevis lielapjoma zvejai un rūpnieciski attīstītākām flotēm, vienlaikus nodrošinot to, ka zivsaimniecību pārvaldība kopumā ir efektīva un ilgtspējīga; uzskata, ka viena no apsveramajām iespējām ir dažādu zvejas metožu teritoriāla nošķiršana, nosakot konkrētas mazapjoma zvejai paredzētas zonas;

42.  aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai sekmētu un panāktu sieviešu zivsaimniecības nozarē veiktā darba lielāku atzīšanu gan no juridiskā, gan sociālā viedokļa un nodrošinātu, ka sievietes, kas pilnu vai nepilnu slodzi strādā ģimenes uzņēmumos vai strādā kā līdzstrādājošas laulātās, tiek juridiski atzītas vai saņem sociālos pabalstus, kas līdzvērtīgi pašnodarbinātā statusā strādājošajiem, jo īpaši piemērojot Direktīvu 2010/41/ES, un ka tiek garantētas viņu sociālās un ekonomiskās tiesības, tostarp līdzvērtīgas algas, bezdarbnieka pabalsti īslaicīga vai pilnīga darba zaudējuma gadījumā, tiesības saņemt pensiju, apvienot darba un ģimenes dzīvi, tiesības doties dekrēta atvaļinājumā, sociālā nodrošinājuma un bezmaksas veselības aprūpes pieejamība, veselība un drošība darbavietā un citas sociālās un ekonomiskās tiesības, tostarp apdrošināšana, kas ietver ar jūru saistītos riskus;

43.  atbalsta īpaša piekļuves režīma saglabāšanu mazapjoma zivsaimniecībām divpadsmit jūdžu zonā;

44.  uzskata, ka ir jāiesaista mazapjoma zvejas uzņēmumi, īpaši attiecībā uz informācijas apmaiņu par tādu divpadsmit jūdžu zonu teritoriālo plānošanu, kurās ir vairāk izmantošanas veidu, vēja turbīnas, grants ieguves vietas un aizsargājamas jūras teritorijas, kur bieži tajā pašā zonā tiek veiktas arī zvejas darbības;

45.  vērš uzmanību uz nepieciešamību veicināt profesionālu mazapjoma zvejnieku iesaistīšanu un līdzdalību zivsaimniecības politikas pārvaldībā, izstrādē un īstenošanā; uzsver, ka ir būtiski piešķirt lielāku atbalstu zvejnieku grupām un profesionālajām organizācijām, kas vēlas uzņemties daļu atbildības KZP piemērošanas jomā, lai sekmētu politikas turpmāku decentralizāciju; mudina mazapjoma zivsaimniecības segmenta dalībniekus vai nu pievienoties esošajām ražotāju organizācijām, vai veidot jaunas ražotāju organizācijas;

o
o   o

46.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstu valdībām un reģionālajām konsultatīvajām padomēm.

(1) OV L 358, 31.12.2002., 59. lpp. (2) OV L 223, 15.8.2006., 1. lpp. (3) OV C 286 E, 23.11.2006., 519. lpp. (4) OV C 300 E, 9.12.2006., 504. lpp. (5) OV C 295 E, 4.12.2009., 1. lpp.. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0052. (7) OV C 348 E, 21.12.2010., 15. lpp..