Choisissez la langue de votre document :
- bg - български
- es - español
- cs - čeština
- da - dansk
- de - Deutsch
- et - eesti keel
- el - ελληνικά
- en - English
- fr - français
- ga - Gaeilge
- hr - hrvatski
- it - italiano
- lv - latviešu valoda
- lt - lietuvių kalba
- hu - magyar
- mt - Malti
- nl - Nederlands
- pl - polski
- pt - português
- ro - română
- sk - slovenčina
- sl - slovenščina
- fi - suomi
- sv - svenska
|
 Vispārīgi noteikumi par makrofinansiālās palīdzības sniegšanu trešām valstīm ***I |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Stāvoklis Ukrainā, Jūlijas Timošenko lieta |
| |||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ukrainu, it īpaši 2011. gada 9. jūnija(1), 2011. gada 27. oktobra(2) un 2011. gada 1. decembra(3) rezolūcijas, – ņemot vērā Euronest parlamentārās asamblejas 2012. gada 3. aprīļa rezolūciju par Jūlijas Timošenko situāciju, – ņemot vērā Savienības augstās pārstāves Catherine Ashton 2012. gada 26. aprīļa paziņojumu par Jūlijas Timošenko situāciju, – ņemot vērā sporta jautājumos atbildīgās komisāres Androulla Vassiliou 2012. gada 4. maija paziņojumu par 2012. gada Eiropas futbola čempionātu, – ņemot vērā Polijas prezidenta Bronislaw Komorowski 2012. gada 9. maija paziņojumu par to, ka 2012. gada Eiropas futbola čempionātam ir jānotiek, – ņemot vērā 2012. gada 15. maijā publicēto progresa ziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošanu Ukrainā(4), – ņemot vērā ES un Ukrainas sadarbības padomes 2012. gada 15. maija sanāksmes secinājumus, – ņemot vērā Prāgas Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmes 2009. gada 7. maija kopīgo deklarāciju, – ņemot vērā to, ka noslēdzās Ukrainas un ES sarunas par asociācijas nolīgumu, tostarp sarunas par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu (DCFTA), un to, ka šis līgums tika parafēts, – ņemot vērā Eiropas Savienības un Ukrainas partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), kas stājās spēkā 1998. gada 1. martā(5), un notiekošās sarunas par asociācijas nolīgumu, ar kuru paredzēts aizstāt PSN, – ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu, A. tā kā Ukraina ir Eiropas Savienībai stratēģiski nozīmīga valsts; tā kā Ukrainas lielums, resursi, iedzīvotāju skaits un ģeogrāfiskais stāvoklis nodrošina tai īpašu vietu Eiropā un nozīmīga reģionālā partnera statusu, tai ir liela ietekme uz visa kontinenta drošību, stabilitāti un labklājību, un tāpēc tai būtu jāuzņemas sava daļa politiskās atbildības; B. tā kā ES un Ukrainas attiecību turpmākas padziļināšanas priekšnoteikums ir cilvēktiesību, pilsonisko brīvību un pamatbrīvību ievērošana, ar taisnīgiem, objektīviem un neatkarīgiem tiesas procesiem nodrošināts tiesiskums un mērķtiecīga iekšēju reformu īstenošana Ukrainā; C. tā kā ES un Ukrainas asociācijas nolīguma (tostarp padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības nolīguma) parakstīšana būs Ukrainai svarīgs solis ar integrāciju Eiropā saistītas perspektīvas kontekstā; tā kā jo vairāk Ukrainai būs kopīgu vērtību ar ES un jo intensīvāk tā veiks reformas, pildot šo nolīgumu, jo ciešākas pakāpeniski kļūs tās attiecības ar ES; tā kā arī ES ir ļoti svarīgi, lai pie tās austrumu robežas (nozīmīgu daļu no kuras veido robeža ar Ukrainu) veidotos aizvien lielāka tiesiskuma un labklājības telpa; D. tā kā Ukrainā vēl nav īstenota visaptveroša dažu tiesu reforma un nav veikti pasākumi, lai kriminālizmeklēšanā un kriminālvajāšanā nodrošinātu tiesiskuma ievērošanu, tostarp arī principu par taisnīgu, objektīvu un neatkarīgu tiesas procesu; tā kā šīs reformas ir jāizstrādā ciešā sadarbībā ar Venēcijas komisiju; tā kā 2012. gada 26. jūnijā ir gaidāms spriedums par Jūlijas Timošenko lietā iesniegto kasācijas sūdzību pret Kijevas pilsētas Pečerskas rajona tiesas pieņemto nolēmumu; E. tā kā Ukrainas bijušās premjerministres Jūlijas Timošenko notiesāšana 2011. gada 11. oktobrī uz septiņiem gadiem ieslodzījumā un bijušās valdības citu augsta līmeņa amatpersonu tiesāšana nav pieņemama un šīs prāvas ir selektīva tiesiskuma piemērs; tā kā attiecībā uz tiesu sistēmas neatkarību ir novērotas būtiskas nepilnības un pienācīga reforma nav skārusi nevienu no tiesas procesa aspektiem ‐ apsūdzību, prāvu, notiesāšanu, apcietināšanu un apelāciju; F. tā kā ES turpina uzsvērt, ka ir jāievēro tiesiskums, tostarp tiesas procesiem jābūt taisnīgiem, objektīviem un neatkarīgiem, vienlaikus neradot pamatu aizdomām, ka tiesu iestāžu pasākumi tiek piemēroti selektīvi tā kā ES uzskata, ka šie principi ir ļoti svarīgi valstī, kura vēlas izveidot dziļākas līgumiskās attiecības, kuru pamatā būtu politiska asociācija, G. tā kā Ukrainā korupcija un varas ļaunprātīga izmantošana ir plaši izplatītas parādības un tā kā tāpēc ir nepieciešama nepārprotama valsts iestāžu reakcija, vainīgās personas saucot pie atbildības; tā kā apsūdzības ir jāizvirza un izmeklēšana jāveic objektīvi un neatkarīgi un šīs darbības nedrīkst izmantot politisku mērķu sasniegšanai; H. tā kā Helsinku Cilvēktiesību komiteja Dānijā ir uzraudzījusi tiesas procesu Jūlijas Timošenko lietā un savā sākotnējā ziņojumā norādījusi uz būtiskiem trūkumiem Ukrainas krimināltiesību sistēmā, kuri negatīvi ietekmējuši personu cilvēktiesību aizsardzību un tiesiskumu; I. tā kā Ukrainas Eiropas perspektīvai ir jābalstās uz sistemātisku un neatgriezenisku reformu politiku vairākās svarīgās iestāžu darbības, politikas, ekonomikas un sociālās jomās; tā kā daļa svarīgu reformu jau ir veiktas vai tiek veiktas, bet citas ir jāsāk; tā kā sistēma, kas tiks izveidota ar asociācijas nolīgumu, nodrošinās Ukrainai būtiski svarīgu modernizācijas instrumentu un ceļa karti iekšējo reformu veikšanai, kā arī instrumentu nacionālajam izlīgumam, kas palīdzēs valstij pārvarēt nesenās negatīvās tendences, novērst pastāvošo šķelšanos Ukrainas sabiedrībā un vienot to kopīgam mērķim ‐ integrācijai Eiropā ‐, balstoties uz demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un labas pārvaldības vērtībām; J. tā kā šā gada jūnijā Ukrainā un Polijā tiks rīkots 2012. gada Eiropas futbola čempionāts; tā kā augsta līmeņa Eiropas politiķi līdz šim ir norādījuši, ka neapmeklēs Ukrainā rīkotās spēles, tomēr nav pieprasījuši boikotēt Eiropas futbola čempionāta spēles; 1. uzsver, ka viens no galvenajiem Parlamenta ārpolitikas mērķiem ir padziļināt un veicināt attiecības ar Ukrainu un nostiprināt Eiropas kaimiņattiecību politiku, kuras mērķis ir veicināt kaimiņvalstu politiskos, ekonomiskos un kultūras sakarus un sakarus ar ES un tās dalībvalstīm; akcentē to, ka asociācijas nolīguma parakstīšanas un ratificēšanas, kā arī efektīvas īstenošanas obligāts priekšnoteikums būs situācijas uzlabošanās cilvēktiesību jomā, tostarp politisko lēmumu nošķiršana no kriminālvajāšanas, pieņemot attiecīgi pārskatītu kriminālkodeksu, tiesiskums un patiesa demokrātija, izbeidzot politiskās opozīcijas apspiešanu un nodrošinot brīvas, godīgas un pārredzamas vēlēšanas; 2. uzsver, ka pašreizējās problēmas Ukrainas un Eiropas Savienības attiecībās iespējams atrisināt vienīgi pamatojoties uz Ukrainas varas iestāžu labo gribu veikt un īstenot nepieciešamās reformas, jo īpaši juridiskajā un tiesu sistēmā, lai pilnībā panāktu atbilstību demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību, mazākumkopienu tiesību un tiesiskuma ievērošanas principiem; prasa, lai Eiropas Savienības iestādes un Eiropas Padome, kā arī tās Venēcijas komisija aktīvi un efektīvi atbalstītu šo reformu procesu; 3. vēlreiz apliecina, ka ir nobažījies par tiesvedību pret esošajām un bijušajām valdības augsta līmeņa amatpersonām, kas nav noritējusi atbilstoši Eiropas taisnīguma, objektivitātes, pārredzamības un neatkarības standartiem; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus, kas ieslodzīti politisku apsvērumu rezultātā, tostarp opozīcijas līderus; 4. pauž nožēlu par bijušās premjerministres Jūlijas Timošenko notiesāšanu; uzsver, ka tiesiskuma un neatkarīgu tiesu iestāžu nostiprināšana, kā arī ticamas cīņas sākšana pret korupciju ir svarīgs nosacījums ne tikai ES un Ukrainas attiecību padziļināšanai, bet arī demokrātijas nostiprināšanai Ukrainā; 5. aicina Ukrainas varasiestādes politisko atbildību nošķirt no kriminālatbildības un attiecīgi grozīt spēkā esošo kriminālkodeksu; uzsver, ka demokrātiskai cīņai par politisku lēmumu pieņemšanu ir jānotiek parlamentā un ar brīvās vēlēšanās piedalījušos vēlētāju līdzdalību un ka šo demokrātisko procesu nedrīkst iznīcināt personisku vai politisku motīvu rosināta kriminālvajāšana un iejaukšanās krimināltiesu darbā, lai panāktu vēlamo spriedumu; 6. aicina Ukrainas varas iestādes pirms vēlēšanu kampaņas sākuma atrisināt situāciju attiecībā uz politisku iemeslu dēļ apcietinātajiem; 7. aicina Ukrainas varasiestādes garantēt, lai kasācijas process J. Timošenko lietā būtu objektīvs un pārredzams un lai tas atbilstu Eiropā vispārpieņemtajiem taisnīgas tiesas juridiskajiem standartiem un praksei, un prasa izbeigt selektīvu tiesiskuma piemērošanu politiskajiem un citiem oponentiem; pauž nožēlu, ka Ukrainas Augstākā krimināllietu un civillietu tiesa ir nolēmusi atlikt sprieduma pieņemšanu par J. Timošenko lietā iesniegto kasācijas sūdzību pret Kijevas pilsētas Pečerskas rajona tiesas nolēmumu; atzīmē kasācijas sūdzības izskatīšanas atlikšanu 2012. gada 26. jūnijā J. Timošenko lietā, un pauž nožēlu par šādu kavēšanos un brīdina nenovilcināt pienācīgu tiesas procesu; 8. mudina Ukrainas varas iestādes nodrošināt visu politisku apsvērumu dēļ notiesāto, tostarp J. Timošenko, J. Lucenko un V. Ivaščenko, tiesību pilnīgu ievērošanu, lai viņi saņemtu atbilstīgu medicīnisko palīdzību piemērotā iestādē, kā arī nodrošināt tiesības bez ierobežojumiem sazināties ar advokātiem un tiesības uz tuvinieku un citu personu, piemēram, ES sūtņa, apmeklējumiem; uzsver, ka Ukrainai atbilstoši starptautiskajiem standartiem ir pilnībā jāievēro apsūdzēto un aizturēto personu juridiskās tiesības un cilvēktiesības, tostarp tiesības uz medicīnisko aprūpi; nosoda cietumsargu rīcību, kas pielietojuši spēku pret Jūliju Timošenko, un atgādina, ka Ukrainai ir pienākums nevilcinoties un objektīvi izskatīt ikvienu sūdzību par spīdzināšanu vai cita veida cietsirdīgu, nehumānu vai pazemojošu izturēšanos; 9. aicina Ukrainas varas iestādes izveidot neatkarīgu un objektīvu starptautisku juridisku darba grupu, kas ziņotu par iespējamiem pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem pret Jūliju Timošenko un citiem viņas vadītās valdības locekļiem; pozitīvi vērtē Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Martina Šulca un Ukrainas premjerministra Mikolas Azarova tikšanās rezultātus un sagaida, lai Ukrainas varas iestādes rīkotos atbilstīgi abpusēji apstiprinātajam priekšlikumam un nodrošinātu vadlīnijas tā pienācīgai īstenošanai, lai, sadarbībā ar Charité medicīnas personālu, un atbalstot to, nodrošinātu Jūlijai Timošenko pienācīgu ārstēšanu, kā arī apelācijas un kasācijas procesu un turpmāko tiesas prāvu pret bijušo Ukrainas premjerministri J. Timošenko tiesisku kontroli, ko veiktu autoritatīva un kompetenta persona no ES; 10. atzinīgi vērtē to, ka J. Timošenko pēc pašas lēmuma no Kačaņivskas cietuma ir pārvesta uz slimnīcu, un norāda, ka nesen viņu ir apmeklējuši starptautiski medicīnas eksperti; 11. pieprasa, lai visi pret bijušajām un tagadējām augstām valdības amatpersonām uzsāktie tiesas procesi tiktu īstenoti saskaņā ar Eiropas taisnīguma, objektivitātes, pārredzamības un neatkarības standartiem; pauž nosodījumu par to, ka Ukrainas varas iestādes sāk jaunas politiski motivētas lietas pret J. Timošenko un citiem, tādējādi pārkāpjot tiesiskuma principus; 12. pauž bažas par demokrātijas pamatbrīvību situāciju, kā arī par praksi izmantot varas iestādes tendencioziem mērķiem un politiskai atriebībai; 13. uzsver, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai šogad gaidāmās parlamenta vēlēšanas Ukrainā būtu brīvas, godīgas un pārredzamas, kas cita starpā nozīmē, ka tajās ir tiesības piedalīties opozīcijas līderiem, un svarīga ir nepieciešamība arī laikposmā starp vēlēšanām saglabāt nelokāmu uzticību demokrātijas vērtībām un tiesiskumam; prasa, lai Eiropas Parlaments būtu līdzdalīgs starptautiskajā vēlēšanu novērošanas misijā, kas vēros gaidāmo parlamenta vēlēšanu norisi; 14. atgādina Ukrainas varasiestādēm, ka ir nepieciešamas vispārējas reformas, kas būtu jāveic, lai sniegtu Ukrainai iespēju panākt atbilstību Eiropas normatīviem un standartiem; uzsver, ka ciešākas attiecības ar Eiropas Savienību Ukrainai vajadzētu veidot, pamatojoties uz apņemšanos ievērot ES vērtības un brīvības; uzsver, ka neatkarīgai tiesu varai ir jābūt vienam no šo standartu stūrakmeņiem; 15. uzsver, ka tiesību aktu cilvēktiesību jomā pilnīga ievērošana un EDSO pamatstandartu noteikšana vairotu uzticību Ukrainas EDSO vadībai, kas plānota 2013. gadā; 16. pauž atbalstu sekmīgai 2012. gada Eiropas futbola čempionāta norisei Polijā un Ukrainā, tomēr aicina Eiropas politiķus, kuri vēlas apmeklēt šā čempionāta spēles Ukrainā, skaidri paust sabiedrībai savu viedokli par politisko situāciju valstī un rast iespēju apmeklēt politieslodzītos ieslodzījuma vietās (vai to darīt privātpersonas, nevis priviliģētas amatpersonas statusā); 17. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju EĀDD, Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Ukrainas prezidentam, valdībai un parlamentam, kā arī Eiropas Padomes un EDSO parlamentārajām asamblejām.
| ||||||||||||||||||
| Homofobijas apkarošana Eiropā |
| |||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju par bērna tiesībām un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu., 3. panta 5. punktu, 6., 7., 21. un 27. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 10. un 19. pantu un ES Pamattiesību hartu, – ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes cilvēktiesību darba grupas pieņemto instrumentu kopumu, ar ko veicina un aizsargā visas lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) cilvēktiesības, – ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2010. gada 29. aprīļa rezolūciju Nr. 1728 par diskrimināciju seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ un Ministru komitejas 2010. gada 31. marta ieteikumu CM/Rec(2010)5 par pasākumiem, ar kuriem novērst diskrimināciju seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ, – ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2010. gada ziņojumu “Homofobija, transfobija un diskriminācija seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ”, – ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā(1), – ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par gaidāmo ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi(2), – ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 28. septembra rezolūciju par cilvēktiesību, seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes jautājumu Apvienoto Nāciju Organizācijā(3), – ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 19. janvāra rezolūciju par vārda brīvības pārkāpšanu un ar seksuālo orientāciju saistīto diskrimināciju Lietuvā(4), – ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 17. septembra rezolūciju par Lietuvas likumu par nepilngadīgo aizsardzību pret publiskas informācijas kaitīgo ietekmi(5), – ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par homofobiju un jo īpaši 2007. gada 26. aprīļa rezolūciju par homofobiju Eiropā(6), 2006. gada 15. jūnija rezolūciju par rasistiskās un homofobiskās vardarbības pastiprināšanos(7) un 2006. gada 18. janvāra rezolūciju par homofobiju Eiropā(8), – ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu, A. tā kā Eiropas Savienības dibināšanas pamatā ir cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, līdztiesības, tiesiskuma un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošanas vērtības un tā kā ES atbalsta un veicina šīs vērtības attiecībās ar citām pasaules daļām; B. tā kā homofobija ir uz aizspriedumiem balstītas iracionālas bailes no sieviešu un vīriešu homoseksualitātes un lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām (LGBT) un izpaužas kā nepatika pret šiem cilvēkiem, un tā kā tā līdzinās rasismam, ksenofobijai, antisemītismam un seksismam un tā kā homofobijai privātajā un publiskajā jomā ir dažādi izpausmes veidi, piemēram, naidīgi izteikumi un mudināšana uz diskrimināciju, izsmiešana un vārdiska, psiholoģiska un fiziska vardarbība, vajāšana, slepkavības un diskriminācija, neievērojot līdztiesības principu, kā arī tiesību nepamatota un nevajadzīga ierobežošana, un bieži vien šīs izpausmes tiek maskētas ar apsvērumiem par sabiedrisko kārtību, reliģisko brīvību un tiesībām atteikties pārliecības dēļ; C. tā kā Krievijā kriminālie un administratīvie tiesību akti pret “homoseksuālisma propagandu” tika ieviesti Rjazaņas reģionā 2006. gadā, Arhangeļskas reģionā 2011. gadā, Kostromas un Sanktpēterburgas reģionā 2012. gadā un šādu tiesību aktu ieviešana pašlaik tiek izskatīta Novosibirskas, Samāras, Kirovas, Krasnojarskas un Kaļiņingradas apgabalā; tā kā šie tiesību akti paredz dažādus sodus līdz pat EUR 1270 apmērā privātpersonām un līdz EUR 12 700 apmērā biedrībām un uzņēmumiem un tā kā Krievijas Valsts dome apsver iespēju ieviest līdzīgu tiesību aktu; D. tā kā Ukrainas Parlaments izskata divus ‐ 2011. un 2012. gadā ‐ iesniegtus tiesību aktu projektus, kas padarītu par noziegumu “homoseksuālisma izplatīšanu”, tostarp “sanāksmju, parāžu, akciju, demonstrāciju un masu pasākumu rīkošanu nolūkā apzināti izplatīt jebkādu pozitīvu informāciju par homoseksualitāti” un paredzētu naudas sodus un ieslodzījumu līdz pieciem gadiem; tā kā Vārda un informācijas brīvības komiteja ir atbalstījusi šos tiesību aktu projektus; E. tā kā tādas Moldovas pilsētas kā Belci, Soroki, Drokija, Kahula, Čadirlunga un Hiliuti, kā arī Aneni Nojas un Basarabjaskas apgabali ir nesen pieņēmuši tiesību aktus, lai aizliegtu “netradicionālu seksuālu orientāciju agresīvu propagandu” un vienā gadījumā “musulmaņu aktivitāti”; tā kā Ketrisas rajona kanceleja šādus pasākumus jau ir pasludinājusi par neatbilstošiem konstitūcijai; F. tā kā Lietuvā juridiski joprojām nav juridiski skaidrs, vai saskaņā ar 2010. gadā grozīto likumu par nepilngadīgo aizsardzību pret publiskas informācijas kaitīgo ietekmi ar publisku informāciju drīkst vai nedrīkst veicināt homoseksualitātes pieņemšanu; G. tā kā Latvijā Rīgas Domes deputāts nesen iesniedza tiesību akta projektu “homoseksuālisma propagandas” aizliegšanai ar mērķi nepieļaut “Baltijas praida” gājienu 2012. gada martā un tā kā šis priekšlikums vēl nav izskatīts; H. tā kā Ungārijā galēji labējā partija Jobbik nesen iesniedza vairākus tiesību aktu priekšlikumus, lai pasludinātu jaunu nozieguma veidu ‐ “seksuālās uzvedības traucējumu popularizēšanu' ‐, un tā kā Fidesz partija pirms Budapeštas geju praida Budapeštas Domē iesniedza rīkojuma projektu ”ierobežot nepiedienīgus gājienus' un tā kā šie priekšlikumi vēlāk tika noraidīti; I. tā kā ES delegācija Moldovā ir paudusi “dziļu nožēlu un bažas” par “šīm neiecietības un diskriminācijas izpausmēm”; J. tā kā Komisija ir paudusi apņemšanos nodrošināt cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu Eiropas Savienībā un ir paziņojusi, ka homofobijai nav vietas Eiropā; K. tā kā homofobija turpina izpausties dalībvalstīs un trešās valstīs, tostarp notiek slepkavības, tiek aizliegti geju praidi un vienlīdzības gājieni, publiski tiek pausti kūdoši, draudoši un naidīgi izteikumi, policija nenodrošina pienācīgu aizsardzību un notiek sankcionētas homofobisku grupu vardarbīgas demonstrācijas; L. tā kā Eiropas Parlaments joprojām iestājas par līdztiesību un diskriminācijas novēršanu seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ Eiropas Savienībā un jo īpaši atbalsta Padomes direktīvas pieņemšanu par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas, kura joprojām ir bloķēta dažu dalībvalstu iebildumu dēļ, kā arī gaidāmos priekšlikumus par civilstāvokļa dokumentu spēkā esamības savstarpēju atzīšanu, gaidāmo pamatlēmuma par rasismu un ksenofobiju pārskatīšanu, lai tajā iekļautu homofobijas noziegumus, un visaptveroša ceļveža izveidi par līdztiesības nodrošināšanu, nepieļaujot diskrimināciju dzimumorientācijas un dzimumidentitātes dēļ, Situācija Eiropas Savienībā 1. stingri nosoda jebkādu diskrimināciju dzimumorientācijas vai dzimumidentitātes dēļ un pauž dziļu nožēlu par to, ka Eiropas Savienībā lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu pamattiesības ne vienmēr tiek pilnībā ievērotas; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām aizsardzību pret homofobiskiem naidīgiem izteikumiem un vardarbību un panākt, ka pret viena dzimuma partneriem izrāda tādu pašu cieņu kā pret pārējo sabiedrību un nodrošina viņiem tāda paša līmeņa aizsardzību; mudina dalībvalstis un Komisiju stingri nosodīt homofobiskus naidīgus izteikumus vai kūdīšanu uz naidu un vardarbību un nodrošināt, ka praktiski tiek ievērota visos cilvēktiesību līgumos garantētā brīvība piedalīties demonstrācijās; 2. aicina Komisiju pārskatīt pamatlēmumu par rasismu un ksenofobiju, lai stiprinātu un paplašinātu tā darbības jomu, iekļaujot tajā naida noziegumus, kuru pamatā ir dzimumorientācija, dzimumidentitāte un dzimuma izpausmes; 3. aicina Komisiju nodrošināt, ka visās nozarēs tiek aizliegta diskriminācija dzimumorientācijas dēļ, pieņemot tiesību aktu kopumu diskriminācijas novēršanas jomā, kas balstās uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 19. pantu; 4. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai Direktīva 2004/38/EK par brīvu pārvietošanos tiktu īstenota bez diskriminācijas dzimumorientācijas dēļ, un aicina Komisiju ierosināt pasākumus, lai civilstāvokļa dokumentu spēkā esamība tiktu savstarpēji atzīta, pamatojoties uz savstarpējās atzīšanas principu; 5. vērš uzmanību uz Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumā “Homofobija, transfobija un diskriminācija seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ” paustajiem secinājumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis, cik vien iespējams, rīkoties saskaņā ar minētajā ziņojumā iekļautajiem atzinumiem; 6. aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt gaidāmos rezultātus, kas tiks ietverti Pamattiesību aģentūras pētījumā par LGBT Eiropā, un attiecīgi rīkoties; 7. aicina Komisiju nodrošināt, lai ikgadējā ziņojumā par Pamattiesību hartas piemērošanu tiktu ietverta stratēģija pamattiesību stiprināšanai ES, tostarp pilnīga un visaptveroša informācija par homofobijas izplatību dalībvalstīs un ierosinātajiem risinājumiem un darbībām, lai to novērstu; 8. atkārtoti prasa Komisijai izstrādāt visaptverošu ceļvedi par līdztiesības nodrošināšanu, nepieļaujot diskrimināciju dzimumorientācijas un dzimumidentitātes dēļ; 9. uzskata, ka LGBT pamattiesības tiks vairāk aizsargātas, ja šiem cilvēkiem būs pieejamas tādas likumīgas iespējas kā kopdzīve, reģistrētas partnerattiecības vai laulība; atzinīgi vērtē to, ka 16 dalībvalstis pašlaik nodrošina šīs iespējas, un aicina arī pārējās dalībvalstis apsvērt šādu rīcību; Homofobiski tiesību akti un vārda brīvība Eiropā 10. pauž dziļas bažas par notikumiem, kas ierobežo vārda un pulcēšanās brīvību, balstoties uz nepareiziem pieņēmumiem par homoseksualitāti un dzimuma maiņu; uzskata, ka ES dalībvalstīm ir jārāda piemērs pamattiesību piemērošanā un aizsardzībā Eiropā; 11. pauž nožēlu, ka šie tiesību akti jau tiek izmantoti, lai arestētu iedzīvotājus un piemērotu viņiem naudassodus, tostarp tiek izmantoti pret heteroseksuāliem iedzīvotājiem, kas pauž atbalstu lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām vai ir iecietīgi pret viņiem, vai arī atzīst viņu tiesības; pauž nožēlu arī par to, ka šie tiesību akti homofobiju un dažkārt arī vardarbību padara likumīgu, kā, piemēram, 2012. gada 17. maijā Sanktpēterburgā notikušā vardarbīgā uzbrukuma gadījumā autobusam, kurā atradās lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu kustības aktīvisti; 12. nosoda vardarbību un draudus, kas bija raksturīgi 2012. gada 20. maija praidam Kijevā, kurā tika piekauti divi geju praida līderi, kā rezultātā tas bija jāatceļ; atgādina, ka ES nolīgumos ir iestrādāti nosacījumi par pamattiesību ievērošanu saskaņā ar Līgumiem, un tādēļ aicina Ukrainu ieviest tiesību aktus, ar kuriem aizliegtu diskrimināciju, tostarp diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ; uzskata, ka pašreizējie notikumi Ukrainā ir pretrunā šīm prasībām; aicina Ukrainas iestādes nekavējoties atsaukt attiecīgos tiesību aktu projektus, ierosināt tiesību aktus par diskriminācijas, tostarp arī diskriminācijas dzimumorientācijas dēļ, aizliegšanu un censties, lai nākamgad Kijevas praids varētu notikt drošā gaisotnē; 13. uzsver, ka “propagandas” jēdziens reti tiek definēts; pauž bažas par to, ka plašsaziņas līdzekļi sevi neapšaubāmi cenzē, iedzīvotāji ir iebiedēti un baidās paust savu viedokli un biedrības un uzņēmumi, kas izmanto gejiem draudzīgu simboliku, piemēram, varavīksni, var tikt sodīti; 14. uzsver, ka šie tiesību akti un priekšlikumi ir pretrunā Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kas aizsargā dzimumorientāciju pret diskriminējošiem tiesību aktiem un praksi(9) un kuru ir parakstījusi Krievija, Ukraina, Moldova un visas ES dalībvalstis; aicina Eiropas Padomi izmeklēt šos cilvēktiesību pārkāpumus, pārbaudīt to saderību ar saistībām, kuras jāpilda, pamatojoties uz dalību Eiropas Padomē un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, un veikt attiecīgus pasākumus; 15. turklāt uzsver, ka izglītībai ir svarīga nozīme, un tāpēc uzskata, ka ir nepieciešama laba, pieejama un cieņpilna dzimumizglītība; mudina dalībvalstis un Komisiju pastiprināt cīņu pret homofobiju, veicot izglītojošus pasākumus, kā arī izmantojot administratīvus, tiesiskus un juridiskus līdzekļus; 16. visbeidzot, uzsver, ka valstu un starptautiskās tiesas ir konsekventi apstiprinājušas, ka sabiedriskās morāles apsvērumi neattaisno atšķirīgu izturēšanos, tostarp attiecībā uz vārda brīvību; norāda, ka lielākajā daļā Eiropas valstu nav šādu tiesību aktu un ka tajās ir plaukstoša, daudzveidīga un toleranta sabiedrība; 17. aicina attiecīgās iestādes Krievijā, Ukrainā, Moldovā un visās ES dalībvalstīs apliecināt un nodrošināt atbalstu nediskriminēšanas principa ievērošanai un pārskatīt šos tiesību aktus un priekšlikumus, ņemot vērā starptautiskos tiesību aktus cilvēktiesību jomā un no tiem izrietošos pienākumus; 18. aicina Komisiju, Padomi un Ārējās darbības dienestu pieņemt zināšanai šos aizliegumus un nosodīt tos, jo īpaši saistībā ar iekšlietām, divpusējo dialogu un Eiropas kaimiņattiecību politiku; turklāt aicina Eiropas Savienības Padomi un Ārējās darbības dienestu aktualizēt šo jautājumu attiecīgajos starptautiskajos forumos, piemēram, Eiropas Padomē, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā un Apvienoto Nāciju Organizācijā; o 19. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Savienības Padomei, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos/Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas un Ukrainas valdībai un parlamentam, šajā rezolūcijā minētajiem Krievijas reģionālajiem parlamentiem un Moldovas vietējām padomēm.
| ||||||||||||||||||||||||||
| Resursu ziņā efektīva Eiropa |
| |||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (COM(2011)0571), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Resursu ziņā efektīva Eiropa ‐ pamatiniciatīva saskaņā ar stratēģiju ”Eiropa 2020' (COM(2011)0021), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Lielāki ieguvumi ES vides pasākumu jomā ‐ uzticības vairošana ar padziļinātām zināšanām un reaģēšanas spēju” (COM(2012)0095), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 13. septembra rezolūciju par efektīvu Eiropas stratēģiju izejvielu nodrošināšanai(1), – ņemot vērā Vides padomes secinājumus par Komisijas “Ceļvedi par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā”, kuru tā pieņēma 2011. gada 19. decembrī (18786/11), Konkurētspējas padomes 2011. gada 29. septembra secinājumus par konkurētspējīgu Eiropas ekonomiku un Vides padomes 2010. gada 20. decembra secinājumus par izejvielu ilgtspējīgu pārvaldību un ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu: svarīgs ieguldījums Eiropā, kas efektīvi izmanto resursus, – ņemot vērā EVA ziņojumu “Vide Eiropā 2010 ‐ stāvoklis un perspektīvas” (SOER 2010), – ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas gaidāmo konferenci par ilgtspējīgu attīstību, kas notiks Brazīlijā 2012. gada 20.–22. jūnijā, – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Izejvielu nodrošināšana Eiropas turpmākas labklājības nolūkos ‐ priekšlikums Eiropas inovācijas partnerībai izejvielu jomā” (COM(2012)0082), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. janvāra rezolūciju par to, kā novērst pārtikas izšķērdēšanu ‐ stratēģijas efektīvākas pārtikas ķēdes nodrošināšanai ES(2), – ņemot vērā Reglamenta 48. pantu, – ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A7-0161/2012), A. tā kā pašreizējā ekonomikas, finanšu un vides krīze liecina, ka Eiropai steidzami ir vajadzīgi ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes avoti; B. tā kā ar resursu trūkuma radītajām sekām, piemēram, cenu pieaugumu, īpaši grūti tikt galā ir cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem un no mazāk labvēlīgiem reģioniem; tā kā šī iemesla dēļ vairāk nekā jebkad iepriekš ir nepieciešama sinerģija starp sociālo un vides politiku; C. tā kā aizvien pieaugošais pieprasījums pēc pārmērīgas dabas resursu izmantošanas un ar to saistītās izmaiņas zemes izmantojumā noved pie vides degradācijas, aizvien straujākām klimata pārmaiņām un zemes dabas kapitāla iznīcināšanas, tostarp bioloģiskās daudzveidības zaudēšanu; D. tā kā resursu nepietiekamība, kas radusies to intensīvas izmantošanas rezultātā, spekulācija ar cenām preču tirgū un dramatiski pieaugušais globālais patēriņš sadārdzina izejvielu cenas un kopš gadsimtu mijas reālās patēriņa preču cenas ir palielinājušās par 147 %; tā kā ES droši vien sastapsies ar lielām problēmām nodrošinot galveno resursu pieejamību un to piegādes nepārtrauktību; tā kā ir atzīts, ka šo problēmu risināšanā ļoti liela nozīme ir izejvielu izmantošanas efektivitātei rūpniecībā un politiskajai gribai; E. tā kā ekonomikas pārveide par resursu ziņā efektīvu saimniecisku darbību, kurā tiek ņemtas vērā planētas iespējas, kā arī pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums un to cilvēku skaits, kuri nākotnē dzīvos industrializētajās valstīs, palielinās konkurētspēju, dos jaunus izaugsmes avotus un darbvietas, samazinoties izmaksām uzlabotas efektivitātes, jauninājumu ieviešanas un labākas resursu pārvaldības rezultātā visā to aprites ciklā; F. tā kā otrreizēja izmantošana nenozīmē tikai atkārtoti izmantojamu atkritumu savākšanu un tāpēc ir svarīgi, lai ikviens solis vērtību ķēdē tiktu iekļauts turpmākajos pasākumos; G. tā kā nākotnes holiskajā resursu politikā vairs nevajadzētu izšķirt tikai “atjaunojamos” un “neatjaunojamos” resursus, bet to paplašināt, iekļaujot arī “permanentos” materiālus; H. tā kā atbilstīgi 2011. gada marta Eirobarometra datiem ES pilsoņiem galvenokārt rūp resursu racionāla izmantošana, kā arī ilgtspējīga ražošana un ilgtspējīgs patēriņš, tā kā virzība uz ilgtspējību nekādā gadījumā nebūs iespējama bez iedzīvotāju tiešas līdzdalības, mainot attieksmi un sabiedrības paradumus attiecībā uz resursu izmantošanu, I. tā kā, palielinoties resursu patēriņam, kā arī ūdens un zemes izmantošanas apjomam, aizvien sarežģītāk kļūst nodrošināt resursu pieejamību un to piegādes nepārtrauktību, J. tā kā konkurētspējīga ražošana nodrošina iespējas veikt jaunus ieguldījumus arvien efektīvākās tehnoloģijās; Prioritārie pasākumi 2. mudina Komisiju un dalībvalstis līdz 2013. gadam novērst šķēršļus Eiropas otrreizējas pārstrādes un izmantošanas tirgus darbībai, un stimulēt šo tirgu, veicinot pieprasījumu pēc otrreizējās pārstrādes materiāliem un blakusproduktiem un to pieejamību, īstenojot pasākumus, tostarp stingru virzību uz atkritumu beigu stadijas stingru kritēriju noteikšanu un ekonomiskos stimulus, piemēram, samazinātas PVN likmes otrreizējās pārstrādes materiāliem nozarēs, kurās tirgus darbojas neefektīvi, vai pasākumus, lai veicinātu novatorisku atkritumu savākšanas un šķirošanas tehnoloģiju izmantošanu; šajā sakarā uzsver, cik nepieciešams ir pilnībā īstenot visus tiesību aktus atkritumu jomā un pastiprināt to piemērošanu un uzraudzību; 3. mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt pētniecību un tehnoloģiskos jauninājumus, lai paātrinātu pāreju uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku; uzsver, ka “Inovācijas savienība”, tostarp Apvārsnis 2020, Eiropas inovācijas partnerība izejvielu jomā, Rīcības plāns ekoinovāciju jomā un Zināšanu centri jauninājumu jomā, ir viens no resursu ziņā efektīvas Eiropas dzinējspēkiem; aicina Komisiju izveidot tiešsaistē viegli pieejamu paraugprakses datu banku resursu efektivitātes jomā; 4. mudina Komisiju un dalībvalstis līdz 2013. gadam vienoties par skaidriem, robustiem un izmērāmiem saimnieciskās darbības rādītājiem, ņemot vērā klimata pārmaiņas, bioloģisko daudzveidību un resursu efektivitāti no dzīves cikla perspektīvas, piemēram, četru rādītāju kopuma veidā, proti, ietekme uz augsni, ietekme uz ūdeni un ietekme uz izejvielām, kā arī saistībā ar oglekļa emisijām, un izmatot šos rādītājus par pamatu likumdošanas iniciatīvām un konkrētiem samazināšanas mērķiem; uzsver, ka šim procesam ir jābūt pārredzamam un tajā jābūt iesaistītām galvenajām ieinteresētajām pusēm; 5. aicina Komisiju ierosināt paplašināt Ekodizaina direktīvas darbības jomu, iekļaujot tajā ražojumus, kas nav saistīti ar enerģētiku, un izvirzīt ekodizaina papildu prasības attiecībā uz vispārējo resursu izmantošanas efektivitāti un produktu īpašībām, tostarp pārstrādātu saturu, izturību, iespējām otrreizēji pārstrādāt, remontēt un atkārtoti izmantot, lai uzlabotu to ietekmi uz vidi un veicinātu otrreizējo izejvielu tirgu; uzsver, ka visiem šiem priekšlikumiem jābūt pamatotiem ar visaptverošu ietekmes novērtējumu un saskaņotiem ar citiem attiecīgiem noteikumiem; 6. mudina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas visaptverošāk integrēt resursu efektīvas izmantošanas programmu visās citās politikas jomās, tostarp vispārējās ekonomiskās pārvaldības politikas virzienos, piemēram “Eiropa 2020”, un īstenot to vietējā, reģionālā, valsts un ES līmenī; Turpmākās izaugsmes programma 7. atbalsta “Resursu ziņā efektīvas Eiropas pamatiniciatīvu” un “Ceļvedi par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā”, un tajos ietverto redzējumu 2050. gadam, tostarp arī to galvenos mērķus; aicina Komisiju steidzami ierosināt visus tiesību aktus un citas iniciatīvas, kas vajadzīgas, lai sasniegtu šos mērķus un nodrošinātu, ka visas ES politikas jomas ir saskaņotas ar tiem un ES vispārējo redzējumu attiecībā uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas jāizveido līdz 2050. gadam, cita starpā samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80-95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; uzsver, ka ir būtiski nošķirt ekonomisko izaugsmi no resursu patēriņa, lai uzlabotu Eiropas konkurētspēju un mazinātu tās atkarību no resursiem; iesaka Komisijai nodrošināt tiesiskā regulējuma stabilitāti, lai neapdraudētu ilgtermiņa ieguldījumus, 8. uzsver, cik nozīmīga ir resursu efektīva izmantošana, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus; ir pārliecināts, ka šajā ziņā būtiska loma jāpiešķir pētniecības un inovācijas pamatprogrammai “Apvārsnis 2020”; aicina dalībvalstis papildus ES Ceļveža mērķiem pieņemt valsts ceļvežus par resursu efektīvu izmantošanu, kuros paredzētu konkrētus pasākumus un mērķus; 9. aicina Komisiju līdz 2012. gada beigām ierosināt jaunu ilgtspējīga patēriņa un ražošanas (SCP) politikas sistēmu, izveidojot procesu to prioritāro produktu vai pakalpojumu noteikšanai, kas dod lielāko ieguldījumu, lai galvenās globālā patēriņa jomas (ūdens, augsne, materiāli un ogleklis) atbilstu patēriņa rādītājiem, kas noteikti “Ceļvedī par resursu efektīvu izmatošanu”, kam būtu jāpievieno tiesību aktu priekšlikumi, kuros aplūkoti prioritārie produkti un pakalpojumi kopā ar attiecīgajiem instrumentiem, tostarp mehānismiem, kas var uzlabot piegādes ķēdes resursu izmantošanas efektivitāti, un iespēju noteikt minimālās prasības vai labākās izpildes kritērijus, īstenojot pasākumus; 10. apgalvo, ka darbības, kas vērstas uz lielākas resursu izmantošanas efektivitātes nodrošināšanu, nekādā gadījumā nevar saistīt tikai ar valsts sektoru, un tāpēc aicina Komisiju, dalībvalstis un uzņēmumus izstrādāt savu ekonomikas stratēģiju, pamatojoties uz radikāli uzlabotu resursu efektivitāti, kas nodrošinātu, ka ekonomikas izaugsme nav tik lielā mērā atkarīga no resursu patēriņa; uzskata arī, ka uzmanība galvenokārt jāpievērš resursu izmantošanas lietderībai un efektivitātei; 11. uzsver vajadzību nekavējoties rīkoties, lai atbalstītu inovācijas un ieguldījumus jaunās tehnoloģijās un jaunos uzņēmējdarbības modeļos, tostarp nozaru rūpnieciskajās stratēģijās un ilgtspējīgos uzņēmējdarbības modeļos, piemēram, līzinga sabiedrībās, un radītu stimulus, kas dos labumu ekonomikai; uzsver privātā sektora, tostarp MVU, lielo nozīmi “zaļās” ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanā; 12. uzver, ka Eiropai kā pārstrādājošai sabiedrībai lielā mērā jānodrošina savu atkritumu otrreizējā izmantošana un pārstrāde un visefektīvākā veidā jāražo otrreizējās izejvielas, 13. aicina izstrādāt MVU labvēlīgu standartu resursu izmantošanai, kura pamatā būtu tādas koncepcijas, kā Global Compact; 14. aicina Komisiju un dalībvalstis pilnā mērā integrēt resursu efektivitātes mērķus Eiropas ekonomikas politikas koordinācijas pusgadā; mudina dalībvalstis apstiprināt šo prasību Eiropadomē; aicina Komisiju sniegt papildu informāciju par to, kā tieši tiks izvērtēta dalībvalstu virzība ceļā uz labāku resursu izmantošanas efektivitāti, kā daļa no Eiropas pusgada procesa; 15. uzsver, ka iniciatora priekšrocība resursu izmantošanas efektivitātes jomā dod iespēju iekarot augošos tirgus, atgādina, ka ES pieder aptuveni trešā daļa pasaules tirgus vides tehnoloģiju jomā; Ekonomikas pārveide 16. atgādina, ka steidzami izteiksmē jāsamazina resursu izmantošanas apjoms, lai izvairītos no tādām gaidāmām problēmām kā resursu nepietiekamība un cenu pieaugums; 17. atzīmē, ka, lai pārietu uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku, tirgus cenām pilnībā jāatspoguļo resursu nepietiekamības līmenis, kā arī visas ar ražošanas procesu saistītās izmaksas; uzsver, ka tirgi veicina resursu efektivitāti, ja cenas atspoguļo izmantoto resursu patieso vērtību; aicina uzskaites procesā īstenot dzīves cikla pieeju un internalizēt ārējās izmaksas vides jomā atbilstoši principam “piesārņotājs maksā”; 18. atbalsta Komisijas apņemšanos, kas pausta plānā par tirgus instrumentu izstrādi, lai ļautu negatīvo ārējo ietekmi iekļaut tirgus cenās, tādējādi atspoguļojot resursu izmantošanas patieso vērtību un tās ietekmi uz vidi; 19. aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest stimulus, kas mudina uzņēmumus un valsts sektora iestādes mērīt, salīdzinoši novērtēt un nepārtraukti uzlabot ietekmi uz ūdeni, augsni un materiāliem un oglekļa dioksīda emisijas rādītāju, kā arī pasākumus, lai paplašinātu ražotāju atbildības principu un novērstu šķēršļus, kas kavē panākt resursu efektīvu izmantošanu; 20. mudina dalībvalstis ieviest vides nodokli un uzsver, ka tas ļaus samazināt citus nodokļus, piemēram, darbaspēka nodokli, palielināt konkurētspēju, nodrošināt visiem vienādus noteikumus un sagatavot pamatu tehnoloģijas attīstībai; aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt un salīdzināt šā instrumenta ietekmi; 21. mudina Komisiju izpētīt hierarhijas modeļa izveidi, lai resursu izmantošanai nodrošinātu augstāko pievienoto vērtību, neapdraudot vidi; 22. mudina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties un līdz 2014. gadam pieņemt konkrētus plānus pakāpeniskai visu videi kaitīgu subsīdiju atcelšanai līdz 2020. gadam, tostarp subsīdijas ar kurām stimulē atjaunojamo resursu neefektīvu izmantošanu un ziņot par panākto valstu reformu programmu ietvaros; 23. mudina Komisiju izpētīt iespējas izveidot ES mēroga paplašinātas ražotāju atbildības sistēmas, lai uzlabotu rezultātus visās dalībvalstīs, tostarp tajās, kurās otrreizējās izmantošanas un pārstrādes rādītāji ir daudz zemāki nekā vidēji ES; 24. uzsver iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju lomu, ieviešot pārmaiņas un pārveidojot ekonomiku; uzsver, ka ir nepieciešamas informēšanas stratēģijas un stratēģijas patērētāju uzvedības mainīšanai un bumeranga efekta novēršanai; 25. uzsver, ka ir jānodrošina ilgtspējīga Eiropas apgāde ar izejvielām, kas būtu pietiekama lai apmierinātu augošās pārstrādes nozares vajadzības, kas paplašinātu Eiropas atvērto ekonomiku un radītu jaunas darba vietas; 26. prasa izvirzīt stingrākas prasības to produktu un pakalpojumu “zaļajam” publiskajam iepirkumam (GPP), kuriem ir ievērojama ietekme uz vidi un kas visvairāk patērē galvenos globālos resursus (ūdeni, augsni, materiālus un oglekli), kā noteikts “Ceļvedī par resursu efektīvu izmatošanu”; mudina Komisiju novērtēt jomas, kurās GPP varētu piemērot ES finansētiem projektiem; un prasa līdz šā gada beigām nodrošināt, ka tiek sekmēts kopīgais publiskais iepirkums un amatpersonu tīkls GPP atbalstam, ja vien tas neradīs neizdevīgus konkurences apstākļus valsts uzņēmumiem; 27. prasa paplašināt prasības attiecībā uz vides informāciju, ietverot parastās plaša patēriņa preces; atbalsta vides marķējuma pārbaužu veikšanu valsts līmenī un mudina Komisiju strādāt pie Eiropas mērogā saskaņotas metodes izveides produkta ietekmes uz vidi aprēķināšanai, lai patērētājiem sniegtu vairāk informācijas par produktiem, kas nav iekļauti spēkā esošajās sistēmās, tādās kā ekomarķējuma, enerģijas marķējuma un bioloģiskās lauksaimniecības marķējuma sistēma; 28. uzsver, cik svarīga ir visaptveroša informācija produkta marķējumā, norādot arī datus par resursu izmantošanu; prasa Komisijai un dalībvalstīm darīt visu nepieciešamo, lai pilnveidotu pašreizējās marķēšanas sistēmas, savstarpēji integrējot tās, un tādējādi dodot iespēju patērētājiem, saņemot informāciju vienkopus, izdarīt visnotaļ pamatotu un ilgtspēju veicinošu izvēli; 29. mudina dalībvalstis nodrošināt pilnīgu ES acquis īstenošanu attiecībā uz atkritumiem, nosakot arī obligātos mērķus valsts atkritumu novēršanas un pārvaldības stratēģijās un plānos; atkārto, ka vairākās direktīvās noteiktie mērķi attiecībā uz atkritumu vākšanu un šķirošanu ir jāprecizē, lai nodrošinātu augstākajai kvalitātei atbilstošu materiālu reģenerāciju visos procesa posmos; līdz ar to uzsver, ka nepieciešams ES finansējumu vispirms novirzīt darbībām, kas atrodas atkritumu hierarhijas augšgalā, kā noteikts Atkritumu pamatdirektīvā (piemēram, prioritāte piešķirama otrreizējas pārstrādes rūpnīcām, nevis atkritumu apglabāšanai); aicina Komisiju apsvērt, vai būtu nepieciešams pilnveidot un saskaņot ar atkritumiem saistītās aprēķina metodes un statistiku, lai tādējādi nodrošinātu uzticamu pamatu otrreizējas pārstrādes veicināšanai; 30. aicina Komisiju un dalībvalstis efektīvāk izskaust atkritumu, jo īpaši bīstamo atkritumu, nelikumīgos sūtījumus uz trešām valstīm un jo īpaši pastiprināt ar tiem saistītos kontroles mehānismus; šajā sakarā aicina izveidot “Eiropas ārpolitiku atkritumu jomā”, kuras nolūks ir izplatīt labākos Eiropas atkritumu apsaimniekošanas standartus arī ārpus ES; 31. norāda uz to, ka vairāk nekā 20 % pārtikas nonāk atkritumos, un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, lai būtiski samazinātu pārtikas izšķērdēšanu; turklāt norāda, ka izšķērdēta tiek ne tikai pārtika, bet arī resursi pārtikas sagatavošanas un iepakošanas jomā; 32. aicina Komisiju un dalībvalstis lielāku prioritāti piešķirt informācijai, izglītībai un izpratnes veicināšanai, jo īpaši attiecībā uz atkritumu šķirošanu, atkārtotu izmantošanu un pārstrādi, paturot prātā, ka izglītība tieši ietekmē resursu efektīvas izmantošanas paradumus; 33. aicina Komisiju saskaņot acquis attiecībā uz atkritumiem, ņemot vērā atkritumu hierarhiju, un to, ka pārpalikušie atkritumi gandrīz pilnībā jāizskauž; tādēļ aicina Komisiju līdz 2014. gadam sagatavot priekšlikumu, lai pakāpeniski ieviestu vispārēju aizliegumu Eiropas līmenī atkritumu apglabāšanai un vēlākais līdz šīs desmitgades beigām izbeigtu otrreizēji izmantojumu un kompostējumu atkritumu sadedzināšanu; tas jādara, izmantojot pārejas pasākumus, turklāt turpinot izstrādāt kopējus standartus, kuru pamatā būtu dzīves cikla pieeja; aicina Komisiju pārskatīt Atkritumu pamatdirektīvas mērķus 2020. gadam; uzskata, ka arī atkritumu poligonu nodokļa instruments ― kas jau ir ieviests dažās dalībvalstīs ― varētu palīdzēt sasniegt iepriekšminētos mērķus; 34. norāda, ka esošos atkritumu poligonus var izmantot arī kā izejvielu glabātavas (“pilsētvides izrakteņu ieguve”), tomēr šajā jomā ir pieejami tikai nedaudzi pētījumu rezultāti; 35. aicina dalībvalstis paplašināt savu darbu Eiropas Standartizācijas komitejā (CEN) attiecībā uz pamatnostādnēm par pārstrādāto izejvielu standartu izstrādi; 36. aicina Komisiju nodrošināt, ka politika ir vērsta uz dabisko izejvielu izmantošanu pēc kaskādes principa un veicina resursu ziņā efektīvus produktus ar augstāko pievienoto vērtību, nevis enerģijas ražošanu, jo īpaši ņemot vērā iespējas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas; 37. mudina Komisiju atbalstīt biomasas izmantošanu pēc kaskādes principa, vairāk veicinot pārstrādi, resursu ziņā efektīvus produktus ar augstāko pievienoto vērtību, piemēram, bioloģiskos produktus un rūpniecības izejvielas, nevis bioenerģiju; 38. aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot programmu, lai palielinātu informētību un sniegtu ieteikumus uzņēmumiem, īpaši MVU; 39. uzsver ― lai aprites cikla pieeja būtu lietderīga, tā jābalsta uz iespējami precīziem aprēķiniem; šajā sakarā pieprasa, lai, īstenojot Degvielas kvalitātes direktīvu, piegādātāji piemēro atsevišķu pamatvērtību darvas smiltīm; 40. uzsver pētniecības, izstrādes un inovāciju lielo nozīmi pārejas paātrināšanā uz resursu ziņā efektīvu Eiropu; konstatē, ka jauninājumi ir īpaši nepieciešami videi nekaitīgu izejvielu izpētē un ieguvē, lauksaimniecībā, ķīmijā, atkritumu apstrādē un pārstrādē, ūdens apsaimniekošanā, atkārtota izmantojuma iespēju radīšanā un tādu videi kaitīgu materiālu, tehnoloģiju un dizaina aizstājēju izstrādē, kam ir vajadzīgs mazāk izejvielu un enerģijas patēriņa, kā arī atjaunojamajā enerģijā un energoefektivitātē; norāda, ka nodokļa atlaižu piešķiršana saistībā ar resursu efektīvāku izmantošanu arīdzan veicinātu jauninājumus, pētniecību un izstrādi; 41. atgādina, ka ar resursu efektīvu izmantošanu jācenšas palīdzēt Eiropas Savienībai palielināt tehnisko veiktspēju, lai visā vērtības radīšanas ķēdē (saistībā ar ieguvi, apstrādi, attīrīšanu un otrreizējo pārstrādi) no izejvielām varētu iegūt pēc iespējas vairāk; 42. aicina Komisiju izpētīt, kā Eiropas Savienības kalnrūpniecības un apstrādes nozarēs var uzlabot resursu izmantošanas efektivitāti, lai veicinātu konkurētspēju un ilgtspēju, cita starpā, sekmējot jaunu tehnoloģiju ieviešanu un parasto metālu ražošanas blakusproduktu ieguvi; 43. prasa dalībvalstīm apsvērt inovāciju tehnoloģiju centru izveidi, lai veicinātu lietderīgu sastāvdaļu iegūšanu no izrakteņu ieguves atkritumiem, to pārstrādi un atkārtotu izmantošanu un sekmētu to izrakteņu ieguves atkritumu turpmāko izmantošanu, kas atrodas dažāda veida atkritumu glabātavās, būvniecības nozarē, kā arī šāda veida atkritumu glabātavu apsaimniekošanu videi nekaitīgā veidā; 44. vērš uzmanību uz nepieciešamību izmantot alternatīvus produktus, mainot energoietilpīgus un materiālietilpīgus patēriņa modeļus un vienlaikus nodrošinot tos pašus rezultātus, kā arī vērš uzmanību uz nepieciešamību izmantot alternatīvas izejvielas un citus materiālus, tādējādi padarot ražošanas procesus mazāk energoietilpīgus; 45. prasa Komisijai izpētīt ietekmi, ko radītu nodoklis par resursiem un neapstrādātām izejvielām, un jo īpaši visus blakusefektus, piemēram, aizstāšanu, kas nav ilgtspējīga, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vai ekonomiskās darbības uzsākšanu trešās valstīs; 46. uzsver prasmju un apmācības nozīmi; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīties ciešā dialogā ar sociālajiem partneriem, akadēmiskajām aprindām un rūpniecības pārstāvjiem; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar rūpniecības nozari un akadēmiskajām aprindām atbalstīt resursu efektīvu izmantošanu, šim nolūkam paredzot īpašas augstskolu programmas un stipendijas; tādēļ turpmāk atbalsta minētajā jomā esošās apmaiņas programmas, piemēram, Erasmus Mundus Minerālvielu un vides programmu. 47. uzsver, ka jāiegulda izejvielu un retzemju metālu atkārtotā pārstrādē, ņemot vērā, ka retzemju metālu ieguvei, attīrīšanai un pārstrādei ir smagas sekas attiecībā uz vidi, ja šie procesi netiek pienācīgi pārvaldīti; Dabas kapitāls un ekosistēmu pakalpojumi 48. uzsver, ka bioloģiskajai daudzveidībai ir būtiska nozīme cilvēku dzīvē un sabiedrības labklājībā gan tiešā, gan netiešā veidā, pateicoties tās nodrošinātajiem ekosistēmas pakalpojumiem; atzinīgi vērtē ES bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas stratēģiju līdz 2020. gadam, tostarp visus tās mērķus un pasākumus; norāda, ka liela nozīme ir bioloģiskās daudzveidības aizsardzības integrācijai, tostarp resursu ziņā efektīvas Eiropas programmā; 49. attiecīgi atzinīgi vērtē to, ka ir sagatavoti īpaši pasākumi, lai kontrolētu invazīvās sugas, un aicina tos īstenot nekavējoties; 50. uzsver, cik nozīmīgs ir ūdens kā dabas resurss, kas ir īpaši būtisks gan cilvēcei, gan ekosistēmām; atgādina par spiediena palielināšanos uz drošu un neapdraudētu ūdens resursu pieejamību un kvalitāti tādu faktoru dēļ kā atmežošana, urbanizācija, iedzīvotāju skaita palielināšanās, ekonomikas izaugsme un klimata pārmaiņas; uzsver nepieciešamību pēc daudzlīmeņu pieejas ūdens resursus apsaimniekošanā, uzsverot vietējo un reģionālo iestāžu nozīmi pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” kontekstā; 51. prasa Komisijai arī aprēķināt un atklāt izmaksas saistībā ar kaitējumu videi, ko rada ES lauksaimniecības un zivsaimniecības politika; 52. aicina Komisiju izmantot labāko praksi resursu izmantošanas efektivitātes jomā, lai izstrādātu atbilstīgus kritērijus un uzsāktu izmēģinājuma projektus attiecībā uz vairākiem resursiem, piemēram, fosforu, ar mērķi līdz 2020. gadam panākt praktiski 100 % atkārtotu izmantošanu un optimizēt to izmantošanu un pārstrādi; uzsver, ka šādiem izmēģinājuma projektiem būtu jāsaņem tiešs ES finansējums; 53. uzskata, ka Eiropas resursi būtu jāpārvalda stratēģiskāk un videi nekaitīgākā veidā; uzskata, ka lielākas pūles jāvelta Eiropas Savienībā pieejamo resursu, jo īpaši minerālu, metālu un kokmateriālu, kā arī energoresursu, tostarp fosilā kurināmā, apsaimniekošanai; uzsver, ka ES varētu pati sevi nodrošināt ar izejvielām, un aicina ES samazināt atkarību no tādu izejvielu importa, kuru ieguves metodes ir vides jomā neilgtspējīgas; 54. uzskata, ka dalībvalstu rūpniecības nozarēm galvenokārt jābalstās uz vietējām izejvielām; norāda, ka ar vietējo resursu pārvaldību jānodrošina, lai resursi netiktu izšķērdēti; 55. uzsver ilgtspējīgas lauksaimniecības, nodrošinot “importētas” zemes izmantojuma un Eiropas oglekļa dioksīda emisijas ietekmes samazināšanos; 56. uzskata, ka patērētāju informētībai ir svarīga nozīme, lai uzlabotu pārtikas patēriņa resursu izmantošanas efektivitāti, un atbalsta iniciatīvas vietējā, valsts un ES mērogā, lai veicinātu ilgtspējīgākus pārtikas patēriņa modeļus; 57. vērš uzmanību uz to, cik nozīmīgi attiecībā uz resursu izmantošanas efektivitāti ir tādi atjaunojamie dabas resursi kā meži; aicina Komisiju mudināt izmantot atjaunojamas, bioloģiskas, pārstrādājamas un videi draudzīgas izejvielas un citus materiālus; jo īpaši norāda, ka tādu zema oglekļa emisiju līmeņa atjaunojamo izejvielu kā koksne izmantošana ir resursu ziņā efektīva būvniecības vajadzībām; 58. uzsver nepieciešamību uzlabot ES mežu aizsardzību un konsolidēt ar to saistīto risku novēršanas metodes, jo mežsaimniecības resursi un kokmateriālu dabīgās īpašības veido būtisku dabas kapitālu; aicina izveidot finanšu instrumentu, lai finansētu meža ugunsgrēku un parazītu uzbrukumu profilakses pasākumus; aicina Komisiju sadarbībā ar kokrūpniecības nozari izpētīt tādu īpašu pasākumu iespējas, kuri paredzēti mežsaimniecības resursu ilgtspējīgai izmantošanai, jo īpaši ar izmēģinājuma projektu starpniecību; aicina labāk izmantot ES dažādās politikas jomās iekļautos mežsaimniecības pasākumus, lai palielinātu mežu ekonomisko vērtību un nodrošinātu kokmateriālu lielāku pieejamību, piemēram, veicot apmežošanu saskaņā ar lauku attīstības programmām; 59. uzsver, ka barības vielu novadīšana vidē lauksaimnieciskās ražošanas procesā rada ievērojamu negatīvu ārējo ietekmi uz ekosistēmām, cilvēku veselību un klimatu; aicina Komisiju ieviest modernas barības vielu apsaimniekošanas tehnikas, lai samazinātu barības vielu novadīšanas līmeni, pieaugot ražošanai; 60. norāda, ka KZP reformu pakete ir īpaši nozīmīga resursu ziņā efektīvās Eiropas pamatiniciatīvas sastāvdaļa; uzskata, ka maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms, nepieļaujot izmetumus, tīrāki un efektīvāki dzinēji, pielāgotāki zvejas rīki, starptautiskā līmenī līdzvērtīgi konkurences apstākļi un flotes jaudas pārpalikums ir jautājumi, kuriem jāpievēršas, lai panāktu videi draudzīgu un ekonomiski veiksmīgu akvakultūras nozares darbību; turklāt uzsver, ka mazapjoma piekrastes flotēm ir sociāla un ekonomiska nozīme; Pārvaldība un uzraudzība 61. prasa Komisijai, apspriežoties ar visām galvenajām ieinteresētajām personām, pieņemt stingrus un viegli saprotamus rādītājus, piemēram, attiecībā uz ietekmi uz zemi, ietekmi uz ūdeni, izejvielu patēriņa ietekmi un oglekļa dioksīda ietekmi, lai uzraudzītu virzību uz mērķu sasniegšanu; šiem rādītājiem jābūt balstītiem uz integrētiem grāmatvedības instrumentiem un konsekventām un plaši pieņemtām metodēm, kā arī tiem vajadzētu būt skaidri noteiktiem, lai tos varētu piemērot visā ES gan politikas veidotājiem, gan privātajiem dalībniekiem; tajos turklāt būtu jāņem vērā pilna aprites cikla radītā ietekme un jānosaka resursu apjoms, ko izmanto ekonomikā, lai varētu risināt visus ar resursu nepietiekamību saistītos aspektus, tādējādi iekļaujot slēptās plūsmas; brīdina, ka ierosinātais resursu ražīguma rādītājs nesniegs vajadzīgo informāciju; 62. atkārtoti uzsver saskaņotu, izmērāmu, skaidru un pārbaudāmu nozaru mērķu nozīmi, tostarp vispārējā mērķa nozīmi, lai īstenotu ceļveža redzējumu un galvenos uzdevumus; atzīst šā jautājuma sarežģītību un attiecīgo vajadzību pēc stabilas zinātniskās bāzes; aicina Komisiju, par pamatu ņemot šo bāzi, izvirzīt konkrētu priekšlikumu šādiem mērķiem ES un dalībvalstīs ne vēlāk kā gada laikā pēc attiecīgo rādītāju pieņemšanas un nodrošināt, ka visi ES politikas virzieni atbilst noteiktajiem mērķiem; uzskata, ka uzdevumi, kas iekļauti ceļvedī, ir jāuzskata par mērķiem līdz brīdim, kad tiks noteikti sīkāk izstrādāti mērķi; aicina dalībvalstis iekļaut attiecīgus mērķus arī savās resursu efektivitātes stratēģijās; 63. uzsver, ka īpaši resursu efektivitātes rādītāji ir sevišķi svarīgi visās politikas jomās, un aicina Komisiju iekļaut resursu izmantošanas efektivitātes rādītājus visos ietekmes novērtējumos; turklāt arī uzskata, ka konkurētspējas pārbaudēm, kā paredzēts Komisijas paziņojumā COM(2010)0614, obligāti jābūt ietvertām ikvienā ietekmes novērtējumā; 64. aicina Komisiju panākt spēkā esošo tiesību aktu pilnīgu īstenošanu, īpaši attiecībā uz tiesību aktiem ūdens jomā, lai maksimāli izmantotu visas iespējas; 65. atzinīgi vērtē ES Degvielas kvalitātes direktīvu (DKD) kā nozīmīgu soli virzībā uz aprites cikla pieeju resursu patēriņam un uzstāj, lai, īstenojot DKD, piegādātāji darvas smiltīm piemērotu atsevišķu standartvērtību; 66. uzskata, ka Septītajai ES vides rīcības programmai jānodrošina pienācīgs politikas satvars, lai sasniegtu ceļveža redzējumu un īstenotu tā galvenos uzdevumus un mērķus attiecībā uz resursu ziņā efektīvu Eiropu; 67. aicina Komisiju pārbaudīt ES politikas virzienus un cita starpā novērtēt valsts atjaunojamo resursu rīcības plānus un kopējo lauksaimniecības politiku no to ietekmes uz resursu efektivitāti viedokļa; 68. uzskata resursu ziņā efektīvu Eiropu par piemērotu pamatu, lai izveidotu videi draudzīgas darbavietas visiem un bez diskriminācijas; 69. uzskata, ka resursu efektīvu izmantošanu bieži vien kavē apgrūtinošas administratīvās procedūras; aicina Komisiju vienkāršot atļauju izsniegšanas procesus, lai varētu labāk nodrošināt resursu efektivitāti; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par pārredzamības direktīvu; 70. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt sabiedrības informēšanas un izglītošanas kampaņas ar mērķi palielināt to produktu noietu, kuri izgatavoti no pārstrādātiem atkritumiem; 71. aicina rīkoties, lai nodrošinātu, ka reģionālajā politikā galvenais apsvērums ir visefektīvākā resursu izmantošana; uzsver, ka resursu izmantošanas efektivitātes vajadzību jautājums ir jārisina arī reģionālā un vietējā līmenī, ņemot vērā Eiropas reģionu potenciālu, trūkumus un dažādos attīstības līmeņus; kā arī uzsver nepieciešamību vietējām un reģionālajām iestādēm pielāgot resursu izmantošanas efektivitātes pasākumus stratēģijai “Eiropa 2020”; Starptautiskā dimensija 72. uzskata, ka resursu efektīva un ilgtspējīga izmantošana un piešķiršana ir svarīga ES rūpniecības politikas daļa, kura gan pašlaik, gan turpmāk būtu jāņem vērā arī Savienības ārējās attiecībās; šajā sakarībā uzskata, ka vides preču un pakalpojumu tirdzniecība ir ilgtspējīgas ekonomikas un sociālās attīstības instruments, kas labvēlīgi ietekmē gan tirdzniecību, gan vidi; 73. uzskata, ka godīgai, atvērtai un nediskriminējošai daudzpusējās tirdzniecības sistēmai un vides aizsardzībai ir jābūt savstarpēji atbalstošiem aspektiem, kam jāsniedz ieguvumi vietējām kopienām, ņemot vērā, ka daudzpusējie tirdzniecības noteikumi ir pārstrādāti, lai labāk atbilstu vides aizsardzības prasībām un cilvēku pamatvajadzībām; 74. aicina Komisiju pašreizējās un turpmākajās ES divpusējās vai daudzpusējās sarunās vairāk ietvert jautājumus, kas saistīti ar izejvielām, piemēram, a) eksporta ierobežojumus un b) ieguldījumu aspektus; 75. uzsver, ka pasaules tirgu taisnīga atvēršana vides precēm un pakalpojumiem, veicinot ilgtspējīgu patēriņu, rada lielākas eksporta iespējas, jaunas darba vietas, kas saistītas ar jaunu videi draudzīgu tehnoloģiju izplatīšanos, jauninājumus un konkurētspēju, sekmē cenu pazemināšanos, kvalitātes paaugstināšanos un sniedz lielāku izvēli patērētājiem; 76. atzinīgi vērtē paveikto darbu Pasaules Tirdzniecības organizācijas Dohas sarunu kārtā par tarifu un beztarifu šķēršļu samazināšanu vai atcelšanu vides preču un pakalpojumu tirdzniecībai un stingri mudina puses turpināt darbu neatkarīgi no Dohas sarunu kārtas iznākuma, lai sagatavotu skaidru vides preču un pakalpojumu definīciju, kurā būtu iekļauta uzņēmumu sociālā atbildība, ES vides standarti un taisnīgas tirdzniecības principi; 77. atkārtoti apstiprina, ka visos pašreizējos Eiropas Savienības divpusējos un reģionālajos tirdzniecības nolīgumos jāiekļauj vērienīga sadaļa par ilgtspējīgu attīstību, kā tas ir darīts, piemēram, nesen noslēgtajos Eiropas Savienības Brīvās tirdzniecības nolīgumos ar Korejas Republiku, Kolumbiju un Peru, un Centrālamerikas valstīm; uzskata, ka sadaļām par sociālo un vides ilgtspējīgumu jāpiešķir tāda pat nozīme kā darījuma komerciālajiem aspektiem, un tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai visos jaunajos BTN uz šīm sadaļām būtu attiecināti strīdu izšķiršanas noteikumi; 78. uzskata, ka vispārējo preferenču sistēmā iekļaujot tarifu preferences sociāli atbildīgi ražotām vides precēm un šādi sniegtiem pakalpojumiem, varētu rasties pievienotā vērtība ES tirdzniecībā ar jaunattīstības valstīm un papildu stimuls stratēģijas “Eiropa 2020”mērķu panākšanai un Savienības ilgtermiņa mērķu sasniegšanai klimata un enerģētikas jomā; 79. uzskata, ka, gatavojoties “Rio +20” konferencei, un saistībā ar to ANO dalībvalstīm, pilsoniskajai sabiedrībai un arodbiedrībām ir jāiesaistās jaunās un vēl intensīvākās apspriedēs, it īpaši par uzņēmumu sociālās atbildības brīvprātīgā rakstura efektivitāti; 80. uzsver, ka ES ekoinovācijas veicina resursu efektīvāku izmantošanu ārpus mūsu robežām, tādējādi mazinot globālo resursu sarukšanu; tādēļ prasa dalībvalstīm stiprināt valsts resursu efektīvas izmantošanas stratēģijas un dalīties ar zināšanām globālos forumos, piemēram, “Rio+20” augstākā līmeņa sanāksmē; apstiprina, ka ātri pieaugošais patēriņš pasaulē un sarūkošie izejvielu krājumi liecina par nepieciešamību ieguldīt pasaules resursu efektivitātē; 81. norāda, ka gaidāmā “Rio+20” pasaules augstākā līmeņa sanāksme varētu būt nozīmīgs forums diskusijām par resursu efektivitātes un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem; uzskata, ka jauns ilgtspējīgas attīstības mērķu kopums varētu novērst Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) nepilnības un kļūt par spēcīgu nākamo pasaules mēroga projektu, kurā atzīta ciešā saikne starp vidi un visiem attīstības aspektiem; mudina ES un tās dalībvalstis šajā konferencē būt izlēmīgām un pārliecinātām, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar iekļaujošas un videi nekaitīgas ekonomikas izveidi pasaules mērogā; o 82. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
| ||||||||||||
| Iniciatīva jauniešu nodarbinātības izredžu palielināšanai |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā 2012. gada 26. aprīļa jautājumu Komisijai par “Jaunatnes iespēju iniciatīvu” (O-000106/2012 – B7-0113/2012), – ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija secinājumus par stratēģiju “Eiropa 2020” un tās pieciem pamatmērķiem, – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Jaunatnes iespēju iniciatīva” (COM(2011)0933), – ņemot vērā nodarbinātības dokumentu paketi “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām”, ko Komisija iesniedza 2012. gada 18 aprīlī (COM(2012)0173), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Jaunatne kustībā ‐ iniciatīva jauniešu potenciāla izmantošanai, lai Eiropas Savienībā panāktu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi” (COM(2010)0477), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2012. gadu” (COM(2011)0815), – ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(1), – ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(2), – ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai(3), – ņemot vērā 2011. gada 17. jūnijā Luksemburgā pieņemtos Padomes secinājumus par jauniešu nodarbinātības veicināšanu nolūkā sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, – ņemot vērā Eiropadomes locekļu 2012. gada 30. janvāra paziņojumu “Uz izaugsmi stiprinošu konsolidāciju un nodarbinātību veicinošu izaugsmi”, – ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja J. M. Barroso astoņām dalībvalstīm nosūtīto 2012. gada 31. janvāra vēstuli par jauniešu bezdarbu, – ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 28. marta Darba dokumentu (SOC)450 par Komisijas paziņojumu (COM(2011)0933) Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, – ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, – ņemot vērā Eiropas pamattiesību hartas 15., 31. un 32. pantu, – ņemot vērā LESD XII sadaļu, – ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu, A. tā kā Eiropas Parlaments 2010. gada rezolūcijā ir paudis nostāju, ka tas atbalsta jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu, aicinot Eiropas Komisiju, dalībvalstis, sociālos partnerus un citas ieinteresētās personas atbilstīgi to attiecīgajām kompetencēm cita starpā:
B. tā kā, lai gan kopš 2010. gada ir vērojama vēl nestabila ekonomikas atlabšana, atkal pieaug bezdarbs, kas Eiropas Savienībā vidēji sasniedz 10 % rādītāju un jauniešu vidū ir 22 % līmenī, savukārt ekonomikas prognozes paredz jaunu ekonomikas stagnāciju un turpmāku bezdarba pieaugumu, turklāt tuvākajā nākotnē neparedzot tautsaimniecības atlabšanu un daudzu darba vietu radīšanu; C. tā kā jauniešu bezdarba situācija dalībvalstīs būtiski atšķiras, un bezdarba rādītāji dažās valstīs ir krietni zem 10 % līmeņa, savukārt citās, kurās krīze bija vissmagākā, tas sasniedz gandrīz 50 % līmeni; D. tā kā jauniešu bezdarbu var risināt tikai jēgpilnā veidā, to analizējot plašākā kontekstā un izpētot kopējo bezdarba situāciju attiecīgajā dalībvalstī, kā arī vispārējo ekonomikas politikas sistēmu, kas ir valsts darba tirgus pamatā; E. tā kā viens no jauniešu augstā bezdarba iemesliem ir jaunu darba vietu trūkums; F. tā kā Eiropā ekonomikas un finanšu krīzes un jo īpaši eurozonas valstu parādu krīzes negatīvās sekas ir padziļinājušas jauniešu jau tā smago stāvokli, un tagad viņi atrodas sevišķi nelabvēlīgā situācijā, jo īpaši tie jaunieši, kuri nav pabeiguši vai nokārtojuši obligātās vai vidējās izglītības programmas, kuri ir ilgstošie bezdarbnieki un ir sociāli atstumti, un tie, kuri dzīvo ekonomiski atpalikušos reģionos; G. tā kā jauniešu bezdarba satraucoši augstais līmenis apdraud daudzu Eiropas Savienības jauniešu ekonomisko un sociālo nākotni, liekot viņiem dārgi maksāt par krīzes sekām; H. tā kā jauniešu bezdarba izskaušanai Eiropas Savienībā ir vajadzīgi lielāki ieguldījumi izglītībā un apmācībā; I. tā kā efektīvi pasākumi ietver darba ņēmēju pārvietošanu no konkurēt nespējīgām nozarēm uz tādām, kurās notiek izaugsme, stiprinot inovāciju un radot darba vietas; J. tā kā Eiropadome 2010. gada 17. jūnijā vienojās par stratēģiju “Eiropa 2020” un tās pieciem pamatmērķiem, proti:
K. tā kā Eiropas Komisija paziņojumā par vienotā tirgus aktu pareizi norāda, ka, padziļinot vienotā tirgus izveidi, tiktu radītas tik vajadzīgās darba vietas un izaugsme, lai panāktu ekonomikas augšupeju un novērstu pašreizējo ekonomikas krīzi; L. tā kā Eiropas Komisija paziņojumā “Jaunatne kustībā” mudināja dalībvalstis ieviest Jaunatnes garantijas sistēmu un attiecīgi aicināja dalībvalstis darīt vairāk, lai šo garantiju īstenotu; M. tā kā 2012. gada 30. janvāra sanāksmē Eiropadomes locekļi laida klajā paziņojumu, kurā aicināja dalībvalstis uzlabot darba vietu izveidi un samazināt jauniešu bezdarbu, un secināja, ka par mērķi ir jānosaka kārtība, ar kuru saskaņā dažus mēnešus pēc skolas beigšanas jaunieši saņem kvalitatīvu piedāvājumu stāties darbā, turpināt izglītību, stažēties vai iziet praksi; N. tā kā 2012. gada 31. janvārī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs J. M. Barroso nosūtīja vēstules astoņām dalībvalstīm, kurās jauniešu bezdarba rādītājs ievērojami pārsniedz vidējo rādītāju Eiropas Savienībā, kā arī uz šīm valstīm tika nosūtītas rīcības grupas jauniešu nodarbinātības plānu izstrādei; O. tā kā šajās astoņās dalībvalstīs konstatētie kopīgie faktori ir ļoti augsts skolu pametušo skaits un mazkvalificēti jaunieši, kuri darba tirgū cenšas atrast darbu; P. tā kā Eiropas Komisija 2012. gada maijā piedāvās katrai dalībvalstij pielāgotus ieteikumus 2012. gadam, vienlaikus norādot paziņojumā “Jaunatnes iespēju iniciatīva”, ka tām dalībvalstīm, kurās ir sevišķi augsts jauniešu bezdarbs, negaidot šos ieteikumus, būtu jāveic apņēmīgi pasākumi, lai novērstu skolu priekšlaicīgu pamešanu, attīstītu darba tirgū vajadzīgās prasmes, atbalstītu pirmā darba sākšanu un apmācību darba vietā, kā arī atvieglinātu iespējas dabūt (pirmo) darbu; Q. tā kā Eiropadomes 2012. gada 30. janvāra sanāksmē Eiropas Komisijas priekšsēdētājs J. M. Barroso paziņoja, ka no struktūrfondu budžeta vēl nav piešķirti 82 miljardi euro, kurus varētu pārdalīt, 1. atzinīgi vērtē Komisijas Jaunatnes iespēju iniciatīvu, kuras pamatā ir iepriekšējās iniciatīvas “Jaunatne kustībā” un “Jaunas prasmes un jaunas darba vietas”, kā arī daudzas citas paziņojumos ierosinātās iniciatīvas, taču ļoti apšauba to, vai ierosinātie pasākumi atbilst pašreizējās jauniešu bezdarba krīzes smagumam, kādu izjūt daudzas dalībvalstis; 2. uzsver, ka jauniešu bezdarba situācija ir ļoti atkarīga no vispārējās ekonomiskās situācijas; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” un mudina ES valstu vai valdību vadītājus pēc iespējas drīz iesniegt Eiropas ieguldījumu plānu, ar ko sekmēt integrējošu un ilgtspējīgu izaugsmi ar daudzām jaunām darba vietām; 3. atzinīgi vērtē Eiropadomes paziņojumu, aicinot dalībvalstis ieviest tādus valsts plānus kā Jaunatnes garantijas sistēma, un mudina dalībvalstis šo aicinājumu atbalstīt ar tūlītējiem un konkrētiem pasākumiem valsts līmenī, lai nodrošinātu, ka jaunieši četru mēnešu laikā pēc skolas beigšanas vai nu iegūst pienācīgu darbu, vai arī turpina izglītību un apmācību, vai pārkvalificējas; 4. atzinīgi vērtē Komisijas ierosmi sekmēt Jaunatnes garantijas iniciatīvu un piešķirt dalībvalstīm 4 miljonus euro, lai palīdzētu izveidot Jaunatnes garantijas shēmas, kas jāatbalsta ar aktīvām darba tirgus iniciatīvām, palīdzot likvidēt plaisu starp izglītības un apmācības sistēmām un darba tirgu, taču ļoti apšauba to, vai šī summa ir pietiekami liela, lai šāda veida garantijas palīdzētu īstenot valstīs, kurās ir augsts bezdarba līmenis un tiek īstenoti budžeta taupības pasākumi; 5. uzsver, ka Jaunatnes garantijai efektīvi jāuzlabo to jauniešu situāciju, kuri nestrādā un nav arī iesaistīti izglītībā vai apmācībā, un lai pakāpeniski pārvarētu jauniešu bezdarba problēmu Eiropas Savienībā; 6. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” izklāstīto nodomu līdz 2012. gada beigām iesniegt priekšlikumu Padomes ieteikumam par prakses vietu kvalitātes sistēmu un Padomes ieteikumam par Jaunatnes garantijas sistēmu un mudina dalībvalstis šo priekšlikumu noteikti pieņemt līdz 2012. gada beigām; 7. atzīst, ka attiecībā uz piekļuvi darba tirgum un palikšanu tajā jaunieši saskaras ar diskrimināciju, kas ir jauniešu nestabilās situācijas un pagaidu līgumu sekas, un norāda, ka šajā situācijā pilnībā ir jāievēro Eiropas tiesību aktos noteiktā vienlīdzīgā attieksme; 8. uzsver, ka jaunās mātes tiek īpaši diskriminētas darba tirgū, jo ģimenes pienākumu dēļ viņas pārtrauc profesionālo darbību; tāpēc aicina dalībvalstis nostiprināt politiku darba savienošanai ar ģimenes dzīvi, jo īpaši ES līmenī nostiprinot direktīvu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un nodrošinot pieejamus, cenu ziņā saprātīgus un kvalitatīvus aprūpes pakalpojumus bērniem un apgādībā esošiem pieaugušajiem; 9. ir pārliecināts, ka viens no veidiem, kā efektīvi panākt jauniešu ienākšanu darba tirgū, ir izstrādāt sistēmiskas reformas strukturālā bezdarba problēmas risināšanai; 10. atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšsēdētājs J. M. Barroso rīkojās nekavējoties, nosūtot rīcības grupas uz dalībvalstīm, kurās ir augstākie jauniešu bezdarba rādītāji; prasa Komisijai sniegt Parlamentam pilnīgu informāciju par šo pasākumu darba kārtību un konkrētiem rezultātiem; pauž nožēlu, ka vienīgi Komisija ir pilnvarota izveidot šādas rīcības grupas, un ierosina, lai turpmāk šajā procesā iesaistītu arī Eiropas Parlamentu un Padomi; 11. aicina Komisiju izvērtēt ar rīcības grupu priekšlikumiem saistīto darba tirgus reformu ietekmi uz bezdarba līmeni un nodarbinātības kvalitātes standartiem attiecīgajā dalībvalstī; 12. aicina Komisiju 2012. gadā pēc iespējas drīz pieņemt Eiropas kvalitātes sistēmas regulu un noteikt standartu minimumu, ar ko atbalstīt kvalitatīvu prakses vietu nodrošināšanu un pieejamību tām; 13. aicina dalībvalstis uzlabot arodizglītības un apmācības (kas ir galvenā alternatīva augstākajai izglītībai) kvalitāti un līdz ar to statusu, 14. uzskata, ka mobilitāte un iespēja strādāt citā dalībvalstī varētu būt nozīmīgs pasākums jauniešiem, kas viņiem ļautu vieglāk piekļūt darba tirgum; tāpēc atzinīgi vērtē iniciatīvas “Erasmus visiem” paplašināšanu un ieteikumus, ka šajā programmā liela uzmanība jāvelta studentu un jauniešu darba pieredzei citā valstī saistībā ar arodizglītību; 15. aicina dalībvalstis noteikt un izvērtēt jaunus saistošus mērķus jaunatnei, īpašu uzmanību pievēršot kvalitatīvām un jauniešiem paredzētām politikas stratēģijām, kas atbilst stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, un aicina šos mērķus ieviest savu valstu reformu programmās; 16. aicina Komisiju jauniešu bezdarba jautājumu skaidri iekļaut Eiropas semestrī, nosakot to par stratēģijas “Eiropa 2020” apakšmērķi; 17. aicina dalībvalstis, kurās ir zems bezdarba līmenis vai kuras sekmīgi ieviesušas jaunatnes garantijas sistēmu, piemēram, Austriju, aktīvi sadarboties ar tām dalībvalstīm, kurās ir augsts jauniešu bezdarbs, nododot savas speciālās zināšanas un sekmīgos modeļus, ar kuriem samazināt lielo atšķirību starp valstu bezdarba līmeņiem, un kopīgi izstrādāt labāku un integrējošāku jauniešiem paredzētu nodarbinātības politiku, kas labvēlīgi ietekmētu situāciju attiecīgajā valstī; 18. aicina Komisiju un dalībvalstis novērtēt specifiskās problēmas, ar kādām sastopas jaunieši, cenšoties saņemt sociālo aizsardzību, kā arī aicina novērtēt sociālās atstumtības risku; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pasākumus, ar kuriem sekmēt jauniešu piekļuvi sociālajai aizsardzībai un atalgojumam; 19. nosoda to, ka, lai gan krīze turpinās jau četrus gadus, vēl aizvien nav izmantoti 82 miljardi euro no struktūrfondu budžeta, kas paredzēti 2007.–2013. gada finanšu plānos; mudina Komisiju prioritārā kārtā ierosināt šo līdzekļu pārdali, ievērojamu daļu no 82 miljardiem euro novirzot jauniešiem paredzētiem projektiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai sekmētu pienācīgas nodarbinātības iespējas jauniešiem, un aicina Komisiju apsvērt iespēju palielināt līdzfinansējuma likmes tām astoņām dalībvalstīm, kurās ir sevišķi augsts bezdarba līmenis; 20. aicina Komisiju meklēt turpmākus un vērienīgākus finansējuma avotus, lai palīdzētu dalībvalstīm risināt jauniešu bezdarba problēmu; 21. uzskata, ka ir ļoti svarīgi, izstrādājot finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, paredzēt līdzekļus jauniešiem, galveno uzmanību pievēršot jauniešiem, kuri nestrādā un nav arī iesaistīti izglītībā vai apmācībā; 22. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka šo līdzekļu piešķiršanā pilnībā tiek iesaistīti sociālie partneri un jaunatnes organizācijas; 23. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu veicināt jauniešu nodarbinātības mobilitāti, kas būtu daļa no jaunās sociālo pārmaiņu un inovācijas programmas, lai mudinātu jauniešus meklēt darbu tajās dalībvalstīs un reģionos, kuros vajadzīgas attiecīgās prasmes un trūkst darbaspēka; šajā ziņā aicina lielāku uzmanību pievērst jauniešu situācijai, jo īpaši pārejai no izglītības uz nodarbinātību, kā arī skolu priekšlaicīgi pametušo skaita samazināšanai un prakses un māceklības kvalitātei; uzsver, ka nodarbinātības mobilitātes sekmēšana ir jāsaista ar labāku sociālo aizsardzību un mobilitātes šķēršļu samazināšanu tādās jomās kā sociālās tiesības un sociālās drošības segums, jo īpaši attiecībā uz gados jauniem darba ņēmējiem, kuri atrodas riska grupā; 24. aicina Komisiju un dalībvalstis finansēt mobilitātes programmas, kas paredzētas jauniešu apmācībai un nodarbinātībai jaunās jomās, kuras var sekmēt ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām, jo īpaši saistībā ar ekoloģiju un aprūpes nozari, kurā varētu nodarbināt gan jauniešus, gan jaunietes; 25. aicina dalībvalstis ieviest duālas izglītības sistēmas visām profesijām, kurām nav nepieciešama augstākā izglītība, ietverot mērķus, ar kuriem saskaņā noteikta mēroga uzņēmumiem ir jāpiedāvā prakses vietas, un paredzot stimulus, kas veicinātu jauniešu pieņemšanu darbā; 26. aicina dalībvalstis ne tikai īstermiņā, bet jo īpaši vidējā un ilgā termiņā izstrādāt saskaņotāku stratēģiju starp valsts izglītības un apmācības plāniem un darba tirgus vajadzībām, lai nepieļautu pārprodukciju atsevišķās nozarēs, sekmētu jaunu tirgus sektoru attīstību un resursus no nozarēm, kurās samazinās darba vietas, pārvietotu uz augošām nozarēm, piemēram, saistībā ar ilgtspējīgu ekonomiku; 27. mudina pieņemt Eiropas jauniešu nodarbinātības stratēģiju, atbalstot uzņēmumus, sociālos dienestus, publiskā sektora iestādes un citus darba devējus pienācīgu un kvalitatīvu darba vietu radīšanā; 28. ir ļoti nobažījies, ka ievērojamais izglītības budžeta līdzekļu samazinājums atsevišķās dalībvalstīs nelabvēlīgi ietekmēs jauniešu smago situāciju un jaunatnes iniciatīvā ietverto priekšlikumu īstenošanu; aicina Komisiju pārliecināties, ka dalībvalstīm sniegtie ieteikumi par fiskālās ilgtspējības atjaunošanu neapdraud vai neiznīcina to politiku un programmas, kuru mērķis ir sekmēt jauniešu nodarbinātību un sociālo integrāciju un/vai novērst jauniešu atstumšanu un izslēgšanu no darba tirgus; 29. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu, – ņemot vērā LESD 8. un 157. pantu, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija)(1), – ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491), – ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. marta paziņojumu “Stingrāka apņemšanās veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību. Sieviešu harta” (COM(2010)0078), – ņemot vērā Komisijas 2010. gada maija ziņojumu “Atšķirības darba samaksā sievietēm un vīriešiem Eiropā no juridiskā viedokļa”, – ņemot vērā Komisijas 2009. gada februāra ziņojumu “Pārstrādātās Direktīvas 2006/54/EK transponēšana”, ko izstrādājis Eiropas juridisko ekspertu tīkls dzimumu līdztiesības jomā, – ņemot vērā Komisijas 2007. gada 18. jūlija paziņojumu “Likvidēt atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā” (COM(2007)0424), – ņemot vērā Komisijas 2007. gada februāra ziņojumu “Darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma tiesiskie aspekti”, ko izstrādājis Komisijas juridisko ekspertu tīkls nodarbinātības, sociālo lietu un vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā, – ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gadam), ko Padome pieņēma 2011. gada 7. martā, – ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, kuras pamatā ir LESD 157. pants, – ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2010. gada 5. marta ziņojumu “Darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma jautājuma risināšana ‐ valdību un sociālo partneru darbības”, – ņemot vērā Eiropas sociālo partneru 2005. gada 1. marta Darba programmu dzimumu līdztiesības jomā, kā arī tās 2006., 2007. un 2008. gada pārbaudes ziņojumus un 2009. gada gala novērtējuma ziņojumu, – ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1994. gada Konvenciju par nepilna darba laika darbu(2), kas paredz pienākumu valstīm savos publiskā iepirkuma līgumos ietvert klauzulu attiecībā uz vienlīdzīgu samaksu par darbu, – ņemot vērā SDO Konvenciju Nr. 100 “Vienlīdzīga samaksa”, – ņemot vērā 2011. gada martā uzsākto SDO un ANO Globālā pakta tīmekļa semināru “Vienlīdzīgu samaksu par vienādas vērtības darbu ‐ Kā to paveikt?”, – ņemot vērā ar ANO Ģenerālās asamblejas 1979. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 34/180 pieņemtās Konvencijas par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu, – ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 18. novembra rezolūciju par to, kā piemērot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm(3), – ņemot vērā Komisijas 2009. gada 3. februāra pārskatu par 2008. gada 18. novembra rezolūciju, – ņemot vērā desmit deputātu 2010. gada 8. marta priekšlikumu izstrādāt likumdošanas iniciatīvas ziņojumu “Vienlīdzīgu samaksu par tādu pašu darbu” saskaņā ar Reglamenta 42. pantu, – ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu, – ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0160/2012), A. tā kā saskaņā ar jaunākajiem pagaidu un nepilnīgiem datiem sievietes Savienībā vidēji pelna par 16,4 % mazāk nekā vīrieši un darba samaksas atšķirība atkarībā no dzimuma dalībvalstīs ir 4,4 %–27,6 % un tā kā, neskatoties uz ievērojamo skaitu tiesību aktu, kas ir spēkā gandrīz 40 gadus, un veiktajām darbībām un iztērētajiem resursiem, cenšoties samazināt šo atšķirību(4), attīstība ir ārkārtīgi lēna (atšķirība Savienības līmenī 2006. gadā bija 17,7 %, 2007. gadā ‐ 17,6 %, 2008 gadā ‐ 17,4 %, 2009. gadā ‐ 16,9 % un 2010. gadā ‐ 16,4 %), bet dažās dalībvalstīs šī atšķirība ir pat palielinājusies, lai gan darba samaksas atšķirība atkarībā no dzimuma varētu būt lielāka nekā norādīts, jo vēl trūkst datu par divām dalībvalstīm; B. tā kā pastāvīgi augstās darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma cēloņi ir komplicēti, daudzējādi un bieži vien tie ir savstarpēji saistīti, kā arī attiecas ne tikai uz jautājumu par vienlīdzīgu samaksu par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu; tā kā šie cēloņi ir arī tiešā un netiešā diskriminācija, kā arī tādi sociālie un ekonomiskie faktori kā darba tirgos pastāvošā profesionālā un augsta līmeņa horizontālā un vertikālā segregācija, sieviešu darba nepietiekams novērtējums, nevienlīdzība darba un privātās dzīves līdzsvarošanā, kā arī tradīcijas un stereotipi, tostarp izglītības virzienu un nodarbinātības modeļu izvēlē un skolēnu orientācijā, piekļuvē amatiem un profesijām un attiecīgi profesionālajai karjerai, jo īpaši meitenēm un sievietēm, virzot viņas uz tipiski sieviešu profesijām, kas ir zemāk atalgotas; tā kā saskaņā ar ekspertu analīzes rezultātiem tiešā un netiešā diskriminācija rada aptuveni pusi no atšķirības; C. tā kā atalgojuma atšķirība pārāk bieži ir saistīta ar kultūras mantojumu un mūsdienu sabiedrībā pastāvošiem juridiskajiem un ekonomiskajiem faktoriem; D. tā kā vidēji sievietēm jāstrādā līdz 2012. gada 2. martam, lai nopelnītu tikpat daudz, cik vīrieši vidēji nopelnīja gada laikā līdz 2011. gada 31. decembrim; E. tā kā vienlīdzīgas samaksas par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu principa piemērošana ir īpaši svarīga, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību; tā kā būtu jāprasa Komisijai un dalībvalstīm apkopot un regulāri sniegt statistikas datus, kuros norādīta ne tikai vidējā darba samaksa stundā, bet arī summas, ko vīrieši un sievietes saņem par vienādu darbu vai vienādas vērtības darbu; F. tā kā Direktīva 2006/54/EK ir devusi ieguldījumu sieviešu stāvokļa uzlabošanā darba tirgū, bet nav pamatīgi mainījusi tiesību aktus par darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma novēršanu; tā kā ekspertu iepriekšējā izpēte rāda, ka dalībvalstu tiesību aktos ir veiktas tikai nelielas izmaiņas vai arī vispār nav veiktas izmaiņas un pret darba devējiem nav vērstas nekādas sankcijas; tā kā jautājuma komplicētības dēļ ir ne tikai jāuzlabo tiesību akti, bet nepieciešama arī Eiropas mēroga stratēģija, lai novērstu darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma, kam savukārt nepieciešama spēcīga Savienības vadība politikas jomu koordinēšanā, labākās prakses sekmēšanā un dažādu pušu iesaistīšanā; G. tā kā tendences rāda, ka par algām biežāk tiek veiktas individuālas pārrunas, kā rezultātā trūkst informācijas un pārredzamības attiecībā uz individualizēto algu sistēmu, un tādējādi palielinās samaksas atšķirības vienāda līmeņa darba ņēmēju starpā, un tas var vēl vairāk palielināt darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma; tā kā tādēļ decentralizētāka un individualizētāka algu noteikšanas sistēma būtu drīzāk jāvērtē kā diezgan satraucoša tendence, turklāt datu aizsardzību nevar uzskatīt par pamatotu attaisnojumu tam, ka netiek publicēta statistikas informācija par algām; H. tā kā visās dalībvalstīs skolniecēm ir lielāks sekmības procents nekā skolniekiem un viņas veido 59 % no visiem augstskolu beidzējiem; tomēr tā kā izglītībā pastāvošo tradīciju un stereotipu rezultātā viņas ir mazākumā tādās jomās kā matemātika un datorzinības; I. tā kā sieviešu prasmes un kompetences bieži tiek nepietiekami novērtētas ‐ īpaši tajās profesijās, kurās sievietes dominē ‐, ne vienmēr balstoties uz objektīviem kritērijiem; tā kā sieviešu karjeras izredžu paplašināšana un izglītības veidu maiņa varētu labvēlīgi ietekmēt un mazināt darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, piemēram, palielinot sieviešu zinātnieču un inženieru skaitu; J. tā kā sievietes biežāk strādā nepilna darba laika darbu un tā kā darba samaksas atšķirība atkarībā no dzimuma ir gandrīz divreiz lielāka nepilna darba laika darba ņēmēju vidū salīdzinājumā ar pilna darba laika darba ņēmējiem; K. tā kā saskaņā ar ekspertu analīzes rezultātiem darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma kļūst redzamas pēc tam, kad sieviete atgriežas darba tirgū pēc pirmā grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma; tās vēl palielina atkārtotie karjeras pārtraukumi tādu ārējo faktoru dēļ kā ar bērniem saistīti nodarbinātības pārtraukumi un rūpes par apgādājamajiem ģimenes locekļiem, un šīm atšķirībām ir tendence vēl vairāk pieaugt atkarībā no sievietes vecuma un izglītības līmeņa; tā kā sieviešu lēnākā, īsākā un/vai pārtrauktā karjera rada arī atšķirības atkarībā no dzimuma saistībā ar iemaksām sociālās drošības sistēmās, tādējādi palielinot sieviešu nabadzības risku vecumā; L. tā kā dati norāda, ka sieviešu iegūtā kvalifikācija un pieredze tiek apmaksāta zemāk nekā vīriešu kvalifikācija un pieredze; tā kā ir jāpiemēro “vienāda atalgojuma par tādu pašu darbu” jēdziens, ko nedrīkst ietekmēt uz dzimumu balstīti aizspriedumi, un arī ir jāatbrīvojas no tradicionālās sabiedrības lomu sadales, kas līdz šim būtiski ietekmējušas profesionālo ievirzi un izglītību, arī izglītība var palīdzēt un tai ir jāpalīdz sabiedrībā izskaust ar dzimumu saistītos stereotipus; turklāt arī dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājums nedrīkst būt par iemeslu sieviešu diskriminācijai darba tirgū; M. tā kā darba devēji nozarēs un profesijās, kurās galvenokārt tiek nodarbinātas sievietes, maksā zemākas algas un tā kā šīm nozarēm un profesijām ir mazāka kolektīvā pārstāvniecība un iespējas panākt kolektīvo vienošanos; N. tā kā saskaņā ar tiesību aktiem un Eiropas judikatūru darba devējiem jāpiemēro visiem darbiniekiem vienādi novērtēšanas kritēriji, atalgojuma noteikumiem jābūt saprotamiem un pārredzamiem, kā arī, piemērojot attiecīgus kritērijus, jāņem vērā darba veids un tips un tie nedrīkst ietvert nekādus diskriminējošus elementus; O. tā kā ienākumu atšķirības vēl vairāk palielinās to sieviešu vidū, kuras atrodas vairākkārtīgi nelabvēlīgākā situācijā, piemēram, sievietēm ar invaliditāti, sievietēm, kuru izcelsme ir saistīta ar etniskajām minoritātēm, un sievietēm bez kvalifikācijas; P. tā kā tikai dažas prasības attiecībā uz diskrimināciju, kas izpaužas kā darba samaksas atšķirība atkarībā no dzimuma, ir nonākušas kompetentajās tiesās(5); tā kā šai situācijai ir dažādi izskaidrojumi, tai skaitā informācijas trūkums par darba samaksu, ierobežotās salīdzinājuma iespējas, prasību iesniedzēju personīgo resursu trūkums; Q. tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam var būt ievērojama loma, pārraugot kā mainās darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma, analizējot to cēloņus un novērtējot tiesību aktu ietekmi; R. tā kā Parlaments ir atkārtoti aicinājis Komisiju uzņemties iniciatīvas, tostarp pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus, lai risinātu darba samaksas atšķirību jautājumu, novērstu pensionētu personu nonākšanu nabadzībā, kas ir izteiktāka sieviešu vidū atšķirīgās darba samaksas dēļ, 1. prasa Komisijai līdz 2013. gada 15. februārim pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK saskaņā ar tās 32. pantu un ierosināt tajā grozījumus, pamatojoties uz LESD 157. pantu un ievērojot pielikumā iekļautos sīki izstrādātos ieteikumus, vismaz saistībā ar šādiem darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma jautājuma aspektiem:
2. apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības; 3. uzskata, ka ierosinātais priekšlikums neradīs finansiālas sekas; 4. atzīst, ka ir dažādi cēloņi tam, ka palielinās darba samaksas atšķirības un tādēļ atzīst, ka , daudzšķautņainai vairāklīmeņu pieejai nepieciešama spēcīga Savienības vadība politikas jomu koordinēšanā, labākās prakses sekmēšanā un dažādu pušu, piemēram, Eiropas sociālo partneru un nevalstisko organizāciju iesaistīšanā ar mērķi izveidot Eiropas mēroga stratēģiju darba samaksas atšķirību atkarībā no dzimuma novēršanai; 5. aicina dalībvalstis konsekventi ieviest un īstenot Direktīvu 2006/54/EK, un mudināt privātā un publiskā sektora pārstāvjus aktīvāk iesaistīties darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma novēršanā; dalībvalstīm un Komisijai vajadzētu mudināt sociālos partnerus, tostarp darba devējus, veidot darba vērtējuma sistēmas, kurās nepastāvētu dzimumu diskriminācija, ieviest profesiju klasifikācijas sistēmas un atbalstīt koncepciju, kas paredz vienādu atalgojumu par vienādu darbu; 6. aicina dalībvalstis būt par paraugu, apkarojot nevienlīdzīgu atalgojumu sievietēm valsts pārvaldes un sabiedriskajās iestādēs, kā arī atklātajās sabiedrībās kopumā ; 7. uzsver, ka, apkarojot sieviešu diskrimināciju, jo īpaši nodarbinātības pieejamības, darba samaksas, darba apstākļu, profesionālās izaugsmes un profesionālās apmācības jomā, ļoti svarīga nozīme ir kolektīvām sarunām un kolektīvās vienošanās panākšanai; 8. atzinīgi vērtē Komisijas Vienlīdzīgas darba samaksas dienas iniciatīvu, kas pirmo reizi noteikta 2011. gada 5. martā un otru reizi rīkota 2012. gada 2. martā; 9. norāda, ka nedrīkst pieļaut atalgojuma nevienlīdzību citu iemeslu, piemēram, rases, etniskās piederības, reliģiskās pārliecības vai dzimumorientācijas, dēļ; 10. atzinīgi vērtē Padomes iniciatīvu Beļģijas prezidentūras laikā 2010. gadā attiecībā uz kvantitatīvu un kvalitatīvu rādītāju kopuma novērtēšanu un aktualizēšanu; 11. mudina Komisiju sekmēt ciešāku saskaņošanu dalībvalstu vidū saistībā ar pētniecību un analīzi, pilnībā izmantojot labākās prakses apmaiņu; 12. mudina dalībvalstis, visos iespējamajos gadījumos iesaistot sociālos partnerus, apmainīties ar paraugpraksi un veicināt sadarbību, strādājot pie jaunām idejām, kā novēst darba samaksas atšķirības starp dzimumiem; 13. aicina Komisiju un dalībvalstis iestāties pret sieviešu un vīriešu atalgojuma nevienlīdzību visās atbilstīgajās Savienības politikas jomās un dalībvalstu programmās, it īpaši tajās, kuru mērķis ir nabadzības izskaušana; 14. ierosina dalībvalstīm iecelt vienāda atalgojuma aizstāvi, kurš uzraudzītu situāciju atsevišķās dalībvalstīs un ziņotu to dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam par sasniegto progresu; 15. aicina Komisiju pārskatīt Padomes 1997. gada 15.decembra Direktīvu 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu(6) ar mērķi novērst darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma; 16. mudina sociālos partnerus uzņemties atbildību par tādas sistēmas izveidi, kurā tiktu mazinātas darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, sniegt apmācības kursus par spējām sarunu gaitā , tostarp apspriežot algas, panākt savu interešu ievērošanu, veicināt izpratni par vienādu atalgojumu pirmajā instancē, lai galarezultātā panāktu obligātu samaksas revīziju, un stiprināt sieviešu pozīcijas sociālās partnerības sistēmā, jo īpaši atbildīgajos amatos; 17. aicina Komisiju radīt iespēju gadījumos, kad netiek ievērots vienāda atalgojuma princips, izmantot kolektīvo tiesisko aizsardzību kā veidu, kas ļautu fiziskām personām un/vai pārstāvniecības struktūrām sūdzības iesniedzēju vārdā vai viņu atbalstam ar šo sūdzības iesniedzēju piekrišanu iesniegt prasību tiesā, un piešķirt NVO un arodbiedrībām juridisku statusu, lai tās varētu pārstāvēt diskriminācijas upurus arī administratīvajā tiesvedībā; aicina Komisiju saistībā ar gaidāmo priekšlikumu attiecībā uz horizontālu kolektīvās tiesiskās aizsardzību instrumentu apsvērt iespēju izmantot kolektīvo tiesisko aizsardzību gadījumos, kad tiek pārkāpts vienāda atalgojuma princips; 18. uzsver, ka tikai ļoti nedaudzas sūdzības par diskrimināciju attiecībā uz darba samaksas atšķirībām starp dzimumiem sasniedz kompetentās (parastās vai administratīvās) tiesas; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk rīkot izpratnes veidošanas kampaņas, tostarp sniedzot atbilstīgu informāciju par pierādīšanas pienākumu, jo tam ir būtiska nozīme, nodrošinot vienādas attieksmes principa ievērošanu; 19. uzskata, ka jāuzlabo un jāvienkāršo procedūras un mehānismi, lai aizstāvētu principu “vienāds atalgojums par vienādas vērtības darbu” un aizliegtu jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ; 20. aicina dalībvalstis un strādājošo un darba devēju organizācijas kopīgi izstrādāt objektīvus darba novērtējuma instrumentus, lai samazinātu darba samaksas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm; 21. mudina dalībvalstis noteikt mērķus, stratēģijas un grafiku rīcībai, kuras mērķis ir samazināt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību un nodrošināt vienādu atalgojumu par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu; 22. aicina Komisiju veicināt turpmākus pētījumus par elastdrošības stratēģijām, lai izvērtētu to ietekmi uz sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirību un noskaidrotu, kā šīs stratēģijas var novērst dzimumu diskrimināciju; 23. atzinīgi vērtē Padomes 2010. gada 6. decembra secinājumus, kuros dalībvalstis tiek aicinātas veikt plaša mēroga pasākumus, lai novērstu šo atalgojuma atšķirību cēloņus; 24. uzskata, ka lielākas sieviešu nodarbinātības iespējas, it īpaši augstākajos amatos, var palīdzēt mazināt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību; norāda, ka sievietēm ir aktīvāk jāiesaistās ekonomikas lēmumu pieņemšanā, izmantojot savu ietekmi, lai panāktu risinājumus, kas ietver dzimumu līdztiesības perspektīvu; vērš uzmanību uz pētījumu rezultātiem, kas liecina, ka pastāv cieša saistība starp lielāku skaitu sieviešu uzņēmuma vadošajos amatos un lielāku uzņēmuma peļņu no aktīviem, pārdošanas un kapitālieguldījumiem; 25. atgādina dalībvalstīm par to saistībām no jauna izvērtēt nodarbinātības un nodokļu politikas ietekmi uz atalgojuma atšķirībām; 26. ierosina, lai Eiropas Parlaments piešķirtu balvu “Sievietes un uzņēmējdarbība Eiropā”, kuru varētu pasniegt darba devējiem (uzņēmumiem, iestādēm un valsts iestādēm), kuri izvirzījušies vadībā, veicinot sieviešu karjeras attīstību, atbalstot viņas vadošos amatos un ievērojot vienāda atalgojuma principu; 27. uzsver, ka jāveic pasākumi profesionālās un karjeras izaugsmes veicināšanai patiesas dzimumu līdztiesības apstākļos; norāda, ka šis princips tiek ietverts uzņēmumu sociālajā atbildībā, kas tiek veicināta starptautiskā un valstu līmenī un ir jāpilnveido visās dalībvalstīs; 28. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un tai pievienotos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai, Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem. PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAM SĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU 1. ieteikums: DEFINĪCIJAS
2. ieteikums: SITUĀCIJAS ANALĪZE UN REZULTĀTU PĀRREDZAMĪBA 2.1. Tas, ka darba devējiem un darba ņēmējiem trūkst informācijas un izpratnes par pašreizējām vai iespējamām samaksas atšķirībām viņu uzņēmumos, kā arī trūkst zināšanu šajā jomā, traucē īstenot Līgumā un pašreizējos tiesību aktos ietverto principu. 2.2. Atzīstot precīzu, salīdzināmu un saskaņotu statistikas datu trūkumu, tai skaitā par nepilna darba laika GPG un vīriešu un sieviešu pensijas atšķirību, kā arī pastāvošo zemāka atalgojuma līmeni sievietēm, it īpaši profesijās, kurās tradicionāli vairāk strādā sievietes, dalībvalstīm to sociālās politikas nostādnēs ir pilnībā jāņem vērā darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma un jārisina šis jautājums kā būtiska problēma. 2.3. Tādēļ ir īpaši svarīgi, lai uzņēmumos (piemēram, uzņēmumos, kuros ir vismaz 30 darbinieki un kuros vīriešu un sieviešu īpatsvars katram dzimumam ir vismaz 10 %) obligāti veiktu regulāras revīzijas attiecībā uz samaksu un šo revīziju rezultāti tiktu publicēti, paturot prātā personas datu aizsardzības prasības. Tādas pašas prasības var attiecināt arī uz informāciju par papildu atalgojumu, kas ir pievienots darba algai. Šai informācijai jābūt pieejamai darbiniekiem, arodbiedrībām un attiecīgajām pārvaldes iestādēm (piemēram, darba inspekcijai, vienlīdzību veicinošajām iestādēm). 2.4. Darba devējiem ir jāsniedz darbiniekiem un viņu pārstāvjiem algu statistikas rezultāti, kas sadalīti pēc dzimuma, tomēr, to darot, ir jāņem vērā personas datu aizsardzība. Šie dati būtu jāapkopo katrā dalībvalstī nozares un valsts līmenī. 2.5. Jāparedz darba devējiem pienākums īstenot pārredzamības politiku saistībā ar algu sastāvu un struktūru, cita starpā ar papildu samaksu, prēmijām un citām priekšrocībām, kas ir daļa no atalgojuma. 2.6. Ja algu statistika liecina, ka atsevišķās grupās vai atsevišķiem indivīdiem atalgojums atšķiras atkarībā no dzimuma, darba devējiem šīs atšķirības ir obligāti jāanalizē sīkāk un jācenšas tās novērst. 3. ieteikums: DARBA NOVĒRTĒJUMS UN PROFESIJU KLASIFIKĀCIJA 3.1. Darba vērtības jēdzienam ir jābalstās uz kvalifikāciju, lietpratību cilvēku attiecībās un atbildību, īpašu vērību veltot darba kvalitātei, ar mērķi veicināt iespēju vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem. Šis jēdziens nepieļauj aizspriedumainus stereotipus attiecībā uz sievietēm, piemēram, augstāk vērtējot fizisko spēku, nevis lietpratību cilvēku attiecībās vai atbildību, un tam ir jānodrošina, ka darbs, kas saistīts ar atbildību par cilvēkiem, ir uzskatāms par līdzvērtīgu darbam, kurš saistīts ar atbildību par materiālajām vērtībām vai finanšu resursiem. Tādēļ sievietēm ir jāsaņem informācija, palīdzība un/vai apmācība attiecībā uz sarunām par darba algu, profesiju klasifikāciju un samaksas līmeņiem. Ir jāparedz iespēja prasīt nozarēm un uzņēmumiem novērtēt, vai to profesiju klasifikācijas sistēmā atbilstīgi prasītajam tiek ņemts vērā dzimumu aspekts, un attiecīgā gadījumā veikt vajadzīgās korekcijas. 3.2. Komisijas iniciatīvai jāmudina dalībvalstis ieviest tādu profesiju klasifikāciju, kurā tiktu ievērots sieviešu un vīriešu līdztiesības princips, mudinot darba devējus un darbiniekus konstatēt iespējamu darba samaksas diskrimināciju, kuras pamatā ir neobjektīva samaksas līmeņu noteikšana. Joprojām ir svarīgi ievērot valstu tiesību aktus un tradīcijas attiecībā uz korporatīvo attiecību sistēmu. Darba novērtējumam un profesiju klasifikācijai arī jābūt pārredzamiem un pieejamiem visām ieinteresētajām personām, darba inspekcijai un vienlīdzību veicinošajām iestādēm. 3.3. Dalībvalstīm ir jāveic rūpīgs novērtējums, visvairāk pievēršoties profesijām, kurās galvenokārt strādā sievietes. 3.4. Dzimumneutrālam darba novērtējumam ir jābalstās uz jaunām personāla klasifikācijas un darba organizācijas sistēmām, darba pieredzi un ražīgumu, ko pirmām kārtām vērtē no kvalitātes viedokļa, ņemot vērā izglītību un citas prasmes, garīgas un fiziskas prasības, atbildību par cilvēkresursiem un materiālajām vērtībām un izmanto datu un novērtējuma tabulās, lai noteiktu samaksu, pienācīgi ņemot vērā salīdzināmības principu. 4. ieteikums: VIENLĪDZĪBU VEICINOŠAS IESTĀDES UN TIESISKĀS AIZSARDZĪBAS LĪDZEKĻI
5. ieteikums: SOCIĀLAIS DIALOGS Ir vajadzīga turpmāka koplīgumu, piemērojamo samaksas līmeņu un profesiju klasifikācijas shēmu izvērtēšana, galvenokārt attiecībā uz izturēšanos pret nepilna darba laika darbu strādājošajiem un citos netipiskos darba režīmos strādājošajiem, kā arī attiecībā uz papildu samaksu/prēmijām, tai skaitā atalgojumu natūrā. Šai izvērtēšanai ir jāattiecas ne tikai uz primārajiem, bet arī uz sekundārajiem darba apstākļiem un nodarbinātības sociālā nodrošinājuma shēmām (atvaļinājumu noteikumiem, pensiju shēmām, dienesta automobiļiem, bērnu aprūpes kārtību, elastīgu darba laiku, prēmijām utt.). Dalībvalstīm, ievērojot savus tiesību aktus, koplīgumus un ierasto praksi, ir jāmudina sociālie partneri ieviest dzimumneitrālu profesiju klasifikāciju, ļaujot gan darba devējiem, gan darbiniekiem konstatēt iespējamu darba samaksas diskrimināciju, kuras pamatā ir neobjektīva samaksas līmeņu noteikšana. Vadībai var būt lielāka loma ne tikai attiecībā uz taisnīgu darba samaksu, bet arī tāda klimata veidošanā, kad tiek atbalstīta taisnīga atbildības par aprūpi dalīšana un gan sieviešu, gan vīriešu profesionālā izaugsme. Sociālajiem partneriem jābūt pilnvarotiem ne tikai savu nozaru darba kārtībā iekļaut taisnīgas darba samaksas jautājumus, bet arī izvēlēties darboties starpnozaru līdzsvara panākšanā.(8) Komisijai jāizstrādā īstenojamu un lietotājdraudzīgu praktisku norādījumu rokasgrāmata, kas uzņēmumos un dalībvalstīs būtu izmantojama sociālā dialoga gaitā. Tajā ir jāiekļauj vadlīnijas un kritēriji, kas noderīgi darba vērtības noteikšanai un profesiju salīdzināšanai. Tajā arī jāiekļauj ierosinājumi attiecībā uz iespējamām darba novērtēšanas metodēm. 6. ieteikums: DISKRIMINĀCIJAS NOVĒRŠANA
7. ieteikums: DZIMUMU LĪDZTIESĪBAS INTEGRĀCIJA
8. ieteikums: SANKCIJAS 8.1. Tiesību akti šajā jomā dažādu iemeslu dēļ ir acīmredzami mazāk efektīvi, un, paturot prātā, ka problēmu kopumā nevar atrisināt vienīgi ar tiesību aktiem, Komisijai un dalībvalstīm būtu jāpapildina pašreizējie tiesību akti ar atbilstošām, iedarbīgām, samērīgām un atturošām sankcijām. 8.2. Ir svarīgi, ka dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus ar mērķi nodrošināt, ka par vienlīdzīgas samaksas par vienādas vērtības darbu principa pārkāpumu tiek piemērotas atbilstošas sankcijas saskaņā ar spēkā esošajām tiesību normām. 8.3. Neraugoties uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, pārbaudes un soda mēri saistībā ar vienāda atalgojuma principa ievērošanu bieži vien ir pilnīgi neatbilstoši. Šie jautājumi ir jānosaka par prioritāriem, un attiecīgo kompetento iestāžu un institūciju rīcībā ir jābūt vajadzīgajiem tehniskajiem un finanšu resursiem. 8.4. Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2006/54/EK dalībvalstīm jau tagad ir pienākums nodrošināt kompensāciju vai atlīdzību (18. pants), kā arī piemērot sankcijas (25. pants). Tomēr šie noteikumi ir nepietiekami, lai izvairītos no vienlīdzīgas darba samaksas principa pārkāpumiem. Tāpēc ir ierosināts veikt pētījumu par tādu sankciju iespējamību, efektivitāti un ietekmi kā:
9. ieteikums: SAVIENĪBAS NOTEIKUMU UN POLITIKAS RACIONALIZĒŠANA 9.1. Ir jāveic steidzami pasākumi atalgojuma ierobežojumu jomā, jo tie varētu būt saistīti ar nepilna darba laika darbu. Šī situācija liek novērtēt un, iespējams, pārskatīt Direktīvu 97/81/EK, kas paredz vienlīdzīgus noteikumus pilna un nepilna darba laika strādājošiem, kā arī mērķtiecīgākus un efektīvākus pasākumus koplīgumos. 9.2. Nodarbinātības pamatnostādnēs ir steidzami jāiekļauj konkrēts mērķis samazināt darba samaksas atšķirības, tostarp attiecībā uz profesionālās apmācības pieejamību un sieviešu kvalifikācijas un prasmju atzīšanu.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Šveices noteiktās kvotas saistībā ar Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Slovēnijas, Slovākijas, Čehijas un Ungārijas valstspiederīgajiem piešķirto uzturēšanās atļauju skaitu |
| |||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā 1972. gada 22. jūlija brīvās tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Šveices Konfederāciju(1), – ņemot vērā 1999. gada 21. jūnija nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos(2) un jo īpaši tā I pielikumu par personu brīvu pārvietošanos un III pielikumu par savstarpējo profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, – ņemot vērā 2004. gada 26. oktobra protokolu nolīgumam starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos attiecībā uz Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas piedalīšanos kā Līgumslēdzējām pusēm pēc to pievienošanās Eiropas Savienībai(3), – ņemot vērā 2008. gada 27. maija protokolu, kas pievienots nolīgumam starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos attiecībā uz Bulgārijas Republikas un Rumānijas piedalīšanos kā līgumslēdzējām pusēm pēc to pievienošanās Eiropas Savienībai(4), – ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par EEZ un Šveici ‐ šķēršļi pilnīgai iekšējā tirgus izveidei(5), – ņemot vērā Padomes 2010. gada 14. decembra secinājumus par ES attiecībām ar EBTA valstīm, – ņemot vērā Šveices Konfederācijas Federālās Padomes 2012. gada 18. maija lēmumu par drošības klauzulas izmantošanu attiecībā uz astoņām ES dalībvalstīm, – ņemot vērā 2012. gada 14. un 16. maija jautājumus Komisijai par Šveices noteiktajām kvotām saistībā ar Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Slovēnijas, Slovākijas, Čehijas un Ungārijas valstspiederīgajiem piešķirto uzturēšanās atļauju skaitu (O-000113/2012 – B7-0115/2012 un O-000115/2012 – B7-0116/2012), – ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu, A. tā kā Šveices Konfederācijas Federālās Padome nolēma no 2012. gada 1. maija noteikt kvantitatīvus ierobežojumus B kategorijas uzturēšanās atļaujām, kas paredz uzturēšanos līdz pieciem gadiem un kas piešķirtas Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Slovēnijas, Slovākijas, Čehijas un Ungārijas valstspiederīgajiem; B. tā kā, pieņemot šo lēmumu, Šveices varas iestādes ir atsaukušās uz tā dēvēto drošības klauzulu, kas nostiprināta 1999. gada nolīguma 10. pantā un kura ļauj šīm varas iestādēm ieviest šādus pagaidu ierobežojošus pasākumus, ja attiecīgajā gadā piešķirto uzturēšanās atļauju skaits pārsniedz iepriekšējos trijos gados piešķirto atļauju vidējo skaitu vismaz par 10 %; tā kā Šveices varas iestādes ir paziņojušas, ka šāda situācija ir izveidojusies attiecībā uz astoņu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu valstspiederīgajiem; C. tā kā drošības klauzula, uz kuru ir atsaukušās Šveices varas iestādes, ka tas ir paredzēts 1999. gada nolīguma 10. pantā, neparedz uz valstspiederību balstītu diferencēšanu, ja ir jānosaka uzturēšanās atļauju maksimums, kvotas vai atļauju skaits un attiecas uz Eiropas Kopienu nodarbinātajām un pašnodarbinātajām personām; D. tā kā attiecībā uz to astoņu valstu valstspiederīgajiem, kuras pievienojās ES 2004. gadā, Šveice piemēroja kvantitatīvus ierobežojumus līdz 2011. gada 30. aprīlim, kā to atļāva 2004. gada Protokols; tā kā pēc šā pārejas perioda piemēro 1999. gada Nolīguma 10. panta 4. punktu; E. tā kā šī situācija ir jāizvērtē plašākā kontekstā, jo Šveices varas iestādes ir veikušas virkni pasākumu, kuri apdraud jau panākto progresu divpusējo nolīgumu īstenošanā un par kuriem Parlaments jau paudis savas bažas 2010. gada septembra rezolūcijā; F. tā kā Šveice saistībā ar Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos ir pieņēmusi vairākus tā dēvētos papildu pasākumus, kuri var traucēt ES uzņēmumiem ‐ jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem ‐ pakalpojumu sniegšanu Šveicē, un tā kā saskaņā ar Tiesas judikatūru vairāki šādi atbalsta pasākumi var tikt akceptēti tikai tādā gadījumā, ja tie samērīgā veidā aizsargā vispārējas intereses, kuras pakalpojuma sniedzēju izcelsmes valstī nav aizsargātas; G. tā kā daži no šiem papildu pasākumiem nav samērīgi paredzētajiem mērķiem, piemēram, pienākums astoņu dienu nogaidīšanas perioda laikā sniegt iepriekšēju paziņojumu, prasība veikt iemaksas trīspusēju komisiju darbības izmaksu segšanai un ārvalstu uzņēmumiem, kas sniedz pārrobežu pakalpojumus, noteiktais pienākums sniegt finanšu drošuma garantiju; tā kā šādi pasākumi ir īpaši apgrūtinoši MVU, kuri vēlas sniegt pakalpojumus Šveicē; H. tā kā Šveices varas iestādes, pārkāpjot Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos, ir nolēmušas neatļaut Vācijas un Austrijas taksometriem uzņemt pasažierus Šveices lidostās; I. tā kā šie jautājumi ir atkārtoti apspriesti ar Šveici ar Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos izveidotajā apvienotajā komitejā; tā kā apvienotā komiteja nav spējusi tos atrisināt; J. tā ka ir pieļaujamas tikai ierobežotu izmainu ieviešana Nolīgumā par personu brīvu pārvietošanos, lai pielāgotu to ES tiesību aktu attīstībai personu brīvas pārvietošanās jomā; tā kā Nolīgumā par personu brīvu pārvietošanos nav paredzēti efektīvi uzraudzības un juridiskās kontroles mehānismi, kas ir līdzīgi tiem, kuri tiek izmantoti ES un EEZ, Šveices noteiktās kvotas saistībā ar ES valstspiederīgajiem piešķirto uzturēšanās atļauju skaitu 1. pauž ārkārtīgu nožēlu par to, ka Šveices varas iestādes ir nolēmušas no jauna izveidot kvantitatīvus ierobežojumus ilgtermiņa uzturēšanās atļaujām, kas piešķirtas ES pilsoņiem, kuri ir kādas no to astoņu dalībvalstu valstspiederīgajiem, kas ES pievienojās 2004. gadā, tādējādi ierobežojot personu brīvu pārvietošanos, kura ir paredzēta 1999. gada nolīgumā ar ES; 2. uzskata, ka šis lēmums ir diskriminējošs un pretlikumīgs, jo Parlaments spēkā esošajos nolīgumos ar Šveici un ES neatrod nekādu juridisku pamatu šādai diferencēšanai pēc valstspiederības; mudina Šveices varas iestādes pārskatīt savu lēmumu un atteikties no drošības klauzulas izmantošanas; 3. norāda, ka nav ievēroti nosacījumi 1999. gada nolīguma 10. panta 4. punkta, kā tas galīgajā redakcijā formulēts ar 2004. gada protokolu, noteikumu piemērošanai; 4. atzinīgi vērtē augstās pārstāves un Eiropas Komisijas priekšsēdētaja vietnieces savlaicīgo un kritisko paziņojumu, ar kuru viņas dienesti mudināti veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai Šveices varas iestādēm pieprasītu atcelt to pieņemto lēmumu; 5. norāda, ka Šveice paplašināja brīvas pārvietošanās tiesības ar 2008. gada II protokolu, attiecinot tās arī uz Bulgāriju un Rumāniju; tomēr pauž nožēlu, ka nolīgums paredz pārejas periodus līdz pat septiņiem gadiem; nožēlo to, ka 2011. gada maijā Šveices valdība nolēma pagarināt pārejas periodu Bulgārijas un Rumānijas valstspiederīgajiem līdz 2014. gada 31. maijam; 6. uzskata, ka tā vietā, lai ieviestu ierobežojošus pasākumus pašreizējās struktūras ietvaros, abām pusēm būtu jāstrādā, lai izstrādātu atbilstošāku, efektīvāku un elastīgāku sadarbības sistēmu turpmākai personu brīvas pārvietošanās veicināšanai; aicina Komisiju uzsākt šā jautājuma apspriešanu ar Šveices varas iestādēm cik vien drīz iespējams un iekļaut to ar Nolīgumu izveidotās apvienotās komitejas nākamās sanāksmes darba kārtībā; Šķēršļi vienotā tirgus pilnīgai izveidošanai 7. prasa Komisijai norādīt, kādi pasākumi ir veikti kopš Parlamenta 2010. gada 7. septembra rezolūcijas pieņemšanas, lai risinātu ar papildu pasākumiem saistītās problēmas, kuru rezultātā ES maziem un vidējiem uzņēmumiem ir radušās grūtības pakalpojumu sniegšanā Šveicē, un pārliecināt Šveices varas iestādes atcelt regulējumu, kas pārrobežu pakalpojumus sniedzošiem ārvalstu uzņēmumiem nosaka pienākumu noguldīt finanšu drošuma garantiju; 8. ir nobažījies par Šveices Konfederācijas Federālās Padomes lēmumu apsvērt iespēju noteikt vēl citus papildu pasākumus; 9. atkārtoti pauž bažas par stāvokli Šveices lidostās, kurās Šveices varas iestāžu atteikuma rezultātā Vācijas un Austrijas taksometriem nav atļauts uzņemt pasažierus, un mudina Komisiju pārbaudīt vai šis lēmums ir savienojams ar Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos; 10. nožēlo, ka Nolīgumā nav ņemta vērā Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā; aicina dinamiskāk pielāgot Nolīgumu ES tiesību aktu kopuma attīstībai jomās, kas saistītas ar iekšējo tirgu; 11. uzskata, ka tas ir būtiski, lai turpmāk attīstītu Šveices dalību iekšējā tirgū, kuru regulējošie noteikumi paredz abu pušu uzņēmējiem nodrošinat pārredzamāku un paredzamāku uzņēmējdarbības vidi; 12. aicina no jauna panākt progresu, lai rastu horizontālus risinājumus jautājumiem, kas saistīti ar nepieciešamību dinamiski pielāgot nolīgumus tiesību aktu kopumam, kas attīstās, viendabīgi interpretēt nolīgumus, izveidot neatkarīgas uzraudzības un juridiskās piemērošanas mehānismus, nesadrumstalotu strīdu izšķiršanas mehānismu un nodrošināt lēmumu pieņemšanas sistēmas pārredzamību un saziņu starp apvienotajām komitejām; 13. uzsver, ka atbilstības kontroles mehānismi, kuru rīcībā nav vienīgi valsts līmeņa līdzekļi, ir ļoti svarīgi, lai labi darbotos iekšējais tirgus; 14. pauž gatavību atbalstīt attiecību padziļināšanu starp ES un Sveici, lai pārvarētu problēmas, ar kurām saskaras abas puses; o 15. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei , Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Šveices valdībai un parlamentam.
| ||||||||||||||||||
| Venecuēlas iespējamā izstāšanās no Amerikas Cilvēktiesību komisijas |
| |||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Venecuēlu, proti, 2007. gada 24. maija rezolūciju par Venecuēlas “Radio Caracas TV” lietu(1), 2008. gada 23. oktobra rezolūciju par politisko aizliegumu kandidēt Venecuēlā(2), 2009. gada 7. maija rezolūciju par Manuel Rosales lietu(3), 2010. gada 11. februāra rezolūciju par Venecuēlu(4) un 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par Maria Lourdes Afiuni lietu(5), – ņemot vērā Amerikas 1948. gada Deklarāciju par cilvēka tiesībām un pienākumiem, kurā tika oficiāli minēta Amerikas Cilvēktiesību aizsardzības sistēmas (IAHRS) izveide, un ņemot vērā to, ka Amerikas Valstu organizācija (OAS) 1959. gadā izveidoja Amerikas Cilvēktiesību komisiju (IACHR), kurā Venecuēla piedalās kopš 1977. gada, un IACHR oficiālo izveidi 1979. gadā, – ņemot vērā to, ka 1979. gadā izveidoja Amerikas Cilvēktiesību tiesu, kuras dalībvalsts Venecuēla ir kopš 1981. gada, – ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam(6) un 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā(7), – ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Rupert Colville 2012. gada 4. maijā paustās bažas par Venecuēlas iespējamo izstāšanos no IACHR, – ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, – ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu, A. tā kā OAS izveidoja savu reģionālo cilvēktiesību sistēmu, 1959. gadā nodibinot Amerikas Cilvēktiesību komisiju (IAHCR) un 1979. gadā ‐ Amerikas Cilvēktiesību tiesu, kuras lēmumi ir balstīti uz Cilvēktiesību konvenciju jeb Sanhosē paktu, kas stājās spēkā 1978. gadā kā papildinājums un korekcija nestabilajām valstu tiesību sistēmām; B. tā kā Amerikas 1948. gada Deklarācijā par cilvēka tiesībām un pienākumiem starp OAS dibināšanas principiem ir iekļautas “indivīda pamattiesības”; C. tā kā 24 no 34 OAS dalībvalstīm ir ratificējušas Amerikas Cilvēktiesību konvenciju; D. tā kā Venecuēla ir parakstītāja puse Amerikas Cilvēktiesību konvencijai un ir IACHR dalībvalsts, un uz to attiecas Amerikas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcija, un šī tiesa ir atbildīga par Konvencijas noteikumu interpretāciju un īstenošanu; tā kā Venecuēla piedalās ANO Cilvēktiesību padomes mehānismos; E. tā kā 2012. gada 2. maijā prezidents H. Chávez paziņoja par valsts komitejas izveidi, lai izvērtētu iespēju izstāties no IACHR; tā kā 2012. gada 3. maijā Venecuēlas ārlietu ministrs aicināja citas reģiona valdības darīt to pašu; F. tā kā laikposmā starp 1970. un 2011. gadu četri IACHR lēmumi attiecās uz Venecuēlu un tā kā Tiesa no 2004. līdz 2012. gadam ir pieņēmusi lēmumus 12 lietās; tā kā OAS ar IACHR starpniecību ir vairākas reizes brīdinājusi Venecuēlu par vārda brīvības, personiskās drošības un politisko tiesību pārkāpumiem; G. tā kā pēdējos gados Venecuēla ir vairākkārt kritizējusi IACHR un Tiesu un draudējusi izstāties, apgalvojot, ka IACHR ir neobjektīva un piemēro dubultstandartus; tā kā šī ir pirmā reize, kad Venecuēla ir spērusi nopietnus soļus izstāšanās virzienā; tā kā kopš 2002. gada Venecuēla ir noraidījusi visas IACHR prasības ļaut apmeklēt šo valsti; H. tā kā EP rezolūciju, it īpaši rezolūciju par politisku aizliegumu kandidēt opozīcijas līderiem un par Radio Caracas TV slēgšanu, saturs tika atbalstīts vairākos IACHR lēmumos un ieteikumos; tā kā pēc šiem nelabvēlīgajiem ieteikumiem un to neņemšanas vērā un neīstenošanas Venecuēlas iestādēs prezidents H. Chávez ir uzsācis procesu, lai viņa valsts izstātos no iepriekš minētās starptautiskās struktūras; I. tā kā Venecuēlas Bolivāra Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs un ģenerāladvokāts ir atbalstījuši prezidenta H. Chávez priekšlikumu Venecuēlai izstāties no IACHR, kas skaidri norāda uz valsts varas iestāžu un it īpaši tiesu iestāžu pilnīgu pakļaušanos politiskiem lēmumiem, ko pieņem valsts vadītājs; J. tā kā IACHR, kura ir ļoti augstu vērtēta organizācija un kurai ir pozitīva ietekme reģionā, ir bijusi izšķiroša loma taisnīguma nodrošināšanā pret daudziem cilvēktiesību pārkāpumu upuriem un pārejā no diktatoriskiem režīmiem, kas agrāk valdīja daudzās šī reģiona valstīs, uz demokrātiju; K. tā kā IACHR ir autonoma kolēģija, ko veido septiņi neatkarīgi locekļi, kuri rīkojas savā vārdā, un tā, nepārstāvot kādu atsevišķu valsti, iesniedz lietas Amerikas tiesā, prasa OAS dalībvalstīm pieņemt “piesardzības pasākumus, lai novērstu neatgriezeniskus cilvēktiesību pārkāpumus smagos un steidzamos gadījumos, un saņem, analizē un izmeklē atsevišķas petīcijas, kurās ir apgalvojumi par cilvēktiesību pārkāpumiem; L. tā kā reģionālām cilvēktiesību struktūrām ir ļoti nozīmīga loma cilvēktiesību mehānismu veicināšanā un aizsardzībā un tās stiprina vispārējus cilvēktiesību standartus un līgumus, ko vairākkārt ir atzinusi ANO Ģenerālā asambleja un tās Cilvēktiesību padome, kā arī NVO un cilvēktiesību aizstāvji; M. tā kā saskaņā ar Amerikas tiesas statūtiem tā ir autonoma tiesa, kuras mērķis ir piemērot un interpretēt Amerikas konvenciju; tā kā tās lēmumi ir saistoši Konvencijas parakstītājiem, 1. pauž bažas par Venecuēlas paziņojumu, ka tā veido valsts komiteju, lai izvērtētu iespēju izstāties no Amerikas Cilvēktiesību komisijas, un aicina Venecuēlas iestādes pārskatīt šo nostāju; 2. pauž bažas, ka izstāšanās no Amerikas sistēmas varētu novest pie Venecuēlas izolācijas un tālākas cilvēktiesību situācijas pasliktināšanās; 3. mudina Venecuēlas valdību un visas citas reģiona valstis atzīt un īstenot IACHR lēmumus un ieteikumus sadarboties ar reģionālajiem un starptautiskajiem cilvēktiesību mehānismiem un mudina šīs valstis neveikt pasākumus, kas vājinātu cilvēktiesību aizsardzību; 4. atzinīgi vērtē visu IACHR paveikto darbu, it īpaši jautājumos saistībā ar vārda brīvību, pirmiedzīvotāju tiesībām, spīdzināšanas novēršanu, sociālajām tiesībām un sieviešu tiesībām, kā arī sabiedrības informēšanā par cilvēktiesībām reģionā, un mudina šo struktūru turpināt darbu, lai panāktu cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu; 5. atbalsta reģionālās cilvēktiesību struktūras kā daļu no starptautiskās cilvēktiesību sistēmas un aicina Eiropas iestādes pastiprināt vispārējo atbalstu Amerikas Cilvēktiesību tiesai, IACHR un Konvencijai; 6. aicina tās valstis, kas vēl nav pievienojušās Amerikas Cilvēktiesību sistēmai, to darīt nekavējoties un pilnībā tajā piedalīties, tādējādi stiprinot šīs sistēmas institucionālo autoritāti; 7. aicina Venecuēlas Bolivāra Republiku ievērot starptautiskās un reģionālās konvencijas un hartas, kurām tā ir parakstītāja puse; atgādina, ka saskaņā ar Venecuēlas Konstitūciju visas parakstītās starptautiskās konvencijas ir saistošas; 8. pauž nožēlu par Venecuēlas likumdevēju un tiesu iestāžu lēmumiem atbalstīt prezidenta mēģinājumu izstāties no IACHR, kas norāda uz to, ka valsts neievēro varas dalīšanas principu un ka likumdevējas un tiesu iestādes ir absolūti pakļautas prezidenta politiskajiem lēmumiem; 9. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Amerikas valstu organizācijas (OAS) ģenerālsekretāram, EuroLat Parlamentārajai asamblejai un Venecuēlas Bolivāra Republikas valdībai.
| ||||||||||||||||||||||
| Azerbaidžāna |
| |||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Azerbaidžānā, jo īpaši par cilvēktiesību jautājumiem, – ņemot vērā tā 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju, kurā iekļauts Eiropas Parlamenta priekšlikums Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam par sarunām saistībā ar ES un Azerbaidžānas asociācijas nolīgumu(1), – ņemot vērā Eiropas Kopienas un Azerbaidžānas Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN), kas stājās spēkā 1999. gadā, un pašreizējās abu pušu sarunas par jaunu asociācijas nolīgumu, ar kuru paredzēts aizstāt minēto PSN, – ņemot vērā 2012. gada 15. maija Kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai: “Īstenojot jauno Eiropas kaimiņattiecību politiku”; – ņemot vērā jauno Valsts rīcības programmu par cilvēktiesību un brīvību efektīvāku aizsardzību Azerbaidžānas Republikā, ko 2011. gada 27. decembrī apstiprinājis Azerbaidžānas prezidents, – ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu, A. tā kā Azerbaidžāna aktīvi piedalās Eiropas Kaimiņattiecību politikā un Austrumu partnerībā un ir apņēmusies ievērot demokrātijas principus, cilvēktiesības un tiesiskumu, kas ir šo divu iniciatīvu pamatvērtības; tā kā vispārējā cilvēktiesību situācija Azerbaidžānā tomēr ir pakāpeniski pasliktinājusies pēdējo dažu gadu laikā, neraugoties uz Eiropas Kaimiņattiecību politikas Rīcības plānā iekļautajām saistībām, aizvien palielinoties spiedienam uz NVO un neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, kā arī to pārstāvju iebiedēšanai, kas ir radījusi vispārēju baiļu atmosfēru opozīcijas spēku un cilvēktiesību aizstāvju, kā arī jauniešu un sociālo tīklu aktīvistu vidū, kuras rezultātā žurnālisti veic pašcenzūru; B. tā kā policija pārtrauca 2012. gada 15. maijā Baku notikušos miermīlīgos protestus, kuros tika pausti aicinājumi atbrīvot politiskos ieslodzītos pirms 2012. gada 26. maijā Azerbaidžānā paredzētā Eirovīzijas Dziesmu konkursa sākuma; tā kā vardarbība pret miermīlīgiem demonstrācijas dalībniekiem ir Azerbaidžānas varas iestāžu rīcības veids, kas norāda uz neatbilstību saistībām, kuras Azerbaidžāna uzņēmās pret ES, kā arī attiecībā uz Eiropas Padomi un Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO); C. tā kā pret neatkarīgiem žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un citām personām, kuras cenšas paust savu viedokli, izpētīt sabiedrības interesēm atbilstošas tēmas vai kritizēt valsts iestādes Azerbaidžānā, tiek vērsti uzbrukumi, iebiedēšana, draudi vai viņi tiek apcietināti, izraisot īpašas bažas par gadījumiem, kas saistīti ar žurnālistiem Idrak Abbasov un Khadija Ismaylova; D. tā kā 2012. gada 16. maijā no cietuma tika atbrīvots opozīcijas Tautas frontes partijas aktīvists un loceklis Elnur Mecidli; E. tā kā 2012. gada 26. maijā notiekošajam Eirovīzijas Dziesmu konkursam vajadzētu būt iemeslam, lai Azerbaidžāna parādītu apņemšanos pildīt savas saistības demokrātijas un cilvēktiesību jomā; F. tā kā, neievērojot pārredzamības un pārskatatbildības principus, piespiedu kārtā tika atsavināti simtiem īpašumu un, aizbildinoties ar attīstības projektiem, tūkstošiem māju īpašnieki tika piespiesti izvākties no savām mājām, tostarp netālu no Valsts karoga laukuma, kurā atrodas Baku Kristāla pils ‐ vieta, kur citu gaidāmo pasākumu starpā notiks arī 2012. gada Eirovīzijas Dziesmu konkurss; G. tā kā preses un plašsaziņas līdzekļu brīvības bieži tiek neievērotas; tā kā praksē netiek garantēta neierobežota digitāla brīvība, tostarp vārda un pulcēšanās brīvība tiešsaistē; H. tā kā Azerbaidžāna no 2012. līdz 2013. gadam būs Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pagaidu locekle, un ir apņēmusies aizsargāt vērtības, kas paustas ANO Cilvēktiesību hartā; I. tā kā Azerbaidžāna ir Eiropas Padomes dalībvalsts un ir parakstījusi Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, 1. aicina Azerbaidžānas varas iestādes nekavējoties izbeigt jebkādas darbības, kuru mērķis ir apspiest vārda un pulcēšanās brīvību, jo tas nav savienojams ar Azerbaidžānas saistībām demokrātijas, cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības jomā; 2. nosoda brutālo “Zerkalo” laikraksta un “Institūta žurnālistu brīvības un drošības aizsardzībai” žurnālista Idrak Abbasov piekaušanu, ko veica policija un drošības apsardze valsts naftas uzņēmumā SOCAR, kad viņš filmēja māju nojaukšanu Sulutapas apdzīvotajā vietā Baku; 3. nosoda šantāžas un iebiedēšanas kampaņu, kas vērsta pret pētniecisko žurnālisti Khadija Ismaylova, pamatojoties uz viņas pētījumiem par iespējamām prezidenta I. Aliyev ģimenes uzņēmējdarbības interesēm; 4. atzīmē Azerbaidžānas varas iestāžu uzsākto izmeklēšanu par uzbrukumiem žurnālistiem; aicina iestādes nodrošināt efektīvu izmeklēšanu par šiem atgadījumiem un saukt pie atbildības šo uzbrukumu izdarītājus; 5. aicina Azerbaidžānas varas iestādes ļaut notikt miermīlīgām demonstrācijām un aizliegt policijas iejaukšanos to žurnālistu darbā, kas atspoguļo šīs demonstrācijas; 6. nosoda pret žurnālistiem un citām personām, kuras miermīlīgi pauž savu viedokli, vērsto iebiedēšanu un vardarbību; aicina varas iestādes nekavējoties atbrīvot no cietuma vai pirmstiesas apcietinājuma tos, kuri aizturēti politiski motivētu apsūdzību dēļ, tostarp sešus žurnālistus ‐ Anar Bayramli, Ramil Dadashov, Vugar Gonagov, Zaur Guliyev, Aydin Janiyev un Avaz Zeynalli ‐ sociālo plašsaziņas līdzekļu aktīvistu Bakhtiyar Hajiyev, juristu un NVO vadītāju Vidadi Isganderov, cilvēktiesību aktīvistu un juristu Taleh Khasmammadov, kā arī saistībā ar miermīlīgajiem 2011. gada aprīļa protestiem apcietinātos aktīvistus, kuriem tika izvirzītas dažādas politiski motivētas apsūdzības; 7. atgādina savu nostāju, ka asociācijas nolīgumā starp ES un Azerbaidžānu, par kuru pašlaik notiek sarunas, ir jāiekļauj klauzulas un kritēriji attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu, jo īpaši saistībā ar plašsaziņas līdzekļu brīvību un vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvību, kas atspoguļo Azerbaidžānas Konstitūcijā iestrādātos principus un tiesības, kā arī Azerbaidžānas saistības Eiropas Padomes un EDSO ietvaros; 8. pauž atbalstu “Dziesma demokrātijai” kampaņas veicinātājiem, kuru uzsāka Eirovīzijas Dziesmu konkursa laikā Baku, un cer, ka šī rīcība varētu sekmēt demokrātiskas reformas un ievērojamus uzlabojumus cilvēktiesību situācijā valstī; 9. pauž bažas par piespiedu izlikšanu no mājvietas un ēku nojaukšanu saistībā ar ievērojamu rekonstrukcijas plānu Baku, kas daļēji ir saistīts ar Eirovīzijas Dziesmu konkursu; aicina Azerbaidžānas iestādes garantēt, ka notiekošā jaunu ēku būvniecība Baku atbilst attiecīgajiem tiesību aktiem un cilvēku pārcelšana uz citu dzīvesvietu notiek, izmantojot pārredzamas juridiskas procedūras un izmaksājot taisnīgu kompensāciju; 10. atzinīgi vērtē opozīcijas Tautas frontes partijas locekļa Elnur Mecidli atbrīvošanu no cietuma; aicina Azerbaidžānas valdību piešķirt vīzu EPPA īpašajam ziņotājam politieslodzīto jautājumos, lai viņam ļautu apmeklēt valsti savu pilnvaru ietvaros; 11. aicina Azerbaidžānas varas iestādes nodrošināt digitālās brīvības, tostarp informācijas un saziņas līdzekļu pieejamību bez cenzūras, kas ir viena no vispārējām tiesībām, bez kurām nav iespējama tādu cilvēktiesību ievērošana kā vārda brīvība un informācijas pieejamība, kā arī pārredzamības un pārskatatbildības nodrošināšana sabiedriskajā dzīvē; 12. aicina Azerbaidžānas varas iestādes pieņemt likuma projektu par neslavas celšanu, kurā būtu paredzēta kriminālatbildības atcelšana par neslavas celšanu un aizvainošanu; atzinīgi vērtē Azerbaidžānas sabiedrības diskusijas par šāda likuma pieņemšanu, ciešā sadarbībā ar EDSO, kā arī Azerbaidžānas varas iestāžu nodomu pieņemt likuma projektu līdz gada beigām; 13. aicina Azerbaidžānas varas iestādes saskaņot vēlēšanu, pulcēšanās brīvības, biedrošanās brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības tiesību aktus ar starptautiskajiem standartiem, kā arī nodrošināt to pilnīgu īstenošanu; 14. mudina Azerbaidžānas varas iestādes pastiprināt centienus visu tiesiskās sistēmas aspektu ‐ saukšanas pie atbildības, tiesas procesa, sprieduma pieņemšanas, aizturēšanas un pārsūdzēšanas ‐reformēšanā; 15. aicina Azerbaidžānas varas iestādes ievērot visus Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus par Azerbaidžānu; 16. aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci, Padomi un Komisiju cieši uzraudzīt Azerbaidžānas cilvēktiesību un pamattiesību situāciju pēc Eirovīzijas Dziesmu konkursa; aicina Padomi apsvērt iespēju veikt mērķtiecīgas sankcijas pret cilvēktiesību pārkāpējiem, ja šie pārkāpumi turpināsies; 17. asi nosoda radikālu islāmistu organizāciju un indivīdu draudus gaidāmā Eirovīzijas Dziesmu konkursa dalībniekiem, un jo īpaši tiem, kas pārstāv LGBT; pauž stingru atbalstu Azerbaidžānas laicīgajai identitātei un brīvai ārpolitikas orientācijas izvēlei; 18. asi nosoda terorismu visās tā formās un izpausmēs un augsti vērtē Azerbaidžānas ieguldījumu terorisma un ekstrēmisma apkarošanā reģionālā un starptautiskā līmenī; 19. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Azerbaidžānas Republikas un ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ANO Cilvēktiesību padomei.
| ||||||||||
| Ziemeļkorejas bēgļu stāvoklis |
| |||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ziemeļkoreju (Korejas Tautas Demokrātisko Republiku, KTDR), jo īpaši 2010. gada 8. jūlija rezolūciju(1), – ņemot vērā ES un Ķīnas 2012. gada 14. februāra augstākā līmeņa sanāksmi un 2010. gada 29. jūnijā Madridē notikušo 29. ES un Ķīnas cilvēktiesību dialogu, kurā tika apspriests Ziemeļkorejas bēgļu jautājums, – ņemot vērā ziņojumu par KTDR, ar ko iepazīstināja ANO Cilvēktiesību padomes Vispārējā periodiskā pārskata darba grupas 6. sesijā (2009. gada 30. novembris – 11. decembris), – ņemot vērā ziņojumu, ko 2011. gada 21. februārī iesniedza īpašais referents par cilvēktiesību stāvokli Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā, un kurā viņš pauž bažas par to, ka Korejas Tautas Demokrātiskā Republika līdz šim nav paudusi ne mazāko gatavību ņemt vērā Vispārējā periodiskā pārskata ieteikumus un secinājumus, – ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2012. gada 19. martā vienprātīgi pieņemto rezolūciju A/HRC/19/L.29, kurā tā pauž ļoti nopietnas bažas par notiekošajiem smagajiem, plaši izplatītajiem un sistemātiskajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā, un ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju A/RES/66/174, ko pieņēma 2012. gada 29. martā, – ņemot vērā 2012. gada maijā publicēto Dienvidkorejas Valsts cilvēktiesību komisijas ziņojumu par cilvēktiesību pārkāpumiem Ziemeļkorejā, kura pamatā ir teju 800 intervijas ar bēgļiem, tostarp vairākiem simtiem pārbēdzēju, kuriem izdevies palikt dzīviem pēc ieslodzījuma nometnēs, – ņemot vērā KTDR Sabiedriskās drošības ministrijas 2010. gadā pieņemto dekrētu, kurā bēgšana no valsts pasludināta par nodevību pret tautu, – ņemot vērā KTDR iestāžu 2011. gada decembra paziņojumu, kurā pausta apņēmība trīs paaudzēs iznīcināt veselas ģimenes, ja kāds to loceklis bēgs no valsts 100 sēru dienās pēc Kim Jong-il nāves, – ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu, A. tā kā ANO Cilvēktiesību padome nosoda smagos, plaši izplatītos un sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus Ziemeļkorejā, jo paši spīdzināšanas un darba nometņu izmantošanu pret politiskajiem ieslodzītajiem un KTDR repatriētajiem pilsoņiem; tā kā valsts iestādes sistemātiski veic un atbalsta nogalināšanu bez tiesas sprieduma, nelikumīgu apcietināšanu un piespiedu pazušanu; B. tā kā liela Ziemeļkorejas iedzīvotāju daļa cieš badu un tā kā Pasaules pārtikas programma 2009. gada septembrī ziņoja, ka trešdaļai sieviešu un bērnu šajā valstī trūkst pārtikas; C. tā kā KTDR valdības īstenotās politikas rezultātā un par spīti briesmām aizvadītajos gados aptuveni 400 000 Ziemeļkorejas iedzīvotāju ir aizbēguši no valsts, un daudzi no viņiem kaimiņvalstī Ķīnā dzīvo kā nelegāli imigranti; D. tā kā lielākajai daļai bēgļu no KTDR nav nodoma palikt Ķīnā, bet viņiem jādodas caur šo valsti, lai nokļūtu Dienvidkorejā vai citās pasaules daļās; E. tā kā, pamatojoties uz 1986. gada repatriācijas nolīgumu ar Ziemeļkoreju, Ķīna neļauj Ziemeļkorejas pilsoņiem izmantot UNHCR patvēruma procedūras, tādējādi pārkāpjot 1951. gada ANO Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967. gada protokolu, kuriem ĶTR ir pievienojusies; tā kā NVO aprēķini liecina, ka ĶTR ik gadu apcietina un piespiedu kārtā atgriež Ziemeļkorejā līdz 5000 šīs valsts bēgļu; F. tā kā daudzi Ziemeļkorejas bēgļi Ķīnā ir sievietes, kuras nereti kļūst par cilvēku tirdzniecības, seksuālās verdzības un piespiedu laulību upuriem, un tā kā saistībā ar šādiem pārkāpumiem dzimuši bērni Ķīnā tiek uzskatīti par bezvalstniekiem un tiek pamesti vai pakļauti līdzīgam liktenim kā viņu mātes; G. tā kā 2012. gada 29. martā Ķīnas Liaoning provinces Dalian pilsētā tika apcietināts Kim Young-hwan un trīs citi aktīvisti no Seulā izvietotā Ziemeļkorejas demokrātijas un cilvēktiesību tīkla, apsūdzot viņus par draudiem Ķīnas valsts drošībai, kaut gan saskaņā ar ziņojumiem viņi mēģinājuši palīdzēt Ziemeļkorejas pārbēdzējiem; H. tā kā pēc liecinieku ziņojumiem bēgļi, kuriem piespiedu kārtā jāatgriežas Ziemeļkorejā, regulāri tiek spīdzināti, ieslodzīti koncentrācijas nometnēs un viņus pēc atgriešanās var pat nogalināt, savukārt grūtniecēm piespiedu kārtā veic abortu, bet ķīniešu tēvu bērnus var nonāvēt; tā kā sakarā ar valstī pastāvošo praksi par kopējo vainu nereti cietumā tiek ieslodzītas veselas ģimenes, ieskaitot bērnus un vecvecākus; I. tā kā satelītuzņēmumi un daudzu Ziemeļkorejas pārbēdzēju stāstītais pamato apgalvojumus, ka KTDR ir vismaz sešas koncentrācijas nometnes un daudzas tā sauktās pāraudzināšanas nometnes, kurās ieslodzīti, iespējams, pat 200 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa ir politieslodzītie, 1. atkārtoti aicina KTDR nekavējoties izbeigt valstī notiekošos smagos, plaši izplatītos un sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus, kas tiek īstenoti pret iedzīvotājiem un liek tiem bēgt no savas valsts; 2. aicina KTDR varas iestādes rīkoties saskaņā ar ieteikumiem, kas iekļauti Cilvēktiesību padomes Vispārējā periodiskā pārskata darba grupas ziņojumā, un kā pirmo soli ļaut neatkarīgiem starptautiskiem ekspertiem pārbaudīt visas ieslodzījuma vietas; 3. mudina dalībvalstis rīkoties sistemātiskāk, organizējot Eiropas un starptautisko aizsardzību Ziemeļkorejas iedzīvotājiem, kuri bēg no savas valsts, un aicina Eiropas Komisiju turpināt atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas palīdz Ziemeļkorejas bēgļiem; 4. pauž vislielāko nožēlu, ka, saskaņā ar ziņojumiem, Kim Young-hwan un citiem ar viņu saistītiem aktīvistiem Ķīnas iestādes pirmo reizi piemērojušas apsūdzību par draudiem valsts drošībai, par ko paredzēts pat nāvessods; aicina Ķīnas iestādes piešķirt Dienvidkorejas varas iestādēm pilnīgu konsulāro pieeju un nodrošināt juridisko pārstāvību četriem aizturētajiem aktīvistiem, kā arī pēc iespējas ātrāk viņus atbrīvot; 5. aicina ĶTR pildīt savas saistības saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, jo īpaši 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967. gada protokolu, kā arī 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, un pārtraukt deportēt Ziemeļkorejas pilsoņus atpakaļ uz KTDR, jo atpakaļ nosūtītie un viņu ģimenes ir pakļautas lielam vardarbības un pat nonāvēšanas riskam; 6. tāpēc mudina ĶTR izbeigt piemērot 1986. gada nolīgumu ar Ziemeļkoreju par bēgļu repatriāciju un atzinīgi vērtē nesenos ziņojumus, ka Ķīna šajā ziņā varētu mainīt līdzšinējo politiku; atgādina, ka Ziemeļkorejas pilsoņi tiek uzskatīti par pilntiesīgiem Korejas Republikas pilsoņiem un aicina ĶTR nodrošināt viņiem drošu ceļu uz Dienvidkoreju vai citu trešo valsti; 7. aicina Ķīnas iestādes izturēties pret Ziemeļkorejas pārbēdzējiem kā pret bēgļiem 'sur place“, nodrošināt UNHCR pārstāvju pieeju, lai noteiktu bēgļu statusu un palīdzētu viņiem droši pārcelties, atbrīvot visus pašlaik aizturētos, nevērst kriminālu vajāšanu pret tiem, kuri mēģina palīdzēt bēgļiem humānu apsvērumu dēļ, kā arī piešķirt Ziemeļkorejas sievietēm, kas precējušās ar ĶTR pilsoņiem, likumīga iedzīvotāja statusu; 8. aicina Ķīnu arī pārtraukt sadarbību ar Ziemeļkorejas drošības dienesta aģentiem Ziemeļkorejas bēgļu izsekošanā ar mērķi tos apcietināt; tā vietā mudina ĶTR ļaut NVO un sabiedrisko dienestu pārstāvjiem humānās palīdzības sniegšanai piekļūt Ziemeļkorejas bēgļiem un patvēruma meklētājiem Ķīnā, tai skaitā nodrošināt pārtiku, medicīnisko palīdzību, izglītību, juridiskos un citus pakalpojumus; 9. aicina priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisiju pievērsties cilvēktiesību stāvoklim KTDR un jautājumam par Ziemeļkorejas bēgļiem Ķīnas Tautas Republikā visās ES un Ķīnas augstākā līmeņa sarunās un ES un Ķīnas cilvēktiesību dialogā; 10. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstīm, Padomei, Komisijai, Korejas Republikas, Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas un Ķīnas Tautas Republikas valdībām, ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos, ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos, ANO īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā un ANO ģenerālsekretāram.
| ||||||||||
| Vakcinācijas atbalsta turpināšana un palielināšana jaunattīstības valstīs |
| |||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Reglamenta 123. pantu, A. tā kā ar vakcīnām novēršamas slimības, tostarp hepatīts, masalas, streptokoku pneimonija, rotavīrusu diareja, poliomielīts un dzeltenais drudzis, ir būtisks bērnu mirstības iemesls jaunattīstības valstīs; B. tā kā slimību prevalence ir šķērslis ilgtspējīgas sociālekonomiskās attīstības sasniegšanai; C. tā kā ir zināms, ka ar vakcīnām novēršamās slimības atšķirīgi ietekmē sievietes un vīriešus; D. tā kā sievietes veido pusi no pasaules iedzīvotājiem un tā kā attīstību un veselību nevar sasniegt, ja viņu balsis tiek ignorētas; E. tā kā veselības pamataprūpe (slimnīcas, ārsti, medmāsas, medicīnas aprīkojums utt.) ir ļoti nozīmīga un to nedrīkst atstāt novārtā; F. tā kā Vakcīnu un vakcinācijas globālā alianse (GAVI) ir atzīta par ļoti efektīvu līdzekli attīstības un humanitāro mērķu sasniegšanai; G. tā kā iepriekšējā desmitgadē GAVI ir panākusi ievērojamu progresu cilvēku dzīvības glābšanā un imunizācijas apjomu paplašināšanā pasaules nabadzīgākajās valstīs un tā kā šīs darbības rezultātā ir papildus vakcinēti 288 miljoni bērnu un novērsti vairāk nekā pieci miljoni potenciālo nāves gadījumu; H. tā kā, neraugoties uz šiem sasniegumiem, ik gadus 1,7 miljoni bērnu mirst no slimībām, ko var novērst ar vakcīnām, 1. atzinīgi vērtē to, ka Komisija ar attīstības sadarbības instrumenta un Eiropas Attīstības fonda starpniecību ir atbalstījusi GAVI laikposmā no 2003. līdz 2012. gadam; 2. mudina Komisiju uzņemties pastāvīgas saistības ar turpmāko ārējo darbību palīdzību samazināt ar vakcīnām novēršamo nāves gadījumu skaitu; 3. uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) nosūtīt dalībvalstu parlamentiem.
| ||||||||||
| Juridisks paziņojums - Privātuma politika |