Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību 28. punktu (Spānijas pieteikums EGF/2011/020 ES/Comunidad Valenciana footwear) (COM(2012)0204 – C7-0112/2012 – 2012/2089(BUD))

P7_TA(2012)0231 A7-0189/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2012)0204 – C7-0112/2012),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(1) (2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 28. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izveidi(2) (EGF regula),

–  ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 28. punktā paredzēto trīspusējo sarunu procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0189/2012),

A.  tā kā Eiropas Savienība ir izveidojusi atbilstošus likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus skārušas būtisku pasaules tirdzniecības sistēmas strukturālo pārmaiņu sekas, un palīdzētu viņiem atgriezties darba tirgū;

B.  tā kā attiecībā uz pieteikumiem, kas iesniegti no 2009. gada 1. maija, tika paplašināta EGF darbības joma, iekļaujot atbalstu darbiniekiem, kuru atlaišana ir tieši saistīta ar globālo finanšu un ekonomikas krīzi;

C.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par EGF izmantošanu pienācīgi ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu;

D.  tā kā Spānija ir lūgusi palīdzību saistībā ar 876 darbinieku (atbalsts pieprasīts visiem darbiniekiem) atlaišanu 146 uzņēmumos, kas darbojas NACE 2. redakcijas 15. nodaļas (“Ādas un ādas izstrādājumu ražošana”) nozarē(3) NUTS 2 reģionā Valensijas apgabalā (ES52), Spānijā;

E.  tā kā šis pieteikums atbilst EGF regulā noteiktajiem atbilstības kritērijiem,

1.  piekrīt Komisijai, ka EGF regulas 2. panta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ir ievēroti un ka līdz ar to Spānija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu;

2.  norāda, ka Spānijas iestādes pieteikumu EGF finansiālā ieguldījuma saņemšanai iesniedza 2011. gada 28. decembrī un ka tā novērtējumu Komisijai iesniedza 2012. gada 4. maijā; atzinīgi vērtē to, ka dalībvalsts ātri un precīzi veica novērtēšanu un sniedza papildu informāciju;

3.  norāda, ka Valensijas apgabalā 26 % no kopējās nodarbinātības veidoja apavu ražošanas nozare, kas līdz ar to bija nozīmīgs tirgus dalībnieks vietējā ekonomikā, kurā pārsvarā darbojas mazie un vidējie uzņēmumi tādās tradicionālās nozarēs kā tekstilizstrādājumi, apavu ražošana un keramika;

4.  norāda, ka Valensijas apgabalā jau iepriekš notika darbinieku masveida atlaišana, un atzinīgi vērtē to, ka apgabals šo atlaisto darbinieku problēmas risināšanai pieņēma lēmumu izmantot EGF atbalstu, iesniedzot šādus pieteikumus: EGF/2009/014 ES/Valencia ‐ keramikas rūpniecība, EGF/2010/005 ES/Valencia ‐ akmens un marmora ieguve, EGF/2010/009 ES/Valencia ‐ tekstilizstrādājumu ražošana, EGF/2011/006 ES/Comunidad Valenciana ‐ būvniecības nozare; atzinīgi vērtē to, ka Valensijas apgabals pielieto EGF izmantošanas pieredzi un ātri palīdz vairākās nozarēs nodarbinātajiem;

5.  atzinīgi vērē to, ka nolūkā ātri palīdzēt darba ņēmējiem Spānijas iestādes nolēma pasākumu īstenošanu sākt pirms galīgā lēmuma par EGF atbalsta piešķiršanu saistībā ar piedāvāto koordinēto pasākumu kopumu;

6.  atgādina, cik svarīgi ir uzlabot šādu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas, pielāgojot apmācību un atzīstot profesionālās darbības laikā gūtās prasmes un kompetences; cer, ka koordinēto pasākumu kopumā piedāvātā apmācība tiks pielāgota atlaisto darbinieku izglītības līmenim un vajadzībām;

7.  norāda, ka apmācības pasākumu mērķis ir radīt augstas pievienotās vērtības darba vietas apavu ražošanas nozarē, kas saskaņā ar Spānijas iestāžu sniegto informāciju visdrīzāk netiks pārvietota, kā arī radīt darba vietas nozarēs, kurās tiek prognozēta izaugsme īsā un vidējā termiņā;

8.  atzinīgi vērtē to, ka par koordinēto pasākumu kopuma saturu, funkciju piešķiršanu un uzdevumu sadales grafiku apspriedās ar sociālajiem partneriem;

9.  uzsver to, ka ir jāmācās no gūtās pieredzes, sagatavojot un īstenojot šo un citus pieteikumus darbinieku masveida atlaišanas problēmas risināšanai daudzos vienas nozares MVU, jo īpaši saistībā ar pašnodarbināto un MVU īpašnieku tiesībām uz EGF atbalstu turpmākajā regulā un pasākumos, kādus izmanto reģioni un dalībvalstis, lai pēc iespējas drīz iesniegtu sektorālus pieteikumus, ietverot daudzus uzņēmumus;

10.  prasa iesaistītajām iestādēm veikt vajadzīgos pasākumus, lai uzlabotu procedurālo un ar budžetu saistīto kārtību nolūkā paātrināt EGF līdzekļu izmantošanu; atzinīgi vērtē uzlaboto procedūru, kuru Komisija ieviesa pēc Parlamenta pieprasījuma paātrināt dotāciju piešķiršanu un kura paredz Komisijas novērtējumu par EGF pieteikuma atbilstību budžeta lēmējinstitūcijai iesniegt kopā ar priekšlikumu EGF līdzekļu izmantošanai; cer, ka turpmāki procedūras uzlabojumi tiks iekļauti jaunajā regulā par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020), kā arī tiks palielināta EGF efektivitāte, pārredzamība un pamanāmība;

11.  atgādina par iestāžu apņemšanos nodrošināt netraucētu un strauju procedūru, pieņemot lēmumus par EGF līdzekļu izmantošanu, lai sniegtu vienreizēju, terminētu un individuālu atbalstu nolūkā palīdzēt darbiniekiem, kuru atlaišana ir tieši saistīta ar globalizācijas un finanšu un ekonomikas krīzes sekām; uzsver, ka EGF var būt liela nozīme atlaisto darbinieku reintegrācijā darba tirgū;

12.  uzsver, ka saskaņā ar EGF regulas 6. pantu ir jānodrošina, lai EGF palīdzētu atgriezties darba tirgū konkrētiem, no darba atlaistiem darbiniekiem; uzsver arī to, ka ar EGF atbalstu drīkst līdzfinansēt vienīgi aktīvus darba tirgus pasākumus, ar kuriem var panākt ilgtermiņa nodarbinātību; atkārtoti uzsver, ka EGF atbalsts nedrīkst aizstāt darbības, par kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem atbild uzņēmumi, nedz arī aizstāt uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus; pauž nožēlu, ka EGF varētu uzņēmumiem dot stimulu aizstāt savus līgumdarbiniekus ar elastīgāku un uz neilgu laiku nodarbinātu darbaspēku;

13.  norāda, ka informācija, kas sniegta par individualizēto pakalpojumu saskaņoto kopumu, kuri jāfinansē no EGF, ietver informāciju par tā papildināmību ar darbībām, ko finansē no struktūrfondiem; atkārtoti aicina Komisiju sniegt šo datu salīdzinošu novērtējumu gada pārskatos, lai pilnībā tiktu ievēroti spēkā esošie noteikumi un lai Savienības finansētos pakalpojumus nesniegtu divreiz;

14.  atzinīgi vērtē to, ka pēc vairākkārtējiem Parlamenta pieprasījumiem 2012. gada budžetā EGF budžeta pozīcijā (04 05 01) ir iekļautas maksājumu apropriācijas EUR 50 000 000 apmērā; atgādina, ka EGF tika izveidots kā atsevišķs, specifisks instruments ar konkrētiem mērķiem un termiņiem un ka līdz ar to tam ir vajadzīgs atsevišķs piešķīrums, tādējādi novēršot vajadzību pārvietot līdzekļus no citām budžeta pozīcijām, kā tas noticis iepriekš un kas varētu apgrūtināt EGF politikas mērķu sasniegšanu;

15.  pauž nožēlu par Padomes lēmumu nepagarināt tā dēvēto krīzes laiku izņēmuma režīmu, kas ļāva sniegt atbalstu ne tikai tiem darbiniekiem, kuru atlaišana ir saistīta ar lielām strukturālām izmaiņām pasaules tirdzniecības modeļos, bet arī tiem, kuru atlaišanu ietekmējusi pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze, un kas ļāva palielināt Savienības līdzfinansējuma īpatsvaru līdz 65 % no programmas izmaksām attiecībā uz pieteikumiem, kuri iesniegti pēc 2011. gada 31. decembra, un aicina Padomi nekavējoties atjaunot šo izņēmuma režīmu;

16.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

17.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

18.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS.

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību 28. punktu (Spānijas pieteikums EGF/2011/020 ES/Comunidad Valenciana footwear)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam 2012/354/ES.)

(1) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. (2) OV L 406, 30.12.2006., 1. lpp. (3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1893/2006, ar ko izveido NACE 2. red. saimniecisko darbību statistisko klasifikāciju, kā arī groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3037/90 un dažas EK regulas par īpašām statistikas jomām (OV L 393, 30.12.2006., 1. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2012. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 2/2012 projektu, III iedaļa – Komisija (09916/2012 – C7-0123/2012 – 2012/2057(BUD))

P7_TA(2012)0232 A7-0181/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 314. pantu, un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 106.a pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(1), un it īpaši tās 37. un 38. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2012. finanšu gada vispārējo budžetu, ko galīgajā variantā pieņēma 2011. gada 1. decembrī(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(3),

–  ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 2/2012 projektu, ko Komisija iesniedza 2012. gada 16. martā (COM(2012)0125),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 15. maijā pieņemto nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 2/2012 projektu (09916/2012 – C7-0123/2012),

–  ņemot vērā Reglamenta 75.b un 75.e pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0181/2012),

A.  tā kā budžeta grozījuma Nr. 2/2012 projekts attiecas uz ES Solidaritātes fonda (ESSF) izmantošanu EUR 18 061 682 apmērā saistību un maksājumu apropriācijās, lai mazinātu Itālijā (Ligūrijā un Toskānā) 2011. gada oktobrī notikušo plūdu sekas;

B.  tā kā budžeta grozījuma Nr. 2/2012 projekta mērķis ir šīs budžeta korekcijas oficiāla iekļaušana 2012. gada budžetā;

C.  tā kā Komisijas iesniegtajā budžeta grozījuma Nr. 2/2012 projektā tiek ierosināts palielināt maksājumu apropriāciju apjomu gadījumā, ja šajā agrīnajā gada posmā nebūs pieejami nekādi avoti pieprasīto maksājumu apropriāciju iespējamai pārdalei;

D.  tā kā Padome grozīja Komisijas priekšlikumu pēc tam, kad Komisija bija identificējusi iespējamus apropriāciju pārdales avotus nolūkā rast prasīto summu, kā izklāstīts tās apropriāciju pārvietojuma pieprasījumā DEC 9/2012,

1.  pieņem zināšanai Komisijas iesniegto budžeta grozījuma Nr. 2/2012 projektu un Padomes nostāju attiecībā uz to;

2.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi dabas katastrofu skartajiem reģioniem ātri piešķirt finansiālo palīdzību no ESSF un tādēļ budžeta grozījuma Nr. 2/2012 projekta gadījumā pauž dziļu nožēlu, ka otra budžeta lēmējiestāde nogaidīja 8 nedēļas, pirms pieņēma savu nostāju, ievērojot LESD 1. protokolu (attiecībā uz termiņu dalībvalstu parlamentu informēšanai);

3.  aicina visas dalībvalstu iesaistītās personas ‐ gan vietējā un reģionālā līmenī, gan valsts iestādes ‐ uzlabot vajadzību novērtēšanu un iespējamo pieteikumu ESSF līdzekļu saņemšanai koordinēšanu, lai pēc iespējas paātrinātu ESSF līdzekļu izmantošanu;

4.  apstiprina Padomes nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 2/2012 projektu;

5.  uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka budžeta grozījums Nr. 2/2012 ir pieņemts galīgajā variantā, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

6.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp. (2) OV L 56, 29.2.2012. (3) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu saskaņā ar 26. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (COM(2012)0126 – C7-0078/2012 – 2012/2051(BUD))

P7_TA(2012)0233 A7-0182/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0126 – C7-0078/2012),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(1) un jo īpaši tā 26. punktu,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu(2),

–  ņemot vērā 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo deklarāciju par Solidaritātes fondu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0182/2012),

1.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

2.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu saskaņā ar 26. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam 2012/366/ES.)

(1) OV C 139, 14.6.2006, 1. lpp. (2) OV L 311, 14.11.2002, 3. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izmantošanu saskaņā ar 28. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (EGF/2012/000 TA 2012 ‐ tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas) (COM(2012)0160 – C7-0091/2012 – 2012/2058(BUD))

P7_TA(2012)0234 A7-0187/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2012)0160 – C7-0091/2012),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(1) (2006. gada 17. maija Iestāžu nolikums) un jo īpaši tā 28. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi(2) (EGF regula),

–  ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 28. punktā paredzēto trīspusējo sarunu procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0187/2012),

A.  tā kā Eiropas Savienība ir izveidojusi atbilstošus likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālās izmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos, un lai palīdzētu viņiem atgriezties darba tirgū;

B.  tā kā Komisija Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (turpmāk ‐ EGF) izmantošanu nodrošina saskaņā ar vispārējiem noteikumiem, kuri definēti Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam,(3) un saskaņā ar šim budžeta izpildes veidam piemērojamiem īstenošanas noteikumiem;

C.  tā kā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemtajā kopīgajā deklarācijā ir noteikts, ka finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darba ņēmējiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz iespējami ātri un efektīvi, pienācīgi ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par EGF izmantošanu;

D.  tā kā EGF regulas 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka ik gadu pēc Komisijas iniciatīvas 0,35 % no EGF kopējiem gada resursiem var izmantot tehniskajai palīdzībai, lai finansētu uzraudzības, informācijas, administratīvā un tehniskā atbalsta, revīzijas, kontroles un novērtēšanas pasākumus, kas nepieciešami EGF regulas īstenošanai, cita starpā sniedzot dalībvalstīm informāciju un norādes par EGF izmantošanu, uzraudzību un novērtēšanu, kā arī sniedzot informāciju par EGF izmantošanu ES un dalībvalstu sociālajiem partneriem (EGF regulas 8. panta 4. punkts);

E.  tā kā EGF regulas 9. panta “Informācija un publicitāte” 2. punktā ir noteikts, ka Komisijai ir pienākums internetā izveidot tīmekļa vietni, lai visās Savienības valodās sniegtu un izplatītu informāciju par pieteikumiem, uzsverot budžeta lēmējinstitūcijas lomu;

F.  tā kā, pamatojoties uz minētajiem regulas pantiem, Komisija ir pieprasījusi EGF līdzekļus, lai uzraudzītu saņemtos un apmaksātos pieteikumus, ierosinātos un īstenotos pasākumus, pilnveidotu tīmekļa vietni, izstrādātu publikācijas un audiovizuālo materiālu, veidotu zināšanu bāzi, sniegtu dalībvalstīm administratīvo un tehnisko atbalstu un gatavotos EGF galīgajam novērtējumam;

G.  tā kā šis pieteikums atbilst EGF regulā noteiktajiem atbilstības kritērijiem,

1.  piekrīt tam, ka Komisijas ierosinātos pasākumus finansē no tehniskajai palīdzībai paredzētajiem līdzekļiem saskaņā ar EGF regulas 8. panta 1. un 4. punktu un 9. panta 2. punktu;

2.  konstatē, ka Komisija sāks gatavot EGF galīgo izvērtējumu; tomēr pauž nožēlu, ka šie rezultāti būs pieejami pārāk vēlu, lai tos varētu izmantot diskusijā par jauno regulu attiecībā uz EGF laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, jo īpaši apspriežot krīzes laiku izņēmuma kritērija izmantošanas efektivitāti, jo attiecīgie EGF gadījumi netika analizēti EGF termiņa vidusposma izvērtēšanas ziņojumā;

3.  uzskata, ka citus ietaupījumus varētu panākt attiecībā uz Komisijas pieprasīto administratīvo un tehnisko atbalstu;

4.  vaicā Komisijai par tādu informācijas instrumentu ietekmi un lietderību, ko iepriekšējos gados finansēja ar tehniskai palīdzībai paredzētiem līdzekļiem; aicina sniegt uzticamus datus par šo instrumentu izmantošanu;

5.  konstatē, ka Komisija turpinās darbu pie vienkāršotu pieteikumu standartizētām procedūrām, pieteikumu ātrākas izskatīšanas un labākas ziņošanas; aicina Komisiju ziņot par progresu, kas panākts, izmantojot tehnisko palīdzību 2011. gadā; atgādina par nepieciešamību samazināt pieteikumu procedūru laiku;

6.  atgādina par sadarbības tīklu un EGF informācijas apmaiņas nozīmību; tāpēc piekrīt EGF kontaktpersonu ekspertu grupas finansējumam; papildus tam uzsver, cik svarīgi ir veidot saiknes starp visiem EGF pieteikumu procesā iesaistītajiem dalībniekiem, tostarp ar sociālajiem partneriem, lai radītu pēc iespējas lielāku skaitu sinerģiju;

7.  mudina dalībvalstis izmantot labas prakses apmaiņas priekšrocības un īpaši mācīties no tām dalībvalstīm, kas jau ir izveidojušas savus EGF informācijas tīklus, kuros piedalās arī sociālie partneri un vietējās ieinteresētās personas, lai nodrošinātu labu palīdzības struktūru brīdī, kad varētu notikt masveida atlaišana;

8.  prasa iesaistītajām iestādēm veikt vajadzīgos pasākumus, kas ļautu pilnveidot ar procedūru un budžetu saistītos noteikumus, lai varētu ātrāk izmantot EGF līdzekļus; šajā ziņā atzinīgi vērtē uzlaboto procedūru, kuru Komisija ir ieviesusi pēc Parlamenta pieprasījuma paātrināt dotāciju piešķiršanu un kura paredz, ka kopā ar priekšlikumu par EGF izmantošanu Komisija iesniedz budžeta lēmējinstitūcijai novērtējumu par EGF pieteikuma atbilstību; cer, ka procedūra tiks uzlabota vēl vairāk saistībā ar gaidāmo EGF darbības pārskatīšanu un ka tiks palielināta EGF efektivitāte, pārredzamība un atpazīstamība;

9.  atzinīgi vērtē to, ka pēc vairākkārtējiem Parlamenta pieprasījumiem 2012. gada budžetā EGF budžeta pozīcijā (04 05 01) ir iekļautas maksājumu apropriācijas EUR 50 000 000 apmērā; atgādina, ka EGF tika izveidots kā atsevišķs, specifisks instruments ar konkrētiem mērķiem un termiņiem un ka līdz ar to tam ir vajadzīgs atsevišķs piešķīrums, tādējādi novēršot vajadzību pārvietot līdzekļus no citām budžeta pozīcijām, kā tas noticis iepriekš un kas varētu apgrūtināt EGF politikas mērķu sasniegšanu;

10.  pauž nožēlu par Padomes lēmumu nepagarināt “krīzes laiku izņēmuma režīmu”, kas ļāva sniegt atbalstu ne tikai tiem darba ņēmējiem, kuru atlaišana no darba ir saistīta ar lielām strukturālām izmaiņām pasaules tirdzniecības modeļos, bet arī darba ņēmējiem, kuru atlaišanu ietekmējusi pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze, un kas ļāva palielināt Savienības līdzfinansējuma īpatsvaru līdz 65 % no programmas izmaksām attiecībā uz pieteikumiem, kuri iesniegti pēc 2011. gada 31. decembra, un aicina Padomi nekavējoties atjaunot šo izņēmuma režīmu;

11.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

12.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

13.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izmantošanu saskaņā ar 28. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (EGF/2012/000 TA 2012 ‐ tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam 2012/408/ES.)

(1) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. (2) OV L 406, 30.12.2006., 1. lpp. (3) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūcija par jaunu virzienu noteikšanu sadarbībai ar Latīņameriku attīstības jomā (2011/2286(INI))

P7_TA(2012)0235 A7-0159/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā deklarācijas, kas pieņemtas Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu un Eiropas Savienības dalībvalstu valstu un valdību vadītāju sešās augstākā līmeņa sanāksmēs, kuras notika Riodežaneiro (1999. gada 28. un 29. jūnijs), Madridē (2002. gada 17. un 18. maijs), Gvadalaharā (2004. gada 28. un 29. maijs), Vīnē (2006. gada 12. un 13. maijs), Limā (2008. gada 16. un 17. maijs) un Madridē (2010. gada 17. un 18. maijs),

–  ņemot vērā deklarāciju, kuru pieņēma Ibērijas pussalas un Latīņamerikas valstu un valdību vadītāju 21. augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika Asunsjonā (Paragvajā) 2011. gada 28. un 29. oktobrī,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC), tai pievienoto Kioto protokolu un UNFCCC pušu 15. konferences Kopenhāgenā, kā arī 16. konferences Kankūnā un 17. konferences Durbanā rezultātus,

–  ņemot vērā Monterejas vienošanos (2002), Dohas konferenci par attīstības finansēšanu (2008), Parīzes deklarāciju (2005) un Akras pārmaiņu darba kārtību (2008),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā izvirzīti Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM), ko starptautiskā sabiedrība noteikusi par kritērijiem nabadzības izskaušanai,

–  ņemot vērā deklarāciju un rīcības plānu par attīstības palīdzības efektivitāti, kas pieņemti augsta līmeņa sanāksmē Busanā 2011. gada decembrī,

–  ņemot vērā sagatavošanās procesu Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencei par ilgtspējīgu attīstību (Rio+20),

–  ņemot vērā kopīgo paziņojumu, kuru pieņēma Prāgas 2009. gada 13. un 14. maija Rio grupas un Eiropas Savienības 14. ministru sanāksmē,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu, kurā noteikts, ka “Savienības politikai attīstības jomā galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgākā laika posmā – tās izskaušana. Politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”,

–  ņemot vērā Eiropas Konsensu attīstības jomā(1) un jo īpaši tā 61. punktu, kurā atzīta vidēju ienākumu valstu nozīme, lai sasniegtu TAM, un tiek nosauktas grūtības, ar ko saskaras šīs valstis kopā ar bagātākajām vidēju ienākumu valstīm,

–  ņemot vērā 2007. gada kodeksu par papildinātību un darba dalīšanu,

–  ņemot vērā ES padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus par ES un Latīņamerikas attiecībām,

–  ņemot vērā 2010. gada maijā ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto Madrides rīcības plānu un tā 6 galvenos punktus: 1) zinātne, pētniecība, inovācija un tehnoloģija; 2) ilgtspējīga attīstība, vide, klimata pārmaiņas, bioloģiskā daudzveidība, enerģētika; 3) reģionālā integrācija un savstarpējā sasaiste, lai veicinātu sociālo integrāciju un sociālo kohēziju; 4) migrācija, izglītība un nodarbinātība; 6) narkotikas,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 12. jūlija dokumentu par reģionālo plānošanu Latīņamerikai (2007.–2013. gadam) (E/2007/1417) un tā vidusposma novērtējumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 30. septembra paziņojumu “Eiropas Savienība un Latīņamerika: globālo procesu dalībnieku partnerība” (COM(2009)0495),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 15. septembra paziņojumu “Attīstības politikas saskaņotība ‐ politikas sistēmas izveidošana Eiropas Savienības kopējas pieejas ieviešanai” (COM(2009)0458) un Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2009. gada 17. novembra secinājumus par politikas saskaņotību attīstības (PSA) jomā, kā arī operatīvo sistēmu attiecībā uz palīdzības efektivitāti,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 10. novembra Zaļo grāmatu “ES attīstības politika iekļaujošas izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības atbalstam ‐ ES attīstības politikas ietekmes palielināšana” (COM(2010)0629),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 20. augusta paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “IKP un ne tikai ‐ progresa novērtējums mainīgā pasaulē” (COM(2009)0433),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Daudzgadu finanšu shēmu laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam sagatavošana par finansējuma piešķiršanu ES sadarbībai ar Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna valstīm, un aizjūras zemēm un teritorijām” (COM(2011)0837, SEC(2011)1459, SEC(2011)1460),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Partnerības instrumentu sadarbībai ar trešām valstīm (COM(2011)0843, SEC(2011)1475, SEC(2011)1476),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumu “Budžets stratēģijai ”Eiropa 2020“” (COM(2011)0500) un Komisijas tās pašas dienas darba dokumentu “Budžets Eiropai 2020 ‐ pašreizējā finansēšanas sistēma, sagaidāmās problēmas, apspriešanās ar ieinteresētajām personām rezultāti un dažādi galveno horizontālo un nozaru jautājumu risinājumi” (SEC(2011)0868),

–  ņemot vērā Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Globālā Eiropa ‐ Jauna pieeja ES ārējās darbības finansējumam” (COM(2011)0865),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (COM(2011)0840, SEC(2011)1469, SEC(2011)1470),

–  ņemot vērā Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas (EuroLat) rezolūcijas un jo īpaši piektajā kārtējā plenārsēdē, kura notika 2011. gada 18. un 19. maijā Montevideo, Urugvajā, pieņemtās rezolūcijas par Eiropas Savienības un Latīņamerikas tirdzniecības attiecību perspektīvām un par nodarbinātības aizsardzības un radīšanas stratēģijām, jo īpaši sievietēm un jauniešiem, kā arī par attiecībām starp Eiropas Savienību un Latīņameriku drošības un aizsardzības jomā,

–  ņemot vērā 2001. gada 15. novembra rezolūciju par vispārējām partnerattiecībām un kopēju stratēģiju attiecībām starp ES un Latīņameriku(3), 2006. gada 27. aprīļa rezolūciju par ciešākām partnerattiecībām starp ES un Latīņameriku(4), 2008. gada 24. aprīļa rezolūciju par Latīņamerikas, Karību jūras reģiona valstu un ES (LAK un ES) 5. augstākā līmeņa sanāksmi Limā(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 5. maija rezolūciju par ES stratēģiju attiecībām ar Latīņameriku(6), 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par ES un Latīņamerikas tirdzniecības attiecībām(7), kā arī 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu(8),

–  ņemot vērā pētījumu par jaunu ES un Latīņamerikas attīstības sadarbības politiku, pievēršot uzmanību sociālajai kohēzijai, reģionālajai integrācijai un dienvidu – dienvidu sadarbībai (2011. gada decembris),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0159/2012),

A.  tā kā saskaņā ar Lisabonas līgumu attīstības sadarbības vispārīgais mērķis ir izskaust nabadzību un veicināt ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo attīstību, tostarp līdz 2015. gadam īstenot Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM);

B.  tā kā reģions ir pieskaitāms vidēju ienākumu valstu grupai, kas ir sasniegusi ievērojamus panākumus, lai samazinātu nabadzību ― no 44 % līdz 33 % tikai desmit gadu laikā ― un nevienlīdzību, pamatojoties uz ekonomikas izaugsmi un labāku sociālo politiku, tomēr katrs trešais Latīņamerikas iedzīvotājs joprojām dzīvo zem nabadzības sliekšņa ‐ 180 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 52 miljoniem iedzīvotāju dienā jāiztiek ar mazāk nekā 2 euro, ‐ un tā kā 10 šā reģiona valstis joprojām ierindojas to 15 valstu vidū, kurās ir vislielākā nevienlīdzība pasaulē(9); tā kā dažās valstīs to cilvēku daļa, kas saņem nepietiekamu uzturu, pārsniedz 20 %, 28 miljoni iedzīvotāju neprot ne lasīt, ne rakstīt un 44 miljoniem iedzīvotāju nav pieejama sociālā nodrošinājuma sistēma;

C.  tā kā SVF vidējo IKP pieaugumu Latīņamerikā 2011. gadā vērtē 4,5 % apjomā un 2012. gadā valstīs sagaidāma globāla ekonomikas attīstības tempa samazināšanās, turklāt nedrošība par pasaules ekonomikas un finanšu krīzes ietekmi reģionā vēl aizvien ir liela;

D.  tā kā vidēju ienākumu valstis darbojas kā attīstības un reģionālās integrācijas dzinējs un krīze šajās valstīs kavē zemu ienākumu valstu progresu;

E.  tā kā ekonomikas attīstības tempa samazināšanās reģiona valstīs norisinās nevienmērīgi un ārējā palīdzība tādās valstīs kā Bolīvija, Hondurasa, Nikaragva un Surinama kopā ar emigrantu naudas pārvedumiem, kas veido 6 līdz 25 % no šo valstu IKP, arī turpmāk būs viens no svarīgākajiem attīstības finansējuma avotiem;

F.  tā kā, definējot jaunu sadarbības politiku, ir jāņem vērā katras valsts īpašās prioritātes un vajadzības, un tā kā ES ir jāsadarbojas ar visām Latīņamerikas valstīm, it īpaši ar vidēju ienākumu valstīm, uzņemoties vadību dienvidu – dienvidu sadarbības veicināšanā un cīņā pret nabadzību, kā arī veicinot attīstību reģionālā un globālā līmenī;

G.  tā kā sociālā kohēzija, pamatojoties uz nozīmi, kāda ir labākas ienākumu sadales un pārticības sasniegšanai, īstenojot piemērotu politiku ilgtspējīgas attīstības, lielāka sociālā taisnīguma un lielākas sociālās kohēzijas veicināšanai reģionā, ir viens no stratēģiskās partnerības svarīgākajiem mērķiem, kopš tā tika iedzīvināta Gvadalaharas 2004. gada forumā;

H.  tā kā pārmaiņu programmā īpaša nozīme ir cilvēktiesībām, demokrātijai un atbildīgai pārvaldībai; tā kā Latīņamerika ir reģions, kurā demokrātija ir nostiprināta pilnībā, kuram ir tādas pašas demokrātiskās vērtības un principi kā Eiropai un kuram nepieciešams atbalsts vardarbības un nedrošības apdraudētajai valsts pārvaldības spējai un valsts institūcijām;

I.  tā kā vidēju ienākumu valstīs piemērotāka būtu palīdzības pārorientēšana uz institucionālo un likumdošanas spēju stiprināšanu, sabiedrisko pasākumu izstrādi, atbalstu sabiedriskajiem dalībniekiem un papildu līdzekļu mobilizāciju paralēli OAP;

J.  tā kā starp Latīņameriku un ES ir stratēģiskas divpusējas partnerattiecības, kuru pamatā ir kopīgas vērtības, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana; tā kā divi no deviņiem ES pasaules stratēģiskajiem partneriem atrodas Latīņamerikā (Brazīlija un Meksika); tā kā ES ir lielākais ieguldītājs un otrais lielākais tirdzniecības partneris, kā arī lielākais attīstības palīdzības sniedzējs, nodrošinot 53 % no oficiālās attīstības palīdzības (OAP), ko šis reģions saņem;

K.  tā kā liela daļa nabadzības skarto cilvēku pasaulē dzīvo vidēju ienākumu valstīs; tā kā šajās valstīs bieži vien valda ievērojama nevienlīdzība un tajās ir vāja pārvaldība, kas pati apdraud attīstības procesa ilgtspēju; tā kā daudzām vidēju ienākumu valstīm ir svarīga nozīme pasaules mēroga politiskajos, drošības politikas un tirdzniecības politikas jautājumos, radot un sargājot vispārējo sabiedrisko labumu, kā arī reģionālā līmenī darbojoties kā “svarīgākajām valstīm”; un tā kā tās, neraugoties uz ekonomikas izaugsmes periodiem, ir jutīgas pret globāliem riskiem ekonomikas, vides vai drošības jomā;

L.  tā kā dažas Latīņamerikas valstis, izmantojot reģionālās sadarbības mehānismus un dienvidu – dienvidu sadarbību, ir sākušas piedalīties attīstības sadarbības centienos;

M.  tā kā Latīņamerikai arī turpmāk jābūt ES prioritātei, kas atspoguļojas ES un Latīņamerikas divpusējās reģionālajās attiecībās, kurās pēdējos gados panākts ievērojams progress, piemēram, asociācijas nolīguma veidā ar Centrālameriku, Čīli un Meksiku, daudzpusēja tirdzniecības nolīguma veidā ar Kolumbiju un Peru, sarunu veidā ar Mercosur, Madrides rīcības plāna un ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu fonda dibināšanas veidā;

N.  tā kā saskaņā ar Eiropas Konsensu attīstības jomā arī turpmāk ir nepieciešams atbalsts vidēju ienākumu valstīm, lai sasniegtu tūkstošgades attīstības mērķus;

O.  tā kā ES, izmantojot ar saviem reģiona partneriem noslēgto vienošanos, tostarp partnerattiecību nolīgumus un savu attīstības palīdzību, būtu jāturpina sniegt būtisku atbalstu šā reģiona attīstības un stabilizācijas procesam; tā kā pastāv nopietnas bažas, ka ES var pārtraukt sniegt šo atbalstu, kad tiks nostiprināti minētā procesa rezultāti;

P.  tā kā pašreizējā Komisijas priekšlikumā par ASI ir paredzēts ES divpusējās palīdzības samazinājums Latīņamerikas vidēju ienākumu valstīm un no reģiona prioritāšu saraksta ir svītrotas pirmās nepieciešamības preces un pakalpojumi;

Q.  tā kā pašreizējā attīstības sadarbības instrumenta (ASI) attiecībā uz Latīņameriku budžeta dotācija pamato, ka šis reģions finansiāli vismazāk tiek ņemts vērā Kopienas budžeta IV sadaļas struktūrā, salīdzinot ar citiem reģioniem, kas saņem Eiropas palīdzību;

R.  tā kā sociālajai kohēzijai ir plašs apmērs, kas ietver nabadzības izskaušanu, nevienlīdzības samazināšanu, tādu sabiedrisko pakalpojumu vispārēju pieejamību kā veselība, izglītība, pensijas un mājokļi, sociālā dialoga un darba ņēmēju tiesību atzīšanu un aizsardzību; tā kā ir nepieciešams fiskāls pakts, kas taisnīgi nodrošina līdzekļu labāku sadali;

S.  tā kā Ķīnas Tautas Republika ir trešais svarīgākais ieguldītājs Latīņamerikā, un attiecībā uz dažiem produktiem tā ir kļuvusi par svarīgāko vai pat par vienīgo eksporta tirgu; tā kā tādēļ ES vajadzētu būt aktīvākai, lai PTO sistēmā stiprinātu tirdzniecības un ieguldījumu attiecības ar Latīņamerikas valstīm;

T.  tā kā sociālās kohēzijas jēdzienu neatkarīgi no atšķirīgajām blakus nozīmēm Eiropā un Latīņamerikā abos reģionos var saprast kā politiskās darbības galveno principu, kas dod iespēju vērst attīstības stratēģijas uz visu iedzīvotāju labklājības sasniegšanu un tādējādi aizkavē demokrātisko institūciju polarizāciju, uzticības zaudēšanu tām un novēršanos no tām;

U.  tā kā viens no lielākajiem reģiona donorvalstu izaicinājumiem ir politikas saskaņotība, kā arī pastiprināta koordinācija un papildinājums labākas darba dalīšanas ietvaros, lai sasniegtu lielāku palīdzības koncentrāciju un prognozējamību;

V.  tā kā labklājības veicināšana un cīņa pret nabadzību, nevienlīdzību, atstumtību un diskrimināciju ‐ jo īpaši attiecībā uz sievietēm, jauniešiem un etniskajām minoritātēm ‐, kā arī sociālās kohēzijas un cilvēktiesību veicināšana joprojām ir ES un Latīņamerikas stratēģiskās partnerības pamatprioritāte;

W.  tā kā reģiona rādītāji cīņā pret bērnu un māšu mirstību ir uztraucoši un tā kā dzimumu līdztiesība, kā arī sieviešu nozīmes stiprināšana politikā un ekonomikā ir galvenie faktori attiecībā uz nabadzības samazināšanu;

X.  tā kā Eiropas Savienības vispārējā preferenču sistēma (VPS) ir būtisks instruments, kas ļauj jaunattīstības valstīm lielā mērā piedalīties globālajā tirdzniecībā un tādējādi radīt papildu eksporta ieņēmumus, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, kā arī attīstības un nabadzības samazināšanas politikas stratēģiju īstenošanu;

Y.  tā kā nepietiek ar to, ka IKP tiek izmantots kā vienīgais rādītājs, lai noteiktu nevienlīdzību, un kā atsauces vērtība, lemjot par ES attīstības palīdzības līdzekļu piešķiršanu ar galveno mērķi novērst nabadzību;

Z.  tā kā Latīņamerikas valstis eksportē daudz mazāk uz savām kaimiņvalstīm nekā uz savām sadarbības valstīm citos kontinentos; tā kā salīdzinoši zemā tirdzniecības apmaiņa ir saistīta ar lieliem attālumiem, augstiem tarifiem, muitu, atsevišķiem tirdzniecības nolīgumiem un neatbilstošiem infrastruktūras tīkliem;

AA.  tā kā cīņā pret nabadzību un sociālās kohēzijas veicināšanā ļoti liela nozīme ir izglītībai un apmācībai, kā arī vispārējai piekļuvei sabiedrības veselības pakalpojumiem;

AB.  tā kā kaitējums videi tieši ietekmē nabadzības rašanos; tā kā Latīņamerika ir lielais Zemes dabas rezervāts un Brazīlija, Meksika un Kolumbija ir valstis ar pasaulē lielāko bioloģisko daudzveidību, tomēr vienlaikus kontinents ir īpaši jutīgs pret klimata pārmaiņām;

AC.  tā kā nodokļu iekasēšanas uzlabošanai ir galvenā nozīme, lai izveidotu kompetentu valsti, kas spēj nodrošināt saviem iedzīvotājiem tādus pamata pakalpojumus kā veselība, publiskā kanalizācijas infrastruktūra un izglītība;

AD.  tā kā klimata pārmaiņu un globālās sasilšanas vispostošākā ietekme lielā mērā ir izjūtama Latīņamerikā un Karību jūras reģionā, jo reģiona valstis ir pieskaitāmas pie pasaulē jutīgākajām; tā kā dabas katastrofas Centrālamerikā ir izraisījušas reģionālā IKP samazinājumu 54 % apjomā;

AE.  tā kā privātajam sektoram ir svarīga nozīme, veidojot ilgtspējīgu izaugsmi un uzlabojot pārmaiņu programmā ietverto sociālo kohēziju;

AF.  tā kā nozīmīgs ir strukturēts divpusējs reģionālais migrācijas dialogs starp ES un Latīņameriku un tā kā attiecībā uz visu migrantu pamattiesībām svarīga ir abu reģionu migrācijas politika un prakse;

AG.  tā kā dažas Latīņamerikas valstis ir pieskaitāmas pasaulē vardarbīgākajām un tā kā noziedzības līmenis, kas saistīts ar tādām parādībām kā narkotiku kontrabanda un organizētā noziedzība, naudas atmazgāšana, ieroču tirdzniecība un korupcija šajā reģionā joprojām ir ļoti liela problēma, kas apdraud tā attīstību;

AH.  tā kā Komisijas priekšlikums par partnerības instrumentu ir vērsts uz stratēģijas “Eiropa 2020” piemērošanu šajā reģionā; tā kā šis priekšlikums pārsvarā koncentrējas uz ES stratēģiskajiem partneriem un jaunietekmes valstīm un tā kā vienlaikus tajā ir ievērota vispārēja pieeja ar uzsvaru uz pasaules mēroga problēmām un apdraudējumiem;

AI.  tā kā demokrātiskās sistēmas un kolektīvo drošību Latīņamerikā apdraud korupcija savienojumā ar noziedzīgiem tīkliem, īpaši tādiem, kas nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību, no iekšienes ārda institūcijas, savā starpā sadala reģionālās ietekmes jomas, rada netiešu kaitējumu un līdz ar to smagas nestabilitātes un valsts pārvaldes problēmas,

1.  atgādina, ka, lai gan pasaules ekonomikas un finanšu krīzes ietekme Latīņamerikā ir bijusi mazāka nekā citos reģionos, nevienlīdzības rādītāji un nabadzības līmenis joprojām ir ļoti augsts, un ir panākta nepietiekama virzība sešu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā;

2.  uzsver, ka ir jāuzlabo koordinēšana starp Eiropas Savienību un Latīņameriku TAM sasniegšanā, īpaši to pasākumu koordinēšana, kuru mērķis ir nabadzības apkarošana, darba vietu radīšana un atstumto grupu sociālā iekļaušana; uzsver, ka TAM, kas vērsti uz globālas partnerības attīstību (TAM 8), jābūt ES un Latīņamerikas sadarbības politikas centrā, nosakot tās jomas šajās valstīs, kurās jāīsteno jaunā “iekļaujošas izaugsmes” stratēģija; uzsver, ka šo mērķu sasniegšanu var ievērojami veicināt ar ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu fonda palīdzību;

3.  uzskata, ka dažu Latīņamerikas valstu ekonomikas un tehnoloģiskais progress liek pārskatīt ES divpusējās attīstības sadarbības mērķus; aicina pārorientēt sadarbību, kur tas visvairāk vajadzīgs, lai risinātu nabadzības samazināšanas jautājumu; uzstāj, ka mums ir kopīgi uzdevumi, kas jārisina, stiprinot daudzpusējās attiecības; uzsver, ka saikne starp izaugsmi, tirdzniecību, attīstību un nabadzības samazināšanu nav ne vienkārša, ne automātiska; ievērojot to, mudina Komisiju kontekstā ar debatēm par turpmāko ES attīstības sadarbības politiku plaši un dziļi atspoguļot pašreizējo attīstības modeli un izdarīt secinājumus no iepriekšējām desmitgadēm, lai efektīvi mazinātu nabadzību un nevienlīdzību, nesamazinot un neierobežojot politikas jomu;

4.  uzskata, ka ES sadarbības un attīstības politika jādefinē ciešā sadarbībā ar Latīņameriku, lai attiecībā uz šo reģionu izveidotu ilgtspējīgu, godīgu un līdzsvarotu attīstības politiku;

5.  norāda ― lai gan attiecībā uz Latīņamerikas valstīm palīdzība var darboties kā svira, ar to nepietiek, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un stabilu attīstību; tāpēc aicina Latīņamerikas valstis stiprināt un mobilizēt savus vietējos resursus, izveidot pārredzamas nodokļu sistēmas un nodokļu pārvaldību, kura ir brīva no korupcijas un krāpšanas, efektīvi iesaistīt privāto sektoru, vietējo pārvaldi un pilsonisko sabiedrību ES un Latīņamerikas programmā galvenokārt sadarbības, tehniskās palīdzības nodrošinājuma un apmācību sagatavošanas veidā pašvaldībās tiesību un nodokļu jomā, un vairāk piedalīties projektos;

6.  uzskata, ka Āzijas valstu ievērojamie ieguldījumi daudzās Latīņamerikas valstīs, it īpaši izejvielu un ogļūdeņražu atradnēs un lauksaimniecības resursos jāpārliecina Eiropas Savienība ātri un efektīvi pastiprināt reģiona ilgtspējīgas attīstības sekmēšana;

7.  uzskata, ka, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot Latīņamerikas un ES attīstības politiku, Latīņamerikai īpaši jācenšas veicināt reģionālā politikas, ekonomikas un tirdzniecības integrācija;

8.  uzsver vajadzību saskaņot progresu attiecībās ar Latīņameriku ar konsekventu attīstības politiku; tādēļ uzskata, ka ir jāizstrādā katrai valstij piemēroti sadarbības instrumenti un mērķi, koncentrējot resursus neaizsargātākajās valstīs un uzlabojot attīstības politikas saskaņotību (APS);

9.  aicina Komisiju un Padomi saglabāt ASI apjomu laika periodam no 2014.–2020. gadam attiecībā uz Latīņameriku vienas trešdaļas apmērā no ģeogrāfiskās kopsummas;

10.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto palīdzības diferenciācijas un koncentrācijas principu; uzstāj, ka diferenciācija plānošanas posmā jāievieš pakāpeniski ‐ gan saņēmējās valstīs, gan pašos sadarbības instrumentos ‐, izstrādājot citus sadarbības veidus, kas ir labāk pielāgoti vidēju ienākumu valstīm; iesaka, ka diferenciācijas principa piemērošanas kritērijiem jābūt objektīviem un vienādiem attiecībā uz visām valstīm;

11.  uzsver, ka diferenciācijas koncepcija nedrīkst izraisīt krasu reģiona nozīmes samazinājumu, ievērojot ES uz āru vērstās darbības, jo ES, būdama ne tikai svarīgākā starptautiskā līdzekļu devēja, bet arī aktīva starptautiskās sabiedrības locekle, ir pasaules mēroga dalībniece un kā tādai tai ir jādarbojas; uzskata, ka pretējā gadījumā ES pati zaudētu nozīmi veselos reģionos un pieļautu tur citu pasaules mēroga dalībnieku ietekmi;

12.  uzstāj, ka, veicot jebkādu iespējamu līdzekļu pārdali, kā prioritāras jānosaka nabadzības izskaušanas ģeogrāfiskās programmas šā paša reģiona valstīs ar zemiem ienākumiem un valstīs ar vidēji zemiem ienākumiem;

Vidēju ienākumu valstu nozīme ‐ diferencētas pieejas nepieciešamība

13.  pauž bažas par stingrības trūkumu, īstenojot noteiktos atbilstības kritērijus, kas iekļauti Komisijas priekšlikumā par attīstības sadarbības instrumentu, kurā atcelta 11 Latīņamerikas vidēju ienākumu valstu piekļuve divpusējām programmām; atgādina, ka dažas Latīņamerikas valstis ir starp pasaules nevienlīdzīgākajām valstīm ienākumu ziņā uz vienu iedzīvotāju un ka pastāvīgā nevienlīdzība rodas zemas sociāli ekonomiskās mobilitātes apstākļos; uzsver, ka tā ir ļoti neviendabīgu valstu grupa un ka ar to ir jāuztur diferencēta sadarbība, pamatojoties uz koordināciju un politisko dialogu;

14.  uzskata, ka no ES uz reģionu nosūtītā vēsts ir ārkārtīgi apšaubāma, jo tā praktiski līdzinās ES deklarācijai, ka reģionam, neraugoties uz daudzajām saistībām politikas un tirdzniecības jomā un kopējām vispārējām interesēm, nav jāpiešķir pienācīga uzmanība;

15.  uzsver nepieciešamību, kā paredzēts Eiropas Konsensa attīstības jomā 66. punktā, pienācīgu uzmanību pievērst vidēju ienākumu valstīm, jo īpaši nabadzīgākajām vidēju ienākumu valstīm, no kurām daudzām ir līdzīgas problēmas kā zemu ienākumu valstīm;

16.  aicina Komisiju un Padomi saskaņā ar diferenciācijas principu veikt objektīvu un pārredzamu analīzi, lai pārskatītu un paplašinātu attīstības novērtēšanā izmantotos rādītājus, neaprobežojoties tikai ar ienākumu līmeni un interpretējot ekonomiskos kritērijus kopā ar citiem aspektiem, piemēram, Humānās palīdzības ģenerāldirektorāta (ECHO) nabadzības, neaizsargātības un krīzes rādītājus, Džini un nevienlīdzības koeficientu; atzīmē, ka, veicot valstu klasificēšanu pēc to ienākumu līmeņa, tiek izmantoti aprēķini, kuros netiek ņemta vērā nevienlīdzība un nabadzība;

17.  ņemot vērā minētos rādītājus, uzstāj, ka ES ir jāturpina turpmākā ASI divpusējā sadarbība vismaz ar Kolumbiju, Ekvadoru un Peru ;

18.  aicina Komisiju iesniegt konsekventu stratēģiju par pakāpenisku palīdzības samazināšanu vidēju ienākumu valstīm, lai tās varētu nostiprināt savu stāvokli kā palīdzības programmu “absolventes”, tādējādi ievērojot Pusanas forumā par attīstības sadarbības efektivitāti noteikto principu par palīdzības prognozējamību;

19.  aicina Komisiju, īstenojot šo pakāpenisko divpusējās palīdzības atcelšanu līdz ar jaunā ASI stāšanos spēkā, ievērot šādus kritērijus:

20.  uzstāj, ka partnerības instruments ir jāpapildina ar vairāk nekā EUR 1 miljardu, lai veicinātu jauno sadarbības modeli ar vidēju un vidēji augstu ienākumu valstīm, nodrošinot līdzekļu prognozējamību, precīzu uzskaiti un pārbaužu veikšanu; uzsver, ka jānodrošina, ka šis instruments kalpo tam, lai pastiprinātu ES reakciju uz tādām pasaules mēroga problēmām kā cīņa pret nevienlīdzību un klimata pārmaiņām, drošība un cīņa pret narkotiku tirdzniecību;

Sociālā kohēzija un cīņa pret nabadzību

21.  uzskata, ka augstais nevienlīdzības līmenis un efektīva sociālās aizsardzības mehānisma trūkums ir galvenais šķērslis demokrātijas stiprināšanai un reģiona taisnīgai un ilgtspējīgai ekonomiskajai izaugsmei; tādēļ aicina nodrošināt lielāku saikni starp demokrātisko pārvaldību un sociālo kohēziju;

22.  uzskata, ka ES un Latīņamerikas partnerībā noteikto mērķi par sociālo kohēziju varēs īstenot tikai tad, kad būs sasniegts augsts attīstības līmenis un augsts līmenis ienākumu un bagātību taisnīgā sadalē, kā arī būs izskausta nabadzība, īstenojot taisnīgāku un progresīvāku nodokļu politiku, kurā tiek stiprināti nodokļu maksājumi, kā arī cīņa pret krāpniecību nodokļu jomā un nodokļu slēpšanu;

23.  uzsver, cik svarīga ir attīstības palīdzība tirdzniecības jomā; norāda, ka tirdzniecība starp Latīņameriku un ES ir svarīgs faktors, lai mazinātu nabadzību un nodrošinātu labklājības veidošanu abos kontinentos; brīdina par protekcionisma tendencēm, kas izriet no pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes;

24.  uzsver, ka ir svarīgi saglabāt 20 % mērķi izglītības un veselības programmām, un uzstāj, ka vērā jāņem līdztiesības aspekts darba tirgū un sabiedrībā kopumā; vēlreiz uzsver, ka izglītība un ieguldījumi cilvēku kapitālā ir sociālās kohēzijas un ekonomikas un sociālās attīstības pamats, un aicina veikt izšķirīgus pasākumus un sniegt atbilstošu finansējumu cīņai pret analfabētismu, kas dažās reģiona valstīs vēl aizvien ir augsts, īpaši meiteņu un sieviešu vidū, kā arī bezmaksas pamata un vidējās izglītības pieejamībai, kas ir ierobežota atbilstošu līdzekļu trūkuma dēļ dažu valstu budžetā; šajā saistībā atbalsta Ibērijas pussalas in Latīņamerikas valstu organizācijas (OEI) izstrādāto projektu “Izglītības mērķi līdz 2021. gadam ‐ izglītība, kādu vēlamies divsimtgades paaudzei”;

25.  uzsver, ka izglītības kvalitāte Latīņamerikā vēl aizvien ir nepietiekama un piekļuves iespējas ir nevienādas, lai gan attiecīgais patēriņš un apjoms pēdējos gadu desmitos ir iespaidīgi uzlabojies; norāda uz Eiropas Savienības veikto darbu, īstenojot programmas “Erasmus”, “Alban” un “Alfa”, un aicina Komisiju arī turpmāk saglabāt līdz šim veiktos fiskālos pasākumus;

26.  atgādina, ka pēdējos gados ir turpinājušas palielināties lielās mācību snieguma atšķirības Latīņamerikā atkarībā no lauku un pilsētu reģioniem, skolas veida (publiskā vai privātā), dzimuma vai sociālekonomiskā stāvokļa un līdz ar to ir pastiprinājusies trūkstošās sociālās kohēzijas problēma;

27.  uzsver, ka sociālā kohēzija ir cieši saistīta ar citām politikas jomām, piemēram, tirdzniecību, ieguldījumiem un finansēm; uzskata, ka ASI tematiskajā, valsts līmeņa un reģionālajā plānošanā ir efektīvāk jāievieš sociālās kohēzijas mērķi, galvenokārt atbalstot taisnīgāku fiskālo, nodokļu un sociālo politiku, kas veicina līdztiesību, publisko pakalpojumu pieejamību un pienācīgu darbu, kā arī tiesu sistēmas reformu;

28.  norāda, cik nozīmīgas ir tādas programmas kā “EuroSocial”, “URB-AL”, “AL-INVEST” un “COPOLAD”, kā arī programmas dialoga stiprināšanai starp ES un Latīņameriku, lai noteiktu migrācijas pārvaldības un attīstības politikas modeļus; uzskata, ka šīs programmas ir jāpastiprina jaunajā ASI, izmantojot to iespējas trīspusējā sadarbībā;

29.  norāda, ka Eiropas Savienībai, izmantojot ASI, jānodrošina nepieciešamie līdzekļi, lai varētu uzlaboties bērnu dzīves apstākļi un lai viņi varētu pilnībā izpaust savas spējas un dotības jo īpaši ģimenē;

30.  uzsver, cik nozīmīgs ir ES un Latīņamerikas forums par sociālo kohēziju, un aicina to pārveidot par divpusēju reģionālo politisko dialogu par sociālo kohēziju, sekmējot vērienīgākus un uz sadarbības saskaņošanu šajā jomā vērstus mehānismus, kā arī sociālās kohēzijas impulsus svarīgos starptautiskajos forumos;

31.  norāda, ka ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu fondam var būt svarīga nozīme, koordinējot un atbalstot pilsoniskās sabiedrības pasākumus un debates par starptautiskās sadarbības nozīmi reģiona sociālās kohēzijas stiprināšanā;

Attīstības politikas saskaņotība

32.  atgādina par attīstības sadarbības politikas nozīmi, kas noteikta LESD 208. pantā, lai izskaustu nabadzību, veicinātu ekonomiskās un sociālās tiesības, aizsargātu vidi, nodrošinātu labu pārvaldību un ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību;

33.  aicina Komisiju uzlabot to projektu redzamību, ko īsteno Latīņamerikas valstīs, un padarīt tos saprotamākus to iedzīvotājiem, uzskatāmi parādot, kāda pievienotā vērtība ir sadarbībai ar ES;

34.  norāda, ka ES asociācijas/brīvās tirdzniecības nolīgumi nedrīkst būt pretrunā mērķim par attīstības politikas saskaņotību; attiecīgi mudina Komisiju nodrošināt, ka attīstības vajadzības un problēmas tiek pienācīgi atspoguļotas ar tirdzniecību saistītajās nodaļās, piemēram, finanšu pakalpojumi, valsts iepirkums un intelektuālā īpašuma tiesības, un ar spēcīga mehānisma palīdzību nodrošināt kopīgu standartu ievērošanu sociālo, darba un vides tiesību jomā ikvienā notiekošajā sarunu procesā vai pārskatīšanas laikā;

35.  pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikumā regulai par vispārējo tarifa preferenču sistēmu ir ignorēta attiecību ar Latīņameriku stratēģiskā nozīme, jo priekšlikums neparedz minētā instrumenta piemērošanu daudzām šī reģiona valstīm, lai gan tas ir ļoti svarīgs reģiona attīstībai;

36.  prasa Eiropas Ārējās darbības dienestam un Komisijai apvienot centienus, lai nākotnē varētu noslēgt pilnvērtīgu asociācijas nolīgumu ar Andu Kopienu ar mērķi veicināt šīs kopienas dalībvalstu ekonomisko izaugsmi un sociālo attīstību, vienlaikus ievērojot ES vērtības, principus un mērķus, kuri ir vienmēr veicinājuši Latīņamerikas integrāciju;

37.  aicina ES nodrošināt, ka attīstībai piešķirtie līdzekļi netiek novirzīti citur;

38.  uzskata, ka asociācijas nolīguma starp ES un Mercosur noslēgšana varētu veicināt attīstību un stiprināt sadarbību starp Latīņameriku un Eiropas Savienību, ja to balsta uz taisnīgas tirdzniecības principa un starptautisko darba un vides standartu ievērošanu, kā arī uz tiesiskās noteiktības principa ieguldījumu jomā, un ja partneri ir uzticami;

39.  uzsver, ka jaunajam ASI jāveicina reģionālās integrācijas process; šajā saistībā atgādina, ka asociācijas un daudzpusējie tirdzniecības nolīgumi, ja tie pareizi koncentrēti, ievērojot asimetriju, var būt spēcīgs attīstības un reģionālās integrācijas stimuls, taču uzskata, ka politikas nesaskaņotība kavē minēto procesu; mudina ES nodrošināt, ka neviens divpusēji noslēgts nolīgums neapdraud Latīņamerikas integrācijas procesu; norāda arī ― lai gan starpreģionu attiecības ir samazinājušās divpusējo attiecību labā, šai pārejai uz divpusējām attiecībām ir tendence palielināt sadrumstalotību un konkurenci Latīņamerikas reģionālajos blokos;

40.  uzstāj, ka ES delegācijās jānosaka svarīgākie jautājumi attiecībā uz APS un uzraudzības mehānismu izstrādi un ieviešanu šajā jomā;

41.  uzsver, ka Eiropas Savienībai ir svarīgi paplašināt tirdzniecības politiku, kas ir labāk saskaņota ar attīstības politiku, lai arī tirdzniecība dotu ieguldījumu taisnīgāku un vienādāku sociālo standartu veicināšanā, iekļaujot partnerības nolīgumos ar cilvēktiesībām saistītas sociālās jomas klauzulas;

42.  uzsver, cik svarīga oficiālajā attīstības palīdzībā ir lielāka saskaņotība, un uzskata, ka ES un triju Latīņamerikas valstu klātbūtnei G20 grupā ir jāveicina tādu pozīciju pietuvināšanās, kas dod iespēju kopīgi īstenot APS;

43.  norāda uz saistībām ievērot 208. pantā par APS ietverto principu un izvairīties no negatīvas ietekmes uz reģionu, ko radītu 11 valstu izslēgšana no divpusējās sadarbības ar ES un APS+ shēmas tirdzniecības preferenču atcelšana;

44.  atgādina, ka, stiprinot demokrātiju un definējot, īstenojot un uzraugot attīstības politiku Latīņamerikā, pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīga nozīme; pauž nožēlu par to, ka pašreizējās programmās tai ir piešķirta maza nozīme un ka tai tiek piešķirts maz resursu;

45.  uzsver, ka saskaņā ar demokrātiskās līdzdalības principu parlamenti, vietējās un reģionālās iestādes un pilsoniskā sabiedrība ir jāatbalsta to centienos pienācīgi veikt savus uzdevumus attīstības stratēģiju definēšanas jomā, liekot valdībām atskaitīties par paveikto un sasniegtajiem rezultātiem, kā arī uzraudzīt un novērtēt tos; īpaši uzsver, cik svarīgi ir dot iespēju Latīņamerikas valstu parlamentāriešiem, pastiprinot viņu nozīmi lēmumu pieņemšanas procesos;

46.  tāpēc pauž bažas, ka nesen apspriestajā asociācijas nolīgumā un BTN ar Latīņamerikas valstīm apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību ir skaidri ierobežota uz jautājumiem saistībā ar nodaļu par ilgtspējīgu attīstību;

47.  uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības atbalstīšanai arī turpmāk jābūt vienam no galvenajiem mērķiem turpmākajā ASI; uzsver, ka šis atbalsts jāietver valstu stratēģijās un reģionālajās programmās, tādējādi uzsverot tā izšķirošo nozīmi cīņā pret nevienlīdzību un korupciju, kā arī lēmumu pieņemšanā par finanšu līdzekļu izmantošanu;

48.  aicina Komisiju sniegt lielāku finansiālo, tehnisko un ar speciālajām zināšanām saistīto atbalstu Latīņamerikas valstu parlamentu administrācijām reģionālās stratēģijas programmās, lai stiprinātu to efektivitāti, pārredzamību un atbildību, kas ir ļoti svarīgi, lai parlamenti varētu pienācīgi piedalīties demokrātiskajos lēmumu pieņemšanas procesos;

49.  norāda uz Eiropas Konsensa attīstības jomā 18. punktu: “ES palielinās tās atbalstu nevalstisko dalībnieku spēju nostiprināšanā, lai spēcinātu savu ietekmi attīstības procesā un uzlabotu politisko, sociālo un ekonomisko dialogu”; pauž nožēlu, ka Zaļā grāmata par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības līdzdalības un kompetenču veida precīzāku izpildi turpmākajā ES attīstības sadarbības politikā lielā mērā ir nepietiekama;

50.  aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Ārējās darbības dienestu nodrošināt ES ārējo darbību vienotību, konsekvenci un efektivitāti attiecībās ar Latīņameriku, kā noteikts Lisabonas līgumā.

Vardarbība un noziedzība

51.  pauž bažas par noziedzības un vardarbības augstā līmeņa sociālo ietekmi šajā reģionā, īpaši par sieviešu slepkavībām; uzskata, ka ir jāizstrādā jauna, efektīvāka stratēģija, kas mazina šo fenomenu, kā arī tā ekonomiskos, sociālos un politiskos iemeslus;

52.  prasa Komisijai stingri atbalstīt apspriešanās procesus ar vietējiem iedzīvotājiem, uz ko attiecas izejvielu ieguves projekti; šajā saistībā arī atkārto, cik svarīgi ir nodrošināt ziņojumu sagatavošanu par katru valsti saistībā ar izejvielu ieguves nozari, kā paredzēts direktīvas par pārskatatbildību un pārredzamību priekšlikumā, lai stingrāk kontrolētu korupciju, kukuļošanu un nodokļu nemaksāšanu;

53.  vērš uzmanību uz to, ka noziedzībai un drošības trūkumam ir liela ietekme uz pilsoņu uzticēšanos valsts un demokrātiskajām institūcijām, kā arī uz cilvēktiesību nodrošināšanu;

54.  vērš uzmanību uz to, ka viens no svarīgākajiem Savienības ārējās tirdzniecības mērķiem ir demokrātisko sistēmu veicināšana un stiprināšana un cilvēktiesību aizsardzība pasaulē un līdz ar to arī Latīņamerikā;

55.  pauž bažas par smagajām sekām, kādas ir ar dzimumu saistītajai vardarbībai reģionā;

56.  aicina Komisiju cīņu pret nesodāmību noteikt par prioritāti savā attīstības politikā ar Latīņameriku un līdz 2012. gada beigām iesniegt paziņojumu par šo tematu, iekļaujot nodaļas par tiesu sadarbību, finansiālo sadarbību un informācijas apmaiņu, kā arī par cietušo aizsardzību;

57.  pauž bažas par vardarbības pastiprināšanos pret sievietēm; aicina Komisiju paredzēt skaidrus pienākumus EĀDD un koordinēt ES delegāciju un dalībvalstu vēstniecību konkrētajās valstīs attiecīgos pasākumus, lai pārveidotu Augstās pārstāves Catherine Ashton 2010. gada jūnija deklarāciju par sieviešu slepkavībām konkrētos politikas virzienos, piešķirot tiem pietiekamus līdzekļus;

58.  aicina Komisiju sniegt politisko un finansiālo atbalstu Amerikas Cilvēktiesību sistēmas darbam jautājumā par sieviešu slepkavībām un veicināt tās spriedumu izpildi;

59.  mudina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos apspriesties ar Eiropas Parlamentu un to informēt par notiekošajiem cilvēktiesību dialogiem, kā arī sadarboties divpusējās reģionu partnerībās, cenšoties novērst un izskaust feminicīdu un citus pret sievietēm vērstus vardarbības veidus;

60.  aicina Komisiju aktīvi piedalīties un regulāri ierosināt šo tematu politiskajos dialogos un jo īpaši esošajos cilvēktiesību dialogos, kā arī piedāvāt sadarbību, meklējot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un sieviešu slepkavības, divu reģionu partnerības kontekstā;

Klimata pārmaiņas

61.  pauž bažas par klimata pārmaiņu ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību, bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, mežu izciršanu un lauksaimniecisko ražošanu Latīņamerikā;

62.  uzstāj, lai ES savā attīstības sadarbībā neveicinātu un neatbalstītu agrodegvielas ražošanu plašā apmērā, jo tā negatīvi ietekmē pārtikas nodrošinājumu, atmežošanu, piekļuvi zemei un vidi;

63.  aicina Latīņamerikas valstu vietējās iestādes pastiprinātu uzmanību pievērst ieguldījumu pieaugumam, kas kavē valsts ilgtspējīgu attīstību un ekosistēmas, it īpaši kontekstā ar klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi;

64.  atgādina, ka klimata pārmaiņas nozīmē papildu slogu Latīņamerikai un ka ir steidzami jāfinansē pasākumi, lai cīnītos pret šīm pārmaiņām, tās mazinātu un tām pielāgotos;

65.  aicina veicināt pieredzes un informācijas apmaiņu starp ES un Latīņameriku programmas “EuroClima” un dienvidu – dienvidu sadarbības ietvaros saskaņā ar vienošanos, kas iekļauta Madrides rīcības plānā; vērš uzmanību uz izglītības nozīmīgumu ekoloģiskās ilgtspējas jomā;

66.  vērš uzmanību uz neregulāro un nevienādo ūdens sadalījumu Latīņamerikā, lai gan reģionā ir vairāk nekā 30 % Zemes ūdens resursu; aicina Komisiju turpināt atbalsta sniegšanu partnervalstīm, lai uzlabotu komunālos pakalpojumus un ūdens resursu sagatavošanu;

67.  vērš uzmanību uz ES pausto apņemšanos stiprināt ilgtspējīgu enerģijas avotu nozīmi kā vienu no ilgtspējīgas attīstības rādītājiem;

Privātais sektors un infrastruktūras

68.  norāda, ka tādi mehānismi kā Latīņamerikas ieguldījumu instruments ir paredzēti, lai kļūtu aizvien svarīgāki ES attīstības sadarbības jomā, kuras prioritātes ir energoefektivitāte, atjaunojamie enerģijas veidi, transports, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un atbalsts MVU, un uzsver to iespējamo lielo nozīmi attiecībā uz reģionālo integrāciju un reģiona starptautiskās konkurētspējas programmām; uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir jābūt galvenajai un pienācīgai lomai, uzraugot attīstības politiku, taču norāda, ka Latīņamerikas ieguldījumu instrumenta struktūrā nav paredzēts mehānisms, kas nodrošina pilsoniskās sabiedrības pārstāvību un līdzdalību; attiecīgi aicina Komisiju nodrošināt, ka ir garantēta parlamentu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvība un līdzdalība, lai nodrošinātu ES attīstības sadarbības līdzekļu efektīvu uzraudzību un pārbaudi;

69.  uzsver nepieciešamību turpināt Latīņamerikas ieguldījumu instrumenta pieredzes izpēti un uzstāj, ka uz turpmākajiem projektiem jāattiecina skaidri noteikti un pārredzami to īstenošanas uzraudzības mehānismi, kā arī sociālās un vides ietekmes pētījumi;

70.  īpaši uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, pamatojoties uz to ieguldījumu attīstībā, reģiona ekonomikas izaugsmē un sociālajā un ekonomiskajā konsolidācijā; uzsver, ka MVU ir svarīgākais dzinējs darba vietu radīšanā; uzskata, ka nepieciešama arī Eiropas partnervalstu uzņēmumu aktivitāšu veicināšana sociālās atbildības nozarē, lai veicinātu ES mērķus integrējošas izaugsmes jomā;

71.  uzsver steidzamo nepieciešamību veicināt infrastruktūru izveidi Latīņamerikā, lai saglabātu pašlaik augstos izaugsmes rādītājus un veicinātu sociālo integrāciju; iesaka izmantot tādus instrumentus kā Latīņamerikas ieguldījumu instruments, lai atbalstītu infrastruktūras projektus satiksmes, enerģētikas un telesakaru nozarē, jo pašreizējie Latīņamerikas valstu ieguldījumi šajās jomās ir krietni zem nepieciešamā apjoma; vērš uzmanību uz to, ka OAP līdzekļu izmantošana šajos projektos ir jāpamato ar to ieguldījumu nabadzības samazināšanā, sociālās kohēzijas veicināšanā un kvalitatīvi augstvērtīgu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanā iedzīvotājiem;

72.  uzstāj, ka Komisijai jāizstrādā skaidras pamatnostādnes par pārredzamu lēmumu pieņemšanas procesu projektu izvēles jomā un jānodrošina saskaņa ar Eiropas Konsensu attīstības jomā, principu par valsts līdzdalību un ES apņemšanos sniegt savu atbalstu;

73.  uzstāj uz nepieciešamību koncentrēt tādas subsīdiju un aizdevumu sapludināšanas iespēju jomas kā maza apjoma un vietējā enerģijas un lauksaimnieciskā ražošana MVU un privātā sektora mikrouzņēmumu labā jaunattīstības valstīs;

Diferencēta sadarbība: zinātniskā un tehnoloģiskā pētniecība

74.  aicina stiprināt sadarbību ar dažām vidēju ienākumu valstīm zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju jomā saskaņā ar programmu “Apvārsnis 2020”;

75.  cer, ka stabila dialoga uzsākšana par zinātnes, augstākās izglītības un apmācības, tehnoloģiju un inovāciju tematiem veicinās Eiropas un Latīņamerikas inovāciju un zināšanu telpas izveidi un palīdzēs veicināt konkurētspēju;

76.  uzskata, ka ir jāveicina laikā ierobežota zinātnieku mobilitāte, kā arī atbalsts universitātēm un pētniecības iestādēm tādās nozarēs kā veselība, pārtikas nodrošinājums, jūras pētniecība, atjaunojamās enerģijas veidi, cīņa pret klimata pārmaiņām un pielāgošanās tām;

77.  atkārtoti uzsver, ka Eiropas Savienībai vairāk jāņem vērā un jāizmanto dažu Latīņamerikas tuvumā esošo tālāko reģionu ģeostratēģiskā stāvokļa ievērojamās priekšrocības;

78.  norāda, ka kontinenta attīstības nolūkā ļoti svarīgi ir uzlabot pētniecības institūtu lauksaimniecības prakses jomā pašreizējo darbu;

Reģionālās, dienvidu – dienvidu un trīspusējas sadarbības veicināšana

79.  aicina Komisiju dziļāk apsvērt dienvidu – dienvidu sadarbības iekļaušanu sadarbības politikā;

80.  vērš uzmanību uz to, ka Latīņamerika dienvidu – dienvidu sadarbības jomā ir viens no dinamiskākajiem reģioniem pasaulē, tāpēc kļūst skaidra vidēju ienākumu valstu svarīgā loma kā dzinējspēkam reģionālās integrācijas un starptautisko attīstības mērķu ziņā;

81.  norāda, ka ES vēl aizvien nav skaidras stratēģiskās definīcijas par dienvidu – dienvidu sadarbību(10), kas tai dotu iespēju izstrādāt aktīvāku politiku šajā jomā; vērš uzmanību uz nepieciešamību noteikt rādītājus dienvidu – dienvidu sadarbības un trīspusējās sadarbības sociālajai un ekonomiskajai ietekmei;

82.  atkārtoti norāda uz reģionālās tirdzniecības apmaiņas un trīspusējās sadarbības lielo nozīmi, lai īstenotu TAM, izskaustu nabadzību, veicinātu nodarbinātību un dzimumu līdztiesību, izglītību, sociālo kohēziju, lauksaimniecību un ilgtspējīgu attīstību;

83.  uzskata, ka jāpastiprina iniciatīvas divpusējās reģionālās un trīspusējās sadarbības jomā, kā arī dienvidu – dienvidu sadarbība tādās jomās kā zinātne un pētniecība, ilgtspējīga attīstība, vide, klimata pārmaiņas, enerģētika, sociālā kohēzija, izglītība un nodarbinātība;

84.  uzsver, ka ir jāpaplašina ES un Latīņamerikas politiskais dialogs dažādos līmeņos, piemēram, valstu vadītāju augstākā līmeņa sanāksmju un EUROLAT Parlamentārās asamblejas līmenī, jo tie ir svarīgi instrumenti politiskās vienprātības panākšanai; aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka ES un Latīņamerikas augstākā līmeņa sanāksmēs uzņemto politisko saistību izpildei tiktu piešķirti vajadzīgie finanšu resursi;

85.  iesaka Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu fondam savā darba kārtībā piešķirt tādu stratēģisko nozīmi, kāda pienākas dienvidu – dienvidu sadarbībai un trīspusējai sadarbībai;

86.  uzskata, ka dienvidu – dienvidu sadarbībai un trīspusējai sadarbībai ir jābūt vienam no galvenajiem jautājumiem ES un LAK VII augstākā līmeņa sanāksmē Čīlē, skaidri turpinot Madrides augstākā līmeņa sanāksmes galīgos secinājumus;

o
o   o

87.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju priekšsēdētāja vietniecei/Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu grupai, ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu fondam, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Latīņamerikas valstu parlamentam, Centrālamerikas valstu parlamentam, Andu Kopienas parlamentam un Mercosur parlamentam.

(1) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp. (2) OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp. (3) OV C 140 E, 16.3.2002., 569. lpp. (4) OV C 296 E, 6.12.2006., 123. lpp. (5) OV C 259 E, 29.10.2009., 64. lpp. (6) OV C 81 E, 15.3.2011., 54. lpp. (7) OV C 70 E, 8.3.2012., 79. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0320. (9) ECLAC un ESAO dati. (10) Vērš uzmanību uz to, ka šajā jomā ir sākotnējās apspriedes saistībā ar jaunietekmes valstīm, tomēr runa ir par mazliet nevienprātīgu nostāju.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūcija par pārrobežu brīvprātīgā darba atzīšanu un veicināšanu Eiropas Savienībā (2011/2293(INI))

P7_TA(2012)0236 A7-0166/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165., 166. un 214. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1719/2006/EK, ar ko izveido programmu “Jaunatne darbībā” laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1720/2006/EK, ar ko izveido rīcības programmu mūžizglītības jomā(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Lēmumu Nr. 1904/2006/EK, ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam izveido programmu “Eiropa pilsoņiem”, lai sekmētu aktīvu Eiropas pilsonību(3),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra Lēmumu 2010/37/EK par Eiropas gadu brīvprātīgam darbam aktīvas pilsonības veicināšanai (2011. gads)(4),

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2006. gada 24. aprīļa rezolūciju par neformālās un dzīves izglītības nozīmes atzīšanu Eiropas jaunatnes jomā(5),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 27. novembra rezolūciju par jauniešu brīvprātīgu darbību (14427/1/2007),

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2007. gada 16. maija rezolūciju par kopīgu mērķu īstenošanu saistībā ar jauniešu brīvprātīgām darbībām(6),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 20. novembra Ieteikumu par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti Eiropas Savienībā(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Ieteikumu 2006/961/EK par pārrobežu mobilitāti Kopienā izglītības un apmācības nolūkā: Eiropas Mobilitātes kvalitātes harta(8),

–  ņemot vērā 2011. gada 10. marta deklarāciju par Eiropas statūtu izveidi savstarpējām sabiedrībām, asociācijām un fondiem(9),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 3. oktobra secinājumus par brīvprātīgā darba lomu sociālajā politikā (14552/2011),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 29. novembra secinājumus par sporta nozarē veikto brīvprātīgo darbību nozīmi pilsoniskās aktivitātes veicināšanā(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra “2010. gada ziņojumu par ES pilsonību ‐ likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai” (COM(2010)0603),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 5. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Sekmēt jaunatnes pilnīgu iesaistīšanos izglītībā, nodarbinātībā un sabiedrībā” (COM(2007)0498),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 27. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES jaunatnes stratēģija ‐ ieguldīt jaunatnē, iesaistīt jauniešus. Atjaunināta atvērtās koordinācijas metode, kā risināt jauniešu problēmas un tiem pavērt jaunas iespējas” (COM(2009)0200),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “'Jaunatne kustībā”. Iniciatīva jauniešu potenciāla izmantošanai, lai Eiropas Savienībā panāktu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi' (COM(2010)0477),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par ES politiku un brīvprātīgo darbu: pārrobežu brīvprātīgā darba atzīšana un veicināšana Eiropas Savienībā (COM(2011)0568),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Kā ar brīvprātīgo darbu paust ES iedzīvotāju solidaritāti: pirmās pārdomas par Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu” (COM(2010)0683),

–  ņemot vērā savu 2008. gada 22. aprīļa rezolūciju “Brīvprātīgas rīcības loma ekonomiskas un sociālas kohēzijas veicināšanā”(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0166/2012),

A.  tā kā par brīvprātīgām darbībām tiek uzskatītas darbības, tostarp formālā, neformālā, informālā jeb ikdienējā un profesionālā apmācība un mācīšanās, ko persona veic pēc brīvas gribas, izvēles un motivācijas, negaidot finansiālu labumu un necerot gūt peļņu, un kas dod labumu brīvprātīgajiem, personām, kuras izmanto brīvprātīgo asociāciju pakalpojumus, kā arī kopienām un sabiedrībai kopumā;

B.  tā kā sekmīgi īstenotajam Eiropas gadam brīvprātīgam darbam aktīvas pilsonības veicināšanai (2011. gads) bija pozitīva ietekme valstu, reģionālā, pašvaldību un Eiropas līmenī attiecībā uz pamanāmību sabiedrībā un informētības palielināšanu un tam būtu jāietekmē sabiedriskās politikas izstrāde;

C.  tā kā brīvprātīgs darbs ir informālās mācīšanās pieredze, kas piemērota visu vecumu cilvēkiem; tā kā tas sniedz labumu saistībā ar personīgo attīstību, kopienas pārvaldību, demokrātijas, pilsonisko vērtību un sociālās solidaritātes stiprināšanu un līdzdalību demokrātiskajā dzīvē, starpkultūru izglītību un sociālo un profesionālo prasmju iegūšanu, kā arī veicina ES politikas mērķu sasniegšanu sociālās integrācijas, diskriminācijas apkarošanas, nodarbinātības, izglītības, kultūras, prasmju attīstības un pilsonības jomā;

D.  tā kā brīvprātīgs darbs ir būtisks faktors sociālā kapitāla radīšanai un attīstības un sociālekonomiskās kohēzijas veicināšanai, ņemot vērā neformālas mācīšanās iespēju potenciālu palīdzēt brīvprātīgajiem iegūt prasmes, kas veicinās viņu nodarbinātību un tādējādi izaugsmes stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu;

E.  tā kā arvien vairāk dažāda vecuma ES pilsoņu iesaistās brīvprātīgajā darbā tādās jomās kā izglītība, kultūra, jaunatne, sports, vide, ilgtspējīga attīstība, veselība, imigrācija, tiesību popularizēšana, korporatīvā sociālā atbildība un ES attiecības ar trešām valstīm;

F.  tā kā dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga brīvprātīgā darba kultūra, tradīcijas, tiesību sistēmas un organizēšanas metodes, bet šķēršļi tā praktizēšanai ir pastāvīgi, jo brīvprātīgais darbs nav pienācīgi atzīts daudzās dalībvalstu juridiskajās sistēmās, un tā kā tas nedrīkst aizstāt uzdevumus, kuru veikšanai var tikt izveidotas darbavietas ar atalgojumu;

G.  tā kā ekonomikas krīze un fiskālā konsolidācija apdraud finanšu ilgtspēju daudziem NVO un brīvprātīgajiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri ik dienu iegulda pūles aktīvas pilsonības, solidaritātes un sociālās integrācijas palielināšanā visā Eiropā;

H.  tā kā ekonomikas krīzei un politiskajiem un ekonomiskajiem faktoriem ir ietekme uz brīvprātīgo darbību ilgtspējīgu finansējumu un līdzekļu piesaisti;

I.  tā kā pārmērīgu formalitāšu un birokrātijas dēļ daudziem brīvprātīgo vadītiem projektiem un organizācijām nav resursu, lai piekļūtu ES programmu finansējumam un piesaistītu to;

J.  tā kā ES rīcībai ir pievienotā vērtība sadarbības veicināšanā starp dalībvalstīm un informācijas un labas pieredzes apmaiņas veicināšanā attiecībā uz brīvprātīgo darbu, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu,

1.  aicina dalībvalstis, kurās nav skaidras vai atbilstīgas tiesiskās sistēmas brīvprātīgajiem, ieviest šādu sistēmu un izstrādāt valstu stratēģijas, lai veicinātu brīvprātīgu darbību attīstību, tostarp brīvprātīgajā darbā iesaistīto personu tiesību atzīšanu, un nodrošinātu visiem kvalitāti, aizsardzību un vienlīdzīgu piekļuvi bez kādas diskriminācijas, it īpaši attiecībā uz pienācīgu piekļuvi veselības un sociālajai aizsardzībai;

2.  aicina tās dalībvalstis, kuras nav panākušas būtisku progresu brīvprātīgā darba jomā, turpmāk politikā, programmās un finansējumā pievērst šai nozarei īpašu uzmanību;

3.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka brīvprātīgo tiesības un pienākumus atzīst un ievēro un ka tie ir zināmi arī pašiem brīvprātīgajiem; šajā sakarā ierosina dalībvalstīm izmantot Eiropas Hartu par brīvprātīgo tiesībām un pienākumiem, kuru izstrādāja ieinteresēto pušu konference 2. jaunatnes brīvprātīgā darba konferencē 2011. gadā kā atsauces materiālu politikas veidošanai un dalībvalstu tiesību aktiem šajā jomā;

4.  prasa, lai valstu, reģionālās, pašvaldību un ES iestādes pievērstu īpašu uzmanību nelabvēlīgā stāvoklī esošiem jauniešiem un tiem, kuriem ir mazākas iespējas (jo īpaši iedzīvotājiem ar invaliditāti), lai tie varētu iesaistīties brīvprātīgā darbā un attiecīgi saņemt atbilstošu izglītības un finanšu atbalstu;

5.  norāda, ka brīvprātīgais darbs mazina sociālās atstumtības risku un ka šādā darbā ir svarīgi iesaistīt visas sociālās grupas, jo īpaši personas ar invaliditāti; pievērš uzmanību vajadzībai nodrošināt, lai brīvprātīgais darbs tiktu plašāk atzīts un tam mazāk traucētu dažāda veida šķēršļi;

6.  uzsver nepieciešamību nodrošināt piekļuvi brīvprātīgam darbam arī imigrantiem un minoritātēm, kas ir būtiski to integrācijas un sociālās integrācijas veicināšanai;

7.  norāda, ka Eiropas Savienības dalībvalstu un trešo valstu brīvprātīgo sadarbībai ir pozitīva ietekme, un uzsver, ka šādai sadarbībai ir īpaša nozīme Eiropas kaimiņattiecību politikas kontekstā; turklāt piebilst, ka papildus galvenajiem labumiem, kas izriet no brīvprātīgā darba, tas var arī veicināt demokrātiju un tiesiskumu trešajās valstīs;

8.  aicina Padomi un Komisiju turpināt virzīt sarunas par vīzu režīma atvieglošanu iedzīvotājiem, kas nav ES pilsoņi un kas vēlas iebraukt ES brīvprātīgā darba veikšanas nolūkā, ja viņi atbilst brīvprātīga darba veikšanas kritērijiem;

9.  aicina dalībvalstis īstenot Padomes Direktīvas 2004/114/EK par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā(12) noteikumus un vienkāršot vīzu piešķiršanas procedūras personām, kas vēlas veikt brīvprātīgas darbības, jo īpaši Eiropas kaimiņattiecību politikas ietvaros;

10.  norāda, ka ar brīvprātīgā darba starpniecību pilsoņi tiek iesaistīti ekonomiski, sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgā vietējā un pārrobežu attīstībā un šāds darbs bieži vien spēj nodrošināt ātru palīdzību katastrofu gadījumos; norāda, ka tam ir arī noteikta nozīme solidaritātes, aktīvas pilsonības un starpkultūru izglītības veicināšanā, sniedzot brīvprātīgajiem iespēju apgūt valodu un kultūru tajā valstī, kur viņi strādā, un tādējādi stiprinot sociālo kohēziju un līdzdalības demokrātiju;

11.  mudina dalībvalstis atzīt, ka dalība pārrobežu brīvprātīgajā darbā sniedz labumu attiecībā uz pilsoņu nodrošināšanu ar jaunām prasmēm, viņu nodarbinātības iespēju sekmēšanu un sociālās integrācijas attīstības stiprināšanu, un atbalstīt sadarbību starp brīvprātīgā darba organizētājiem ES valstīs, lai veicinātu visu vecuma grupu brīvprātīgo mobilitāti visā Eiropā ar mērķi atbalstīt starpkultūru pieredzes apmaiņu;

12.  aicina Komisiju uzlabot brīvprātīgā darba organizāciju un centru infrastruktūru, lai uzlabotu informāciju un apmācību, kā arī brīvprātīgo un šo organizāciju darbību koordināciju;

13.  aicina Komisiju publicēt ziņojumu, kurā noteikti šķēršļi pārrobežu brīvprātīgam darbam, piemēram, vecuma ierobežojumi attiecībā apdrošināšanas polisēs, un nepieciešamības gadījumā ierosināt tiesību aktu priekšlikumus;

14.  uzsver vajadzību nodrošināt kvalitatīva brīvprātīgā darba attīstību gan valstu, gan pārrobežu līmenī, arī izmantojot vispusīgas informācijas strukturētu sistēmu, brīvprātīgo atbilstošu apmācību, kas ietver pašreizējo paraugpraksi, un uzņemšanas iespējas pakalpojumu sniedzējiem un organizācijām vietējā un valsts līmenī un brīvprātīgo tiesību atzīšanu attiecībā uz brīvprātīgā darba un privātās dzīves saskaņošanu, kā arī nepieciešamās infrastruktūras izveidi visos līmeņos;

15.  uzsver, ka ir svarīgi paredzēt tādus attīstības pasākumus, kas potenciālos brīvprātīgos var vienot un motivēt, izmantojot katras personas pieredzi, un uzlabot brīvprātīgā darba kvalitātes līmeni visās organizācijās un partnerībās visās dalībvalstīs, īpašu uzmanību pievēršot pārrobežu brīvprātīgam darbam;

16.  aicina dalībvalstis sekmēt brīvprātīgo darba laika izmantošanu kā pieņemamu līdzfinansējuma veidu Eiropas projektos, jo īpaši pārrobežu iniciatīvās;

17.  mudina dalībvalstis izstrādāt starptautiskas brīvprātīgā darba iniciatīvas un programmas, kas sniedzas ārpus ES robežām, un pievērš uzmanību pozitīviem piemēriem un praksei, ko atsevišķas dalībvalstis jau ir īstenojušas šajā sakarā;

18.  aicina dalībvalstis atbalstīt apmācību programmas un izstrādāt rokasgrāmatas un materiālus par brīvprātīgo vadīšanu, kā arī sistēmas, lai motivētu cilvēkus iesaistīties pārrobežu brīvprātīgajā darbā;

19.  aicina Komisiju, valstu, reģionālās un pašvaldību iestādes, kā arī dažādas pilsoniskās sabiedrības organizācijas uzlabot informācijas tīklus, lai visiem darītu zināmas brīvprātīgā darba iespējas, novērstu dalības šķēršļus, pilnveidotu piekļuvi brīvprātīgā darba labākajai praksei un veicinātu pārrobežu sadarbību;

20.  tāpēc iesaka sadarbībā ar šajā nozarē strādājošām organizācijām un asociācijām un it īpaši to Eiropas tīkliem izveidot centralizētu ES portālu, kurā būtu ietverta arī brīvprātīgā darba labākās prakses resursu banka, sadaļa par pārrobežu brīvprātīgo darbu, ar informāciju par pieejamajām programmām, to izmaksām un nosacījumiem, sekmējot informācijas apmaiņu par administratīvajiem šķēršļiem, brīvprātīgā darba tiesiskajiem un fiskālajiem aspektiem, šķēršļiem attiecībā uz piekļuvi programmām un labāko veidu šo šķēršļu novēršanai;

21.  mudina dalībvalstis pieņemt izmantošanai Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) rokasgrāmatu par brīvprātīgā darba novērtēšanu un Apvienoto Nāciju Organizācijas rokasgrāmatu par bezpeļņas organizācijām, lai nodrošinātu salīdzināmus statistikas datus un sniegtu skaidru pārskatu par brīvprātīgā darba ievērojamo ieguldījumu, kā arī par brīvprātīgo un pakalpojumu organizētāju vajadzībām visā Eiropas Savienībā;

22.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis pieņemt SDO rokasgrāmatu par brīvprātīgā darba novērtēšanu, lai nodrošinātu drošus un salīdzināmus datus, kuri var palīdzēt uzlabot uzraudzību un politikas veidošanas procesu;

23.  norāda, ka vecākiem cilvēkiem, kuri iesaistās brīvprātīgajā darbā, ir vieglāk pāriet no darba dzīves uz pensionāra statusu, t. i., pakāpeniski atstāt aktīvo darbu;

24.  uzsver, ka jānodrošina informācija, atbilstošs finansējums un atbalsts veciem cilvēkiem, kas vēlas veikt brīvprātīgo darbu citā ES valstī, veicinot aktīvas vecumdienas kā gudrības un pieredzes resursu sabiedrībai;

25.  norāda, ka brīvprātīgais darbs veicina integrāciju, sociālo iekļaušanu un sociālo inovāciju un var sniegt ieguldījumu arī nabadzības mazināšanā, tādējādi palīdzot sasniegt ekonomisko un sociālo kohēziju; norāda, ka brīvprātīgais darbs stimulē paaudžu solidaritāti, sekmējot sadarbību starp jauniešiem un veciem cilvēkiem, un veicina aktīvas vecumdienas un sociālo iesaistīšanos visos dzīves posmos, kā arī palīdz uzlabot vides aizsardzību;

26.  norāda, ka brīvprātīgais darbs palielina cilvēku toleranci, rada humāno un sociālo kapitālu un tam ir būtiska loma, lai radītu iespējas sociāli atstumtām grupām; uzsver, ka ir nepieciešama piekļuve pēc iespējas plašākam brīvprātīgā darba iespēju klāstam, un mudina Komisiju padarīt Eiropas programmas iekļaujošākas un atvērtākas visām vecuma grupām;

27.  aicina dalībvalstis noteikt valsts līmeņa mērķus brīvprātīgā darba jomā un izstrādāt oficiālus brīvprātīgo darbību uzskaites, kontroles un novērtēšanas ziņojumus;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst lielāku uzmanību brīvprātīgām darbībām sportā, jo īpaši tautas sporta līmenī, atzīt brīvprātīgo vadītu organizāciju svarīgo lomu kultūras stiprināšanā, sociālās iekļaušanas veicināšanā un kopienu attīstīšanā un mazināt šķēršļus ar sportu saistītām brīvprātīgām darbībām visā ES;

29.  mudina valstu, reģionālās, pašvaldību un ES iestādes atzīt brīvprātīgā darba nozīmīgo ieguldījumu arī vides aizsardzībā, atbalstot darbības vides izglītības, ārkārtas situāciju novēršanas un pārvaldības, kā arī mākslas un kultūras mantojuma aizsardzības jomā;

30.  aicina Eiropas Savienības uzņēmumus aktīvi atbalstīt savus darbiniekus un pensionārus brīvprātīgajā darbā;

31.  atbalsta Komisijas priekšlikumu ieviest Eiropas kvalifikācijas apliecību, lai brīvprātīgā darbā iegūtās spējas tiktu oficiāli atzītas gan profesionālā, gan izglītības jomā, kas ir būtisks elements potenciālo brīvprātīgo motivācijai un saiknes izveidošanai starp neformālo izglītību un formālām apmācībām;

32.  uzsver, ka šī Eiropas kvalifikācijas apliecība būs nevis atsevišķu jaunu sertifikātu kopums, bet gan vispusīgs dokuments, kurā pēc brīvprātīgā pieprasījuma būs apkopota jebkura praktiskā pieredze, apmācība, emocionālās un sociālās prasmes un profesionālā kvalifikācija, kas iegūta mūžizglītības programmas ietvaros, tostarp prasmes, kas iegūtas brīvprātīgas darbības ietvaros;

33.  tāpēc ierosina Eiropas kredītpunktu pārneses sistēmā (ECTS) attiecībā uz studentiem iekļaut prasmes, kas iegūtas brīvprātīgu darbību ietvaros;

34.  aicina Komisiju apsvērt iespēju izstrādāt līdzīgu brīvprātīgu darbību ietvaros apgūtu zināšanu noteikšanas un atzīšanas sistēmu pieaugušajiem ārpus augstskolu sistēmas;

35.  aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk ieviest Eiropas kvalifikāciju apliecību; uzsver, ka brīvprātīgajā darbā gūtām prasmēm ir arī ievērojama nozīme darba dzīvē un tās sniedz pievienoto vērtību CV papildināšanā, un norāda, ka brīvprātīgais darbs var palīdzēt jauniešiem karjeras izvēlē;

36.  uzsver, ka ir būtiski nodrošināt, lai brīvprātīgā darba laikā gūtās zināšanas un prasmes tiktu atzītas par neformālo un informālo izglītību un darba pieredzi;

37.  norāda, ka brīvprātīgais darbs palīdz tā veicējiem paplašināt redzesloku un attīstīt personību, un uzsver, ka brīvprātīgais darbs sniedz arī ekonomisku labumu dalībvalstīm, jo brīvprātīgajos pasākumos iesaistītie veicina IKP radīšanu;

38.  aicina Komisiju Eiropas kvalifikācijas apliecībā pievērst uzmanību tam, ka ir nepieciešama saskanīga un pārnesama pieeja atbilstīgai brīvprātīgo, kas strādā ar bērniem un/vai sabiedrības visneaizsargātākajiem locekļiem, pārbaudei un atlasei;

39.  mudina dalībvalstis izstrādāt mehānismus, lai validētu neformālās un formālās apmācības rezultātus, kas uzlabos ārpus formālās izglītības iegūto prasmju vērtību un pārnesi, jo īpaši veicinot papildu ECTS kredītpunktu iegūšanu augstskolā, pateicoties brīvprātīgām darbībām, un iekļaujot standartizētu brīvprātīgo darbību rezultātā iegūto zināšanu atzīšanas mehānismu ECTS, kā arī izpētīt iespējas likvidēt nodokļu šķēršļus, ar kuriem brīvprātīgie saskaras pārrobežu darbībā;

40.  ierosina izveidot brīvprātīgo apmācītāju apmācības un kvalifikācijas sistēmu un iekļaut to Eiropas kvalifikāciju sistēmā, lai veicinātu brīvprātīgo apmācītāju mobilitāti un brīvprātīgā darba rezultātā gūto prasmju un zināšanu pārnesamību;

41.  aicina dalībvalstis atbalstīt darba ņēmēju brīvprātīgo darbu un darba devēju atbalstītu brīvprātīgo darbu arī korporatīvās sociālās atbildības ietvaros;

42.  atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu, kas sekmēs brīvprātīgo dalību solidaritātes darbībās humānās palīdzības politikas jomās ES;

43.  turklāt aicina Komisiju brīvprātīgā darba struktūras izveides ietvaros ņemt vērā esošās struktūras un aktīvi integrēt tās; uzsver arī, ka organizāciju pārklāšanās civilās aizsardzības jomā ir nevēlama un no tās būtu jāizvairās;

44.  mudina valstu, reģionālās un pašvaldību iestādes un ES nodrošināt atbilstīgu un stabilu finansējumu un vienkāršot administratīvās procedūras, tostarp nodokļu atvieglojumus, attiecībā uz brīvprātīgā darbā iesaistītajām organizācijām, tostarp visām attiecīgajām asociācijām un tīkliem, jo īpaši mazām asociācijām un tīkliem ar ierobežotiem resursiem, tādējādi novērtējot to nozīmi, darbības un paveikto sabiedrības labā;

45.  tāpēc prasa precizēt jēdzienu par asociāciju subsidēšanu, lai asociāciju finansējums netiktu jaukts ar valsts atbalstu, kas varētu kropļot konkurenci finanšu nozarē;

46.  aicina Komisiju ierosināt mehānismu, kas ļautu dalībvalstīm, kuras vēlas stiprināt pilsonisko sabiedrību, atbrīvot no PVN visus brīvprātīgo bezpeļņas organizāciju veiktos pasākumus un darījumus vai to lielāko daļu; uzsver, ka šāds mehānisms jāattiecina vismaz uz mazākajām bezpeļņas organizācijām;

47.  aicina dalībvalstis nodrošināt brīvprātīgajiem tiesisko noteiktību, tostarp attiecībā uz apdrošināšanas jautājumiem, lai dažādās dalībvalstīs esošie atšķirīgie režīmi neveidotu šķēršļus pārrobežu brīvprātīgajam darbam un arī lai nodrošinātu efektīvāku informācijas sniegšanu brīvprātīgajiem saistībā ar to tiesībām un attiecīgām regulējošajām un institucionālajām procedūrām dažādās dalībvalstīs;

48.  aicina Komisiju atbalstīt pašreizējo šķēršļu novēršanu;

49.  aicina dalībvalstis pārskatīt savas pārrobežu nodokļu un sociālā nodrošinājuma sistēmas saistībā ar pārrobežu brīvprātīgo darbu, lai nodrošinātu, ka tās nerada papildu šķēršļus šādai darbībai un ka pārrobežu brīvprātīgie var saņemt sociālās drošības pabalstus, kas viņiem pienākas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 883/2004;

50.  uzsver, ka brīvprātīgo darbu ― lai gan tas ir būtisks mūsu ekonomikas un sabiedrības resurss ― nedrīkst uzskatīt par alternatīvu vai aizstājēju pastāvīgam un apmaksātam darbam un tas nekādā gadījumā nedrīkst būt iemesls valdībām nepildīt savus sociālos pienākumus;

51.  uzskata, ka jo īpaši tas jāņem vērā aprūpes nozarē, kur brīvprātīgā darba apjoms turpina palielināties; turklāt norāda, ka, veicinot brīvprātīgo darbu kā prasmju apgūšanas, pilnveidošanas vai uzturēšanas iespēju, brīvprātīgais darbs nedrīkstētu kļūt par obligātu prasību, jo tādējādi tiktu grauta šāda darba pamatbūtība;

52.  jo īpaši prasa valstu, reģionālām un vietējām iestādēm un ES iepazīstināt brīvprātīgā darba veicējus un partnerus ar esošajām Eiropas programmām, jo īpaši tām, kurās ir iekļauts “Eiropas teritoriālās sadarbības” mērķis kohēzijas politikas ietvaros, un atvieglot piekļuvi, lai varētu pēc iespējas sekmīgāk izmantot tās savos projektos un pārrobežu darbībās;

53.  aicina dalībvalstis veicināt un īstenot valsts shēmas pārrobežu brīvprātīgā darba jomā, lai veicinātu tā attīstību visā ES;

54.  īpaši aicina Komisiju jaunu daudzgadu programmu izstrādes ietvaros un ņemot vērā nozīmīgo pieredzi, kas gūta Eiropas brīvprātīgā darba gadā (2011), nodrošināt, lai brīvprātīgā darba projektiem, kā arī struktūrām, kas organizē brīvprātīgās darbības, būtu nodrošināts finansējums, un pilnveidot un sekmēt efektīvu starpiestāžu koordināciju brīvprātīgā darba lomas popularizēšanai ES politiku nozarēs;

55.  aicina Komisiju nodrošināt, ka informācija par pieejamo finansējumu un attiecīgajām programmām ir brīvi pieejama brīvprātīgo vadītiem projektiem un procedūru piemērošanu neapgrūtina pārmērīga birokrātija;

56.  lūdz Komisiju nodrošināt, lai pārrobežu brīvprātīgā darba atbalsta programmām dažādās politikas jomās tiktu piešķirts atbilstošs finansējums; mudina dalībvalstis aktīvi īstenot nacionālās un pārrobežu brīvprātīgā darba veicināšanas shēmas; aicina īpašu uzmanību pievērst brīvprātīgā darba infrastruktūras finansiālam atbalstam; uzskata, ka publiskā finansējuma dotācijas brīvprātīgajam darbam būtu jāpiešķir bez diskriminācijas attiecībā uz kādām organizācijām;

57.  ierosina izveidot dažādu dalībvalstu brīvprātīgā darba organizāciju pārrobežu tīklu, koordinējot pastāvošās brīvprātīgā darba organizācijas un vienlaikus veicinot apmaiņu ar paraugpraksi un pieredzi, un uzskata, ka jauni kontaktpunkti būtu jāatver tikai tajās dalībvalstīs, kur šādas struktūras vēl nav izveidotas;

58.  aicina Komisiju ierosināt Eiropas asociāciju statūtus, kas nodrošinātu to darbībai tiesisko regulējumu, mazinātu administratīvās izmaksas saistībā ar pārrobežu brīvprātīgām darbībām un Eiropas līmenī izveidotu brīvprātīgā darba struktūras, kas veicinātu brīvprātīgo mobilitāti visā ES;

59.  uzsver brīvprātīgā darba nozīmi ES politiku atbalstīšanā;

60.  aicina Komisiju pienācīgi atzīt un veicināt brīvprātīgo darbu attiecīgās ES politikas jomās, ņemot vērā tā visaptverošo būtību un nodrošinot, ka šīs politiskās nostādnes ir labvēlīgas brīvprātīgā darba attīstībai un sekmē visu sabiedrības daļu iesaistīšanos;

61.  aicina Komisiju ES programmās un projektos pienācīgi atzīt lielo ieguldījumu, ko sabiedrībai sniedz brīvprātīgo darbs;

62.  aicina Komisiju piešķirt pienācīgus resursus Eiropas Brīvprātīgo centru attīstības fonda izveidei, lai radītu infrastruktūru brīvprātīgā darba atbalstam;

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis paredzēt, ka brīvprātīgo ieguldīto laiku var iekļaut kā līdzfinansējumu visās Eiropas finansētās programmās, pielīdzinot to ieguldījumam natūrā ar finansiālu vērtību;

64.  iesaka Komisijai un dalībvalstīm saglabāt nepārtrauktību starp 2011. gadu un turpmākajiem gadiem, gan Eiropas aktīvo vecumdienu gadā (2012. gads), gan priekšlikumā Eiropas pilsoņu gadam (2013. gads) pastiprināti iekļaujot brīvprātīgas darbības, kas ir aktīva pilsoniskuma izpausme un veicina arī vecāku iedzīvotāju sociālo integrāciju;

65.  pievērš uzmanību vajadzībai veicināt brīvprātīgo darbu, jo īpaši 2013. gadā, kas ir Eiropas Pilsoņu gads, un aicina Komisiju starptautiskās attīstības palīdzības politikā iekļaut atbalstu brīvprātīgajam darbam, jo īpaši nolūkā īstenot visus Tūkstošgades attīstības mērķos paredzētos uzdevumus;

66.  atbalsta iespēju oficiāli apsvērt solidaritātes priekšlikumu par starpiestāžu cilvēkresursu programmu ES iestādēs, lai veicinātu iestāžu personāla un stažieru iesaistīšanos brīvprātīgajā darbā un humānās palīdzības un sociālās darbībās gan personāla apmācības ietvaros, gan kā brīvprātīgu darbu;

67.  uzsver, ka ierosinātā programma sniedz izmaksu ietaupījumu un augstu pievienoto vērtību un palīdzētu īstenot ES politiku un programmas;

68.  iesaka Komisijai saglabāt vērtīgos kontaktpunktus, kas šajā nozarē izveidoti ar Eiropas brīvprātīgā darba gada (2011) apvienību un vēlāko Brīvprātīgo platformu, kurā iesaistītas daudzas pilsoniskās sabiedrības brīvprātīgā darba un tīklu veidošanas organizācijas, kā arī ar valstu koordinācijas iestādēm, stratēģiskiem partneriem un valstu valdību vadītājiem, ņemot vērā lielo dienestu skaitu, kas atbildīgi par brīvprātīgo darbu ES, un mudina šos kontaktpunktus izmantot ierosināto centralizēto ES portālu kā visas Eiropas platformu, lai atvieglotu turpmāku koordināciju un pastiprinātu pārrobežu aktivitāti;

69.  uzsver šo kontaktu tīklu un paraugprakses apmaiņas nozīmi informācijas izplatīšanā par esošajām ES procedūrām, kas var palīdzēt un atbalstīt pārrobežu brīvprātīgo darbu;

70.  aicina Komisiju attiecīgā gadījumā rīkoties saskaņā ar Eiropas Brīvprātīgā darba politikas programmu (PAVE), kuru izstrādāja brīvprātīgā darba organizācijas, kas bija iesaistītas Eiropas brīvprātīgā darba gada (2011) apvienībā;

71.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 327, 24.11.2006., 30. lpp. (2) OV L 327, 24.11.2006., 45. lpp. (3) OV L 378, 27.12.2006., 32. lpp. (4) OV L 17, 22.1.2010., 43. lpp. (5) OV C 168, 20.7.2006., 1. lpp. (6) OV C 241, 20.9.2008., 1. lpp. (7) OV C 319, 13.12.2008., 8. lpp. (8) OV L 394, 30.12.2006., 5. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0101. (10) OV C 372, 20.12.2011., 24. lpp. (11) OV C 259 E, 29.10.2009., 9. lpp. (12) OV L 375, 23.12.2004., 12. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūcija par informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzību ‐ sasniegumi un turpmākie pasākumi virzībā uz globālu kiberdrošību (2011/2284(INI))

P7_TA(2012)0237 A7-0167/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju “Jauna Eiropas digitālā programma ‐ 2015.eu”(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 15. jūnija rezolūciju “Interneta pārvaldība ‐ turpmāk veicamie pasākumi”(2),

–  ņemot vērā 2011. gada 6. jūlija rezolūciju “Platjosla Eiropā ‐ ieguldījums digitāli virzītā izsaugsmē”(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A7-0167/2012),

A.  tā kā informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) var nodrošināt pilnvērtīgu ieguldījumu ekonomikas un sabiedrības attīstībā tikai tad, ja lietotāji tām uzticas un ir pārliecināti par to drošību un elastīgumu un ja interneta vidē efektīvi īsteno spēkā esošos tiesību aktus datu konfidencialitātes un intelektuālā īpašuma jomā;

B.  tā kā interneta un IKT ietekme uz dažādiem iedzīvotāju dzīves aspektiem pieaug arvien straujāk un tā kā tie ir nozīmīgs sabiedrības mijiedarbības, kultūras bagātināšanas un ekonomikas izaugsmes dzinējspēks;

C.  tā kā IKT un interneta drošība ir plašs jēdziens, kas globālā mērogā ietekmē ekonomiskos, sociālos, tehnoloģiskos un militāros aspektus, tāpēc ir nepieciešams skaidri definēt un diferencēt pienākumus, kā arī izveidot spēcīgu starptautiskās sadarbības mehānismu;

D.  tā kā pamatiniciatīvas “Eiropas digitalizācijas programma” mērķis ir uzlabot Eiropas konkurētspēju, stiprinot IKT, un radīt apstākļus straujai un stabilai izaugsmei un uz tehnoloģijām balstītu darba vietu izveidei;

E.  tā kā privātajam sektoram joprojām ir galvenā investora, īpašnieka un pārvaldītāja statuss attiecībā uz informācijas drošības produktiem, pakalpojumiem, lietojumiem un infrastruktūru, pēdējos desmit gados tajos ieguldot miljardiem euro; tā kā šī līdzdalība būtu jāuzlabo ar atbilstošām politikas stratēģijām, lai veicinātu publiskajam, privātajam vai publiskajam un privātajam sektoram piederošo vai to apsaimniekoto infrastruktūru elastīgumu;

F.  tā kā ļoti drošu un elastīgu IKT tīklu, pakalpojumu un tehnoloģiju izstrādei būtu jāpaaugstina ES ekonomikas konkurētspēja, gan uzlabojot kiberdrošības riska novērtēšanu un pārvaldību, gan arī nodrošinot ES ekonomikai kopumā stabilākas informācijas infrastruktūras, lai atbalstītu inovācijas un izaugsmi un tādējādi radītu uzņēmējiem jaunas iespējas uzlabot produktivitāti;

G.  tā kā pieejamie tiesībaizsardzības dati attiecībā uz kibernoziegumiem (ieskaitot kiberuzbrukumus, kā arī cita veida noziegumus tiešsaistē) norāda uz ievērojamu noziedzības pieaugumu vairākās Eiropas valstīs; tā kā gan tiesībaizsardzības iestāžu, gan arī CERT (datorapdraudējumu reaģēšanas vienības) sniegtie statistiski reprezentatīvie dati attiecībā uz kiberuzbrukumiem tomēr joprojām nav pietiekami un to apkopošanas procedūra turpmāk būs jāuzlabo, lai pastiprinātu tiesībaizsardzības iestāžu reakciju visā ES un nodrošinātu, ka likumdevēji, reaģējot uz aizvien pieaugošajiem kibernoziedzības draudiem, ir labāk informēti;

H.  tā kā stabilai interneta pakalpojumu attīstībai ir nepieciešams atbilstošs informācijas drošības līmenis;

I.  tā kā nesen notikušie kiberincidenti, infrastruktūru darbības pārrāvumi un uzbrukumi ES iestāžu, nozares un dalībvalstu informācijas infrastruktūrai liecina par vajadzību izveidot stabilu, novatorisku un efektīvu informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzības (CIIP) sistēmu, kas balstītos uz visaptverošu starptautisko sadarbību un obligātajiem elastīguma standartiem starp dalībvalstīm;

J.  tā kā jaunu IKT līdzekļu, piemēram, mākoņdatošanas, straujā attīstība liek pastiprināti pievērsties drošībai, lai varētu pilnībā izmantot visas tehnoloģiju sasniegumu sniegtās priekšrocības;

K.  tā kā Eiropas Parlaments ir vairākkārt pieprasījis piemērot augstus standartus datu konfidencialitātes un datu aizsardzības, tīkla neitralitātes un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības jomā,

Pasākumi CIIP stiprināšanai valstu un Savienības mērogā

1.  atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis īsteno Eiropas programmu CIIP jomā, tostarp izveidojot Kritiskās infrastruktūras brīdinājuma informācijas tīklu (CIWIN);

2.  uzskata, ka ar CIIP saistītie centieni ne vien palielinās iedzīvotāju vispārējo drošību, bet arī uzlabos viņu izpratni par drošību un viņu uzticēšanos valdības veiktajiem pasākumiem iedzīvotāju aizsardzības jomā;

3.  atzīst, ka Komisija apsver Padomes Direktīvas 2008/114/EK(4) pārskatīšanu, un aicina pirms turpmāku darbību veikšanas sniegt pierādījumus par direktīvas efektivitāti un ietekmi; aicina apsvērt tās darbības jomas paplašināšanu, jo īpaši iekļaujot IKT nozari un finanšu pakalpojumus; aicina arī apsvērt tādas jomas kā veselības aprūpe, pārtikas un ūdens piegādes sistēmas, kodolpētniecība un rūpniecība (ja uz tām neattiecas īpaši noteikumi); uzskata, ka arī šīm nozarēm būtu jāizmanto priekšrocības, ko sniedz CIWIN īstenotā starpnozaru pieeja (ko veido sadarbība, brīdināšanas sistēma un paraugprakses apmaiņa);

4.  uzsver, ka ir svarīgi ieviest un nodrošināt ilgstošu Eiropas pētniecības integrāciju, lai saglabātu un uzlabotu Eiropas izcilību CIIP jomā;

5.  ņemot vērā savstarpēji savienotās un ļoti saistītās, jutīgās, stratēģiskās un neaizsargātās dalībvalstu un Eiropas informācijas kritiskās infrastruktūras, aicina regulāri atjaunināt obligātos elastīguma standartus, lai nodrošinātu gatavību un reaģēšanu uz infrastruktūru darbības pārrāvumiem, incidentiem, iznīcināšanas mēģinājumiem vai uzbrukumiem, piemēram, tādiem, kas pieļauti nepietiekami stabilas infrastruktūras vai nepietiekami drošu termināļu dēļ;

6.  uzsver informācijas drošības standartu un protokolu nozīmi un atzinīgi vērtē 2011. gadā piešķirto mandātu CEN, Cenelec un ETSI drošības standartu izstrādei;

7.  vēlas, lai informācijas kritisko infrastruktūru īpašnieki un apsaimniekotāji ļautu un, ja nepieciešams, palīdzētu lietotājiem izmantot atbilstošus līdzekļus, lai tos pasargātu no ļaunprātīgiem uzbrukumiem un/vai infrastruktūru darbības pārrāvumiem, vajadzības gadījumā nodrošinot gan personisku, gan arī automatizētu uzraudzību;

8.  atbalsta publisko un privāto ieinteresēto personu sadarbību Savienības līmenī, kā arī to centienus izstrādāt un ieviest drošības un elastīguma standartus civilajām (publiskajām, privātajām vai publiskajām un privātajām) valstu un Eiropas informācijas kritiskajām infrastruktūrām;

9.  uzsver visā Eiropā nodrošināmu mācību nozīmīgumu, lai sagatavotos liela mēroga starpgadījumiem saistībā ar tīkla drošību, kā arī vienota standartu kopuma izveidošanas nozīmīgumu, lai novērtētu apdraudējumu;

10.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm novērtēt CIIP rīcības plāna īstenošanu; mudina dalībvalstis izveidot labi funkcionējošas valstu/valdību datorapdraudējumu reaģēšanas vienības, izstrādāt valsts kiberdrošības stratēģijas, organizēt regulāras valsts un Eiropas mēroga mācības kiberincidentu jomā, izstrādāt valsts plānus ārkārtas rīcībai kiberincidentu gadījumos un sniegt ieguldījumu Eiropas kiberincidentu ārkārtas rīcības plāna izstrādē līdz 2012. gada beigām;

11.  iesaka ieviest apsaimniekotāju drošības plānus vai veikt līdzvērtīgus pasākumus attiecībā uz visām Eiropas informācijas kritiskajām infrastruktūrām un iecelt sadarbības koordinatorus drošības jomā;

12.  atzinīgi vērtē Padomes Pamatlēmuma 2005/222/TI(5) par uzbrukumiem informācijas sistēmām pašreizējo pārskatīšanu; atzīmē, ka jākoordinē ES pasākumi cīņā pret liela mēroga kiberuzbrukumiem, izmantojot ENISA, dalībvalstu CERT un nākotnē arī Eiropas CERT kompetenci;

13.  uzskata, ka ENISA Eiropas līmenī var būt nozīmīga loma informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzībā, nodrošinot dalībvalstīm, Eiropas Savienības iestādēm un struktūrām tehniskas zināšanas, kā arī sniedzot ziņojumus un analīzi saistībā ar informācijas sistēmu drošību Eiropas un pasaules mērogā;

ES turpmākie pasākumi stabilai drošībai internetā

14.  mudina Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA) koordinēt un īstenot ES informācijas mēnešus par drošību internetā, lai jautājumi saistībā ar kiberdrošību nokļūtu īpašā dalībvalstu un ES iedzīvotāju uzmanības lokā;

15.  saskaņā ar Digitalizācijas programmā izvirzītajiem mērķiem palīdz ENISA pildīt tās pienākumus attiecībā uz tīklu informācijas drošību un jo īpaši sniegt norādījumus un ieteikumus dalībvalstīm par to, kā to CERT nodrošināt bāzes spējas, kā arī veicināt paraugprakses apmaiņu, radot uzticēšanās atmosfēru; aicina aģentūru apspriesties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai noteiktu līdzīgus kiberdrošības pasākumus privāto tīklu un infrastruktūru īpašniekiem un apsaimniekotājiem, kā arī palīdzēt Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt un ieviest informācijas drošības sertifikācijas shēmas, uzvedības normas un sadarbības praksi starp valstu un Eiropas CERT un infrastruktūru īpašniekiem un apsaimniekotājiem, ja tas ir nepieciešams, nosakot tehnoloģiski neitrālas kopīgās obligātās prasības;

16.  atzinīgi vērtē pašreizējo priekšlikumu pārskatīt ENISA mandātu, jo īpaši attiecībā uz tā pagarināšanu un aģentūras pienākumu jomas paplašināšanu; uzskata, ka līdztekus palīdzībai dalībvalstīm, sniedzot ekspertu zināšanas un analīzi, ENISA vajadzētu būt tiesīgai vadīt vairākus administratīvus uzdevumus ES līmenī un sadarbībā ar attiecīgajiem kolēģiem ASV saistībā ar tīkla un informācijas drošības incidentu novēršanu un atklāšanu un dalībvalstu sadarbības uzlabošanu; norāda, ka saskaņā ar ENISA regulu šai aģentūrai varētu tikt uzticēti arī citi pienākumi, kas saistīti ar reaģēšanu uz uzbrukumiem internetā, ciktāl tas nodrošina skaidru pievienoto vērtību esošajiem valstu reaģēšanas mehānismiem;

17.  atzinīgi vērtē 2010. un 2011. gadā Eiropas mērogā notikušo kiberdrošības mācību rezultātus, kuras tika īstenotas visā Savienībā ENISA uzraudzībā un kuru mērķis bija sniegt palīdzību dalībvalstīm Eiropas ārkārtas rīcības plāna izstrādē, uzturēšanā un izmēģināšanā; aicina ENISA šādas mācības saglabāt savā programmā un attiecīgā gadījumā pakāpeniski iesaistīt attiecīgos privātos apsaimniekotājus, lai uzlabotu Eiropas vispārējās spējas interneta drošības jomā; sagaida turpmāku paplašināšanos starptautiskā mērogā, pievienojoties līdzīgi domājošiem partneriem;

18.  aicina dalībvalstis izstrādāt valsts ārkārtas rīcības plānus kiberincidentu jomā un iekļaut tādus svarīgus elementus kā atbilstīgi kontaktpunkti un noteikumi par palīdzību, ierobežošanu un novēršanu infrastruktūru darbības pārrāvumu vai reģionāla, valsts vai starptautiska mēroga uzbrukumu gadījumā; norāda, ka dalībvalstīm būtu jāievieš arī atbilstīgi koordinēšanas mehānismi un struktūras valsts līmenī, kas palīdzētu uzlabot kompetento valsts iestāžu koordināciju un uzlabotu to darbības saskaņotību;

19.  iesaka Komisijai ierosināt saistošus pasākumus ar ES ārkārtas rīcības plānu kiberincidentu jomā, lai ES līmenī uzlabotu tehnisko un vadošo funkciju koordināciju starp valstu un valdību CERT;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai aizsargātu kritisko infrastruktūru no kiberuzbrukumiem un nodrošinātu iespējas hermētiski slēgt piekļuvi kritiskajai infrastruktūrai tieša kiberuzbrukuma gadījumā, kas nopietni apdraud šīs infrastruktūras pienācīgu darbību;

21.  sagaida, kad pilnībā tiks ieviesta ES CERT, kurai būs galvenā loma pret ES iestādēm vērstu tīšu un ļaunprātīgu kiberuzbrukumu novēršanā, atklāšanā, reaģēšanā uz tiem un normālas darbības atjaunošanā;

22.  iesaka Komisijai ierosināt saistošus pasākumus, kas izstrādāti nolūkā piemērot obligātos drošības un elastīguma standartus un uzlabot valstu CERT koordināciju;

23.  aicina dalībvalstis un ES iestādes nodrošināt labi funkcionējošas CERT ar obligātām drošības un elastīguma spējām, kuru pamatā ir saskaņota paraugprakse; uzsver, ka valstu CERT vajadzētu būt iekļautām efektīvā tīklā, kur saskaņā ar nepieciešamajiem konfidencialitātes standartiem tiek veikta attiecīgās informācijas apmaiņa; prasa katrā dalībvalstī nodrošināt CIIP pakalpojumu nepārtrauktību divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, kā arī izveidot Eiropas kopējo protokolu ārkārtas situācijām, kas piemērojams valstu kontaktpunktiem;

24.  uzsver, ka uzticēšanās vairošanai un sadarbības veicināšanai starp dalībvalstīm ir ļoti iela nozīme datu un valstu tīklu un infrastruktūru aizsardzībā; aicina Komisiju ierosināt vienotu procedūru, lai apzinātu un noteiktu vienotu pieeju, kā reaģēt uz IKT pārrobežu draudiem, sagaidot, ka dalībvalstis sniegs Komisijai vispārēju informāciju par to informācijas kritisko infrastruktūru riskiem, draudiem un neaizsargātību;

25.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu laikā līdz 2013. gadam izveidot Eiropas Informācijas apmaiņas un brīdināšanas sistēmu;

26.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātās apspriedes ar dažādām ieinteresētajām personām par drošību internetā un CIIP, kā, piemēram, Eiropas publiskā un privātā sektora partnerību infrastruktūru elastīguma jautājumos; atzīst IKT pārdošanas uzņēmumu līdzšinējo nozīmīgo iesaistīšanos un ieguldījumu šajā darbā; mudina Komisiju turpināt darbu, lai veicinātu akadēmisko aprindu un IKT lietotāju apvienību aktīvāku iesaistīšanos, un stimulēt konstruktīvu dažādu ieinteresēto personu dialogu par kiberdrošības jautājumiem; atbalsta Digitālās asamblejas kā CIIP pārvaldes struktūras turpmāku pilnveidošanu;

27.  atzinīgi vērtē līdzšinējo Dalībvalstu Eiropas foruma darbu saistībā ar nozarei specifisku kritēriju noteikšanu Eiropas kritisko infrastruktūru identificēšanai, īpašu uzmanību pievēršot fiksētajiem un mobilajiem sakariem, kā arī saistībā ar ES principu un vadlīniju apspriešanu attiecībā uz elastīgumu un stabilitāti internetā; cer, ka turpināsies darbs, lai panāktu vienprātību dalībvalstu vidū, un šajā saistībā aicina forumu pilnveidot pašreizējo pieeju, kas vērsta uz fiziskajiem aktīviem, paredzot pasākumus, lai ietvertu arī loģiskās infrastruktūras aktīvus, kuru nozīme CIIP efektivitātes nodrošināšanā, attīstoties virtualizācijai un mākoņu tehnoloģijām, aizvien pieaugs;

28.  iesaka Komisijai uzsākt publisku Eiropas mēroga izglītības iniciatīvu, kas vērsta uz privāto un komerciālo galalietotāju izglītošanu un izpratnes veidošanu par iespējamajiem draudiem internetā un fiksētajām un mobilajām IKT ierīcēm ikvienā pakalpojumu ķēdes līmenī, kā arī uz drošākas indivīdu uzvedības veicināšanu tiešsaistē; šajā sakarā atgādina par risku saistībā ar novecojušu IT aprīkojumu un programmatūru;

29.  aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu pilnveidot mācību un izglītības programmas informācijas drošības jomā, kas paredzētas valstu tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm un attiecīgajām ES aģentūrām;

30.  atbalsta ES mācību programmas izveidi zinātniskajiem ekspertiem informācijas drošības jomā, jo tas sekmētu ES kompetenci un sagatavotību attiecībā uz kibertelpu, kas nepārtraukti attīstās, un ar to saistītajiem draudiem;

31.  pauž atbalstu izglītības veicināšanai kiberdrošības jomā (doktorantūras studentu praksēm, universitāšu programmām, semināriem, studentu apmācībai u.c.) un specializētai apmācībai CIIP;

32.  aicina Komisiju līdz 2012. gada beigām ierosināt visaptverošu Savienības stratēģiju drošībai internetā, kas būtu balstīta uz skaidru terminoloģiju; uzskata, ka stratēģijas par drošību internetā mērķim vajadzētu būt tādas kibertelpas radīšanai (balstoties uz drošu un elastīgu infrastruktūru un atvērtiem standartiem), kas ar brīvu informācijas plūsmu radītu labvēlīgus apstākļus inovācijām un labklājībai, vienlaicīgi nodrošinot konfidencialitātes un citu pilsoņu brīvību stingru aizsardzību; uzskata, ka stratēģijā būtu detalizēti jāizklāsta principi, mērķi, metodes, instrumenti un politikas (gan iekšējās, gan ārējās) nostādnes, kas ir vajadzīgas, lai racionalizētu valstu un ES centienus un izveidotu obligātos elastīguma standartus starp dalībvalstīm, lai garantētu drošu, nepārtrauktu, stabilu un elastīgu pakalpojumu ‐ gan saistībā ar kritisko infrastruktūru, gan ar vispārēju interneta izmantojumu;

33.  uzsver, ka gaidāmajā Komisijas interneta drošības stratēģijā par galveno atskaites punktu būtu jānosaka darbs saistībā ar CIIP un jāparedz mērķis īstenot vienotu un sistemātisku pieeju kiberdrošībai, ietverot gan preventīvus pasākumus, piemēram, obligātu drošības pasākumu standartu ieviešanu vai individuālu lietotāju, uzņēmumu un publisku iestāžu pārstāvju apmācību, gan atbildes pasākumus, piemēram, krimināltiesiskas, civiltiesiskas un administratīvas sankcijas;

34.  mudina Komisiju ierosināt stingru mehānismu, lai koordinētu stratēģijas par drošību internetā īstenošanu un regulāru atjaunināšanu; uzskata, ka šis mehānisms būtu jāatbalsta ar pietiekamiem administratīviem, ekspertu un finanšu resursiem, un tā kompetencē būtu jāietver palīdzības sniegšana ES nostājas veidošanā attiecībās gan ar vietējām, gan starptautiskām ieinteresētajām personām par jautājumiem saistībā ar drošību internetā;

35.  aicina Komisiju ierosināt ES regulējumu ziņošanai par drošības pārkāpumiem tādās kritiskajās nozarēs kā enerģētika, transports, ūdens un pārtikas piegāde, kā arī IKT un finanšu pakalpojumu nozarēs, lai nodrošinātu, ka attiecīgās dalībvalstu iestādes un lietotāji ir informēti par kiberincidentiem, kiberuzbrukumiem un infrastruktūru darbības pārrāvumiem;

36.  mudina Komisiju uzlabot pieeju statistiski reprezentatīvajiem datiem par izmaksām, ko rada kiberuzbrukumi ES, dalībvalstīs un nozarē (jo īpaši finanšu pakalpojumu un IKT nozarē), uzlabojot datu vākšanas spējas plānotajam Eiropas kibernoziedzības centram (paredzēts izveidot līdz 2013. gadam), kā arī CERT un citām Komisijas iniciatīvām, piemēram, Eiropas Informācijas apmaiņas un brīdināšanas sistēmai, lai nodrošinātu sistemātisku ziņošanu un informācijas apmaiņu par kiberuzbrukumiem un citiem kibernoziedzības veidiem, kas vērsti pret Eiropas nozari un dalībvalstīm, un tādējādi pastiprinātu tiesību aizsardzību;

37.  pauž atbalstu ciešai dalībvalstu privātā sektora un ENISA saiknei un mijiedarbībai, lai dalībvalstu/valsts pārvaldes iestāžu CERT darbotos saskaņoti ar Eiropas Informācijas apmaiņas un brīdināšanas sistēmas (EISAS) pilnveidošanu;

38.  norāda, ka galvenais virzītājspēks tādu tehnoloģiju izstrādei un izmantošanai, kas ir paredzētas drošības palielināšanai internetā, ir IKT nozare; atgādina, ka ES politika nedrīkst radīt šķēršļus Eiropas interneta ekonomikas izaugsmei un tajā jāiekļauj vajadzīgie stimuli, lai pilnībā izmantotu uzņēmumu un publiskā un privātā sektora partnerību sniegtās iespējas; iesaka izpētīt jaunus stimulus nozarei, lai izstrādātu stingrākus apsaimniekotāju drošības plānus saskaņā ar Direktīvu 2008/114/EK;

39.  aicina Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu turpmākai kriminālatbildības noteikšanai par kiberuzbrukumiem (piem., pikšķerēšanu, krāpšanu tiešsaistē u. c.);

Starptautiskā sadarbība

40.  atgādina, ka starptautiskā sadarbība ir svarīgākais instruments efektīvu kiberdrošības pasākumu īstenošanai; atzīst, ka pašlaik ES nav pastāvīgi iesaistīta ar kiberdrošību saistītos starptautiskās sadarbības procesos un dialogos; aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu sākt konstruktīvu dialogu ar visām valstīm, kuras pārstāv līdzīgu viedokli, nolūkā radīt kopīgu izpratni un politiku ar mērķi nodrošināt lielāku interneta un kritiskās infrastruktūras elastīgumu; uzskata, ka tajā pašā laikā ES ārējo attiecību jomā būtu pastāvīgi jāiekļauj ar drošību internetā saistītie jautājumi, cita starpā izstrādājot dažādus finansēšanas instrumentus vai noslēdzot starptautiskas vienošanās, kas paredz sensitīvu datu apmaiņu un glabāšanu;

41.  atzīmē 2001. gadā Budapeštā parakstītās Eiropas Padomes konvencijas par kibernoziegumiem pozitīvos sasniegumus; tomēr norāda ‐ aicinot, lai šo konvenciju paraksta un ratificē arī citas valstis, Eiropas Ārējās darbības dienestam vienlaicīgi jāpanāk arī divpusējas un daudzpusējas vienošanās par interneta drošību un elastīgumu ar līdzīgi domājošiem starptautiskiem partneriem;

42.  norāda ‐ lai izvairītos no darbību dublēšanās, ir jākoordinē daudzie pasākumi, kurus pašlaik veic dažādas starptautiskās un ES iestādes, struktūras un aģentūras, kā arī dalībvalstis, un šajā nolūkā ir vērts apsvērt iespēju izraudzīties par koordinēšanu atbildīgu ierēdni, iespējams, ieceļot amatā ES kiberdrošības koordinatoru;

43.  uzsver, ka īpaši liela nozīme ir strukturētam dialogam starp ES un ASV galvenajiem dalībniekiem un likumdevējiem, kuri ir iesaistīti CIIP, lai veidotu vienotu izpratni, interpretāciju un nostāju attiecībā uz tiesisko regulējumu un pārvaldības sistēmām;

44.  atzinīgi vērtē 2010. gada novembra ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmē izveidoto ES un ASV darba grupu kiberdrošības un kibernoziedzības jomā un atbalsta tās centienus interneta drošības jautājumus ietvert transatlantiskās politikas dialogā; atzinīgi vērtē to, ka Komisija un ASV valdība ES un ASV darba grupas vadībā kopīgi izstrādāja kopēju programmu un ceļvedi par kopīgām/sinhronizētām un transkontinentālām kibermācībām 2012./2013. gadā;

45.  iesaka izveidot strukturētu dialogu starp ES un ASV likumdevējām iestādēm, lai apspriestu ar internetu saistītus jautājumus kā daļu no centieniem panākt kopīgu izpratni, interpretāciju un nostājas;

46.  mudina Eiropas Ārējās darbības dienestu un Komisiju, balstoties uz Dalībvalstu Eiropas foruma paveikto darbu, nodrošināt aktīvu nostāju atbilstīgajos starptautiskajos forumos, cita starpā saskaņojot dalībvalstu nostājas, lai veicinātu ES pamatvērtību, mērķu un politikas īstenošanu jomā, kas saistīta ar drošību internetā un interneta elastīgumu; norāda, ka šādi forumi ir NATO, ANO (jo īpaši ar Starptautiskās Elektrosakaru savienības un Interneta pārvaldības foruma starpniecību), Piešķirto nosaukumu un numuru interneta korporācija, Internet numurpiešķires institūcija, EDSO (Eiropas Drošības un sadarbības organizācija), ESAO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) un Pasaules Banka;

47.  mudina Komisiju un ENISA iesaistīties galveno ieinteresēto personu dialogos, lai starptautiskā līmenī definētu tehniskās un tiesiskās normas kibertelpā;

o
o   o

48.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 81E, 15.3.2011., 45. lpp. (2) OV C 236E, 12.8.2011., 33. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0322. (4) OV L 345, 23.12.2008., 75. lpp. (5) OV L 69, 16.3.2005., 67. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūcija par sadarbības veidošanu enerģētikas politikā ar partneriem ārpus ES robežām‐ stratēģiska pieeja drošas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas energoapgādes nodrošināšanai (2012/2029(INI))

P7_TA(2012)0238 A7-0168/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību ‐ “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” (COM(2011)0539),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā (COM(2011)0540),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 24. novembra secinājumus par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību ‐ “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju “Topošā jaunā Eiropas enerģētikas stratēģija 2011.–2020. gadam”(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A7-0168/2012),

A.  tā kā pašreizējo kopējo pasaules enerģētikas problēmu risināšanai un ES enerģētikas un klimata pārmaiņu vērienīgo mērķu īstenošanai ir nepieciešami vienoti, efektīvi un taisnīgi pasākumi, ko Eiropas Savienība īsteno starptautiskā mērogā, īpaši stiprinot enerģētikas politikas ārējo dimensiju un paužot vienotu nostāju, lai vairāk izmantotu dažādus enerģijas avotus un maršrutus, palielinātu energoapgādes drošību un atbalstītu ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu;

B.  tā kā atbilstoši pašreizējām tendencēm paredzams, ka pasaules iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam sasniegs deviņus miljardus, enerģijas pieprasījums pasaulē līdz 2030. gadam palielināsies par 40 % un galvenokārt tas notiks valstīs, kas neietilpst ESAO, kā arī attiecībā uz fosilā kurināmā resursiem pastiprināsies globālā konkurence no jaunietekmes valstīm;

C.  tā kā ES atkarība no enerģijas importa visdrīzāk palielināsies nākamās desmitgades laikā iekšējo fosilā kurināmā resursu izsīkuma dēļ, neskatoties uz pieaugošo atjaunojamo resursu, energoefektivitātes un energotehnoloģiju pētniecības ieguldījumu;

D.  tā kā energoefektivitāte ir galvenais faktors, lai samazinātu ES paļaušanos uz ārējiem enerģijas avotiem un palielinātu ES ģeopolitisko neatkarību un enerģētisko drošību, jo ES tērē vairāk nekā EUR 400 miljardus gadā par enerģijas importu; tā kā, sasniedzot minimālo enerģijas taupīšanas mērķi, kas paredz samazināt enerģijas patēriņu par 20 %, ne tikai uzlabosies mūsu enerģētiskā drošība, bet arī vismaz par EUR 50 miljardiem gadā samazināsies bagātības aizplūšana no ES ekonomikas uz enerģijas ražotājvalstīm;

E.  tā kā ES ir svarīgi noteikt prioritāti iekšējo fosilā kurināmā avotu nodrošināšanai un attīstībai, īpaši ievērojamām rezervēm, kas nesen atklātas Vidusjūrā un kas samazinātu Eiropas atkarību no enerģijas importa; tā kā tur ir ievērojamas iespējas fosilā kurināmā avotu kopīgai attīstībai un izmantošanai ar ES kaimiņvalstīm;

F.  tā kā ES šodien kā digitāla ekonomika un sabiedrība ir daudz vairāk nekā jebkad agrāk atkarīga no nepārtrauktas un uzticamas elektroenerģijas piegādes;

G.  tā kā ES jau ir kļuvusi par lielāko fosilā kurināmā importētāju un kļūst arvien vairāk atkarīga no importa un neaizsargāta pret ārējiem piegādātājiem un tranzītvalstīm; tā kā, no otras puses, tas sniedz ES ievērojamu varu kā lielākajam pircējam pasaules enerģijas tirgos;

H.  tā kā iedzīvotāju skaita un dzīves līmeņa pieauguma dēļ līdz 2030. gadam enerģijas pieprasījums pasaulē varētu palielināties par 40 %; tā kā augstās un pieaugošās ES atkarības no importa dēļ ir vajadzīga politika, kurā analizē un risina potenciālās attīstības scenārijus;

I.  tā kā kopējā ārējā enerģētikas politika, kas pamatojas uz solidaritāti, dažādošanu un stratēģisko sadarbību, tostarp ar lielākajām enerģijas patēriņa valstīm, kā arī pamatojoties uz vietējo atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu, varētu izveidot sinerģiju, kas palīdzētu nodrošināt energoapgādes drošību Eiropas Savienībā un uzlabotu ES spēju ārpolitikas jautājumos un tās uzticamību kā pasaules līmeņa dalībniecei, tostarp klimata pārmaiņu jomā;

J.  tā kā trešo valstu uzņēmumi gūst labumu no ES enerģijas tirgus atvēršanas, bet nepārskatāma tirdzniecība un naidīgi pārņemšanas centieni, ko veic šādi uzņēmumi, ir drauds, kas prasa stingru ES konkurences noteikumu piemērošanu un citus atbilstošus tiesību aktus, lai nodrošinātu pareizu iekšējā tirgus darbību ar dažādotu energoapgādi un novērstu turpmākus jēlnaftas un gāzes piegādes traucējumus un krīzes;

K.  tā kā dalībvalstis kļūst arvien vairāk savstarpēji saistītas un centieni nodrošināt apgādes drošību tikai valsts līmenī ir līdz ar to izrādījušies nepietiekami un nespēj aizsargāt visu dalībvalstu ilgtermiņa intereses;

L.  tā kā, lai gan ES ir lielā mērā atzinusi, ka ir nepieciešams attīstīt enerģētikas infrastruktūru, joprojām trūkst nepieciešamo investīciju;

M.  tā kā tikai pilnībā integrēts Eiropas enerģijas tirgus, kura darbība balstās uz solidaritātes principa, var pienācīgi risināt energoapgādes drošības problēmas, kas izriet no struktūras atšķirībām un enerģijas importa īpatsvara dažādās dalībvalstīs;

N.  tā kā konsekvences un saskaņotības nodrošināšana ES ārējās attiecībās enerģētikas jomā ar galvenajām ražotājvalstīm, tranzītvalstīm un patērētāju valstīm ir ļoti svarīga un tā kā dalībvalstu stratēģiskā un politiskā koordinācija sarunās ar spēcīgiem enerģijas piegādātājiem trešās valstīs ir būtiska;

O.  tā kā attiecībās enerģētikas jomā ir nepieciešama prognozējamība, stabilitāte un ilgtermiņa investīcijas;

P.  tā kā enerģētikas drošības jomas uzdevums ir novērst neskaidrību, kas rada saspīlējumus starp valstīm, un samazināt tirgus neefektivitāti, kura gan piegādātājiem, gan patērētājiem neļauj gūt labumu no tirdzniecības;

Q.  tā kā Arktikas reģionā, iespējams, atrodas viena trešdaļa vidēji aprēķinātās pasaulē neatklātās gāzes un 13 % neatklātās naftas;

Iekšējais enerģijas tirgus ‐ labāka koordinācija ES līmenī

1.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai pilnībā tiktu attīstīta pārrobežu energoinfrastruktūra Savienībā; uzsver arī, ka ir nepieciešama stingra koordinācija starp dalībvalstu politiku un kopēja rīcība un solidaritāte ārējās enerģētikas politikas un energoapgādes drošības jomā, atzīstot, cik svarīga ir pārredzamība un pilnīga iekšējā enerģijas tirgus īstenošana saskaņā ar ES ilgtermiņa mērķiem enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā;

2.  uzskata, ka enerģētikas politikai vajadzētu būt kopējās ārpolitikas integrētai un vērā ņemamai daļai un ka tā ir jāizstrādā un jāīsteno saskaņā ar citiem politikas virzieniem, kuriem ir ārēja dimensija;

3.  uzsver ‐ ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju un mērķi sasniegt patiesi vienotu ES enerģijas tirgu, ES jānosaka prioritāte tām investīcijām energoinfrastruktūrā, kas ļauj pakāpeniski palielināt jaudu ar nelielām investīciju izmaksām, ļaujot vienotajam tirgum gūt labumu no optimizētas energoinfrastruktūras izmantošanas, vienlaikus izmaksu ziņā rentabli nodrošinot un veicinot energoapgādes drošību, konkurētspēju un ilgtspējību;

4.  atgādina Parlamenta prasību sagatavot plānus Eiropas Enerģētikas kopienai, intensīvi sadarbojoties energotīklu un Eiropas jauno energotehnoloģiju finansēšanas jomā, lai novērstu Eiropas enerģētikas politikas sadrumstalotību un celtu Savienības nozīmību starptautiskā mērogā enerģētikas jautājumos;

5.  mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu, lai izveidotu Enerģētikas novērošanas centru ar mērķi nodrošināt labāku informācijas apkopošanu par enerģijas importa tirgiem un uzlabot eksporta tirgu analīzi;

6.  uzskata, ka pilnībā funkcionējošs, savstarpēji saistīts un integrēts Eiropas iekšējais enerģijas tirgus var būtiski uzlabot energoapgādes drošību pat īstermiņā un tas ir būtisks elements veiksmīgai Eiropas ārējai enerģētikas politikai; uzskata arī, ka Eiropas regulējumam enerģētikas nozarē ir galvenā nozīme iekšējā enerģijas tirgus pilnveidošanā, un tas ir jāveicina partnervalstīs, veicot informēšanas kampaņas par tā nolūku, priekšrocībām un ieguvumiem; vispārējais mērķis ir nodrošināt, ka ES ārējā enerģētikas politika un dalībvalstu divpusējie nolīgumi pilnībā atbilst ES tiesību aktiem;

7.  uzsver, ka Komisijai un EĀDD ir jānodrošina, lai visi ES daudzpusējie un divpusējie nolīgumi, jo īpaši partnerības un sadarbības nolīgumi, pilnībā atbilstu ES iekšējā tirgus noteikumiem; uzsver, ka ar šādiem nolīgumiem jāgarantē savstarpīgums, līdzvērtīgi konkurences apstākļi un pārredzamība, lai ES investoriem nodrošinātu drošu tiesisko vidi enerģijas piegādātājās un tranzīta valstīs;

8.  aicina ES un dalībvalstis nodrošināt savienotu iekšējo enerģijas tirgu, kas spēj darboties apstākļos, kad ir ārējs spiediens un tiek mēģināts energoapgādi un enerģijas cenas izmantot kā ārpolitikas līdzekli; tādēļ uzsver nepieciešamību palielināt resursus enerģijas tirgu savienošanas projektiem ES un līdz 2015. gada beigām pabeigt Eiropas gāzes un elektroenerģijas infrastruktūras tīklu izveidi, jo īpaši attiecībā uz Baltijas savienojuma plānu, kā noteikts ES Trešajā enerģētikas paketē;

9.  uzsver, ka pienācīgai iekšējā tirgus darbībai ir nepieciešams, ka enerģiju, ko importē Savienībā, tiklīdz tā ir ES teritorijā, pilnībā reglamentē iekšējā enerģijas tirgus noteikumi; tādēļ uzsver, ka ES mērķim jābūt regulējuma konverģencei ar kaimiņvalstīm, kas vēlas pieņemt ES iekšējā enerģijas tirgus noteikumus; šajā saistībā uzsver Enerģētikas kopienas svarīgumu un nozīmi;

10.  aicina Komisiju atbalstīt visaptverošas ES gāzes indeksācijas sistēmas izveidi, pamatojoties uz gāzes tirgus cenām, lai ļautu visiem ES gāzes tirdzniecības uzņēmumiem tirgoties ar ārējiem gāzes piegādātājiem taisnīgākā un prognozējamākā veidā neatkarīgi no naftas cenām un lai arī turpmāk veicinātu konkurenci ES iekšējā gāzes tirgū.

11.  uzsver, ka spēks, kas izriet no iekšējā enerģijas tirgus un infrastruktūras integrācijas, būtu pilnībā jāizmanto, apvienojot dalībvalstu un ES līdzekļus, zināšanas un spējas; tādēļ aicina palielināt pārredzamību un lielāku ES līdzdalību sarunās par nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm, jo šie nolīgumi varētu arī ietekmēt ES iekšējā enerģijas tirgus darbību; atbalsta Komisijas pasākumus, lai panāktu lielāku pārredzamību un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, un aicina palielināt esošo konkurences pasākumu izmantošanu, lai nodrošinātu, ka netiek apieti ES tiesību akti;

12.  uzsver Parlamenta papildu atbildību enerģētikas jomā atbilstoši LESD 194. pantam un uzstāj uz Parlamenta pienācīgu iesaistīšanu visos informācijas un apspriežu procesos attiecībā uz ārējo enerģētikas politiku; šajā saistībā uzsver, ka Parlaments jāiekļauj datu apmaiņā par ES, tās finanšu institūciju vai citu ES struktūru veiktiem kolektīviem pasākumiem, programmām un projektiem;

13.  atzinīgi vērtē Moldovas Republikas un Ukrainas Republikas pievienošanos Enerģētikas kopienai, kā arī Armēnijas un Gruzijas pievienošanos novērotāja statusā, kas uzlabos reģionālo sadarbību enerģētikas jomā, veidojot labāku regulējumu turpmākajām partnerībām starp ES un minētajām partnervalstīm;

14.  atkārto Parlamenta aicinājumu starptautiskos enerģētikas projektus pārvaldīt ar pārredzamiem starpvaldību nolīgumiem dalībvalstu vai Savienības līmenī; uzsver ― ja enerģētikas projekti tiek balstīti tikai uz tirdzniecības nolīgumiem, var tikt apdraudēta gan investoru aizsardzība, gan iekšējā tirgus noteikumu ievērošana pilnā apjomā;

15.  aicina izveidot lielāku sinerģiju starp ES tirdzniecības politiku un enerģētikas politiku atbilstoši stratēģiskajiem dokumentiem par sadarbību enerģētikas politikas jomā ar trešo valstu partneriem, tostarp atbilstoši stratēģijai “Enerģētika 2020” un Komisijas ziņojumam par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību;

16.  uzsver, ka ES enerģētikas politikas ārējās dimensijas stiprināšana ir galvenais faktors gan saistībā ar ES energoapgādes drošības palielināšanu, gan ES tirdzniecības attiecību ar trešām valstīm uzlabošanu; uzsver nepieciešamību izveidot tādu stabilu satvaru sadarbībai enerģētikas un izejvielu jomā ar mūsu stratēģiskajiem tirdzniecības partneriem, kurā pilnībā būtu ievēroti iekšējā enerģijas tirgus noteikumi;

17.  uzskata, ka uzlabota dalībvalstu savstarpēja koordinācija un koordinācija starp dalībvalstīm un Komisiju ļautu dalībvalstīm pilnībā izmantot Savienības politisko un ekonomisko ietekmi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu lēmumam, ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā; uzsver Komisijas viedokļa un atbalsta pievienoto vērtību sarunu procesa laikā, lai nodrošinātu, ka starpvaldību nolīgumi atbilst iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktiem, kā arī ES ilgtermiņa mērķiem enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā;

18.  uzsver, ka informācijas apmaiņas mehānisma izveide attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp ES dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas politikas jomā ievērojami veicinātu politikas pārredzamību, koordinētību un efektivitāti ES kopumā;

19.  aicina labāk koordinēt Padomes, Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta darbību, lai tie varētu paust vienotu nostāju un rīkoties vienoti jautājumos, kas saistīti ar kopējo ārpolitiku enerģētikas jomā; uzsver nepieciešamību EĀDD izveidot enerģētikas politikas struktūru un iesaistīt ES delegācijas diplomātijas īstenošanā enerģētikas jomā uz vietas;

20.  attiecībās ar enerģijas piegādātājiem un tranzīta valstīm atbalsta tādu instrumentu izmantošanu kā agrīnās brīdināšanas mehānisms; ir pārliecināts, ka, ņemot vērā pieaugošo konkurenci par resursiem un pašreizējos ražotāju monopolus, arī turpmāk jāveicina ideja par to, ka dalībvalstis kopīgi iegādājas enerģijas izejmateriālus;

21.  aicina dalībvalstis un Komisiju atklāt tirdzniecības un investīciju šķēršļus enerģētikas jomā attiecībās ar trešām valstīm un vajadzības gadījumā rīkoties, lai tos novērstu abpusēji un ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas starpniecību;

22.  atbalsta Padomes priekšlikumu analizēt Enerģētikas kopienas līguma darbību, kā arī rīcības plāna izveidi, kas ļautu paātrināti modernizēt enerģētikas nozari; aicina vairāk uzsvērt reformu un tādu tehnoloģiju īstenošanu kā viedie tīkli, lai veicinātu atjaunojamās enerģijas integrāciju un palielinātu energoefektivitāti; tādēļ atbalsta ierosinājumus piešķirt jaunu impulsu Enerģētikas hartas nolīgumam un šajā sakarībā ierosina ieviest stratēģiskās partnerības; atkārtoti uzsver, ka līguma sociālā dimensija jāizstrādā tā, lai efektīvi atrisinātu tādas problēmas kā enerģētiskā nabadzība un korupcija;

23.  aicina Komisiju uzsvērt Enerģētikas hartas konferences nozīmi un nepieciešamību to atbalstīt, lai labāk izmantotu Enerģētikas hartas iespējas, tādās galvenajās jomās kā tirdzniecība, tranzīts, investīcijas un strīdu izšķiršana, cita starpā arī attiecinot Enerģētikas hartas nolīgumu uz valstīm, kas to nav parakstījušas un/vai ratificējušas;

24.  uzskata, ka ikvienai dalībvalstij jāpublicē un jāiesniedz Eirostatam dabasgāzes vidējā divpusējā importa cena vismaz reizi ceturksnī, laika nobīdei nepārsniedzot divus ceturkšņus;

25.  uzskata, ka konsekventas un saskaņotas ES ārējās enerģētikas politikas īstenošanai ir nepieciešama regulāra koordinācija starp dalībvalstīm un Komisiju; aicina Komisiju organizēt regulāras apmaiņas ar dalībvalstīm, īpaši, izmantojot ierosināto Stratēģisko grupu starptautiskajai sadarbībai enerģētikas jomā, attiecībā uz ES un dalībvalstu prioritātēm un darbībām ārējās enerģētikas stratēģijas jomā politiskā un ekspertu līmenī; aicina, lai neatkarīgi enerģijas regulatori kā eksperti piedalītos Stratēģiskajā grupā starptautiskajai sadarbībai enerģētikas jomā, ņemot vērā viņu pieredzi un padziļinātās zināšanas par elektroenerģijas un gāzes tirgu pārrobežu darbību;

26.  uzskata, ka Komisijas ierosināto pasākumu efektivitāti varētu uzlabot, nosakot tiem prioritāti un nosakot laikposmus un rīcības plānus, un norādot panākto progresu un gala termiņus;

27.  uzskata, ka saskaņotības nodrošināšana starp Lisabonas līgumā paustajiem horizontālajiem mērķiem ir ļoti svarīga attiecībā uz ES ārējo enerģētikas politiku; prasa laicīgi informēt Parlamentu par ES prioritārajiem projektiem;

28.  aicina dalībvalstis nenoslēgt līgumus par enerģijas vai ar enerģiju saistītas tehnoloģijas piegādi ar trešām valstīm, kas pārkāpj kādas citas Savienības dalībvalsts intereses;

29.  uzskata, ka enerģētikas ministru oficiālu un neoficiālu sanāksmju laikā Padomē regulāri jārīko diskusijas par problēmām, ar kurām saskaras ES ārējās enerģētikas politika, iesaistot augsto pārstāvi, enerģētikas komisāru un viņu attiecīgos dienestus, kā arī saņemot ievērojamu atbalstu no tiem; šīs sanāksmes jāizmanto arī, lai koordinētu kopēju un saskanīgu Eiropas nostāju pirms augsta līmeņa sanāksmēm tādās starptautiskajās organizācijās kā Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA), ANO, Starptautiskā Atjaunojamo energoresursu aģentūra (IRENA), Starptautiskā partnerība sadarbībai energoefektivitātes jomā (IPEEC) un Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA), kurās ir svarīgi, lai ES būtu aktīvāka un ietekmīgāka loma; par visiem attiecīgajiem jautājumiem regulāri jāinformē Parlaments un ar to jāapspriežas;

30.  uzskata, ka gadījumā, ja stratēģiskas nozīmes infrastruktūras projekts ietekmē ES energoapgādes drošību kopumā, Padomei vajadzētu apsvērt iespēju piešķirt Komisijai pilnvaras veikt sarunas un ka šāda pilnvaru piešķiršana būtu jāapsver arī citu starpvaldību nolīgumu gadījumā, ja uzskatāms, ka tie būtiski ietekmē ES ilgtermiņa enerģētikas politikas mērķus, īpaši tās enerģētisko neatkarību; šajā sakarībā aicina pienācīgi apspriesties un sazināties ar Parlamentu;

31.  aicina Komisiju attīstīt informācijas apmaiņas instrumentu, lai apkopotu un darītu pieejamus atbilstošos datus par dalībvalstu un ES administratīvo un finanšu iestāžu enerģētikas programmām un projektiem trešās valstīs; šajā sakarībā aicina dalībvalstis sniegt attiecīgos datus Komisijai;

32.  aicina Komisiju pārraudzīt pasaules enerģijas tirgus un šajā sakarībā sadarboties ar dalībvalstīm un tādām starptautiskām organizācijām kā IEA; šajā nolūkā aicina Komisiju līdz 2012. gada beigām ierosināt juridisku instrumentu;

33.  uzsver, ka, ņemot vērā Savienības lielo atkarību no energoresursu importa, ir svarīgi steidzami intensīvāk īstenot piegādes avotu, tostarp jaunu energoresursu avotu un tranzīta maršrutu, dažādošanu un izveidot ES atjaunojamās enerģijas avotus, lai atbalstītu Savienības ārējās drošības politiku, stratēģisko lomu, ārpolitikas neatkarību, atbilstību, uzticamību un efektivitāti;

34.  aicina pilnveidot koordinētu un vienotu ES politisko stratēģiju attiecībā uz jauniem energoresursu piegādātājiem, īpašu uzmanību pievēršot konkurences apstākļu uzlabošanai ES, lai pavērtu iespējas jaunu piegādātāju ienākšanai ES tirgū;

35.  aicina panākt lielāku sinerģiju starp ES tirdzniecības un enerģētikas politiku atbilstoši stratēģijai “Eiropa 2020”; uzsver, ka ir jāveicina izejvielu pārvaldības struktūru izveide pasaulē, lai mazinātu starptautisko spriedzi šajā jomā, un tādēļ atzinīgi vērtē Starptautisko Enerģētikas forumu (IEF); uzskata, ka viena no galvenajām prioritātēm ir par taisnīgām cenām noslēgt ilgtermiņa enerģijas un izejvielu piegādes līgumus ar mūsu stratēģiskajiem tirdzniecības partneriem; tādēļ aicina ES pieņemt vienotu un saskaņotu stratēģiju attiecībā uz enerģijas piegādes līgumiem ar šiem partneriem;

Dažādošana ― uzlabota Eiropas energoapgādes drošība

36.  uzsver, ka ES līgums prasa izveidot solidaritāti starp dalībvalstīm, kam jābūt iekšējās un ārējās enerģētikas politikas ikdienas darba un krīžu pārvaldības daļai; aicina Komisiju skaidri definēt “energoapgādes solidaritāti”, lai nodrošinātu, ka to ievēro visas dalībvalstis;

37.  norāda, ka ES pieaugošā atkarība no importa fosilā kurināmā apdraudēs tās politisko ietekmi un var būtiski ietekmēt tās lēmumu pieņemšanas neatkarību citās politikas jomās, un tikai pilnīga pāreja uz vides ziņā stabilu energoapgādi un energoefektivitāti un starpsavienojumiem, savstarpēja atkarība un solidaritāte dalībvalstu starpā var līdzsvarot šo nelabvēlīgo situāciju;

38.  uzsver, ka kopējie ES enerģētikas politikas un stratēģiskie mērķi ir pienācīgi jāataino tās ārējās attiecībās, reģionālajā un Eiropas kaimiņattiecību politikā;

39.  aicina Komisiju arī atbalstīt pētniecību un attīstību pašu energoresursu jomā un atbalstīt energoresursu piegādes nodrošināšanu no dažādiem piegādātājiem, piegādes avotiem un pa dažādām pārvades līnijām uz atsevišķiem ES reģioniem, lai katram reģionam vienmēr būtu pieejami vismaz divi dažādi piegādes avoti saskaņā ar Komisijas paziņojumu “Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam ‐ projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” (COM(2010)0677);

40.  uzsver, ka ES ārējai enerģētikas politikai jāveicina uzticamas, drošas, ilgtspējīgas un pieejamas enerģijas nodrošināšana, kas atbilst ES enerģētikas politikas vispārējiem mērķiem attiecībā uz konkurētspēju, piegādes drošību un ilgtspējību, kā arī ES 2050. gada mērķiem enerģētikas un klimata jomā;

41.  uzsver, ka būtu jāpaātrina darbības, lai dažādotu piegādātājus, maršrutus un enerģijas piegādes avotus, ņemot vērā prioritāros enerģētikas infrastruktūras koridorus, īpaši tos, kuru mērķis ir izveidot reāli konkurētspējīgu gāzes tirgu, radot jaunus tranzīta koridorus (Dienvidu koridors un Vidusjūras baseins), attīstot jau pastāvošus koridorus (Austrumu koridors) un radot patiesu gāzes piegādātāju konkurenci, palielinot ES daļu sašķidrinātās dabasgāzes tirgū un sasniedzot jaunus attālākus piegādātājus (Austrālija, Kanāda, Amerikas Savienotās Valstis, Latīņamerika, Subsahāras Āfrika, Vidusāzija u.c.);

42.  uzsver arī to, ka ir svarīgi uzlabot energotīklu starpsavienojumus un pabeigt Eiropas un Vidusjūras reģiona un Eiroatlantisko elektroenerģijas un gāzes infrastruktūras lokus, un īstenot Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plānu, vienlaikus arī modernizējot un uzlabojot esošās elektroenerģijas un gāzes spēkstacijas, kā arī infrastruktūru (starpsavienojumus, tīklus, cauruļvadus, pārvades tīklus, glabāšanas un sašķidrinātās dabasgāzes termināļus); šiem pasākumiem vajadzētu nodrošināt to, ka neviena dalībvalsts nekļūst par salu enerģētikas nozīmē un ka enerģija var tikt brīvi pārvietota pa visu ES; šajā saistībā atzinīgi vērtē ierosināto Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu;

43.  aicina Komisiju atbalstīt tā dēvētās energoapgādes drošības klauzulas iekļaušanu tirdzniecības, asociācijas, partnerības un sadarbības nolīgumos ar ražotājām un tranzīta valstīm, kurā būtu noteikts rīcības kodekss un skaidri izklāstīti pasākumi, kas jāveic gadījumā, ja kāds no partneriem vienpusēji maina nosacījumus;

44.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību ‐ “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” (COM(2011)0539); tomēr uzskata, ka ir vajadzīgi uz solidaritāti starp ES valstīm balstīti papildu instrumenti, lai nodrošinātu ES spēju aizsargāt savas energodrošības intereses sarunās ar ārvalstu partneriem, jo īpaši krīzes situācijās;

45.  aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa enerģētikas politikas prioritāšu kopumu attiecībās ar kaimiņvalstīm, lai noteiktu kopēju tiesisko telpu, pamatojoties uz iekšējā tirgus principiem un normām, kas saistītas ar acquis; uzsver, ka ir svarīgi turpmāk paplašināt Eiropas Enerģētikas kopienu un izveidot juridiskus kontroles mehānismus nepilnību novēršanai acquis īstenošanā;

46.  atbalsta politisko un ekonomisko dialogu ar ES kaimiņvalstīm par jaunu enerģijas avotu izmantošanu;

47.  aicina īstenot izveidotos un izstrādāt jaunus mehānismus Eiropas kaimiņattiecību politikā un Melnās jūras reģiona sinerģijas kontekstā, lai stiprinātu sadarbību nolūkā nodrošināt lielāku pārredzamību, kā arī piegāžu un tranzīta stabilitāti;

48.  atbalsta politiska dialoga veidošanu ar Norvēģiju un Krieviju par jaunu enerģijas avotu izpēti Barenca jūrā, balstoties uz priekšnoteikumu aizsargāt jutīgo Arktikas reģiona vidi, un sadarbību ar Norvēģiju, importējot hidroelektrostaciju saražoto elektroenerģiju pa zemūdens elektropārvades gargabalkabeļiem; prasa ātrāk formulēt ES stratēģiju attiecībā uz Arktikas reģionu;

49.  uzskata, ka ārpolitikas dialogs ir būtisks pasaules ekonomikas izaugsmes nošķiršanai no energoresursu izmantošanas un paredzamāka enerģijas tirgus veicināšanai, kā arī tas sekmē politiskās attiecības; uzsver, ka papildus dialogam ar galvenajām patērētājām valstīm, piemēram, ASV un Japānu, ir svarīgi veidot dialogu arī ar tādām jaunās tirgus ekonomikas valstīm kā Ķīna, Indija, Brazīlija, Indonēzija un Dienvidāfrika;

50.  uzskata, ka ES būtu jāveicina procesi, lai attīstītu un stiprinātu sadarbību enerģētikas politikā ar trešām valstīm, kurām ir tādas pašas vērtības un kuras vēlas iesaistīties demokrātiskās reformās un veicināt ES dibināšanas pamatā esošās vērtības;

51.  atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumus par politiskās sadarbības uzlabošanu ar austrumu kaimiņiem un uzskata par svarīgu, lai Turcijas pievienošanos Enerģētikas kopienas līgumam un enerģētikas nodaļas izskatīšana ES pievienošanās sarunās aplūkotu maksimālas steidzamības kārtā; turklāt atzinīgi vērtē iniciatīvu par ES, Ukrainas un Krievijas trīspusējo dialogu un uzsver nepieciešamību nodrošināt ciešu politisko un administratīvo sadarbību ar abiem partneriem;

52.  uzsver, ka pasākumi atjaunojamās enerģijas iekšējās ražošanas palielināšanai ir ļoti svarīgi, lai samazinātu ES atkarību no ogļūdeņražu ārējā importa; uzskata, ka ES enerģijas ražošanas un sadales struktūras būtu jāpārskata atbilstoši ilgtermiņa mērķiem enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā;

53.  atgādina būtisko sašķidrinātās gāzes devumu ES energoapgādes jomā un aicina stiprināt sadarbību ar galvenajiem piegādātājiem un pašreizējiem un nākamajiem patērētājiem;

54.  uzsver, ka dažādošana jāsaprot kā jauni naftas, gāzes un elektroenerģijas avoti, kas neatrodas Krievijā, tām dalībvalstīm, kas ir pārāk atkarīgas no šā vienīgā piegādātāja; uzsver ― lai gan Krievijas gāze ir tikai 24 % no visā ES patērētās gāzes, tā veido no 48 % līdz 100 % no patērētās gāzes divpadsmit dalībvalstīs no 27 un tādēļ tieši ietekmē Savienības enerģētisko drošību;

55.  uzskata, ka līdz ar jaunu, netradicionālu enerģijas tehnoloģiju attīstību (naftas smiltis un slānekļa gāze no Kanādas, Amerikas Savienotajām Valstīm, Austrālijas, Kataras, Brazīlijas, Argentīnas, un enerģijas ieguve Arktikas reģionā, papildu ieguve Irākā, Venecuēlā un Āfrikas valstīs) jauni dalībnieki, partneri un reģioni parādās kā iespējamie nākotnes piegādātāji, un tāpēc ES ir arī jākoncentrē savi centieni, lai pilnībā izmantotu šo jauno situāciju un attīstītu jaunas partnerattiecības enerģētikas jomā ar mērķi dažādot piegādātājus;

56.  uzsver, ka ļoti svarīga ir pāreja uz ekonomiku ar pazeminātu emisiju līmeni, un uzsver nepieciešamību saglabāt konkurētspēju un inovācijas, arī piemērojot atbilstošus tirdzniecības politikas instrumentus; uzskata, ka pārejai uz ekonomiku ar pazeminātu emisiju līmeni jānotiek veidā, kas atbilst šā ģeogrāfiskā reģiona apstākļiem, energosistēmas stāvoklim, kā arī attiecīgās dalībvalsts energoavotu sadalījumam un tās ģeoloģiskajai struktūrai; uzskata, ka šāda pieeja dos iespēju saglabāt augsta līmeņa energoapgādes drošību un ekonomikas konkurētspēju, vienlaikus saglabājot līgumos noteikto katras dalībvalsts autonomiju, noteikt nosacījumus energoresursu izmantošanai, izvēlēties energoavotus un vispārējo energoapgādes struktūru;

57.  atzīst ES tiešo ārvalstu investīciju nozīmīgumu, būvējot un modernizējot energoinfrastruktūru jaunattīstības valstīs; vienlaikus uzsver, ka attiecībā uz to jārada atbilstoša tiesiskā aizsardzība, ko var panākt, ja ES acquis attiecina uz trešām valstīm (inter alia, stiprinot un paplašinot Enerģētikas kopienas līguma piemērošanas jomu);

58.  uzsver plašas sadarbības nozīmīgumu Arktiskajā reģionā, īpaši starp Eiroatlantijas ģeogrāfiskā apgabala valstīm;

Ilgtspējība ‐ nostiprinātas partnerattiecības ar piegādātājvalstīm un starptautiskajām organizācijām

59.  uzskata, ka pieaugošais enerģijas pieprasījums pasaulē un fosilā kurināmā rezervju augstais koncentrācijas līmenis lielā mērā nestabilās un nedemokrātiskās valstīs padara ES neaizsargātu un ļoti kavē uzticamas, efektīvas un saskaņotas kopējas Eiropas politikas attīstību;

60.  uzskata, ka ES partnerības enerģētikas jomā un ES iesaistīšanās tādos globālajos forumos kā G-20 jāizmanto tam, lai veicinātu ilgtspējīgas enerģijas koncepcijas trešās valstīs un vienlaikus uzlabotu tirgus pārredzamību, kā arī samazinātu starptautisko tirgu nepastāvību un censtos izveidot globālu enerģijas tirgu, kas ir mazāk jutīgs pret pēkšņām pārmaiņām un apgādes traucējumiem;

61.  uzsver, ka ir jāpaplašina saikne starp Eiropas enerģijas tīklu un kaimiņvalstīm (Rietumbalkāni, austrumu kaimiņvalstis, Kaspijas reģiona valstis, Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstis), būvējot jaunus starpsavienojumus un veicinot plašāku regulatīvo telpu un pēc iespējas paplašinot ES vides un drošības standartu piemērošanu, lai nodrošinātu, ka visu veidu spēkstacijas ES robežu tuvumā atbilstu kodoldrošības augstākajiem standartiem;

62.  uzsver to, cik svarīgi ir īstenot kopēju interešu infrastruktūras projektus, kā definēts Komisijas priekšlikumā regulai, ar ko izveido Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijas, un Komisijas paziņojumā “Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam”; ņemot vērā šo projektu stratēģisko nozīmi, uzskata, ka ir būtiski attiecīgu prioritāti piešķirt izrietošajiem nolīgumiem ar ārējiem partneriem, šos nolīgumus ilgtspējīgi izstrādāt un ātri noslēgt atbilstoši uz noteikumiem balstītai tirgus sistēmai;

63 uzsver, ka ES un Krievijas enerģētikas dialogā, kurā ES ir jābūt vienotai, jāņem vērā Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstu īpašais un atkarīgais stāvoklis, jo to energoapgādes drošību var nodrošināt tikai ar ES mēroga infrastruktūras starpsavienojumu un pilnībā īstenojot iekšējā enerģijas tirgus noteikumus; uzskata, ka dialogā jāņem vērā tādi svarīgi jautājumi kā energoresursu, tīklu un eksporta tirgu pieejamība, investīciju aizsardzība, savstarpējā savietojamība, krīzes novēršana un sadarbība, vienlīdzīgi konkurences nosacījumi un enerģijas cenu veidošana; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš “Družba” jautājumam un ka ES līmenī jāuzsāk īpaši pasākumi, lai atjaunotu naftas piegādes pa slēgto atzaru;

64.  uzsver ― tā kā dalībvalstis uzsāk savu valsts tirgu savienošanu un integrāciju, investējot infrastruktūrā un apstiprinot kopēju regulējumu, jācenšas sadarboties arī ar Krieviju, lai noteiktu radošus un savstarpēji pieņemamus pasākumus ar mērķi samazināt neatbilstības starp abiem enerģijas tirgiem;

65.  uzsver, cik nozīmīgs ir dialogs enerģētikas jomā ar Krieviju un ES un Krievijas plāns, ko ierosinājusi Enerģētikas padome; uzsver, cik svarīga ir sadarbība tādās savstarpēji izdevīgās jomās kā kopīga pētniecība un tehnoloģiju nodošana, īpaši energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas jomā;

66.  aicina paplašināt Enerģētikas hartas nolīgumu, piemērojot to vairāk valstīm, un Enerģētikas hartas konferences dalībnieku sarunās censties panākt atrisinājumu, lai Krievija pilnībā pieņemtu Enerģētikas hartas un tās protokolu principus;

67.  prasa pastiprināt stratēģisko partnerību ar Krieviju, noslēdzot jaunu partnerības un sadarbības nolīgumu; norāda, ka jaunajam nolīgumam pilnībā jāatbilst iekšējā tirgus noteikumiem un ES Trešās enerģijas paketes noteikumiem un regulējumam un jābūt balstītam uz abpusēju cieņu un savstarpīgumu; uzsver, ka saskaņā ar Enerģētikas hartas nolīguma 45. pantu tas jau ir Krievijai saistošs; ir pārliecināts, ka Enerģētikas hartas nolīguma ratificēšana no Krievijas puses abpusēji labvēlīgi ietekmētu divpusējās attiecības enerģētikas jomā;

68.  uzsver, cik nozīmīga ir Euronest parlamentārā asambleja, kas veicinās Austrumu partnerības mērķu sasniegšanu un tādējādi pozitīvi ietekmēs energoapgādes drošības jautājumus;

69.  norāda, ka Eiropas Ekonomikas zonas valstis jau ir daļa no ES iekšējā tirgus un to sadarbība ir ļoti svarīga, lai sasniegtu 2020. gada enerģētikas mērķus; atzinīgi vērtē pašreizējās iniciatīvas, lai pastiprinātu sadarbību ar Šveici, kurai arī būtu jācenšas pilnībā integrēties ES iekšējā enerģijas tirgū;

70.  uzskata, ka ES ārējās enerģētikas politikas pamatā jābūt solidaritātes, pārredzamības, subsidiaritātes, ilgtspējības, sadarbības un savstarpīguma principiem, uz noteikumiem pamatotai tirgus pieejai un koordinācijai starp ES, tās dalībvalstīm un partnervalstīm un šīs visas vērtības ir jāveicina; uzskata, ka Lisabonas līgumā noteikto horizontālo mērķu ievērošana ir ļoti svarīga, lai apstiprinātu Eiropas nozīmi mainīgajā reģionālās politikas kontekstā; aicina Padomi sniegt Komisijai pilnvaras sarunu uzsākšanai par spēkā esošo saprašanās memorandu attiecībā uz enerģētikas jautājumiem ar kaimiņvalstīm pārveidošanu par juridiski saistošiem dokumentiem;

71.  uzsver, ka ir svarīgi turpināt attīstīt 2010. gadā sākto Āfrikas un ES partnerību enerģētikas jomā;

72.  ir pārliecināts, ka efektīvāka pārvaldība pasaules līmenī uzlabotu sadarbību ar ražotājām, tranzīta un patērētājām valstīm; uzskata, ka tādēļ ES vajadzētu būt ievērojamai ietekmei enerģētikas politikas starptautiskajā pārvaldībā, lai veicinātu pārredzamus un nediskriminējošus principus, censtos sasniegt ilgtspējas mērķi, samazinātu darījumu izmaksas un radītu stimulus tirgus dalībniekiem konkurēt cenu un kvalitātes ziņā;

73.  atzinīgi vērtē to, ka paziņojumā “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” ir iekļauts mērķis, kas paredz līdz 2030. gadam nodrošināt vispārēju piekļuvi enerģijai, un uzskata, ka jaunattīstības valstīs galvenā uzmanība būtu jāvelta tam, lai nodrošinātu decentralizētu, ilgtspējīgu un izmaksu ziņā pieejamu enerģiju īpaši iedzīvotājiem lauku rajonos un trūcīgajiem iedzīvotājiem; mudina atbalstīt novatoriskas maksājumu shēmas ar privātā un valsts sektora iesaisti, lai tādējādi galalietotājiem nodrošinātu izmaksu ziņā pieņemamu piekļuvi enerģijai;

74.  uzsver, ka ilgtspējīgai enerģijai ir viena no galvenajām nozīmēm attīstībā, un vēlreiz aicina izveidot speciālu programmu enerģētikas un attīstības jomā, īpašu uzmanību pievēršot atjaunojamiem, energoefektīviem, maza mēroga un decentralizētiem risinājumiem enerģētikā, kā arī veicināt jaudu attīstību un tehnoloģiju nodošanu, lai nodrošinātu vietēju līdzdalību; norāda, ka liela apjoma atjaunojamo energoresursu shēmas var būt nepieciešamas, lai ilgtspējīgi varētu apmierināt pilsētu centru un rūpniecības, īpaši jaunietekmes valstu, pieaugošo enerģijas pieprasījumu; aicina attiecībā uz šādām shēmām vienmēr ievērot augstākos sociālos un vides kritērijus;

75.  aicina sadarbībā ar jaunattīstības valstīm enerģētikas jomā ņemt vērā galvenos ES attīstības mērķus un ievērot demokrātiju un cilvēktiesības kontekstā ar stratēģisku pieeju, lai sasniegtu drošu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu elektroapgādi, par prioritāti nosakot jaunattīstības valstu iedzīvotāju intereses;

76.  uzsver to, cik svarīgi attiecībās ar trešām valstīm enerģētikas jomā ir nodrošināt pārredzamību, demokrātisku kontroli un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību;

77.  uzsver, cik svarīgi ir arī turpmāk iekļaut tirdzniecības un investīciju pamatprincipus, tostarp tos, kas veicina vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz investīcijām ilgtspējīgā enerģijā gan divpusējos nolīgumos, gan arī daudzpusējos tiesiskajos regulējumos, piemēram, Enerģētikas hartas nolīgumā un PTO, un padarīt tos izpildāmus, ieviešot efektīvus strīdu izšķiršanas mehānismus;

78.  uzskata, ka bez sadarbības enerģijas produktu izmantošanā, tirdzniecībā un to tranzītā uz ES, ir arī nepieciešams stiprināt sadarbību citos ar enerģētiku saistītos jautājumos; tādēļ aicina starp ES un galvenajām trešām valstīm, piemēram, BRICS un valstīm, kuru enerģijas patēriņš strauji pieaug, attīstīt stratēģiskas enerģētikas partnerības, inter alia, šādās jomās:

79.  mudina Komisiju pieprasīt un nodrošināt visaugstākos starptautiskos drošības standartus attiecībā uz kodolspēkstacijām ES kaimiņvalstīs, izmantojot visus pieejamos instrumentus un līgumus, piemēram, Konvenciju par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (Espo konvencija) un Konvenciju par piekļuvi informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un tiesas pieejamību vides jautājumos (Orhūsas konvencija); aicina ES kaimiņvalstis veikt visaptverošus ES kodoldrošības un riska stresa testus un aicina Komisiju šajā sakarībā nodrošināt ES tehnisko palīdzību;

80.  mudina Komisiju visos attiecīgajos tirdzniecības nolīgumos, arī nolīgumos PTO kontekstā, sekmēt Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas principu un enerģijas tirgus starptautisko pārvaldības standartu pieņemšanu, ietverot fosilā kurināmā subsīdiju pakāpenisku kvantitatīvu samazinājumu;

81.  norāda, ka enerģijas uzglabāšanai un no atjaunojamu enerģijas avotu iegūtas elektroenerģijas uzkrāšanai un citiem progresīviem izmantošanas veidiem ir vajadzīgas dažādas izejvielas, tostarp reti izrakteņi, kurus ir grūti iegūt; uzskata, ka ir vajadzīga saskaņota rīcība no ES un citu tehnoloģiski attīstītu valstu, tostarp ASV un Japānas, puses, lai veicinātu pētniecību, kura palīdzētu iegūt jaunas izejvielas un izejvielu aizstājējus vai samazinātu tādu izejvielu izmantošanu, kas ir problemātiskas nepārtrauktas piegādes, toksiskuma vai kaitējuma videi ziņā;

82.  lai veicinātu visā pasaulē drošu un videi draudzīgu enerģijas ražošanu, atbalsta radioloģiskās aizsardzības, drošības, kodoldrošības standartu stiprināšanu un veicināšanu, stingrākas prasības attiecībā uz piekrastes naftas un gāzes darbībām, jēlnaftas un naftas produktu, kā arī sašķidrinātās dabasgāzes jūras transporta drošību, kā arī sadarbību jaunu tehnoloģiju jomā, pētniecības, attīstības un inovācijas jomā un darbu pie starptautisku standartu izstrādes;

83.  uzskata, ka pasaules klimata pārmaiņas nevar mazināt, neiesaistot lielos emisijas avotus, un mudina Komisiju izstrādāt kopīgu stratēģiju, lai iegūtu pasaules mēroga risinājumu, iesaistot šīs valstis; atzīst, ka ES uzkrātās zināšanas, kuru pamatā ir pieredze, kas gūta, izstrādājot un īstenojot emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS), varētu būt noderīga trešām valstīm, un mudina Komisiju sniegt palīdzību un iedrošinājumu trešām valstīm izveidot savas ETS, lai savienotu šīs sistēmas ar ES;

84.  uzsver, ka Eiropai ir vajadzīga ilgtermiņa politikas perspektīva, kas ietver jaunās globālās partnerības un divpusējos sadarbības instrumentus, kuri ļautu ES būt ietekmīgai globālās enerģētikas darba kārtības noteikšanā, uzņemoties vadību, lai izveidotu jaunus tirgus standartus un vadītu starptautiskos centienus enerģētikas jomas tehnoloģiju pētniecībā un inovācijā;

85.  uzsver nepieciešamību uzlabot sadarbību ar trešām valstīm pētniecības, izstrādes un inovāciju jomā, lai risinātu globālās problēmas; uzskata, ka ES ir cieši jāsadarbojas ar trešo valstu lielākajiem biodegvielas eksportētājiem, lai nodrošinātu to, ka šie alternatīvie, videi draudzīgie enerģijas risinājumi, kas var veicināt piegādes dažādošanu, var būt patiešām ilgtspējīgi un ka var izvairīties no netiešas zemes izmantošanas maiņas negatīvajām sekām; uzsver, ka biodegvielas ārējie avoti jāpārvalda atbilstoši tādiem pašiem standartiem kā ES avoti, proti, atbilstoši vides un klimata standartiem; uzskata, ka Savienībai jāatbalsta otrās un trešās paaudzes biodegvielas tehnoloģiju pārņemšana gan ES, gan ārpus tās;

86.  vērš uzmanību uz sarežģīto saikni starp enerģētiku un pārtikas piegādi un nodrošinājumu, jo īpaši attiecībā uz biodegvielu, kas var veicināt negatīvu ietekmi uz sabiedrību un vidi jaunattīstības valstīs; uzskata, ka tiesībām uz pārtiku jābūt pārākām par ES atjaunojamās enerģijas mērķi attiecībā uz biodegvielu;

87.  norāda, ka agrodegvielas izmantošana ir pieaugusi, pārmērīgi paļaujoties uz viena kultūrauga liela apjoma rūpnieciskas ražošanas pieaugumu, tādējādi izvēršot lauksaimniecības praksi, kas kaitē videi, bioloģiskajai daudzveidībai, augsnes auglībai un ūdens pieejamībai; pauž bažas par to, ka, veicinot zemes īpašumtiesību koncentrāciju, agrodegvielas izmantošanas pieaugums var izraisīt tādas nelabvēlīgas sekas kā zemes tiesību pārkāpumi, piekļuves zaudēšana dzīvībai svarīgiem dabas resursiem, atmežošana un vides noplicināšana;

88.  pauž bažas par to, ka Atjaunojamo energoresursu direktīvā (RED) trūkst saistošu ilgtspējīguma kritēriju biomasas ražošanā; uzskata, ka šajos apstākļos bioenerģija varētu nelabvēlīgi ietekmēt klimata pārmaiņu apkarošanu, kā arī kļūt par galveno papildu iemeslu zemes piesavināšanās mēģinājumiem, nepietiekamam nodrošinājumam ar pārtiku, mežu izciršanai un mežu degradācijai jaunattīstības valstīs; tādēļ mudina Komisiju noteikt juridiski saistošus ilgtspējības kritērijus, lai nepieļautu, ka biomasas ražošana un izmantošana enerģijas ieguvei nelabvēlīgi ietekmē klimatu, vidi un sabiedrību;

89.  aicina ES ieviest tādu politiku ilgtspējīgai biomasas ražošanai un izmantošanai enerģētikā, kas apmierina klimata pārmaiņu politikas prasības un ir saskanīga ar Savienības attīstības sadarbības politiku;

90.  uzskata ― ES jānodrošina, ka enerģija kļūst par ES ārējās palīdzības programmu galveno sastāvdaļu, jo enerģijas pieejamība, kas ir svarīga ekonomikas attīstībai, vēl aizvien ir problēma jaunattīstības valstīs;

91.  uzskata, ka sadarbībai attīstības un uz nākotni vērstu energotehnoloģiju izvēršanas jomā jābūt centrālajam punktam attiecībā uz tās sadarbību ar rūpnieciski attīstīto valstu partneriem un jaunietekmes valstīm;

92.  uzskata, ka ES jānostāda enerģētikas jautājumi tādu Eiropas iniciatīvu centrā kā Austrumu partnerība, Savienība Vidusjūrai un Eiropas kaimiņattiecību politika;

93.  aicina Komisiju izstrādāt enerģētikas plānus kopīgi ar visiem galvenajiem enerģijas piegādātājiem un stratēģiski svarīgām tranzītvalstīm un nodibināt partnerības ar valstīm, kas saskaras ar līdzīgām enerģētikas problēmām un kam ir līdzīgas vērtības, jo īpaši lai veicinātu sadarbību tehnoloģijas, pētniecības un rūpniecības jomā un noteiktu kopējus standartus attiecībā uz atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām, energoefektivitāti, elektriskajiem transportlīdzekļiem, jaunām un netradicionālām enerģijas tehnoloģijām, jūras urbumu drošībai, kā arī kodoldrošībai un ieroču neizplatīšanai;

94.  atkārtoti uzsver, ka ‐ lai nodrošinātu enerģijas pieejamību visiem un atbilstoši vienam no Tūkstošgades attīstības mērķiem ‐ svarīga ir ES tiešo investīciju palielināšana enerģētikas infrastruktūras būvniecībai un modernizācijai un energoefektivitātes celšanai jaunattīstības valstīs, izmantojot atjaunojamo energoresursu ražotspēju, kā arī sniedzot atbalstu pienācīga tiesiskā regulējuma izveidei, kas tām palīdzētu dažādot izmantotās enerģijas avotu struktūru, vienlaikus ar atbilstošiem tiesiskajiem līdzekļiem uzlabojot attiecīgo Eiropas investīciju aizsardzību;

95.  aicina rīkoties saskaņoti ar citām tehnoloģiski attīstītām valstīm (piemēram, ASV un Japānu), lai atrisinātu radušās problēmas, piemēram, izejvielu un retu derīgo izrakteņu nepietiekamību, kas skar atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju izmantošanu, enerģijas uzkrāšanu un progresīvus enerģijas izmantošanas veidus;

96.  aicina izstrādāt ES sadarbības programmas enerģētikas jomā ar jaunattīstības valstīm nolūkā atvieglot attiecīgu tirgus struktūru un noteikumu ieviešanu, lai nodrošinātu vietējiem patērētājiem ieguvumus no atjaunojamās enerģijas atbilstoši izmaksām;

97.  uzskata, ka ES spēkā esošajiem stingrajiem kodoldrošības noteikumiem ir jāatspoguļojas ES stratēģijās attiecībā uz trešām valstīm, jo īpaši attiecībā uz tām kaimiņvalstīm, kurās darbojas vai ir plānotas kodolspēkstacijas, kas varētu nopietni ietekmēt ES drošību;

98.  šajā sakarībā atzinīgi vērtē neseno Transatlantiskās ekonomikas padomes un ES un ASV Enerģētikas padomes apņemšanos veicināt sadarbību attiecībā uz enerģētikas drošību, viedo tīklu standartiem, ūdeņraža un degvielas šūnu tehnoloģiju, atjaunojamām un citām videi draudzīgām enerģijas tehnoloģijām, energoefektivitāti un efektīvu politiku, lai atvieglotu tirdzniecību un ieviestu tīras enerģijas tehnoloģijas tirgū; aicina labāk informēt par ES un ASV Enerģētikas padomes secinājumiem lēmumu pieņemšanas struktūras;

99.  uzsver nepieciešamību padziļināt dialogu par abpusēji nozīmīgiem stratēģiskiem enerģētikas jautājumiem, veicināt sadarbību enerģētikas politikas jomā un stiprināt sadarbību ar Amerikas Savienotajām Valstīm pētniecības jomā, jo īpaši energoefektīvu ražošanas un transporta tehnoloģiju jomā; aicina izveidot Energoapgādes drošības partnerību ar ASV, pamatojoties uz pašreizējo sadarbību ASV un ES Enerģētikas padomē;

100.  uzsver, ka Transatlantiskajai ekonomikas padomei cita starpā ir jāsekmē sadarbība saistībā ar regulatīvajiem režīmiem, pētījumiem ilgtspējīgas enerģētikas jomā, energoefektivitāti, kodolsintēzes pētījumiem un kodoldrošību, un aicina uzturēt regulāru dialogu enerģētikas jomā ar Krieviju un citiem partneriem, lai izstrādātu un veiksmīgāk ievērotu starptautiskās normas attiecībā uz drošu, stabilu un efektīvu enerģijas ražošanu, pārvadi, tranzītu, uzkrāšanu un pārstrādi, kā arī jaunu enerģijas tehnoloģiju un ražojumu, piemēram, biodegvielas, divpusēju tirdzniecību;

101.  aicina Komisiju paplašināt sadarbību ar Starptautisko Enerģētikas aģentūru, kas sniedz ļoti svarīgu informāciju un datus par enerģētikas plānošanu; uzskata, ka ES un visām dalībvalstīm, kas nav Starptautiskās Enerģētikas aģentūras locekles, tajā jāiestājas;

102.  atzinīgi vērtē ES piedalīšanos Starptautiskā eksperimentālā kodoltermiskā reaktora projektā (ITER) un Ceturtās paaudzes starptautiskajā forumā (GIF);

103.  aicina ES un dalībvalstis turpināt sadarboties ar Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju energoapgādes drošības un kritiskās energoinfrastruktūras aizsardzības jautājumos;

104.  aicina Padomi un Komisiju sadarboties ar ASV un citiem sabiedrotajiem attiecībā uz energoinfrastruktūras aizsardzību pret kiberuzbrukumiem; uzsver ― tā kā notiek virzība uz viedajiem tīkliem, šis risks, ko nevar novērst ar tradicionālajiem drošības pasākumiem, kļūs pat vēl svarīgāks attiecībā uz kritiskās infrastruktūras aizsardzību;

105.  atzinīgi vērtē ierosināto “ES un dienvidu Vidusjūras reģiona valstu enerģētikas partnerību”; uzskata, ka šai partnerībai būtu jākoncentrējas uz šā reģiona milzīgo atjaunojamās (saules) enerģijas potenciālu, un uzskata, ka šai partnerībai vajadzētu ieviest nepieciešamos pasākumus, lai palīdzētu nodrošināt ievērojamo enerģijas pieprasījumu Vidusjūras dienvidu reģiona valstīs, sniedzot ilgtspējīgus risinājumus;

106.  atgādina, ka sadarbībai enerģētikas politikas jomā ir jāveicina, nevis jākavē, Savienības pamatvērtību popularizēšana, piemēram, cilvēktiesību ievērošana, demokrātija, laba pārvaldība, tiesiskums, sociālais dialogs, savstarpēja cieņa, atbildīga dabas resursu izmantošana, cīņa pret klimata pārmaiņām un visaptveroša vides aizsardzība, kā arī tai jāveicina miers un jābūt saskaņotai ar Savienības ārpolitiku;

107.  aicina Padomi un Komisiju sadarbībā ar Ārējās darbības dienestu līdz 2013. gada beigām izveidot precīzu ceļvedi, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu “Par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību ‐ ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” (COM(2011)0539)“, kas ļautu izveidot efektīvu ārpolitiku enerģētikas jomā, tostarp noteikt īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa uzdevumus, mērķus un pasākumus ar konkrētiem termiņiem to veikšanai;

108.  uzsver Melnās jūras reģiona nozīmīgumu tādās jomās kā enerģijas avotu un maršrutu dažādošana, atjaunojamās enerģijas potenciāls un ģeogrāfiski stratēģiska vieta kā koridors uz Kaspijas jūras reģionu, Tuvajiem Austrumiem un Centrālāziju; uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm jāatbalsta daudzpusēja sadarbība enerģētikā saistībā ar tirgu integrāciju, tiesisko regulējumu un infrastruktūru; šajā sakarībā uzsver dienvidu koridora, Nabucco projekta un Transkaspijas cauruļvada, kā arī citu mazāku projektu būtisko nozīmi;

109.  atzīst GMES ieguldījumu, lai izzinātu Saules enerģijas avotus uz Zemes no kosmosa; aicina ‐ ievērojot GMES konstatējumu, ka tuksnešu zonas dienas laikā saņem lielāku Saules enerģijas daudzumu, nekā visa cilvēce patērē viena gada laikā ‐ Komisiju uzsākt partnerību ar tām valstīm, kurās atrodas plašas tuksnešu zonas, īpaši Āfrikā, un izstrādāt stratēģijas un tehnoloģijas šā enerģijas potenciāla efektīvai izmantošanai, arī izmantojot klimata pārmaiņu enerģētikas paketē paredzēto procedūru sadarbības un attīstības jomā;

110.  aicina arī turpmāk paplašināt dalību Enerģētikas kopienas līgumā, vairāk iesaistot ES kaimiņvalstis, īpaši Austrumu partnerības valstis un Vidusāzijas republikas; uzsver, ka Komisijai jānodrošina un jāpastiprina laicīga un stingra ES enerģētikas noteikumu īstenošana Enerģētikas kopienas līguma dalībvalstīs, īpaši darot pieejamu ES finansējumu, ar nosacījumu, ka tas atbilst līguma saistībām;

111.  uzskata, ka ilgtspējīgas enerģijas pieejamība ir galvenais attīstības virzītājs, un mudina ES attīstības pasākumus koncentrēt uz palīdzību jaunattīstības valstīm, veicinot ilgtspējīgu enerģētikas politiku, reformu pasākumus, infrastruktūras attīstību, labvēlīgus investīciju nosacījumus un energoefektivitāti;

112.  aicina iesaistīties īpašā enerģētikas dialogā ar Kaspijas jūras reģiona valstīm un atzinīgi vērtē darbu saistībā ar Kaspijas jūras reģiona attīstības korporāciju; aicina Komisiju turpināt darbu, lai stiprinātu ES attiecības ar Azerbaidžānu un Turkmenistānu;

113.  uzskata, ka ES ārējās enerģētikas politikas prioritātes atbilstoši jāatspoguļo ārējos finanšu instrumentos laikposmam pēc 2013. gada;

114.  uzsver, cik nozīmīga ir sadarbība Austrumu partnerības enerģētiskās drošības platformas ietvaros, lai veicinātu Eiropas standartu un regulējuma enerģētikas politikā ieviešanu un atbalstītu infrastruktūras un starpsavienojumu, energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas avotu izmantošanas attīstību; atzinīgi vērtē partnerības iniciatīvu energoefektivitātes un vides aizsardzības veicināšanai Austrumeiropā (E5P) un cer, ka šajā iniciatīvā drīzumā paralēli Ukrainai piedalīsies arī citas Austrumu partnerības valstis;

115.  atgādina neseno saspīlējumu Vidusjūras austrumu reģiona valstīs saistībā ar ogļūdeņražiem; norāda, ka enerģija jāizmanto kā reģiona miera, sadarbības un stabilitātes virzītājs;

o
o   o

116.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 99 E, 3.4.2012., 64. lpp.