Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes 2008. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1300/2008, ar kuru izveido daudzgadu plānu siļķu krājumam uz rietumiem no Skotijas un zvejniecībām, kas šo krājumu izmanto (COM(2011)0760 – C7-0432/2011 – 2011/0345(COD))

P7_TA(2012)0253 A7-0145/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2011)0760),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, kā arī 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7–0432/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 18. janvāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A7-0145/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 14. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2012, ar ko groza Padomes Regula (EK) Nr. 1300/2008, ar kuru izveido daudzgadu plānu siļķu krājumam uz rietumiem no Skotijas un zvejniecībām, kas šo krājumu izmanto

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(3),

tā kā:

(1)  Padomes 2008. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 1300/2008, ar kuru izveido daudzgadu plānu siļķu krājumam uz rietumiem no Skotijas un zvejniecībām, kas šo krājumu izmanto(4), Padomei ir piešķirtas pilnvaras veikt turpmākus pasākumus un pārskatīt regulas 3. panta 2. punktāšajā regulā paredzētos un 4. panta 2. punktā, 4. panta 5. punktā un 9. pantā minētos maksimālos zvejas izraisītās mirstības rādītājus un ar tiem saistīto krājuma nārstojošo zivju biomasas apjomu. [Gr. 1]

(2)  Saskaņā ar Līguma 290. pantu Komisijai var piešķirt pilnvaras papildināt vai grozīt nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus, pieņemot deleģētus aktus. [Gr. 2]

(3)  Lai varētunodrošinātu, ka tiek efektīvi sasniegtsasniegti daudzgadu plānā paredzētos mērķusparedzētie mērķi un tiek strauji reaģētreaģēts uz krājuma stāvokļa izmaiņām, saskaņā ar Līguma 290. pantu Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu ar mērķi pārskatīt maksimālos zvejas izraisītās mirstības rādītājus un ar tiem saistīto krājuma nārstojošo zivju biomasas apjomu, ja zinātniski dati liecina par šo vērtību turpmāku neatbilstību plānā paredzētā mērķa sasniegšanai. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei. [Gr. 3]

(4)  Tā kā siļķes ūdeņos uz rietumiem no Skotijas ir migrējoša suga, tā apgabala specifikāciju, kur patlaban dzīvo šīs ziviskrājums, kura atrašanās vieta ir ūdeņos uz rietumiem no Skotijas, būtu jāizmanto, lai atšķirtu to no citiem krājumiem, tomēr tam nevajadzētu būt par šķērsli šī plāna piemērošanai tad, ja sugasšis krājums maina savus mobilitātes ieradumus. Attiecīgi būtu jāgroza 1. un 2. pants. [Gr. 4]

(5)  Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. [Gr. 5]

(6)  Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei. [Gr. 6]

(7)  Veicot šo grozījumu, būtu jāizlabo kļūda 7. panta virsrakstā. [Gr. 7]

(8)  Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Regula (EK) Nr. 1300/2008,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Regulu (EK) Nr. 1300/2008 groza šādi:

(1)   regulas 1. pantu aizstāj ar šādu:"

1. pants

Priekšmets

Ar šo regulu izveido daudzgadu plānu zvejniecībām, kas izmanto siļķu krājumu ūdeņosapgabalā uz rietumiem no Skotijas.“; [Gr. 8]

(2)   regulas 2. pantu papildina ar šādu e) punktu:

“e) ”siļķu krājums ūdeņosapgabalā uz rietumiem no Skotijas' ir siļķu krājums (Clupea harengus) ūdeņos uz rietumiem no Skotijas, kas patlaban dzīvo Savienības vai starptautiskajos ūdeņos ICES Vb, VIa un VIb rajonoszonās, kā arī ICES VIa zonas daļā, kura atrodas uz austrumiem no 7º R garuma meridiāna un uz ziemeļiem no 55º Z platuma paralēles vai uz rietumiem no 7º R garuma meridiāna un uz ziemeļiem no 56º Z ... paralēles, izņemot Klaidu.“; [Gr. 9]

(3)   regulas 7. pantu aizstāj ar šādu:

“7. pants

Maksimālo zvejas izraisītās mirstības rādītāju un ar tiem saistītā krājuma nārstojošo zivju biomasas apjoma pārskatīšana

Ja zinātniski dati liecina,Komisija, pamatojoties uz ZZTEK ieteikumu un citiem iespējamiem zinātniskiem datiem un pēc pilnīgas apspriešanās ar Pelaģisko zivju krājumu reģionālās konsultatīvās padomi, konstatē, ka 3. panta 2. punktā, no 4. panta 2. punkta līdz 4. panta 5. punktam un 9. pantā minētominētie zvejas izraisītās mirstības rādītāju un ar tiem saistītā krājuma nārstojošo zivju biomasas apjoma vērtība vairs nav piemērota, lai sasniegtu 3. panta 1. punktā paredzēto mērķi, attiecībā uz šiem rādītājiem un apjomiem Komisija nosaka jaunas vērtības, pieņemot deleģētus aktus saskaņā ar 9.a pantu.“; [Gr. 10]

(4)   regulas 8. pantu aizstāj ar šādu:

“8. pants

Daudzgadu plāna izvērtēšana un pārskatīšana

1.   Vismaz reizi četros gados, sākot no 2008. gada 18. decembra, Komisija izvērtē daudzgadu plāna efektivitāti un darbību. Šīs izvērtēšanas nolūkos Komisija konsultējas ar ZZTEK un Pelaģisko zivju krājumu reģionālās konsultatīvās padomi. Vajadzības gadījumā Komisija var ierosināt veiktiesniedz attiecīgus priekšlikumus, lai saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pieņemtu daudzgadu plāna grozījumus. vai pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 7. pantu.“;

2.  Šā panta 1. punkts neskar 7. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu.“[Gr. 11]

(5)  iekļauj šādu 9.a pantu:"

“9.a pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Regulas 7. un 8. pantā minētās Pilnvaras pieņemt 7. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laikutrim gadiem no [dd/mm/gggg] ...(5). Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms triju gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tādu paša ilguma laikposmu, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām. [Gr. 12]

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 7. un 8. pantā7. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.  Saskaņā ar 7. un 8. pantu7. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

[Gr. 14]

2. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

... ,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐

priekšsēdētājs

Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs

Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs

(1) OV C 68, 6.3.2012., 74. lpp. (2) OV C 68, 6.3.2012., 74. lpp. (3) Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija nostāja. (4) OV L 344, 20.12.2008., 6. lpp. (5) * Šīs regulas spēkā stāšanās diena.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par lielu ar bīstamām vielām saistītu avāriju risku pārvaldību (COM(2010)0781 – C7-0011/2011 – 2010/0377(COD))

P7_TA(2012)0254 A7-0339/2011

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2010)0781),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 192. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0011/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 15. jūnija atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2012. gada 25. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7−0339/2011),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai šīs rezolūcijas pielikumā pievienoto Komisijas paziņojumu;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 14. jūnijā lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/.../ES par lielu ar bīstamām vielām saistītu avāriju risku pārvaldību, ar kuru groza un vēlāk atceļ Padomes Direktīvu 96/82/EK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2012/18/ES.)

Pielikums normatīvajai rezolūcijai

Komisijas paziņojums

Paziņojums par akūta toksiskuma 3. Kategorijas bīstamu vielu (iedarbības ceļš caur ādu) neiekļaušanu

(Seveso direktīvas I pielikuma 1. Daļa)

Komisija atzīst ‐ kompromiss, kas panākts saistībā ar tās priekšlikumu, nozīmē, ka tiek uzlabots cilvēku veselības un drošības un vides aizsardzības līmenis salīdzinājumā ar līmeni, kas noteikts pašreiz spēkā esošajā Seveso II direktīvā 96/82/EK.

Komisija plāno turpmāk izanalizēt tādu lielu avāriju iespējamību, riskus un iespējamās sekas, kuras ir saistītas ar bīstamām vielām, kas iekļautas akūta toksiskuma 3. kategorijā (iedarbības ceļš caur ādu). Atkarībā no šīs analīzes rezultātiem Komisija var iesniegt tiesību akta priekšlikumu, lai iekļautu direktīvas piemērošanas jomā arī šo kategoriju.

(1) OV C 248, 25.8.2011., 138. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētu pārtiku un īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu diētisko pārtiku (COM(2011)0353 – C7-0169/2011 – 2011/0156(COD))

P7_TA(2012)0255 A7-0059/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0353),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0169/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu iesniedzis Itālijas Senāts un kurā apgalvots, ka tiesību akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 26. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0059/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 14. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2011 par zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētu pārtiku un īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu diētisko pārtiku, kā arī pārtiku, kas piemērota cilvēkiem, kuri nepanes lipekli, un pārtiku diētām ar zemu un ļoti zemu kaloriju daudzumu [Gr. 1]

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

rīkojoties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(3),

tā kā:

(1)  Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. pantā noteikts, ka pasākumos, kuru mērķis ir iekšējā tirgus izveide un darbības nodrošināšana un kuri cita starpā attiecas uz veselību, drošību un patērētāju tiesību aizsardzību, par galveno jāuzskata augstais aizsardzības līmenis, īpašu uzmanību pievēršot visiem atklājumiem, kas pamatojas uz zinātnes faktiem.

(2)  Nekaitīgas un pilnvērtīgas Pārtikas brīva apritenekaitīgums, jo īpaši, ja tā ir neaizsargātu iedzīvotāju grupām, piemēram, zīdaiņiem, maziem bērniem un personām ar noteiktām slimībām paredzēta pārtika, ir sevišķi būtisks iekšējā tirgus aspekts un ievērojami veicina iedzīvotāju veselības aizsardzību un labklājību, kā arī viņu sociālo un ekonomisko interešu ievērošanupriekšnoteikums šādu personu pārvietošanās brīvībai un iekšējā tirgus pareizai darbībai.[Gr. 2]

(2a)  Šajā kontekstā un ņemot vērā, ka Savienības tiesību akti pārtikas jomā tika izstrādāti tā, lai tirgū nenonāktu bīstami pārtikas produkti, no pārtikas produktu kategorijām, uz kurām attiecas šī regula, būtu jāizslēdz vielas, kas var negatīvi ietekmēt attiecīgo iedzīvotāju grupu veselību.[Gr. 3]

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīva 2009/39/EK par īpašas diētas pārtikas produktiem(4) paredz vispārīgus noteikumus par tādu pārtiku, kuras sastāvs un pagatavošana ir īpaši jāizstrādā, lai apmierinātu prasības pēc īpašas diētas personām, kam tā paredzēta. Vairākums minētajā direktīvā paredzēto noteikumu ir datējami ar 1977. gadu un tādēļ ir jāpārskatanepalīdz patērētājiem izdarīt uz informāciju balstītu izvēli starp diētisku pārtiku, bagātinātu pārtiku, pārtiku ar norādēm un plaša patēriņa pārtiku. Šā tiesību akta saikne ar nesenāk pieņemtajiem Savienības tiesību aktiem, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 10. jūnija Direktīvu 2002/46/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem(5), Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem(6), Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1925/2006 par vitamīnu un minerālvielu, un dažu citu vielu pievienošanu pārtikai(7)un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem(8)ir papildus faktors, kā dēļ nepieciešams padziļināti pārskatīt Direktīvu 2009/39/EK. [Gr. 4]

(4)  Direktīvā 2009/39/EK ir sniegta vienota “īpašas diētas pārtikas produktu” definīcija un vispārīgas marķēšanas prasības, tostarp tādas, kas paredz, ka uz šādas pārtikas ir jābūt norādei par tās piemērotību paredzētajiem uztura nolūkiem.

(5)  Direktīvā 2009/39/EK noteiktās vispārējās sastāva un marķēšanas prasības ir papildinātas ar vairākiem neleģislatīviem Savienības aktiem, kas piemērojami īpašām pārtikas kategorijām. Šajā saistībā Komisijas Direktīva 2006/141/EK(9) paredz saskaņotus noteikumus attiecībā uz mākslīgajiem maisījumiem zīdaiņiem un mākslīgajiem papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, savukārt Komisijas Direktīva 2006/125/EK(10) paredz konkrētus saskaņotus noteikumus par apstrādātu graudaugu pārtiku un bērnu pārtiku zīdaiņiem un maziem bērniem. Līdzīgā veidā saskaņoti noteikumi ir paredzēti arī Komisijas 1996. gada 26. februāra Direktīvā 96/8/EK par pārtikas produktiem, ko paredzēts izmantot svara samazināšanas diētām ar samazinātu enerģētisko vērtību(11), Komisijas 1999. gada 25. marta Direktīvā 1999/21/EK par diētisko pārtiku cilvēkiem ar veselības traucējumiem(12) un Komisijas 2009. gada 20. janvāra Regulā (EK) Nr. 41/2009 par tādu pārtikas produktu sastāvu un marķēšanu, kas piemēroti cilvēkiem, kuri nepanes lipekli(13).

(6)  Turklāt Padomes Direktīva 92/52/EEK(14) paredz saskaņotus noteikumus attiecībā uz mākslīgā piena maisījumiem zīdaiņiem un mākslīgā piena maisījumiem maziem bērniem, kas paredzēti eksportam uz trešajām valstīm.

(6a)  Saskaņā ar Padomes 1992. gada 18. jūnija Rezolūciju(15) Savienībai būtu jāveic atbilstīgi pasākumi attiecībā uz mātes piena aizstājēju tirdzniecību trešās valstīs, ko īsteno Kopienā dibināti ražošanas uzņēmumi.[Gr. 5]

(7)  Direktīva 2009/39/EK paredz, ka var pieņemt īpašus noteikumus par šīm divām īpašajām pārtikas kategorijām, uz kurām attiecas īpašas diētas pārtikas definīcija: “pārtikas produkti, kas paredzēti intensīvas muskuļu piepūles gadījumos, īpaši sportistiem”, un “pārtikas produkti personām, kas slimo ar ogļhidrātu vielmaiņas traucējumiem (diabētu)”. Attiecībā uz pārtiku, kas paredzēta intensīvas muskuļu piepūles gadījumos, nebija iespējams izdarīt apmierinošu secinājumu par īpašu noteikumu izstrādi, jo dalībvalstīm un ieinteresētajām personām bija ļoti atšķirīgi viedokļi par īpašo tiesību aktu darbības jomu, iekļaujamajām pārtikas apakškategorijām, sastāva prasību noteikšanas kritērijiem un iespējamo ietekmi uz jauninājumiem produktu izstrādē. Attiecībā uz īpašiem noteikumiem par pārtiku personām, kas slimo ar ogļhidrātu vielmaiņas traucējumiem (diabētu), Komisijas ziņojumā(16) ir secināts, ka nav zinātniska pamatojuma īpašu sastāva prasību noteikšanai.Tomēr būtu joprojām jāīsteno saistības atzīt sportistu uztura prasības, ko Komisija uzņēmās ar direktīvu 2009/39/EK un ko apliecina Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (“Iestāde”) zinātniskie atzinumi par aktīvu indivīdu pārtikas vajadzībām un Pārtikas zinātniskās komitejas 2001. gada 28. februāra ziņojums par intensīvas muskuļu piepūles gadījumos, jo īpaši sportistiem, paredzētas pārtikas sastāvu un specifikāciju. Tādēļ Komisijai būtu ne vēlāk kā līdz 2015. gada 1. jūlijam jāizvērtē nepieciešamība šajā sakarā pārskatīt vispārējos tiesību aktus pārtikas jomā.[Gr. 6]

(7a)  Attiecībā uz īpašiem noteikumiem par pārtiku personām, kas slimo ar ogļhidrātu vielmaiņas traucējumiem (diabētu)(17), Komisijas 2008. gada 26. jūnija ziņojumā ir secināts, ka nav zinātniska pamatojuma īpašu sastāva prasību noteikšanai. Līdz ar to šī regula nav šai pārtikas kategorijai atbilstīgs tiesiskais regulējums. Kā uzskata Komisija, attiecībā uz personām ar diabētu ir būtiskāk spriest par uzņemtās pārtikas daudzumu un veidu. Šis secinājums nekādi nav pretrunā ar tādas Savienības līmeņa stratēģijas īstenošanu, kura vispusīgi risinātu problēmas saistībā ar diabētu (1. un 2. tips), kas skar vairāk nekā 32 miljonus Savienības iedzīvotāju. Šie skaitļi, kuriem līdz 2030. gadam ir prognozēts pieaugums par 16% īpaši Eiropas iedzīvotāju aptaukošanās epidēmijas un novecošanās dēļ, apliecina, ka šai jomai jāpievērš uzmanība Savienības līmenī, tostarp attiecībā uz pētniecību un attīstību.[Gr. 7]

(8)  Direktīva 2009/39/EK arī paredz vispārēju valsts līmeņa paziņošanas procedūru attiecībā uz pārtiku, ko pārtikas uzņēmumi uzrādījuši kā tādu, uz ko attiecas “īpašas diētas pārtikas produktu” definīcija un attiecībā uz ko Savienības tiesību aktos nav paredzēti citi īpaši noteikumi, lai veicinātu šādas pārtikas efektīvu uzraudzību, ko veic dalībvalstis, pirms tā tiek laista Savienības tirgū.

(9)  Komisijas ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei par minētās paziņošanas procedūras īstenošanu(18) tika norādīts, ka “īpašas diētas pārtikas produktu” definīcijas atšķirīgā interpretācija var radīt sarežģījumus, jo, kā izrādījās, valstu iestādes šo definīciju var interpretēt atšķirīgi. Tāpēc ziņojumā ir secināts, ka vajadzīgs pārskatīt Direktīvas 2009/39/EK darbības jomu, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu efektīvāku un saskaņotāku īstenošanu.

(10)  Pētījuma ziņojumā(19) par īpašas diētas pārtikas produktu aprites tiesību aktu pārskatīšanu ir apstiprināti secinājumi, ko Komisija paudusi iepriekš minētajā ziņojumā par paziņošanas procedūras īstenošanu, un norādīts, ka Direktīvā 2009/39/EK noteiktās plašās definīcijas dēļ arvien lielāks daudzums pārtikas mūsdienās tiek pārdots un marķēts kā īpašas diētas pārtika. Pētījuma ziņojumā ir arī norādīts, ka pārtikas veids, ko reglamentē minētie tiesību akti, starp dalībvalstīm būtiski atšķiras; līdzīga pārtika dažādās dalībvalstīs var tikt vienlaicīgi pārdota kā īpašas diētas pārtikas un/vai kā parasta patēriņa pārtika, kas paredzēta visiem vai atsevišķām sabiedrības grupām, piemēram, grūtniecēm, sievietēm pēcmenopauzes periodā, gados veciem cilvēkiem, augošiem bērniem, pusaudžiem, mainīgi aktīvām personām un citiem. Šāda situācija grauj iekšējā tirgus darbību, rada tiesisko nenoteiktību kompetentajām iestādēm, pārtikas uzņēmumiem un patērētājiem, turklāt nevar izslēgt ļaunprātīgas tirdzniecības un konkurences kropļošanas risku.

(11)  Šķiet, nesen pieņemtie Savienības tiesību akti ir vairāk pielāgoti augošam un inovatīvam pārtikas tirgum, nekā Direktīva 2009/39/EK. Šajā ziņā īpaša nozīme ir šādiem tiesību aktiem: Direktīvai 2002/46/EK, Regulai (EK) Nr. 1924/2006 un Regulai (EK) Nr. 1925/2006. Turklāt minēto Savienības tiesību aktu noteikumi pienācīgi reglamentētu vairākas pārtikas kategorijas, uz kurām attiecas Direktīva 2009/39/EK, radot mazāku administratīvo slogu un lielāku skaidrību par darbības jomu un mērķiem.

(11a)  Tāpēc ir jānovērš atšķirības interpretēšanā un grūtības dalībvalstīm un pārtikas nozares uzņēmumiem atsevišķu pārtikas aprites tiesību aktu apvienošanā, vienkāršojot normatīvo vidi. Tas nodrošinātu, ka Savienībā pret līdzīgiem produktiem izturas vienādi, un radītu līdzvērtīgus konkurences nosacījumus visiem iekšējā tirgus dalībniekiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. [Gr. 8]

(12)  Turklāt pieredze liecina, ka atsevišķi noteikumi, kas iekļauti Direktīvā 2009/39/EK vai pieņemti saskaņā ar to, vairs efektīvi nenodrošina iekšējā tirgus darbību.

(13)  Tāpēc termins “īpašas diētas pārtikas produkti” ir jāatceļ un Direktīva 2009/39/EK ir jāaizstāj ar šo tiesību aktu. Lai vienkāršotu tā piemērošanu un nodrošinātu konsekvenci visās dalībvalstīs, šis tiesību akts ir jāpieņem kā regula.

(14)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu(20), paredz vienotus principus un definīcijas Savienības pārtikas aprites tiesību aktiem, lai nodrošinātu augstu sabiedrības veselības un patērētāju interešu aizsardzības līmeni, tajā pašā laikā garantējot efektīvu iekšējā tirgus darbību. Tā nosaka riska analīzes principus saistībā ar pārtiku, nosaka, ka saskaņā ar piesardzības piesardzības principu var pieņemt riska pārvaldības pagaidu pasākumus, un nosaka struktūru un mehānismus zinātniskajiem un tehniskajiem novērtējumiem, ko veic Iestāde. Tāpēc atsevišķas minētajā regulā noteiktās definīcijas jāpiemēro arī šīs regulas kontekstā. Turklāt šīs regulas nolūkos ar Iestādi ir jāapspriežas visos jautājumos, kas varētu ietekmēt sabiedrības veselību. [Gr. 9]

(14a)  Ja pastāv tūlītējs vai ilgtermiņa risks veselībai un dzīvībai, bet nav zinātniski pamatotu pierādījumu, būtu jāpiemēro piesardzības princips, lai nodrošinātu augsta līmeņa veselības aizsardzību, ņemot vērā kumulatīvu toksisko iedarbību un šajā regulā ietverto konkrēto iedzīvotāju grupu noteikto veselības jutīgumu.[Gr. 10]

(15)  Tikai ierobežots pārtikas kategoriju skaits veido vienīgo uztura avotu atsevišķām sabiedrības grupām vai papildu uztura avotu; šīs pārtikas kategorijas ir būtiskas, lai risinātu konkrētas veselības stāvokļa problēmas un/vai nodrošinātu paredzēto uzturvērtības pietiekamību dažām vispārzināmām neaizsargātām sabiedrības grupām. Minētās pārtikas kategorijas ietver mākslīgos maisījumus zīdaiņiem, mākslīgos papildu ēdināšanas maisījumus zīdaiņiem, apstrādātu graudaugu pārtiku un bērnu pārtiku, kā arī īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu diētisko pārtiku, pārtiku, kas piemērota cilvēkiem, kuri nepanes lipekli, un pārtiku, kas paredzēta diētām ar mazu vai ļoti mazu kaloriju daudzumu. Pieredze liecina, ka noteikumi, kas paredzēti Direktīvā 2006/141/EK, Direktīvā 2006/125/EK, kā arī Direktīvā 1999/21/EK, pietiekami nodrošina šādas pārtikas brīvu apriti, vienlaikus garantējot augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni. Uz pārtiku, kas paredzēta diētām ar ļoti mazu kaloriju daudzumu, pagaidām neattiecas Direktīva 96/8/EK, bet vienīgi Direktīva 2009/39/EK Tāpēc ir lietderīgi, ka šī regula pievērstu uzmanību vispārējām sastāva un informācijas prasībām, kas piemērojamas mākslīgajiem maisījumiem zīdaiņiem, mākslīgajiem papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, apstrādātu graudaugu pārtikai, bērnu pārtikai zīdaiņiem un maziem bērniem un īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai diētiskajai pārtikai, pārtikai, kas piemērota cilvēkiem, kuri nepanes lipekli, kā arī pārtikai, kas paredzēta diētām ar mazu vai ļoti mazu kaloriju daudzumu, vienlaikus ņemot vērā Direktīvu 2006/141/EK, Direktīvu 2006/125/EK un Direktīvu 1999/21/EK. [Gr. 11]

(16)  Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, šajā regulā ir jāpārņem Direktīvā 2006/141/EK, Direktīvā 2006/125/EK, Direktīvu 1999/21/EK,unRegulā (EK) Nr. 41/2009 un Direktīvā 96/8/EK noteiktās definīcijas. Tomēr mākslīgo maisījumu zīdaiņiem, mākslīgo papildu ēdināšanas maisījumu zīdaiņiem, apstrādātu graudaugu pārtikas, bērnu pārtikas,un īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētas diētiskās pārtikas, pārtikas, kas piemērota cilvēkiem, kuri nepanes lipekli, un pārtikas, kas paredzēta diētām ar mazu vai ļoti mazu kaloriju daudzumu, definīcijas ir regulāri jāpielāgo, ņemot vērā tehnikas un zinātnes attīstību un attiecīgā gadījumā atbilstošās norises starptautiskā līmenī. [Gr. 12]

(16a)  Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas ieteikumiem jaundzimušie ar mazu svaru būtu jābaro ar mātes pienu. Tomēr jaundzimušajiem ar mazu svaru un priekšlaicīgi dzimušajiem bieži ir īpašas uztura vajadzības, kuras nevar apmierināt bez mātes piena vai parasta mākslīgā piena maisījumiem zīdaiņiem. Šādiem zīdaiņiem paredzētai pārtikai būtu jāatbilst spēkā esošajiem noteikumiem attiecībā uz īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu diētisko pārtiku, ja šis pārtikas veids ir izvēlēts par vispiemērotāko maisījumu, ņemot vērā zīdaiņa īpašo medicīnisko stāvokli. Mākslīgiem maisījumiem jaundzimušajiem ar mazu svaru un priekšlaicīgi dzimušajiem būtu vienmēr jāatbilst Direktīvas 2006/141/EK prasībām.[Gr. 13]

(17)  Svarīgi, lai sastāvdaļas, ko izmanto šīs regulas aptverto pārtikas kategoriju ražošanā, būtu piemērotas personām, kurām tās paredzētas, atbilstu šādu personu uzturvērtības prasībām un to uzturvērtības pietiekamība būtu apstiprināta ar vispāratzītiem zinātniskiem datiem. Šāda pietiekamība jāpierāda, sistēmiski un neatkarīgi pārskatot pieejamos zinātniskos datus. [Gr. 14]

(17a)  Ir svarīgi nodrošināt, ka pesticīdi, kuru maksimāli pieļaujamo pesticīdu atlieku līmeni nosaka Direktīva 2006/141/EK un Direktīva 2006/125/EK un kuri neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulā (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū(21) paredzētajiem drošības nosacījumiem, tiek izslēgti no tirgus un ka tie turpmāk netiek izmantoti tādas pārtikas ražošanā, uz kuru attiecas šī regula.[Gr. 15]

(17b)  Attiecīgajos Eiropas Savienības tiesību aktos, konkrēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 396/2005 (2005. gada 23. februāris), ar ko paredz maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņus augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā(22), noteiktie maksimālie pestīcīdu atlieku līmeņi būtu jāpiemēro, neskarot šajā regulā un saskaņā ar šo regulu pieņemtajos deleģētajos aktos paredzētos noteikumus.[Gr. 16]

(17c)  Tomēr, ņemot vērā zīdaiņu un mazu bērnu neaizsargātību, ir jānosaka stingri ierobežojumi attiecībā uz pesticīdu atlieku daudzumu mākslīgajos maisījumos zīdaiņiem, kā arī apstrādātā graudaugu pārtikā, kas paredzēta zīdaiņiem un maziem bērniem. Konkrēti maksimāli pieļaujamie pesticīdu atlieku līmeņi šādos produktos ir noteikti Direktīvā 2006/141/EK un Direktīvā 2006/125/EK. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš vielām, kuras satur pesticīdus, kas ir klasificēti kā cilvēka veselībai īpaši bīstami.[Gr. 17]

(17d)  Kā noteikts Regulā (EK) Nr. 178/2002, pārtikas nozares uzņēmumiem un uzņēmējiem visos pārtikas ražošanas ķēdes posmos būtu jānodrošina, ka pārtika, uz kuru attiecas šī regula, kopumā atbilst tiesību aktu pārtikas jomā prasībām un jo īpaši šīs regulas prasībām.[Gr. 18]

(18)  Vispārīgās marķēšanas prasības ir noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvā 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu(23)Regulā (EK) Nr. 1169/2011. Minētās vispārīgās marķēšanas prasības parasti jāpiemēro pārtikas kategorijām, uz ko attiecas šī regula. Tomēr, lai sasniegtu šīs regulas īpašos mērķus, šajā regulā vajadzības gadījumā ir jāparedz arī papildu prasības Direktīvas 2000/13/EKRegulas (EK) Nr. 1169/2011 noteikumiem vai atkāpes no šādiem noteikumiem. [Gr. 19]

(19)  Šajā regulā ir jāparedz kritēriji īpašo sastāva un informācijas prasību noteikšanai mākslīgajiem maisījumiem zīdaiņiem, mākslīgajiem papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, apstrādātu graudaugu pārtikai un bērnu pārtikai, kā arī īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai diētiskajai pārtikai, pārtikai, kas piemērota cilvēkiem, kuri nepanes lipekli, un pārtikai, kas paredzēta izmantošanai diētās ar mazu vai ļoti mazu kaloriju daudzumu, ņemot vērā Direktīvu 2006/141/EK, Direktīvu 2006/125/EK un Direktīvu 1999/21/EK. Lai pielāgotu šajā regulā noteiktās mākslīgo maisījumu zīdaiņiem, mākslīgo papildu ēdināšanas maisījumu zīdaiņiem, apstrādātu graudaugu pārtikas un bērnu pārtikas, kā arī pārtikas cilvēkiem ar veselības traucējumiem definīcijas, ņemot vērā tehnikas un zinātnes attīstību un attiecīgās norises starptautiskā līmenī, noteiktu īpašas sastāva un informācijas prasības pārtikas kategorijām, uz kurām attiecas šī regula, tostarp par papildu marķēšanas prasībām papildus Direktīvas 2000/13/EK noteikumiem un atkāpēm no šādiem noteikumiem, un uzturvērtības un veselīguma norāžu atļaušanu, pilnvaras pieņemt tiesību aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu jādeleģē Komisijai. Sevišķi svarīgi, lai sagatavošanas darba gaitā Komisija pienācīgi apspriestos, tostarp speciālistu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētus aktus, būtu jānodrošina, lai attiecīgos dokumentus vienlaikus, savlaicīgi un regulāri nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei. [Gr. 20]

(19a)  Komisijai pēc apspriešanās ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi būtu jāprecizē bērniem no 12 līdz 36 mēnešu vecumam paredzēta piena statuss, ko pašlaik reglamentē dažādi Savienības tiesību akti, piemēram, Regula (EK) Nr. 178/2002, Regula (EK) Nr. 1925/2006, Direktīva 2009/39/EK un Regula (EK) Nr. 1924/2006, un jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums, kurā tiktu novērtēts, vai pašreizējie likumdošanas pasākumi ir vajadzīgi, ne vēlāk kā vienu gadu pēc šīs regulas stāšanās spēkā. Vajadzības gadījumā ziņojumam būtu jāpievieno likumdošanas priekšlikums.[Gr. 21]

(20)  Ir lietderīgi izstrādāt un atjaunināt Savienības sarakstu, kas pievienots šīs regulas pielikumā un kurā iekļauti vitamīni, minerālvielas, aminoskābes un citas vielas, ko var pievienot mākslīgajiem maisījumiem zīdaiņiem, mākslīgajiem papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, apstrādātu graudaugu pārtikai un bērnu pārtikai, kā arī īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai diētiskajai pārtikai un diētām ar samazinātu enerģētisko vērtību paredzētai pārtikai, ievērojot konkrētos šīs regulas kritērijus. Pielikumā pievienotais saraksts būtu jāpieņem, ņemot vērā attiecīgo iedzīvotāju grupu pārtikas lietošanas īpatnības un sarakstus, un tajā būtu jāņem vērā un ar to būtu jāaizstāj saraksti, kas izveidoti ar Direktīvu 2006/141/EK, Direktīvu 2006/125/EK un Komisijas 2009. gada 13. oktobra Regulu (EK) Nr. 953/2009 par vielām, ko īpašu uztura apsvērumu dēļ var pievienot īpašas diētas pārtikas produktiem(24), kuri neattiecas ne uz šķidriem, ne cietiem maisījumiem zīdaiņiem un maziem bērniem. Tā kā šāda pielikuma pieņemšana nozīmē, ka tiek piemēroti šīs regulas kritēriji, tādēļ īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(25)un atjaunināšana ir vispārpiemērojams pasākums, ar ko papildina vai groza konkrētus nebūtiskus šīs regulas elementus, šajā sakarībā pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu būtu jānodod Komisijai. Komisijai būu jāpieņem uzreiz piemērojami īstenošanasdeleģētie akti, ar ko atjaunina Savienības sarakstupielikumu, ja pienācīgi pamatotos gadījumos, kas saistīti sabiedrības veselību, tas ir nepieciešams nenovēršamu un neatliekamu iemeslu dēļ. [Gr. 22]

(21)  Pašlaik saskaņā ar Iespējamā un jaunatklātā veselības apdraudējuma zinātniskās komitejas (SCENIHR) atzinumu par nanotehnoloģiju produktu 2009. gada 19. janvāra riska novērtējumu nav pietiekamas informācijas par riskiem, kas saistīti ar inženierijas ceļā iegūtiem nanomateriāliem, un pašreizējās testa metodes var būt nepietiekamas, lai atrisinātu visus jautājumus, kas rodas saistībā ar inženierijas ceļā iegūtiem nanomateriāliem. Tie, tādēļ, kamēr Iestāde vēl veikusi novērtējumu, nebūtu iekļaujami Savienības sarakstā par pārtikas kategorijām, uz ko attiecas šī regulaŅemot vērā šo zinātnisko atzinumu un to neaizsargāto grupu īpašo jutīgumu, kurām ir paredzēti pārtikas produkti, uz ko attiecas šī regula, inženierijas ceļā iegūtie nanomateriāli nebūtu iekļaujami šīs regulas pielikumā pievienotajā sarakstā par pārtikas kategorijām, uz ko attiecas šī regula, kamēr Iestāde nav apliecinājusi to drošību, pamatojoties uz atbilstīgām un pietiekamām testa metodēm, kā arī to uzturvērtību un piemērotību personām, kurām produkti paredzēti. [Gr. 23]

(22)  Efektivitātes un Tiesību aktu vienkāršošanas labad un ņemot vērā pausto apņemšanos atbalstīt inovācijas vidēji ilgā termiņā būtu jāizvērtē jautājums par to, vai Savienībasšīs regulas pielikumā pievienotais saraksts jāpaplašina, tajā iekļaujot citas pārtikas kategorijas, ko reglamentē citi īpaši Savienības tiesību akti. Par šādu paplašināšanu būtu jālemj Eiropas Parlamentam un Padomei saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, balstoties uz Iestādes veiktu novērtējumu.[Gr. 24]

(23)  Nepieciešams izstrādāt kārtību ārkārtas pasākumu noteikšanai, kad pārtika, uz ko attiecas šī regula, būtiski apdraud cilvēku veselību. Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus ārkārtas pasākumu īstenošanai, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(26). Komisijai būtu jāpieņem uzreiz piemērojami īstenošanas akti saistībā ar ārkārtas pasākumiem, ja pienācīgi pamatotos gadījumos, kas saistīti ar sabiedrības veselību, tas ir nepieciešams nenovēršamu un neatliekamu iemeslu dēļ.

(24)  Direktīvā 92/52/EEK noteikts, ka tiem mākslīgajiem maisījumiem zīdaiņiem un mākslīgajiem papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, ko eksportē vai reeksportē no Eiropas Savienības, ir jāatbilst Savienības tiesību aktiem, ja vien importētāja valsts nenosaka citādi. Šis princips attiecībā uz pārtiku jau ir noteikts Regulā (EK) Nr. 178/2002. Tāpēc vienkāršošanas un tiesiskās noteiktības labad Direktīva 92/52/EEK būtu jāatceļ.

(25)  Regula (EK) Nr. 1924/2006 paredz noteikumus un nosacījumus pārtikas uzturvērtības un veselīguma norāžu lietošanai. Minētie noteikumi parasti būtu jāpiemēro pārtikas kategorijām, uz kurām attiecas šī regula, ja vien šajā regulā vai atbilstoši šai regulai pieņemtajos neleģislatīvajos aktos nav noteikts citādi.

(26)  Pašlaik apzīmējumus “nesatur lipekli” un “ļoti zems lipekļa saturs” drīkst izmantot īpašas diētas pārtikai un parasta patēriņa pārtikai saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti Regulā (EK) Nr. 41/2009 par tādu pārtikas produktu sastāvu un marķēšanu, kas piemēroti cilvēkiem, kuri nepanes lipekli. Šādus apzīmējumus varētu saprast kā uzturvērtības norādes, kas definētas Regulā (EK) Nr. 1924/2006. Vienkāršošanas labadMinētie apzīmējumi būtu jāreglamentē tikai ar šo regulu(EK) Nr. 1924/2006, un tiem būtu jāatbilst minētāsšīs regulas prasībām. Nepieciešams, lai, pirms sāk piemērot šo regulu, tiktu pabeigti tehniskie pielāgojumi atbilstoši Regulai (EK) Nr. 1924/2006, iekļaujot uzturvērtības norādes “nesatur lipekli” un “ļoti zems lipekļa saturs” un ar tiem saistītos lietošanas nosacījumus, ko reglamentē.Tāpēc būtu jāatceļ Regula (EK) Nr. 41/2009. [Gr. 90]

(26a)  Uz marķējumu ar norādi “nesatur laktozi” un “ļoti zems laktozes saturs” pašlaik neattiecas Savienības tiesību akti. Tomēr šīs norādes ir ļoti svarīgas personām, kas nepanes laktozi. Tādēļ Komisijai būtu jāprecizē to statuss saskaņā ar vispārējiem tiesību aktiem pārtikas jomā.[Gr. 25]

(27)  “Ēdienreizes aizstājējus svara kontrolei” un “pilnīgus diētas aizstājējus svara kontrolei” patlaban uzskata par īpašas diētas pārtiku, un tos reglamentē saskaņā ar Direktīvu 96/8/EK pieņemtie īpašie noteikumi, bet diētiskos pārtikas produktus ar ļoti zemu kaloriju daudzumu reglamentē tikai ar Direktīvu 2009/39/EK. Tomēr tirgū arvien biežāk parādās plaša patēriņa pārtika, uz kuras ir līdzīgi apzīmējumi, kas noformēti kā veselīguma norādes svara kontroles mērķiem. Saistībā ar lielo pārtikas produktu daudzumu, kuriem ir vispārējas norādes un norādes par risku novirzīties no ēšanas modeļiem, kuru rada noteiktas nekontrolētas diētas, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde regulāri zinātniski novērtē veselības norāžu pieprasījumus attiecībā uz ēdienreižu aizstājējiem. Iestādes veiktais novērtējums neattiecas uz sastāva nekaitīguma kritērijiem, ko ierosinājis pārtikas nozares uzņēmējs, kurš lūdz atļaut izmantot norādi vai arī noteiktas marķēšanas iespējas. Tādēļ šajā regulā ir vajadzīgi īpaši noteikumi attiecībā uz pārtikas produktiem diētām ar samazinātu enerģētisko vērtību svara samazināšanai. Šādi noteikumi ir būtisks uzturvērtības un sanitārās drošības līdzeklis personām, kas cenšas samazināt svaru. Lai novērstu iespēju, ka to notur par pārtiku svara kontroles mērķiem, un tiesiskās noteiktības un Savienības tiesību aktu saskaņotības labad, vienlaikus aizsargājot visneaizsargātākās personas, šādas norādes uz plaša patēriņa pārtikas produktiem būtu reglamentējamas tikai ar Regulu (EK) Nr. 1924/2006, un tām būtu jāatbilst minētās regulas prasībām, izņemot diētiskos pārtikas produktus ar zemu un ļoti zemu kaloriju daudzumu, kuriem būtu jāatbilst šai regulai. Nepieciešams, lai tehniskie pielāgojumi atbilstoši Regulai (EK) Nr. 1924/2006, iekļaujot veselīguma norādes, kurās ir atsauce uz ķermeņa svara kontroli, attiecībā uz pārtiku, ko noformē kā “ēdienreizes aizstājējus svara kontrolei” un “pilnīgus diētas aizstājējus svara kontrolei”, un ar tiem saistītajiem lietošanas nosacījumiem, ko reglamentē Direktīva 96/8/EK, tiktu pabeigti, pirms sāk piemērot šo regulu. [Gr. 26]

(27a)  Lai patērētāji būtu labāk aizsargāti, dalībvalstu līmenī būtu jānosaka attiecīga kārtība, kādā veicama sanitārā un produktu sastāva uzraudzība gan pirms, gan pēc produktu laišanas tirgū.[Gr. 27]

(27b)  Ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem(27), dalībvalstīm būtu jāpārbauda uzņēmumu atbilstība šai regulai un saskaņā ar to pieņemtajiem deleģētajiem aktiem, izmantojot uz risku balstītu pieeju.[Gr. 28]

(28)  Šajā regulā paredzēto darbību mērķus nevar pietiekamā mērā sasniegt dalībvalstu līmenī, bet tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, tādēļ saskaņā ar subsidiaritātes principu, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā, Savienība var pieņemt attiecīgus pasākumus. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredzēti vienīgi tie pasākumi, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(29)  NepieciešamiKomisijai būtu jāveic attiecīgi pārejas pasākumi ar mērķi garantēt juridisko noteiktību laikā no šīs regulas stāšanās spēkā līdz tās piemērošanai un jāsniedz pārtikas nozares uzņēmējiem nepieciešamā palīdzība un jaunākā informācija, lai pārtikas uzņēmumiviņi varētu pielāgoties šīs regulas prasībām. [Gr. 29]

(29a)  Lai atvieglotu MVU piekļuvi tirgum, kur dažās nozarēs, piemēram, bērnu un medicīniskās pārtikas ražošanas jomā, šķiet, dominē daži lieli uzņēmumi, Komisijai būtu ciešā sadarbībā ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, izmantojot deleģētos aktus, jāpieņem pamatnostādnes, lai palīdzētu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, ievērot šajā regulā noteiktās prasības un līdz ar to veicināt konkurētspēju un jauninājumus.[Gr. 30]

(29b)  Lai atvieglotu tādu pārtikas nozares uzņēmēju un jo īpaši MVU piekļuvi tirgum, kuri vēlas tirgot zinātnes un tehnoloģiju attīstības rezultātā iegūtus pārtikas produktus, Komisijai būtu ciešā sadarbībā ar attiecīgajām ieinteresētajām personām jāpieņem pamatnostādnes par tādu pārtikas produktu īslaicīgu laišanu tirgū, kas radīti zinātnisku un tehnoloģisku inovāciju rezultātā.[Gr. 31]

(29c)  Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt deleģētos aktus, lai tirgū uz laiku laistu zinātnes un tehnoloģiju attīstības rezultātā radītus pārtikas produktus, tā izmantojot ražošanas izpētes rezultātu sniegtos ieguvumus, kamēr vēl nav grozīti deleģētie akti par konkrētas pārtikas attiecīgo kategoriju. Tomēr patērētāju veselības aizsardzības interesēs tirdzniecības atļauju var piešķirt tikai pēc apspriešanās ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi.[Gr. 91]

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I nodaļa

Priekšmets un definīcijas

1. pants

Priekšmets

1.  Šī regula, kas papildina Savienības tiesību aktus attiecībā uz pārtiku, nosaka sastāva un informācijas prasības šādām pārtikas kategorijām: [Gr. 33]

2.  Šī regula paredz noteikumus tāda skaidri noteikta I pielikumā iekļautāSavienības saraksta izstrādei un atjaunināšanai, kurā iekļauj vitamīnus, minerālvielas un citas vielas, ko īpaša uzturvērtības mērķa dēļ var pievienot 1. punktā minēto kategoriju pārtikai. [Gr. 37]

2.a  Šajā regulā paredzētās prasības ir noteicošas pār jebkuru citu konfliktējošu prasību, kas paredzēta Savienības tiesību aktos attiecībā uz pārtiku.[Gr. 38]

2. pants

Definīcijas

1.  Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

2.  Piemēro arī šādas definīcijas:

a)  “Iestāde” ir Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde, kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 178/2002;

Pārtikas produkti ar ļoti mazu kaloriju daudzumu satur 400 – 800 kcal dienā.

Pārtikas produkti ar mazu kaloriju daudzumu satur 800 – 1 200 kcal dienā.[Gr. 46]

3.  Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 15. pantu, lai pielāgotu terminu “mākslīgais maisījums zīdaiņiem”, “mākslīgais papildu ēdināšanas maisījums zīdaiņiem”, “apstrādātu graudaugu pārtika”, “bērnu pārtika” un “īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzēta diētiskā pārtika” definīcijas, ņemot vērā tehnikas un zinātnes attīstību un attiecīgā gadījumā atbilstošās norises starptautiskā līmenī.[Gr. 48]

II nodaļa

Laišana tirgū

3. pants

Laišana tirgū

1.  Šīs regulas 1. panta 1. punktā minēto pārtiku var laist tirgū tikai tad, ja tā atbilst šīs regulas un Savienības tiesību aktu, ko piemēro pārtikas produktiem, prasībām.

2.  Šīs regulas 1. panta 1. punktā minētie pārtikas produkti, ko importē Savienībā ar mērķi tos laist tirgū, atbilst visiem piemērojamiem Savienības tiesību aktu noteikumiem pārtikas jomā. Šīs regulas 1. panta 1. punktā minētie pārtikas produktie, ko eksportē vai reeksportē no Savienības ar mērķi tos laist tirgū trešā valstī, atbilst visiem piemērojamiem Savienības tiesību aktu noteikumiem pārtikas jomā, izņemot, ja importētājā valstī ir īpaši apstākļi, kas saistīti, piemēram, ar klimatu un reljefu, un kas pamato atšķirīgu sastāvu un iepakojumu.

3.  Šīs regulas 1. panta 1. punktā minēto pārtiku var laist tirgū tikai kā fasētus pārtikas produktus.

4.  Dalībvalstis nedrīkst ar sastāvu, ražošanu, noformējumu vai marķējumu saistītu iemeslu dēļ ierobežot vai aizliegt šai regulai atbilstošas pārtikas laišanu tirgū.[Gr. 49]

4.   Lai 1. panta 1. punktā minētos un zinātnes un tehnikas progresa rezultātā radītos pārtikas produktus varētu ātri laist tirgū, Komisija pēc apspriešanās ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi var pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 15. pantu, atļaujot uz diviem gadiem laist tirgū 1. panta 1. punktā minētos pārtikas produktus, kuri neatbilst produktu sastāva prasībām, kas noteiktas šajā regulā vai deleģētajos aktos, kuri pieņemti saskaņā ar šo regulu attiecībā uz 1. panta 1. punktā minēto pārtiku. [Gr. 50]

Pants

Fasēti pārtikas produkti

Šīs regulas 1. panta 1. punktā minētā pārtika ir atļauta mazumtirdzniecības tirgū tikai kā fasēti pārtikas produkti.[Gr. 51]

5. pants

Brīva preču aprite

Dalībvalstis nedrīkst ar sastāvu, ražošanu, noformējumu vai marķējumu saistītu iemeslu dēļ ierobežot vai aizliegt šai regulai atbilstošas pārtikas laišanu tirgū.[Gr. 52]

6. pants

Ārkārtas pasākumi

1.  Ja pierādīts, ka 1. panta 1. punktā minētā pārtika var nopietni apdraudēt cilvēku veselību un šādu apdraudējumu nevar pietiekami ierobežot ar attiecīgās(-o) dalībvalsts(-u) veiktajiem pasākumiem, Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts lūguma nekavējoties veic jebkādus atbilstošus pagaidu ārkārtas pasākumus, tostarp pasākumus, kas ierobežo vai aizliedz attiecīgās pārtikas laišanu tirgū, atkarā no situācijas nopietnības. Šos pasākumus pieņem, izmantojot īstenošanas aktus saskaņā ar 14. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.  Pienācīgi pamatotos gadījumos, kad ārkārtas gadījumā nepieciešams steidzami ierobežot un/vai novērst nopietnu apdraudējumu cilvēku veselībai, Komisija pieņem uzreiz piemērojamus īstenošanas aktus 14. panta 3. punktā minētajā procedūrā.

3.  Ja dalībvalsts oficiāli informē Komisiju par vajadzību veikt ārkārtas pasākumus, bet Komisija nav rīkojusies saskaņā ar 1. punktu, attiecīgā dalībvalsts var pieņemt jebkādus atbilstošus pagaidu ārkārtas pasākumus, tostarp atkarībā no situācijas nopietnības ierobežojot vai aizliedzot attiecīgā pārtikas laišanu tirgū tās teritorijā. Dalībvalsts nekavējoties informē par to pārējās dalībvalstis un Komisiju, sniedzot sava lēmumu pamatojumu. Komisija pieņem īstenošanas aktus, lai paplašinātu, grozītu vai atceltu valstu pagaidu ārkārtas pasākumus. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 14. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru. Dalībvalsts var saglabāt spēkā savus pagaidu ārkārtas pasākumus, līdz tiek pieņemti šajā punktā minētie īstenošanas akti.

6.a pants

Piesardzības princips

Ja pēc pieejamās zinātniskās informācijas izvērtēšanas ir pamatotas bažas par iespējamu negatīvu ietekmi, taču nav zinātniski pamatotu pierādījumu, var veikt sākotnējus riska pārvaldības pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu neaizsargāto iedzīvotāju grupu, kurām ir paredzēta 1. panta 1. punktā minētā pārtika, augsta līmeņa aizsardzību.[Gr. 53]

6.b pants

Uzraudzība

Valstu kompetentās iestādes nodrošina, lai tiktu izveidota atbilstoša uzraudzības sistēma, kas garantētu, ka pārtikas nozares uzņēmumi ievēro šo regulu un attiecīgās prasības veselības jomā.[Gr. 54]

III nodaļa

Prasības

1. sadaļa

Ievada noteikumi

7. pants

Ievada noteikums

Šīs regulas 1. panta 1. punktā minētā pārtikas atbilst visām Savienības pārtikas aprites tiesību aktu prasībām.

2.  Šajā regulā paredzētās prasības ir noteicošas pār jebkuru citu konfliktējošu prasību, kas paredzēta Savienības pārtikas aprites tiesību aktos.[Gr. 55]

8. pants

Iestādes atzinumi

Eiropas Pārtikas un nekaitīguma iestāde šīs regulas piemērošanas nolūkos sniedz zinātniskus atzinumus saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 22. un 23. pantu.

8.a pants

Ikdienas patēriņa pārtika

2. sadaļa

Vispārīgas prasības

9. pants

Vispārīgas sastāva un informācijas prasības

1.  Šīs regulas 1. panta 1. punktā minētās pārtikas sastāvs ir atbilstošs, lai apmierinātu to personu uztura vajadzības, kurām šī pārtika ir paredzēta, un ir piemērots šādām personām saskaņā ar medicīnas jomā vispāratzītiem, profesionāli apskatītiem un salīdzinoši izvērtētiem zinātniskiem datiem un medicīnisku atzinumu. [Gr. 57]

2.  Šīs regulas 1. panta 1. punktā minētā pārtika nesatur vielas tādā daudzumā, kas apdraudētu to personu veselība, kurām tā paredzēta.

3.  Šīs regulas 1. panta 1. punktā minēto pārtikas produktu marķējumos, noformējumāmarķējums, noformējums un reklāmās sniedz atbilstošu informācijureklāmas ir precīzas, skaidras un patērētājiem viegli saprotamas, un tietās nedrīkst būt maldinošimaldinošas. Šādai pārtikai nepiedēvē īpašības vai netieši nenorāda, ka tā spēj novērst vai izārstēt cilvēku slimības.[Gr. 58]

3.a   Mākslīgo maisījumu zīdaiņiem un mākslīgo papildu ēdināšanas maisījumu zīdaiņiem marķējumā nedrīkst būt ne zīdaiņu attēli, ne arī citādi attēli vai uzraksti, kas var idealizēt produkta lietošanu. Tomēr produkta vienkāršas identifikācijas un sagatavošanas metožu ilustrēšanas nolūkā tiek atļauts grafisks attēlojums. Attiecīgi tiek grozīta Direktīva 2006/141/EK.[Gr. 59]

4.  Jebkuru noderīgu informāciju vai ieteikumus par 1. panta 1. punktāpunkta a), b), c) un ca) apakšpunktā minētajām pārtikas produktu kategorijām drīkst sniegt tikai personas, kurām ir kvalifikācija medicīnā, uzturzinātnē,vai farmācijā, vai citi speciālisti, kuri atbild par māšu un bērnu veselības aprūpi.Veselības aprūpes speciālistu izplatītā informācija gala patērētājiem ir vienīgi zinātniska un faktuāla un neietver reklāmu.[Gr. 60]

4.a   Lai nodrošinātu efektīvu oficiālo uzraudzību, pārtikas nozares uzņēmēji informē katras valsts kompetento iestādi, kuras tirgū tie laiž 1. panta 1. punktā minēto pārtiku, nosūtot tai produkta marķējuma paraugu.[Gr. 61]

4.b   Pesticīdu izmantošanu lauksaimniecības produktos, kas paredzēti 1. panta 1. punktā minētās pārtikas ražošanai, pēc iespējas ierobežo, neskarot Direktīvu 2006/125/EK un Direktīvu 2006/141/EK.[Gr. 62]

4.c   Īpaši noteikumi attiecībā uz 1. panta 1. punktā minēto pārtiku, kuri paredz ierobežojumus pesticīdu izmantošanai vai kuri aizliedz to izmantošanu, tiek regulāri atjaunināti, īpašu uzmanību pievēršot pesticīdiem , kas satur aktīvas vielas, aizsargvielas vai sinerģistus, kuri ir klasificēti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1271/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu(28), kā 1A un 1B kategorijas mutagēnas vielas, 1A vai 1B kancerogēnas vielas, 1A vai 1B kategorijas vielas, kas kaitīgas reproduktīvai funkcijai, vielas, kas uzskatāmas par tādām, kuras traucē endokrīnās sistēmas darbību un var negatīvi ietekmēt cilvēkus, vai aktīvās vielas, kas ir apstiprinātas aizstāšanai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 24. pantu. [Gr. 63]

3. sadaļa

Īpašas prasības

10. pants

Īpašas sastāva un informācijas prasības

1.  Šīs regulas 1. panta 1. punktā minētā pārtika atbilst 7. panta prasībām un 9. panta sastāva un informācijas prasībām.

2.  Ievērojot 7. un 9. panta vispārīgās prasības un 10.a un 10.b panta īpašās prasības un ņemot vērā Direktīvu 2006/141/EK, Direktīvu 2006/125/EK un Direktīvu 1999/21/EK, kā arī tehnikas un zinātnes attīstību, jo īpaši riska novērtējumu rezultātus un piesardzības principu, kas minēts 6.a pantā, saskaņā ar 15. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētās regulasdeleģētos aktus attiecībā uz 1. panta 1. punktā noteiktajiem pārtikas produktiem ne vēlāk kā ....(29)attiecībā uz: [Gr. 64]

3.  Ievērojot 7. un 9. panta prasības, 10.a un 10.b panta īpašās prasības un ņemot vērā atbilstošo tehnikas un zinātnes attīstību, jaunāko riska novērtējumu rezultātus un piesardzības principu, kas minēts 6.a pantā, Komisija atjaunina šā panta 2. punktā minētās deleģētās regulasminētos deleģētos aktus saskaņā ar 15. pantu. [Gr. 69]

Ja rodas veselības apdraudējums un vajadzīga steidzama ārkārtas rīcība, piemēro 16. pantā paredzēto kārtību deleģētiem aktiem, kas pieņemti saskaņā ar šo punktu.

10.a pants

Pārtika, kas piemērota cilvēkiem, kuri nepanes lipekli

1.  Papildus 9. panta prasībām pārtikā, kas piemērota cilvēkiem, kuri nepanes lipekli, un ko veido viena vai vairākas sastāvdaļas, kas ražotas no kviešiem, rudziem, miežiem, auzām vai to krustotām šķirnēm un ir īpaši apstrādātas, lai samazinātu lipekļa daudzumu tajās, vai kas satur šādas sastāvdaļas, lipekļa saturs nedrīkst pārsniegt 100 mg/kg gala patērētājam pārdotajā pārtikā.

2.  Pārtika, kas paredzēta cilvēkiem, kuri nepanes lipekli, un kas pārdota gala patērētājam un kurā lipekļa saturs:

3.  Pārtika, kas piemērota cilvēkiem, kuri nepanes lipekli, arī atbilst šādiem kritērijiem:

10.b pants

Pārtikas produkti, ko izmanto diētās ar zemu un ļoti zemu uzņemto kaloriju daudzumu

1.  Produkti ar zemu un ļoti zemu kaloriju daudzumu atbilst sastāva prasībām, kas noteiktas šīs regulas II pielikumā.

2.  Visas produktu ar zemu un ļoti zemu kaloriju daudzumu atsevišķās sastāvdaļas tiek pārdotas atsevišķā iepakojumā.

3.  Nosaukumi, ar kuriem pārdod produktus ar zemu un ļoti zemu kaloriju daudzumu, ir šādi:

4.  Produktu ar zemu un ļoti zemu kaloriju daudzumu marķējums papildus tam, kas paredzēts Regulas (ES) Nr. 1169/2011 IV nodaļā, obligāti ietver šādas sīkākas ziņas:

11.  Attiecīgo produktu ar zemu un ļoti zemu kaloriju daudzumu marķējumā, reklāmā un noformējumā netiek ietvertas nekādas norādes par svara zaudēšanas ātrumu vai lielumu. [Gr. 71]

10.c pants

MVU piekļuve iekšējam tirgum

Komisija ciešā sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām un Iestādi pieņem atbilstīgas pamatnostādnes un sniedz tehniskas norādes, lai ļautu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, ievērot šajā regulā noteiktās prasības, un palīdzēt tiem sagatavot zinātnisko novērtējumu un iesniegt tā pieteikumu. Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 15. pantu, lai pieņemtu šīs pamatnostādnes. [Gr. 72]

IV nodaļa

Savienības aAtļauto vielu saraksts

Pants

SavienībasAtļauto vielusarakstssaraksta izveidošana

1.  Ņemot vērā Direktīvu 2006/141/EK un Direktīvu 2006/125/EK, kā arī Regulu (EK) Nr. 953/2009, Komisija ir pilnvarota ne vēlāk kā ...(30) pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 15. pantu, lai ievietotu I pielikumā vitamīnu, minerālvielu un citu vielu sarakstu, kuras var pievienot 1. panta 1. punktā minētajām pārtikas kategorijām).

1.   2. Šīs regulas 1. panta 1. punktā minētai pārtikai var pievienot vitamīnus, minerālvielas un citas vielas, ja tās atbilst šādiem nosacījumiem:

2.  Ne vēlāk kā [divus gadus pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija, izmantojot īstenošanas regulas, izveido un vēlāk atjaunina Savienības sarakstu, kurā iekļauj atļautās vielas, kas atbilst 1. punkta nosacījumiem. Iekļaujot vielu Savienības sarakstā, norāda tās specifikāciju un attiecīgā gadījumā lietošanas nosacījumus un piemērojamos tīrības kritērijus. Minētās īstenošanas regulas pieņem saskaņā ar 14. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru. Ja rodas veselības apdraudējums un vajadzīga steidzama ārkārtas rīcība, Komisija pieņem uzreiz piemērojamus īstenošanas aktus, ar kuriem atjaunina Savienības sarakstu saskaņā ar 14. panta 3. punktu.

2.a  Vielām, kas minētas 2. punktā un ir inženierijas ceļā iegūti nanomateriāli, piemēro šādus papildu nosacījumus:

11.a pants

Atļauto vielu saraksta atjaunināšana

1. Šā panta 2. punktā minētajā Savienības sarakstāI pielikumā jaunu vielu iekļauj vai nu pēc Komisijas iniciatīvas, vai saņemot pieteikumu. Pieteikumus var iesniegt dalībvalsts vai ieinteresētā persona, kas var arī pārstāvēt vairākas ieinteresētās personas (turpmāk “pieteikuma iesniedzējs”). Pieteikumus nosūta Komisijai saskaņā ar 4. punktu.

1.a  Pieteikuma iesniedzējs iesniedz pieteikumu Komisijai saskaņā ar 2. punktu. Komisija rakstiski apstiprina tā saņemšanu 14 dienu laikā pēc saņemšanas.

4.  Ja I pielikumā iekļautā viela vairs neatbilst 11. panta 2. un 2.a punktā minētajiem nosacījumiem, Komisija lemj par vielas izslēgšanu no I pielikuma.

5.  Iekļaujot vielu I pielikumā, norāda:

6.  Komisija ir pilnvarota pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 15. pantu, lai atjauninātu I pielikumu. Ja rodas veselības apdraudējums un ir vajadzīga steidzama ārkārtas rīcība, tad deleģētajiem aktiem, kas pieņemti saskaņā ar šo punktu, piemēro 16. pantā paredzēto kārtību.[Gr. 88]

12. pants

Konfidenciāla informācija attiecībā uz pieteikumiem

1.  No 11. pantā minētajā pieteikumā sniegtās informācijas konfidencialitāti var piešķirt informācijai, kuras izpaušana varētu būtiski kaitēt pieteikuma iesniedzēja konkurētspējai.

2.  Par konfidenciālu nekādos apstākļos neuzskata šādu informāciju:

3.  Pieteikumu iesniedzēji norāda, kuru informāciju tie vēlētos saglabāt konfidenciālu. Šādos gadījumos jānorāda pārbaudāms pamatojums.

4.  Pēc apspriešanās ar pieteikumu iesniedzējiem Komisija nosaka, kura informācija var palikt konfidenciāla, un attiecīgi informē pieteikumu iesniedzējus un dalībvalstis.

5.  Pēc tam, kad pieteikumu iesniedzēji ir informēti par Komisijas nostāju, trīs nedēļas laikā tie var atsauktu savu pieteikumu sniegtās informācijas konfidencialitātes saglabāšanas nolūkā. Konfidencialitāti saglabā līdz šā perioda beigām.

V nodaļa

Konfidencialitāte

13. pants

Vispārējā pārredzamības un konfidencialitātes klauzula

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(31) Komisija, Iestāde un dalībvalstis garantē cik vien iespējams plašu piekļuvi dokumentiem un jo īpaši palīdz pilsoņiem un viņus informē par pieteikumu piekļuvei dokumentiem iesniegšanas kārtību. Tās arī veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu saskaņā ar šo regulu saņemtās informācijas pienācīgu konfidencialitāti, izņemot informāciju, kas noteiktos apstākļos jāpublisko, lai aizsargātu cilvēku veselību, dzīvnieku veselību vai vidi. [Gr. 76]

VI nodaļa

Procedurālie noteikumi

14. pants

Komiteja

1.  Komisijai palīdz Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja. Šī komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.  Ja tiek izdarīta atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

Ja komitejas atzinums ir jāsaņem rakstiskā procedūrā, minēto procedūru beidz bez rezultāta, ja atzinuma sniegšanai noteiktajā termiņā tā lēmis komitejas priekšsēdētājs vai to pieprasa komitejas locekļi ar vienkāršu balsu vairākumu.

3.  Ja tiek izdarīta atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar tās 5. pantu.

15. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus, Komisijai piešķir pilnvaras pieņemt deleģētos aktus.

2.  Pilnvaras pieņemt2. panta 3. punktā3. panta 4.a. punktā, 10. panta 2. un 3. punktā, 10.c pantā, 11. panta 1. punktā un 10. pantā11.a panta 6. punktāminētospilnvaras deleģēdeleģētos aktus piešķir uz nenoteiktu laiku, sākot no (*) [(*) pamata leģislatīvā akta spēkā stāšanās datums vai jebkurš cits likumdevēja noteikts datums]5 gadiem no ...(32). Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināts par tādu pašu laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām. [Gr. 77]

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 2. panta 3. punktā un3. panta 4.a punktā, 10. panta 2. un 3. punktā, 10.c pantā, 11. panta 1. punktā un 11.a panta 6. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskat jau spēkā esošos deleģētos aktus. [Gr. 78]

4.  Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.  Saskaņā ar 2. panta 3. punktu un 10. pantu3. panta 4.a punktu, 10. panta 2. punktu un 3. punktu, 10.c pantu, 11. panta 1. punktu un 11.a panta 6. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem. [Gr. 79]

16. pants

Steidzamības procedūra

1.  Deleģētie akti, kas pieņemti saskaņā ar šo pantu, stājas spēkā nekavējoties un tos piemēro, kamēr nav izteikti nekādi iebildumi atbilstoši 2. punktam. Paziņojot deleģētu aktu Eiropas Parlamentam un Padomei, izklāsta iemeslus, kādēļ izmanto steidzamības procedūru.

2.  Eiropas Parlaments vai Padome var izteikt iebildumus pret deleģēto aktu saskaņā ar 15. pantā minēto kārtību. Šādā gadījumā Komisija nekavejoties atceļ aktu, ievērojot Eiropas Parlamenta vai Padomes paziņojumu par lēmumu izteikt iebildumus.

VII nodaļa

Nobeiguma noteikumi

16.a pants

Pārtika, kas piemērota cilvēkiem, kuri nepanes laktozi

Komisija līdz...(33) iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, vajadzības gadījumā to papildinot ar tiesību akta priekšlikumu, lai precizētu marķējuma norāžu “nesatur laktozi” un “ļoti zems laktozes saturs” statusu saskaņā ar vispārējiem tiesību aktiem pārtikas jomā.[Gr. 80]

16.b pants

Maziem bērniem paredzēts piens

Komisija, apspriedusies ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi, līdz ...(34) iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, izvērtējot nepieciešamību pēc īpašiem nosacījumiem attiecībā uz maziem bērniem paredzēta piena sastāvu un marķējumu. Šajā ziņojumā tiek skatītas uztura vajadzības, patēriņa modelis, nodrošinātā uzturvērtība un tas, cik lielā mērā mazi bērni ir pakļauti pesticīdu piesārņojumam. Ziņojumā arī tiek skatīts, vai šis piens sniedz labumu uzturvērtības ziņā salīdzinājumā ar parastu diētu bērnam, kuru pārtrauc barot ar krūti. Ņemot vērā šā ziņojuma secinājumus, Komisija:

Līdz pirmajā daļā minētā Komisijas ziņojuma sagatavošanai uz pienu, kas paredzēts maziem bērniem, aizvien attiecas Savienības tiesību aktu, proti, Regulas (EK) Nr. 178/2002, Regulas (EK) Nr. 1925/2006 un Regulas (EK) Nr. 1924/2006, darbības joma. [Gr. 81]

17. pants

Atcelšana

1.  Direktīva 92/52/EEK un Direktīva 2009/39/EK tiek atceltas no ...(35). Atsauces uz atceltajiem tiesību aktiem uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

2.  Direktīva 96/8/EK un Regula (EK) Nr. 41/2009 tiek atceltas no ....*

18. pants

Pārejas pasākumi

Pārtiku, kas neatbilst šai regulai, bet atbilst Direktīvai 2009/39/EK un Direktīvai 96/8/EK, Regulai (EK) Nr. 41/2009 un Regulai (EK) Nr. 953/2009, un kas marķēta pirms ...(36), var pārdot arī pēc minētā datuma, līdz beidzas tās krājumi.

19. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no ...(37)*.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐

Priekšsēdētājs

Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs

I pielikums

Atļauto vielu saraksts[Gr. 89]

II pielikums

Sastāva prasības produktiem ar zemu vai ļoti zemu kaloriju daudzumu

Šīs specifikācijas attiecas uz produktiem ar zemu vai ļoti zemu kaloriju daudzumu, kuri ir gatavi lietošanai, šādi tiek pārdoti vai ir atjaunoti saskaņā ar ražotāja norādījumiem.

1.  Enerģētiskā vērtība

1.1.  Produktu ar ļoti zemu kaloriju daudzumu enerģētiskā vērtība kopējai ikdienas devai nedrīkst būt mazāka par 1 680 kJ (400 kcal) un nedrīkst pārsniegt 3 360 kJ (800 kcal).

1.2.  Produktu ar zemu kaloriju daudzumu enerģētiskā vērtība kopējai ikdienas devai nedrīkst būt mazāka par 3 360 kJ (800 kcal) un nedrīkst 5 040 kJ (1 200 kcal).

2.  Olbaltumvielas

2.1  Olbaltumvielu saturs produktos ar zemu vai ļoti zemu kaloriju daudzumu nodrošina ne mazāk par 25 % un ne vairāk par 50 % no kopējās produkta enerģētiskās vērtības. Jebkurā gadījumā olbaltumvielu daudzums šajos produktos nepārsniedz 125 g.

2.2  punkts attiecas uz olbaltumvielām, kuru ķīmiskais indekss atbilst ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas/Pasaules veselības organizācijas (1985) salīdzināmās olbaltumvielas ķīmiskajam indeksam, kas norādīts 2. tabulā. Ja olbaltumvielu ķīmiskais indekss ir mazāks par 100 % no salīdzināmo olbaltumvielu ķīmiskā indeksa, minimālais olbaltumvielu daudzums produktā attiecīgi jāpalielina. Jebkurā gadījumā olbaltumvielas ķīmiskais indekss nedrīkst būt mazāks par 80 % no salīdzināmās olbaltumvielas ķīmiskā indeksa.

2.3.  “Ķīmiskais indekss” ir vismazākā attiecība starp katras neaizstājamās aminoskābes daudzumu izmantojamajā olbaltumvielā un katras attiecīgās aminoskābes daudzumu salīdzināmajā olbaltumvielā.

2.4.  Visos gadījumos aminoskābju pievienošana atļauta tikai olbaltumvielu uzturvērtības uzlabošanai un tikai šim nolūkam vajadzīgajās attiecībās.

3.  Tauki

3.1.  No taukiem iegūtā enerģētiskā vērtība nedrīkst pārsniegt 30 % no kopējās pieļaujamās produkta enerģētiskās vērtības.

3.2.  Linolskābes daudzums (glicerīdu veidā) nav mazāks par 4,5 g.

4.  Diētiskās šķiedrvielas.

Diētisko šķiedrvielu saturs produktos ar zemu un ļoti zemu kaloriju daudzumu nedrīkst būt mazāks par 10 g un nedrīkst pārsniegt 30 g dienas devā.

5.  Vitamīni un minerālvielas

Produktos ar zemu un ļoti zemu kaloriju daudzumu, kas paredzēti visai dienas pārtikas devai, tiek nodrošināti vismaz: 100 % no 1. tabulā norādītā vitamīnu un minerālvielu daudzuma.

1.TABULA

2. tabula

PRASĪBAS ATTIECĪBĀ UZ AMINOSKĀBĒM, 1. MODELIS

[Gr. 82]

(1) OV C 24, 28.1.2012., 119. lpp. (2) OV C 24, 28.1.2012., 119. lpp. (3) Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija nostāja. (4) OV L 124, 20.5.2009., 21. lpp. (5) OV L 183, 12.7.2002., 51. lpp. (6) OV L 404, 30.12.2006., 9. lpp. (7) OV L 404, 30.12.2006., 26. lpp. (8) OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp. (9) OV L 401, 30.12.2006., 1. lpp. (10) OV L 339, 6.12.2006., 16. lpp. (11) OV L 55, 6.3.1996., 22. lpp. (12) OV L 91, 7.4.1999., 29. lpp. (13) OV L 16, 21.1.2009., 3. lpp. (14) OV L 179, 1.7.1992., 129. lpp. (15) OV C 172, 8.7.1992., 1. lpp. (16) COM (2008) 392 Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par pārtikas produktiem personām, kas slimo ar ogļhidrātu vielmaiņas traucējumiem (diabētu), Brisele, 26.6.2008. (17) COM(2008)0392. (18) Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par Padomes Direktīvas 89/398/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz īpašas diētas pārtikas produktiem 9. panta īstenošanu, COM(2008)0393, 27.6.2008. (19) Analīze par Diētiskās pārtikas pamatdirektīvas pārskatīšanas politikas iespēju ietekmi Eiropā, to sociālo ietekmi un ietekmi uz vidi ‐ Pētījuma ziņojums Agra CEAS Consulting, 29.4.2009. (20) OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp. (21) OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp. (22) OV L 70, 16.3.2005., 1. lpp. (23) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp. (24) OV L 269, 14.10.2009., 9. lpp. (25) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp. (26) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp. (27) OV L 165, 30.4.2004., 1. lpp. (28) OV L 353, 31.12.2008., 1. lpp. (29) * Divi gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas. (30) * Divi gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas. (31) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp. (32) * Šīs regulas spēkā stāšanās diena. (33) * Viens gads pēc šīs regulas stāšanās spēkā. (34) * Viens gads pēc šīs regulas stāšanās spēkā. (35) * Mēneša pirmā diena divus gadus pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas. (36) * Divi gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas. (37) ** Mēneša pirmā diena divus gadus pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija rezolūcija par sabiedriskām apspriešanām un to pieejamību visās ES valodās (2012/2676(RSP))

P7_TA(2012)0256 B7-0306/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 8. oktobra paziņojumu par lietpratīgu regulējumu Eiropas Savienībā (COM(2010)0543), kur norādīts, ka Komisija 2011. gadā pārskatīs savu apspriešanu politiku,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu “Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206),

–  ņemot vērā Vienotā tirgus forumā 2011. gada 3. un 4. oktobrī pieņemto Krakovas deklarāciju,

–  ņemot vērā Komisijai 2011. gada 14. martā uzdoto rakstisko jautājumu “Komisijas komunikāciju stratēģija / sabiedrisko apspriešanu valodas” (E 002327/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Komisija ir sagatavojusi priekšlikumu 2013. gadu noteikt par Eiropas Pilsoņu gadu, lai paaugstinātu cilvēku informētību par ieguvumiem un tiesībām, ko sniedz ES pilsonība, un veicinātu pilsoņu aktīvu piedalīšanos Savienības politikas veidošanā;

B.  tā kā invalīdiem ir lielākas grūtības, jo viņiem komunikācijas atvieglošanai ir vajadzīgi pieejami formāti;

C.  tā kā sabiedrības iesaistīšana ir būtiska demokrātiskās pārvaldības sastāvdaļa, tā kā labi izstrādātas un plaši izziņotas sabiedriskās apspriešanas ir viens no galvenajiem instrumentiem, ar kuriem tiek īstenotas ES politikas nostādnes par pārredzamību, un tā kā līdz šim nav pilnībā izmantots to potenciāls attiecībā uz saziņas un informatīvās saiknes veidošanu starp pilsoņiem un ES;

1.  aicina Komisiju aktīvi veidot saziņu ar iedzīvotājiem, pilnībā izmantojot pieejamos sakaru kanālus, lai plašāk izplatītu informāciju par apspriešanām plašai sabiedrībai un lai tās tiktu mērķtiecīgi veiktas sadarbībā ar NVO un citām ieinteresētajām pusēm;

2.  mudina Komisiju gādāt, lai pilnībā tiktu ievērotas un īstenotas katra ES pilsoņa tiesības vērsties ES iestādēs jebkurā no ES oficiālajām valodām, nodrošinot, ka sabiedriskās apspriešanas ir pieejamas visās ES oficiālajās valodās, ka visas apspriešanas tiek izskatītas līdzvērtīgi un ka starp apspriešanām nav nekādas ar valodu saistītas diskriminācijas;

3.  aicina Komisiju nodrošināt, lai visas apspriešanas būtu saprotamas plašām iedzīvotāju masām un tiktu veiktas pietiekami ilgā laikposmā, tādējādi ļaujot iesaistīties lielākam skaitam cilvēku;

4.  mudina Komisiju garantēt invalīdu tiesības piedalīties apspriešanā, izmantojot pieejamus formātus;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Tibetā (2012/2685(RSP))

P7_TA(2012)0257 RC-B7-0312/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ķīnu un Tibetu, jo īpaši 2011. gada 27. oktobra rezolūciju(1) un 2010. gada 25. novembra rezolūciju(2),

–  ņemot vērā iepriekšējo 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par aizliegumu rīkot trimdā esošās Tibetas valdības vēlēšanas Nepālā(3),

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas konstitūcijas 36. pantu, ar kuru garantē, ka visiem pilsoņiem ir tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību ievērošana un identitātes, kultūras, reliģijas un biedrošanās brīvības ir ES un tās ārpolitikas pamatprincipi;

B.  tā kā ES un Ķīnas cilvēktiesību dialoga 31. kārtā, kas notika Briselē 2012. gada 29 maijā, ES aktualizēja jautājumu par tibetiešu mazākumtautības tiesībām; tā kā ES un Ķīnas cilvēktiesību dialogs nav devis nekādus būtiskus tibetiešu cilvēktiesību stāvokļa uzlabojumus;

C.  tā kā Viņa Svētības Dalailamas sūtņi ir sākuši sarunas ar Ķīnas Tautas Republikas valdību, lai rastu miermīlīgu un savstarpēji izdevīgu risinājumu Tibetas jautājumā; tā kā abu pušu sarunas nav devušas konkrētus rezultātus un pašlaik vairs nenotiek;

D.  tā kā Ķīnas Tautas Republikas iestādes, apspiežot protestus Tibetā 2008. gadā, izmantoja nesamērīgu spēku un kopš tā laika ir noteikušas ierobežojošus drošības pasākumus, kas mazina vārda, biedrošanās un pārliecības brīvību;

E.  tā kā 2008. gada protestu laikā gāja bojā, iespējams, vairāk nekā 200 cilvēku un aizturēto skaits svārstās no 4434 līdz vairāk nekā 6500 cilvēku, un tā kā ir zināms, ka 2010. gada beigās Tibetā bija 831 politieslodzītais un ka no šī skaita 360 tika tiesāti un 12 cilvēkiem tika piespriests mūža ieslodzījums;

F.  tā kā ir ziņots, ka Ķīnas Tautas Republikas iestādes Tibetas cietumos izmanto spīdzināšanu, tostarp tādus paņēmienus kā sišana, elektrošoka ieroču izmantošana, ilglaicīga turēšana vieninieka kamerās, badināšana un citus līdzīgus paņēmienus, lai izspiestu atzīšanos;

G.  tā kā ir ziņots, ka kopš 2009. gada ir notikuši 38 tibetiešu, galvenokārt mūku un mūķeņu, pašaizdedzināšanās gadījumi, tādējādi protestējot pret ierobežojošo Ķīnas politiku Tibetā un atbalstot Dalailamas atgriešanos un tiesības īstenot reliģijas brīvību Abas (Ngabas) novadā Sičuaņas provincē un visās pārējās Tibetas plakankalnes daļās;

H.  tā kā joprojām nav informācijas vai nav precīzi zināms par to, kādā stāvoklī pašreiz atrodas un kur mīt vairāki cilvēki, kas pašaizdedzinājās, proti, Chimey Palden, Tenpa Darjey, Jamyang Palden, Lobsang Gyatso, Sona Rabyang, Dawa Tsering, Kelsang Wangchuck, Lobsang Kelsang, Lobsang Kunchok un Tapey;

I.  tā kā Ķīnas Tautas Republikas iestādes apcietināja 11. pančenlamu Gendhun Choecky Nyima un viņš kopš 1995. gada 14. maija vairs nav redzēts;

J.  tā kā tibetiešu identitāte, valoda, kultūra un reliģija, kas liecina par vēsturiski bagātu civilizāciju, ir apdraudēta, jo Tibetas vēsturiskajā teritorijā tiek izmitināti ķīniešu tautības cilvēki un tiek iznīcināts tibetiešu tradicionālais nomadu dzīvesveids;

K.  tā kā ES pašreiz gatavojas iecelt ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos un noteikt viņa pilnvaras;

L.  tā kā līdzšinējie Eiropas Parlamenta aicinājumi Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos pievērsties stāvoklim Tibetā, pieaicinot partnerus no Ķīnas, nav devuši vēlamos rezultātus,

1.  atkārto, ka stratēģiskajai partnerībai starp ES un Ķīnas Tautas Republiku būtu jāpamatojas uz kopējiem principiem un vērtībām;

2.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos uzlabot un pastiprināt centienus risināt jautājumu par tibetiešu cilvēktiesību stāvokli ar ES un Ķīnas cilvēktiesību dialoga starpniecību;

3.  šajā sakarībā pauž nožēlu par Ķīnas iestāžu nevēlēšanos divas reizes gadā rīkot sarunas un par šo iestāžu nostāju attiecībā uz to sanāksmju nosacījumiem un biežumu, kurās uzmanība jo īpaši tiek pievērsta pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai dialogā; mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos veikt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu, ka dialogs par cilvēktiesībām kļūst efektīvāks un mērķtiecīgāks;

4.  pauž atzinību par Viņa Svētības Dalailamas veikto ļoti svarīgo un sekmīgo demokratizācijas procesu trimdā esošās Tibetas valdībā un par to, ka viņš nesen ir nodevis savas politiskās pilnvaras un pienākumus demokrātiski ievēlētajam Tibetiešu centrālās pārvaldes vadītājam Kalon Tripa, ar kuru Tibetas tauta saista savas cerības;

5.  pauž atzinību par Tibetas demokrātiski ievēlētās jaunās politiskās vadības lēmumu turpināt ievērot Viņa Svētības Dalailamas īstenoto vidusceļa politiku, kuras mērķis ir panākt patiesas autonomijas piešķiršanu Tibetai Ķīnas Tautas Republikas sastāvā un to paredzēt Ķīnas konstitūcijā;

6.  atbalsta principus, kas ietverti priekšlikumā “Memorands par tibetiešu patiesu autonomiju”, kuru Viņa Svētības Dalailamas sūtņi 2008. gadā ierosināja saviem Ķīnas partneriem un kurš veido pamatu Tibetas jautājuma reālam un ilgtspējīgam politiskam risinājumam;

7.  noraida Ķīnas Tautas Republikas apgalvojumu par to, ka valdību iesaistīšanās sarunās ar Viņa Svētību Dalailamu un ievēlētajiem Tibetas valdības vadītājiem un valdību paustie atbalsti miermīlīgam Tibetas jautājuma risinājumam ar dialoga un sarunu starpniecību ir politikas “Vienota Ķīna” pārkāpumi;

8.  aicina Ķīnas Tautas Republikas iestādes piešķirt Tibetas vēsturiskajai teritorijai nozīmīgu autonomiju;

9.  pauž neapmierinātību par to, ka Ķīnas Tautas Republika kopš 2010. gada janvāra vairs nevēlas turpināt dialogu ar Viņa Svētības Dalailamas sūtņiem, un mudina Ķīnas iestādes iesaistīties saturiskā diskusijā ar Tibetiešu centrālās pārvaldes pārstāvjiem par Tibetas nākotni;

10.  uzstāj, ka Ķīnas Tautas Republikas iestādēm jāievēro tibetiešu vārda, biedrošanās un pārliecības brīvība;

11.  mudina Ķīnas Tautas Republikas iestādes atļaut neatkarīgām starptautiskām organizācijām veikt izmeklēšanu saistībā ar 2008. gadā notikušajiem protestiem un to sekām un prasa atbrīvot politieslodzītos;

12.  nosoda jebkāda veida spīdzināšanu, kas jāizcieš arestētajām personām, un aicina Ķīnas Tautas Republikas iestādes ļaut neatkarīgām starptautiskām organizācijām pārbaudīt cietumus un aizturēšanas centrus Tibetā;

13.  atkārtoti pauž nosodījumu par to, ka Ķīnas iestādes turpina nopostīt tibetiešu klosterus, un aicina Ķīnas valdību garantēt tibetiešu un visu pārējo iedzīvotāju reliģijas brīvību;

14.  uzstāj, ka Ķīnas iestādēm ir jāsniedz informācija par visu to personu likteni un atrašanās vietu, kuri pašaizdedzinājās Tibetā;

15.  atkārtoti aicina Ķīnas iestādes sniegt informāciju par 11. pančenlamas Gendhun Choecky Nyima likteni un atrašanās vietu;

16.  aicina Ķīnas iestādes atbalstīt tibetiešu valodas, kultūras, reliģijas brīvību un citas pamatbrīvības un atturēties īstenot Tibetas vēsturiskajās teritorijās tādu izmitināšanas politiku, kas ir labvēlīga ķīniešu tautības cilvēkiem, bet nelabvēlīgi ietekmē tibetiešus, kā arī nepiespiest tibetiešu nomadus atteikties no sava ierastā dzīvesveida;

17.  aicina Ķīnas iestādes atcelt visus ierobežojumus un atļaut neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, žurnālistiem un cilvēktiesību novērotājiem neierobežoti piekļūt visai Tibetas teritorijai un brīvi pārvietoties pa to;

18.  aicina ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos pēc viņa iecelšanas amatā regulāri ziņot par cilvēktiesību stāvokli Ķīnas Tautas Republikā, jo īpaši Tibetā;

19.  mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos iecelt īpašu koordinatoru, kura pienākums būtu regulāri ziņot par tibetiešu cilvēktiesību stāvokli, tostarp par viņu tiesībām saglabāt un pilnveidot viņiem raksturīgo identitāti un reliģiskās, kultūras un valodas izpausmes, atbalstīt konstruktīvu dialogu un sarunas starp Ķīnas Tautas Republikas valdību un Viņa Svētības Dalailamas sūtņiem un sniegt palīdzību tibetiešu bēgļiem, jo īpaši Nepālā un Indijā;

20.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos risināt jautājumu par cilvēktiesību stāvokli Tibetā ikvienā sanāksmē ar Ķīnas Tautas Republikas pārstāvjiem;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, trimdā esošajai Tibetas valdībai, trimdā esošajam Tibetas parlamentam un Viņa Svētībai Dalailamam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0474. (2) OV C 99 E, 3.4.2012., 118. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0158.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija rezolūcija “Akts par vienoto tirgu ‐ turpmākie pasākumi izaugsmes nodrošināšanai” (2012/2663(RSP))

P7_TA(2012)0258 B7-0300/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu “Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. ”Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi'' (COM(2011)0206),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu ‐ par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku. 50 priekšlikumi, lai uzlabotu mūsu darbu, darījumus un savstarpējo apmaiņu” COM(2010)0608),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 24. februāra darba dokumentu “Vienotā tirgus ieviešana ― 2011. gada pārvaldības pārskats” (SWD(2012)0025),

–   ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 16. augusta darba dokumentu “Vienotais tirgus cilvēku uztverē: aktuālā informācija par iedzīvotāju un uzņēmumu uzskatiem un redzējumiem. 20 galvenās problēmas” (SEC(2011)1003),

–  ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2010. gada 10. decembra sanāksmes secinājumus,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par vienoto tirgu uzņēmumiem un izaugsmei(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par vienoto tirgu Eiropas iedzīvotājiem(3),

–   ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par pārvaldību un partnerību vienotajā tirgū(4),

–   ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 1. decembra rezolūciju par Krakovā (Polija) 2011. gada 3. un 4. oktobrī notikušā Vienotā tirgus foruma rezultātiem(5), kā arī Eiropadomes 2011. gada 23. oktobra sanāksmes secinājumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Eiropas vienotais tirgus ir radījis milzīgas priekšrocības Eiropas iedzīvotājiem, vienlaikus paverot jaunas izaugsmes iespējas Eiropas uzņēmumiem, it īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU);

B.  tā kā vienotais tirgus ir Eiropas Savienības ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības virzītājspēks; tā kā Eiropas iedzīvotāji daudzās jomās vēl nav pilnībā apguvuši vienotā tirgus piedāvātās priekšrocības un tā kā ir vajadzīgi jauni stimuli, it īpaši efektīvas darbaspēka mobilitātes un pienācīgas sociālās kohēzijas nodrošināšanai visā Eiropā, kā arī pārrobežu tirdzniecības un iepirkšanās sekmēšanai;

C.  tā kā vienoto tirgu nedrīkst vērtēt atrauti no citām horizontālām politikas jomām, it īpaši veselības aprūpes, sociālās aizsardzības un patērētāju tiesību aizsardzības, darba tiesībām, vides politikas, ilgtspējīgas attīstības un ārpolitikas nostādnēm; tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” praktiskai īstenošanai ir nepieciešama pilnībā izstrādāta pieeja vienotā tirgus pilnveidošanai;

D.  tā kā pašreizējā ekonomikas lejupslīde un protekcionisma izpausmju atkārtota parādīšanās dalībvalstu ekonomikā apdraud dažus no visredzamākajiem Eiropas integrācijas procesa sasniegumiem, tāpēc Pakalpojumu direktīvā sākotnēji paredzētie mērķi ir noteikti jāsasniedz, vienlaikus nepieļaujot kaitējumu tradicionālajām ekonomikas nozarēm; tā kā patlaban nepieciešamība pēc vienotā tirgus ir lielāka nekā jebkad agrāk, jo tas var kalpot kā līdzeklis Eiropas ekonomikas atjaunošanai, piedāvājot konkrētus risinājumus ieilgušajai krīzei, un ļaus ilgtermiņā nodrošināt vienotās Eiropas projekta dzīvotspēju;

E.  tā kā dalībvalstīm un ES iestādēm būtu jāvienojas par saistošu grafiku un konkrētiem pasākumiem, kas nepieciešami vienotā tirgus tiesību aktu īstenošanai, un jālikvidē visi vēl atlikušie nepamatotie šķēršļi, kuri kavē preču un pakalpojumu brīvu apriti un darbaspēka pārvietošanos;

F.  tā kā dalībvalstīm un ES iestādēm būtu koncentrēti jāpievēršas galveno ar izaugsmes jomu saistīto tiesību aktu pieņemšanai un straujai īstenošanai, prioritāru nozīmi piešķirot jauniešu bezdarba apkarošanai un birokrātijas mazināšanai,

I.Ievads

1.  uzsver, ka vienotā tirgus nostiprināšanai un pareizas ekonomikas pārvaldības nodrošināšanai, kas nepieciešama tā atbalstam, ir jākļūst par galveno aspektu ES izaugsmes programmā, un prasa ar vislielāko apņēmību un maksimāli strauji pabeigt vienotā tirgus izveidi, pienācīgi pievēršoties ekonomiskajiem, sociālajiem un vides aspektiem;

2.  uzsver Akta par vienoto tirgu un tajā noteikto divpadsmit mehānismu stratēģisko nozīmi noturīgas, gudras un integrējošas izaugsmes nodrošināšanā, jo tas ir svarīgs ieguldījums vispusīgā un līdzsvarotā vienotā tirgus nostiprināšanā; uzsver, ka Akts par vienoto tirgu ir rezultāts plašam apspriešanās procesam ar ieinteresētajām personām un iestāžu savstarpējām konsultācijām;

3.  uzskata, ka pieņemt Aktā par vienoto tirgu noteiktās divpadsmit pamatdarbības, it īpaši tos pasākumus, kuri sekmēs vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu, ir neatliekams un prioritārs uzdevums, un tas, ja vien iespējams, jāpaveic līdz 2012. gada beigām; aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm nodrošināt pamatdarbību īstenošanu, tiecoties panākt savlaicīgu un pirmstermiņa transponēšanu;

4.  uzskata, ka ir nepieciešams saglabāt Akta par vienoto tirgu nodrošināto dinamiku, tādēļ ierosina, ka Aktam par vienoto tirgu vajadzētu kļūt par mainīgu programmu, kura reizi gadā tiktu pārskatīta un atjaunināta; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri vienotā tirgus turpmākas pilnveides nolūkā līdz 2012. gada beigām izvērtēt, kādus panākumus ir nodrošinājis Akts par vienoto tirgu, par mērķi izvirzot izaugsmes veicināšanu un vienotā tirgus pārvaldības uzlabošanu; atkārtoti uzsver, ka Aktā par vienoto tirgu būtu jāpievēršas arī Eiropas Savienības sociālekonomiskajām problēmām un jātiecas nodrošināt tādu tirgu, kas būtu noderīgs iedzīvotājiem;

5.  uzskata, ka turpmākajiem prioritāro darbību pasākumiem galvenokārt jābūt balstītiem uz Aktā par vienoto tirgu noteiktajiem divpadsmit izaugsmes veicināšanas mehānismiem, lai koncentrētu politisko uzmanību, panāktu vienprātību attiecībā uz līdzsvarotu progresu un pilnveidotu un modernizētu vienoto tirgu, īpašu uzmanību veltot tā priekšrocību popularizēšanai patērētāju un uzņēmumu vidū; uzskata, ka vienotā tirgus uzdevums būtu arī sociālās labklājības saglabāšana un taisnīgu darba apstākļu nodrošināšana;

6.  prasa Komisijai līdz 2013. gada pavasarim nākt klajā ar attiecīgiem detalizēti izstrādātiem priekšlikumiem;

II.Vienotā tirgus pārvaldība

7.  uzsver ‐ lai atjaunotu ticību un uzticēšanos vienotajam tirgum, ir nepieciešams, lai Eiropas iestādes uzņemtos stingru vadību, savukārt dalībvalstis demonstrētu politisko ieinteresētību;

8.  uzsver, ka nepilnīga un novēlota tiesību aktu transponēšana un neatbilstīga noteikumu ieviešana un īstenošana liedz iedzīvotājiem un uzņēmumiem pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības;

9.  atkārtoti uzsver, ka līdz 2012. gada beigām jāsamazina vienotā tirgus direktīvu transponēšanas nepilnības, tiecoties panākt, lai novēloti transponēto tiesību aktu īpatsvars, kā arī nepareizi transponēto tiesību aktu īpatsvars attiecīgi nepārsniegtu 0,5 %;

10.  uzsver, ka ES tiesību aktiem jākļūst kvalitatīvākiem, taču to daudzumam būtu jāsamazinās; tāpēc aicina Komisiju vajadzības gadījumā un principā tad, ja, īstenojot ES tiesību aktus, vairs nav jāīsteno diskrecionārā vara, kā vēlamo juridisko instrumentu vienotā tirgus regulēšanai izvēlēties nevis direktīvas, bet regulas, jo tās nodrošina nepārprotamas priekšrocības attiecībā uz efektivitāti un lietderību un rada vienlīdzīgus konkurences apstākļus iedzīvotājiem un uzņēmumiem, un ir lielākas to civiltiesiskās piemērošanas iespējas;

11.  aicina Komisiju mērķtiecīgi pievērsties vienotā tirgus tiesību aktu īstenošanas uzlabošanai, it īpaši preču un pakalpojumu nozarē, jo tiek uzskatīts, ka šīm nozarēm piemīt vislielākais potenciāls veicināt Eiropas ekonomikas izaugsmi; tādēļ aicina Komisiju ātri un enerģiski izmeklēt ar vienoto tirgu saistītos pārkāpumus;

12.  lūdz Komisiju apsvērt iespēju paplašināt tādu novatorisku mehānismu kā, piemēram, Pakalpojumu direktīvā paredzētās savstarpējās izvērtēšanas procedūras, piemērošanas spektru, izmantojot šādus instrumentus arī citās jomās, lai nodrošinātu ES tiesību aktu labāku piemērošanu;

13.  uzskata, ka atbilstības tabulu izmantošana vairo pārredzamību ES tiesību aktu piemērošanas nodrošināšanas procesā;

14.  aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis apņemties līdz 2015. gadam samazināt administratīvo slogu vēl par 25 %, un modernizēt valsts pārvaldi;

15.  aicina Komisiju izstrādāt “proporcionalitātes testu”, lai noskaidrotu, kuri ES tiesību akti neatbilst proporcionalitātes principam, un atcelt šādus tiesību aktus;

16.  atzinīgi vērtē Komisijas sagatavoto 2011. gada pārvaldības pārskatu, kurā pirmo reizi integrētā veidā ir raksturoti dažādie instrumenti, kas izmantoti vienotā tirgus pārvaldības ciklā, tostarp iekšējā tirgus rezultātu apkopojums (Internal Market Scoreboard), tīkla SOLVIT gada ziņojums un tīmekļa lapa “Tava Eiropa” (Your Europe); stingri apstiprina Parlamenta nemainīgo nostāju attiecībā uz “vienas pieturas aģentūru” nozīmi; pauž atzinību Komisijai par portālā “Tava Eiropa” ieguldīto darbu un rosina pabeigt šā novatoriskā instrumenta izstrādi, jo tas būtiski papildina vienoto kontaktpunktu tīklu, piedāvājot vienotu piekļuvi visai informācijai un atbalsta pakalpojumiem, kas iedzīvotājiem un uzņēmumiem ir nepieciešami, lai izmantotu savas tiesības vienotajā tirgū;

17.  rosina Komisiju nekavējoties pieņemt rīcības plānu turpmākai SOLVIT, tīmekļa vietnes “Tavs Eiropas padomdevējs” un Eiropas Patērētāju centru lomas pilnveidošanai un nostiprināšanai citu palīdzības dienestu vidū, tos padarot atpazīstamākus iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

18.  uzsver, ka ir svarīgi jau agrīnā posmā lielākā mērā iesaistīt ieinteresētās personas to pasākumu izstrādē, pieņemšanā, īstenošanā un pārraudzībā, kuri nepieciešami, lai sekmētu izaugsmi un nostiprinātu iedzīvotāju tiesības vienotajā tirgū; turklāt uzsver ‐ lai atjaunotu ticību vienotajam tirgum, būtiska nozīme ir dialogam ar sociālajiem partneriem, valstu parlamentiem un pilsonisko sabiedrību, un tādēļ šim dialogam jābūt atjaunotā vienotā tirgus pamatā;

19.  aicina dalībvalstis un Komisiju ciešāk iesaistīt iedzīvotājus vienotā tirgus attīstībā, it īpaši sniedzot skaidrāku informāciju, kas ļautu viņiem pārraudzīt vienotā tirgus regulējuma īstenošanu, veicinot dialogu un saziņu ar iedzīvotājiem, lai labāk izprastu viņu vēlmes, un nodrošinot iedzīvotāju un uzņēmumu iespējas īstenot savas tiesības un pildīt savus pienākumus;

20.  atkārtoti norāda, ka Akta par vienoto tirgu īstenošana nemitīgi jāuzrauga augstākajā politiskajā līmenī; atzinīgi vērtē Eiropadomes iesaisti Akta par vienoto tirgu īstenošanas uzraudzībā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt vienotā tirgus tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un transponēšanu, veicot sistemātiskāku, neatkarīgāku uzraudzību, lai panāktu vienlīdzīgus nosacījumus visā Savienībā; ierosina uzlabot tiesību aktu transponēšanu, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, lai konstatētu problēmas, ar kurām tās saskaras, transponējot tiesību aktus, tai skaitā šo aktu neatbilstību valsts tiesību aktiem, un tādējādi nodrošinātu, ka Komisija var palīdzēt dalībvalstīm;

21.  aicina Komisiju uzraudzīt vienotā tirgus izveides pabeigšanu ikgadējā Eiropas pusgada īstenošanas kontekstā, ņemot vērā ikgadējo vienotā tirgus pārvaldības pārskatu un tirgus rezultātu apkopojuma ziņošanas mehānismus; uzskata, ka, veicot ikgadējo uzraudzību, būtu jānovērtē tas, cik lielā mērā gan patērētāji, gan uzņēmumi gūst labumu no vienotā tirgus, un jāziņo par šķēršļiem tā darbībā;

22.  aicina Komisiju ņemt par pamatu konkurētspējīgas Eiropas sociālā tirgus ekonomikas koncepciju un nākt klajā ar mērķtiecīgu iniciatīvu izaugsmes veicināšanai, kas tiktu veidota, balstoties uz Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu, Aktu par vienoto tirgu, stratēģiju “Eiropa 2020” un atbilstīgiem spēkā esošiem lēmumiem, un kurai tiktu piešķirts finansējums no, cita starpā, struktūrfondu, projektu obligāciju un pētniecības pamatprogrammas līdzekļiem; ierosina, ka Eiropadomei un Eiropas Parlamentam pēc apspriešanās ar valstu parlamentiem būtu politiski jāatbalsta izaugsmes iniciatīva un ka šā procesa rezultātā būtu jāizstrādā katrai valstij atbilstīgi ieteikumi, ņemot vērā vienotā tirgus īstenošanas stadiju katrā valstī;

III.Turpmākie pasākumi izaugsmes nodrošināšanai

23.  uzskata, ka ir svarīgi, lai vienotā tirgus politikas nostādņu un tiesību aktu pamatā būtu nozares, kas tieši ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi un patērētāju vajadzības;

24.  atgādina, ka efektīvs tiesiskās aizsardzības mehānisms ir svarīgs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka patērētāji var izmantot savas tiesības; atzinīgi vērtē Komisijas likumdošanas priekšlikumus par alternatīvu strīdu izšķiršanu un strīdu izšķiršanu tiešsaistē un uzsver, cik svarīga ir to konstruktīva pieņemšana; uzsver, ka iedzīvotāji labāk jāinformē par šiem pārsūdzības mehānismiem un problēmu risināšanas instrumentiem, lai veicinātu patērētāju tiesisko aizsardzību preču un pakalpojumu pārrobežu iegādes gadījumā;

25.  aicina visas ES dalībvalstis nodrošināt Pakalpojumu direktīvas pilnīgu īstenošanu, cita starpā izveidojot lietotājiem ērti pieejamus un vispusīgus vienotus kontaktpunktus, un kontrolēt savstarpējās novērtēšanas procesu un darbības rezultātu pārbaudi; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja apvienot minētās darbības ar preču tiesību aktu kopumā paredzēto vienoto kontaktpunktu darbību;

26.  aicina Komisiju izstrādāt Profesionālo kvalifikāciju savstarpējas atzīšanas direktīvas 59. pantā minēto pārredzamības mehānismu, lai konstatētu jomas, kurās dalībvalstis neproporcionālā apmērā liedz pieeju nodarbinātībai reglamentētās profesijās;

27.  uzsver publiskā iepirkuma lielo nozīmi jauninājumu un konkurētspējas veicināšanā un tādēļ prasa šajā jomā saglabāt attīstības tempu; aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes stratēģiski īstenot jaunos tiesību aktus publiskā iepirkuma jomā, tādējādi garantējot, ka ar publiskajiem līdzekļiem, kas tiek ieguldīti darbu veikšanā, pakalpojumu sniegšanā un piegāžu nodrošināšanā, tiek nodrošināta ilgtspējīga izaugsme, nodarbinātība un sociālā kohēzija;

28.  uzsver nepieciešamību ātri izlietot neizmantotos ES līdzekļus pasākumiem, kas efektīvi samazinātu jauniešu bezdarba augsto līmeni; aicina dalībvalstis un ES iestādes ātri vienoties par saistošiem mērķiem un pasākumiem jaunatnes mobilitātes jomā (“Jaunatne kustībā”), kā arī nekavējoties īstenot Jaunatnes iespēju iniciatīvu;

29.  uzsver, ka Savienībai šajā digitālajā laikmetā ir pilnībā jāīsteno potenciāls un iespējas, ko piedāvā internets, e-tirdzniecība un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) izplatība MVU un valsts pārvaldē, lai turpinātu vienotā tirgus attīstību, padarot to pieejamu visiem ES iedzīvotājiem; uzsver, ka, attīstot jaunās tehnoloģijas, jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt visus iedzīvotājus, patērētājus un MVU;

30.  aicina Komisiju par prioritāti uzskatīt digitālā vienotā tirgus attīstību, lai patērētājiem būtu pilnīgi pieejami konkurētspējīgāki preču un pakalpojumu piedāvājumi; pieprasa turpmāku rīcību no dalībvalstu puses, to saskaņojot ar Komisiju, lai novērstu šķēršļus, kas liedz iedzīvotājiem piekļuvi tiešsaistes pakalpojumiem;

31.  prasa noteikt tālejošu darba kārtību patērētāju tiesību jomā, ietverot likumdošanas un politikas darbības, kuru mērķis ir nodrošināt vidusmēra un neaizsargātu patērētāju tiesību ievērošanu;

32.  uzsver mazumtirdzniecības kā vienotā tirgus pamatelementa nozīmi izaugsmes un darba vietu izveides stimulēšanā; atzinīgi vērtē to, ka plānots pieņemt Komisijas vispusīgo rīcības plānu mazumtirdzniecības nozarei, kurā iekļauta stratēģija efektīvāka un taisnīgāka mazumtirdzniecības tirgus veidošanai Eiropā, pamatojoties uz pozitīviem sasniegumiem un sniedzot risinājumus pašreizējām problēmām, kā arī paziņojumu, kurā novērtēti pašlaik īstenotie valstu pasākumi līgumattiecību jomā; atgādina, ka ar rīcības plānu un rezultātiem, kas gūti ieinteresēto personu dialogā par darījumiem starp uzņēmumiem (B2B), iepazīstinās pirmajā mazumtirdzniecības tirgus jautājumiem paredzētajā apaļā galda sanāksmē, ko organizēs līdz 2012. gada beigām;

33.  uzskata, ka ir jāstiprina vienotā tirgus ārējā dimensija, it īpaši, uzlabojot sadarbību starptautiskās standartizācijas jomā, un ka būtu jācenšas panākt sinerģiju starp Savienības iekšējās un ārējās ekonomikas politikas nostādnēm, proti, starp vienoto tirgu un tirdzniecību;

34.  aicina Komisiju un mudina dalībvalstis veicināt vienotas Eiropas gaisa telpas II regulējuma īstenošanu, kam būs ļoti nepieciešama SESAR ieviešana, un aicina Komisiju līdz 2013. gadam iesniegt priekšlikumu par vienotas Eiropas gaisa telpas izveidošanas pabeigšanu, samazinot funkcionālo gaisa telpas bloku skaitu;

35.  uzsver to, ka ir svarīgi pilnveidot infrastruktūras, kas paredzētas lielām, ar tīkliem saistītām nozarēm un sabiedrisko pakalpojumu sektoram, tai skaitā enerģētikas nozarei, transporta pakalpojumu nozarei, piemēram, Eiropas mēroga dzelzceļa tīkliem, un elektroniskās komunikācijas nozarei, piemēram, platjoslas interneta pieslēguma pieejamības nodrošināšanai visā Eiropas Savienībā, lai stimulētu konkurētspēju, izaugsmi un nodarbinātību; uzsver to, ka ir jāizveido vienots Eiropas enerģijas tirgus, lai samazinātu ES atkarību enerģētikas jomā, palielinātu ES energoefektivitāti un uzlabotu enerģijas cenas;

36.  aicina Komisiju vēlākais līdz 2012. gada 31. decembrim iesniegt direktīvas priekšlikumu, kurā būtu ietverti noteikumi attiecībā uz infrastruktūras pārvaldības un pārvadājumu savstarpēju saistību un priekšlikumu par iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu, nesamazinot dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu kvalitāti un ievērojot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības;

37.  uzsver to, ka jāveicina MVU loma vienotajā tirgū, nodrošinot kredītu un finansējuma pieejamību, kā arī pilnībā īstenojot Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu;

38.  aicina Komisiju ierosināt pasākumus, lai uzlabotu pamata nosacījumus rūpniecības nozarei un MVU, it īpaši uzlabojot Eiropas Investīciju bankas darbību, nolūkā atbalstīt finansējuma pieejamību un sekmēt pētniecību un jauninājumus, būtiski palielinot galvenās ES pētniecības un izstrādes un jauninājumu programmas un labāk izmantojot projektiem, kas veicina izaugsmi, neizlietotos ES līdzekļus;

39.  atgādina par savu prasību pieņemt Četrpadsmito uzņēmējdarbības tiesību direktīvu par uzņēmumu juridisko adrešu pārrobežu pārcelšanu, norādot, ka ar šādu direktīvu tiktu ievērojami veicināta uzņēmumu mobilitāte Eiropā; turklāt prasa Komisijai iesniegt tiesību aktu priekšlikumus, kuros iekļautas Zaļajā grāmatā par finanšu iestāžu korporatīvo pārvaldību paustās idejas, un iekļaut šos priekšlikumus 2013. gada darba programmā;

40.  pauž nožēlu par to, ka ir atsaukts priekšlikums regulai par Eiropas savstarpējo sabiedrību statūtiem, un prasa Eiropas Komisijai nākt klajā ar jaunu priekšlikumu; prasa, lai Komisija atsāktu darbu pie Devītās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas, kas attiecas uz uzņēmējsabiedrību grupām, lai nodrošinātu tiesisko regulējumu šim bieži sastopamajam uzņēmumu apvienības veidam un tādējādi radītu vienotu noteikumu kopumu, cita starpā, meitasuzņēmumu un ieinteresēto personu aizsardzībai, un juridiskās un īpašumtiesību struktūras lielāku pārredzamību;

41.  aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem par to, kā uzlabot pašreiz pieejamos ilgtspējīgas izaugsmes atbalstam paredzētos finanšu instrumentus, piemēram, projektu obligācijas ilgtermiņa ieguldījumiem, un publiskot ziņojumu par konkurences politikas ieguldījumu jauninājumu izstrādē un izaugsmē, vajadzības gadījumā pārskatot spēkā esošos noteikumus;

42.  prasa, lai Komisija steidzami nāktu klajā ar priekšlikumiem par investoru un citu privāto klientu aizsardzības uzlabošanu saistībā ar finanšu pakalpojumiem, proti, standartizētiem privāto ieguldījumu pakalpojumiem (PRIPS), pārvedamo vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (UCITS), apdrošināšanas starpniecību un apdrošināšanas garantiju sistēmām;

43.  uzsver to, ka stabila finanšu tirgus infrastruktūra ir svarīgs vienotā tirgus atbalsta elements, un tādēļ aicina Komisiju ātri nākt klajā ar priekšlikumiem par šādai infrastruktūrai nepieciešamiem krīzes novēršanas mehānismiem; turklāt uzsver to, ka ir svarīgi veikt agrīnu pārraudzību saistībā ar Komisijas stratēģijas dokumentu par PVN nākotni;

44.  uzsver to, cik svarīgi ir valstu un Eiropas līmenī cīnīties pret nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi koordinēt nodokļu politiku, lai izvairītos no vienotā tirgus darbības traucējumiem, nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem un iedzīvotājiem un nodrošinātu stabilu valsts finanšu sistēmu;

45.  atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt rezultātu apkopojumu, norādot tajā šķēršļus, ar kuriem Savienībā saskaras darba ņēmēji, kas vēlas izmantot brīvas pārvietošanās tiesības, aprakstot, kā dalībvalstīs novērš šos šķēršļus, un novērtējot, vai šie novēršanas pasākumi ir pamatīgi un iedarbīgi, tai skaitā aplūkojot sociālā dempinga jautājumu; aicina Komisiju iesniegt rīcības plānu, lai novērstu joprojām pastāvošos šķēršļus, ar kuriem Savienībā saskaras iedzīvotāji, kas vēlas izmantot savas tiesības pārcelties uz citu dalībvalsti un strādāt tajā;

46.  uzskata, ka Eiropas iedzīvotāji daudzās jomās vēl nav pilnībā izmantojuši vienotā tirgus piedāvātās priekšrocības, tai skaitā personu un darba ņēmēju brīvas pārvietošanās iespējas, un ka ir nepieciešami spēcīgi stimuli, it īpaši, lai nodrošinātu efektīvu darbaspēka mobilitāti visā Eiropā, sevišķi garantējot sociālās drošības un pensiju tiesību pārvedamību;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar Regulu Nr. (EK) 883/2004 un LESD 153. pantu veikt pētījumus, lai nodrošinātu mobilo iedzīvotāju sociālās drošības aizsardzības nepārtrauktību Eiropas Savienībā un vienlīdzīgu attieksmi pret mobilajiem iedzīvotājiem un attiecīgās valsts iedzīvotājiem, ņemot vērā arī izvēles, brīvprātīgo un pārvedamo sociālās drošības sistēmu Eiropas līmenī papildus vispārējai sistēmai, lai veidotu ciešāku sadarbību sociālās politikas jomā;

o
o   o

48.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 161 E, 31.5.2011., 84. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0146. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0145. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0144. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0543.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija rezolūcija par Eiropas uzņēmējdarbības tiesību nākotni (2012/2669(RSP))

P7_TA(2012)0259 B7-0299/2012

Eiropas Parlaments,

–  – ņemot vērā publisko apspriešanu par Eiropas uzņēmējdarbības tiesībām, kuru Komisija uzsāka 2012. gada 20. februārī(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 16. un 17. maijā Komisijas organizēto konferenci ar nosaukumu “Eiropas uzņēmējdarbības tiesību attīstības perspektīvas” (2),

–  ņemot vērā ekspertu grupas 2011. gada 5. aprīļa ziņojumu par Eiropas uzņēmējdarbības tiesību turpmākajām perspektīvām(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu “Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu “Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva ‐ labvēlīgu apstākļu izveide sociāliem uzņēmumiem, sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam” (COM(2011)0682),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. jūlija paziņojumu “Par vienkāršotu uzņēmējdarbības vidi uzņēmējdarbības tiesību, grāmatvedības un revīzijas jomās” (COM(2007)0394),

–  ņemot vērā Komisijas 2003. gada 21. maija paziņojumu “Uzņēmējdarbības tiesību modernizācija un uzņēmumu vadības uzlabošana Eiropas Savienībā ‐ attīstības plāns” (COM(2003)0284),

–  ņemot vērā Parlamenta 2004. gada 21. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Uzņēmējdarbības tiesību modernizācija un uzņēmumu vadības uzlabošana Eiropas Savienībā ‐ attīstības plāns” (4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 4. jūlija rezolūciju par pašreizējo un paredzamo attīstību uzņēmējdarbības tiesību jomā(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par Eiropas slēgto sabiedrību un 14. uzņēmējdarbības tiesību direktīvu attiecībā uz sabiedrības atrašanās vietas mainīšanu(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 10. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu juridiskās adreses pārrobežu pārcelšanu(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 23. novembra rezolūciju par Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānā ietvertajiem civiltiesību, komerctiesību, ģimenes tiesību un starptautisko privāttiesību aspektiem(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 2. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par 14. uzņēmējdarbības tiesību direktīvu un uzņēmumu juridiskās adreses pārrobežu pārcelšanu(9),

–  ņemot vērā 2012. gada 7. maija jautājumu Komisijai par Eiropas uzņēmējdarbības tiesību nākotni (O-000110/2012 – B7-0117/2012),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā ir nepieciešams mainīt ES uzņēmējdarbības tiesību un uzņēmumu vadības regulējošos noteikumus, lai pielāgotu tos Eiropas uzņēmējsabiedrību arvien lielākai pārrobežu darbībai ES teritorijā un Eiropas tirgus tālākai integrācijai;

B.  tā kā vispārējais mērķis ir radīt priekšnosacījumus Eiropas uzņēmumu efektīvākai konkurētspējai, lai tie sasniegtu lielākus panākumus globālā lielas konkurences vidē, vienlaicīgi nodrošinot kreditoru, akcionāru, uzņēmējsabiedrību dalībnieku un nodarbināto interešu aizsardzību;

C.  tā kā viegli saprotami reglamentējošie noteikumi mudinātu uzņēmumus, jo īpaši MVU, izmantot iespējas, ko piedāvā vienotais tirgus;

D.  tā kā jebkurām turpmākajām iniciatīvām vajadzētu būt saderīgām ar valsts uzņēmumu vadības sistēmām un valsts tiesību aktiem par strādājošo iesaistīšanu uzņēmumu vadībā, vienlaicīgi cenšoties panākt lielāku elastību un izvēles brīvību attiecībā uz uzņēmējsabiedrību juridiskajām formām, pilnvaru sadalījumu uzņēmumā un noturīgām uzņēmumu vadības stratēģijām;

E.  tā kā Eiropas līmenī pašreiz vērojams uzņēmējsabiedrību juridisko formu neizmantots potenciāls, kurš būtu arī turpmāk jāizpēta, jāattīsta un jāveicina;

F.  tā kā būtu jāveicina uzņēmumu pārrobežu mobilitāte;

G.  tā kā finanšu krīze ir parādījusi, ka nepieciešams skaidrāks uzņēmumu vadības regulējums, lielāku uzmanību pievēršot iesaistīto pušu līdzdalībai,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas nesen organizēto publisko apspriešanu par Eiropas uzņēmējdarbības tiesību nākotni, kura varētu palīdzēt veidot turpmākas iniciatīvas nolūkā vienkāršot uzņēmējdarbības vidi uzņēmējsabiedrībām, samazināt nevajadzīgu administratīvo slogu un ļaut uzņēmējsabiedrībām efektīvi darboties vienotajā tirgū, nodrošinot kreditoru, akcionāru uzņēmējsabiedrību dalībnieku un nodarbināto interešu pienācīgu aizsardzību;

2.  uzskata, ka ES uzņēmējsabiedrību juridiskajā formām, kas papildina spēkā esošās valsts tiesību aktos paredzētās uzņēmējsabiedrību juridiskās formas, ir ievērojams potenciāls un tās būtu jāturpina attīstīt un veicināt; mudina Komisiju turpināt centienus, lai pieņemtu Eiropas privātā uzņēmuma statūtus(10), kas kalpotu MVU īpašajām vajadzībām, un šajos statūtos varētu pilnībā ņemt vērā visu iesaistīto personu intereses, tādējādi pārvarot strupceļu Padomē;

3.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir uzsākusi pētījumu par Eiropas savstarpējām sabiedrībām, kā tika paziņots iepriekš minētajā tās sociālas uzņēmējdarbības iniciatīvā(11), un mudina Komisiju steidzami pievērsties jauna statūtu priekšlikuma izstrādāšanai;

4.  uzskata, ka iespējamām Otrās uzņēmējsabiedrības direktīvas(12) reformām būtu jākoncentrējas uz turpmāku vienkāršošanu, nevis alternatīva režīma ieviešanu kapitālieguldījumiem un to saglabāšanai;

5.  atzinīgi vērtē grāmatvedības direktīvu pārskatīšanu un ierosina, lai Komisija turpinātu izpētīt iespējas Eiropas grāmatvedības standartu attīstībai, jo īpaši attiecībā uz MVU īpašajām vajadzībām, ņemot vērā tradicionālās idejas par noturīgumu, ilgtermiņa plānošanu, ģimenes uzņēmumiem un citiem MVU tradicionāliem aspektiem;

6.  uzskata, ka pienācīgi būtu jāapsver darba atjaunošana pie Piektās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas attiecībā uz akciju sabiedrību struktūru un darbību;

7.  atkārtoti prasa Komisijai, lai tā iesniegtu likumdošanas priekšlikumu, ar ko nosaka pasākumus uzņēmējsabiedrību pārrobežu mobilitātes veicināšanai ES (14. uzņēmējdarbības tiesību direktīva par uzņēmumu juridisko adrešu pārrobežu pārcelšanu);

8.  atgādina, ka pamatnolīgumā par Parlamenta un Komisijas attiecībām, tā ir uzņēmusies saistības trīs mēnešu laikā pēc atbilstošas rezolūcijas pieņemšanas plenārsēdē ziņot par paveiktā darba kontroli attiecībā uz pieprasījumiem iesniegt priekšlikumus saskaņā ar LESD 225. pantu; pauž nožēlu par to, ka šīs saistības nav pildītas attiecībā uz Parlamenta rezolūciju ar ieteikumiem par 14. uzņēmējdarbības tiesību direktīvu; aicina Komisiju ievērot pamatnolīgumu, turpmāk iesniedzot sīkāk izstrādātus ziņojumus par paveiktā darba kontroli;

9.  ierosina, lai Komisija turpinātu darbu pie Devītās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas, kas attiecas uz uzņēmējsabiedrību grupām, lai nodrošinātu visbiežāk sastopamās uzņēmumu apvienības juridiskās formas tiesisko regulējumu; uzskata, ka nav vajadzīgs pilnībā saskaņot Eiropas tiesību aktus uzņēmumu grupas vadības jomā, toties ir nepieciešams pieņemt kopīgu noteikumu paketi, kas cita starpā regulē filiāļu un akcionāru aizsardzību, kā arī pārredzamību attiecībā uz juridisko un īpašumtiesību struktūru;

10.  atgādina, ka saskaņā ar Komisijas lietpratīga regulējuma programmu tiesību aktiem nepieciešams būt skaidrākiem un pieejamākiem; uzskata, ka Komisijai būtu jākodificē ES uzņēmējdarbības tiesības, lai nodrošinātu adresātiem saprotamāku noteikumu kopumu un atbilstību ES tiesību aktiem; atzīst vienoto ES uzņēmējdarbības tiesību instrumentu pozitīvo ieguldījumu, bet uzskata, ka uzņēmējsabiedrības tiesību direktīvas pirmām kārtām būtu jāsagrupē kopā; ierosina to sagrupēšanu kategorijās, tostarp šo sabiedrību veidošanu un darbību (piemēram, Pirmā un Otrā direktīva un grāmatvedības un revīzijas direktīvas), mobilitāti (piemēram, Trešā(13), Sestā(14), Desmitā(15), Vienpadsmitā(16) un 13. (17) direktīva, kā arī turpmākā 14. direktīva) un ES uzņēmējdarbības veidus (piemēram, Eiropas sabiedrība, Eiropas kooperatīvā sabiedrība, Eiropas Ekonomisko interešu grupas); uzsver, ka šim kodifikācijas projektam, protams, nevajadzētu būt par iemeslu nepieciešamo reformu apturēšanai;

11.  uzskata, ka tiesību normu kolīziju jautājumus ir nepieciešams risināt arī uzņēmējdarbības tiesību jomā un, ka akadēmisks priekšlikums šajā jomā(18) varētu būt par izejas punktu turpmākam darbam par noteikumiem, kas regulē tiesību aktu kolīzijas, ņemot vērā uzņēmējsabiedrību pārrobežu darbību;

12.  mudina Komisiju iesniegt rīcības plānu, kurā būtu norādīts, kā būtu jārīkojas pēc apspriešanas, izklāstot īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa iniciatīvas, lai uzlabotu ES uzņēmējdarbības tiesību reglamentējošos noteikumus; uzskata, ka īstermiņa iniciatīvām būtu jāietver 14. uzņēmējdarbības tiesību direktīva un pasākumi, kas uzlabo uzņēmumu vadības pamatregulējumu, savukārt vidēja termiņa iniciatīvās jāapskata, piemēram, Devītā uzņēmējdarbības tiesību direktīva, bet ar ilgtermiņa iniciatīvām jānodrošina ES uzņēmējdarbības tiesību kodifikācija;

13.  uzsver ‐ Parlaments sagaida, ka īstermiņa iniciatīvas oficiāli tiek iekļautas likumdošanas darba programmā 2013. gadam, bet attiecībā uz vidēja termiņa un ilgtermiņa iniciatīvām tiek noteikti izpildes termiņi;

14.  atgādina par agrākajiem aicinājumiem Komisijai analizēt problēmas spēkā esošo tiesību aktu īstenošanā, lai analīzes rezultātus varētu ņemt vērā, apsverot jaunus likumdošanas priekšlikumus;

15.  atgādina, ka jebkurš Komisijas iesniegtais likumdošanas priekšlikums būtu jābalsta uz ietekmes novērtējumu, ņemot vērā visu iesaistīto pušu, tostarp ieguldītāju, īpašnieku, kreditoru un nodarbināto, intereses, kā arī pilnībā nodrošinot subsidiaritātes un proporcionalitātes principa ievērošanu;

16.  aicina Komisiju vispusīgi informēt Parlamentu par tās īstenotās apspriešanas rezultātiem attiecībā uz Eiropas uzņēmējdarbības tiesību nākotni un sīki izskaidrot lēmumus, kurus tā pieņems šīs apspriešanas rezultātā;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) http://ec.europa.eu/internal_market/consultations/2012/company_law_en.htm (2) http://ec.europa.eu/internal_market/company/modern/index_en.htm#conference (3) http://ec.europa.eu/internal_market/company/modern/index_en.htm (4) OV C 104 E, 30.4.2004., 714. lpp. (5) OV C 303 E, 13.12.2006., 114. lpp. (6) OV C 263 E, 16.10.2008., 671. lpp. (7) OV C 87 E, 1.4.2010, 5. lpp. (8) OV C 99 E, 3.4.2012., 19. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0019. (10) COM(2008)0396. (11) COM(2011) 0682, 10. lpp. (12) OV L 26, 31.1.1977., 1. lpp. (13) OV L 295, 20.10.1978., 36. lpp. (14) OV L 378, 31.12.1982., 47. lpp. (15) OV L 310, 25.11.2005., 1. lpp. (16) OV L 395, 30.12.1989., 36. lpp. (17) OV L 142, 30.4.2004., 12. lpp. (18) H.-J. Sonnenberger (izdevējs), Vorschläge und Berichte zur Reform des europäischen und deutschen internationalen Gesellschaftsrechts – Vorgelegt im Auftrag der zweiten Kommission des Deutschen Rates für Internationales Privatrecht, Spezialkommission Internationales Gesellschaftsrecht, Mohr Siebeck, Tībingene, 2007.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija rezolūcija par virzību uz ekonomikas atlabšanu, radot daudz jaunu darba vietu (2012/2647(RSP))

P7_TA(2012)0260 B7-0275/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 18. aprīļa darba dokumentu “Kvalitatīva stažēšanās sistēma” (SWD(2012)0099),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 18. aprīļa darba dokumentu par individuālo un mājsaimniecības pakalpojumu nodarbinātības potenciāla izmantošanu (SWD(2012)0095),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 18. aprīļa darba dokumentu par EURES reformu, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus (SWD(2012)0100),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 18. aprīļa darba dokumentu par Jaunatnes iespēju iniciatīvas īstenošanu ‐ pirmie paveiktie pasākumi (SWD(2012)0098),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 18. aprīļa darba dokumentu par darba tirgus tendencēm un problēmām (SWD(2012)0090),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 18. aprīļa darba dokumentu par atvērtiem, dinamiskiem un iekļaujošiem darba tirgiem (SWD(2012)0097),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 18. aprīļa darba dokumentu par IKT nodarbinātības potenciāla izmantošanu (SWD(2012)0096),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 18. aprīļa darba dokumentu par rīcības plānu attiecībā uz ES veselības aprūpes darbaspēku (SWD(2012)0093),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 18. aprīļa darba dokumentu par “zaļas izaugsmes” nodarbinātības potenciāla izmantošanu (SWD(2012)0092),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojumu “Jaunu prasmju un darba vietu programma ‐ Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (COM(2010)0682) un Parlamenta 2011. gada 26. oktobra rezolūciju(1) par šo jautājumu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par netipiskiem līgumiem, drošu profesionālo izaugsmi un jauniem sociālā dialoga veidiem(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 7. septembra rezolūciju par darbavietu potenciāla attīstīšanu jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai(4),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 6. decembra secinājumus “Nodarbinātības politika konkurētspējīgai un videi draudzīgai ekonomikai ar zemu oglekļa emisiju līmeni un efektīvu resursu izmantojumu”,

–  ņemot vērā Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) 2010. gada pētījumu “Prasmes ekoloģiskām darba vietām”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par darba ņēmēju pārvietošanās brīvības Eiropas Savienībā veicināšanu(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. janvāra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums: ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide” (COM(2011)0011) un tam pievienoto Vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 18. aprīļa darba dokumentu “Panākumi kopējo Eiropas mērķu sasniegšanā izglītības un apmācības jomā” (SEC(2011)0526),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par Eiropas sadarbību profesionālās izglītības un apmācības jomā, lai atbalstītu stratēģiju “Eiropa 2020”(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā sakarā ar nepārejošām strukturālām problēmām un ekonomisko krīzi bezdarba līmenis ir pieaudzis no 9,5 % 2010. gadā līdz 10,2 % 2012. gadā, kas nozīmē 6 miljonu darba vietu zaudēšanu kopš 2008. gada;

B.  tā kā aizvien pieaug problēmas nodarbinātības, sociālās integrācijas un nabadzības apkarošanas jomā un vienlaikus palielinās atšķirības starp dalībvalstīm un starp reģioniem;

C.  tā kā saskaņā ar Komisijas prognozēm 2012. gada perspektīvas ir vēl nelabvēlīgākas, jo 2012. gadā tiek prognozēta ES IKP stagnācija un recesija vairākās dalībvalstīs;

D.  tā kā, lai sasniegtu nodarbinātības mērķi, kas izvirzīts stratēģijā “ES 2020” (Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei) un aicina līdz 2020. gadam nodarbināt 75 % no 20–64 gadus veciem iedzīvotājiem, ir jāaizpilda 17,6 miljoni jaunu darba vietu;

E.  tā kā nestabils darbs ir visupirms cilvēciska traģēdija darba ņēmējiem un viņu ģimenēm un nozīmē produktīvo spēju zaudēšanu, jo vairākkārtīgas darba vietu maiņas un ilgu bezdarba periodu dēļ prasmes pamazām zūd;

F.  tā kā bezdarba līmenis ir īpaši augsts jauniešu vidū, kas daļēji ir izskaidrojams ar prasmju piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstību, taču bieži vien nav atkarīgs no izglītības līmeņa;

G.  tā kā taupības pasākumi, kuru mērķis ir fiskāla konsolidācija, ko īsteno vairākās dalībvalstīs, ir veicinājuši ievērojamu bezdarba pieaugumu;

H.  tā kā finanšu krīze ir novedusi pie ievērojama bezdarba pieauguma un tā, ka daudzu dalībvalstu ekonomika nespēj augt pietiekami, lai risinātu šo problēmu;

I.  tā kā augsts nodarbinātības līmenis ir jāsasniedz arī tādēļ, lai īstenotu fiskālo konsolidāciju un ekonomikas atveseļošanu, gan saglabājot iekšējā patēriņa līmeni, gan sekmējot lielāka cilvēku skaita iesaistīšanos labklājības valsts finansēšanā;

J.  tā kā darba tiesību reformas daudzās dalībvalstīs nav sekmējušas kvalitatīvākas nodarbinātības iespējas, bet drīzāk divu līmeņu darba tirgu, kurā arvien vairāk darba ņēmēju ‐ bieži vien visneaizsargātākās darba ņēmēju grupas, piemēram, sievietes, gados jauni darbinieki un migranti ‐ strādā nepastāvīgu darbu par zemu samaksu;

K.  tā kā saistības, kas paredzētas dalībvalstu reformu programmās, bieži vien ir nepietiekamas, lai sasniegtu lielāko daļu ES mēroga mērķu, kuri izvirzīti stratēģijā “ES 2020”;

L.  tā kā ES 2012. gada izaugsmes pētījums liecina par to, ka ir mērķtiecīgi jāsekmē jaunu darba vietu izveide un jānodrošina ekonomikas atlabšana, radot daudz jaunu darba vietu, un tā kā šis jautājums tika vairākkārtīgi apspriests 2012. gada marta Eiropadomes sanāksmēs;

M.  tā kā gan dalībvalstsu, gan ES līmeņa politikas veidotāji ir atbildīgi par to, lai nodrošinātu, ka darba ņēmējiem ir pieejama atbilstoša izglītība un apmācības iespējas, lai pielāgotu viņu prasmju kopumu mainīgajām ekonomikas struktūrām un nodarbinātības modeļiem;

N.  tā kā sociālas, resursu ziņā efektīvas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas ekonomikas veicināšana ir viens no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem;

O.  tā kā jau tagad ir vērojams ar kvalificētām darba vietām saistītu īpašu prasmju deficīts jauninājumiem svarīgās nozarēs, un ir sagaidāms, ka līdz 2020. gadam vismaz 40 % no kopējās nodarbinātības veidos augstas kvalifikācijas garīgā darba nodarbošanās;

P.  tā kā saskaņā ar jaunākajiem statistikas datiem katram ceturtajam darba devējam Eiropā ir grūtības aizpildīt darba vietas ar kvalificētiem tirdzniecības darbiniekiem, tehniķiem un inženieriem, kurus atrast ir visgrūtāk;

Q.  tā kā ieguldījumi pētniecībā, jauninājumos, izglītībā un apmācībā, kas ir būtiski svarīgi ekonomiskās izaugsmes veicināšanai un jaunu darba vietu radīšanai, ES joprojām ir mazāki nekā tās ekonomiskajiem partneriem un konkurentiem citviet pasaulē,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus papildināt gada izaugsmes pētījuma nodarbinātības prioritātes ar vidēja termiņa politikas pamatnostādnēm, kuru nolūks ir sasniegt stratēģijā “ES 2020” izvirzītos mērķus; atzinīgi vērtē plašo jautājumu loku, kas risināts tiesību aktu kopumā nodarbinātības jomā, un pauž atzinību attiecībā uz ilgi prasīto politikas maiņu jaunu darba vietu izveides sekmēšanai; aicina veikt nepieciešamos ieguldījumus darba un izaugsmes potenciāla izmantošanā “zaļajā ekonomikā”, veselības un sociālo pakalpojumu nozarē un IKT, aptverot ieguldījumus prasmju, apmācības un augstāku algu sekmēšanā;

2.  pauž nosodījumu par to, ka, neraugoties uz politisko apņemšanos 2012. gada pavasara Eiropadomes laikā un Komisijas norādījumiem attiecīgajā paziņojumā, lielākā daļa dalībvalstu kā daļu no savas 2012. gada valsts reformu programmas nav iesniegušas valsts nodarbinātības plānu, norādot visaptverošus pasākumus darba vietu radīšanai, videi draudzīgai nodarbinātībai, saiknei starp nodarbinātības politiku un finanšu instrumentiem, darba tirgus reformām un skaidru grafiku, kā daudzgadu reformu programma tiks īstenota nākamajos 12 mēnešos;

3.  norāda, ka darba tirgus politika nevar kompensēt makroekonomikas politikas trūkumus, un aicina Komisiju visos priekšlikumos, kuru mērķis ir darba vietu radīšana, integrēt SDO programmā pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai paredzētos četrus mērķus: radīt jaunas darba vietas, garantēt darba tiesības, palielināt sociālo aizsardzību un veicināt sociālo dialogu;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par darba tirgus uzraudzības sistēmu un atsevišķu uzskaites shēmu valstīm, kas neievēro valstij paredzētos īpašos ieteikumus; mudina Komisiju iekļaut šajā sistēmā uzraudzību, lai palīdzētu virzīties uz stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanu nabadzības un sociālās integrācijas jomā;

5.  mudina ES dalībvalstu un valdību vadītājus līdz 2012. gada beigām vienoties par Eiropas tiesību aktu kopumu ieguldījumu jomā; uzskata, ka šāds tiesību aktu kopums varētu palīdzēt Eiropai izkļūt no krīzes, ja tajā ietver konkrētas valstu un Eiropas līmeņa saistības attiecībā uz ieguldījumiem, lai sekmētu ilgtspējīgu izaugsmi un darba vietas svarīgākajās nozarēs, piemēram, resursu efektivitāte un pārvaldība, atjaunojamie enerģijas avoti, energoefektivitāte vai resursu pārstrādes un atkārtota izmantošana; norāda uz energoefektivitātes direktīvu kā konkrētu Eiropas tiesību aktu piemēru, kas varētu radīt līdz pat 2 miljoniem jaunu darba vietu;

6.  atzinīgi vērtē priekšlikumu samazināt darbaspēka nodokļu slogu tādā veidā, kas negatīvi neietekmē budžetu; atgādina, ka vidējā nodokļu apmēra starpība, ja salīdzina to, cik darba devējam izmaksā darbinieka pieņemšana darbā, un darbinieka reālo atalgojumu, ES bieži vien pārsniedz 40 %; uzskata, ka nodokļu sloga novirzīšana var ļaut uzņēmumiem, kas gūst labumu no šiem atbrīvojumiem vai samazinājumiem, radīt jaunas darba vietas vai palielināt algas; uzsver, ka nodokļu novirzīšanai no darbaspēka uz kapitālu un patēriņu var būt ievērojama ietekme uz nodarbinātību;

7.  norāda uz Komisijas konstatējumu, ka katrs resursu izmantošanas samazinājuma procentpunkts varētu radīt 100 000 līdz 200 000 jaunu darba vietu;

8.  atbalsta ideju, ka uzņēmējdarbība, jaunu uzņēmumu izveide un pašnodarbinātība būtu jāsekmē kā jaunu darba vietu radīšanas līdzeklis, jo īpaši tāpēc, ka MVU un mikrouzņēmumi nodrošina vairāk nekā divas trešdaļas no ES privātās nozares darba vietu kopskaita, un aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt ieguldījumus šajās jomās, jo īpaši izmantojot publisko iepirkumu un finansējuma pieejamību;

9.  atzinīgi vērtē ieguldījumus sociālajā uzņēmējdarbībā, jo īpaši tādā, kas nodrošina labu iespēju apmierināt sociālās vajadzības, kuras neapmierina sabiedriskās preces un pakalpojumi;

10.  aicina Komisiju ievērot principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” un rūpīgi uzraudzīt atbilstošu samazinājumu īstenošanu, lai nodrošinātu, ka MVU necieš no nesamērīga administratīvā sloga vai brīvas tirdzniecības šķēršļiem vienotajā tirgū, vienlaikus nodrošinot, ka darba tiesības un sociālie noteikumi tiek pienācīgi ievēroti visos līmeņos;

11.  mudina dalībvalstis nekavējoties atcelt visus ierobežojumus darba tirgus brīvai pieejamībai darba ņēmējiem no Bulgārijas un Rumānijas; norāda uz to, ka šie ierobežojumi sekmē nelikumīgu un nelegālu nodarbinātību un šādu darba ņēmēju ļaunprātīgu izmantošanu;

12.  aicina dalībvalstis pastiprināt cīņu pret neoficiālu vai nedeklarētu darbu un “piespiedu pašnodarbinātību”, nodrošinot pietiekamus līdzekļus darba inspekcijām, organizējot informācijas kampaņas par nelegāla darba riskiem un trūkumiem, panākot spēkā esošo darba tiesību aktu un darba standartu plašāku un efektīvāku īstenošanu, lai apkarotu nedeklarētu darbu, vispārēju vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu un stingrāku ES lomu dalībvalstu darba un sociālo inspekciju ciešākas un labākas sadarbības un saskaņotas rīcības veicināšanā, kā arī paredzot profilaktiskus pasākumus ar pārbaudēm un atbilstošām sankcijām, un rūpīgi uzraugot šajā jomā paveikto;

13.  atzinīgi vērtē publiskās apspriešanas uzsākšanu par nodarbinātību veselības un sociālās aprūpes nozarē; uzskata, ka šīs nozares var būtiski ietekmēt stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanu nodarbinātības un sociālās integrācijas jomā; aicina Komisiju turpmākajos politikas priekšlikumus nolūkā uzlabot darba apstākļus šajās nozarēs ņemt vērā SDO konvenciju, kurai pievienots ieteikums par vietējiem darba ņēmējiem;

14.  piekrīt Komisijai, ka kohēzijas politika, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds ir svarīgi ieguldījumu avoti, kas stimulē ilgtspējīgu izaugsmi un darba vietu radīšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt maksimāli efektīvu šo līdzekļu un mikrofinansēšanas instrumenta izmantošanu ieguldījumiem izglītībā, apmācībā, individuālā darba, darbaspēka mobilitātes un ražīguma veicināšanā;

15.  aicina nodrošināt ātrākas un vienkāršākas pieteikumu iesniegšanas un apstiprināšanas procedūras attiecībā uz ES finansējuma programmām izaugsmes un ieguldījumu sekmēšanai;

16.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kurā uzsvērtas priekšrocības, nosakot minimālās darba algas dalībvalstu līmenī, lai novērstu strādājošo nabadzību un sociālo dempingu un palielinātu kopējo pieprasījumu; uzskata, ka jebkurā šādā priekšlikumā ir jāņem vērā un jārespektē koplīgumu slēgšanas prakse dalībvalstīs;

17.  pauž pārliecību, ka darba aizsardzības tiesību akti ir jāpielāgo, lai mudinātu uzņēmumus veidot jaunas darba vietas, palīdzētu palielināt mobilitāti un darba tirgu pielāgošanās spējas, vienlaikus palīdzot risināt segmentāciju visā ES;

18.  aicina Komisiju vērsties pret patiesajiem darba tirgus segmentācijas iemesliem, piemēram, dzimumu nevienlīdzību un tādas politikas trūkumu, ar ko sekmē darba un privātās dzīves līdzsvaru;

19.  piekrīt, ka ekonomikas stagnācijas laikā darba laika organizācijas iekšēja elastība var palīdzēt saglabāt nodarbinātību un mazināt izmaksas saistībā ar pielāgošanos, taču tas nevar aizstāt izaugsmes politiku; tomēr uzsver, ka pasākumi ir jāpielāgo sociālajiem apstākļiem, jāapspriež ar sociālajiem partneriem un jāsaskaņo ar darba devēju un darba ņēmēju interesēm;

20.  piekrīt Komisijai, ka visu veidu līguma noteikumiem būtu jānodrošina darba ņēmējiem piekļuve tiesību pamatkopumam, tostarp tiesībām uz pensiju, sociālo aizsardzību un mūžizglītības pieejamību;

21.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu uzsākt apskatu par prasmēm Eiropas Savienībā, kas uzlabos pārredzamību un iespējas darba meklētājiem un palielinās darba ņēmēju mobilitāti;

22.  atzinīgi vērtē neseno Komisijas likumdošanas iniciatīvu attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju; uzskata, ka ir svarīgi stiprināt diplomu un profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu un izveidot mehānismu labākai zināšanu un prasmju savstarpējai atzīšanai;

23.  aicina Komisiju līdz 2012. gada beigām ieviest Eiropas kvalifikāciju apliecību, lai nodrošinātu vienlīdzību un nediskrimināciju attiecībā uz līdzekļiem un vietu, kur prasmes iegūtas, prasmju pieprasījuma un piedāvājuma labāku atbilstību un veicinātu darba ņēmēju pārrobežu mobilitāti;

24.  atzinīgi vērtē Komisijas dienestu darba dokumentu par kvalitatīvu stažēšanās sistēmu un gaida rezultātus pētījumam par dalībvalstīs īstenoto stažēšanās sistēmu pārskatu, un aicina Komisiju ierosināt praksi vienmēr saistīt ar kvalifikācijas iegūšanas procesu; aicina Komisiju iespējami drīz iesniegt priekšlikumu Padomes ieteikumam par kvalitatīvu stažēšanās sistēmu un Padomes ieteikumam par jaunatnes garantiju regulu un noteikt minimālos standartus kvalitatīvu prakses vietu piedāvāšanai un aizpildīšanai;

25.  uzsver, ka jauniešu bezdarba situācija ir ļoti atkarīga no vispārējās ekonomiskās situācijas; uzsver, ka jauniešu virzībā no izglītības uz profesionālo dzīvi ir svarīgs atbalsts, profesionālā orientācija un uzraudzība; aicina Komisiju visus turpmākos politikas priekšlikumus šajā jomā pieskaņot iniciatīvām “Jaunatne kustībā” un “Jauniešu iespējas”; aicina dalībvalstis sākt paraugprakses apmaiņu jaunatnes bezdarba novēršanas jomā;

26.  aicina dalībvalstis, Komisiju un Padomi ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem izmantot ikvienu iespēju nodrošināt, ka katrs gados jauns ES pilsonis ilgākais pēc četru mēnešu bezdarba var sākt strādāt vai mācīties, īstenojot Eiropas Jaunatnes garantijas sistēmu; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāparedz, ka Jaunatnes garantija ir juridiski saistoša, lai efektīvi uzlabotu to jauniešu situāciju, kuri nestrādā un nav arī iesaistīti izglītībā vai apmācībā, un lai pakāpeniski pārvarētu jauniešu bezdarba problēmu Eiropas Savienībā; uzsver, ka Jaunatnes garantijas sistēmai ir vajadzīgs īpašs Eiropas finansiālais atbalsts, jo īpaši dalībvalstīs, kurās ir visaugstākie jauniešu bezdarba rādītāji;

27.  aicina Komisiju sniegt atbalstu dalībvalstīm cīņā pret bezdarbu un jauniešu bezdarbu ar neizmantotiem piešķīrumiem no struktūrfondiem;

28.  pievienojas Komisijas paustajam aicinājumam dalībvalstīm, lai tās veicina EURES sistēmas izmantošanu; uzsver, ka EURES ir būtiska nozīme iekšējā tirgus darbībā, jo minētie dienesti sniedz padomu darba ņēmējiem un darba meklētājiem par to tiesībām citās dalībvalstīs; aicina pilnībā iesaistīt Eiropas Parlamentu attiecībā uz EURES tīkla struktūras un pārvaldības reformu;

29.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir mazināt sievietēm nelabvēlīgos faktorus un sekmēt viņu integrāciju darba tirgū, nodrošinot vienādu atalgojumu un pienācīgas bērnu aprūpes iespējas, kā arī novēršot visa veida diskrimināciju un nodokļu priekšrocības bremzējošos faktorus, kas kavē sieviešu līdzdalību darba tirgū; aicina dalībvalstis veikt turpmākus pasākumus šajās jomās;

30.  mudina Komisiju paātrināt darbu pie pensiju pārnesamības direktīvas, jo juridiskā nenoteiktība attiecībā uz sociālās drošības noteikumiem un pensiju tiesībām ir viens no galvenajiem šķēršļiem darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai;

31.  aicina dalībvalstis pieņemt vai turpināt īstenot izaugsmi veicinošu politiku, tostarp par prioritāriem izvirzīt izdevumus izglītības, mūžizglītības, pētniecības un ieguldījumu jomās, neraugoties uz taupības pasākumiem saistībā ar ekonomikas krīzi un nepieciešamību mazināt valsts parāda slogu, jo īpaši eurozonā;

32.  mudina Komisiju sekmēt taisnīgu mobilitāti un apkarot citur darbā norīkoto darba ņēmēju ļaunprātīgu izmantošanu gan uzņēmējās valstīs, gan izcelsmes valstīs;

33.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0466. (2) OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp. (3) OV C 351 E, 2.12.2011., 39. lpp.. (4) OV C 308 E, 20.10.2011., 6. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0455. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0263. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0495.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija rezolūcija par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izbeigšanu (2012/2684(RSP))

P7_TA(2012)0261 RC-B7-0304/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ziņojumus, kas iesniegti saskaņā ar ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās papildprotokolu, kā arī Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcības vai sodīšanu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par cīņu pret sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu Eiropas Savienībā(1),

–   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2011. gada 5. decembra ziņojumu “Sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izbeigšana”,

–  ņemot vērā 2010. gada 8. marta Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes secinājumus par vardarbības pret sievietēm izskaušanu Eiropas Savienībā, kuros aicināts īstenot starptautisku pieeju, lai apkarotu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada 12. aprīļa Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par vardarbību pret sievietēm un sieviešu visāda veida diskriminācijas apkarošanu, ko Vispārējo lietu padome pieņēma 2008. gada 8. decembrī;

–  ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir neatgriezeniska vardarbīga prakse, ar kuru mērķtiecīgi tiek izmainīti vai savainoti sievietes dzimumorgāni ar medicīnu nesaistītu iemeslu dēļ, tai ir nelabojamas sekas un mūsdienās tā skar 140 miljonus sieviešu un meiteņu; tā kā katru gadu vairāk nekā 3 miljoniem meiteņu draud šī procedūra;

B.  tā kā PVO dati liecina, ka Eiropā dzīvo vismaz 500 000 sieviešu, kurām veikta sieviešu dzimumorgānu kropļošana, un aprēķināts, ka riskam ir pakļauti 180 000 meiteņu; tā kā eksperti uzskata, ka šie skaitļi ir pārāk mazi un netiek ņemta vērā imigrantu otrā paaudze vai nelegālie imigranti;

C.  tā kā sieviešu dzimumorgānu jebkāda veida kropļošana ir kaitīga tradicionāla prakse, ko nevar uzskatīt par reliģiska rituāla daļu, bet tā ir vardarbība pret sievietēm un meitenēm un viņu pamattiesību pārkāpums, jo īpaši pārkāpjot tiesības uz personas drošību un neaizskaramību, tiesības uz fizisko un garīgo veselību un tiesības uz seksuālo un reproduktīvo veselību, turklāt attiecībā uz nepilngadīgām meitenēm šī prakse ir arī vardarbīga izturēšanās pret bērnu; tā kā šādi pārkāpumi nekādā gadījumā nav attaisnojami ar dažādu kultūras tradīciju ievērošanu vai iniciācijas ceremoniju izpildi;

D.  tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana, kas pati par sevi jau ir cilvēktiesību pārkāpums, rada ļoti nopietnus un neatgriezeniskus īslaicīgus un ilgstošus fiziskās un garīgās veselības bojājumus sievietēm un meitenēm, kurām tā veikta, un pārkāpj viņu tiesības, smagi aizskarot personu un fizisko integritāti, un šī prakse atsevišķos gadījumos var izraisīt nāvi; tā kā tiek izmantoti primitīvi instrumenti un netiek veikti antiseptiski pasākumi, un tāpēc rodas kaitīgas blakusparādības, piemēram, sāpīgas dzimumattiecības un dzemdības, tiek neatgriezeniski bojāti orgāni un var rasties komplikācijas, piemēram, asiņošana, šoka stāvoklis, infekcijas, AIDS vīrusa pārnešana, stinguma krampji, labdabīgi audzēji un nopietnas komplikācijas grūtniecības un dzemdību norisē;

E.  tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir nevienlīdzīga varas sadalījuma izpausme un vardarbības pret sievietēm paveids, kas papildina citus smagas ar dzimumu saistītas vardarbības veidus, un tā kā ir absolūti nepieciešams izveidot vispārīgu un konsekventu pieeju cīņai pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, lai apkarotu ar dzimumu saistītu vardarbību un vardarbību pret sievietēm,

1.  atzinīgi vērtē Sieviešu statusa komisijas 56. sesijas 2012. gada 8. marta lēmumu par to, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošanas problēma ir jāizskata gaidāmajā ANO Ģenerālās asamblejas 67. sesijā;

2.  aicina ANO Ģenerālo asambleju tās 67. sesijā pieņemt rezolūciju, ar kuru visā pasaulē tiktu izbeigta sieviešu dzimumorgānu kropļošana ‐ kā tas prasīts Āfrikas Savienības 2011. gada 1. jūlija samitā ‐, saskaņojot dalībvalstu rīcību un publicējot ieteikumus un pamatnostādnes reģionālo un starptautisko juridisko instrumentu, kā arī valstu tiesību aktu izstrādei un nostiprināšanai;

3.  atzīmē, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošana galvenokārt tiek veikta jaunām meitenēm no dzimšanas līdz 15 gadu vecumam, tāpēc tā ir bērna tiesību pārkāpums; atgādina, ka visas 27 dalībvalstis ir apņēmušās aizsargāt ANO Konvencijā par bērna tiesībām noteiktās bērnu tiesības;

4.  aicina dalībvalstis turpināt ratificēt starptautiskos tiesību aktus un tos īstenot, izmantojot visaptverošus tiesību aktus, ar kuriem tiek aizliegta sieviešu dzimumorgānu jebkāda veida kropļošana un paredzēti iedarbīgi sodi tiem, kas atbildīgi par šādu praksi; norāda, ka tiesību aktos arī jānosaka pilnvaras veikt visus profilaktiskos un aizsardzības pasākumus, tostarp īstenot mehānismus tiesībaizsardzības pasākumu koordinēšanai, uzraudzībai un novērtēšanai, kā arī jāuzlabo apstākļi, kas sievietēm un meitenēm dod iespēju ziņot par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

5.  aicina attiecīgās ANO struktūrvienības un pilsonisko sabiedrību piešķirt pienācīgus finanšu resursus un tādējādi aktīvi atbalstīt mērķtiecīgas, inovatīvas programmas un izplatīt labu praksi par to, kā nodrošināt vajadzības un prioritātes meitenēm, kas ir neaizsargātā situācijā, tostarp tādām, kurām veikta sieviešu dzimumorgānu kropļošana, un kam ir grūti piekļūt pakalpojumiem un programmām;

6.  prasa ANO ģenerālsekretāram nodrošināt, ka visas attiecīgās organizācijas un iestādes ANO sistēmā, īpaši ANO Bērnu fonds, ANO Iedzīvotāju fonds, Pasaules Veselības organizācija, ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO), ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu ietekmes palielināšanas struktūrvienība, ANO Sieviešu attīstības fonds, ANO Attīstības programma un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs, katra atsevišķi un visas kopā savās valstu programmās vajadzības gadījumā un atbilstīgi valstu prioritātēm iekļauj aizsardzības un veicināšanas pasākumus attiecībā uz meiteņu tiesībām netikt pakļautām sieviešu dzimumorgānu kropļošanai, lai tādējādi vēl vairāk nostiprinātu valstu centienus šajā jomā;

7.  uzsver, ka jāsniedz atbalsts pilsoniskās sabiedrības locekļiem, īpaši sieviešu organizācijām, kas strādā savās kopienās, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

8.  mudina Komisiju ar 2010. gada Rīcības plānu dzimumu līdztiesībai nodrošināt, ka pasākumi, kuru mērķis ir cīņa pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, un lielāka sieviešu lomas veicināšana, tiek iekļauti visos ES attīstības politikas virzienos un programmās; uzsver, ka partnervalstīs liela nozīme ir izpratnes veidošanai, kopienas mobilizācijai, izglītībai un apmācībai, kā arī valsts, reģionālo un vietējo iestāžu un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai; norāda, ka centieni izskaust attieksmi un kaitīgu praksi, kurai ir negatīva ietekme uz meitenēm, būs sekmīga tikai tad, ja pilnībā iesaistīsies visas svarīgākās ieinteresētās personas, tostarp reliģiskie un kopienu līderi un tie, kas nepastarpināti strādā ar meitenēm, arī vecāki, ģimenes un kopienas,

9.  mudina Komisiju pievērst īpašu uzmanību sieviešu dzimumorgānu kropļošanai kā daļai vispārējā stratēģijā vardarbības pret sievietēm apkarošanai, tostarp kopīgai rīcībai pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

10.  mudina Komisiju noteikt, ka vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana ir prioritāte, un, piešķirot pienācīgus finanšu resursus, atbalstīt mērķtiecīgas un inovatīvas programmas Eiropas Savienībā un trešās valstīs;

11.  mudina dalībvalstis asi vērsties pret šo nelegālo praksi;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ANO ģenerālsekretāram un dalībvalstu valdībām.

(1) OV C 117 E, 6.5.2010., 52. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0127. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0126.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija rezolūcija par Francijas uzņēmuma PIP ražotajiem bojātiem silikona gēla krūšu implantiem (2012/2621(RSP))

P7_TA(2012)0262 B7-0302/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 184. pantu,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par inovācijām medicīnas ierīču nozarē(1);

–  ņemot vērā Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/42/EEK par medicīnas ierīcēm(2),

–  ņemot vērā Padomes 1990. gada 20. jūnija Direktīvu 90/385/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz aktīvām implantējamām medicīnas ierīcēm(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 27. oktobra Direktīvu 98/79/EK par medicīnas ierīcēm, ko lieto in vitro diagnostikā(4),

–  Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Direktīva 2000/70/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 93/42/EEK par medicīnas ierīcēm, kurās izmanto stabilus cilvēka asins vai asins plazmas atvasinājumus(5),

–  ņemot vērā Iespējamā un jaunatklātā veselības apdraudējuma zinātniskās komitejas (SCENIHR) 2012. gada 1. februārī publicēto atzinumu par Poly Implant Prothèse (PIP) uzņēmuma ražoto silikona produktu drošību(6),

–  ņemot vērā secinājumus(7), kas pieņemti augsta līmeņa Konferencē par veselības jautājumiem saistībā ar inovāciju medicīnas tehnoloģiju nozarē, kura notika 2011. gada 22. martā Briselē,

–  ņemot vērā 2001. gada 13. jūnija rezolūciju par lūgumrakstiem, kuri atzīti par pieņemamiem, attiecībā uz silikona krūšu implantiem (Lūgumraksts Nr. 0470/1998 un Nr. 0771/1998)(8),

–  ņemot vērā 2012. gada 2. februāra rezolūciju par virzību uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 5. septembra Direktīvu 2007/47/EK(10), ar kuru groza Direktīvu 90/385/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz aktīvām implantējamām medicīnas ierīcēm, Direktīvu 93/42/EEK par medicīnas ierīcēm un Direktīvu 98/8/EK par biocīdo produktu laišanu tirgū,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa jautājumu par Francijas uzņēmuma PIP ražotajiem bojātiem silikona gēla krūšu implantiem (O-000101/2012 – B7-0118/2012),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar Francijas veselības iestāžu datiem par Francijas ražošanas uzņēmumu Poly Implant Prothèse tiek veikta izmeklēšana par negodīgu rīcību, izmantojot zemas kvalitātes materiālu (rūpnieciskās kategorijas silikonu), kas atšķiras no atbilstības novērtējumam iesniegtajos dokumentos norādītā materiāla (pastiprinātā medicīniskās pakāpes silikona);

B.  tā kā trūkst gan klīnisku, gan epidemioloģisku datu par uzņēmuma PIP ražoto krūšu implantu iespējamo risku;

C.  tā kā trešās paaudzes implantu plīst 10–15 % gadījumu 10 gadu laikā pēc to ievietošanas;

D.  tā kā Francijas iestāžu veiktajās pārbaudēs attiecībā uz uzņēmuma PIP ražoto silikona krūšu implantu parauga fizisko integritāti konstatēts, ka uzņēmuma PIP ražoto implantu apvalks ir neizturīgs, taču tas netika konstatēts citos tirgū pieejamajos implantos;

E.  tā kā SCENIHR ziņojumā, kuru Komisija pieprasīja 2012. gada janvāra sākumā, uzsvērts, ka pastāv zināmas bažas par uzņēmuma PIP ražoto silikona implantu plīšanas vai noplūdes rezultātā izraisīta iekaisuma risku;

F.  tā kā krūšu implantu nereģistrēšana Eiropas līmenī ir novedusi pie tā, ka nav zināms kopējais sieviešu skaits, kurām šādi implanti ievietoti; tā kā, pamatojoties uz pieejamajiem datiem, ko sniegusi Eiropas Komisija, tomēr tiek lēsts, ka visā pasaulē tika pārdoti aptuveni 400 000 PIP uzņēmuma ražotie silikona krūšu implanti; tā kā daudzām sievietēm Apvienotajā Karalistē (40 000), Francijā (30 000), Spānijā (10 000), Vācijā (7 500) un Portugālē (2 000) ir implantēti uzņēmuma PIP ražotie silikona krūšu implanti;

G.  tā kā pacientiem ir jāzina, ka implanti nav pastāvīgi, un tos ir jānomaina vai jāizņem; tā kā pacientus ir jāinformē arī par implantu kvalitāti un ar tiem saistītajiem potenciālajiem riskiem;

H.  tā kā Eiropas tiesību aktu par medicīnas ierīcēm transponēšana valstu tiesību aktos nav novērsusi šādu krāpniecību veselības jomā, kurai joprojām būs nopietna nelabvēlīga ietekmi uz cilvēku veselību visā pasaulē;

I.  tā kā šī krāpšana veselības jomā ir pievērsusi uzmanību Eiropas un valstu līmeņa trūkumiem, īpaši dalībvalstu un starptautiskās sabiedrības nepietiekamajai sadarbībai attiecībā uz informācijas apmaiņu un paziņošanu par negatīvo ietekmi, kā arī neiespējamību izsekot medicīnas ierīcēs izmantotajiem izejmateriāliem;

J.  tā kā gadījums ar uzņēmuma PIP ražotajiem implantiem, tāpat kā gadījums ar gūžas implantiem, norāda uz pašreizējās sertifikācijas sistēmas neatbilstību būtiskām drošības un veselības aizsardzības prasībām, kā arī uz trūkumiem pārbaudēs un uzraudzībā, ko dalībvalstu kompetentās iestādes veic saskaņā ar Medicīnas ierīču direktīvu 2007/47/EK;

K.  tā kā vēlme pacientiem nodrošināt ātru piekļuvi jaunām medicīnas ierīcēm nekādā gadījumā nedrīkst būt svarīgāka pār nepieciešamību garantēt pacientu drošību;

L.  tā kā Medicīnas ierīču direktīvu (2007/47/EK) pārskatīs 2012. gadā; tā kā ir ļoti svarīgi gūt mācību no krāpšanās uzņēmuma PIP ražoto implantu tirdzniecībā, lai turpmāk tiktu pastiprināta pārraudzība un drošības kontroles un prasības ierīču laišanai tirgū valsts un Eiropas mērogā;

M.  tā kā pieejamie dati liecina par to, daudzi uzņēmuma PIP ražotie implanti ir no nemedicīniskās pakāpes silikona, kas var vājināt implanta apvalku un izplatīties ķermeņa audos,

1.  atzīmē, ka vairākas dalībvalstis ir sniegušas padomu pacientiem konsultēties ar savu ķirurgu vai ir ieteikušas piesardzības dēļ izņemt uzņēmuma PIP ražotos krūšu implantus;

2.  tomēr atzīmē, ka dalībvalstu reakcija ir atšķirīga ‐ dažas no tām sniegušas saviem iedzīvotājiem pretrunīgus padomus par to, kā rīkoties, tā radot apjukumu pacientos;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt sadarbību spēkā esošā tiesiskā regulējuma ietvaros, jo īpaši tirgus un negadījumu uzraudzības un pārbaužu jomā, un pastiprināt kontroli, lai pacientiem sniegtu labākas drošības garantijas, jo īpaši tiem, kuri pakļauti augsta riska medicīnas ierīcēm;

4.  uzsver, ka pēc novērtējuma veikšanas, dalībvalstīm nekavējoties jāinformē Komisija un citas dalībvalstis par veiktajiem vai apsvērtajiem pasākumiem, lai pēc iespējas samazinātu šādu negadījumu atkārtošanās iespēju;

5.  aicina Komisiju izstrādāt pienācīgu tiesisko regulējumu, lai garantētu krūšu implantu, kā arī visu medicīnas tehnoloģiju drošību;

6.  aicina ieviest un īstenot būtiskus, tūlītējus un konkrētus pasākumus, pamatojoties uz spēkā esošajiem tiesību aktiem par medicīnas ierīcēm, jo īpaši ar mērķi:

7.  prasa Komisijai pāriet uz sistēmu, saskaņā ar kuru konkrētām medicīnas ierīču kategorijām pirms laišanas tirgū ir jāsaņem atļauja, tajā iekļaujot vismaz IIb un III kategorijas medicīnas ierīces;

8.  aicina ieviest implanta saņēmēja pasi ‐ ja tāda jau nepastāv dalībvalsts līmenī ‐, tajā norādot implanta unikālo produkta kodu, specifiskās īpašības un potenciālo nelabvēlīgo ietekmi, kā arī iekļaujot brīdinājumu par iespējamo risku veselībai un ar implantu saistītajiem pēcoperācijas aprūpes kontroles pasākumiem; šo pasi būtu jāparaksta ķirurgam un pacientam, un tā kalpotu kā piekrišana operācijas veikšanai;

9.  iesaka slimnīcām turpmākas atsauces nolūkā saglabāt pases elektronisko versiju, ņemot vēra to, ka elektronisko versiju pēc pacienta lūguma var viegli pārsūtīt citai aprūpes iestādei, kas atrodas tajā pašā vai citā valstī;

10.  aicina dalībvalstis aktīvāk veidot izpratni sabiedrībā par iespējamajiem riskiem, kas saistīti ar kosmētisko ķirurģiju, un labāk regulēt kosmētiskās ķirurģijas reklāmas, lai nodrošinātu, ka pacienti pilnībā izprot ar šāda veida ķirurģiju saistītos riskus un ieguvumus; uzsver, ka jāvērš sieviešu uzmanība uz to, ka krūšu implanti pēc kāda laika, kas katrai personai var būt atšķirīgs, ir jānomaina, tā ļaujot viņām pareizāk izvērtēt ar tiem saistītos riskus;

11.  atzīst, ka pacientiem, kuri jau ir saņēmuši krūšu implantus, varētu būt nepieciešama retrospektīva informācija, padomi un medicīniskā uzraudzība un konsultācijas, kā arī pārbaudes attiecībā uz intrakapsulārajiem un ekstrakapsulārajiem plīsumiem;

12.  uzsver, ka krūšu implantu pārbaudes procedūras un standarti ir jāprecizē, lai varētu labāk izprast apvalka materiāla mijiedarbību ar pildījuma gēlu un apkārt esošajiem ķermeņa šķidrumiem, kā arī apvalka un visa implanta izturību pret nolietojumu un plīsumiem; ir jāizstrādā vairāk priekšlikumu tādām implantu pārbaudes metodēm, kurās tie netiek sabojāti;

13.  steidzami iesaka ES reģistrēt informāciju par krūšu implantu operācijām, veidojot obligātu Valsts Krūšu implantu reģistru katrā dalībvalstī; uzsver, ka šāda obligātā reģistra veidošana būtu saistīta ar pienākumu visām klīnikām obligāti ziņot, tomēr uzsver, ka pacienta personas datu iekļaušanai reģistrā būtu jānotiek ar personas piekrišanu; ierosina, ka šādiem valstu reģistriem jābūt savstarpēji savienotiem, nodrošinot iespēju vajadzības gadījumā apmainīties ar informāciju, piemēram, gadījumos, kad implantos atklāti būtiski trūkumi;

14.  iesaka bez kavēšanās pārskatīt medicīnas ierīču direktīvu, lai tajā ieviestu instrumentus krāpšanas riska noteikšanai un samazināšanai, īpaši koncentrējoties uz noteikumiem par tirgus un negadījumu uzraudzību un pilnvaroto iestāžu darbībām un uzdevumiem, lai izvairītos no gadījuma ar uzņēmuma PIP ražojumiem atkārtošanās;

15.  aicina Komisiju apsvērt iespēju veidot efektīvu izsekojamības sistēmu medicīnas ierīcēm, kas izmantotas kā implanti, jo īpaši attiecībā uz visbīstamākajām medicīnas ierīcēm, kas ietilpst III kategorijā;

16.  aicina Komisiju ES tiesību aktu par medicīnas ierīcēm gaidāmajā pārskatīšanā ņemt vērā šādus aspektus: nepieciešamību tirdzniecības atļaujas pieprasījumiem bīstamām medicīnas ierīcēm noteikt prasības, kas atbilst vai ir līdzīgas uz zālēm attiecināmajām prasībām; obligātu pārbaužu bez iepriekšēja brīdinājuma izmantošana; nepieciešamību pēc palielinātas medicīnas ierīču izsekojamības; nepieciešamību pēc pastiprinātas koordinēšanas starp dalībvalstīm attiecībā uz ziņošanu un brīdinājumiem par bīstamām blakusparādībām vai kaitējumu, ko izraisa medicīnas ierīces; pastiprinātu pilnvaroto iestāžu kontroli un papildu paraugu testēšanu produktiem, kas jau laisti tirgū;

17.  tāpat aicina Komisiju saistībā ar medicīnas ierīču tiesību aktu gaidāmo pārskatīšanu apsvērt, vai klīnisko pētījumu ietvaros būtu nepieciešami izmēģinājumi ar cilvēkiem, jo īpaši attiecībā uz implantējamām medicīnas ierīcēm pirms to laišanas tirgū;

18.  mudina dalībvalstis vismaz reizi gadā veikt padziļinātas pārbaudes bez iepriekšēja brīdinājuma attiecībā uz medicīnas ierīcēm, kuras saistītas ar vislielāko risku, un tām, saistībā ar kurām lietotāju ziņojumi liecina par negadījumu skaita palielināšanos;

19.  mudina dalībvalstis neievērošanas gadījumos piemērot sodus;

20.  uzskata, ka šī krāpšana ir vēl viens pierādījums tam, ka nepieciešama kolektīvās tiesiskās aizsardzības sistēma, lai palīdzētu patērētājiem un pacientiem saņemt kompensāciju, kā tas ir uzsvērts iepriekš minētjā Eiropas Parlamenta 2012. gada 2. februāra rezolūcijā;

21.  aicina dalībvalstis apkopot ziņojumus par nelabvēlīgām parādībām un citus regulatīvus datus centralizētā datubāzē, kā to prasa medicīnas ierīču direktīva, lai nodrošinātu efektīvākus negadījumu uzraudzības un veselības aizsardzības pasākumus;

22.  aicina Komisiju prasīt atbilstošu teksikoloģisko novērtējumu visām medicīnas ierīcēm un ierosināt pārtraukt kancerogēnu, mutagēnu vai reproduktīvajai funkcijai toksisku (Ia vai Ib kategorijas) vielu izmantošanu, izņemot gadījumus, kad tām nav aizstājēju;

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 202, 8.7.2011., 7. lpp. (2) OV L 169, 12.7.1993., 1. lpp. (3) OV L 189, 20.7.1990., 17. lpp. (4) OV L 331, 7.12.1998., 1. lpp. (5) OV L 313, 13.12.2000., 22. lpp. (6) http://ec.europa.eu/health/scientific_committees/emerging/docs/scenihr_o_034.pdf (7) http://ec.europa.eu/consumers/sectors/medical-devices/files/exploratory_process/hlc_en.pdf (8) OV C 53 E, 28.2.2002., 231. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0021. (10) OV L 247, 21.9.2007., 21. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada14. jūnija rezolūcija par cilvēktiesībām un drošību Sāhelas reģionā, (2012/2680(RSP))

P7_TA(2012)0263 RC-B7-0305/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2012. gada 23. aprīļa secinājumus par Mali un Sāhelu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2012. gada 23. marta secinājumus par Sāhelu(2), ar ko tika apstiprināta krīzes pārvarēšanas koncepcija attiecībā uz civilu KDAP padomdevēju, palīdzības un apmācības misiju Sāhelā,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta ziņojumu “Stratēģiju Sāhelas drošībai un attīstībai ‐ īstenošanas progresa ziņojums”, 2012. gada marts“,

–  ņemot vērā ANO novērtēšanas misijas ziņojumu par Lībijas krīzes ietekmi uz Sāhelas reģionu ANO Drošības padomē 2012. gadā(3) un ANO Drošības padomes 2012. gada 22. marta(4), 26. marta(5), 4. aprīļa(6) un 9. aprīļa(7) paziņojumus par Mali,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta secinājumus par Eiropas Savienības stratēģiju Sāhelas drošībai un attīstībai (Ārlietu padomes 3076. sanāksme),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2011. gada 18. maija rezolūciju par demokrātiskiem apvērsumiem Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ‐ sekas attiecībā uz ĀKK valstīm, Eiropu un pārējo pasauli(8) un 2011. gada 23. novembra rezolūciju par arābu valstu atmodas ietekmi uz Subsahāras reģiona kaimiņvalstīm(9),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2011. gada 1. decembra secinājumus, kuros augstā pārstāve tiek mudināta veikt priekšdarbus KDAP izmantošanai, lai ciešā sadarbībā ar Āfrikas Savienību Sāhelas reģionā stiprinātu reģionālās drošības spējas,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta, 23. maija un 18. jūlija, kā arī 2012. gada 23. marta secinājumus par Lībiju,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2010. gada 1. oktobra galīgo ziņojumu par Sāhelas drošības un attīstības iniciatīvu(10),

–  ņemot vērā atbilstošos papildu noteikumus Līgumā par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 3., 6., 21. un 39. pantu, un Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 205., 208., 214. un 222. pantu,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Partnerības nolīgumu (Kotonū nolīgumu) un jo īpaši tā 1., 8., 25. un 28. pantu,

–  ņemot vērā Ārfikas un ES Miera un partnerības nolīgumu, jo īpaši 2., 7. un 8. iniciatīvu Rīcības plānā 2011.–2013. gadam, ko pieņēma Āfrikas un ES samitā, kas notika 2010. gada 29. un 30. novembrī Tripolē,

–  ņemot vērā protokolu, kas pievienots 2004. gada 8. jūlijā Adisabebā notikušajā Āfrikas Savienības konferences 3. sesijā pieņemtajai Āfrikas Savienības Konvencijai par terorisma novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā Pana Kimuna runu Luksemburgas parlamentā 2012. gada 17. aprīlī, kurā viņš aicināja starptautisko sabiedrību reaģēt uz arvien pieaugošo konfliktu un nemieriem Sāhelas reģionā, kas cieš no liela sausuma, kurā palielinās pārvietoto personu skaits un pieaug pārtikas un degvielas cenas,

–  ņemot vērā aicinājumu pēc palīdzības, ar kuru Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopiena (ECOWAS) 2012. gada 5. jūnijā vērsās pie starptautiskās sabiedrības pēc ECOWAS augsta līmeņa sanāksmes, kura notika Lomē (Togo) un tika rīkota ar mērķi risināt pārtikas nodrošinājuma jautājumu šajā reģionā, jo īpaši Senegālā, Mauritānijā, Mali, Burkinafaso, Nigērā un Čadā,

–  ņemot vērā stratēģisko dokumentu ,,Gatavošanās pārtikas un uztura krīzei Sāhelā un tās kaimiņvalstīs“, ko kopīgi sagatavoja un 2012. gada februārī atjaunināja Rīcība cīņā pret badu, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO), ANO Humānās palīdzības koordinācijas birojs (OCHA), ANO Bērnu fonds (Unicef) un Pasaules Pārtikas programma (WFP), un 2012. gadā IASC Reģionālās pārtikas nodrošinājuma un uztura darba grupas vārdā uzsāka kā stratēģiju labākai reaģēšanai uz jauno pārtikas un uztura krīzi Sāhelā,

–  ņemot vērā dažādu ANO aģentūru (Unicef, UNHCR un WFO) 2012. gada 10. aprīļa aicinājumu piešķirt papildfinansējumu, lai sniegtu palīdzību miljoniem cilvēku, kas cieš no pārtikas apgādes problēmām Sāhelas reģionā,

–  ņemot vērā Unicef aicinājumu piešķirt Mali USD 26 miljonus, lai šī valsts varētu līdz gada beigām apmierināt bērnu vajadzības pēc veselības aprūpes un pārtikas,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Rietumāfriku, it īpaši 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju par Mali(11),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūciju par Lībijas konflikta politisko ietekmi uz ĀKK un ES kaimiņvalstīm (101.157/galīgais variants), ko pieņēma 2012. gada 30. maijā Horsenā (Dānijā),

–  ņemot vērā Reglamenta 122. un 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā sausums, plūdi, augsnes degradācija, zemā ražība, augstās pārtikas cenas, cilvēku pārvietošana, bēgļu krīze, hroniskā nabadzība, zemais pārvaldības līmenis un konfliktu izraisītā drošības un cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanās Sāhelas reģionā ietekmē miljoniem cilvēku visā šajā teritorijā;

B.  tā kā cilvēki, ko ietekmēja šī politiskā un pārtikas krīze, dzīvo tādā galējā nabadzībā, ka viņu pamatvajadzības netiek apmierinātas un pieaug sociālā spriedze; tā kā lielākā daļa šo personu ir sievietes, kurām nav pieejama nekāda aizsardzība, tādējādi tā ir īpaši mazaizsargāta iedzīvotāju grupa;

C.  tā kā ECOWAS dalībvalstīs graudaugu ražošana 2012. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir samazinājusies par 9 %, Sāhelā tā ir sarukusi par 26 %, bet Čadā un Gambijā šis samazinājums sasniedz 50 %;

D.  tā kā saskaņā ar ANO datiem Rietumāfrikas Sāhelas reģionā 18 miljoni cilvēku cieš no sausuma un konfliktu izraisītās krīzes un 2011. gadā vairāk nekā 200 000 miljoni bērnu ir miruši no nepietiekama uztura, bet vēl vienam miljonam bērnu draud akūta uztura nepietiekamība;

E.  tā kā Sāhelas valstīs pastāvošā valsts mazspēja, sliktā pārvaldība un korupcija, ko vēl papildina ekonomiskā atpalicība, ir novedušas šo reģionu pie hroniskas nabadzības, radot ideālus apstākļus teroristu grupām, narkotiku un cilvēku tirdzniecībai, pirātiem, ieroču tirdzniecībai un naudas atmazgāšanai, nelegālajai imigrācijai, organizētās noziedzības tīkliem, tādējādi destabilizējot šo reģionu un atstājot negatīvu ietekmi arī uz kaimiņvalstīm;

F.  tā kā šajā reģionā ir vērojama satraucoša saiknes nostiprināšanās starp Latīņamerikas un Rietumāfrikas/Centrālāfrikas narkotiku tirgotājiem un tā kā Rietumāfrika un Centrālāfrika patlaban ir galvenais narkotiku tranzīta maršruts uz Eiropu, kur tiek patērēti vairāk nekā 25 % no visa pasaulē saražotā kokaīna; tā kā šīs tendences prasa lielāku un aktīvāku Eiropas Savienības iesaistīšanos;

G.  tā kā konflikti Lībijā un Mali, kuru rezultātā simtiem tūkstošu pārvietoto cilvēku pamet valsti, dodoties uz Burkinafaso, Nigēru un Mauritāniju, ir negatīvi ietekmējuši drošības stāvokli šajā reģionā, kas cieš no akūta pārtikas un ūdens trūkuma, noziedzības līmeņa palielināšanās un vispārējas nestabilitātes;

H.  tā kā Lībijas konflikta rezultātā Sāhelas un Sahāras reģionā ir pieaudzis ieroču skaits un smagais bruņojums strauji nonāk dažādu šajā reģionā izplatīto teroristu un noziedznieku grupējumu, kā arī narkotiku un cilvēku tirgotāju rīcībā, tas rada nopietnus draudus drošībai un stabilitātei visā Sāhelas apakšreģionā;

I.  tā kā agrākie kaujinieki, atgriežoties no Lībijas Nigērā, Čadā, Mali un Mauritānijā ar lieliem ieroču un munīcijas krājumiem, var kļūt par nemiernieku kustību, ar Al Qaida un Islāma Magribu (AQIM) saistītu grupu un noziedznieku bandu dalībniekiem un vēl vairāk destabilizē situāciju visā reģionā kopumā;

J.  ņemot vērā tolerances, solidaritātes un cilvēka cieņas tradīcijas, kas tiek ievērotas islāma reliģijā un praktizētas šajā reģionā;

K.  tā kā kaut cik nozīmīgas sociāli ekonomiskās attīstības trūkums, negodīga resursu sadale, augsts jauniešu bezdarba līmenis, hroniska nabadzība, pastāvīga darba un sociālo tiesību trūkums būtiski ietekmē jauniešu lēmumu iesaistīties teroristu grupās;

L.  tā kā nemiernieku grupu, piemēram, Boko Haram Čadā un Nigērijā, skaita pieaugums nopietni apdraud stabilitāti visā Sāhelas reģionā;

M.  tā kā šī tendence kopā ar tuaregu iredentisma atdzimšanu tādās valstīs kā Mali un Nigēra apdraud Sāhelas un Sahāras reģiona valstu, jo īpaši Mauritānijas un Burkinafaso, stabilitāti un teritoriālo integritāti;

N.  tā kā ir publiski zināmi sakari starp teroristu grupām Sāhelas un Sahāras reģionā un narkotiku, ieroču, cigarešu un cilvēku tirgoņiem; tā kā vairāki Eiropas iedzīvotāji tika nolaupīti un turēti kā ķīlnieki, jo īpaši pēdējos gados;

O.  tā kā terorisms Sāhelā ir jāapkaro, izmantojot arī aktīvu politiku, kas veicinātu attīstību, sociālo taisnīgumu, tiesiskumu un integrāciju; tā kā ir nepieciešams atbalstīt vietējo iedzīvotāju grupu ekonomiskās iespējas, lai radītu alternatīvu kriminālajai ekonomikai;

P.  tā kā Sāhelas reģions ir galvenā teritorija starp Subsahāras Āfriku un Eiropu un tā kā situācija Sāhelas un Sahāras reģionā tādēļ ir svarīgs drošības jautājums gan Āfrikai, gan Eiropai;

Q.  tā kā ir jāmobilizē visas starptautiskās, reģionālās un valsts līmeņa ieinteresētās personas, lai pastiprinātu cīņu pret terorismu un uzlabotu drošību reģionā, cita starpā arī ar strukturēta dialoga palīdzību;

R.  tā kā ES stratēģijā Mauritānija, Mali un Nigēra tiek atzītas par Sāhelas reģiona būtiskākajām valstīm un tiek uzskatīts, ka valdības mazspēja un sistemātiskā nabadzība savstarpēji pastiprina negatīvās attīstības procesus;

S.  ņemot vērā nedrošības nopietno ietekmi uz reģiona ekonomiku, jo īpaši uz izrakteņu ieguves un tūrisma nozari, uz reģiona attīstību un darba vietu izveidi; tā kā drošības situācijas pasliktināšanas rezultātā plauktos ir iegūluši vairākās šā reģiona valstīs uzsākti attīstības projekti, tādējādi atņemot daudziem jauniešiem darbu, un viņi savas neaizsargātības dēļ droši vien papildinās teroristisko vai noziedzīgo grupējumu rindas;

1.  pauž nopietnas bažas par drošības pasliktināšanos Sāhelas reģionā un aicina ES strādāt ciešā sadarbībā ar šā reģiona valstu varasiestādēm un parlamentiem, pilsonisko sabiedrību, kā arī reģionālajām un starptautiskajām struktūrām, tostarp Āfrikas Savienību un ECOWAS, vispusīgi pievēršoties nabadzības politiskajiem, saimnieciskajiem, sociālajiem un ekoloģiskajiem pamatcēloņiem, atbalstot ekonomikas attīstību, labu pārvaldību un pamatinfrastruktūras un pamatpakalpojumu labāku pieejamību vietējiem iedzīvotājiem un palīdzot konsolidēt valsts iestādes, tiesu struktūras un muitas iestādes, lai uzlabotu drošību un sekmētu tiesiskumu reģionā;

2.  asi nosoda jebkurus mēģinājumus varmācīgi sagrābt varu un jebkurus terorisma aktus, slimnīcu, skolu, palīdzības organizāciju un valdības ēku izlaupīšanu, kā arī bargos un nežēlīgos sodus saistībā ar šariata likumu piemērošanu, jebkurus kara noziegumus, cilvēku nolaupīšanu un smagus cilvēktiesību pārkāpumus, kas vērsti pret Mali iedzīvotājiem, jo īpaši nemiernieku kontrolētajās ziemeļu teritorijās, un aicina Mali varasiestādes un Tuaregu atbrīvošanas kustību panākt mierīgu un stabilu risinājumu, iesaistoties konstruktīvā dialogā;

3.  jo īpaši nosoda nežēlīgos noziegumus pret civiliedzīvotājiem, kas visbiežāk tiek vērsti pret sievietēm un bērniem, un jo īpaši nosoda nolaupīšanas un izvarošanas izmantošanu kā vienu no karadarbības veidiem;

4.  mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi paātrināt ES stratēģijas Sāhelas drošībai un attīstībai atsevišķo komponentu īstenošanu; pauž atbalstu Padomes apņēmībai veicināt mieru un stabilitāti reģionā un panākt, lai tas pats spētu sevi nodrošināt ar pārtiku;

5.  atgādina, ka drošība un attīstība ir savstarpēji cieši saistītas un drošības uzlabošana ir ekonomiskās izaugsmes un nabadzības mazināšanas neatņemama daļa reģionā; tādēļ aicina ES izveidot instrumentus drošības uzlabošanai reģionā, īpašu uzmanību pievēršot veiktspējas palielināšanai attiecīgajās valstīs, kā arī plaša dialoga veicināšanai un atbalstīšanai, tajā iesaistot galvenos reģionālos dalībniekus;

6.  aicina EK un Eiropas Ārējās darbības dienestu, īstenojot ES stratēģiju Sāhelas drošībai un attīstībai (galveno uzmanību pievēršot četrām darbības jomām ‐ attīstībai, labai pārvaldībai un iekšējo konfliktu atrisināšanai; politiski diplomātiskajai rīcībai; drošībai un tiesiskumam, kā arī vardarbīga ekstrēmisma un radikālisma apkarošanai), kā galveno principu atzīt šādu ‐ saistīt drošību ar attīstības vajadzībām, jo īpaši ar pārtikas nodrošinājumu;

7.  atzinīgi vērtē Sāhelas pretterorisma programmu, Rietumāfrikas Informācijas sistēmu, ECOWAS miera un drošības projektu un ECOWAS rīcības plānu narkotiku un noziegumu apkarošanai, kurus īsteno saistībā ar ES stratēģiju Sāhelas drošībai un attīstībai, kā arī reģionālās iniciatīvas, piemēram, Āfrikas Terorisma pētījumu un pētniecības centra (ACSRT) iniciatīvas, lai noskaidrotu valsts tiesību sistēmu spēju stāties pretī terorismam;

8.  uzskata, ka, neraugoties uz pozitīviem rezultātiem, ES stratēģijā Sāhelas drošībai un attīstībai ir jāizvairās no sadrumstalotības riska un labāk jāsaskaņo darbības, ko ES īsteno, izmantojot dažādus instrumentus, lai risinātu ar Sāhelu saistītas problēmas;

9.  aicina Padomi un dalībvalstis mobilizēt visus pieejamos resursus, lai sadarbībā ar reģiona valstīm, ANO un citām starptautiskām organizācijām veicinātu drošību un attīstību Sāhelas un Sahāras reģionā;

10.  atzinīgi vērtē Rietumāfrikas valstu apņemšanos, reaģējot uz ārkārtējo krīzi Sāhelas reģionā, piešķirt USD 80 miljonus un ES humānās palīdzības palielināšanu Sāhelas reģionam kopš 2012. gada sākuma no EUR 45 miljoniem līdz vairāk nekā EUR 120 miljoniem, kā arī mudina iesaistītās puses nodrošināt, lai no šīs palīdzības labumu gūst tie, kam tā tiešām ir ļoti vajadzīga; vienlaikus aicina starptautisko sabiedrību pielikt pūles, lai piešķirtu finansējumu, kas vajadzīgs pārtikas krīzes novēršanai un drošības nodrošināšanai šajā reģionā;

11.  norāda, ka Sāhela ir viens no reģioniem, kurus vissmagāk skārušas klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības sarukšana, kam ir liela ietekme uz lauksaimniecību, zemniekiem un vietējo iedzīvotāju dzīvi un kas veicina nabadzību un nevienlīdzību; atzinīgi vērtē ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas rīcību sadarbībā ar Valstu pastāvīgo komiteju sausuma apkarošanai Sāhelā (CILSS), Bada agrā brīdinājuma sistēmu tīklu (FEWSNET), Pasaules Pārtikas programmu (WFP) un valdībām;

12.  mudina ES, koordinējot rīcību ar citiem līdzekļu devējiem, uzņemties aktīvu vadību un panākt ātru rīcību, lai nepieļautu, ka krīze Sāhelas reģionā pārvēršas par īstu katastrofu, jo ir sagaidāms, ka kritiskais humanitārais stāvoklis šajā reģionā neuzlabosies vismaz līdz ražas novākšanas laikam rudenī;

13.  ir pārliecināts, ka starptautiskajai sabiedrībai vidējā un ilgākā perspektīvā nepieciešams galveno uzmanību pievērst tam, lai turpmāk palīdzētu vietējiem iedzīvotājiem tikt galā ar sausumu un citiem satricinājumiem, tādējādi mazinot viņu atkarību no ārkārtas palīdzības, uzlabot bada apkarošanas stratēģijas un cīnīties ar strukturālo neaizsargātību, tādējādi efektīvāk risinot šo problēmu;

14.  mudina ES un starptautisko sabiedrību galvenos centienus veltīt tam, lai aizsargātu visnabadzīgāko mājsaimniecību iztikas līdzekļus, uzlabotu lopkopju, augkopju un lauksaimnieku dzīvotspēju, atbalstītu tādu dabas resursu kā ūdens, koki un augsne apsaimniekošanu/saglabāšanu, nodrošinātu integrētu ārkārtas uztura atbalstu visnabadzīgākajām ģimenēm, jo īpaši sievietēm, pilnveidotu katastrofu riska novēršanu un pārvaldību vietējā, valsts un reģionu līmenī, kā arī atbalstītu to koordināciju un uzlabotu pārtikas nodrošinājuma vadības un agrā brīdinājuma sistēmas;

15.  uzskata, ka steidzami jāatbalsta iniciatīvas ar mērķi uzlabot vietējo kopienu dialogu un to spēju nepakļauties un stāties pretī terorismam un jauniešu vervēšanai, ar ko nodarbojas teroristi un citi kriminālie grupējumi, cita starpā sniedzot atbalstu jauniešu nodarbinātībai un apmācībai;

16.  mudina Sāhelas un Sahāras valstis, jaunās Lībijas varasiestādes un kompetentās daudzpusējas organizācijas veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai darītu galu ieroču izplatīšanai reģionā, izveidojot pienācīgus robežu kontroles un aizsardzības mehānismus visā reģionā, tostarp mehānismu, kas palīdzētu apturēt vieglo un kājnieku ieroču pārvietošanu, īstenot programmas vieglo un kājnieku ieroču savākšanai un iznīcināšanai un ieviest informācijas apmaiņas un kopīgu drošības operāciju īstenošanas pasākumus reģionā;

17.  atzinīgi vērtē to, ka Alžīrija, Mali, Mauritānija un Nigēra 2010. gadā nodibināja Kopējo atbalsta operāciju komiteju (CEMOC), lai koordinētu cīņu pret terorismu, organizēto noziedzību un narkotiku tirdzniecību Sāhelas un Sahāras reģionā;

18.  aicina starptautisko sabiedrību kopumā un jo īpaši ES ciešāk sadarboties ar Sāhelas un Sahāras reģiona valstīm un ECOWAS cīņā pret terorismu un organizēto noziedzību šajā apakšreģionā, jo īpaši palielinot CEMOC pieejamos resursus;

19.  prasa, lai visi terorisma apkarošanas pasākumi atbilstu starptautiskajām konvencijām un protokoliem cilvēktiesību jomā;

20.  uzsver, ka ir jāveic efektīvi pasākumi, lai liegtu teroristiem un to sabiedrotajiem piekļuvi finansējuma avotiem, un aicina reģiona valstis veikt pasākumus, ko atbalsta ANO Narkotiku kontroles un noziedzīgu nodarījumu novēršanas birojs (UNODC), proti, reformēt krimināltiesību sistēmu, korupcijas novēršanas tiesību aktus, uzlabot vieglo ieroču tirdzniecības uzraudzību un iesaldēt aizdomās turamo personu banku kontus;

21.  atgādina un pauž nosodījumu par 2011. gada 24. un 25. novembrī notikušo divu Francijas, viena Zviedrijas un viena Nīderlandes valstspiederīgā un Dienvidāfrikas iedzīvotāja, kam ir Lielbritānijas pase, nolaupīšanu, kā arī Vācijas pilsoņa, kurš izrādīja pretestību nolaupītājiem, nogalināšanu; norāda, ka tas palielina ES izcelsmes ķīlnieku skaitu Sāhelas reģionā līdz 12 un ka al-Qaeda islāmiskajā Magribā joprojām tur ķīlā divus Spānijas valstspiederīgos un Itālijas valstspiederīgo, kas tika nolaupīti Alžīrijas rietumdaļā 2011. gada oktobrī, četrus Francijas valstspiederīgos, kas tika nolaupīti Nigērā 2010. gada septembrī, un 2012. gada 15. aprīlī Timbuktu nolaupīto misionāru no Šveices;

22.  pauž cerību, ka Mali valdības oficiāli pieprasītā Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) misija palīdzēs apakšreģiona valstīm efektīvāk kontrolēt savas robežas un jo īpaši apkarot ieroču, narkotiku un cilvēku tirdzniecību;

23.  atzinīgi vērtē ECOWAS, Āfrikas Savienības, ANO un kaimiņvalstu centienus palīdzēt Mali ātri atjaunot konstitucionālo kārtību un veikt konkrētus pasākumus, lai aizsargātu suverenitāti, vienotību un teritoriālo integritāti; pieņem zināšanai rezultātus, kas panākti Vagadugu pilsētā 2012. gada 14. un 15. aprīlī notikušajā konferencē, kuru vadīja ECOWAS ieceltais vidutājs ‐ Burkinafaso prezidents Blaise Compaoré, un pauž cerību, ka pārejas grafiks un detalizēta kārtība tiks sīkāk precizēta tuvākajā laikā;

24.  aicina ES un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst sieviešu un meiteņu stāvoklim Sāhelas reģionā un darīt visu iespējamo, lai pasargātu viņas no jebkādas vardarbības un cilvēktiesību pārkāpumiem;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības ģenerālsekretāram, ECOWAS un ES dalībvalstīm.

(1) Dok. Nr. 09009/2012. (2) Dok. Nr. 08067/2012. (3) S/2012/42. (4) SC/10590. (5) SC/10592. (6) SC/10600. (7) SC/10603. (8) OV C 327, 10.11.2011., 38. lpp. (9) OV C 145, 23.5.2012., 34. lpp.. (10) Dok. Nr. 14361/2010. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0141.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija rezolūcija par nesodāmības gadījumiem Filipīnās (2012/2681(RSP))

P7_TA(2012)0264 RC-B7-0308/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī tā papildu protokolu, ko Filipīnas ir parakstījušas,

–  ņemot vērā Komisijas Valsts stratēģijas dokumentu attiecībā uz Filipīnām laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam,

–  ņemot vērā 2009. gada oktobrī parakstīto finansēšanas līgumu ES un Filipīnu Tiesu iestāžu atbalsta programmai, kas paredzēta to tiesas procesu paātrināšanai, kuros izskata to personu lietas, kuras apsūdzētas nogalināšanā bez tiesas sprieduma, kā arī jauno programmu “Tiesiskums visiem”,

–  ņemot vērā to, ka Filipīnas ratificējušas Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtus un Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu fakultatīvo protokolu (OPCAT),

–  ņemot vērā 2012. gada 31. maija ziņojumu par Filipīnām, ko sagatavojusi ANO Vispārējā regulārā pārskata darba grupa,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves Ketrinas Eštones 2012. gada 24. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Filipīnām, jo īpaši 2010. gada 21. janvāra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Maguindanao dzīvojošās Ampatuanu ģimenes nodarbinātais Esmail Amil Enog pazuda bez vēsts 2012. gada martā pēc liecināšanas tiesā par to, ka bija vedis bruņotus vietējās milicijas locekļus uz vietu, kur 2009. gadā tika nogalināti 57 cilvēki; tā kā viņa izkropļotais ķermenis, uz kura bija saskatāmas spīdzināšanas pēdas, tika atrasts 2012. gada 31. maijā;

B.  tā kā Ampatuanu ģimenes līderi pēc 2009. gada 23. novembra notikumiem tika arestēti un viņiem tika izvirzīta apsūdzība par Maguindanao masu slepkavību plānošanu, un vienlaikus tika iesaldēti 28 klana locekļu un viņu partneru aktīvi un bankas konti, kas ir līdz šim vēl nebijis solis;

C.  tā kā Manilā 2010. gada 8. septembrī sākās Maguindanao masveida slepkavošanās apsūdzēto personu tiesas process; tā kā notiek Andal Ampatuan un vairāku viņa dēlu tiesas procesi, taču 100 citi aizdomās turamie joprojām atrodas brīvībā;

D.  tā kā Esmail Enog bija trešais liecinieks, kurš tika nogalināts kopš 2010. gadā sāktā tiesas procesa, un citu liecinieku radinieki ir ziņojuši, ka viņiem uzbrukts, piedraudēts, viņiem piedāvāti kukuļi vai viņi tikuši vajāti;

E.  tā kā E. Enog brutālā nonāvēšana ir skaidra norāde uz to, ka nesodāmības gaisotne, kas veicinājusi Maguindanao masveida slepkavošanas, joprojām valstī saglabājas;

F.  tā kā saskaņā ar starptautiskās preses ziņojumiem 2012. gadā nogalināti četri žurnālisti un cilvēktiesību uzraudzības organizācijas uzskata Filipīnas par plašsaziņas līdzekļiem bīstamu valsti;

G.  tā kā pēc prezidenta Benigno Aquino stāšanās amatā nogalināšanas bez tiesas sprieduma un piespiedu pazušanas gadījumu skaits ir ievērojami samazinājies; tā kā tomēr valdības spēja efektīvi cīnīties ar plaši izplatīto nesodāmības parādību, kā arī ar politiski motivētu vardarbību valstī joprojām ir nepietiekamas;

H.  tā kā saskaņā ar cilvēktiesību aizstāvju organizāciju informāciju pēdējā desmitgadē no daudzu simtu nogalināšanas bez tiesas sprieduma gadījumiem tikai septiņas lietas ar 11 tiesājamiem ir tikušas sekmīgi izskatītas, taču kopš prezidenta B. Aquino stāšanās amatā nav izskatīta neviena lieta;

I.  tā kā pēc Maguindanao masveida slepkavošanas valdība izveidoja neatkarīgu komisiju pret privātajām armijām, kuras uzdevums ir atbruņot privātās milicijas grupējumus, taču līdz šim konkrēti rezultāti nav sasniegti;

J.  tā kā saskaņā ar 2011. gada maija ziņojumu, kuru sagatavoja neatkarīgā komisija pret privātajām armijām, valstī aktīvi darbojas vismaz 72 privāti bruņoti grupējumi;

K.  tā kā jaunākajā vispārējā regulārajā pārskatā par Filipīnām ir atkārtoti 2008. gadā izstrādātie ieteikumi, proti, izbeigt nesodāmību par nogalināšanu bez tiesas sprieduma, piespiedu pazušanu un spīdzināšanu un saukt vainīgos pie atbildības; pastiprināt centienus, lai pilnīgi aizliegtu spīdzināšanu, nogalināšanu bez tiesas sprieduma un piespiedu pazušanu; vainīgos saukt pie atbildības, tā izbeidzot nesodāmību; kā arī nodrošināt žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju pienācīgu aizsardzību;

L.  tā kā Filipīnu senāts Aktu pret piespiedu pazušanu pieņēma 2011. gada jūnijā un valsts Pārstāvju palāta to pieņēma 2012. gada maijā,

1.  stingri nosoda Maguindanao masveida slepkavošanas trešā liecinieka un četru žurnālistu nonāvēšanu un pauž solidaritāti bojāgājušo ģimenēm;

2.  pauž dziļas bažas par nepietiekamo tiesu neatkarību un lēno lietu izskatīšanu, kurās tiek piespriesti sodi par cilvēktiesību pārkāpumiem valstī, un prasa nekavējoties uzsākt neatkarīgu izmeklēšanu par nesenajiem slepkavību gadījumiem;

3.  aicina Filipīnu valdību veikt turpmākus pasākumus, kuru mērķis ir izbeigt nesodāmību par nogalināšanu bez tiesas sprieduma, piespiedu pazušanu un spīdzināšanu, un saukt vainīgos pie atbildības, tostarp tos, kas vainojami Maguindanao masveida slepkavošanā un joprojām atrodas brīvībā; turklāt prasa atbrīvot visas pazudušās personas, kuras vēl arvien ir nebrīvē, un izskatīt visas pārējās nepabeigtās lietas;

4.  atzinīgi vērtē to, ka izvirzīta apsūdzība 196 personām par Maguindanao masveida slepkavošanām, taču pauž nožēlu, ka līdz šim tiesas procesā nav panākts reāls progress;

5.  mudina Filipīnu valdību ratificēt Starptautisko Konvenciju par visu personu aizsardzību pret cilvēku piespiedu pazušanu un īstenot Aktu pret piespiedu pazušanu;

6.  aicina Filipīnu valdību nodrošināt cilvēktiesību aizstāvju, arodbiedrību darbinieku un žurnālistu pienācīgu aizsardzību, efektīvi izmeklēt uzbrukumus pret žurnālistiem un ierosināt lietas par nodarījumiem, kā arī valsts tiesību aktos ieviest stingrus noteikumus, ar ko aizliedz šādus nodarījumus un piemēro kriminālsodus;

7.  mudina valsts institūcijas sadarbībā ar Cilvēktiesību komisiju izstrādāt specializētu programmu liecinieku un cietušo aizsardzībai, tostarp cietušo ģimeņu aizsardzībai, smagu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos, jo īpaši tādos gadījumos, kad iespējamie vainīgie ir karavīri, policijas virsnieki vai valsts ierēdņi;

8.  pauž bažas par to, ka policijas aizturēšanas laikā joprojām plaši izplatīta ir aizdomās turamo spīdzināšana un slikta izturēšanās pret viņiem, un mudina Filipīnu iestādes pastiprināt centienus, lai bargi cīnītos pret 2009. gadā pieņemtā valsts Pretterorisma akta pārkāpumiem;

9.  mudina valdību nekavējoties aizliegt un izformēt paramilitāros spēkus (tostarp tādus, kuru darbību uzrauga militārā vadība) un vietējos milicijas grupējumus, un nodibināt pilnīgu militāru un policijas kontroli pār bruņotajām civilajām vienībām, jo īpaši civilo bruņoto spēku ģeogrāfiskajām vienībām un civilajām brīvprātīgajām organizācijām;

10.  aicina valdību veikt konkrētus pasākumus to ieteikumu īstenošanai, kuri attiecībā uz Filipīnām tika izstrādāti jaunākajā vispārējā regulārajā pārskatā; mudina to nekavējoties atcelt Rīkojumu Nr. 546, lai aizliegtu privātos armijas grupējumus;

11.  atzinīgi vērtē to, ka Filipīnas 2011. gada 30. augustā ratificējušas Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtus un 2012. gada 17. aprīlī ‐ Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu fakultatīvo protokolu (OPCAT);

12.  atzinīgi vērtē nozīmīgos pasākumus, kurus veikusi Filipīnu valdība nolūkā novērst nogalināšanu un vainīgos saukt pie atbildības, kā arī jaunas darba grupas izveidi, kurā darbojas pārliecināti prokurori, lai izmeklētu nogalināšanas bez tiesas sprieduma un piespiedu pazušanas gadījumus;

13.  atzinīgi vērtē programmas “EPJUST” sekmīgo īstenošanu un jauno ES un Filipīnu Tiesu iestāžu atbalsta programmu “Tiesiskums visiem”, kuru uzsāks drīzumā un kurai 2012.–2015. gadu periodā tiks piešķirti EUR 10 miljoni, lai veicinātu taisnīgu piekļuvi tiesu iestādēm un sekmētu tiesiskuma ievērošanu attiecībā uz visiem iedzīvotājiem kopumā un jo sevišķi nabadzīgiem un neaizsargātiem cilvēkiem, ir īpaši sievietēm, bērniem, minoritātēm un pirmiedzīvotāju tautībām, kā arī cilvēktiesību un sociālo tiesību aktīvistiem;

14.  aicina Filipīnu valdību nodrošināt apstākļus, lai ANO īpašais referents varētu izmeklēt cilvēktiesību situāciju valstī;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Filipīnu prezidentam un valdībai, ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) dalībvalstu valdībām.

(1) OV C 305 E, 11.11.2010., 11. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija rezolūcija par mazākumtautību stāvokli Irānā (2012/2682(RSP))

P7_TA(2012)0265 RC-B7-0309/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Irānā, jo īpaši par cilvēktiesību jautājumiem,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju Nr. 16/9, ar kuru noteiktas īpašā referenta pilnvaras jautājumos par cilvēktiesību stāvokli Irānā,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumos par cilvēktiesību stāvokli Irānā 2011. gada 23. septembra un 2012. gada 6. marta ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā,

–  ņemot vērā augstās pārstāves Catherine Ashton preses sekretāra 2012. gada 30. maijā sniegto paziņojumu par nāvessoda piemērošanu Irānā,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR), Konvenciju par jebkuras diskriminācijas izskaušanu, kā arī to, ka Irāna ir parakstījusi visus šos dokumentus,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. un 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā pašreizējo stāvokli Irānā cilvēktiesību jomā raksturo sistemātiski pamattiesību pārkāpumi; tā kā Irānā turpinās mazākumtautību diskriminācija un vajāšana etnisku vai reliģisku apsvērumu dēļ; tā kā iepriekšējos mēnešos mazākumtautību grupas piedalījušās demonstrācijās, lai aizstāvētu savas tiesības, un tā kā saistībā ar šīm demonstrācijām tika apcietināts ievērojams skaits demonstrāciju dalībnieku;

B.  tā kā Irānas Ahwazi arābu minoritātes seši pārstāvji ir nodoti tiesai pēc viņu turēšanas ieslodzījumā gandrīz gadu bez apsūdzības izvirzīšanas par darbībām, kas veiktas minoritātes uzdevumā; tā kā pastāv pamatotas bažas, ka tiesa, kurai viņi nodoti, nebūs taisnīga un ka viņi var tikt pakļauti spīdzināšanas un sliktas izturēšanās riskam;

C.  tā kā, piemēram, 2012. gada 5. jūnijā, kurdu tautības ieslodzītais Irānā Mehdi Zalieh ir miris Rajaee Shahr cietumā, jo cietuma administrācija viņam nebija sniegusi pietiekamu medicīnisko palīdzību;

D.  tā kā Irānas Islāma Republikas konstitūcijā formāli ir paredzēta taisnīga attieksme pret mazākumtautībām; tā kā tomēr praksē mazākumtautību pārstāvji, piemēram, azerbaidžāņi, arābi, kurdi un baloči sastopas ar cilvēktiesību un pilsonisko tiesību pārkāpumiem, tostarp viņu pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvības aizskārumiem;

E.  tā kā pastāv ļoti plaša to personu sociāli ekonomiskā diskriminācija, kuras pieder pie minoritātēm, tostarp zemes un īpašuma konfiscēšana un atteikšanās pieņemt darbā, kā arī sociālo, kultūras un lingvistisko tiesību ierobežojumi, pārkāpjot Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām;

F.  tā kā mazākumtautību diskriminācija ievērojami ietekmē minoritātes no izglītības viedokļa, jo minoritāšu apdzīvotajos reģionos skolu bieži vien nepietiek un analfabētisma līmenim šajos reģionos ir tendence būt augstākam nekā vidējam līmenim valstī, kas veicina to, ka mazākumtautības ir nepietiekami pārstāvētas augstos valdības amatos;

G.  tā kā sievietes, kuras nav persiešu tautības, Irānā sastopas ar dubultu diskrimināciju ‐ gan kā marģinalizētu kopienu pārstāves, gan kā sievietes, jo sieviešu tiesības šeit ar likumu ir īpaši ierobežotas;

H.  tā kā iepriekšējos gados dramatiski ir pieaudzis Irāna reģistrēto nāvessodu izpildes skaits, tostarp attiecībā uz pusaudžiem; tā kā nāvessods regulāri tiek piespriests gadījumos, kad tiesājamam tiek liegtas paredzētās procesuālās tiesības, un par nodarījumiem, kas atbilstoši starptautiskajiem standartiem netiek iekļauti smagu noziegumu kategorijā,

1.  pauž nopietnas bažas par to, ka Irānā stāvoklis cilvēktiesību jomā pastāvīgi pasliktinās, tostarp attiecībā uz personām, kuras pieder pie mazākumtautībām un reliģiskām minoritātēm, šo personu sistemātiskas politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras diskriminēšanas dēļ;

2.  aicina Irānas varas iestādes apkarot visus diskriminācijas veidus, kas vērsti pret personām, kuras pieder pie mazākumtautībām un reliģiskām minoritātēm, oficiāli atzīstot tās vai citādā veidā; prasa, lai visām personām, kuras pieder pie minoritātēm, tiktu atļauts īstenot visas tiesības, kas nostiprinātas Irānas konstitūcijā un starptautisko tiesību aktos, tostarp garantijas, kas paredzētas Starptautiskajā konvencijā par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu un Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām;

3.  aicina Irānas varas iestādes nodrošināt, ka visi Irānas ieslodzījumā esošie Ahwazi arābu minoritātes pārstāvji ‐ Mohammad Ali Amouri, Rahman Asakereh, Hashem Sha'bani Amouri, Hadi Rashidi, Sayed Jaber Alboshoka un Sayed Mokhtar Alboshoka ‐ tiek tiesāti saskaņā ar starptautiskajiem taisnīgas tiesas standartiem, pienācīgi aizsargājot viņus no spīdzināšanas un cita veida sliktas izturēšanās, ka arī nepiemērojot nāvessodu;

4.  mudina Irānas varas iestādes atsvabināt visus aktīvistus, kuri pašreiz atrodas ieslodzījumā par to, ka viņi miermīlīgā veidā ir aizstāvējuši minoritāšu tiesības;

5.  aicina Irānas varas iestādes respektēt mazākumtautību tiesības lietot savu valodu gan privātā saziņā, gan publiski, kā arī jo īpaši garantēt izglītību mazākumtautību valodās saskaņā ar Irānas Islāma Republikas konstitūciju;

6.  aicina ANO neatkarīgo ekspertu minoritāšu jautājumos un ANO īpašo referentu rasisma, ksenofobijas un ar to saistītas neiecietības mūsdienu formu apkarošanas jautājumos pieprasīt vizīti Irānā, lai ziņotu par situāciju cilvēktiesību jomā un jo īpaši par minoritāšu nožēlojamo stāvokli;

7.  aicina Irānas varas iestādes garantēt reliģijas brīvību saskaņā ar Irānas konstitūciju un Starptautisko paktu par civiltiesībām un politiskajām tiesībām un izbeigt diskriminēt un vajāt tādas reliģiskās minoritātes kā pie šiītiem nepiederošie musulmaņi, asīrieši un citas kristiešu grupas, sistemātisko bahajiešu minoritātes vajāšanu un nāvessoda piemērošanu personām, kas ir atteikušās no islāma ticības;

8.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar Parlamentu efektīvi izmantot jauno demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, lai atbalstītu demokrātiju un cilvēktiesību, tostarp pie minoritātēm piederošo personu tiesību Irānā, respektēšanu;

9.  asi nosoda nāvessoda izpildi Irānā un aicina Irānas varas iestādes saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām Nr. 62/149 un Nr. 63/168 noteikt moratoriju nāvessoda izpildei līdz šā soda veida atcelšanai; mudina valdību aizliegt nāvessoda izpildi pusaudžiem un aizstāt ar citiem soda veidiem pusaudžiem piespriestos nāvessodus;

10.  atkārtoti apliecina gatavību iesaistīties dialogā ar Irānu par cilvēktiesībām visos līmeņos, balstoties uz vispārējām vērtībām, kuras nostiprinātas ANO hartā un ANO konvencijās;

11.  aicina Irānas varas iestādes apliecināt, ka tās ir pilnībā gatavas sadarboties ar starptautisko sabiedrību, lai uzlabotu cilvēktiesību stāvokli Irānā; uzsver, ka nepieciešama ciešāka iesaistīšanās Cilvēktiesību padomē un citos ANO cilvēktiesību aizsardzībai paredzētajās struktūrās;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei un Irānas Augstākā vadītāja birojam, Irānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 14. jūnija deklarācija par Eiropas nedēļu sirdsdarbības apstāšanās problēmas apzināšanai

P7_TA(2012)0266 P7_DCL(2012)0011

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.  tā kā Eiropā katru gadu aptuveni 400 000 cilvēku ārpus slimnīcas piedzīvo pēkšņu sirdsdarbības apstāšanos un izdzīvošanas rādītājs ir mazāk nekā 10 %;

B.  tā kā izdzīvošana daudziem acīmredzami veseliem cietušajiem ir atkarīga no kardiopulmonālās reanimācijas (CPR), ko veic cilvēki, kas piesteigušies palīgā un nav profesionāļi, un no agrīnas defibrilācijas un tā kā iejaukšanās 3-4 minūšu laikā var paaugstināt izdzīvošanas izredzes līdz vairāk nekā 50 %;

C.  tā kā automātisko ārējo defibrilatoru (AED) programmas tiek Eiropā piemērotas tikai daļēji,

1.  aicina Padomi un Komisiju mudināt:

2.  aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt Eiropā sirdsdarbības apstāšanās problēmas apzināšanās nedēļu ar mērķi celt sabiedrības, terapeitu un veselības aprūpes speciālistu apzināšanās līmeni un izglītotību;

3.  aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis nacionālo stratēģiju pieņemšanā un ieviešanā vienlīdzīgai piekļuvei augstas kvalitātes CPR;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt saskaņotus tiesību aktus visā ES, lai nodrošinātu to, ka no atbildības ir atbrīvoti pirmās palīdzības sniedzēji, kuri, nebūdami mediķi, piesteigušies palīgā, lai brīvprātīgi palīdzētu sirds apstāšanās gadījumā;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem(1) Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Parakstītāju saraksts publicēts 2012. gada 14. jūnija protokola I pielikumā (P7_PV(2012)06-14(ANN1)).