Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādātā redakcija) (COM(2010)0748 – C7-0433/2010 – 2010/0383(COD))

P7_TA(2012)0412 A7-0320/2012

(Parastā likumdošanas procedūra – pārstrādāšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2010)0748) un ietekmes novērtējumu, ko veica Komisija (SEC(2010)1547),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 67. panta 4. punktu un 81. panta 2. punkta a), c) un e) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0433/2010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Nīderlandes parlamenta Senāts un Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palāta un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 5. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Iestāžu 2001. gada 28. novembra nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(2),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. oktobra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 87. un 55. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0320/2012),

A.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās grupas atzinumu šajā priekšlikumā nav ietverti nekādi citi būtiski grozījumi kā vien tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz spēkā esošo tiesību aktu negrozītajiem noteikumiem priekšlikumā ir paredzēta tikai šo tekstu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju, ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumus;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 20. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (Pārstrādāta redakcija)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 1215/2012.)

(1) OV C 218, 23.7.2011., 78. lpp. (2) OV C 77, 28.3.2002., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par sprāgstvielu prekursoru tirdzniecību un lietošanu (COM(2010)0473 – C7-0279/2010 – 2010/0246(COD))

P7_TA(2012)0413 A7-0269/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2010)0473),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0279/2010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 19. janvāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. jūlija un 17. oktobra vēstulēs Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0269/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 20. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2013 par sprāgstvielu prekursoru tirdzniecību un lietošanu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 98/2013.)

(1) OV C 84, 17.3.2011., 25. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko ievieš īpašus pagaidu pasākumus Eiropas Savienības ierēdņu un pagaidu darbinieku pieņemšanai darbā saistībā ar Horvātijas pievienošanos Eiropas Savienībai (COM(2012)0377 – C7-0216/2012 – 2012/0224(COD))

P7_TA(2012)0414 A7-0359/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2012)0377),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 336. pantu saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0216/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Tiesas 2012. gada 12. novembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas 2012. gada 23. oktobra atzinumu(2),

–  ņemot vēra Padomes pārstāvja 2012. gada 31. oktobra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7-0359/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 20. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2012, ar ko saistībā ar Horvātijas pievienošanos Eiropas Savienībai ievieš īpašus pagaidu pasākumus Savienības ierēdņu un pagaidu darbinieku pieņemšanai darbā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 1216/2012.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts. (2) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par Eiropas Savienības pievienošanos Protokolam par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu, ko izraisa kontinentālā šelfa, jūras gultnes un tās dzīļu izpēte un izmantošana (09671/2012 – C7-0144/2012 – 2011/0304(NLE))

P7_TA(2012)0415 A7-0319/2012

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (09671/2012),

–  ņemot vērā minētajam Padomes lēmuma projektam pievienoto Protokolu par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu, ko izraisa kontinentālā šelfa, jūras gultnes un tās dzīļu izpēte un izmantošana,

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 192. panta 1. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0144/2012),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ieteikumu (A7-0319/2012),

1.  sniedz piekrišanu lēmumam par pievienošanos minētajam protokolam;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu Protokolu, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Dānijas valdību un Grenlandes Autonomijas valdību, no otras puses (11119/2012 – C7-0299/2012 – 2012/0130(NLE))

P7_TA(2012)0416 A7-0358/2012

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (11119/2012),

–  ņemot vērā projektu protokolam, kurā noteiktas Eiropas Kopienas un Dānijas valdības un Grenlandes Autonomijas valdības Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē paredzētās zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (11116/2012),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0299/2012),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ieteikumu, kā arī Attīstības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A7-0358/2012),

1.  sniedz piekrišanu protokola noslēgšanai;

2.  prasa Komisijai nosūtīt Parlamentam ar Partnerattiecību nolīguma zivsaimniecības nozarē 10. pantu izveidotās Apvienotās komitejas sanāksmju un apspriežu secinājumus; prasa, lai Parlamenta pārstāvjiem būtu dota iespēja novērotāju statusā piedalīties Apvienotās komitejas sanāksmēs un apspriedēs; prasa Komisijai protokola pēdējā piemērošanas gadā un pirms sarunu sākšanas par nolīguma atjaunināšanu iesniegt Parlamentam un Padomei pārskatu par nolīguma piemērošanu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Grenlandes Autonomijas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes direktīvai, ar kuru groza Direktīvu 93/109/EK (1993. gada 6. decembris), ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (13634/2012 – C7-0293/2012 – 2006/0277(CNS))

P7_TA(2012)0417 A7-0352/2012

(Īpašā likumdošanas procedūra – atkārtota apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (13634/2012),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2006)0791),

–  ņemot vērā tā 2007. gada 26. septembra nostāju(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 22. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar Parlamentu ir atkārtoti apspriedusies (C7-0293/2012),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu, 59. panta 3. punktu un 46. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A7-0352/2012),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 219 E, 28.8.2008., 193. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija par patēriņa kredītlīgumu direktīvas (2008/48/EK) īstenošanu (2012/2037(INI))

P7_TA(2012)0418 A7-0343/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7-0343/2012),

A.  tā kā valstu tirgu atvēršana nozīmīgajai patēriņa kredīta ekonomikas nozarei, konkurences stiprināšana un iekšējā tirgus uzlabošana ir ES politikas uzdevums un tā ir patērētāju un kreditoru interesēs;

B.  tā kā ar Patēriņa kredītlīgumu direktīvu tiks nodrošināts kopīgs Eiropas tiesiskais patērētāju aizsardzības regulējums, veicot mērķtiecīgu, pilnīgu saskaņošanu piecās apakšjomās, balstoties uz tādu kārtību, kas piešķir dalībvalstīm nelielu rīcības brīvību, jo īpaši attiecībā uz iespējamu atšķirīgu īstenošanas pieeju;

C.  tā kā tajā pašā laikā vēl būs jāpārvar tiesiska un praktiska rakstura šķēršļi;

D.  tā kā Eiropas Parlamenta pētījums par Patēriņa kredītlīgumu direktīvas īstenošanu apliecina, ka ar dažiem svarīgākajiem direktīvas noteikumiem, piemēram, 5. panta noteikumiem par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, nav izdevies panākt iecerēto dalībvalstu patērētāju aizsardzības noteikumu saskaņošanu, jo dalībvalstis šos noteikumus interpretē un īsteno atšķirīgi;

E.  tā kā Patēriņa kredīta direktīvas transponēšana, ņemot vērā īso termiņu un šajā laikā veicamos dažādos un apjomīgos tiesiskos grozījumus, ne visās dalībvalstīs tiks veikta laikus vai ‐ atsevišķos gadījumos ‐ netiks veikta pilnībā pareizi;

F.  tā kā statistika liecina, ka kopš direktīvas stāšanās spēkā pārrobežu patēriņa kredītu ņemšana nav palielinājusies, lai gan to varētu izskaidrot ar dažādiem faktoriem, piemēram, valodu, taču arī ar smagām problēmām finanšu nozarē un nepietiekamu patērētāju informētību par pārrobežu patēriņa kredītu iespējām un tiesībām, kādas ir patērētājiem, slēdzot šādus līgumus;

G.  tā kā pienācīgai patērētāju aizsardzības praksei kredītu nozarē ir nozīmīga loma finanšu stabilitātes nodrošināšanā; tā kā valūtas kursa svārstības rada ievērojamu risku patērētājiem, jo īpaši finanšu krīžu laikā;

H.  tā kā pārmērīga patērētāju kreditēšana ārvalstu valūtā ir palielinājusi risku un zaudējumus, ko izjūt mājsaimniecības;

I.  tā kā 2011. gada 21. septembrī Eiropas Sistēmisko risku kolēģija pieņēma svarīgu Ieteikumu par kreditēšanu ārvalstu valūtā (ESRB/2011/1);

J.  tā kā saskaņā ar direktīvas 27. pantu Komisija 2013. gada maijā veic pirmo pārskatu attiecībā uz noteiktiem direktīvas aspektiem un šajā saistībā jau ir pasūtījusi pētījumu;

K.  tā kā Eiropas Parlaments lielu nozīmi piešķir tam, lai tiktu nodrošināta informācija par pārbaudes starpposmiem un rezultātiem un lai tas varētu sniegt atzinumu;

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija savas pārbaudes sagatavošanas laikā jau veic pētījumu par direktīvas ietekmi uz iekšējo tirgu un patērētāju aizsardzību, lai precīzi noteiktu, kā tā ietekmēs pārrobežu kredītus, un uzslavē apjomīgo darbu, ko paveikusi Komisija, valstu likumdevēji un kredītiestādes;

2.  uzsver, ka labāka piekļuve pārrobežu patēriņa kredīta tirgum varētu sniegt Eiropai pievienoto vērtību iekšējā tirgus veicināšanā; uzskata, ka to varētu panākt, cita starpā labāk informējot patērētājus par iespēju ņemt patēriņa kredītu citā dalībvalstī, un par tiesībām, kādas ir patērētājiem, slēdzot šādus līgumus;

3.  ņem vērā, ka pārrobežu patēriņa kredīta ņemšanas apjoms nepārsniedz 2 %, turklāt no tiem apmēram 20 % ir tiešsaistē ņemto kredītu;

4.  norāda, ka viens no direktīvas mērķiem ir nodrošināt informācijas pieejamību, kā rezultātā tiktu veicināta vienotā tirgus darbība arī aizdevumu jomā, tādēļ nepieciešams izvērtēt, vai pieaug pārrobežu darījumu skaits aizdevumu jomā;

5.  uzskata, ka noteikumi par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, par 5. panta 6. punktā minētajiem izskaidrojumiem un 8. pantā minēto kredītspējas novērtēšanu ir pietiekami, lai novērstu ārvalstu valūtas kredīta riskus;

6.  tomēr aicina uzraudzības iestādes prasīt finanšu iestādēm sniegt patērētājiem personalizētu, pilnīgu un viegli saprotamu skaidrojumu par riskiem, kas saistīti ar kredītu ņemšanu ārvalstu valūtā, kā arī par to, kā maksājumus ietekmēs aizņēmēja dzīvesvietas dalībvalsts likumīgā maksāšanas līdzekļa vērtības būtiska samazināšanās un ārvalsts procentu likmes palielināšanās; uzskata, ka šie skaidrojumi ir jāsniedz, pirms tiek parakstīts jebkāds līgums;

7.  atzīmē dažās dalībvalstīs paustās bažas par to, kādā veidā tiek izklāstīta informācija, ko patērētājiem pirms līguma noslēgšanas sniedz, izmantojot Eiropas patēriņa kredīta standartinformāciju (SECCI), ka tas ir tik tehnisks, ka ietekmē patērētāju spēju to pienācīgi saprast; uzskata, ka SECCI veida efektivitātei jābūt svarīgam aspektam, Komisijai veicot direktīvas ietekmes novērtējumu;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas 2011. gada septembrī veikto kontroles procedūru SWEEP, kuras rezultāti rāda, ka 70 % finanšu iestādēm piederošo pārbaudīto tīmekļa vietņu reklāmās un piedāvājumos trūkst būtiskas informācijas, turklāt norādītās izmaksas ir maldinošas, un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt attiecīgus pasākumus šo kļūmju labošanai; šajā saistībā norāda, ka dažkārt netiek izmantoti noteikumi par uzskatāmiem piemēriem, ka tas ir paredzēts, un ka nepieciešami uzlabojumi;

9.  aicina stingri uzraudzīt finanšu iestāžu reklāmas un tirgvedības pasākumus, lai kredītlīgumu reklāmā un tirdzniecībā novērstu maldināšanu un nepareizas informācijas sniegšanu;

10.  konstatē, ka dažas dalībvalstis ir izmantojušas iespēju paplašināt piemērošanas jomu, ietverot citus finanšu produktus, un tas, šķiet, nav radījis nekādas pretrunas;

11.  uzsver, ka tiesību aktu noteikumiem jābalstās uz vispārējo praksi un vidējā patērētāja un vidējā uzņēmēja vajadzībām, nevis ar tiem jāreaģē uz dažiem ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, turklāt tā, lai padarītu patērētājam sniedzamo informāciju mazāk saprotamu, pārredzamu un salīdzināmu;

12.  konstatē, ka noteikumu paplašināšana automātiski nenodrošina labāku patērētāju aizsardzību un ka pārāk daudz informācijas nevis nodrošinās skaidrību, bet gan vēl vairāk apmulsinās nepieredzējušu patērētāju; šajā sakarībā atzīst patērētāju apvienību sniegtās zināšanas, palīdzību un finanšu izglītību, kā arī to iespējamo lomu kredītu restrukturizācijā tām mājsaimniecībām, kuras nonākušas grūtībās;

13.  aicina noteikt, lai patērētājiem būtu tiesības tikt informētiem gan par papildu pakalpojumu izmaksām, gan par savām tiesībām iegādāties papildu pakalpojumus no citiem pakalpojumu sniedzējiem. uzskata, ka ir jāprasa, lai finanšu iestādes šādus pakalpojumus un ar tiem saistīto maksu nošķirtu no tiem pakalpojumiem, kas ir tieši saistīti ar pamata aizdevumu, un paskaidrotu, kuri pakalpojumi ir būtiski kredītlīguma termiņa pagarināšanai un kurus pakalpojumus aizņēmējam ir iespējams izvēlēties pēc saviem ieskatiem;

14.  uzskata, ka rūpīgāk jāizmeklē grūtības, kas varētu rasties saistīto līgumu gadījumā attiecībā uz tiesībām atteikties; uzsver, ka ir būtiski vērst patērētāju uzmanību uz to, ka gadījumā, ja viņi īsteno tiesības atteikties no līguma, kurā piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs tiešā veidā saņem summu, kas atbilst maksājumam no kredīta sniedzēja ar papildu līguma starpniecību, patērētājiem nav jāsedz nekāda maksa, komisijas maksa vai izmaksas saistībā ar sniegto finanšu pakalpojumu;

15.  aicina Komisiju izvērtēt, cik lielā mērā netiek ievērots pienākums sniegt informāciju līgumos, kad starpniekiem nav saistoši noteikumi par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, lai noteiktu, kā vislabāk aizsargāt patērētājus šādās situācijās;

16.  uzskata, ka nepieciešams pievērst īpašu uzmanību sarežģītajam regulējumam attiecībā uz pirmstermiņa atmaksu;

17.  norāda, ka paziņojumam patērētājiem pirms procentu likmju izmaiņām jābūt savlaicīgam, lai dotu viņiem pietiekami daudz laika izpētīt tirgus un nomainīt kredīta izsniedzēju pirms izmaiņas stājas spēkā;

18.  konstatē, ka pastāv nepieciešamība uzlabot izklāstu, kas ir “uzskatāms piemērs”;

19.  uzsver, ka nepieciešams nodrošināt vienotu gada procentu likmes aprēķināšanu, novērst neskaidrības un panākt saskaņotību ar pārējiem juridiskajiem instrumentiem;

20.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valstu uzraudzības iestādēm piešķir visas vajadzīgās pilnvaras un resursus, lai tās varētu veikt uzticētos pienākumus; aicina valstu uzraudzības iestādes uzraudzīt atbilstību šai direktīvai un efektīvi panākt tās noteikumu izpildi;

21.  uzsver, ka, turpmāk nosakot transponēšanas termiņus, vairāk būtu jāņem vērā attiecīgās izmaiņas valsts tiesību aktos, ar kurām saistīts transponēšanas process;

22.  aicina dalībvalstis attiecināt esošo patērētāju aizsardzības līmeni arī uz kredītiem, tostarp īstermiņa kredītiem, kurus sniedz ar interneta, īsziņu pakalpojumu vai citu distances saziņas līdzekļu palīdzību, jo šādi kredīti kļūst arvien populārāki patēriņa kredīta tirgū, tajā skaitā attiecinot šo līmeni arī uz summām, kas ir zem EUR 200 robežvērtības un tādējādi pašlaik ir ārpus direktīvas darbības jomas;

23.  uzsver, ka pašlaik nav nepieciešams pārstrādāt direktīvu, bet pirmām kārtām jānodrošina tās pareiza transponēšana un īstenošana;

24.  uzskata, ka pēc pilnīgas un pareizas transponēšanas jānovērtē direktīvas praktiskā ietekme un tikai pēc tam Komisijai jāierosina visi nepieciešamie grozījumi; aicina Komisiju iesniegt Parlamentam un Padomei Direktīvas īstenošanas novērtējuma ziņojumu un ietekmes uz patērētāju aizsardzību pilnīgu novērtējumu, ņemot vērā ietekmi, ko radījusi finanšu krīze un jaunais ES tiesiskais regulējums finanšu pakalpojumu jomā;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija par Sociālo ieguldījumu paktu ‐ atbildes reakciju uz krīzi (2012/2003(INI))

P7_TA(2012)0419 A7-0263/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 5., 6., 9., 147., 149., 151. un 153. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojumu “Jaunu prasmju un darba vietu programma ‐ Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību (COM(2010)0682) un Parlamenta 2011. gada 26. oktobra rezolūciju par šo jautājumu(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2012. gadu (COM(2011)0815), tam pievienoto Vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu un Parlamenta 2012. gada 15. februāra rezolūciju par sociālajiem un nodarbinātības aspektiem izaugsmes pētījumā par 2012. gadu(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra paziņojumu attiecībā uz Komisijas ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (COM(2008)0639), un Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par šo jautājumu(3),

–  ņemot vērā Eurostat 2012. gada janvāra pētījumu un Eurostat 2012. gada 8. februāra paziņojumu presei(4),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību ‐ Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(5) un Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par šo jautājumu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra lēmumu par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gads)(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija paziņojumu “Atjaunināta sociālā programma ‐ iespējas, pieejamība un solidaritāte 21. gadsimta Eiropā” (COM(2008)0412) un Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par šo jautājumu(8),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējība ekonomikas atveseļošanas apstākļos”(COM(2009)0545) un Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par šo jautājumu(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. jūnija paziņojumu “Jauns stimuls Eiropas sadarbībai profesionālās izglītības un apmācības jomā, lai atbalstītu stratēģiju ”Eiropa 2020“” (COM(2010)0296) un Parlamenta 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par šo jautājumu(10),

–  ņemot vērā tā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(11),

–  ņemot vērā tā 2011. gada 1. decembra rezolūciju par priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršanu(12),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. decembrī pieņemto Briges komunikē par ciešāku Eiropas sadarbību profesionālās izglītības un apmācības jomā laikposmam no 2011. gada līdz 2020. gadam(13),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Panākumi kopējo Eiropas mērķu sasniegšanā izglītības un apmācības jomā” (SEC(2011)0526),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(14),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu (COM(2011)0609),

–  ņemot vērā nesen pieņemto tiesību aktu kopumu, ko veido piecas regulas un viena direktīva, ES ekonomikas pārvaldības jautājumā(15),

–   ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra paziņojumu “Jaunatnes iespēju iniciatīva” (COM(2011)0933),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumu par daudzgadu finanšu shēmu 2014.-2020. gadam (COM(2011)0398),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A7-0263/2012),

A.  tā kā pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze ilgtermiņā ietekmēs ne tikai Eiropas ekonomikas izaugsmi, bet arī nodarbinātības līmeni, nabadzības un sociālās atstumtības līmeni, valsts uzkrājumus un sociālo ieguldījumu kvantitāti un kvalitāti;

B.  tā kā pēdējos gados valsts sektoram tika uzlikts liels parādu slogs un, lai izvairītos no pārmērīgiem parādiem, lielākā daļa krīzes pārvarēšanas risinājumu balstījās vienīgi uz īstermiņa mērķiem attiecībā uz valsts finanšu stabilizāciju, kas bija vajadzīgi mūsu ekonomikas aizsardzībai, un tā ka šādi taupības un budžeta konsolidācijas pasākumi būtu jāapvieno ar visaptverošu un vērienīgu ieguldījumu stratēģiju ilgtspējīgai izaugsmei, nodarbinātībai, sociālajai kohēzijai un konkurētspējai, kā arī ar sociālo pārvaldību, kas sniegtu spēcīgu uzraudzības un kontroles mehānismu attiecībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem nodarbinātības un sociālajā jomā;

C.  tā kā ar Lisabonas stratēģiju un Eiropas Nodarbinātības stratēģiju nav sasniegti izvirzītie mērķi un tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” panākumi vēl nav zināmi un tai nepieciešama vēl lielāka dalībvalstu un Eiropas iestāžu iesaistīšanās, izstrādājot pasākumus, kas veicina konkurētspēju, izaugsmi un nodarbinātību;

D.  tā kā no nesen publicētā gada izaugsmes pētījuma, kā arī vienotā nodarbinātības ziņojuma izriet ‐ tā kā vēl nav sasniegta pietiekama fiskālās konsolidācija, tā joprojām tiek uzskatīta par prioritāti un tādēļ lielākā daļa dalībvalstu nav pietiekami īstenojušas stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus sociālajā, nodarbinātības un izglītības jomā;

E.  tā kā bezdarba līmenis ES 27 valstīs ir palielinājies no 7,1 % 2008. gadā līdz vairāk nekā 10 % 2012. gada janvārī, uzrādot skaidras reģionālas atšķirības, un bezdarbs ir īpaši skāris jauniešus, mazkvalificētus darbiniekus un ilgstošos bezdarbniekus, un tā kā kopā ar sabiedrības novecošanos tas ilgtermiņā rada būtisku cilvēkkapitāla zuduma risku un varētu neatgriezeniski ietekmēt darba tirgu, jo īpaši attiecībā uz darba vietu izveidi, ekonomisko izaugsmi, konkurētspēju un sociālo kohēziju;

F.  tā kā 80 miljoni Eiropas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam un bezdarbnieku mājsaimniecībās dzīvojošo bērnu un pieaugušo skaits 2010. gadā ir pieaudzis līdz gandrīz 10 %; tā kā tas kopā ar bērnu nabadzību, trūcīgo darba ņēmēju skaita pieaugumu un augsto bezdarba līmeni jauniešu vidū turpmāk vēl vairāk palielinās nabadzības un sociālās atstumtības risku un pārmantošanu;

G.  tā kā 16 līdz 24 gadus veco jauniešu nabadzības līmenis Eiropā 2011. gadā vidēji bija 21,6 % un tā kā jauniešiem ir lielāka iespējamība iegūt slikti apmaksātu, terminētu vai nepilnas slodzes darbu, un viņi ir pakļauti lielākam bezdarba riskam; tā kā slikti apmaksātu darbavietu skaits pēdējos gados ir ievērojami palielinājies un tā kā bezdarbs dažās valstīs ir kritiski pieaudzis;

H.  tā kā daļēji ieguldījumu trūkuma dēļ izglītības un apmācības sniegtais rezultāts Eiropas Savienībā joprojām neatbilst darba tirgus prasībām un aizvien pieaugošajai intensitātei, kuru attiecībā uz zināšanām un prasmēm pieprasa pieejamās darbavietas, kā arī prasmēm, kas nepieciešamas nozarēs, kurās nākotnē būs daudz darbavietu;

I.  tā kā ir palielinājies spiediens uz sociālā palīdzības shēmām lielāku izdevumu, mazāku ieņēmumu un izdevumu samazināšanas prasību dēļ; tā kā paredzams, ka vājā ekonomikas izaugsme, ilgstoši augsti ilgtermiņa bezdarba rādītāji, pieaugošais nabadzīgo darba ņēmēju skaits, nedeklarēta darba līmenis un aizvien lielāks jauniešu bezdarbs šo tendenci vēl vairāk saasinās;

J.  tā kā mērķtiecīgiem sociāliem ieguldījumiem ir liela nozīme, lai turpmāk nodrošinātu pienācīgu nodarbinātības līmeni gan vīriešiem, gan sievietēm, stabilizētu ekonomiku, palielinātu darbaspēka prasmes un zināšanas un paaugstinātu Eiropas Savienības konkurētspēju,

K.  tā kā MVU ir svarīgs darba vietu radīšanas potenciāls, un tiem ir izšķiroša nozīme pārejā uz jaunu, ilgtspējīgu ekonomiku;

Jauna pieeja sociālajiem ieguldījumiem Eiropā

1.  atgādina, ka sociālie ieguldījumi, proti, finansējuma nodrošināšana un izmantošana sociālā labuma un ekonomiskā ienesīguma radīšanai, ir paredzēti, lai risinātu aktuālos sociālos riskus un vajadzības, koncentrētos uz valsts politiskajām nostādnēm un cilvēkkapitāla ieguldījumu stratēģijām, kuras atbalsta un sagatavo indivīdus, ģimenes un sabiedrību, lai tie spētu pielāgoties dažādām pārmaiņām, pāriet uz mainīgu darba tirgu un pārvarēt citas problēmas, piemēram, nepieciešamību iegūt jaunas prasmes nozarēs, kurās nākotnē būs daudz darbavietu;

2.  konstatē, ka cita starpā visus sabiedriskos sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus, izglītības pakalpojumus un privāto pakalpojumu sniedzēju piedāvātos pakalpojumus šajās nozarēs var uzskatīt par sociālajiem ieguldījumiem, un atgādina, ka tie līgumos ir definēti kā valsts kompetences daļa;

3.  uzsver, ka viena no svarīgākajām sociālo ieguldījumu iezīmēm ir to spēja apvienot sociālos un ekonomiskos mērķus, tādēļ tie būtu jāuztver ne tikai kā līdzekļu tērēšana, bet gan (ar nosacījumu, ka līdzekļi ir pareizi izmantoti) kā ieguldījumi ar dubultām dividendēm, kas nākotnē nodrošinās reālus ienākumus;

4.  tādēļ norāda, ka sociālajiem ieguldījumiem būtu jāieņem svarīga vieta ES un dalībvalstu ekonomikas un nodarbinātības politikā un to krīzes risinājumos, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus nodarbinātības, sociālajā un izglītības jomā;

5 uzskata, ka sociālās uzņēmējdarbības veicināšana un prioritizēšana, kā arī mikrofinansējuma pieejamība neaizsargātām grupām un no darba tirgus attālinātām grupām ir vissvarīgākie faktori sociālo ieguldījumu kontekstā, jo ļauj radīt jaunas, ilgtspējīgas darba vietas, bieži vien radot pārmaiņas ekonomikas ciklos;

6.  norāda, ka pašreizējā krīze prasa modernizēt Eiropas sociālo modeli, pārskatīt valsts sociālo politiku un pāriet no “aktīvas labklājības valsts”, kas reaģē tikai uz tirgus nepilnību izraisīto kaitējumu, uz “aktivizējošu labklājības valsti”, kas iegulda cilvēkos un sniedz instrumentus un stimulus, lai radītu ilgtspējīgas darba vietas un izaugsmi, kā arī novērstu sociālās atšķirības; norāda, ka krīze ir vēl vairāk palielinājusi sociālās uzņēmējdarbības nepieciešamību;

Aktivizējoša labklājības valsts

7.  šajā saistībā aicina dalībvalstis un Komisiju saglabāt līdzsvaru starp darbībām steidzamu krīzes izraisītu problēmu risināšanai un vidēja termiņa vai ilgtermiņa darbībām un noteikt īpašu prioritāti pasākumiem, kas paredz:

8.  aicina dalībvalstis un Komisiju veikt pasākumus, lai: izstrādātu izaugsmei un nodarbinātībai draudzīgas politiskās nostādnes (piemēram, efektīvāks atbalsts MVU, kā arī efektīvākas, mērķtiecīgākas un aktīvākas bezdarba apkarošanas politikas un sociālās palīdzības shēmas); ieviestu mūžizglītību, īpašu apmācību to nozaru vajadzībām, kurām trūkst darbaspēks, kā arī reģionālo un vietējo darba tirgu vajadzībām, kā arī pārkvalificēšanu, lai saglabātu ilgstošo bezdarbnieku nodarbināmību, un sekmētu pastāvīgu kvalifikācijas celšanu, profesionālo izglītību, apmācību darba vietā un apmaksātas prakses iespējas, īpašu uzmanību pievēršot nenodarbinātajiem jauniešiem un mazkvalificētiem darbiniekiem; panāktu, ka pilna laika darbinieki var izdzīvot no savas algas;

9.  uzstāj, ka jauniešu bezdarbam ir jābūt sociālo ieguldījumu stratēģijas svarīgam jautājumam; mudina dalībvalstis ieviest un īstenot vērienīgas stratēģijas, lai nezaudētu vienu iedzīvotāju paaudzi un uzlabotu jauniešu pieeju darba tirgum:

10.  uzsver personīgo atbildību, paturot prātā, ka arī pašiem indivīdiem ir jādomā par to, ko viņi var darīt, lai nodrošinātu savu konkurētspēju darba tirgū;

11.  aicina dalībvalstis un Komisiju veikt visus iespējamos pasākumus, lai uzlabotu izglītības sistēmas visos līmeņos ar šādām darbībām: liekot stingru uzsvaru uz agrīnās bērnības attīstības stratēģiju; radot iekļaujošu skolu vidi; nepieļaujot priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu; uzlabojot vidējās izglītības kvalitāti un ieviešot ievirzes un konsultāciju pakalpojumus; nodrošinot jauniešiem labākus apstākļus augstākās izglītības ieguvei vai tiešai pieejai darba tirgum; attīstot instrumentus, lai labāk paredzētu turpmāk vajadzīgās zināšanas un pastiprinātu sadarbību starp izglītības iestādēm, uzņēmumiem un nodarbinātības dienestiem; uzlabojot profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, kā arī izstrādājot valsts kvalifikāciju pamatprogrammas;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt labu līdzsvaru starp drošību un elastību darba tirgū, visaptveroši piemērojot elastdrošības principu, un risināt darba tirgus fragmentācijas problēmas, nodrošinot pienācīgu sociālās aizsardzības segumu gan personām pārejas laikā, gan personām ar pagaidu vai daļlaika darba līgumiem, un pieeju apmācības, profesionālās attīstības un pilna laika darba iespējām; mudina dalībvalstis ieguldīt tādos pakalpojumos kā izmaksu ziņā pieejama, pilna laika un kvalitatīva bērnu aprūpe, pagarinātās darba dienas grupas un veco ļaužu aprūpes centri, kas palīdz veicināt dzimumu līdztiesību, sekmē labāku darba un dzīves līdzsvaru un rada sistēmu, kas ļauj ienākt vai atgriezties darba tirgū;

13.  mudina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav veikušas, īstenot nepieciešamās reformas, lai pensiju sistēmas padarītu ilgtspējīgas, drošas un iekļaujošas, kā arī lai samazinātu ekonomiskās atkarības koeficientu, saglabātu pietiekami lielu darbaspēku, un apvienot to ar darba apstākļu pastāvīgu uzlabošanu un mūžizglītības sistēmu īstenošanu, nodrošinot veselīgāku un ilgstošāku profesionālo darbību;

Labāka pārvaldība, izmantojot Sociālo ieguldījumu paktu

14.  aicina dalībvalstis uzlabot centienus iekļaut sociālos ieguldījumus savos vidējā termiņa un ilgtermiņa budžeta mērķos, kā arī savās valsts reformu programmās aicina Eiropadomi un Komisiju precīzi ievērot stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības un sociālo mērķu īstenošanu un sasniegšanu;

15.  norāda ‐ lai nodrošinātu nodarbinātības un sociālo mērķu pienācīgu īstenošanu, nesen izveidotā ES makroekonomikas un budžeta uzraudzības sistēma ir jāpapildina ar labāku nodarbinātības un sociālās politikas kontroli; tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespēju izstrādāt progresa ziņojumu par kopējiem sociālo ieguldījumu rādītājiem, lai uzraudzītu attīstību dalībvalstu un Savienības līmenī šajā jautājumā, un veicināt uzņēmumu, jo īpaši MVU, sabiedrisko atbildību, izveidojot Eiropas sociālās vides kvalitātes zīmi;

16.  aicina dalībvalstis apsvērt sociālo ieguldījumu pakta parakstīšanu, kurā būtu noteikti ieguldījumu mērķi un izveidots pastiprināts kontroles mehānisms, lai uzlabotu centienus panākt stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības, sociālos un izglītības mērķus; šajā sociālo ieguldījumu paktā līdzīgi kā paktā “Euro plus” varētu ietvert īpašo pasākumu sarakstu sociālo ieguldījumu formā, kas dalībvalstīm būtu jāīsteno konkrētā laikposmā, lai izpildītu stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības, sociālos un izglītības mērķus atbilstīgi gada izaugsmes pētījumam un valsts reformu programmām; uz šīm saistībām būtu jāattiecina regulāras uzraudzības mehānisms, kurā liela nozīme ir Eiropas Komisijai un Eiropas Parlamentam un kurā ir jāiesaista visas attiecīgās Padomes struktūras;

17.  aicina Komisiju veikt visus iespējamos pasākumus, lai mudinātu un atbalstītu dalībvalstis parakstīt sociālo ieguldījumu paktu, un 2013. gada “Eiropas pusgadā” ieviest nodarbinātības, sociālo un izglītības mērķu novērtējumu;

18.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam tiek iekļauti pienācīgi budžeta līdzekļi, lai stimulētu un atbalstītu sociālos ieguldījumus Eiropā, un ka pieejamo finansējumu var izmantot racionāli un efektīvi, kā arī panākt, ka struktūrfondi, jo īpaši Eiropas Sociālais fonds, atbalsta sociālos ieguldījumus, nodrošinot, ka to prioritātes atspoguļo dalībvalstu īpašās vajadzības; aicina Komisiju, kad tā to uzskata par vajadzīgu, nodrošināt dalībvalstīm citu iespējamo finanšu avotu pieejamību sociālo ieguldījumu mērķiem;

o
o   o

19.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0466. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0047. (3) OV C 212E, 5.8.2010., 23. lpp. (4) Eurostat paziņojums presei 21/2012, 1. lpp. (5) OV C 248, 25.8.2011., 130.-134. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0495. (7) OV L 298, 7.11.2008., 20. un 29. lpp. (8) OV C 212 E, 5.8.2010., 11. lpp. (9) OV C 161 E, 31.5.2011., 112. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0263. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0453. (12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0531. (13) IP/10/1673. (14) OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp. (15) OV L 306, 23.11.2011.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija par veicināšanas un informācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības ražojumiem ‐ stratēģija Eiropas garšu popularizēšanai (2012/2077(INI))

P7_TA(2012)0420 A7-0286/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā(1),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Veicināšanas un informācijas pasākumi attiecībā uz lauksaimniecības ražojumiem ‐ stratēģija ar augstu Eiropas pievienoto vērtību Eiropas garšu popularizēšanai” (COM(2012)0148),

–  ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par veicināšanas un informācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības ražojumiem ‐ stratēģija ar augstu Eiropas pievienoto vērtību Eiropas garšu popularizēšanai“ (COM(2011)0436),

–  ņemot vērā horizontālo veicināšanas shēmu, kas noteikta Padomes 2007. gada 17. decembra Regulā (EK) Nr. 3/2008(2) un tās īstenošanas regulā, proti, Komisijas 2008. gada 5. jūnija Regulā (EK) Nr. 501/2008(3),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula)(4),

–  ņemot vērā 2011. gadā Komisijas vārdā veikto pētījumu “Lauksaimniecības produktu veicināšanas un informācijas pasākumu izvērtējums”(5),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par to, kā tiek piemērota Padomes Regula (EK) Nr. 3/2008 par informācijas un veicināšanas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem iekšējā tirgū un trešās valstīs (SEC(2010)1434),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. un 16. decembra secinājumus par turpmāko lauksaimniecības veicināšanas politiku,

–  ņemot vērā 2011. gada 12. oktobrī iesniegtos Komisijas likumdošanas priekšlikumus par KLP reformu (COM(2011)0625/3, COM(2011)0627/3, COM(2011)0628/3, COM(2011)0629, COM(2011)0630/3, COM(2011)0631/3) un priekšlikumu par vienotas TKO regulu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu “Komisijas paziņojums ”Veicināšanas un informācijas pasākumi attiecībā uz lauksaimniecības ražojumiem ‐ stratēģija ar augstu Eiropas pievienoto vērtību Eiropas garšu popularizēšanai“” (NAT/560),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu “Zaļā grāmata par veicināšanas un informācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem: pastiprināta Eiropas stratēģija ar pievienoto vērtību Eiropas garšu popularizēšanai” (NAT/525)(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A7-0286/2012),

A.  tā kā 2012. gada martā Komisija publicēja paziņojumu par informāciju un veicināšanu, pēc kura ‐ kā tiek gaidīts ‐ gada beigās būtu jāseko tiesību aktu priekšlikumiem;

B.  tā kā lauksaimniecības un pārtikas nozarei ir potenciāls kļūt par spēcīgu un dinamisku nozari, kas veicina ekonomikas izaugsmi un inovāciju dalībvalstīs, jo īpaši lauku apvidos un reģionālā līmenī, palielinot lauksaimniecības ieņēmumus, radot jaunas darba vietas un veidojot izaugsmi;

C.  tā kā informācijas un veicināšanas pasākumus ieviesa pagājušā gadsimta 80. gados ar mērķi likvidēt lauksaimniecības produktu pārpalikumus, un vēlāk šos pasākumus izmantoja kā instrumentu krīžu novēršanai pārtikas rūpniecībā, piemēram, 1996. gadā, kad uzliesmoja govju sūkļveida encefalopātija (BSE) ‐ labāk pazīstama kā govju trakumsērga ‐, un 1999. gadā, kad notika skandālu izraisīja dioksīns olās;

D.  tā kā tagad informācijas un veicināšanas pasākumiem jāatvēl plašāka un pastāvīgāka loma un būtu jāveicina lielāks produktu ienesīgums, jārada taisnīgāki konkurences apstākļi ārējos tirgos un jānodrošina plašāka un labāka informācija patērētājiem;

E.  tā kā šos atbalsta veidus patlaban finansē atbilstoši Regulai (EK) Nr. 3/2008, kas pazīstama kā “horizontālā veicināšanas shēma”; tā kā 2011. gada veicināšanas politikas novērtējuma pētījumā, ko pieprasīja Komisija, secināts, ka nav bijusi konsekventa un visaptveroša Eiropas Savienības stratēģija attiecībā uz informācijas un veicināšanas pasākumiem;

F.  tā kā Regula (EK) Nr. 1234/2007 par vienotu tirgu kopīgo organizāciju (TKO), kuras pārskatīšana pašlaik notiek kā daļa no KLP reformu procesa, sniedz atbalstu konkrētiem atbalsta pasākumiem vīna, augļu un dārzeņu nozarē, kuri ir daļa no plašākām programmām; tā kā to produktu veicināšanas pasākumus, kas ir iekļauti pārtikas kvalitātes shēmās, pašlaik finansē saskaņā ar lauku attīstības politiku;

G.  tā kā vīna patēriņš Eiropas Savienībā pastāvīgi samazinās un Eiropā netiek veikti pasākumi šā produkta veicināšanai iekšējā tirgū;

H.  tā kā izdevumi horizontālajai veicināšanas shēmai 2012. gada budžetā ir apmēram EUR 56 miljoni, kas atbilst aptuveni 0,1 % no kopējiem KLP izdevumiem;

I.  tā kā budžeta veidošanas nolūkā būtu jāņem vērā arī ES informācijas un veicināšanas politikas jaunākie mērķi un tā kā šie mērķi nav tikai patērētāju uzticības atgūšana pēc krīzēm, bet arī produktu ienesīguma palielināšana, taisnīgāku konkurences apstākļu radīšana ārējos tirgos un plašākas un labākas informācijas sniegšana patērētājiem;

J.  tā kā izdevumi visiem citiem KLP veicināšanas un informācijas pasākumiem, jo īpaši saskaņā ar Vienoto TKO un lauku attīstības politiku, ir noteikti EUR 400 miljoni un EUR 500 miljoni gadā, kas tomēr ir mazāk par 1 % no kopīgajiem KLP izdevumiem, un šī summa ir acīmredzami nepietiekama, jo īpaši lai paaugstinātu Eiropas produktu konkurētspēju pasaules tirgū;

K.  tā kā vienu no Savienības priekšrocībām pārtikas ražošanā nodrošina tās produktu daudzveidība un specifika, kas ir saistītas ar dažādiem ģeogrāfiskajiem reģioniem un dažādām tradicionālajām metodēm, nodrošinot unikālas garšas ar tādu daudzveidību un autentiskumu, kādu aizvien vairāk pieprasa patērētāji gan Savienībā, gan ārpus tās;

L.  tā kā ES veicināšanas politika ir svarīgs KLP instruments, kas var veicināt lauksaimniecības un pārtikas nozares konkurētspēju un ilgtermiņa dzīvotspēju;

M.  tā kā ES nesen ir publicējusi apstiprinātu uzturvērtības un veselīguma norāžu sarakstu, kas stāsies spēkā 2012. gada decembrī, izbeidzot gadiem ilgušo nenoteiktību pārtikas nozarē, nodrošinot tirdzniecības instrumentus, kas nepieciešami patērētāju uzmanības piesaistīšanai, un ļaujot patērētājiem izdarīt labāk pamatotu izvēli;

N.  tā kā ES lauksaimniecības un pārtikas nozare var kļūt konkurētspējīgāka globālā mērogā, ja tā spēj veicināt Eiropas pārtikas daudzveidību, kā arī Eiropas ražošanas modeli, kas pakļauts augstiem standartiem attiecībā uz kvalitāti, drošumu, dzīvnieku labturību, vides ilgtspēju u. c., tādējādi mudinot citas lauksaimniecības lielvalstis pieņemt šo modeli, lai ieviestu taisnīgus ražošanas nosacījumus un nodrošinātu godīgu konkurenci tirdzniecībā;

O.  tā kā pieaugošā tirdzniecības globalizācija neapšaubāmi rada vairākas problēmas, bet vienlaikus tā atver jaunus tirgus un sniedz jaunas iespējas izaugsmes veidošanai;

P.  tā kā Padome savos 2011. gada decembra secinājumos par lauksaimniecības veicināšanas politiku paziņoja, ka “veicināšanas pasākumi ir jāveic arī tādēļ, lai attīstītu vietējās lauksaimniecības potenciālu un īso pārtikas aprites ķēdi,” un ka šie pasākumi būtu jāietver lauku attīstības programmās, kā to jau ierosinājusi Komisija;

Q.  tā kā ir jānodrošina pietiekami instrumenti, lai īstenotu politiku, kas atbalsta Eiropas lauksaimniecības un pārtikas veicināšanas pasākumus un veicina lauksaimniecības un pārtikas nozares konkurētspēju, pamatojoties uz tās produktu daudzveidību, pievienoto vērtību un kvalitāti;

R.  tā kā pastāv nesaraujama saikne starp Eiropas lauksaimniecības nozari un pārtikas rūpniecību, kura pārstrādā 70 % lauksaimniecības izejmateriālu un pārdod pārtikas produktus un kurā 99 % Eiropas pārtikas un dzērienu ražošanas uzņēmumu ir MVU un vairāk nekā 52 % atrodas lauku apvidos, kas tos padara par Eiropas lauku vides ekonomiskās un sociālās attīstības dzinējspēkiem;

S.  tā kā KLP atbalstu īso pārtikas aprites ķēžu attīstībai un vietējiem tirgiem finansē no lauku attīstības politikas resursiem, kas ir patiešām labākā pieeja, ņemot vērā to, ka šādas iniciatīvas ir maza apjoma, teritoriāli ierobežotas un veicina vietēja mēroga nodarbinātību;

T.  tā kā unikālajiem Eiropas tradicionālajiem produktiem ir ievērojams izaugsmes potenciāls un patērētājiem lielākajos trešo valstu tirgos tie šķiet pievilcīgi un tā kā tie varētu gūt labumu no mērķtiecīgām un pastiprinātām veicināšanas shēmām, nodrošinot nodarbinātību un izaugsmi reģionos;

U.  tā kā viens no mērķiem tiesību aktu priekšlikumos, par kuriem pašreiz notiek sarunas attiecībā uz KLP reformu laikposmam pēc 2013. gada, ir nodrošināt, ka šī politika var pilnībā dot ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā;

V.  tā kā Regulā (EK) Nr. 1234/2007 par Vienoto TKO ir ietverti programmu “Augļi skolai” un “Piens skolai” finansēšanas noteikumi; tā kā pašreizējais priekšlikums reformēt tirgu kopīgo organizāciju (COM(2011)0626) nozīmē ES līdzfinansējuma likmju paaugstināšanu programmai “Augļi skolai” no 50 % līdz 75 % no izmaksām (un no 75 % līdz 90 % konverģences reģionos);

W.  tā kā programmām “Augļi skolai” un “Piens skolai” ir arī izglītojoši mērķi, kam vajadzētu sniegt skolēniem labāku izpratni par pārtikas ražošanas procesu un dzīvi lauku saimniecībā;

X.  tā kā, efektīvi ieviešot dažādas veicināšanas shēmas, tās palīdz nodrošināt Eiropas lauksaimniecības produktu atzīšanu Eiropā un visā pasaulē un uzlabo patērētāju informētību par augstiem standartiem pārtikas drošuma, dzīvnieku labturības un vides aizsardzības jomā, kurus atbalsta Eiropas lauksaimnieki un kuri tiek pastāvīgi uzraudzīti un pilnveidoti;

Y.  tā kā Regulas (EK) Nr. 814/2000 mērķis ir palīdzēt iedzīvotājiem saprast Eiropas lauksaimniecības modeli un veicināt sabiedrības informētību par šiem jautājumiem; tā kā zināšanu trūkums par lauksaimniecību un dzīvi laukos un neizpratne patlaban ir daudz dziļāka nekā jebkurā citā Eiropas vēstures periodā un viens no būtiskiem faktoriem, par ko sabiedrība ir informēta vismazāk, ir būtisks tādu lauksaimnieciskās ražošanas izmaksu pieaugums, kuras rada ES noteiktie pienākumi attiecībā uz pārtikas drošību un higiēnu, darba ņēmēju sociālo labklājību, vides aizsardzību un dzīvnieku labturību, ko ES tiešie konkurenti lauksaimniecības jomā bieži vien nepraktizē; tā kā viens no galvenajiem faktoriem, ko sabiedrība visvairāk neizprot, ir saistīts ar informētības trūkumu par būtisko lauksaimniecības nozares ieguldījumu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā un daudzajiem sabiedriskajiem labumiem, ko tā nodrošina,

Vispārējā pieeja

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Veicināšanas un informācijas pasākumi attiecībā uz lauksaimniecības ražojumiem ‐ stratēģija ar augstu Eiropas pievienoto vērtību Eiropas garšu popularizēšanai”, kam jābūt pirmajam solim ceļā uz Eiropas ražojumu vērtības celšanu gan eiropiešu, gan arī citu cilvēku acīs un uz ražošanas rentabilitātes palielināšanu;

2.  atbalsta minētajā paziņojumā noteiktos četrus galvenos mērķus, proti, radīt augstāku Eiropas pievienoto vērtību pārtikas nozarē, pievilcīgāku un pārliecinošāku politikas stratēģiju, vienkāršāku pārvaldību un lielāku sinerģiju starp dažādiem veicināšanas instrumentiem;

3.  uzskata, ka iekšējā un ārējā tirgus veicināšanas politikai jāvelta vienlīdz liela uzmanība, jo gan viena, gan otra dod labumu ražotājiem un patērētājiem;

4.  uzsver, ka ES veicināšanas politika saglabā savu likumību un nozīmi gan pašā ES, vietējā un reģionālā līmenī, gan arī pasaules tirgos, kas paplašinās;

5.  tomēr uzskata, ka ES veicināšanas politikas mērķiem jābūt skaidrākiem un pienācīgi formulētiem; uzsver, ka veicināšanas pasākumi jāpiemēro visiem lauksaimniecības pārtikas produktiem, kas atbilst Eiropas kvalitātes standartiem, jo tādējādi paaugstināsies veicināšanas pasākumu efektivitāte un tiktu izpildītas patērētāju prasības; uzsver arī to, ka atbalsts lauksaimniecībai, kas garantē pārtikas drošību, dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu un lauku apvidu dinamisku attīstību, veicina izaugsmi un darba vietu radīšanu;

6.  uzsver, ka iekšējā tirgū ir nepieciešami vispārīgi un pastāvīgi veicināšanas pasākumi, lai nodrošinātu, ka Eiropas patērētāji ir informēti par tirgū pieejamo Eiropas lauksaimniecības produktu īpašībām un pievienoto vērtību;

7.  uzsver, ka ārējā tirgū ir jāsaglabā un jāpalielina Eiropas lauksaimniecības produktu tirgus daļa un ir jācenšas iekarot jaunietekmes tirgi, lai šiem produktiem rastu jaunas tirdzniecības vietas, nodrošinot lielāku veicināšanas un ES tirdzniecības politikas saskaņotību;

8.  uzskata, ka skaidra, Komisijas sniegta definīcija par ES veicināšanas politikas mērķiem kopā ar objektīvu pamatnostādņu noteikšanu dalībvalstīm ir nepieciešamais pirmais solis ceļā uz lielāku politikas saskaņotību un sinerģiju starp dažādiem veicināšanas instrumentiem, kā arī ļoti svarīgs pasākums, kas nepieciešams lielākas pārredzamības nodrošināšanai programmu atlases procesā valsts līmenī; norāda, ka Savienības pasākumiem šajā jomā ir jāpapildina valstu, kā arī privātā sektora iniciatīvas;

9.  uzskata, ka uzlabotu informācijas un veicināšanas pasākumu budžets ir ievērojami jāpalielina, ņemot vērā informācijas un veicināšanas politikas jaunākos mērķus, jo īpaši attiecībā uz horizontālo veicināšanas shēmu; turklāt uzskata, ka šai shēmai būtu jāparedz atsevišķa izdevumu kategorija vispārējā budžetā;

10.  uzsver, ka Eiropas lauksaimnieku panākumi būs atkarīgi no viņu spējas palielināt savu tirgus daļu un ļaut ārkārtīgi konkurētspējīgajai pārtikas rūpniecībai saglabāt nozīmīgo vietu ES ekonomikas un tirdzniecības sistēmā;

11.  uzsver nepieciešamību Eiropas Savienībā un ārējos tirgos organizēt visaptverošas patērētāju informācijas kampaņas par ražošanas kvalitātes standartiem un sertifikācijas sistēmām;

12.  uzsver, ka horizontālajiem veicināšanas pasākumiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 3/2008 ir jāveicina vietējo tirgu un īso pārtikas aprites ķēžu attīstība, iekšējā tirgus atdzīvināšana un Eiropas produktu tirdzniecības pastiprināšana ārējos tirgos;

13.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ieviest ceturto veicināšanas pasākumu virzienu tehniskā atbalsta sniegšanai; uzskata, ka tas ir ļoti nozīmīgs efektīvai veicināšanas politikai, jo īpaši ārpus ES;

14.  atzīst vienotā “saukļa” sistēmas potenciālu informācijas un veicināšanas pasākumos;

15.  iesaka saglabāt informācijas un veicināšanas pasākumu vispārīgo raksturu;

Vietējie, reģionālie, iekšējie un ārējie tirgi

16.  atzīmē, ka ES informācijas un veicināšanas politikai vajadzīgi trīs galvenie mērķi: vietējos un reģionālajos tirgos jāuzsver produktu daudzveidība un svaigums, kā arī ražotāju un patērētāju tuvums, lai ekonomiskā un sociālā ziņā uzlabotu lauku dzīvi; iekšējā tirgū jāizmanto visas priekšrocības, ko sniedz Eiropas teritorija bez robežām un ar 500 miljoniem patērētāju, lai atbalstītu ražošanu un veicinātu Eiropas produktu patēriņu; ārējos tirgos jāizmanto Eiropas ražošanas modeļa augstie standarti, lai lauksaimniecības un pārtikas nozare iegūtu lielāku pievienoto vērtību;

17.  ierosina Komisijai vietējo un reģionālo tirgu līmenī veidot īsas pārtikas aprites ķēdes, tādējādi radot jaunas iespējas lauksaimniekiem un citiem ražotājiem lauku apvidos, kā arī lauksaimnieku un/vai lauksaimnieku un citu tirgus dalībnieku apvienībām lauku apvidos, un sagatavot plašu instrumentu klāstu, lai veicinātu lauku apvidu attīstību; turklāt uzskata, ka Komisijai vajadzētu izstrādāt pamatnostādnes, kas palīdzētu lauksaimniekiem veikt lielākus un labākus ieguldījumus savu produktu kvalitātes un īpašās vērtības uzlabošanā; uzskata, ka jāapsver arī ieguldījumi informācijas izplatīšanas pasākumos, izmantojot plašsaziņas līdzekļus (jo īpaši internetu);

18.  ierosina Komisijai pastiprināt darbību iekšējā tirgū, lai atbalstītu Eiropas ražotājus to centienos iegūt tādu nepieciešamo ražotspēju, ar ko apmierināt patērētāju pieaugošo pieprasījumu attiecībā uz kvalitāti, pārtikas higiēnu un zināšanu ieguvi par svaigu produktu izcelsmi un derīguma termiņu, tādējādi veicinot produktu un pārtikas daudzveidību un dodot iespēju iepazīties ar jauniem produktiem vai jauniem veidiem, kā piedāvāt vai izmantot tradicionālos produktus;

19.  tāpēc aicina paplašināt programmas, kas attiecas vai nu uz tirgiem, vai mērķa produktiem, un aicina paredzēt veicināšanas instrumentus, kuros galvenā uzmanība pievērsta ražošanas standartu konkrētām īpatnībām, vienmēr uzsverot Eiropas ražošanas modeli un jo īpaši Eiropas kvalitātes sistēmas; uzskata arī, ka jāatbalsta daudzvalstu programmas, kas aptver dažādus produktus, kuri, no vienas puses, programmai nodrošina patiesu Eiropas dimensiju un kuriem, no otras puses, konkrētāk ir nepieciešams Eiropas atbalsts; šajā sakarībā uzskata, ka prioritāte jādod valstīm, kas īsteno ražošanas programmas, kurās ņemti vērā tirgus apstākļi un potenciāls un kuras tajā pašā laikā ļauj Komisijai pielāgot atbalstu attiecīgajai jomai;

20.  mudina informācijas un veicināšanas pasākumus padarīt pievilcīgākus profesionālajām organizācijām, paplašinot sadarbību starp valsts un nozares mērogā notiekošajiem pasākumiem un uzlabojot politisko darbību koordinēšanu, jo īpaši attiecībā uz brīvās tirdzniecības nolīgumiem;

21.  uzsver, ka programmas jāpadara elastīgākas, lai īstenošanas laikā varētu tās pielāgot svārstīgiem tirgus apstākļiem; uzskata, ka tāpēc jāsamazina arī detalizācijas pakāpe, kādu prasa iesniedzamajām programmām;

22.  prasa uzlabot programmu novērtēšanu, izmantojot stingru vērtēšanas sistēmu, kuras pamatā ir konkrēti rādītāji, piemēram, tirgus daļas un darba vietu izveides pieaugums; uzskata, ka atlases procesam jābūt īsākam un jāapsver iespēja organizācijām piešķirt avansa maksājumus;

23.  apsveic Komisiju par labajiem rezultātiem, kas gūti ar pašreizējo informācijas un veicināšanas politiku attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, tomēr prasa šo politiku vienkāršot un uzlabot, jo īpaši svarīgi ir samazināt administratīvo slogu, galvenokārt samazinot ziņojumu skaitu, ko Komisija pieprasa; uzskata, ka Komisijai vajadzētu sagatavot vienkāršu un visaptverošu rokasgrāmatu, kas potenciālajiem saņēmējiem palīdzētu izpildīt ar šo politiku saistītos noteikumus un procedūras;

24.  vērš Komisijas uzmanību uz to, ka attiecībā uz ārējiem tirgiem kvalitatīvas pārtikas ražošana pati par sevi nav pietiekams garants labai tirgus pozīcijai un ka tāpēc svarīgi ir ieguldīt līdzekļus veicināšanas programmās; uzskata, ka pirms šo programmu īstenošanas jāveic tirgus pētījumi trešās valstīs un jānodrošina līdzfinansējums šai izpētei; uzskata, ka jāapsver arī iespēja atbalstīt izmēģinājuma projektus trešās valstīs, kuras ir atzītas par potenciāliem jauniem tirgiem;

25.  prasa rīkoties, lai atbalstītu Eiropas apvienību un uzņēmumu veidošanu un mudinātu tos piedalīties pasaules forumos, sacenšoties par kvalitāti un kā prioritāti nosakot specializāciju un daudzveidību, līdz ar to būs jāpalīdz lauksaimniekiem un kooperatīviem īstenot savas stratēģijas un eksporta spējas, tostarp jāsniedz tehniskā palīdzība ražotājiem;

26.  prasa rast iespēju veicināt tādu produktu izcelsmi, uz kuriem neattiecas kvalitātes apzīmējumi, izceļot to raksturojumu un īpašības;

27.  uzskata, ka ir jārada savs marķējums ES informācijas un veicināšanas politikai attiecībā uz Eiropas produktiem ‐ marķējums, ar kuru identificēt šādus produktus gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās;

28.  aicina Komisiju veicināt patērētāju informētību par to, ka Eiropas lauksaimniecības standarti ir stingrākie pasaulē kvalitātes, drošuma, dzīvnieku labturības, vides ilgtspējas u. c. ziņā, un tas ietekmē produkta galīgo cenu; uzskata, ka patērētājiem jāsniedz pārredzama informācija par to, kā var identificēt Eiropas produktus un to īpašības, lai izvairītos no riska nopirkt viltotus produktus un patērētāji varētu izlemt, ko viņi vēlas iegādāties;

Izcelsme un kvalitāte

29.  uzskata, ka kvalitatīvi produkti ir tādi, kas saistīti ar īpašām ražošanas metodēm, īpašu ģeogrāfisku izcelsmi, īpašām tradīcijām vai kultūras kontekstu, un norāda, ka aizsardzības shēmas jau ir ieviestas aizsargātu cilmes vietas nosaukumu (ACVN), aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu (AĢIN), bioloģisko produktu un garantētu tradicionālo īpatnību (GTS) veidā; prasa ieviest jaunu “vietējās ražošanas un tiešās tirdzniecības” shēmu vietējiem kvalitatīviem produktiem, kas paredzēti patēriņam reģionā, kurā tie ražoti;

30.  uzskata, ka priekšroka jādod Eiropas izcelsmes norādei kā galvenajam identitātes apliecinājumam visos informācijas un veicināšanas pasākumos gan iekšējā tirgū, gan trešās valstīs; uzskata, ka papildu norādi par valsts izcelsmi varētu apsvērt trešās valstīs, kur šī identitāte ir spēcīga un palīdz izcelt pārtikas produktu piedāvājuma daudzveidību;

31.  uzsver, ka attiecībā uz privātajiem zīmoliem ļoti svarīgi ir atrast līdzsvaru starp vispārīgo veicināšanu un zīmola veicināšanu, kas palīdzēs uzlabot veicināšanas kampaņu efektivitāti trešās valstīs; piekrīt Komisijai, ka zīmolu nosaukumiem var būt sviras efekts attiecībā uz šāda veida darbību, kur līdztekus vispārīgai veicināšanai ir loģiski ekonomikas dalībniekus piesaistīt, izmantojot produktu un zīmolu veicināšanu, lai panāktu lielāku ietekmi uz importētājiem un tātad arī uz patērētājiem; turklāt uzskata, ka, veicināšanas pasākumos iekļaujot privātos zīmolus, būs lielāka uzņēmumu ieinteresētība piedalīties, un norāda, ka jāpatur prātā ‐ galu galā tieši šie uzņēmumi līdzfinansē tādus pasākumus;

32.  norāda, ka tad, ja vien lauksaimnieki ir organizēti, kvalitātes shēmas ļauj lauksaimniekiem piemērot piegāžu pārvaldības un cenu stabilizācijas pasākumus, tādējādi palielinot viņu iespējas ar lauksaimniecību nopelnīt pietiekamus iztikas līdzekļus, un tāpēc šādas shēmas ir vislabāk piemērotas Eiropas pievienotās vērtības palielināšanai atbilstoši Komisijas prioritātēm;

33.  uzskata, ka ir jānodrošina efektīvāka to produktu aizsardzība, kuriem piemērojami kvalitātes standarti attiecībā uz ES tirdzniecības partneriem; prasa iekļaut visas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un paplašināt to aizsardzību saskaņā ar divpusējiem un starpreģionu tirdzniecības nolīgumiem un Pasaules Tirdzniecības organizācijas līmenī;

34.  uzsver, ka jāgroza vispārējie finansēšanas noteikumi par tādu produktu veicināšanu, kuriem piemērojami kvalitātes standarti, lai palielinātu ES finansiālo ieguldījumu;

35.  norāda, ka, stājoties spēkā apstiprinātai informācijai par konkrētu pārtikā atrodamu vielu saistību ar labāku veselību, pārredzamāka būs produktu veicināšana veselības uzlabošanas nolūkos;

36.  atzinīgi vērtē pieaugošo pieprasījumu pēc bioloģiskajiem produktiem un prasa aktīvāk stimulēt to ražošanu un veicināšanu;

37.  uzsver, ka jāpopularizē kalnu un salu reģionu vietējie produkti un šajā nolūkā jāpalielina ES finansējums;

38.  aicina Komisiju ārējos veicināšanas pasākumos vairāk uzsvērt ES lauksaimniecības saistības par ilgtspējīgākām lauksaimniecības metodēm, lielāku produkcijas daudzveidību un augstāku kvalitāti un uzsvērt, ka tas rada lielākas izmaksas, kā arī vairot un paaugstināt informētību par ES veicināšanas shēmām un logotipiem;

39.  atbalsta tehniskās palīdzības sniegšanu maziem un vidējiem uzņēmumiem, jo īpaši lai palīdzētu tiem izstrādāt savas tirdzniecības stratēģijas un analizēt savus mērķa tirgus;

40.  iesaka izveidot interneta platformu iespējamo projektu informācijas un pozitīvās pieredzes apmaiņai, lai veicinātu reklāmas kampaņas Eiropas mērogā;

41.  uzsver, ka kopējās lauksaimniecības politikas reformas mērķis ir labāka ražošanas organizācija, ilgtspēja un lauksaimniecības produktu kvalitāte; uzskata, ka tāpēc ES veicināšanas politikai jābūt tādai, kas ļauj atraisīt visu pārtikas nozares potenciālu, lai sekmētu Eiropas ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību;

42.  mudina Komisiju savos turpmākajos tiesību aktu priekšlikumos, kas veltīti Eiropas garšu popularizēšanai, attiecīgā gadījumā noteikt atšķirīgus pārvaldības veidus iekšējiem un ārējiem tirgiem, kā arī daudzvalstu vai krīzes programmām;

43.  uzskata, ka ir jādefinē Eiropas informācijas un veicināšanas stratēģija, kas mērķtiecīgāk vērsta uz tirgiem un piedāvā produktus vai vēstījumus, kuri ir jāizceļ, ņemot vērā sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu un ienesīgākos tirgus, lai izvairītos no finansējuma sadrumstalotības un izkliedētības;

Programmas “Augļi skolai” un “Piens skolai”

44.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu palielināt ES līdzfinansējuma līmeni programmai “Augļi skolai”, neraugoties uz ekonomikas krīzes turpināšanos;

45.  aicina Komisiju veikt pasākumus, ar kuriem mudināt visas dalībvalstis vairāk uzsvērt izglītojošos aspektus, kas raksturīgi valsts programmām par augļu un piena nodrošināšanu skolās, kā arī aicina programmas “Augļi skolai” un “Piens skolai” pilnībā integrēt lauksaimniecības atbalsta otrā pīlāra pasākumos;

Pasākumi saistībā ar informācijas kampaņām par kvalitatīviem vīniem

46.  aicina Komisiju novērtēt, kā ES tirgū tiek īstenotas pieaugušo auditorijai paredzētas informācijas kampaņas par Eiropas kvalitatīvo vīnu atbildīgu patēriņu; norāda, ka šajās kampaņās jāuzsver ne tikai mērens šādu vīnu patēriņš, bet arī šā produkta kultūras saknes, kvalitātes pazīmes un Eiropas vīnu specifiskās īpatnības;

o
o   o

47.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 308 E, 20.10.2011., 22. lpp.. (2) OV L 3, 5.1.2008., 1. lpp. (3) OV L 147, 6.6.2008., 3. lpp. (4) OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp. (5) http://ec.europa.eu/agriculture/eval/reports/promotion/fulltext_en.pdf. (6) OV C 43, 15.2.2012., 59. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija par ziņojumu par Tālākpārdošanas tiesību direktīvas (2001/84/EK) īstenošanu un ietekmi (2012/2038(INI))

P7_TA(2012)0421 A7-0326/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīvu 2001/84/EK par tālākpārdošanas tiesībām par labu mākslas oriģināldarba autoram (turpmāk tekstā ‐ “direktīva”)(1),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Ziņojums par Tālākpārdošanas tiesību direktīvas īstenošanu un ietekmi” (2001/84/EK) (COM(2011)0878),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A7-0326/2012),

A.  tā kā tālākpārdošanas tiesības ir autortiesības, kas noteiktas Bernes konvencijas par literāro un mākslas darbu aizsardzību 14.b pantā;

B.  tā kā direktīva ir veicinājusi pamatnosacījumu saskaņošanu tālākpārdošanas tiesību piemērošanai, lai pārvarētu iespējamos šķēršļus iekšējā tirgus izveidei;

C.  tā kā direktīvas pieņemšana bija svarīga māksliniekiem ne tikai attiecībā uz viņu iniciatīvām, kas ir vērstas uz atzinības iegūšanu un godīgas attieksmes nodrošināšanu pret viņiem kā radošiem cilvēkiem, bet arī saistībā ar viņu ieguldījumu kultūras vērtību veicināšanā; tā kā tomēr vēl aizvien pastāv bažas par tās ietekmi uz Eiropas mākslas tirgu un jo īpaši uz daudziem mazākiem un specializētiem izsoļu namiem un tirgotājiem;

D.  tā kā direktīva visās dalībvalstīs tika pilnībā īstenota tikai 2012. gada 1. janvārī;

E.  tā kā ES kopējā tirgus daļa attiecībā uz dzīvo mākslinieku darbiem dažu pēdējo gadu laikā ir ievērojami samazinājusies;

F.  tā kā mākslinieciskā jaunrade veicina ES kultūras dzīves un mantojuma pastāvīgu attīstību;

G.  tā kā mākslas un senlietu tirgus dod būtisku ieguldījumu globālajā ekonomikā, tostarp uzņēmumos, kurus šis tirgus atbalsta, jo īpaši uzņēmumus radošajās nozarēs;

H.  tā kā direktīva rada administratīvu slogu tirgotājiem un nostāda ES pārdevējus komerciāli neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar trešo valstu pārstāvjiem,

Tendences Eiropas un globālajā mākslas tirgū

1.  norāda, ka 2011. gadā tika sasniegts rekords, ikgadējiem pārdošanas ienākumiem sasniedzot USD 11,57 miljardus, proti, vairāk nekā USD 2 miljardu palielinājumu salīdzinājumā ar 2010. gadu(2); uzsver, ka mākslas un senlietu tirgus dod būtisku ieguldījumu globālajā ekonomikā, tostarp uzņēmumos, kurus šis tirgus atbalsta, jo īpaši uzņēmumus radošajās nozarēs;

2.  norāda, ka Eiropas mākslas tirgū 2011. gadā bija novērojama spēcīga izaugsme; Apvienotā Karaliste saglabāja 19,4 % daļu pasaules tirgū ar 24 % tirdzniecības apjoma pieaugumu; Francijas tirgus daļa bija 4,5 % ar 9 % apgrozījuma pieaugumu, savukārt Vācija pieredzēja 23 % tirdzniecības pieaugumu un tās tirgus daļa bija 1,8 % (3);

3.  norāda, ka Ķīna 2011.gadā ir ieguvusi 41,4 % daļu pasaules tirgū, apsteidzot Amerikas Savienotās Valstis, kas piedzīvoja 3 % apgrozījuma un 6 % tirgus daļas kritumu no 29,5 % 2010. gadā uz 23,5 % 2011. gadā(4);

4.  uzsver Ķīnas ievērojamo izaugsmi; tomēr norāda, ka Ķīnas tirgus šobrīd ir ierobežots, tajā darbojoties tikai māksliniekiem no šīs valsts;

5.  norāda, ka vispārējā tendence mākslas tirgus centram pārvietoties uz jaunajām tirgus ekonomikas valstīm ir saistīta ar globalizāciju, Āzijas izaugsmi un jaunu kolekcionāru parādīšanos šajās valstīs;

6.  ar gandarījumu norāda, ka trešās valstis plāno tālākpārdošanas tiesības ieviest valsts tiesību aktos; jo īpaši norāda, ka ASV 2011. gada 12. decembrī tika iesniegts tiesību akta ierosinājums ar mērķi mūsdienu mākslas darbu tālākpārdošanai piemērot tālākpārdošanas tiesības 7 % apmērā; konstatē, ka Ķīnā tiesību akta projekts autortiesību jomā arī paredz ieviest tālākpārdošanas tiesības (11. panta 13. punkts);

Direktīvas īstenošana

7.  atgādina, ka grafiskajā un plastiskajā mākslā, kurās ienākumi rodas no darbu pārdošanas vai tālākpārdošanas, reproducēšanas un izpildīšanas tiesību apjoms ir salīdzinoši nebūtisks;

8.  uzsver, ka tālākpārdošanas tiesības nodrošina atalgojuma nepārtrauktību māksliniekiem, kuri savas karjeras sākumposmā bieži darbus pārdod par zemām cenām;

9.  atgādina, ka Komisijas ziņojums par direktīvas īstenošanu un ietekmi un nozares sniegtā statistika liecina, ka tālākpārdošanas tiesībām nav negatīvas ietekmes uz mākslas tirgu Eiropā;

10.  aicina Komisiju izvērtēt ietekmi, ko radītu mākslas tirgus darbība kopumā, tostarp ietekmi uz administratīvajām grūtībām, ar kurām saskaras mazāki un specializēti izsoļu nami un tirgotāji;

11.  atgādina, ka vairāki direktīvas noteikumi nodrošina tālākpārdošanas tiesību līdzsvarotu piemērošanu, ņemot vērā visu iesaistīto pušu intereses, jo īpaši piemērojamo likmju pakāpenisku samazinājumu, nepārsniedzamās autoratlīdzības summas noteikšanu EUR 12 500 apmērā, lētas pārdošanas aizliegumu un izņēmumu no tālākpārdošanas tiesībām pirmajam pircējam; tomēr uzsver, ka direktīva rada administratīvu slogu tirgotājiem;

12.  norāda, ka tālākpārdošanas tiesības oriģināldarba dzīvā autora interesēs var būt noderīgs instruments, lai novērstu mākslinieku diskrimināciju;

Secinājumi

13.  atgādina, ka mākslas tirgus vērtība 2010. gadā bija USD 10 miljardi un 2012. gadā ‐ gandrīz USD 12 miljardi, līdz ar to tālākpārdošanas tiesībām nevajadzētu pārsniegt 0,03 %; uzskata to par svarīgu tirgū, kurā māksliniekiem un viņu mantiniekiem ir jāsaņem taisnīga samaksa;

14.  konstatē, ka pētījumi un statistika par mākslas tirgu liecina, ka tālākpārdošanas tiesībām nav negatīvas ietekmes uz mākslas tirgus atrašanās vietu un apgrozījuma līmeni;

15.  atgādina, ka direktīva visās dalībvalstīs tika pilnībā īstenota tikai 2012. gada 1. janvārī, lai gan tālākpārdošanas tiesības jau vairākas desmitgades bija atzītas daudzās dalībvalstīs;

16.  uzsver proaktīva atbalsta sniegšanas nozīmi vietējiem māksliniekiem, tostarp jaunākajiem māksliniekiem;

17.  uzskata, ka ir pāragri 2014. gadā veikt jaunu direktīvas analīzi, kā to ierosina Komisija, un ierosina šo analīzi veikt 2015. gadā (t. i., 4 gadus pēc 2011. gadā veiktā novērtējuma);

18.  rosina Komisiju tās nākamajā novērtējuma ziņojumā pārskatīt piemērojamo likmju un robežlīmeņu atbilstību, kā arī direktīvā norādīto labuma guvēju kategoriju atbilstību;

19.  aicina Komisiju cieši sadarboties ar iesaistītajiem dalībniekiem, lai stiprinātu Eiropas mākslas tirgus stāvokli un pārvarētu konkrētas grūtības, piemēram, “kaskādes efektu”, kā arī grūtības, ar ko saskaras mazāki un specializēti izsoļu nami un tirgotāji;

20.  atzinīgi vērtē trešo valstu iniciatīvas ieviest tālākpārdošanas tiesības un prasa Komisijai turpināt centienus daudzpusējos forumos stiprināt Eiropas mākslas tirgus lomu pasaulē;

o
o   o

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 272, 13.10.2001., 32. lpp. (2) Artprice, “Mākslas tirgus tendences 2011. gadā”, http://imgpublic.artprice.com/pdf/trends2011_en.pdf (3) Sk. turpat. (4) Sk. turpat.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra lēmums par Parlamenta Reglamenta 70. panta grozīšanu par iestāžu sarunām likumdošanas procedūru gaitā (2011/2298(REG))

P7_TA(2012)0422 A7-0281/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšsēdētāja 2011. gada 18. aprīļa vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 211. un 212. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7-0281/2012),

1.  nolemj Reglamentā veikt turpmāk minētos grozījumus;

2.  atgādina, ka šie grozījumi stājas spēkā nākamās sesijas pirmajā dienā;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu zināšanai Padomei un Komisijai.

Spēkā esošais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Eiropas Parlamenta Reglaments 70. pants – 1. punkts 1.  Sarunas ar pārējām iestādēm, lai likumdošanas procedūras gaitā panāktu vienošanos, notiek, ņemot vērā Rīcības kodeksu sarunām par parastās likumdošanas procedūru. 1.  Sarunas ar citām iestādēm, lai likumdošanas procedūras gaitā panāktu vienošanos, notiek, ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences noteikto Rīcības kodeksu. Grozījums Nr. 13 Reglaments 70. pants – 2. punkts 2.   Pirms sākt šādas sarunas, atbildīgajai komitejai principā būtu jāpieņem lēmums ar tās locekļu balsu vairākumu un jāapstiprina pilnvaras, nostādnes vai prioritātes. 2.  Šādas sarunas sāk tikai pēc tam, kad atbildīgā komiteja ar tās locekļu balsu vairākumu, katru attiecīgo likumdošanas procedūru izskatot atsevišķi, ir pieņēmusi lēmumu par sarunu sākšanu. Šādā lēmumā nosaka mandātu un sarunu grupas sastāvu. Šādus lēmumus paziņo Parlamenta priekšsēdētājam, kurš regulāri informē Priekšsēdētāju konferenci. Grozījums Nr. 3 Eiropas Parlamenta Reglaments 70. pants – 2. punkts – 1.a daļa (jauna) Mandātu veido ziņojums, kas pieņemts komitejā un iesniegts turpmākai izskatīšanai Parlamentā. Izņēmuma kārtā, ja atbildīgā komiteja uzskata, ka ir pienācīgi pamatoti sākt sarunas pirms ziņojuma pieņemšanas komitejā, mandāts var būt grozījumu kopums vai skaidri noteiktu mērķu, prioritāšu vai vadošu norādījumu kopums. Grozījums Nr. 4 Eiropas Parlamenta Reglaments 70. pants – 2.a punkts (jauns) 2.a Sarunu grupu vada referents, un tās priekšsēdētājs ir atbildīgās komitejas priekšsēdētājs vai komitejas priekšsēdētāja izraudzīts priekšsēdētāja vietnieks. Tajā ir vismaz ēnu referenti no katras politiskās grupas. Grozījums Nr. 5 un Nr. 18 Eiropas Parlamenta Reglaments 70. pants – 2.b punkts (jauns) 2.b Visos dokumentos, ko paredzēts apspriest sanāksmēs ar Padomi un Komisiju (“trialogs”), norāda iesaistīto iestāžu attiecīgās nostājas un iespējamos kompromisa risinājumus, un šos dokumentus izplata sarunu grupai vismaz 48 stundas vai steidzamos gadījumos vismaz 24 stundas pirms attiecīgā trialoga. Sarunu grupa pēc katra trialoga sniedz ziņojumu nākamajā atbildīgās komitejas sanāksmē. Dokumentus, kuros redzams pēdējā trialoga iznākums, dara pieejamus komitejai. Ja nav iespējams laicīgi sarīkot komitejas sanāksmi, sarunu grupa par to attiecīgi ziņo komitejas priekšsēdētājam, ēnu referentiem un koordinatoriem. Atbildīgā komiteja var atjaunināt mandātu, ņemot vērā sarunu virzību. Grozījums Nr. 6 Eiropas Parlamenta Reglaments 70. pants – 3. punkts 3.  Ja atbildīgajā komitejā ziņojums ir pieņemts un pēc tam sarunās tiek panākts kompromiss ar Padomi, ar šo komiteju jebkurā gadījumā vēlreiz apspriežas pirms balsošanas plenārsēdē. 3.  Ja sarunās tiek panākts kompromiss, par to nekavējoties informē atbildīgo komiteju. Tekstu, par kuru ir panākta vienošanās, iesniedz izskatīšanai atbildīgajā komitejā. Ja komiteja ar balsojumu apstiprina tekstu, par kuru ir panākta vienošanās, to iesniedz izskatīšanai Parlamentā atbilstošā veidā, tostarp kā kompromisa grozījumus. To var iesniegt kā konsolidētu tekstu, ja tajā ir skaidri parādīts, kādas izmaiņas ir izdarītas izskatāmā tiesību akta priekšlikumā. Grozījums Nr. 7 Eiropas Parlamenta Reglaments 70. pants – 3.a punkts (jauns) 3.a Ja procedūra paredz iesaistītās komitejas vai komiteju kopīgas sanāksmes, lēmumam par sarunu sākšanu un šādu sarunu norisei piemēro 50. un 51. pantu. Ja attiecīgajām komitejām rodas domstarpības, sarunu sākšanas un to norises kārtību nosaka Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājs saskaņā ar minētajos pantos izklāstītajiem principiem. Grozījums Nr. 8 Eiropas Parlamenta Reglaments 70.a pants (jauns) – virsraksts 70.a pants Lēmuma par iestāžu sarunu sākšanu apstiprināšana pirms ziņojuma pieņemšanas komitejā Grozījums Nr. 9 Eiropas Parlamenta Reglaments 70.a pants (jauns) – 1. punkts 1.  Jebkuru komitejas lēmumu par sarunu sākšanu pirms ziņojuma pieņemšanas komitejā tulko visās oficiālajās valodās, izplata visiem Parlamenta deputātiem un iesniedz Priekšsēdētāju konferencei. Pēc politiskās grupas pieprasījuma Priekšsēdētāju konference var nolemt iekļaut jautājumu tās sesijas darba kārtības projektā, kura notiek pēc lēmuma izplatīšanas, izskatīšanai debatēs un balsošanai, un tādā gadījumā Parlamenta priekšsēdētājs nosaka termiņu grozījumu iesniegšanai. Ja Priekšsēdētāju konference nav nolēmusi jautājumu iekļaut minētās sesijas darba kārtības projektā, Parlamenta priekšsēdētājs minētās sesijas sākumā paziņo lēmumu par sarunu sākšanu. Grozījums Nr. 16 Reglaments 70.a pants (jauns) – 2. punkts 2.  Šo jautājumu iekļauj izskatīšanai debatēs un balsošanai tās sesijas darba kārtības projektā, kura notiek pēc izplatīšanas, un Parlamenta priekšsēdētājs nosaka grozījumu iesniegšanas termiņu, ja politiskā grupa vai vismaz 40 deputātu to pieprasa 48 stundu laikā pēc paziņošanas. Pretējā gadījumā lēmumu par sarunu sākšanu uzskata par apstiprinātu.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra lēmums par Parlamenta Reglamenta 181. panta grozīšanu attiecībā uz debašu stenogrammām un 182. panta grozīšanu attiecībā uz debašu audiovizuālajiem ierakstiem (2012/2080(REG))

P7_TA(2012)0423 A7-0336/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšsēdētāja 2012. gada 13. janvāra vēstuli,

–  ņemot vērā 2011. gada 26. oktobra rezolūciju par Padomes grozīto Eiropas Savienības 2012. finanšu gada vispārējā budžeta projektu ‐ visas iedaļas ‐ un budžeta grozījumu vēstules Nr. 1/2012 un Nr. 2/2012 attiecībā uz Eiropas Savienības 2012. finanšu gada vispārējā budžeta projektu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 211. un 212. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A7-0336/2012),

A.  tā kā ar mutisko un rakstisko tulkošanu saistītie ietaupījumi nedrīkst apdraudēt daudzvalodības principu un tos ir iespējams veikt, pateicoties jauninājumiem un jaunām darba metodēm(2),

1.  nolemj Reglamentā veikt turpmāk minētos grozījumus;

2.  atgādina, ka šie grozījumi stājas spēkā nākamās sesijas pirmajā dienā;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu zināšanai Padomei un Komisijai.

Spēkā esošais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Eiropas Parlamenta Reglaments 181. pants – 1. punkts 1.  Katras sēdes debašu stenogrammu rakstavisās oficiālajās valodās. 1.  Katras sēdes debašu stenogrammu sagatavo kā daudzvalodu dokumentu, kurā visa mutiski sniegtā informācija ir oriģinālvalodā. Grozījums Nr. 2 Eiropas Parlamenta Reglaments 181. pants – 2. punkts 2.  Runātāji nedēļas laikā nosūta savu runu tekstus ar labojumiemuz sekretariātu. 2.  Runātāji var veikt labojumus savas mutiski sniegtās informācijas rakstītajā tekstā piecu darba dienu laikā. Minētajā termiņā labojumus nosūta sekretariātam. Grozījums Nr. 3 Eiropas Parlamenta Reglaments 181. pants – 3. punkts 3.  Stenogrammu publicē kā pielikumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. 3.  Daudzvalodu stenogrammu publicē kā Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša pielikumuun glabā Parlamenta arhīvā. Grozījums Nr. 4 Eiropas Parlamenta Reglaments 181. pants – 4. punkts 4.  Deputāti var prasīt steidzami pārtulkot stenogrammas izrakstus. 4.  Pēc deputāta pieprasījuma veic stenogrammas izraksta tulkojumu jebkurā oficiālajā valodā. Vajadzības gadījumā tulkojumu veic steidzami. Grozījums Nr. 5 Eiropas Parlamenta Reglaments 182. pants – -1. daļa (jauna) Parlamenta debates valodās, kurās tās notiek, kā arī daudzvalodu skaņas celiņu no visām aktīvajām mutiskās tulkošanas kabīnēm pārraida reālajā laikā tā tīmekļa vietnē. Grozījums Nr. 6 Eiropas Parlamenta Reglaments 182. pants – 1. daļa Audiovizuālos ierakstus kopā ar skaņas celiņu no visām tulku kabīnēm sagatavo tūlīt pēc sēdes un ievieto internetā. Indeksētus debašu audiovizuālos ierakstus valodās, kurās debates notikušas, kā arī daudzvalodu skaņas celiņu no visām aktīvajām mutiskās tulkošanas kabīnēm sagatavo tūlīt pēc sēdes un ievieto Parlamenta tīmekļa vietnē, kur tie paliek Parlamenta attiecīgā un nākamā sasaukuma laiku, un pēc tam tos glabā Parlamenta arhīvā. Šos audiovizuālos ierakstus sasaista ar debašu daudzvalodu protokoliem, tiklīdz tie ir pieejami.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0461. (2) Sk. iepriekš minētās 2011. gada 26. oktobra rezolūcijas 77. punktu.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par divu vai trīs riteņu transportlīdzekļu un kvadriciklu apstiprināšanu un tirgus uzraudzību (COM(2010)0542 – C7-0317/2010 – 2010/0271(COD))	P7_TA(2012)0424 A7-0445/2011
KĻŪDU LABOJUMI COR01

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2010)0542),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0317/2010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 19. janvāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā 2012. gada 28. septembra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas atzinumu (A7-0445/2011),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 20. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2013 par divu riteņu vai trīs riteņu transportlīdzekļu un kvadriciklu apstiprināšanu un tirgus uzraudzību

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 168/2013.)

(1) OV C 84, 17.3.2011., 30. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu apstiprināšanu (COM(2010)0395 – C7-0204/2010 – 2010/0212(COD))

P7_TA(2012)0425 A7-0446/2011

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2010)0395),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0204/2010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 9. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā 2012. gada 28. septembra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A7-0446/2011),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 20. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2013 par lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu apstiprināšanu un tirgus uzraudzību

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 167/2013.)

(1) OV C 54, 19.2.2011., 42. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija par virzību uz integrētu Eiropas tirgu maksājumu veikšanai ar kartēm, internetā un mobilajiem maksājumiem (2012/2040(INI))

P7_TA(2012)0426 A7-0304/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 26. un 114. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. janvāra Zaļo grāmatu “Ceļā uz karšu, interneta un mobilo maksājumu integrētu Eiropas tirgu” (COM(2011)0941, turpmāk tekstā “Zaļā grāmata”),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojumu “Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum” (COM(2011)0942),

–  ņemot vērā Komisijas organizēto sabiedrisko apspriešanu par Zaļo grāmatu no 2012. gada 11. janvāra līdz 2012. gada 11. aprīlim,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 4. maijā organizēto konferenci par karšu, mobilajiem un interneta maksājumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Regulu (ES) Nr. 260/2012, ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009(1),

–  ņemot vērā 2012. gada marta informatīvo dokumentu par konkurences īstenošanu maksājumu nozarē, ko sagatavoja Eiropas Konkurences tīkla Banku pakalpojumu un maksājumu apakšgrupa(2),

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2012. gada aprīļa ieteikumus par interneta maksājumu drošību(3),

–  ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU) 2012. gada 11. aprīļa atbildi Komisijai saistībā ar Zaļās grāmatas “Virzībā uz integrētu Eiropas tirgu maksājumu veikšanai ar kartēm, internetā un mobilajiem maksājumiem” sabiedrisko apspriešanu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 22. maija darba dokumentu par Zaļo grāmatu (INT/634),

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 24. jūlija Lēmumu par procedūru saskaņā ar EK līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu lietā COMP/29.373 Visa International(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 19. decembra Lēmumu par procedūru saskaņā ar EK līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu lietās COMP/34.579 ‐ MasterCard, COMP/36.518 ‐ EuroCommerce, COMP/38.580 ‐ Commercial Cards(6),

–  ņemot vērā Vispārējās tiesas 2012. gada 24. maija spriedumu lietā MasterCard un citi pret Komisiju(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A7-0304/2012),

A.  tā kā Eiropas tirgus maksājumu veikšanai ar kartēm, internetā un mobilajiem maksājumiem pašlaik joprojām ir sadrumstalots pa valstu robežām un tikai daži lielie tirgus dalībnieki spēj iegūt tirgotāju piekrišanu un darboties pārrobežu līmenī;

B.  tā kā divu ar Eiropas Savienību nesaistītu maksājumu karšu pakalpojumu sniedzēju dominējošs stāvoklis var izraisīt nesamērīgas un nepamatotas nodevas gan patērētājiem, gan tirgotājiem un šo situāciju varētu izmantot attiecīgo pušu bankas (tā dēvētās izdevējbankas un saņēmējas bankas), kā minēts Komisijas Zaļajā grāmatā;

C.  tā kā karšu, interneta un mobilo maksājumu attīstīšana un plašāka izmantošana var palīdzēt arī palielināt e-tirdzniecības apjomu Eiropā un to dažādot;

D.  tā kā interneta un mobilo maksājumu tirgus daļa un daudzveidība Eiropā un visā pasaulē ir pastāvīgi palielinājusies;

E.  tā kā, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, karšu maksājumu sistēmas var pakāpeniski aizstāt ar citiem elektroniskiem un mobiliem maksājumu līdzekļiem;

F.  tā kā Zaļā grāmata neapskata skaidras naudas vai čeku maksājumu izmaksas un ietekmi uz sabiedrību, salīdzinot ar karšu, interneta un mobilajiem maksājumiem, un tādējādi nedod iespēju salīdzinoši analizēt maksājumu skaidrā naudā vai čeku maksājumu ietekmi uz ekonomiku, labklājību un sabiedrību;

G.  tā kā pašreizējais karšu maksājumu uzņēmējdarbības modelis pieļauj pārmērīgus daudzpusējas savstarpējas apmaiņas maksas (MIF) apmērus, kas, šķiet, dažkārt pārsniedz sistēmas finansēšanas faktiskās izmaksas un ievērojami apgrūtina konkurenci maksājumu tirgū;

H.  tā kā pārrobežu saņemšana pašlaik ir pieejama tikai ierobežotam tirgus dalībnieku skaitam un tā kā šis mehānisms var paplašināt tirgotāju iespējamo izvēli un tādējādi veicināt konkurenci un samazināt patērētāju izmaksas;

I.  tā kā dažās dalībvalstīs nav atļauts iekasēt papildmaksu par karšu maksājumu veikšanu, bet citās to plaši piemēro, un tā kā pārmērīgas papildmaksas ir radījušas negatīvas sekas patērētājiem, jo maksājumu pakalpojumu sniedzēji bieži vien nepiedāvā maksājumiem ar papildmaksām alternatīvas maksājumu metodes;

J.  tā kā saistībā ar vienotās euro maksājumu telpas (SEPA) karšu sistēmu ir noteikts, ka patērētājiem jābūt iespējai “izmantot vispārēja lietojuma kartes maksājumiem un skaidras naudas izņemšanai EUR valūtā visā SEPA telpā tikpat ērti un vienkārši kā savā mītnes valstī. Nevajadzētu būt atšķirībām starp kartes(-šu) izmantošanu savā mītnes valstī vai citur SEPA telpā. Turpmāk vairs nav izmantojamas nekādas vispārēja lietojuma karšu shēmas, kas izstrādātas lietošanai tikai vienā valstī, ne arī karšu shēmas, kas izstrādātas tikai pārrobežu lietošanai SEPA telpā”;

K.  tā kā veiksmīga pāreja uz SEPA var veicināt inovatīvu Viseiropas maksājumu līdzekļu attīstību,

Dažādās maksāšanas metodes

1.  atzinīgi vērtē Komisijas darbu Zaļās grāmatas sagatavošanā, uzskata, ka tajā paustie apsvērumi un jautājumi ir ļoti nozīmīgi, un pilnībā piekrīt uzskaitītajiem mērķiem palielināt konkurenci, panākt plašāku izvēli, vairāk inovāciju un lielāku maksājumu drošību, kā arī patērētāju uzticību;

2.  piekrīt Komisijai, ka ir jānošķir trīs dažādi produktu tirgi četrpusējo bankas karšu sistēmu jomā ‐ pirmkārt, tirgus, kurā dažādas karšu sistēmas konkurē attiecībā uz finanšu iestāžu kā izdevēju vai saņēmēju piesaistīšanu; pirmais pakārtotais tirgus, kurā izdevējbankas konkurē attiecībā uz bankas karšu īpašnieku piesaistīšanu (“izdevēju tirgus”); visbeidzot, otrais pakārtotais tirgus, kurā saņēmējas bankas konkurē attiecībā uz tirgotāju piesaistīšanu (“saņēmēju tirgus”), un uzskata, ka visos tirgos jāveicina brīva konkurence;

3.  norāda, ka ir svarīga tirgū balstīta pašregulācija, sadarbojoties visām ieinteresētajām pusēm, taču atzīst, ka atšķirīgu interešu dēļ pašregulācija var nesniegt vēlamos rezultātus pieņemamā laika posmā; sagaida, ka Komisija iesniegs nepieciešamos tiesību aktu priekšlikumus, lai veiksmīgāk nodrošinātu īstenus SEPA karšu, interneta un mobilos maksājumus, un šajā saistībā norāda uz paredzamās Maksājumu pakalpojumu direktīvas pārskatīšanas nozīmi;

4.  uzsver, ka ir vajadzīgs skaidrs un visaptverošs SEPA redzējums attiecībā uz karšu, interneta un mobilajiem maksājumiem un jānosaka pamatnostādnes un termiņi, kas ir nepieciešami, lai sasniegtu galveno mērķi –– novērst jebkādas atšķirības starp pārrobežu un valstu iekšējiem maksājumiem;

5.  uzsver vajadzību pāriet uz tīrvērtes un norēķinu sistēmu reāllaikā, kas tehniski ir jau pieejama un tiek izmantota atsevišķiem maksājumiem, un uzsver, ka pārejai uz reāllaika ekonomiku vajadzētu būt nozīmīgam mērķim visā SEPA telpā un ka visā SEPA telpā vajadzētu būt pieejamai attīstītai reāllaika internetbanku sistēmai;

6.  tāpēc uzskata, ka būtu jāapvieno visas valstu karšu, mobilo un interneta maksājumu shēmas vai tām būtu jākļūst par SEPA atbilstošām Viseiropas shēmām, lai jebkur SEPA telpā tiktu pieņemti visi karšu, mobilie un interneta maksājumi, un Komisijai ir jāierosina tam nepieciešamais pārejas periods;

7.  norāda, ka visos terminālos vajadzētu būt iespējai pieņemt visas kartes un tiem būtu jāatbilst savstarpējās savienojamības prasībām, un tāpēc būtu jānovērš jebkuri tehniskie šķēršļi, ko rada atšķirības terminālu darbībā un sertifikācijas prasībās, jo vienoti standarti un noteikumi, kā arī terminālu standarta programmatūra veicinātu konkurenci;

8.  uzskata, ka ar pašregulācijā balstītu pieeju integrētajam Eiropas tirgum nepietiek; aicina Komisiju pieņemt tiesību aktus, lai nodrošinātu maksājumu drošību, godīgu konkurenci, finansiālo iekļaušanu, personas datu aizsardzību un pārredzamību patērētājiem;

9.  aicina Komisiju reformēt SEPA pārvaldību, lai nodrošinātu demokrātisku un pārredzamu lēmumu pieņemšanas procesu sabiedrības interesēs; norāda, ka minētā nodrošināšanai ir nepieciešams, lai Komisija un Eiropas Centrālā banka (ECB) uzņemtos aktīvāku un vadošāku lomu SEPA pārvaldībā, un ir nepieciešama arī samērīga visu attiecīgo ieinteresēto pušu pārstāvība visās SEPA lēmumu pieņemšanas un īstenošanas iestādēs, nodrošinot pietiekamu tiešo lietotāju iesaistīšanu;

10.  pauž bažas par jebkādu interneta un mobilo maksājumu tirgus pašreizējo nevajadzīgi stingro regulējumu, jo šīs maksāšanas metodes joprojām atrodas attīstības procesā; uzskata, ka jebkādu reglamentējošu iniciatīvu šajā jomā varētu uztvert kā neatbilstīgu uzsvaru uz jau esošajiem maksājumu instrumentiem un tādējādi tā var aizkavēt inovācijas un kropļot tirgu, pirms tas ir attīstījies; aicina Komisiju visos turpmākos priekšlikumos izmantot piemērotu pieeju visām turpmākajām interneta un mobilo maksājumu veikšanas metodēm, nodrošinot augsta līmeņa aizsardzību patērētājiem, jo īpaši neaizsargātiem patērētājiem;

11.  atzīmē ‐ lai gan elektronisko maksājumu nozīme Eiropā un pasaulē arvien pieaug, joprojām pastāv nopietni šķēršļi pilnīgi un efektīvi integrētam, konkurētspējīgam, novatoriskam, drošam, pārredzamam un patērētājiem draudzīgam Eiropas vienotajam digitālajam tirgum attiecībā uz šiem maksājumu veidiem;

12.  norāda, ka pašreizējos krīzes apstākļos ir svarīgi veikt pasākumus, ar kuriem sekmē ekonomikas izaugsmi un darba vietu radīšanu un no jauna veicina patēriņu, ka digitālais tirgus sniedz lieliskas iespējas sasniegt šos mērķus, tādēļ ES ir jāizveido pilnīgs digitālais iekšējais tirgus, un ka ir svarīgi, no vienas puses, novērst pašreizējos šķēršļus un, no otras puses, vairot patērētāju uzticību; šajā sakarībā uzskata, ka īsta vienota digitālā tirgus sasniegšanai būtiski ir tas, lai Eiropā darbotos neitrāls un drošs vienotais tirgus maksājumu veikšanai ar kartēm, internetā un mobilajiem maksājumiem, kas veicina brīvu konkurenci un inovāciju un varētu jo īpaši sekmēt patērētāju uzticības vairošanu;

13.  norāda, ka pārredzamu, drošu un efektīvu maksājumu sistēmu izveide Eiropas digitālajā tirgū ir būtiska īstas digitālās ekonomikas nodrošināšanai un pārrobežu e-komercijas veicināšanai;

14.  norāda, ka droša, uzticama un pārredzama Eiropas elektronisko maksājumu sistēma ir būtisks priekšnoteikums, lai sāktu darboties vienots digitālais tirgus; uzsver, ka ir svarīgi īstenot informācijas kampaņas, lai patērētājiem sniegtu pilnīgāku informāciju par tirgū pieejamām iespējām un drošu elektronisko maksājumu nosacījumiem un uzskata, ka šādas kampaņas jāīsteno ES līmenī, lai cita starpā pārvarētu bieži vien nepamatotās bažas par šādiem maksājumiem; šajā sakarībā uzskata, ka patērētājiem draudzīgu kontaktpunktu izveide sekmētu uzticību attāliem maksājumiem;

15.  uzskata, ka šajā sakarībā būtu jāveic pasākumi, lai izbeigtu biežos diskriminācijas gadījumus pret tiem patērētājiem Eiropā, kuru maksājumi pārrobežu darījumos tiešsaistē tiek noraidīti viņu izcelsmes dēļ;

16.  pauž nožēlu par to, ka pašreizējā situācijā lielākā daļa maksājumu izmaksu nav pārredzamas, uzsverot, ka tie, kuri neizmanto dārgas maksājumu metodes, joprojām sedz šo metožu izmaksas; atgādina, ka katra maksāšanas metode rada noteiktas izmaksas; tādēļ aicina Komisiju turpmāk ņemt vērā arī skaidras naudas un čeku maksājumu izmaksas, īpatnības un ietekmi uz sabiedrību attiecībā uz visiem tirgus dalībniekiem un patērētājiem, salīdzinot ar citām maksāšanas metodēm; atgādina, ka banku pamatpakalpojumiem jābūt pieejamiem visiem Eiropas iedzīvotājiem; uzsver, ka nolūkā ieviest vienotos tehniskos standartus ir jāveic pasākumi, ņemot vērā Eiropā pašlaik izmantoto standartu nozīmi, efektivitāti un pietiekamību;

Standartizācija un savietojamība

17.  uzskata, ka turpmākais darbs saistībā ar kopīgiem tehniskajiem standartiem ar brīvas piekļuves nosacījumiem varētu ne tikai veicināt Eiropas ekonomikas konkurētspēju un iekšējā tirgus darbību, bet arī sekmētu savstarpējo izmantojamību un radītu ar drošību saistītas priekšrocības kopīgu drošības standartu veidā, kas būtu izdevīgi gan patērētājiem, gan tirgotājiem;

18.  norāda, ka attiecībā uz interneta un mobilajiem maksājumiem standartiem pārsvarā jābūt tādiem pašiem kā attiecībā uz pašreizējiem SEPA maksājumiem, taču ir vajadzīgi jauni standarti patērētāju drošībai un identifikācijai, kā arī lai nodrošinātu interneta banku tiešsaistes piegādes reāllaikā, un uzsver, ka nepietiek ar jaunu standartu izstrādi, un ka ne mazāk svarīga ir arī saskaņota īstenošana;

19.  uzsver, ka standartizācija nedrīkst traucēt konkurenci un kavēt inovāciju, bet tai jālikvidē visi šķēršļi, lai nodrošinātu vienādas iespējas visiem tirgus dalībniekiem; tāpēc iesaka atvērtus standartus, kas pieļauj inovācijas un konkurenci tirgū, jo viena vai slēgta standarta saglabāšana ierobežotu tirgus attīstību un inovācijas, uzspiestu nesamērīgus ierobežojumus un neveicinātu vienlīdzīgas konkurences apstākļus; tomēr pieņem zināšanai Komisijas pretmonopola izmeklēšanu attiecībā uz interneta maksājumu (e-maksājumu) standartizācijas procesu, ko veic Eiropas Maksājumu padome (EPC);

20.  norāda, ka būtībā visi maksājumu darījumi ietver viena veida datus, un uzsver, ka datu pārraidei jābūt drošai attiecībā uz jebkuru maksājumu, atļaujot automātisku un pilnīgu datu apstrādi reāllaikā, un saskata visu sistēmu priekšrocības vienota ziņojumu formāta izmantošanā, kā arī atgādina, ka vispārliecinošākais risinājums būtu kredīta pārvedumos un tiešā debeta maksājumos izmantotā metode, kā noteikts SEPA beigu datuma regulas pielikumā (t. i., ISO XML 20022); iesaka šo pašu ziņojumu formātu izmantot visu darījumu datu pārraidē no termināla līdz patērētājam, ietverot visu nepieciešamo informāciju;

21.  uzsver, ka, ņemot vērā strauji augošo, taču pašlaik vēl nenobriedušo tirgus attīstības posmu elektronisko un mobilo maksājumu jomā, obligātu standartu uzspiešana šajās būtiski svarīgajās jomās, kuras veicina vienota digitālā tirgus izveidi Eiropā, varētu radīt nevēlamas ietekmes risku uz inovācijām, konkurenci un tirgus izaugsmi;

22.  norāda, ka saskaņā ar Komisijas atsauksmju ziņojumu pēc Zaļās grāmatas sabiedriskās apspriešanas izstrādāto standartu ieviešana bieži ir saistīta ar nozīmīgiem izaicinājumiem; aicina Komisiju apsvērt izpildes mehānismu iespēju, piemēram, nosakot pārejas posma beigu termiņus;

23.  norāda, ka nodevas par skaidras naudas izņemšanu ārpus maksājumu pakalpojumu lietotāja (PSU) bankas un karšu shēmas, daudzās dalībvalstīs nereti ir pārmērīgas un būtu vairāk jāpielāgo izmaksām visā SEPA telpā;

24.  uzsver, ka jebkādu standartizācijas un savietojamības prasību mērķim vajadzētu būt Eiropas maksājumu sistēmu konkurētspējas, pārredzamības, novatorisma, maksājumu drošības un efektivitātes uzlabošanas veicināšanai atbilstīgi patērētāju un citu ieinteresēto personu interesēm; uzsver ‐ standartizācijas prasībām nevajadzētu radīt šķēršļus, radot nevajadzīgas atšķirības salīdzinājumā ar pasaules tirgu; turklāt uzskata, ka vienotie standarti būtu jātiecas panākt globālā līmenī ciešā sadarbībā ar ES galvenajiem ekonomikas partneriem;

25.  aicina Komisiju izvērtēt iespējas veicināt jaunu uzņēmumu ienākšanu maksājumu karšu tirgū, ņemot vērā, piemēram, vienotas maksājumu infrastruktūras izveidi visiem darījumiem neatkarīgi no kartes izsniedzēja;

26.  norāda, ka maksāšanas infrastruktūru nodalīšana no maksāšanas shēmām varētu palielināt konkurenci, jo tehniskie ierobežojumi vairs neliegs nelielo tirgus dalībnieku iesaistīšanos; uzsver, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējiem (PSP) vajadzētu būt tiesībām brīvi izvēlēties jebkādu tirgus maksājumu shēmās pieejamo izdošanas un iegūšanas pakalpojumu kombināciju un dažādu paralēlu maksājumu shēmu darījumi attiecībā uz līdzīgiem instrumentiem maksājumu infrastruktūrās būtu jāapstrādā neitrāli;

27.  norāda, ka ir pienācīgi jānodrošina tas, lai šādu pasākumu īstenošanā vienmēr tiktu ievēroti brīvas un taisnīgas konkurences, brīvas iekļūšanas tirgū un brīvas tirgus pieejamības principi, ņemot vērā turpmākos tehnoloģiskus jauninājumus šajā nozarē, lai sistēmu varētu pielāgot turpmākai attīstībai un lai konsekventi stimulētu un veicinātu inovāciju un konkurētspēju;

Pārvaldība

28.  aicina Komisiju ierosināt labāku SEPA pārvaldību, aptverot organizatorisko struktūru saistībā ar maksājumu pakalpojumu galveno iezīmju attīstību un nepieciešamo prasību īstenošanu, un ļaujot tehnisko un drošības standartu izstrādi organizēt atsevišķi, lai atbalstītu saistīto tiesību aktu īstenošanu; prasa samērīgāku visu ieinteresēto pušu pārstāvību maksāšanas shēmu kopīgu tehnisko un drošības standartu turpmākā izstrādē; mudina Komisiju reaģēt uz iepriekšējiem Parlamenta aicinājumiem veikt visaptverošas SEPA pārvaldības reformas, lai nodrošinātu maksājumu pakalpojumu lietotāju labāku pārstāvību lēmumu pieņemšanas un standartu noteikšanas procesā; norāda, ka šīs personas var būt Eiropas Maksājumu padome (EPC), patērētāju organizācijas, tirgotāju organizācijas un lielās mazumtirdzniecības ķēdes, Eiropas Banku iestāde (EBI), Komisija, dažādu jomu eksperti, ārpusbanku maksājumu pakalpojumu sniedzēji un mobilo, interneta un karšu komersanti, kā arī mobilo tīklu operatori (šis uzskaitījums nav izsmeļošs); aicina minētās ieinteresētās personas savu darbu organizēt saskaņā ar jaunu pārvaldības struktūru, kurā SEPA padomei ir nozīmīga loma; uzskata, ka dažādām tehniskajām komitejām vai “darba grupām” elektronisko maksājumu, mobilo maksājumu, karšu, skaidras naudas un citos standartizācijas jautājumos, kā arī ad hoc darba grupām būtu jāpalīdz SEPA padomei; atgādina Komisijas apņemšanos, kas pausta saistībā ar Regulas (ES) Nr. 260/2012 pieņemšanu deklarācijā par SEPA pārvaldību, iesniegt priekšlikumu līdz 2012. gada beigām; aicina Eiropas standartizācijas organizācijas, piemēram, Eiropas Standartizācijas komiteju (CEN) un Eiropas Telekomunikāciju standartu institūtu (ETSI) sadarbībā ar Komisiju uzņemties aktīvāku lomu karšu maksājumu standartizācijā;

29.  šajā sakarībā atzīst, ka SEPA ir ļoti būtisks faktors integrēta Eiropas maksājumu tirgus izveidē, un tai būtu jākļūst par pamatu šī tirgus attīstībai, lai tas kļūtu novatoriskāks un konkurētspējīgāks;

30.  uzskata, ka elektronisko maksājumu noteikumu īstenošana Eiropā bieži vien ir sarežģīta, neatbilstoša un atšķirīga un ka būtu jāveic stingrāki pasākumi, lai nodrošinātu pareizu un vienādu šo noteikumu piemērošanu;

31.  apstiprina, ka pašregulējošā pieeja nav pietiekama; uzskata, ka Komisijai un ECB sadarbībā ar dalībvalstīm būtu aktīvāk jāuzņemas vadošā loma un ka būtu pienācīgi jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp patērētāju apvienības, un ar tām jāapspriežas lēmumu pieņemšanas procesā;

32.  uzskata, ka to Eiropas uzņēmumu skaits, kuru darbība būtiskā mērā ir atkarīga no iespējām pieņemt ar karti veiktos maksājumus, visticamāk, palielināsies; uzskata, ka sabiedrības interesēs ir paredzēt objektīvus noteikumus, ar ko precizē nosacījumus un procedūras, ar kurām saskaņā karšu maksājumu shēmās drīkst vienpusēji atteikties tos pieņemt;

33.  uzskata, ka ir svarīgi stiprināt SEPA pārvaldību un piešķirt atjaunotajai SEPA padomei nozīmīgāku lomu un ka šī jaunā pārvaldības iestāde būtu jāveido galveno attiecīgo ieinteresēto personu pārstāvjiem un tā, lai tā ļautu Komisijai un citām ES iestādēm veikt demokrātisku kontroli; ierosina atjaunotajai SEPA padomei uzņemties darba vadību, noteikt grafiku un darba plānu, lemt par prioritātēm un galvenajiem jautājumiem, tādējādi izšķirot nesaskaņas starp ieinteresētajām personām; uzsver, ka Komisijai būtu jānodrošina demokrātiska kontrole, ECB un EBI uzņemoties vadošu lomu;

34.  atzinīgi vērtē Komisijas rīkotās apspriedes ar ieinteresētajām personām saistībā ar Zaļo grāmatu par SEPA pārvaldību saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 260/2012 5. apsvērumu un šajā saistībā gaida priekšlikumu, ko Komisija par šo jautājumu ir paredzējusi iesniegt šā gada beigās; uzsver, ka visu SEPA ieinteresēto pušu tūlītējai prioritātei ir jābūt sagatavošanās SEPA pārejai atbilstoši Regulā (ES) Nr. 260/2012 minētajiem nosacījumiem, lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju no valstu maksājumu shēmām uz Viseiropas maksājumu shēmām;

Pārrobežu saņemšana

35.  norāda, ka turpmāka standartizācija un prakses saskaņošana, lai pārvarētu tehniskos šķēršļus un valsts norēķinu un tīrvērtes prasības, palīdzētu turpmāk veicināt pārrobežu saņemšanu, mehānismu, kas palielinātu konkurenci un tādējādi paplašinātu tirgotāju izvēles iespējas, kā arī nodrošinātu klientiem rentablākas norēķinu metodes; uzskata, ka tirgotājiem vajadzētu būt labāk informētiem par pārrobežu saņemšanas iespējām;

36.  mudina aktīvi meklēt risinājumus turpmākai pārrobežu saņemšanas veicināšanai, ņemot vērā to radītās priekšrocības iekšējam tirgum; pauž bažas par esošajiem valstu tiesiskajiem un tehniskajiem šķēršļiem, piemēram, dažiem licencēšanas noteikumiem, kas būtu jālikvidē, lai attieksme pret ārējiem SEPA prasībām atbilstīgajiem saņēmējiem neatšķirtos no attieksmes pret vietējiem saņēmējiem attiecīgajā valstī;

37.  uzsver, ka nevajadzētu būt nozīmīgām atšķirībām starp dažādu maksājumu kontu tiesību aktiem un ka maksātājam, izmantojot interneta vai mobilās tehnoloģijas, vajadzētu būt iespējai veikt līdzekļu pārvedumu jebkuram saņēmējam, kura konts ir jebkādā ar SEPA saistītā finanšu iestādē;

38.  uzsver, ka visiem licencētajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt vienādām tiesībām piekļūt tīrvērtes un norēķinu iespējām, ja šo pakalpojumu sniedzēju riska pārvaldības procedūras ir piemērotas, tie atbilst minimālajām tehniskajām prasībām un ir atzīstami par pietiekami stabiliem, lai neradītu nekādus riskus, t. i., ja tie būtībā atbilst tādām pašām attiecīgajām prasībām, kādas ir bankām;

Daudzpusējas savstarpējas apmaiņas maksas (MIF)

39.  atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas 2012. gada 24. maija nolēmumu “Mastercard lietā” MIF var uzskatīt par konkurenci ierobežojošu, un prasa Komisijai iesniegt priekšlikumu par to, kā ievērot šo nolēmumu, reglamentējot karšu, mobilo vai interneta maksājumu uzņēmējdarbības modeļus;

40.  norāda, ka pašreizējie MIF ieņēmumi bieži ir pārāk augsti, salīdzinot ar izmaksām, kuras ar tiem būtu jāsedz; uzsver, ka varētu rasties vajadzība līdzsvarot dažādas maksājuma nodevas, lai nodrošinātu, ka savstarpēja subsidēšanas prakse neveicina neefektīvu instrumentu izvēli, un aicina Komisiju, izmantojot regulējumu, nodrošināt, ka ar MIF vairs netiek kropļota konkurence, radot šķēršļus tirgus jaunpienācējiem un inovācijām; aicina Komisiju līdz 2012. gada beigām veikt ietekmes novērtējumu saistībā ar dažādajām iespējām; uzver, ka attiecībā uz MIF ir nepieciešama tiesiskā skaidrība un noteiktība;

41.  norāda, ka pēc pārejas posma jebkuras dalībvalsts iedzīvotājiem vajadzētu būt pieejamai SEPA atbilstošai maksājumu kartei, ko pieņem jebkurā maksājumu terminālā SEPA telpā, un ka maksājumam vajadzētu būt droši izsekojamam; norāda, ka, lai izpildītu šo prasību, var rasties vajadzība attiecināt uz MIF robežvērtību, un pieprasa, lai minētais neizraisītu MIF paaugstināšanu nevienā dalībvalstī, bet drīzāk to samazinātu un vēlākā posmā, iespējams, tuvinātu nullei;

42.  uzskata, ka būtu jāveicina pārrobežu un centralizētā saņemšana un jānovērš visi tehniskie vai tiesiskie šķēršļi, jo tādējādi varētu samazināt MIF apmērus un tirgotāju nodevas;

43.  uzskata, ka MIF būtu jāregulē Eiropas līmenī ar mērķi nodrošināt pārrobežu saņemšanas vieglāku pieejamību jauniem tirgus dalībniekiem, tādējādi sniedzot tirgotājiem patiesas iespējas izvēlēties, kuras maksājumu shēmas izmantot; norāda ‐ ja šajā jaunajā tiesību akta priekšlikumā tiek paredzētas nodevas, būtu jānodrošina pilnīga pārredzamība attiecībā uz likmi veidojošajiem elementiem; atgādina, ka Regulas (ES) Nr. 260/2012, ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro, 5. pantā norādīts, ka pēc 2017. gada 1. februāra MIF par darījumu vairs nevar piemērot; aicina izmantot tādu pašu pieeju arī attiecībā uz karšu maksājumiem;

44.  uzskata, ka trīspusējo un jaukto maksāšanas shēmu uzņēmējdarbības modelis konkurences aspektā var izraisīt līdzīga rakstura bažas kā četrpusējās maksāšanas shēmas; tādēļ uzskata, ka pret visām karšu shēmām –– četrpusējām, trīspusējām vai jauktajām –– un jebkuru tirgus jaunpienācēju būtu jāizturas vienlīdzīgi, lai patērētāju un tirgotāju interesēs veicinātu godīgas konkurences nosacījumus un pārredzamību;

Zīmolu koplietošana

45.  norāda, ka zīmolu koplietošana, ko brīvprātīgi īstenojušas attiecīgās maksājumu sistēmas, varētu būt izdevīga patērētājiem, jo tā mazinātu karšu skaitu patērētāju makos, kā arī varētu atvieglot valstu vietējo shēmu piekļuvi plašākam SEPA tirgum, veicinot konkurenci; tomēr norāda, ka zīmolu koplietošanu nevajadzētu izmantot vietējās shēmās kā apiešanu iepriekš noteikta vietējā zīmola lietojumā;

46.  uzsver, ka kartes īpašniekiem vajadzētu būt iespējām brīvi izvēlēties, kuras no piedāvātajām zīmolu koplietošanas iespējām viņi vēlas aktivizēt savās kartēs, un prasa, lai tirgotājiem būtu tiesības izvēlēties, kurus zīmolu koplietošanas variantus tie vēlas pieņemt, un ka katrā konkrētajā maksājuma situācijā kartes īpašniekiem vajadzētu būt tiesībām izvēlēties vēlamāko zīmolu koplietošanas variantu no tirgotāja piedāvātajiem; aicina Komisiju ierosināt risinājumus, kas veicinātu zīmolu koplietošanu vairāk nekā vienā SEPA atbilstošā shēmā; uzskata, ka būtu nopietni jāapsver problemātiskie jautājumi, piemēram, pārvaldības procedūru saderība, tehniskā savietojamība un saistības ar drošību saistīto nepilnību jomā;

47.  uzskata, ka zīmolu koplietošana būtu jāievieš, pienācīgi informējot patērētājus, lai tos aizsargātu un nepakļautu riskam nonākt maldinošās situācijās; uzsver, ka visām pusēm vajadzētu būt skaidrībai par to, kurš ir atbildīgs par kartes īpašnieka un tirgotāja datu aizsardzību un konfidencialitāti, kā arī par zīmolu koplietošanas maksājuma instrumentu;

Papildmaksas

48.  uzskata, ka papildmaksas, atlaides un citas mudinošas prakses tādā veidā, kā tās pašlaik parasti piemēro, nereti kaitē maksājumu pakalpojumu tiešajiem lietotājiem; norāda, ka papildu maksu iekasēšana, balstoties tikai uz patērētāja izvēlēto maksājuma veidu, rada patvaļības riskus, un to varētu izmantot ļaunprātīgi, lai gūtu papildu ienākumus, nevis segtu izmaksas; uzskata, ka būtu svarīgi aizliegt iespējas prasīt pārmērīgu papildmaksu saistībā ar tirgotāju nodevām par atsevišķiem darījumiem un kontrolēt atlaides un līdzīgas patērētājus mudinošas prakses ES līmenī; tāpēc uzsver, ka tirgotājiem būtu jāpieņem viens plaši izmantots maksājuma instruments bez jebkādas papildmaksas (SEPA atbilstošas debeta kartes, e-maksājumi) un ka jebkāda papildmaksa par citiem instrumentiem nekad nedrīkst pārsniegt šo instrumentu tiešās izmaksas salīdzinājumā ar instrumentu, kas pieņemts bez papildmaksas;

49.  uzsver, ka ir jāparedz augstākas prasības attiecībā uz pārredzamību un patērētāju informēšanu par dažādiem maksāšanas līdzekļiem piemērojamām piemaksām un papildmaksām, jo tirgotāji parasti iekļauj darījumu izmaksas savu produktu un pakalpojumu cenā, tādēļ patērētāji netiek iepriekš pienācīgi informēti par kopējām izmaksām un līdz ar to samaksā par saviem pirkumiem vairāk, tādējādi ir apdraudēta patērētāju uzticība;

50.  norāda, ka papildmaksas iekasēšana, balstoties tikai uz patērētāja izvēlēto maksājuma veidu, rada patvaļības riskus, to varētu izmantot ļaunprātīgi, lai gūtu papildu ienākumus, ne tikai segtu izmaksas, un kopumā tā neveicina vienotā tirgus attīstību, jo apgrūtina konkurenci un palielina tirgus sadrumstalotību un neskaidrības patērētājiem;

51.  norāda, ka viena no iespējām ir ierobežot papildmaksu līdz tiešajām izmaksām, ko rada maksāšanas instrumenta lietošana, vai arī noteikt papildmaksu aizliegumu visā ES; tādēļ mudina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par aizliegumu izmantot iespējas prasīt pārmērīgu papildmaksu saistībā ar tirgotāju nodevām, kā arī par papildmaksu aizliegumu visā Eiropā saskaņā ar 19. pantu Direktīvā 2011/83/ES par patērētāju tiesībām;

Maksājumu drošība

52.  uzsver ‐ lai nodrošinātu elektronisko maksājumu iespēju pilnīgu attīstību, ir svarīgi nodrošināt patērētāju uzticību, kuras nodrošināšanai savukārt ir vajadzīga augsta līmeņa drošība nolūkā nepieļaut krāpšanas risku un aizsargāt patērētāju konfidenciālos un personas datus;

53.  uzsver, ka patērētāju privātums ir jāaizsargā atbilstoši ES un valstu tiesību aktiem un ka katram maksājumu ķēdes dalībniekam jābūt pieejamiem tikai tiem datiem, kas maksājuma apstrādē nepieciešami attiecīgajam dalībniekam, pārējos datus nododot šifrēti;

54.  uzskata, ka minimālajām drošības prasībām attiecībā uz interneta, karšu un mobilajiem maksājumiem visās dalībvalstīs vajadzētu būt vienādām un vajadzētu būt vienotai pārvaldības iestādei, kas nosaka prasības; norāda, ka standarta drošības risinājumi vienkāršotu patērētāju informēšanu un attiecīgi arī patērētāju pielāgošanos drošības režīmiem un ka tie arī samazinātu maksājumu pakalpojumu sniedzēju izmaksas; tādēļ ierosina, ka visiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsaglabā vienotie minimālie drošības risinājumi, kurus maksājumu pakalpojumu sniedzēji, protams, var uzlabot, taču šādiem uzlabojumiem nevajadzētu apgrūtināt konkurenci;

55.  atgādina, ka galīgā atbildība par drošības pasākumiem saistībā ar dažādām maksāšanas metodēm nav jāuzņemas klientiem, tomēr klienti ir jāinformē par piesardzības pasākumiem attiecībā uz drošību, un finanšu iestādēm jāsedz krāpniecības izmaksas, ja vien tās nerada patērētājs “veicot krāpnieciskas darbības vai ar nolūku vai īpašas nolaidības dēļ nepildot vienu vai vairākus pienākumus, kas noteikti Maksājumu pakalpojumu direktīvas 56. pantā”; tādēļ uzskata, ka būtu jāveicina sabiedrības informācijas kampaņas, lai paplašinātu sabiedrības informētību un zināšanas jo īpaši digitālās drošības jautājumos; aicina Komisiju, izstrādājot stratēģiju un instrumentus karšu, interneta un mobilo tālruņu maksājumu tirgu integrācijai, ņemt vērā EDAU standartus un ieteikumus attiecībā uz pārredzamību, kontroliera/apstrādātāja identifikāciju, proporcionalitāti un datu subjekta tiesības; uzskata, ka ir svarīgi ziņojumus par visiem krāpniecības gadījumiem saistībā ar maksājumiem SEPA telpā nosūtīt centralizētai uzraudzības, statistikas un novērtēšanas struktūrai, lai ātri reaģētu uz jauniem apdraudējumiem drošībai, kā arī publiskot galvenās attīstības jomas; aicina Komisiju paplašināt plānotās konfidencialitātes aizsardzības jēdzienu, neattiecinot to tikai uz autentifikācijas mehānismiem un drošības pasākumiem, lai nodrošinātu mazākā iespējamā datu apjoma iegūšanu, īstenotu privātumu automātiskajos uzstādījumos, ierobežotu piekļuvi indivīda informācijai, ļaujot iegūt tikai to informāciju, kas ir nepieciešama pakalpojuma sniegšanai, un ieviestu instrumentus, kas lietotājiem ļauj labāk aizsargāt savus personas datus;

56.  uzskata, ka karšu klātienes maksājumu drošība parasti ir augsta un ka pakāpeniska pāreja no magnētiskajām kartēm uz viedkartēm, kura būtu jāveic ātri, vēl vairāk uzlabos drošības līmeni; pauž bažas par drošības jautājumiem, kas saistīti ar citiem karšu maksājumu veidiem, un par to, ka dažu pašreizējo Eiropas EMV standartu īstenošana, iespējams, nav pilnībā atbilstoša, un mudina novērst šo nevēlamo situāciju, kā arī atgādina, ka uzlaboti risinājumi ir vajadzīgi arī attālinātajiem karšu maksājumiem tīklā; aicina Komisiju savākt neatkarīgus datus par krāpniecību tiešsaistes maksājumos un savā tiesību akta priekšlikumā iekļaut attiecīgus krāpšanas apkarošanas noteikumus;

57.  uzskata, ka trešo personu informēšana par līdzekļu atlikumiem bankas kontos ir riskanta; norāda, ka viens no riskiem ir patērētāju iespējamā neziņa par to, kam ir pieejama viņu kontu informācija, kāda tiesiskā regulējuma ietvaros un kurš operators atbild par viņu izmantotajiem maksājumu pakalpojumiem; uzsver, ka nevienā posmā nevar pazemināt datu drošību;

58.  uzsver, ka regulējuma un tehnikas attīstība varētu mazināt minētos drošības riskus un padarīt maksājumus ar nebanku PSP starpniecību tikpat drošus kā tiešie maksājumi no labi aizsargātiem bankas kontiem, ja praksē būtu pieejamas drošas sistēmas un skaidri tiktu noteikta šādas piekļuves likumība, kā arī organizācijas, kuras pieprasa šādu piekļuvi;

59.  tādēļ neatbalsta klientu bankas kontu informācijas nodošanu trešām personām, ja vien sistēma nav neapšaubāmi droša un ir rūpīgi pārbaudīta; norāda, ka jebkurā turpmākā regulējumā trešo pušu piekļuve jāierobežo līdz binārai (“jā/nē”) informācijai par līdzekļu pieejamību un īpaša vērība jāvelta drošībai, datu aizsardzībai un patērētāju tiesībām; jo īpaši uzskata, ka ir nepārprotami jānorāda, kurām personām kāda informācija drīkst būt pieejama bez diskriminācijas un ar kādiem nosacījumiem datus drīkst glabāt, un ka šie noteikumi jānosaka atbilstoši iesaistīto pušu līgumattiecībām; uzsver, ka, izstrādājot tiesisko regulējumu trešo pušu piekļuvei, ir skaidri jānošķir piekļuve informācijai par līdzekļu pieejamību noteiktam darījumam un piekļuve klienta konta informācijai kopumā; aicina Komisiju nodrošināt personas datu aizsardzību, pēc apspriedēm ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju ierosinot skaidru regulējumu par katra dalībnieka nozīmi datu savākšanā un šādas ievākšanas mērķiem, kā arī skaidri nosakot atbildīgo par datu vākšanu, apstrādi un glabāšanu; piebilst, ka karšu lietotājiem jābūt iespējai piekļūt saviem personas datiem un tos mainīt arī sarežģītos pārrobežu apstākļos; uzskata, ka datu aizsardzības prasības būtu jāīsteno atbilstoši “integrētās privātuma aizsardzības / privātuma aizsardzības pēc noklusējuma ” principam un ka uzņēmumiem vai patērētājiem nav jāuzņemas atbildība par savu datu aizsardzību;

60.  uzskata, ka ir jāstiprina patērētāju tiesības saņemt atmaksu gan neapstiprinātu maksājumu, gan nepiegādātu (vai piegādātu neatbilstoši solītajam) preču vai nesniegtu pakalpojumu gadījumos un ka efektīvas kolektīvās tiesiskās aizsardzības un alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas ir neaizstājami instrumenti patērētāju aizsardzībai arī elektronisko maksājumu jomā;

61.  norāda, ka, tā kā drošības apdraudējumi pieaug, drošības standartu izstrādē aktīvi jāiesaistās arī Eiropas Standartizācijas komitejai (CEN) un Eiropas Telekomunikāciju standartu institūtam (ETSI);

62.  norāda, ka attiecībā uz maksājumu sistēmām, kurās viens vai daudzi dalībnieki atrodas dažādās dalībvalstīs, no Komisijas tiek gaidīts skaidrojošs priekšlikums par to, kurās tiesās vai, izmantojot kuras ārpustiesas strīdu izšķiršanas sistēmas, tiek izšķirti strīdi un patērētājiem šīm alternatīvās strīdu izšķiršanas iestādēm jābūt viegli pieejamām un izmantojamām;

o
o   o

63.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 94, 30.3.2012., 22. lpp. (2) http://ec.europa.eu/competition/sectors/financial_services/information_paper_payments_en.pdf. (3) http://www.ecb.europa.eu/pub/pdf/other/recommendationsforthesecurityofinternetpaymentsen.pdf. (4) http://www.edps.europa.eu/EDPSWEB/webdav/site/mySite/shared/Documents/Consultation/Opinions/2012/12-04-11_PNR_EN.pdf. (5) OV L 318, 22.11.2002., 17. lpp. (6) http://ec.europa.eu/competition/antitrust/cases/dec_docs/34579/34579_1889_2.pdf; lēmuma kopsavilkums publicēts OV C 264, 6.11.2009., 8. lpp. (7) Lieta T-111/08 MasterCard un citi pret Komisiju, ziņojuma vēl nav.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija par paralēlo banku sistēmu (2012/2115(INI))

P7_TA(2012)0427 A7-0354/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumus un 2012. gada 12. septembra paziņojumu par banku savienību,

–  ņemot vērā G20 valstu 2012. gada 18. jūnija secinājumus, kuros prasīts pabeigt darbu, kas saistīts ar paralēlo banku sistēmu, lai pilnībā īstenotu reformas,

–  ņemot vērā tā 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi ‐ ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām(1),

–  ņemot vērā Finanšu stabilitātes padomes (FSP) izveidotās darba grupas starpposma ziņojumu par repo darījumiem un vērtspapīru aizdevumiem, kas publicēts 2012. gada 27. aprīlī, un konsultatīvo ziņojumu par naudas tirgus fondiem (NTF), kuru tajā pašā dienā publicējusi Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija (IOSCO),

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas (ECB) īpašo dokumentu (Nr. 133) par paralēlo banku sistēmu eiro zonā, kas izdots 2012. gada 30. aprīlī,

–  ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par paralēlo banku sistēmu (COM(2012)0102),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 26. jūlija darba dokumentu “Noteikumi par produktiem, likviditātes pārvaldība, depozitārijs, naudas tirgus fondi un ilgtermiņa ieguldījumi pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU)”,

–  ņemot vērā FSP 2011. gada 27. oktobrī publicēto ziņojumu par paralēlās banku sistēmas uzraudzības un regulēšanas pastiprināšanu, reaģējot uz G20 valstu uzaicinājumiem, kas izskanēja 2010. gadā Seulā un 2011. gadā Kannās,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0354/2012),

A.  tā kā FSP noteiktā paralēlās banku sistēmas koncepcija ietver kredītu starpniecības sistēmu, kas, savukārt, ietver struktūras un pasākumus ārpus tradicionālās banku sistēmas;

B.  tā kā tradicionālajā banku sistēmā regulētās struktūras plaši piedalās darbībās, kas definētas kā daļa no paralēlās banku darbības sistēmas, un ir daudzējādi savstarpēji saistītas ar paralēlās banku sistēmas struktūrām;

C.  tā kā būtiska paralēlās banku darbības daļa ir ar vienu kāju regulētās banku darbības sektorā un šī kāja ir cieši jātur pašreizējā regulatīvajā satvarā;

D.  tā kā daži elementi, kas ietilpst paralēlās banku sistēmas darbības jēdzienā, ir ļoti svarīgi reālās ekonomikas finansēšanai un tā kā būtu jāievēro pienācīga piesardzība, definējot jebkāda jauna regulatīva pasākuma darbības joma vai paplašinot jau pieņemtu šāda veida pasākumu;

E.  tā kā dažos gadījumos paralēlās banku sistēmas darbības risks tiek saprātīgi nošķirts no banku darbības sektora un līdz ar to tas neapdraud nodokļu maksātājus un nerada sistēmisku ietekmi; tā kā ‐ lai nodrošinātu finanšu stabilitāti, tomēr ir nepieciešama labāka izpratne par paralēlās banku sistēmas darbībām, to saikni ar finanšu iestādēm, kā arī par regulējumu pārredzamības nodrošināšanai, sistēmiskā riska mazināšanai un jebkādas nepareizas prakses izskaušanai;

F.  tā kā, lai izskaidrotu paralēlo banku sistēmu, visos attiecīgās jomas tiesību aktos ir pilnībā jāņem vērā jautājumi, kas saistīti ar tās finanšu darbību noregulējamību, sarežģītību un nepārredzamību, it īpaši krīzes apstākļos;

G.  tā kā saskaņā ar FSP aplēsēm vispārējās paralēlās banku sistēmas darbības apjoms 2011. gadā bija aptuveni EUR 51 triljons (salīdzinot ar EUR 21 triljonu 2002. gadā); tā kā tas veido 25-30 % no visas finanšu sistēmas darbības kopumā un pusi no banku aktīviem;

H.  tā kā, neraugoties uz iespējamu zināmu pozitīvu ietekmi, piemēram, lielāku finanšu sistēmas efektivitāti, lielāku produktu daudzveidību un pastiprinātu konkurenci, paralēlā banku sistēma ir identificēta kā viena no galvenajiem iemesliem vai faktoriem, kas var veicināt finanšu krīzi un apdraudēt finanšu sistēmas stabilitāti; tā kā FSP prasa pastiprināt paralēlās banku sistēmas darbību paplašināšanās uzraudzību, jo šāda darbību paplašināšanās rada bažas, pirmkārt, no sistēmiskā riska viedokļa, it īpaši saistībā ar maksājumu termiņa un/vai likviditātes pārveidošanu, piesaistīto līdzekļu attiecību pret pašu kapitālu un nepilnīgu kredītriska nodošanu, un, otrkārt, no regulatīvās arbitrāžas viedokļa;

I.  tā kā priekšlikumi attiecībā uz paralēlo banku sistēmu un aizdevēju privāto un ieguldījumu instrumentu struktūru ir nozīmīgi elementi, lai efektīvi īstenotu G20 2008. gada sanāksmes lēmumu regulēt ikvienu finanšu produktu un ikvienu finanšu tirgu dalībnieku; tā kā Komisijai šī joma ir jāizpēta ātrāk un kritiskāk;

J.  tā kā paralēlajai banku sistēmai kā globālai parādībai ir nepieciešama saskaņota globāla regulatīvā pieeja, kas pamatotos uz FSP ieteikumiem (kas jāpublicē nākamajās nedēļās), kā arī citu attiecīgo valsts vai pārnacionālo regulatīvo struktūru ieteikumiem,

A.Paralēlās banku sistēmas definīcija

1.  atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu kā pirmo soli virzībā uz stingrāku paralēlās banku sistēmas uzraudzību un kontroli; atbalsta Komisijas pieeju, kas pamatojas uz netiešo regulēšanu un spēkā esošā paralēlās banku sistēmas regulējuma atbilstošu paplašināšanu vai pārskatīšanu; vienlaikus uzsver nepieciešamību pēc tiešās regulēšanas gadījumos, kad daži no spēkā esošā regulējuma aspektiem funkcionālā ziņā atzīti par nepietiekamiem, tomēr izvairoties no pārklāšanās un nodrošinot atbilstību spēkā esošajiem noteikumiem; prasa piemērot paralēlajai banku sistēmai tādu visaptverošu pieeju, kurā būtiska nozīme tiktu piešķirta gan prudenciālās uzraudzības, gan tirgus dalībnieku uzvedības aspektiem; atzīmē aizvien izteiktāko pāreju uz tirgu finansēšanu un ļoti sarežģītu finanšu produktu pārdošanu privātklientiem; tādēļ uzsver, ka jāņem vērā tirgus dalībnieku uzvedība un patērētāju tiesību aizsardzība;

2.  uzsver, ka jebkāda kredītiestāžu, ieguldījumu sabiedrību un apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību regulējuma pastiprināšana noteikti radīs stimulu pārvietot darbību ārpus šīs nozares darbību regulējošo tiesību aktu piemērošanas jomas; tādēļ uzsver, ka ir jāuzlabo procedūras, ar kurām sistemātiski un savlaicīgi novērtē finanšu nozari regulējošajos tiesību aktos izdarīto izmaiņu iespējamo ietekmi uz riska un kapitāla plūsmu caur mazāk regulētām vai neregulētām finanšu struktūrām, un atbilstoši jāpaplašina regulatīvais režīms, lai novērstu arbitrāžu;

3.  piekrīt FSP noteiktajai paralēlās banku sistēmas definīcijai, saskaņā ar kuru paralēlā banku sistēma ir “starpnieku, instrumentu, struktūru vai finanšu līgumu sistēma, kas rada banku funkcijām līdzīgu funkciju kombināciju, tomēr tas notiek ārpus regulatīvā satvara vai ievērojot tādu regulatīvo režīmu, kurš ir vai nu mazāk stingrs, vai ar kura palīdzību risina jautājumus, kas nav saistīti ar sistēmiskajiem riskiem, un šajā sistēmā nav garantēta piekļuve centrālo banku likviditātes instrumentam vai publiskā sektora kredīta garantijām”; norāda, ka pretēji tam, uz ko varētu vedināt domāt šis termins, paralēlā banku sistēma ne vienmēr ir neregulētā vai nelikumīgā finanšu nozares daļa; uzsver grūtības, kas saistītas ar šīs definīcijas ieviešanu pārraudzības, regulatīvajā un kontroles kontekstā, ņemot vērā arī šīs sistēmas ilgstošo nepārredzamību un to raksturojošo datu un izpratnes par to trūkumu;

B.  Datu vākšana un analīze

4.  norāda, ka kopš krīzes sākuma ir izzudušas tikai dažas paralēlās banku sistēmas prakses metodes; tomēr atzīmē, ka paralēlās banku sistēmas novatoriskā darbība var novest pie jauniem notikumiem, kas var būt sistēmiskā riska avots, un tādēļ šim jautājumam būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība; tādēļ uzsver nepieciešamību Eiropas un pasaules līmenī vākt aizvien vairāk un kvalitatīvākus datus par paralēlās banku sistēmas darījumiem, tirgus dalībniekiem, finanšu plūsmām un savstarpējo saistību, lai gūtu pilnīgu pārskatu par šo nozari;

5.  uzskata ‐ lai iegūtu visaptverošu priekšstatu par paralēlo banku sistēmu, liela nozīme ir ciešai starptautiskajai sadarbībai un centienu apvienošanai pasaules mērogā;

6.  uzskata, ka pilnīgāks pārskats un labāka pārraudzība un analīze ļaus identificēt gan tos paralēlās banku sistēmas aspektus, kuriem ir labvēlīga ietekme uz reālo ekonomiku, gan tos aspektus, kas rada bažas saistībā ar sistēmisko risku vai regulatīvo arbitrāžu; uzsver nepieciešamību pēc stingrākām riska novērtējšanas procedūrām, informācijas atklāšanas un uzraudzības attiecībā uz visām iestādēm, kurām ir koncentrēta riska profils un kuras ir sistēmiski nozīmīgas; atgādina par Loskabosā notikušās G20 augstākā līmeņa sanāksmēs uzņemtajām saistībām izveidot juridisku personu identifikatoru sistēmu un uzsver nepieciešamību nodrošināt Eiropas interešu atbilstošu pārstāvību tās pārvaldībā;

7.  atzīmē, ka uzraudzītāju rīcībā ir jābūt informācijai, vismaz apkopojošā līmenī, par iestāžu veikto pārdošanu ar atpirkuma līgumu, vērtspapīru aizdošanu un visu veidu apgrūtinājumiem vai atgūšanas kārtību; turklāt atzīmē ‐ lai risinātu šo jautājumu, Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumā par Ceturto Kapitāla prasību direktīvu, ko pašlaik apspriež ar Padomi, prasīts šādu informāciju sniegt darījumu reģistram vai centrālajam vērtspapīru depozitārijam nolūkā nodrošināt piekļuvi cita starpā EBI, EVTI, attiecīgajām kompetentajām iestādēm, ESRK, attiecīgajām centrālajām bankām un ECBS; norāda arī uz šajā ziņojumā pausto prasību nereģistrēto atgūšanas kārtību likvidācijas procedūrās uzskatīt par juridiski nesaistošu;

8.  atbalsta centrālās ES datubāzes par repo darījumiem eiro valūtā izveidi un pārvaldību ‐ ko, iespējams, veiktu ECB ‐, kuras uzturētu infrastruktūra un līdzekļus pārvaldošās bankas tik lielā mērā, ka tās repo norēķinus iekļautu savā grāmatvedībā; tomēr uzskata, ka šādā datubāzē būtu jāiekļauj darījumi visās valūtās, lai uzraudzītāji varētu gūt pilnīgu priekšstatu un izpratni par repo darījumu pasaules tirgu; aicina Komisiju ātri (2013. gada sākumā) pieņemt saskaņotu pieeju centrālai datu vākšanai, identificējot trūkstošos datus un apvienojot centienus ar citu struktūru un dalībvalstu iestāžu jau sagatavotajām iniciatīvām, it īpaši darījumu reģistriem, kas ieviesti ar Regulu par Eiropas tirgus infrastruktūru; aicina Komisiju līdz 2013. gada vidum iesniegt ziņojumu, kurā cita starpā būtu iekļauts vajadzīgais institucionālais satvars (piemēram, ECB, ESRK un neatkarīgs centrālais reģistrs), apsekojumu, it īpaši par repo darījumiem eiro un finanšu riska nodošanu, saturs un biežums un nepieciešamo līdzekļu apmērs;

9.  uzskata ‐ neraugoties uz datu un informācijas būtisko apjomu, kas jāsniedz saskaņā ar Kapitāla prasību direktīvā noteikto pienākumu ziņot par repo darījumiem, Komisijai ir jāizpēta, vai vajadzīgajā brīdī ir pieejami pilnīgi dati kartogrāfijas un uzraudzības vajadzībām;

10.  atzinīgi vērtē juridisku personu identifikatora izstrādi un uzskata, ka, pamatojoties uz tā lietderību, līdzīgi kopēji standarti būtu jāizstrādā attiecībā uz ziņošanu par repo darījumiem un vērtspapīriem, lai ietvertu principu, procentu likmi, nodrošinājumu, diskontus, saturu, darījumu partnerus un citus aspektus, kas palīdz iegūt apkopojošos rādītājus;

11.  uzsver ‐ lai pieņemtu vispārēju kopīgu pieeju, kas regulatoriem ļautu analizēt datus un dalīties šajā informācijā ar nolūku attiecīgā gadījumā rīkoties, lai novērstu sistēmiskā riska rašanos un aizsargātu finanšu stabilitāti, ir būtiski noteikt kopīgu ziņošanas formātu, kas pamatotos uz atklātiem nozares standartiem;

12.  turklāt uzsver nepieciešamību iegūt pilnīgāku pārskatu par finanšu iestāžu veiktu riska nodošanu, cita starpā par riska nodošanu atvasinātu darījumu veidā, par kuriem datus sniegs saskaņā ar Regulu par Eiropas tirgus infrastruktūru un Finanšu instrumentu tirgu direktīvu/ Finanšu instrumentu tirgu regulu, lai noteiktu, kas ko no kā ir iegādājies un kā tiek atbalstīti novirzītie riski; uzsver, ka par mērķi jāizvirza visu finanšu pakalpojumu darījumu kartogrāfija reālajā laikā un ka to var panākt un automatizēt, izmantojot standartizētu ziņošanu un datu identifikatorus; tādēļ aicina Komisiju, apspriežoties ar ESRK un starptautiskām struktūrām, tādām kā FSP, savā ziņojumā par centralizētu datu vākšanu aprakstīt pašreizējo darbu pie standartizētas ziņošanas un datu formātiem un analizēt iespējamību izveidot centrālu riska novirzīšanas reģistru, ar kura palīdzību būtu iespējams fiksēt un pārraudzīt riska novirzīšanas datus reālā laikā, pilnībā izmantojot datus, kas iesniegti saskaņā ar spēkā esošo vai turpmāk pieņemto finanšu jomas tiesību aktu prasībām attiecībā uz pārskatu sniegšanu, un iekļaujot šajā reģistrā arī starptautiskā līmenī pieejamus datus;

13.  uzskata, ka pārskatu sniegšanas prasību noteikšana bankām ir ļoti svarīgs un vērtīgs instruments, lai identificētu paralēlo banku darbību; atkārtoti uzsver, ka grāmatvedības noteikumiem jāatspoguļo reālā situācija un ka ideālā gadījumā bilancei pēc iespējas jāatspoguļo apkopotie rādītāji;

14.  uzsver, ka šo jauno uzdevumu izpildei būs nepieciešami jauni resursi pietiekamā apmērā;

C.  Paralēlās banku sistēmas sistēmisko risku novēršana

15.  uzsver, ka dažas paralēlās banku sistēmas darbības un struktūras var tikt regulētas vai ne atkarībā no konkrētas valsts; uzsver ‐ lai novērstu regulatīvo arbitrāžu, kas novestu pie izkropļotiem regulatīvajiem stimuliem, ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus valstīm, kā arī banku darbības nozarei un paralēlās banku sistēmas struktūrām; uzsver arī, ka pašreiz ir vērojama pārmērīga savstarpēja finansiālā atkarība starp banku darbības nozari un paralēlās banku sistēmas struktūrām;

16.  atzīmē, ka kredītriska izkropļojumu vai traucētu naudas plūsmu gadījumos rūpīga regulēšana, novērtēšana un revīzija pašlaik ir padarīta gandrīz par neiespējamu;

17.  uzskata, ka fondiem un to pārvaldniekiem būtu jāpierāda, ka tie ir bankrotizturīgi un ka to pozīcijas var viegli saprast un pārņemt cits finanšu tirgus dalībnieks;

18.  uzsver, ka ir jāuzlabo informācijas atklāšana par finanšu aktīvu izņemšanu no bilances, novēršot trūkumus Starptautiskajos finanšu pārskatu sniegšanas standartos (IFRS); uzsver finanšu “vārtsargu”, piemēram, grāmatvežu un iekšējo revidentu, atbildību ziņošanā par potenciālus draudus radošu notikumu attīstību un risku veidošanos;

19.  uzskata, ka grāmatvedības noteikumiem ir jāatspoguļo realitāte un ka, ļaujot aktīvus novērtēt iegādes cenās, ja tās būtiski pārsniedz tirgus vērtību, tiek veicināta banku un citu struktūru nestabilitāte un tādēļ to nevajadzētu atļaut; aicina Komisiju veicināt izmaiņas Starptautiskajos finanšu pārskatu sniegšanas standartos, vairāk uzmanības pievēršot apkopotiem rādītājiem, kuros netiek izmantots ieskaits un riska svari;

20.  uzskata, ka par finanšu regulas mērķi būtu jānosaka finanšu pakalpojumu un produktu sarežģītības un nepārredzamības novēršana un ka regulatīviem pasākumiem, piemēram, palielinātai maksai par kapitālu un riska svaru samazinājumu atcelšanai, ir būtiska loma sarežģītu atvasinājumu izmantošanas ierobežošanā; uzskata, ka jaunus finanšu produktus nevajadzētu laist tirgū vai apstiprināt, ja regulatoriem nav sniegts pierādījums par to noregulējamību;

21.  ierosina piemērot sodu par informācijas asimetriju, it īpaši attiecībā uz dokumentāciju un atrunām, kas piešķirtas attiecībā uz finanšu pakalpojumiem un produktiem; uzskata, ka attiecīgā gadījumā šādām atrunām jāpiemēro maksa par atrunu (klauzulu), kas ierakstīta ar maziem burtiem, šo maksu nosakot par katru šādas klauzulas lapu;

22.  uzsver, ka Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumi par Ceturto Kapitāla prasību direktīvu(2), kas pašreiz tiek apspriesta ar Padomi, ir nozīmīgs solis uz priekšu paralēlās banku sistēmas jautājuma pozitīvā risināšanā, nosakot kapitāla pietiekamības prasības budžeta pozīcijām, kas paredzētas strukturētām ieguldījumu institūcijām un novadīšanas institūcijām, paredzot augstu pakļautības riskam robežu (25 % no pašu kapitāla) visām neregulētajām struktūrām, ‐ kas palīdzēs mudināt bankas piemērot neto finansējuma stabilitātes rādītāju ‐ un uzraudzības noteikumos attiecībā uz likviditātes risku atzīstot to, ka šādu struktūru pakļautība riskam ir augstāka nekā regulētu un nefinanšu struktūru pakļautība riskam;

23.  atzīmē, ka viena no finanšu krīzes rezultātā gūtajām mācībām ir tāda, ka, neraugoties uz parasti skaidro nošķīrumu starp apdrošināšanas risku un kredītrisku, tas var būt mazāk skaidrs, piemēram, kredīta apdrošināšanas produktu gadījumā; aicina Komisiju pārskatīt tiesību aktus par banku darbību, apdrošināšanu un it īpaši finanšu konglomerātiem, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus bankām un apdrošināšanas sabiedrībām un novērstu regulatīvo un/vai uzraudzības arbitrāžu;

24.  uzskata arī, ka ierosinātā atsevišķu Ceturtās Kapitāla prasību direktīvas elementu paplašināšana, ietverot tajos atsevišķas finanšu iestādes, kas nepieņem noguldījumus un kas nav iekļautas Kapitāla prasību regulā iekļautajā definīcijā, ir nepieciešama, lai novērstu specifiskus riskus, ņemot vērā to, ka daži noteikumi var tikt pielāgoti šo struktūru īpatnībām ar nolūku izvairīties no nesamērīgas ietekmes uz šīm institūcijām;

25.  uzskata, ka Eiropas Banku iestādei nedrīkst ļaut izslēgt paralēlās banku darbības sektoru;

26.  uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka visas paralēlās banku sistēmas struktūras, kuru viens no sponsoriem ir banka vai kuras ir saistītas ar kādu banku, uzraudzības konsolidācijas nolūkā tiek iekļautas attiecīgās bankas bilancē; aicina Komisiju līdz 2013. gada sākumam izpētīt līdzekļus, ar kuriem nodrošināt to, ka struktūras, kas nav konsolidētas no grāmatvedības viedokļa, tiek konsolidētas uzraudzības konsolidācijas nolūkā, lai uzlabotu vispārējo finanšu stabilitāti; mudina Komisiju ņemt vērā visus Bāzeles Banku uzraudzības komitejas vai citu starptautisku struktūru norādījumus, kā labāk saskaņot grāmatvedības un uz risku balstīto konsolidācijas jomu;

27.  uzsver nepieciešamību nodrošināt finanšu iestāžu struktūras un darbību lielāku pārredzamību; aicina Komisiju, ņemot vērā E. Liikanen ziņojuma secinājumus, ierosināt pasākumus attiecībā uz Eiropas banku sektora struktūru, ņemot vērā gan ieguvumus no privātpersonām sniegtu banku pakalpojumu un ar ieguldījumiem saistītas banku darbības kombinēšanas, gan ar šādu kombinēšanu saistītos riskus;

28.  ņem vērā repo darījumu un vērtspapīru aizdevumu tirgus nozīmīgumu; aicina Komisiju līdz 2013. gada sākumam pieņemt pasākumus, lai palielinātu pārredzamību ‐ it īpaši klientiem ‐, kuri varētu ietvert ziņošanu regulatoriem apkopojošā veidā par nodrošinājuma identifikatoru un nodrošinājuma atkārtotu izmantošanu, un kuri regulatoriem ļautu piemērot ieteikto minimālo diskontu vai rezerves apmēru nodrošinātiem finanšu tirgiem, tos nestandartizējot; šajā sakarībā atzīst, ka ir svarīgi skaidri noteikt īpašumtiesības uz vērtspapīriem un nodrošināt šo īpašumtiesību aizsardzību; tomēr aicina Komisiju iesaistīties plašās debatēs par rezervēm papildus jau īstenotajām nozares pieejām, kā arī izpētīt un apsvērt iespēju noteikt robežas nodrošinājuma atkārtotai ieķīlāšanai; uzsver nepieciešamību pārskatīt tiesību aktus par bankrotu saistībā ar repo un vērtspapīru aizdevumu tirgu un vērtspapīrošanu, lai veiktu saskaņošanu un risinātu prasību apmierināšanas secības jautājumus, kas saistīti ar regulētu finanšu iestāžu noregulējumu; aicina Komisiju apsvērt dažādas pieejas, lai ierobežotu bankrota privilēģijas, tostarp priekšlikumus ierobežot bankrota privilēģijas līdz centralizēti veiktiem mijieskaita darījumiem vai līdz nodrošinājumam, kas atbilst saskaņotiem iepriekš noteiktiem atbilstības kritērijiem;

29.  uzskata, ka ir pienācīgi jārisina ar vērtspapīrošanu saistītās stimulēšanas jautājumi; uzsver, ka attiecībā uz vērtspapīrošanu noteiktajām maksātspējas un likviditātes prasībām būtu jāveicina kvalitatīva un pietiekami diversificēta ieguldījumu portfeļa izveide, tādējādi novēršot grupēšanos; aicina Komisiju pārbaudīt vērtspapīrošanas tirgu, tostarp pārskatīt segtās obligācijas, kas var palielināt risku banku bilancēs; aicina Komisiju ierosināt pasākumus, lai būtiski palielinātu pārredzamību; aicina Komisiju vajadzības gadījumā atjaunināt spēkā esošo regulējumu, lai vēlākais līdz 2013. gada sākumam panāktu tā atbilstību jaunajam, pašlaik apspriestajam, Bāzeles Banku uzraudzības komitejas vērtspapīrošanas satvaram; ierosina līdz ar pārredzamības nodrošināšanas pasākumiem noteikt robežu attiecībā uz finanšu produkta vērtspapīrošanas reižu skaitu un īpašas prasības vērtspapīrošanas nodrošinātājiem (piemēram, iniciatoriem vai sponsoriem), lai aizturētu daļu no riskiem, kas saistīti ar vērtspapīrošanu, tādējādi nodrošinot, ka risku patiešām patur piegādātājs, nevis tas tiek nodots tālāk aktīvu pārvaldītājam; it īpaši prasa ieviest saskaņotu metodoloģiju pamataktīvu novērtēšanai un vērtspapīrošanas produktu standartizāciju dažādos tiesību aktos un jurisdikcijās;

30.  atzīmē, ka atsevišķos gadījumos repo darījumi ar aktīvu groziem tikuši veikti, emitējot vērtspapīrus, tādējādi iegūstot augstāku reitingu; uzsver, ka šādus darījumus nevajadzētu izmantot kā ar likviditāti saistītu regulatīvu pasākumu (sk. ECON komitejas ziņojumu par Ceturto Kapitāla prasību direktīvu);

31.  atzīst NTF būtisko lomu finanšu iestāžu īstermiņa finansēšanā un riska diversifikācijā; atzīst ES un ASV reģistrēto NTF atšķirīgo lomu un struktūru; atzīst, ka 2010. gada Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) pamatnostādnes paredz stingrākus standartus attiecībā uz NTF (kredīta kvalitāti, pamatā esošo vērtspapīru maksājuma termiņu un labāku informācijas atklāšanu ieguldītājiem); tomēr atzīmē, ka daži NTF, it īpaši tie, kas ieguldītājiem piedāvā stabilu neto aktīvu vērtību, nav pasargāti no masveida izpirkšanas; tādēļ uzsver, ka jāveic papildu pasākumi, lai uzlabotu šo fondu elastīgumu un segtu likviditātes risku; atbalsta IOSCO 2012. gada oktobrī publicētajā galīgajā ziņojumā iekļautos ieteikumus attiecībā uz NTF regulēšanu un pārvaldību dažādās juridikcijās; uzskata, ka NTF, kas piedāvā stabilu neto aktīvu vērtību, būtu jāpiemēro pasākumi, kas paredzēti specifisko ar stabilu neto aktīvu vērtību saistīto risku mazināšanai, un jāinternalizē šo risku radītās izmaksas; uzskata, ka regulatoriem, ja iespējams, būtu jāprasa pārveidošana uz peldošu/mainīgu neto aktīvu vērtību, vai, pretējā gadījumā, būtu jāievieš drošības pasākumi, lai pastiprinātu stabilu neto aktīvu vērtību piedāvājošo NTF elastīgumu un spēju saskarties ar būtisku masveida izpirkšanu; aicina Komisiju 2013. gada pirmajā pusē iesniegt pārskatu par PVKIU satvaru, īpašu uzmanību veltot NTF jautājumam, prasot MMF vai nu pieņemt mainīgu aktīvu vērtību ar ikdienas novērtēšanu vai, ja tiek saglabāta nemainīga vērtība, pieteikties uz ierobežota nolūka banku darbības licences saņemšanu un ievērot kapitāla prasības un citas uzraudzības prasības; uzsver, ka līdz minimumam jāsamazina regulatīvā arbitrāža;

32.  aicina Komisiju saistībā ar PVKIU pārskatīšanu sīkāk izpētīt ideju par specifisku naudas tirgu fondiem paredzētu likviditātes noteikumu ieviešanu, nosakot minimālās prasības attiecībā uz nakts, dienas un mēneša likviditāti (20 %, 40 %, 60 %) un likviditātes maksas noteikšanu saskaņā ar izraisīšanas mehānismu, kas ietvertu arī tiešu pienākumu sniegt informāciju kompetentajai uzraudzības iestādei un EVTI;

33.  atzīst ieguvumus, ko biržā tirgotie fondi (BTF) sniedz, nodrošinot privātajiem ieguldītājiem piekļuvi plašākam aktīvu klāstam (it īpaši izejvielām), tomēr uzsver riskus, ko BTF rada sarežģītības, darījuma partnera riska, produktu likviditātes un iespējamās regulatīvās arbitrāžas ziņā; brīdina no riskiem, kas saistīti ar sintētiskajiem BTF to pieaugošās nepārredzamības un sarežģītības dēļ, it īpaši gadījumos, kad sintētiskos BTF tirgo privātiem ieguldītājiem; tādēļ aicina Komisiju pašreiz notiekošajā PVKIU VI pārskatīšanā novērtēt šos iespējamos no strukturālā viedokļa vājos punktus un tos novērst, ņemot vērā dažādās patērētāju kategorijas (piemēram, privātie ieguldītāji, profesionālie ieguldītāji, institucionālie ieguldītāji) un viņu dažādos riska profilus;

34.  aicina Komisiju veikt plašu ietekmes novērtējumu, izpētot, kā ikviens jaunais likumdošanas priekšlikums ietekmē reālās ekonomikas finansēšanu;

o
o   o

35.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Finanšu stabilitātes padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0331. (2) A7-0170 un A7-0171/2012.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija par bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē (2012/2068(INI))

P7_TA(2012)0428 A7-0353/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Padomes konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību)(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1718/2006/EK par atbalsta programmas īstenošanu Eiropas audiovizuālajā nozarē (MEDIA 2007)(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Ieteikumu 2006/952/EK par nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību un par tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un tiešsaistes informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju(5),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. februāra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES plāns par bērnu tiesībām” (COM(2011)0060),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. augusta paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245/2),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. marta paziņojumu “Vēršanās pret noziedzību mūsu digitālajā laikmetā: Eiropas Kibernoziedzības centra izveide” (COM(2012)0140),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2012. gada 15. februāra Stratēģiju bērnu tiesību aizsardzībai (2012–2015),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. maija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai“Eiropas stratēģija ”Bērniem labāks internets“” (COM(2012)0196),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. septembra ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par to, kā piemēro Padomes 1998. gada 24. septembra ieteikumu saistībā ar nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Ieteikumu par nepilngadīgo personu un cilvēka cieņas aizsardzību un par tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un tiešsaistes informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju – bērnu aizsardzība digitālajā pasaulē (COM(2011)0556),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par vispusīgu pieeju personas datu aizsardzībai Eiropas Savienībā(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu, kā arī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A7-0353/2012),

A.  tā kā jautājums par bērnu aizsardzību digitālajā pasaulē ir jārisina gan normatīvajā līmenī, piemērojot efektīvākus pasākumus, tostarp ar pašpārvaldes starpniecību, aicinot nozari uzņemties savu atbildības daļu, gan izglītības un apmācības līmenī, izglītojot bērnus, vecākus un skolotājus, lai novērstu nepilngadīgu personu piekļuvi nelikumīgam saturam;

B.  tā kā uzmanība ir jāpievērš visiem nelikumīga tiešsaistes satura veidiem un tā kā ir jāatzīst pret bērniem vērstas seksuālas vardarbības īpašā būtība, jo šāda veida saturs ir ne tikai nelikumīgs, bet arī ir viens no nepatīkamākajiem tiešsaistē pieejamā satura veidiem;

C.  tā kā vienam no galvenajiem efektīvas bērnu aizsardzības stratēģijas mērķiem ir jābūt visu bērnu, jauniešu, vecāku un aprūpētāju nodrošināšanai ar informāciju un prasmēm par to, kā sevi aizsargāt tiešsaistes vidē;

D.  tā kā, strauji attīstoties tehnoloģijām, nepieciešama ātra gan pašpārvaldes un kopregulēšanas, gan pastāvīgo un kompetento iestāžu reakcija, dažādās jomās pieņemot visaptverošu pieeju;

E.  tā kā digitālā pasaule piedāvā neskaitāmas izglītošanās un mācīšanās iespējas; tā kā izglītības nozare pielāgojas digitālajai pasaulei, taču šādas pielāgošanās temps un veids neatbilst ātrumam, kādā tehnoloģiju radītās izmaiņas ienāk bērnu dzīvē, un tā kā tas rada grūtības vecākiem un pedagogiem, jo viņi cenšas mācīt bērniem plašsaziņas līdzekļus izmantot piesardzīgi, taču parasti nespēj izsekot līdzi viņu virtuālajai dzīvei;

F.  tā kā ‐ lai arī nepilngadīgas personas parasti bez lielām grūtībām apgūst interneta lietošanas prasmes, tomēr viņām nepieciešama palīdzība, lai iemācītos to lietot saprātīgi, atbildīgi un droši;

G.  tā kā ir svarīgi ne tikai uzlabot nepilngadīgu personu izpratni par iespējamajiem draudiem, kuriem viņas ir pakļautas tiešsaistē, bet arī ģimenēm, skolām un pilsoniskajai sabiedrībai ir jāuzņemas atbildība par nepilngadīgu personu izglītošanu un jānodrošina, ka bērni, lietojot internetu un citus jaunos plašsaziņas līdzekļus, tiek pienācīgi aizsargāti;

H.  tā kā izglītošana par plašsaziņas līdzekļiem un jaunajām informācijas un saziņas tehnoloģijām ir svarīgs aspekts, kas jāņem vērā, izstrādājot politikas nostādnes nepilngadīgu personu aizsardzībai digitālajā pasaulē un nodrošinot drošu, atbilstīgu un piesardzīgu šo tehnoloģiju lietošanu;

I.  tā kā digitālo tehnoloģiju attīstība piedāvā lieliskas iespējas bērniem un jauniešiem efektīvi izmantot jaunos plašsaziņas līdzekļus un internetu, lai apmainītos viedokļiem ar pārējiem un tādējādi aktīvi līdzdarbotos sabiedrībā un mācītos tajā ieņemt aktīvu lomu gan tiešsaistē, gan bezsaistē;

J.  tā kā pilsonības īstenošanai un ar to saistīto tiesību izmantošanai, tostarp līdzdalībai kultūras, sociālajā un demokrātijas dzīvē, jānodrošina, lai arī nepilngadīgās personas varētu piekļūt plurālistiskiem un drošiem digitālajiem rīkiem, pakalpojumiem un digitālajam saturam;

K.  tā kā papildus cīņai pret nelikumīgu un nepiemērotu saturu novēršanas un intervences pasākumos nepilngadīgu personu aizsardzībai ir jāņem vērā arī daudzi citi apdraudējumi, piemēram, vajāšana, diskriminācija un pakalpojumu ierobežota pieejamība, tiešsaistes uzraudzība, privātuma un vārda un informācijas brīvības aizskaršana un nepietiekama skaidrība par personas datu vākšanas mērķi;

L.  tā kā digitālās pasaules radītās jaunās informācijas un saziņas iespējas, piemēram, datori, televīzija dažādās platformās, mobilie telefoni, videospēles, planšetdatori, lietojumprogrammas un dažādu plašsaziņas līdzekļu augstais izplatības līmenis, kas savienots vienotā digitālajā sistēmā, piedāvā ne tikai dažādas izdevības un iespējas bērniem un jauniešiem, bet arī ietver riskus ‐ nelikumīgs, bērnu attīstībai nepiemērots un kaitīgs saturs ir viegli pieejams, un pastāv iespēja, ka dati tiek vākti, lai uzrunātu bērnus kā patērētājus, un šādai rīcībai var būt negatīvas un neprognozējamas sekas;

M.  tā kā ‐ audiovizuālajiem pakalpojumiem esot brīvi pieejamiem kopējā tirgū ‐ nepilngadīgu personu labsajūta un cilvēka cieņa ir īpašas juridiski aizsargājamas tiesības;

N.  tā kā dalībvalstu īstenotie pasākumi, ar kuriem novērš nelikumīgu saturu tiešsaistē, ne vienmēr ir iedarbīgi un tie nenoliedzami ietver dažādas pieejas kaitīga satura novēršanai; un tā kā šāds nelikumīgs saturs internetā ir nekavējoties jādzēš, piemērojot atbilstīgu tiesisko procedūru;

O.  tā kā informācijas par nepilngadīgām personām un viņu personisko datu turēšana tiešsaistē var izraisīt to nelikumīgu apstrādi, šādu personu izmantošanu vai cieņas aizskaršanu, iespējams, radot ievērojamu kaitējumu viņu identitātei, morālajai stājai un sociālās iekļaušanās procesam, jo īpaši tāpēc, ka šāda informācija var nonākt pie nepareiza adresāta;

P.  tā kā sociālo tīklu straujā izaugsme ietver draudus nepilngadīgu personu privātuma drošībai, personas datu aizsardzībai un cieņas ievērošanai;

Q.  tā kā gandrīz 15 % interneta lietotāju, kas ir nepilngadīgas personas vecumā no 10 līdz 17 gadiem, saņem seksuāla rakstura piedāvājumus un tā kā 34 % no viņiem atrod seksuāla rakstura saturu, ko nav meklējuši;

R.  tā kā digitālā satura piegādātāji un pakalpojumu sniedzēji piemēro dažādus rīcības kodeksus, kas ne vienmēr atbilst Eiropas vai dalībvalstu tiesību aktos noteiktajām pārredzamības, neatkarības, konfidencialitātes un personas datu apstrādes prasībām, un var radīt risku, ka datus izmanto komerciālos nolūkos vai citādos veidos, piemēram, saistībā ar seksuālo vardarbību un pat cilvēku tirdzniecību;

S.  tā kā bērniem domātai reklāmai ir jābūt atbildīgai un samērīgai;

T.  tā kā nepilngadīgas personas ir jāaizsargā no digitālās pasaules radītajiem draudiem atbilstoši viņu vecumam un attīstības līmenim; tā kā dalībvalstis ziņo par grūtībām, kas radušās, koordinējot aspektus saistībā ar satura klasifikācijas kategoriju noteikšanu atbilstoši vecuma grupām un satura bīstamības līmenim;

U.  tā kā ‐ atzīstot daudzos draudus, ar kuriem nepilngadīgas personas saskaras digitālajā pasaulē, vienlaikus būtu jāturpina izmantot arī daudzās iespējas, ko piedāvā digitālā pasaule uz zināšanām balstītas sabiedrības veidošanā;

V.  tā kā vecākiem ir būtiska loma bērnu aizsardzībā pret digitālās pasaules radītajiem draudiem,

Tiesību un pārvaldes sistēma

1.  norāda, ka, stājoties spēkā Lisabonas līgumam un par juridiski saistošu kļuvušajai Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, kuras 24. pantā bērnu aizsardzība ir noteikta kā pamattiesības, paredzot, ka visās ar bērniem saistītajās darbībās neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai privātas iestādes, vispirms jāņem vērā bērna intereses, ES tiesību sistēmā ir sācies jauns posms bērnu tiesību aizsardzības jomā; atkārtoti uzsver, ka ES pilnībā jāievēro to starptautisko instrumentu standarti, kuriem ES nav pievienojusies, kā to paredz Eiropas Savienības Tiesa lietā C-540/03, Eiropas Parlaments pret Padomi;

2.  mudina dalībvalstis vienmērīgi un savlaicīgi transponēt un īstenot Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu; aicina dalībvalstis nodrošināt maksimāli saskaņotus centienus, lai digitālajā pasaulē aizsargātu nepilngadīgās personas;

3.  atkārtoti aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, parakstīt un ratificēt starptautiskos instrumentus saistībā ar bērnu aizsardzību, piemēram, Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību, Konvencijas par bērna tiesībām trešo fakultatīvo protokolu un Eiropas Konvenciju par bērnu tiesību piemērošanu, un transponēt šos instrumentus, izmantojot nepieciešamo tiesisko noteiktību un skaidrību, kā to paredz ES tiesiskais regulējums;

4.  aicina Komisiju uzlabot esošos iekšējos mehānismus, lai nodrošinātu saskanīgu un saskaņotu pieeju, aizsargājot nepilngadīgo personu tiesības digitālajā pasaulē; atzinīgi vērtē Komisijas Eiropas stratēģiju “Bērniem labāks internets” un aicina Komisiju uzlabot spēkā esošos iekšējos mehānismus, lai nodrošinātu saskanīgu un saskaņotu pieeju bērnu drošības nodrošināšanai tiešsaistē;

5.  uzsver, ka bērnu tiesības ir jāiestrādā visās ES politikas jomās, analizējot pasākumu ietekmi uz bērnu tiesībām, drošību un fizisko un garīgo neaizskaramību, un ka tādēļ ir jāiekļauj Komisijas skaidri sagatavoti priekšlikumi attiecībā uz digitālo pasauli;

6.  uzsver, ka, tikai pilnībā apvienojot tiesiskos, tehniskos un izglītības pasākumus, tostarp novēršanas pasākumus, ir iespējams pienācīgi novērst draudus, ar kuriem bērni saskaras tiešsaistē, un uzlabot bērnu aizsardzību digitālajā vidē;

7.  atzinīgi vērtē jauno Kiberdrošības aģentūru, kuras darbības pamatā ir Europol, un aicina Komisiju nodrošināt, ka jaunajā centrā izveidotajai bērnu aizsardzības grupai ir pietiekami līdzekļi un tā efektīvi sadarbojas ar Interpolu;

8.  pauž cerību, ka Drošāka interneta programma turpinās darboties, saņemot atbilstošu finansējumu visu darbību pilnīgai īstenošanai un saglabājot tās darbības īpatnības, un aicina Komisiju iesniegt Parlamentam ziņojumu par programmas panākumiem un neveiksmēm, lai nodrošinātu maksimāli efektīvu tās turpmāko darbību;

9.  mudina dalībvalstis un Komisiju īstenot atbilstošus pasākumus, tostarp darbības internetā, piemēram, izpētes un izglītības programmas, atbilstošos gadījumos sadarbojoties ar attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ģimenēm, skolām, audiovizuālo pakalpojumu sniedzējiem, rūpniecības nozari un citām ieinteresētajām personām, lai samazinātu interneta iespējamo negatīvo iedarbību uz bērniem;

10.  norāda, ka pēc Komisijas iniciatīvas ir izveidota lielo uzņēmumu vadītāju grupa, kas rūpējas par bērnu drošību tiešsaistē; šajā sakarībā aicina veidot ciešu sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības apvienībām un organizācijām, tostarp tām, kas darbojas nepilngadīgu personu aizsardzības, datu aizsardzības un izglītības jomā, un ar vecāku un pedagogu pārstāvjiem, tostarp Eiropas līmenī, kā arī starp dažādiem Komisijas ģenerāldirektorātiem, kuru uzdevumos ietilpst patērētāju aizsardzības un tieslietu jautājumi;

Piekļuve plašsaziņas līdzekļiem un jaunajiem plašsaziņas līdzekļiem un zināšanas par tiem

11.  norāda, ka internets piedāvā bērniem un jauniešiem ļoti vērtīgus instrumentus, kurus var izmantot, lai izteiktu vai aizstāvētu savu viedokli, piekļūtu informācijai un mācību materiāliem, aizstāvētu savas tiesības, un ka tas ir lielisks komunikācijas līdzeklis, kas nodrošina atvērtu piekļuvi pasaulei un personīgās izaugsmes iespējas;

12.  tomēr uzsver, ka tiešsaistes vide un sociālie plašsaziņas līdzekļi rada būtisku risku privātumam un bērnu cieņas nodrošināšanai, jo bērni ir viena no neaizsargātākajām lietotāju grupām;

13.  atgādina, ka internets arī rada risku bērniem, ņemot vērā tādas parādības kā bērnu pornogrāfija, vardarbību atspoguļojošu materiālu apmaiņa, kibernoziegumi, pazemošana, iebiedēšana, uzmākšanās, bērnu iespējas piekļūt ar likumu ierobežotām vai vecumam neatbilstīgām precēm un pakalpojumiem, ietekme, ko rada vecumam nepiemērotas, agresīvas vai maldinošas reklāmas, krāpšana, identitātes zādzība, viltošana un tam līdzīgs finansiāls risks un kam var būt traumējoša iedarbība;

14.  šajā sakarībā atbalsta dalībvalstu centienus veicināt sistemātisku izglītību un apmācību bērniem, vecākiem, pedagogiem, skolotājiem un sociālajiem darbiniekiem, lai viņi varētu izprast digitālo pasauli un konstatēt draudus, kas varētu kaitēt bērnu fiziskajai vai garīgajai integritātei, un to īstenot, samazinot digitālo plašsaziņas līdzekļu radītos riskus un sniedzot informāciju par kontaktpunktiem ziņošanai un par to, kā palīdzēt cietušajiem bērniem; vienlaikus norāda, ka bērniem ir jāsaprot, ka, izmantojot digitālās tehnoloģijas, viņi var apdraudēt citu cilvēku tiesības vai viņu rīcība var būt pat krimināli sodāma;

15.  uzskata, ka īpaši svarīgi ir tas, lai apmācība plašsaziņas līdzekļu izmantošanas prasmju iegūšanai sāktos pēc iespējas agrākā posmā, mācot bērniem un jauniešiem pieņemt piesardzīgus un informētus lēmumus par to, kādā nolūkā lietot internetu un kādus lietojumus labāk neizvēlēties, un popularizējot tādas pamatvērtības kā līdzāspastāvēšana un cieņpilna un iecietīga attieksme pret pārējiem;

16.  konstatē, ka izglītošana par plašsaziņas līdzekļiem ir svarīgs instruments, lai mācītu nepilngadīgām personām piesardzīgi izmantot plašsaziņas līdzekļus un digitālās pasaules piedāvātās iespējas, un aicina dalībvalstis to iekļaut skolu programmās; atgādina Komisijai, ka, ņemot vērā digitālās pārdošanas apjomu nepārtraukto pieaugumu, svarīga ir arī patērētāju izglītošana;

17.  atgādina nozīmi, kāda ir bērnu un viņu vecāku prasmēm izmantot digitālos un plašsaziņas līdzekļus; tāpat atgādina, ka nepilngadīgo personu digitālās prasmes un zināšanas, kā arī zināšanas par interneta drošu izmantošanu ir jāuzskata par dalībvalstu un Savienības sociālās, izglītības un jaunatnes politikas prioritāti un par stratēģijas “Eiropa 2020” būtisku elementu;

18.  atbalsta nepārtrauktas digitālās apmācības nodrošināšanu skolotājiem, kas pastāvīgi strādā skolās ar skolēniem;

19.  uzsver, ka ir jānodrošina sadarbība izglītības jomā starp ģimenēm, skolu, pilsonisko sabiedrību, ieinteresētajām personām, tostarp tām, kas sniedz plašsaziņas un audiovizuālos pakalpojumus, lai nodrošinātu līdzsvarotu un proaktīvu dinamiku starp digitālo pasauli un bērniem; mudina Komisiju atbalstīt vecākiem un skolotājiem domātas sapratnes veidošanas iniciatīvas, lai viņi varētu sekmīgāk atbalstīt nepilngadīgās personas digitālos rīku un pakalpojumu izmantošanā;

20.  mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt nepilngadīgo personu taisnīgu piekļuvi drošam un augstvērtīgam plurālistiskam digitālajam saturam, ko piedāvā esošās un jaunās jauniešiem domātās programmas un pakalpojumi izglītības, kultūras un mākslas jomā;

21.  aicina dalībvalstis, valsts iestādes un interneta piekļuves sniedzējus aktīvāk rīkot saziņas kampaņas, lai informētu bērnus, pusaudžus, vecākus un pedagogus par draudiem, ko rada nekontrolēta piekļuve digitālajai pasaulei;

22.  atzīst plašsaziņas līdzekļu lomu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā, veidojot bērniem drošas un uzticamas tiešsaistes telpu;

23.  mudina Komisiju tās galvenajās prioritātēs iekļaut bērnu aizsardzību pret agresīvu vai maldinošu reklāmu televīzijā un tiešsaistē;

24.  jo īpaši uzsver privātā sektora un nozares, kā arī citu ieinteresēto personu lomu un atbildību šajos jautājumos, kā arī bērniem drošu tīmekļa vietņu marķēšana un “tīkla etiķetes” bērniem ieviešanā; uzsver, ka jebkādiem šādiem pasākumiem ir pilnībā jāatbilst tiesiskuma un tiesiskās noteiktības prasībām, tajos ir jāņem vērā gala lietotāju tiesības un tiem jābūt saskaņā ar spēkā esošajām juridiskajām un tiesu procedūrām, kā arī ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un EKT un ECT tiesu praksi; aicina nozares pārstāvjus ievērot un pilnībā īstenot spēkā esošos rīcības kodeksus un līdzīgas iniciatīvas, piemēram, ES atbalsta programmu un Patēriņa preču foruma Barselonas deklarāciju;

25.  uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš kaitīgu vielu, piemēram, alkohola, tiešsaistes reklāmai, kas var būt pieejama jauniešiem; norāda, ka, ņemot vērā tiešsaistes mārketinga paņēmienu, piemēram, sociālo tīklu izmantošanas, būtību un darbības jomu, katrai dalībvalstij atsevišķi ir ļoti grūti uzraudzīt alkohola reklamēšanu tiešsaistē, un Komisijas darbībām šajā jomā būtu pievienotā vērtība;

26.  uzsver oficiālās un neoficiālās izglītības, ikdienējās izglītošanās un izglītības grupās efektivitāti drošas prakses un informācijas par iespējamiem draudiem (norādot konkrētus piemērus) izplatīšanā bērniem par internetu, sociālajiem tīkliem, videospēlēm un mobilo telefonu izmantošanu un mudina Eiropas skolu tīklu atbalstīt skolēnu konsultēšanu šajā jomā; uzsver, ka arī vecāki ir jāinformē par drošu praksi un draudiem;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt shēmas, kuru mērķis ir nodrošināt bērniem un jauniešiem atbilstīgas prasmes un garantēt viņiem informētu piekļuvi internetam un jaunajiem plašsaziņas līdzekļiem, un šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir pēc iespējas agrākā posmā integrēt digitālo plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi visos oficiālās izglītības un ikdienējās izglītošanās līmeņos, tostarp pieejā mūžizglītībai;

Tiesības uz aizsardzību
Cīņa pret nelegālu saturu

28.  uzsver problēmas krimināltiesību jomā, ko izraisa darbošanās tiešsaistes vidē un kas ir saistītas ar tiesiskās noteiktības un likumības principiem, nevainīguma prezumpciju, upura tiesībām un aizdomās turētā tiesībām; šajā sakarībā norāda uz problēmām, kas iepriekš radušās saistībā ar skaidras definīcijas noteikšanu, piemēram, attiecībā uz uzmākšanās un bērnu pornogrāfijas tiešsaistē gadījumiem, ko vajadzētu apzīmēt kā “bērnu seksuālas izmantošanas materiāli”;

29.  tāpēc aicina Komisiju saistībā ar tās pienākumu ziņot par Direktīvas 2011/92/ES transponēšanu apkopot precīzus un skaidrus datus par tādiem noziegumiem kā uzmākšanās tiešsaistē, tostarp, precīzi norādot valstu noteikumus, ar kuriem šādu uzvedību pasludina par sodāmu; aicina dalībvalstis un Komisiju apkopot datus par šādiem noziegumiem, norādot izbeigto kriminālprocesu skaitu, notiesāšanas gadījumu skaitu un svarīgu valsts tiesu praksi, kā arī apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz saukšanu pie kriminālatbildības un soda piemērošanu; tāpat aicina Komisiju ievērojami uzlabot statistiskās informācijas sagatavošanu un publicēšanu, lai uzlabotu politikas izstrādi un pārskatīšanu;

30.  šajā sakarībā atzīst pašreiz augsto sadarbības līmeni starp dalībvalstu policijas un tiesu iestādēm, kā arī starp dalībvalstīm un Europol un Eurojust attiecībā uz krimināli sodāmām darbībām, kas izdarītas pret bērniem, izmantojot digitālos plašsaziņas līdzekļus, piemēram, vēršanās pret “Icarus” 2011. gadā, lai cīnītos pret datu koplietošanas tīkliem saistībā ar bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē;

31.  tomēr uzsver, ka papildu uzlabojumus varētu panākt, turpmāk saskaņojot krimināltiesības un kriminālprocedūras dalībvalstīs, tostarp aizdomās turēto personu procesuālo un datu aizsardzības tiesību un pamattiesību ievērošanu atbilstoši ES Pamattiesību hartas principiem, ņemot vērā pastāvošos šķēršļus pilnīgai sadarbībai un savstarpējai uzticībai;

32.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu apsvērt iespējamos likumdošanas pasākumus, ja nozares pašpārvalde nesniegtu gaidītos rezultātus;

33.  tomēr uzsver, ka priekšlikumos būtiskiem ES krimināltiesību aktiem ir pilnībā jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes princips, kā arī vispārējie principi, ar kuriem reglamentē krimināltiesības, un ir skaidri jānorāda, ka to mērķis ir piešķirt pievienoto vērtību kopējai ES pieejai smagu pārrobežu pārkāpumu apkarošanā, kā noteikts Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūcijā par ES pieeju krimināltiesībām(8);

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis pielikt visas pūles, lai pastiprinātu sadarbību ar trešām valstīm un būtu iespējams nekavējoties slēgt to teritorijā reģistrētas tīmekļa vietnes, kurās iekļauts vai tiek izplatīts nelegāls saturs vai uzvedība, kā arī cīnīties pret kibernoziegumiem; šajā sakarībā mudina veikt zināšanu un paraugrpakses starptautisku apmaiņu un ideju apkopošanu, tajā iesaistot valdības, tiesībaizsardzības iestādes, policijas vienības, kas specializējas kibernoziegumos, uzticības dienestus, bērnu aizsardzības organizācijas un interneta nozari;

35.  šajā sakarībā aicina pilnībā pieņemt visus pasākumus, kas norādīti Padomes 2009. gada ceļvedī aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā, un veidot kopīgu pieeju attiecībā uz pierādījumu pieņemamību un novērtējumu, lai novērstu šķēršļus citā dalībvalstī iegūtu pierādījumu brīvai apritei;

36.  atbalsta palīdzības tālruņu sistēmu ieviešanu un stiprināšanu, lai varētu ziņot par noziegumiem un nelegālu saturu un rīcību, cita starpā ņemot vērā pieredzi, kas gūta Eiropas palīdzības dienestā pazudušu bērnu meklēšanai, kā arī valstu ātrās reaģēšanas sistēmās un Eiropas automatizētajā brīdinājuma sistēmā bērniem; tomēr uzsver, ka jebkādam tūlītējam kriminālprocesam, kura pamatā ir ziņošana, no vienas puses, jānodrošina līdzsvars starp iespējamo upuru tiesībām un ECTK 2. un 8. pantā paredzēto dalībvalsts pienākumu rīkoties, kas iepriekš uzsvērts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, un, no otras puses, ‐ aizdomā turamā tiesībām; šajā sakarībā aicina dalībvalstis un Komisiju sākt paraugprakses apmaiņu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas jomā saistībā ar krimināli sodāmām darbībām, kas pret bērniem veiktas digitālajā pasaulē; atgādina, ka Komisijas priekšlikuma Vispārīgās datu aizsardzības regulai (COM(2012)0011) 8. pantā minēti īpaši aizsardzības pasākumi attiecībā uz bērnu personas datu apstrādi, piemēram, lai apstrādātu to bērnu personas datus, kas jaunāki par 13 gadiem, obligāti nepieciešama vecāku piekrišana;

37.  norāda, ka nelikumīgas informācijas ievērošanas un izņemšanas procedūras dažās dalībvalstīs joprojām darbojas pārāk lēni; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu publicēt šajā jomā sagatavoto ietekmes novērtējumu un iesaka uzlabot minēto procedūru efektivitāti un turpināt to izstrādi dalībvalstīs paraugprakses veidošanai;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis novērtēt, cik efektīva bērnu aizsardzībā pret noziegumiem tiešsaistē ir sadarbība ar policiju un uzticības tālruņa dienestiem un esošās vienošanās ar interneta pakalpojumu sniedzējiem; aicina veidot sinerģiju ar citiem attiecīgajiem dienestiem, tostarp policiju un nepilngadīgo tiesu sistēmām, lai aizsargātu nepilngadīgās personas pret noziegumiem tiešsaistē, jo īpaši koordinējot un iesaistot uzticības tālruņus un kontaktpunktus;

39.  mudina dalībvalstis turpināt to valsts uzticības tālruņu un citu kontaktpunktu, piemēram, “drošības pogu”, darbību, kas atbilst INHOPE standartam, uzlabot to sadarbību un rūpīgi analizēt sasniegtos rezultātus;

40.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt uzticamu instrumentu, piemēram, brīdinājuma lapu vai akustisku un vizuālu signālu, plašu pielietošanu, lai ierobežotu nepilngadīgu personu piekļuvi viņām kaitīgam saturam;

41.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot informāciju par nepilngadīgajām personām un viņu ģimenēm domātajiem uzticības tālruņiem un citiem kontaktpunktiem, piemēram, “drošības pogām”, tā atvieglojot ziņošanu par nelegālu saturu, un aicina dalībvalstis uzlabot informētību par uzticības tālruņiem kā kontaktpunktiem, kuros ziņot par seksuālās vardarbību pret bērnu atspoguļojumu attēlos;

42.  atbalsta digitālā satura veidotāju un pakalpojumu sniedzēju centienus ieviest spēkā esošajam regulējumam atbilstīgus rīcības kodeksus, lai atklātu, nepieļautu un dzēstu nelikumīgu saturu, pamatojoties uz tiesu iestāžu lēmumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt novērtējumus šajā jomā;

43.  aicina Komisiju un dalībvalstis sākt jaunu vecākiem paredzētu kampaņu, kuras mērķis ir uzlabot viņu izpratni par digitālo materiālu, ko lieto viņu bērni, un jo īpaši par iespējām aizsargāt bērnus no nelikumīga, nepiemērota vai bīstama digitālā materiāla;

44.  pauž nožēlu, ka netiek ievērots 2009. gada 9. februārī starp Komisiju un 17 tiešsaistes sociālajiem tīkliem, tostarp Facebook un MySpace, parakstītais pakts, kura mērķis ir veicināt nepilngadīgu personu aizsardzību un drošību internetā;

45.  uzsver, ka tiešsaistē izdarītajiem noziegumiem bieži vien ir pārrobežu raksturs un ka pastāvošo tiesu iestāžu starptautiska sadarbība ir būtisks elements cīņā pret minētajiem noziegumiem;

46.  mudina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt un sākt bērniem, vecākiem un skolotājiem domātas izpratnes veidošanas kampaņas, lai nodrošinātu informāciju, kas nepieciešama aizsardzībai pret kibernoziegumiem, kā arī iedrošinātu viņus ziņot par aizdomīgām tīmekļa vietnēm un šādu uzvedību tiešsaistē;

47.  aicina dalībvalstis rūpīgi ieviest spēkā esošos procesa noteikumus tādu tīmekļa vietņu slēgšanai, kurās ir pieejams ekspluatējošs, draudīgs, aizskarošs, diskriminējošs vai cita veida ļaunprātīgs saturs;

Cīņa pret kaitīgu saturu

48.  aicina Komisiju analizēt, kā dalībvalstīs darbojas dažādas sistēmas, kurās brīvprātīgi tiek klasificēts nepilngadīgām personām nevēlams saturs, un mudina Komisiju, dalībvalstis un interneta nozari pastiprināt sadarbību, lai izveidotu stratēģijas un standartus nepilngadīgu personu apmācībai par to, kā atbildīgi izmantot internetu, veidot viņu sapratni par piekļuvi viņu vecumam nepiemērotam saturam tiešsaistē un bezsaistē, tostarp vardarbībai, reklāmām, kuras mudina pārtērēt līdzekļus un iegādāties virtuālas preces vai saņemt kredītu, izmantojot mobilo telefonu, un aizsargā minētās personas no tā;

49.  atzinīgi vērtē tehniskos jauninājumus, kurus uzņēmumi izmanto, piedāvājot īpašus tiešsaistes risinājumus, lai bērni varētu droši lietot internetu;

50.  aicina audiovizuālo un digitālo pakalpojumu sniedzēju asociācijas sadarbībā ar citām attiecīgajām asociācijām iekļaut nepilngadīgo personu aizsardzību attiecīgos statūtos un norādīt atbilstošās vecuma grupas;

51.  mudina dalībvalstis turpināt pārrunas, lai saskaņotu nepilngadīgām personām domātā digitālā satura klasifikāciju sadarbībā ar attiecīgajiem operatoriem un asociācijām, kā arī ar trešām valstīm;

52.  mudina Komisiju un dalībvalstis klasificēt elektroniskās spēles, izmantojot skaidrus simbolus atbilstoši vecuma grupām, kurām tās ir paredzētas, un jo īpaši atbilstoši saturam;

53.  aicina Komisiju turpināt ieviest “Eiropas vienošanos par mobilo tālruņu drošāku lietošanu”, izmantojot iespējas, kas atvieglo vecāku īstenotu kontroli;

54.  uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieguldīto labo darbu un mudina šīs organizācijas sadarboties un kopā strādāt pārrobežu līmenī, kā arī partnerībā ar tiesībaizsardzības iestādēm, valdību, interneta pakalpojumu sniedzējiem un sabiedrību;

Privātuma aizsardzība

55.  atkārtoti uzsver bērnu datu aizsardzības nozīmi, jo īpaši saistībā ar sociālo tīklu un tērzēšanas kanālu straujo pieaugumu, ņemot vērā personas datu palielināto plūsmu un to pieejamību digitālajos plašsaziņas līdzekļos;

56.  atzinīgi vērtē jauno ierosināto Vispārīgās datu aizsardzības regulu (COM(2012)0011) un tās īpašos noteikumus par bērnu piekrišanu un “tiesībām tikt aizmirstam”, kas aizliedz internetā saglabāt informāciju par bērnu personas datiem, kas varētu radīt risku viņu personiskajai un profesionālajai dzīvei, atgādinot, ka ar bērniem saistītas interneta informācijas un datu turēšanu var izmantot ļaunprātīgi, tā kaitējot viņu cieņas ievērošanai un sociālai iekļaušanai;

57.  uzsver, ka šie noteikumi ir jāprecizē un jāizstrādā tā, lai tie būtu skaidri un pilnībā izmantojami uzreiz pēc tam, kad būs pieņemts jaunais tiesību akts, un lai tie neierobežotu brīvību internetā;

58.  tāpat atzinīgi vērtē nodomu izveidot elektronisku vecuma noteikšanas sistēmu;

59.  uzskata, ka tīmekļa vietņu īpašniekiem un administratoriem sava datu aizsardzības politika ir jānorāda skaidri un pamanāmi un ir jānodrošina obligātas vecāku piekrišanas sistēma to bērnu datu apstrādei, kuri ir jaunāki par 13 gadiem; aicina veltīt vairāk pūļu, lai pēc iespējas veicinātu automātisku privātuma aizsardzību un novērstu turpmāku kaitējumu bērniem;

60.  uzsver, ka ir jāuzlabo lietotāju informētība par viņu un ar viņiem saistīto personu datu apstrādi, ko veic pakalpojumu sniedzēji vai sociālie tīkli, kā arī iespējamajiem palīglīdzekļiem, kas ir lietotāju rīcībā gadījumā, ja viņu dati tiek izmantoti ne vien paredzētajam mērķim, kuram sniedzēji un to partneri bija tos ievākuši, bet arī citiem mērķiem, un šādai informācijai jāparādās lietotāju profilam pielāgotā valodā un veidā, īpašu uzmanību pievēršot nepilngadīgiem lietotājiem; uzskata, ka pakalpojumu sniedzējiem ir jāuzņemas īpaša atbildība šajā jomā, un prasa, lai tie skaidri un saprotami informētu lietotājus par savu publicēšanas politiku;

61.  pauž lielas cerības, ka katrā digitālajā nozarē tiks veicinātas tādas tehnoloģiskās iespējas, kas ‐ jā tās izvēlēsies izmantot ‐ var izsekojamā līmenī ierobežot to, kā nepilngadīgas personas lieto internetu, un ierobežot viņu piekļuvi, tādējādi kļūstot par efektīvu vecāku īstenotas kontroles rīku; tomēr norāda, ka šādi pasākumi nespēs aizvietot nepilngadīgo personu padziļinātu apmācību par plašsaziņas līdzekļu izmantošanu;

62.  uzsver nozīmi, kāda ir bērnu un jauniešu informēšanai pēc iespējas agrākā posmā par viņu tiesībām uz privātumu internetā un viņu apmācīšanai par to, kā atpazīt reizēm smalkās metodes, kādas tiek izmantotas, lai no viņiem iegūtu informāciju;

Tiesības uz atbildi digitālajos plašsaziņas līdzekļos

63.  aicina dalībvalstis izveidot un saskaņot sistēmas attiecībā uz tiesībām uz atbildi digitālajos plašsaziņas līdzekļos, uzlabojot arī to efektivitāti;

Tiesības uz digitālo pilsonību

64.  uzsver, ka digitālās tehnoloģijas ir būtisks pilsonības apziņas veidošanas rīks, kas atvieglo daudzu nomaļo reģionu iedzīvotāju, jo īpaši jauniešu, iesaistīšanos, ļaujot viņiem pilnībā izmantot vārda brīvību un brīvību sazināties tiešsaistē;

65.  aicina dalībvalstis apsvērt iespējas izmantot digitālās platformas kā mācību līdzekļus, lai visi bērni varētu apgūt demokrātiskās līdzdalības iespējas, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātākajām personām;

66.  uzsver jauno plašsaziņas līdzekļu sniegtās iespējas ar digitālajiem pakalpojumiem un saturu veicināt sapratni un dialogu starp paaudzēm, dzimumiem, dažādām kultūrām un etniskajām grupām;

67.  atgādina, ka internetā pastāv ciešas saikne starp informāciju un pilsonību un ka pašreiz jauniešu interesi par pilsonisko līdzdalību mazina tas, ka viņi nav ieinteresēti iegūt informāciju;

o
o   o

68.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp. (2) OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp. (3) OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp. (4) OV L 327, 24.11.2006., 12. lpp. (5) OV L 378, 27.12.2006., 72. lpp. (6) OV C 372, 20.12.2011., 15. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0323. (8) 1 Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0208.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija par sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu “Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem ‐ sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam” (2012/2004(INI))

P7_TA(2012)0429 A7-0305/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),

–  ņemot vērā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētās nodaļas darba dokumentu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva ”Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem ‐ sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam“”, INT/606, 2012. gada 22. februāris,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 8. februāra priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas nodibinājuma statūtiem (COM(2012)0035),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra priekšlikumu direktīvai par publisko iepirkumu (COM(2011)0896),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 7. decembra priekšlikumu regulai par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem(COM(2011)0862),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu “Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva ”Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem ‐ sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam“” (COM(2011)0682),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu “Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi”. (COM(2011)0206),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu. Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku” (COM(2010)0608),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu regulai par Eiropas Savienības Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu (COM(2011)0609),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2011.gada 6. oktobra priekšlikumu regulai par Eiropas Sociālo fondu un Padomes Regulas (EK) Nr. 1081/2006 atcelšanu (COM(2011)0607),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas un EMES Eiropas Pētniecības tīkla 2008. gada publikāciju “Sociālais uzņēmums: jauns modelis nabadzības samazināšanai un darba vietu radīšanai”(1),

–  ņemot vērā EESK 2011. gada 26. oktobra izpētes atzinumu IN/589 “Sociālā uzņēmējdarbība un sociālie uzņēmumi”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 19. februāra rezolūciju par sociālo ekonomiku(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 10. martā pieņemto rakstisko deklarāciju (3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 13. marta rezolūciju par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtu papildināšanu attiecībā uz darbinieku iesaistīšanu(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus par iekšējo tirgu un patērētāju aizsardzību (A7-0305/2012),

A.  tā kā sociālās ekonomikas uzņēmumi, kas Eiropas Savienībā nodarbina vairāk nekā 11 miljonus cilvēku jeb 6 % no visa ES darbaspēka, t. i., 2 miljoni uzņēmumu, ievērojami papildina Eiropas sociālo modeli un sekmē stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu;

B.  tā kā dažādi vēsturiskie notikumi ir radījuši tiesiskos regulējumus visu veidu uzņēmumiem, tostarp uzņēmumiem, kas darbojas sociālās ekonomikas un sociālās uzņēmējdarbības jomā, liecinot par lielām atšķirībām starp dalībvalstīm;

C.  tā kā Eiropas līmenī vairums sociālās ekonomikas uzņēmumu netiek atzīti ar tiesisko regulējumu un valsts līmenī tos atzīst tikai atsevišķās dalībvalstīs;

D.  tā kā pašreizējās sociālās, ekonomiskās un finanšu krīzes sekas, kā arī demogrāfiskās izmaiņas un jo īpaši sabiedrības novecošanās, rada problēmas sociālās labklājības sistēmām, tostarp obligātām un brīvprātīgām sociālās apdrošināšanas shēmām, un tāpēc ir jāveicina inovatīvas sociālās palīdzības sistēmas, lai nodrošinātu atbilstīgu un pienācīgu sociālo drošību;

E.  tā kā Vienotā tirgus akts un stratēģija “Eiropa 2020” ‐ abu šo iniciatīvu mērķis ir radīt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un līdz ar to palielināt darbvietu kvantitāti un kvalitāti, kā arī cīnīties pret nabadzību ‐ ir savstarpēji cieši saistīti un tā kā sociālie uzņēmumi var sniegt būtisku ieguldījumu, izmantojot to inovācijas potenciālu un atbilstīgo reaģēšanu uz sociālajām vajadzībām;

F.  tā kā Komisija atzīst, ka sociālās ekonomikas dalībnieki un sociālie uzņēmumi ir ekonomikas izaugsmes un sociālās inovācijas dzinējspēks, kas var radīt ilgtspējīgas darbvietas un mudināt mazāk aizsargātu grupu iekļaušanu darba tirgū;

G.  tā kā atzinīgi vērtējami ir Komisijas priekšlikumi regulai par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem un Programmu sociālajām izmaiņām un inovācijai (EPSII);

H.  tā kā sociālie uzņēmumi var palīdzēt sociālo pakalpojumu sniegšanā, kas ir labklājības valsts pamatelementi, un līdz ar to veicināt Eiropas Savienības kopīgo mērķu sasniegšanu;

I.  tā kā daudzi sociālie uzņēmumi saskaras ar grūtībām piekļūt finansējumam nolūkā paplašināt savu darbību, un tāpēc ir vajadzīgs īpašs, pielāgots atbalsts, piemēram, sociālie banku pakalpojumi, riska dalīšanas instrumenti, labdarības fondi vai (mikro)kredīti, jo īpaši attiecībā uz mikrouzņēmumiem un MVU; tā kā šajā ziņā ES struktūrfondiem un programmām ir liela nozīme, lai atvieglinātu sociālo uzņēmumu piekļuvi finansējumam, tostarp to uzņēmumu piekļuvi, kam nepieciešami lieli ieguldījumi;

J.  tā kā vairums sociālo uzņēmumu veicina politikas reformu, sekmējot labu pārvaldību un jo īpaši iesaistot darba ņēmējus, klientus un ieinteresētās personas, kā arī atbalsta savstarpējo mācīšanos un sociālo inovāciju un tādējādi apmierina iedzīvotāju aizvien lielākās vajadzības pēc ētiskas, sociālas un videi draudzīgas uzņēmējdarbības;

K.  tā kā sociālie uzņēmumi to darbībām raksturīgo īpatnību un veida dēļ palīdz veidot saskaņotāku, demokrātiskāku un aktīvāku sabiedrību, kas bieži vien piedāvā ‐ un arī vajag piedāvāt ‐ labvēlīgākus darba apstākļus, kā arī vienādu atalgojumu par vienādu darbu, un atbalsta sieviešu un vīriešu iespēju līdztiesību, tādējādi sekmējot privātās dzīves saskaņošanu ar darbu;

L.  tā kā ir ņemts vērā Komisijas priekšlikums papildināt priviliģēto tiesību līgumus ar jaunu kategoriju ‐ mazāk aizsargātas personas,

Ievads

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumus “Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva” un “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darbavietām”, kuros iekļauti ieteikumi valstu valdībām uzlabot pamatnosacījumus sociāliem uzņēmumiem, kas var radīt jaunas iespējas un darbvietas, inter alia veselības un sociālās aprūpes jomā (tā dēvētajā baltajā nozarē), kas strauji attīstās, un vides jomā (tā dēvētajā zaļajā nozarē), jo abas šīs nozares piedāvā jaunas iespējas sociālajai ekonomikai un ekonomikai kopumā;

2.  uzskata, ka sociālā uzņēmējdarbība ir daļa no ekosociālās tirgus ekonomikas un Eiropas vienotā tirgus, un norāda, ka tā ir sevišķi noturīga pret krīzēm un tās uzņēmējdarbības modeļi ir ļoti stabili; uzsver, ka sociālie uzņēmumi nereti cenšas ievērot tās sociālās un cilvēku vajadzības, kuras neņem vērā ‐ vai ņem vērā nepietiekami ‐ uzņēmēji vai valsts; uzsver, ka sociālajā ekonomikā darbvietas parasti tiek radītas vietējā mērogā;

3.  uzskata, ka sociālais uzņēmums ir tāds uzņēmums, kas neatkarīgi no tā juridiskās formas

Dažādu veidu uzņēmumiem ieteiktie pasākumi

4.  uzsver, ka brīvprātīgo veiktās darbības dažādās sociālās ekonomikas nozarēs ‐ ietverot jauniešus, kuri tikko sāk strādāt, ir entuziasma pilni un ar jaunām prasmēm, kā arī vecākus cilvēkus, kuriem ir liela pieredze un nostiprinātas prasmes, ‐ būtiski veicina ekonomikas izaugsmi, solidaritāti un sociālo kohēziju, kā arī daudziem cilvēkiem dod dzīves jēgu; prasa atzīt par lietderīgu un piešķirt atbilstīgu finansiālu un strukturālu atbalstu vietējā, valsts un Eiropas līmenī;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka sociālos uzņēmumus nenostāda nelabvēlīgā situācijā citu veidu uzņēmumi, kas plūc augļus ienesīgās sociālās ekonomikas jomās; norāda, ka šīs jomas parasti ir koncentrētas pilsētās un ka citas, galvenokārt lauku vai nomaļos reģionos ‐ kuros loģistikas izmaksas ir augstākas, ‐ tiek pamestas novārtā, sniedzot mazāk un zemākas kvalitātes pakalpojumus; uzsver, ka lietotāji ir tiesīgi izvēlēties no daudziem pakalpojumu sniedzējiem;

6.  uzsver, cik svarīga ir stratēģija un pasākumi, ar kuriem veicina sociālo uzņēmējdarbību un inovatīvu sociālo uzņēmumu rašanos, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem un mazāk aizsargātām personām, lai uzņēmējiem ‐ gan sievietēm, gan vīriešiem ‐ nodrošinātu labāku un vieglāku piekļuvi ES un dalībvalstu programmām un finansējumam; aicina arī turpmāk nodrošināt pienācīgu atbalstu programmai “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, lai arī sociālajā ekonomikā šī programma kļūtu pievilcīgāka un pamanāmāka; tomēr atgādina, ka pašnodarbinātība ir jāatbalsta, nodrošinot pietiekamus vadības pasākumus;

7.  atzīmē sociālās ekonomikas daudzveidību; uzsver, ka uzņēmumiem ir jābūt tiesīgiem izvēles kārtā piemērot ikvienu jaunu tiesisko regulējumu ES līmenī un pirms tam ir jāveic ietekmes novērtējums, lai ņemtu vērā dažādos sociālās uzņēmējdarbības modeļus, kas pastāv dažādās dalībvalstīs; uzsver, ka visiem pasākumiem ir jābūt ar ES mēroga pievienoto vērtību;

8.  atbalsta ES līmeņa iniciatīvas paplašināt un nostiprināt jau attīstīto asociāciju nozari dažādās dalībvalstīs; prasa izstrādāt Eiropas statūtus, ar kuriem papildināt pašreizējos dalībvalstu līmeņa tiesiskos statūtus;

9.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu iesniegt priekšlikumu vienkāršot regulu par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtiem;

10.  atzinīgi vērtē Komisijas pētījumu par savstarpējo sabiedrību situāciju Eiropā, cieši iesaistot nozari; uzsver, ka savstarpējās sabiedrības, izmantojot Eiropas statūtus, ir jāatzīst par atsevišķām un nozīmīgām Eiropas ekonomikas un sabiedrības dalībniecēm; uzsver, ka Eiropas statūti atvieglinās savstarpējo sabiedrību pārrobežu darbības; mudina ieviest savstarpējo sabiedrību statūtus tajā dalībvalstīs, kurās šie statūti vēl nav ieviesti;

11.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai par Eiropas nodibinājuma statūtiem;

12.  atgādina, ka ziņojumā COM(2004)0018 Komisija apņēmās veikt 12 konkrētas darbības, ar kurām atbalstīt kooperatīvu attīstību, un pauž nožēlu, ka pagaidām šajā ziņā ir izdarīts ļoti maz; aicina Komisiju saskaņā ar iniciatīvu ierosināt vērienīgus turpmākos pasākumus, ar kuriem uzlabot kooperatīvu, savstarpējo sabiedrību, asociāciju un fondu darbības apstākļus, tādējādi atbalstot sociālās ekonomikas attīstību kopumā;

13.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta pārskatītā normatīvā pakete ar ES noteikumiem par valsts atbalstu un vietējiem pakalpojumiem, vienlaikus mudinot Komisiju padziļināti precizēt šos noteikumus, lai vietējām un reģionālām iestādēm atvieglotu to izprašanu un piemērošanu, jo īpaši attiecībā uz sociālajiem uzņēmumiem;

Uzņēmumi, kas īsteno sociālos mērķus vai panāk sociālu ietekmi

14.  uzsver, ka sociālie uzņēmumi ir būtiski vispārējas nozīmes pakalpojumu (VNP) sniedzēji; norāda, ka šādi uzņēmumi bieži rodas no pilsoniskās sabiedrības organizācijām, vai tie ir cieši saistīti ar šīm organizācijām, no brīvprātīgo organizācijām un/vai labklājības asociācijām, nodrošinot uz personu orientētus pakalpojumus, un šo uzņēmumu mērķis ir atsaukties uz vitālām cilvēku vajadzībām, jo īpaši neaizsargātu iedzīvotāju grupu vajadzībām; norāda, ka sociālie uzņēmumi bieži vien atrodas starp tradicionālajiem privātajiem un publiskajiem sektoriem, kas nodrošina publiskos pakalpojumus, t. i., saistībā ar publisko iepirkumu;

15.  uzskata, ka jēdziens “korporatīvā sociālā atbildība” (KSA) ir jāskata atsevišķi no sociālās ekonomikas un sociāliem uzņēmumiem, lai gan komercuzņēmumi, kas veic būtiskas KSA darbības, var būt cieši saistīti ar sociālo uzņēmējdarbību;

Finanšu plāni ‐ juridiskās un fiskālās vides uzlabošana

16.  uzskata, ka EPSII 2014.–2020. gadam, kuras pamats ir mikrofinansējums un sociālā uzņēmējdarbība, papildina centienus, kuru mērķis ir nodrošināt sociālās ekonomikas mikrouzņēmumiem labākas iespējas piekļūt mikrofinansējumam, vienlaikus ņemot vērā sociālo uzņēmumu finansiālo vajadzību daudzveidību;

17.  uzskata ‐ lai uzlabotu sociālo uzņēmumu piekļuvi finanšu tirgiem, ir vajadzīgi dažādi finanšu instrumenti, tādi kā Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondi, Eiropas riska kapitāla fondi un Eiropas uzņēmējdarbības mecenātu fondi (EUMF);

18.  uzsver, ka ir jāatbalsta sociālie uzņēmumi, nodrošinot pietiekamus finanšu līdzekļus vietējā, reģionālā, valsts un ES mērogā, un norāda uz daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam iekļautajiem pašreiz pieejamajiem fondiem (tādiem kā Eiropas Sociālais fonds, Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai, Programma sociālajām izmaiņām un inovācijai, Pētniecības un inovācijas programma, kā arī programma “Apvārsnis 2020”); noteikti prasa atbalstīt inovatīvus sociālos uzņēmumus, jo īpaši tos, kas sekmē kvalitatīvu nodarbinātību, izskauž nabadzību un sociālo atstumtību un iegulda izglītībā, apmācībā un mūžizglītībā;

19.  uzsver, ka piekļuve ES finansējumam ir jāvienkāršo, vienlaikus nodrošinot vajadzīgo elastīgumu dalībvalstu līmenī, un ka finansējuma saņemšanas iespējām ir jābūt pieejamām un tās ir jādara zināmas sabiedrībai, kā arī ir jāvienkāršo organizatoriskās, administratīvās un grāmatvedības prasības;

20.  norāda, ka ieviešot jaunus finansiālā atbalsta veidus, iepriekš jāveic pašreizējo instrumentu analīze, lai pārbaudītu to efektivitāti, un tādēļ uzskata, ka ir nepieciešami līdzekļi, ar kuriem novērtēt un salīdzināt sociālo atdevi no ieguldījumiem, lai veicinātu pārredzamāka investīciju tirgus attīstību;

21.  uzskata, ka ir jārada nosacījumi, saskaņā ar kuriem sociālie uzņēmumi var iegūt finansiālo neatkarību un nodarboties ar komercdarījumiem;

22.  uzskata, ka nolūkā saglabāt virzību uz sociālo uzņēmējdarbību un sociālajiem uzņēmumiem, ir nepieciešami atbildīgi pārvaldības procesi, kurus atbalsta ar pienācīgi uzraudzītiem un pārredzamiem finansēšanas mehānismiem;

Raksturlielumi, atbalsts un veicināšana

23.  prasa Komisijai sadarbībā ar sociālajiem partneriem sākt salīdzinošo pētījumu, kurā analizētu dažādās valsts un reģionālās normatīvās sistēmas visā ES un sociālo uzņēmumu darbības apstākļus un raksturlielumus, ietverot to izmēru, skaitu un darbības jomas, kā arī nacionālās sertifikācijas un marķēšanas sistēmas;

24.  uzsver, ka sociālie uzņēmumi ir ļoti atšķirīgi gan formas un izmēra, gan uzņēmējdarbības, ekonomikas un sadarbības ziņā; norāda, ka pastāv sociālie uzņēmumi, kas savās jomās ir izaugsmes līderi un kam ir atbilstīga jauda attīstībai, bet ir arī tādi, kuriem ir nepieciešama speciālā profesionālā informācija uzņēmumu veidošanai, attīstīšanai un pārvaldībai;

25.  uzskata ‐ lai palielinātu sociālo uzņēmumu konkurētspēju visā Eiropas Savienībā, ir jāveicina sociālo inovācijas kopu veidošanās, jo šādas kopas rada pievienoto vērtību arī ārpus to reģiona; turklāt uzskata, ka sociālajiem uzņēmumiem, nodrošinot tiem atbilstošus stimulus, var būt izšķiroša nozīme tādu par 50 gadiem vecāku kvalificētu darba ņēmēju nodarbināšanā, kuri pametuši darba tirgu;

26.  atbalsta Komisijas priekšlikumu sociālo uzņēmumu vajadzībām izveidot daudzvalodīgu, pieejamu un lietotājiem draudzīgu tiešsaistes platformu, kurai inter alia ir jānodrošina apmaiņa ar praksē pārbaudītiem darbības modeļiem, jāsekmē partnerattiecību veidošana, jāveicina informācijas apmaiņa par piekļuvi finansējumam un par apmācības iespējām, kā arī jābūt izmantojamai kā pārrobežu sadarbības tīklam; aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību sociālajai uzņēmējdarbībai saskaņā ar atklāto koordinācijas metodi;

27.  atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot sociālās uzņēmējdarbības ekspertu grupu (GECES), kas pārraudzītu un izvērtētu Komisijas paziņojumā COM(2011)0682 paredzēto pasākumu rezultātus;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju un vēlamību izstrādāt Eiropas sociālo marķējumu, kuru piešķirtu sociāliem uzņēmumiem nolūkā nodrošināt labāku piekļuvi publiskiem un sociāli inovatīviem iepirkumam, vienlaikus nekādā gadījumā nepārkāpjot konkurences noteikumus; ierosina, lai uzņēmumi, kuriem ir šāds marķējums, tiktu regulāri uzraudzīti, pārbaudot to atbilstību marķējuma piešķiršanas noteikumiem;

29.  prasa, slēdzot līgumus par pakalpojumu sniegšanu, ES publiskā iepirkuma noteikumos principa “zemākās izmaksas” vietā labāk piemērot principu “saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums” (SVP);

30.  prasa Komisijai uzlabot izpratni un zināšanas par sociālajiem uzņēmumiem un sociālo ekonomiku, kā arī uzlabot šo jomu redzamību, atbalstot akadēmiskos pētījumus, tostarp saistībā ar 8. pamatprogrammu (“Apvārsnis”), un sākt regulāri iesniegt darbības ziņojumus par sociālajiem uzņēmumiem un to sociālo sniegumu; prasa dalībvalstīm sekot Komisijas aicinājumā iesniegt priekšlikumus ietvertajam pamudinājumam uzrādīt ticamu statistiku par sociālajiem uzņēmumiem, ko būtu sagatavojuši valsts statistikas biroji;

31.  aicina Komisiju un dalībvalstis sociālos uzņēmumus iekļaut nodarbinātības un sociālās integrācijas rīcības plānos un atbalsta Eiropas sociālās uzņēmējdarbības balvas iedibināšanu, ar ko atzītu šo uzņēmumu sociālo ietekmi;

32.  norāda, ka sociālajiem uzņēmumiem ir nepieciešams maksimāls atbalsts un atzinība, veidojot izpratni par tiem un uzsverot ieguvumus, kas ir ārpus ekonomiskā snieguma, un ar Komisijas, dalībvalstu un sociālo parteru atbalstu aicina rīkot plašu informācijas kampaņu, izveidojot daudzvalodīgu tīmekļa vietni, kurā ātri iegūt viegli saprotamu informāciju par iedzīvotājiem sniegtajiem sociālajiem produktiem un pakalpojumiem;

33.  aicina dalībvalstis apsvērt ieguvumus, ko sniegs sociālo uzņēmumu/ sociālās uzņēmējdarbības un sociālās atbildības principu iekļaušana skolu, augstskolu un citu izglītības iestāžu mācību programmās, kā arī mūžizglītības programmās, nolūkā sniegt atbalstu, lai attīstītu sociālās un pilsoniskās iemaņas un atbalstītu stāšanos darbā sociālos uzņēmumos; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt sociālo uzņēmēju tradicionālo un tiešsaistes izglītību un veicināt ciešāku sadarbību starp sociāliem uzņēmumiem, komercuzņēmumiem un akadēmiskās aprindām, lai uzlabotu informētību un izpratni par sociāliem uzņēmumiem, kā arī cīnītos pret iespējamiem stereotipiem;

34.  uzskata, ka vienotas Eiropas datu publicēšanas sistēmas ieviešana nodrošinās skaidrāku un efektīvāku informāciju par ieguldījumiem sociālajos uzņēmumos;

35.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izpētīt un apsvērt iespēju sociālajiem uzņēmumiem, kas izmanto nerealizētus patentus, veicināt to attīstību, un cer uz konkrētu rīcību tuvākajā nākotnē;

o
o   o

36.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) . http://www.emes.net/fileadmin/emes/PDF_files/News/2008/11.08_EMES_UNDP_publication.pdf. (2) OV C 76E, 25.3.2010., 16. lpp. (3) OV C 199 E, 7.7.2012., 187. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0071.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu “Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību” (2012/2151(INI))

P7_TA(2012)0430 A7-0339/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 28. un 29. jūnija sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā eiro zonas valstu vai valdību vadītāju 2012. gada 29. jūnija sanāksmē pieņemto paziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju 2012. gada 26. jūnija ziņojumu “Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”,

–  ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas, Budžeta komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A7-0339/2012),

A.  tā kā laikā kopš Romas līguma noslēgšanas Eiropas Savienība ir veikusi būtiskus pasākumus virzībā uz politisko, ekonomisko, fiskālo un monetāro integrāciju;

B.  tā kā Ekonomikas un monetārā savienība (EMS) nav pašmērķis, bet instruments Savienības un dalībvalstu mērķu sasniegšanai, it īpaši panākt līdzsvarotu un ilgtspējīgu izaugsmi un augstu nodarbinātības līmeni; tā kā sociālā integrācija un solidaritāte ir Eiropas sociālā modeļa un Eiropas kopējās integrācijas stūrakmeņi, ko nevar neiekļaut turpmākajās Savienības reformās;

C.  tā kā globalizētā informācijas sabiedrībā vajadzība pēc ciešākas Eiropas integrācijas, kas pamatota uz demokrātisko leģitimitāti, pārskatatabildību, pārredzamību un iedzīvotāju atzīšanu kļūst aizvien skaidrāka;

D.  tā kā ciešākā Eiropas integrācijā jāparedz lielāka parlamentu iesaiste gan dalībvalstu, gan Savienības līmenī;

E.  tā kā Savienība patlaban ir jāpieņem vairāki izšķirīgi lēmumi un ir jāizvēlas skaidrs virziens, proti, vai nu apvienot spēkus Savienības iekšienē un veidot drošu, uz vērtībām un solidaritāti pamatotu nākotni globalizētajā pasaulē, vai norobežoties un nonākt situācijā, kad piespiedu kārtā ir pasīvi jāpielāgojas globalizācijai;

F.  tā kā ekonomikas, finanšu un banku krīze un pašreizējā ekonomikas leujupslīde ir izraisījusi lielus valsts un privātos parādus dalībvalstu līmenī un publisko finanšu problēmas vairākās dalībvalstīs un līdz ar pārmērīgu makroekonomisko nelīdzsvarotību ir ātri, tieši un lebavēlīgi ietekmējusi sociālekonomisko attīstību eiro zonā un Savienībā kopumā;

G.  tā kā laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gada vidum vidējais bezdarba līmenis ES 27 palielinājās no aptuveni 7 % līdz 10,4 %, bezdarbnieku skaitam sasniedzot 25 miljonus, un bez darba ir vairāk nekā piektā daļa (22 %) jauniešu, to bezdarba līmenim dažās dalībvalstīs pārsniedzot 50 %;

H.  tā kā darba vietu izveide, kvalitatīva nodarbinātība un pienācīgs darbs ir būtiski svarīgi aspekti pašreizējās krīzes pārvarēšanā;

I.  tā kā vairākas dalībvalstis pašreiz atrodas ļoti spiedīgā ekonomiskajā un finanšu situācijā, kuru pasliktina pastāvīgā spriedze valdību obligāciju tirgos, par ko liecina augstie aizdevuma procenti, kuri tiek piemēroti dažām dalībvalstīm izsniegtajiem aizdevumiem, kā arī ļoti zemie vai negatīvie aizdevuma procenti dažām citām dalībvalstīm, un ievērojama ekonomikas nestabilitāte;

J.  tā kā konkurētspēja, kas attīstās dažādos virzienos, kopā ar zemu izaugsmes potenciālu, augstu bezdarba līmeni, lieliem deficītiem un apjomīgām valsts un privātām parādsaistībām ne tikai rada kaitējumu dažām dalībvalstīm, bet arī palielina visas eiro zonas neaizsargātību;

K.  tā kā nesenie notikumi ir skaidri apliecinājuši, ka eiro zonai joprojām nav pienācīgu instrumentu krīzes novēršanai vai adekvātai reaģēšanai uz reģionāliem un globāliem ekonomikas satricinājumiem tās dalībvalstīs;

L.  tā kā attiecībā uz eiro kā otras svarīgākās starptautisko rezervju valūtas būtisko nozīmi gan eiro zonā, gan pasaules līmenī ir vajadzīgs konkrēts Eiropas līmeņa risinājums un koordinēta Eiropas rīcība, lai atjaunotu ekonomikas izaugsmi un stabilitāti;

M.  tā kā aizvadīto desmit gadu laikā eiro ieviešana Savienības iedzīvotājiem ir sniegusi daudzus ieguvumus, piemēram, cenu stabilitāti, valūtas maiņas izmaksu izzušanu eiro zonā, neiespējamību veikt nominālās valūtu kursu devalvācijas konkurences nolūkos, zemākas procentu likmes, stimulu finanšu tirgu integrācijai un vienkāršāku kapitāla pārrobežu apriti;

N.  tā kā Savienības vienotajai valūtai nevajadzētu kļūt par simbolu domstarpībām, kuras apdraud visu Eiropas projektu, un tai arī turpmāk vajadzētu būt tādas Savienības valūtai, kura ir izlēmīga un spēj pieņemt lēmumus ar tālejošām sekām kopīgas un pārticīgas nākotnes labā;

O.  tā kā virzībā uz patiesu EMS jāņem vērā to dalībvalstu vēlmes, kas atteikušās no eiro ieviešanas, lai saglabātu savas valsts valūtu;

P.  tā kā dalība eiro zonā nozīmē ļoti lielu dalībvalstu savstarpējo atkarību ekonomikas un finanšu jomā, un šā iemesla dēļ ir jānodrošina ciešāka finanšu, fiskālās, sociālās un ekonomikas politikas saskaņošana, dalībvalstīm nododot pilnvaras Savienībai un ieviešot stingrākus uzraudzības instrumentus un efektīvu īstenošanu; tā kā tomēr šāda lielāka to dalībvalstu integrācija, kuru valūta ir eiro un kurām, iespējams, pievienosies citas dalībvalstis, kas izrādījušas vēlmi iesaistīties, ir jāīsteno saskaņā ar pieeju “divi ātrumi, viena Eiropa”, lai izvairītos no tādiem politiskiem pasākumiem, kas galu galā radītu divas atšķirīgas Eiropas;

Q.  tā kā jaunākais Eirobarometra pētījums ļauj secināt, ka krīzes turpināšanās dēļ ir krasi pazeminājies uzticības līmenis politiskajām iestādēm gan valsts, gan Savienības līmenī, kā arī strauji sarucis to iedzīvotāju skaits, kuru uztverē Savienībai ir pozitīvs tēls; tā kā tomēr Savienības iedzīvotāji vēl joprojām uzskata, ka tieši Savienība var visefektīvāk risināt jautājumus saistībā ar ekonomikas krīzes novēršanu;

R.  tā kā Savienībai un valsts politikas veidotājiem būtu pastāvīgi jāskaidro iedzīvotājiem Eiropas integrācijas sniegtās priekšrocības un vienotās valūtas sistēmas iezīmes un problēmas, tostarp izmaksas un riski, kas saistīti ar eiro zonas likvidēšanu;

S.  tā kā 17 dalībvalstis jau ir ieviesušas Savienības vienoto valūtu un lielākā daļa pārējo dalībvalstu pievienosies eiro zonai, tiklīdz tās būs tam gatavas;

T.  tā kā visas šaubas par EMS nākotni kopumā, tostarp par dalības eiro zonā neatgriezeniskumu, un jo īpaši par Savienības vienoto valūtu ir nepamatotasm jo spēcīga Savienība ir visu iedzīvotāju interesēs;

U.  tā kā uzticības atjaunošana ir svarīgākais uzdevums, lai spētu pārliecināt Eiropas iedzīvotājus un uzņēmumus atsākt ieguldīt ekonomikā un radītu apstākļus, kuros finanšu iestādes atkal nodrošinātu plaši pieejamus, bet stabilus kredītus reālajai ekonomikai;

V.  tā kā eiro krīzes risinājums ir sarežģīts un tā īstenošanai ir jāveic pastāvīgi un daudzpusīgi pasākumi visos institucionālajos un politikas līmeņos;

W.   tā kā Savienības iestādēm un dalībvalstu un to valdību vadītājiem kopumā un jo īpaši eiro zonas valstu un valdību vadītājiem ir nozīmīga loma, veidojot fiskālo savienību tā, lai visi eiro zonas krīzes pārvaldības mehānismi, piemēram, Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM), tiktu iekļauti iestāžu sistēmā, kurā Parlaments ir viens no pilntiesīgiem likumdevējiem; tā kā pastāvošajai starpvaldību struktūrai izteikti trūkst demokrātiskās leģitimitātes; tā kā vienotu valūtu var stabilizēt tikai tad, ja dalībvalstis vēlas nodot Savienībai pilnvaras fiskālās politikas jomā;

X.  tā kā, lai atjaunotu uzticību, šiem valstu un valdību vadītājiem un ministriem savā dalībvalstī ir jāaizstāv Savienības līmenī saskaņotie politiskie lēmumi un tie jāizskaidro; tā kā, atsevišķos gadījumos netaisnīgi piedēvējot Savienībai nepopulārus lēmumus, Savienības tēlaa uztvere sabiedrībā tiek nopietni apdraudēta, un tas var sagraut Savienību “no apakšas”, apdraudot solidaritāti un mazinot uzticību pašiem valstu vadītājiem, kā arī visam Eiropas projektam;

Y.  tā kā, raugoties no sociālā aspekta, Savienība patlaban nav stabila; tā kā vairākās dalībvalstīs patlaban tiek veiktas ārkārtīgi lielas strukturālās reformas un īstenotas konsolidācijas programmas; tā kā politiskā savienība, veicinot solidaritāti un turpinot Eiropas projekta īstenošanu, ir svarīgākais instruments šādu laiku pārvarēšanai;

Z.  tā kā Eiropadome un eiro zonas valstis 2012. gada 28. un 29. jūnija augstākā līmeņa sanāksmē apstiprināja apņēmību veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu finansiāli stabilas, konkurētspējīgas un pārticīgas Eiropas pastāvēšanu un tādējādi uzlabotu iedzīvotāju labklājību;

AA.  tā kā nevajadzētu pieļaut, ka pieaugošā plaisa starp Savienības centra un perifērijas valstīm kļūst par hronisku problēmu; tā kā būtu jāizstrādā pastāvīgs regulējums, kuram atbilstīgi grūtībās nonākušas dalībvalstis varētu saņemt uz solidaritāti pamatotu atbalstu no citām dalībvalstīm; tā kā tām dalībvalstīm, kuras vēlas nodrošināt solidaritāti, būtu jāpilda visas savas saistības budžeta jomā, kā arī jāīsteno konkrētām valstīm sniegtie ieteikumi un saistības saskaņā ar Eiropas pusgadu, jo īpaši saistībā ar stabilitātes un izaugsmes paktu, paktu “Euro plus”, stratēģiju “Eiropa 2020” un pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, ņemot vērā attiecīgās valsts īpašos apstākļus; tā kā dalībvalstu interesēs ir nodrošināt finanšu stabilitāti visās dalībvalstīs; tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 121. panta ir paredzēts, ka dalībvalstu ekonomikas politika ir kopēju interešu jautājums, kas saskaņojams Padomē;

AB.  tā kā, lai atsāktos izaugsme, ir īpaši svarīgi pabeigt iekšējās tirgus izveidi; tā kā Komisijai kā Līgumu sargātājai ir jāpastiprina centieni īstenot pašreizējos tiesību aktus iekšējā tirgus jomā un to piemērošanu; tā kā, lai nodrošinātu pareizu iekšējā tirgus darbību, ir jāpanāk, ka tirgus integrācijas noteikumu pamatā vairāk ir regulas, nevis direktīvas;

AC.  tā kā nav šaubu par to, ka Eiropas integrācija ir neatgriezenisks un pakāpenisks process;

Veicamie uzdevumi: četru priekšsēdētāju ziņojums

AD.  tā kā no demokrātiskā viedokļa un, ņemot vērā Lisabonas līguma noteikumus, ir nepieņemami, ka Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs, kurš pārstāv vairāk nekā 502 miljonus Eiropas iedzīvotāju ievēlētos deputātus, nav bijis iesaistīts minētā ziņojuma “Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību” izstrādē;

AE.  tā kā Savienības un tās dalībvalstu politiskajiem līderiem ir pienācis laiks apliecināt mērķtiecību, radošumu, drosmi, noturību un vadības prasmes, lai novērstu pastāvošos trūkumus, kas vēl joprojām kavē pienācīgu EMS darbību; tā kā starpvaldību metode ir izsmēlusi savas iespējas un nav piemērota demokrātiskai un efektīvai lēmumu pieņemšanai 21. gadsimtā; ā kā ir jāvirzās uz patiesi federālu Eiropu;

AF.  tā kā minētajā ziņojumā “Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību” ir nepārprotami norādīts turpmākais darbības virziens un centieni ar strukturālu pasākumu palīdzību pārtraukt neuzticēšanās ciklu; tā kā ziņojumā būtu jāpievērš uzmanība arī sociālajiem jautājumiem;

AG.  tā kā Eiropadomes locekļi 2012. gada 28. un 29. jūnija sanāksmē pieprasīja, lai Eiropadomes priekšsēdētājs izstrādātu konkrētu noteiktā termiņā īstenojamu plānu patiesas EMS darbības nodrošināšanai; tā kā globālas ilgtermiņa vīzijas izstrāde šādā plānā ir svarīgs signāls, kas varētu palīdzēt atjaunot uzticību, kura varētu pieaugt līdz ar minētā plāna pakāpenisku īstenošanu;

AH.  tā kā pastāvīgs progress ilgtermiņa plāna īstenošanā nenodrošina tūlītēju risinājumu krīzes situācijai un tam nevajadzētu aizkavēt vajadzīgo īstermiņa pasākumu veikšanu;

AI.  tā kā nav izslēdzams, ka pilnīgi funkcionējošas EMS demokrātiskās leģitimitātes nodrošināšanai Līgumā būs jāveic jauni grozījumi; tā kā Komisijai būtu jāuzskaita pašreizējās likumdošanas iniciatīvas, ko ilgtermiņa instotucionālās pārmaiņas nedrīkst aizkavēt;

AJ.  tā kā, lai pabeigtu patiesas EMS izveidi Savienībā, vidējā termiņā būs jāizdara Līguma grozījumi;

AK.  tā kā pilnīga spēkā pašreizējo Līgumu procedūru un elastības izmantošana, lai ātri uzlabotu EMS pārvaldību patiesas Eiropas politikas telpas izveides kontekstā, ir priekšnoteikums demokrātiska konsensa radīšanai visaptverošai un veiksmīgai Līgumu grozīšanai nākotnē;

AL.  tā kā Eiropas Parlamentam ir tiesības iesniegt Padomei priekšlikumus par Līgumu grozījumiem, kuri pēc tam ir jāizskata konventam, lai pabeigtu patiesas EMS izveidi, paplašinot Savienības pilnvaras, jo īpaši ekonomikas politikas jomā, un nostiprinot Savienības pašu resursus un budžeta veiktspēju, Komisijas lomu un demokrātisko pārskatatbildību un Parlamenta prerogatīvas;

AM.  tā kā ir reālistiski un atbilstīgi uzskatīt, ka šāds konvents nebūtu jāorganizē pirms nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām; tā kā šāda konventa sagatavošanas darbi būtu jāuzsāk pirms minētajām vēlēšanām;

AN.  tā kā gan pasākumiem, kuri ir ierosināti atbilstīgi spēkā esošajiem Līgumiem, gan turpmākajiem Līgumu grozījumiem, nevajadzētu izslēgt dalībvalstu līdzdalības iespējas un būtu jānodrošina ES integritāte;

AO.  tā kā turpmākajiem Līgumu grozījumiem nevajadzētu kavēt ātru to pasākumu izpildi, kas ir īstenojami jau saskaņā ar spēkā esošajiem Līgumiem; tā kā pašreizējo Līgumu noteikumi nodrošina plašas iespējas panākt būtisku attīstību virzībā uz EMS, pamatojoties uz efektīvāku un integrētāku finanšu, budžeta un ekonomikas politikas regulējumu un spēcīgāku demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību;

AP.  tā kā līdz šim nav pilnībā ticis izmantots Lisabonas līguma potenciāls nodarbinātības un sociālās politikas jomā, galvenokārt attiecībā uz:

AQ.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 48. panta 7. punktā ir paredzēta īpaša procedūra tāda tiesību akta pieņemšanai, kuram LESD ir paredzēta īpaša likumdošanas procedūra, atbilstīgi parastajai likumdošanas procedūrai; tā kā LESD 333. pantā ir ietverti noteikumi, kuri ļauj izmantot parasto likumdošanas procedūru ciešākas sadarbības kontekstā;

AR.  tā kā par mērķi būtu jānosaka visu dalībvalstu kopīgi veikti pasākumi lielākas Eiropas integrācijas panākšanai; tā kā situācijās, kurās šādu vajadzību nosaka vai attaisno eiro zonas īpatnības, var būt jāpieņem lēmumi, kuri attiecas tikai uz eiro zonu, tostarp par pamatotām un taisnīgām citu dalībvalstu iesaistes iespējām ar līdzsvarotām tiesībām un pienākumiem;

AS.  tā kā kopēja Eiropas jaunatnes stratēģija ir ļoti svarīga, lai novērstu jauniešu bezdarbu un iespējamību zaudēt veselu paaudzi Eiropas darba tirgū;

Banku savienība

AT.  tā kā līdz šim īstenotie pasākumi ar mērķi stabilizēt finanšu sistēmu nav bijuši pietiekami, lai pilnībā atjaunotu uzticību; tā kā svarīgākā nozīme šajos “glābšanas pasākumos” ir bijusi Eiropas Centrālajai bankai (ECB), kas īstenojusi virkni ārkārtas pagaidu palīdzības pasākumu gan dalībvalstīm, gan bankām, vienlaikus turpinot īstenot savu pamatuzdevumu, proti, garantēt cenu stabilitāti;

AU.  tā kā Līgumā noteiktā ECB darbības neatkarība monetārās politikas jomā vēl joprojām ir EMS un vienotās valūtas uzticamības pamats;

AV.  tā kā nestabilais stāvoklis banku nozarē vairākās dalībvalstīs un Savienībā kopumā apdraud reālo ekonomiku un publiskās finanses un tā kā banku krīzes pārvaldības izmaksas rada lielu slogu nodokļu maksātājiem un traucē reālās ekonomikas attīstību, tādējādi kavējot izaugsmi; tā kā pastāvošie mehānismi un struktūras ir nepietiekamas, lai novērstu negatīvu pārmērīga kapitāla pieplūduma ietekmi;

AW.  tā kā dalībvalstis nelabvēlīgi ietekmē acīmredzamā nesakritība starp to banku darbību, kuras darbojas Eiropas tirgū, un iespējamām saistībām, ko uzņēmušās šo banku valstu valdības; tā kā pašreizējās krīzes laikā ir kļuvis skaidrs, ka monetārā savienībā, kad iekšējais valūtas maiņas kurss ir fiksēts un Savienības līmenī nav tāda mehānisma, kas mazinātu banku pārstrukturēšanas izmaksas, banku un valdību saikne ir spēcīgāka un traucējošāka;

AX.  tā kā ārkārtīgi svarīga nozīme pienācīgas EMS darbības nodrošināšanai ir valdību, banku un reālās ekonomikas darbības savstarpējās negatīvās ķēdes reakcijas pārtraukšanai;

AY.  tā kā krīzes dēļ aizdevumu likmes ir atšķirīgas un finanšu pakalpojumu vienotais tirgus de facto ir sadrumstalots;

AZ.  tā kā Eiropas Parlaments ir vairākkārt un konsekventi apgalvojis, ka krīzes novēršanai banku nozarē ir steidzami vajadzīgi papildu tālejoši pasākumi; tā kā ir jānošķir īstermiņa pasākumi, kuru mērķis ir stabilizēt akūtu banku krīzes situāciju, un vidēja termiņa un ilgtermiņa pasākumi, tostarp G20 saistības savlaicīgi, pilnībā un saskaņoti īstenot starptautiskus noteikumus banku kapitāla, likviditātes un aizņemto līdzekļu īpatsvara palielināšanas jomā, kuru mērķis ir izveidot pilnībā funkcionējošu Eiropas banku savienību;

BA.  tā kā visiem šādas banku savienības kontekstā veiktajiem pasākumiem nevajadzētu kavēt finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus nepārtrauktu pienācīgu darbību un brīvu kapitāla apriti;

BB.  tā kā finanšu iestādēm un to pārstāvjiem būtu jārīkojas atbildīgi un saskaņā ar augstiem morāles standartiem, strādājot reālās ekonomikas labā;

BC.  tā kā Savienībai ir jāievieš vienots Eiropas banku iestāžu uzraudzības mehānisms; tā kā, lai nodrošinātu nepieciešamo uzticību finanšu tirgum un kopējā finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus stabilitāti, ir svarīgi ieviest Eiropas mēroga sistēmu pienācīgai un efektīvai noguldījumu garantēšanai un banku krīzes pārvaldībai;

BD.  tā kā vienlaikus ar pasākumiem, kuru mērķis ir izveidot banku savienību, ir jāuzlabo arī to iestāžu darbības pārredzamība un pārskatatbildība, kuras šos pasākumus īsteno;

BE.  tā kā būtu jāizvērtē tas, vai banku grupās būtu jāparedz dažu īpaši riskantu finanšu darbību juridiska nošķiršana no noguldījumu pārvaldības saskaņā ar Liikanen ziņojumu;

BF.  tā kā uzraudzības iestādēm kopumā būtu savlaicīgi jānosaka un jānovērš problēmas, lai novērstu krīžu rašanos un saglabātu finanšu stabilitāti un noturību;

BG.  tā kā banku uzraudzības pilnvaras Savienībā patlaban ir valsts uzraudzības struktūru pārziņā un Eiropas Uzraudzības iestāde (Eiropas Banku iestāde (EBI)), kas izveidota ar Regulu (ES) Nr. 1093/2010(1), veic tikai koordinējošas funkcijas; tā kā pašreizējā dalībvalstu līmeņa uzraudzības sistēma ir izrādījusies pārāk sadrumstalota, lai spētu risināt šā brīža problēmas;

BH.  tā kā ir vajadzīgs kvalitatīvs un efektīvs Eiropas uzraudzības mehānisms, lai nodrošinātu problēmu atklāšanu un enerģisku atrisināšanu un godīgas konkurences nosacījumus visām banku iestādēm, atjaunotu pārrobežu uzticību un novērstu iekšējā tirgus sadrumstalotību;

BI.  tā kā ir jāvienojas par skaidru darbības pienākumu sadali starp Eiropas uzraudzības mehānismu un dalībvalstu uzraudzības iestādēm, ņemot vērā banku izmēru un darbības iezīmes, kā arī uzraudzības pienākumu būtību, piemērojot proporcionalitātes un subsidiaritātes principus;

BJ.  tā kā Eiropas līmeņa banku iestāžu uzraudzība EMS, kā arī EBI lomas stiprināšana iekšējā tirgus saglabāšanā ir neapšaubāmas prioritātes, lai pārvarētu krīzi; tā kā tomēr būtu jānodrošina, ka iekšējā finanšu tirgus stabilitātes dēļ dalībvalstis, kuru valūta nav eiro un kuras nolemj pievienoties vienotajam uzraudzības mehānismam, izmantojot ciešāku sadarbību, būtu jāpiešķir tāda līdzdalības formula, kas nodrošina to uzņemto saistību un ietekmes uz lēmumu pieņemšanu simetriju;

BK.  tā kā vienotajam uzraudzības mehānismam jau no paša sākuma būtu jāaptver finanšu iestādes, kurām ir vajadzīgs tiešs Savienības atbalsts, kā arī sistēmiski nozīmīgas finanšu iestādes;

BL.  tā kā Eiropas vienotā uzraudzības mehānisma neatkarība no politiskās un nozares ietekmes neatceļ to, ka tā pārvaldītājiem regulāri un visās attiecīgajās situācijās Parlamentam ir jāsniedz paskaidrojumi un pamatojumi un jāatskaitās par veiktajiem pasākumiem un pieņemtajiem lēmumiem Eiropas uzraudzības jomā, ņemot vērā uzraudzības pasākumu iespējamo ietekmi uz publiskajām finansēm, bankām, darba ņēmējiem un klientiem; tā kā, lai nodrošinātu efektīvu demokrātisko pārskatatbildību, cita starpā ir jāparedz Parlamenta apstiprinājums vienotā uzraudzības mehānisma uzraudzības padomes priekšsēdētāja kandidatūrai, ko izvēlas atklātā atlases procedūrā, priekšsēdētāja pienākums atskaitīties Parlamentam, Parlamenta tiesības uzdot rakstiskus un mutiskus jautājumus un Parlamenta tiesības veikt izmeklēšanu saskaņā ar LESD;

BM.  tā kā ESM nākotnē, ievērojot konkrētus nosacījumus, varēs tieši finansēt grūtībās nonākušas bankas; tā kā šā iemesla dēļ pirmais un steidzamākais uzdevums banku savienības īstenošanas kontekstā ir vienotā uzraudzības mehānisma darbības sākšana;

BN.  tā kā vienotajam noteikumu kopumam, ko izstrādā EBI, būtu jānodrošina pilnībā saskaņoti noteikumi un to vienāda piemērošana visā Savienībā; tā kā vienotā uzraudzības mehānisma efektīvai darbībai ir jāsagatavo vienots noteikumu kopums banku uzraudzības jomā un plašāk jāsaskaņo un jāpilnveido uzraudzības prasības, jo Eiropas Uzraudzības iestāde nevar strādāt ar atšķirīgiem valstu uzraudzības noteikumiem;

BO.  tā kā pēc vienotā uzraudzības mehānisma izveidošanas balsošanas noteikumi EBI būtu uzmanīgi jākoriģē, lai veicinātu konstruktīvu sadarbību starp eiro zonas dalībvalstīm un dalībvalstīm ārpus tās un lai pilnībā ievērotu visu dalībvalstu intereses;

BP.   tā kā būtu nekavējoties jāpabeidz patlaban nepabeigtās likumdošanas procedūras attiecībā uz vienoto uzraudzības mehānismu;

BQ.  tā kā, lai īstenotu jauno finansiālo struktūru, ir būtiski nekavējoties atsākt sarunas par noguldījumu garantiju sistēmu direktīvu un direktīvu par ieguldītāju kompensāciju sistēmu, par kurām Eiropas Parlamenta un Padomes sarunas ir apturētas, neraugoties uz to, ka tās ir būtiski svarīgas kopējo banku darbības regulējuma un klientu noguldījumu garantēšanas mehānismu nodrošināšanā;

BR.  tā kā vienotai Eiropas noguldījumu garantiju sistēmai ir jāparedz vienādas, vispārējas un stingras prasības, kas piemērojamas visām noguldījumu garantiju sistēmām Savienībā, lai panāktu noguldījumu garantiju sistēmu vienādu aizsardzību un vienādu stabilitāti un nodrošinātu godīgas konkurences nosacījumus; tā kā vienīgi šādi var tikt radīti priekšnosacījumi, lai panāktu vajadzīgo elastīgumu, kas ļautu pienācīgi ņemt vērā konkrētu valstu apstākļus finanšu jomā;

BS.  tā kā vienots Eiropas noguldījumu garantiju fonds ar funkcionējošām noguldījumu garantiju sistēmām, kurām ir pietiekams finansējuma apjoms, tādējādi palielinot uzticamību un ieguldītāju uzticību, varētu būt ilgtermiņa mērķis, līdzko ir sākusi darboties efektīva noregulējuma sistēma un efektīvs vienotais uzraudzības mehānisms;

BT.  tā kā ex ante plānošana, savlaicīga un ātra iejaukšanās, pienācīga pārbaude, kvalitatīvas informācijas pieejamība un uzticamība ir svarīgi aspekti banku krīžu pārvaldībā;

BU.  tā kā būtu jāizveido vienots Eiropas sanācijas un noregulējuma režīms, vēlams vienā laikā ar vienotā uzraudzības mehānisma ieviešanu, lai atjaunotu grūtībās nonākušu banku dzīvotspēju un noregulētu dzīvotnespējīgu finanšu iestāžu darbību;

BV.  tā kā īstermiņā absolūta prioritāte ir pašreizējā Komisijas priekšlikuma par banku krīzes pārvaldības sistēmu pieņemšana;

BW.  tā kā efektīvas noregulējuma sistēmas un sanācijas satvara vispārējais mērķis ir maksimāli samazināt iespējamo banku sanācijai un noregulējumam nepieciešamo nodokļu maksātāju līdzekļu izmantošanu;

BX.  tā kā privāto uzkrājumu aizsardzības nodrošināšanai ir jāgarantē līdzekļu funkcionāla nošķirtība, vienlaikus nodrošinot efektīvu formulējumu attiecībā uz Eiropas līdzekļu rezervēšanu noguldījumu garantijām, kā arī sanācijai un noregulējumam;

BY.  tā kā Eiropas noregulējuma un noguldījumu garantiju mehānismiem būtu jānodrošina spēcīga ex-ante finanšu struktūra, kuras pamatā ir attiecīgās nozares iemaksas un kurā konkrētas finanšu iestādes iemaksas atbilstu šīs iestādes darbības riska līmenim, Eiropas publiskā sektora līdzekļus izmantojot tikai kā pēdējo atbalsta mehānismu, ko izmanto pēc iespējas maz;

Fiskālā savienība

BZ.  tā kā šajā sakarībā minētais ziņojums “Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību” ir ievērojams solis uz priekšu, jo tajā ir atzīts, ka “EMS vienmērīgai darbībai nepieciešams ne tikai ātri un enerģiski īstenot tos pasākumus, par kuriem jau ir panākta vienošanās saskaņā ar pastiprināto ekonomikas pārvaldības regulējumu (it īpaši Stabilitātes un izaugsmes paktu un Līgumu par stabilitāti, saskaņošanu un pārvaldību), bet ir nepieciešama arī kvalitatīva virzība uz fiskālo savienību”;

CA.  tā kā stabilas publiskās finanses, līdzsvaroti budžeti ekonomikas cikla laikā un ilgtspējīgas izaugsmes perspektīvas vidējā termiņā, kā arī atbilstošs publisko ieguldījumu līmenis ir pamatnosacījumi ilgtermiņa ekonomikas un finanšu stabilitātei, labklājības valsts nodrošināšanai un paredzamo demogrāfisko tendenču radīto izmaksu segšanai;

CB.  tā kā netraucētas EMS darbības nodrošināšanai ir vajadzīga pilnīga un ātra to pasākumu īstenošana, par kuriem jau ir panākta vienošanās saskaņā ar pastiprināto ekonomikas pārvaldības regulējumu, piemēram, pilnveidotais Stabilitātes un izaugsmes pakts un Eiropas pusgads, ka arī izaugsmes veicināšanas pasākumi; tā kā vēlākais piecus gadus pēc Līguma par stabilitāti, saskaņošanu un pārvaldību (LSSP) stāšanās spēkā, ņemot vērā tā īstenošanā gūtās pieredzes novērtējumu, saskaņā ar LES un LESD būtu jāveic vajadzīgie pasākumi nolūkā iekļaut LSSP pamatelementus Savienības tiesiskajā regulējumā;

CC.  tā kā Izaugsmes no nodarbinātības paktā ir uzsvērta nepieciešamība īstenot izaugsmi veicinošu fiskālo konsolidāciju un ir aicināts īpašu uzmanību pievērst ieguldījumiem nākotnei svarīgās jomās; tā kā Komisijai ir jāizstrādā priekšlikumi, lai noteiktu tos ieguldījumus, kuri Savienībā un dalībvalstu fiskālajās sistēmās uzskatāmi par prioritāti;

CD.  tā kā krīzes rezultātā ir kļuvis skaidrs, ka ir jāveic kvalitatīvs solis virzienā uz noturīgu un demokrātisku fiskālo savienību, palielinot Savienības pašu resursus, īstenojot efektīvākus mehānismus, lai koriģētu neilgtspējīgas fiskālās tendences un parādu līmeņus un noteiktu dalībvalstu budžeta bilances maksimālos ierobežojumus;

CE.  tā kā patiesas EMS ideja būtu jāatbalsta un jāpieņem Savienības iedzīvotājiem; tā kā tādēļ ir jāuzsver, ka ir svarīgi visos politiskajos līmeņos iesaistīt politikas veidotājus, sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

CF.  tā kā papildu mehānismiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka visas dalībvalstis ievēro savas budžeta procedūru saistības, ir jāuzlabo pašreizējais ekonomikas pārvaldības regulējums, nevis tas jāpasliktina; tā kā ir jānostiprina ekonomikas un monetāro lietu komisāra neatkarīgās pilnvaras un jāparedz stingri atskaitīšanās mehānismi Parlamentam un Padomei; tā kā ir jāizveido Eiropas Finanšu pārvalde, ko vada Eiropas finanšu ministrs un kas par savu darbību atskaitās Parlamentam;

CG.  tā kā var izmantot elastības klauzulu (LESD 352. pantu), lai izveidotu Eiropas Finanšu pārvaldi, ko vada Eiropas finanšu ministrs un kas ir svarīga patiesas EMS daļa;

CH.  tā kā LESD 136. pantā ir paredzēta iespēja saskaņā ar attiecīgo LESD 121. vai 126. pantā minēto likumdošanas procedūru pieņemt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu to dalībvalstu budžeta disciplīnas ciešāku koordināciju un uzraudzību, kuru naudas vienība ir eiro; tā kā ar šādiem tiesību aktiem var deleģēt pilnvaras Komisijai pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīva akta elementus; tā kā LESD paredz iespēju piešķirt Parlamentam un Padomei tiesības atsaukt pilnvaru deleģējumu Komisijai;

CI.  tā kā atbilstīgi Savienības tiesiskās kārtības vispārējiem noteikumiem Eiropas Savienības Tiesa ir pilnvarota nodrošināt, ka Līgumu interpretācijā un piemērošanā tiek ievēroti Savienības tiesību akti, ja vien tie nav nepārprotami izslēgti;

CJ.  tā kā trialoga sarunām par tā dēvētajām divu tiesību aktu kopuma regulām drīzumā būtu jāsniedz konkrēti politiski rezultāti;

CK.  tā kā Stabilitātes un izaugsmes pakts pēc savas būtības ir cikliskas stabilizācijas instruments, kas, pieļaujot dalībvalstu deficītu līdz 3 % apmērā, ļauj apkarot un absorbēt ekonomiskos satricinājumus attiecīgajā dalībvalstī; tā kā šī anticikliskā politika var darboties tikai tad, ja labos laikos dalībvalstis panāk budžeta pārpalikumu; tā kā tādi finanšu atbalsta mehānismi kā ESM ir pasākumi, ko izmanto tikai sliktākajā gadījumā;

CL.  tā kā dalībvalstīm, kuras ir LSSP EMS parakstītājas, ir jāziņo Komisijai un Padomei par saviem valsts parāda vērtspapīru emisiju plāniem, ļaujot veikt savlaicīgu parāda vērtspapīru emitēšanas koordinēšanu Savienības līmenī;

CM.  tā kā atbilstīgi spēkā esošajiem Līgumiem dalībvalstis, kuru naudas vienība ir eiro, saskaņā ar pašu resursu procedūru var finansēt lielāku Savienības budžetu, atbilstīgi ciešākas sadarbības procedūrai ieviešot īpašus nodokļus vai maksājumus; tā kā tas būtu jādara, priekšroku dodot saiknei ar jau pastāvošo Savienības budžeta sistēmu un neskarot tradicionālo Savienības budžeta funkciju finansēt kopējo politiku; tā kā ar šādu palielinātu budžeta veiktspēju būtu jāatbalsta izaugsme un sociālā kohēzija, pievēršoties tādu jautājumu risināšanai kā nelīdzsvarotība, strukturālās atšķirības un finanšu krīzes situācijas, kas ir tieši saistītas ar monetāro savienību;

CN.  tā kā ilgākā termiņā un pēc stingru prasību izpildes kopīga parāda vērtspapīru emitēšana varētu būt iespējams EMS papildinājums; tā kā kopīga parāda vērtspapīru emitēšana eiro zonā, paredzot solidāru un individuālu atbildību, varētu radīt vajadzību veikt izmaiņas Līgumos;

CO.  tā kā tiek veidots ilgtspējīgs fiskālais regulējums, kurš ir kopīgas parāda vērtspapīru emitēšanas priekšnosacījums un kura mērķis ir uzlabota ekonomikas pārvaldība, fiskālā disciplīna un Stabilitātes un izaugsmes pakta ievērošana, kā arī kontroles instrumenti morālo risku novēršanai;

CP.  tā kā spēcīgākai un integrētākai fiskālajai savienībai būtu jāietver pakāpeniska parāda dzēšanas fonda izveide;

CQ.  tā kā tāda kopīgas parāda vērtspapīru emitēšanas instrumentu ieviešana, kas nerada uzticību, var radīt nekontrolējamas sekas un ilgtermiņa uzticības zaudēšanu saistībā ar eiro zonas spēju rīkoties izlēmīgi;

CR.  tā kā parādu krīze ir mudinājusi Savienību un jo īpaši eiro zonu izveidot Eiropā jaunus finansiālās solidaritātes instrumentus ‐ Eiropas Finanšu stabilitātes instrumentu (EFSI), Eiropas Stabilizācijas mehānismu (ESM) un citus projektus saistībā ar plānu, kas paredz virzību uz patiesu EMS; tā kā šo instrumentu finansiālā ietekme, ņemot vērā to rīcībā esošo līdzekļu apmēru, ir daudz lielāka nekā Savienības budžetam un tā kā novatorisko ideju par eiro zonas centralizēta budžeta izveidi, ko finansēs eiro zonas dalībvalstis, pašlaik piedāvā kā šīs jaunās finansiālās solidaritātes pamatgarantiju;

CS.  tā kā minēto solidaritātes instrumentu skaita palielināšanās rada grūtības novērtēt katras dalībvalsts faktisko ieguldījumu Eiropas solidaritātē, kas lielā mērā pārsniedz dalībvalstu attiecīgās finanšu iemaksas Savienības budžetā; tā kā pašreizējo instrumentu daudzveidība tiesiskā pamata, intervences veida un iesaistīto dalībvalstu ziņā visu šo struktūru turklāt varētu padarīt grūti vadāmu Eiropas līderiem, grūti izprotamu Eiropas pilsoņiem un nepakļāvīgu jebkādai parlamentārai kontrolei;

CT.  tā kā Eiropas stabilizācijas mehānismu varētu iekļaut Savienības tiesiskajā regulējumā, piemērojot elastības klauzulu (LESD 352. pantu) kopā ar LESD 136. pantu;

CU.  tā kā atbilstīgi spēkā esošajiem Līgumiem Padome pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Parlamentu (LESD 125. panta 2. punkts) var precizēt “glābšanas neveikšanas klauzulas” piemērošanai vajadzīgās definīcijas;

CV.  tā kā uz trijotni būtu jāattiecina augsti Savienības demokrātiskās pārskatatbildības standarti;

CW.  tā kā fiskālās un ekonomikas savienības kontekstā Komisijas veikto pasākumu pamatā vajadzētu būt pienācīgam sociālajam dialogam un būtu pilnībā jāievēro sociālo partneru autonomija;

CX.  tā kā Eiropas Statistikas sistēmas (ESS) neatkarība ir jāsargā gan dalībvalstu, gan Savienības mērogā, lai nodrošinātu Eiropas statistikas uzticamību, jo tai ir ļoti svarīga loma fiskālās savienības darbībā (paredzot augstus kvalitātes standartus un sistēmisku pieeju publiskā sektora finanšu statistikas izstrādei, sagatavošanai un datu pareizības pārbaudei);

CY.  tā kā papildus plašākām Komisijas pilnvarām un nozīmīgākai Eiropas Revīzijas palātas un dalībvalstu revīzijas iestāžu koordinācijas lomai, pārbaudot to dalībvalstu avotu kvalitāti, kurus izmanto parāda un deficīta rādītāju noteikšanai, visās dalībvalstīs būtu standartizētā veidā jāpiemēro publisko līdzekļu izmantošanas standarti, kuriem jāpiemēro iekšējās un ārējās revīzijas mehānismi;

Ekonomikas savienība

CZ.  tā kā līdz šim liela uzmanība ir veltīta EMS monetārajai šķautnei, lai gan ir steidzami vajadzīga patiesas ekonomikas savienības izveide, kurā stratēģijai “Eiropa 2020” būtu jānodrošina saistošs regulējums ekonomikas politikas programmu izstrādei un īstenošanai;

DA.  tā kā pakts “Euro plus”, stratēģija “Eiropa 2020” un Izaugsmes un nodarbinātības pakts būtu jāiekļauj Savienības tiesiskajā regulējumā un tam būtu jāsekmē dalībvalstu ekonomikas konverģences kodeksa ieviešana;

DB.  tā kā Eiropas pusgads, kā norādīts Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā, nodrošina pienācīgu satvaru dalībvalstu īstenotās ekonomikas un budžeta politikas saskaņošanai ar Padomes pieņemtajiem ieteikumiem, kas izstrādāti katrai valstij;

DC.  tā kā LESD 9. pantā ir aicinājums sekmēt augstu nodarbinātības līmeni, nodrošināt pietiekamu sociālo aizsardzību, izskaust sociālo atstumtību un panākt augstu izglītības, apmācības un veselības aizsardzības līmeni;

DD.  tā kā fiskālā konsolidācija, pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības mazināšana, strukturālās reformas un ieguldījumi ir vajadzīgi, lai pārvarētu krīzi un nodrošinātu kvalitatīvu un ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību zināšanu virzītā ekonomikā, atspoguļojot EMS līdzdalības realitāti sociālā tirgus ekonomikā; tā kā strukturālās reformas sniedz rezultātus tikai ilgākā termiņā;

DE.  tā kā Izaugsmes un nodarbinātības pakts, kas tika apstiprināts 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē, var sniegt būtisku ieguldījumu izaugsmes, nodarbinātības un uzlabotas Eiropas konkurētspējas jomā; tā kā Savienībai un dalībvalstīm ir jāizpilda savas saistības un jārīkojas bez kavēšanās, lai izveidotu iekšējo tirgu un izmantotu visas tā sniegtās iespējas; tā kā akcentu maiņa, pieņemot Stabilitātes un izaugsmes paktu, ir vērtējama atzinīgi, lai gan līdzekļu mobilizēšana no struktūrfondiem nolūkā finansēt izaugsmi veicinošus pasākumus attiecas tikai uz esošo līdzekļu pārdali, tādējādi nesniedzot papildu finanšu resursus;

DF.  tā kā dalībvalstīm ir bez kavēšanās jāietver apstiprinātās reformas savās valsts reformu programmās, un dalībvalstu parlamentiem ir laikus jāveic pienācīga un pamatota to valdību attiecīgās rīcības pārraudzība;

DG.  tā kā pilnīgu iekšējā tirgus darbību kavē šķēršļi, kas vēl joprojām pastāv noteiktās dalībvalstīs; tā kā, lai varētu gūt labumu no visa Savienības ekonomikas izaugsmes potenciāla, ir jāizveido iekšējais tirgus, jo īpaši tādās jomās kā pakalpojumi, enerģētika, telekomunikācijas, standartizācija, publiskā iepirkuma noteikumu vienkāršošana, tīklu nozares, e-komercija un autortiesību sistēma;

DH.  tā kā, neveicot ciešāku saskaņošanu nodokļu piemērošanas jomā, tiks kavēta plašāka ekonomikas un budžeta integrācija; tā kā vienprātības princips nodokļu piemērošanas jomā kavē attīstību šajā nozarē, būtu biežāk jāizmanto uzlabotas sadarbības instruments; tā kā iespējams atsaukties uz Parlamenta nostāju par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļu bāzi un finanšu darījumu nodokli; tā kā nodokļu piemērošanas jomā ir nepārprotami vajadzīga dalībvalstu nodokļu sistēmu struktūru un nodokļu bāzes konverģence; tā kā kaitīgā nodokļu konkurence dalībvalstu vidū ir klajā pretrunā iekšējā tirgus loģikai un šī problēma ir jārisina;

DI.  tā kā ir svarīgi, lai ekonomikas atveseļošanās notiktu saskaņoti ar darba tirgus politiku, kas veicina darba meklēšanu un uzņēmējdarbības garu, samazina strukturālo bezdarbu, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un sievietēm, vienlaikus saglabājot Eiropas sociālo modeli un pilnībā ievērojot sociālo partneru nozīmi un tiesības apspriesties, noslēgt koplīgumus un kolektīvi rīkoties saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi; tā kā šajā kontekstā būtu jāveicina dalībvalstu darba tirgu integrācija, lai uzlabotu darbaspēka pārrobežu mobilitāti;

DJ.  tā kā attiecībā uz atsevišķiem būtiskiem ekonomikas politikas jautājumiem, kas ir īpaši svarīgi izaugsmes un nodarbinātības kontekstā, būtu jāizmanto saistošas Savienības līmeņa koordinēšanas iespēja;

DK.  tā kā ilgtspējīgas publiskās finanses nozīmē ne tikai ierobežoto valsts resursu ekonomisku izmantošanu, bet arī taisnīgu nodokļu sistēmu, progresīvus nodokļus, pienācīgi organizētu nodokļu iekasēšanu, efektīvāku cīņu pret visa veida krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, sadarbību nodokļu jomā un saskaņošanu, lai ierobežotu kaitīgu nodokļu konkurenci, un labāk izstrādātu nodokļu sistēmu, kura sekmē uzņēmējdarbības attīstību un jaunu darba vietu radīšanu;

DL.  tā kā dalībvalstīm būtu jāuzņemas atbildība par stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu;

DM.  tā kā ir jāveic stratēģijas “Eiropa 2020” vidusposma pārskatīšana, kurā būtu nepareizi izvairīties no vārdā saukšanas un kaunināšanas un kurā būtu jāizskata jautājums par to, vai mērķi ir jāprecizē vai jāpielāgo un kā iespējams palielināt spiedienu dalībvalstīm, lai tās īstenotu mērķus;

DN.  tā kā augstas kvalitātes Eiropas statistikas datu pieejamībai ir svarīga nozīme jaunajā ekonomikas pārvaldībā un tie ir priekšnoteikums minētās sistēmas galveno uzraudzības un īstenošanas procesu, piemēram, Eiropas pusgada, makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūras un stratēģijas “Eiropa 2020”, pareizas darbības sekmēšanai;

DO.  tā kā ir jācenšas modernizēt Eiropas statistikas datu sagatavošanas metodes, lai nodrošinātu to augstas kvalitātes standartus, izmaksu lietderību un resursu atbilstību un sekmētu to pienācīgu izplatīšanu un pieejamību valsts iestādēm, ekonomikas dalībniekiem un iedzīvotājiem;

No demokrātiskās leģitimitātes un pārskatatbildības uz politisko savienību

DP.  tā kā Savienības leģitimitāti nodrošina tās demokrātiskās vērtības, mērķi, pilnvaras, instrumenti un iestādes;

DQ.  tā kā šī leģitimitāte izriet no divkārša iedzīvotāju kopuma, proti, no to iedzīvotāju kopuma, kurus pārstāv Parlaments, un to dalībvalstu iedzīvotāju kopuma, kurus pārstāv Padome;

DR.  tā kā pašreizējās krīzes un krīzes pārvarēšanas pasākumu īstenošanas veida dēļ ir paplašinājušās debates par nepieiešamību palielināt lēmumu pieņemšanas demokrātisko raksturu EMS;

DS.  tā kā politiskajiem līderiem un iestāžu, aģentūru un citu Eiropas struktūru pārstāvjiem vajadzētu būt politiski atbildīgiem Parlamentam; tā kā regulāri ziņojumi un gada pārskati par šo struktūru darbu un prognozēm būtu jāiesniedz Parlamenta kompetentajai komitejai;

DT.  tā kā pēdējo gadu laikā Eiropadome ir centusies rast izeju no krīzes un ir izvirzījusi vairākus priekšlikumus, kuru īstenošanai Līgumos ne vienmēr ir noteiktas skaidras Savienības pilnvaras;

DU.  tā kā ir nosodāms Eiropadomes lēmums rast starpvaldību risinājumu, apejot Parlamentu kā svarīgu dalībnieku krīzes pārvarēšanā, lai gan dažkārt šāda pieeja ir neizbēgama;

DV.  tā kā priekšlikumi, kuru īstenošana ir Savienības lēmumu kompetencē, būtu jāpieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, pilnībā iesaistot Parlamentu;

DW.  tā kā Komisijas īstenošanas pilnvarām atbilstīgi uz noteikumiem pamatotai pieejai ekonomikas pārvaldības regulējumam, kā jo īpaši paredzēts pastiprinātajā Stabilitātes un izaugsmes paktā un makroekonomiskās uzraudzības mehānismā, būtu jāpiemēro Parlamenta ex-post demokrātiskā kontrole un Komisijai būtu jāatskaitās Parlamentam;

DX.  tā kā starpvaldību instrumenti, kuri izveidoti kopš krīzes sākuma 2009. gada decembrī, būtu jāpadara par Kopienas instrumentiem;

DY.  tā kā saistībā ar ekonomikas, monetāro un sociālo politiku, nodokļu piemērošanu, daudzgadu finanšu shēmu un pašu resursiem ir vajadzīga plašāka demokrātiskā kontrole, līdzdalība un koplēmuma procedūras piemērošana; tā kā šajā nolūkā būtu jāizmanto pašlaik spēkā esošās “passerelle” klauzulas;

DZ.  tā kā nav pieņemams, ka Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs nevar piedalīties visā Eiropadomes un eiro zonas augstākā līmeņa sanāksmju gaitā; tā kā būtu steidzami jārod risinājums, lai ar abu iestāžu politiskas vienošanās palīdzību novērstu šo demokrātiskās leģitimitātes trūkumu;

EA.  tā kā ir steidzami jānovērš pašreizējais EMS “demokrātijas deficīts” un visi turpmākie pasākumi virzībā uz banku savienību, fiskālo savienību un ekonomikas savienību ir cieši jāsaista ar uzlabotu ES līmeņa demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību;

EB.  tā kā katru reizi, kad Savienības līmenī tiek nodotas vai izstrādātas jaunas pilnvaras vai izveidotas jaunas Savienības iestādes, ir jānodrošina attiecīga Parlamenta leģitimitāte, demokrātiskā kontrole un atskaitīšanās Parlamentam;

EC.  tā kā neviens dalībvalstu noslēgts starpvaldību līgums nedrīkst radīt Savienības struktūrām paralēlas struktūras; tā kā visiem nolīgumiem, ar kuriem izveido starptautiskus vai pārvalstiskus režīmus, būtu jāpiemēro Parlamenta demokrātiskā kontrole;

ED.  tā kā patiesas ESS sagatavoti, pārbaudīti un izplatīti Eiropas statistikas dati ir ļoti svarīgs ieguldījums nolūkā sekmēt pilnīgu pārskatāmību un efektīvu publisku pārskatatbildību par Savienības politikas virzienu izstrādi, pārvaldību un īstenošanu Savienības un dalībvalstu mērogā;

EE.  tā kā Parlamenta un dalībvalstu parlamentu sadarbība, pamatojoties uz LES un LESD 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā (1. protokols), būtu jānostiprina, lai uzlabotu viedokļu apmaiņu un parlamentu darbības kvalitāti EMS pārvaldības jomā gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī; tā kā šāda sadarbība nebūtu jāuzskata par jaunas, jauktas parlamenta struktūras izveidi, kas no demokrātiskā un konstitucionālā viedokļa būtu gan neefektīva, gan nelikumīga;

1.  uzskata, ka EMS pārvaldība ir jāiekļauj Savienības institucionālajā satvarā, kas ir priekšnosacījums tās efektivitātei un pašreizējo atšķirību novēršanai dalībvalstu un Eiropas līmeņa politikā;

2.   aicina visas iestādes īsā laikā maksimāli izmantot spēkā esošajos Līgumos paredzētās iespējas un to elastību, vienlaikus gatavojoties vajadzīgajiem Līgumu grozījumiem, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un demokrātisko leģitimitāti; atkārto, ka būtu jāizslēdz jauna starpvaldību nolīguma iespēja;

3.  uzsver, ka gan pasākumiem, kuri ir ierosināti atbilstīgi spēkā esošajiem Līgumiem, gan turpmākajiem Līgumu grozījumiem nevajadzētu izslēgt līdzdalības iespējas un būtu jānodrošina Savienības integritāte;

4.  aicina Padomi, kura piešķīra pilnvaras sagatavot ziņojumu “Ceļā uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”, nekavējoties iekļaut Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju šā priekšlikuma sagatavotāju skaitā ar līdzvērtīgām tiesībām, lai nostiprinātu priekšlikuma demokrātisko leģitimitāti;

5.  atzinīgi vērtē to, ka, lai gan līdz šim ir notikusi tikai neoficiāla līmeņa līdzdalība, Parlamenta Priekšsēdētāju konference ir lūgusi Parlamenta kompetentajai komitejai izvērtēt būtiskākos priekšlikumus kopā ar trijiem pārstāvjiem (sherpas), kuri Parlamenta vārdā ved sarunas ar pastāvīgo Eiropadomes priekšsēdētāju;

6.  apstiprina, ka izmantos visas savas pilnvaras, lai iesniegtu Padomei priekšlikumus par grozījumu veikšanu Līgumos, kuri pēc tam ir jāizskata konventam, lai pabeigtu patiesas EMS izveidi, paplašinot Savienības pilnvaras, jo īpaši ekonomikas politikas jomā, un nostiprinot Savienības pašu resursus un budžeta veiktspēju, Komisijas lomu un demokrātisko pārskatatbildību un Parlamenta prerogatīvas;

7.  aicina dalībvalstu parlamentus iesaistīties to valdību fiskālo un reformu plānu sagatavošanā, pirms tos iesniedz Savienībai; plāno ierosināt konventam pievienot šo skaidro pienākumu dalībvalstu parlamentu funkcijām saskaņā ar LES 12. pantu;

8.  aicina Padomes priekšsēdētāju bez kavēšanās, vienojoties ar Parlamentu, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru atbilstīgi Lisabonas līgumam pabeigt un pieņemt Padomes bloķētās likumdošanas procedūras, jo īpaši tās, kuras attiecas uz KPD IV (kapitāla prasības) un dalībvalstu noguldījumu garantiju shēmām;

9.  uzskata par absolūtu nepieciešamību un visu turpmāko pasākumu virzībā uz banku savienību, fiskālo savienību un ekonomikas savienību priekšnoteikumu būtisku EMS pārvaldības demokrātiskās leģitimitātes un pārskatatbildības uzlabošanu Savienības mērogā, palielinot Parlamenta lomu;

10.  uzskata, ka atbilstīgi spēkā esošajiem Līgumiem varētu noteikt par saistošu to dalībvalstu budžeta disciplīnas koordināciju un pārraudzību, kuru naudas vienība ir eiro, un piemērot tām Eiropas Savienības Tiesas kontroli, pamatojoties uz LESD 136. pantu un 121. panta 6. punktu, bet uzskata arī, ka no konstitucionālā viedokļa šis pasākums būtu jāapsver tikai tad, ja tas ievērojami nostiprinātu Parlamenta nozīmi saistībā ar LESD 121. panta 3. un 4. punktu, un nolūkā pabeigt un īstenot daudzpusējās uzraudzības procedūru ar deleģētajiem aktiem, pamatojoties uz LESD 290. pantu; atgādina, ka saskaņā ar Līgumiem augsta līmeņa nodarbinātības veicināšana un atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšana ir jāņem vērā, nosakot un īstenojot Savienības politiku un rīcību, t. i., pilnveidojot pašreizējās stratēģijas un ieviešot jaunu pamatnostādņu kopumu dalībvalstīm, tostarp sociālos un ekonomikas kritērijus ar obligātajiem standartiem, kuri jāpiemēro to ekonomikas sistēmas galvenajiem elementiem;

11.  uzskata, ka patiesai EMS nevajadzētu nozīmēt tikai noteikumu sistēmu, bet arī lielāku budžeta veiktspēju, pamatojoties uz konkrētiem pašu resursiem (tostarp finanšu darījumu nodokli), ar kuriem atbilstīgi Savienības budžeta sistēmai atbalsta izaugsmi un sociālo kohēziju, risinot problēmas saistībā ar nelīdzsvarotību, strukturālām atšķirībām un ārkārtas finanšu situācijām, kas ir tieši saistītas ar monetāro savienību, neapdraudot tā tradicionālās funkcijas finansēt kopējo politiku;

12.  uzskata, ka saskaņā ar spēkā esošajiem Līgumiem LESD 136. pants ļauj Padomei, pamatojoties uz Komisijas sniegtu ieteikumu un ņemot vērā to dalībvalstu balsojumu, kuru naudas vienība ir eiro, saskaņā ar Eiropas pusgadu pieņemt saistošas ekonomikas politikas pamatnostādnes eiro zonas valstīm; uzsver, ka stimulu mehānisms nostiprinātu ekonomikas politikas koordinācijas saistošo raksturu; aicina Iestāžu nolīgumā paredzēt Parlamenta iesaisti gada izaugsmes pētījuma un ekonomikas politikas un nodarbinātības pamatnostādņu izstrādē un apstiprināšanā;

13.  apstiprinot savu nodomu pastiprināt sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem, pamatojoties uz 1. protokolu, uzsver, ka šāda sadarbība nebūtu jāuzskata par jaunas jauktas parlamentāras struktūras izveidi, kas no demokrātiskā un konstitucionālā viedokļa būtu gan neefektīva, gan nelikumīga; uzsver Parlamenta kā parlamentāras struktūras absolūto leģitimitāti Savienības līmenī saistībā ar nostiprinātu un demokrātisku EMS pārvaldību;

14.  prasa, lai Komisija pēc iespējas drīzāk pēc apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām, Parlamentam darbojoties kā vienam no likumdevējiem, iesniegtu priekšlikumus aktiem par pielikumā noteikto detalizēto instrukciju ievērošanu;

15.  apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes princips un Savienības iedzīvotāju pamattiesības;

16.  aicina Komisiju papildus pasākumiem, kurus drīkst pieņemt un kuri bez kavēšanās ir jāpieņem saskaņā ar spēkā esošajiem Līgumiem, uzskaitīt institucionālās pārmaiņas, kas var būt vajadzīgas, lai izveidotu stabilāku EMS struktūru, ņemot vērā nepieciešamību izveidot integrētu finanšu sistēmu, integrētu budžeta sistēmu, kā arī integrētu ekonomikas politikas sistēmu, kuras pamtā ir Parlamenta lomas palielināšana;

17.  uzskata, ka prasītā priekšlikuma finansiālā ietekme jāsedz ar atbilstošiem budžeta piešķīrumiem;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un tās pielikumā izklāstītos ieteikumus Komisijai, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Centrālajai bankai, Eurogrupas priekšsēdētājam un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

PIELIKUMS

DETALIZĒTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PRIEKŠLIKUMA SATURU

1.  Integrēta finanšu sistēma

1.1. ieteikums saistībā ar vienoto uzraudzības mehānismu

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Pašreizējie Komisijas priekšlikumi par vienotu Eiropas uzraudzības mehānismu būtu jāpieņem iespējami drīz, lai nodrošinātu uzraudzības noteikumu efektīvu piemērošanu, riska kontroli un krīzes novēršanu attiecībā uz kredītiestādēm visā Savienībā.

Priekšlikuma juridiskajam pamatam, formai un saturam būtu jānodrošina visu dalībvalstu pilnvērtīgas līdzdalības iespējas vienotajā Eiropas uzraudzības mehānismā, nodrošinot to dalībvalstu pilnvērtīgu iesaisti lēmumu pieņemšanas procesā, kuru valūta nav eiro, un uzņemto saistību un ietekmes uz lēmumu pieņemšanu proporcionālu attiecību.

Eiro zonas dalībvalstu līdzdalībai Eiropas uzraudzības iestādes darbā vajadzētu būt obligātai.

Eiropas Parlamentam attiecībā uz priekšlikumu būtu jānodrošina plašas demokrātiskas kontroles tiesības, ievērojot Līgumos noteiktās pilnvaras.

Juridiskajā pamatā būtu jāparedz Eiropas Parlamenta kā viena no likumdevējiem tiesības gadījumos, kad tā likumdevēja pilnvaras nav īstenojamas, piemērojot “uzraudzības tiesību aktu kopuma” koncepciju. Sakaņā ar LESD 263. pantu Eiropas Savienības Tiesa pārbauda to ECB pieņemto aktu likumību, kas nav ieteikumi un atzinumi un kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām.

Priekšlikumam būtu jānodrošina, ka visi Regulā (ES) Nr. 1093/2010 paredzētie EBI uzdevumi arī turpmāk tiek veikti Savienības līmenī un ka priekšlikumi atbilst Eiropas uzraudzības iestāžu pareizai darbībai, kā paredzēts Regulā (ES) Nr. 1093/2010.

Eiropas uzraudzības iestādei ir jāatskaitās Eiropas Parlamentam un Padomei par darbībām un pieņemtajiem lēmumiem Eiropas uzraudzības jomā un jāiesniedz ziņojumi kompetentajai Eiropas Parlamenta komitejai. Lai nodrošinātu demokrātisko pārskatatbildību, cita starpā ir jāparedz Parlamenta apstiprinājums vienotā uzraudzības mehānisma uzraudzības padomes priekšsēdētāja kandidatūrai, ko izvēlas atklātā konkursa procedūrā, priekšsēdētāja pienākums atskaitīties Eiropas Parlamentam, Eiropas Parlamenta tiesības uzdot rakstiskus un mutiskus jautājumus un Eiropas Parlamenta tiesības veikt izmeklēšanu saskaņā ar LESD.

Eiropas vienotajam uzraudzības mehānismam jābūt neatkarīgam no dalībvalstu politiskajām interesēm, un tam jānodrošina, ka Savienības intereses ir svarīgākas par dalībvalstu interesēm, pamatojoties uz Savienības pilnvarojumu un atbilstošu pārvaldību.

Vienotā uzraudzības mehānisma lēmumu pieņemšanas procesi jāprecizē attiecīgā tiesību akta priekšlikumā saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

Struktūrām, kas atbild par uzraudzību pārvalstiskā līmenī, jāpiešķir pietiekami resursi, arī personāls, lai tām būtu tādas darbības spējas, kādas nepieciešamas to funkciju izpildei.

1.2. ieteikums saistībā ar noguldījumu garantijām

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Eiropas Parlaments aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai attiecībā uz pārstrādāto direktīvu par noguldījumu garantiju sistēmām nodrošinātu likumdošanas procedūras iespējami ātrāku pabeigšanu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta 2012. gada 16. februāra nostājas dokumentu.

Ņemot vērā vienotā Eiropas noguldījumu garantiju režīma iltermiņa mērķi, visām Savienības noguldījumu garantiju sistēmām būtu jāpiemēro stingras prasības, lai panāktu vienādu visaptverošu aizsardzību un vienādu stabilitāti noguldījumu garantiju sistēmām un nodrošinātu godīgas konkurences nosacījumus. Vienīgi šādi var tikt radīti priekšnoteikumi, lai panāktu vajadzīgo elastīgumu, kas ļautu pienācīgi ņemt vērā atsevišķo valstu stāvokli finanšu jomā.

Līdzko sāk darboties efektīva noregulējuma sistēma un efektīvs vienotais uzraudzības mehānisms, būtu jāizvērtē iespējas izveidot vienotu Eiropas noguldījumu garantiju fondu ar funkcionējošām noguldījumu garantiju sistēmām, kas nodrošinātas ar pietiekamu finansējuma apjomu, tādējādi palielinot sistēmu uzticamību un ieguldītāju uzticību.

Privāto uzkrājumu aizsardzības nodrošināšanai ir jāgarantē līdzekļu funkcionāla nošķirtība, vienlaikus nodrošinot efektīvu līdzekļu piesaisti noguldījumu garantijām, kā arī sanācijai un noregulējumam.

Noguldījumu garantiju mehānismiem, kā arī sanācijas un noregulējuma sistēmām būtu jāparedz stabila ex-ante finanšu struktūra, kuras pamatā ir attiecīgās nozares iemaksas un kurā noteiktas finanšu iestādes iemaksas atbilst šīs iestādes darbības riska līmenim, publiskos līdzekļus izmantojot tikai kā pēdējo atbalsta mehānismu, ko izmanto pēc iespējas maz.

1.3. ieteikums saistībā ar sanāciju un noregulējumu

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Pašreizējais priekšlikums direktīvai, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu sabiedrību sanācijas un noregulējuma sistēmu, jāpieņem iespējami ātri, lai radītu Eiropas sistēmu noregulējuma pasākumu piemērošanai un vidējā termiņā varētu uzsākt vienotas Eiropas sanācijas un noregulējuma sistēmas veidošanu. Jāņem vērā tas, ka dažām banku nozarēm jau ir mehānismi pilnvērtīgai aizsardzībai un sanācijas un noregulējuma instrumenti, kas jāatzīst, jāatbalsta un jānosaka tiesību aktā.

Efektīvas noregulējuma un sanācijas sistēmas vispārējais mērķis ir samazināt līdz minimumam nodokļu maksātāju līdzekļu iespējamo izmantošanu banku iestāžu sanācijai un noregulējumam.

Privāto uzkrājumu aizsardzības nodrošināšanai ir jāgarantē līdzekļu funkcionāla nošķirtība, vienlaikus nodrošinot efektīvu līdzekļu piesaisti noguldījumu garantijām, sanācijai un noregulējumam.

Sanācijas, noregulējuma un noguldījumu garantiju sistēmām būtu jānodrošina stabila ex-ante finanšu struktūra, kuras pamatā ir attiecīgās nozares iemaksas un kurā noteiktas finanšu iestādes iemaksas atbilst šīs iestādes darbības riska pakāpei, publiskos līdzekļus izmantojot tikai kā pēdējo atbalsta mehānismu, ko izmanto pēc iespējas maz.

Priekšlikumam arī būtu jāatbilst citiem aspektiem, kas ir paredzēti Eiropas Parlamenta 2010. gada 7. jūlija rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par pārrobežu krīzes vadību banku nozarē, piemēram, maksātnespējas tiesību aktu saskaņošanai, kopīgai riska novērtēšanai, vienotam instrumentu kopumam un “intervences posmiem”.

1.4. ieteikums saistībā ar banku savienības papildelementiem

2.  Integrēta fiskālā sistēma

2.1. ieteikums par divu tiesību aktu kopumu

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

2.2. ieteikums par fiskālā pakta ietveršanu Kopienas tiesību kopumā

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Ņemot vērā tā īstenošanā gūtās pieredzes novērtējumu, fiskālais pakts saskaņā ar LES un LESD būtu pēc iespējas ātrāk jātransponē Savienības sekundārajos tiesību aktos.

2.3. ieteikums ‐ nodokļu sistēma

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Aizvien ciešākā ekonomikas, fiskālā un budžeta savienībā ir jāpaveic vairāk, lai saskaņotu nodokļu sistēmas un vērstos pret nelabvēlīgo nodokļu konkurenci dalībvalstu starpā, kas noteikti ir pretrunā iekšējā tirgus būtībai. Ja visi sarunu un kompromisa panākšanas pasākumi cieš neveiksmi, nodokļu jomā biežāk būtu jāizmanto uzlabota sadarbība (piemēram, kopējas konsolidētas uzņēmumu ienākuma nodokļu bāzes vai finanšu darījumu nodokļa noteikšanai), jo saskaņotas nodokļu sistēmas uzlabos budžeta politikas integrāciju.

2.4. ieteikums ‐ centralizēts Eiropas budžets, ko finansē no pašu resursiem

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Izstrādājot politikas virzienus, Komisijai un Padomei būtu jāņem vērā Eiropas Parlamenta nostājas par daudzgadu finanšu shēmu un pašu resursiem. Eiropas Parlaments ir atkārtoti aicinājis steidzami īstenot pašu resursu sistēmas reformu un atgriezties pie LESD burta un gara, norādot, ka Savienības budžets jāfinansē tikai no pašu resursiem.

Steidzami ir jānovērš situācija, kurā vajadzība pēc finansējuma Savienības budžetā ir pretrunā dalībvalstīs nepieciešamajai budžeta konsolidācijai. Tādēļ ir pienācis laiks pakāpeniski atjaunot tādu kārtību, ar ko paredz, ka Savienības budžetu finansē no patiesiem pašu resursiem, tādējādi attiecīgi atvieglojot dalībvalstu budžeta slogu. Turklāt ir jāatgādina, ka 2007. gada 29. marta, 2011. gada 8. jūnija, 2012. gada 13. jūnija un 2012. gada 23. oktobra rezolūcijā Eiropas Parlaments skaidro savu viedokli par to, kas ir patieso pašu resursu sistēma un kā to padarīt saderīgu ar fiskālo konsolidāciju, kura īstermiņā jāveic dalībvalstīs.

Turpmākai budžeta saskaņošanai Savienībā ir vajadzīga konsolidēti dati par Savienības, dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību publisko līdzekļu izlietojumu, kas atbilst Savienības mērķiem. Tādēļ Komisijai turpmākajos tiesību aktu priekšlikumos būtu jāiekļauj šādu konsolidētu datu sagatavošana.

2.5. ieteikums ‐ pakāpeniska parāda dzēšanas fonda izveide

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Būtu jāparedz pakāpeniska pāreja no pārmērīga parāda uz parāda dzēšanas fondu, pamatojoties uz Vācijas Ekonomikas ekspertu padomes priekšlikumu, ar ko paredz tāda fonda pagaidu izveidi, kurā līdzekļus iemaksātu dalībvalstis, kuru parāds pārsniedz 60 % un kuras atbilst noteiktiem kritērijiem, paredzot parāda atlīdzināšanu apmēram 25 gadu laikpsomā, tādējādi izveidojot fondu, kas papildus visu pašreizējo mehānismu īstenošanai palīdzēs nākotnē saglabāt dalībvalstu kopējo parādu zem 60 % robežas.

2.6. ieteikums par cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Brīvu kapitāla apriti nevar izmantot, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, jo īpaši dalībvalstīs, kuru naudas vienība ir eiro un kuras saskaras ar nopietnām grūtībām saistībā ar to finanšu stabilitāti eiro zonā vai kuras apdraud šādas grūtības. Tāpēc Komisijai saskaņā ar tās nozīmīgo 2012. gada 27. jūnija iniciatīvu būtu jāpastiprina cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, jāpabeidz sarunu kārtas par starptautisko nolīgumu un jāiesniedz priekšlikumi par nodokļu iestāžu sadarbības un koordinācijas uzlabošanu.

Saskaņā ar LESD 326.–333. panta noteikumiem, izmantojot uzlabotu sadarbību, būtu jāievieš finanšu darījumu nodoklis.

2.7. ieteikums par ESM demokrātiskas uzraudzības nodrošināšanu

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

ESM būtu pakāpeniski jāsāk pārvaldīt, izmantojot Kopienas metodi, un par tā darbību būtu jāatskaitās Eiropas Parlamentam. Būtiskākos lēmumus, piemēram, lēmumus par finanšu palīdzības piešķiršanu dalībvalstij un memorandu parakstīšanu, būtu pienācīgi jāpārbauda Eiropas Parlamentam.

Trijotnes pārstāvji, kuri iecelti, lai nodrošinātu memorandu īstenošanu, pirms pienākumu izpildes uzsākšanas būtu jāuzklausa Eiropas Parlamentā, un tiem būtu regulāri jāsniedz ziņojumi Eiropas Parlamentam.

2.8. ieteikums par demokrātiskas pārskatatbildības un fiskālās koordinēšanas leģitimitātes nodrošināšanu

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Visi jaunizveidotie fiskālās politikas mehānismi būtu jāsaskaņo ar atbilstīgiem noteikumiem, lai nodrošinātu demokrātisku pārskatatbildību un leģitimitāti.

3.  Integrēta ekonomikas politikas sistēma

3.1. ieteikums par labāku ekonomikas politikas iepriekšēju koordinēšanu un Eiropas pusgada uzlabojumiem

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Komisijai būtu jānodrošina divu tiesību aktu kopumam veltīto trialoga sarunu laikā starp Eiropas Parlamentu un Padomi panākto kompromisu visaptveroša īstenošana.

Būtu rūpīgi jāizpēta Savienības instrumenti sociālās aizsardzības un minimālo sociālo standartu nodrošināšanai, tostarp jauniešu bezdarba novēršanai, piemēram, Eiropas jaunatnes garantija.

Komisijai, īstenojot parasto likumdošanas procedūru, nekavējoties būtu jāizstrādā priekšlikumi, lai sekundārajos tiesību aktos transponētu valstu vai valdību vadītāju 2012. gada 28. jūnijā pieņemtās saistības saskaņā ar Izaugsmes un nodarbinātības paktu. Jo īpaši ekonomikas koordinēšanas regulējumā pienācīgi būtu jāņem vērā dalībvalstu saistības “īstenot diferencētu, uz izaugsmi vērstu fiskālu konsolidāciju, ievērojot Stabilitātes un izaugsmes paktu un ņemot vērā valstu īpašos apstākļus” un veicināt ieguldījumus “uz nākotni vērstās jomās, kas ir tieši saistītas ar ekonomiskās izaugsmes potenciālu”.

Komisijai būtu jānāk klajā ar paskaidrojumu par gada izaugsmes pētījuma statusu. Eiropas Parlamentam un dalībvalstu parlamentam būtu jāiesaistās Eiropas pusgada īstenošanā.

Turpmākai budžeta saskaņošanai Savienībā ir vajadzīga konsolidēti dati par Savienības, dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību publisko līdzekļu izlietojumu, kas atbilst Savienības mērķiem. Tādēļ Komisijai turpmākajos tiesību aktu priekšlikumos būtu jāiekļauj šādu konsolidētu datu sagatavošana.

3.2. ieteikums par Sociālo paktu Eiropai

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Saskaņā ar līgumiem, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, jāņem vērā nepieciešamība veicināt augstu nodarbinātības līmeni un nodrošināt atbilstīgu sociālās aizsardzības līmeni.

Īpašie noteikumi par budžeta disciplīnas saistošu uzraudzību eiro zonā var papildināt ‐ un tiem arī būtu jāpapildina ‐ kritērijus fiskālajā un makroekonomikas jomā ar kritērijiem nodarbinātības un sociālajā jomā, lai nodrošinātu minēto noteikumu atbilstīgu īstenošanu, pieņemot attiecīgus Savienības finanšu noteikumus.

4.  Demokrātiskās leģitimitātes un pārskatatbildības nostiprināšana

4.1. ieteikums par ekonomikas jautājumiem veltītu dialogu

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Komisijai būtu jānosaka prasība visaptveroši īstenot divu tiesību aktu kopumam veltīto trialoga sarunu laikā starp Eiropas Parlamentu un Padomi panāktos kompromisus.

4.2. ieteikums ‐ Eiropas finansiālā atbalsta mehānismi

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

Eiropas Parlamentam jābūt demokrātiskas kontroles un uzraudzības tiesībām attiecībā uz Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta / Eiropas Stabilitātes mehānisma un visu turpmāko līdzīgo struktūru darbību, un šajā kontrolē un uzraudzībā būtu jāiesaista Revīziajs palāta un OLAF. Eiropas Stabilitātes mehānisms būtu jāietver Kopienas tiesību kopumā.

4.3. ieteikums par Eiropas Parlamenta un parlamentu savstarpējās sadarbības nozīmes palielināšanu Eiropas pusgada kontekstā

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

–  Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Eiropadomes pavasara sanāksmē iesniedz Parlamenta viedokli par gada izaugsmes pētījumu. Būtu jānoslēdz tāds iestāžu nolīgums, kurā paredzēta Eiropas Parlamenta iesaiste gada izaugsmes pētījuma, ekonomikas politikas un nodarbinātības pamatnostādņu izstrādē un apstiprināšanā;

–   pusgada svarīgākajos brīžos (t. i., pēc gada izaugsmes pētījuma un pēc katrai valstij izstrādāto ieteikumu publicēšanas), kad tiek organizētas dalībvalstu parlamentu pārstāvju un Eiropas Parlamenta pārstāvju parlamentārās sanāksmes, būtu jānodrošina arī Komisijas un Padomes pārstāvju klātbūtne, jo īpaši sniedzot dalībvalstu parlamentiem iespēju valsts budžeta apspriešanā ņemt vērā Eiropas perspektīvu.

4.4. ieteikums par pārredzamības, leģitimitātes un pārskatatbildības uzlabošanu

Eiropas Parlaments uzskata, ka tiesību aktam, kas jāpieņem, būtu jāreglamentē turpmāk minētie jautājumi:

–   lai nostiprinātu pārredzamību, ECOFIN un Eurogrupai būtu jānodod Eiropas Parlamentam visi svarīgākie iekšējie dokumenti, darba kārtības un papildu informācijas materiāli pirms šo struktūru sanāksmēm; turklāt Eurogrupas priekšsēdētājam regulāri būtu jāierodas Eiropas Parlamentā, lai, piemēram, piedalītos uzklausīšanās, ko rīko Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārās komitejas vadībā;

Visi lēmumi saistībā ar ekonomikas un monetārās savienības pilnveidošanu ir jāpieņem, pamatojoties uz Līgumu par Eiropas Savienību; jebkura atkāpe no Kopienas metodes un starpvaldību līgumu plašāka izmantošana tikai šķeltu un vājinātu Savienību un eiro zonu.

(1) OV L 331, 15.12.2010., 12. lpp.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija par ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas darbību 2011. gadā (2012/2048(INI))

P7_TA(2012)0431 A7-0328/2012

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas (ĀKK) locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (Kotonū partnerattiecību nolīgums)(1) un pārskatīts 2005. gada 25. jūnijā Luksemburgā un 2010. gada 22. jūnijā Vagadugu(2),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas (APA) Reglamentu, kas pieņemts 2003. gada 3. aprīlī(3) un pēdējo reizi grozīts Budapeštā (Ungārijā) 2011. gada 18. maijā(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā(5),

–  ņemot vērā Deklarāciju par attīstībai labvēlīgiem ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPN), ko APA pieņēma 2007. gada 22. novembrī Kigali (Ruandā)(6),

–  ņemot vērā Deklarāciju par ĀKK un ES partnerattiecību nolīguma (Kotonū partnerattiecību nolīgums) otro pārskatīšanu, ko APA pieņēma 2009. gada 3. decembrī Luandā (Angolā)(7),

–  ņemot vērā paziņojumu, kas tika pieņemts APA Centrālāfrikas valstu reģionālajā sanāksmē 2011. gada 29. aprīlī Jaundē (Kamerūnā)(8),

–  ņemot vērā 2011. gada maijā Budapeštā pieņemtās APA rezolūcijas par: demokrātiskiem apvērsumiem Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ‐ sekas attiecībā uz ĀKK valstīm, Eiropu un pārējo pasauli; stāvokli Kotdivuārā; nākotnes izaicinājumiem attiecībā uz demokrātiju un konstitucionālās kārtības ievērošanu ĀKK un ES valstīs; budžeta atbalstu kā līdzekli oficiālās attīstības palīdzības (OAP) sniegšanai ĀKK valstīs; un ūdens piesārņojumu,

–  ņemot vērā 2011. gada maijā Budapeštā pieņemtās APA deklarācijas par: Ceturto augsta līmeņa forumu par atbalsta efektivitāti Pusanā, Dienvidkorejā 2011. gadā; apvienošanos vispārējai pieejamībai, tuvojoties Augsta līmeņa sanāksmei par AIDS 2011. gada jūnijā(9),

–  ņemot vērā 2011. gada novembrī Lomē pieņemtās APA rezolūcijas par: Lisabonas līguma ietekmi uz ĀKK un ES partnerattiecībām; parādu ietekmi uz attīstības finansējumu ĀKK valstīs; personu ar invaliditāti sociālo integrāciju jaunattīstības valstīs; pārtikas krīzi Somālijas pussalā, it īpaši Somālijā; un Arābu valstu atmodas ietekmi uz Subsahāras reģiona kaimiņvalstīm(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A7-0328/2012),

A.  tā kā augstā pārstāve / Komisijas priekšsēdētāja vietniece ir sniegusi apliecinājumus, ka ES Padomei ministru līmenī vajadzētu būt pārstāvētai asamblejas sesijās un paskaidroja, ka tā 2010. gadā Kinšasā notikušajā 20. sesijā nebija pārstāvēta “izņēmuma kārtā”; tā kā ES Padome bija ministru līmenī pārstāvēta abās 2011. gada sesijās;

B.  tā kā ĀKK un ES APA ir lielākā parlamentārā struktūra, kas aptver gan ziemeļu, gan dienvidu reģiona valstis;

C.  ņemot vērā prezidentvalsts Ungārijas un vairāku vietējo iestāžu izcilo ieguldījumu 21. sesijas Budapeštā organizēšanā un saturā;

D.  tā kā 2011. gadā tika rīkotas divas faktu vākšanas misijas ‐ viena Austrumtimorā un otra ‐ Ceturtajā augsta līmeņa forumā par atbalsta efektivitāti Pusanā (Dienvidkorejā);

E.  tā kā Kotonū partnerattiecību nolīguma pārskatīšana 2010. gadā sniedza vērtīgu iespēju nostiprināt APA lomu un tās reģionālo dimensiju un attīstīt parlamentāro kontroli ĀKK reģionos un valstīs; tā kā nolīguma pārskatītās redakcijas ratifikācija līdz 2011. gada beigām netika pabeigta;

F.  tā kā atbilstīgi Kotonū nolīgumam politiskajā dialogā saskaņā ar 8. pantu iesaista APA;

G.  tā kā APA reģionālajai sanāksmei, kas notika Kamerūnā 2011. gadā, bija ievērojami panākumi un rezultātā tika pieņemts iepriekš minētais Jaundes paziņojums, kurā jo īpaši uzsvērts deputātu sašutums par seksuālās vardarbības pieaugumu, trivializācijas riskiem un plaši izplatīto nesodāmību;

H.  tā kā jaunie Eiropas Parlamenta pieņemtie noteikumi, ar ko regulē Parlamenta deputātu palīgu komandējumus, vairs nedod viņiem iespēju palīdzēt deputātiem komandējuma laikā,

1.  atzinīgi vērtē to, ka 2011. gadā APA turpināja nodrošināt pamatu atklātam, demokrātiskam un padziļinātam dialogam starp Eiropas Savienību un ĀKK valstīm par Kotonū partnerattiecību nolīgumu un tā īstenošanu, tostarp par EPN;

2.  uzsver pievienoto vērtību, ko rada APA sesiju rīkošana ES dalībvalstīs rotācijas kārtībā, un uzskata, ka ir jāturpina piemērot šo rotācijas principu, kā tas tiek darīts kopš 2003. gada;

3.  sveic prezidentvalsti Ungāriju par tās aktīvo ieguldījumu 21. sesijā, jo īpaši darbsemināros;

4.  uzsver nepieciešamību pievērst vairāk uzmanības ĀKK un ES APA darba rezultātiem un nodrošināt saskaņotību starp tās un EP rezolūcijām; pauž bažas par to, ka ir mazinājusies EP deputātu dalība, jo īpaši APA komiteju sanāksmēs, un aicina EP deputātus aktīvāk piedalīties tās sanāksmēs un pasākumos; prasa nodrošināt lielāku elastīgumu attiecībā uz atļauju EP deputātu palīgiem piedalīties APA sanāksmēs, lai uzlabotu deputātu darba kvalitāti;

5.  atgādina par augstās pārstāves / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces pausto apņemšanos, ka ES Padomei jābūt ministru līmenī pārstāvētai asamblejas sesijās; atzinīgi vērtē to, ka ES Padome 2011. gadā atjaunoja dalību APA sesijās, un ir apmierināts, ka augstā pārstāve ir nodrošinājusi, ka tiek ieviesta skaidrība par ES Padomes lomu; aicina skaidrāk noteikt EĀDD un Komisijas pienākumus attiecībā uz Kotonū partnerattiecību nolīguma īstenošanu;

6.  uzsver ĀKK valstu parlamentu, vietējo iestāžu un nevalstisko dalībnieku būtisko nozīmi, izstrādājot un uzraugot valsts un reģionālās stratēģijas dokumentus un īstenojot Eiropas Attīstības fondu (EAF), un aicina Komisiju un ĀKK valstu valdības garantēt to līdzdalību; turklāt uzsver, ka ir nepieciešama stingra parlamentāra kontrole EPN apspriešanā un noslēgšanā;

7.  pauž bažas par budžeta samazinājumiem ES dalībvalstīs, kas skar attīstības politikas izdevumus; aicina APA turpināt izdarīt spiedienu uz ES dalībvalstīm, lai tās līdz 2015. gadam sasniedz mērķi par 0,7 % no NKI; aicina APA locekļus vairāk apspriesties par līdzekļu novirzīšanu, kur tie visvairāk nepieciešami, lai mazinātu nabadzību, un par diferencētu pieeju palīdzības piešķiršanai;

8.  vērš uzmanību uz nepieciešamību iesaistīt parlamentus demokrātiskajā procesā un valstu attīstības stratēģiju izstrādē; uzsver to būtisko nozīmi attīstības politikas izveidē, īstenošanā un uzraudzībā; aicina Komisiju sniegt visu pieejamo informāciju ĀKK valstu parlamentiem un palīdzēt tiem īstenot demokrātisku kontroli, jo īpaši palielinot spējas;

9.  uzsver nepieciešamību saglabāt plašsaziņas līdzekļu brīvību un neatkarību, kas ir īpaši svarīgi elementi, lai nodrošinātu plurālismu un demokrātiskās opozīcijas grupu un minoritāšu līdzdalību politiskajā dzīvē;

10.  aicina ES un ĀKK valstis mudināt pilsoņus, jo īpaši sievietes, piedalīties attīstības jautājumu risināšanā, jo sabiedrības līdzdalība ir būtiska progresa panākšanai; atzīst sieviešu kompetenci problēmu un konfliktu risināšanā un prasa Komisijai un APA palielināt sieviešu līdzdalību darba grupās, un šajā saistībā uzsver vērtīgo Sieviešu foruma devumu;

11.  aicina parlamentus īstenot stingru parlamentāro EAF uzraudzību; uzsver APA būtisko nozīmi šajās debatēs un aicina APA, kā arī ĀKK valstu parlamentus tajās aktīvi piedalīties, jo īpaši saistībā ar pārskatītā Kotonū partnerattiecību nolīguma ratifikāciju;

12.  prasa Eiropas Komisijai informēt APA par situāciju saistībā ar Vagadugu 2010. gada 22. jūnijā pārskatītā Kotonū partnerattiecību nolīguma ratifikāciju;

13.  atgādina, ka saskaņā ar Kotonū partnerattiecību nolīgumu politiskajā dialogā atbilstīgi 8. pantam iesaista APA un tāpēc APA ir pienācīgi jāinformē un jāiesaista;

14.  atgādina par lielo nozīmi, kāda ir pastiprinātam, patiesam un vispusīgākam politiskajam dialogam par cilvēktiesībām, tostarp nediskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ;

15.  atzinīgi vērtē arvien pieaugošo APA parlamentāro un līdz ar to arī politisko lomu, arvien aktīvāku tās locekļu darbību un labāku tās debašu kvalitāti, kas palīdz sniegt tai būtisku ieguldījumu ĀKK valstu un ES partnerattiecībās;

16.  pauž bažas par to, ka dažās valstīs ir palielinājusies pret homoseksuālām personām vērsta vardarbība un diskriminācija, un prasa APA šo jautājumu iekļaut tās debašu darba kārtībā;

17.  vērš uzmanību uz to, ka diskusija par ĀKK grupas nākotni pēc 2020. gada ir jau sākusies, un uzsver, ka APA šajā diskusijā būs ievērojama loma; šajā saistībā īpaši atzīmē nepieciešamību noskaidrot, kāda nākotnē būs dažādu grupu (ĀKK, Āfrikas Savienības, vismazāk attīstīto valstu, 77 valstu grupas, reģionālo grupu) nozīme un attiecības; uzsver visaptverošas apvienotas parlamentāras uzraudzības nepieciešamību neatkarīgi no tā, kāds būs gala rezultāts;

18.  uzsver nozīmi, kādu APA piešķir pārredzamībai dabas resursu izmantošanā un tirdzniecībā, un īpaši atzīmē, ka APA šajā saistībā turpinās mudināt pieņemt atbilstošus tiesību aktus;

19.  aicina APA turpināt uzraudzīt situāciju Ziemeļāfrikā un ĀKK valstīs, kurās ir krīze, un pievērst lielāku uzmanību valstu nestabilitātes situācijām;

20.  aicina APA turpināt rīkot savas vēlēšanu novērošanas misijas uz tā paša pamata kā veiksmīgo misiju Burundi 2010. gadā tiktāl, cik tās atbilst APA dubultajai leģitimitātei, nodrošinot tās vēlēšanu novērošanas misiju neatkarību un ciešu koordināciju ar citām reģionālām novērošanas iestādēm;

21.  atzinīgi vērtē to, ka 2011. gadā notika vēl viena Kotonū partnerattiecību nolīgumā un APA Reglamentā paredzētā reģionālā sanāksme; uzskata, ka šīs sanāksmes veicina patiesu viedokļu apmaiņu par reģionāliem jautājumiem, tostarp par konfliktu novēršanu un risināšanu, reģionālo kohēziju un sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem; izsaka atzinību veiksmīgās sanāksmes Kamerūnā organizētājiem;

22.  atzinīgi vērtē darba grupas par darba metodēm darba noslēgšanu un Reglamenta pirmā grozījumu kopuma pieņemšanu Budapeštā un aicina APA Prezidiju īstenot tās pārējos ieteikumus, lai uzlabotu APA efektivitāti un politisko ietekmi gan attiecībā uz Kotonū partnerattiecību nolīguma īstenošanu, gan arī starptautiskajā kontekstā;

23.  uzsver nozīmi, kāda ir APA sesiju laikā rīkotiem apmeklējumiem uz vietas, kas papildina sesiju diskusijas;

24.  aicina APA turpināt apspriedes par tās sanāksmju rīkošanas izmaksām;

25.  atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un APA pārstāvju piedalīšanos neformālajā Padomes sanāksmē, kurā tikās ministri, kas atbildīgi par sadarbību attīstības jomā, un kuru 2011. gada 14. un 15. jūlijā Sopotā organizēja Eiropas Savienības Padomes prezidentvalsts Polija, kā arī aicina nākamās Padomes prezidentvalstis rīkoties tāpat;

26.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ĀKK Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, APA Prezidijam un Ungārijas un Togo valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp. (2) OV L 287, 4.11.2010., 3. lpp. (3) OV C 231, 26.9.2003., 68. lpp. (4) DV\875101. (5) OV L 378, 27.12.2006., 41. lpp. (6) OV C 58, 1.3.2008., 44. lpp. (7) OV C 68, 18.3.2010., 43. lpp. (8) APP 100.945. (9) OV C 327, 10.11.2011., 42. lpp. (10) OV C 145, 23.5.2012., 21. lpp.