Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā uzlaboto Savienības ekonomikas pārvaldības sistēmu, tostarp sešu tiesību aktu kopumu, Parlamenta saskaņotos priekšlikumus attiecībā uz divu tiesību aktu kopumu un Kopienas līmenī izstrādāto fiskālo paktu saskaņā ar Līguma par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā 16. pantu,

–  ņemot vērā divus Eiropadomes priekšsēdētāja ziņojumus “Ceļā uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību”, proti, 2012. gada 26. jūnija ziņojumu(1) un 2012. gada 12. oktobra ziņojumu(2),

–  ņemot vērā 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropadomes secinājumus, kuros izskatīti veidi, kā uzlabot eurozonas ekonomisko un finansiālo struktūru(3),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 125. pantu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 18. novembra rezolūciju “EMU@10 ‐  Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi”(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi ‐  ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. novembra Zaļo grāmatu par stabilitātes obligāciju ieviešanas iespējamību (COM(2011)0818),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 15. februāra rezolūciju par stabilitātes obligāciju ieviešanas iespējamību(6),

–  ņemot vērā minētajai rezolūcijai pievienoto rīcības plānu,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A7-0402/2012),

A.  tā kā Parlaments ir pieprasījis Komisijai iesniegt ziņojumu par iespēju ieviest euroobligācijas, kas bija Parlamenta un Padomes nolīguma par ekonomikas pārvaldības tiesību aktu kopumu (sešu tiesību aktu kopums) neatņemama daļa;

B.  tā kā saskaņā ar Zaļo grāmatu tika uzsākta plaša sabiedriskā apspriešana par stabilitātes obligāciju koncepciju; tā kā Zaļajā grāmatā ir novērtēta valsts obligāciju kopīgas emisijas iespējamība eurozonas dalībvalstīs un apspriesti vajadzīgie nosacījumi;

C.  tā kā, ņemot arī vērā plašāku Savienības perspektīvu, eurozona ir unikālā situācijā, jo tās dalībvalstīm ir kopēja valūta, bet nav vienotas budžeta politikas un vienota obligāciju tirgus; tā kā tādēļ ir pamats atzinīgi vērtēt priekšlikumu projektus divos iepriekšminētajos ziņojumos “Ceļā uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību”, ko iesniedza Eiropadomes priekšsēdētājs un kas ir labs sākumpunkts darbam stabilas un patiesas EMS virzienā;

D.  tā kā LESD 125. pants aizliedz dalībvalstīm uzņemties citas dalībvalsts saistības;

E.  tā kā ECB īstenotā monetārā politika nav risinājums dalībvalstu fiskālajām un strukturālajām problēmām un tā kā šīs politikas nestandarta pasākumu efektivitāte ir ierobežota;

F.  tā kā neviena federālā valsts (tostarp ASV un Vācija) neizdod neko līdzvērtīgu euroobligācijām, kā paredzēts Zaļās grāmatas 1. un 2. risinājumā, un tas nozīmē, ka euroobligāciju koncepcija ir jauna līmeņa koncepcija, ko nevar salīdzināt ar izmēģinātajām un sevi apliecinājušajām ASV Valsts kases obligācijām un Vācijas Federācijas obligācijām;

G.  tā kā dalībvalstīm ir apgrūtināta piekļuve finansējumam par saprātīgām likmēm, jo tirgū nav uzticības attiecībā uz valsts parādu, Eiropas banku situāciju, kā arī Eiropas aizdevēju spēju īstenot izlēmīgus pasākumus, lai aizsargātu vienoto valūtu un pabeigtu tās ieviešanu;

H.  tā kā krīze ir parādījusi ne tikai eurozonas dalībvalstu savstarpējo atkarību, bet arī ir skaidri atklājusi nepieciešamību izveidot stabilāku fiskālo savienību ar efektīviem mehānismiem, lai koriģētu neilgtspējīgas fiskālās politikas tendences, makroekonomikas nelīdzsvarotību, dalībvalstu parādu līmeņus un budžeta bilances augšējo robežu;

I.  tā kā ticamu saistību uzņemšanās īstenot izaugsmei nekaitīgus taupības pasākumus ir jebkāda veida ilgtspējīga risinājuma priekšnoteikums, lai risinātu pārmērīga parāda un deficīta situāciju, kāda pastāv lielākajā daļā eurozonas dalībvalstu;

J.  tā kā eurozonas dalībvalstu parādu savstarpēja dzēšana pati par sevi nevar kompensēt eurozonas konkurētspējas mazināšanos;

K.  tā kā parāda vērtspapīru kopīga emisija ar solidāru atbildību, kā arī uzlabota fiskālā integrācija un budžeta disciplīna un kontrole ir vienas monētas divas puses,

1.  ņem vērā apjomīgos krīzes mazināšanas un novēršanas pasākumus un jo īpaši jauno, pastiprināto EMS pārvaldības sistēmu, jaunākās vienošanās, kas panāktas par glābšanas fondiem, kā arī ECB pieņemtos lēmumus; tomēr uzskata, ka joprojām ir vajadzīga vienošanās par ilgtermiņa risinājumu, ar kuru varētu izstrādāt līdzsvarotu pieeju, kas apvienotu solidaritāti un atbildību eurozonā; atgādina, ka trīs dalībvalstis, kas neietilpst eurozonā, arī ir saņēmušas palīdzību, lai pārvarētu valsts parāda krīzi;

2.  joprojām pauž dziļas bažas par pašreizējo eurozonas krīzi un par to, ka tā apdraud miljoniem cilvēku labklājību visā ES, jo viņi dzīvo nabadzībā un ir bez darba; norāda ‐ lai saglabātu Ekonomikas un monetārās savienības integritāti, vienlaikus īstenojot strukturālas reformas un attīstot tādu eurozonas fiskālo veiktspēju, kas palīdzētu absorbēt atsevišķām valstīm raksturīgus ekonomikas satricinājumus, vai sekmējot šādas strukturālās reformas, ir jārod alternatīvi veidi, kā saglabāt tirgus piekļuvi vai samazināt dalībvalstu aizņēmumu izmaksas, lai nebūtu jāizmanto tikai tādi glābšanas mehānismi kā ESM un EFSI;

3.  atzinīgi vērtē Eiropadomes 2012. gada 30. jūnija lēmumu izskatīt veidus, kā uzlabot eurozonas ekonomisko un finansiālo struktūru, vienlaikus novēršot bezatbildīgas rīcības risku un īstenojot pareizas un ilgtspējīgas publiskās finanses; uzskata, ka ir jāizstrādā spēcīgākas Savienības ilgtermiņa redzējums, jo tā ir jāveido uz uzlabotas demokrātiskās leģitimitātes pamata, ievērojot Kopienas metodi un papildinot to ar noteikta termiņa rīcības plānu;

4.  norāda, ka Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānisms (EFSM), Eiropas Finanšu stabilitātes instruments (EFSI) un Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM) ir svarīgākie ugunsmūri, ko ES līdz šim ir izveidojusi; patur prātā, ka nākotnē nebūtu jāaizmirst ESM nozīme saistībā ar likviditāti un norobežošanas jautājumiem; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Padomes 2012. gada 18. un 19. oktobrī pausto apņemšanos, ka tad, kad būs izveidots efektīvs vienotas uzraudzības mehānisms, iesaistot ECB, Eiropas Stabilizācijas mehānismam pēc attiecīga lēmuma pieņemšanas varētu būt iespēja tieši rekapitalizēt eurozonas valstu bankas;

5.  uzsver, ka visās dalībvalstīs ir vajadzīga uzticama stratēģija fiskālās konsolidācijas un strukturālo reformu īstenošanai, lai atjaunotu fiskālo ticamību, un ka tas ir būtiski, lai panāktu maksājumu ilgtspējīgu bilanci un valsts finanšu stabilitāti un ilgtspēju; kopējas parādzīmju emitēšanas sistēmas ieviešanai un darbībai ir vajadzīgas stabilas publiskās finanses;

6.  atzinīgi vērtē Zaļās grāmatas iesniegšanu, kā Eiropas Parlaments jau sen tika pieprasījis; uzskata, ka stabilitātes obligāciju ieviešana būtu tikpat svarīgs pasākums kā vienotās valūtas ieviešana;

7.  atzinīgi vērtē dalībvalstu īstenotos fiskālās konsolidācijas un strukturālo reformu centienus un atzīst sarežģītos un darbietilpīgos centienus, kas tiek pieprasīti no Eiropas pilsoņiem; mudina dalībvalstis turpināt pildīt saistības un vienošanās, kas noslēgtas attiecībā uz fiskālo konsolidāciju, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā makroekonomisko situāciju, un pilnveidot dalībvalstu centienus mazināt pārmērīgu makroekonomisko nelīdzsvarotību;

8.  tomēr pauž nopietnas bažas, ka, neraugoties uz dalībvalstu īstenotajiem reformu un konsolidācijas centieniem, ieguldītāji un finanšu tirgu dalībnieki pietiekami nenovērtē līdzšinējos centienus un turpina izdarīt spekulatīvu spiedienu uz politikas veidošanu, par ko liecina peļņas likmju starpības palielināšanās un lielais svārstīgums;

9.  uzskata, ka ir steidzami jārīkojas, lai apstiprinātu ilgtermiņa stratēģiju eurozonas darbībai, kas nodrošinātu stabilas publiskās finanses, ilgtspējīgu izaugsmi, sociālo kohēziju, augstu nodarbinātības līmeni un vienlaikus novērstu bezatbildīgas rīcības risku un sekmētu konverģenci, virzoties uz fiskālu savienību; pauž gandarījumu, ka ar Eiropadomes, Komisijas, Eurogrupas un Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāju iesniegto ziņojumu aizsākās debates par visaptverošu, vērienīgu un uzticamu stratēģiju;

10.  atzīst bažas, kas vērojamas reģionālo parāda vērtspapīru tirgos, un to, kā tās saistītas ar uztraukumu attiecīgajās dalībvalstīs;

11.  aicina dalībvalstis, kam ir lieli reģionālie parādi, ieviest mehānismus kopēju stabilitātes obligāciju emitēšanai, kas kopā ar fiskālās disciplīnas nosacījumu samazinātu reģionālo parādu līmeni līdz tādam, kāds ir attiecīgajām dalībvalstīm;

12.  atzinīgi vērtē to, ka euro ir izvirzījies otrajā vietā starp pasaules valūtām, ko izmanto kā pasaules rezervju glabāšanas valūtu; norāda, ka eurozonas ilgtermiņa stratēģiskajās interesēs ir izmantot visas iespējamās vienotas valūtas priekšrocības, piemēram, iespēju izveidot vienotu likvīdu un diversificētu obligāciju tirgu, kā arī stiprināt euro kā pasaules rezervju glabāšanu valūtas statusu; turklāt uzskata, ka tam ir nepieciešama integrēta Eiropas finanšu, ekonomikas un budžeta sistēma;

13.  norāda ‐ lai nodrošinātu stabilu fiskālo politiku, kas ietver koordināciju, kopīgu lēmumu pieņemšanu, efektīvāku izpildi un proporcionālus pasākumus saistībā ar parāda vērtspapīru kopīgu emisiju, ir svarīgi izstrādāt integrētu budžeta sistēmu un patlaban dažas no ierosinātajām sistēmām valsts parādu savstarpējai dzēšanai nav savietojamas ar dažu dalībvalstu konstitūcijas normām;

14.  uzsver, ka pašreizējā situācija ir īstermiņā izraisījusi vēlmi pēc kvalitātes (ieguldītāju izvēle par labu visdrošākajiem aktīviem, pat ja tiem ir ļoti zema atdeve), kas rada finansējuma problēmas bankām un citām finanšu iestādēm;

15.  pauž bažas parto, ka bankas ir liela apjoma valsts obligāciju turētājas, kas rada nepareizu mijiedarbību, jo spiediens uz valsts parādu kļūst par spiedienu uz bankām; atgādina, ka aktīvu un saistību dažādošana ir instruments, ar kuru nodrošina stabilitāti, un viena no nenovērtētajām iekšējā tirgus priekšrocībām;

16.  uzsver, ka ir jānodrošina visu pastāvošo un turpmāko instrumentu vai iestāžu, kuras sensu stricto vai sensu lato ietilpst Savienības ekonomikas pārvaldības sistēmā, demokrātiskā leģitimitāte;

17.  uzskata, ka kopīgu obligāciju ieviešanas iespēja varētu veicināt finanšu tirgu uzticību, palīdzēt saglabāt EMS vienotību, sekmēt atgriešanos pie ekonomikas stabilitātes un mazināt nenoteiktību, ja vien tiek īstenota virzība uz ES finanšu un budžeta integrāciju un uzraudzību; atkārtoti uzsver savu nostāju, ka secības noteikšana ir svarīgs jautājums, kurā ietilpst saistošs rīcības plāns, kas ir līdzīgs Māstrihtas kritērijiem vienotās valūtas ieviešanai; prasa paskaidrot Komisijas priekšlikumu parāda vērtspapīru kopīgai emisijai piemērot nosacījumus, piemēram, par Stabilitātes un izaugsmes pakta ievērošanu;

18.  iesaka Komisijai noteikt pievienošanās un izstāšanās kritērijus, pamatojoties uz stingru fiskālo konsolidāciju un budžeta disciplīnu, vienlaikus ņemot vērā pašreizējo krīzi un īstenotos fiskālos pielāgojumus vairākās eurozonas dalībvalstīs;

19.  konstatē pozitīvo un negatīvo attīstību eurozonā kopš 1999. gada un uzsver, ka valsts parādu procentu likmju konverģence ir veicinājusi neilgtspējīgu parāda līmeņu veidošanos; konstatē, ka publiskajās un politiskajās debatēs ir ierosināti dažādi iespējami veidi, kā emitēt daļēji kopīgus parāda vērstpapīrus, piemēram, apvienojot konkrētus īstermiņa finansēšanas instrumentus, piemērojot ierobežojumus un nosacījumus (euro parādsaistības) vai pakāpeniski pārejot uz Eiropas Parāda dzēšanas fondu;

20.  uzsver, ka saistībā ar jebkādu rīcību obligāciju kopīgas emisijas virzienā būtu pilnībā jāņem vērā vienotā tirgus perspektīva, nodrošinot, ka netiek radīti nekādi nevajadzīgi šķēršļi vai nelīdzsvarotība starp iesaistītajām un neiesaistītajām dalībvalstīm;

21.  atgādina, ka pat saskaņā ar obligāciju kopīgas emisijas sistēmu ikvienai dalībvalstij ir pienākums atmaksāt visu tās parādu; atgādina, ka obligāciju kopīga emisija negarantē, ka dalībvalsts pildīs savas parādsaistības;

22.  uzskata, ka būtu jāapsver vienīgi kopīgi emitētas obligācijas, kas nodrošina stingru pakāpes statusu šo obligāciju īpašniekam, lai aizsargātu ES nodokļu maksātājus;

23.  atzīst, ka nepietiekama konkurētspēja un nespēja īstenot strukturālās reformas ir izšķirošs faktors, kam ir reāla ekonomiska ietekme uz valsts ekonomiskās situācijas turpmāku lejupslīdi;

24.  norāda, ka vairākumā euroobligāciju priekšlikumu ir izklāstīti veidi, kā samazināt to dalībvalstu piekļuvi obligācijām, kuru budžeta situācija kļūst nekontrolējama; tādēļ mudina saglabāt mehānismus, kas var palīdzēt dalībvalstīm, kuras saskaras ar likviditātes krīzes sarežģījumiem (pretstatā kredītspējas krīzei) un kuras tiek izslēgtas no obligāciju kopīgas emisijas sistēmas; uzskata, ka šajā nolūkā būtu jāsaglabā ESM; uzskata, ka ESM būtu jāpiemēro Kopienas metode;

25.  prasa Komisijai detalizētāk izstrādāt kritērijus aizdevumu piešķiršanai dalībvalstīm, jo Zaļajā grāmatā ir vienīgi noteikts, ka to darīs “saskaņā ar dalībvalstu vajadzībām”; uzstāj, ka spējai atmaksāt parādu jābūt vienam no galvenajiem piešķiršanas kritērijiem;

26.  atzīmē, ka Komisijas Zaļajā grāmatā ir noteikts, ka zilo obligāciju priekšlikumos ierosinātie 60 % griesti ir pārāk augsti, lai nodrošinātu sistēmas stabilitāti, un prasa Komisijai sniegt papildu skaidrojumu par šo jautājumu;

27.  uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt rīcības plānu, lai īstermiņā rastu risinājumu pašreizējai krīzei un nodrošinātu ilgtermiņa virzību uz fiskālo savienību, pabeidzot ekonomiskās un monetārās savienības izveidi, nostiprinot un padziļinot to;

28.  aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā izvērtētas iespējas un vajadzības gadījumā ierosināti priekšlikumi rīcības plānam īstenot publisko parāda instrumentu kopīgu emisiju, ņemot vērā finanšu, budžeta un juridiskos aspektus; uzskata, ka šajā kontekstā un paralēli Van Rompuy 2012. gada 12. oktobra starpposma ziņojumam Komisijai īpaša uzmanība būtu jāpievērš iespējai ieviest parāda dzēšanas fondu, kas apvieno parāda instrumentu pagaidu kopīgu emisiju un stingrus fiskālo korekciju noteikumus tām valstīm, kuru parāds pārsniedz 60 % no IKP, iesaistītajām valstīm uzņemoties veikt atmaksu, lai ļautu visām iesaistītajām valstīm samazināt pārmērīgo parādu 25 gadu periodā, kas ir ilgāks periods nekā paredzēts atjaunotajā Stabilitātes un izaugsmes paktā, bet kas praksē tāpat nozīmētu, ka ir vajadzīga pietiekama ekonomikas izaugsme un ļoti stingra finanšu disciplīna;

29.  mudina dalībvalstis apsvērt iespēju emitēt kopīgus īstermiņa parāda vērtspapīrus euro parādzīmju veidā, kā minēts Van Rompuy 2012. gada 12. oktobra ziņojumā, lai tās dalībvalstis, kuru fiskālā politika ir būtībā ilgtspējīga, aizsargātu pret nelikviditātes tendencēm, mijiedarbības loka starp valsts un banku krīzēm un panikas izraisītu negatīvu ārējo ietekmi, kas rada būtiskus tirgus kropļojumus un neskaidras subsīdijas dalībvalstīm, kuru valsts obligācijām ir nesamērīgi zemas procentu likmes;

30.  mudina dalībvalstis izvērtēt iespēju virzīties uz Eiropas drošu obligāciju sistēmu vai citu tādu priekšlikumu īstenošanu, kuru pamatā ir obligāciju groza koncepcija;

31.  uzskata, ka euro parādzīmes, kam varētu piemērot laika un daudzuma ierobežojumu, nodrošinātu laiku un stabilitāti citiem pasākumiem, piemēram, Stabilitātes un izaugsmes paktam un divu tiesību aktu kopumam, lai tie sevi apliecinātu, un ļautu ieviest papildu ilgtermiņa pasākumus eurozonas turpmākai integrācijai;

32.  aicina Komisiju iesaistīties juridisko ierobežojumu noskaidrošanā, kuri attiecas uz obligāciju kopīgu emisiju, it sevišķi LESD 125. panta un tā ietekmes noskaidrošanā attiecībā uz trīs iespējamiem emisijas režīmiem, t. i., kopīga atbildība, atsevišķa atbildība un solidāra atbildība; aicina Komisiju analizēt LESD 352. panta 1. punkta vai cita juridiskā pamata iespējamo izmantošanu, lai īstenotu daļēji kopīgas parāda vērtspapīru emisijas risinājumu, kuram nav nepieciešami Līguma grozījumi, tostarp uzraudzības un ziņošanas sistēmu, pamatojoties uz LESD 121. un 136. pantu, lai reizi ceturksnī uzraudzītu eurozonas dalībvalstu un eurozonas kopumā paveikto virzībā uz nostiprinātu un patiesu ekonomisko un monetāro savienību, kā arī pasākumiem, lai koordinētu tādu valsts parāda instrumentu emisiju, uz kuriem neattiecas nekāds savstarpējās dzēšanas regulējums;

33.  atzinīgi vērtē tā lēmuma principus, kuru pieņēma Eurogrupas 2012. gada 29. jūnija augstākā līmeņa sanāksmē, proti, nodrošināt euro stabilitāti “it sevišķi elastīgi un efektīvi izmantojot esošos EFSI/ESM instrumentus, lai nostabilizētu tirgus tām dalībvalstīm, kas ievēro savus konkrētai valstij adresētos ieteikumus un pārējās saistības, tostarp attiecīgos termiņus, saskaņā ar Eiropas pusgadu, Stabilitātes un izaugsmes paktu un makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru”; atzīst, ka nosacījumus izklāstīs saprašanās memorandā un ka ECB “funkcionēs kā EFSI/ESM aģents, efektīvi un lietderīgi veicot tirgus operācijas”;

34.  uzskata, ka tajā pašā laikā pastāv neatliekama vajadzība rekapitalizēt Eiropas banku nozari un pabeigt ES vienotā finanšu pakalpojumu tirgus izveidi; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus izveidot vienotu Eiropas uzraudzības mehānismu banku iestādēm, kā arī vienotu Eiropas sanācijas un noregulējuma režīmu, ideālā variantā līdz ar vienotā uzraudzības mehānisma stāšanos spēkā; turklāt prasa, lai nākotnē pēc vienotā uzraudzības mehānisma darbības uzsākšanas ESM varētu tieši finansēt grūtībās nonākušas bankas; uzsver, ka vienotā uzraudzības mehānisma vadībai ir jāatskaitās Parlamentam un Padomei par darbībām un pieņemtajiem lēmumiem Eiropas uzraudzības jomā un jāiesniedz ziņojumi kompetentajai Eiropas Parlamenta komitejai;

35.  atkārtoti apstiprina nepieciešamību īstenot krīzes pārvaldības instrumentus un atzīst, ka finanšu nozares nepietiekams regulējums ir būtisks faktors sarežģītajā budžeta situācijā, kāda pastāv vairākās eurozonas dalībvalstīs;

36.  uzskata, ka pastāv risks, ka EFSI obligācijām līdzīgu parāda vērtspapīru kopīga emitēšana, piemērojot tām atsevišķu atbildību, nebūs ieguldītājiem pietiekami pievilcīga, ja dažām no shēmā iesaistītajām valstīm joprojām trūkst ilgtspējīgu finanšu;

37.  norāda, ka, iespējams, būs jāizvēlas no trīs scenārijiem, proti, pirmkārt, vienota procentu likme visām iesaistītajām dalībvalstīm, kas nodrošinātu līdzekļu sadalījumu starp valstīm, otrkārt, diferencēta procentu likme, un, treškārt, vienota likme, kas saistīta ar kompensāciju shēmu, kuru ierosinājusi Komisija un saskaņā ar kuru dalībvalstis ar zemākiem reitingiem finansiāli kompensē dalībvalstis ar labākiem reitingiem;

38.  prasa Komisijai sīkāk aprakstīt iespēju izveidot diferencētu procentu likmju sistēmu dalībvalstīm ar atšķirīgiem reitingiem, it sevišķi, lai paskaidrotu, kā un kas nosaka šos reitingus, līdzko ir neitralizēti tirgus mehānismi, ieviešot kopīgās obligācijas;

39.  atbalsta Komisijas Zaļajā grāmatā pausto viedokli, ka euroobligāciju sistēmas stabilitāte nevar būt atkarīga vienīgi no neliela skaita dalībvalstu ar ilgtspējīgām finansēm un ka šādai sistēmai būtu vajadzīga nostiprināta fiskālā savienība un spēcīgāka budžeta disciplīna un kontrole, lai novērstu bezatbildīgu rīcību;

40.  uzskata ‐ ja parāda savstarpējās dzēšanas sistēma tiek atzīta par iespējamu un ja tā tiek sekmīgi ietverta uz stabilitāti vērstā regulējumā, virzībā uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību vajadzētu paredzēt izmaiņu veikšanu Līgumā, kā rezultātā varētu īstenot obligāciju emitēšanu ar solidārām garantijām;

41.  uzskata, ka, no vienas puses, valsts (piemēram, zilo/ sarkano obligāciju) emisijas daļējas aizstāšanas sistēma varētu samazināt aizņēmumu izmaksas tām dalībvalstīm, kam ir stabilas un ilgtspējīgas valsts finanses, un, no otras puses, varētu motivēt tās dalībvalstis, kurām ir pārmērīgas parādsaistības, tās samazināt, jo ar sarkanajām obligācijām saistītais risks būtu augstāks un paaugstinātos arī procentu likmes;

42.  aicina Komisiju, attiecīgos gadījumos sadarbojoties ar ECB un Eiropas Banku iestādi (EBI) un apspriežoties ar Padomi un Parlamentu, rūpīgi novērtēt visus tehniskos aspektus, kas saistīti ar jebkuru no shēmām, piemēram, garantijas, sadalīšanu laidienos un apvienošanas struktūras, iespējamos nodrošinājumus, līdzsvaru starp uz noteikumiem pamatotu un uz tirgu pamatotu fiskālo disciplīnu, papildu drošības pasākumus (it sevišķi saistībā ar dalību jebkurā no shēmām), pārstrukturēšanu, emisiju, attiecības ar pašreizējiem stabilitātes mehānismiem, ieguldītāju bāzi, regulatīvās prasības (piemēram, kapitāla pietiekamības prasības), pakāpenisku parādu segumu un termiņu; mudina Komisiju apsvērt likumīgu un atbilstīgu pārvaldību un pārskatatbildību;

43.  uzsver, ka pēc īstermiņa krīzes pārvarēšanas pasākumu īstenošanas kā viens no pirmajiem pasākumiem saistošajā rīcības plānā ir jāparedz turpmāku pasākumu veikšana saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, paredzot pilnīgu demokrātisko pārskatatbildību tajā līmenī, kurā pieņem lēmumu; norāda Komisijai, ka tā, izstrādājot priekšlikumus, var izveidot pagaidu institūciju, ko veido Eiropas Parlamenta deputāti un dalībvalstu un ECB pārstāvji; atgādina, ka tas pilnībā izmantos savas prerogatīvas un iniciatīvas tiesības, tostarp tiesības ierosināt grozījumus Līgumā; uzskata, ka šai institūcijai arī būtu jāizvērtē iespēja emitēt īsteni federālas obligācijas saistībā ar palielinātu Eiropas budžetu;

44.  uzsver, ka Komisijai būtu jāizskata visu šīs rezolūcijas pielikumā uzskaitīto risinājumu (gan 1. posmā, gan 2. posmā) īstenošanas lietderība, jo šiem risinājumiem nav obligāti jābūt alternatīviem, taču tie noteiktos apstākļos varētu būt kumulatīvi;

45.  apzinās, ka tiek ierosināts aizvien lielāks priekšlikumu skaits par parādu savstarpēju dzēšanu, it sevišķi no akadēmiķu puses; norāda, ka šie priekšlikumi ievērojami atšķiras;

46.  atbalsta Komisijas bažas par uzskaites jautājumiem saistībā ar stabilitātes obligāciju regulējumu dalībvalstu tiesību aktos; mudina Komisiju vispusīgi novērtēt ietekmi, kāda būtu dažādām stabilitātes obligāciju garantiju struktūrām uz valsts parāda attiecību pret IKP;

47.  atzīmē bezatbildīgas rīcības riska problēmu, ko Komisija minējusi Zaļajā grāmatā, tomēr uzskata, ka vajadzīga padziļināta bezatbildīgas rīcības risku analīze, lai varētu izdarīt pareizos secinājumus un attiecīgi rast atbilstīgus risinājumus;

48.  uzskata, ka bezatbildīgas rīcības risku var novērst, pareizi definējot finanšu disciplīnas garantijas un stimulu mehānismus;

49.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) http://ec.europa.eu/economy_finance/focuson/crisis/documents/131201_en.pdf (2) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/ec/132809.pdf (3) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/ec/131359.pdf (4) OV C 16E, 22.1.2010., 8. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0331. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0046.

Rīcības plāns

Še turpmāk izklāstīta iespējamā rīcība. kas sadalīta vairākos posmos, kuriem nav obligāti jābūt secīgiem, kumulatīviem vai savstarpēji izslēdzošiem.

1. posms ‐ Neatliekami pasākumi izkļūšanai no krīzes

1.  Eiropas Parāda dzēšanas pagaidu fonda izveide, lai samazinātu parādu apjomu līdz ilgtspējīgam līmenim ar pieejamām procentu likmēm

2.  Euro parādzīmju ieviešana nolūkā aizsargāt dalībvalstis no nelikviditātes tendencēm

Komisijai būtu jāņem vērā Van Rompuy galīgā ziņojuma par patiesu ekonomisko un monetāro savienību secinājumi.

2. posms ‐ Daļēji kopīga emisija ‐ Zilo obligāciju ieviešana: ik gadu sadalīts parāds līdz 60 % no IKP, veicot emisiju bez izmaiņām Līgumā

3. posms ‐ Valsts parāda vērtspapīru pilnīgi kopīga emisija, veicot izmaiņas Līgumā

4. posms ‐ Patiesu Eiropas parāda vērtspapīru kopīga emisija saistībā ar palielinātu Eiropas budžetu, veicot izmaiņas Līgumā

Pēc visu iespējamo ES tiesiskā regulējuma un attiecīgā gadījumā eurozonas tiesiskā regulējuma izmaiņu sagatavošanas Komisija iesniedz priekšlikumus par iespējamu obligāciju emitēšanu, ar kurām var finansēt ES ieguldījumus ES sabiedriskajos labumos (piemēram, infrastruktūrā, pētniecībā un izstrādē utt.), sekmēt korekciju veikšanu saistībā ar konkrētām valstīm raksturīgām problēmsituācijām, paredzot noteikta līmeņa centralizētu izlīdzināšanu, kā arī veicināt strukturālas reformas, ar ko uzlabo konkurētspēju un potenciālu izaugsmi saistībā ar integrētu ekonomikas politikas sistēmu.