Choisissez la langue de votre document :
- bg - български
- es - español
- cs - čeština
- da - dansk
- de - Deutsch
- et - eesti keel
- el - ελληνικά
- en - English
- fr - français
- ga - Gaeilge
- hr - hrvatski
- it - italiano
- lv - latviešu valoda
- lt - lietuvių kalba
- hu - magyar
- mt - Malti
- nl - Nederlands
- pl - polski
- pt - português
- ro - română
- sk - slovenčina
- sl - slovenščina
- fi - suomi
- sv - svenska
|
 Finansiāla atbalsta instruments ārējām robežām un vīzām (Lēmums par iestāžu sarunu sākšanu) |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas priekšlikumu, – ņemot vērā Reglamenta 70. panta 2. punktu un 70.a pantu, nolemj sākt iestāžu sarunas, pamatojoties uz šādu mandātu: MANDĀTS
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Patvēruma un migrācijas fonds (Lēmums par iestāžu sarunu sākšanu) |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas priekšlikumu – ņemot vērā Reglamenta 70. panta 2. punktu un 70.a pantu, nolemj sākt iestāžu sarunas, pamatojoties uz šādu mandātu: MANDĀTS
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Finansiālā atbalsta instruments policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai (Lēmums par iestāžu sarunu sākšanu) |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Juridiskā komitejas priekšlikumu, – ņemot vērā Reglamenta 70. panta 2. punktu un 70.a pantu, nolemj sākt iestāžu sarunas, pamatojoties uz šādu mandātu: MANDĀTS
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Irāka |
| |||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Partnerības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Irākas Republiku, no otras puses(1), – ņemot vērā 1949. gada 12. augusta Ceturto Ženēvas Konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā un tās I un II papildprotokolu, – ņemot vērā ANO Drošības padomes 2000. gada 31. oktobra rezolūciju Nr. 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību, – ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas statūtu izmaiņas, kas pieņemtas Starptautiskās Krimināltiesas pārskatīšanas konferencē Kampalā 2010. gada 11. jūnijā, kuras cita starpā ietver “agresijas nozieguma” definīciju; – ņemot vērā 2003. gada 12. decembra Eiropas Drošības stratēģiju “Droša Eiropa labākā pasaulē”, – ņemot vērā 2005. gada 22. novembra “Eiropas Konsensu attīstības jomā”, – ņemot vērā Padomes 2005. gada 7. marta Vienoto rīcību 2005/190/KĀDP par Eiropas Savienības Integrēto tiesiskuma misiju Irākā, EUJUST LEX, kas pieņemta saskaņā ar Eiropas drošības un aizsardzības politiku (EDAP), kā arī turpmākās vienotās rīcības, ar ko groza un pagarina šīs misijas pilnvaras, – ņemot vērā Komisijas 2006. gada 7. jūnija paziņojumu “Ieteikumi atjaunotām Eiropas Savienības un Irākas attiecībām” (COM(2006)0283), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par sieviešu stāvokli bruņotu konfliktu laikā un viņu lomu valsts atjaunošanā un demokratizācijas procesā pēckonflikta situācijā(2), – ņemot vērā Starptautisko līgumu ar Irāku, kas noslēgts 2007. gada 3. maijā Šarmelšeihā, Ēģiptē, – ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 13. marta ieteikumu Padomei par Eiropas Savienības lomu Irākā(3) un Eiropas Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par Irāku, jo īpaši nāvessoda piespriešanu (sevišķi Tariq Aziz lietā) un uzbrukumiem kristiešu kopienām(4), – ņemot vērā Padomes 2010. gada 22. novembra secinājumus, – ņemot vērā ANO Drošības padomes 2010. gada 15. decembra rezolūcijas Nr. 1956 (2010), Nr. 1957 (2010) un Nr. 1958 (2010), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par kristiešu situāciju un reliģiskās pārliecības brīvību(5), – ņemot vērā Komisijas Irākai veltīto (2011–2013) kopīgi sagatavoto stratēģisko dokumentu, – ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu, A. tā kā kopš 2005. gada Irākas Republikā ir notikušas trīs daudzpartiju vēlēšanas, rīkojot referendumu, pieņemta konstitūcija, radīti federatīvas valsts pamati un pieliktas pūles, mēģinot izveidot demokrātiskas iestādes un panākt atjaunošanu un normalizāciju; B. tā kā Eiropu un Irāku jau tūkstošiem gadu saista savstarpēja kultūras mijiedarbība un kopīga vēsture; C. tā kā 2010. gada 21. decembrī visi politiskie spēki Irākā panāca vienošanos par nacionālās vienotības valdības izveidi saskaņā ar Irākas tautas gribu, kas pausta 2010. gada 7. martā rīkotajās vēlēšanās; tā kā Irākas valdība vēl nav īstenojusi šo vienošanos; tā kā rīcības trūkums grauj Irākas stabilitāti un veicina tās sadrumstalotību; D. tā kā Irākā ilgus gadus ir dzīvojušas dažādas reliģiskās grupas, tostarp musulmaņi (sunnīti un šiīti), kristieši, ebreji, mandieši un jazīdi, kā arī nozīmīga, sektām nepiederoša laicīgā vidusšķira; E. tā kā 2003. gadā Irākā dzīvoja 800 000 valstspiederīgo kristiešu (haldieši, sīrieši un citas kristiešu mazākumtautības) un tā kā tie veido senu iedzimto iedzīvotāju grupu, kura pašlaik pakļauta nopietniem vajāšanas un piespiedu izsūtīšanas draudiem; tā kā simtiem tūkstošu kristiešu meklē patvērumu no vardarbības, kura joprojām ir vērsta pret viņiem, pametot valsti vai piespiedu kārtā pārceļoties tajā uz citu vietu; F. tā kā 2013. gadā paredzēts rīkot pašvaldību vēlēšanas un 2014. gadā ‐ parlamenta vēlēšanas; G. tā kā pretēji vispārējai tendencei pasaulē atcelt nāvessodu Irākā pieaug tā izpildes gadījumu skaits; tā kā nopietnas bažas par to, ka tiesas prāvas, kurās tiek piespriests nāvessods, neatbilst starptautiskām taisnīgas tiesas normām, pauž arī ANO augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos Navy Pillay, cita starpā minot tiesas procesa nepietiekamo pārredzamību un gadījumus, kad “atzīšanās” ir panākta ar tiesājamo spīdzināšanu vai izmantojot citus nežēlīgas izturēšanās veidus; tā kā nāvessods ir nežēlīgs un necilvēcīgs soda veids un tā kā par neapšaubāmu prioritāti vajadzētu noteikt politisko dialogu ar Irākas varas iestādēm par nāvessoda atcelšanu; H. tā kā, iestājoties krīzei Sīrijā, no jauna strauji palielinājusies bēgļu un atgriezties gribētāju plūsma uz Irāku un šie cilvēki Irākā nonāk ārkārtīgi neskaidros un nedrošos sadzīves un ekonomiskos apstākļos; I. tā kā ir svarīgi nodrošināt ES delegācijai Bagdādē vajadzīgos līdzekļus un resursus, lai tā varētu pilnībā veikt savu darbu un spētu ievērojami atbalstīt demokratizācijas procesu, sekmēt tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu un palīdzēt Irākas varas iestādēm un tautai atjaunošanas, stabilizēšanas un normalizēšanas gaitā, un tā kā atsevišķs birojs Erbīlā varētu ievērojami uzlabot ES delegācijas Bagdādē darba efektivitāti; J. tā kā Irāka ir spējusi gandrīz pilnībā atjaunot savu naftas ieguves jaudu; tā kā Irākas valsts tomēr izjūt milzīgas grūtības, mēģinot nodrošināt tādus pamatpakalpojumus kā regulāra elektrības padeve vasarā, tīra ūdens piegāde un pienācīga veselības aprūpe; tā kā saistībā ar Irākas naftas krājumu izmantošanu būtiska nozīme būs tehniskai palīdzībai, tiesiskumam un starptautisko standartu pilnīgai piemērošanai līgumslēgšanas un iepirkumu jomā, lai sekmētu sociālo integrāciju un labklājību; K. tā kā bezdarba līmenis jauniešu vidū ir gandrīz 30 %, kas atvieglo noziedzīgām bandām un bruņotiem grupējumiem viņu vervēšanu; tā kā cīņai pret korupciju joprojām jābūt vienam no galvenajiem Irākas varas iestāžu mērķiem, tā kā ES ir jāpieliek visas pūles, radot iedarbīgus stimulus, lai Eiropas uzņēmumi atbalstītu pretkorupcijas pasākumus Irākā; tā kā Irākas varas iestādēm vajadzētu izmantot valsts ieņēmumus no naftas ieguves kā mehānismu un iespēju panākt ilgtspējīgu sociālo un saimniecisko atjaunošanu, kas nestu labumu visai Irākas sabiedrībai, un vajadzētu sekmēt demokrātisko reformu procesu; L. tā kā pēc ASV militāro spēku atsaukšanas no Irākas 2011. gada beigās Irākas drošības spēkiem ir jāuzņemas izšķiroša loma valsts stabilitātes un ilgtermiņa ilgtspējības nodrošināšanā; M. tā kā saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) sniegto informāciju līdz šim valstī ir pārvietoti 1 500 000 irākiešu, no kuriem 500 000 ir palikuši bez pajumtes, un 230 000 irākiešu ir meklējuši patvērumu kaimiņvalstīs, galvenokārt Sīrijā un Jordānijā; N. tā kā Irākas Kurdistāna ir salīdzinoši mierīga un stabila Irākas daļa, kurā paplašinās starptautiskā sadarbība attīstības jomā un palielinās privātie ieguldījumi; O. tā kā, neraugoties uz to, ka stāvoklis drošības ziņā ir ievērojami uzlabojies, spridzināšana un apšaudes joprojām notiek bieži un katru dienu ir vērojama vardarbība, kas vairākumu irākiešu atstāj neziņā par savu nākotni un visas Irākas tautas ekonomikas un sociālās integrācijas veicināšanu padara neiespējamu; P. tā kā Eiropas Savienībai būtu jāuzņemas sava daļa atbildības par jaunas, demokrātiskas Irākas izveidi, lai veicinātu stabilitāti šajā reģionā, un tā kā ES politikā attiecībā uz Irāku būtu plašāk jāatspoguļo Savienības stratēģiskā partnerība ar dienvidu kaimiņreģionu un Tuvo Austrumu valstīm; Q. tā kā galvenie uzdevumi saistībā ar valsts atjaunošanu un stāvokļa normalizēšanu ir veicami institucionālajā un sociālajā jomā, proti, iestāžu un pārvaldes sistēmas veiktspējas palielināšana, tiesiskuma nostiprināšana, tiesībaizsardzība un cilvēktiesību ievērošana; R. tā kā ES būtu jāpielāgo savu resursu izmantošana, ņemot vērā konkrētus iekšējos, reģionālos un humanitāros uzdevumus, kas jārisina Irākai, un tā kā efektivitāte, pārredzamība un uzskatāmība ir priekšnosacījumi aktīvākai ES lomai Irākā; S. tā kā kopš 2003. gada ES un tās dalībvalstis Irākai piešķīrušas palīdzību, kuras kopējā summa pārsniedz 1 miljardu eiro, galvenokārt ar Starptautiskā Irākas atjaunošanas fonda (IRFFI) palīdzību, un tā kā Savienība kopš 2005. gada ir tieši iesaistījusies tiesiskuma stāvokļa uzlabošanā šajā valstī ar EDAP EUJUST LEX misiju; tā kā EUJUST LEX misijas pilnvaru termiņš ir pagarināts līdz 2013. gada 31. decembrim; T. tā kā partnerības un sadarbības nolīguma noslēgšana nodrošinās ES jaunas līgumattiecības, lai veidotu ilgtermiņa politiskās un ekonomiskās attiecības ar Irāku un radītu stingru pamatu cilvēktiesību popularizēšanai un ievērošanai šajā valstī; U. tā kā Irāka ir potenciāli svarīga partnervalsts energoresursu diversifikācijas jomā, tādējādi palīdzot uzlabot Eiropas energoapgādes drošību, 1. atzinīgi vērtē to, ka ir pabeigtas sarunas par ES un Irākas Republikas partnerības un sadarbības nolīgumu, ar kuru pirmo reizi tiks nodibinātas abu pušu līgumattiecības; atzinīgi vērtē partnerības un sadarbības nolīgumā paredzēto Sadarbības padomes, Sadarbības komitejas un Parlamentārās sadarbības komitejas izveidi un pauž cerību, ka šādas struktūras radīs jaunus stimulus Savienības visaugstākā līmeņa politiskajai klātbūtnei Irākā, piedaloties regulārās politiskās sarunās un veidojot ekonomiskās attiecības ar Irākas varas iestāžu visaugstākā ranga pārstāvjiem; 2. uzskata, ka ar partnerības un sadarbības nolīgumā paredzētajiem politiskajiem un tirdzniecības nosacījumiem ir likti pamati regulāra politiskā dialoga stiprināšanai par divpusējiem, reģionāliem un pasaules mēroga jautājumiem, vienlaikus tiecoties uzlabot tirdzniecības režīmu starp Irāku un ES un atbalstot Irākas īstenoto attīstības un reformu procesu, lai veicinātu šīs valsts integrāciju pasaules ekonomikā; 3. atbalsta pašlaik notiekošo Irākas pievienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijai un uzsver, ka partnerības un sadarbības nolīguma īstenošana būtu nozīmīgs ieguldījums šajā procesā; 4. uzsver, ka partnerības un sadarbības nolīguma “būtisku elementu” klauzulā, kas vērsta pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, ietverts aicinājums pusēm aktīvi cīnīties par kodolatbruņošanos un pilnībā atbalstīt gaidāmo ANO konferenci par kodolbrīviem Tuvajiem Austrumiem; 5. atzinīgi vērtē partnerattiecību un sadarbības nolīgumā iekļauto klauzulu par ES un Irākas sadarbību attiecībā uz Irākas pievienošanos Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) Romas statūtiem; uzsver, ka ir svarīgi sniegt maksimālu ES atbalstu, lai Irāka varētu iespējami drīz ratificēt Romas statūtus un pievienoties tiem, kā arī lai tā prioritārā kārtā panāktu starptautisko cilvēktiesību normu un instrumentu piemērošanu; aicina ES dalībvalstis un Irāku ratificēt ICC statūtu izmaiņas, kas pieņemtas 2010. gada 11. jūnijā; augstu vērtē partnerības un sadarbības nolīgumā iekļauto sadarbības klauzulu saistībā ar cilvēktiesību ievērošanas veicināšanu un efektīvu aizsardzību Irākā, vienlaikus brīdinot, ka Irākas vilcināšanās aizsargāt cilvēktiesības, atbalstīt un veicināt to ievērošanu var atstāt nelabvēlīgu ietekmi uz sadarbības un ekonomikas attīstības programmām; uzsver, ka ir svarīgi ievērot stingrus nosacījumus, pamatojoties uz principu “jo lielākas reformas, jo lielāks atbalsts”, un vēl vairāk uzmanības pievērst tam, cik svarīgi panākt būtisku progresu cilvēktiesību jomā Irākā; atzinīgi vērtē Irākas valdības apņemšanos sekmēt efektīvu dialogu ar pilsonisko sabiedrību un veicināt tās aktīvu līdzdalību; 6. uzsver, ka ES un Irākas varas iestāžu politiskajam dialogam ir jābūt galvenokārt vērstam uz jautājumiem, kas skar cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu gan attiecībā uz sabiedrību, gan atsevišķiem tās locekļiem, īpašu uzmanību pievēršot jauniem paziņojumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem un reliģisko un etnisko minoritāšu tiesību aizstāvībai, kā arī aizvien vairāk atbalstīt demokrātisko institūciju, tiesiskuma, labas pārvaldības, pārredzamas lēmumu pieņemšanas pilnveidošanu, vajadzīgās norises un nacionālo izlīgumu; mudina Irākas valdību pielikt pūles, lai panāktu tik sadrumstalotas sabiedrības nacionālo izlīgumu; 7. uzsver nepieciešamību par absolūtu prioritāti noteikt politisko dialogu ar Irākas varas iestādēm par nāvessoda atcelšanu un panākt atbalstu Eiropas Savienības pamatprincipiem; aicina Irākas valdību vispirms atcelt nāvessodu un pēc tam pasludināt un nekavējoties sākt ievērot moratoriju nāvessoda izpildei; 8. atzinīgi vērtē to, ka partnerības un sadarbības nolīgumā ir paredzēts izveidot Parlamentārās sadarbības komiteju, kurā sanāks kopā un apmainīsies ar viedokļiem Irākas parlamenta un Eiropas Parlamenta pārstāvji, kuru informēs par Sadarbības padomes ieteikumiem un kura sniegs ieteikumus minētajai padomei; atbalsta šo svarīgo parlamentāro dimensiju un uzskata, ka šāda komiteja nodrošinās vērtīgu iespēju veidot demokrātisku dialogu un atbalstīt demokrātiju Irākā; 9. atkārtoti pauž savu apņemšanos veidot parlamentāru demokrātiju un atgādina par 2008. gada budžetā paredzēto iniciatīvu sniegt atbalstu demokrātijas veidošanā sadarbībā ar trešo valstu parlamentiem; atkārtoti pauž gatavību aktīvi atbalstīt Irākas Pārstāvju padomi, ierosinot iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot ievēlēto Irākas pārstāvju spējas pildīt savu konstitucionālo uzdevumu un veicināt pieredzes nodošanu efektīvas pārvaldes un personāla apmācības jomā; 10. uzsver, ka ir svarīgi radīt priekšnosacījumus ciešam tehniskajam dialogam un sadarbībai ar Irāku, kā arī nodrošināt nepārtrauktu atbalstu tās administrācijai, lai varētu ieviest un pilnībā piemērot atbilstīgus starptautiskos standartus līgumslēgšanas un iepirkumu jomā un uzlabot iespējas veikt investīcijas; 11. aicina Irāku iespējami drīz ratificēt Līgumu par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu; 12. pauž gandarījumu par ES delegācijas attiecībām ar Irāku darba uzsākšanu Bagdādē un par ES delegācijas vadītāja iecelšanu; tomēr atgādina, ka ES delegācija ir jānodrošina ar pienācīgām telpām, vajadzīgiem cilvēkresursiem un materiālo bāzi, kas būtu samērīgi ar ES apliecināto apņēmību uzņemties nozīmīgu lomu laikā, kad Irāka īsteno pāreju uz demokrātiju, un lai nodrošinātu delegācijai pilnvērtīgus darba apstākļus; uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt delegācijas vadītājam tādus apstākļus, kas viņam ļautu pilnīgi droši doties uz jebkuru valsts reģionu, lai pārraudzītu Eiropas Savienības finansēto programmu pareizu īstenošanu, situāciju cilvēktiesību jomā un reformu procesu; 13. uzsver, ka Irākas nākotnei ir svarīgi īstenot Irākas vadītāju panākto politisko vienošanos par nacionālās vienotības valdības izveidi, kurā būtu pienācīgi pārstāvēta Irākas sabiedrības politiskā, reliģiskā un etniskā daudzveidība un kura paustu Irākas tautas gribu, kas apliecināta 2010. gada 7. martā rīkotajās vispārējās vēlēšanās; prasa nekavējoties un pilnībā īstenot šo vienošanos un aicina Irākas politiskos spēkus vienotu interešu vārdā arī turpmāk apņēmīgi veidot spēcīgas un ilgtspējīgas demokrātiskas iestādes un gan vietējā, gan starptautiskā līmenī radīt vajadzīgos nosacījumus brīvām un godīgām velēšanām, kam ir ļoti svarīga nozīme demokrātisko pārmaiņu laikā; norāda, ka minētās vienošanās īstenošana, iespējams, ir vienīgais dzīvotspējīgais risinājums, lai sāktu efektīvu nacionālā izlīguma procesu; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi izveidot pastāvīgu aizsardzības ministra un iekšlietu ministra amatu, lai novērstu varas koncentrāciju un veicinātu demokrātisku dialogu, pārraudzību, politisko atbildību un publiskumu, pieņemot lēmumus drošības politikas jomā; 14. pauž bažas par pieaugošo saspīlējumu starp sektām un par dziļu neuzticību, kas pastāv starp Irākas valdību un opozīciju un var izraisīt jaunus vardarbīgus konfliktus, ja tā netiks pārvarēta; pauž lielu satraukumu par Sīrijā notiekošā konflikta iespējamo negatīvo ietekmi uz Irāku, kas var saasināt saspīlējumu starp sektām Irākā, un aicina visas iesaistītās puses Irākā rīkoties atbildīgi un savaldīgi, lai nepieļautu šādu scenāriju; 15. aicina Irākas valdību nodrošināt pārredzamu un atbildīgu valsts resursu izmantošanu visas Irākas tautas labā; 16. aicina Komisiju sagatavot projektu saistošai klauzulai par uzņēmumu sociālo atbildību (CSR), lai to varētu izskatīt vienā no nākamajām Sadarbības padomes sanāksmēm, pamatojoties uz starptautiski noteiktiem CSR principiem, tostarp tiem, kas ietverti 2010. gadā atjauninātajās ESAO pamatnostādnēs un standartos, kurus noteikusi ANO, SDO un ES; ierosina ar šīs klauzulas palīdzību saskaņot pašreizējos standartus un koncepcijas, lai nodrošinātu salīdzināmību un taisnīgumu, un tajā norādīt minēto principu īstenošanas pasākumus ES līmenī, piemēram, pienākumu uzraudzīt uzņēmumu, meitasuzņēmumu un piegādes ķēžu darbību un ievērot pienācīgu rūpību; 17. tomēr aizvien pauž dziļas bažas par to, ka turpinās vardarbības akti, kas vērsti pret civiliedzīvotājiem, mazāk aizsargātām grupām un visām reliģiskajām kopienām, tostarp kristiešu minoritātēm, un tas iedzīvotājos izraisa dziļas bailes un nedrošību par savu un savas valsts nākotni; norāda, ka šajā jomā ir panākts zināms progress, un aicina Irākas varas iestādes arī turpmāk pielikt pūles, lai uzlabotu drošību un sabiedrisko kārtību un visā valstī apkarotu terorismu un reliģisko fanātiķu izraisīto vardarbību; pauž uzskatu, ka īpašu vērību vajadzētu veltīt arī jaunam tiesiskajam regulējumam, kurā būtu skaidri noteikti drošības spēku pienākumi un kompetence un veicināta atbilstoša drošības spēku uzraudzība, kā tas paredzēts konstitūcijā; uzskata, ka Pārstāvju palātai ir jāuzņemas pienācīga loma, gatavojot jaunus tiesību aktu projektus un īstenojot demokrātisku kontroli; aicina Irākas varas iestādes pielikt pūles, lai aizstāvētu kristiešu minoritātes un visas mazāk aizsargātās mazākumtautības, nodrošinātu visiem Irākas iedzīvotājiem tiesības brīvi un netraucēti piekopt savu ticību vai paust savu identitāti, veiktu stingrākus pasākumus cīņā pret vardarbību etnisko un reliģisko grupu starpā, aizsargātu reliģiskām sektām nepiederošus iedzīvotājus un darītu visu iespējamo, lai sauktu pie atbildības vainīgos, ievērojot tiesiskumu un starptautiskās normas; uzskata, ka partnerības un sadarbības nolīgumā ir paredzēta iespēja aizvien vairāk atbalstīt izlīgumu veicinošas programmas un dažādu reliģiju dialogu ar mērķi atjaunot Irākas sabiedrībā saliedētības un partnerības garu; 18. vērš uzmanību uz to, ka steidzami jāatrisina humanitārās problēmas, ar kurām saskaras Irākas tauta; uzsver, ka ir jākoordinē Irākas varas iestāžu un valstī strādājošo starptautisko palīdzības organizāciju darbība ar mērķi palīdzēt mazāk aizsargātām grupām, tostarp bēgļiem un pārvietotām personām, nodrošinot minēto grupu aizsardzību un radot to drošībai un cieņai atbilstošus apstākļus; 19. ar bažām konstatē, ka saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja sniegto informāciju kopš kara sākuma patvērumu Irākas Kurdistānā ir meklējuši 34 000 Sīrijas bēgļu, un aicina palīdzēt Irākas varas iestādēm tikt galā ar Irākā ieceļojušo bēgļu plūsmu, proti, lai panāktus, ka bēgļi šajā teritorijā tiek ielaisti humānu apsvērumu dēļ un tiek izmitināti bēgļu nometnēs; mudina ES arī apņemties palīdzēt Irākas valdībai, lai šajās bēgļu nometnēs nodrošinātu cilvēciskus dzīves apstākļus; 20. aicina Irākas varas iestādes, apzinoties savas saistības, garantēt drošību un nodrošināt cilvēciskus dzīves apstākļus Ashraf un Hurriya nometnes iemītniekiem; prasa dalībvalstīm respektēt ES un Irākas partnerības un sadarbības nolīguma 105. panta 3. punkta b) apakšpunktā un 4. punktā noteikto un darīt visu iespējamo, lai atvieglotu Hurriya nometnes iemītnieku izmitināšanu vai repatriēšanu, atsevišķi izskatot katru gadījumu un ievērojot cilvēku brīvo gribu, tādējādi galīgi atrisinot jautājumu saistībā ar viņu klātbūtni Irākas teritorijā; 21. prasa izdarīt grozījumus konstitūcijā, kriminālkodeksā un kriminālprocesa kodeksā, lai pilnībā nodrošinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību un sieviešu tiesību ievērošanu; vēlreiz apliecina sieviešu būtisko lomu sabiedrības struktūras atjaunošanā un uzsver, ka ir jānodrošina to pilntiesīga politiskā līdzdalība, cita starpā valsts stratēģiju izstrādē, lai ņemtu vērā sieviešu intereses; 22. mudina NVO veicināt demokrātijas un cilvēktiesību nostiprināšanu Irākā, sniedzot mērķtiecīgu palīdzību sievietēm, kuras ir vardarbības, piespiedu laulību, goda aizskāruma dēļ izdarītu noziegumu, cilvēku tirdzniecības vai dzimumorgānu kropļošanas upuri; 23. mudina Irākas parlamentu un valdību pieņemt tiesību aktus, kas vērsti pret bērnu darbu, bērnu prostitūciju un bērnu tirdzniecību, un nodrošināt ANO Konvencijas par bērna tiesībām ievērošanu; 24. prasa īpašu vērību pievērst sieviešu līdzdalībai pēckrīzes atjaunošanas procesā, kā arī viņu līdzdalībai visaugstākajās politiskās un saimnieciskās dzīves jomās, jo īpaši sievietēm no mazākumtautību kopienām, kuras bieži vien saskaras ar divkāršu diskrimināciju dzimuma un etniskās vai reliģiskās piederības dēļ; mudina Irākas varas iestādes veikt vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu iekļaujošu pilsonisko sabiedrību, kas pilnvērtīgi ņem dalību politiskajā procesā, un atbalstītu neatkarīgus, plurālistiskus un profesionālus plašsaziņas līdzekļus; 25. pauž dziļas bažas sakarā ar daudzajiem sieviešu pašnāvības vai slepkavības gadījumiem, kuru mērķis ir “atjaunot ģimenes godu” saistībā ar piespiedu laulību un citiem izplatītiem pret sievietēm vērstas vardarbības veidiem, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošana un vardarbība ģimenē; uzsver, ka ir svarīgi izveidot pienācīgu un efektīvu normatīvo aktu kopumu sieviešu un meiteņu sociālo, kultūras un fiziskas neaizskaramības tiesību aizsardzībai un veicināt viņu pilnvērtīgo sociāli ekonomisko integrāciju sabiedrībā, kā arī izskaust sieviešu diskrimināciju saskaņā ar tiesību aktiem, Irākas konstitūciju un starptautiskajā cilvēktiesību līgumā paredzētajām Irākas saistībām; 26. atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas kopīgo stratēģijas dokumentu (2011–2013), kas ES attīstības sadarbības jomā iezīmē pāreju uz daudzgadu plānošanu, kura ir saskaņota ar Irākas varas iestādēm un tiek koordinēta ar citiem starptautiskiem dalībniekiem (Pasaules banku, ANO), kas aktīvi darbojas Irākā; norāda, ka šī jaunā pieeja atbilst galvenajām pamatnostādnēm, kas ietvertas Eiropas Parlamenta 2008. gada 13. marta ieteikumā Padomei; 27. atzinīgi vērtē EUJUST LEX misijas panākumus un pirmo reizi Irākā sadarbībā ar Komisijas projektu īstenotos izmēģinājuma projektus; mudina ES pēc šīs misijas beigām iegūto pieredzi izmantot kā informācijas avotu EDAP un Savienības instrumentos, lai varētu arī turpmāk sniegt palīdzību uz vietas un nostiprināt Irākas policiju un penitenciāro sistēmu; 28. atkārtoti aicina apliecināt Irākai sniegtā Savienības atbalsta pārredzamību un efektivitāti, sniedzot vispusīgu, regulāru un pārredzamu informāciju par Savienības atbalsta faktisko finansējumu un izmantošanu, jo īpaši par tām apropriācijām, kas tiek virzītas caur IRFFI, kura galvenais līdzekļu devējs ir ES; 29. norāda, ka ES sociālās un tautas attīstības jomā plānoto sadarbības pasākumu mērķis ir nabadzības apkarošana, veselības, izglītības un nodarbinātības pamatvajadzību apmierināšana, kā arī pamatbrīvību veicināšana visiem, tostarp mazaizsargātām grupām, proti, bēgļiem, pārvietotām personām un visām reliģiskajām minoritātēm; prasa, lai, īstenojot visus šos pasākumus, tiktu stiprināta veiktspēja un institūcijas, ievērojot iekļaušanas, pārredzamības un labas pārvaldības principus; 30. uzsver Irākas sarežģīto ģeopolitisko stāvokli, jo tā robežojas ar Sīriju, Irānu, Turciju, Saūda Arābiju un Jordāniju; sagaida, ka Irākai šajā reģionā būs stabilizējoša ietekme, jo īpaši ņemot vērā Sīrijā notiekošo pilsoņu karu; sagaida, ka Irāka atbalstīs pāreju uz demokrātisku un iekļaujošu pārvaldību Sīrijā; 31. pauž gandarījumu par nesen izveidoto Irākas Augsto komisiju cilvēktiesību jautājumos kā neatkarīgu iestādi, kas var piešķirt nozīmīgumu konstitūcijā garantētajām tiesībām un kurai ir svarīga loma šo tiesību aizsardzībā; uzsver, ka ir svarīgi panākt, lai šī iestāde arī turpmāk nebūtu pakļauta politiskai ietekmei un tās darbībai būtu nodrošināts pienācīgs, drošs un neatkarīgs finansiāls atbalsts; uzsver, cik svarīga ir regulāra, pārredzama un nepārtraukta valsts varas iestāžu sadarbība ar Komisijas izmeklēšanas dienestiem; aicina dalībvalstis atbalstīt tās izveidi, sniedzot tehnisko palīdzību, iesaistoties pastāvīgā dialogā un pieredzes apmaiņā cilvēktiesību aizsardzības jomā; 32. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentu priekšsēdētājiem, kā arī Irākas Republikas valdībai un Pārstāvju palātai.
| ||||||||||||||||||
| ES un Irākas Partnerattiecību un sadarbības nolīgums *** |
| ||||||
(Piekrišana) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (10209/2012), – ņemot vērā partnerības un sadarbības nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Irākas Republiku, no otras puses (05784/2011), – ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 79. panta 3. punktu, 91. pantu, 100. pantu, 192. panta 1. punktu, 194. pantu, 207. pantu, 209. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7–0189/2012), – ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu, – ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A7-0411/2012), 1. sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai; 2. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu un Irākas Republikas valdībām un parlamentiem. | |||||||
| Eiropas Kopienas un Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstu pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīguma īstenošana, ņemot vērā pašreizējo situāciju Zimbabvē |
| |||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu starp Madagaskaru, Maurīciju, Seišelām un Zimbabvi, no vienas puses, un Eiropas Kopienu, no otras puses, ko provizoriski piemēroja kopš 2012. gada 14. maija, – ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonū, 2000. gada 23. jūnijā (Kotonū nolīgums), – ņemot vērā Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (GATT) un jo īpaši tās XXIV pantu, – ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā izklāstīti Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM), – ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 25. marta rezolūcija par pagaidu nolīgumu, ar kuru izveido pamatu ekonomisko partnerattiecību nolīgumam starp Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses(1), – ņemot vērā 2012. gada 1. jūnijā notikušās Dienvidāfrikas attīstības kopienas ārkārtas augstākā līmeņa sanāksmes paziņojumu, – ņemot vērā Padomes 2012. gada 23. jūlija secinājumus par Zimbabvi un Padomes Īstenošanas Lēmumu 2012/124/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Zimbabvi(2), – ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu, A. tā kā Kotonū nolīguma tirdzniecības sadarbības nodaļa, saskaņā ar kuru ES paplašināja vienpusējas tirdzniecības preferences attiecībā uz ĀKK valstīm, bija spēkā līdz 2007. gada 31. decembrim un kopš tā brīža situācija vairs neatbilda Pasaules tirdzniecības organizācijas noteikumiem; B. tā kā ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) atbilst PTO noteikumiem, un šo nolīgumu mērķis ir atbalstīt reģionālo integrāciju, attīstot tirdzniecību, nodrošinot ilgtspējīgu izaugsmi un izskaužot nabadzību, vienlaikus sekmējot ĀKK valstu ekonomikas pakāpenisku integrāciju pasaules ekonomikā; C. tā kā Madagaskara, Maurīcija, Seišelas un Zimbabve ir parakstījušas Kotonū nolīgumu; tā kā cilvēktiesību ievērošana ir ES un ĀKK valstu attīstības sadarbības nolīgumu būtisks elements; D. tā kā pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīgumus (PEPN) var uzskatīt par pirmo soli procesā, kura mērķis ir pilnīgu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu noslēgšana, tajos iekļaujot ne tikai noteikumus par preču tirdzniecību, bet arī nodaļas par izcelsmes noteikumiem un jauno nozaru aizsardzību; E. tā kā noteikumi par labu pārvaldību, pārredzamību politiskajos amatos un cilvēktiesībām saskaņā ar Kotonū nolīguma 8., 11.b, 96. un 97. pantu ir jāuzskata par daļu no šī PEPN, kas noslēgts starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Seišelām, Madagaskaru, Maurīciju un Zimbabvi, no otras puses; F. tā kā ‐ lai gan pašreiz Zimbabvē vērojama situācijas uzlabošanās cilvēktiesību un demokrātijas jomā, tomēr turpmāko sadarbību starp Savienību un Zimbabvi joprojām kavē daudzās problēmas, jo īpaši saistībā ar vispārējā politiskā nolīguma (VPN) pilnīgu ieviešanu un visu veidu uzmākšanās un cilvēktiesību pārkāpumu izbeigšanu; G. tā kā Zimbabves ekonomikas atveseļošanās joprojām ir nestabila un atsevišķas valsts politikas nostādnes apdraud nākotnes ekonomiskās attiecības starp Savienību un Zimbabvi; H. tā kā Zimbabve klaji ignorē starptautiskos nolīgumus un savas valsts likumus, turpinot atļaut nelikumīgi pārdot ziloņkaulu, 1. norāda, ka ES ir jāveicina ES un jaunattīstības valstu taisnīga tirdzniecība, kuras pamatā jābūt pilnīgai SDO darba standartu un darba apstākļu ievērošanai un garantēšanai un kuru veicot ir jānodrošina pēc iespējas augstāku sociālu un vides standartu piemērošana; uzskata, ka šādā tirdzniecībā ietilpst taisnīgas cenas maksāšana par jaunattīstības valstu resursiem un lauksaimniecības produktiem; 2. uzsver PEPN pagaidu stāšanos spēkā, kas ir svarīgs pasākums, lai, pamatojoties uz stabilu tiesisko regulējumu, veicinātu partnerību starp ES un četrām minētajām Āfrikas valstīm; uzsver, cik svarīgi ir turpināt sarunas, lai vienotos par pilnīgu nolīgumu, kura mērķis ir sekmēt paplašinātu, atklātu un godīgu tirdzniecību, investīcijas un reģionālo integrāciju; 3. uzskata Cilvēktiesību komisijas akta stāšanos spēkā Zimbabvē par atbalstāmu valdības soli, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju valstī, un par vēl vienu soli, lai īstenotu miermīlīgu un ticamu vēlēšanu plānu, par ko iepriekš vienojās; 4. aicina Komisiju uzlabot sarunas ar pārējām septiņām reģiona valstīm un pieņemt attīstībai labvēlīgu pieeju, kas būtu gan saskaņā ar stratēģiskajiem mērķiem un prioritātēm šajā reģionā un tās valstīs, gan ar PTO noteikumiem; 5. tomēr pauž bažas par cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumu turpināšanos Zimbabvē, kas mazina to saistību izpildi, ko Zimbabves nacionālās vienotības partijas veidotā valdība uzņēmusies pēdējos gados, un jo īpaši par nesenajiem cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un pilsoniskās sabiedrības locekļu vajāšanas gadījumiem Zimbabvē; aicina Zimbabves valdību veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka neviens netiek vajāts vai iebiedēts par to, ka izteicies par cilvēktiesību jautājumiem; 6. pauž nožēlu par to, ka PEPN nav iekļauta spēcīga cilvēktiesību klauzula, un atkārtoti aicina ES noslēgtajos tirdzniecības nolīgumos iekļaut saistošas cilvēktiesību klauzulas; pauž nožēlu par to, ka nav iekļauta ne nodaļa par ilgtspējīgu attīstību, ne prasība ievērot starptautiskos darba un vides standartus; 7. uzsver, ka pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvība ir būtiski demokrātijas elementi, kurus Zimbabve apņēmās pilnībā ievērot, parakstot VPN; vērš uzmanību uz pašreizējo piekrišanas procedūru, uzsverot ka PEPN ratifikācija Eiropas Savienībā ir vēl viena iespēja atkārtoti uzsvērt, ka ir pilnībā jāīsteno minētās saistības un pienākumi; 8. uzsver ka ES sadarbība attīstības jomā ir pārtraukta un pašreizējos apstākļos to nevajadzētu mainīt (saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu), taču ES turpina īstenot saistības, sniedzot atbalstu vietējiem iedzīvotājiem; 9. atbalsta ES pašlaik īstenotos mērķtiecīgos pasākumus, ar kuriem nodrošina atbildes reakciju uz politisko un cilvēktiesību situāciju Zimbabvē, ar ikgadējiem lēmumiem ļaujot ES regulāri pārraudzīt Zimbabves valdības pārskatu svarīgākos rādītājus; turklāt uzsver, ka PEPN neietekmēs šos pasākumus; 10. aicina Zimbabves valdību veikt nepieciešamos pasākumus, tostarp atjaunot tiesiskumu, demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu, un jo īpaši ‐ mierīgu un ticamu konstitucionālo referendumu un gatavošanos vēlēšanām atbilstoši atzītiem starptautiskajiem standartiem, lai varētu pārtraukt mērķtiecīgi ieviestos pasākumus; 11. atkārtoti pauž apņemšanos izmantot visus pieejamos instrumentus, ja cilvēktiesību situācija ievērojami pasliktinātos, tostarp, cita starpā, apsverot iespēju izmantot noteikumus, kas izklāstīti nolīguma 65. pantā (tā sauktā “neizpildes” klauzula); 12. aicina ES delegāciju Harārē turpināt piedāvāt atbalstu Zimbabves nacionālās vienotības partijas veidotajai valdībai, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju un rīkotu mierīgas un ticamas vēlēšanas saskaņā ar standartiem, kuru īstenošanu ES sagaida no jebkura tās tirdzniecības partnera; 13. aicina Zimbabves valdību pastiprināt to personu meklēšanu un saukšanu pie atbildības, kas iesaistītas nelikumīgā ziloņkaula eksportā un tirdzniecībā, turklāt turpināt darbu pie pārredzamības uzlabošanas Zimbabves ieguves rūpniecībā, lai nodrošinātu, ka bagātība, kas iegūta no valsts dabas resursu legālas izmantošanas, tiek pareizi uzskaitīta un dod labumu visiem Zimbabves iedzīvotājiem; 14. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Zimbabves valdībai un parlamentam un Dienvidāfrikas Attīstības kopienas valstu valdībām.
| ||||||||||||
| Pagaidu nolīgums, ar kuru izveido pamatu ekonomisko partnerattiecību nolīgumam starp Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstīm un Eiropas Kopienu *** |
| |||||||||
(Piekrišana) Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (11699/2012), – ņemot vērā Pagaidu nolīgumu, ar ko izveido pamatu Ekonomisko partnerattiecību nolīgumam starp Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses(1), – ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punktu, 209. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0193/2012), – ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu, – ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0431/2012), 1. sniedz piekrišanu Nolīguma slēgšanai; 2. uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Madagaskaras, Maurīcijas, Seišelu salu un Zimbabves valdībām un parlamentiem.
| ||||||||||
| Valsts atbalsta modernizācija |
| |||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 109. pantu, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (COM(2012)0725), – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes regulai, ar ko groza Padomes 1998. gada 7. maija Regulu (EK) Nr. 994/98 par to, kā piemērot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 92. un 93. pantu attiecībā uz dažu kategoriju valsts horizontālo atbalstu, un Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regulu (EK) Nr. 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus (COM(2012)0730), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES valsts atbalsta modernizācija (VAM)” (COM(2012)0209), – ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu, kurš pieņemts tās 98. plenārsēdē, kas notika 2012. gada 29. novembrī, – ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 15/2011 “Vai Komisijas procedūras nodrošina valsts atbalsta kontroles efektīvu pārvaldību?”, – ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(1) (turpmāk ‐ “Pamatnolīgums”) un jo īpaši tā 15. punktu, – ņemot vērā jautājumu Komisijai par valsts atbalsta modernizāciju (O-000213/2012 – B7-0102/2013), – ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu, A. tā kā Komisija ir iesniegusi divus regulu priekšlikumus valsts atbalsta modernizācijas programmas īstenošanai, par šo priekšlikumu juridisko pamatu izmantojot LESD 109. pantu; tā kā šis juridiskais pamats paredz tikai apspriešanos ar Parlamentu, nevis koplēmuma procedūras izmantošanu; B. tā kā priekšlikumu mērķis ir koncentrēt resursus, lai izvērtētu svarīgākus atbalsta gadījumus, un turpmāk nenodarboties ar tādu mazāk nozīmīgu gadījumu un mazsvarīgu sūdzību izskatīšanu, kas nekādi neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm; C. tā kā šie priekšlikumi un jo īpaši grozījumi procedūras Regulā (EK) Nr. 659/1999 attiecas uz to, kā Komisija veiks kontroli pār vēlētu valsts un pašvaldības iestāžu pieņemtiem lēmumiem, un tā kā tādēļ ir nepieciešams, lai Parlaments veiktu šo dokumentu demokrātisku pārraudzību; D. tā kā Parlaments būtu jāiesaista šādu priekšlikumu sagatavošanā, kā paredzēts Parlamenta un Komisijas Pamatnolīguma 15. punktā, 1. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta modernizāciju un Komisijas jaunos regulu priekšlikumus; taču aicina Komisiju nodrošināt, lai ekonomikas izaugsmes stimulēšana, kas ir viens no šīs reformas vispārējiem mērķiem, atkal neizraisītu valsts parāda palielināšanos; 2. uzsver nepieciešamību pēc mazāka, bet mērķtiecīgāk virzīta valsts atbalsta, kam ir vajadzīgi mazāki valsts izdevumi un kas nekropļo konkurenci, taču vienlaikus atbalsta pāreju uz ekonomiku, kas pamatojas uz zināšanām; 3. uzsver, ka valsts atbalsts ir jāveido tā, lai tas veicinātu pakalpojumu, zināšanu un infrastruktūras attīstību, nevis lai nodrošinātu atbalstu atsevišķiem uzņēmumiem; 4. uzsver to, ka valsts atbalsta kontroles galvenā loma ir nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū; atzinīgi vērtē valsts atbalsta modernizācijas tiesību aktu paketi, uzskatot to par stūrakmeni pašreizējā konkurences politikas modernizācijas procesā; prasa savlaicīgi īstenot šo reformu paketi; 5. atzīst krīzes īpašā režīma laikā nodrošinātā valsts atbalsta nozīmi krīzes pārvarēšanā; atzīst arī to, ka valsts atbalsta piemērotai izmantošanai un kontrolei būs svarīga nozīme izaugsmes stratēģijas “Eiropas 2020” mērķu sasniegšanā; 6. uzsver, ka konkurences politikā jāparedz piemērots valsts atbalsts ekonomikas ekoloģiskajai pārveidei, jo īpaši attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitāti, kā arī uzsver, ka jaunajām pamatnostādnēm būtu jāpamatojas uz šo priekšnoteikumu; 7. piekrīt Komisijas viedoklim par to, ka valsts atbalsta procedūras ir jāpaātrina, lai varētu vairāk pievērsties sarežģītiem gadījumiem, kas var negatīvi ietekmēt konkurenci iekšējā tirgū; ņem vērā Komisijas priekšlikumu paplašināt savu rīcības brīvību, lemjot par to, kā izskatīt sūdzības; šajā sakarībā aicina Komisiju izstrādāt detalizētus kritērijus, lai nodalītu svarīgus un ne tik svarīgus gadījumus; norāda, ka piemērots veids, kā panākt šādu nodalījumu, būtu paaugstināt de minimis regulas robežvērtības un paplašināt horizontālās kategorijas pilnvarojuma regulā un vispārējā grupālā atbrīvojuma regulā; 8. norāda, ka līdz šim šie mērķi ir tikuši noteikti vairākkārt un bijuši par pamatu iepriekšējai valsts palīdzības tiesību aktu pārskatīšanai, tomēr tie nav pilnībā sasniegti, jo šie jaunie priekšlikumi ir nepieciešami pašlaik; 9. pauž cerību, ka šoreiz ar šiem priekšlikumiem būs iespējams sasniegt noteiktos mērķus, vienlaikus raugoties, lai sūdzību iesniedzēji netiktu atturēti no Komisijas uzmanības pievēršanas nopietniem konkurences izkropļojumiem; 10. norāda, ka Komisijas vispārējais nodoms ir noteikt daudz vairāk pasākumu, kuriem netiks piemērota prasība par paziņošanu; jo īpaši norāda, ka Komisijas priekšlikumā ir paredzēts pilnvarojuma regulā iekļaut kultūrai piešķirto atbalstu un atbalstu, lai segtu dabas katastrofu radītos zaudējumus; tomēr uzsver, ka dalībvalstīm būs jānodrošina ex ante atbilstība ar tiem valsts atbalsta noteikumiem, kas saistīti ar de minimis pasākumiem, un ar grupālā atbrīvojuma shēmām, lai saglabātu pietiekamu kontroles līmeni, kamēr Komisija turpinās veikt šādu gadījumu ex post kontroli; uzsver, ka tam nevajadzētu palielināt valsts atbalsta apjomu; aicina Komisiju nodrošināt, lai ilgtermiņā valsts atbalsts samazinātos; 11. uzsver, ka Komisijai jāuzlabo informācijas apmaiņa ar dalībvalstīm, proti, informācijai jābūt kvalitatīvai un tā jāiesniedz savlaicīgi, kā arī jāuzlabo paziņojumu sagatavošana; uzsver, ka ar iedarbīgu valsts sistēmu starpniecību ir jāpanāk, lai tie valsts atbalsta pasākumi, kas atbrīvoti no ex ante paziņošanas pienākuma, atbilstu ES tiesību aktiem; 12. norāda, ka līdz šim attiecīgo informāciju par gadījumiem, kad tikusi veikta valsts atbalsta kontrole, sniedza tikai dalībvalstis; aicina Komisiju izvērtēt, vai turpmāk būs nepieciešami papildu cilvēkresursi, lai paplašinātu tās informācijas vākšanas līdzekļus un lai tā varētu saņemt tiešu informāciju no tirgus dalībniekiem; 13. pauž dziļas bažas par Revīzijas palātas secinājumiem, proti, par to, ka Komisija sistemātiski necenšas atklāt nepaziņotus atbalsta pasākumus, kā arī necenšas visaptveroši novērtēt valsts atbalsta kontroles ex post ietekmi; lūdz detalizētāku skaidrojumu par 40 % iespējamu problemātisku gadījumu, kad valsts atbalsts ir ticis piešķirts saskaņā ar grupālā atbrīvojuma noteikumiem; uzsver, ka tas īpaši apgrūtina jaunos tirgus dalībniekus un mazos un vidējos uzņēmumus un kropļo konkurenci; 14. valsts atbalsta modernizācijas kontekstā mudina Komisiju risināt iepriekš minētās problēmas un nodrošināt, ka paziņojumu ex ante uzraudzības iespējamā mazināšanās tiek kompensēta ar Komisijas īstenotu efektīvu un stingru ex post kontroli, lai panāktu pienācīgu atbilstību; 15. pauž nožēlu par to, ka jauno priekšlikumu juridiskais pamats, proti, LESD 109. pants, paredz tikai apspriešanos ar Parlamentu, nevis koplēmuma procedūru, kā tas tiek darīts attiecībā uz citām tirgus integrācijas un ekonomikas reglamentēšanas jomām pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā; 16. uzskata, ka ar šo demokrātijas trūkumu nedrīkst samierināties attiecībā uz priekšlikumiem, kas skar valsts un pašvaldību vēlēto iestāžu pieņemto lēmumu un rīcības pārraudzību, ko īsteno Komisija, galvenokārt attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, kas saistīti ar pamattiesībām; 17. ierosina novērst šo trūkumu, izmantojot iestāžu nolīgumus un veicot turpmākas izmaiņas Līgumā; 18. līdz tam mudina Komisiju un Padomi vislielākajā mērā ņemt vērā priekšlikumus, kurus Parlaments ierosina apspriešanās procedūras laikā; 19. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai
| ||||||||||
| Cilvēku bojāeja tekstilrūpnīcu ugunsgrēkos, jo īpaši Bangladešā |
| |||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā EK un Bangladešas 2001. gada sadarbības nolīgumu, – atgādinot par tā 2010. gada 25. novembra rezolūcijām par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(1) un uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(2), – ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) ziņojumu “Sociālo tiesību globalizēšana ‐ Starptautiskā Darba organizācija un ārpus tās veiktie pasākumi”, – ņemot vērā SDO ziņojumu “Darba apstākļi pasaules dienvidu daļā ‐ darba ņēmēju grūtības un alternatīvas iespējas”, – ņemot vērā SDO ziņojumu “Globalizācija, fleksibilizācija un darba apstākļi Āzijā un Klusā okeāna reģionā”, – ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju par rūpniecības politiku globalizācijas laikmetā(3), – ņemot vērā atjauninātās ESAO 2011. gada pamatnostādnes attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem, – ņemot vērā SDO Konvenciju par stimulējošu pamatu drošībai un veselības aizsardzībai darbā (2006, C-187) un Konvenciju par darba drošību un arodveselību (1981, C-155), kuras Bangladeša un Pakistāna vēl nav ratificējušas, kā arī to attiecīgos ieteikumus (R-197); ņemot vērā arī Bangladešas un Pakistānas parakstīto Darba inspekcijas konvenciju (1947, C-081), kā arī tās ieteikumus (R-164), – ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681), – ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, – ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu, A. tā kā 2012. gada 24. novembrī Dakā, Ašūlijas reģionā Bangladešā, rūpnīcā Tazreen notikušajā ugunsgrēkā gāja bojā 112 cilvēki un 2012. gada septembrī Karači, Pakistānā, liesmās gāja bojā 289 cilvēki; B. tā kā visā Dienvidāzijā līdzīgos negadījumos iet bojā simtiem strādājošo, un aprēķini liecina, ka tikai Bangladešā laika posmā no 2005. gada rūpnīcu ugunsgrēkos bojā gājuši ir apmēram 600 apģērba ražošanā nodarbināto, bet daudzus no šiem ugunsgrēkiem bija iespējams novērst; C. tā kā apstākļi tekstilrūpnīcās bieži vien ir slikti un tajās netiek pievērsta liela uzmanība tādām darbinieku tiesībām, kas atzītas SDO galvenajās konvencijās, un dažkārt nekāda vai arī visai neliela vērība tiek pievērsta ugunsdrošībai; tā kā daudzi šādu rūpnīcu īpašnieki nav saņēmuši sodu un tādēļ nav pielikuši lielas pūles, lai uzlabotu darba apstākļus; D. tā kā Bangladešā ir vairāk nekā 5000 tekstilrūpnīcu, kurās strādā apmēram 3,5 miljoni darbinieku, un Bangladeša ir pasaules otrā lielākā gatavo apģērbu eksportētājvalsts aiz Ķīnas; E. tā kā Eiropa ir Bangladešas apģērbu un tekstilizstrādājumu lielākais eksporta noieta tirgus un lieli Rietumvalstu uzņēmumi ir atzinuši, ka tie ir noslēguši līgumus ar Tazreen rūpnīcas īpašniekiem par apģērbu piegādi; F. tā kā citās pasaules daļās augošo darbaspēka izmaksu dēļ zemas kvalifikācijas darbavietas rūpniecībā ir pārceltas uz Indiju, Pakistānu, Kambodžu, Vjetnamu un jo īpaši Bangladešu, kur apģērbi pašlaik veido 75 % no eksporta; G. tā kā ir nožēlojami, ka daži uzņēmumi sākotnēji centās noliegt sadarbību ar Dakas ugunsgrēkā iesaistīto uzņēmumu un tikai vēlāk atzina, ka to apģērbi ir ražoti minētajā ražotnē; H. tā kā pēdējo mēnešu laikā strīdi starp Bangladešas valdību un arodbiedrību aktīvistiem ir arvien saasinājušies, jo strādnieki pauž neapmierinātību par zemajām algām un sliktajiem darba apstākļiem; I. tā kā joprojām ir neatrisināta lieta saistībā ar 2012. gada aprīlī notikušo Aminul Islam slepkavību, kurš kritizēja nedrošos apstākļus apģērba ražošanas rūpnīcās, 1. pauž skumjas par nesenajos rūpnīcu ugunsgrēkos zaudētajām cilvēku dzīvībām; izsaka līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm un cietušajiem; uzskata, ka pēdējos gados Dienvidāzijas rūpnīcu ugunsgrēkos bojāgājušo strādnieku skaits ir absolūti nepieņemams; 2. aicina Bangladešas un Pakistānas valdību turpināt neseno atgadījumu rūpīgu izmeklēšanu un ieviest pasākumus, lai novērstu šādu traģēdiju atkārtošanos, tostarp nodrošināt, ka visi ražotāji ievēro tiesību aktus veselības un drošības jomā (jo īpaši Bangladešā ‐ 2006. gadā pieņemto darba tiesību aktu), kā arī izveidot efektīvu un neatkarīgu darba apstākļu pārbaudes sistēmu un ražošanas ēku inspekcijas; 3. atzinīgi vērtē vairāku arodbiedrību, NVO un daudznacionālu tekstilrūpniecības nozares mazumtirdzniecības uzņēmumu noslēgto Bangladešas Ugunsdzēsības un ēku drošības nolīgumu, kura mērķis ir uzlabot drošības standartus ražotnēs un apņemties maksāt par šādiem pasākumiem, jo īpaši ieviešot neatkarīgu pārbaužu sistēmu un aktīvi atbalstot tādu veselības un drošības komiteju izveidi visās rūpnīcās, kurās piedalās darba ņēmēju pārstāvji un kuru darbība ‐ lai gan saskaņā ar likumu tā ir obligāta ‐ tomēr reti tiek īstenota; aicina visus attiecīgos tekstilpreču zīmolražotājus atbalstīt šos centienus; 4. mudina visas ieinteresētās personas apkarot korupciju piegādes ķēdē, kas ir vērojama daudzās Dienvidāzijas valstīs, tostarp slepenās vienošanās starp drošības inspektoriem un rūpnīcu īpašniekiem; aicina palielināt centienus šādas prakses novēršanā; 5. cer, ka tie, kas atbildīgi par šādu noziedzīgu nolaidību un citu noziedzīgu darbību saistībā ar šiem ugunsgrēkiem, tiks saukti pie atbildības un ka vietējās iestādes un rūpnīcu vadība sadarbosies ar mērķi nodrošināt visiem cietušajiem garantētu pilnīgu piekļuvi tiesu sistēmai, lai viņi varētu pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem; atzinīgi vērtē Bangladešas un Pakistānas valdību veiktos pasākumus, lai atbalstītu cietušos un viņu ģimenes; 6. atzinīgi vērtē tos Eiropas mazumtirgotājus, kuri jau ir devuši ieguldījumu šiem cietušajiem un viņu ģimenēm paredzētajās kompensēšanas shēmās, un mudina citus sekot šim piemēram; aicina nodrošināt bezmaksas medicīnisko rehabilitāciju ievainotajiem un aprūpi bojāgājušo darbinieku apgādājamajiem ģimenes locekļiem; 7. aicina lielākos starptautiskos apģērbu zīmolu uzņēmumus kritiski pārbaudīt savas piegādes ķēdes un sadarboties ar apakšuzņēmējiem, lai uzlabotu arodveselības un drošības standartus; aicina mazumtirgotājus, NVO un visas citus iesaistītos dalībniekus, tostarp attiecīgā gadījumā Komisiju, sadarboties, lai izveidotu brīvprātīgu marķējuma standartu, kas liecinātu, ka produkts tiek ražots, ievērojot SDO darba pamatstandartus; 8. aicina Komisiju aktīvi veicināt obligāta atbildīgas uzņēmējdarbības kodeksa ieviešanu ES uzņēmumiem, kas darbojas ārvalstīs, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai šie uzņēmumi stingri ievērotu visas savas juridiskās saistības, sevišķi starptautiskus standartus un noteikumus cilvēktiesību, nodarbinātības un vides jomā; 9. atzinīgi vērtē Komisijas pašreizējās iniciatīvas, kuru mērķis ir sniegt atbalstu, lai uzlabotu rūpnīcu drošību Bangladešā, piemēram, īstenojot projektu “Darba standartu sekmēšana gatavo apģērbu ražošanas nozarē”, kā arī sadarbojoties ar Bangladešas Ugunsdzēsības dienestu un Civilās aizsardzības direktorātu; aicina sekmēt un paplašināt šādu sadarbību, attiecīgā gadījumā iesaistot arī šā reģiona kaimiņvalstis; 10. atgādina par nepieciešamību konsekventi īstenot astoņas SDO pamatkonvencijas; uzsver to, ka stingri darbinieku veselības un drošības noteikumi ir svarīgi ikvienā valstī, lai kur arī darbinieki nestrādātu; 11. prasa Eiropas Ārējās darbības dienestam nodrošināt, ka ES komercatašeji, ja tie darbojas ES pārstāvniecībās, tiek regulāri apmācīti uzņēmumu sociālās atbildības jautājumos, jo īpaši attiecībā uz ANO Aizsardzības, ievērošanas un atlīdzināšanas satvara īstenošanu, un lai ES pārstāvniecības darbotos kā ES kontaktpunkti sūdzību iesniegšanai par ES uzņēmumiem un to meitasuzņēmumiem; 12. norāda, ka darba ņēmēji un arodbiedrības var būtiskā mērā sekmēt, piemēram, to, lai visās rūpnīcās tiktu izveidotas darbinieku vadītas darba drošības komitejas, un ka ir svarīgi, lai arodbiedrībām būtu iespēja izglītot rūpnīcu strādniekus par to, kā viņi var aizsargāt savas tiesības un drošību, tostarp par tiesībām atteikties strādāt nedrošos apstākļos; 13. atzinīgi vērtē Bangladešas sekmīgos centienus samazināt bērnu darbu apģērba ražošanas nozarē un mudina Pakistānu nostiprināt savu apņemšanos vērsties pret bērnu darbu; 14. mudina Bangladešas iestādes pienācīgi izmeklēt darba ņēmēju tiesību aktīvista Aminul Islam spīdzināšanu un slepkavību un aicina gan Bangladešas, gan Pakistānas valdību pārtraukt ierobežojumus arodbiedrību darbībai un sarunām par darba koplīguma slēgšanu; 15. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, Pakistānas un Bangladešas valdībai un parlamentam un SDO ģenerāldirektoram.
| ||||||||||||||
| Kodolieroču neizplatīšanas līguma pārskatīšanas konferences ieteikumi attiecībā uz Tuvajiem Austrumiem, kas brīvi no masu iznīcināšanas ieročiem |
| |||||||||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton 2012. gada 24. novembra paziņojumu par to, ka tiks atlikta Helsinku konference par to, lai Tuvajos Austrumos izveidotu no masu iznīcināšanas ieročiem (MII) brīvu zonu, – ņemot vērā 2012. gada augustā publicēto sešu mēnešu progresa ziņojumu par to, kā tiek īstenota ES masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanas stratēģija (2012/I)(1), – ņemot vērā ES 2008. gada jūnijā Parīzē rīkoto semināru par Tuvo Austrumu drošību, MII neizplatīšanu un atbruņošanos, pirmo ES ieroču neizplatīšanas konsorcija semināru par Tuvajiem Austrumiem, ko rīkoja 2011. gada 6. un 7. jūlijā Briselē, un otro ES ieroču neizplatīšanas konsorcija semināru par Tuvajiem Austrumiem, ko rīkoja 2012. gada 5. un 6. novembrī, lai sagatavotos ANO konferencei par Tuvo Austrumu zonu, kas brīva no masu iznīcināšanas ieročiem, – ņemot vērā Eiropas Savienības Stratēģiju masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanai, ko Eiropadome pieņēma 2003. gada 12. decembrī, – ņemot vērā Padomes 2012. gada 23. jūlija Lēmumu 2012/422/KĀDP, ar ko atbalsta procesu, lai Tuvajos Austrumos izveidotu zonu, kurā nav kodolieroču un visu citu masu iznīcināšanas ieroču, – ņemot vērā iepriekšējās 2004. gada 26. februāra(2), 2005. gada 10. marta(3), 2005. gada 17. novembra(4) un 2007. gada 14. marta(5) rezolūcijas par kodolieroču neizplatīšanu un atbruņošanos un 2010. gada 10. marta(6) rezolūciju par Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, – ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 13. decembra rezolūciju par to, lai Tuvo Austrumu reģionā izveidotu no kodolieročiem brīvu zonu, – ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2010. gada 6. oktobra ziņojumu par kodolizplatīšanas risku Tuvajos Austrumus, – ņemot vērā 2010. gada Kodolieroču neizplatīšanas līguma pušu pārskatīšanas konferences noslēguma dokumentu, – ņemot vērā 2008. gada 13. jūlijā Parīzē notikušās Vidusjūras reģionam veltītās augstākā līmeņa sanāksmes kopīgo deklarāciju, – ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu, A. tā kā ir atlikta konference par to, lai Tuvajos Austrumos izveidotu no kodolieročiem un visiem citiem masu iznīcināšanas ieročiem brīvu zonu, ko bija plānots rīkot 2012. gada decembrī; B. tā kā ir atlikta konference par Tuvo Austrumu zonu, kas brīva no masu iznīcināšanas ieročiem, kuras rīkošana tika paredzēta 2010. gadā notikušajā Kodolieroču neizplatīšanas līguma pārskatīšanas konferencē, un tas varētu negatīvi ietekmēt reģionālo drošību un starptautiskos kodolatbruņošanās centienus; C. tā kā Kodolieroču un masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanas līgums ir viens no starptautiskās drošības stūrakmeņiem; un tā kā vislielākā prioritāte drošības jomā ir nepieļaut citu valstu iespējas iegūt vai izmantot kodolieročus, samazināt šo ieroču krājumus pasaulē un censties sasniegt mērķi ‐ pasaule bez kodolieročiem; D. tā kā Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL) 2010. gada pārskatīšanas konferences noslēguma dokumentā ir iekļauta vienošanās par konferences rīkošanu 2012. gadā par to, lai Tuvajos Austrumos izveidotu no kodolieročiem un citiem masu iznīcināšanas ieročiem brīvu zonu, un tā kā šāds process ir steidzami nepieciešams, lai atkārtoti apstiprinātu KNL pamatotību; E. tā kā šīs konferences sagatavošana sākās, ieceļot Somijas valsts sekretāra vietnieku Jaako Laajava par šīs konferences koordinatoru; F. tā kā jau ir noslēgta virkne līgumu par no kodolieročiem brīvām zonām citos reģionos pasaulē, proti, Latīņamerikā un Karību jūras reģionā, Klusā okeāna dienvidu reģionā, Dienvidaustrumāzijā, Āfrikā un Centrālāzijā; tā kā Mongolijas pašpasludināto no kodolieročiem brīvas valsts statusu atzina, ANO Ģenerālasamblejā pieņemot rezolūciju par Mongolijas starptautisko drošību un no kodolieročiem brīvas valsts statusu; tā kā ir noslēgti citi līgumi, kuros arī ir paredzēta kodolieroču neizvietošana atsevišķās teritorijās, piemēram, Antarktikas līgums, Kosmosa līgums, Mēness līgums un Jūras gultnes līgums; G. tā kā ES mudina visas reģiona valstis turpināt konstruktīvu sadarbību ar koordinatoru, lai īstenotu jaunas iniciatīvas un panāktu pilnīgu atteikšanos no visiem masu iznīcināšanas ieročiem reģionā, tajā skaitā kodolieročiem, ķīmiskajiem vai bioloģiskajiem ieročiem, kā arī to piegādes sistēmām, H. tā kā Eiropas Savienība un visas Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerības dalībvalstis 1995. gada Barselonas deklarācijā nosprauda mērķi veicināt no MII brīvas zonas izveidi Tuvajos Austrumos; tā kā Eiropas Savienība atbalsta koordinatora darbību un mērķi veicināt no MII brīvas zonas izveidi Tuvajos Austrumos, jo īpaši izmantojot “ieroču neizplatīšanas konsorciju” un organizējot virkni semināru par šo jautājumu, piemēram, seminārus 2008. un 2011. gadā un 2012. gada novembrī; I. tā kā Krievijas Federācija, Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis ir 1995. gada Kodolieroču neizplatīšanas līguma rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem atbalstītājas un minētā līguma depozitāres; J. tā kā politiskais stāvoklis reģionā joprojām ir ļoti nestabils, jo Tuvajos Austrumos turpinās nemieri un satraucošas politiskas pārmaiņas, tostarp konflikta eskalācija Sīrijā, strupceļš attiecībās ar Irānu, arvien lielāks saspīlējums attiecībās starp Izraēlu, Palestīnu un kaimiņvalstīm; K. tā kā ES atbalsta notiekošo gatavošanos konferencei, kurā piedalīsies visas reģiona valstis, un cer uz veiksmīgu iznākumu, neraugoties uz satricinājumiem un politiskajām pārmaiņām Tuvajos Austrumos; L. tā kā Nepievienošanās kustība ir aicinājusi Tuvajos Austrumos nekavējoties izveidot no kodolieročiem brīvu zonu, kas ir prioritāri veicams pasākums virzībā uz to, lai šajā reģionā izveidotu no MII brīvu zonu; 1. pauž nožēlu, ka ir atlikta konference par to, lai Tuvajos Austrumos izveidotu no kodolieročiem un visiem citiem masu iznīcināšanas ieročiem brīvu zonu, ko 2010. gadā notikušajā Kodolieroču neizplatīšanas līguma pārskatīšanas konferencē tika nolemts rīkot 2012. gadā; 2. atzinīgi vērtē ANO lomu savstarpēji pārbaudāmas no kodolieročiem brīvas zonas izveidē; atzīmē, ka ne visas reģiona valstis ir parakstījušas Kodolieroču neizplatīšanas līgumu; 3. aicina ANO ģenerālsekretāru, ANO koordinatoru, 1995. gada rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem atbalstītājus, ES augsto pārstāvi un dalībvalstis nodrošināt, lai 2012. gadā plānotā konference notiktu pēc iespējas drīzāk 2013. gadā; 4. pauž stingru pārliecību, ka no kodolieročiem brīvas zonas izveide Tuvo Austrumu reģionā lielā mērā uzlabotu starptautisko mieru un stabilitāti un tā varētu būt piemērs un pozitīvs sasniegums attiecībā uz kampaņu “Global Zero”; 5. aicina augsto pārstāvi un priekšsēdētāja vietnieci Catherine Ashton nodrošināt, lai Eiropas Savienību arī turpmāk sparīgi piedalītos šā procesa atbalstīšanā, jo īpaši ar aktīvu visām iesaistītajām pusēm paredzētu diplomātisko pamudinājumu palīdzību, lai lietišķi un ar lielāku politisko gribu sāktu sarunas; 6. atzinīgi vērtē ES iesaistīšanos procesā, lai Tuvajos Austrumos izveidotu no masu iznīcināšanas ieročiem brīvu zonu (WMDFZ); uzskata, ka nodomu deklarācijas ir pirmais solis, lai izkļūtu no pašreizējā strupceļa; uzskata, ka, rodot risinājumu konfliktiem Tuvajos Austrumos, tiktu veidota uzticēšanās, kas nepieciešama WMDFZ izveidei Tuvajos Austrumos; 7. atgādina visām iesaistītajām personām par šā jautājuma steidzamību, ņemot vērā domstarpības un sarunas par Irānas kodolprogrammu un pilsoņu karu Sīrijā; atgādina arī, ka Sīrijas valdības kontrolē joprojām ir viens no pasaulē lielākajiem un bīstamākajiem ķīmisko ieroču arsenāliem; 8. aicina visas reģiona valstis pievienoties Konvencijai par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu un Bioloģisko un toksisko ieroču konvencijai; 9. uzsver, cik svarīgs ir notiekošais dialogs par to, lai Tuvajos Austrumos izveidotu no MII brīvu zonu, un varētu gūt priekšstatu par plašāku kārtību un pagaidu pasākumiem, kas stiprinātu mieru un drošību reģionā; uzsver, ka svarīgākajiem elementiem vajadzētu būt atbilstībai visaptverošiem Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras drošības pasākumiem (un papildu protokolam), aizliegumam ražot skaldmateriālu ieročiem un bagātināt urānu līdz līmenim, kas pārsniedz parasto kodoldegvielai nepieciešamo līmeni, pievienošanās līgumiem, ar kuriem aizliedz bioloģiskos un ķīmiskos ieročus, un no kodolieročiem brīvas zonas izveidei Tuvo Austrumu reģionā; uzsver, ka šie pasākumi ievērojami uzlabotu mieru un drošību pasaulē; 10. aicina izstrādāt jaunu uzticības veidošanas iniciatīvu reģionālajā līmenī, balstoties uz Helsinku procesa piemēru, lai īstenotu ilgtermiņa mērķi par visu militāro konfliktu izbeigšanu Tuvo Austrumu reģionā; 11. aicina augsto pārstāvi un priekšsēdētāja vietnieci Catherine Ashton Parlamentu informēt par visiem notikumiem attiecībā uz pašreizējiem centieniem atkārtoti sarīkot konferenci pēc tam, kad tika atlikta 2012. gada decembrī paredzētā konference; 12. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības dalībvalstu parlamentiem un valdībām, ANO ģenerālsekretāram, koordinatoram un Tuvo Austrumu valstu valdībām un parlamentiem.
| ||||||||||||||||||||
| Regula par obligātu izcelsmes valsts norādi konkrētiem ražojumiem, kas ievesti no trešām valstīm |
| |||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par izcelsmes valsts norādi konkrētiem ražojumiem, kas ievesti no trešām valstīm (COM(2005)0661 – C7-0048/2010 – 2005/0254(COD)), – ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A7-0273/2010), – ņemot vērā 2010. gada 21. oktobrī pirmajā lasījumā pieņemto Parlamenta nostāju(1), – ņemot vērā pielikumu Komisijas 2012. gada 23. oktobra paziņojumam Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Komisijas darba programma 2013. gadam” (COM(2012)0629), – ņemot vērā visas iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas par izcelsmes marķējumu, – ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu, A. tā kā 2010. gada 21. oktobrī Parlaments pirmajā lasījumā pieņēma nostāju attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par izcelsmes valsts norādi konkrētiem ražojumiem, kas ievesti no trešām valstīm, ar 525 balsīm “par”, 49 balsīm “pret” un 44 deputātiem atturoties; B. tā kā ‐ lai arī ir pagājuši vairāk nekā divi gadi ‐ Padome vēl nav pieņēmusi kopējo nostāju un koplēmuma procedūra tādējādi ir nonākusi strupceļā; C. tā kā 2013. gada darba programmā Komisija norāda, ka nevien tādēļ, ka nav panākta vienošanās Padomē, bet arī ņemot vērā jaunākās izmaiņas PTO noteikumu juridiskajā interpretācijā, ko ieviesusi PTO Apelācijas institūcija, tās priekšlikums ir uzskatāms par novecojušu; D. tā kā Eiropas Savienībā nav spēkā saskaņoti noteikumi par ievesto preču izcelsmes norādēm, izņemot attiecībā uz dažiem lauksaimniecības nozares ražojumiem; E. tā kā PTO dalībvalstis, kas nav ES dalībvalstis, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, Brazīlija, Kanāda un Ķīna, atsevišķiem ražojumiem ir piemērojušas noteikumus par obligātu izcelsmes valsts norādi; F. tā kā vienoti noteikumi ir vajadzīgi, lai uzlabotu konkurenci starp PTO dalībvalstīm un nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus ar ražotājiem tajās ES nozīmīgākajās partnervalstīs, kuras ir ieviesušas izcelsmes marķējumu; G. tā kā informācija ir viens no pilsoņu brīvības un patērētāju aizsardzības pamatelementiem, 1. pauž nožēlu par Komisijas lēmumu atsaukt priekšlikumu regulai par izcelsmes valsts norādi konkrētiem ražojumiem, kas ievesti no trešām valstīm, kuru Parlaments bija apstiprinājis pirmajā lasījumā, par šādu lēmumu savlaicīgi neinformējot Parlamentu un iepriekš neiesniedzot likumdevējiem detalizētu paskaidrojumu par šāda lēmuma mērķi; 2. aicina Komisiju pārskatīt plānoto lēmumu; 3. ja tas nenotiek, mudina Komisiju ierosināt jaunu ar PTO saskaņotu tiesību aktu, kas dotu iespēju ES risināt jautājumus, kuru dēļ tika izstrādāts sākotnējais priekšlikums; 4. aicina Komisiju informēt Parlamentu par to turpmāko darbību grafiku, kuras nepieciešamas, lai atkal sāktu likumdošanas procesu un izkļūtu no pašreizējā strupceļa; 5. aicina Komisiju steidzami sākt salīdzinošu pētījumu par izcelsmes marķējuma jomā pašreiz spēkā esošo un īstenoto normatīvo regulējumu katrā PTO dalībvalstī, lai analizētu šī regulējuma pamatprincipus un novērtētu atbilstību PTO noteikumiem; 6. tāpat kā iepriekšējās reizēs atgādina, cik svarīgi daudzpusējā tirdzniecībā ir saglabāt līdzvērtīgus konkurences apstākļus ES uzņēmumiem un to konkurentiem no trešām valstīm, kā arī ievērot konsekventu pieeju patērētāju aizsardzības nodrošināšanā; uzsver ‐ ņemot vērā pašreizējo globālo konkurenci, ir svarīgi arī novērtēt augstas kvalitātes ražojumus un vides un sociālo standartu ievērošanu, kas ir īpaši būtiski mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; 7. uzsver, ka līdz brīdim, kad būs pieņemti jauni tiesību akti, efektīvāk ir jāizmanto visi reģionālā, valsts un ES līmenī pieejamie līdzekļi, lai patērētāji būtu labāk informēti, izvēloties pirkumus vienotajā tirgū, tostarp jāizglīto sabiedrība un jāveicina izpratne ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību; 8. aicina Padomi pēc pirmā lasījuma Parlamentā pieņemt kopējo nostāju, lai izskatīšana iestādēs noritētu pieņemtajā kārtībā; 9. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
| ||||||||||
| ES un Mercosur tirdzniecības attiecības ‐ pašreizējais stāvoklis |
| |||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā kopīgo komunikē, kas pieņemts 4. ES un Mercosur augstākā līmeņa sanāksmē 2010. gada 17. maijā, – ņemot vērā 2010. gada 18. maijā notikušo 6. ES un Latīņamerikas un Karību valstu augstākā līmeņa sanāksmi, – ņemot vērā ES un Mercosur sarunu atsākšanu, lai noslēgtu vērienīgu un līdzsvarotu asociācijas nolīgumu abu pušu starpā, – ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par ES stratēģiju attiecībām ar Latīņameriku(1), – ņemot vērā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par ES un Latīņamerikas tirdzniecības attiecībām (2), – ņemot vērā Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas (EuroLat) 2011. gada 19. maija rezolūciju par Eiropas Savienības un Latīņamerikas tirdzniecības attiecību perspektīvām, – ņemot vērā pēdējo sarunu kārtu, kas norisinājās Braziljā 2012. gada 22.–26. oktobrī, – ņemot vērā jaunākās rezolūcijas par ES un Mercosur attiecībām, – ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu, A. tā kā ES un Mercosur tirdzniecības sarunas tika atsāktas 2010. gadā, lai panāktu visaptverošu, vērienīgu, līdzsvarotu un savstarpēji izdevīgu nolīgumu; B. tā kā ES un Mercosur tirdzniecības apjoms ir gandrīz tikpat liels kā ES un pārējo Latīņamerikas valstu kopējais tirdzniecības apjoms; tā kā ES ir Mercosur lielākais tirdzniecības partneris un investors; tā kā Mercosur ir astotais lielākais ES tirdzniecības partneris; tā kā ES un Mercosur ir savstarpēji papildinoša ekonomika (ES ir Mercosur lauksaimniecības eksporta galvenais noieta tirgus, savukārt ES uz Mercosur valstīm galvenokārt eksportē rūpniecības preces un pakalpojumus); C. tā kā šis starpreģionālais nolīgums skar 800 miljonus iedzīvotāju; D. tā kā kopš oficiālā paziņojuma par sarunu atsākšanu ir notikušas deviņas sarunu kārtas; E. tā kā šiem abiem reģioniem ir kopīgas vērtības un principi, piemēram, apņemšanās ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības un nodrošināt demokrātiju, kā arī tām ir kopīgas valodas; F. tā kā ES ir tikko apstiprinājusi asociācijas nolīgumu ar Centrālameriku un, papildus iepriekš noslēgtajiem nolīgumiem ar Čīli un Meksiku, arī brīvās tirdzniecības nolīgumus ar Kolumbiju un Peru, 1. uzsver ES un Mercosur tirdzniecības sarunu ekonomisko un politisko nozīmi ‐ tās tika uzsāktas 2010. gadā, lai panāktu līdzsvarotu, taisnīgu, vērienīgu, visaptverošu un savstarpēji izdevīgu vienošanos visās nolīguma jomās; 2. uzsver, ka tirdzniecība ir viens no svarīgākajiem politikas veidotāju rīcībā esošajiem līdzekļiem ekonomikas izaugsmes veicināšanai un darba vietu radīšanai; 3. prasa ES un Mercosur ciešāk sadarboties un uzskata, ka lielāka ES un Mercosur ekonomikas savstarpēja integrācija būs abām pusēm izdevīga; 4. norāda uz pēdējo divu gadu laikā panākto progresu nolīguma trešā pīlāra normatīvajā daļā; 5. pauž nožēlu par sarunu lēno gaitu un pagaidām nenozīmīgo progresu; 6. uzskata ‐ lai šīs sarunas būtu veiksmīgas, abām pusēm sarunās ir jābūt atvērtām un savstarpēji jāuzticas, tādēļ pauž nosodījumu par tirdzniecības un investīciju protekcionisma pasākumiem, ko pēdējo mēnešu laikā ir īstenojušas dažas Mercosur valstis; uzsver nepieciešamību izveidot stabilu sistēmu labākai investīciju aizsardzībai; 7. uzsver, ka ir svarīgi visos ES tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm iekļaut noteikumu par demokrātisko principu, cilvēktiesību un pamatbrīvību un tiesiskuma ievērošanu, kā arī vides un sociālos standartus, lai panāktu saskaņotākas ārējās darbības, kas gan atspoguļo ES ekonomiskās intereses, gan aizstāv tās pamatvērtības; 8. pauž viedokli, ka nākamā ES un Mercosur ministru sanāksme, kas notiks 2013. gada janvāra beigās vienlaikus ar ES un CELAC (Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopiena) augstākā līmeņa sanāksmi Santjago Čīlē, ir jāuzskata par lielisku iespēju uzņemties skaidras un nozīmīgas politiskās saistības un veicināt sarunu tālāku attīstību; 9. šajā sakarībā mudina abas puses būt pienācīgi politiski motivētām un nodrošināt ievērojamu politisko atbalstu, lai varētu apmainīties ar pietiekami vērienīgiem tirgus piekļuves piedāvājumiem attiecībā uz precēm, pakalpojumiem, investīcijām un citām nolīguma tirdzniecības pīlāra nodaļām; 10. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu valdībām, Mercosur valstu valdībām un parlamentiem, kā arī Mercosur parlamentam (Parlasur).
| ||||||||||||
| Vardarbība pret sievietēm Indijā |
| |||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Indiju, jo īpaši 2012. gada 13. decembra rezolūciju par kastu diskrimināciju(1) un rezolūcijas par ikgadējiem ziņojumiem par cilvēktiesībām pasaulē, proti, 2012. gada 18. aprīļa(2) un 2012. gada 13. decembra rezolūciju(3), ņemot vērā daudzās iepriekšējās rezolūcijas, kurās nosodīta izvarošana un seksuālā vardarbība dažādās pasaules valstīs, – ņemot vērā Indijas un ES Stratēģiskās partnerības rīcības plānu, kas parakstīts 2005. gada novembrī, kā arī ES un Indijas tematisko dialogu cilvēktiesību jautājumos, – ņemot vērā Savienības augstās pārstāves Catherine Ashton paziņojumu Eiropas Savienības vārdā par Starptautisko dienu vardarbības pret sievietēm izskaušanai (2012. gada 25. novembris), – ņemot vērā augstās pārstāves Catherine Ashton paziņojumu par Eiropas un Pasaules dienu pret nāvessodu (2012. gada 10. oktobris), – ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 5. punktu, – ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay 2012. gada 31. decembra paziņojumu, – ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades attīstības mērķus, – ņemot vērā ANO instrumentus attiecībā uz vardarbību pret sievietēm, proti, Pasaules Cilvēktiesību konferencē 1993. gada 25. jūnijā pieņemto Vīnes deklarāciju un rīcības programmu (A/CONF. 157/23), ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos īpašo referentu ziņojumus par vardarbību pret sievietēm, ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas (CEDAW) (11. sesijā, 1992. gadā) pieņemto vispārējo ieteikumu Nr. 19, 1993. gada 20. decembra deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (A/RES/48/104), Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu un Starptautisko konvenciju par rasu diskriminācijas izskaušanu (CERD) un tās vispārējo ieteikumu XXIV par 1. panta 1. punktu, – ņemot vērā ieteikumus Indijai, kas izriet no ANO īpašajām procedūrām un ANO līguma struktūrām, kā arī vispārējiem regulāriem pārskatiem, un, jo īpaši ņemot vērā ieteikumus Indijai, kas pausti ANO CEDAW 2007. gada februāra un 2010. gada oktobra ziņojumos, – ņemot vērā ANO principu un vadlīniju projektu attiecībā uz to, lai efektīvi izskaustu diskrimināciju darba un izcelsmes dēļ, – ņemot vērā Indijas Konstitūciju un Indijas kriminālkodeksu, jo īpaši tā 376. sadaļu attiecībā uz izvarošanu, – ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu, A. tā kā 2012. gada 16.decembrī 23 gadus vecā studente tika grupveidā izvarota un viņas pavadonim uzbrukts, un šo vardarbību nodarīja pieci vīrieši un jaunietis privātā autobusā Ņūdeli; tā kā upura ievainojumi bija tik smagi, ka viņas dzīve traģiski aprāvās 2012. gada 29. decembrī Singapūrā; B. tā kā Indijas sabiedrību ir pārņēmis sašutums, demonstrāciju dalībniekiem no visām sabiedrības daļām pieprasot likumu pārskatīšanu un policijas reformu, kā arī pieprasot kopumā mainīt attieksmi pret sievietēm; tā kā šīs demonstrācijas ir nozīmīgs solis, lai izbeigtu klusēšanu attiecībā uz izvarošanu un seksuālo vardarbību, un tās liecina par pārmaiņu sākumu; C. tā kā saistībā ar šo lietu tika apcietināti pieci vīrieši un viens nepilngadīgais un pašlaik viņi tiek tiesāti paātrinātā tiesas prāvā, bet nepilngadīgajam noziedzniekam piemērota atsevišķa procedūra; D. tā kā Indijas policija ir iesniegusi prasību pret raidorganizāciju Zee News pēc tam, kad tā intervēja draugu, kurš bija kopā ar upuri 2012. gada 16. decembra uzbrukuma laikā; E. tā kā kopš nesenā uzbrukuma, kas notika Ņūdeli, valsts un starptautiskajā presē tiek plaši ziņots par citiem izvarošanas noziegumiem, piemēram, par gadījumu 2012. gada 27. decembrī, kad meitene no Pendžabas izdarīja pašnāvību pēc tam, kad tika grupveidā izvarota, jo policija atteicās reģistrēt viņas iesniegumu vai aizturēt vainojamos, tā vietā iesakot meitenei apprecēties ar vienu no uzbrucējiem, kā arī par 2013. gada 12. janvāra noziegumu Pendžabā, kad 29 gadus veca divu bērnu māte tika grupveidā izvarota autobusā, ļoti līdzīgos apstākļos, kā pirmajā gadījumā, un policija atkal aizturēja sešus aizdomās turamos, un vienu dienu pēc šī gadījuma 16 gadus veca meitene sevi aizdedzināja pēc tam, kad tika izvarota; F. tā kā saskaņā ar Indijas Noziegumu reģistrēšanas biroja datiem 2011. gadā tika reģistrēti vairāk nekā 24 000 izvarošanas gadījumu; tā kā Deli 2012. gadā tika ziņots par 635 izvarošanas gadījumiem, bet sods tika piespriests tikai vienā gadījumā; G. tā kā Indijas sieviešu kustībai ir senas tradīcijas, nosodot jebkura veida vardarbību pret sievietēm Indijā, kā arī vēršoties pret nevienlīdzību kopumā, pieprasot politisku rīcību sieviešu cilvēktiesību nodrošināšanai; H. tā kā seksuālā vardarbība pret sievietēm ir plaši izplatīta ne tikai Indijā, bet arī visā pasaulē, un tās pamatā ir strukturāla dzimumu nelīdztiesība, tāpēc pasākumiem cīņā pret vardarbību pret sievietēm ir jābūt cieši saistītiem ar sieviešu un meiteņu stāvokļa un situācijas uzlabošanu visos sabiedrības slāņos; I. tā kā Indijas sociālās zinātnes pārstāvji lēš, ka dažādu veidu vardarbības un diskriminējošas prakses dēļ ik gadu Indijā iet bojā divi miljoni sieviešu un meiteņu, un seksuālā vardarbība ir tikai viens šādas vardarbības veids, citi bojāejas iemesli ir strīdi par pūru, tikko dzimušu meiteņu nogalināšana, jaundzimušo pamešana, nevienlīdzīga pieeja resursiem un veselības aprūpei, un slikta veco ļaužu aprūpe; J. tā kā sievietes un meitenes, kas cieš no diskriminācijas kastu sistēmas dēļ, ir īpaši neaizsargātas pret dažādiem seksuālās vardarbības veidiem, piespiedu un rituālu prostitūciju, cilvēku tirdzniecību, vardarbību mājās, sodīšanu par to, ka viņas cenšas panākt saukšanu pie atbildības par pastrādātajiem noziegumiem, kā labi zināmā Pipili grupveida izvarošanas lieta, kas notika 2011. gada 29.novembrī, to atkārtoti apliecināja, jo varas iestādes atteicās reģistrēt lietu un cietusī meitene saņēma pienācīgu attieksmi tikai pēc tam, kad iejaucās Augstākā tiesa, tomēr vēlāk viņa gūto ievainojumu dēļ mira; K. tā kā Thomson Reuters Foundation veiktajā pētījumā noskaidrojās, ka no G20 valstīm Indija ir vissliktākā valsts, kurā būt par sievieti; L. tā kā saskaņā ar Amnesty International datiem ik pēc 21 minūtes Indijā tiek ziņots par izvarošanu, bet par daudziem izvarošanas gadījumiem netiek ziņots, jo īpaši nabadzīgākās kopienās, tāpēc, ka šis noziegums ir saistīts ar sociālu stigmu; tā kā ir ziņas, ka Indijas policija ir ļoti labi informēta par šā nozieguma izplatību, bet bieži vien neko nedara, lai aizstāvētu sievietes; M. tā kā seksuālās vardarbības upuri cieš no smagām veselības problēmām, gan psiholoģiskām, gan fiziskām, tostarp no seksuāli transmisīvām slimībām, piemēram, AIDS; tā kā daudzu izvarošanas upuru ciešanas turpinās, jo viņus atgrūž pašu ģimenes un kopienas; N. tā kā Indijas likumus attiecībā uz seksuāliem uzbrukumiem kritizē gan pašmāju, gan starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības grupas par to, ka šie likumi ir novecojuši un izvarošanas definīcija tajos ir ļoti nepilnīga; tā kā Indijā trūkst pienācīgu pakalpojumu seksuālo uzbrukumu upuriem, piemēram, iejūtīgas un savlaicīgas policijas reakcijas vai pieejas veselības aprūpei, psiholoģiskajam atbalstam un citiem atbalsta veidiem, kā rezultātā reakcija ir ad hoc un neparedzama, kas daudzos gadījumos ir pazemojoša upurim; O. tā kā pēc Ņūdeli uzbrukuma Indijas centrālā valdība izveidoja trīs locekļu komisiju spēkā esošo likumu pārskatīšanai, lai nodrošinātu savlaicīgāku tiesiskuma nodrošināšanu un stingrākus sodus smagu seksuālo noziegumu gadījumā; P. tā kā pēc nesenajiem notikumiem augsta ranga valdības ierēdņi paziņoja, ka viņi atbalstīs bargākus sodus par izvarošanu, tostarp nāvessodu; Q. tā kā 2012. gada maijā 90 pilsoniskās sabiedrības organizācijas un pilsoņi rakstīja Indijas premjerministram Manmohan Singh, mudinot nodrošināt reformas, lai pienācīgi reaģētu uz seksuāliem noziegumiem, un pieprasot lielāku policijas atbildību; R. tā kā ES laika posmam no 2007.–2013. gadam ir piešķīrusi Indijai 470 miljonus eiro, lai atbalstītu Indijas valdības veselības un izglītības programmas; S. tā kā pēdējās divās desmitgadēs Indija ir panākusi būtiskus sasniegumus nabadzības mazināšanas jomā, kaut arī daudz vēl jādara, jo īpaši, lai novērstu kraso nevienlīdzību izglītības pieejamībā un ekonomiskajās iespējās, no kuras cieš sievietes un mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas; T. tā kā Indija ir lielākā demokrātiskā valsts pasaulē un nozīmīga ES politiskā un ekonomiskā partnere, un tas nozīmē arī saistības demokrātijas jomā, 1. Pauž visciešāko solidaritāti Ņūdeli uzbrukuma upuriem un visiem šāda veida uzbrukumu upuriem, par kuriem ziņo vai neziņo plašsaziņas līdzekļi, un izsaka līdzjūtību viņu ģimenēm; stingri nosoda visu veidu seksuālo vardarbību, kura ir globāla mēroga parādība, kas novērojama daudzās valstīs; 2. atzinīgi vērtē milzīgo solidaritāti ar izvarošanas upuriem Indijā un visā pasaulē un cer, ka masu demonstrācijas paātrinās nepieciešamās reformas; 3. sagaida, ka Indija, kas ir demokrātiska valsts un kurai ir vērā ņemamas attiecības ar ES, nodrošinās demokrātijas principu, pamattiesību un cilvēktiesību ievērošanu, it īpaši, tiesiskuma un sieviešu tiesību ievērošanu; 4. pauž dziļu nožēlu, ka netika darīts nekas vairāk, lai nekavējoties sniegtu palīdzību uzbrukuma upuriem un šajā un citos gadījumos novērojams cieņas trūkums pret sievietēm, medicīniskās palīdzības trūkums, neefektīvs policijas darbs un tiesiskās aizsardzības neesamība, kas izvarošanas upuriem traucē izvirzīt apsūdzības izvarotājiem; 5. atgādina Indijas valdībai par tās tiesībām un pienākumiem atbilstoši Indijas Konstitūcijai, it īpaši, par tās pienākumu pārtraukt sieviešu cieņas pazemošanu (51.a pants); 6. mudina Indijas parlamentu turpināt iekļaut Indijas Nacionālās sieviešu komisijas (NSK) rekomendācijas par to, kā grozīt un īstenot Indijas likumus, lai aizsargātu sievietes pret šādiem noziegumiem; 7. atzinīgi vērtē Indijas valdības paziņojumu par to, ka tā izveidos Izmeklēšanas komisiju par sieviešu drošību Deli, kā arī darba grupu, kas pārskatītu Indijas tiesiskos aktus attiecībā uz vardarbību pret sievietēm; sagaida drīzu izmeklēšanas komisijas, kas izveidota bijušā Augstākās tiesas tiesneša J. S. Verma vadībā, rekomendāciju publicēšanu un tās sadarbību ar NSK un Indijas parlamentu, lai pilnībā tiktu īstenoti pasākumi šāda veida noziegumu novēršanai nākotnē; 8. atzinīgi vērtē jaunas, paātrinātas izskatīšanas tiesas izveidošanu, kuras kompetencē būtu tikai ar seksuālo vardarbību pret sievietēm saistītas lietas; tomēr pauž bažas par to, ka apsūdzēto tiesas process žurnālistiem ir slēgts un ir aizliegts publicēt jebkādus materiālus attiecībā uz jebkuru no šāda veida procesiem, izņemot gadījumus, kad ir saņemta tiesas atļauja to darīt, un šis apstāklis izraisa satraukumu sabiedrībā; uzskata, ka vainīgie ir jāsoda atbilstoši viņu padarītajam noziegumam; tomēr atkārtoti pauž savu pastāvīgo nostāju pret nāvessodu jebkurā gadījumā un jebkādos apstākļos; 9. aicina Indijas varas iestādes, cieši sadarbojoties ar sieviešu grupām, izstrādāt saskaņotu reakciju attiecībā uz dzimumu balstītu vardarbību, it īpaši, saistībā ar seksuālo uzmākšanos; uzsver nepieciešamību, lai valsts valdība uzraudzītu policijas darbības attiecībā uz izmeklēšanu seksuālo noziegumu gadījumos, panākot amatpersonu atbildību, ierosinot lietas pret vainīgajiem un nodrošinot lielāku cieņu pret seksuālo uzbrukumu upuriem; 10. aicina Indijas parlamentu nodrošināt, lai tiktu grozīts Krimināllikuma projekts 2012 ar mērķi panākt, lai par visa veida seksuālajiem noziegumiem ‐ gan penetratīvajiem, gan nepenetratīvajiem ‐ tiktu paredzēts sods, nodrošinot, lai visi jaunieviestie sodi atbilstu starptautiskajām cilvēktiesībām, un likumu grozīt tā, lai tiktu atcelta tiesiskā imunitāte un procesuālie šķēršļi gadījumos, ja seksuālajā vardarbībā vai cita veida cilvēktiesību pārkāpumos tiek apsūdzēti policijas darbinieki vai citi drošības spēki; 11. aicina ES un dalībvalstu pārstāvniecības Indijā galveno prioritāti piešķirt programmām, kuras risina vardarbības pret sievietēm problēmas, tostarp izglītības programmām, kā arī tām programmām, kuru uzmanības centrā ir sievietes un meitenes; 12. aicina Indijas varas iestādes nekavējoties rīkoties un īstenot efektīvus pasākumus, lai uzlabotu Indijas policijas darbu, izmeklējot izvarošanas un seksuālās vardarbības gadījumus, tostarp izveidojot īpašas vienības ikvienā policijas nodaļā; konstatē, ka Deli pārvaldes vadītāja nav atbildīga par policijas operācijām viņas jurisdikcijā; atgādina, ka citās lielākajās pilsētās pienākuma noteikšana sniegt tiešos ziņojumus, kā arī pārvaldības pasākumi, ir nodrošinājusi lielāku politisko atbildību un policijas modernizēšanu; norāda uz steidzamu nepieciešamību apmācīt policijas personālu attiecībā uz sieviešu drošību; 13. aicina Indijas valdību izmeklēt gadījumus saistībā ar augstāka līmeņa amatpersonām, pret kurām izvirzītas oficiālas apsūdzības izvarošanā; 14. aicina Komisiju sadarboties ar Indijas varas iestādēm, lai palīdzētu tām izstrādāt saskaņotu reakciju attiecībā uz dzimumu balstītu vardarbību, it īpaši, saistībā ar seksuālo vardarbību, tostarp, palīdzēt īstenot ANO kampaņas “UNiTE to End Violence against Women” rekomendācijas; aicina ANO Komisiju par sieviešu stāvokli tās 57. sēdē, kas notiks 2013. gada martā, diskutēt par sieviešu stāvokli un atzīt faktu, ka vardarbība pret sievietēm iegūst īpašu paveidu, saskaroties dzimumiem un kastām; 15. pauž dziļu bažas par vardarbības izplatīšanos pret dalītu sievietēm un meitenēm Indijā, tostarp, par seksuālo vardarbību, ko veic augstāko kastu vīrieši, un par ārkārtīgi augsto nesodāmības izplatību šādos gadījumos; aicina Indijas valdību visus seksuālās vardarbības gadījumus izmeklēt vienlīdzīgi un šādos gadījumos veikt izmeklēšanu un saukt vainīgos pie atbildības ātri un vienlīdzīgā, godīgā, pārredzamā veidā; 16. uzsver, ka neviens cilvēks nevar kļūt par laulību subjektu bez viņa paša piekrišanas vai piespiedu kārtā, vai arī viņu ieslogot; uzsver, ka nevienam upurim nevarētu piespiests precēties ar savu pāridarītāju, un būtu jānodrošina papildu atbalsts upuriem, lai novērstu sabiedrības spiedienu šādi rīkoties; 17. aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai ES turpinātu Indijā nodrošināt mērķtiecīgu palīdzību, ņemot vērā TAM sanāksmi, kā arī saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu un nākamo stratēģisko dokumentu attiecībā uz šo valsti pēc 2013. gada; uzskata, ka šajā atbalstā būtu jāparedz atbalsts sociālajā sektorā sieviešu veselībai un izglītībai, un paraugpraksei labas pārvaldības, lēmumu pieņemšanas un attīstības jomā, tostarp, nodrošinot pakalpojumu uzlabošanu, lai risinātu nabadzības, dzimumu līdztiesības, institucionālas reformas un sabiedriskā sektora pārvaldības jautājumus; 18. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētaja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām, ES Īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, Indijas prezidentam, valdībai un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības apakškomitejai un ANO Komisijai par sieviešu stāvokli, ANO struktūrai dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai (UN Women) un ANO īpašajam sūtnim vardarbības pret sievietēm jautājumos.
| ||||||||||||||
| Stāvoklis cilvēktiesību jomā Bahreinā |
| |||||||||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā 2011. gada 27.oktobra rezolūciju par Bahreinu(1) un 2012. gada 15. marta rezolūciju par cilvēktiesību pārkāpumiem Bahreinā(2), – ņemot vērā 2011. gada 24. marta rezolūciju par Eiropas Savienības attiecībām ar Persijas līča Sadarbības padomi(3), – ņemot vērā Parlamenta priekšsēdētāja 2011. gada 12. aprīļa paziņojumu par divu Bahreinas pilsoniskās sabiedrības aktīvistu nāvi un 2011. gada 28. aprīļa paziņojumu, kurā pausts nosodījums par četriem Bahreinas iedzīvotājiem piespriesto nāvessodu saistībā ar piedalīšanos miermīlīgos protestos demokrātijas aizstāvībai, – ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas delegācijas vizīti Bahreinā 2012. gada 19. un 20. decembrī un šīs delegācijas sniegto paziņojumu presei, – ņemot vērā Bahreinas Kasācijas tiesas 2013. gada 7. janvāra lēmumu paturēt spēkā 13 aktīvistiem piespriestos sodus, – ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) paziņojumus par Bahreinu, jo īpaši viņas 2011. gada 24. novembra paziņojumu saistībā ar Bahreinas Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas (BNIK) ziņojuma publicēšanu, 2012. gada 5. septembra paziņojumu par Bahreinas Apelācijas tiesas lēmumu Abdulah al-Khawaja un vēl 19 personu lietā un 2012. gada 23. novembra paziņojumu saistībā ar BNIK ziņojuma publicēšanas pirmo gadadienu; viņas preses sekretāra 2012. gada 13. februāra paziņojumu par Bahreinā notikušo nemieru pirmo gadadienu, 2012. gada 10. aprīļa paziņojumu par Abdulhadi al-Khawaja stāvokli Bahreinā, 2012. gada 16. augusta paziņojumu par Nabeel Rajab notiesāšanu Bahreinā, 2012. gada 24. oktobra un 2012. gada 7. novembra paziņojumu par neseno vardarbību Bahreinā un PV/AP 2011. gada 12. oktobrī Eiropas Parlamentā sniegtos paziņojumus par stāvokli Ēģiptē, Sīrijā, Jemenā un Bahreinā, – ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. februāra, 21. marta, 12. aprīļa un 24. maija secinājumu par Bahreinu, – ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2011. gada 23. jūnija un 30. septembra paziņojumu par cietumsodiem, kas piespriesti Bahreinas aktīvistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un opozīcijas vadītājiem ‐ kopumā 21 cilvēkam, un ģenerālsekretāra preses sekretāra 2012. gada 12. aprīļa paziņojumu par bumbas sprādzienu Bahreinā un 2011. gada 30. septembra , 2012. gada 15. februāra, 24. aprīļa, 5. septembra un 1. novembra, kā arī 2013. gada 8. janvāra paziņojumu par Bahreinu, – ņemot vērā BNIK ziņojumu, kas tika izplatīts 2011. gada novembrī, un tās 2012. gada 21. novembra ziņojumu par paveiktā darba pārbaudes rezultātiem, – ņemot vērā Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes Ministru padomes paziņojumu par teroristu sarīkotajiem sprādzieniem Manāmā 2012. gada 5. novembrī; – ņemot vērā Bahreinas kriminālprocesa tiesību 61., 84., 87., 134., 135. un 146. pantu, – ņemot vērā Bahreinas prokurora 2011. gada 23. oktobra paziņojumu par iepriekš militārajās tiesās notiesāto ārstu atkārtotu tiesāšanu, – ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un Arābu Cilvēktiesību hartu, kuriem Bahreina ir pievienojusies, – ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, – ņemot vērā 2004. gadā pieņemtās un 2008. gadā atjauninātās ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, – ņemot vērā 1949. gadā pieņemto Ženēvas konvenciju, – ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu, A. tā kā cilvēktiesību stāvoklis Bahreinā, kas saasinājās 2011. gadā, kad tika uzsākta demokrātijas aizstāvju apspiešana, joprojām ir kritisks; tā kā ar savām pēdējā laika darbībām Bahreinas valdība turpina nopietni pārkāpt un ierobežot atsevišķu Bahreinas sabiedrības daļu tiesības un brīvības, jo īpaši personiskās tiesības uz miermīlīgu protestu, vārda brīvību un digitālo brīvību; tā kā Bahreinas varas iestādes turpina vardarbīgi vērsties pret miermīlīgiem protestētājiem, kuri pieprasa politiskas pārmaiņas; B. tā kā drošības spēki un policija turpina pielietot pārmērīgu vardarbību, kā rezultātā cilvēki tiek ievainoti vai iet bojā; tā kā arvien biežāk tiek ziņots par Bahreinas varas iestāžu vardarbību, tostarp ‐ bez tiesas sprieduma veiktu apcietināšanu un iebrukumiem mājās, negodīgām tiesas prāvām, uzbrukumiem plašsaziņas līdzekļiem, iedzīvotāju iebiedēšanu un pazemošanu pārbaudes punktos un masveida diskrimināciju darba vietās un universitātē; C. tā kā 2012. gada 16. oktobrī varas iestādes apcietināja Bahreinas Jaunatnes savienības cilvēktiesību aizstāvībai priekšsēdētāju Mohammed al-Maskati, apsūdzot viņu par piedalīšanos “prettiesiskā sapulcē”, kas notikusi iepriekšējā nedēļā Manāmā; tā kā al-Maskati nākamajā dienā tika atbrīvots pret drošības naudu, un līdz pat šim laikam nav noteikts tiesas sēdes datums; D. tā kā 2012. gada 18. oktobrī tika aizturēti četri vīrieši, pamatojoties uz apsūdzību par Bahreinas karaļa apmelošanu sociālajos tīklos, un tā kā šā aresta laikā drošības spēki konfiscēja viņu datorus un elektroniskās ierīces; tā kā visi šie apcietinātie noliedza jebkādu savu vainu; E. tā kā 2012. gada 30. oktobrī iekšlietu ministrs Sheikh bin Abdullah al Khalifa izdeva pavēli aizliegt visa veida sabiedriskus mītiņus un demonstrācijas (lai gan viņš šo pavēli oficiāli jau ir atcēlis), paziņojot, ka varas iestādes vairs ilgāk necietīs protestus pret valdību; F. tā kā 2012. gada 5. novembrī galvaspilsētā Manāmā tika uzspridzināti vairāki pašgatavoti spridzekļi, nogalinot divus strādniekus un ievainojot vēl vienu; G. tā kā 2012. gada 7. novembrī valdība bez pienācīga tiesas procesa atņēma pilsonību 31 aktīvistam, kas piedalījās miermīlīgos protestos, tādējādi pārkāpjot Bahreinas pilsoņu starptautiskajos tiesību aktos paredzētās tiesības; H. tā kā 2012. gada 18. decembrī Bahreinas Cilvēktiesību centra (BCTC) priekšsēdētāja vietnieks Sayed Yousif al-Muhafdha, kurš nepaguris iestājās par daudzu aktīvistu, jo īpaši par BCTC priekšsēdētāja Nabeel Rajab un iepriekšējā Bahreinas Skolotāju apvienības priekšsēdētāja vietnieka Jalila al –Salman atbrīvošanu, tika apcietināts un pret viņu tika izvirzīta apsūdzība par sociālo plašsaziņas līdzekļu izmantošanu nepatiesu ziņu izplatīšanai; tā kā viņa lietas izskatīšana tika atlikta līdz 2013. gada 17. janvārim un tā kā viņš joprojām atrodas apcietinājumā un, ja tiks notiesāts, viņam draud līdz diviem gadiem ilgs cietumsods; tā kā Bahreinas varas iestādes, sistemātiski vēršoties pret cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī iebiedējot un apcietinot viņus, jau vairākkārt viņu ir apcietinājušas; I. tā kā 2013. gada 7. janvārī Bahreinas Kasācijas tiesa apstiprināja cietumsodus, kas tika piespriesti 13 ievērojamiem aktīvistiem saistībā ar apsūdzībām par plāniem gāzt monarhiju; tā kā astoņiem no šiem aktīvistiem, tostarp Abdulhadi al-Khawaja un Ibrahim Sharif, tika piespriests mūža ieslodzījums; tā kā šis spriedums ir galīgs un vienīgā iespēja aizstāvamajiem ir lūgt, lai karalis viņus apžēlo; tā kā šīs nolēmums, šķiet, apliecina Bahreinas tiesu sistēmas nespēju aizsargāt pamattiesības; J. tā kā visas militārajās tiesās izskatītās lietas tiek pārskatītas vispārējās piekritības tiesās un tā kā vispārējās piekritības tiesas parasti nedod atļauju lietas pārskatīšanai, bet gan pārskata vainas pierādīšanu, pamatojoties uz nacionālās drošības tiesu savāktajiem dokumentiem; K. tā kā, neraugoties uz solījumiem īstenot BNIK ieteikumus un ievērot cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības, Bahreinas varas iestādes nav izmeklējušas vardarbības gadījumus un saukušas vainīgos pie atbildības; tā kā BICI rekomendāciju īstenošana joprojām noris gausi; L. tā kā 2012. gada septembrī ANO Cilvēktiesību padome sagatavoja vispārējo regulāro pārskatu par Bahreinu; M. tā kā 2012. gada 7. decembrī Bahreinas kroņprincis Salman bin Hamad bin Issa al-Khalifah aicināja valstī sākt dialogu ar opozīciju, lai rastu izeju no šajā nemieru pārņemtajā Persijas līča valstī radītā strupceļa; tā kā, lai rastu vispusīgu risinājumu, visām iesaistītajām pusēm ir jāiesaistās dialogā, kurā paredzēts panākt vienprātību, 1. nosoda Bahreinas iestāžu un drošības spēku veiktos cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši vardarbības pielietošanu, asaru gāzes pārmērīgu izmantošanu, šaušanu ar skrotīm no neliela attāluma, visu protesta formu aizliegumu un to miermīlīgo protestētāju apcietināšanu un aizturēšanu, kuri nolēmuši izmantot savas tiesības uz vārda brīvību un pulcēšanos, turklāt neraugoties uz ļoti apsveicamiem konkrētiem ieteikumiem, ko sniegusi BNIK, un Bahreinas iestāžu pausto apņemšanos īstenot BNIK ieteiktās reformas; 2. uzskata, ka saukšana pie atbildības par agrāk pieļautajiem pārkāpumiem ir svarīgs elements ceļā uz tiesiskumu un patiesu izlīgumu, kas ir nepieciešams sociālās stabilitātes nodrošināšanai; tāpēc pauž stingri atbalstu BNIK ieteikumiem, kuriem atbalstu paudis arī karalis Hamads un viņa vadītā valdība; 3. pauž nožēlu, ka arī 2012. gada 21. novembrī publicētais ziņojums par BNIK ieteikumu izpildi nav rosinājis būtiskas pārmaiņas Bahreinas iestāžu īstenotajā politikā, un jo īpaši trūkst progresa attiecībā uz politiska risinājuma meklējumiem un solīto valsts demokratizāciju; mudina Bahreinas varas iestādes nodrošināt ieteikumu ātru īstenošanu, noteikt šīs īstenošanas termiņus un nekavējoties sākt ievērot cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības; 4. atkārtoti pieprasa, lai Bahreinas drošības spēki un varas iestādes pārtrauktu izmantot vardarbību pret miermīlīgajiem protestētājiem un izbeigtu notiekošās represijas pret politiskajiem oponentiem, viņu vajāšanu, apcietināšanu un spīdzināšanu; mudina varas iestādes pilnībā ievērot pamatbrīvības, īpaši pulcēšanās brīvību un vārda brīvību, turklāt gan tiešsaistē, gan bezsaistē, un nekavējoties atcelt visus ierobežojumus attiecībā uz piekļuvi informācijas un komunikāciju tehnoloģijām; aicina Bahreinas varas iestādes īstenot nepieciešamās demokrātiskās reformas un veicināt iekļaujošu un konstruktīvu valsts mēroga dialogu, tostarp tiešas sarunas starp valdību un tiem opozīcijas pārstāvjiem, ar kuriem pašlaik dialogs nenotiek, lai varētu panākt izlīgumu un atjaunot valstī sabiedrisko saskaņu; 5. pauž dziļu nožēlu par nesenajiem spriedumiem pret opozīcijas aktīvistiem un mediķiem un aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus Bahreinas politiskos ieslodzītos, tostarp skolotājus, ārstus un citus medicīnas darbiniekus, kuri aizturēti un apsūdzēti par iespējamiem pārkāpumiem, kas saistīti ar vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās tiesībām, jo īpaši Sayed Yousif al-Muhafadha, Nabeel Rajab un Abdulhadi al-Khawaja. 6. aicina Bahreinas valdību veikt tūlītēju un neatkarīgu izmeklēšanu par visiem pārkāpumiem pret bērniem, tostarp, bet ne tikai, gadījumiem, kad notikusi bērnu apcietināšana, ieslodzīšana un spīdzināšana, kā arī nodrošināt, lai bērni apcietinājuma vietās netiktu turēti kopā ar pieaugušajiem un pret viņiem attiektos tā, kā nosaka tiesu sistēma nepilngadīgajiem; 7. mudina Bahreinas varas iestādes nekavējoties atcelt de facto noteiktos ierobežojumus jebkādu demonstrāciju rīkošanai, kas ir nesavienojami ar to pausto apņemšanos īstenot reformas un nepalīdz nedz veicināt nacionālo samierināšanos, nedz arī stiprina uzticēšanās starp visām iesaistītajām pusēm; 8. aicina Bahreinas varas iestādes atcelt visus ieceļošanas ierobežojumus ārvalstu žurnālistiem un starptautisko cilvēktiesību organizāciju pārstāvjiem un ļaut piemērot neatkarīgu uzraudzības mehānismu valstī notiekošajam; aicina izveidot starptautisku uzraudzības mehānismu, kura pilnvaras paredzētu uzraudzīt to, kā Bahreinā tiek īstenoti BNIK un ANO Vispārējā periodiskā pārskata ieteikumi, ieskaitot tos, kas attiecas uz cilvēktiesību aizstāvjiem; šāds mehānisms būtu izveidojams ar ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju, kas jāpieņem nākamajā sesijā 2013. gada martā; aicina Bahreinas varas iestādes veikt pasākumus, lai novērstu turpmākus cilvēktiesību pārkāpumus; 9. aicina Bahreinas varas iestādes nodrošināt, ka 31 Bahreinas iedzīvotājs var tiesā pārsūdzēt lēmumu par pilsonības atņemšanu, jo ir skaidrs, ka Bahreinas iestāžu lēmums par pilsonības atņemšanu politiskajiem oponentiem ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām; 10. pauž neapmierinātību ar to, ka ES nepietiekami reaģējusi uz pašreizējo situāciju Bahreinā, aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos nosodīt cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpumus un noteikt mērķtiecīgus ierobežojošus pasākumus pret tām personām, kuras ir tieši atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem un tieši tajos iesaistījušās (kā to apliecina BNIK ziņojums); 11. aicina apturēt un aizliegt asaru gāzes un pūļa kontroles materiālu eksportu uz Bahreinu līdz brīdim, kamēr tiek veikta izmeklēšana par to nepareizu izmantošanu un līdz šādā nepareizā izmantošanā vainojamie tiek saukti pie atbildības; 12. aicina ES noteikt eksporta ierobežojumus tehnoloģijām, ko izmanto informācijas un komunikācijas plūsmu kontrolei, izsekošanai, cenzūrai un uzraudzībai, kā rezultātā tiek pieļauti cilvēktiesību pārkāpumi; 13. aicina Bahreinas valdību veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai garantētu šīs valsts tiesu sistēmas kompetenci, neatkarību un objektivitāti un panāktu, ka Bahreinas tiesas darbojas pilnīgā saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, jo īpaši nodrošinot, ka tiesas netiek izmantotas politisku iemeslu dēļ un lai sodītu par vispārēji garantētu tiesību un brīvību likumīgu izmantošanu; aicina Bahreinas valdību stiprināt tiesājamo tiesības, tostarp nodrošinot, ka viņiem tiek garantēta taisnīga tiesa, ļaujot arī apstrīdēt pret viņiem izvirzītos pierādījumus un nodrošinot neatkarīgu tiesu iestāžu pārraudzību pār aizturēšanas vietām, kā arī pasargājot aizturētos no ļaunprātīgas attieksmes kriminālizmeklēšanas laikā; 14. pauž nožēlu, ka Bahreinas valdības apņemšanās īstenot BNIK atzinumus, kas tika apliecināta Vispārējā periodiskā pārskata (VPP) sesijās maijā pirms ANO Cilvēktiesību padomes sanāksmes Ženēvā 2012. gada septembrī, šķiet, bijis tikai tukšs solījums, jo jāņem vērā, ka cilvēktiesību un demokrātijas jomā Bahreinā ir maz patiesu sasniegumu; 15. atbalsta Vispārējā periodiskā pārskata ieteikumus un aicina valdību uzskatīt tos par politisku prioritāti un piešķirt vajadzīgos līdzekļus, lai nodrošinātu to atbilstošu un savlaicīgu izpildi; aicina Bahreinas valdību uzlabot cilvēktiesību aizsardzību un ratificēt starptautiskās cilvēktiesību konvencijas, piemēram, Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu fakultatīvo protokolu, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām fakultatīvos protokolus un Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu; 16. atbalsta un iesaka paplašināt sadarbību starp ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroju un Bahreinas Cilvēktiesību valsts iestādi (NHRI), un iesaka turpināt stiprināt NHRI, pamatojoties uz Parīzes principiem par plurālismu un neatkarību; stingri atbalsta NHRI tās funkciju veikšanā, proti, uzraugot un aizsargājot visu Bahreinas iedzīvotāju cilvēktiesības, tomēr pauž pārliecību, ka nepieciešams nodrošināt rīcības brīvību cilvēktiesību aizstāvjiem un neatkarīgām NVO, kas darbojas Bahreinā; 17. uzskata, ka nākamās parlamenta vēlēšanas būs izšķirošas nacionālā izlīguma procesā un atbalsta centienus jau savlaicīgi nodrošināt brīvas un godīgas vēlēšanu sistēmas izveidi pirms 2014. gada vispārējām vēlēšanām; 18. aicina ES augsto pārstāvi un ES dalībvalstis sadarboties un izstrādāt skaidru stratēģiju par to, kā ES gan publiski, gan privāti aktīvi iesaistīsies, lai panāktu ieslodzīto aktīvistu atbrīvošanu vēl pirms ES un Persijas līča Sadarbības padomes ministru sanāksmes, kas notiks Bahreinā 2013. gada vidū, un šajā sakarībā aicina augsto pārstāvi sadarboties ar ES dalībvalstīm un nodrošināt tādu ES Ārlietu padomes secinājumu par cilvēktiesību situāciju Bahreinā pieņemšanu, kuros būtu iekļauts īpašs aicinājums nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot ieslodzītos aktīvistus; 19. uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi turpināt centienus pastiprināt sadarbību starp ES un Persijas līča reģiona valstīm un veicināt savstarpēju sapratni un uzticēšanos; uzskata, ka regulāras starpparlamentāras sanāksmes starp Parlamentu un tā partneriem šajā reģionā ir nozīmīgs forums, lai veidotu konstruktīvu un atklātu dialogu par visām pusēm svarīgiem jautājumiem; 20. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Bahreinas Karalistes valdībai un parlamentam.
| ||||||||||||||
| Stāvoklis Centrālāfrikas Republikā |
| ||||||
Eiropas Parlaments, – ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 21. decembra un 2013. gada 1. un 11. janvāra paziņojumus par stāvokli Centrālāfrikas Republikā, – ņemot vērā par humānās palīdzības un civilās aizsardzības atbildīgās ES komisāres 2012. gada 21. decembra paziņojumu par neseno nemieru uzliesmojumu Centrālāfrikas Republikā, – ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu, kas parakstīts 2000. gada jūnijā, – ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 2012. gada 27. un 29. decembra un 2013. gada 4. un 11. janvāra paziņojumus presei par Centrālāfrikas Republiku, – ņemot vērā galīgo komunikē, kurš tika pieņemts Centrālāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECCAS) valstu vadītāju ārkārtas samitā, kas notika 2012. gada 21. decembrī Ndžamenā, – ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra Ban Ki-moon 2012. gada 26. decembra paziņojumu, kurā pausts nosodījums nemiernieku rīkotajiem uzbrukumiem un visas puses tiek mudinātas ievērot 2012. gada 21. decembrī Ndžamenā pieņemtos ECCAS lēmumus, – ņemot vērā Āfrikas Savienības 2012. gada 12., 28. un 31. decembra un 2013. gada 3. un 12. janvāra deklarācijas par Centrālāfrikas Republiku, – ņemot vērā Librevilā (Gabonā) 2013. gada 11. janvārī parakstīto politisko vienošanos starp Centrālāfrikas Republikas valdību, nemiernieku grupu Seleka un demokrātisko opozīciju par krīzes atrisināšanu, – ņemot vērā Librevilā 2008. gada 28. jūnijā noslēgto Vispārējo miera līgumu un kopš 2007. gada parakstītās vienošanās par mieru, uz kurām pamatojas minētais līgums, – ņemot vērā Drošības padomes 2011. gada 21. decembra Rezolūciju S/RES/2031, kas paredz pagarināt Apvienoto Nāciju Organizācijas Integrētā miera uzturēšanas biroja Centrālāfrikas Republikā (BINUCA) pilnvaru termiņu līdz 2013. gada 31. janvārim, un ANO ģenerālsekretāra 2012. gada 29. maija ziņojumu par BINUCA darbību, – ņemot vērā 1966. gada Starptautisko konvenciju par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, 1981. gada Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, ko Centrālāfrikas Republika ratificēja 1986. gadā, un Centrālāfrikas Republikas ratificēto 1989. gada Starptautisko konvenciju par bērna tiesībām, kas aizliedz iesaistīt bērnus bruņotos konfliktos, – ņemot vērā Drošības padomes darba grupas 2011. gada 6. jūlija ziņojumu un tās secinājumus par bērnu stāvokli un bruņoto konfliktu Centrālāfrikas Republikā, – ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu, A. tā kā kopš 1960. gada, kad Centrālāfrikas Republika ieguva neatkarību, stāvoklis valstī ir nestabils un politiskie nemieri ilgst jau vairākus gadu desmitus; tā kā, neraugoties uz to, ka Centrālāfrikas Republikā ir bagātīgi dabas resursi (koksne, zelts, dimanti, urāns u. c.), tautas attīstības indeksa vērtējumā tā ierindota tikai 179. vietā no 187. valstīm, aptuveni 70 % tās iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa un tā ir viena no visnabadzīgākajām valstīm pasaulē; B. tā kā 2012. gada 10. decembrī Seleka (kam Sango ir nozīme “koalīcija”), kas apvieno galvenokārt valsts ziemeļaustrumu daļā izveidojušās dažādas bruņotu nemiernieku kustības, sāka bruņotu ofensīvu, virzoties uz dienvidiem no tuvējās robežas ar Čadu; tā kā nesenā ofensīva tika īstenota, pamatojoties uz nemiernieku apgalvojumiem, ka prezidents François Bozizé nav pildījis 2008. gadā noslēgtajā Librevilas Vispārējā miera līgumā noteiktās saistības par bijušo nemiernieku atbruņošanu un viņu integrācijas sabiedrībā finansēšanu; C. tā kā 2012. gada 21. decembrī Ndžamenā notika ECCAS samits, kura dalībnieki vienojās par ceļvedi krīzes atrisināšanai, tostarp uguns pārtraukšanu un par to, ka ECCAS vadībā steidzami jāsāk sarunas Librevilā; tā kā ECCAS samita dalībnieki arī pieņēma lēmumu nosūtīt papildu bruņotos spēkus, lai stiprinātu FOMAC/MICOPAX misiju; D. tā kā Dienvidāfrika ir sākusi apmēram 400 karavīru nosūtīšanu uz Centrālāfrikas Republiku, lai palīdzētu stabilizēt stāvokli šajā valstī; tā kā ECCAS izvietoto Centrālāfrikas Daudznacionālo spēku (FOMAC/MICOPAX) sastāvā kopš 2008. gada ir Gabonas, Kongo Republikas, Čadas un Kamerūnas karavīri; E. tā kā pēc sarunām ar Āfrikas Savienības priekšsēdētāju Thomas Boni Yayi prezidents François Bozizé solīja nekandidēt vēlēšanās 2016. gadā, kad beigsies viņa pašreizējais pilnvaru termiņš, un ierosināja veidot nacionāli vienotu valdību; F. tā kā janvāra sākumā Seleka paziņoja par militāro operāciju pārtraukšanu, apturot savus spēkus pie Damaras pilsētas (75 km uz ziemeļiem no Bangi), un piekrita piedalīties ECCAS vadītajās miera sarunās; G. tā kā 2013. gada 11. janvārī Librevilā (Gabonā) notika trīspusējas miera sarunas starp Centrālāfrikas Republikas valdību, nemiernieku koalīciju Seleka un politisko opozīciju un tika parakstīti trīs vienošanās dokumenti: deklarācija par politiskās un drošības krīzes risināšanas principiem, vienošanās par uguns pārtraukšanu un līgums par politisko un drošības stāvokli, nosakot pilnvaru sadalījuma pasākumus un politiskās pārejas periodu Centrālāfrikas Republikā; H. tā kā 2013. gada 12. janvārī prezidents F. Bozizé atbrīvoja no amata ministru prezidentu Faustin Archange Touadera un atlaida Ministru kabinetu, šādi paverot iespējas iecelt nacionālās vienotības valdību atbilstoši Librevilā parakstītajiem vienošanās dokumentiem par mieru; tā kā saskaņā ar miera līgumu 12 mēnešu laikā ir jāorganizē likumdevēja vēlēšanas; I. tā kā pēc varas pārņemšanas 2003. gadā prezidents F. Bozizé pirmo reizi tika ievēlēts par prezidentu 2005. gadā un pēc tam atkārtoti 2011. gadā, taču starptautiskie novērotāji, tostarp pārstāvji no ES, kas finansēja vēlēšanu rīkošanu, norādīja uz pārkāpumiem pēdējo vēlēšanu laikā, un tādēļ parlamentārā opozīcija boikotēja vispārējās vēlēšanas; J. tā kā cilvēktiesību ievērošana ir viena no Eiropas Savienības pamatvērtībām un ir būtisks Kotonū nolīguma elements; K. tā kā ASV, tāpat kā ES, atbalsta krīzes mierīgu atrisināšanu ar dialoga starpniecību; L. tā kā saskaņā ar vietējo NVO sniegto informāciju ir notikuši nopietni cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp seksuāla vardarbība pret sievietēm un mazgadīgām meitenēm, kurus veikuši gan Seleka nemiernieki savās kontrolētajās teritorijās, gan valdības spēki Bangi teritorijā pret cilvēkiem, kas saistīti ar nemierniekiem; M. tā kā saskaņā ar organizācijas “Médecins sans frontières” sniegto informāciju humanitārais stāvoklis joprojām ir ārkārtīgi kritisks un krīze ir ietekmējusi desmitiem tūkstošus iedzīvotāju; tā kā Pasaules Pārtikas programmas atbalsts, proti, simtiem tūkstoši tonnu pārtikas, ir izlaupīts nemiernieku kontrolētajās teritorijās valsts ziemeļu daļā; tā kā daudzi humānās palīdzības pakalpojumi ir pārtraukti vai samazināti; N. tā kā ES saskaņā ar Kotonū nolīgumu ir iesaistījusies regulārā politiskā dialogā ar Centrālāfrikas Republiku un ir galvenais līdzekļu devējs šai valstij ‐ Eiropas Komisija 2012. gadā piešķīra EUR 8 miljonus, lai palīdzētu 445 000 cilvēku, kurus skāris konflikts un kuri ir pārvietoti Centrālāfrikas Republikā, ‐ un tā kā saskaņā ar 10. EAF Centrālāfrikas Republika saņem atbalstu EUR 137 miljonu apmērā; O. tā kā Kamerūna ir paātrinājusi pasākumus, lai uzņemtu bēgļus no Centrālāfrikas Republikas; P. tā kā pat pirms nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem 2500 bērnu jau piedalījās aktīvajos bruņotajos grupējumos Centrālāfrikas Republikā; tā kā UNICEF birojs Bangi ir saņēmis ticamu informāciju par bērnu karavīru pieaugošo iesaukšanu un izmantošanu abās nemiernieku grupās un valdību atbalstošajās bruņotajās grupās; Q . tā kā neveiksme tiesāt cilvēktiesību pārkāpumu un kara noziegumu izdarītājus veicina nesodāmības klimatu un mudina veikt turpmākus noziegumus; R. tā kā nemiernieku spēki ir sagrābuši dimantiem bagātos rajonus, piemēram, Bria, Sam Uandja un Bamingi; tā kā Kimberli procesa sertifikācijas sistēma ir izdevusi brīdinājumu visām procesa dalībvalstīm par iespējamu neapstrādātu dimantu noplūdi no nemiernieku kontrolētajiem rajoniem Centrālāfrikas Republikā; S. tā kā pieaugošais bezdarbs, sociālo apstākļu pasliktināšanās un iedzīvotāju nonākšana nabadzībā ir faktori, kas veicina nestabilitāti, no kuras cieš viss reģions; tā kā šo problēmu risināšanai ir vajadzīga stratēģija un attīstības plāns, 1. pauž bažas par valdošo situāciju Centrālāfrikas Republikā kopš Seleka ofensīvas 2012. gada 10. decembrī; pauž nožēlu, ka nesenā ofensīva ir radījusi draudus civiliedzīvotāju dzīvībai un apdraudējusi drošību un stabilitāti Centrālāfrikas Republikā; 2. atzinīgi vērtē pēc ECCAS vadītajām sarunām Librevilā 2013. gada 11. janvārī noslēgtos miera līgumus; uzsver vajadzību šos līgumus ātri īstenot; aicina visas puses tos īstenot godprātīgi un apņemties Centrālāfrikas Republikā sasniegt ilgstošu mieru; 3. nosoda visus mēģinājumus varmācīgi sagrābt varu; 4. ir pārliecināts, ka, lai nodrošinātu miermīlīgu konflikta risinājumu un ilgstošu stabilitāti, nacionālās vienotības valdības sastāvā jāiekļauj visi valsts politiskie spēki; šajā sakarā atzinīgi vērtē prezidenta F. Bozizé parakstīto dekrētu, ar kuru no amata tika atcelts valsts ministru prezidents, kā vienu no darbībām, uz ko aicināja mierizlīgums, lai veidotu nacionālās vienotības valdību, kuru vadīs politiskās opozīcijas izraudzīts ministru prezidents; 5. atzinīgi vērtē lēmumu organizēt jaunās nacionālās asamblejas vēlēšanas un, lai izvairītos no rezultātu apstrīdēšanas, cer, ka tās notiks starptautiskā pārraudzībā, tostarp reģionos, ko pašreiz ir okupējuši nemiernieki; 6. nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus un ir ļoti nobažījies par nopietnajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas notika Centrālāfrikas Republikā Seleka ofensīvas laikā; stingri nosoda uzbrukumus civiliedzīvotājiem nemiernieku okupētajās teritorijās, tostarp fiziskas un seksuālas vardarbības gadījumus, atklātās laupīšanas un sistemātiskus sakaru bojājumus; pauž nopietnas bažas par ziņojumiem, ka notiek vēršanās pret etniskām un reliģiskām minoritātēm, kā arī iebiedēšanas un patvaļīgi politisko oponentu aresti Bangi; 7. uzsver, ka Centrālāfrikas varas iestādēm būtu jācenšas nodrošināt civiliedzīvotāju drošums un drošība; aicina veikt armijas reformu, kā arī izstrādāt agrāko kaujinieku atbruņošanas, demobilizācijas un reintegrācijas sabiedrībā, bēgļu repatriācijas, pārvietoto personu atgriešanās dzimtenē un darbotiesspējīgas attīstības programmas īstenošanas kārtību; 8. pauž īpašas bažas par ziņojumiem, kas norāda uz bērnu karavīru iesaukšanas un izmantošanas pieaugumu; atkārto savu stingro nostāju pret šādu praksi un aicina visas konflikta puses to pārtraukt; 9. aicina visas puses ievērot pamieru, atturēties no vardarbības pret civiliedzīvotājiem un ievērot cilvēktiesības; uzsver, ka iepriekšējo miera līgumu neizdošanās nodrošināt ilgstošu stabilitāti Centrālāfrikas Republikā izraisīja arī nepietiekama pievēršanās cilvēktiesībām; 10. pauž cieņu visiem upuriem un uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi objektīvi un pilnībā izmeklēt visus agrākos un notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus, lai atklātu pārkāpējus; patiesi cer, ka kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci izdarītājiem nepiešķirs amnestiju, šajā sakarā norāda, ka Starptautiskā Krimināltiesa joprojām izmeklē situāciju Centrālāfrikas Republikā; 11. atzinīgi vērtē tādu reģionālo organizāciju starpniecības centienus kā Āfrikas Savienība un ECCAS, un jo īpaši pušu sarunas, kas notika Librevilā; uzsver nozīmi, kas ir jaunajam uzraudzības mehānismam, ko izveidos, lai nodrošinātu panākto vienošanos īstenošanu; šajā kontekstā aicina ES atbalstīt ECCAS centienus pārraudzīt neseno vienošanos īstenošanu; aicina starptautisko kopienu aktīvāk sadarboties ar Centrālāfrikas Republiku, lai risinātu valsts ieilgušās problēmas un panāktu ilgstošu politisko risinājumu; 12. aicina Komisiju piedāvāt tehnisku atbalstu Centrālāfrikas varas iestādēm, lai tās varētu pieņemt attiecīgus tiesību aktus par tuvojošos vēlēšanu organizēšanu; uzskata ‐ lai veicinātu ticamas, brīvas un taisnīgas vēlēšanas, ES būtu jāapsver vēlēšanu novērošanas delegācijas nosūtīšana uz Centrālāfrikas Republiku; 13. aicina augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci Catherine Ashton izmantot ES paplašinātās attiecības ar Centrālāfrikas Republiku, lai aktīvi veicinātu tādas vispārējas miera veidošanas stratēģijas īstenošanu, kas nodrošinātu valsts normalizāciju un ilgtspējīgu attīstību; 14. pauž bažas par nesenās krīzes ietekmi uz humanitāro situāciju šajā valstī; aicina visas puses ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un atļaut humanitārajām aģentūrām droši un bez šķēršļiem piekļūt ietekmētajiem iedzīvotājiem; aicina Komisiju pastiprināt humānās palīdzības centienus Centrālāfrikas Republikā; 15. uzskata, ka milzīgā nedrošība vairākās valstīs, kas robežojas ar Centrālāfrikas Republiku, jo īpaši Kongo Demokrātiskajā Republikā, Sudānā, Dienvidsudānā un Ugandā, pieprasa starptautiskās kopienas saskaņotu rīcību, lai gan holistiski, gan reģionāli koncentrētā veidā risinātu pašreizējās valsts sadrumstalotības, etnisko konfliktu un atkārtotu cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumu nepārtraukti radītās problēmas; 16. uzskata, ka pārredzama piekļuve dabas resursiem un to kontrole un taisnīga šo resursu radīto ienākumu pārdale caur valsts budžetu ir nepieciešama valsts ilgtspējīgai attīstībai; 17. uzskata, ka pārredzamība un publiska kontrole ieguves rūpniecībā ir būtiska efektīvai ieguves pārvaldībai, ilgtspējīgai attīstībai un korupcijas apkarošanai; uzsver, ka iespējamu neapstrādātu dimantu nelegāla tirdzniecība no nemiernieku kontrolētajiem rajoniem Centrālāfrikas Republikā varētu atjaunot konfliktu un vēl vairāk destabilizēt šo valsti; aicina Centrālāfrikas valdību veikt vairāk pasākumu, lai apkarotu ekspluatāciju un dabas resursu nelikumīgo tirdzniecību, un, izmantojot Kimberli procesu, aicina nodrošināt pienācīgu situācijas uzraudzību; 18. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO Drošības padomei un ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības institūcijām, ECCAS, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un Eiropas Savienības dalībvalstīm. | |||||||
| Juridisks paziņojums - Privātuma politika |