Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2011. gada pārskatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 284. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtu 15. pantu,

–  ņemot vērā tā 1998. gada 2. aprīļa rezolūciju par demokrātisko pārskatatbildību EMS trešajā posmā(1),

–  ņemot vērā tā 2011. gada 1. decembra rezolūciju par Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2010. gada pārskatu(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 119. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0031/2013),

A.  tā kā 2011. gadā IKP reālais pieaugums eurozonā bija 1,5 %, kas liecina par samazināšanos salīdzinājumā ar 1,9 % 2010. gadā; tā kā šajā laikposmā vairākas dalībvalstis skāra smaga ekonomikas lejupslīde;

B.  tā kā bezdarbs eurozonā palielinājās no 10 % 2010. gada beigās līdz 10,7 % 2011. gada beigās; tā kā šajā laikposmā ievērojami pieauga jauniešu bezdarbs;

C.  tā kā eurozonā kopš 1999. gada ir izveidoti apmēram 14,4 miljoni jaunu darbavietu salīdzinājumā ar aptuveni 10,7 miljoniem ASV;

D.  tā kā 2011. gadā ECB divas reizes, aprīlī un jūlijā, palielināja procentu likmes (katru reizi par 25 bāzes punktiem) un divas reizes tās samazināja gada beigās, novembrī un decembrī (arī par 25 bāzes punktiem katru reizi);

E.  tā kā vidējā inflācijas likme eurozonā 2011. gadā bija 2,7 %, proti, lielāka, salīdzinot ar 1,6 % 2010. gadā, un naudas rādītāja M3 pieaugums bija 1,5 % 2011. gadā, proti, mazāks, salīdzinot ar 1,7 % 2010. gadā;

F.  tā kā Eurosistēmas konsolidētais finanšu pārskats 2011. gada beigās sasniedza EUR 2 735 miljardus, kas liecina par aptuveni 36 % pieaugumu 2011. gada laikā;

G.  tā kā 2011. gada 21. decembrī ECB uzsāka savu pirmo trīsgadu aizdevumu ilgtermiņa refinansēšanas darbību (ITRD), kurā EUR 489,2 miljardi tika piešķirti aizdevumiem uz trim gadiem;

H.  tā kā ievērojami palēninājās privātajam sektoram piešķirtā kredītapjoma pieaugums ‐ no 1,6 % 2010. gadā līdz 0,4 % 2011. gadā ‐ un aizdevumi privātajam sektoram ‐ no 2,4 % 2010. gadā līdz 1,2 % 2011. gadā;

I.  tā kā gan plašās naudas rādītāja M3, gan privātam sektoram izsniegtā kredītapjoma gada rādītāja pieaugums 2011. gada pēdējā ceturksnī krasi palēninājās;

J.  tā kā sākotnēji nenomaksāto obligāciju apjoms, kas tika dzēstas saskaņā ar Vērtspapīru tirgus programmu 2011. gada beigās, bija EUR 211,4 miljardi;

K.  tā kā netirgojamie aktīvi 2011. gadā veidoja nodrošinājumam Eurosistēmā izmantoto aktīvu lielāko daļu jeb 23 % no kopējā daudzuma un tā kā netirgojamie vērtspapīri kopā ar aktīvu finansētiem vērtspapīriem veido vairāk nekā 40 % no visiem aktīviem, ko izmanto nodrošinājumam;

L.  tā kā kopējais valsts parāda līmenis vidēji palielinājās no 85,6 % līdz 88 % no IKP un kopējais valsts deficīta līmenis samazinājās no 6,2 % līdz 4,1 % no IKP; tā kā dažas eurozonas valstis pieredzēja deficīta līmeņa kāpumu;

M.  tā kā LESD 282. pantā noteikts, ka Eiropas Centrālās bankas primārais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti un ka tā atbalsta vispārēju ekonomikas stabilitātes politiku Savienībā, neietekmējot cenu stabilitāti, un tā kā ECB ir uzticēti īpaši uzdevumi saistībā ar Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK),

N.  tā kā monetārās politikas būtiskākais iespējamais ieguldījums, veidojot labvēlīgus apstākļus ekonomikas izaugsmei, darbavietu izveidei, sociālajai kohēzijai un finansiālai stabilitātei, ir zema inflācija;

O.  tā kā 2011. gada decembrī un 2012. gada februārī uzsākto ECB ilgtermiņa refinansēšanas darbību rezultātā Eiropas bankām tika piešķirti vairāk nekā EUR 1 triljons ‐ attiecīgi EUR 489 miljardi un EUR 529,5 miljardi ‐ zemas procentu likmes aizdevumos ar 3 gadu termiņu un 1 % likmi;

P.  tā kā vēl nav ņemti vērā priekšlikumi, kas sniegti Eiropas Parlamenta iepriekšējās rezolūcijās par ECB gada pārskatiem attiecībā uz balsojuma pārredzamību un protokolu kopsavilkumu publicēšanu;

Q.  tā kā cenu stabilitāte ir būtiski nepieciešama, lai novērstu pārmērīgu inflāciju;

R.  tā kā sevišķi svarīgi ir saglabāt MVU kredītu plūsmu, jo MVU nodarbina 72 % darbaspēka eurozonā un kopumā rada (un likvidē) ievērojami vairāk darbavietu nekā lielie uzņēmumi,

Monetārā politika

1.  atzinīgi vērtē ECB aktīvo darbību 2011. un 2012. gada laikā apstākļos, kad ievērojami pieauga eurozonas stabilitātes riski;

2.  atzinīgi vērtē ECB nostāju šajā krīzes laikā gan attiecībā uz tās monetāro politiku, gan pasākumiem, lai stabilizētu finanšu tirgus;

3.  norāda, ka bailes no inflācijas vidējā termiņā un 2011. gada aprīlī un jūlijā pieņemtie lēmumi palielināt galvenās ECB procentu likmes līdzās citiem faktoriem, iespējams, veicināja politikas rosināto riska prēmiju pieaugumu finanšu starpniekiem un tādējādi palēnināja kredītu pieaugumu, vēl vairāk vājinot jau tā anēmisko ekonomikas atlabšanu, kas bija vērojama 2011. gada pirmajā trimestrī; pauž sapratni par to, ka tajā laikā bija vērojams ekonomiskās aktivitātes kritums un cenu līmeņu pieaugums, tādēļ ECB baidījās, ka inflācija vidējā termiņā varētu atjaunoties;

4.  atzinīgi vērtē turpmāko lēmumu par šo lēmumu atcelšanu 2011. gada beigās un papildu samazinājumu 2012. gadā, kā arī nestandarta pasākumu pieņemšanu nolūkā atjaunot monetārās pārneses mehānismu;

5.  norāda, ka inflācijas palielināšanos, kas bija vērojama 2011. gadā, cita starpā izraisīja galvenokārt cenu palielināšanās enerģijas avotiem un daudz mazākā mērā ‐ pārtikai un citām precēm;

6.  atzīst ECB centienus palīdzēt tirgu stabilizēšanā, proti, izmantojot Vērtspapīru tirgus programmu (VTP), trīsgadu aizdevumu ilgtermiņa refinansēšanas darbību (ITRD) un tiešos monetāros darījumus (TMD), tomēr norāda, ka strukturāls risinājums krīzei vēl nav atrasts;

7.  norāda, ka VTP palīdzēja īslaicīgi mazināt spiedienu uz aizņēmuma izmaksām eurozonas dalībvalstīm, kuru finansiālā stabilitāte bija problemātiska vai nopietni apdraudēta; norāda, ka ar likviditāti absorbējošām operācijām, kuru mērķis bija novērst minēto pirkumu nevēlamos blakusefektus, tika samazināti papildu rezervju līmeņi, zināmā mērā sekmējot mērķi atgūt kontroli pār darījumu uz nakti procentu likmi eurozonā (EONIA);

8.  atzīst, ka, lai gan divas trīsgadu ilgtermiņa refinansēšanas darbības (ITRD) ir bijušas efektīvas kredītresursu trūkuma novēršanā, vēl aizvien nav skaidrības par finanšu nozares spēju atdod no ECB saņemtos aizdevumus; norāda, ka rezultāti kredītu pieauguma ziņā līdz šim nav apmierinoši; norāda, ka lēmums 2011. gada 21. decembrī uzsākt pirmo trīsgadu ilgtermiņa refinansēšanas darbību programmu sakrita ar Vērtspapīru tirgu programmas darbības sašaurināšanu; pauž sapratni par to, ka ECB nevienu no tās darbībām neuzskata par tiešu valsts parāda finansēšanu;

9.  aicina ECB ikmēneša pārskatā publicēt datus par katras dalībvalsts publiskā parāda summām, ko finanšu iestādes iegrāmatojušas kā nodrošinājumu;

10.  norāda uz risku pārvietošanu no grūtībās nonākušajām bankām un valdībām uz ECB bilanci un ka šo darījumu apjoms pašreiz ir sasniedzis 30 % no eurozonas IKP; uzsver, ka trīsgadu ilgtermiņa refinansēšanas darbības nenodrošina būtisku krīzes risinājumu;

11.  pauž lielas bažas par 2011. gadā, jo īpaši tā otrajā pusgadā, novērotajiem arvien augstākiem likviditātes rezerves līmeņiem, ko izraisījis banku savstarpējās uzticības trūkums un reālās tautsaimniecības nekreditēšana, kuras pamatā ir ekonomikas stagnācijas un pārlieku lielo valsts un privātā sektora parādu radītā nedrošība atsevišķās dalībvalstīs; norāda, ka šī situācija, kas raksturīga riskiem, kuri sekmē likviditātes “slazdu”, grauj monetārās politikas centienu iedarbību;

12.  norāda, ka mijmaiņas darījumu līniju ar citām centrālajām bankām, galveno refinansēšanas darbību, vidēja termiņa un ilgtermiņa refinansēšanas darbību ar pilnu piešķīrumu pēc noteiktas likmes, aizdevumu iespējas uz nakti un noguldījumu iespējas izmantošana 2011. gadā saglabājās augstā līmenī, tā norādot uz monetārās pārneses mehānisma un eurozonas banku savstarpējo aizdevumu tirgu būtisku vājināšanos;

13.  pauž bažas par to, ka saskaņā ar ECB pilnvarojumu valstu centrālo banku sniegtā ārkārtas likviditātes palīdzība 2011. gadā ir sasniegusi ievērojami augstus līmeņus, un prasa sniegt detalizētus datus un papildu informāciju par šādas palīdzības precīzo apjomu, kā arī par tā pamatā esošajām darbībām un tām piemērotajiem nosacījumiem;

14.  norāda, ka uzņēmumiem un mājsaimniecībām pieejamais kredītapjoms joprojām ir krietni zemāks par pirmskrīzes līmeni un ka 2011. gadā tā pieaugums ir palēninājies; uzsver, ka šie iemesli, kā arī tas, ka 2012. gada 28. septembrī depozītu apjoms bija EUR 315 754 miljoni, skaidri pamatoja ECB lēmumu samazināt aizdevumu iespējai uz nakti, galvenajām refinansēšanas darbībām un depozītiem piemērotās likmes;

15.  atzīmē ECB pasākumus ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru (ABS) nodrošinājuma prasību un noteikumu samazināšanai, jo tie ir savstarpēji cieši saistīti ar aizdevumiem mājsaimniecībām un MVU;

16.  tomēr joprojām uztraucas par netirgojamu aktīvu un ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru ievērojamo apjomu, kas izmantots kā nodrošinājums Eurosistēmas refinansēšanas darbību ietvaros; aicina ECB sniegt informāciju par to, kuras centrālās bankas ir saņēmušas šādus vērtspapīrus, un atklāt detalizētu informāciju par vērtēšanas metodēm, kas piemērotas visiem aktīviem, jo īpaši samazinātas vērtības aktīviem;

17.  uzskata, ka attiecībā uz nodrošinājuma noteikumiem gadījumos, kad reģioniem ir piešķirtas likumdošanas un nodokļu iekasēšanas pilnvaras, gan uz valsts, gan reģionālo valdību obligācijām ir jāattiecas vienādiem standartiem, jo šie abi obligāciju veidi būtiski ietekmē ECB monetārās politikas labu pārnesi;

18.  uzsver, ka iestādēm, kas saņēmušas centrālās bankas ārkārtas palīdzību likviditātes uzlabošanai, ir jāuzņemas saistības, tostarp tām ir jāapņemas ievērojami palielināt kredīta līmeņus, nosakot reālās ekonomikas un jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu un mājsaimniecību kreditēšanas mērķus, jo pretējā gadījumā šādi centieni varētu izrādīties neefektīvi;

19.  aicina ECB ciešā sadarbībā ar dalībvalstu valdībām, kompetentajām valstu uzraudzības iestādēm un Komisiju izpētīt iespēju attiecībā uz nosacījumiem par piekļuvi centrālo banku netradicionālajiem mehānismiem, piemēram, attiecībā uz MVU piešķirto aizdevumu mērķiem, ieviest tādu sistēmu kā Anglijas Bankas sadarbībā ar Apvienotās Karalistes Valsts kasi izstrādātā MERLIN programma;

20.  brīdina, ka, trūkstot šādiem nosacījumiem, nestandarta pasākumi, piemēram, trīsgadu aizdevumu ilgtermiņa refinansēšanas darbības, var nesniegt cerēto ietekmi, palielinot svārstīgumu un veicinot burbuļu veidošanos finanšu tirgos, vai arī sekmēt parādsaistību samazināšanos, nenodrošinot nekādas jēgpilnas kredītu piešķiršanas alternatīvas; tādēļ aicina ECB rūpīgi analizēt šādu un citu pasākumu vēlamo un nevēlamo ietekmi;

21.   atzīst ‐ tā kā monetārās pārneses mehānisms pienācīgi nedarbojas, ECB vajadzētu meklēt veidus, kā tiešāk uzrunāt MVU; norāda, ka pašlaik līdzīgiem MVU, kas darbojas eurozonā, nav līdzvērtīgu pieeju aizņēmumiem, neraugoties uz to, ka tiem ir līdzīgas ekonomiskās perspektīvas un riski; aicina ECB īstenot politiku, lai tieši iegādātos ar augstas kvalitātes vērtspapīriem nodrošinātu MVU aizdevumus, jo īpaši no tām dalībvalstīm, kurās nedarbojas monetārās pārneses mehānisms; uzsver, ka šādai politikai jābūt apjoma un laika ziņā ierobežotai, pilnībā neitralizētai un vērstai uz to, lai nepieļautu ECB bilances risku;

22.  uzsver, ka šādiem nosacījumiem jābūt tieši saistītiem ar ekonomiskajiem ieguvumiem, ko bankas sniedz, izmantojot nekonvencionālus monetārās politikas pasākumus un saistību pārņemšanas programmas, pārliecinoties par to, ka šādas politikas pieļautie jaunie ieņēmumi nodrošinās arī vairāk piešķirto kredītu;

23.  atgādina, ka, ņemot vērā gadiem ilgušo neilgtspējīgo kredītu pieaugumu, kas laika gaitā izraisīja krīzi, monetārā politika ir daļēji atbildīga par aktīvu “burbuļu” rašanos, lai arī cenu stabilitāte tika nodrošināta; uzsver nozīmi, kāda ir aktīvu cenu tendencēm un kredītu pieauguma dinamikai kā finansiālās stabilitātes pārraudzības rādītājiem;

24.  atgādina par savu nostāju sarunās par Kapitāla prasību direktīvu (KPD) VI, kuru mērķis ir noteikt papildu nosacījumus iestādēm, kas saņēmušas ECB atbalstu likviditātes uzlabošanai;

25.  uzskata, ka TARGET2 norēķinu sistēmai ir bijusi būtiska nozīme, nodrošinot eurozonas finanšu sistēmas integritāti; tomēr norāda, ka TARGET2 ievērojamā nelīdzsvarotība parāda eurozonas finanšu tirgu satraucošo sadrumstalotību, kā arī pašreizējo kapitāla aizplūšanu no dalībvalstīm, kas saskaras ar būtiskām grūtībām finansiālās stabilitātes ziņā vai ko šādas grūtības apdraud;

26.  uzteic ECB un Eurosistēmu par to, ka tās 2011. gada pārskatā TARGET2 sistēma ir padarīta pārredzamāka; aicina ECB un Eurosistēmu ik mēnesi publicēt statistikas datus par sistēmas attīstību;

27.  uzskata, ka TARGET2 sistēma ir būtiska labai euro valūtas darbībai;

28.  uzsver, ka eurozona var smelties interesantu pieredzi no pētījuma par maksājumu bilances sistēmu darbību citās federālās monetārās savienībās, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs;

29.  aicina ECB un Komisiju apsvērt, vai LESD 129. panta 3. punkts un 129. panta 4. punkts nodrošina atbilstīgu tiesisko pamatu Eurosistēmas konsolidētās bilances vispārējās pārredzamības un detalizācijas palielināšanai;

Ekonomikas krīze un ECB

30.  aicina ECB publiskot tiesisko lēmumu par Tiešo monetāro darījumu (OMT) programmu, lai varētu pamatīgāk analizēt tā detalizēto būtību un ietekmi;

31.  atzinīgi vērtē ECB apņemšanos garantēt pari passu statusu aktīvu turējumiem, kas saistīti ar jebkādu nākotnes Tiešo monetāro darījumu programmu, un koncentrēšanos un visu tiešo monetāro darījumu rezultātā veikto pirkumu nevēlamo blakusefektu novēršanu, lai samazinātu pārlieku lielās rezerves; vienlaikus atzīst problēmas, kas saistītas ar šādiem neitralizācijas pasākumiem, un uzsver nepieciešamību cieši uzraudzīt un novērtēt to ietekmi; uzskata, ka Tiešo monetāro darījumu programma varētu būt piemērota to valstu vajadzībām, kas tuvojas glābšanas pasākumu noslēgumam un atkal sāk emitēt parāda obligācijas;

32.  norāda, ka pašreizējā krīze rada pamatu bažām, jo tā apdraud dalībvalstu ievērojamos centienus konsolidēt budžetu un izstrādāt krīzes pārvarēšanas stratēģijas; konstatē, ka pašreizējā smagā ekonomikas lejupslīde vairākās eurozonas dalībvalstīs rada negatīvas ekonomiskas un fiskālas sekas, piemēram, ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem un sociālajiem izdevumiem šajās valstīs, vēl vairāk saasinot to valsts parāda problēmas;

33.  norāda, ka valsts obligācijas un finanšu institūcijas uzrāda pastāvīgu nestabilitāti un ka negatīvo atgriezenisko saiti starp valsts obligācijām un bankām var likvidēt, tikai veicot fiskālo konsolidāciju un banku sektora kapitalizāciju ekonomikas izaugsmes apstākļos;

34.  uzskata, ka publisko finanšu ilgtspējas trūkuma cēlonis dažās eurozonas valstīs ir pašreizējā ekonomikas lejupslīde, kas izraisa lielāku bezdarbu un mazākus nodokļu ieņēmumus; tāpēc apliecina, ka politikas nostādnēm izaugsmes sekmēšanai un darbavietu radīšanai jābūt galvenajai Savienības prioritātei;

35.  mudina ECB prezidentu Mario Draghi atsākt tradīciju, ko ieviesa prezidents Jean-Claude Trichet, kurš Eurogrupas sanāksmēs pastāvīgi rosināja izskatīt jautājumu par makroekonomisko nelīdzsvarotību, jo īpaši par atšķirībām starp produktivitātes uzlabošanos un algu palielināšanu, kas izraisīja ievērojamas dalībvalstu konkurētspējas līmeņu atšķirības;

36.  uzskata, ka ECB darbības būtu jāizvērtē saistībā ar pašreizējām debatēm par EMS nākotni; norāda, ka tā ir prasījusi piešķirt EMS lielāku budžeta veiktspēju ES budžeta sistēmā, pamatojoties uz konkrētiem pašu resursiem (tostarp finanšu darījumu nodokli), lai atbalstītu izaugsmi un sociālo kohēziju un risinātu problēmas saistībā ar nelīdzsvarotību, strukturālām atšķirībām un ārkārtas finanšu situācijām, kas ir tieši saistītas ar monetāro savienību, neapdraudot tās tradicionālās darbības, proti, finansēt kopējo politiku; uzskata, ka šāda budžeta veiktspēja būtiski uzlabotu EMS politikas pasākumu kopumu;

37.  atzīmē ECB nevēlēšanos uzņemties savu daļu parāda pārstrukturizēšanas procesos, tostarp par obligācijām, kuras tā iegādājās otrreizējā tirgū zemāk par to nominālo vērtību; atzīmē ECB nevēlēšanos līdz šim atklāt attiecīgo informāciju šajā jautājumā, proti, cenu, par kuru tika iegādātas Grieķijas valsts parādzīmes; pauž sapratni par to, ka ECB uzskatīja, ka šāda līdzdalība būtu izvērtusies par monetāru valdības finansēšanu;

38.  atgādina, ka ECB apliecināja savu gatavību sadarboties ar valstu centrālajām bankām un dalībvalstu valdībām, veidojot mehānismu, kura mērķis ir parāda samazināšanas pasākumiem saistībā ar Grieķijas valsts parāda vērtspapīriem novirzīt visu Vērtspapīru tirgu programmas darbības rezultātā gūto peļņu; aicina iepriekš minētās iesaistītās personas rūpīgi strādāt pie šāda mehānisma izveides;

39.  norāda, ka ekonomikas situācija dažās tautsaimniecībās rada spēcīgas kapitāla plūsmas, kas vēl vairāk apgrūtina šo valstu tautsaimniecības finansiālo situāciju un nav ilgtspējīgas ne īstermiņā, ne arī ilgtermiņā; uzsver, ka šāda nelīdzsvarotība ir atstājusi ievērojamas kropļojošas sekas, kas ir izraisījušas finansiāli dārgu negatīvu ārējo ietekmi un ir visas eurozonas problēma, apdraudot visu tautsaimniecību stabilitāti tajā; šādu nelīdzsvarotību var novērst tikai tad, ja eurozonas krīzei piemēro vispārēju un vērienīgu risinājumu, kura pamatā ir uz solidaritāti un atbildību balstīta pieeja;

40.  aicina meklēt iespējas demokrātisko atbildību par ziņošanu Eiropas Parlamentam noteikt trijotnei, kurā līdzdarbojas arī ECB pārstāvji; uzsver, ka Parlamentā pašreiz rīkotās šā jautājuma atklātās izskatīšanas nav pietiekamas, lai nodrošinātu demokrātisko pārskatatbildību;

41.  aicina ECB monetārajā dialogā un nākamajā gada pārskatā sniegt ex-post novērtējumu par tās dalību korekcijas programmās un par tā ietekmi, no šādas dalības izrietošajiem iespējamajiem interešu konfliktiem, kā arī par makroekonomikas pieņēmumu un scenāriju atbilstību;

Banku savienība

42.  uzskata, ka ir steidzami jāizveido banku savienība ‐ projekts, kas ir iespējams vienīgi, saskaņoti nosakot instrumentus, atbildības jomas un vispārēju demokrātisko pārskatatbildību;

43.  uzskata, ka EMS raksturīgo strukturālo trūkumu novēršanas un plašā morālā kaitējuma efektīvas ierobežošanas nolūkā ierosinātās banku savienības pamatā ir jābūt iepriekš īstenotajai Savienības finanšu pakalpojumu nozares reformai (tostarp Eiropas Banku iestādes (EBI), Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI), Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EAAPI) un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas izveidei), kā arī spēcīgākai ekonomikas pārvaldībai (jo īpaši eurozonā) un jaunajai Eiropas pusgada budžeta sistēmai, lai nodrošinātu lielāku Savienības banku nozares elastīgumu un konkurētspēju, lielāku uzticību tai un uzlabotas kapitāla rezerves un lai turpmāk nepieļautu, ka dalībvalstīm no sava budžeta jāsedz ar banku glābšanas pasākumiem saistītās izmaksas;

44.  aicina ES pēc iespējas ātrāk ieviest vienotu uzraudzības mehānismu (VUM), lai padarītu eurozonas banku sistēmu uzticamāku; norāda, ka uzraudzības pienākumu uzlikšana ECB neskar turpmākas un visaptverošākas struktūras, kas būtu pilnīgi nošķirta no monetārās politikas, pieņemšanu parastajā likumdošanas procedūrā;

45.  atzinīgi vērtē pašreizējos centienus izveidot vienotu uzraudzības mehānismu; norāda, ka turpmākajos mēnešos ir nepieciešami uzlaboti priekšlikumi par banku atgūšanos no krīzes, vienotu Eiropas noregulējuma iestādi un noguldījumu garantiju sistēmām, lai pilnveidotu plašo banku savienībai vajadzīgo juridisko instrumentu kopumu;

46.  aicina Komisiju sagatavot priekšlikumus par jauno Eiropas noregulējuma fondu un Eiropas noguldījumu garantiju sistēmu, kas papildina ECB uzraudzības funkcijas;

47.  uzskata, ka ir ļoti būtiski ieviest efektīvus aizsardzības pasākumus, lai novērstu to, ka interešu konflikti atspoguļojas ECB monetārajā politikā un tās uzraudzības pilnvarās; uzsver, ka, izveidojot piemērotu mehānismu iespējamo konfliktu konstatēšanai un atrisināšanai, ir jānovērš iespējamais kaitējums ECB autoritātei monetārās politikas jomā, kā arī jebkāda uzraudzības pilnvaru samazināšana monetārās politikas uzdevumu dēļ;

48.  uzsver grūtības, ar ko saskaras banku savienības projekts saistībā ar ekonomikas krīzes turpināšanos, izraisot procesu, kurā bankas savu darbību nodod valsts pārziņā; uzskata, ka tas var mazināt vienotā tirgus nozīmi un efektivitāti;

49.  norāda, ka debates par banku savienības izveidi stabilākai un noturīgākai finanšu sistēmai ir cieši saistītas ar vajadzību izstrādāt un ieviest norobežošanu un institucionālu nošķiršanu banku nozarē, ņemot vērā, piemēram, ESAO ieteikumus un J. Vickers un E. Liikanen ziņojumos ierosinātos ieteikumus, kā arī ar vajadzību pilnīgi regulēt paralēlo banku sistēmu;

50.  uzskata, ka visām VUM iesaistītajām dalībvalstīm vajadzētu būt vienādām tiesībām un pienākumiem;

51.  uzskata, ka, ieceļot ECB uzraudzības padomes locekļus, būtu jāapspriežas ar Eiropas Parlamentu;

52.  atzīst EBI izstrādātā vienotu noteikumu kopuma nozīmi vienotā tirgus kohēzijas saglabāšanā;

Organizatoriski jautājumi

53.  pauž nožēlu par trijotnes darba metodes pārredzamības trūkumu, kā arī atbildības un demokrātiskās kontroles trūkumu; uzskata, ka visām pastāvošajām un turpmākajām šāda veida struktūrām, tostarp ECB un/vai Komisijai, būtu atbilstošā līmenī jāatskaitās Eiropas Parlamentam un dalībvalstu parlamentiem;

54.  uzsver, ka ir svarīgi regulāri rīkot efektīvāku monetāro dialogu starp ECB un Eiropas Parlamentu, īpaši norādot, ka EP deputāti nesaņem pietiekamu informāciju par rezultātiem un viņu priekšlikumu un dialoga laikā radušos ideju īstenošanu; aicina ECB izveidot tīmekļa vietni, kurā publicētas atbildes uz Eiropas Parlamenta deputātu uzdotajiem rakstiskajiem jautājumiem; aicina ECB turpmākajos gada pārskatos sniegt sīki izstrādātus komentārus attiecībā uz Eiropas Parlamenta ikgadējiem ziņojumiem par ECB;

55.  aicina ECB publiskot tās Padomes sanāksmju protokolu kopsavilkumus, iekļaujot debates un balsošanas rezultātus, un uzlabot piekļuvi ECB dokumentiem un politikas procedūrām;

56.  pauž sapratni par to, ka vairumā gadījumu lēmumus pieņem, pamatojoties uz konsensu;

57.  uzsver gatavību pilntiesīgi veikt likumdevēja pienākumus visos jautājumos, kas saistīti ar banku uzraudzību; uzsver, ka ir jāpastiprina ECB demokrātiskā atbildība, ņemot vērā tās jaunos pienākumus, kas saistīti ar uzraudzību, iestādes dalību trijotnes programmās un, vispārīgāk, tās svarīgo nozīmi krīzes pārvaldībā;

58.  norāda, ka nav jāizslēdz Līguma pārskatīšana saistībā ar ECB jaunajiem uzdevumiem piesardzīgas uzraudzības jomā, lai atspoguļotu ES institucionālā veidojuma pastāvīgo attīstību, samilzušo pārskatatbildības un uzraudzības jautājumu un uzdevumus saistībā ar Savienības padziļināšanu;

59.  mudina ECB Padomi būtiski uzlabot un atklāt tās noteikumus par interešu konflikta jautājumu risināšanu un uzteikuma termiņu ECB augstākā līmeņa vadošajiem darbiniekiem un protokolēt sanāksmes, kuras tiek rīkotas starp ECB augstākā līmeņa amatpersonām un ieinteresētajām personām;

60.  pauž dziļas bažas par to, ka ECB Valdē nav sieviešu, jo tādējādi netiek ievēroti Līgumā noteiktie sieviešu un vīriešu vienlīdzības principi (LES 2., 3. un 8. pants, kā arī Pamattiesību hartas 21. pants) un tas ES iedzīvotājiem rada priekšstatu, ka ECB ir viņu problēmu risināšanas vajadzībām nepieejama, un tas ir pretrunā Komisijas un Parlamenta ieteikumiem par dzimumu paritātes uzlabošanu augsta līmeņa lēmumu pieņemšanas padomēs ekonomikas nozarē;

61.  uzsver, ka gadījumā, ja ECB kļūs par vienīgo banku darbības uzraudzītāju eurozonā ‐ pat ja tas būs īslaicīgi ‐ Eiropas Parlamentam jāsaņem konkrētas pilnvaras uzraudzības padomes locekļu iecelšanā;

62.  prasa uzlabot tā pilnvaras nopietna pārkāpuma gadījumā ierosināt ECB Padomes locekļa atcelšanu no amata;

o
o   o

63.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Eurogrupai un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) OV C 138, 4.5.1998, 177. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0530.