Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Cilvēktiesības un demokrātija ‐ ES ārējās darbības svarīgākais elements” (COM(2011)0886),

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (11855/2012), ko 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Ārlietu padome,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā 2012. gada 18. un 19. jūnijā Loskabosā (Meksikā) notikušās G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. janvāra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Tirdzniecība, izaugsme un attīstība ‐ tirdzniecības un ieguldījumu politikas pielāgošana valstīm, kurām ir visvairāk vajadzību” (COM(2012)0022),

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR),

–  ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2012. gada 24. septembra secinājumus,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2009. gada 23. februāra rezolūciju Nr. S–10/1 par globālās ekonomikas un finanšu krīzes ietekmi uz cilvēktiesību vispārēju īstenošanu un efektīvu izmantošanu,

–  ņemot vērā 2009. gada 24.–26. jūnijā Ņujorkā rīkoto ANO konferenci par pasaules finanšu un ekonomikas krīzi un tās ietekmi uz attīstību, kā arī konferences noslēguma dokumentu, ko apstiprināja ar ANO Ģenerālās asamblejas 2009. gada 9. jūlija rezolūciju Nr. 63/303,

–  ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā izklāstīti Tūkstošgades attīstības mērķi(1),

–  ņemot vērā Romas principus par ilgtspējīgu pasaules nodrošinātību ar pārtiku, ko pieņēma Romā 2009. gada 16.–18. novembra Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku,

–  ņemot vērā ANO 2009. gada ziņojumu, ko sagatavoja toreizējā neatkarīgā eksperte cilvēktiesību un galējas nabadzības jautājumos Magdalena Sepúlveda Carmona (pašlaik ‐ īpašā referente galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos),

–  ņemot vērā ANO īpašās referentes Raquel Rolnik 2009. gada 4. februāra ziņojumu par pienācīgiem mājokļiem kā daļu no tiesībām uz pienācīgu dzīves līmeni un par šajā kontekstā īstenotajām tiesībām uz nediskrimināciju,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku Olivier de Schutter un ANO īpašās referentes galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos Magdalena Sepúlveda Carmona 2012. gada oktobra ANO politikas informatīvo paziņojumu Nr. 7 “Nodrošinot nabadzīgos ‐ Pasaules sociālās aizsardzības fonds”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. marta rezolūciju par pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm un attīstības sadarbību(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē ‐ jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi ‐ ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu “Turpmākā pieeja saistībā ar ES budžeta atbalstu trešām valstīm” (COM(2011)0638),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 23. oktobra rezolūciju par Pārmaiņu programmu ‐ ES attīstības politikas nākotne(7),

–  ņemot vērā Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda 2012. gada 20. aprīļa globālās uzraudzības ziņojumu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) un Pasaules Bankas 2012. gada 19. aprīļa kopīgo ziņojumu “Politikas pasākumu kopums finanšu un ekonomikas krīzes novēršanai”,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 2012. gada 29. aprīļa dokumentu “Darba pasaules ziņojums ‐ labākas darbvietas labākai ekonomikai”,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 2012. gada maija ziņojumu “Jaunatnes nodarbinātības tendences pasaulē 2012. gadā”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0057/2013),

A.  lai gan finanšu un ekonomikas krīze dažādā mērā ietekmē visus pasaules reģionus, tostarp Eiropas Savienību, tomēr šīs rezolūcijas mērķis ir novērtēt finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi trešās valstīs, galveno uzmanību pievēršot jaunattīstības un vismazāk attīstītajām valstīm;

B.  tā kā finanšu un ekonomikas krīze faktiski ir globāla sistēmiskā krīze un ir saistīta ar daudziem citiem krīzes veidiem, piemēram, pārtikas, vides un sociālo krīzi;

C.  tā kā krīze ietekmē ne tikai ekonomiskās un sociālās tiesības, bet arī politiskās tiesības gadījumos, kad valdības ierobežo vārda un biedrošanās brīvību pieaugošas neapmierinātības un ekonomisko grūtību kontekstā, kā tas īpaši atspoguļojas iedzīvotāju protestos, piemēram, Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos 2011. gadā;

D.  tā kā pilsoniskās un politiskās tiesības ir apdraudētas, ko izraisa sociālo protestu brutāla apspiešana daudzās pasaules valstīs; uzsver, ka ir jāievēro tiesības uz informāciju un tiesības piedalīties valdības politikas lēmumu pieņemšanā par krīzes apkarošanas pasākumiem;

E.  lai gan krīzes ietekme uz pilsoniskajām un politiskajām tiesībām vēl ir rūpīgi jāizvērtē, tomēr ir skaidrs, ka krīze ir palielinājusi sociālo neapmierinātību, dažreiz izraisot vardarbīgas represijas, un krīzes dēļ daudzkārt nav ievērotas pamattiesības, piemēram, vārda brīvība un tiesības uz informāciju;

F.  tā kā finanšu un ekonomikas krīze ir skārusi jaunattīstības un vismazāk attīstītās valstis, uz ko galvenokārt norāda samazinātais pieprasījums pēc šo valstu eksportprecēm, lielās parādsaistības, ārvalstu tiešo ieguldījumu (ĀTI) samazināšanās risks un oficiālās attīstības palīdzības (OAP) samazināšanās, ietekmējot cilvēktiesības, jo ir pieejams mazāk līdzekļu sociālo un ekonomisko tiesību nodrošināšanai un vairāk cilvēku nonāk nabadzībā;

G.  tā kā pasaules ekonomikas krīze iepriekšējo 10 gadu laikā nepārprotami ir mainījusi dzīves līmeni jaunattīstības valstīs, un tā kā nevienlīdzības līmenis vienā ceturtdaļā jaunattīstības ekonomiku ir pieaudzis, ierobežojot izglītības, pārtikas, zemes īpašumu un kredītu pieejamību;

H.  tā kā ES kopējā OAP no EUR 53,5 miljardiem 2010. gadā ir samazinājusies līdz EUR 53,1 miljardam 2011. gadā, kas ir 0,42 % no NKI salīdzinājumā ar 0,44 % no NKI 2010. gadā; tā kā ES un dalībvalstis joprojām ir galvenais OAP sniedzējs pasaulē;

I.  tā kā ar partnervalstīm noslēgto ES tirdzniecības nolīgumu mērķis cita starpā ir veicināt un paplašināt tirdzniecību un ieguldījumus un uzlabot tirgus pieejamību, lai sekmētu ekonomisko izaugsmi, sadarbību un sociālo kohēziju, samazinātu nabadzību, radītu jaunas nodarbinātības iespējas, uzlabotu darba apstākļus un paaugstinātu dzīves līmeni, tādējādi pilnībā veicinot cilvēktiesību īstenošanu;

J.  tā kā ir jānodrošina katrā tirdzniecības nolīgumā iekļautās cilvēktiesību klauzulas atbilstīga uzraudzība un praktiska izpilde; tā kā jebkura sistemātiska ES tirdzniecības nolīgumos ietvertās cilvēktiesību klauzulas pārkāpšana dod tiesības visām parakstītājām pusēm veikt atbilstīgus pasākumus, kas var ietvert pilnīgu vai daļēju nolīguma darbības apturēšanu vai izbeigšanu vai ierobežojumu noteikšanu;

K.  tā kā tirdzniecības atbalsta iniciatīvai bijuši labi rezultāti lielākas tirdzniecības jaudas un labākas ekonomiskās infrastruktūras attīstīšanā partnervalstīs;

L.  tā kā atbilstīgu pasākumu neieviešana, ar kuriem novērst, konstatēt un izskaust visus korupcijas veidus, ir viens no finanšu krīzes iemesliem; tā kā korupcijas plašā izplatība publiskajā un privātajā sektorā gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs kavē efektīvi, plaši un vienlīdzīgi aizsargāt un veicināt pilsoniskās, politiskās un sociālās tiesības; tā kā korupcija rada šķēršļus demokrātijai un tiesiskumam un tieši skar iedzīvotājus, jo korupcija palielina sabiedrisko pakalpojumu izmaksas, pasliktina to kvalitāti un bieži vien ierobežo ūdens, izglītības, veselības aprūpes un daudzu citu pamatpakalpojumu pieejamību trūcīgie cilvēkiem;

M.  tā kā pašreizējai ekonomikas krīzei ir būtiska ietekme uz demokrātiju un Eiropas Savienības un citu lielāko līdzekļu devēju pārvaldības atbalstu; tā kā ekonomiskās grūtības, ar kurām saskaras līdzekļu devējas valstis, var dot stimulu samazināt aizjūras atbalstu; tā kā globālās krīzes dēļ tomēr ir jo īpaši svarīgi saglabāt atbalstu politiskām reformām un demokrātiskai attīstībai trešās valstīs;

N.  tā kā finanšu un ekonomikas krīze neproporcionāli ietekmē arī konkrētu iedzīvotāju grupu tiesības, jo īpaši nabadzīgākos un sociāli atstumtos iedzīvotājus;

O.  tā kā krīze vissmagāk skārusi nabadzīgāko cilvēku tiesības; tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas datiem 1,2 miljardi cilvēku dzīvo galējas nabadzības apstākļos, iztiekot ar mazāk nekā USD 1,25 dienā; tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas novērtējumu pat straujas ekonomiskās atveseļošanās gadījumā pasaulē 2020. gadā vēl papildu aptuveni 71 miljons cilvēku joprojām dzīvos galējas nabadzības apstākļos ekonomikas krīzes dēļ; tā kā trīs ceturtdaļas pasaules nabadzīgo cilvēku dzīvo valstīs, kurās ir vidēji zemi ienākumi;

P.  tā kā finanšu krīze ir pārņēmusi visu pasauli pa dažādiem izplatības kanāliem un ar atšķirīgu ātrumu un intensitāti ir ietekmējusies no citām krīzēm (piemēram, no pārtikas un degvielas krīzes); ar bažām norāda ‐ Pasaules Banka un ANO lēš, ka krīzes dēļ 55–103 miljoniem cilvēku ir jādzīvo nabadzībā un ka līdz ar to ir apdraudēta turpmāka cilvēktiesību ievērošana;

Q.  tā kā nabadzīgajiem un neaizsargātajiem cilvēkiem ir vajadzīga efektīva un īstenojama piekļuve tiesu sistēmai, lai viņi varētu aizstāvēt savas tiesības vai vērsties pret cilvēktiesību pārkāpumiem, kas pret viņiem ir izdarīti; tā kā lietas taisnīgas izskatīšanas un tiesas procesa nepietiekama pieejamība padziļina viņu ekonomisko un sociālo neaizsargātību;

R.  tā kā bezdarba līmenis pasaulē 2012. gadā sasniedza 200 miljonus, kas ir par 27 miljoniem vairāk nekā krīzes sākumā 2008. gadā, apdraudot tiesības uz darbu un samazinot mājsaimniecību ienākumus; tā kā ekonomisko apstākļu pasliktināšanās un bezdarbs var ietekmēt cilvēku veselību, kas var izraisīt pašcieņas zudumu vai pat depresiju;

S.  tā kā vairāk nekā 40 % darba ņēmēju jaunattīstības valstīs ir nodarbināti neoficiālajā sektorā, kas daudzos gadījumos nozīmē nestabilus un nevienlīdzīgus darba apstākļus bez jebkādas sociālās aizsardzības, un tikai 20 % viņu ģimeņu ir pieejama vismaz kaut kāda sociālā aizsardzība;

T.  tā kā krīzes dēļ ir mazinājušās sieviešu tiesības, par ko liecina tas, ka sievietes, piemēram, ir strādājušas neapmaksātu papilddarbu un ir palielinājusies vardarbība pret viņām; tā kā sieviešu ekonomisko un sociālo tiesību nodrošināšanā būtiska nozīme ir sabiedrisko pakalpojumu un efektīvu sociālās aizsardzības sistēmu izveidei;

U.  tā kā sievietes biežāk nekā vīrieši piedzīvo nevienlīdzīgu attieksmi darbavietā attiecībā uz nodarbinātības pieejamību, atalgojumu, atbrīvošanu no darba, sociālās nodrošināšanas pabalstiem un atkārtotu pieņemšanu darbā;

V.  tā kā krīze neproporcionāli ietekmē jauniešus; tā kā pasaulē 2011. gadā 74,8 miljoni jaunu cilvēku vecumā no 15–24 gadiem bija bezdarbnieki ‐ tas ir pieaugums par vairāk nekā 4 miljoniem salīdzinājumā ar 2007. gadu ‐, un īpaši augsts bezdarba līmenis bija Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā;

W.  tā kā valstīs ar zemu un vidēju ienākumu līmeni aptuveni 200 miljoni jauniešu nav beiguši pamatskolu, un tādējādi tiem ir liegtas tiesības uz izglītību;

X.  tā kā finanšu un ekonomikas krīze īpaši ietekmē bērnus, jo viņu dzīves apstākļus bieži pasliktina viņu aprūpētāju neaizsargātība vai riski, ar ko aprūpētāji sastopas;

Y.  tā kā pasaulē 61 miljons pamatskolas vecuma bērnu neapmeklē skolu un kopš 2008. gada ir pārtraukti centieni nodrošināt vispārēju pamatizglītību; tā kā Subsahāras Āfrikā skolu neapmeklē 31 miljons bērnu ‐ puse no pasaules kopējā bērnu skaita, kuri neapmeklē skolu ‐, un vairāk meiteņu nekā zēnu nabadzības dēļ ir spiestas atstāt skolu, lai piedalītos mājsaimniecības darbos;

Z.  tā kā empīriski pierādījumi liecina par to, ka, ekonomikas krīzes apstākļos samazinot izglītības budžetus, vēl vairāk bērnu priekšlaicīgi atstās skolu vai neapmeklēs to nemaz, lai sāktu strādāt; tā kā vairāk nekā 190 miljoni bērnu vecumā no 5–14 gadiem ir spiesti strādāt, tostarp 1 no 4 bērniem 5–17 gadu vecumā ir iesaistīts bērnu darbā Subsahāras Āfrikā, 1 no 8 ‐ Āzijas un Klusā okeāna valstīs un 1 no 10 ‐ Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstīs; tā kā meitenes ir vairāk pakļautas riskam, ka būs spiestas pārtraukt mācības un iesaistīties bērnu darbā vai mājsaimniecības darbos ģimenē; tā kā tas nelabvēlīgi ietekmē bērnu labklājību, tiesības uz izglītību un ilgtermiņā ‐ darbaspēka kvalitāti un vispārējo attīstību;

AA.  tā kā augošas un nepastāvīgas pārtikas cenas, kuras radušās atvasināto finanšu instrumentu tirgos īstenoto finanšu spekulāciju dēļ, ietekmē miljoniem cilvēku, kas cenšas apmierināt savas pamatvajadzības; tā kā kopš 2007. gada virzība uz bada samazināšanu pasaulē ir palēninājusies; tā kā 868 miljoni cilvēku ilgstoši cieš no nepietiekama uztura un to lielākā daļa (850 miljoni cilvēku) dzīvo jaunattīstības valstīs; tā kā mazāk aizsargātas mājsaimniecības izmanto arī tādu problēmu pārvarēšanas stratēģiju kā ēdiena daudzuma un/vai kvalitātes samazināšana, ko bērns uzņem kritiskos savas attīstības posmos vai ko uzņem grūtnieces, un tas atstāj tālejošas sekas uz fizisko augšanu un garīgo veselību;

AB.  tā kā, ņemot vērā augošo pieprasījumu pēc lauksaimniecības precēm pārtikas ražošanai un aizvien biežākai pielietošanai enerģētikas un rūpniecības nozarē, pieaug arī sacensība par zemi, kas ir resurss, kura pieejamība joprojām samazinās; tā kā valsts un starptautiska līmeņa ieguldītāji slēdz ilgtermiņa pirkuma vai nomas līgumus, iegādājoties plašas zemes platības, kas var izraisīt sociāli ekonomiskās un vides problēmas attiecīgajās valstīs un jo īpaši vietējiem iedzīvotājiem;

AC.  tā kā ekonomikas krīze var īpaši spēcīgi ietekmēt gados vecākus cilvēkus, kas pakļauti lielākam riskam zaudēt darbu un kam ir mazākas iespējas pārkvalificēties un tikt atkārtoti pieņemtiem darbā; tā kā krīzes dēļ var tikt ierobežota viņu pieeja veselības aprūpei par pieņemamu cenu;

AD.  tā kā medikamentu cenu pieaugums (līdz pat 30 %) nelabvēlīgi ietekmē neaizsargātāko cilvēku, īpaši bērnu, gados vecāku cilvēku un personu ar invaliditāti, tiesības uz veselību;

AE.  tā kā visā pasaulē pret 214 miljoniem migrējošo darba ņēmēju pašlaik ekonomikas krīzes dēļ biežāk izturas nevienlīdzīgi, viņus nepietiekami atalgojot vai viņiem neizmaksājot algu un pakļaujot fiziskai vardarbībai;

AF.  tā kā migrantu naudas pārvedumi, mikrofinansējums un tiešo ieguldījumu plūsma uz ārvalstīm ir svarīgi līdzekļi, lai mazinātu krīzes radīto triecienu jaunattīstības valstu tautsaimniecībai;

AG.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir verdzības mūsdienu veids un smags cilvēka pamattiesību pārkāpums; tā kā cilvēku tirgotāji izmanto potenciālo upuru vajadzību atrast pienācīgu darbu un pārvarēt nabadzību; tā kā divas trešdaļas cilvēku tirdzniecības upuru ir sievietes un meitenes;

AH.  tā kā 1,3 miljardiem cilvēku visā pasaulē nav pieejama elektrība; tā kā enerģijas un īpaši elektroenerģijas pieejamība ir svarīga vairāku Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai, jo tā cita starpā samazina nabadzību, uzlabojot darba ražīgumu, palielina ienākumus, veicina mikrouzņēmumu attīstību un rada ekonomiskas un sociālas iespējas;

AI.  tā kā jaunattīstības valstīs lauksaimniecības nozare nodrošina darbu un iztiku vairāk nekā 70 % darbaspēka; tā kā lauksaimniecībai paredzētā OAP daļa joprojām tiek samazināta un šobrīd ir tikai 5 % no kopējās OAP; tā kā valstīs, kurām ir maz resursu un zemi ienākumi, izaugsme lauksaimniecības nozarē piecas reizes efektīvāk ietekmē nabadzības samazināšanos nekā izaugsme citās nozarēs (Subsahāras Āfrikā pat vienpadsmit reizes efektīvāk); tā kā lauku attīstība un pasākumi lauksaimniecības atbalstam, jo īpaši vietējās ražošanas jomā, ir galvenie visu attīstības stratēģiju elementi un ir svarīgi nabadzības, bada un nepietiekamas attīstības izskaušanai;

AJ.  tā kā apkopotajos datos, ko bieži lieto krīzes ietekmes aprakstam, var būt slēptas būtiskas atšķirības starp valstīm un vienas valsts ietvaros; tā kā ir grūti piekļūt reāllaika datiem, kas ir vajadzīgi, lai pilnīgi saprastu ekonomikas krīzes ietekmi uz reģioniem un neaizsargāto iedzīvotāju grupām; tā kā ir vajadzīga sadarbība un novatoriska datu vākšana un analīze pasaules līmenī,

1.  atkārtoti pauž stingru apņēmību aizsargāt un veicināt cilvēktiesības un pamatbrīvības ‐ pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras brīvības ‐ kā galveno Eiropas Savienības ārpolitikas principu, kas ir pamatā visiem pārējiem politikas virzieniem, kā norādīts Lisabonas līgumā, īpaši ekonomikas un finanšu krīzes kontekstā;

2.  uzsver, ka cilvēktiesības ietver tiesības uz ēdienu, ūdeni, izglītību, atbilstīgu mājokli, zemi, pienācīgu darbu, veselību un sociālo nodrošinājumu; nosoda to, ka atsevišķās valstīs kopš krīzes sākuma ir novērojama negatīva tendence šo tiesību ievērošanā; atzīst, ka bieži vien šīs tiesības netiek ievērotas nabadzības un tās saasināšanās dēļ; prasa ES ieguldīt vairāk centienu un naudas līdzekļu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā, jo pašlaik pasaulē ir ļoti iekavēta līdz 2015. gadam nosprausto mērķu izpilde;

3.  pieprasa, lai pret krīzi tiktu vērsta starptautiski saskaņota daudzpusēja sadarbība gan reģionālā, gan starpreģionālā līmenī un lai tās pamatā būtu stingra, uz cilvēktiesībām balstīta pieeja;

4.  atgādina, ka valdībām ir pienākums vienmēr ievērot, aizsargāt un īstenot cilvēktiesības, tostarp ekonomiskās un sociālās tiesības, kā arī digitālās brīvības, kā tas norādīts starptautiskajos cilvēktiesību aktos; aicina valdības vērsties pret jebkāda veida diskrimināciju un visiem nodrošināt cilvēka pamattiesības; pauž nožēlu par neatbilstību starp šo tiesību juridisku atzīšanu un politisku ieviešanu;

5.  atkārtoti norāda ‐ lai gan pasaules ekonomikas krīze nopietni apdraud ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanu, tomēr neatkarīgi no dalībvalstu ienākumu līmeņa nav attaisnojama dalībvalstu nevērība pret pienākumu ievērot cilvēka pamattiesības; uzsver, ka valdībām vienmēr ir jānodrošina sociālo un ekonomisko tiesību ievērošanas nepieciešamais prasību minimums, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu cieņpilnu dzīvi;

6.  mudina valdības, reaģējot uz politisku rīcību, par prioritārām noteikt neaizsargātāko iedzīvotāju grupu intereses, lēmumu pieņemšanas procesā izmantojot cilvēktiesību pamatprincipus; aicina valdības veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tiesu pieejamību visiem iedzīvotājiem, īpaši vēršot uzmanību uz nabadzībā nonākušiem cilvēkiem, kam pilnīgi jāizprot savas tiesības un to īstenošanas līdzekļi; aicina ES pastiprināt cīņu pret nesodāmību un palielināt atbalstu tiesiskumam un tiesu reformas programmām partnervalstīs, lai jebkura demokratizācijas procesa pamatā būtu aktīva pilsoniskā sabiedrība;

7.  atzinīgi vērtē ES apņemšanos veicināt ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības un pielikt lielākas pūles, lai nodrošinātu vispārēju un nediskriminējošu pieeju pamatpakalpojumiem, īpaši vēršot uzmanību uz nabadzīgo un neaizsargāto iedzīvotāju grupām, kā norādīts stratēģiskajā satvarā par cilvēktiesībām un demokrātiju; gaida šīs apņemšanās atspoguļojumu konkrētos mērķos, tostarp ES delegāciju izstrādātajos valstu stratēģiju projektos cilvēktiesību jomā;

8.  pieprasa ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos nodrošināt, lai cilvēktiesības būtu politikas iniciatīvu prioritāte, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātāko iedzīvotāju grupām trešo valstu sabiedrībās;

9.  īpaši akcentē to, ka ir svarīgi, lai atbalstu cilvēktiesībām un demokrātijas veicināšanai neapdraudētu budžeta samazināšana šādiem projektiem krīzes dēļ; šajā sakarībā uzsver, ka pastāvīgi ir jāatbalsta projekti, kurus finansē Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR) un kurus īsteno cilvēktiesību aizstāvji, tostarp tie, kas darbojas ekonomisko un sociālo tiesību jomā, piemēram, darba ņēmēju un migrantu tiesību jomā, un īpaši akcentē arī to, ka ir svarīgi veicināt izglītošanu cilvēktiesību jomā;

10.  atgādina valdībām, ka tām ir pienākums nodrošināt vajadzīgos līdzekļus pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai tās varētu veikt savus pienākumus sabiedrībā, un ka valdības nedrīkst izmantot pašreizējo krīzi kā attaisnojumu atbalsta mazināšanai pilsoniskās sabiedrības organizācijām; prasa piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus pilsoniskās sabiedrības instrumentam laikposmam pēc 2013. gada, lai turpmāk stiprinātu pilsoniskās sabiedrības spējas partnervalstīs;

11.  uzsver, ka Komisijai vajadzētu cilvēktiesību noteikumus iekļaut ietekmes novērtējumos attiecībā uz tādiem leģislatīviem un neleģislatīviem priekšlikumiem, īstenošanas pasākumiem un tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem, kam ir būtiska ietekme uz ekonomiku, sabiedrību un vidi;

12.  ar bažām norāda, ka pasaules ekonomikas krīze apdraud ES dalībvalstu oficiālās attīstības palīdzības sniegšanu; atgādina, ka pasaules ekonomikas krīzes izmaksas nesamērīgi vairāk skar nabadzīgās valstis, lai gan krīze radusies bagātajās valstīs; tāpēc mudina ES un tās dalībvalstis saglabāt spēkā un izpildīt savas pašreizējās divpusējās un daudzpusējās OAP saistības un ANO Tūkstošgades deklarācijā noteiktos mērķus, jo īpaši pievēršoties tām jomām, kurās pašlaik ir aizkavēta attīstība, un nodrošināt attīstības palīdzības efektīvu izmantošanu, lai garantētu līdzekļu vislietderīgāko izmantojumu un politikas saskaņotību cilvēktiesību un attīstības jomā; norāda, ka svarīga nozīme ir arī jaunietekmes valstīm, ņemot vērā to iespējamo ieguldījumu oficiālajā attīstības palīdzībā;

13.  mudina Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis modelēt reakciju krīzes situācijās un attīstības politiku, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, kā norādīts Komisijas paziņojumā “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” un Parlamenta 2012. gada 23. oktobra rezolūcijā par šo paziņojumu(8);

14.  īpaši akcentē to, ka ir svarīgi saskaņot un koordinēt politiku, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, proti, samazinātu nabadzību un palielinātu ES ārējās palīdzības uzticamību un ietekmi;

15.  atkārtoti norāda, ka budžeta atbalsts partnervalstīm un visi tirdzniecības nolīgumi ir ciešāk jāsaista ar prasību ievērot cilvēktiesības un demokrātiju partnervalstīs; uzskata, ka līdzekļu devējiem un aizdevējiem jo īpaši ir savlaicīgi un saskaņoti jāreaģē uz paziņotiem krāpniecības un korupcijas gadījumiem un jāsekmē reformas šajās valstīs labas pārvaldības un pārredzamības ziņā; mudina ES un dalībvalstis īstenot plaši izplatītās korupcijas sistēmiskā riska novērtēšanu partnervalstīs, jo korupcija var radīt šķēršļus vēlamā rezultāta sasniegšanai attiecībā uz attīstību un humanitāriem projektiem;

16.  aicina jaunattīstības valstis izstrādāt ekonomikas politiku, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi un attīstību, rada jaunas darbvietas, politikas īstenošanā par prioritārām nosaka sabiedrības neaizsargātās sociālās grupas un attīstību balsta uz stabilu fiskālo sistēmu, jo tā izskauž izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un tas ir nepieciešams vietējo resursu efektīvākai un taisnīgākai izmantošanai;

17.  mudina ārvalstu un vietējos ieguldītājus visās valstīs īstenot uzņēmumu sociālās atbildības politiku, uzsvaru liekot uz ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību un skaidri atbalstot cilvēktiesības, pienācīgu nodarbinātību, darba standartus, biedrošanās brīvību, koplīgumu slēgšanu un citus sociālos apsvērumus;

18.  mudina jaunattīstības valstis izmantot ES vispārējās preferenču sistēmas (VPS) sniegtos tirdzniecības atvieglojumus savas ekonomikas attīstībai, eksporta dažādošanai un konkurētspējas uzlabošanai; atgādina jaunattīstības valstīm, ka tām ar VPS+ shēmu ir noteikts pienākums ratificēt un efektīvi īstenot šajā shēmā ietvertās starptautiskās pamatkonvencijas cilvēktiesību un darba tiesību, vides aizsardzības un labas pārvaldības jomā;

19.  aicina ES atbalstīt un pieņemt starptautisko mērķi līdz 2030. gadam sasniegt vispārēju energoapgādes pakalpojumu pieejamību visiem, jo tas veicinās ekonomiskās iespējas un sociālos ieguvumus nabadzīgākajiem un visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem jaunattīstības valstīs;

20.  atzinīgi vērtē īpaša izpildes mehānisma izveidi, lai uzraudzītu cilvēktiesību klauzulas īstenošanu tā dēvētajos jaunās paaudzes divpusējos un reģionālos ES nolīgumos; atzinīgi vērtē centienus uzlabot cilvēktiesību stāvokļa analīzi trešās valstīs, kad tiek sākti vai noslēgti tirdzniecības un/vai ieguldījumu nolīgumi; ar bažām norāda, ka pašreizējie cilvēktiesību uzraudzības noteikumi attiecīgajos nolīgumos nav skaidri noteikti vai pietiekami vērienīgi; aicina ES pieņemt nemainīgi principiālu nostāju, prasot, lai partnervalstis ievērotu cilvēktiesību klauzulas starptautiskos nolīgumos;

21.  atzinīgi vērtē ES atbalsta pārorientēšanu uz vismazāk attīstītajām valstīm, mudinot valstis ar vidējiem ienākumiem lielāku fiskālo ieņēmumu daļu novirzīt sociālās aizsardzības sistēmām un nabadzīgāko un neaizsargātāko iedzīvotāju cilvēktiesību īstenošanai;

22.  aicina starptautisko sabiedrību sniegt pienācīgu palīdzību Subsahāras Āfrikas valstu valdībām, lai novērstu finanšu krīzes padziļināšanos atsevišķās šā reģiona valstīs;

23.  aicina valdības ievērot savus pienākumus pret iedzīvotājiem attiecībā uz dabas resursu labu pārvaldību;

24.  mudina valdības veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai mazinātu galējības saistībā ar ienākumu nevienlīdzību un radītu apstākļus, kas pašlaik galējā nabadzībā dzīvojošiem cilvēkiem dotu iespēju pilnībā īstenot savu potenciālu un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

25.  mudina jaunattīstības valstu valdības izstrādāt sociālās aizsardzības sistēmas, jo tās ir svarīgas, lai aizstāvētu neaizsargātākos cilvēkus un veidotu noturību pret triecieniem ekonomikas un vides jomā, un ir pierādīts, ka sabiedrībai šādas sistēmas drīzāk ir ieguvums, nevis izdevumi, uz ko norāda sociālās labklājības programmas, piemēram, Brazīlijas programma “Bolsa Familia”, vai uz pieprasījumu pamatotas sabiedrisko darbu shēmas, piemēram, Indijas Valsts lauku nodarbinātības garantijas shēma (NREGS); uzsver, ka šo naudas pārvedumu shēmu panākumi lielā mērā ir atkarīgi no tādiem nosacījumiem kā uzņemšana skolā un skolas apmeklējums, kā arī veselības aspekti, īpaši bērnu vakcinācija;

26.  atzinīgi vērtē ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku Olivier de Schutter un ANO īpašās referentes galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos Magdalena Sepúlveda Carmona kopīgo ierosmi stiprināt sociālās aizsardzības sistēmas jaunattīstības valstīs, izmantojot Pasaules sociālās aizsardzības fondu, ar kura palīdzību starptautiskā solidaritāte varētu dot labumu vismazāk attīstītajām valstīm; prasa Komisijai nodrošināt atbalstu šīm programmām;

27.  uzskata, ka ieguldījums ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstīšanā jaunattīstības valstīs ir svarīgs katalizators, lai novērstu pārtikas nodrošinātības trūkumu un veicinātu vispārēju izaugsmi; mudina valdības atbalstīt atbildīgus privātā sektora ieguldījumus un mazos pārtikas ražotājus, īpaši sievietes un lauksaimniecības kooperatīvus, kam ir vislielākā ietekme galējas nabadzības mazināšanā, jo tie palielina darba ienesīgumu; īpaši akcentē to, ka ir svarīgi lauku infrastruktūrā veikt ieguldījumus, kas samazina darījumu izmaksas un dod iespēju lauksaimniekiem sasniegt tirgus un palielināt ienākumus;

28.  aicina valdības neļaut valsts un starptautiskiem finanšu spekulantiem ieguldīt līdzekļus zemes iegādē, jo tas nelabvēlīgi ietekmē sīkzemniekus un vietējos ražotājus, izraisot pārvietošanu, vides problēmas, pārtikas nodrošinātības problēmas un nestabilus ienākumus; šajā sakarībā atgādina, ka drošs darbs un uzturs ir priekšnoteikums cilvēktiesību ievērošanai, demokratizācijai un jebkurām politiskām saistībām;

29.  atgādina, ka gan valdībām, gan privātajam sektoram ir jāievēro neformālās un tradicionālās zemes īpašumtiesības, kā arī zemes izmantošanas tiesības; uzsver, ka visvairāk aizsardzība ir nepieciešama neaizsargātām grupām, piemēram, vietējiem iedzīvotājiem, jo bieži vien zeme ir vienīgais resurss, no kura viņi var iegūt iztikas līdzekļus;

30.  mudina valdības nesamazināt un neierobežot pārtikas subsīdiju apmēru, jo ar šīm subsīdijām var ierobežot bada izplatību un uzlabot uzturu saņēmējās mājsaimniecībās;

31.  prasa uzlabot pārredzamību izejvielu tirgū, lai novērstu pārmērīgu spekulāciju izraisītu agrāro izejvielu cenu nestabilitāti, un uzsver, ka ir jāpievērš lielāka starptautiskā uzmanība un jānodrošina pastiprināta saskaņošana šajā jomā;

32.  atgādina valdībām, ka jaunatnes nodarbinātības politiku vajadzētu vērst ne tikai uz darbvietu radīšanu, bet arī uz pienācīgam dzīves līmenim atbilstoša ienākumu līmeņa un darba apstākļu nodrošināšanu;

33.  pauž atbalstu finanšu darījumu nodokļa vispārējai ieviešanai, jo šis nodoklis var būt novatorisks attīstības finansēšanas mehānisms, kas galu galā veicinātu ekonomisko un sociālo tiesību vispārēju īstenošanu; mudina dalībvalstis atbalstīt ES budžeta priekšlikumu par finanšu darījumu nodokli;

34.  uzsver, ka cīņa pret nelegālām naudas plūsmām, nodokļu oāzēm un spekulāciju ar precēm ir vajadzīgi pasākumi, lai panāktu cilvēktiesību ievērošanu, jo īpaši valstīs ar zemiem ienākumiem;

35.  uzskata, ka jaunattīstības valstīs ir jāievieš novatoriskas sistēmas ekonomikas politikas finansēšanai; mudina valstis izstrādāt pašu resursiem piesaistītus finanšu mehānismus;

36.  prasa uzlabot konkurētspēju starp uzņēmumiem jaunattīstības valstīs, tādējādi sekmējot bezdarba samazināšanu un atbalstot nodarbinātības politikas nostādnes;

37.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi stiprināt prasmju attīstīšanas un apmācības politiku, tostarp neformālo izglītību, kā arī stažēšanos un praksi darba vietā, kas veicina veiksmīgu pāreju no skolas uz darba tirgu;

38.  uzsver, ka Arābu pavasara notikumi ir atklājuši vairākas nepilnības ES politikas nostādnēs attiecībā uz šo reģionu, tostarp jauniešu situāciju, kuri saskaras ar masveida bezdarbu un iespēju trūkumu savā valstī; aicina ES rīkoties efektīvāk, lai novērstu finanšu krīzes sekas trešās valstīs, tostarp pienācīgi ņemot vērā pilsonisko sabiedrību organizāciju ziņojumus;

39.  mudina gan to valstu valdības, kurās ir augsts bērnu nodarbinātības līmenis, gan starptautiskos līdzekļu piešķīrējus veicināt preventīvus pasākumus, piemēram, skolu pieejamības palielināšanu, skolu kvalitātes uzlabošanu un ar skolu saistīto izdevumu samazināšanu, lai pazeminātu nabadzības līmeni un veicinātu ekonomikas izaugsmi;

40.  mudina valdības nodrošināt “otrās iespējas” izglītības programmas tiem cilvēkiem, kas nav apmeklējuši pamatskolu, lai viņi varētu apgūt rakstpratību un rēķinātprasmi, kā arī sadzīviskas prasmes, kas palīdzētu viņiem pārvarēt nabadzību;

41.  mudina valdības veikt bērnu aizsardzības atbalsta pasākumus, tostarp pasākumus, ar kuriem risināt problēmu, kas saistīta ar vardarbību pret bērniem, un veicināt valdības ierēdņu izpratni par vardarbību pret bērniem;

42.  atgādina, ka ekonomikas atveseļošanas politikā īpaša uzmanība jāpievērš dzimumu jautājumam; prasa nekavējoties īstenot politiku un praksi, kas nodrošina, ka arvien vairāk sieviešu iesaistās darba tirgū tādās darbvietās, kurās ir pienācīgi darba apstākļi un sociālā aizsardzība; prasa veikt valsts ieguldījumus aprūpes pakalpojumos, lai samazinātu sieviešu veikto neapmaksāto darbu mājsaimniecības un aprūpes jomā; pieprasa, lai darba tirgus politikā tiktu risināts jautājums par laiku, kura pietrūkst vecākiem bērnu aprūpei un audzināšanai;

43.  uzsver, ka sievietes vairāk jāiesaista sociālajā dialogā un lēmumu pieņemšanas procesos; atkārtoti norāda, ka meiteņu un sieviešu izglītošana un dzimumu iespēju līdztiesība ir būtisks jautājums;

44.  mudina valdības risināt būtiskos cilvēktiesību jautājumus, ar kuriem saskaras veci cilvēki, īpaši ekonomikas lejupslīdes laikā, piemēram, ilgstošu bezdarbu, diskrimināciju nodarbinātības jomā vecuma dēļ, ienākumu nestabilitāti un nepieejamu veselības aprūpi; aicina valdības ieviest novatoriskus, jaunus mehānismus, kas nodrošinātu elastīgu darbaspēka līdzdalību, piemēram, piešķirt sociālās pensijas veciem cilvēkiem, kas strādā nepilnas slodzes darbu, pārkvalificēšanas programmas vai nodokļu pasākumus, kuru mērķis ir stimulēt vecu cilvēku nodarbinātību;

45.  prasa samazināt naudas pārvedumu izmaksas un ļaut, piemēram, migrantiem vieglāk atvērt bankas kontu uzņēmējvalstī;

46.  aicina valdības nodrošināt to, ka cīņai pret cilvēku tirdzniecību tiek piešķirta liela nozīme arī ekonomikas un finanšu krīzes laikā; mudina valdības pilnībā īstenot tiesību aktus, lai sauktu pie atbildības cilvēku tirgotājus un kontrabandistus, palielinātu atbalstu un juridisko palīdzību no cilvēku tirdzniecības cietušajiem un attīstītu ciešāku starptautisko sadarbību;

47.  atzinīgi vērtē diskusijas, kuras risināja ANO Augsta līmeņa darba grupa jautājumos par attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada diskusijas un kurās piedalījās Eiropas attīstības komisārs; uzskata, ka laikposmā pēc 2015. gada par prioritāru ir jāuzskata cilvēktiesību vispārēja īstenošana, jāņem vērā finanšu un ekonomikas krīzes ietekme uz nabadzīgākajiem un neaizsargātākajiem iedzīvotājiem un jācenšas pildīt nabadzības samazināšanas saistības; mudina visas iesaistītās puses apsvērt izmērāmu mērķu un rādītāju, kā arī kvalitatīvu un uz iznākumu pamatotu rādītāju noteikšanu;

48.  uzsver vajadzību arī turpmāk pētīt un analizēt finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz dažādiem reģioniem, tostarp ES un tās attiecībās ar trešām valstīm, un modrāk reaģēt uz agrīniem signāliem par pasaules un reģionālām krīzēm; uzsver, ka izpētē un politikas plānošanā vajadzētu vairāk izmantot neapkopotus datus, lai labāk noteiktu un risinātu problēmas, kas skar nabadzīgākos un neaizsargātākos sabiedrības locekļus; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt finansiālu atbalstu ANO jaunrades laboratorijai “Pasaules pulss”, kuru 2009. gadā izveidoja ANO ģenerālsekretārs ar mērķi vākt un analizēt datus, kas vajadzīgi, lai labāk saprastu finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz neaizsargātajām iedzīvotāju grupām un nodrošinātu atbilstīgas politikas atbildes reakcijas;

49.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD), ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ANO augstā cilvēktiesību komisāra birojam.

(1) http://www.un.org/millennium/declaration/ares552e.htm. (2) OV C 4E, 7.1.2011., 34. lpp. (3) OV C 99E, 3.4.2012., 31. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470. (5) OV C 380 E, 11.12.2012., 89. lpp. (6) OV C 33 E, 5.2.2013, 140. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0386. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0386.