Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2012/2100(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0145/2013

Iesniegtie teksti :

A7-0145/2013

Debates :

PV 20/05/2013 - 25
CRE 20/05/2013 - 25

Balsojumi :

PV 21/05/2013 - 6.9
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2013)0199

Pieņemtie teksti
PDF 243kWORD 29k
Otrdiena, 2013. gada 21. maijs - Strasbūra
Reģionālās stratēģijas rūpniecības rajoniem Eiropas Savienībā
P7_TA(2013)0199A7-0145/2013

Eiropas Parlamenta 2013. gada 21. maija rezolūcija par reģionālajām stratēģijām rūpniecības rajoniem Eiropas Savienībā (2012/2100(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā LESD 162. pantu, kurā ietverti Eiropas Sociālā fonda mērķi un cita starpā minēts mērķis veicināt pielāgošanos pārmaiņām rūpniecībā un pārmaiņām ražošanas sistēmās,

–  ņemot vērā LESD 174. pantu un turpmākos pantus, kuros noteikts ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķis un minēti strukturālie finanšu instrumenti šā mērķa sasniegšanai,

–  ņemot vērā LESD 176. pantu, kas attiecas uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un cita starpā ietver norādi uz to reģionu attīstīšanu un strukturālo pielāgošanu, kuru attīstība atpaliek, un to rūpniecības rajonu pārprofilēšanu, kur sākusies lejupslīde,

–  ņemot vērā LESD 173. pantu (XVII sadaļa), kurš attiecas uz ES rūpniecības politiku un kurā cita starpā ir minēta Savienības rūpniecības konkurētspēja,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (COM(2012)0496),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par pētniecībai un inovācijai paredzēto fondu sinerģiju īstenošanu Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Septītajā pamatprogrammā pētniecībai un attīstībai pilsētās un reģionos, kā arī dalībvalstīs un Eiropas Savienībā(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par Kopienas inovāciju politiku mainīgajā pasaulē(3),

–  ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “ES 2020”(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada(5),

–  ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju par rūpniecības politiku globalizācijas laikmetā(6),

–  ņemot vērā 2010. gada 10. decembrī Briselē notikušās Konkurētspējas padomes (iekšējais tirgus, rūpniecība, pētniecība un kosmoss) 3057. sanāksmes secinājumus par rūpniecības politiku globalizācijas laikmetā,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 25. jūnija Sesto progresa ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju “Radoši un inovatīvi reģioni” (COM(2009)0295),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2009. gada 30. jūlija darba dokumentu “Eiropas rūpniecība mainīgā pasaulē ‐ atjaunināts nozares pārskats par 2009. gadu” (SEC(2009)1111),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. septembra paziņojumu “Gatavojoties nākotnei: kopējas stratēģijas izstrādāšana svarīgām pamattehnoloģijām ES” (COM(2009)0512),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu “Stratēģijas ”Eiropa 2020“ pamatiniciatīva ”Inovācijas savienība“” (COM(2010)0546),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 28. oktobra paziņojumu “Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam ‐ prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (COM(2010)0614),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu “Secinājumi piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju ‐ kohēzijas politikas nākotne” (COM(2010)0642),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 14. oktobra paziņojumu “Rūpniecības politika ‐ konkurētspējas uzlabošana” (COM(2011)0642),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 14. marta darba dokumentu “Vienotā stratēģiskā satvara 2014.–2020. gadam elementi: Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Eiropas Sociālais fonds, Kohēzijas fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds” (SWD(2012)0061),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 24. aprīļa darba dokumentu “Partnerības princips vienotā stratēģiskā satvara fondu īstenošanā ‐ elementi Eiropas rīcības kodeksam attiecībā uz partnerību” (SWD(2012)0106),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu “Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai ‐ atjaunināts paziņojums par rūpniecības politiku” (COM(2012)0582),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 10. oktobra darba dokumentu par Eiropas konkurētspējas ziņojumu (SWD(2012)0299),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Rūpniecības rezultātu apkopojums un dalībvalstu konkurētspējas rādītāji un politika” (SWD(2012)0298),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2010. gada 26. maija atzinumu “Nepieciešamība piemērot integrētu pieeju pilsētvides atjaunošanai”(7),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Komisijas paziņojumu “Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam ‐ prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (CCMI/083 – CESE 808/2011),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0145/2013),

A.  tā kā jēdziens “rūpniecība” nav skaidri definēts un var ietvert dažādas nozares;

B.  tā kā rūpniecība nešaubīgi ir viena no mūsu galvenajām priekšrocībām starptautiskā līmenī, jo bez tās ES nespētu būt tik ekonomiski ietekmīga pasaulē;

C.  tā kā rūpniecības nozarei varētu būt vadošā loma ES ekonomikā, jo pēc Komisijas aplēsēm katras 100 rūpniecībā radītas darbvietas var radīt 60 līdz 200 jaunu darbvietu citās ekonomikas nozarēs; tā kā rūpnieciskā ražošana laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam tomēr ir samazinājusies no 20 % līdz 16 % no ES IKP un tā kā darbvietu skaits nozarē ir samazinājies par 11 %;

D.  tā kā Komisija cenšas apturēt ES rūpniecības lejupslīdi un panākt tās augšupeju un līdz 2020. gadam atjaunot rūpniecības ieguldījumu IKP līdz pat 20 % salīdzinājumā ar pašreizējiem 16 %; tā kā rūpniecība ir viens no svarīgākajiem privāto un publisko ieguldījumu mērķiem pētniecības, izstrādes un inovāciju jomā;

E.  tā kā kohēzijas politika var palīdzēt risināt strukturālās problēmas, ar ko saskaras Savienības rūpniecības nozare, un var palīdzēt sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” vērienīgos mērķus, tostarp pāreju uz energoefektīvu un iekļaujošu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa emisijas un veicina zināšanas un nodarbinātību;

F.  tā kā daudzi vecie rūpniecības rajoni Eiropā saskaras ar līdzīgām problēmām ‐ ilgstošam izaugsmes periodam pagātnē sekojis dziļš ekonomikas pagrimums pēdējos gados;

G.  tā kā pārrobežu reģioni to kopējo teritoriālo īpašību un savstarpējās ekonomiskās atkarības dēļ bieži saskaras ar tādām pašām rūpniecības problēmām kā ogļu un metāla atradnes un tekstilrūpniecība;

H.  tā kā rūpniecības politika parasti koncentrējas uz nozarei specifiskām ikdienas problēmām, tāpēc tās spēcīgā ietekme uz reģioniem bieži vien netiek pamanīta;

I.  tā kā pētījumi liecina, ka veco rūpniecības rajonu pārstrukturēšanai ir vajadzīga plaša pieeja, un administratīvie šķēršļi šo procesu var kavēt;

J.  tā kā ES dalībvalstis, reģioni un pilsētas saskaras ar finansiāliem ierobežojumiem; tā kā jo īpaši rajoni ar vecu rūpniecisko bāzi bieži vien neatrodas tik izdevīgā vietā, lai piesaistītu to pārprofilēšanai pietiekamus līdzekļus; tā kā, lai atbalstītu reģionālās un pārrobežu politikas pieejas, pārprofilēšanas un pārstrukturēšanas pasākumiem ir vajadzīgs ES finansējums;

K.  tā kā pilsētas veicina inovācijas un ilgtspējīgu attīstību un tā kā viens no to svarīgākajiem uzdevumiem ir risināt problēmas, ar ko saskaras vecie rūpniecības rajoni;

L.  tā kā, lai palīdzētu reģioniem un pilsētām īstenot savu inovāciju potenciālu un pārorientēt rūpniecisko īpašumu jauno rūpniecības nozaru un pakalpojumu, un globalizēta tirgus virzienā, ir vajadzīgas jaunas, novatoriskas un integrētas pieejas, ko atbalsta arī atbilstošs tiesiskais regulējums un pārdomātas specializācijas stratēģijas;

M.  tā kā kultūras un radošo nozaru potenciāls nav pietiekami ņemts vērā dažādajos industrializācijas atjaunošanas politikas virzienos, lai gan tām ir ievērojams izaugsmes, inovāciju un darbvietu izveides potenciāls un tās ir sociālās kohēzijas faktors un efektīvs līdzeklis cīņā pret pašreizējo lejupslīdi,

1.  vērš uzmanību uz to, ka ir pieejami līdzekļi, ko nodrošina kohēzijas politika un struktūrfondi, izmantojot Eiropas Investīciju bankas finanšu inženierijas sistēmas, kā arī valsts, reģionālās un vietēja līmeņa ekonomiskās attīstības politikas virzienus, lai atbalstītu veco rūpniecības rajonu pārstrukturēšanu un rūpniecības atjaunošanu krīzes skartajos rūpniecības rajonos, paturot prātā galveno mērķi ‐ atjaunot modernu un ilgtspējīgu rūpniecību; tomēr pauž nožēlu, ka šīs iespējas ne vienmēr attiecas uz konkrēta reģiona faktiskajām problēmām un ka dalībvalstis un reģioni nepietiekami izmanto struktūrfondu un ieguldījumu fondu līdzekļus brīdī, kad rūpniecības nozari ir smagi skārusi krīze;

2.  norāda, ka jāveic turpmāki veco rūpniecības rajonu atbalsta pasākumi, jo īpaši attiecībā uz rajoniem, kuros praktizēta tikai viena rūpniecības nozare, lai veiksmīgi atrastu tiem jaunus attīstības virzienus, liekot uzsvaru uz radošām un kultūras nozarēm, kā arī lai veicinātu pamestu teritoriju izmantošanu, kas varētu būt izšķiroši nozīmīgi rūpniecības platību pārveidei;

3.  prasa ieviest integrētākas sistēmiskās pieejas rūpniecības atjaunošanai un reģionālajai attīstībai un nodrošināt lielāku saskaņotību starp dažādiem politikas virzieniem ES, valsts, reģionu, starpreģionu un pārrobežu līmenī, lai nodrošinātu lielā Eiropas rūpniecības nozares potenciāla izmantošanu; uzsver, ka jāizveido reģionālu interešu ekonomikas zonas un augsto tehnoloģiju uzņēmējdarbības parki, kuru pamatā ir publiskā un privātā sektora partnerība, un ka ar novatoriskām tehnoloģijām jāatbalsta vietējo un reģionālo cilvēkresursu un ekonomisko resursu efektīvāka izmantošana;

4.  uzsver, ka panākumi, nodrošinot šādu rūpniecības atjaunošanu līdz ar reģionālo attīstību, būs atkarīgi no efektīvas politikas tādās jomās kā kohēzijas politika, ekonomikas pārvaldība, konkurētspēja, pētniecība un inovācija, enerģētika, digitalizācijas programma, ilgtspējīga attīstība, kultūras un radošās nozares, jaunas prasmes un darbvietas utt.;

5.  uzskata, ka veco rūpniecības rajonu galvenie izaicinājumi ir saistīti ar:

   zemes fizisko atjaunošanu;
   mājokļu un sociālās infrastruktūras atjaunošanu;
   auno rūpniecības nozaru vajadzībām pielāgotas infrastruktūras atjaunošanu;
   platjoslas infrastruktūras attīstīšanu, kas padara teritoriju pievilcīgāku;
   nepieciešamību pārkvalificēt bez darba palikušos strādniekus, kā arī mūžizglītības veicināšanu, lai radītu darbvietas, galveno uzmanību pievēršot darbaspēka, jo īpaši jauniešu, kvalitatīvai tehnoloģiskajai izglītībai;
   pārrobežu stratēģiju veicināšanu nodarbinātības, inovāciju, apmācības, vides atveseļošanas un reģionālās pievilcības jomā;
   vajadzību veicināt uzņēmējdarbību ar īpaši pielāgotām Savienības nodarbinātības stratēģijām un vajadzību pielāgot sociālās prasmes, kvalifikāciju un uzņēmējdarbību jaunajām prasībām, ko rada pārmaiņas ekonomikas, tehnoloģiju, profesionālajā un vides jomā;
   attiecīgo teritoriju ilgtspējīgu atjaunošanu, garantējot, ka katrā iespējamā gadījumā tiek veidotas zaļās zonas;
   jauna ekonomiskā pamata un ieguldījumu nosacījumu noteikšanu;
   ekoloģisko problēmu risināšanu;
   finansiāliem šķēršļiem un tiešas finansēšanas iespēju trūkumu;
   pārdomātas specializācijas risinājumu veidošanu attiecībā uz rūpniecības atjaunošanu un ekonomikas dažādošanu;

6.  uzsver, ka reģionālajās stratēģijās rūpniecības rajoniem kā centrālais elements ir jāiekļauj pasākumi augsnes, ūdens un gaisa kvalitātes aizsardzībai, lai nosargātu reģionālo un vietējo bioloģisko daudzveidību un dabas resursus, kā arī pasākumi augsnes un ūdens attīrīšanai, lai izbeigtu videi kaitīgu vielu nonākšanu dabā;

7.  uzskata, ka ir svarīgi, lai rūpniecības rajoniem paredzētās stratēģijas ietvertu integrētu pieeju ilgtspējīga transporta iespējām uz un no šādiem rajoniem gan izejvielu, preču un personāla, gan nepieciešamās ‐ esošās vai plānotās ‐ infrastruktūras ziņā, un ka tādējādi var samazināt pilsētas un rūpniecisko rajonu ietekmi uz vidi, kā arī nodrošināt, lai būtu apmierinātas arī vietējo iedzīvotāju vajadzības, vienlaikus aizsargājot dabas resursus un kapitālu un labvēlīgi ietekmējot cilvēka veselību;

8.  uzskata, ka ES paplašināšanās rezultātā ir palielinājušās reģionu atšķirības, tāpēc uzmanība vairs netiek pievērsta veciem rūpniecības rajoniem un sabiedrība ir zaudējusi interesi par šiem rajoniem, kuriem trūkst iespēju saņemt pietiekamus ieguldījumus konkrētu reģionālās attīstības stratēģiju īstenošanai;

9.  aicina Komisiju novērtēt pašreizējo situāciju vecajos rūpniecības rajonos, noteikt to galvenās problēmas un sniegt tiem informāciju un ieteikumus, lai, balstoties uz plašām partnerattiecībām, ar demokrātiskām procedūrām izstrādātu reģionālās stratēģijas, kas var palīdzēt uzlabot šo rajonu ilgtspējīgas attīstības perspektīvas, izmantojot tiem piemītošo potenciālu;

10.  uzsver ‐ lai veicinātu ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu un sekmētu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu un ar tiem saistīto pasākumu īstenošanu, ir jānostiprina ekonomikas rūpnieciskā bāze, un uzsver, ka vecajiem rūpniecības rajoniem pieejamais ar rūpniecību saistītais kultūras, vēstures un arhitektūras mantojums un zināšanas var būt neaizstājams šīs bāzes pamats, un tas ir jāsaglabā un jāpielāgo jaunajām vajadzībām;

11.  atzīmē, ka daudzās bijušajās rūpnieciskajās teritorijās ir daudz iespēju uzlabot energoefektivitāti, piemērojot mūsdienīgas tehnoloģijas un būvniecības standartus, un ka tas sniegs labumu gan attiecīgajai reģionālajai ekonomikai, gan videi;

12.  atkārtoti norāda, ka gadījumos, kad vecie rūpniecības rajoni ir mēģinājuši pētīt jaunas reģionālās attīstības iespējas, vislabākos panākumus tie guvuši tad, kad šīs stratēģijas bija balstītas uz to agrākajām iezīmēm, teritoriālajām priekšrocībām, rūpniecisko mantojumu, pieredzi un spējām;

13.  norāda, ka pilsētu teritorijām ir būtiska nozīme attiecībā uz inovācijām un ilgtspējīgu izaugsmi un ka pārveides pasākumi var būt veiksmīgi tikai tad, ja šajā jomā ir pieejami pietiekami ieguldījumi, jo bez pasākumiem, kas vērsti uz ēkām un pilsētu transportu, ES mērķi netiks sasniegti;

14.  uzskata, ka pagrimums lielākajā daļā veco rūpniecības rajonu ir daļēji saistīts ar to atkarību no monostruktūrām; ir pārliecināts, ka ekonomika, kas balstīta tikai uz monostruktūrām, ir neproduktīva un ka ekonomikas dažādošanai ir ļoti liela nozīme, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi un radītu darbvietas;

15.  aicina Komisiju izstrādāt politikas koncepcijas un instrumentus, Kohēzijas fondu un struktūrfondus apvienojot ar rūpniecības politikas pieejām, lai atbalstītu veco rūpniecības rajonu strukturālo pārveidošanu par moderniem rūpniecības rajoniem;

16.  uzskata, ka reģionālo rūpniecības stratēģiju pamatā ir jābūt integrētai pieejai, kas aptver arī nodarbinātību, apmācību un izglītību, lai veicinātu to nozaru nākotni, kuras rada ilgtspējīgas vietējās un reģionālās darbvietas, jo īpaši jauniešiem, piemēram, novatoriskos MVU, kas būtu daļa no Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmas (COSME); uzsver pilsētu īpašo nozīmi, izstrādājot reģionālās attīstības stratēģijas rūpniecības rajoniem; ņemot to vērā, uzskata, ka tieši pilsētas ir galvenais viedai izaugsmei vajadzīgais elements; līdz ar to uzsver, ka jo īpaši tām pilsētām, kurām ir agrākā rūpniecības bāze, ir milzīgs potenciāls, kas ES būtu pilnībā jāizmanto; aicina Komisiju uzturēt ciešāku dialogu ar attiecīgajām pilsētām, lai šīs pilsētas kļūtu par ES tiešajiem partneriem;

17.  uzsver, ka atbalsts ēku renovācijai, lai panāktu energoefektivitāti, jo īpaši palīdzēs reģioniem samazināt oglekļa emisijas, radīt vietējas darbvietas, kā arī palīdzēs patērētājiem ietaupīt naudu par apkures rēķiniem;

18.  aicina Komisiju izmantot sinerģiju starp kohēzijas un rūpniecības politiku, lai atbalstītu konkurētspēju un izaugsmi un palīdzētu dalībvalstīm, reģioniem un pilsētām rast pamatu reģiona līmenī vadītām rūpniecības attīstības stratēģijām;

19.  uzskata, ka rūpniecības rajoniem visā Eiropas Savienībā nav īpaša reģionālo stratēģiju plāna un ka reģionālo stratēģiju izstrādei vispiemērotākā ir vietējā un reģionālā pieeja; aicina Komisiju atbalstīt ekonomisko izpēti reģionu līmenī, īstenojot iniciatīvu “Apvārsnis 2020”, kas ļauj izstrādāt arī citiem veciem rūpniecības rajoniem pielāgotas stratēģijas;

20.  uzsver, ka, plānojot reģionālās attīstības stratēģijas, ir jāņem vērā reģionu īpatnības; šajā sakarībā, ņemot vērā lauku apvidu augšupēju attīstības stratēģiju modeli (Kopienas iniciatīva lauku attīstībai LEADER), uzskata, ka būtu jāveicina augšupējas vietējās attīstības iniciatīvas attiecībā uz pilsētu teritorijām;

21.  lai izstrādātu turpmākās stratēģijas citiem ES reģioniem, aicina Komisiju izmantot pieredzi, kas iepriekš gūta tādās pilsētu teritorijās kā Mančestra Apvienotajā Karalistē, Lille Francijā, Esene un Rūras apgabals Vācijā un Bilbao Spānijā, kur ES finansējums ir veicinājis veco rūpniecības rajonu pārprofilēšanu un pārstrukturēšanu;

22.  atzinīgi vērtē pozitīvo ietekmi, ko rada Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa piešķiršana pilsētām un aglomerācijām, kuras agrāk cietušas no rūpniecības lejupslīdes, piemēram, Glāzgovai vai Lillei, un ir pārliecināts, ka pilsētu atjaunotni un reģionu pievilcību galvenokārt veicina kultūra un jaunrade;

23.  uzsver, ka ilgtspējīgai veco rūpniecības rajonu atjaunošanai ir vajadzīgi gadu desmiti, tā ir ļoti dārga un bieži vien pārsniedz vietējo valsts pārvaldes iestāžu administratīvās un finansiālās iespējas; tādēļ norāda, ka ir jārod iespējas sniegt tehnisko palīdzību reģionālas un vietējās pārvaldes un valsts pārvaldes iestādēm;

24.  uzsver, ka Kopīgo noteikumu regulas projekta 99. pantā ierosinātais jaunais integrēto teritoriālo ieguldījumu instruments finansēšanas periodam no 2014. līdz 2020. gadam varētu sniegt iespēju izstrādāt tādas reģionālās stratēģijas, kas neietver tikai administratīvus pasākumus;

25.  aicina dalībvalstis neizvirzīt pārāk sarežģītus noteikumus saņēmējiem; atkārtoti norāda ‐ ja ir spēkā ES noteikumi, vietējos noteikumus var atcelt, lai nepieļautu noteikumu dublēšanos vai pretrunīgus noteikumus;

26.  aicina Komisiju izveidot datubāzi, kurā tiktu reģistrēti reģionā esošie rūpniecības parki un darbības teritorijas, lai noteiktu labākos modeļus, ko var piemērot arī citiem reģioniem, un pielāgotu tos vietējām un reģionālām ilgtermiņa attīstības stratēģijām, un sniegt ieteikumus attiecībā uz palīdzības fondu izmantošanu pārprofilēšanas procesā;

27.  uzskata, ka ir vairāk jāveicina jauniešu vēlme sākt uzņēmējdarbību, un tas jādara, nodrošinot ES finansējuma pieejamību un konsultējot uzņēmumus;

28.  aicina dalībvalstis nodrošināt to, ka vecie rūpniecības rajoni var pilnībā gūt labumu no valsts un Eiropas fondiem, lai ES varētu sākt “jaunu rūpniecisko revolūciju”;

29.  uzsver, ka kohēzijas politikas atbalsts vēl vairāk ir jākoncentrē uz rūpniecības rajonu pārprofilēšanu šādās jomās: inovācija un ieguldījumi uzņēmējdarbībā, sociālā integrācija, integrēta pieeja pilsētu attīstībai un pilsētvides atjaunošana;

30.  aicina dalībvalstis atbalstīt savus reģionus, piedaloties “pārdomātas specializācijas” pieejas īstenošanā; atkārtoti norāda ‐ lai reģioni gūtu panākumus, tiem ir vajadzīgas piemērotas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas; atzīmē, ka bez Komisijas un dalībvalstu atbalsta vietējās valsts pārvaldes iestādes bieži vien nespēj iegūt vajadzīgo zinātību un pieredzi;

31.  uzskata, ka ir jārada tādi rūpniecības rajoni, kas veicinātu pilsētu attīstību; ir pārliecināts, ka lielāka uzmanība jāpievērš pētniecības darbībām, inovācijām un zināšanu apguvei, un atgādina par universitāšu radošo nozīmi šajā jomā; atbalsta inovāciju, konkurētspējas un uzņēmējdarbības veicināšanas tīklu izveidi reģionālā līmenī, lai sekmētu universitāšu, uzņēmumu un zināšanu centru sasaisti, tādējādi atbalstot jaunas rūpnieciskās darbības, kas veicina nozaru specializācijas stratēģiju izstrādi un sekmē rūpniecisko kopu veidošanos; aicina Komisiju un iesaistītās dalībvalstis uzstājīgi pieprasīt lielāku pārredzamību attiecībā uz to, kā tiek piešķirts atbalsts attiecīgajām ieinteresētajām personām;

32.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV C 161 E, 31.5.2011., 104. lpp.
(2) OV C 161 E, 31.5.2011., 120. lpp.
(3) OV C 236 E, 12.8.2011., 41. lpp.
(4) OV C 236 E, 12.8.2011., 57. lpp.
(5) OV C 371 E, 20.12.2011., 39. lpp.
(6) OV C 199 E, 7.7.2012, 131. lpp.
(7) OV C 21, 21.1.2011., 1. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika