ES un ASV nolīgums saskaņā ar 1994. gada Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (GATT) attiecībā uz koncesiju grozīšanu Bulgārijas Republikas un Rumānijas saistību sarakstos, tām pievienojoties ES ***
198k
19k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam, ar ko noslēdz Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm saskaņā ar 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XXIV panta 6. punktu un XXVIII pantu attiecībā uz koncesiju grozīšanu Bulgārijas Republikas un Rumānijas saistību sarakstos, tām pievienojoties Eiropas Savienībai (12213/2012 – C7- 0409/2012 – 2012/0167(NLE))
– ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (12213/2012),
– ņemot vērā projektu Nolīgumam vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm saskaņā ar 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XXIV panta 6. punktu un XXVIII pantu attiecībā uz koncesiju grozīšanu Bulgārijas Republikas un Rumānijas saistību sarakstos, tām pievienojoties Eiropas Savienībai (12214/2012),
– ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) daļu (C7-0409/2012),
– ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,
– ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A7-0430/2012),
1. sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;
2. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Amerikas Savienoto Valstu valdībai un parlamentam.
Dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes *
192k
19k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2012)0709 – C7-0410/2012 – 2012/0335(NLE))
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to pasākumu pārredzamību, ar kuriem reglamentē cilvēkiem paredzētu zāļu cenas, un par to iekļaušanu publisko veselības apdrošināšanas sistēmu tvērumā (COM(2012)0084 – C7-0056/2012 – 2012/0035(COD))
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2012)0084),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0056/2012),
– ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,
– ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar Protokolu Nr.2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniegusi Austrijas Nacionālā padome un Luksemburgas Deputātu palāta un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 12. jūlija atzinumu(1),
– ņemot vērā Reglamenta 55. un 37. pantu,
– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A7-0015/2013).
1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;
2. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;
3. uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 6. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/.../ES par to pasākumu pārredzamību, ar kuriem reglamentē cilvēkiem paredzētu zāļu cenas, un par to iekļaušanu publisko veselības apdrošināšanas sistēmu tvērumā
(1) Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīva 89/105/EEK par to pasākumu pārskatāmību, kas reglamentē cilvēkiem paredzēto zāļu cenas un to iekļaušanu valstu veselības apdrošināšanas sistēmās(4), tika pieņemta, lai novērstu zāļu iekšējās tirdzniecības traucējumus Kopienā.
(2) Lai ņemtu vērā farmācijas līdzekļu tirgus un dalībvalstu zāļu izdevumu rīcībpolitikas attīstību, nepieciešams būtiski grozīt visas galvenās Direktīvas 89/105/EEK normas. Tāpēc skaidrības labad Direktīva 89/105/EEK būtu jāatceļ un jāaizstāj ar šo direktīvu.
(3) Savienības tiesību akti nodrošina cilvēkiem paredzētu zāļu atļauju izsniegšanas harmonizētu regulējumu. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvu 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm(5), zāles Savienības tirgū drīkst laist tikai pēc tam, kad par tām saņemta tirdzniecības atļauja, kuras pamatā ir to kvalitātes, drošuma un iedarbīguma novērtējums.
(4) Dalībvalstis pēdējo gadu desmitu laikā ir saskārušās ar farmaceitisko izdevumu pakāpenisku pieaugumu, tādēļ, lai publiskajās veselības apdrošināšanas sistēmās pārvaldītu zāļu patēriņu, ir pieņemtas arvien novatoriskākas un sarežģītākas rīcībpolitikas. Konkrētāk, dalībvalstu pārvaldes iestādes ir īstenojušas plašu tādu pasākumu klāstu, ar ko kontrolē zāļu parakstīšanu, reglamentē to cenas vai noteic to publiskās finansēšanas nosacījumus. Galvenokārt šādu pasākumu mērķis ir veicināt sabiedrības veselību, nodrošinot, ka visiem Savienības iedzīvotājiem ar vienlīdzīgiem nosacījumiem un par saprātīgu cenu ir pieejami pietiekami iedarbīgu zāļu krājumi un ka vienlaikus ir nodrošināta publisko veselības apdrošināšanas sistēmu finansiālā stabilitātevisiem vienlīdzīga piekļuve augstas kvalitātes veselības aprūpei. Minētajiem pasākumiem arī jāveicina pētniecība un izstrāde, kā arī jaunu zāļu radīšana, un jāsekmē inovācijas medicīnas jomā. PVO svarīgo zāļu sarakstā iekļautajām zālēm ir jābūt pieejamām slimniekiem visās dalībvalstīs neatkarīgi no tirgus lieluma.[Gr. 3]
(4a)Lai visā Savienībā nodrošinātu pacientiem brīvu piekļuvi zālēm un brīvu preču apriti, dalībvalstīm ir saprātīgi jāizmanto ārējā atsauces cenu noteikšana, proti, jāatsaucas uz dalībvalstīm ar salīdzināmu ienākumu līmeni. Ir pierādīts, ka ārējā atsauces cenu noteikšana bez konkrētiem nosacījumiem samazina zāļu pieejamību un rodas deficīts dalībvalstīs, kurās ir zemāks cenu līmenis. [Gr. 4]
(5) Atšķirīgie dalībvalstu pasākumi var traucēt vai apgrūtināt Savienības iekšējo tirdzniecību ar zālēm, vai arī traucēt konkurenci, tādējādi tieši ietekmējot iekšējā zāļu tirgus darbību.
(6) Lai mazinātu iekšējā tirgus nevienādību ietekmi, dalībvalstu pasākumiem būtu jāatbilst obligātām procedurālām prasībām, kas iesaistītajām personām dod iespēju pārbaudīt, vai ar attiecīgajiem pasākumiem netiek veidoti kvantitatīvi ierobežojumi importam vai eksportam, vai tiem līdzvērtīgiem pasākumiem. Ar šīm obligātajām procedūras prasībām būtu arī jānodrošina kompetentajām iestādēm juridiskā noteiktība un pārredzamība, pieņemot lēmumus par zāļu cenām un to, kādu zāļu iegādes izmaksas sedz publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas, vienlaikus sekmējot zāļu ražošanu, paātrinot ģenerisko zāļu ienākšanu tirgū un sekmējot izpēti un jaunu zāļu izstrādi. Tomēr šīm prasībām nevajadzētu ietekmēt to dalībvalstu rīcībpolitiku, kas pirmām kārtām paļaujas uz brīvu konkurenci kā zāļu cenu noteicošo faktoru. Tām nevajadzētu arī ietekmēt cenu veidošanas un sociālā nodrošinājuma shēmu plānošanas nacionālo rīcībpolitiku vairāk, kā vajadzīgs, lai šīs direktīvas nozīmē sasniegtu pārredzamību un nodrošinātu iekšējā tirgus darbību. [Gr. 5]
(7) Lai nodrošinātu iekšējā zāļu tirgus efektīvu darbību, šī direktīva būtu jāattiecina uz visām cilvēkiem paredzētām zālēm Direktīvas 2001/83/EK izpratnē.
(8) Tā kā dalībvalstu pasākumi attiecībā uz zāļu patēriņa pārvaldību, cenu regulēšanu vai publiskā finansējuma nosacījumu noteikšanu ir atšķirīgi, ir nepieciešams precizēt Direktīvu 89/105/EEK. Šīs direktīvas darbības jomā vajadzētu būt visiem dalībvalstu izstrādātajiem pasākumiem, kas var ietekmēt iekšējo tirgu. Kopš Direktīvas 89/105/EEK pieņemšanas cenu veidošanas un kompensācijas procedūras ir attīstījušās, kļūdamas sarežģītākas. Lai gan dažas dalībvalstis Direktīvas 89/105/EEK darbības jomu ir interpretējušas ierobežojoši, Tiesa ir spriedusi, ka, ņemot vērā minētās direktīvas mērķus un nepieciešamību nodrošināt tās efektivitāti, minētās cenu veidošanas un kompensācijas procedūras ietilpst Direktīvas 89/105/EEK darbības jomā. Tādēļ šajā direktīvā vajadzētu būt ņemtai vērā dalībvalstu cenu noteikšanas un kompensācijas rīcībpolitikas attīstībai. Ņemot vērā, ka publiskā iepirkuma un brīvprātīgu līgumisku nolīgumu jomu reglamentē īpaši noteikumi un procedūras, no šīs direktīvas darbības jomas būtu jāizslēdz dalībvalstu pasākumi, kas saistīti ar publisko iepirkumu un brīvprātīgām līgumiskām vienošanām.
(8a)Kompetentās iestādes un tirdzniecības atļaujas turētāji aizvien biežāk noslēdz līgumiskas vienošanās, lai darītu pacientiem pieejamus novatoriskus ārstniecības veidus, iekļaujot noteiktas zāles publisko veselības aizsardzības sistēmu tvērumā, vienlaikus uzraugot elementus, par kuriem panākta iepriekšēja vienošanās uz noteiktu laikposmu, lai jo īpaši risinātu jautājumu par pierādījumu nenoteiktību attiecībā uz konkrētu zāļu efektivitāti un/vai relatīvo iedarbīgumu, vai atbilstošu izmantošanu. Kavēšanās, paredzot šādu līgumisko vienošanos noteikumus un nosacījumus, parasti pārsniedz noteiktos termiņus un attaisno šādu vienošanos izslēgšanu no šīs direktīvas darbības jomas. Minētās vienošanās būtu jāattiecina tikai uz ārstniecības jomām, kurās to noslēgšana efektīvi atvieglotu novatorisku zāļu pieejamību pacientiem, paliktu brīvprātīga un neietekmētu tirdzniecības atļaujas turētāja tiesības iesniegt pieteikumu saskaņā ar šo direktīvu. [Gr. 6]
(9) Visi pasākumi, ar ko tieši vai netieši reglamentē zāļu cenas, kā arī jebkuri pasākumi, tostarp iespējamie ieteikumi, ar ko nosaka publisko veselības apdrošināšanas sistēmu seguma attiecināšanu uz zālēm, būtu jāpamato ar pārredzamiem, objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem, kuri nav atkarīgi no izstrādājuma izcelsmes, un ar šiem pasākumiem būtu jānodrošina pietiekama tiesiskā aizsardzība skartajiem uzņēmumiem saskaņā ar dalībvalstīs noteiktām procedūrām. Šīs prasības būtu vienlīdz jāattiecina uz konkrētu zāļu parakstīšanas kontrolēšanai vai veicināšanai paredzētajiem dalībvalstu, reģionāliem vai vietējiem pasākumiem, jo ar šādiem pasākumiem arī nosaka zāļu faktisko segumu veselības apdrošināšanas sistēmās. [Gr. 7]
(9a)Kritērijus, pamatojoties uz kuriem pieņem jebkuru lēmumu tieši vai netieši reglamentēt zāļu cenu, kā arī jebkurus pasākumus, ar kuriem nosaka, cik lielā mērā šīs izmaksas sedz publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas, vajadzētu papildināt ar neapmierinātu medicīnisko vajadzību, klīnisko un sabiedrības ieguvumu un inovāciju novērtējumu, kā noteikts Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 12. jūlija atzinumā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to pasākumu pārredzamību, ar kuriem reglamentē cilvēkiem paredzētu zāļu cenas, un par to iekļaušanu publisko veselības apdrošināšanas sistēmu tvērumā(6). Šādos kritērijos vajadzētu paredzēt arī vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu aizsardzību. [Gr. 8]
(10) Pieteikumi par zāļu cenu apstiprināšanu vai to seguma noteikšanu veselības apdrošināšanas sistēmā nedrīkstētu kavēt attiecīgā izstrādājuma laišanu tirgū ilgāk par nepieciešamo laiku. Tādēļ šajā direktīvā vēlams paredzēt obligātus termiņus, kuru laikā dalībvalstīm būtu jāpieņem lēmumi. Būtu lietderīgi paredzēto termiņu sākumu noteikt ar pieteikuma saņemšanu, savukārt beigas – ar attiecīgā lēmuma stāšanos spēkā. Šiem termiņiem būtu jāattiecas uz visiem ieteikumiem un ekspertu izvērtējumiem, tostarp attiecīgā gadījumā veselības aprūpes tehnoloģiju izvērtējumiem, un visiem administratīvajiem pasākumiem, kas vajadzīgi, lai lēmums būtu pieņemts un juridiski stātos spēkā. [Gr. 9]
(10a)Lai atvieglotu šo termiņu ievērošanu, pieteikumu iesniedzējiem var būt lietderīgi sākt procedūras cenas apstiprināšanai vai zāļu iekļaušanai publisko veselības apdrošināšanas sistēmu tvērumā, pirms oficiāli ir izsniegta tirdzniecības atļauja. Tālab dalībvalstis drīkst atļaut pieteikumu iesniedzējiem iesniegt pieteikumu uzreiz pēc tam, kad attiecīgi Cilvēkiem paredzēto zāļu komiteja vai dalībvalsts kompetentā iestāde, kas ir atbildīga par tirdzniecības atļauju izsniegšanas procedūru, ir sniegusi pozitīvu atzinumu. Šādos gadījumos termiņa sākums ir brīdis, kad oficiāli saņemta tirdzniecības atļauja. [Gr. 10]
(10b)Ar Savienības atbalstu sadarbībai veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējuma jomā saskaņā ar 15. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvā 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē(7) cenšas optimizēt un saskaņot veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējuma metodiku, kas galu galā arī mazinātu kavēšanos zāļu cenu noteikšanas un kompensēšanas procesā, kurā dalībvalstis lēmumu pieņemšanā izmanto veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējumu. Veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējums ietver jo īpaši informāciju par relatīvo iedarbīgumu, kā arī par īstermiņa un ilgtermiņa iedarbīgumu, un vajadzības gadījumā arī informāciju par veselības aprūpes tehnoloģijām, ņemot vērā arī plašākus ekonomiskos un sociālos ieguvumus vai novērtējamo zāļu izmaksu lietderību saskaņā ar kompetento iestāžu izmantoto metodiku. Veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējums ir daudznozaru process, kurā apkopo informāciju par medicīnas, sociālajiem, ekonomiskajiem un ētikas aspektiem, kas attiecas uz veselības aprūpes tehnoloģiju izmantošanu sistemātiskā, pārredzamā, objektīvā un noturīgā veidā. Tā mērķis ir nodrošināt informāciju, lai varētu izveidot drošu un efektīvu veselības aprūpes politiku, kas ir orientēta uz pacientu un ar ko cenšas panākt lielāko iespējamo vērtību. [Gr. 11]
(11) Direktīvā 89/105/EEK noteiktie termiņi attiecībā uz zāļu iekļaušanu veselības apdrošināšanas sistēmās ir obligāti, kā to precizējusi Eiropas Savienības Tiesas judikatūra. Pieredze liecina, ka šie termiņi ne vienmēr tiek ievēroti un ka nepieciešams nodrošināt tiesisko noteiktību un pilnveidot procedurālos noteikumus par zāļu iekļaušanu veselības apdrošināšanas sistēmu tvērumā darbotos efektīvāk. Tādēļ būtu jāgādā par to, lai darbotos efektīva un ātrdarbīga tiesiskās aizsardzības procedūra.
(12) Komisija 2009. gada 8. jūlija paziņojumā “Farmācijas nozares izmeklēšanas ziņojuma kopsavilkums” norādīja, ka cenu veidošanas un kompensācijas procedūras bieži vien nevajadzīgi kavē ģenerisku zāļu vai bioloģiski līdzīgu zāļu laišanu Savienības tirgos. Ja references izstrādājuma cena jau ir noteikta un tas ir iekļauts veselības apdrošināšanas sistēmā, lai apstiprinātu ģenerisku zāļu vai bioloģiski līdzīgu zāļu cenas un to segumu veselības apdrošināšanas sistēmā, nebūtu vajadzīgs jauns vai sīki izstrādāts izvērtējums. Tādēļ attiecībā uz ģeneriskām zālēm vai bioloģiski līdzīgām zālēm šajos gadījumos ir lietderīgi paredzēt īsākus termiņus. [Gr. 12]
(13) Tā kā tiesu procesi dalībvalstīs bieži vien ir ilgi un tas bieži vien attur skartos uzņēmumus sākt tiesvedību, dalībvalstīs pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi nav visā pilnībā palīdzējuši nodrošināt termiņu ievērošanu. Tādēļ ir nepieciešami efektīvi mehānismi, lai nodrošinātu ātru jautājuma izskatīšanu pārkāpumu gadījumos, izmantojot administratīvu starpniecību pirms tiesvedības, kā arī lai kontrolētu un nodrošinātu cenu veidošanas un kompensācijas lēmumu termiņu ievērošanas kontroles un izpildes nodrošināšanas mehānismi.ievērošanu. Šim nolūkam dalībvalstis var izraudzīties administratīvu iestādi, kas var būt arī kāda no jau esošajām iestādēm. [Gr. 13]
(14) Zāļu kvalitāti, drošumu un efektivitāti, tostarp ģenerisko zāļu bioekvivalenci un bioloģiski līdzīgu zāļu bioloģisko līdzību references produktam apstiprina tirdzniecības atļaujas piešķiršanas procedūrā. Tādēļ, pieņemot cenu veidošanas un kompensācijas procedūrās dalībvalstīmlēmumus, par minēto lēmumu pieņemšanu atbildīgajām kompetentajām iestādēm nebūtu atkārtoti jāvērtē tirdzniecības atļaujas izsniegšanas pamatelementi, tostarp zāļu kvalitāte, drošums, iedarbīgums vai bioekvivalence vai bioloģiskā līdzība. Tāpat gadījumos, kad runa ir par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai, kompetentajām iestādēm nebūtu atkārtoti jāvērtē kritēriji, pēc kuriem nosaka, ka zāles ir paredzētas reti sastopamu slimību ārstēšanai. Tomēr kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pilnībā pieejamiem datiem, ko izmantojušas zāļu tirdzniecības atļaujas izsniedzējas iestādes, kā arī iespējai iekļaut vai radīt attiecīgus papildu datus, lai tās varētu izvērtēt zāles saistībā ar to iekļaušanu publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvērumā. [Gr. 14]
(14a)Tomēr tam, ka atkārtoti nevērtē elementus, uz kuriem saskaņā ar cenu noteikšanas un kompensācijas procedūrām ir pamatota tirdzniecības atļauja, nevajadzētu liegt kompetentajām iestādēm pieprasīt datus, kas radīti tirdzniecības atļaujas izsniegšanas procesā, piekļūt tiem un tos izmantot, lai veiktu izvērtēšanu un veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējumu. Dalībvalstu līmenī vajadzētu būt iespējamai datu apmaiņai starp kompetentajām iestādēm, kas atbild par tirdzniecības atļauju izsniegšanu, cenu noteikšanu un kompensāciju, ja šāda prakse pastāv. Kompetentajām iestādēm vajadzētu arī dot iespēju izvērtēšanas un veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējuma vajadzībām iekļaut vai radīt atbilstošus papildu datus. [Gr. 15]
(15) Saskaņā ar Direktīvu 2001/83/EK intelektuālā īpašuma tiesības nav pietiekams pamats atteikt, apturēt vai atsaukt tirdzniecības atļauju. Arī pieteikumi, lēmumu pieņemšanas procedūras un lēmumi, ar kuriem reglamentē zāļu cenas vai nosaka to apdrošināšanas segumu veselības apdrošināšanas sistēmās, būtu jāuzskata par administratīvām procedūrām, kas būtībā ir neatkarīgas no intelektuālā īpašuma tiesību nodrošināšanas. Izskatot pieteikumu par bioloģiski līdzvērtīgām ģeneriskām vai biloģiski līdzīgām zālēm, kas ražotas vai laistas tirgū pēc attiecīgo iestāžu lēmuma pieņemšanas, par minētajām procedūrām atbildīgajām dalībvalstu iestādēm nebūtu jāpieprasa informācija par references zāļu patenta statusu un nebūtu jāpēta, bet tām vajadzētu atļaut noskaidrot, cik pamatots ir apgalvojums par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanu. TādējādiŠiem jautājumiem ir jāpaliek dalībvalstu kompetencē. Neskarot dalībvalstu pienākumu izskatīt informāciju, intelektuālā īpašuma tiesību jautājumiem nevajadzētu ietekmēt vai kavēt ģenerisku zāļu cenu noteikšanas un kompensācijas procedūras dalībvalstīs. [Gr. 16]
(15a)Dalībvalstīm būtu jānodrošina dokumentu un informācijas publiska pieejamība atbilstošā izdevumā saskaņā ar valsts praksi, un tas varētu būt arī elektroniskā un tiešsaistes formātā. Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka minētā informācija ir saprotama un sniegta pieņemamā apjomā. Komisijai un dalībvalstīm būtu arī jāizvērtē, kā turpināt sadarboties saistībā ar EURIPID cenu informācijas datubāzes darbību, jo šī datubāze nodrošina Savienības mēroga pievienoto vērtību cenu pārredzamības ziņā. [Gr. 17]
(15b)Valsts kompetento iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa pārskatāmība, integritāte un neatkarība būtu jānodrošina, publiskojot to ekspertu vārdus, kuri līdzdarbojas par cenu noteikšanas un kompensācijas lēmumu pieņemšanu atbildīgo iestāžu darbā, viņu interešu deklarācijas un procedūras posmus cenu noteikšanas un kompensācijas lēmumu pieņemšanā. [Gr. 18]
(16) Dalībvalstis bieži grozījušas savas veselības apdrošināšanas shēmas vai apstiprinājušas jaunus pasākumus, uz kuriem attiecas šīs direktīvas 89/105/EEK darbības joma. Tādēļ nepieciešams iedibināt informatīvus mehānismusinformatīvu mehānismu, kas paredzētiparedzēts,, lai, no vienas puses, nodrošinātu apspriešanos ar visām ieinteresētajām personām, un, no otras puses, atvieglotu priekšdialogu ar Komisiju par darbu pie šīs direktīvas, tostarp ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām. [Gr. 19]
(17) Tā kā, pasākumu pārredzamības jēdzienu katrai dalībvalstij izprotot un piemērojot citādāk, šīs direktīvas mērķi – proti, paredzēt obligātus pārredzamības noteikumus, kas nodrošinātu iekšējā tirgus darbību –, dalībvalstis nevar sasniegt pašas vien un paredzamās darbības mēroga dēļ mērķis sekmīgāk sasniedzams Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 5. pantā izklāstīto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi šā mērķa sasniegšanai nepieciešamos pasākumus.
(18) Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošajiem dokumentiem(8) dalībvalstis ir apņēmušās paziņojumam par transponēšanas pasākumiem, ja tas ir pamatoti, pievienot vienu vai vairākus dokumentus ar skaidrojumu par direktīvas komponentu attiecībām ar dalībvalstu transponēšanas instrumentu attiecīgajām daļām. Likumdevējs uzskata, ka attiecībā uz šo direktīvu šādus dokumentus nosūtīt ir attaisnoti,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.
I nodaļa
Darbības joma un definīcijas
1. pants
Priekšmets un darbības joma
1. Dalībvalstis nodrošina, ka visi valsts, reģionālie vai vietējie pasākumi, kas noteikti normatīvos vai administratīvos aktos un domāti cilvēkiem paredzēto zāļu cenu kontrolēšanai vai to zāļu sortimenta noteikšanai, kuras sedz publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas, tostarp minētā seguma apjoms un nosacījumi, atbilst šīs direktīvas prasībām. Dalībvalstis nodrošina, ka minētie pasākumi nedublējas to reģionu vai vietējā līmenī. [Gr. 20]
2. Šī direktīva neattiecas uz:
(a)
brīvprātīgu brīvprātīgi noslēgtu līgumisku vienošanos, kura noslēgta starp publiskām iestādēm un tirdzniecības atļaujas turētāju un kuras mērķis ir iekļaut zāles veselības apdrošināšanas sistēmas darbības jomā, vienlaikus uzraugot elementus, par kuriem abas puses iepriekš vienojušās attiecībā uz konkrēto zāļu iedarbīgumu un/vai relatīvo iedarbīgumu, vai pienācīgu izmantošanu, un dot iespēju minētās zāles efektīvi nodrošināt pacientiem ar īpašiem nosacījumiem un laikposmā, par ko notikusi vienošanās; [Gr. 21]
(b)
dalībvalstu pasākumiem, kas paredzēti cenu veidošanai tādām zālēm vai publisko veselības apdrošināšanas sistēmu seguma attiecināšanai uz tādām zālēm, uz kurām attiecas dalībvalstu vai Savienības publiskā iepirkuma tiesību akti, jo īpaši Padomes Direktīva 89/665/EEK(9), Padomes Direktīva 92/13/EEK(10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/18/EK(11).
Šo direktīvu piemēro pasākumiem, kas paredzēti, lai noteiktu, uz kurām zālēm iespējams attiecināt līgumiskas vienošanās vai publiskā iepirkuma procedūras. Saskaņā ar Savienības un dalībvalstu tiesību aktiem par uzņēmējdarbības konfidencialitāti, pamatinformāciju par zālēm, kas ietverta līgumos vai publiskā iepirkuma procedūrās, piemēram, produkta nosaukumu un tirdzniecības atļaujas turētāja nosaukumu, dara publiski pieejamu, līdzko ir noslēgta vienošanās vai pabeigta procedūra.[Gr. 22]
3. Šī direktīva nekādā veidā neatļauj laist tirgū zāles, par kurām nav saņemta Direktīvas 2001/83/EK 6. pantā paredzētā tirdzniecības atļauja.
3.aPamatojoties uz šo direktīvu, nedrīkst apšaubīt zāļu tirdzniecības atļauju, kas piešķirta saskaņā ar Direktīvas 2001/83/EK 6. pantā minēto procedūru. [Gr. 23]
2. pants
Definīcijas
Šajā direktīvā lieto šādas definīcijas:
(1)
“zāles” ir zāles, kas atbilst Direktīvas 2001/83/EK 1. panta definīcijai;
(2)
“references zāles” ir references zāles, kas atbilst Direktīvas 2001/83/EK 10. panta 2. punkta a) apakšpunkta definīcijai;
(3)
“ģeneriskas zāles” ir ģeneriskas zāles, kas atbilst Direktīvas 2001/83/EK 10. panta 2. punkta b) apakšpunkta definīcijai;
(3a)
“bioloģiski līdzīgas zāles” ir līdzīgas bioloģiskas izcelsmes zāles, kas apstiprinātas atbilstīgi Direktīvas 2001/83/EK 10. panta 4. punktam; [Gr. 24]
(4)
“veselības aprūpes tehnoloģija” ir veselības aprūpes tehnoloģija, kas atbilst Direktīvas 2011/24/ES 3. panta l) punkta definīcijai;
(5)
“veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējums” ir novērtējums, kas ietver vismaz vērtējumu par zāļu relatīvo iedarbīgumu vai īslaicīgo un ilglaicīgo efektivitāti, ko zāles nodrošina salīdzinājumā ar citām veselības aprūpes tehnoloģijām vai cita veida iejaukšanos, kuraskuru izmanto attiecīgā stāvokļa ārstēšanai. [Gr. 25]
(5a)
“brīvprātīga līgumiska vienošanās” ir vienošanās, kas noslēgta starp publiskām iestādēm un zāļu tirdzniecības atļaujas turētāju attiecībā uz zālēm un kas nav obligāta vai pieprasīta normatīvajos aktos, kā arī nav vienīgā alternatīva, kura būtu iekļaujama valsts cenas noteikšanas un kompensācijas shēmā. [Gr. 26]
(5b)
“neaizsargātas grupas” ir iedzīvotāju grupas, piemēram, bērni, pensionāri, bezdarbnieki, cilvēki, kuri lieto zāles retu slimību ārstēšanai, un hroniskie slimnieki, kas visasāk izjūt to pasākumu sekas, ar kuriem nosaka, cik lielā mērā zāļu izmaksas sedz publiskas veselības apdrošināšanas sistēmas. [Gr. 27]
II nodaļa
Zāļu cenu veidošana
3. pants
Cenu apstiprināšana
1. Šā panta 2.–9. punktu piemēro, ja zāļu tirgošana ir atļauta tikai pēc tam, kad to cenu ir apstiprinājušas attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes.
2. Dalībvalstis nodrošina, lai tirdzniecības atļaujas turētājs pieteikumu par izstrādājuma cenas apstiprināšanu varētu iesniegt jebkurā laikā, līdzko ir piešķirta attiecīgā izstrādājuma tirdzniecības atļauja. Dalībvalstis var arī paredzēt tirdzniecības atļaujas turētājam iespēju iesniegt šādu pieteikumu par cenu apstiprināšanu, līdzko Cilvēkiem paredzēto zāļu komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regulu (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru(12), vai dalībvalsts kompetentā iestāde ir sniegusi pozitīvu atzinumu par attiecīgo zāļu tirdzniecības atļaujas piešķiršanu. Kompetentās iestādes 10 dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas pieteikuma iesniedzējam sniedz oficiālu apstiprinājumu par tā saņemšanu. [Gr. 28]
3. Dalībvalstis nodrošina, lai lēmums par cenu, ko var prasīt par attiecīgajām zālēm, tiktu pieņemts un tirdzniecības atļaujas turētājam paziņots 60 dienu90 dienu laikā pēc tam, kad par to saņemts pieteikums, ko viņš iesniedzis atbilstoši attiecīgajā dalībvalstī iedibinātajām prasībām. Tomēr attiecībā uz zālēm, kurām dalībvalstis lemšanas procesā izmanto veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējumu, termiņš ir 90 dienas. Ģeneriskām zālēm minētais termiņš ir 15 dienas30 dienas, ja vien kompetentās iestādes ir apstiprinājušas attiecīgo references zāļu cenu. Attiecīgā gadījumā dalībvalstis, pieņemot lēmumus par zāļu cenu noteikšanu, izmanto veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējumu. [Gr. 29]
4. Dalībvalstis detalizēti nosaka, kāda konkrēta informācija un dokumenti pieteikuma iesniedzējam jāiesniedz.
5. Ja pieteikumu pamatojošā informācija nav pietiekama, kompetentās iestādes tūdaļ paziņo iesniedzējam, kāda sīkāka papildinformācija vēl vajadzīga, un galīgo lēmumu pieņem 60 dienu90 dienu laikā no minētās papildinformācijas saņemšanas. Tomēr attiecībā uz zālēm, kurām dalībvalstis lemšanas procesā izmanto veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējumu, termiņš ir 90 dienas. Ģeneriskām zālēm termiņš vienmēr ir 15 dienas 30 dienas, ja vien kompetentās iestādes ir apstiprinājušas attiecīgo references zāļu cenu. Papildu informāciju dalībvalstis prasa tikai tad, ja tā nepārprotami pieprasīta valsts tiesību aktos vai administratīvos norādījumos. [Gr. 30]
6. Ja 3. un 5. punktā norādītajā attiecīgajā termiņā lēmums nav pieņemts, pieteikuma iesniedzējam ir tiesības izstrādājumu tirgot par ierosināto cenu.
7. Ja kompetentās iestādes nolemj attiecīgās zāles neatļaut tirgot par pieteikuma iesniedzēja ierosināto cenu, lēmumā ietilpst uz objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem balstīts pamatojums, tostarp jebkādi izvērtējumi, ekspertu atzinumi vai ieteikumi, ar ko tas pamatots. Pieteikuma iesniedzēju informē par visiem, to skaitā tiesu iestādēs pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un par termiņiem attiecībā uz pieteikšanos šādiem tiesiskās aizsardzību līdzekļiem.
8. Kritērijus, kas kompetentajām iestādēm jāņem vērā, apstiprinot zāļu cenas, dalībvalstis publicē piemērotā izdevumā un nosūta Komisijai. Šie kritēriji un informācija par dalībvalstu vai reģionālajām lēmumu pieņēmējām iestādēm ir publiski pieejama. [Gr. 31]
9. Ja kompetentās iestādes nolemj pēc savas iniciatīvas samazināt konkrēti norādītu zāļu cenu, lēmumā ietilpst uz objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem balstīts pamatojums, tostarp visi izvērtējumi, ekspertu atzinumi vai ieteikumi, ar ko tas pamatots. Lēmumu nosūta tirdzniecības atļaujas turētājam, kuru informē par visiem, to skaitā tiesu iestādēs pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un par termiņiem attiecībā uz pieteikšanos šādiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Lēmumu un tā pamatojuma kopsavilkumu nekavējoties dara publiski pieejamu. [Gr. 32]
4. pants
Cenu paaugstināšana
1. Ja zāļu cenu paaugstināt atļauts tikai pēc tam, kad saņemts kompetento iestāžu apstiprinājums, neskarot 5. pantu, piemēro 2.–6. punktu.
2. Dalībvalstis nodrošina, lai tirdzniecības atļaujas turētājs pieteikumu par izstrādājuma cenas paaugstināšanu varētu iesniegt jebkurā laikāsaskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem. Kompetentās iestādes 10 dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas pieteikuma iesniedzējam sniedz oficiālu apstiprinājumu par tā saņemšanu. [Gr. 33]
3. 3. Dalībvalstis nodrošina, ka lēmums apstiprināt vai noraidīt pieteikumu, ko tirdzniecības atļaujas turētājs saskaņā ar attiecīgajā dalībvalstī noteiktajām prasībām iesniedzis par zāļu cenas paaugstināšanu, tiek pieņemts un tirdzniecības atļaujas turētājam paziņots 60 dienu90 dienu laikā pēc tam, kad par to ir saņemts pieteikums, ko viņš iesniedzis atbilstoši attiecīgajā dalībvalstī iedibinātajām prasībām. pieteikuma saņemšanas. [Gr. 34]
Ja šādu pieteikumu ir ārkārtīgi daudz, pirmajā daļā norādīto termiņu var tikai vienu reizi pagarināt vēl par 60 dienām. Iesniedzējam par šādu pagarinājumu paziņo pirms pirmajā daļā norādītā termiņa beigām.
4. Dalībvalstis detalizēti nosaka, kāda informācija un dokumenti iesniedzējam jāiesniedz.
Iesniedzējs kompetentajām iestādēm iesniedz pietiekamas ziņas, tostarp sīkas ziņas par to, kas noticis kopš zāļu cenas pēdējās noteikšanas un kas, viņaprāt, attaisno prasīto cenas paaugstinājumu. Ja pieteikumu pamatojošā informācija nav pietiekama, kompetentās iestādes tūdaļ paziņo iesniedzējam, kāda sīkāka papildinformācija vēl vajadzīga, un galīgo lēmumu pieņem 60 dienu90 dienu laikā no minētās papildinformācijas saņemšanas. Papildu informāciju dalībvalstis prasa tikai tad, ja tā nepārprotami pieprasīta valsts tiesību aktos vai administratīvos norādījumos. [Gr. 35]
5.Ja 3. un 4. punktā minētajā attiecīgajā periodā lēmums nav pieņemts, iesniedzējs ir tiesīgs piemērot prasīto cenu paaugstinājumu. [Gr. 36]
6. Ja kompetentās iestādes izlemj prasīto cenu paaugstinājumu neatļaut vai daļēji neatļaut, lēmumā ietilpst uz objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem balstīts pamatojums un iesniedzēju informē par visiem, to skaitā tiesu iestādēs pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un par termiņiem attiecībā uz pieteikšanos šādiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.
5. pants
Cenu iesaldēšana un samazināšana
1. Ja kādas dalībvalsts kompetentās iestādes visām zālēm vai atsevišķām zāļu kategorijām nosaka cenu iesaldēšanu vai cenu samazināšanu, attiecīgā dalībvalsts publicē uz objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem balstītu lēmuma pamatojumu, attiecīgā gadījumā pievienojot pamatojumu par izstrādājumu kategorijām, uz kurām attiecina cenu iesaldēšanu vai samazināšanu. Dalībvalstis veic ikgadēju šādu savu kompetento iestāžu lēmumu pārskatīšanu. [Gr. 37]
2. Tirdzniecības atļauju turētāji drīkst iesniegt pieteikumu par cenu iesaldēšanas vai cenu samazināšanas izņēmumu, ja to attaisno īpaši apsvērumi. Pieteikumā norāda pietiekamu šo apsvērumu pamatojumu. Dalībvalstis nodrošina, ka tirdzniecības atļaujas turētājs pieteikumu par izņēmumu var iesniegt jebkurā laikā. Kompetentās iestādes 10 dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas pieteikuma iesniedzējam sniedz oficiālu apstiprinājumu par tā saņemšanu. [Gr. 38]
3. Dalībvalstis nodrošina, lai par 2. punktā minēto pieteikumu pamatotu lēmumu pieņemtu un paziņotu iesniedzējam 60 dienu90 dienu laikā no pieteikuma saņemšanas. Ja informācija, kas pamato pieteikumu, nav pietiekama, kompetentās iestādes tūdaļ paziņo iesniedzējam, kāda sīkāka papildinformācija vēl vajadzīga, un galīgo lēmumu pieņem 60 dienu90 dienu laikā no minētās papildinformācijas saņemšanas. Ja tiek piešķirts izņēmums, kompetentās iestādes nekavējoties publicē paziņojumu par atļauto cenu paaugstinājumu. [Gr. 39]
Ja šādu pieteikumu ir ārkārtīgi daudz, pirmajā daļā norādīto attiecīgo termiņu var tikai vienu reizi pagarināt vēl par 60 dienām. Iesniedzējam par šādu pagarinājumu paziņo pirms pirmajā daļā norādītā termiņa beigām.
6. pants
Peļņas kontrole
Ja kāda dalībvalsts ievieš sistēmu, kas tieši vai netieši regulē par zāļu laišanu tirgū atbildīgo personu rentabilitāti, attiecīgā dalībvalsts piemērotā izdevumā publicē un nosūta Komisijai šādas ziņas:
(a)
metode vai metodes, ko attiecīgā dalībvalsts izmantojusi rentabilitātes noteikšanai: pārdošanas peļņa un/vai kapitāla peļņa;
(b)
personām, kas attiecīgajā dalībvalstī atbild par zāļu laišanu tirgū, tobrīd atļautais plānotās peļņas diapazons;
(c)
kritēriji, pēc kuriem personām, kas atbild par zāļu laišanu tirgū, tiek noteikta plānotā peļņas norma, un kritēriji, pēc kuriem viņiem attiecīgajā dalībvalstī atļauts paturēt peļņu, kas pārsniedz plānoto;
(d)
maksimālais peļņas procents, ko personai, kura atbild par zāļu laišanu tirgū, attiecīgajā dalībvalstī ir atļauts paturēt virs plānotās peļņas.
Pirmajā apakšpunktā minēto informāciju atjaunina reizi gadā vai tad, kad tiek veiktas būtiskas izmaiņas.
Ja kāda dalībvalsts ne vien uztur peļņas tiešās vai netiešās regulēšanas sistēmu, bet arī izmanto sistēmu, kas regulē cenas dažu to tipu zālēm, kuri neietilpst peļņas regulēšanas shēmā, attiecīgos gadījumos uz šādu cenu regulēšanu attiecas 3., 4. un 5. pants. Minētos pantus tomēr nepiemēro, ja peļņas tiešās vai netiešās regulēšanas sistēmas parastas darbības rezultātā cena ir noteikta tikai kādām vienām zālēm.
III nodaļa
Zāļu iekļaušana publisko veselības apdrošināšanas sistēmu segumā
7. pants
Zāļu iekļaušana veselības apdrošināšanas sistēmās
1. Panta 2.–8. punktu piemēro, ja publiskā veselības apdrošināšanas sistēma zāles sedz tikai pēc tam, kad kompetentās iestādes nolēmušas attiecīgās zāles iekļaut minētās sistēmas tvērumā.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka tirdzniecības atļaujas turētājs pieteikumu par zāļu iekļaušanu publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvērumā var iesniegt jebkurā laikā. Ja publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā ietilpst vairākas shēmas vai seguma kategorijas, tirdzniecības atļaujas turētājam ir tiesības izvēlēties, kurā shēmā vai kategorijā pieteikt sava izstrādājuma iekļaušanu., līdzko ir piešķirta attiecīgā izstrādājuma tirdzniecības atļauja. Dalībvalstis var arī paredzēt tirdzniecības atļaujas turētājam iespēju iesniegt šādu pieteikumu par zāļu iekļaušanu publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvērumā, līdzko Cilvēkiem paredzēto zāļu komiteja, kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 726/2004, vai dalībvalsts kompetentā iestāde ir sniegusi pozitīvu atzinumu par attiecīgo zāļu tirdzniecības atļaujas piešķiršanu. Kompetentās iestādes 10 dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas pieteikuma iesniedzējam sniedz oficiālu apstiprinājumu par tā saņemšanu. [Gr. 40]
3. Dalībvalstis detalizēti nosaka, kāda informācija un dokumenti pieteikuma iesniedzējam jāiesniedz.
4. Dalībvalstis nodrošina, lai lēmums par zāļu iekļaušanu publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvērumā tiktu pieņemts un tirdzniecības atļaujas turētājam paziņots 60 dienu90 dienu laikā pēc tam, kad par to saņemts pieteikums, ko viņš iesniedzis atbilstoši attiecīgajā dalībvalstī iedibinātajām prasībām. Tomēr attiecībā uz zālēm, kurām dalībvalstis lemšanas procesā izmanto veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējumu, minētais termiņš ir 90 dienas. Ģeneriskām zālēm minētais termiņš ir 15 dienas30 dienas, ja vien references zāles jau ir iekļautas publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā. Attiecīgā gadījumā dalībvalstis, pieņemot lēmumus par zāļu iekļaušanu publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvērumā, izmanto veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējumu. [Gr. 41]
5. Ja informācija, kas pamato pieteikumu, nav pietiekama, kompetentās iestādes tūdaļ paziņo iesniedzējam, kāda sīkāka papildinformācija vēl vajadzīga, un galīgo lēmumu pieņem 60 dienu90 dienu laikā no minētās papildinformācijas saņemšanas. Tomēr attiecībā uz zālēm, kurām dalībvalstis lemšanas procesā izmanto veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējumu, minētais termiņš ir 90 dienas. Ģeneriskām zālēm minētais termiņš ir 15 dienas 30 dienas, ja vien references zāles jau ir iekļautas publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā. Papildu informāciju dalībvalstis prasa tikai tad, ja tā nepārprotami pieprasīta valsts tiesību aktos vai administratīvos norādījumos. [Gr. 42]
6. Neatkarīgi no tā, kā organizētas valstu iekšējās procedūras, dalībvalstis nodrošina, ka šā panta 5. punktā izklāstītās iekļaušanas procedūras un 3. pantā izklāstītās cenu apstiprināšanas procedūras kopējais periods nepārsniedz 120 dienas180 dienas. Tomēr attiecībā uz zālēm, kurām dalībvalstis lēmumu pieņemšanas procesā izmanto veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējumu, minētais termiņš nepārsniedz 180 dienas. Ģeneriskajām zālēm minētais termiņš nepārsniedz 30 dienas60 dienas, ja vien attiecīgās references zāles jau ir iekļautas publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā. Saskaņā ar šā panta 5. punktu vai 3. panta 5. punktu šos termiņus iespējams pagarināt. [Gr. 43]
7. Visos lēmumos par zāļu neiekļaušanu publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvērumā ietilpst uz objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem balstīts pamatojums. Visos lēmumos par zāļu iekļaušanu publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvērumā ietilpst uz objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem balstīts lēmuma pamatojums, tostarp izstrādājuma seguma apjoms un nosacījumi.
Pirmajā daļā minētajos lēmumos norāda arī visus izvērtējumus, ekspertu atzinumus vai ieteikumus, ar kuriem tie pamatoti. Pieteikuma iesniedzēju informē par visiem, to skaitā tiesu iestādēs pieejamiemvisām pieejamām starpniecības un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, par 8. pantā izklāstīto tiesiskās aizsardzības procedūruprocedūrām un par šīm procedūrām piemērojamiem termiņiem attiecībā uz pieteikšanos šādiem aizsardzības līdzekļiem.
Kritēriji, ar kuriem saskaņā pieņem pirmajā punktā minētos lēmumus, ietver neapmierinātu medicīnisko vajadzību, klīnisko ieguvumu, ieguvumu sabiedrībai, jauninājumu un vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu aizsardzības novērtējumu. [Gr. 44]
8. Kritērijus, kas kompetentajām iestādēm jāņem vērā, lemjot par zāļu iekļaušanu publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvērumā vai par to noraidīšanu, dalībvalstis publicē piemērotā izdevumā un nosūta Komisijai. Šie kritēriji un informācija par dalībvalstu vai reģionālajām lēmumu pieņēmējām iestādēm ir publiski pieejama.[Gr. 45]
8. pants
Starpnieības untiesiskās aizsardzības procedūra gadījumiem, kad nav ievēroti termiņi, kas saistīti ar zāļu iekļaušanu veselības apdrošināšanas sistēmu tvērumāprocedūras
1. Dalībvalstis nodrošina, ka 7. pantā noteikto termiņu nepamatotas kavēšanas vai neievērošanas gadījumos pieteikuma iesniedzējam būtu pieejama efektīva un ātra tiesiskā aizsardzība saskaņā ar to attiecīgajiem tiesību aktiem irpieejamas efektīvas un ātras starpniecības vai tiesiskās aizsardzības procedūras.
2. Starpniecības vai tiesiskās aizsardzības procedūras procedūru vajadzībām dalībvalstis ieceļvar iecelt administratīvu institūciju, kurai uztic šādas pilnvaras:
(a)
ar pagaidu noregulējuma procedūru iespējami drīz veikt pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir novērst iespējamos pārkāpumus vai novērst tālāku kaitējumu skartajām interesēm;.
(b)
ja nav ievēroti šīs direktīvas 7. pantā noteiktie termiņi un ja ir pieprasīta zaudējumu atlīdzināšana, piespriest pieteikuma iesniedzējam zaudējumu atlīdzību, ja vien kompetentā iestāde nespēj pierādīt, ka nav vainīga pie kavējuma rašanās;
(c)
piespriest sodanaudu, ko aprēķina par kavējuma dienām.
Šā panta c) punktā minēto sodanaudu aprēķina, ņemot vērā pārkāpuma nopietnību, tā ilgumu un to, vai nepieciešams nodrošināt, lai uzliktā sodanauda atturētu no tālāku pārkāpumu izdarīšanas.
Dalībvalstis drīkst paredzēt, ka pirmajā daļā minētā institūcija var ņemt vērā gan sabiedrības intereses, gan arī iespējamās sekas, ko jebkādām aizskartajām interesēm varētu radīt potenciāli pasākumi, kas noteikti saskaņā ar šo punktu, un tad, ja šādu pasākumu negatīvās sekas varētu būt lielākas nekā to labums, nolemt tos nenoteikt.
3.Lēmums nenoteikt pagaidu pasākumu neietekmē citas prasības, ko izvirza pieteikuma iesniedzējs, kurš cenšas šādus pasākumus panākt.
4.Dalībvalstis nodrošina, lai par tiesību aizsardzību procedūrām atbildīgo institūciju lēmumi būtu faktiski izpildāmi.
5.Direktīvas 2. punktā minētā institūcija ir neatkarīga no kompetentajām iestādēm, kas ir atbildīgas par cilvēkiem paredzēto zāļu cenu kontroli un par to zāļu sortimenta noteikšanu, kuras sedz veselības apdrošināšanas sistēmas.
6.Šā panta 2. punktā minētā institūcija norāda sava lēmuma pamatojumu. Ja minētā institūcija pēc būtības nav tiesa, ir jāparedz procedūras, kas nodrošina, lai jebkuru varbūtēji nelikumīgu pasākumu, ko īstenojusi minētā neatkarīgā organizācija, vai jebkuru varbūtēju trūkumu tai piešķirto pilnvaru īstenošanā būtu iespējams izskatīt tiesā vai citā institūcijā, kas ir tiesa vai tribunāls Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. panta nozīmē un kas ir neatkarīga gan no kompetentās iestādes, gan no institūcijas, kas minēta 2. punktā.
Attiecībā uz iecelšanu amatā, tā pilnvaru laiku un atcelšanu no amata 2. punktā minētās institūcijas locekļiem nosacījumi ir tādi paši kā tiesnešiem. Vismaz minētās institūcijas priekšsēdētājam ir tiesneša juridiskā un profesionālā kvalifikācija. Minētā institūcija pieņem lēmumus, ievērojot procedūru, kurā tiek uzklausītas abas puses, un katras dalībvalsts noteiktie līdzekļi garantē to, ka šie lēmumi ir juridiski saistoši. [Gr. 46]
9. pants
Zāļu izslēgšana no veselības apdrošināšanas sistēmām
1. Visos lēmumos par zāļu izslēgšanu no publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvēruma vai par attiecīgā izstrādājuma apdrošināšanas seguma nosacījumu vai apjoma grozīšanu ietilpst uz objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem balstīts pamatojums. Šādā lēmumā ietilpst neapmierinātu medicīnisko vajadzību, klīniskās iedarbības, sociālo izmaksu un vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu aizsardzības novērtējums un visi izvērtējumi, ekspertu atzinumi vai ieteikumi, ar kuriem tas pamatots. Pieteikuma iesniedzēju informē par visiem, to skaitā tiesu iestādēs pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un par termiņiem attiecībā uz pieteikšanos šādai tiesiskai aizsardzībai. [Gr. 47]
2. Visos lēmumos par zāļu kategorijas izslēgšanu no publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvēruma vai par attiecīgās kategorijas apdrošināšanas seguma nosacījumu vai apjoma grozīšanu ietilpst uz objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem balstīts pamatojums, un lēmumu publicē piemērotā izdevumā. [Gr. 48]
2.aIkvienu lēmumu izslēgt kādas zāles vai zāļu kategoriju no publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvēruma kopā ar lēmuma pamatojuma kopsavilkumu dara publiski pieejamu. [Gr. 49]
10. pants
Zāļu klasifikācija attiecībā uz to iekļaušanu veselības apdrošināšanas sistēmās
1. Ja zāles grupē vai klasificē pēc terapeitiskiem kritērijiem vai citiem kritērijiem ar nolūku tās iekļaut publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvērumā, piemēro 2., 3. un 4. punktu.
2. Objektīvos un pārbaudāmos kritērijus, pēc kuriem zāles ir klasificētas attiecībā uz to iekļaušanu publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā, dalībvalstis publicē piemērotā izdevumā un nosūta Komisijai.
3. Attiecībā uz šādi grupētām vai klasificētām zālēm dalībvalstis piemērotā izdevumā publicē un Komisijai nosūta metodikas, kas izmantotas, lai noteiktu, kādā apmērā vai ar kādiem nosacījumiem zāles iekļaujamas publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā.
4. Pēc tirdzniecības atļaujas turētāja lūguma kompetentās iestādes norāda, uz kādu objektīvu datu pamata tās paredzējušas apdrošināšanas noteikumus atļaujas turētāja zālēm, piemērojot 2. un 3. punktā minētos kritērijus un metodikas. Šādā gadījumā kompetentās iestādes tirdzniecības atļaujas turētāju informē arī par visiem, to skaitā tiesu iestādēs pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un par termiņiem attiecībā uz pieteikšanos šādai tiesiskai aizsardzībai.
11. pants
Konkrētu zāļu parakstīšanas kontroles vai veicināšanas pasākumi
1. Šā panta 2., 3.un 4.punktu piemēro, ja dalībvalsts apstiprina pasākumus, kuru mērķis ir kontrolēt vai veicināt konkrētu nosauktu zāļu vai pie kādas kategorijas piederošu zāļu parakstīšanu. [Gr. 50]
2. Šā panta 1. punktā minētos pasākumus pamato ar objektīviem un pārbaudāmiem kritērijiem.
3. Šā panta 1. punktā minētos pasākumus, tostarp visus izvērtējumus, ekspertu atzinumus vai ieteikumus, ar kuriem tie ir pamatoti, publicē piemērotā izdevumā un dara publiski pieejamus. [Gr. 51]
4. Pēc tāda tirdzniecības atļaujas turētāja lūguma, kura intereses vai tiesisko stāvokli ietekmē šā panta 1. punktā minētie pasākumi, kompetentās iestādes norāda, uz kādu objektīvu datu un kritēriju pamata attiecībā uz atļaujas turētāja zālēm ir apstiprināti attiecīgie pasākumi. Šādā gadījumā kompetentās iestādes tirdzniecības atļaujas turētāju informē arī par visiem, to skaitā tiesu iestādēs pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un par termiņiem attiecībā uz pieteikšanos šādai tiesiskai aizsardzībai.
IV nodaļa
Īpašas prasības
12. pants
Termiņu efektivitāte
1. Šīs direktīvas 3., 4., 5. un 7. pantā paredzētie termiņi jāinterpretē kā laikposms no pieteikuma vai attiecīgā gadījumā papildu informācijas saņemšanas brīža līdz brīdim, kad attiecīgais lēmums faktiski stājas spēkā. Visus ekspertu vērtējumus un administratīvos pasākumus, kas nepieciešami, lai lēmumu pieņemtu un tas stātos spēkā, veic paredzētajos termiņos.
1.aTomēr attiecībā uz ģeneriskām zālēm šajos termiņos neiekļauj noteiktu pieteikumu iesniegšanas laikposmu un noteiktu attiecīgā lēmuma stāšanās spēkā laikposmu, ja vien neviens no minētajiem laikposmiem neilgst ilgāk kā vienu kalendāro mēnesi un šie laikposmi ir skaidri noteikti dalībvalstu tiesību aktos vai administratīvās pamatnostādnēs. [Gr. 52]
1.bJa lēmumu pieņemšanas procesā ir jāietver tirdzniecības atļaujas turētāja un kompetentās iestādes sarunas, 3., 4., 5. un 7. pantā paredzētos termiņus aptur no laika, kad kompetentā iestāde paziņo tās ierosinājumus tirdzniecības atļaujas turētājam, līdz laikam, kad tā saņem tirdzniecības atļaujas turētāja atbildi uz tās ierosināto. [Gr. 53]
13. pants
Papildu pierādījumi par kvalitāti, drošumu, iedarbīgumu vai bioekvivalenciTirdzniecības atļaujas piešķiršanas pamatā esošo elementu neizvērtēšana atkārtoti
1. Attiecībā uz lēmumiem par cenām un kompensāciju dalībvalstiskompetentās iestādes no jauna nevērtē elementus pamatelementus, ar kuriem pamatota izsniegtā tirdzniecības atļauja, tostarp piemēram, zāļu kvalitāti, drošumu, iedarbīgumu vai , bioekvivalenci, bioloģisku līdzību vai kritērijus, pēc kuriem nosaka, ka zāles ir paredzētas reti sastopamu slimību ārstēšanai.
1.aŠā panta 1. punkts neskar kompetento iestāžu tiesības pieprasīt un saņemt pilnīgu piekļuvi datiem, kas radīti tirdzniecības atļaujas piešķiršanas procesā izvērtēšanas un veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējuma vajadzībām, lai tās varētu novērtēt zāļu relatīvo iedarbīgumu un attiecīgā gadījumā īslaicīgo un ilglaicīgo efektivitāti saistībā ar to iekļaušanu publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas tvērumā.
1.bKompetentajām iestādēm ir arī jādod iespēja zāļu novērtēšanas vajadzībām iekļaut vai radīt atbilstošus papildu datus. [Gr. 54]
14. pants
Nepārklāšanās ar intelektuālā īpašuma tiesībām
1. Pieteikumus, lēmumu pieņemšanas procedūras un lēmumus, ar ko reglamentē zāļu cenas saskaņā ar 3. pantu vai nosaka to iekļaušanu publisko veselības apdrošināšanas sistēmu tvērumā atbilstoši 7. un 9. pantam, dalībvalstis uzskata par administratīvām procedūrām, kas būtībā ir neatkarīgas no intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības.
2. Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība nav uzskatāma par pietiekamu attaisnojumu atteikt, apturēt vai atcelt lēmumus, kas saistīti ar kādu zāļu cenu vai to iekļaušanu publiskās veselības apdrošināšanas sistēmā.
3. Šā panta 1. un 2. punktu piemēro, neskarot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības jomas tiesību aktus, kas ir spēkā Savienībā un valstīs.
V nodaļa
Pārredzamības mehānismi
15. pants
Apspriešanās ar ieinteresētajām personām
Ja dalībvalsts ir paredzējusi pieņemt vai grozīt kādu pasākumutiesību aktu, uz kuru attiecas šīs direktīvas darbības joma, tā ieinteresētajām personām, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijām, piemēram, pacientu un patērētāju tiesību aizsardzības organizācijām, dod iespēju saprātīgā termiņā iesniegt komentārus par pasākuma projektu. Konsultāciju noteikumus kompetentās iestādes publisko. Izņemot informāciju, kas ir konfidenciāla saskaņā ar Savienības un dalībvalstu tiesību aktiem, kuri reglamentē uzņēmējdarbības konfidencialitāti, konsultāciju rezultātus dara publiski pieejamus. [Gr. 55]
15.a pants
Lēmējiestāžu darba un cenu pārredzamība
1.Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes, kuras uzrauga zāļu cenas vai nosaka to, kuras zāles sedz publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas, dara publiski pieejamu regulāri atjauninātu to lēmējiestāžu locekļu sarakstu un viņu interešu deklarācijas.
2.Šā panta 1. punktu piemēro arī 8. panta 2. punktā minētajai administratīvajai iestādei.
3.Kompetentās iestādes vismaz reizi gadā publicē piemērotā izdevumā un dara zināmu Komisijai pilnu to zāļu sarakstu, kuras sedz to publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas, un attiecīgajā laikposmā noteiktās cenas. [Gr. 56]
16. pants
Valstu pasākumu projektu paziņošana
1.Ja dalībvalstis ir paredzējušas apstiprināt vai grozīt kādu pasākumu, kas ir šīs direktīvas darbības jomā, tās Komisijai nekavējoties nosūta paredzētā pasākuma projektu kopā ar apsvērumiem, ar kuriem pasākums ir pamatots.
2.Ja ar ierosināto pasākumu saistīto aspektu novērtēšanai nepieciešams zināt būtiski un tieši uz tiem attiecošos tiesību aktu vai reglamentējošo noteikumu pamatnormu tekstus, attiecīgā gadījumā dalībvalstis vienlaikus nosūta arī šos tekstus.
3.Dalībvalstis 1. punktā minēto pasākuma projektu nosūta atkārtoti, ja tās groza projektu tādā veidā, kas būtiski maina tā darbības jomu vai priekšmetu vai saīsina īstenošanai sākotnēji paredzēto laika grafiku.
4.Komisija savus apsvērumus dalībvalstij, kas paziņojusi par pasākuma projektu, var nosūtīt trīs mēnešu laikā.
Attiecīgā dalībvalsts Komisijas apsvērumus iespējami ņem vērā, jo īpaši, ja apsvērumos norādīts, ka projektā paredzētais pasākums var būt pretrunā Savienības tiesību aktiem.
5.Kad dalībvalsts galīgi pieņēmusi pasākuma projektu, tā nekavējoties nosūta galīgo tekstu Komisijai. Ja Komisija saskaņā ar 4. punktu izteikusi apsvērumus, minētajam sūtījumam pievieno ziņojumu par darbībām, kas veiktas, reaģējot uz Komisijas apsvērumiem.[Gr. 57]
17. pants
Ziņošana par termiņu īstenošanu
1. Līdz ...(13) 31. janvārim un pēc tam katru gadu līdz 31. janvārim un līdz 1. jūlijam dalībvalstis Komisijai nosūta un piemērotā izdevumā publicē sīki izstrādātu ziņojumu, kurā sniedz šādu informāciju: [Gr. 58]
(a)
to pieteikumu skaits, kas iepriekšējā gadā saņemti saskaņā ar 3., 4. un 7. pantu;
(b)
laiks, kas patērēts, lai laistu klajā lēmumu par katru no pieteikumiem, kas saņemti saskaņā ar 3., 4. un 7. pantu;
(c)
ja ir bijuši kavējumi, analīze par to galvenajiem iemesliem, kā arī ieteikumi par to, kā lemšanas procesus saskaņot ar šajā direktīvā paredzētajiem termiņiem.
Piemērojot pirmās daļas (a) apakšpunktu, ģeneriskas zāles, kurām saskaņā ar 3., 4. un 7. pantu ir paredzēti īsāki termiņi, šķir no citām zālēm.
Piemērojot pirmās daļas (b) apakšpunktu, par jebkādu procedūras apturēšanu ar nolūku pieteikuma iesniedzējam pieprasīt papildu informāciju ziņo, skaidri norādot apturēšanas termiņu un sīki izklāstot apturēšanas pamatojumu.
2. Komisija reizi sešos mēnešosreizi gadā publicē ziņojumu par informāciju, ko dalībvalstis iesniegušas atbilstoši 1. punktam. [Gr. 59]
VI nodaļa
Noslēguma noteikumi
18. pants
Transponēšana
1. Dalībvalstis vēlākais līdz ...(14) pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara zināmu Komisijai minēto noteikumu tekstu.
Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālam izdevumam. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.
2. Dalībvalstis dara zināmus Komisijai to tiesību aktu galvenās normas, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.
19. pants
Ziņojums par šīs direktīvas īstenošanu
1. Dalībvalstis līdz ... (16) un pēc tam ik pēc trim gadiem Komisijai nosūta ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu.
2. Komisija līdz ...(17)* iesniedz ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu Eiropas Parlamentam un Padomei. Ziņojumam var pievienot jebkādus attiecīgus priekšlikumus.
Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīva 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (OV L 395, 30.12.1989., 33. lpp.).
Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīva 92/13/EEK, ar ko koordinē normatīvos un administratīvos aktus par to, kā piemēro Kopienas noteikumus par līgumu piešķiršanas procedūrām, ko piemēro subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV L 76 23.3.1992., 14. lpp.).
Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134., 30.4.2004., 114. lpp.).
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopējo zivsaimniecības politiku (COM(2011)0425 – C7-0198/2011 – 2011/0195(COD))
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2011)0425),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0198/2011),
– ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 28. marta atzinumu(1),
– ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 4. maija atzinumu(2),
– ņemot vērā Reglamenta 55. un 37. pantu,
– ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Budžeta komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0008/2013),
1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;
2. atgādina par Eiropas Parlamenta 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē – jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai(3); atkārtoti norāda, ka līdztekus iespējām izmantot reālos ietaupījumus un veikt līdzekļu pārdali nākamajās DFS būtu jāparedz pietiekami papildu līdzekļi, lai Savienība spētu īstenot pašreizējās politikas prioritātes un izpildīt jaunos Lisabonas līgumā noteiktos uzdevumus, kā arī rīkoties neparedzētu notikumu gadījumā; prasa, lai Padome, ja tā nepiekrīt šādai pieejai, skaidri nosaka, no kurām tās politiskajām prioritātēm vai projektiem varētu atteikties, kaut arī ir pierādīta to spēja radīt Eiropas pievienoto vērtību;
3. norāda, ka priekšlikumā minētais finansējums ir tikai orientējoša norāde likumdevējai iestādei un ka precīzu šā finansējuma apmēru nevar noteikt, kamēr nav panākta vienošanās par priekšlikumu regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam;
4. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;
5. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 6. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2013 par kopējo zivsaimniecības politiku, ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 768/2005 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK
(1) Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2371/2002(7) tika izveidota Kopienas sistēma zivsaimniecības resursu saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku.
(2) Kopējās zivsaimniecības politikas darbības joma ietver jūras bioloģisko resursu saglabāšanu, pārvaldību un izmantošanuun to zvejniecību pārvaldību, kuras šos resursus izmanto. Turklāt tās mērķu sasniegšanas nolūkā tajā attiecībā uz tirgus pasākumiem un finanšu pasākumiem ietilpst saldūdens bioloģiskie resursi un akvakultūra akvakultūras darbības, kā arī zvejas un akvakultūras produktu apstrāde un tirdzniecība, ja šādas darbības veic dalībvalstu teritorijā vai Savienības ūdeņos, tostarp, ja tās veic zvejas kuģi, kas peld ar trešo valstu karogu vai ir tajās reģistrēti, vai Savienības zvejas kuģi, vai dalībvalstu valstspiederīgie, neskarot karoga valsts primāro atbildību un ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 117. panta noteikumus. [Gr. 2]
(3) Kopējai zivsaimniecības politikai būtu jāgarantē tas, ka zvejas un akvakultūras darbības palīdz uzlabot ilgtermiņā noturīgus vides, ekonomiskosekonomisko un sociālos apstākļussociālo ilgtspējību. Turklāt tai būtu jāpalīdz uzlabot produktivitāti, nodrošinātTajā būtu jāiekļauj noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt Savienībā importēto produktu izsekojamību, drošumu un kvalitāti pietiekami augstu dzīves līmeni zvejniecības nozarē nodarbinātajiem, stabilus tirguspārtikas nodrošinājumu, stabiliem tirgiem, resursu pieejamību un par to, ka produkti patērētājiem ir pieejami par saprātīgām cenām. [Gr. 3]
(4) Savienība ir Līgumslēdzēja puse Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijā (Unclos)(8), un tā ir ratificējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas 1995. gada 4. augusta Nolīgumu par ANO 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību (ANO Zivju krājumu nolīgums)(9). Turklāt tā ir akceptējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 1993. gada 24. novembra Nolīgumu, lai veicinātu starptautisko saglabāšanas un pārvaldības pasākumu ievērošanu uz tāljūrā esošiem zvejas kuģiem (FAO Atbilstības nolīgums)(10). Šie starptautiskie instrumenti galvenokārt paredz pienākumus saglabāšanas jomā, tai skaitā pienākumus īstenot saglabāšanas un pārvaldības pasākumus, kas paredzēti, lai uzturētu vai atjaunotu jūras resursus tādā līmenī, kas var nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu gan jūras apgabalos, kas ir valsts jurisdikcijā, gan atklātā jūrā, un šajā sakarā sadarboties ar citām valstīm, pienākumus plaši piemērot piesardzīgu pieeju zivju krājumu saglabāšanas, pārvaldības un izmantošanas jomā, pienākumus nodrošināt saglabāšanas un pārvaldības pasākumu saderību, ja jūras resursi ir sastopami jūras apgabalos, kam ir dažādi juridiskie statusi, un pienākumus, lai pienācīgi ņemtu vērā citus likumīgus jūru izmantošanas veidus. Kopējai zivsaimniecības politikai būtu jāpalīdz Savienībai pienācīgi pildīt savus starptautiskos pienākumus saskaņā ar šiem starptautiskajiem instrumentiem. Ja dalībvalstis pieņem saglabāšanas un pārvaldības pasākumus, kurus tās ir pilnvarotas pieņemt kopējās zivsaimniecības politikas ietvaros, tām būtu arī jārīkojas tādā veidā, kas pilnībā atbilst starptautiskajiem saglabāšanas un sadarbības pienākumiem saskaņā ar minētajiem starptautiskajiem instrumentiem.
(5) Johannesburgā 2002. gadā rīkotajā Pasaules samitā par ilgtspējīgu attīstību Savienība un tās dalībvalstis apņēmās cīnīties pret daudzu zivju krājumu nepārtraukto samazināšanos. Tāpēc Savienībai būtu jāuzlabo tās kopējā zivsaimniecības politika, lai nodrošinātu, ka prioritārā kārtā jūras bioloģisko resursu krājumu izmantošanas līmeņi līdz 2015. gadam tiktu atjaunoti un uzturēti tādā līmenī, lai no zvejoto krājumu populācijām varētu gūt maksimālo2015. gadam zvejas izraisīta zivju mirstība tiek noteikta tādā līmenī, kas vēlākais līdz 2020. gadam ļautu zivju krājumiem atjaunoties, pārsniedzot līmeni, kāds nepieciešams maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjomuapjoma nodrošināšanai, un kas ļautu visus atjaunotos krājumus saglabāt šajā līmenī. Ja zinātniskā informācija ir nepietiekama, šādā gadījumā maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma noteikšanai var būt nepieciešams izmantot tuvinātas vērtības. [Gr. 5]
5a)Unclos iekļautā maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma koncepcija ir zivsaimniecības pārvaldības mērķis, kas Savienībai ir juridiski saistošs, kopš tā 1998. gadā ratificēja UNCLOS. [Gr. 6]
(5b)Pieņemt zemāku zivju mirstības līmeni nekā nepieciešams, lai saglabātu zivju krājumus virs līmeņa, kas ļauj nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, ir viens no veidiem, kā nodrošināt, ka zivsaimniecības nozare kļūst ekonomiski dzīvotspējīga ilgtermiņā, neesot atkarīgai no valsts palīdzības. [Gr. 232]
(5c)Daudzgadu plāniem vajadzētu būt galvenajam instrumentam, ar ko nodrošinātu, ka līdz 2015. gadam zvejas izraisīta zivju mirstība tiek noteikta tādā līmenī, kas vēlākais līdz 2020. gadam ļautu zivju krājumiem atjaunoties, pārsniedzot līmeni, kāds nepieciešams maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšanai, un kas ļautu visus atjaunotos krājumus saglabāt šajā līmenī. Tikai skaidra un saistoša apņemšanās ievērot šos termiņus var nodrošināt, ka tiek īstenota tūlītēja rīcība un krājumu atjaunošanas process netiek atlikts. Attiecībā uz minētajiem krājumiem, par kuriem daudzgadu plāns vēl nav pieņemts, ir būtiski nodrošināt, lai, nosakot tiem zvejas iespējas, Padome pilnībā ņemtu vērā kopējās zivsaimniecības politikas mērķus. [Gr. 7]
(5d)Lai radītu stabilākus apstākļus zvejas nozarē, būtu arī jānodrošina iespēja daudzgadu plānos iekļaut noteikumus, ar kuriem ierobežo atjaunoto krājumu kopējās pieļaujamās nozvejas ikgadējās svārstības. Precīzas šo svārstību robežas būtu jānosaka daudzgadu plānos. [Gr. 8]
(5e)Pieņemot pārvaldības lēmumus par maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu jauktās dažādu sugu zvejas vietās, būtu jāņem vērā grūtības šādās zvejas vietās zvejot visus krājumus atbilstīgi maksimālajam ilgtspējīgas ieguves apjomam gadījumos, kad zinātniskajā ieteikumā norādīts, ka ir ļoti sarežģīti novērst tā dēvēto kritisko sugu piezveju, palielinot izmantoto zvejas rīku selektivitāti. Šādos apstākļos ICES un Zivsaimniecības zinātniskai, tehnikas un ekonomikas komitejai (ZZTEK) būtu jāprasa, lai tās sniedz ieteikumu par atbilstīgo zvejas izraisītas zivju mirstības līmeni. [Gr. 9]
(5f)Ja pārejas periodā zvejas iespējas ir būtiski jāsamazina, lai sasniegtu maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, Savienībai un dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek veikti atbilstīgi sociālie un finansiālie pasākumi, ar kuriem saglabāt pietiekamu ekonomisko aktivitāti visā ražošanas ķēdē, lai tad, kad ir sasniegts maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms, panāktu līdzsvaru starp zvejas kapacitāti un pieejamiem resursiem. [Gr. 10]
(6) Zvejniecības mērķi tika noteikti lēmumā par stratēģisko plānu bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam(11), ko pieņēma Konvencijas par bioloģisko daudzveidību pušu konferencē; kopējai zivsaimniecības politikai būtu jānodrošina saskaņotība ar bioloģiskās daudzveidības mērķiem, kurus pieņēmusi Eiropadome(12), un mērķiem, kas norādīti Komisijas paziņojumā “Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls – bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam”(13), jo īpaši, lai līdz 2015. gadam sasniegtu maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu.
(7) Jūras bioloģisko resursu ilgtspējīga izmantošana vienmēr būtu jābalsta uz piesardzības pieeju, kas ir jāatvasina no Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. panta 2. punkta pirmajā daļā minētā piesardzības principa, ņemot vērā pieejamos zinātniskos datus. [Gr. 12]
(8) Kopējai zivsaimniecības politikai būtu jāpalīdz aizsargāt jūras vidi, ilgtspējīgi pārvaldīt visas komerciāliem mērķiem izmantotās sugas un jo īpaši vēlākais līdz 2020. gadam sasniegt labu vides stāvokli, kā izklāstīts 1. panta 1. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvā 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva)(14). [Gr. 13]
(8a)Kopējai zivsaimniecības politikai arī būtu jāveicina Savienības tirgus apgāde ar augstas uzturvērtības pārtiku un atkarības samazināšana pārtikas iekšējā tirgū, kā arī tieši un netieši jāveicina darbvietu radīšana un ekonomikas attīstība piekrastes reģionos. [Gr. 14]
(9) Ir jāīsteno uz ekosistēmu balstīta pieeja zvejniecības pārvaldībā, būtu jāierobežo zvejas darbību ietekme uz vidi un līdz minimumam jāsamazina unlai palīdzētu nodrošināt, ka cilvēka darbības pēc iespējas mazāk ietekmē jūras ekosistēmu, un lai novērstu, samazinātu un pēc iespējas izskaustu nevēlamu nozveju, un lai pakāpeniski būtu jāizskauž nevēlamas nozvejaspanāktu, ka visa nozveja tiek izkrauta krastā. [Gr. 15]
(10) Ir svarīgi, lai kopējās zivsaimniecības politikas pārvaldība tiktu veikta saskaņā ar labas pārvaldes principiem. Šie principi ietver lēmumu pieņemšanu, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem, plašu ieinteresēto aprindu iesaistīšanos un ilgtermiņa perspektīvu. Veiksmīga kopējās zivsaimniecības politikas pārvaldība ir atkarīga arī no skaidras pienākumu noteikšanas Savienības, valstu, reģionālā un vietējā līmenī un no veikto pasākumu savstarpējas saderības un saskaņotības ar citiem Savienības politikas virzieniem.
(11) Kopējā zivsaimniecības politikā vajadzības gadījumā būtu pilnībā jāņem vērā dzīvnieku veselība, dzīvnieku labturība, pārtikas un barības nekaitīgums.
(12) Kopējās zivsaimniecības politika būtu jāīsteno tādējādi, lai tā kopumā atbilstu citiem Savienības politikas virzieniem, it īpaši ņemot vērā mijiedarbību ar Savienības darbību citās jūrlietu rīcībpolitikas jomās atbilstoši integrētai jūrniecības politikai(15), apzinoties, ka visi jautājumi, kas attiecas uz Eiropas okeāniem un jūrām, ir savstarpēji saistīti, tostarp jūras telpiskā plānošana. Būtu jānodrošina saskaņotība un integrācija dažādu sektorālās politikas virzienu pārvaldībā, ko īsteno Baltijas jūrā, Ziemeļjūrā, Ķeltu jūrā, Biskajas līcī un Pireneju pussalas piekrastē, Vidusjūras un Melnās jūras baseinos. [Gr. 17]
(13) Savienības zvejas kuģiem būtu jābūt vienlīdzīgai piekļuvei ES ūdeņiem un resursiem, uz kuriem attiecas KZP noteikumi.
(14) Pašreizējie noteikumi, kas ļauj piekļūt dalībvalstu resursiem tikai 12 jūras jūdžu zonās, ir bijuši pietiekami efektīvi attiecībā uz saglabāšanu, ierobežojot zvejas piepūli visjutīgākajā Savienības ūdeņu daļā. Turklāt šie noteikumi ir saglabājuši tradicionālās zvejas darbības, no kurām lielā mērā ir atkarīga konkrētu piekrastes reģionu sociālā un ekonomiskā attīstība. Tādēļ minētos noteikumus būtu jāturpina piemērot, un tos pēc iespējas vajadzētu pastiprināt, lai nodrošinātu preferenciālu piekļuvi zvejniekiem, kuri nodarbojas ar mazapjoma, nerūpniecisko vai piekrastes zveju. [Gr. 18]
(14a)Ir jāpaplašina mazapjoma zvejas definīcija, lai papildus kuģa izmēram ņemtu vērā citus kritērijus, tostarp ietverot dominējošos laika apstākļus, zvejas paņēmienu ietekmi uz jūras ekosistēmu, jūrā pavadīto laiku un resursus izmantojošās saimnieciskās vienības raksturlielumus. Nelielas piekrastes salas, kas ir atkarīgas no zvejniecības, būtu īpaši jāapzina un jāatbalsta gan finansiāli, gan piešķirot papildu resursus, lai ļautu tām pastāvēt ekonomiski un veicinātu to labklājību nākotnē. [Gr. 19]
(15) Jūras bioloģiskie resursi ap Azoru salām, Madeiru un Kanāriju salām būtu jāturpina uzskatīt par īpaši aizsargājamiem, jo tie palīdz saglabāt šo salu vietējo ekonomiku, ņemot vērā šo salu strukturālo, sociālo un ekonomisko situāciju. Tāpēc būtu jāsaglabā atļauja veikt konkrētas zvejas darbības šajos ūdeņos tikai tiem zvejas kuģiem, kas reģistrēti Azoru salu, Madeiras un Kanāriju salu ostās.
(16) Mērķi par jūras bioloģisko resursu ilgtspējīgu izmantošanu ir efektīvāk sasniegt ar daudzgadu pieeju zvejniecības pārvaldībā. Šajā sakarībā dalībvalstīm, cieši sadarbojoties ar publiskā sektora iestādēm un konsultatīvajām padomēm, būtu jārada apstākļi ilgtspējībai, tostarp vietējā līmenī, par prioritāriem nosakot daudzgadu plānus, kas atspoguļo dažādu zvejniecību specifiku. To varētu sasniegt, juridiski saistošākā veidā īstenojot kopīgas darbības reģionālā līmenī un nosakot lēmumu pieņemšanas procedūras, kas sekmē daudzgadu plānu izstrādi. [Gr. 20]
(17) Daudzgadu plānos vajadzības gadījumā būtu jāiekļauj vairāki krājumi, ja šie krājumi tiek izmantoti kopīgi. Daudzgadu plānos būtu jāizveido pamats, lai noteiktu zvejas iespējas un kvantificējamus mērķus ilgtspējīgai attiecīgo krājumu un jūras ekosistēmu izmantošanai, nosakot precīzus termiņus un aizsardzības mehānismus neparedzētiem gadījumiem. Turklāt daudzgadu plāni būtu jāpārvalda saskaņā ar precīzi noteiktiem pārvaldības mērķiem, lai veicinātu attiecīgo krājumu un jūras ekosistēmu ilgtspējīgu izmantošanu. Ja pārvaldības scenāriji varētu radīt sociālekonomisku ietekmi uz attiecīgajiem reģioniem, šie plāni būtu jāpieņem, apspriežoties ar zivsaimniecības nozares pārstāvjiem, zinātniekiem un institucionālajiem partneriem. [Gr. 21]
(18) Ir vajadzīgi pasākumi, lai samazinātu un izskaustu šobrīd lielos nevēlamas nozvejas un izmetumu apjomus un pakāpeniski izskaustu izmetumus. Nevēlamas nozvejas unDiemžēl saskaņā ar iepriekšējiem tiesību aktiem zvejniekiem bieži vien bija jāizmet vērtīgi resursi. Izmetumi ir ievērojama resursu šķērdēšana un negatīvi ietekmē jūras bioloģisko resursu un jūras ekosistēmu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī zvejniecību finansiālo dzīvotspēju. Jāievieš un pakāpeniski jāīsteno pienākums izkraut visas pārvaldīto krājumu nozvejas, ko gūst zvejas darbībās Savienības ūdeņos vai Savienības zvejas kuģi. Par prioritāti būtu jānosaka tādu pasākumu un stimulu izstrāde, veicināšana un sekmēšana, kuru mērķis ir novērst nevēlamu nozveju. [Gr. 22]
(18a)Būtu jāievieš pienākums izkraut visu nozveju, šo pienākumu pakāpeniski īstenojot katrā zvejniecībā atsevišķi. Zvejniekiem būtu jāļauj arī turpmāk veikt to sugu izmetumus, kurām saskaņā ar labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem ir augsts izdzīvošanas rādītājs, ja tās tiek izmestas atpakaļ jūrā atbilstīgi attiecīgajā zvejniecībā noteiktajiem nosacījumiem. [Gr. 23]
(18b)Lai pienākums izkraut visu nozveju būtu izpildāms un lai mazinātu ietekmi, ko rada ikgadējās izmaiņas nozvejas sastāvā, dalībvalstīm būtu jāatļauj konkrētu kvotas procentuālo daļu pārcelt no viena gada uz citu. [Gr. 24]
(19) Nevēlamo nozveju izkrāvumi nedrīkst operatoram sniegt pilnīgus ekonomiskos ieguvumus. Attiecībā uz tādu zivju izkrāvumiem, kuras ir mazākas par minimālo saglabāšanas references izmēru, būtu jāierobežo šādu nozveju galamērķis un tās nedrīkst pārdot lietošanai pārtikā. Katrai dalībvalstij vajadzētu būt tiesīgai izlemt, vai tā vēlas atļaut izkrauto zivju bezmaksas izplatīšanu atbalsta vai labdarības mērķiem. [Gr. 25]
(20) Krājumu saglabāšanas un flotu un zvejniecību piemērošanās spēju labad būtu jāpiemēro skaidri mērķi attiecībā uz konkrētiem tehniskiem pasākumiem, un regulējuma mērogi būtu jāpielāgo pārvaldības prasībām. [Gr. 26]
(21) Attiecībā uz krājumiem, par kuriem nav izveidots daudzgadu plāns, būtu jānodrošina, ka tie tiek izmantoti maksimālajā ilgtspējīgas ieguves apjomā, nosakot nozvejas un/vai zvejas piepūles limitus. Ja pieejamie dati nav pietiekami, zvejniecību pārvaldībā būtu jāizmanto tuvinātie standarti. [Gr. 27]
(21a)Savienībai būtu vairāk jācenšas, lai panāktu efektīvu starptautisko sadarbību un krājumu pārvaldību jūrās, kas robežojas gan ar dalībvalstīm, gan trešām valstīm, vajadzības gadījumā šādiem reģioniem izveidojot reģionālas zvejniecības pārvaldības organizācijas. Jo īpaši Savienībai būtu jāatbalsta Melnās jūras Reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas izveide. [Gr. 28]
(22) Ņemot vērā, ka daļa no zvejniecības nozares nestabilo ekonomisko stāvokliatrodas nestabilā ekonomiskā stāvoklī un konkrētu piekrastes reģionu atkarībuatsevišķi piekrastes reģioni ir atkarīgi no zvejas darbībām, ir jānodrošina relatīva zvejas darbību stabilitāte, sadalot zvejas iespējas starp dalībvalstīm, pamatojoties uz prognozējamo krājumu daļu katrai dalībvalstij. [Gr. 29]
(23) Šādai zvejas darbību relatīvai stabilitātei, ņemot vērā krājumu pagaidu bioloģisko stāvokli, būtu jānodrošina to reģionu konkrētās vajadzības, kurās vietējās kopienas ir īpaši atkarīgas no zvejniecības un saistītām darbībām, kā to nolēmusi Padome savā 1976. gada 3. novembra Rezolūcijā par dažiem ārējiem aspektiem 200 jūdžu zvejas zonas izveidē Kopienā(16), kas stājās spēkā no 1977. gada 1. janvāra, un jo īpaši tās VII pielikumā. Tādēļ jēdziens par relatīvo stabilitāti, ko jācenšas sasniegt, būtu jāizprot šādā nozīmē.
(24) Dalībvalstīm būtu jāspēj iesniegt pamatotas prasības Komisijai izstrādāt pasākumus atbilstoši kopējai zivsaimniecības politikai saistībā ar pasākumiem, kurus dalībvalstis uzskata par vajadzīgiem, lai ievērotu pienākumus attiecībā uz īpaši aizsargājamām teritorijām saskaņā ar 4. pantu Padomes 2009. gada 30. novembra Direktīvā 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību(17), īpaši aizsargājamām dabas teritorijām saskaņā ar 6. pantu Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvā 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību(18), aizsargājamām jūras teritorijām saskaņā ar 13. panta 4. punktu Direktīvā 2008/56/EK.
(25) Komisijai pēc apspriešanās ar attiecīgajām konsultatīvajām padomēm un dalībvalstīm būtu jāspēj pieņemt pagaidu pasākumus, ja pastāv nopietni zvejas darbību radīti draudi, kas prasa tūlītēju rīcību, jūras bioloģisko resursu saglabāšanai vai jūras ekosistēmai. Šie pasākumi būtu jāievieš noteiktajā termiņā un tie būtu jāīsteno ierobežotā laikposmā. [Gr. 30]
(26) Dalībvalstīm, pēc tam, kad tās ir pienācīgi ņēmušas vērā visu attiecīgo konsultatīvo padomju un iesaistīto personu viedokli, būtu jāspēj pieņemt saglabāšanas pasākumus un tehniskos pasākumus kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanai, lai politika varētu labāk apzināties dažādo jūras baseinu un atsevišķu zvejniecību stāvokli un specifiku un uzlabotu politikas noteikumu ievērošanu. [Gr. 31]
(26a)Dalībvalstis būtu jāmudina savstarpēji sadarboties reģionālā mērogā. [Gr. 32]
(27) Dalībvalstīm attiecībā uz savu 12 jūras jūdžu zonu būtu jāļauj pieņemt saglabāšanas un pārvaldības pasākumus, kas piemērojami visiem Savienības zvejas kuģiem ar nosacījumu, ka tad, ja šādi pasākumi attiecas uz Savienības zvejas kuģiem no citām dalībvalstīm, pieņemtie pasākumi nav diskriminējoši, ir notikusi iepriekšēja apspriešanās ar citām ieinteresētajām dalībvalstīm un Savienība nav pieņēmusi pasākumus, kuri īpaši attiecas uz saglabāšanu un pārvaldību minētajā 12 jūras jūdžu zonā.
(28) Dalībvalstīm būtu jāļauj pieņemt saglabāšanas un pārvaldības pasākumus krājumiem Savienības ūdeņos, kas piemērojami tikai tiem Savienības zvejas kuģiem, kas peld ar to karogu.
(28a)Piekļuve zvejas resursiem būtu jābalsta uz pārredzamiem un objektīviem vides un sociālajiem kritērijiem kā līdzekļiem atbildīgas zvejas veicināšanai, kas palīdzētu nodrošināt stimulus tiem operatoriem, kas zvejo, nodarot vismazāko kaitējumu videi un sniedzot vislielākos ieguvumus sabiedrībai. [Gr. 234]
(29)Nododamu zvejas koncesiju sistēma attiecībā uz lielāko daļu pārvaldīto krājumu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku būtu jāīsteno ne vēlāk kā 2013. gada 31. decembrī attiecībā uz kuģiem, kuru garums ir 12 metri vai vairāk, un visiem pārējiem kuģiem, kas zvejo ar velkamiem zvejas rīkiem. Dalībvalstis nododamas zvejas koncesijas var nepiemērot līdz 12 metriem gariem kuģiem, izņemot kuģus, kas izmanto velkamos zvejas rīkus. Šādai sistēmai būtu jāveicina nozares radīti flotes samazinājumi un ekonomisko rādītāju uzlabojumi, tajā pašā laikā izveidojot juridiski drošu un ekskluzīvu nododamu zvejas koncesiju uz dalībvalsts ikgadējām zvejas iespējām. Tā kā jūras bioloģiskie resursi ir kopēji labumi, nododamām zvejas koncesijām būtu jādod tikai lietotāju tiesības uz dalībvalsts daļu no ikgadējām zvejas iespējām, un tām vajadzētu būt atsaucamām saskaņā ar pieņemtajiem noteikumiem. [Gr. 33]
(29a)Katrai dalībvalstij saskaņā ar subsidiaritātes principu būtu jādod iespēja izvēlēties metodi tai piešķirto zvejas iespēju sadalīšanai, nepiemērojot Savienības līmeņa sadales sistēmu. Tādējādi dalībvalstis arī turpmāk būs tiesīgas vai nu izveidot vai neizveidot nododamo zvejas koncesiju sistēmu. [Gr. 37]
(30)Zvejas koncesijām jābūt nododamām un iznomājamām, lai decentralizētu zvejas iespēju pārvaldību par labu zvejniecības nozarei un nodrošinātu, ka zvejnieki, kas pamet nozari, nav atkarīgi no publiskās finansiālās palīdzības atbilstoši kopējai zivsaimniecības politikai. [Gr. 35]
(31)Mazapjoma zvejas flotu specifika un sociāli ekonomiskā nestabilitāte attaisno obligātās nododamo koncesiju sistēmas piemērošanu tikai lieliem kuģiem. Nododamo zvejas koncesiju sistēma būtu jāpiemēro krājumiem, par kuriem ir iedalītas zvejas iespējas. [Gr. 36]
(31a)Komisijai būtu jāveic flotes novērtējumi, lai iegūtu ticamus datus par precīzu jaudas pārpalikuma līmeni Savienības mērogā, tādējādi radot iespēju ierosināt atbilstīgus un mērķorientētus instrumentus jaudas pārpalikuma samazināšanai. [Gr. 34]
(31b)Būtu jāizveido saistoša sistēma, ar ko novērtēt flotes reģistrus un pārbaudīt maksimāli pieļaujamo kapacitāti, lai nodrošinātu, ka ikviena dalībvalsts ievēro tai piešķirto maksimāli pieļaujamo kapacitāti, un stiprinātu zvejas kontroles sistēmu, ar mērķi panākt, ka zvejas kapacitāte atbilst pieejamajiem resursiem. [Gr. 38]
(32) Attiecībā uz Savienības zvejas kuģiem, kas nedarbojas saskaņā nododamo zvejas koncesiju sistēmu, var tikt veiktiAtsevišķos gadījumos dalībvalstīm joprojām ir jāveic īpaši pasākumi, lai Savienībassavu zvejas kuģu skaitukapacitāti pielīdzinātu pieejamajiem resursiem. Šādiem pasākumiem būtu jānosaka obligātā maksimāli pieļaujamā zvejas kapacitāte un jāievieš valstu iekļaušanas/izslēgšanas režīms attiecībā uz finansējumu kuģu ekspluatācijas pārtraukšanai, ko piešķir no Eiropas Zivsaimniecības fondaTādēļ Savienībā būtu jānovērtē katra krājuma un baseina kapacitāte. Šis novērtējums būtu jābalsta uz kopīgām pamatnostādnēm. Ikvienai dalībvalstij būtu jādod iespēja izraudzīties pasākumus un instrumentus, kādus tā vēlas pieņemt, lai samazinātu zvejas jaudas pārpalikumu. [Gr. 39]
(33) Dalībvalstīm ir jāreģistrē minimālā informācija par to Savienības zvejas kuģu parametriem un darbībām, kas peld ar to karogu. Šie reģistrētie dati būtu jādara pieejami Komisijai, lai tā uzraudzītu dalībvalstu flotu apjomu.
(34) Zvejniecību pārvaldībā, kas balstīta uz labākajiem pieejamajiempilnīgiem un precīziem zinātniskajiem ieteikumiem, ir vajadzīgas saskaņotas, uzticamas un precīzas datu kopas. Tāpēc dalībvalstīm ir jāvāc dati par flotēm un to zvejas darbībām, jo īpaši bioloģiskie dati par nozvejām, tostarp izmetumiem, uzskaišu dati par zivju krājumiem un par zvejas darbību potenciālo ietekmi uz jūras ekosistēmām no vides viedokļa. Komisijai būtu jāsekmē vajadzīgo apstākļu radīšana datu saskaņošanai, lai veicinātu tādu interpretāciju par resursiem, kuras pamatā ir uz ekosistēmu balstīti dati. [Gr. 40]
(35) Datu vākšanā būtu jāiekļauj dati, kas atvieglo ekonomisko novērtējumu veikšanu par visiem zvejniecības nozarē, akvakultūrā un zvejas un akvakultūras produktu apstrādē aktīvajiem uzņēmumiem neatkarīgi no to izmēra un par nodarbinātības tendencēm šajās nozarēs, kā arī dati par šādu tendenču ietekmi uz zvejnieku kopienām. [Gr. 41]
(36) Dalībvalstīm būtu jāpārvalda savāktie dati un tie jādara pieejami zinātnisko datu galalietotājiem, balstoties uz Savienības daudzgadu programmu, un jāsniedz attiecīgie rezultāti ieinteresētajām personām. Reģionālajām iestādēm būtu aktīvāk jāiesaistās datu vākšanas darbībās. Turklāt dalībvalstīm būtu jāsadarbojas savā starpā, lai koordinētu datu vākšanas darbības. Vajadzības gadījumā dalībvalstīm attiecībā uz datu vākšanu būtu arī jāsadarbojas ar trešām valstīm, ar kurām ir kopīgs jūras baseinsja iespējams, izmantojot šim nolūkam izveidotu reģionālo iestādi, un būtu jāņem vērā vajadzība ievērot starptautiskās tiesības un jo īpaši Unclos. [Gr. 42]
(37) Būtu jānostiprina uz politiku orientēta zinātne zvejniecības jomā, īstenojot valsts mērogā pieņemtas zinātnisko zvejniecības datu vākšanas, neatkarīgas pētniecības un inovāciju programmas koordinācijā ar citām dalībvalstīm, kā arī Savienības pētniecības un inovāciju sistēmas rīkus, un Komisijai būtu jāveic nepieciešamā datu saskaņošana un sistematizēšana. [Gr. 43]
(38) Savienībai būtu jāpopularizē kopējās zivsaimniecības politikas mērķi starptautiskā mērogā. Šajā nolūkā Savienībai būtu jācenšas uzlabot reģionālo un starptautisko organizāciju darbība starptautisko zivju krājumu saglabāšanā un ilgtspējīgā pārvaldībā, veicinot lēmumu pieņemšanu, kas balstīta uz zinātni un, noteikumu labāku ievērošanu, labāku pārredzamību un, nodrošinot ieinteresēto personuefektīvu iesaistīšanos, un cīnoties ar nelegālas, nereģistrētas un neregulētas (NNN) zvejas darbībām. [Gr. 44]
(39) Ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumiem, kas noslēgti ar trešām valstīm, būtu jānodrošina, ka Savienības zvejas darbības trešo valstu ūdeņos ir balstītas uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem, rūpējoties par jūras bioloģisko resursu ilgtspējīgu izmantošanu un saglabāšanu, vienlaikus ievērojot Unclos minēto pārpalikuma principu. Šiem nolīgumiem, kas paredz piekļuves tiesības apmaiņā pret Savienības finansiālu ieguldījumu, būtu jāpalīdz izveidot kvalitatīvu zinātnisku datu vākšanas sistēmu un kvalitatīvu pārvaldes sistēmu, lai jo īpaši nodrošinātu efektīvus uzraudzības, kontroles un pārraudzības pasākumus. [Gr. 45]
(40) Cilvēktiesību klauzulas ieviešanai ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumos būtu pilnībā jāatbilst vispārējiem Savienības attīstības politikas mērķiem.
(41) Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos attiecīgos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos noteikto demokrātijas principu un cilvēktiesību, kā arī tiesiskuma principa ievērošanai būtu jābūt ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumu būtiskam elementam, un uz to būtu jāattiecas īpaša cilvēktiesību klauzula.
(41a)Ņemot vērā smago pirātisma problēmu, kas skar minētos Savienības kuģus, kuri saskaņā ar divpusējiem vai daudzpusējiem nolīgumiem zvejo trešās valstīs, un to, ka šie kuģi ir sevišķi neaizsargāti pret pirātismu, būtu jāpastiprina pasākumi un darbības to aizsardzībai. [Gr. 46]
(42) Akvakultūrai uz ilgtspējīga pamata būtu jāpalīdz saglabāt pārtikas ražošanas potenciāls visā Savienībā, lai Eiropas iedzīvotājiem ilgtermiņā garantētu pārtikas nodrošinājumu, tostarp pārtikas piegādi, kā arī izaugsmi un nodarbinātību, un apmierinātu pasaulē arvien pieaugošo pieprasījumu pēc ūdens cilmes produktiem. [Gr. 47]
(43) Komisijas 2009. gadā pieņemtajā Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijā(19), kuru atzinīgi novērtēja un apstiprināja Padome un atzinīgi novērtēja Eiropas Parlaments, norādīts, ka jārada un jāveicina vienlīdzīgi konkurences apstākļi akvakultūras jomā kā pamats tās ilgtspējīgai attīstībai.
(44) Kopējai zivsaimniecības politikai būtu jāpalīdz īstenot stratēģija “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei un sasniegt mērķus, kas noteikti minētajā stratēģijā(20).
(45) Akvakultūras darbības Savienībā ietekmē dažādi apstākļi, kas sniedzas pāri valstu robežām, tostarp attiecībā uz operatoriem izsniegtajām atļaujām, tāpēc būtu jāizstrādā Savienības stratēģiskās vadlīnijas valstu stratēģiskajiem plāniem, lai uzlabotu akvakultūras nozares konkurētspēju, veicinot tās attīstību un inovācijas un rosinot saimniecisko darbību diversifikāciju un uzlabojot dzīves kvalitāti piekrastes un lauku reģionos, kā arī mehānismi, lai starp dalībvalstīm apmainītos ar informāciju un labāko praksi, izmantojot atklātu metodi valsts pasākumu koordinēšanai attiecībā uz uzņēmējdarbības drošību, piekļuvi Savienības ūdeņiem un teritorijai un administratīvo vienkāršošanu atļauju piešķiršanas jomā.
(46) Akvakultūras specifikas dēļ ir vajadzīga konsultatīvā padome, lai ieinteresētās aprindas varētu apspriest Savienības politikas virzienu elementus, kas varētu ietekmēt akvakultūru.
(46a)Ņemot vērā tālāko reģionu īpatnības, jo īpaši to ģeogrāfisko attālumu un zvejas nozīmi to ekonomikā, būtu jāizveido konsultatīvā padome tālāko reģionu jautājumos, kas iedalīta trīs nodaļās, kas attiecīgi atbild par Rietumatlantijas, Austrumatlantijas un Indijas okeāna baseiniem. Minētajai konsultatīvajai padomei par vienu no mērķiem būtu jāizvirza līdzdalība pasākumos, ar kuriem visā pasaulē vēršas pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju. [Gr. 48]
(47) Ir jāstiprina Savienības zvejniecības un akvakultūras nozares konkurētspēja un jāvienkāršo sistēma, lai uzlabotu nozares ražošanas un tirdzniecības darbību pārvaldību. Tādējādi ir nepieciešams nodrošināt savstarpīgumu tirdzniecībā ar trešām valstīm nolūkā radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus Savienības tirgū ne tikai attiecībā uz zivsaimniecības ilgtspēju, bet arī uz veterinārām pārbaudēm; zvejas un akvakultūras produktu tirgus kopīgai organizācijai būtu jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi visiem Savienībā tirgotajiem zvejas un akvakultūras produktiem neatkarīgi no tā, vai šo produktu izcelsme ir Savienība vai trešās valstis, jāsniedz iespējas patērētājiem izdarīt labāk pamatotu izvēli, balstoties uz izsekojamību, būtu jāatbalsta atbildīgs patēriņš un būtu jāuzlabo ekonomiskās zināšanas un informētība par Savienības tirgiem visā piegādes ķēdē. Šīs regulas daļā par kopīgo tirgus organizāciju būtu jāiekļauj noteikumi, ar kuriem paredz, ka importētiem zvejas un akvakultūras produktiem ir jāatbilst starptautiski atzītiem sociālajiem un vides standartiem. [Gr. 49]
(48) Tirgus kopīgā organizācija būtu jāīsteno atbilstoši Savienības starptautiskajām saistībām, jo īpaši ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumus. Lai kopējās zivsaimniecības politikas īstenošana būtu sekmīga, ir vajadzīga efektīva kontroles, pārbaudes un noteikumu izpildes sistēma, tostarp cīņa pret NNN zvejas darbībām. Tādējādi būtu efektīvi jāīsteno šajā jomā spēkā esošie tiesību akti un jāizveido Savienības kontroles, pārbaudes un noteikumu izpildes sistēma, lai nodrošinātu kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu ievērošanu. [Gr. 50]
(49) Savienības kontroles, pārbaudes un noteikumu izpildes sistēmas ietvaros būtu jāveicina modernu, efektīvu tehnoloģiju izmantošana. Dalībvalstīm vai Komisijai būtu jābūt iespējām veikt izmēģinājuma projektus par jaunām kontroles tehnoloģijām vai datu pārvaldības sistēmām. [Gr. 51]
(50) Lai nodrošinātu attiecīgo Savienības operatoru iesaistīšanos Savienības kontroles, pārbaudes un noteikumu izpildes sistēmā, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējām pieprasīt zvejas licences turētājiem, kuru Savienības zvejas kuģu lielākais garums ir 12 metri vai vairāk,saviem operatoriem segt proporcionālu daļu no šādas sistēmas darbības izmaksām. [Gr. 196]
(51) Dalībvalstis nevar pietiekami labi sasniegt kopējās zivsaimniecības politikas mērķus, ņemot vērā problēmas, kas konstatētas zvejas nozares attīstībā un tās pārvaldībā, un dalībvalstu ierobežotos finansiālos resursus. Tāpēc, lai palīdzētu sasniegt šos mērķus, būtu jāpiešķir Savienības daudzgadu finansiālā palīdzība, kas vērsta uz kopējās zivsaimniecības politikas prioritātēm un pielāgota katras dalībvalsts zivsaimniecības nozares īpatnībām. [Gr. 52]
(51a)Ar Savienības finansiālo palīdzību būtu jāatvieglo sabiedrisko labumu un pakalpojumu attīstība zivsaimniecības nozarē un jo īpaši jāatbalsta kontroles un uzraudzības pasākumi, informācijas apkopošana, izpēte un tādu darbību pilnveidošana, kuru mērķis ir nodrošināt veselīgu jūras ekosistēmu. [Gr. 245]
(52) Savienības finansiālā palīdzība būtu jāpiešķir ar nosacījumu, ka dalībvalstis un operatori, tostarp kuģu īpašnieki, ievēro kopējo zivsaimniecības politiku. Tāpēc šādas finansiālās palīdzības sniegšana būtu jāpārtrauc, jāaptur vai jākoriģē gadījumos, kad dalībvalstis neievēro kopējās zivsaimniecības politikas noteikumus un operatori izdara nopietnus šo noteikumu pārkāpumus. [Gr. 53]
(53) Dialogs ar ieinteresētajām personām ir bijis nozīmīgs, lai sasniegtu kopējās zivsaimniecības politikas mērķus. Ņemot vērā dažādos apstākļus Savienības ūdeņos un pastiprinātu kopējās zivsaimniecības politikas reģionalizāciju, konsultatīvajām padomēm būtu jāpanāk, ka kopējā zivsaimniecības politika gūst labumu no visu ieinteresēto personu zināšanām un pieredzes, jo īpaši daudzgadu plānu sagatavošanā. [Gr. 54]
(54) Ņemot vērā tālāko reģionu, akvakultūras, iekšzemes zvejas, tirgu un Melnās jūras īpatnības, ir lietderīgi, lai Komisija būtu pilnvarota ar deleģētiem aktiem izveidot jaunu konsultatīvo padomi un grozīt pašreizējo padomju kompetences jomas, jo īpaši ņemot vērā Melnās jūras specifikukatrā no minētajām jomām. [Gr. 55]
(55) Lai sasniegtu kopējās zivsaimniecības politikas mērķus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt tiesību aktus saskaņā ar LESD 290. pantu ar nolūku precizēt ar zveju saistītos pasākumus, lai mazinātu zvejas darbību ietekmi īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, pielāgot pienākumu, lai gadījumā, ja ir vajadzīga tūlītēja rīcība, ir nopietni apdraudēta jūras bioloģisko resursu saglabāšana vai jūras ekosistēma, varētu vienkāršot pienākuma izkraut visas nozvejas pielāgošanu ar nolūku ievērot Savienības starptautiskās tiesības, saistību nepildīšanas gadījumā daudzgadu plānu satvarā pieņemt saglabāšanas pasākumus vai tehniskos pasākumus, pārrēķināt maksimāli pieļaujamo zvejas kapacitāti, precizēt informāciju par Savienības zvejas kuģu parametriem un darbībām, noteikumus izmēģinājuma projektu veikšanai saistībā ar jaunām kontroles tehnoloģijām un datu pārvaldības sistēmām, kā arī izdarīt grozījumus III pielikumā attiecībā uz konsultatīvo padomju kompetences jomām un to sastāvu un darbību. [Gr. 56]
(56) Ir īpaši svarīgi, lai Komisija deleģēto aktu pieņemšanas priekšdarbu laikā sarīkotu pienācīgas apspriešanās, arī ekspertu līmenī.
(57) Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina, lai attiecīgos dokumentus vienlaikus, savlaicīgi un pienācīgi nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei.
(58) Lai garantētu vienādus nosacījumus to tehnisko darbības prasību īstenošanai, kas saistītas ar kārtību, kādā nosūtāma informācija, kas saistīta ar zvejas flotes reģistriem un datu prasībām zvejniecību pārvaldības nolūkā, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(21).
(59) Lai sasniegtu kopējās zivsaimniecības politikas pamatmērķi, proti, ilgtermiņā nodrošināt ilgtspējīgus ekonomiskos, vides un sociālos apstākļus zvejniecības un akvakultūra nozarei un pārtikas pieejamību, ir vajadzīgs un ir lietderīgi paredzēt noteikumusjāparedz noteikumi jūras bioloģisko resursu saglabāšanas un izmantošanas jomā un noteikumi, ar kuriem nodrošina Savienības zvejniecības un čaulgliemju zvejas nozares ekonomisko un sociālo ilgtspējību, vajadzības gadījumā paredzot pienācīgu finansējumu. [Gr. 57]
(60) Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā ir paredzēti vienīgi tādi pasākumi, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.
(61) Stājoties spēkā attiecīgajiem noteikumiem saskaņā ar šo regulu, būtu jāatceļ Padomes 2004. gada 19. jūlija Lēmums Nr. 2004/585/EK, ar ko izveido reģionālās konsultatīvās padomes atbilstīgi kopējai zivsaimniecības politikai(22).
(62)Būtu jāatceļ 2008. gada 25. februāra Regula (EK) Nr. 199/2008 par Kopienas sistēmas izveidi datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē un par atbalstu zinātniskā padoma izstrādei saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku(23), bet tā būtu jāturpina piemērot valstu programmām, kas pieņemtas saistībā ar datu vākšanu un pārvaldību laikā no 2011. līdz 2013. gadam. [Gr. 58]
(63) Ņemot vērā izdarāmo grozījumu daudzumu un nozīmīgumu, Padomes Regula (EK) Nr. 2371/2002 būtu jāatceļ,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.
I DAĻA
VISPĀRĒJIE NOTEIKUMI
1. pants
Darbības joma
1. Kopējā zivsaimniecības politika aptver:
(a)
jūras bioloģisko resursu saglabāšanu, pārvaldību un izmantošanu, un to zvejniecību ilgtspējīgu izmantošanu un pārvaldību, kuras šos resursus izmanto;
(b)
saldūdeņu bioloģiskos resursus, akvakultūru un zvejas un akvakultūras produktu apstrādi un tirdzniecību saistībā ar pasākumiem tirgū un finanšu pasākumiem kopējās zivsaimniecības politikas atbalstam, strukturālus pasākumus un flotes kapacitātes pārvaldību;
(ba)
zvejas darbību sociālo un ekonomisko dzīvotspēju, nodarbinātības un attīstības veicināšanu piekrastes kopienās, kā arī mazapjoma zvejai, nerūpnieciskai zvejai un akvakultūrai raksturīgās problēmas. [Gr. 59]
2. Kopējā zivsaimniecības politika attiecas uz 1. punktā minētajām darbībām, ja tās veic:
(a)
dalībvalstu teritorijā vai
(b)
Savienības ūdeņos, arī tad, ja tās veic zvejas kuģi, kas peld ar trešās valsts karogu un ir reģistrēti trešā valstī, vai
(c)
Savienības zvejas kuģi ārpus Savienības ūdeņiem, vai
(d)
dalībvalstu valstspiederīgie, neskarot karoga valsts primāro atbildību.
2. pants
Vispārējie mērķi
1. Kopējā zivsaimniecības politika garantē to, ka zvejas un akvakultūras darbības sagādā ilgtermiņā noturīgus vides, ekonomiskos un sociālos apstākļus un palīdz nodrošinātilgtermiņā ir ekoloģiski ilgtspējīgas un tiek pārvaldītas atbilstīgi mērķim nodrošināt ieguvumus ekonomiskajā, sociālajā un nodarbinātības jomā un veicināt pārtikas pieejamību un amatierzvejas iespējas, kā arī nodrošināt apstrādes nozaru pastāvēšanu un darbības uz sauszemes, kas ir tieši saistītas ar zvejas darbībām, ņemot vērā gan patērētāju, gan ražotāju intereses.
2. Kopējā zivsaimniecības politikā tiek ievērota piesardzīga pieeja zvejniecības pārvaldībā, un tās mērķis ir līdz 2015. gadam nodrošināt to, lai dzīvo jūras bioloģisko resursu izmantošanas rezultātā tiktu atjaunotas un uzturētas izmantojamo sugu populācijas, kas pārsniedzzvejas izraisīta zivju mirstība tiek noteikta tādā līmenī, kas vēlākais līdz 2020. gadam ļautu zivju krājumiem atjaunoties, pārsniedzot līmeni, kāds nepieciešams maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšanai, un kas ļautu visus atjaunotos krājumus saglabāt vajadzīgo līmeni šajā līmenī.
3. Kopējā zivsaimniecības politikā tiek īstenota ekosistēmas pieeja zvejniecības pārvaldībā un akvakultūrā, lai nodrošinātu to, ka zveja un akvakultūra palīdz sasniegt mērķi, ar kuru saskaņā līdz minimumam tiek mazināta zvejas samazināta cilvēka darbību ietekme uz jūras ekosistēmu, ka tā neveicina jūras vides degradāciju un ka tā ir efektīvi pielāgota konkrētai zvejniecībai un reģioniem.
3.aKopējā zivsaimniecības politika veicina piekrastes kopienu ilgtspējīgu attīstību un labklājību, kā arī uzlabo nodarbinātību, darba apstākļus un zvejas operatoru drošību.
4. Kopējā zivsaimniecības politikā integrē politika atbilst Savienības vides tiesību aktu prasībasaktiem, kā arī citām Savienības politikas nostādnēm.
4.aKopējā zivsaimniecības politika nodrošina, ka flotu zvejas kapacitāte atbilst 2. punktā minētajam izmantošanas līmenim.
4.bKopējā zivsaimniecības politika veicina visaptverošu un ticamu zinātnisko datu vākšanu. [Gr. 60]
3. pants
Konkrētie mērķi
Lai sasniegtu 2. pantā izklāstītos vispārējos mērķus, kopējā zivsaimniecības politika jo īpaši:
(a)
novērš, samazina un pēc iespējas izskauž nevēlamu piezveju no komerciāliem krājumiem un pakāpeniski nodrošina to, ka visas nozvejas no šādiem krājumiem tiek izkrautas;
(aa)
nodrošina, ka visa izmantojamo un reglamentēto krājumu nozveja tiek izkrauta, ņemot vērā labākos zinātniskos ieteikumus, un novērš jaunu tirgu radīšanu vai pašreizējo tirgu paplašināšanos;
(b)
rada apstākļus efektīvām un ekoloģiski ilgtspējīgām zvejas darbībām Savienībā, lai atjaunotu ekonomiski dzīvotspējīgādzīvotspējīgu un konkurētspējīgākonkurētspējīgu zvejas nozarēnozari, nodrošinot taisnīgus apstākļus iekšējā tirgū;
(c)
veicina Savienības akvakultūras darbību un ar tām saistīto nozaru attīstību, lai sekmētunodrošinot, kā tās ir ekoloģiski ilgtspējīgas un sekmē pārtikas nodrošinājumu un nodarbinātību piekrastes un lauku apvidos pārtikas nodrošinājumu un nodarbinātību piekrastes un lauku apvidos;
(d)
veicina jūras resursu vienlīdzīgu sadali, lai palīdzētu sasniegt pietiekami augstu dzīves līmeni un sociālos standartus tiem, kas ir atkarīgi no zvejas darbībām;
(e)
ņem vērā patērētāju intereses;
(f)
nodrošina sistemātisku un, saskaņotu, regulāru un ticamu datu vākšanu un pārredzamu datu pārvaldību, kā arī risina jautājumus saistībā ar tādu krājumu pārvaldība, par kuriem trūkst datu;
(fa)
veicina piekrastes mazapjoma zvejas darbības.
(fb)
palīdz sasniegt un saglabāt labu vides stāvokli, kā izklāstīts Direktīvas 2008/56/EK 1. panta 1. punktā; [Gr. 61 un 235]
4. pants
Labas pārvaldības principi
Kopējā zivsaimniecības politikā ievēropiemēro šādus labas pārvaldības principus:
(a)
skaidri noteikta kompetence Savienības, valsts, reģionālā un vietējā līmenī, ievērojot katras dalībvalsts konstitucionālo kārtību;
(aa)
nepieciešamība ņemt vērā decentralizētu un reģionalizētu pieeju zvejniecību pārvaldībā;
(b)
pasākumu ieviešana saskaņā ar labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu;
(c)
ilgtermiņa perspektīva;
(ca)
administratīvo izmaksu samazināšana;
(d)
plašaatbilstoša ieinteresēto personu, jo īpaši konsultatīvo padomju un sociālo partneru, iesaistīšana visos posmos no pasākumu izstrādes līdz īstenošanai, tādējādi nodrošinot, ka, piemērojot reģionalizētu pieeju, tiek ņemtas vērā reģionālās īpatnības;
(e)
karoga valsts primārā atbildība;
(f)
saskanība ar integrēto jūrniecības politiku un citām Savienības rīcībpolitikas jomām;
(fa)
nepieciešamība veikt vides un stratēģiskos ietekmes novērtējumus;
(fb)
samērs starp kopējās zivsaimniecības politikas iekšējo un ārējo dimensiju, lai attiecīgā gadījumā Savienībā piemērotie standarti un izpildes mehānismi tiktu piemēroti arī ārpus Savienības;
(fc)
datu apstrādes un lēmumu pieņemšanas pārredzamība saskaņā ar ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija), kas Savienības vārdā apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK(24). [Gr. 62 un 220]
5. pants
Definīcijas
Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
(1)
“Savienības ūdeņi” ir ūdeņi un jūras gultnes, kas ir dalībvalstu suverenitātē vai jurisdikcijā, izņemot Līguma II pielikumā minētajām teritorijām piegulošos ūdeņus un jūras gultnes; [Gr. 63]
(2)
“jūras bioloģiskie resursi” ir iegūstamās un pieejamās jūras ūdeņu dzīvo organismu sugas, ieskaitot anadromās un katadromās sugas, visos dzīves cikla posmos;
(3)
“saldūdeņu bioloģiskie resursi” ir iegūstamās un pieejamās saldūdeņu dzīvo organismu sugas;
(4)
“zvejas kuģis” ir ikviens kuģis, kas aprīkots jūras bioloģisko resursu komerciālai zvejai;
(5)
“Savienības zvejas kuģis” ir zvejas kuģis, kas peld ar dalībvalsts karogu un ir reģistrēts Savienībā;
(5a)
“zvejnieks” ir ikviena persona, kura uz ekspluatācijā esoša zvejas kuģa nodarbojas ar profesionālo zveju, ko par tādu atzinusi attiecīgā dalībvalsts, vai persona, kura, neizmantojot kuģi, ir iesaistījusies jūras organismu profesionālā ieguvē, ko par tādu atzinusi attiecīgā dalībvalsts; [Gr. 64]
(5b)
“iekļaušana zvejas flotē” ir zvejas kuģa reģistrēšana dalībvalsts zvejas kuģu reģistrā; [Gr. 65]
(6)
“maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms” ir maksimālā nozveja, ko neierobežoti ilgu laiku var iegūt no zivjulielākais teorētiskais līdzsvarotas ieguves apjoms, kuru pastāvīgi (caurmērā) var iegūt no krājuma pašreizējos (caurmēra) vides apstākļos, būtiski neietekmējot ataudzēšanas procesu; [Gr. 66]
(6a)
“izmantojamās sugas” ir sugas, kas tiek zvejotas/izmantotas, ietverot sugas, kas tiek nozvejotas kā piezveja vai pakļautas zvejas ietekmei, bet netiek izkrautas; [Gr. 67]
(7)
“piesardzīga pieeja zvejniecības pārvaldībā”, kā minēts ANO Nolīguma par zivju krājumiem 6. pantā, ir pieeja, saskaņā ar kuru atbilstošas zinātniskās informācijas trūkumu nevar izmantot par pamatojumu, lai atliktu vai neveiktu pārvaldības pasākumus, kuru mērķis ir saglabāt mērķsugas, saistītās vai atkarīgās sugas, piezvejas sugas un to vidi; [Gr. 68]
(8)
“ekosistēmas pieeja zvejniecības pārvaldībā” ir pieeja, kas nodrošina to, lai labums no ūdeņu dzīvajiem resursiem būtu liels, bet zvejas darbību tiešā un netiešā ietekme uz jūras ekosistēmām – maza un šo ekosistēmu turpmāko funkcionēšanu, daudzveidību un viengabalainību neapdraudošaka lēmumu pieņemšanas procesā tiek ņemta vērā zvejas, citu cilvēka darbību un vides faktoru ietekme uz mērķsugu krājumiem un visām citām sugām, kuras ir daļa no tās pašas ekosistēmas vai saistītas vai atkarīgas no mērķsugu krājumiem, un kas nodrošina, ka kopējā šādu darbību ietekme saglabājas līmenī, kurš atbilst mērķim sasniegt labu vides stāvokli; [Gr. 237]
(9)
“zvejas izraisīta zivju mirstība” ir krājuma nozveja noteiktā laikposmā kā daļa no vidējā krājuma, kas zvejniecībai pieejams attiecīgajā laikposmārādītājs, kas liecina, ka zvejas darbību rezultātā biomasa un sugu īpatņi ir izņemti no krājuma; [Gr. 70]
(9a)
“Fmsy” ir zvejas izraisīta zivju mirstība, kas atbilst maksimālajam ilgtspējīgas ieguves apjomam; [Gr. 71]
(10)
“krājums” ir konkrētā pārvaldības apgabalā sastopami jūras bioloģiskie resursi, kam piemīt atšķirīgas raksturīgās pazīmes; [Gr. 72]
(11)
“nozvejas limits” ir zivju krājuma vai zivju krājumu grupas izkrāvumunozvejas kvantitatīvs ierobežojums konkrētā laikposmā; [Gr. 73]
(11a)
“nevēlama nozveja” ir tādu sugu nozveja, kas nepārsniedz minimālo saglabāšanas references izmēru vai minimālo izkraušanas izmēru, vai aizliegtu vai aizsargājamu sugu nozveja, vai nepārdodamu sugu nozveja, vai tādu pārdodamu sugu nozveja, kas neatbilst prasībām Savienības zivsaimniecības tiesību aktu noteikumos, ar ko nosaka tehniskus, pārraudzības un saglabāšanas pasākumus; [Gr. 74]
(12)
“saglabāšanas atsauces rādītājs” ir zivju krājuma populācijas parametri (tādi kā biomasa (B), nārsta bara biomasa (SSB) vai zvejas izraisīta zivju mirstība (F)), ko izmanto zvejniecības pārvaldībā, lai, piemēram,,attiecībā uznoteiktu pieņemamu bioloģiskā riska līmeni vai vēlamo ieguves apjomu; [Gr. 75]
(12a)
“limita atsauces rādītājs” ir zivju krājuma populācijas parametri (tādi kā biomasa vai zvejas izraisīta zivju mirstība), ko izmanto zvejniecības pārvaldībā, lai norādītu robežvērtību, virs vai zem kuras zvejniecības pārvaldība atbilst pārvaldības mērķim, piemēram, pieņemamam bioloģiskā riska līmenim vai vēlamajam ieguves apjomam; [Gr. 76]
(12b)
“krājums drošās bioloģiskās robežās” ir krājums, par kuru pastāv liela ticamība, ka nārsta bara biomasa, kāda krājumam aplēsta iepriekšējā gada beigās, ir augstāka nekā biomasas limita atsauces rādītājs (Blim ), un krājumam aplēstais zvejas izraisītas zivju mirstības rādītājs iepriekšējā gadā ir zemāks par zvejas izraisītas zivju mirstības limita atsauces rādītāju (Flim); [Gr. 77]
(13)
“aizsardzības pasākums” ir piesardzības nolūkos veikts pasākums ar mērķi vai nepieļautizvairīties no kāda nevēlama notikuma; [Gr. 78]
(14)
“tehniskie pasākumi” ir pasākumi, kuri regulē sugu sastāvu, nozveju sastāvu zivju izmēra ziņā un zvejas darbību ietekmi uz ekosistēmu komponentiem vai to funkcionēšanu, paredzot zvejas rīku izmantošanas un konstrukcijas raksturlielumu nosacījumus un laika vai telpas ziņā ierobežojot piekļuvi zvejas apgabaliem; [Gr. 79]
(14a)
“nozīmīgs zivju biotops” ir jutīgs jūras biotops, kas jāaizsargā, ņemot vērā tā būtisko nozīmi zivju sugu ekoloģisko un bioloģisko vajadzību apmierināšanā, aizsargājot arī zivju nārsta, zivju mazuļu uzturēšanās un barošanās vietas; [Gr. 80]
(14b)
“aizsargājama zvejas teritorija” ir ģeogrāfiski noteikta jūras ūdeņu teritorija, kurā uz laiku vai pastāvīgi ir aizliegtas vai ierobežotas visas vai konkrētas zvejas darbības, lai uzlabotu ūdeņu dzīvo resursu izmantošanu un saglabāšanu vai lai aizsargātu jūras ekosistēmas; [Gr. 81]
(15)
“zvejas iespējas” ir kvantitatīvas juridiskas zvejas tiesības zvejot konkrētu zivju krājumu, kas izteiktas kā maksimālā nozveja un/vai maksimālā zvejas piepūle, un ar tām funkcionāli saistīti nosacījumi, kuri vajadzīgi, lai tās noteiktu konkrētā apjomāpārvaldības apgabalā; [Gr. 82]
(16)
“zvejas piepūle” ir zvejas kuģa kapacitātes un aktivitātes reizinājums; zvejas kuģu grupai tā ir visu grupas kuģu zvejas piepūles summa;
(17)
“nododamas zvejas koncesijas” ir atsaucamas tiesības izmantot noteiktu daļu no zvejas iespējām, kas iedalītas dalībvalstij vai noteiktas pārvaldības plānos, kurus dalībvalsts pieņēmusi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1967/2006(25) 19. pantu, un turētājs tās var nodot citiem šādu nododamu zvejas koncesiju saņemttiesīgiem turētājiem; [Gr. 83]
(18)
“individuālas zvejas iespējas” ir gada zvejas iespējas, kas dalībvalstī iedalītas nododamu zvejas koncesiju turētājiem, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts zvejas iespēju daļu; [Gr. 84]
(19)
“zvejas kapacitāte” ir kuģa tilpībaspēja zvejot zivis, ko nosaka, ņemot vērā kuģa raksturlielumus, tostarp kuģa tilpību bruto tonnās (GT) un, tā dzinēja jauda jaudu kilovatos (kW) saskaņā ar definīcijām Padomes 1986. gada 22. septembra Regulas (EEK) Nr. 2930/86, kas nosaka zvejas kuģu īpašības (26), 4. un 5. pantā, kā arī kuģa zvejas rīku veidu un lielumu un citus parametrus, kas ietekmē kuģa spēju zvejot zivis; [Gr. 85]
(19a)
“dzīvojamā telpa” ir platība uz kuģa, kuru izmanto tikai kā apkalpes sadzīves un atpūtas zonas; [Gr. 86]
(20)
“akvakultūra” ir ūdens organismu audzēšana vai kultivēšana, izmantojot metodes, kas paredzētas attiecīgo organismu produkcijas palielināšanai, pārsniedzot vides dabiskās spējas; ūdens organismi paliek fiziskas vai juridiskas personas īpašumā visu audzēšanas un kultivēšanas laiku līdz pat iegūšanai, kā arī tās laikā; [Gr. 87]
(21)
“zvejas licence” ir licence, kas minēta Padomes 2009. gada 20. novembra Regulas (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem(27), 4. panta 9. punktā;
(22)
“zvejas atļauja” ir atļauja, kas minēta Regulas (EK) Nr. 1224/2009 4. panta 10. punktā;
(23)
“zveja” ir dabiskajā vidē dzīvojošu ūdens organismu vākšana vai zvejošana, vai arī visu to līdzekļu apzināta izmantošana, kas padara iespējamu šādu vākšanu vai zvejošanu;
(24)
“zvejas produkti” ir jebkādā zvejas darbībā iegūti ūdens organismi;
(25)
“operators” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir vadītājs vai īpašnieks uzņēmumam, kurā veic jebkuru no darbībām, kas saistītas ar jebkuru posmu zvejas un akvakultūras produktu ražošanā, apstrādē, tirdzniecībā, izplatīšanā un mazumtirdzniecībā, vai jebkura cita organizācija, kas pārstāv zivsaimniecības nozares profesionāļus, ir juridiski atzīta un atbild par zvejas resursu piekļuves pārvaldību, profesionālām zvejas darbībām un akvakultūru; [Gr. 88]
(26)
“smags pārkāpums” ir pārkāpums, kura definīcija dota Padomes 2008. gada 29. septembra Regulas (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju(28), 42. panta 1. punktā un Regulas (EK) Nr. 1224/2009 90. panta 1. punktā;
(27)
“zinātnisko datu galalietotājs” ir pētniecības struktūra vai pārvaldības iestāde, kas pētniecības vai pārvaldības nolūkos ir ieinteresēta zivsaimniecības nozares datu zinātniskā analīzē; [Gr. 89]
(28)
“pieļaujamās nozvejas pārpalikums” ir tā pieļaujamās nozvejas daļa, kuru piekrastes valsts konkrētā laikposmā nevar iegūt nepietiekamas zvejas kapacitātes dēļ, kā rezultātā atsevišķu zivju krājumu kopējais izmantošanas rādītājs ir zem līmeņa, kas spēj nodrošināt krājumu atjaunošanos, un nozvejoto sugu populāciju saglabāšanas rādītājs ir virs līmeņa, kas spēj nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu; [Gr. 90]
(29)
“akvakultūras produkti” ir jebkādā akvakultūras darbībā iegūti ūdens organismi jebkurā to dzīves cikla posmā;
(30)
“nārsta bara biomasa” ir to konkrēta krājuma abu dzimumu zivju masas novērtējums, kuras vairojas ir sasniegušas pietiekamu briedumu, lai noteiktā laikā, ieskaitot dzīvdzemdētājas zivisvairotos; [Gr. 91]
(31)
“jaukta dažādu sugu zveja” ir zveja, kas notiekkurā noteiktajā apgabalā, kurā sastopamaszvejo vairāk nekā vienas sugas zivis, kas nav pasargātas no iekļūšanas zvejas rīkā vienu sugu vai kurā vienā un tajā pašā nozvejā var tikt nozvejotas vairākas sugas; [Gr. 92]
(32)
“ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumi” ir starptautiski nolīgumi, kas noslēgti ar citu valsti, lai apmaiņā pret Savienības finansiālu kompensāciju iegūtu piekļuvi resursiem vai ūdeņiem nolūkā ilgtspējīgi izmantot jūras bioloģisko resursu pārpalikuma daļu apmaiņā pret Savienības finansiālu kompensāciju, kas nodrošina atbalstu vietējai zivsaimniecības nozarei, liekot īpašu uzsvaru uz zinātnisko datu vākšanu, uzraudzību un kontroli, vai nolūkā iegūt savstarpēju piekļuvi resursiem vai ūdeņiem, apmainoties ar zvejas iespējām, starp Savienību un trešo valsti; [Gr. 93]
(32a)
“piezveja” ir jebkura blakusorganisma nozveja neatkarīgi no tā, vai to patur un izkrauj krastā vai arī izmet atpakaļ jūrā; [Gr. 95]
(32b)
“nozveja” ir jebkuri bioloģiskie jūras resursi, kurus iegūst zvejas laikā; [Gr. 96]
(32c)
“mazietekmējoša zveja” ir tādu selektīvu zvejas paņēmienu izmantošana, kuru nelabvēlīgā ietekme uz jūras ekosistēmām ir minimāla un kuri rada zemu degvielas emisiju; [Gr. 97]
(32d)
“selektīvā zveja” ir tādu zvejas paņēmienu vai zvejas rīku izmantošana, ar kuriem, veicot zvejas darbības, zvejo mērķorganismus atbilstīgi to izmēram un sugai un ļauj izvairīties no piezvejas sugu nozvejas vai arī ļauj tās neskartas izmest atpakaļ jūrā; [Gr. 98]
II DAĻA
PIEKĻUVE ŪDEŅIEM
6. pants
Vispārēji noteikumi par piekļuvi ūdeņiem
1. .Ievērojot saskaņā ar III nodaļu pieņemtos pasākumus, Savienības zvejas kuģiem ir vienlīdzīga piekļuve ūdeņiem un resursiem visos Savienības ūdeņos, izņemot tos, kuri minēti 2. un 3. punktā.
2. Dalībvalstīm ir atļauts no 2013. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 31. decembrim to suverenitātē vai jurisdikcijā esošajos ūdeņos ne vairāk kā 12 jūras jūdžu attālumā no bāzes līnijas ierobežot zveju, atļaujot to veikt tikai zvejas kuģiem, kuri no blakus piekrastē esošām ostām tradicionāli zvejo minētajos ūdeņos, neskarot kārtību, kas saskaņā ar pastāvošajām kaimiņattiecībām starp dalībvalstīm noteikta Savienības zvejas kuģiem, kuri peld ar citu dalībvalstu karogu, un kārtību, kas izklāstīta I pielikumā, kurā katrai dalībvalstij ir noteiktas ģeogrāfiskās zonas citu dalībvalstu piekrastes joslās, kurās tiek veiktas zvejas darbības, un attiecīgās sugas. Dalībvalstis var nodrošināt ekskluzīvu vai preferenciālu piekļuvi mazapjoma, nerūpnieciskajiem vai piekrastes zvejniekiem, ņemot vērā sociālos un vides faktorus, tostarp iespējamos ieguvumus, ekskluzīvu vai preferenciālu piekļuvi piešķirot vietējiem uzņēmumiem vai mikrouzņēmumiem vai arī zvejniekiem, kuri īsteno selektīvu un mazietekmes zvejas praksi. Dalībvalstis informē Komisiju par ierobežojumiem, kas noteikti saskaņā ar šo punktu. [Gr. 251]
3. Ūdeņos, kas atrodas ne vairāk kā 100 jūras jūdžu attālumā no Azoru salu, Madeiras un Kanāriju salu bāzes līnijām, attiecīgās dalībvalstis no 2013. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 31. decembrim var ierobežot zveju, atļaujot to veikt tikai šo salu ostās reģistrētiem kuģiem. Šādi ierobežojumi neattiecas uz Savienības kuģiem, kuri tradicionāli zvejo minētajos ūdeņos, ciktāl šādi kuģi nepārsniedz tradicionāli īstenoto zvejas piepūli. Dalībvalstis informē Komisiju par ierobežojumiem, kas noteikti saskaņā ar šo punktu.
3.aPašreizējo Padomes 2003. gada 4. novembra Regulas (EK) Nr. 1954/2003, kura attiecas uz zvejas intensitātes pārvaldību saistībā ar dažiem Kopienas zvejas apgabaliem un resursiem(29), 6. pantā noteikto bioloģiski jutīgo zonu statusu saglabā tā līdzšinējā formā. [Gr. 99]
4. Noteikumus 2. un 3. punktā izklāstītās kārtības ieviešanai pieņem līdz 2022. gada 31. decembrim.
III DAĻA
JŪRAS BIOLOĢISKO RESURSU SAGLABĀŠANAS UN ILGTSPĒJĪGAS IZMANTOŠANAS PASĀKUMI [Gr. 100]
I SADAĻA
PASĀKUMU VEIDI
-7. pants
Vispārīgi noteikumi par saglabāšanas pasākumiem
1.Lai sasniegtu 2. pantā noteiktos kopējās zivsaimniecības politikas vispārējos mērķus, Savienība pieņem 7. un 8. pantā minētos jūras bioloģisko resursu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas pasākumus. Jo īpaši pasākumus pieņem, izstrādājot daudzgadu plānus saskaņā ar 9., 10. un 11. pantu.
2.Šādi pasākumi atbilst 2. un 3. pantā noteiktajiem mērķiem, un tos pieņem, ņemot vērā labākos pieejamos zinātniskos ieteikumus un attiecīgo konsultatīvo padomju sniegtos atzinumus.
3.Dalībvalstīm piešķir pilnvaras pieņemt saglabāšanas pasākumus saskaņā ar šīs regulas 17. līdz 24. pantu un citiem attiecīgajiem šīs regulas noteikumiem. [Gr. 101]
7. pants
Saglabāšanas pasākumu veidi
Jūras bioloģisko resursu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas pasākumi var būt šādi:
(a)
daudzgadu plānu pieņemšana saskaņā ar 9.–11. pantu;
(b)
krājumu ilgtspējīgas izmantošanas un saglabāšanas mērķapjomu noteikšana un jūras vides aizsardzība pret zvejas darbību ietekmi;
(c)
tādu pasākumu pieņemšana, kas paredzēti zvejas kuģu skaita un/vai zvejas kuģu tipu pielāgošanai pieejamajām zvejas iespējām;
(d)
stimulu, tostarp ekonomisku stimulu, radīšana, lai veicinātu selektīvāku vai mazietekmējošu zveju un zvejas paņēmienus, kam ir neliela ietekme uz jūras ekosistēmu un zvejas resursiem, ietverot preferenciālas piekļuves došanu valstu zvejas iespējām un ekonomiskus stimulus;
(e)
tādu pasākumu pieņemšana, kas attiecas uz zvejas iespēju noteikšanu un iedalīšanu, kā noteikts 16. pantā;
(f)
tehnisko pasākumu pieņemšana saskaņā ar 8. un 14. pantu;
(g)
pasākumu pieņemšana, lai uzliek pienākumu izkraut visas nozvejassasniegtu 15. pantā noteiktos mērķus;
(h)
izmēģinājuma projekti saistībā ar alternatīvām zvejniecības pārvaldības metodēm un rīkiem, kas palielina selektivitāti vai samazina zvejas darbību ietekmi uz jūras vidi;
(ha)
tādu pasākumu pieņemšana, kas palīdz dalībvalstīm izpildīt vides tiesību aktos noteiktos pienākumus;
(hb)
citu pasākumu pieņemšana, kas sekmē 2. un 3. pantā noteikto mērķu sasniegšanu. [Gr. 102]
7.a pants
Zivju krājumu atjaunošanas apgabalu izveide
1.Lai nodrošinātu ūdeņu dzīvo resursu un jūras ekosistēmu saglabāšanu un īstenotu piesardzīgu pieeju, dalībvalstis izveido tādu zivju krājumu atjaunošanas apgabalu vienotu tīklu, kuros aizliegtas visas zvejas darbības, jo īpaši iekļaujot tajā apgabalus, kas ir būtiski zivju vairošanās procesā.
2.Dalībvalstis nosaka un izraugās apgabalus, kas nepieciešami, lai izveidotu zivju krājumu atjaunošanas apgabalu vienotu tīklu. [Gr. 103]
8. pants
Tehnisko pasākumu veidi
Tehniskie pasākumi var būt šādi:
(a)
linuma acs izmērizvejas rīku raksturlielumu noteikšana un noteikumi par zvejas rīkuto izmantošanu;
pārveidojumi vai palīgierīces, lai uzlabotu selektivitāti vai līdz minimumam samazinātu negatīvo ietekmi uz bentisko zonu ekosistēmu,
ii)
pārveidojumi vai palīgierīces, lai samazinātu apdraudētu, izzūdošu un aizsargājamu sugu nejaušu nozveju, kā arī cita veida nevēlamu nozveju;
(c)
aizliegumi vai ierobežojumi izmantot konkrētus zvejas rīkus noteiktos apgabalos vai sezonāsvai cita veida tehnisko aprīkojumu;
(d)
zvejas darbību aizliegums vai ierobežojums noteiktos apgabalos un/vaivai laikposmos;
(e)
prasības zvejas kuģiem uz noteiktu minimālo laikposmu pārtraukt darbību konkrētā apgabalā, lai aizsargātu būtiskus zivju biotopus, jutīgus jūras resursus, kuri uz laiku koncentrējušies attiecīgajā apgabalā, apdraudētas sugas, nārstojošas zivis vai zivju mazuļus;
(f)
īpaši pasākumi, lai līdz minimumam samazinātu zvejas darbību nelabvēlīgo ietekmi uz jūras bioloģisko daudzveidību un jūras ekosistēmām, jo īpaši tām, kas atzītas par bioģeogrāfiski jutīgām, piemēram, jūras pacēlumos ap tālākajiem reģioniem, kuru resursus būtu jāizmanto vietējai flotei, kas lieto selektīvus un videi draudzīgus zvejas rīkus, tostarp īstenojot pasākumus, lai novērstu, samazinātu un pēc iespējas izskaustu nevēlamu piezveju.
(g)
citi tehniski pasākumi ar mērķi aizsargāt jūras bioloģisko daudzveidību. [Gr. 104 un 295]
II SADAĻA
SAVIENĪBAS PASĀKUMI
9. pants
Daudzgadu plāni
1. Prioritārs uzdevums ir izstrādāt daudzgadu plānus, kuros paredzētiEiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru prioritārā kārtā un ne vēlāk kā līdz...(30) pieņem daudzgadu plānus, kuri atbilst ZZTEK un ICES zinātniskajiem ieteikumiem un ietver saglabāšanas pasākumipasākumus, lai saskaņā ar 2. panta 2. punktu uzturētu vai atjaunotu zivju krājumus, kas pārsniedz maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšanai vajadzīgo līmeni. Daudzgadu plāni arī palīdz sasniegt citus 2. un 3. pantā noteiktos mērķus.
2. Daudzgadu plānos nosaka:
(a)
pamatu attiecīgo zivju krājumu zvejas iespēju noteikšanai, balstoties uz iepriekš noteiktiem saglabāšanas atsauces rādītājiem un/vai limita atsauces rādītājiem, kas ievēro 2. pantā noteiktos mērķus un ir saskaņā ar zinātniskajiem ieteikumiem; un
(b)
pasākumus, ar kuriem var efektīvi novērst saglabāšanāslimita atsauces rādītāju pārsniegšanu un sasniegt saglabāšanas atsauces rādītājus.
3. Daudzgadu plāni pēc iespējas attiecas vai nu uz zvejniecībām, kas izmanto vienu zivju krājumu, vai uz zvejniecībām, kas izmanto jauktus krājumus, un tajos pienācīgi ņem vērā krājumu, zvejniecību un jūras ekosistēmu mijiedarbību.
4. Daudzgadu plāni pamatojas uz piesardzīgu pieeju zvejniecības pārvaldībā, un tajos zinātniski pamatotā veidā ņem vērā pieejamo datu un novērtēšanas metožu ierobežojumus, tostarp to krājumu novērtējumus, par kuriem trūkst datu, un visus kvantificētos nenoteiktību avotus. [Gr. 105]
10. pants
Daudzgadu plānu mērķi
1. Daudzgadu plānos paredz zvejas izraisītasizraisītu zivju mirstības pielāgojumusmirstību pielāgot tā, lai panāktulīdz 2015. gadam zvejas izraisītu zivju mirstību kas ļauj līdz 2015. gadam atjaunot un uzturēt visus krājumusnoteiktu tādā līmenī, kas vēlākais līdz 2020. gadam ļautu zivju krājumiem atjaunoties, pārsniedzot līmeni, kāds nepieciešams kas pārsniedz maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšanai vajadzīgo līmeni, un kas ļautu visus atjaunotos krājumus saglabāt šajā līmenī.
2. Ja nav iespējams noteikt zvejas izraisītu zivju mirstību, kas ļauj atjaunot un uzturēt krājumus, kuri pārsniedz maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšanai vajadzīgo līmeni,kā tas paredzēts 1. punktā, daudzgadu plānos paredz piesardzībaspiemērot piesardzīgu pieeju zivsaimniecības pārvaldībā un nosaka tuvinātus standartus un pasākumus, kas nodrošina attiecīgo krājumuvismaz līdzvērtīgu attiecīgo krājumusaglabāšanāssaglabāšanas pakāpi.
2.aNeskarot šā panta 1. un 2. punkta noteikumus, daudzgadu plānos iekļaujamie pasākumi un to īstenošanas grafiks ir samērīgs ar izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem un paredzēto termiņu. Pirms pasākumu iekļaušanas daudzgadu plānos ņem vērā to iespējamo ekonomisko un sociālo ietekmi. Izņemot ārkārtas gadījumus, šādus pasākumus īsteno pakāpeniski.
2.bDaudzgadu plānos var iekļaut noteikumus, ar kuriem risināt jauktai dažādu sugu zvejai raksturīgās problēmas saistībā ar krājumu uzturēšanu un atjaunošanu tādā līmenī, kas pārsniedz maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšanai vajadzīgo līmeni, ja saskaņā ar zinātniskajiem ieteikumiem nav iespējams uzlabot selektivitāti, lai izvairītos no tā dēvēto kritisko sugu piezvejas. [Gr. 106 un 107]
11. pants
Daudzgadu plānu saturs
1. Daudzgadu plānā paredz:
(a)
darbības jomu, proti, ģeogrāfisko apgabalu, krājumus, zvejniecībuzvejniecības un jūras ekosistēmuekosistēmas, kam piemēro daudzgadu plānu;
(b)
mērķus, kas ir saskaņā ar 2. un 3. pantā izklāstītajiem mērķiem un attiecīgajiem šīs regulas -7.a, 9. un 10. panta noteikumiem;
(ba)
flotes kapacitātes novērtējumu un gadījumā, ja nepastāv efektīvs līdzsvars starp zvejas kapacitāti un pieejamajām zvejas iespējām, kapacitātes samazināšanas plānu, ietverot termiņu un konkrētus pasākumus, kas jāveic katrai iesaistītajai dalībvalstij, lai zvejas kapacitāti saistošā termiņā pielāgotu pieejamajām zvejas iespējām; neskarot 34. pantā paredzētos pienākumus, šādā novērtējumā ietver arī sociālekonomisko apstākļu izvērtējumu attiecībā uz floti, par kuru tiek sagatavots novērtējums;
(bb)
daudzgadu plānā paredzēto pasākumu sociālekonomiskās ietekmes novērtējumu;
(c)
kvantitatīvi nosakāmus mērķapjomus, kas izteikti kā:
i)
zvejas izraisīta zivju mirstība un/vai
ii)
nārsta bara biomasa, un
iia)
nevēlamas un neatļautas nozvejas maksimālo procentuālo daļu, un
iib)
zvejas iespēju maksimālās ikgadējās izmaiņas.
iii)
nozveju stabilitāte;
(d)
skaidrus termiņus, kuros jāsasniedz visi kvantitatīvi nosakāmie mērķapjomi;
(da)
noteikumus zvejas iespēju sistemātiskai samazināšanai, ja pieejamie dati attiecībā uz konkrēto zvejas vietu liecina par kvalitātes vai kvantitātes pasliktināšanos;
(e)
saglabāšanas un tehniskus pasākumus, tostarp nevēlamas nozvejas izskaušanaskas jāveic, lai sasniegtu 15. pantā izvirzīto mērķi, un pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu un pēc iespējas izskaustu nevēlamu nozveju;
(f)
kvantitatīvi nosakāmus rādītājus, lai periodiski uzraudzītu un novērtētu daudzgadu plāna mērķapjomu izpildē paveikto un daudzgadu plāna sociālekonomisko ietekmi;
(g)
vajadzības gadījumā īpašus pasākumus un mērķus, kas attiecas uz anadromo un katadromo sugu dzīves cikla daļu, kuru tās pavada saldūdenī;
(h)
pasākumus, lai mazinātuar kuriem mazināt zvejas ietekmi uz ekosistēmu;
(i)
aizsardzības pasākumus un kritērijus, kuri iedarbina šos aizsardzības pasākumus;
(ia)
pasākumus, ar kuriem nodrošina atbilstību daudzgadu plānam;
(j)
jebkādus citus piemērotus un samērīgus pasākumus daudzgadu plānu mērķu sasniegšanai.
1.aDaudzgadu plānos paredz to periodisku pārskatīšanu, lai novērtētu progresu, kāds panākts plānos izvirzīto mērķu sasniegšanā. Šādā periodiskā pārskatīšanā jo īpaši ņem vērā jaunos elementus, piemēram, zinātnisko ieteikumu izmaiņas, lai varētu veikt vajadzīgos termiņa vidusposma pielāgojumus. [Gr. 108 un 239]
12. pants
Savienības vides tiesību aktospar aizsargājamām teritorijāmnoteikto pienākumu ievērošana
1. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijāsKopējā zivsaimniecības politika un visi turpmākie dalībvalstu pieņemtie pasākumi, kas attiecas uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, pilnībā atbilst Direktīvai 92/43/EEK, Direktīvai 2009/147/EK un Direktīvai 2008/56/EK. Ja dalībvalsts ir noteikusi Direktīvas 92/43/EEK 6. pantā, Direktīvas 2009/147/EK 4. pantā un Direktīvas 2008/56/EK 13. panta 4. punktā nozīmēminētās teritorijas, tā pēc apspriešanās ar Komisiju, konsultatīvajām padomēm un citām ieinteresētajām personāmveic zvejas darbības regulē tā, lai mazinātu zvejas darbību ietekmi šādās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās pilnībā ievērotu minēto direktīvu mērķus. [Gr. 109]
1.aVisas darbības, ko Savienība un dalībvalstis īsteno saskaņā ar KZP, pilnībā atbilst Orhūsas konvencijai, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas Rezolūcijai Nr. 61/105, 64/72 un 66/68 un Nolīgumam par 1982. gada 10. decembra Apvienoto Nāciju Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz “straddling” zivju krājumu un aktīvi migrējošu zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību. [Gr. 257]
1.bAttiecībā uz zvejniecībām, kas darbojas tikai vienas dalībvalsts suverenitātē un jurisdikcijā esošajos ūdeņos, attiecīgā dalībvalsts ir tiesīga pieņemt pasākumus, kas ir nepieciešami Savienības vides tiesību aktos par aizsargājamām teritorijām noteikto pienākumu ievērošanai. Šādi pasākumi ir saderīgi ar 2. pantā izklāstītajiem mērķiem un ir tikpat stingri kā spēkā esošie Savienības tiesību akti. [Gr. 258]
1.cDalībvalstis, kas ir tieši ieinteresētas zvejot teritorijās, uz kurām attiecas 1. punktā minētie pasākumi, sadarbojas cita ar citu saskaņā ar 21. panta 1.a punktu. Ikviena šāda dalībvalsts var prasīt, lai Komisija pieņem 1. punktā minētos pasākumus. [Gr. 111]
1.dLai Komisija varētu rīkojoties pēc 1.c punktā minētā pieprasījuma, tā saņem no pieprasītājas dalībvalsts vai dalībvalstīm visu attiecīgo informāciju par nepieciešamajiem pasākumiem, tostarp pieprasījuma pamatojumu, zinātniskus datus un detalizētu informāciju par pasākumu praktisko īstenošanu. Pieņemot pasākumus, Komisija ņem vērā visus attiecīgos tai pieejamos zinātniskos ieteikumus. [Gr. 260]
2.Saskaņā ar 55. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētus aktus, lai noteiktu ar zveju saistītus pasākumus ar mērķi mazināt zvejas darbību ietekmi šādās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. [Gr. 114]
2.a.Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pēc Komisijas priekšlikuma pieņem pasākumus, lai samazinātu iespējamo nelabvēlīgo sociālo un ekonomisko ietekmi, kas izriet no 1. punktā minēto pienākumu ievērošanas. [Gr. 262]
13. pants
Komisijas pasākumi jūras bioloģisko resursu nopietna apdraudējuma gadījumā
1. Ja, pamatojoties uz ticamiem zinātniskiem datiem, ir pierādījumi, ka jūras bioloģisko resursu saglabāšanās vai jūras ekosistēma ir nopietni apdraudēta un ir vajadzīga tūlītēja rīcība, Komisija pēc dalībvalsts pamatota pieprasījuma vai pēc savas ierosmes var lemt par pagaidu pasākumiem,ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 55. pantu,lai mazinātu apdraudējumu.
Minētos deleģētos aktus pieņem tikai tādā gadījumā, ja tas nepieciešams nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ, un piemēro 55.a pantā noteikto procedūru.
2.Pamatoto pieprasījumu, kas minēts 1. punktā, dalībvalsts nosūta vienlaikus Komisijai, citām dalībvalstīm un attiecīgajām konsultatīvajām padomēm. [Gr. 115]
13.a pants
Dalībvalstu ārkārtas pasākumi
1.Ja ir pierādījumi, ka pastāv nopietns un neparedzēts apdraudējums, kuru zvejas darbības rada ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanai vai jūras ekosistēmai ūdeņos, uz kuriem attiecas dalībvalsts suverenitāte vai jurisdikcija, un ja ikviena nepamatota kavēšanās nodarītu kaitējumu, kuru būtu grūti koriģēt, tad attiecīgā dalībvalsts var veikt ārkārtas pasākumus, kuru ilgums nepārsniedz trīs mēnešus.
2.Dalībvalstis, kuras plāno veikt ārkārtas pasākumus, pirms to pieņemšanas par savu nodomu paziņo Komisijai, pārējām dalībvalstīm un attiecīgajām konsultatīvajām padomēm, nosūtot šo pasākumu projektu, kam pievienots paskaidrojuma raksts.
3.Piecu darbdienu laikā pēc paziņošanas dienas dalībvalstis un attiecīgās konsultatīvās padomes var iesniegt Komisijai rakstiskas piezīmes. Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem šo pasākumu apstiprina, atceļ vai groza. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 56. panta 2. punktā paredzēto pārbaudes procedūru.
Ja saistībā ar nopietnu un neparedzētu apdraudējumu, kuru zvejas darbības rada ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanai vai jūras ekosistēmai, ir izveidojusies pienācīgi pamatota ārkārtas situācija, Komisija saskaņā ar 56. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem tūlītēji piemērojamus īstenošanas aktus. [Gr. 116]
14. pants
Tehnisko pasākumu sistēmas
Lai nodrošinātu jūras bioloģisko resursu aizsardzību un mazinātu zvejas darbību ietekmi uz zivju krājumiem un jūras ekosistēmām, izveido tehnisko pasākumu sistēmas. Tehnisko pasākumu sistēmas:
(a)
palīdz uzturēt vai atjaunot zivju krājumus, kuri pārsniedz maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšanai vajadzīgo līmeni, uzlabojot selektivitāti zivju izmēra ziņā un attiecīgā gadījumā sugu ziņā;
(b)
samazina mazizmēra īpatņu nozveju no zivju krājumiem;
(c)
samazina nevēlamu jūras organismu nozveju;
(d)
līdz minimumam mazina zvejas rīku ietekmi uz jūras ekosistēmu un vidi, jo īpaši ņemot vērā bioloģiski jutīgu krājumu un trauslu biotopu aizsardzību, jo īpaši to biotopu, kas atzīti par bioģeogrāfiski jutīgiem, piemēram, jūras pacēlumos ap tālākajiem reģioniem, kuru resursus būtu jāizmanto vietējai flotei, kas lieto selektīvus un videi draudzīgus zvejas rīkus. [Gr. 296]
14.a pants
Nevēlamas nozvejas nepieļaušana un tās samazināšana līdz minimumam
1.Pirms saskaņā ar 15. pantu attiecīgajā zvejniecībā tiek ieviests pienākums izkraut visas nozvejas, dalībvalstis vajadzības gadījumā īsteno izmēģinājuma projektus, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem un ņemot vērā attiecīgo konsultatīvo padomju atzinumus, lai pilnībā izmēģinātu visas izmantojamās metodes nolūkā nepieļaut, līdz minimumam samazināt un izskaust nevēlamu nozveju attiecīgajā zvejniecībā. Vajadzības gadījumā šādus izmēģinājuma projektus īsteno ražotāju organizācijas. Šādu izmēģinājuma projektu rezultātus iekļauj katras zvejniecības daudzgadu plānā kā papildu stimulus nolūkā izmantot selektīvākos pieejamos zvejas rīkus un metodes. Dalībvalstis izstrādā arī izmetumu karti, norādot izmetumu līmeni katrā zvejniecībā, uz kuru attiecas 15. panta 1. punkts. Šīs kartes pamatā ir objektīvi un reprezentatīvi dati.
2.Savienība sniedz finansiālu atbalstu saskaņā ar 1. punktu paredzēto izmēģinājuma projektu izstrādei un īstenošanai, kā arī selektīvu zvejas rīku izmantošanai, lai samazinātu nevēlamu un neatļautu nozveju. Pieņemot finansiālā atbalsta pasākumus, īpašu uzmanību pievērš zvejniekiem, uz kuriem attiecas pienākums izkraut visas nozvejas un kuri ir iesaistīti jauktā dažādu sugu zvejā. [Gr. 118]
15. pants
Pienākums izkrautun reģistrētvisas izmantojamo un regulēto sugunozvejas
1. Visas tāsturpmāk minēto zvejniecību komerciāli izmantoto zivju sugu nozvejas no turpmāk minēto sugu zivju krājumiem, uz kuriem attiecas nozvejas limiti, kas iegūtas zvejas darbībās Savienības ūdeņos vai ko Savienības zvejas kuģi ieguvuši ārpus Savienības ūdeņiem, tiek paceltas un paturētas uz zvejas kuģiem, un reģistrētas un izkrautas, izņemot gadījumus, kad tās izmanto kā dzīvo ēsmu, saskaņā ar šādu grafiku:
(a) ne vēlāk kā no 2014. gada 1. janvāra:
–
mazapjoma pelaģiskās zvejniecībās, t. i., zvejniecībās, kurās iegūst šādas zivis: makrele, siļķe, stavrida, putasu, kaproīdas, anšovs, argentīna, sardinella, moivasardīne un brētliņa,
–
lielapjoma pelaģiskās zvejniecībās, t. i., zvejniecībās, kurās iegūst šādas zivis: zilā tunzivs, zobenzivs, svītrainā tunzivs, lielacu tunzivs, dažādas buriniekzivis, marlīni un šķēpneši;
–
zvejniecībās, kurās veic rūpniecisko zveju, t. i., zvejniecībās, kurās iegūst šādas zivis: moiva, tūbīte un Esmarka menca,
–
zvejniecībās Baltijas jūrā, kurās iegūst lasi;
(b) ne vēlāk kā no 2015. gada 1. janvāra: menca, heks, jūrasmēle 2016. gada 1. janvāra:
–
šādās zvejniecībās Savienības ūdeņos Atlantijas okeāna ziemeļu daļā:
Ziemeļjūra:
–
zvejniecībās, kurās iegūst mencu, pikšu, merlangu un saidu;
–
zvejniecībās, kurās iegūst Norvēģijas omāru;
–
zvejniecībās, kurās iegūst parasto jūrasmēli un jūras zeltpleksti;
–
zvejniecībās, kurās iegūst heku;
–
zvejniecībās, kurās iegūst ziemeļu garneli;
–
citās zvejniecībās, kuru analīze jāturpina;
–
zvejniecībās Baltijas jūrā, izņemot zvejniecības, kurās iegūst lasi;
Ziemeļrietumu ūdeņi:
–
zvejniecībās, kurās iegūst mencu, pikšu, merlangu un saidu;
–
zvejniecībās, kurās iegūst Norvēģijas omāru;
–
zvejniecībās, kurās iegūst parasto jūrasmēli un jūras zeltpleksti;
–
zvejniecībās, kurās iegūst heku;
–
citās zvejniecībās, kuru analīze jāturpina;
Dienvidrietumu ūdeņi:
–
zvejniecībās, kurās iegūst mencu, pikšu, merlangu un saidu;
–
zvejniecībās, kurās iegūst Norvēģijas omāru;
–
zvejniecībās, kurās iegūst parasto jūrasmēli un jūras zeltpleksti;
–
zvejniecībās, kurās iegūst heku;
–
citās zvejniecībās, kuru analīze jāturpina;
(c) ne vēlāk kā no 2016. gada 1. janvāra: pikša, merlangs, megrims, jūrasvelni, jūras zeltplekste, jūras līdaka, saida, pollaks, mazmutes plekste, akmeņplekste, gludais rombs, zilā jūras līdaka, melnā mataste, strupdeguna garaste, Atlantijas lielgalvis, Grenlandes paltuss, brosme, sarkanasari un Vidusjūras bentisko sugu krājumi2017. gada 1. janvāra – šā panta 1. punkta a) apakšpunktā neminētās zvejniecībās Savienības ūdeņos un ārpus Savienības ūdeņiem.
1.aTiklīdz zvejniecībā ir ieviests pienākums izkraut visas nozvejas, reģistrē visas to sugu nozvejas, uz kurām attiecas šis pienākums, un, ja nepieciešams, tās atskaita no attiecīgā zvejnieka, ražotāju organizācijas vai kolektīvās pārvaldības apvienības kvotas, izņemot sugas, kuras saskaņā ar 1.b punktu var izlaist atpakaļ jūrā;
sugām, par kurām pieejamie zinātniskie dati liecina, ka tām ir augsts izdzīvošanas rādītājs pēc palaišanas atpakaļ ūdenī, ņemot vērā zvejas rīka raksturojumu, zvejas praksi un apstākļus zvejas apgabalā;
1.cLai vienkāršotu un saskaņotu visas nozvejas izkraušanas pienākuma īstenošanu un izvairītos no nevajadzīgiem traucējumiem mērķa zvejniecībās, kā arī samazinātu nevēlamas nozvejas apjomu, daudzgadu plānos, kas pieņemti saskaņā ar 9. pantu, vai īpašos Savienības tiesību aktos par izkraušanas pienākuma īstenošanu, vai arī citos Savienības tiesību aktos, attiecīgā gadījumā nosaka:
a)
tādu reti sastopamu piezvejas sugu uzskaitījumu, kuras var ieskaitīt attiecīgās zvejsaimniecības mērķsugu kvotā, ja:
–
izsmelta konkrētās piezvejas sugas valsts gada kvota,
–
piezvejas sugas kopējā nozveja nepārsniedz 3 % no mērķsugas kopējās nozvejas, un
–
piezvejas sugas krājums ir drošās bioloģiskās robežās;
b)
noteikumus par stimuliem, lai atturētu no zivju mazuļu zvejas, tostarp par augstākām kvotām, kas jāatskaita no zvejnieka kvotas, ja tiek zvejoti zivju mazuļi.
2. Pamatojoties uz labāko, precīzāko un jaunāko pieejamo zinātnisko ieteikumu un tādēļ, lai vajadzības gadījumā aizsargātu zivju mazuļus, atturot zvejniekus no tīšas zivju mazuļu zvejas, zivju krājumiem, kas minētikuriem piemēro 1. punktā minēto pienākumu izkraut visas nozvejas, nosaka zivju minimālo saglabāšanas references izmēru, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu., kas ir atkarīgs no zivju vecuma un lieluma pirmajā vairošanās reizē. No šādiem zivju krājumiem nozvejotas zivis, kas ir mazākas par minimālo saglabāšanas references izmēru, drīkst pārdot tikai pārstrādeiizmantot tikai produktos, kas nav paredzēti lietošanai pārtikā, piemēram, zivju miltos, zivju eļļā,vai mājdzīvnieku barībā, vai izmantot par ēsmu. Attiecīgā dalībvalsts var arī ļaut ziedot šādas zivis labklājības vai labdarības nolūkiem.
3. Attiecībā uz krājumiem, kuriem piemēro izkraušanas pienākumu, dalībvalstis var pieļaut ikgadējo elastību līdz pat 5 % apmērā no atļautās nozvejas, neskarot augstākus elastības koeficientus, kas noteikti īpašos tiesību aktos. Tirdzniecības standartus un tirdzniecības noteikumus, ko piemēro nozvejām, kuras iegūtas, pārsniedzot noteiktās zvejas iespējas, nosakavar noteikt saskaņā ar 27. pantu39. pantu Eiropas parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr…./2013 par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju(31)(32).
4. Lai uzraudzītu, kā tiek ievērots pienākums izkraut visas nozvejas, dalībvalstis pārliecinās par to, ka Savienības zvejas kuģi, kas peld ar to karogu, ir aprīkoti tā, lai varētu pilnībā dokumentēt visas zvejas un apstrādes darbības. To darot, dalībvalstis ievēro lietderības un proporcionalitātes principu.
5. Šā panta 1. punkts neskar starptautiskas saistības.
6. Saskaņā ar 55. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētus aktus, lai noteiktu nosakot 1. punktā minētos pasākumus Savienības starptautisko saistību ievērošanas nolūkos. [Gr. 119]
16. pants
Zvejas iespējas
1. Dalībvalstīm iedalītāsNosakot un iedalot zvejas iespējas, Padome rīkojas saskaņā ar 2., 9., 10. un 11. pantu, piemērojot ilgtermiņa perspektīvu un ņemot vērā labākos pieejamos zinātniskos ieteikumus. Zvejas iespējas nodrošinasadala starp dalībvalstīm tādā veidā, lai nodrošinātu ikvienai dalībvalstij ar katru zivju krājumu vai zvejniecību saistīto zvejas darbību relatīvu stabilitāti. Iedalot jaunas zvejas darbības, ņem vērā katras dalībvalsts intereses.
Padome nosaka un piešķir zvejas iespējas, kas pieejamas trešām valstīm Savienības ūdeņos.
Zvejas iespēju iedalīšana dalībvalstij vai trešai valstij notiek ar nosacījumu, ka tā izpilda kopējās zivsaimniecības politikas noteikumus.
1.aPadome, katru gadu nosakot kvotas, pilnībā ņem vērā reģionu intereses, kuros vietējās kopienas ir īpaši atkarīgas no zvejniecības un saistītām darbībām, kā to nolēmusi Padome savā 1976. gada 3. novembra rezolūcijā par dažiem ārējiem aspektiem 200 jūdžu zvejas zonas izveidē Kopienā1, un kas stājās spēkā no 1977. gada 1. janvāra, un jo īpaši tās VII pielikumā.
2. Daļu no kopējām zvejas iespējām var rezervēt kā piezvejas iespējas.
3. Zvejas iespējas atbilst kvantitatīvi nosakāmiem nozvejas mērķapjomiem, termiņiem un ierobežojumiem, kas noteikti daudzgadu plānos saskaņā ar 9. panta 2. punktu un 11. panta b), c) un h) punktu. Ja nav pieņemts atbilstošs daudzgadu plāns komerciāli izmantojamam zivju krājumam, Padome nodrošina, ka līdz 2015. gadam tiek noteikts tāds kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) līmenis, kas vēlākais līdz 2020. gadam ļautu zivju krājumiem atjaunoties līdz līmenim, kas pārsniedz maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšanai vajadzīgo līmeni, un ka atjaunotie krājumi tiek saglabāti šādā līmenī.
3.aPadome pieņem lēmumus par zvejas iespēju noteikšanu, klātesot Eiropas Parlamenta un konsultatīvo padomju delegācijām.
3.bJa konkrētiem zivju krājumiem datu trūkuma dēļ nav iespējams noteikt maksimālajam ilgtspējīgas ieguves apjomam atbilstīgu izmantošanas apjomu:
pamatojoties uz Komisijas 2010. gada 1. septembra Lēmuma 2010/477/ES par laba jūras ūdeņu vides stāvokļa kritērijiem un metodiskajiem standartiem(33) pielikuma B daļas 3.1. un 3.2. punktā izklāstītajām metodēm, pieņem tuvinātus standartus un, ievērojot piesardzības principu, turpina samazināt zvejas izraisītu zivju mirstību vai, ja ir pazīmes, ka krājuma stāvoklis ir apmierinošs, saglabāt stabilās tendences;
iii)
Komisija un dalībvalstis izvērtē šķēršļus pētniecībai un zināšanu ieguvei un veic pasākumus, lai nekavējoties darītu pieejamus papildu datus par krājumiem un ekosistēmām.
3.cKatra dalībvalsts attiecībā uz kuģiem, kas peld ar tās karogu, pieņem lēmumu par to zvejas iespēju iedalīšanas sistēmu, kas šai dalībvalstij piešķirtas ar Savienības tiesību aktiem. Tā informē Komisiju par izvēlēto iedalīšanas metodi.
4. Pēc paziņošanas Komisijai dalībvalstis var apmainīties ar visām iedalītajām zvejas iespējām vai to daļu.
4.aJa novērtējumā, kas veikts, piemērojot 19. vai 23. pantu, Komisija atzīst, ka dalībvalsts nav pieņēmusi atbilstošus pasākumus saskaņā ar 17. līdz 24. pantu, nākamajā gadā vai gados samazina šai dalībvalstij no Savienības piešķiramās zvejas iespējas un saskaņā ar 50. pantu pārtrauc vai aptur maksājumus minētajai dalībvalstij, vai arī piemēro finanšu korekcijas kopējā zivsaimniecības politikā paredzētajai Savienības finansiālajai palīdzībai. Šādi pasākumi ir samērīgi ar noteikumu neievērošanas būtību, apmēru, ilgumu un atkārtošanos.
4.bKomisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei gada ziņojumu, kurā novērtēts, vai spēkā esošās zvejas iespējas ir efektīvas, lai atjaunotu un uzturētu zvejoto sugu populācijas tādā līmenī, kas pārsniedz 2. panta 2. punktā paredzētā mērķapjoma līmeni. [Gr. 120, 264, 293 un 301]
16.a pants
Dalībvalstu zvejas iespēju piešķiršanas kritēriji
Piešķirot zvejas koncesijas, kas tām pieejamas, kā noteikts 16. pantā, dalībvalstis piemēro pārredzamus un objektīvus sociālos un vides kritērijus, piemēram, zvejniecības ietekmi uz vidi, līdzšinējo prasību ievērošanu un devumu vietējai ekonomikai. Var izmantot arī citus kritērijus, piemēram, vēsturisko zvejas līmeni. Dalībvalstīm tām iedalīto zvejas iespēju robežās būtu jāparedz arī stimuli zvejas kuģiem, kuri izmanto selektīvus zvejas rīkus vai zvejas paņēmienus ar samazinātu ietekmi uz vidi, piemēram, mazāku enerģijas patēriņu vai kaitējumu biotopam. [Gr. 227]
III SADAĻA
REĢIONALIZĀCIJA
I NODAĻA
DAUDZGADU PLĀNI
17. pants
Saglabāšanas pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar daudzgadu plāniem
1. Daudzgadu plānā, kas izveidots atbilstīgi 9., 10. un 11. pantam, dalībvalstīm var būt atļauts, kurām ir kopīga zvejas vieta, ievērojot šajā pantā izklāstītās procedūras, atļauj saskaņā ar minēto daudzgadu plānu pieņemt pasākumus, kuros nosaka saglabāšanas pasākumus, kas piemērojami kuģiem, kuri peld ar attiecīgo dalībvalstu karogu, un kas attiecas uz tādiem krājumiem Savienības ūdeņos, kuru nozvejai tām ir iedalītas zvejas iespējas.
2. Dalībvalstis nodrošina to, ka atbilstīgi 1. punktam pieņemtie saglabāšanas pasākumi:
(a)
ir saderīgi ar 2. un 3. pantā izklāstītajiem mērķiem un 4. pantā noteiktajiem labas pārvaldības principiem;
(b)
ir saderīgi ar daudzgadu plāna darbības jomu un mērķiem;
(c)
palīdz efektīvi un noteiktajā grafikā sasniegt daudzgadu plāna mērķus un kvantitatīvi nosakāmos mērķapjomus un
(d)
nav mazāk stingri kā Savienības tiesību aktos noteiktie pasākumi.
2.aDalībvalstis sadarbojas savā starpā, lai nodrošinātu, ka tiek pieņemti saderīgi pasākumi, kas atbilst daudzgadu plānos noteiktajiem mērķiem, un savstarpēji saskaņo šo pasākumu īstenošanu. Šai saistībā dalībvalstis, ja tas ir iespējams un ir lietderīgi, izmanto pašreizējās reģionālās iestāžu sadarbības struktūras un mehānismus, tostarp tos, kas izveidoti saskaņā ar reģionālajām jūras konvencijām, kuras piemēro attiecīgajam apgabalam vai zvejniecībai.
Dalībvalstis, kurām ir kopīga zvejas vieta, attiecībā uz savstarpējiem koordinēšanas centieniem ir tiesīgas saņemt Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) finansējumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. …/2013 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu(34)(35).
2.bDalībvalstis apspriežas ar attiecīgajām konsultatīvajām padomēm un ICES, un/vai (ZZTEK), nosūtot pieņemamo pasākumu projektu un paskaidrojuma rakstu. Vienlaikus par šādiem projektiem paziņo Komisijai un tām dalībvalstīm, ar kurām ir kopīga zvejas vieta. Dalībvalstis dara visu iespējamo, lai pēc iespējas agrīnākā posmā atklāti un pārredzami šajās apspriedēs iesaistītu citas attiecīgajā zvejniecībā ieinteresētās personas un paredzēto pasākumu sagatavošanā ņemtu vērā visu iesaistīto pušu viedokli un priekšlikumus.
Dalībvalstis īstenošanai ierosināto saglabāšanas pasākumu projektu kopsavilkumus dara pieejamus sabiedrībai.
2.cDalībvalstis pienācīgi ņem vērā attiecīgo konsultatīvo padomju, ICES un/vai ZZTEK sniegtos atzinumus un, ja pieņemtie galīgie pasākumi atšķiras no šajos atzinumos norādītajiem, sniedz sīki izstrādātu paskaidrojumu par atšķirību iemesliem.
2.dJa dalībvalstis vēlas izdarīt grozījumus pieņemtajos pasākumos, piemēro arī 2.–2.c punktu.
2.eLai nodrošinātu pieņemto pasākumu saskaņotību, koordinēšanu reģionālā līmenī un atbilstību pieņemtajiem daudzgadu plāniem, Komisija pieņem pamatnostādnes, kurās nosaka kārtību, kādā piemērojams 2.a, 2.b un 2.c punkts. Minētajās pamatnostādnēs var noteikt vai ar tām izveidot administratīvās struktūras, piemēram, reģionālās zivsaimniecības darba grupas, lai praktiski organizētu dalībvalstu savstarpējo sadarbību, jo īpaši, lai veicinātu un sekmētu pasākumu pieņemšanu katrā dalībvalstī.
2.fAtbilstīgi 25. pantā izklāstītajai procedūrai dalībvalstis, kurām ir kopīga zvejas vieta, var vienoties un sadarboties, lai īstenotu kopīgus pasākumus saistībā ar daudzgadu plāniem, kas pieņemti līdz 2014. gadam.
2.gAttiecībā uz zvejniecību, kas darbojas tikai vienas dalībvalsts suverenitātē un jurisdikcijā esošajos ūdeņos, attiecīgā dalībvalsts izveido vienu vai vairākas līdzpārvaldības komitejas, kurā(-ās) iesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas. Ar šādām komitejām apspriežas par pasākumiem, ko paredzēts pieņemt. Ja dalībvalsts iecerējusi kaut kādā veidā atkāpties no šādu komiteju sniegtajiem ieteikumiem, tā publisko novērtējumu, kurā sīki norāda šādu atkāpju iemeslus. [Gr. 121]
Dalībvalstis, kas pieņem saglabāšanas pasākumus atbilstīgi 17. panta 1. punktam, tos publicē un paziņo šādus pasākumus Komisijai, citām ieinteresētajām dalībvalstīm un attiecīgajām konsultatīvajām padomēm. [Gr. 122]
19. pants
Novērtējums
1. Komisija var jebkurā laikā novērtēt to saglabāšanas pasākumu saderību un efektivitāti, ko dalībvalstis pieņēmušas atbilstīgi 17. pantam 1. punktam, un katrā ziņā novērtē minētos pasākumus un paziņo tos ne retāk kā vienu reizi trijos gados vai termiņos, kas var būt noteikti attiecīgajā daudzgadu plānā. Novērtējuma pamatā ir labākie pieejamie zinātniskie ieteikumi.
Lai Komisija varētu īstenot savu uzdevumu attiecībā uz kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanu, dalībvalstis saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 14. marta Direktīvu 2007/2/EK, ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (Inspire)(36), nodrošina tai piekļuves un izmantošanas tiesības materiāliem, kas sagatavoti, un datiem, kas izmantoti, saistībā ar 17. pantā minēto valsts saglabāšanas pasākumu noteikšanu un īstenošanu.
Attiecībā uz vides informācijas pieejamību piemēro Direktīvu 2003/4/EK(37), Regulu (EK) Nr. 1049/2001(38) un Regulu (EK) Nr. 1367/2006(39). [Gr. 123]
1.aKomisija publicē visus novērtējumus, kas veikti saskaņā ar šo pantu, un dara šo informāciju publiski pieejamu, publicējot to atbilstošās tīmekļa vietnēs vai norādot tiešu saiti uz to. Attiecībā uz vides informācijas pieejamību piemēro Regulu (EK) Nr. 1049/2001 un Regulu (EK) Nr. 1367/2006. [Gr. 124]
20. pants
Saglabāšanas pasākumi, ko saistību nepildīšanas gadījumā pieņem daudzgadu plānu satvarā
1. Saskaņā ar 55. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētus aktus, lai noteiktu saglabāšanas pasākumus zvejniecībām, uz kurām attiecas daudzgadu plāns, ja dalībvalstis, kurām atļauts veikt pasākumus atbilstīgi 17. pantam, nepaziņo šādus pasākumus Komisijai trīsdaudzgadu plānā noteiktajā termiņā vai, ja tāds nav noteikts, sešu mēnešu laikā pēc daudzgadu plāna spēkā stāšanās dienas.
2. Saskaņā ar 55. pantuJa Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai noteiktu saglabāšanas pasākumus zvejniecībām, uz kurām attiecas daudzgadu plāns, jauzskata, ka:
a)
pamatojoties uz novērtējumu, kas veikts atbilstīgi 19. pantam, dalībvalsts pasākumi nav saderīgi ar daudzgadu plāna mērķiem, vai
b)
pamatojoties uz novērtējumu, kas veikts atbilstīgi 19. pantam, tiek uzskatīts, ka dalībvalsts pasākumi neļauj efektīvi sasniegt daudzgadu plānu mērķus un kvantitatīvi nosakāmos mērķapjomus, vai
c)
tiek iedarbināti aizsardzības pasākumi, kas noteikti saskaņā ar 11. panta i) punktu,
tā informē attiecīgo dalībvalsti, norādot iemeslus.
2.aJa Komisija sniedz atzinumu saskaņā ar 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts triju mēnešu laikā groza savus pasākumus un padara tos atbilstošus daudzgadu plānam tā, lai nodrošinātu šā plāna mērķu sasniegšanu.
2.bJa dalībvalsts neizdara grozījumus savos pasākumos saskaņā ar 2.a punktu, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 55. pantu, lai noteiktu saglabāšanas pasākumus zvejniecībai, uz kuru attiecas daudzgadu plāns.
3. Komisijas pieņemto saglabāšanas pasākumu mērķis ir nodrošināt to, ka tiek sasniegti daudzgadu plānā noteiktie mērķi un mērķapjomi. Līdz ar Komisijas deleģētā akta pieņemšanu dalībvalsts pasākumi zaudē spēku.
3.aPirms pieņemt šajā pantā minētos deleģētos aktus, Komisija apspriežas ar attiecīgajām konsultatīvajām padomēm, ICES un/vai Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteju (ZZTEK) par veicamo pasākumu projektiem, kam pievienots paskaidrojums. [Gr. 125]
II NODAĻA
TEHNISKIE PASĀKUMI
21. pants
Tehniskie pasākumi
1. Tehnisko pasākumu sistēmā, kas izveidota atbilstīgi 14. pantam, dalībvalstīm var būt atļautspiešķir pilnvaras saskaņā ar minēto sistēmu pieņemt pasākumus, kuros nosaka tehniskos pasākumus, kas piemērojami kuģiem, kuri peld ar attiecīgo dalībvalstu karogu, un kas attiecas uz tādiem krājumiem attiecīgo dalībvalstuSavienības ūdeņos, kuru nozvejai tām ir iedalītas zvejas iespējas. Dalībvalstis nodrošina to, ka šādi tehniskie pasākumi:
(a)
ir saderīgi ar 2. un 3. pantā izklāstītajiem mērķiem
(b)
ir saderīgi ar to pasākumu mērķiem, kuri pieņemti saskaņā ar 14. pantu;
(c)
ļauj efektīvi sasniegt saskaņā ar 14. pantu pieņemto pasākumu mērķus un
(d)
nav pretrunā Savienības tiesību aktos noteiktajiem pasākumiem un nav mazāk stingri kā Savienības tiesību aktos noteiktie pasākumitie.
1.aDalībvalstis savstarpēji sadarbojas, lai nodrošinātu, ka tiek pieņemti saderīgi pasākumi tehnisko pasākumu sistēmās noteikto mērķu īstenošanai, un savstarpēji koordinē šo pasākumu īstenošanu. Šai saistībā dalībvalstis, ja tas ir iespējams un ir lietderīgi, izmanto pašreizējās reģionālās iestāžu sadarbības struktūras un mehānismus, tostarp tos, kas izveidoti saskaņā ar reģionālajām jūras konvencijām, kuras piemēro attiecīgajai teritorijai vai zvejniecībai.
1.bDalībvalstis apspriežas ar attiecīgajām konsultatīvajām padomēm, ICES un/vai ZZTEK par veicamo pasākumu projektiem, kam pievienots paskaidrojums. Vienlaikus par šādiem projektiem paziņo Komisijai un tām dalībvalstīm, ar kurām ir kopīga zvejas vieta. Dalībvalstis dara visu iespējamo, lai pēc iespējas agrīnākā posmā atklāti un pārredzami šajās apspriedēs iesaistītu citas attiecīgajā zvejniecībā ieinteresētās personas un paredzēto pasākumu sagatavošanā ņemtu vērā visu iesaistīto pušu viedokli un priekšlikumus.
1.cDalībvalstis pienācīgi ņem vērā attiecīgo konsultatīvo padomju, ICES un/vai ZZTEK sniegtos atzinumus un, ja pieņemtie galīgie pasākumi atšķiras no šajos atzinumos norādītajiem, sniedz sīki izstrādātu paskaidrojumu par atšķirību iemesliem.
1.dJa dalībvalstis vēlas izdarīt grozījumus pieņemtajos pasākumos, piemēro arī 1.a, 1.b un 1.c punkta noteikumus.
1.eLai nodrošinātu pieņemto pasākumu saskaņošanu un koordinēšanu reģionālā līmenī un atbilstību pieņemtajām tehnisko pasākumu sistēmām, Komisija pieņem pamatnostādnes, kurās nosaka kārtību, kādā piemērojams 1.a, 1.b un 1.c punkts. Minētajās pamatnostādnēs var noteikt vai ar tām izveidot administratīvās struktūras, piemēram, reģionālās zivsaimniecības darba grupas, lai praktiski organizētu dalībvalstu savstarpējo sadarbību, jo īpaši lai veicinātu un sekmētu pasākumu pieņemšanu katrā dalībvalstī. [Gr. 126]
22. pants
Dalībvalsts pieņemtu tehnisko pasākumu paziņošana
Dalībvalstis, kas pieņem tehniskos pasākumus atbilstīgi 21. pantam, tospaziņopublicē un paziņo Komisijai, citām ieinteresētajām dalībvalstīm un attiecīgajām konsultatīvajām padomēm. [Gr. 127]
23. pants
Novērtējums
1. Komisija var jebkurā laikā novērtēt to tehnisko pasākumu saderību un efektivitāti, ko dalībvalstis pieņēmušas atbilstīgi 21. pantam, un tā katrā ziņā novērtē minētos pasākumus un ziņo par tiem vismaz reizi trijos gados vai termiņos, kas var būt noteikti attiecīgajā tehnisko pasākumu sistēmā.
1.aLai Komisija varētu īstenot savu uzdevumu attiecībā uz kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanu, dalībvalstis saskaņā ar Direktīvu 2007/2/EK nodrošina tai piekļuves un izmantošanas tiesības materiāliem, kas sagatavoti, un datiem, kas izmantoti, saistībā ar 21. pantā minēto tehnisko pasākumu noteikšanu un īstenošanu.
Attiecībā uz vides informācijas pieejamību piemēro Direktīvu 2003/4/EK, Regulu (EK) Nr. 1049/2001 un Regulu (EK) Nr. 1367/2006. [Gr. 128]
1.bKomisija publicē visus novērtējumus, kas veikti saskaņā ar šo pantu, un dara šo informāciju publiski pieejamu, publicējot to atbilstošās tīmekļa vietnēs vai norādot tiešu saiti uz to. Attiecībā uz vides informācijas pieejamību piemēro Regulu (EK) Nr. 1049/2001 un Regulu (EK) Nr. 1367/2006. [Gr. 129]
24. pants
Pasākumi, ko saistību nepildīšanas gadījumā pieņem saskaņā ar tehnisko pasākumu sistēmu
1. Saskaņā ar 55. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai noteiktu tehniskos pasākumus, uz kuriem attiecas tehnisko pasākumu sistēma, ja dalībvalstis, kurām ir atļauts veikt pasākumus atbilstīgi 21. pantam, nepaziņo šādus pasākumus Komisijai trīstehnisko pasākumu sistēmā paredzētajā termiņā vai, ja tāds nav noteikts, sešu mēnešu laikā pēc attiecīgās tehnisko pasākumu sistēmas spēkā stāšanās dienas.
2. Saskaņā ar 55. pantuJa Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai noteiktu tehniskos pasākumus, ja, pamatojoties uz novērtējumu, kas veikts atbilstīgi 23. pantam, tiek uzskatīts, ka dalībvalsts pasākumiuzskata, ka:
a)
nav saderīgi ar tehnisko pasākumu sistēmā izklāstītajiem mērķiem vai
b)
neļauj efektīvi sasniegt tehnisko pasākumu sistēmā izklāstītos mērķus.
tā informē attiecīgo dalībvalsti, norādot iemeslus.
2.aJa Komisija sniedz atzinumu saskaņā ar 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts triju mēnešu laikā izdara grozījumus savos pasākumos, lai tos padarītu atbilstošus tehnisko pasākumu sistēmai un nodrošinātu tās mērķu sasniegšanu.
2.bJa dalībvalsts neizdara grozījumus savos pasākumos saskaņā ar 2.a punktu, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētus aktus saskaņā ar 55. pantu, lai noteiktu tehniskos pasākumus, uz kuriem attiecas daudzgadu plāns.
3. Komisijas pieņemto tehnisko pasākumu mērķis ir nodrošināt to, ka tiek sasniegti tehnisko pasākumu sistēmas mērķi. Līdz ar Komisijas deleģētā akta pieņemšanu dalībvalsts pasākumi zaudē spēku
3.aPirms pieņemt šajā pantā minētos deleģētos aktus, Komisija apspriežas ar attiecīgajām konsultatīvajām padomēm, ICES un Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteju (ZZTEK) par veicamo pasākumu projektiem, kam pievienots paskaidrojums. [Gr. 130]
IV SADAĻA
VALSTU PASĀKUMI
25. pants
Dalībvalstu pasākumi, kas piemērojami tikai zvejas kuģiem, kuri peld ar to karogu
1. Dalībvalsts var pieņemt pasākumus zivju krājumu saglabāšanai Savienības ūdeņos, ja minētie pasākumi:
(a)
ir piemērojami tikai tiem zvejas kuģiem, kuri peld ar minētās dalībvalsts karogu, vai – attiecībā uz zvejas darbībām, ko neveic zvejas kuģis, – personām, kuras veic uzņēmējdarbību attiecīgajā teritorijāir piemērojami visiem kuģiem, kuri darbojas saistībā ar tādiem krājumiem attiecīgo dalībvalstu ūdeņos, kuru nozvejai tām ir iedalītas zvejas iespējas; [Gr. 131]
(b)
ir saderīgi ar 2. un 3. pantā izklāstītajiem mērķiem un
(c)
nav mazāk stingri kā spēkā esošajos Savienības tiesību aktos noteiktie pasākumi.
1.aDalībvalsts kontroles nolūkā informē citas attiecīgās dalībvalstis par noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar šā panta 1. punktu. [Gr. 132]
1.bDalībvalstis nodrošina, ka informācija par pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar šo pantu, ir publiski pieejama. [Gr. 133]
26. pants
Dalībvalsts pasākumi 12 jūras jūdžu zonā
1. Dalībvalsts 12 jūras jūdžu zonā no savas bāzes līnijas var veikt nediskriminējošus zivju krājuma saglabāšanas un pārvaldības pasākumus un pasākumus, lai mazinātu zvejas ietekmi sasniegtu mērķus, kas attiecas uz citiem ūdeņu dzīvajiem resursiem un uz jūras ekosistēmu saglabāšanosstāvokļa uzturēšanu, ar nosacījumu, ka Savienība nav pieņēmusi tieši minētajam apgabalam paredzētus saglabāšanas un pārvaldības pasākumus vai īpaši nerisina attiecīgās dalībvalsts noteikto problēmu. Dalībvalsts pasākumi ir saderīgi ar 2. un 3. pantā izklāstītajiem mērķiem un nav mazāk stingri kā spēkā esošajos Savienības tiesību aktos noteiktie pasākumi. [Gr. 134]
2. Ja saglabāšanas un pārvaldības pasākumi, kas jāpieņem dalībvalstij, var ietekmēt citu dalībvalstu zvejas kuģus, šādus pasākumus pieņem tikai pēc tam, kad ar Komisiju Komisijai, attiecīgajām dalībvalstīm un attiecīgajām konsultatīvajām padomēm ir notikusi apspriešanās par pasākumu projektupasākumiem ir nosūtīts paziņojums, kam pievienots paskaidrojuma raksts, un kas apliecina, ka šie pasākumi nav diskriminējoši. [Gr. 135]
2.aDalībvalstis nodrošina, ka informācija par pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar šo pantu, ir publiski pieejama. [Gr. 136]
IV DAĻA
PIEKĻUVE RESURSIEM
27. pants
Nododamu zvejas koncesiju sistēmu izveide
1.Katra dalībvalsts ne vēlāk kā 2013. gada 31. decembrī izveido nododamu zvejas koncesiju sistēmu, kas attiecas uz:
(a)
visiem zvejas kuģiem, kuru lielākais garums ir 12 metri vai vairāk, un
(b)
visiem zvejas kuģiem, kuru lielākais garums ir mazāks par 12 metriem un kuri zvejo ar velkamiem zvejas rīkiem.
2.Dalībvalstis var paplašināt nododamu zvejas koncesiju sistēmu, attiecinot to uz zvejas kuģiem, kuru lielākais garums ir mazāks par 12 metriem un kuri izmanto cita veida, nevis velkamus zvejas rīkus, un par to tās informē Komisiju.
28. pants
Nododamu zvejas koncesiju iedalīšana
1.Nododama zvejas koncesija dod tiesības izmantot individuālas zvejas iespējas, kas iedalītas saskaņā ar 29. panta 1. punktu.
2.Katra dalībvalsts, pamatojoties uz pārredzamiem kritērijiem, iedala nododamas zvejas koncesijas attiecībā uz katru krājumu vai krājumu grupu, kuru zvejas iespējas ir iedalītas saskaņā ar 16. pantu, izņemot zvejas iespējas, kas iegūtas saskaņā ar ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumiem.
3.Iedalot nododamas zvejas koncesijas, kas attiecas uz jauktu dažādu sugu zveju, dalībvalstis ņem vērā šādā zvejā iesaistīto kuģu potenciālo nozveju sastāvu.
4.Nododamas zvejas koncesijas dalībvalsts drīkst iedalīt tāda zvejas kuģa īpašniekam, kas peld ar attiecīgās dalībvalsts karogu, vai juridiskām vai fiziskām personām tikai izmantošanai zvejā ar šādu kuģi. Nododamas zvejas koncesijas var apvienot, lai juridiskas vai fiziskas personas vai atzītas ražotāju organizācijas veiktu to kolektīvu pārvaldību. Dalībvalstis, pamatojoties uz pārredzamiem un objektīviem kritērijiem, var ierobežot tiesības saņemt nododamas zvejas koncesijas.
5.Dalībvalstis var ierobežot nododamu zvejas koncesiju derīguma termiņu uz laiku, kas nav mazāks par 15 gadiem, šādu koncesiju pārdalīšanas nolūkā. Ja dalībvalstis nav ierobežojušas nododamu zvejas koncesiju derīguma termiņu, tās var atsaukt šādas koncesijas, par to paziņojot vismaz 15 gadus iepriekš.
6.Ja ir konstatēts smags pārkāpums, ko izdarījis koncesiju turētājs, dalībvalstis nododamas zvejas koncesijas var atsaukt īsākā termiņā. Šādus atsaukumus veic tā, lai tiktu pilnībā ievērota kopējā zivsaimniecības politika, proporcionalitātes princips un lai tie vajadzības gadījumā stātos spēkā nekavējoties.
7.Neskarot 5. un 6. punktu, dalībvalstis var atsaukt nododamas zvejas koncesijas, kuras zvejas kuģis nav izmantojis trīs gadus pēc kārtas.
29. pants
Individuālu zvejas iespēju iedalīšana
1.Pamatojoties uz zvejas iespējām, kas iedalītas dalībvalstīm vai noteiktas pārvaldības plānos, kurus dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1967/2006 19. pantu, dalībvalstis iedala individuālas zvejas iespējas nododamu zvejas koncesiju turētājiem, kā minēts 28. pantā.
2.Dalībvalstis nosaka zvejas iespējas, kuras uz labākā pieejamā zinātniskā ieteikuma pamata var tikt iedalītas zvejas kuģiem, kas peld ar to karogu, attiecībā uz sugām, kuru zvejas iespējas nav noteikusi Padome.
3.Zvejas kuģi veic zvejas darbības tikai tad, ja tiem ir pietiekamas individuālās zvejas iespējas, lai aptvertu visu potenciālo nozveju.
4.Dalībvalstis var rezervēt līdz 5 % zvejas iespēju. Tās nosaka mērķus un pārredzamus kritērijus šādu rezervētu zvejas iespēju iedalīšanai. Šīs zvejas iespējas drīkst iedalīt tikai saņemttiesīgiem nododamu zvejas koncesiju turētājiem, kā noteikts 28. panta 4. punktā.
5.Iedalot nododamas zvejas koncesijas saskaņā ar 28. pantu un iedalot zvejas iespējas saskaņā ar šā panta 1. punktu, dalībvalsts tai iedalīto zvejas iespēju robežās var paredzēt stimulus zvejas kuģiem, kuri izmanto selektīvus zvejas rīkus, ar kuriem tiek izskausta nevēlama piezveja.
6.Dalībvalstis var noteikt maksu par individuālu zvejas iespēju izmantošanu, lai tā palīdzētu segt ar zvejniecības pārvaldību saistītas izmaksas.
30. pants
Nododamu zvejas koncesiju un individuālu zvejas iespēju reģistrs
Dalībvalstis izveido un uztur nododamu zvejas koncesiju un individuālu zvejas iespēju reģistru.
31. pants
Nododamu zvejas koncesiju nodošana
1.Visas nododamās zvejas koncesijas vai to daļu dalībvalstī var nodot šādu koncesiju saņemttiesīgu turētāju starpā.
2.Dalībvalsts var atļaut nododamu zvejas koncesiju nodošanu uz citām dalībvalstīm un no citām dalībvalstīm.
3.Dalībvalstis var reglamentēt nododamu zvejas koncesiju nodošanu, paredzot nosacījumus, lai šāda nodošana notiktu, pamatojoties uz pārredzamiem un objektīviem kritērijiem.
32. pants
Individuālu zvejas iespēju noma
1.Visas individuālās zvejas iespējas vai to daļu dalībvalstī var nomāt.
2.Dalībvalsts var atļaut individuālo zvejas iespēju nomu uz citām dalībvalstīm un no citām dalībvalstīm.
33. pants
Tādu zvejas iespēju iedalīšana, uz kurām neattiecas nododamu zvejas koncesiju sistēma
1.Katra dalībvalsts nolemj, kādā veidā zvejas iespējas, kuras tai iedalītas saskaņā ar 16. pantu un uz kurām neattiecas nododamu zvejas koncesiju sistēma, var iedalīt kuģiem, kas peld ar tās karogu. Tā informē Komisiju par iedalīšanas metodi. [Gr. 137]
V DAĻA
ZVEJAS KAPACITĀTES PĀRVALDĪBA
34. pants
Zvejas kapacitātes koriģēšana
1. Vajadzības gadījumā dalībvalstis paredz savu flotu zvejas kapacitātes koriģēšanas pasākumus, lai panāktu faktiskustabilu un ilgstošu līdzsvaru starp šoto zvejas kapacitāti un savām zvejas iespējām saskaņā ar 2. pantā noteiktajiem vispārējiem mērķiem.
1.aLai īstenotu 1. punktā noteikto mērķi, dalībvalstis veic ikgadējus kapacitātes novērtējumus un katru gadu līdz 30. maijam nosūta to rezultātus Komisijai. Kapacitātes novērtējumi ietver analīzi par katras zvejniecības un flotes segmenta kopējo flotes kapacitāti novērtējuma laikā un tās ietekmi uz krājumiem un plašāku jūras ekosistēmu. Kapacitātes novērtējumi ietver arī flotes ilgtermiņa rentabilitātes analīzi. Lai nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs šādiem novērtējumiem tiek piemērota vienota pieeja, novērtējumus sagatavo saskaņā ar Komisijas pamatnostādnēm labākai flotes kapacitātes un zvejas iespēju līdzsvara analīzei un ņem vērā arī flotes rentabilitāti. Novērtējumus dara publiski pieejamus.
1.bJa novērtējumā konstatēta neatbilstība starp dalībvalsts zvejas kapacitāti un zvejas iespējām, dalībvalsts viena gada laikā pieņem sīki izstrādātu programmu, tostarp saistošu grafiku, nepieciešamajai savu flotu zvejas kapacitātes koriģēšanai kuģu skaita un raksturlielumu ziņā, lai panāktu stabilu un ilgstošu līdzsvaru starp to zvejas kapacitāti un zvejas iespējām. Dalībvalsts nosūta šo programmu Eiropas Parlamentam, Komisijai un citām dalībvalstīm.
1.cJa šāds novērtējums netiek sniegts, ja dalībvalstij ir jāpieņem programma kapacitātes mazināšanai, taču tā šādu programmu nepieņem, vai arī ja dalībvalsts neīsteno minēto programmu, tiek pārtraukts Savienības finansiālais atbalsts, kas attiecīgajai dalībvalstij piešķirts saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku.
Kā pēdējo līdzekli, turklāt tikai tādā gadījumā, ja jebkurš no pirmajā daļā minētajiem posmiem tiek nokavēts 2 vai vairāk gadus, Komisija var izmantot iespēju apturēt zvejas iespējas attiecīgajiem flotes segmentiem.
2. Izslēgšana no flotes ar publisko atbalstu, kas piešķirts no Eiropas Zivsaimniecības fonda 2007.–2013. gada plānošanas perioda līdzekļiem, nav atļauta, ja vien iepriekš netiek anulēta zvejas licence un zvejas atļaujas.
3. Zvejas kapacitāte, kas atbilst zvejas kuģiem, kuri izslēgti no flotes ar publisko atbalstu, netiek aizstāta.
4. Dalībvalstis nodrošina to, ka no 2013. gada 1. janvāra to flotu zvejas kapacitāte nevienā brīdī nav lielāka par maksimāli pieļaujamo zvejas kapacitāti, kas noteikta saskaņā ar 35. pantu.
4.aLai saņemtu zvejas licenci vai atļauju, Savienības kuģiem ir jābūt aprīkotiem ar derīgu dzinēja sertifikātu, kas izdots saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1224/2009. [Gr. 138 un 241]
34.a pants
Iekļaušanas/izslēgšanas režīms
Dalībvalstis pārvalda iekļaušanu flotē un izslēgšanu no flotes tā, ka jaunas kapacitātes iekļaušanu flotē bez publiska atbalsta kompensē, iepriekš veicot flotes samazinājumu vismaz tādas pašas kapacitātes apjomā, par ko arī nepiešķir publisku atbalstu. [Gr. 139]
35. pants
Zvejas kapacitātes pārvaldība
1. Katras dalībvalsts flotes maksimāli pieļaujamā zvejas kapacitāte ir stingri noteikta II pielikumā.
2. Dalībvalstis var lūgt Komisiju izslēgt zvejas kuģus, uz kuriem attiecas atbilstīgi 27. pantam izveidotā nododamu zvejas koncesiju sistēma, no maksimāli pieļaujamās zvejas kapacitātes, kas noteikta saskaņā ar 1. punktu. Šādā gadījumā maksimāli pieļaujamo zvejas kapacitāti pārrēķina, lai ņemtu vērā zvejas kuģus, uz kuriem neattiecas nododamu zvejas koncesiju sistēmaKomisija līdz …(40)31. decembrim iesniedz priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas II pielikuma un Regulas (EEK) Nr. 2930/86 grozījumiem, lai noteiktu zvejas kapacitāti attiecībā uz visiem kuģa izmērāmajiem parametriem, kas var ietekmēt kuģa spēju zvejot zivis.
Izstrādājot jauno definīciju, ņem vērā sociālos un ekonomiskos kritērijus, kā arī dalībvalstu īstenotos kontroles pasākumus. Šādā priekšlikumā katras dalībvalsts flotes kapacitāti nosaka atbilstīgi flotes segmentiem, jo īpaši ietverot konkrētu sadalījumu kuģiem, kuri zvejo tālākajos reģionos, un kuģiem, kuri zvejo tikai ārpus Savienības ūdeņiem.
3.Saskaņā ar 55. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz 1. un 2. punktā minētās maksimāli pieļaujamās zvejas kapacitātes pārrēķināšanu. [Gr. 140]
36. pants
Zvejas flotes reģistri
1. Dalībvalstis reģistrē saskaņā ar šo regulu ieviesto pasākumu pārvaldībai vajadzīgo informāciju par to Savienības zvejas kuģu īpašumtiesībām, kuģu un rīku parametriem un darbību, kas peld ar to karogu, un publicē šo informāciju, nodrošinot personas datu pienācīgu aizsardzību.
2. Dalībvalstis dara pieejamuiesniedz Komisijai 1. punktā minēto informāciju.
3. Komisija izveido Savienības zvejas flotes reģistru, kurā ir informācija, ko tā saņem atbilstīgi 2. punktam.
4. Savienības zvejas flotes reģistrā iekļauto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Eiropas Parlamentam. Saskaņā ar 55. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz 1. punktā minētās informācijas noteikšanu.
5. Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko nosaka tehniskas darbības prasības, kas saistītas ar 2., 3. un 4. punktā minētās informācijas nosūtīšanas kārtību. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 56. pantā56. panta 2. punktā. [Gr. 141]
VI DAĻA
ZINĀTNISKĀ BĀZE ZVEJNIECĪBAS PĀRVALDĪBAI
37. pants
Zvejniecības pārvaldībai vajadzīgie dati
1. Jūras bioloģisko resursu saglabāšana, pārvaldība un ilgtspējīgas izmantošana ir jābalsta uz labāko pieejamo informāciju. Šim nolūkam dalībvalstis vāc bioloģiskos, tehniskos, vides un sociāli ekonomiskos datus, kas vajadzīgi uz ekosistēmu balstītai zvejniecības pārvaldībaibalstītās zvejniecībās, pārvalda tos un dara tos pieejamus zinātnisko datu galalietotājiem, tostarp Komisijas izraudzītām struktūrām. MinētieSavienība ar EJZF starpniecību nodrošina finansiālo ieguldījumu, kas ir pietiekams, lai varētu finansēt minēto datu vākšanu. Šie dati jo īpaši nodrošina iespēju novērtēt: [Gr. 142]
(a)
izmantoto jūras bioloģisko resursu pašreizējo stāvokli; [Gr. 143]
(b)
zvejas apjomu, rūpniecisko zveju skaidri nošķirot no nerūpnieciskās zvejas, un zvejas darbību ietekmi uz jūras bioloģiskajiem resursiem un jūras ekosistēmām, un [Gr. 224]
(c)
zvejniecības, akvakultūras un apstrādes nozares pašreizējos sociāli ekonomiskos rādītājus Savienības ūdeņos un ārpus tiem. [Gr. 144]
2. Dalībvalstis:
(a)
nodrošina to, ka savāktie dati ir precīzi,un ticami un visaptveroši, ka tie tiek savākti laikus un ka to vākšana notiek saskaņoti visās dalībvalstīs; [Gr. 145]
(aa)
nodrošina, ka, apkopojot datus, zinātniskajos datos un metodoloģijā ņem vērā tādus faktorus kā acidifikācija un jūras temperatūra, tādējādi nodrošinot, ka dati tiek iegūti no dažādiem reģioniem visa gada gaitā; [Gr. 146]
(b)
izvairās no dubultasizveido koordinēšanas mehānismus, ar kuriem novērst dubultu datu vākšanasvākšanu dažādām vajadzībām; [Gr. 147]
(c)
nodrošina savākto datu drošu glabāšanu un attiecīgā gadījumā savākto datu pienācīgu aizsardzību un konfidencialitāti, darot tos sabiedrībai pieejamus, izņemot vienīgi ārkārtējus apstākļus, kad varētu būt nepieciešams pienācīgs aizsardzības un konfidencialitātes līmenis, un ar nosacījumu, ka tiek paziņots par šādu ierobežojumu iemesliem; [Gr. 148]
(d)
nodrošina to, ka Komisijai vai tās izraudzītām struktūrām ir piekļuve visām valsts datubāzēm un sistēmām, kuras izmanto savākto datu apstrādei, nolūkā pārbaudīt datu esību un kvalitāti. [Gr. 149]
(da)
dara pieejamus ieinteresētajām personām būtiskus datus un attiecīgo metodoloģiju, ar kādu tie iegūti, vienlaikus ņemot vērā visus papildu datus, kādus šīs personas varētu sniegt. [Gr. 150]
2.aDalībvalstis katru gadu iesniedz Komisijai kopsavilkuma ziņojumu, kurā uzskaitītas zvejniecības, par kurām ir jāvāc dati, un kurā par katru konkrēto gadījumu un kategoriju ir norādīts, vai prasības ir izpildītas. Šo kopsavilkuma ziņojumu dara publiski pieejamu. [Gr. 151]
3. Dalībvalstis nodrošina zvejniecības pārvaldībai vajadzīgo zinātnisko, tostarp sociālekonomisko, datu vākšanas un pārvaldības koordinēšanu valsts mērogā. Šim nolūkam tās izraugās valsts korespondentu un organizē ikgadēju valsts mēroga koordinācijas sanāksmi. Eiropas Parlamentu un Komisiju informē par valsts mēroga koordinēšanas pasākumiem un uzaicina uz koordinācijas sanāksmēm. [Gr. 152]
4. Dalībvalstis ciešā sadarbībā ar Komisiju koordinē datu vākšanas darbības ar citu tā paša reģiona dalībvalstu darbībām un pēc iespējas cenšas savas darbības koordinēt ar trešām valstīm, kuru suverenitātē vai jurisdikcijā ir ūdeņi tajā pašā reģionā. [Gr. 153]
5. Datu vākšanu, pārvaldību un izmantošanu no 2014. gada veic saskaņā ar daudzgadu programmu. Šādā daudzgadu programmā iekļauj vācamo datu precizitātes mērķus un apkopojuma pakāpes šādu datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai.
6. Saskaņā ar 55. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai attiecībā uz 5. punktā minēto daudzgadu programmu norādītu vācamo datu precizitātes mērķus un lai noteiktu apkopojuma pakāpes šādu datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai, kā arī lai nodrošinātu koordināciju starp dalībvalstīm attiecībā uz datu vākšanu un to iesniegšanu. [Gr. 154]
7. Komisija nosaka tehniskas darbības prasības, kas saistītas ar savākto datu nosūtīšanas kārtību. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 56. pantā.
7.aJa dalībvalsts datu vākšanu neveic, tā nesaņem publisko atbalstu un Komisija attiecīgi veic turpmākas sankcijas. [Gr. 155]
37.a pants
Apspriedes ar zinātniskajām struktūrām
Lai izvairītos no darba dublēšanās dažādās zinātniskajās struktūrās, Komisija regulāri apspriežas ar attiecīgajām zinātniskajām struktūrām par jautājumiem, kas saistīti ar zvejas resursiem, tostarp par bioloģiskajiem, ekonomiskajiem, vides, sociālajiem un tehniskajiem aspektiem, vienlaicīgi ņemot vērā arī publiskā finansējuma atbilstīgu pārvaldību. [Gr. 156]
38. pants
Pētniecības programmas
1. Dalībvalstis pieņem nacionālās zinātnisko datu vākšanas, pētniecības un inovācijas programmas zivsaimniecības un akvakultūras nozarē. Tās ciešā sadarbībā ar Komisiju saskaņo savus zivsaimniecības datu vākšanas, pētniecības un inovācijas pasākumus ar citām dalībvalstīm unsaistībā ar Savienības pētniecības un inovācijas sistēmām Savienība šīm programmām nodrošina pietiekamu finansējumu, izmantojot pieejamos pētniecības un zivsaimniecības instrumentus. [Gr. 157 un 285]
2. Dalībvalstis nodrošina to, lai būtu pieejama zinātniskās konsultēšanās procesam vajadzīgā attiecīgā kompetence un cilvēkresursi, iesaistot attiecīgās ieinteresētās personas no zinātniskajām aprindām. [Gr. 158]
2.aDalībvalstis iesniedz Komisijai gada ziņojumus par nacionālo zivsaimniecības zinātnisko datu vākšanas, pētniecības un inovācijas programmu īstenošanas progresu. [Gr. 159]
2.bPētniecības programmu rezultātus dara pieejamus Eiropas zinātniskajām aprindām. [Gr. 160]
VII DAĻA
ĀRPOLITIKA
I SADAĻA
STARPTAUTISKAS ZVEJNIECĪBAS ORGANIZĀCIJAS
39. pants
Mērķi
1. Lai nodrošinātu jūras bioloģisko resursu ilgtspējīgu izmantošanu un pārvaldību, Savienība veicina starptautisko zivsaimniecības instrumentu un noteikumu efektīvu īstenošanu, piedalās zvejniecības jomā izveidotu starptautisku organizāciju, tostarp reģionālu zvejniecības pārvaldības organizāciju (RZPO), darbībās atbalsta tās. To darot, Savienība rīkojas saskaņā ar starptautiskām saistībām, pienākumiem un politikas mērķiem un atbilstīgi 2. un 3. pantā izklāstītajiemšīs regulas 2., 3. un 4. pantā un citos ES politikas virzienos noteiktajiem mērķiem.
2. Savienības nostāja zvejniecības jomā izveidotās starptautiskās organizācijās un RZPO balstās uz labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu, lai nodrošinātu to, ka tiek uzturēti vai atjaunoti zvejas resursi, kuri pārsniedz maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšanai vajadzīgo līmeni. Savienība jo īpaši:
(a)
aktīvi atbalsta, veicina un sekmē vislabāko pieejamo zinātnisko atziņu attīstību;
(b)
veicina pasākumus, kas nodrošina, ka zvejas resursi tiek saglabāti atbilstīgi 2. pantā, jo īpaši tā 2. punktā, un 4.pantā noteiktajiem mērķiem;
(c)
veicina RZPO atbilstības komiteju izveidi un stiprināšanu, periodiskus neatkarīgus darbības pārskatus un atbilstīgus korektīvus pasākumus, tostarp atturošas un efektīvas sankcijas, kas jāpiemēro pārredzamā un nediskriminējošā veidā;
(d)
uzlabo Savienības iniciatīvu politikas saskaņotību, pievēršot īpašu uzmanību vides, attīstības un tirdzniecības darbībām;
(e)
visās starptautiskajās jomās veicina un atbalsta nepieciešamos pasākumus, ar kuriem NNN zveju, lai nodrošinātu, ka Savienības tirgū neienāk NNN zvejas produkti, tādējādi sniedzot ieguldījumu ilgtspējīgās zvejas darbībās, kas ir ekonomiski dzīvotspējīgas, un veicina nodarbinātību Savienībā;
(f)
atbalsta un aktīvi piedalās kopīgajos starptautiskajos centienos apkarot pirātismu jūrā, lai garantētu cilvēku drošību un novērstu traucējumus zvejas darbībās jūrā;
(g)
veicina starptautisko zivsaimniecības instrumentu un noteikumu efektīvu īstenošanu;
(h)
nodrošina, ka ārpus Savienības ūdeņiem veikto zvejas darbību pamatā ir Savienības ūdeņos piemērotie principi un standarti, vienlaikus rosinot RZPO piemērot tos pašus principus un standartus, ko piemēro Savienības ūdeņos.
2.aSavienība aktīvi atbalsta taisnīgu un pārredzamu mehānismu izstrādi, ar kuriem piešķir zvejas iespējas.
3.Savienība aktīvi piedalās zinātnes atziņu papildināšanā un ieteikumu izstrādē RZPO un starptautiskās organizācijās un atbalsta šādu papildināšanu un izstrādi. [Gr. 161]
3.aSavienība veicina RZPO savstarpējo sadarbību, lai pielāgotu, saskaņotu un paplašinātu sistēmu daudzpusējai rīcībai, un atbalsta zinātnes atziņu un ieteikumu attīstību RZPO un starptautiskās organizācijās, kā arī ievēro attiecīgi sniegtos ieteikumus. [Gr. 162]
40. pants
Starptautisko noteikumu ievērošana
Savienība, kurai palīdz Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra, sadarbojas ar trešām valstīm un zvejniecības jomā izveidotām starptautiskām organizācijām, tostarp RZPO, lai veicinātu šādu starptautisku organizāciju pieņemtu pasākumu ievērošanu, jo īpaši pasākumu, ar kuriem apkaro NNN zveju, ievērošanu, tādējādi nodrošinot, ka šie pasākumi tiek stingri ievēroti.
Dalībvalstis nodrošina, ka to operatori ievēro pirmajā punktā minētos pasākumus. [Gr. 163]
II SADAĻA
ILGTSPĒJĪGAS ZIVSAIMNIECĪBAS NOLĪGUMI
41. pants
Ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumu principi un mērķi
1. Ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumi ar trešām valstīm veido juridiskās, ekonomiskās un vides pārvaldības sistēmu, kas regulē zvejas darbības, kuras Savienības zvejas kuģi veic trešo valstu ūdeņos saskaņā ar attiecīgiem starptautisko organizāciju, tostarp RZPO, pieņemtiem pasākumiem. Sistēmā var tikt ietverti šādi elementi:
(a)
vajadzīgo zinātnisko un pētniecisko iestāžu izveide un atbalsts šīm iestādēm;
(b)
uzraudzības, kontroles un pārraudzības spējas, un
(c)
citi veiktspējas palielināšanas elementi, kas saistīti ar ilgtspējīgas zivsaimniecības politikas izstrādi trešā valstī.
Nolīgumi arī ietver noteikumus, kas nodrošina, ka zvejas darbības notiek juridiskās noteiktības apstākļos. [Gr. 164]
1.aLai jūras dzīvos resursus izmantotu ilgtspējīgā veidā, Savienība izvirza mērķi ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumus ar trešām valstīm noslēgt abu pušu savstarpēja labuma gūšanai un tādēļ, lai turpmāk sekmētu Savienības flotu darbības, saņemot daļu no trešo valstu nozvejas pārpalikuma, ja tas atbilst Savienības flotu interesēm. [Gr. 165]
2. Lai nodrošinātu tādu zvejas resursu saglabāšanos, kuri pārsniedz maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšanai vajadzīgo līmeni, Savienības zvejas kuģi iegūst tikai pieļaujamās nozvejas pārpalikumu, ko trešā valsts noteikusi saskaņā ar Unclos 62. panta 2. punktu un kas skaidri un pārredzami noteikts, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu un attiecīgo informāciju, ar kuru apmainījusies Savienība un attiecīgā trešā valsts, par attiecīgo krājumuvisu flotu kopējo zvejas piepūli attiecīgajos krājumos. [Gr. 166]
2.aIlgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumos un nolīgumos par savstarpēju piekļuvi iekļauj:
(a)
prasību par tā principa ievērošanu, kas paredz ierobežot piekļuvi resursiem, kuri saskaņā ar Unclos noteikumiem zinātniski pierādīti kā piekrastes valsts nozvejas pārpalikums;
(b)
noteikumus, ar ko aizliedz dažādām flotēm, kas zvejo minētajos ūdeņos, piemērot labvēlīgākus nosacījumus par tiem, kurus piemēro Savienības uzņēmējiem, tostarp attiecībā uz resursu saglabāšanu, attīstību un pārvaldību, kā arī attiecībā uz finanšu nolīgumiem, maksām un citām tiesībām, kas attiecas uz zvejas atļauju izsniegšanu;
(c)
nosacījumu izpildes noteikumus, ar ko paredz ievērot cilvēktiesības saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem cilvēktiesību jomā; un
(d)
ekskluzīvo tiesību klauzulu. [Gr. 167]
2.bIlgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumi un nolīgumi par savstarpēju piekļuvi paredz, ka Savienības zvejas kuģi var zvejot trešās valsts ūdeņos, ar kuru noslēgts nolīgums, tikai tad, ja šiem kuģiem ir zvejas atļauja, kas izdota saskaņā ar procedūru, par kuru abas puses ir vienojušās nolīgumā. [Gr. 168]
2.cJa kuģi, kas kuģo ar Savienības karogu, bet uz laiku ir izslēgti no kādas dalībvalsts reģistra nolūkā rast zvejas iespējas citās vietās, tiek atkal ierakstīti Savienības reģistrā, tie nedrīkst 24 mēnešus gūt labumu no zvejas iespējām, kas paredzētas ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumos vai protokolos, kas bija spēkā laikā, kad tie tika izslēgti no reģistra, un šādus noteikumus piemēro arī karoga maiņai uz laiku, ja zveju veic ar RZPO atļauju. [Gr. 169]
2.dSaskaņā ar ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumu noteikumiem jebkuras zvejas atļaujas piešķir vienīgi jauniem zvejas kuģiem un tiem kuģiem, kuri vismaz 24 mēnešu laikā pirms atļaujas pieprasījuma iesniegšanas ir kuģojuši ar Savienības dalībvalsts karogu un kuri vēlas zvejot sugas, uz kurām attiecas ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgums. [Gr. 170]
2.eParedzot zvejas iespējas nolīgumos, kas attiecas uz transzonāli un tālu migrējošiem zivju krājumiem, pienācīgi ņem vērā reģionālā mērogā veiktus zinātniskos novērtējumus, kā arī RZPO pieņemtos saglabāšanas un pārvaldības pasākumus. [Gr. 171]
2.fSavienības līmenī ir jācenšas panākt, lai pārraudzītu to Savienības zvejas kuģu darbības, kas zvejo ārpus Savienības ūdeņiem, uz kuriem neattiecas ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumi. Šie kuģi ievēro tos pašus pamatprincipus, kas tiek piemēroti Savienībā zvejojošiem kuģiem. [Gr. 172]
2.gSavienības zvejas kuģi, kuri darbojas ārpus Savienības ūdeņiem, ir aprīkoti ar televizuālās uzraudzības kamerām vai līdzvērtīgu aprīkojumu, ar ko iespējama pilnīga zvejas paņēmienu un lomu dokumentēšana. [Gr. 173]
2.hPirms Komisijai piešķirt mandātu sarunām par turpmākajiem protokoliem, veic neatkarīgus novērtējumus par katra protokola ietekmi un tajos iekļauj informāciju par nozveju un zvejas darbībām. Šādus novērtējumus dara publiski pieejamus. [Gr. 174]
2.iNolūkā nodrošināt, ka ar kaimiņvalstīm kopīgie krājumi tiek ilgtspējīgi apsaimniekoti, uz tiem ir jāattiecina šīs regulas noteikumi; [Gr. 175]
42. pants
Finansiāla palīdzība
Savienība, izmantojot ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumus, sniedz finansiālu palīdzību trešām valstīm, lai:
(a)
segtu daļu no izmaksām par piekļuvi zvejas resursiem trešās valsts ūdeņos;
(b)
izveidotu tiesisko regulējumu, arī izveidotu un uzturētu vajadzīgās zinātniskās un pētnieciskās iestādes, uzraudzības, kontroles un pārraudzības spēju,pārredzamības, līdzdalības un pārskatatbildības mehānismus un citus spēju veidošanas elementus, kas saistīti ar ilgtspējīgas zivsaimniecības politikas izstrādi trešā valstī. Šādu finansiālo palīdzību piešķir ar nosacījumu, ka ir sasniegti konkrēti rezultāti sociālekonomiskajā un vides jomā, un tā papildina attiecīgajā trešā valstī īstenotos attīstības plānus un programmas un ir saskanīga ar tiem. [Gr. 176]
42.a pants
Savienības zvejas darbības ārpus ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumiem
Dalībvalstis iegūst informāciju par jebkādu tādu vienošanos esību, kas noslēgtas starp dalībvalsts pilsoņiem un trešo valsti un kas dod iespēju zvejas kuģiem, kuri peld ar to karogu, iesaistīties zvejas darbībās ūdeņos, kas ir trešās valsts jurisdikcijā vai uz ko attiecas trešās valsts suverenitāte, kā arī informāciju par iesaistītajiem kuģiem un to attiecīgajām darbībām. Dalībvalstis par to informē Komisiju. [Gr. 230]
VIII DAĻA
AKVAKULTŪRA
43. pants
Ilgtspējīgas akvakultūras veicināšana [Gr. 177]
1. Lai veicinātu ilgtspējību un sekmētu pārtikas nodrošinājumu un pieejamību, izaugsmi un nodarbinātību, Komisija līdz 2013. gadam izstrādā nesaistošas Savienības stratēģiskās pamatnostādnes par kopējām prioritātēm un mērķiem ilgtspējīgas akvakultūras darbību attīstībā. Šādās stratēģiskās pamatnostādnēs ievēro atšķirības starp vidēja līdz maza apjoma akvakultūru un rūpniecisko akvakultūru ņem vērā attiecīgo sākuma stāvokli un atšķirīgos apstākļus Savienībā, un tās veido valsts stratēģisko daudzgadu plānu pamatu un to mērķi ir šādi: [Gr. 178]
(a)
uzlabot akvakultūras konkurētspēju un atbalstīt tās attīstību un inovācijuvienkāršot nozares tiesību aktus un mazināt administratīvo slogu Savienības līmenī;
(b)
rosināt saimniecisko darbībumudināt neplēsīgo sugu izmantošanu un samazināt zivju produktu lietošanu zivju barošanā;
(c)
dažādot un uzlabot dzīves kvalitāti piekrastes un lauku apvidosintegrēt akvakultūras darbības citās politikas jomās, piemēram, piekrastes zonu politikā, jūras stratēģijās un jūras teritoriālās plānošanas pamatnostādnēs, Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvas 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā(41), (Ūdens pamatdirektīva) un vides politikas īstenošanā;
(d)
sagādāt vienlīdzīgus konkurences apstākļus akvakultūras operatoriem attiecībā uz piekļuvi ūdeņiem un teritorijai.
2. Dalībvalstis līdz 2014. gadam izstrādā valsts stratēģisko daudzgadu plānu akvakultūras darbību attīstībai savā teritorijāSavienība atbalsta ilgtspējīgu Savienības akvakultūras produktu ražošanu un patēriņu,.
(a)
līdz 2014. gadam nosakot pārredzamus un vispārējus akvakultūras kvalitātes kritērijus, lai novērtētu un mazinātu akvakultūras un lauksaimniecības darbību ietekmi uz vidi;
(b)
nodrošinot, ka patērētāji produktus saņem par samērīgām cenām;
(c)
pieņemot noteikumus par Savienības un importēto akvakultūras produktu izsekojamību, drošumu un kvalitāti un veicot atbilstošu marķēšanu vai etiķetēšanu, kā noteikts Regulas (ES) Nr. …/2013 par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju 42. pantā(42). [Gr. 179 un 242]
3. Valsts stratēģiskajā daudzgadu plānā iekļauj dalībvalsts mērķus un to sasniegšanai paredzētos pasākumus un īstenošanai nepieciešamos termiņus. [Gr. 180]
4. Valsts stratēģiskajiem daudzgadu plāniem jo īpaši ir šādi mērķistratēģiskajos daudzgadu plānos konkrēti risina šādus jautājumus:
(a)
panākt birokrātijas mazināšanu un administratīvu vienkāršošanu, jo īpaši saistībā ar licencēm;
(b)
panākt noteiktību akvakultūras operatoriem attiecībā uz piekļuvi ūdeņiem un teritorijai saskaņā ar Savienības politiku par piekrastes zonu pārvaldību un jūras telpisko plānošanu;
(c)
noteikt kvalitātes un vides, ekonomiskās un sociālās ilgtspējības rādītājus;
(ca)
pasākumus, lai nodrošinātu, ka akvakultūras darbības pilnībā atbilst spēkā esošajiem Savienības vides tiesību aktiem;
(d)
novērtēt citu iespējamu pārrobežu ietekmi uz jūras bioloģiskajiem resursiem un jūras ekosistēmām kaimiņos esošajās dalībvalstīs.
(da)
veicināt pētniecību, izstrādi un inovāciju un sadarbību starp nozari un zinātniskajām aprindām;
(db)
pārtikas drošumu;
(dc)
dzīvnieku veselību un labturību;
(dd)
vides ilgtspējību. [Gr. 181]
5. Dalībvalstis apmainās ar informāciju un labākās prakses piemēriem, izmantojot atklātu metodi stratēģiskajos daudzgadu plānos iekļauto valsts pasākumu koordinēšanai.
44. pants
Apspriešanās ar konsultatīvajām padomēm
Akvakultūras konsultatīvo padomi izveido saskaņā ar 53. pantu.
IX DAĻA
TIRGUS KOPĪGĀ ORGANIZĀCIJA
45. pants
Mērķi
1. Zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgu organizāciju izveido tādēļ, lai:
(a)
palīdzētu sasniegt 2. un 3. pantā izklāstītos mērķus;
(b)
zvejniecības un akvakultūras nozare varētu pienācīgā mērā piemērot kopējo zivsaimniecības politiku;
(c)
nostiprinātu Savienības zvejniecības un akvakultūras nozares, jo īpaši ražotāju, konkurētspēju un veicinātu kvalitātes politikas īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot ražotājiem; [Gr. 183]
(d)
uzlabotu tirgu pārredzamību un stabilitāti, jo īpaši ekonomiska rakstura zināšanas un izpratni par Savienības zvejas un akvakultūras produktu tirgiem visā piegādes ķēdē un,pievienotās vērtības taisnīgu sadalījumu nozares vērtības ķēdē, kā arī patērētāju informētību un izpratni, izmantojot norādes un/vai etiķetes, kas sniedz visaptverošu informāciju; [Gr. 184]
(e)
nodrošinātu godīgas konkurences nosacījumus un vienādas sanitārās, sociālās un vides prasības visiem Savienībā tirgotajiem produktiem, veicinot zvejas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. [Gr. 185]
(ea) nodrošinātu, ka patērētājiem tiek piegādāti daudzveidīgi zvejas un akvakultūras produkti, kuru kvalitāte un izcelsme ir sertificēta un par kuriem tiek sniegta pietiekama informācija, lai patērētāju lēmumi veicinātu šajā regulā noteikto mērķu sasniegšanu.
(eb)
nodrošinātu, ka produkti, kurus importē no trešām valstīm, ir no zvejniecībām un nozarēm, kuras ievēro tādas pašas vides, ekonomiskās, sociālās un veselības prasības, kādas ir noteiktas Savienības flotēm un uzņēmumiem, un ka produkti ir iegūti legālā, deklarētā un regulētā zvejā, ievērojot tādus pašus standartus, kādi noteikti Eiropas Savienības kuģiem;
(ec)
nodrošinātu visu zvejas un akvakultūras produktu izsekojamību piegādes ķēdē, nodrošinātu pārbaudāmu un precīzu informāciju par produkta izcelsmi un tā ražošanas veidu, kā arī atbilstīgi marķētu produktu, uzvaru liekot uz uzticamu ekomarķējumu; [Gr. 186 un 270]
2. Tirgu kopīgā organizācija aptver zvejas un akvakultūras produktus, kuri uzskaitīti Regulas (ES) Nr. …/2013 [par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju](43) I pielikumā un kurus tirgo Savienībā.
3. Tirgu kopīgā organizācija ietver jo īpaši:
(a)
nozares organizāciju, ieskaitot tirgus stabilizēšanas pasākumus;
(b)
kopējus tirdzniecības standartus, ņemot vērā vietējo kopienu īpašās iezīmes. [Gr. 187]
(ba)
kopīgus noteikumus, lai Savienības zvejas un akvakultūras produktiem ieviestu ekomarķējuma sistēmu;
(bb)
patērētāju informāciju;
(bc)
pret tām trešām valstīm veiktus tirdzniecības pasākumus, kas neīsteno ilgtspējīgas zvejas praksi. [Gr. 188]
X DAĻA
KONTROLE UN NOTEIKUMU IZPILDE
46. pants
Mērķi
1. Kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu ievērošanu nodrošina ar efektīvu Savienības zivsaimniecības kontroles sistēmu, ieskaitot cīņu pret NNN zveju.
2. Savienības zivsaimniecības kontroles sistēma jo īpaši balstās uz:
(a)
globālu un integrētu pieeju, kuras ietekmē tiek noteiktas vairākas kontroles atbilstoši flotes lielumam dažādās dalībvalstīs; [Gr. 225]
(b)
modernu uz katra zvejas kuģa klāja pieejamo sistēmu iedarbīgāku izmantošanu un atbilstošā gadījumā – efektīvu kontroles tehnoloģiju izmantošanu zivsaimniecībaszvejniecības un akvakultūras datu pieejamības un kvalitātes nodrošināšanai; [Gr. 189]
(ba)
kontroles un sodu noteikumu saskaņošanu Savienības līmenī; [Gr. 190]
(bb)
jūrā un krastā veikto kontroles pasākumu papildināmību; [Gr. 191]
(c)
uz risku balstītu stratēģiju, kurā galvenā uzmanība pievērsta sistemātiskām un automātiskām visu attiecīgo pieejamo datu kontrolpārbaudēm;
(d)
kopatbildības, noteikumu ievērošanas un sadarbības kultūru visu zvejas kuģu operatoru, kuģu īpašnieku un zvejnieku vidū; [Gr. 192]
(da)
standartizētu noteikumu ievērošanas un izpildes režīmu katrai dalībvalstij. [Gr. 193]
(e)
efektīvu, samērīgu un preventīvu sankciju noteikšanu.
(ea)
līdzvērtīgiem konkurences apstākļiem, tostarp tirdzniecības sankcijām gadījumos, kad ir konstatēta trešo valsu bezatbildīga rīcība; [Gr. 226]
2.adalībvalstis nodrošina efektīvu, samērīgu un preventīvu sodu noteikšanu, tostarp EJZF finansējuma iesaldēšanu, ņemot vērā izmaksu un ieguvuma attiecību un proporcionalitātes principu. [Gr. 195]
46.a pants
Atbilstības komiteja
1.Izveido Savienības Atbilstības komiteju, kurā ietilpst dalībvalstu, Komisijas un kontroles aģentūras pārstāvji.
2.Savienības Atbilstības komiteja:
(a)
veic ikgadējas atbilstības pārbaudes katrā dalībvalstī, lai konstatētu kļūdas KZP ievērošanā;
(b)
pārbauda darbības, kas veiktas saistībā ar konstatētajiem atbilstības pārkāpumiem; un
(c)
nosūta savus secinājumus Eiropas Parlamentam un Padomei. [Gr. 243]
47. pants
Jaunu kontroles tehnoloģiju un datu pārvaldības sistēmu izmēģinājuma projekti
1. Komisija un dalībvalstis var veikt jaunu kontroles tehnoloģiju un datu pārvaldības sistēmu izmēģinājuma projektus.
2. Saskaņā ar 55. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz jaunu kontroles tehnoloģiju un datu pārvaldības sistēmu izmēģinājuma projektu veikšanas noteikumiem.
48. pants
Kontroles, inspekcijas un noteikumu izpildes izmaksu segšana
Dalībvalstis var pieprasīt, lai zvejas licences turētāji, kuru zvejas kuģu lielākais garums ir 12 metri vai vairāk un kuri peld ar to karogu,to operatori segtu proporcionālu daļu no Savienības zivsaimniecības kontroles sistēmas īstenošanas darbības un datu vākšanas izmaksām. [Gr. 196]
XI DAĻA
FINANŠU INSTRUMENTI
49. pants
Mērķi
Savienības finansiālo palīdzību var piešķirt, lai palīdzētu sasniegt 2. un 3. pantā izklāstītos vides, kā arī ekonomiskās un sociālās ilgtspējības ilgtermiņa mērķus. Savienības finansiālo palīdzību neizmanto tam, lai atbalstītu darbības, kas apdraud jūras bioloģisko resursu, bioloģiskās daudzveidības, biotopu un ekosistēmu ilgtspējību un saglabāšanu. [Gr. 197]
50. pants
Nosacījumi par finansiālās palīdzības sniegšanu dalībvalstīm
1. Savienības finansiālo palīdzību dalībvalstīm piešķir pārredzami un ar nosacījumu, ka dalībvalstis ievēro kopējās zivsaimniecības politikas noteikumus un 12. pantā un minētās vides direktīvas, kā arī piemēro piesardzības principu.
2. Ja dalībvalstis neievēro kopējās zivsaimniecības politikas noteikumus, 1. punktā minētos tiesību aktus, kā arī nepiemēro piesardzības pieeju, nekavējoties tiek var tikt pārtraukti vai apturēti kopējā zivsaimniecības politikā paredzētās Savienības finansiālās palīdzības maksājumi, vai arī tiem var piemērot finanšu korekcijas. Šādi pasākumi ir samērīgi ar noteikumu neievērošanas būtību, apmēru, ilgumu un atkārtošanos. Šai saistībā nosaka metodiku, tostarp mērķus, rādītājus un salīdzināmus un pārredzamus mērījumus visām dalībvalstīm. [Gr. 302]
51. pants
Nosacījumi par finansiālās palīdzības sniegšanu operatoriem
1. Savienības finansiālo palīdzību operatoriem piešķir ar nosacījumu, ka operatori ievēro kopējās zivsaimniecības politikas noteikumus un valstu tiesību aktus, kuros ir transponētas 12. pantā minētās vides direktīvas. Finansiālo palīdzību nepiešķir darbībai, kas apdraud jūras bioloģisko resursu, bioloģiskās daudzveidības, biotopu un ekosistēmu ilgtspējību un saglabāšanu.
2. Ja operatori izdarījuši smagus kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu un 1. punktā minēto tiesību aktu pārkāpumus, tiem uz laiku vai pastāvīgi tiek liegta piekļuve Savienības finansiālajai palīdzībai un/vai piemēroti finanšu samazinājumi. Šādi dalībvalsts veikti pasākumi ir preventīvi, efektīvi un samērīgi ar smago pārkāpumu veidu, apmēru, ilgumu un atkārtošanos.
3. Dalībvalstis nodrošina to, ka Savienības finansiālo palīdzību piešķir tikai tad, ja attiecīgajam operatoram 1 gada laikāattiecīgais operators vismaz 3 gadu pirms Savienības finansiālās palīdzības piemērošanas dienas nav piemērotas sankcijas par smagiem pārkāpumiempieļāvis smagus pārkāpumus. [Gr. 199]
XII DAĻA
KONSULTATĪVĀS PADOMES
52. pants
Konsultatīvās padomes
1. Lai veicinātu visu ieinteresēto aprindu līdzsvarotu pārstāvību saskaņā ar 54. panta 1. punktu un palīdzētu sasniegt 2. un 3. pantā izklāstītos mērķus, izveido konsultatīvo padomi katrā no III pielikumā minētajāmminētajiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem vai kompetences jomām.
1.aJo īpaši saskaņā ar III pielikumu izveido šādas jaunas konsultatīvās padomes:
(a)
konsultatīvā padome tālāko reģionu jautājumos, kas iedalīta trīs nodaļās, kas attiecīgi atbild par Rietumatlantijas, Austrumatlantijas un Indijas okeāna baseiniem;
(b)
akvakultūras un iekšzemes zvejas konsultatīvā padome;
(c)
tirgu konsultatīvā padome;
(d)
Melnās jūras konsultatīvā padome.
2.Saskaņā ar 55. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz minētā pielikuma grozījumiem, lai mainītu vai izveidotu jaunas konsultatīvo padomju kompetences jomas vai izveidotu jaunas konsultatīvās padomes.
3. Katra konsultatīvā padome pieņem savu reglamentu. [Gr. 200]
53. pants
Konsultatīvo padomju uzdevumi
-1.Pirms iekšējo procedūru pabeigšanas, kuru rezultātā saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru tiek iesniegts priekšlikums saskaņā ar LESD 43. panta 2. punktu, piemēram, par daudzgadu plāniem vai tehnisko pasākumu sistēmām, vai kuru rezultātā saskaņā ar 55. pantu tiek pieņemti deleģētie akti, Komisija lūdz attiecīgo konsultatīvo padomju atzinumu. Minētās apspriedes neskar apspriedes ar ICES vai citām attiecīgajām zinātniskajām struktūrām.
1. Konsultatīvās padomes var:
(a)
iesniegt Komisijai vaiun attiecīgajai dalībvalstij ieteikumus un ierosinājumus par jautājumiem, kas saistīti ar zvejniecībaszvejniecību pārvaldību un akvakultūru zvejniecības un akvakultūras sociālekonomiskajiem un saglabāšanas aspektiem;
(b)
informēt Komisiju un dalībvalstis par problēmām, kas saistītas ar zvejniecībasar to attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā vai kompetences jomā esošo zvejniecību un vajadzības gadījumā akvakultūru pārvaldību un akvakultūrusociālekonomiskajiem un saglabāšanas aspektiem, un ierosināt attiecīgo problēmu risinājumus to attiecīgajā kompetences jomā;
(c)
ciešā sadarbībā ar zinātniekiem palīdzēt vākt, piegādāt un analizēt saglabāšanas pasākumu izstrādei vajadzīgos datus.
(ca)
sniegt atzinumus par saglabāšanas pasākumu projektiem, kas izklāstīti 17. panta 2.b punktā, un tehnisko pasākumu projektiem, kas izklāstīti 21. panta 1.b punktā, un iesniegt tos Komisijai un dalībvalstīm, kas ir tieši saistītas ar attiecīgo zvejniecību vai apgabalu.
2. Komisija un vajadzības gadījumā attiecīgā dalībvalsts pieņemamā termiņā atsaucas uz ikvienu ieteikumu, ierosinājumu vai informāciju, kas saņemta atbilstīgi 1. pantampienācīgi ņem vērā konsultatīvo padomju atzinumus, ieteikumus, ierosinājumus vai informāciju, kas saņemta atbilstīgi -1. un 1. punktam, un sniedz atbildes uz iesniegtajiem materiāliem ne vēlāk kā 30 darba dienu laikā, taču katrā ziņā pirms galīgo pasākumu pieņemšanas. Ja pieņemtie galīgie pasākumi atšķiras no tiem, kas norādīti konsultatīvo padomju atzinumos, ieteikumos un ierosinājumos, kas saņemti atbilstīgi -1. un 1. punktam, Komisija vai attiecīgā dalībvalsts sniedz sīki izstrādātu paskaidrojumu par atšķirību iemesliem. [Gr. 201]
54. pants
Konsultatīvo padomju sastāvs, darbība un finansējums
1. Konsultatīvo padomju sastāvā ietilpst:
(a)
organizācijas, kas pārstāv zivsaimniecībaszvejniecības operatorus un attiecīgā gadījumā akvakultūras operatorus;
(b)
citas interešu grupas, kuras skar kopējā zivsaimniecības politika, piemēram, vides organizācijas un patērētāju grupas.
Attiecībā uz a) apakšpunktā minēto nodrošina, ka pienācīgi pārstāvēti darba devēji, pašnodarbinātie zvejnieki un darba ņēmēji, kā arī citas ar zivsaimniecību saistītās profesijas.
To valsts un reģionālo iestāžu pārstāvjiem, kuras ir ieinteresētas attiecīgajā zivsaimniecības jomā, un dalībvalstu zinātnisko un zivsaimniecības pētniecības institūtu pētniekiem un starptautisko zinātnisko institūtu pētniekiem, kas konsultē Komisiju, atļauts piedalīties kā novērotājiem.
1.aEiropas Parlamenta un Komisijas pārstāvji var piedalīties konsultatīvo padomju sanāksmēs kā novērotāji. Konsultatīvo padomju sanāksmēs kā novērotāji var tikt aicināti zivsaimniecības nozares un citu interešu grupu pārstāvji no trešām valstīm, tostarp RZPO pārstāvji, kuriem ir zvejas intereses apgabalā vai zvejniecībā, kas ir konsultatīvās padomes kompetencē, ja tiek apspriesti viņus ietekmējoši jautājumi.
2. Katrai konsultatīvajai padomei ir pilnsapulce un izpildkomiteja, un tā pieņem organizēšanai vajadzīgos pasākumus un pasākumus, lai nodrošinātu pārredzamību un visu izteikto viedokļu ievērošanu.
3. Konsultatīvās padomes var pieteikties uz Savienības finansiālo palīdzību kā struktūras, kas tiecas sasniegt mērķi vispārējās Eiropas interesēs.
4. Saskaņā ar 55. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz konsultatīvo padomju sastāvu un darbību. Minētie deleģētie akti neskar 1. un 1.a punkta noteikumus. [Gr. 202]
XIII DAĻA
PROCEDŪRAS NOTEIKUMI
55. pants
Deleģēšanas īstenošana
1. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus.
2. Regulas 12. panta 2. punktā,13. panta 1. punktā, 15. panta 6. punktā, 20. panta 1. un 2.b punktā, 24. panta 1. un 2.b punktā, 35. panta 3. punktā, 36. panta 4. punktā, 37. panta 6. punktā, 47. panta 2. punktā 52. panta 2. punktā un 54. panta 4. punktā minēto deleģēto aktu pieņemšanas pilnvaras ir piešķirtas uz nenoteiktu laiku, sākot no 2013. gada 1. janvāra.
3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 12. panta 2. punktā,13. panta 1. punktā, 15. panta 6. punktā, 20. panta 1. un 2.b punktā, 24. panta 1. un 2.b punktā, 35. panta 3. punktā, 36. panta 4. punktā, 37. panta 6. punktā, 47. panta 2. punktā 52. panta 2. punktā un 54. panta 4. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums par atsaukšanu izbeidz šajā lēmumā norādīto pilnvaru deleģējumu. Tas stājas spēkā nākamajā dienā pēc lēmuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, vai arī vēlākā datumā, kas tajā norādīts. Tas neskar nevienu jau spēkā esošu deleģēto aktu.
4. Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.
5. Deleģēts akts, kas pieņemts saskaņā ar 12. panta 3. punktu,13. panta 1. punktu, 15. panta 4. punktu, 6. punktu, 20. panta 1. un 2.b punktu, 24. panta 1. un 2.b punktu, 35. panta 3. punktu, 36. panta 4. punktu, 37. panta 7. punktu6. punktu, 47. panta 2. punktu 52. panta 2. punktu un 54. panta 4. punktu, stājas spēkā tikai tad, ja ne Eiropas Parlaments, ne Padome 2 mēnešudivu mēnešu laikā pēc minētā akta paziņošanas Eiropas Parlamentam un Padomei nav cēluši iebildumus vai ja pirms minētā termiņa beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju, ka necels iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes ierosmes minēto termiņu pagarina par diviem mēnešiem. [Gr. 203]
55.a pants
Steidzamības procedūra
1.Saskaņā ar šo pantu pieņemtie deleģētie akti stājas spēkā nekavējoties un, ievērojot šā panta 2. punkta noteikumus, tos piemēro sešus mēnešus. Paziņojot deleģēto aktu Eiropas Parlamentam un Padomei, izklāsta iemeslus, kādēļ izmanto steidzamības procedūru.
2.Eiropas Parlaments vai Padome var noraidīt deleģēto aktu saskaņā ar 55. panta 5. punktā minēto procedūru. Šādā gadījumā Komisija nekavējoties atceļ aktu, ievērojot Eiropas Parlamenta vai Padomes paziņojumu par noraidīšanas lēmumu. [Gr. 204]
56. pants
Īstenošana
1. Kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu īstenošanā Komisijai palīdz Zvejniecības un akvakultūras komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.
2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.
3.Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu kopā ar tās 5. pantu. [Gr. 205]
XIV daļa
NOBEIGUMA NOTEIKUMI
57. pants
Atcelšana
1. Atceļ Regulu (EK) Nr. 2371/2002.
Atsauces uz atcelto regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu.
2. Lēmumu 2004/585/EK atceļ no dienas, kurā stājas spēkā saskaņā ar 51. panta 4. punktu un 52. panta 4. punktu ar 54. panta 4. punktu pieņemtie noteikumi. [Gr. 206]
3. Svītro Regulas (EK) Nr. 1954/2003 5. pantu.
4.Atceļ Regulu (EK) Nr. 199/2008. [Gr. 207]
5. Atceļ Regulu (EK) Nr. 639/2004.
57.a pants
Grozījums Regulā (EK) Nr. 768/2005
Regulu (EK) Nr. 768/2005 groza šādi:
Regulas 16. pantam pievieno šādu punktu:"
3.Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra ir operatīva iestāde, kuras uzdevumos ietilpst elektroniska datu apmaiņa un labāka kuģošanas uzraudzība.
"
[Gr. 273]
58. pants
Pārejas posma pasākumi
Neskarot 57. panta 4. punktu, Regulu (EK) Nr. 199/2008 turpina piemērot valsts programmām, kas pieņemtas datu vākšanai un pārvaldībai 2011.–2013. gadā.[Gr. 208]
58.a pants
Pārskatīšana
1.Reizi piecos gados Komisija pārskata 1. līdz 5. panta noteikumus un iesniedz priekšlikumus Eiropas Parlamentam un Padomei saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru atbilstīgi LESD 43. panta 2. punktam, lai zivsaimniecības pārvaldībā iekļautu panāktos sasniegumus un paraugpraksi.
2.Komisija līdz 2022. gada beigām ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par kopējās zivsaimniecības politikas darbību. [Gr. 209]
58.b pants
Gada ziņojums
Komisija publicē gada ziņojumu, informējot sabiedrību par zivsaimniecības stāvokli Savienībā, tostarp sniedzot informāciju par zivju krājumu biomasas līmeni, par nozvejas likmju ilgtspēju un zinātnisko datu pieejamību. [Gr. 210]
59. pants
Stāšanās spēkā
Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
To piemēro no 2013. gada 1. janvāra.
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.
…,
Eiropas Parlamenta vārdā –
priekšsēdētājs
Padomes vārdā –
priekšsēdētājs
I PIELIKUMS
PIEKĻUVE PIEKRASTES ŪDEŅIEM 6. PANTA 2. PUNKTA NOZĪMĒ
1.APVIENOTĀS KARALISTES PIEKRASTES ŪDEŅI
A. FRANCIJAS PIEKĻUVE
Ģeogrāfiskais apgabals
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Apvienotās Karalistes piekraste (6−12 jūras jūdzes)
1. Uz austrumiem no Berwick-upon-Tweed
Uz austrumiem no Coquet Island
Siļķe
Neierobežota
2. Uz austrumiem no Flamborough Head
Uz austrumiem no Spurn Head
Siļķe
Neierobežota
3. Uz austrumiem no Lowestoft
Uz dienvidiem no Lyme Regis
Visas sugas
Neierobežota
4. Uz dienvidiem no Lyme Regis
Uz dienvidiem no Eddystone
Bentiskās sugas
Neierobežota
5. Uz dienvidiem no Eddystone
Uz dienvidrietumiem no Longships
Bentiskās sugas
Ķemmīšgliemenes
Omāri
Langusti
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
6. Uz dienvidrietumiem no Longships
Uz ziemeļrietumiem no Hartland Point
Bentiskās sugas
Langusti
Omāri
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
7. No Hartland Point līdz līnijai, kas novilkta no Lundy Island ziemeļiem
Bentiskās sugas
Neierobežota
8. No līnijas, kas novilkta uz rietumiem no Lundy Island līdz Cardigan Harbour
Visas sugas
Neierobežota
9. Uz ziemeļiem no Point Lynas
Uz austrumiem no Morecambe signālkuģa
Visas sugas
Neierobežota
10. County Down
Bentiskās sugas
Neierobežota
11. Uz ziemeļaustrumiem no New Island
Uz dienvidrietumiem no Sanda Island
Visas sugas
Neierobežota
12. Uz ziemeļiem no Port Stewart
Uz rietumiem no Barra Head
Visas sugas
Neierobežota
13. 57°40' ziemeļu platums
Uz rietumiem no Butt of Lewis
Visas sugas,
izņemot gliemjus, vēžveidīgos un adatādaiņus
Neierobežota
14. St. Kilda, Flannan Islands
Visas sugas
Neierobežota
15. Uz rietumiem no līnijas, kas savieno Butt of Lewis bāku ar punktu, kura koordinātas ir 59°30'N, 5°45'W
Visas sugas
Neierobežota
B. ĪRIJAS PIEKĻUVE
Ģeogrāfiskais apgabals
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Apvienotās Karalistes piekraste (6−12 jūras jūdzes)
1. Uz ziemeļiem no Point Lynas
Uz dienvidiem no Mull of Galloway
Bentiskās sugas
Norvēģijas omāri
Neierobežota
Neierobežota
2. Uz rietumiem no Mull of Oa
Uz rietumiem no Barra Head
Bentiskās sugas
Norvēģijas omāri
Neierobežota
Neierobežota
C. VĀCIJAS PIEKĻUVE
Ģeogrāfiskais apgabals
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Apvienotās Karalistes piekraste (6−12 jūras jūdzes)
1. Uz austrumiem no Shetlands un Fair Isle starp līnijām, kas novilktas uz dienvidaustrumiem no Sumburgh Head bākas, uz ziemeļaustrumiem no Skroo bākas un uz dienvidrietumiem no Skadan bākas
Siļķe
Neierobežota
2. Uz austrumiem no Berwick-upon-Tweed, uz austrumiem no Whitby High bākas
Siļķe
Neierobežota
3. Uz austrumiem no North Foreland bākas, uz dienvidiem no Dungeness jaunās bākas
Siļķe
Neierobežota
4. Zona ap St. Kilda
Siļķe
Makrele
Neierobežota
Neierobežota
5. No Butt of Lewis bākas uz rietumiem līdz līnijai, kas savieno Butt of Lewis bāku un punktu, kura koordinātas ir 59°30'N, 5°45'W
Siļķe
Neierobežota
6. Zona ap North Rona un Sulisker (Sulasgeir)
Siļķe
Neierobežota
D. NĪDERLANDES PIEKĻUVE
Ģeogrāfiskais apgabals
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Apvienotās Karalistes piekraste (6−12 jūras jūdzes)
1. Uz austrumiem no Shetlands un Fair Isle starp līnijām, kas novilktas uz dienvidaustrumiem no Sumburgh Head bākas, uz ziemeļaustrumiem no Skroo bākas un uz dienvidrietumiem no Skadan bākas
Siļķe
Neierobežota
2. Uz austrumiem no Berwick-upon-Tweed, uz austrumiem no Flamborough Head
Siļķe
Neierobežota
3. Uz austrumiem no North Foreland, uz dienvidiem no Dungeness jaunās bākas
Siļķe
Neierobežota
E. BEĻĢIJAS PIEKĻUVE
Ģeogrāfiskais apgabals
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Apvienotās Karalistes piekraste (6−12 jūras jūdzes)
1. Uz austrumiem no Berwick-upon-Tweed
Uz austrumiem no Coquer Island
Siļķe
Neierobežota
2. Uz ziemeļiem no Cromer
Uz austrumiem no North Foreland
Bentiskās sugas
Neierobežota
3. Uz austrumiem no North Foreland
Uz dienvidiem no Dungeness jaunās bākas
Bentiskās sugas
Siļķe
Neierobežota
Neierobežota
4. Uz dienvidiem no Dungeness jaunās bākas, uz dienvidiem no Selsey Bill
Bentiskās sugas
Neierobežota
5. Uz dienvidaustrumiem no Straight Point, uz ziemeļrietumiem no South Bishop
Bentiskās sugas
Neierobežota
2.ĪRIJAS PIEKRASTES ŪDEŅI
A.FRANCIJAS PIEKĻUVE
Ģeogrāfiskais apgabals
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Īrijas piekraste (6−12 jūras jūdzes)
1. Uz ziemeļrietumiem no Erris Head
Uz rietumiem no Sybil Point
Bentiskās sugas
Norvēģijas omāri
Neierobežota
Neierobežota
2. Uz dienvidiem no Mizen Head
Uz dienvidiem no Stags
Bentiskās sugas
Norvēģijas omāri
Makrele
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
3. Uz dienvidiem no Stags
Uz dienvidiem no Cork
Bentiskās sugas
Norvēģijas omāri
Makrele
Siļķe
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
4. Uz dienvidiem no Cork, uz dienvidiem no Carnsore Point
Visas sugas
Neierobežota
5. Uz dienvidiem no Carnsore Point, uz dienvidaustrumiem no Haulbowline
Visas sugas,
izņemot gliemjus, vēžveidīgos un adatādaiņus
Neierobežota
B.APVIENOTĀS KARALISTES PIEKĻUVE
Ģeogrāfiskais apgabals
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Īrijas piekraste (6−12 jūdzes)
1. Uz dienvidiem no Mine Head
Hook Point
Bentiskās sugas
Siļķe
Makrele
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
2. Hook Point
Carlingford Lough
Bentiskās sugas
Siļķe
Makrele
Norvēģijas omāri
Ķemmīšgliemenes
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
C.NĪDERLANDES PIEKĻUVE
Ģeogrāfiskais apgabals
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Īrijas piekraste (6−12 jūdzes)
1. Uz dienvidiem no Stags
Uz dienvidiem no Carnsore Point
Siļķe
Makrele
Neierobežota
Neierobežota
D.VĀCIJAS PIEKĻUVE
Ģeogrāfiskais apgabals
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Īrijas piekraste (6−12 jūras jūdzes)
1. Uz dienvidiem no Old Head of Kinsale
Uz dienvidiem no Carnsore Point
Siļķe
Neierobežota
2. Uz dienvidiem no Cork
Uz dienvidiem no Carnsore Point
Makrele
Neierobežota
E.BEĻĢIJAS PIEKĻUVE
Ģeogrāfiskais apgabals
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Īrijas piekraste (6−12 jūras jūdzes)
1. Uz dienvidiem no Cork
Uz dienvidiem no Carnsore Point
Bentiskās sugas
Neierobežota
2. Uz austrumiem no Wicklow Head
Uz dienvidaustrumiem no Carlingford Lough
Bentiskās sugas
Neierobežota
3.BEĻĢIJAS PIEKRASTES ŪDEŅI
Ģeogrāfiskais apgabals
Dalībvalsts
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
3−12 jūras jūdzes
Nīderlande
Visas sugas
Neierobežota
Francija
Siļķe
Neierobežota
4.DĀNIJAS PIEKRASTES ŪDEŅI
Ģeogrāfiskais apgabals
Dalībvalsts
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Ziemeļjūras piekraste (Dānijas/Vācijas robeža līdz Hanstholm)
(6−12 jūras jūdzes)
Vācija
Plekstveidīgās zivis
Garneles
Neierobežota
Neierobežota
Dānijas/Vācijas robeža līdz Blåvands Huk
Nīderlande
Plekstveidīgās zivis
Zivis, izņemot plekstveidīgās zivis
Neierobežota
Neierobežota
Blåvands Huk līdz Bovbjerg
Beļģija
Menca
Neierobežota tikai jūnijā un jūlijā
Pikša
Neierobežota tikai jūnijā un jūlijā
Vācija
Plekstveidīgās zivis
Neierobežota
Nīderlande
Jūras zeltplekste
Neierobežota
Jūrasmēles
Neierobežota
Thyborøn līdz Hanstholm
Beļģija
Merlangs
Neierobežota tikai jūnijā un jūlijā
Jūras zeltplekste
Neierobežota tikai jūnijā un jūlijā
Vācija
Plekstveidīgās zivis
Neierobežota
Brētliņa
Neierobežota
Menca
Neierobežota
Saida
Neierobežota
Pikša
Neierobežota
Makrele
Neierobežota
Siļķe
Neierobežota
Merlangs
Neierobežota
Nīderlande
Menca
Neierobežota
Jūras zeltplekste
Neierobežota
Jūrasmēles
Neierobežota
Skageraks
(no Hanstholm līdz Skagen)
(4−12 jūras jūdzes)
Beļģija
Vācija
Nīderlande
Jūras zeltplekste
Plekstveidīgās zivis
Brētliņa
Menca
Saida
Pikša
Makrele
Siļķe
Merlangs
Menca
Jūras zeltplekste
Jūrasmēles
Neierobežota tikai jūnijā un jūlijā
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Kategats
(3−12 jūdzes)
Vācija
Menca
Neierobežota
Plekstveidīgās zivis
Neierobežota
Norvēģijas omāri
Neierobežota
Siļķe
Neierobežota
Uz ziemeļiem no Zeeland līdz paralēlei, kas šķērso Forsnæs bāku
Vācija
Brētliņa
Neierobežota
Baltijas jūra
(ieskaitot Belts, Sound, Bornholm) 3−12 jūras jūdzes
Vācija
Plekstveidīgās zivis
Neierobežota
Menca
Neierobežota
Reņģe
Neierobežota
Brētliņa
Neierobežota
Zutis
Neierobežota
Lasis
Neierobežota
Merlangs
Neierobežota
Makrele
Neierobežota
Skageraks
(4−12 jūdzes)
Zviedrija
Visas sugas
Neierobežota
Kategats
(3 (*)−12 jūdzes)
Zviedrija
Visas sugas
Neierobežota
Baltijas jūra
(3−12 jūdzes)
Zviedrija
Visas sugas
Neierobežota
(*) No krasta līnijas.
5.VĀCIJAS PIEKRASTES ŪDEŅI
Ģeogrāfiskais apgabals
Dalībvalsts
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Ziemeļjūras piekraste
(3−12 jūras jūdzes)
visas piekrastes
Dānija
Bentiskās sugas
Neierobežota
Brētliņa
Neierobežota
Tūbītes
Neierobežota
Nīderlande
Bentiskās sugas
Neierobežota
Garneles
Neierobežota
Dānijas/Vācijas robeža līdz Amrum ziemeļu ragam 54°43'N
Dānija
Garneles
Neierobežota
Zona ap Helgoland
Apvienotā Karaliste
Menca
Neierobežota
Jūras zeltplekste
Neierobežota
Baltijas jūras piekraste
(3−12 jūdzes)
Dānija
Menca
Neierobežota
Jūras zeltplekste
Neierobežota
Reņģe
Neierobežota
Brētliņa
Neierobežota
Zutis
Neierobežota
Merlangs
Neierobežota
Makrele
Neierobežota
6.FRANCIJAS UN AIZJŪRAS DEPARTAMENTU PIEKRASTES ŪDEŅI
Ģeogrāfiskais apgabals
Dalībvalsts
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekraste (6−12 jūras jūdzes)
Beļģijas/Francijas robeža uz austrumiem no Manche departamenta (Vire-Grandcamp les Bains estuārs 49°23'30“N, 1°2'WNNE)
Beļģija
Bentiskās sugas
Neierobežota
Ķemmīšgliemenes
Neierobežota
Nīderlande
Visas sugas
Neierobežota
Dunkerque (2°20'E) līdz Cap d'Antifer (0°10'E)
Vācija
Siļķe
Neierobežota tikai no oktobra līdz decembrim
Beļģijas/Francijas robeža līdz Cap d'Alprech rietumiem (50°42'30“N, 1°33'30”E)
Apvienotā Karaliste
Siļķe
Neierobežota
Atlantijas okeāna piekraste (6−12 jūras jūdzes)
Spānijas/Francijas robeža līdz 46°08'N
Spānija
Anšovi
Specializēta zveja, neierobežota tikai no 1. marta līdz 30. jūnijam
Dzīvās ēsmas zveja tikai no 1. jūlija līdz 31. oktobrim
Sardīnes
Neierobežota tikai no 1. janvāra līdz 28. februārim un no 1. jūlija līdz 31. decembrim,
turklāt darbības attiecībā uz iepriekšminētajām sugām jāveic, ievērojot 1984. gadā veikto darbību limitus un nepārsniedzot tos
Vidusjūras piekraste (6−12 jūras jūdzes)
Spānijas robeža Cap Leucate
Spānija
Visas sugas
Neierobežota
7.SPĀNIJAS PIEKRASTES ŪDEŅI
Ģeogrāfiskais apgabals
Dalībvalsts
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Atlantijas okeāna piekraste (6−12 jūras jūdzes)
Francijas/Spānijas robeža līdz Cap Mayor bākai (3°47'W)
Francija
Pelaģiskās sugas
Neierobežota piekļuve, ievērojot 1984. gadā veikto darbību limitus un nepārsniedzot tos
Vidusjūras piekraste (6−12 jūras jūdzes)
Francijas robeža/Cap Creus
Francija
Visas sugas
Neierobežota
8.NĪDERLANDES PIEKRASTES ŪDEŅI
Ģeogrāfiskais apgabals
Dalībvalsts
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
(3−12 jūras jūdzes) visa piekraste
Beļģija
Visas sugas
Neierobežota
Dānija
Bentiskās sugas
Brētliņa
Tūbītes
Stavridas
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Neierobežota
Vācija
Menca
Garneles
Neierobežota
Neierobežota
(6−12 jūras jūdzes) visa piekraste
Francija
Visas sugas
Neierobežota
Texel dienvidu rags, uz rietumiem līdz Nīderlandes/Vācijas robežai
Apvienotā Karaliste
Bentiskās sugas
Neierobežota
9.SOMIJAS PIEKRASTES ŪDEŅI
Ģeogrāfiskais apgabals
Dalībvalsts
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Baltijas jūra (4−12 jūdzes) (*)
Zviedrija
Visas sugas
Neierobežota
(*) 3−12 jūdzes ap Bogskär salām.
10. ZVIEDRIJAS PIEKRASTES ŪDEŅI
Ģeogrāfiskais apgabals
Dalībvalsts
Suga
Nozīmīgums vai īpašas pazīmes
Skageraks (4−12 jūras jūdzes)
Dānija
Visas sugas
Neierobežota
Kategats (3 (*)−12 jūdzes)
Dānija
Visas sugas
Neierobežota
Baltijas jūra (4−12 jūdzes)
Dānija
Visas sugas
Neierobežota
Somija
Visas sugas
Neierobežota
(*) No krasta līnijas.
II PIELIKUMS
MAKSIMĀLI PIEĻAUJAMĀ ZVEJAS KAPACITĀTE
Maksimāli pieļaujamā kapacitāte (balstoties uz stāvokli 2010. gada 31. decembrī)
Dalībvalsts
GT
kW
Beļģija
18 911
51 585
Bulgārija
8448
67 607
Dānija
88 528
313 341
Vācija
71 114
167 089
Igaunija
22 057
53 770
Īrija
77 254
210 083
Grieķija
91 245
514 198
Spānija (ieskaitot attālākos reģionus)
446 309
1 021 154
Francija (ieskaitot attālākos reģionus)
219 215
1 194 360
Itālija
192 963
1 158 837
Kipra
11 193
48 508
Latvija
49 067
65 196
Lietuva
73 489
73 516
Malta
15 055
96 912
Nīderlande
166 384
350 736
Polija
38 376
92 745
Portugāle (ieskaitot attālākos reģionus)
115 305
388 054
Rumānija
1885
6716
Slovēnija
1057
10 974
Somija
18 187
182 385
Zviedrija
42 612
210 744
Apvienotā Karaliste
235 570
924 739
ES attālākie reģioni
GT
kW
Spānija
Kanāriju salas: G < 12 m; ES ūdeņi
2649
21 219
Kanāriju salas: G > 12 m; ES ūdeņi
3059
10 364
Kanāriju salas: G > 12 m; starptautiskie ūdeņi un trešo valstu ūdeņi
28 823
45 593
Francija
Reinjonas sala: bentiskās un pelaģiskās sugas; G < 12 m
1050
19 320
Reinjonas sala: pelaģiskās sugas; G > 12 m
10 002
31 465
Francijas Gviāna: bentiskās un pelaģiskās sugas; G < 12 m
903
11 644
Francijas Gviāna: garneļu zvejas kuģi
7560
19 726
Francijas Gviāna: pelaģiskās sugas; kuģi, kuri zvejo aiz piekrastes ūdeņiem
3500
5000
Martinika: bentiskās un pelaģiskās sugas; G < 12 m
5409
142 116
Martinika: pelaģiskās sugas; G > 12 m
1046
3294
Gvadelupa: bentiskās un pelaģiskās sugas; G < 12 m
6188
162 590
Gvadelupa: pelaģiskās sugas; G > 12 m
500
1750
Portugāle
Madeira: bentiskās sugas; G < 12 m
617
4134
Madeira: bentiskās un pelaģiskās sugas; G > 12 m
4114
12 734
Madeira: pelaģiskās sugas; riņķvadi; G > 12 m
181
777
Azoru salas: bentiskās sugas; G < 12 m
2626
29 895
Azoru salas: bentiskās un pelaģiskās sugas; G > 12 m
Visi kompetences apgabali/jomas (izņemot Baltijas jūru, Vidusjūru un akvakultūru)
Atklātās jūras/tāljūras flote
Visi ūdeņi, kas nav Savienības ūdeņi
Akvakultūra un iekšzemes zveja
Akvakultūra saskaņā ar 5. pantā doto definīciju un visi Savienības dalībvalstu iekšējie ūdeņi
Tālākie reģioni, kas iedalīti trijos jūru baseinos: Rietumatlantija, Austrumatlantija un Indijas okeāns
Visas ICES zonas, kas aptver ūdeņus ap tālākajiem reģioniem, īpaši Gvadelupas, Franču Gviānas, Martinikas, Kanāriju salu, Azoru salu, Madeiras un Reinjonas jūras ūdeņi
Melnās jūras konsultatīvā padome
GFCM teritorijas ģeogrāfiskais apakšapgabals atbilstīgi definīcijai Rezolūcijā Nr. GFCM/33/2009/2
Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par integrētu Eiropas Savienības jūrniecības politiku (COM(2007) 575 galīgā redakcija).
Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai (OV L 41, 14.2.2003., 26. lpp.).
Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).
Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembris Regula (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem(OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp.).
ICES (Starptautiskās Jūras pētniecības padomes) zonas, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 218/2009 (OV L 87, 31.3.2009., 70. lpp.).
CECAF (Vidusatlantijas austrumu daļa vai FAO 34. galvenā zvejas zona) zonas, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 216/2009 (OV L 87, 31.3.2009., 1. lpp.).
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par mehānisko transportlīdzekļu skaņas līmeni (COM(2011)0856 – C7-0487/2011 – 2011/0409(COD))
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0856),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0487/2011),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 25. aprīļa atzinumu(1),
– ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,
– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A7-0435/2012),
1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;
2. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;
3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 6. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2013 par mehānisko transportlīdzekļu skaņas līmeni
(1) Iekšējais tirgus ir teritorija bez iekšējām robežām, kurā jānodrošina preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Tādējādi ir izveidota visaptveroša Savienības tipa apstiprināšanas sistēma mehāniskiem transportlīdzekļiem, jo autotransports ir lielākais trokšņa avots transporta nozarē. Lai izvairītos no atšķirīgu prasību pieņemšanas dalībvalstīs un panāktu iekšējā tirgus pareizu darbību, vienlaikus nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību un sabiedrisko drošību, kā arī augstāku dzīves un veselības kvalitāti, būtu jāsaskaņo mehānisko transportlīdzekļu un to izplūdes sistēmu tipa apstiprinājuma tehniskās prasības attiecībā uz to pieļaujamiem trokšņa līmeņiem. Komisijai arī būtu jāveic ietekmes novērtējums saistībā ar marķēšanas nosacījumiem, ko piemēro gaisa un trokšņa piesārņojuma līmeņiem. Minētajā ietekmes novērtējumā būtu jāņem vērā arī dažādie transportlīdzekļu tipi, kuri iekļauti šajā regulā (tostarp elektrotransportlīdzekļi), kā arī ietekme, kas šādai marķēšanai varētu būt uz vieglo automobiļu rūpniecību. Šādu marķēšanu varētu uzskatīt par lietderīgu rīku patērētāju izpratnes palielināšanai un viņu tiesību aizsardzībai saistībā ar pārredzamību pirms transportlīdzekļa iegādes. [Gr. 1]
(1a)ES tipa apstiprinājuma prasības jau attiecas uz Savienības tiesību aktiem CO2 emisiju jomā, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2007 (2007. gada 20. jūnijs) par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (Euro 5 un Euro 6) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai(4), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 443/2009 (2009. gada 23. aprīlis), ar ko, īstenojot daļu no Kopienas integrētās pieejas CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem transportlīdzekļiem, nosaka emisijas standartus jauniem vieglajiem automobiļiem(5), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 595/2009 (2009. gada 18. jūnijs) par mehānisko transportlīdzekļu un motoru tipa apstiprinājumu attiecībā uz lielas celtspējas/kravnesības transportlīdzekļu radītām emisijām (Euro VI), par piekļuvi transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes informācijai(6), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 510/2011 (2011. gada 11. maijs) par emisiju standartu noteikšanu jauniem vieglajiem kravas automobiļiem saistībā ar Savienības integrēto pieeju vieglo transportlīdzekļu CO2 emisiju samazināšanai(7). Tehniskajām prasībām, kas attiecas uz Savienības tiesību aktiem CO2 emisiju un piesārņotājvielu emisiju robežvērtību jomā, vajadzētu būt saskaņotām ar prasībām, ko piemēro tiesību aktiem trokšņa emisiju samazināšanas jomā. Tādēļ būtu jānosaka tādas ES tipa apstiprinājuma prasības, kas nodrošinātu šo abu mērķu izpildi.[Gr. 2]
(1b)Ceļu satiksmes troksnis ir kaitīgs veselībai no dažādiem aspektiem. Ilgstošs trokšņa izraisīts stress var izsmelt fiziskās rezerves, traucēt orgānu funkciju regulētājspējas un līdz ar to mazināt to efektivitāti. Ceļu satiksmes troksnis ir potenciāls riska faktors, lai attīstītos veselības traucējumi un slimību saasinājumi, piemēram, augsts asinsspiediens un sirdslēkmes. Šī ietekme ir turpmāk jāpēta tādā pašā veidā, kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/49/EK (2002. gada 25. jūnijs) par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību(8).[Gr. 3]
(2) Padomes Direktīva 70/157/EEK (1970. gada 6. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu pieļaujamo trokšņu līmeni un izplūdes gāzu sistēmu(9) dalībvalstu atšķirīgās tehniskās prasības par mehānisko transportlīdzekļu pieļaujamo trokšņa līmeni un izplūdes gāzu sistēmu saskaņoja iekšējā tirgus izveidei un darbībai. Lai nodrošinātu iekšējā tirgus labu darbību un vienotu un konsekventu īstenošanu visā Savienībā, ir lietderīgi aizstāt minēto direktīvu ar regulu.
(3) Šī regula ir atsevišķa regula tipa apstiprināšanas procedūras kontekstā atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (pamatdirektīva).(10)
(4) Direktīvā 70/157/EEK sniegta atsauce uz tādiem Noteikumiem Nr. 51(11) par trokšņu emisijām, kurus pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija (ANO/EEK), kurā Savienība ir līgumslēdzēja puse, kuros noteikta trokšņa emisiju testa metode.
(5) Kopš Direktīvas 70/157/EEK pieņemšanas tajā vairākas reizes ir izdarīti būtiski grozījumi. Iepriekšējam mehānisko transportlīdzekļu trokšņa robežvērtību samazinājumam, ko noteica 1995. gadā, nebija cerēto rezultātu. Pētījumi liecināja, ka saskaņā ar šo Direktīvu piemērotā testa metode vairs neatspoguļo faktisko braukšanas stilu pilsētas ceļu satiksmē. Jo īpaši, kā uzsvērts 1996. gada Zaļajā grāmatā par nākotnes politiku cīņai pret troksni,(12) šajā testa metodē riepu rites trokšņa ietekme uz kopējo trokšņa emisiju nebija pienācīgi aplēsta.
(6) Tādēļ ar šo Regulu attiecībā uz obligāto metodi, kas minēta Direktīvā 70/157/EEK, būtu jāievieš atšķirīga metode. Šī metode būtu jābalsta uz metodi, kuru 2007. gadā publicēja ANO/EEK tehniskā grupa trokšņa jautājumos (GRB) un kurā iekļauta ISO-362 (13)standarta 2007. gada redakcija. Gan iepriekšējās, gan jaunās testa metodes pārraudzības rezultāti tika iesniegti Komisijai. Turklāt, lai pārvarētu iepriekšējai testa metodei piemītošos trūkumus, Komisijai 24 mēnešu laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ietekmes novērtējums par riepu rites iekārtas ietekmi transportlīdzekļu trokšņa līmeņa samazināšanā, pievēršot uzmanību ceļu virsmas ietekmei, un par šajā konkrētajā jomā vajadzīgajiem pētījumiem, lai pieņemtu jaunu Eiropas testa metodi, kurā tiek ņemta vērā arī ceļa virsmas iedarbība.[Gr. 4]
(7) Jaunās trokšņa emisijas testa metodes reprezentativitāti normālos satiksmes apstākļos uzskata par labu, bet nelabvēlīgākos apstākļos tā ir mazāk reprezentatīva trokšņa emisijām. Tādēļ šajā regulā nepieciešams iedibināt papildu trokšņa emisijas noteikumus. Minētie noteikumi izvirza preventīvas prasības, kas attiecas uz transportlīdzekļu faktiskajiem braukšanas apstākļiem ārpus tipa apstiprināšanas braukšanas cikla. Attiecībā uz vidi minētie braukšanas apstākļi ir svarīgi, un nepieciešams nodrošināt to, lai transportlīdzekļa trokšņa emisijas faktiskos braukšanas apstākļos būtiski neatšķirtos no tā, kas reģistrēts tipa apstiprinājuma testu rezultātos konkrētajam transportlīdzeklim.
(8) Turklāt šai regulai būtu vēl vairāk jāsamazina trokšņa robežvērtības. Tai būtu jāņem vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 661/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par tipa apstiprināšanas prasībām attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu, to piekabju un tiem paredzēto sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisko vienību vispārējo drošību(14), ar ko ieviesa jaunas, stingrākas prasības saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu riepu radīto troksni Būtu jāņem vērā arī pētījumiun uzsvēra vajadzību pēc saskaņotas un visaptverošas pieejas, lai risinātu autoceļu trokšņa problēmu, tostarp ņemot vērā arī autoceļu virsmas svarīgo nozīmi autoceļu trokšņa radīšanā. Minētā horizontālā pieeja efektīvāk par nozares pieeju un vertikālo pieeju samazinās kopējo ceļu satiksmes troksni. Ceļu satiksmes trokšņa samazināšana būtu jāuztver arī kā sabiedrības veselības mērķis, ņemot vērā pētījumus par ceļu satiksmes trokšņa radītiem traucējumiem un ietekmi uz veselību(15)(16), kā arī ar to saistītās izmaksas un ieguvumiieguvumus(17). Šajā regulā būtu jāņem vērā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1222/2009 (2009. gada 25. novembris) par riepu marķēšanu attiecībā uz degvielas patēriņa efektivitāti un citiem būtiskiem parametriem(18). Komisijai būtu jānodrošina, ka riepu marķējumā tiek norādīts to radītais troksnis. Turklāt būtu jāņem vērā arī katra transporta veida radītais vides troksnis.[Gr. 5]
(8a)Komisijai būtu jāpublicē ceļu satiksmes iestādēm adresētas “klusa” ceļa pamatnostādnes, lai tām sniegtu noderīgu rīku ilgtspējīgākas ceļu infrastruktūras prasību ievērošanai.[Gr. 6]
(8b)Sestajā vides rīcības programmā tika noteiktas vides politikas veidošanas pamatnostādnes Savienībā 2002.–2012. gadam. Programmā bija prasība rīkoties trokšņa piesārņojuma jomā un “ievērojami samazināt to cilvēku skaitu, kas ir regulāri un ilgstoši pakļauti vidēji paaugstinātiem trokšņa līmeņiem, kuru avots jo īpaši ir satiksme.[Gr. 7]
(8c)Tehniskajos pasākumos transportlīdzekļu trokšņa līmeņa samazināšanai ir jāievēro dažādas citas prasības, piemēram, prasība, saglabājot attiecīgo transportlīdzekli pēc iespējas lētāku un efektīvāku, samazināt trokšņa un piesārņotājvielu emisiju līmeni un uzlabot braukšanas drošumu. Lai vienlīdzīgi izpildītu visas prasības un saglabātu minēto prasību līdzsvaru, autobūves nozarei bieži vien ir jāpaveic faktiski neiespējamais. Autobūves speciālistiem vairākkārt ir izdevies to panākt, ieviešot jaunus, novatoriskus materiālus un metodes. Regulējumā ir jāparedz skaidra sistēma inovācijai reāli sasniedzamā termiņā. Ar šo regulu tiek paredzēta tieši šāda sistēma un tādējādi nekavējoties tiek radīts impulss sabiedrības vajadzībām atbilstīgu inovāciju attīstībai, turklāt vienlaikus ļaujot attiecīgajai nozarei saglabāt vajadzīgo saimniecisko brīvību.[Gr. 8]
(8d)Trokšņa piesārņojums galvenokārt ir vietēja problēma, tomēr tai ir vajadzīgs Savienības mēroga risinājums. Katras ilgtspējīgas trokšņa emisiju novēršanas politikas pirmajā posmā ir jāizstrādā pasākumi trokšņa avota radītā trokšņa samazināšanai. Mehāniskais transportlīdzeklis, kam paredzēta šī regula, pēc būtības ir mobils trokšņa avots, tādēļ valsts pasākumi nebūtu pietiekami.[Gr. 9]
(8e)Ir iespējams veikt būtiskus pasākumus infrastruktūras izveidei un paplašināšanai tādā veidā, kas ļauj maksimāli samazināt transportlīdzekļu radīto troksni, piemēram, plašā mērogā lietojot trokšņa barjeras.[Gr. 10]
(9) Būtu jāsamazina visu transportlīdzekļu trokšņa avotu (tostarp piedziņas sistēmas, gaisa ieplūdes un izplūdes) kopējās robežvērtības, ņemot vērā riepu radīto trokšņa līmeņa samazinājumu, kas paredzēts Regulā (EK) Nr. 661/2009.
(9a)Trokšņa emisijas informācijas sniegšana patērētājiem, autoparku pārvaldniekiem un valsts iestādēm var ietekmēt iegādes lēmumus un paātrināt pāreju uz klusākiem transportlīdzekļiem. Lai patērētājiem nodrošinātu attiecīgo informāciju, izgatavotājam tirdzniecības vietā un tehniskajos reklāmas materiālos būtu jāsniedz informācija par transportlīdzekļu radītā trokšņa līmeni, kas noteikts pēc saskaņotām testa metodēm. Patērētājus par transportlīdzekļa trokšņa emisijām būtu jāinformē ar marķējumu, kas līdzīgs CO2 emisiju, degvielas patēriņa un riepu rites trokšņa marķējumam. [Gr. 11]
(9b)Informācijai saistībā ar troksni, tostarp testu datiem, vajadzētu būt pieejamai un redzami izvietotai transportlīdzekļu tirdzniecības vietās un reklāmas materiālos.[Gr. 18]
(9c)Lai samazinātu ceļu satiksmes troksni, valsts iestādes var noteikt pasākumus un stimulus, kas paātrinātu klusāku transportlīdzekļu iegādi un lietošanu.[Gr. 12]
(9d)Transportlīdzekļa radītā trokšņa līmenis daļēji ir atkarīgs no vides, kurā notiek braukšana, jo īpaši no ceļu infrastruktūras kvalitātes un tā, cik inteliģentas ir satiksmes vadības sistēmas. Tādēļ būtu jāapsver integrētas pieejas pieņemšana, īpaši trokšņainākajās pilsētu teritorijās un gadījumos, kad nepieciešama ātra rīcība.[Gr. 13]
(9e)Automobilim, braucot ar vidējo ātrumu, kas mazāks par 45 km/h, trokšņus pārsvarā rada dzinējs un izplūdes gāzu sistēmas, savukārt, pārsniedzot šo ātrumu, skaļākie ir riepu rites un vēja radītie trokšņi. Dzinēja veids un jauda neietekmē riepu rites un vēja radīto troksni. Transportlīdzekļiem attīstoties, kopš 1970. gada dzinēji ir kļuvuši ievērojami klusāki, taču kopumā ir palielinājusies arī dzinēju jauda un masa. Smagāka dzinēja un sarežģītāku drošības funkciju dēļ ir palielinājusies arī transportlīdzekļa kopējā masa, radot vajadzību pēc lielākas transportlīdzekļa riepu saķeres laukuma ar ceļa segumu, lai uzlabotu transportlīdzekļa stabilitāti. Palielinot šo saķeres laukumu, palielinās arī transportlīdzekļa riepu radītais troksnis.[Gr. 14]
(9f)Troksnis ir daudzšķautņaina problēma ‐ tam ir daudzveidīgi avoti un faktori, kas skar cilvēku uztverto skaņu un tās ietekmi uz viņiem. Šie aspekti ir jāatspoguļo regulējumā par ceļu satiksmes radītā trokšņa samazināšanu, ņemot vērā motora, transportlīdzekļa un riepu troksni, ceļa virsmas segumu, braukšanas stilu un satiksmes pārvaldību, un tie jārisina tādos tiesību aktos kā, piemēram, Regulā (EK) Nr. 1222/2009 un Direktīvā 2002/49/EK.[Gr. 15]
(10) Ieguvumi attiecībā uz vidi, ko gaida no hibrīda elektrotransportlīdzekļiem un elektrotransportlīdzekļiem, radījuši minēto automobiļu trokšņa emisijas būtisku samazinājumu. Tādējādi ir zudis būtisks dzirdama signāla avots, ko citu starpā izmanto neredzīgi un vājredzīgi gājēji un velosipēdisti, lai saņemtu informāciju par šādu transportlīdzekļu tuvošanos, klātbūtni vai braukšanas uzsākšanu. Šim nolūkam nozare izstrādā akustiskās sistēmas, kas kompensē dzirdama signāla avota trūkumu elektrotransportlīdzekļiem un hibrīda elektrotransportlīdzekļiem. Būtu jāsaskaņo transportlīdzekļos uzstādītu akustisko sistēmu darbība, kas paziņo par transportlīdzekļu tuvošanos. Tomēr būtu jāļauj transportlīdzekļa izgatavotājiem brīvprātīgi lemt par šādu sistēmu uzstādīšanu.
(10a)Komisijai būtu jāpārbauda aktīvo drošības sistēmu potenciāls klusākos transportlīdzekļos, piemēram, hibrīda transportlīdzekļos un elektrotransportlīdzekļos, lai labāk nodrošinātu mērķi uzlabot ievainojamu satiksmes dalībnieku, piemēram, neredzīgo, gājēju ar dzirdes un redzes traucējumiem, velosipēdistu un bērnu, drošību pilsētu teritorijās.[Gr. 16]
(10b)Transportlīdzekļu radītā trokšņa līmenim ir tieša ietekme uz Savienības iedzīvotāju dzīves kvalitāti, īpaši tajās pilsētu teritorijās, kurās maz vai nemaz nav nodrošināts elektriskais un/vai pazemes sabiedriskais transports, iespēja pārvietoties ar velosipēdu vai iet kājām. Būtu jāņem vērā arī mērķis divkāršot sabiedriskā transporta lietotāju skaitu, kuru Eiropas Parlaments izvirzīja savā 2011. gada 15. decembra rezolūcijā par Ceļvedi uz Eiropas vienoto transporta telpu(19). Komisijai un dalībvalstīm pēc subsidiaritātes principa būtu jāveicina sabiedriskais transports, pārvietošanās ar velosipēdu vai iešana ar kājām, lai samazinātu trokšņa piesārņojumu pilsētu teritorijās.[Gr. 17]
(10c)Transportlīdzekļa radītā trokšņa līmenis daļēji ir atkarīgs no tā, kā to lieto un cik labi tas pēc iegādes tiek uzturēts. Šajā saistībā būtu jāveic pasākumi, lai Savienībā palielinātu sabiedrības izpratni par to, cik svarīgi ir izmantot vienmērīgu braukšanas stilu un ievērot katrā dalībvalstī spēkā esošos ātruma ierobežojumus.[Gr. 19]
(11) Lai vienkāršotu Savienības tipa apstiprināšanas tiesību aktus, saskaņā ar 2007. gada CARS 21 ziņojuma rekomendācijām(20), ir lietderīgi balstīt šo Regulu uz ANO/EEK Noteikumiem Nr. 51 par trokšņu emisijām attiecībā uz testa metodi un Noteikumiem Nr. 59 par trokšņa slāpēšanas sistēmām(21) attiecībā uz izplūdes trokšņa slāpēšanas rezerves sistēmām.
(12) Lai Komisija šīs regulas tehniskās prasības varētu aizstāt ar tiešu atsauci uz ANO/EEK Noteikumiem Nr. 51 un Nr. 59, līdzko minētajās regulās būs noteiktas jaunās testa metodes robežvērtības, vai lai minētās prasības pielāgotupielāgot tehniskajiem un zinātnes sasniegumiem, attiecībā uz grozījumu šīs regulas pielikumu noteikumos saistībā ar testa metodēm un trokšņa līmeņiem Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu, lai grozītu šīs regulas pielikumus, kas ir saistīti ar ES tipa apstiprinājuma procedūrām attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu tipu un izplūdes sistēmu trokšņa līmeni, mehānisko transportlīdzekļu radītā trokšņa mērīšanas metodēm un instrumentiem, trokšņa slāpēšanas sistēmām, saspiesta gaisa troksni, ražojumu atbilstības pārbaudēm, testa vietas specifikācijām, mērīšanas metodēm papildu trokšņa emisijas noteikumu atbilstības novērtēšanai un pasākumiem hibrīda elektrotransportlīdzekļu un elektrotransportlīdzekļu dzirdamības nodrošināšanai. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu janodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei. [Gr. 20]
(12a)Trokšņa avota radītā trokšņa samazināšanai, kas ir šīs regulas mērķis, ir salīdzinoši mazākas izredzes nekā iespējai mainīt sastāvu ceļa segumam, ar ko saskaras transportlīdzekļa riepas. Tehniski šo trokšņa mazināšanas veidu būtu iespējams īstenot daudz vienkāršāk. Izmantojot pašreiz pieejamos asfalta veidus, piemēram, poraino asfaltu vai asfaltu, kas slāpē vai optimizē troksni, un tos apvienojot ar dažādu būvniecības paņēmienu palīdzību, jau tagad vietējā līmenī troksni iespējams samazināt par 10 dB. Šī efektīvā metode, ko izmanto tieši attiecībā uz vietējiem trokšņa avotiem, šajā regulā nav ietverta, jo tā radītu pārmērīgu slogu publiskajiem budžetiem, jo īpaši vietējo pašvaldību budžetiem. Finanšu krīzes apstākļos tas būtu grūti pamatojams, un šie pasākumi ietekmētu arī reģionālo un nozaru politiku.[Gr. 21]
(13) Ar šo Regulu piemēro jaunus reglamentējošus noteikumus, tādēļ Direktīva 70/157/EEK būtu jāatceļ,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.
1. pants
Priekšmets
Šī regula iedibina ES tipa apstiprinājuma administratīvās un tehniskās prasības visiem jaunajiem transportlīdzekļiem, kas minēti 2. pantā, attiecībā uz to trokšņa līmeni un izplūdes sistēmām, kā arī minētajiem transportlīdzekļiem paredzēto rezerves daļu un aprīkojuma tirdzniecībai un nodošanai ekspluatācijā.
2. pants
Darbības joma
Šo regulu piemēro M1, M2, M3, N1, N2 un N3 kategorijas transportlīdzekļiem, kā definēts Direktīvas 2007/46/EK II pielikumā, un sistēmām, sastāvdaļām un atsevišķām tehniskām vienībām, kas projektētas un izgatavotas šādiem transportlīdzekļiem.
3. pants
Definīcijas
Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
1.
“transportlīdzekļa apstiprinājums” ir transportlīdzekļa tipa apstiprinājums attiecībā uz troksni;
2.
“transportlīdzekļa tips” ir transportlīdzekļi, kas definēti Direktīvas 2007/46/EK II pielikuma B daļā:
a)
attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas testēti saskaņā ar II pielikuma 4.1.2.1 punktu, transportlīdzekļi, kas definēti Direktīvas 2007/46/EK II pielikuma B daļā;
b)
attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas testēti saskaņā ar II pielikuma 4.1.2.2 punktu, transportlīdzekļi, kas būtiski neatšķiras pēc šādiem parametriem:
i)
virsbūves formas vai materiāliem (jo īpaši motora nodalījuma un tā skaņas izolācijas);
ii)
motora tipa (piem., dzirksteļaizdedzes vai kompresijaizdedzes, divtaktu vai četrtaktu, virzuļmotors vai rotorvirzuļu motors), cilindru skaita un tilpuma, iesmidzināšanas sistēmas tipa, vārstu izkārtojuma, noteiktā motora apgriezienu skaita (S) vai elektromotora tipa; transportlīdzekļus ar tādu pašu motora tipu, bet atšķirīgiem kopējiem pārnesumskaitļiem var uzskatīt par tā paša tipa transportlīdzekļiem.
Taču, ja iepriekš minētās atšķirības rodas no tā, ka izmanto atšķirīgas testa metodes, tad šīs atšķirības ir jāuzskata par tipa maiņu.[Gr. 22]
3.
“maksimālā masa” ir tehniski pieļaujamā maksimālā masa, ko deklarējis transportlīdzekļa izgatavotājs.
Atkāpjoties no 3. punkta, maksimālā masa var būt lielāka par maksimālo masu, kuru atļāvusi dalībvalstu pārvaldes iestāde;
4.
“nominālā dzinēja jauda” ir dzinēja jauda, kas izteikta kW (ANO/EEK) un ko saskaņā ar ANO/EEK Noteikumiem Nr. 85(22) mēra pēc ANO/EEK noteiktās metodes;
5.
“standarta aprīkojums” ir transportlīdzekļa pamata konfigurācija, tostarp visi uzstādītie aparāti/elementi, kam nav nepieciešamas nekādas papildu specifikācijas attiecībā uz konfigurāciju vai aprīkojuma līmeni, bet kas ir aprīkota ar visiem elementiem, kas noteikti Direktīvas 2007/46/EK IV vai XI pielikumā minētajos normatīvajos aktos;
6.
“vadītāja masa” ir 75 kg masa, kas atrodas vadītāja sēdekļa atskaites punktā;
7.
“braukšanas kārtībā esoša transportlīdzekļa masa” (mro) ir transportlīdzekļa masa, ieskaitot vadītāja, degvielu un šķidrumu masu, ar standarta aprīkojumu saskaņā ar izgatavotāja tehniskajiem datiem;
Ja ir uzstādīti, ņem vērā arī virsbūves, kabīnes, sakabes un rezerves riteņa(-u), kā arīinstrumentu masu.
Degvielas tvertni(-es) piepilda par vismaz 90 % no tās(to) tilpuma;
8.
“motora nominālais apgriezienu skaits” (S) ir izgatavotāja norādītais motora apgriezienu skaits min-1 (apgr./min), pie kura motors attīsta savu nominālo maksimālo lietderīgo jaudu atbilstīgi ANO/EEK Noteikumiem Nr. 85, vai, ja nominālā maksimālā lietderīgā jauda tiek sasniegta pie dažāda motora apgriezienu skaita, izmanto lielāko motora apgriezienu skaitu;
9.
“jaudas/masas attiecības koeficients” (PMR) ir skaitlisks noteikts lielums, kas aprēķināts II pielikuma 4.1.2.1.1. punktā norādītās formulas;
10.
“atskaites punkts” ir viens no šiem punktiem:
(a)
M1, N1 kategorijas transportlīdzekļu gadījumā:
i)
transportlīdzekļiem, kuriem motors atrodas priekšā: transportlīdzekļa priekšgalā;
ii)
transportlīdzekļiem, kuriem motors atrodas vidusdaļā: transportlīdzekļa centrā;
iii)
transportlīdzekļiem, kuriem motors atrodas aizmugurē: transportlīdzekļa aizmugurē;
(b)
M2, M3, N2, N3 kategorijas transportlīdzekļiem: motora punkts, kas atrodas tuvāk transportlīdzekļa priekšgalam;
11.
“mērķa paātrinājums” ir paātrinājums, ko sasniedz ar daļēji atvērtu droseļvārstu un kas saskaņā ar statistiku ir reprezentatīvs pilsētas ceļu satiksmei;
12.
“atskaites paātrinājums” ir paātrinājuma testa laikā testa trasē nepieciešamais paātrinājums;
13.
“pārnesumskaitļa svērtais koeficients” (k) ir bezizmēra skaitlisks lielums, ko izmanto, lai apvienotu divu pārnesumskaitļu testa rezultātus paātrinājuma testam un konstantā ātruma testam;
14.
“daļējas jaudas koeficients” (kP) ir bezizmēra skaitlisks lielums, ko izmanto transportlīdzekļu paātrinājuma testa un konstantā ātruma testa rezultātu svērtajai kombinācijai;
15.
“sākotnējais paātrinājums” ir paātrinājuma kontroles ierīces izmantošana pirms AA′ līnijas, lai sasniegtu stabilu paātrinājumu starp AA′ līniju un BB′ līniju, kas minēts II pielikuma I papildinājuma 1. attēlā;
16.
“bloķēts pārnesumskaitlis” ir pārnesumkārbas kontrole, kas testa laikā neļauj mainīt pārnesumu;
17.
“trokšņa slāpēšanas sistēmu konstrukciju saime vai trokšņa slāpēšanas sistēmu sastāvdaļas” ir trokšņa slāpēšanas sistēmu grupa vai sastāvdaļas, kurām uzskaitītās īpašības ir vienādas:
(a)
sauso gāzu klātbūtne izplūdes gāzu plūsmā, kas filtrēta, izmantojot absorbējošu šķiedru materiālu, kontaktā ar šo materiālu;
(b)
šķiedru veids;
(c)
ja piemērojams, saistmateriāla specifikācijas;
(d)
šķiedras vidējie izmēri;
(e)
minimālais beramo materiālu iepakojuma blīvums (kg/m³);
(f)
maksimālā kontaktvirsma starp gāzes plūsmu un absorbējošo materiālu;
18.
“trokšņa slāpēšanas sistēma” ir pilnīgs to sastāvdaļu komplekts, kas nepieciešamas transportlīdzekļa dzinēja un tā izplūdes radītā trokšņa mazināšanai;
19.
“dažādu tipu trokšņa slāpēšanas sistēma” ir trokšņa slāpēšanas sistēmas, kas ievērojami atšķiras vismaz vienā no šādiem aspektiem:
(a)
sastāvdaļu tirdzniecības nosaukumi vai tirdzniecības zīmes;
(b)
to sastāvdaļu veidojošu materiālu raksturlielumi, izņemot minēto sastāvdaļu apvalku;
(c)
to sastāvdaļu izmērs un veidols;
(d)
vismaz vienas to sastāvdaļas darbības principi;
(e)
to sastāvdaļu kombinācijas;
(f)
izplūdes trokšņa slāpēšanas sistēmu vai sastāvdaļu skaits;
20.
“trokšņa slāpēšanas rezerves sistēma vai minētās sistēmas sastāvdaļas” ir jebkura izplūdes sistēmas daļa, kas definēta 17. punktā un paredzēta izmantošanai transportlīdzeklī, un nav tā tipa daļa, kas ir piemērots šim transportlīdzeklim, kad to iesniedza apstiprinājumam saskaņā ar šo regulu;
21.
“akustiskā transportlīdzekļu brīdināšanas sistēma” (AVAS) ir hibrīda elektrotransportlīdzekļu un elektrotransportlīdzekļu sistēmas, kas gājējiem un citiem ievainojamiem satiksmes dalībniekiem sniedz informāciju par transportlīdzekļa darbību;
21.a
“tirdzniecības vieta” ir vieta, kur transportlīdzekļus glabā un piedāvā pārdošanai patērētājiem;[Gr. 23]
21.b
“tehnisks reklāmas materiāls” ir tādas tehniskās rokasgrāmatas, brošūras, bukleti un katalogi drukātā, elektroniskā vai tiešsaistes formātā, kā arī tīmekļa vietnes, kuru mērķis ir reklamēt transportlīdzekļus plašai sabiedrībai.[Gr. 24]
4. pants
Dalībvalstu vispārējie pienākumi
1. Dalībvalsts, pamatojoties uz pieļaujamo trokšņa līmeni vai izplūdes sistēmu, nedrīkst atteikties piešķirt ES vai valsts tipa apstiprinājumu attiecībā uz mehāniskā transportlīdzekļa tipu vai izplūdes sistēmas tipu, vai tādas sistēmas sastāvdaļas tipu, ko uzskata par atsevišķu tehnisku vienību, ja tiek izpildīti šādi nosacījumi:
(a)
transportlīdzeklis atbilst I pielikumā minētajām prasībām,
(b)
izplūdes sistēma vai kāda tās sastāvdaļa, ko uzskata par atsevišķu tehnisku vienību Direktīvas 2007/46/EK 3. panta 25. punkta nozīmē, atbilst šīs regulas X pielikuma prasībām.
2. Dalībvalsts, pamatojoties uz pieļaujamo trokšņa līmeni un izplūdes sistēmu, nedrīkst atteikt vai aizliegt tāda transportlīdzekļa tirdzniecību, reģistrāciju, nodošanu ekspluatācijā vai lietošanu, kam trokšņa līmenis un izplūdes sistēma atbilst I pielikuma prasībām.
3. Dalībvalsts, pamatojoties uz pieļaujamo trokšņa līmeni un izplūdes sistēmu, nedrīkst aizliegt laist tirgū izplūdes sistēmu vai kādu tās sastāvdaļu, ko uzskata par atsevišķu tehnisku vienību Direktīvas 2007/46/EK 3. panta 25. punkta nozīmē, ja tā atbilst tipam, kuram piešķirts tipa apstiprinājums saskaņā ar šo regulu.
3.aVeicot transportlīdzekļu tehniskās pārbaudes, dalībvalstis izdara skaņas līmeņa mērījumu, pamatojoties uz datiem ES tipa apstiprinājumā par katru transportlīdzekļa tipu.[Gr. 25]
4.a pants
Uzraudzība
Dalībvalstis saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 765/2008 (2008. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību(23), garantē sava tirgus efektīvu uzraudzību. Tās pienācīgi un atbilstošā apjomā pārbauda produktu īpašības saskaņā ar principiem, kas minētās Regulas 19. panta 1. punktā.[Gr. 26]
5. pants
Izgatavotāju vispārējie pienākumi
1. Izgatavotāji nodrošina, lai transportlīdzeklis, tā motors un trokšņa samazināšanas sistēma būtu projektēta, izgatavota un montēta tā, lai normālos ekspluatācijas apstākļos transportlīdzeklis neatkarīgi no tam piemītošās vibrācijas atbilstu šīs regulas noteikumiem.
2. Izgatavotāji nodrošina, ka trokšņa samazināšanas sistēma ir projektēta, izgatavota un montēta tā, lai tā būtu pietiekami aizsargāta no korozijas, kas to var skart atkarā no transportlīdzekļa ekspluatācijas apstākļiem un reģionālajām klimata atšķirībām. [Gr. 27]
3. Izgatavotājs atbild apstiprinātājai iestādei par visiem apstiprināšanas aspektiem un ražojumu atbilstības nodrošināšanu neatkarīgi no tā, vai izgatavotājs ir vai nav tieši iesaistīts visos transportlīdzekļa, sistēmas, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskas vienības izgatavošanas posmos.
6. pants
Robežvērtības
Regulas II pielikumā paredzētajos testēšanas nosacījumos ņem vērā raksturīgos ceļa braukšanas apstākļus un citas būtisku transportlīdzekļa detaļu testēšanas prasības, kas jau ir noteiktas Regulā (EK) Nr. 661/2009. Trokšņa līmenis, ko mēra saskaņā ar II pielikuma noteikumiem un noapaļo līdz tuvākajam veselajam skaitlim, nepārsniedz III pielikumā noteiktās robežvērtības. [Gr. 28]
7. pants
Pārskatīšanas klauzula
Trijos gados Pēc šīs regulas III pielikuma trešās slejas 1. posmā minētās dienas, Komisija veic detalizētu izpēti, lai pārliecinātos, vai trokšņa robežvērtības ir atbilstošas pabeidz pārskatīt III pielikumā noteiktās trokšņa robežvērtības. Pārskatā tiek ietverts ietekmes novērtējums, kurā kopumā novērtēta ietekme uz automobiļu rūpniecības nozari un jo īpaši no tās atkarīgajām nozarēm, ņemot vērā citu regulu, piemēram, par CO2 emisiju samazinājumiem un nekaitīgumu, ietekmi uz mehānisko transportlīdzekļu trokšņa līmeni. Pamatojoties uz izpētes laikā izdarītajiem secinājumiemšādu pārskatu un tā ietekmes novērtējumu, vajadzības gadījumā Komisija var iesniegt priekšlikumu šīs regulas grozījumiemiesniedz priekšlikumu šīs regulas grozījumiem, kas no konkurences viedokļa izdarāmi pēc iespējas neitrālākā veidā. Regulas III pielikuma ceturtās slejas 2. posmā minētās robežvērtības stājas spēkā sešus gadus pēc ietekmes novērtējuma apstiprināšanas un Komisijas pārskata procesa pabeigšanas.[Gr. 29]
Priekšlikumos, kas iesniegti šīs regulas grozījumiem saskaņā ar pirmo punktu, ņem vērā jaunos standartus, kurus noteikusi Starptautiskā Standartizācijas organizācija, jo īpaši standartu ISO 10844:2011.[Gr. 30]
8. pants
Trokšņa emisijas papildu noteikumi (ASEP)
1. Panta 2. līdz 6. punktu un šā punkta otro daļu piemēro M1 un N1 kategorijas transportlīdzekļiem ar iekšdedzes dzinējiem.
Transportlīdzekļi automātiski atbilst X pielikuma prasībām, ja transportlīdzekļa izgatavotājs tipa apstiprinātājai iestādei iesniedz tehnisko dokumentāciju, pierādot, ka atšķirība starp transportlīdzekļu maksimālo un minimālo dzinēja ātrumu uz BB'17 līnijas jebkuram testa nosacījumam ASEP kontroles zonā, kas noteikta VIII pielikuma 3.3. punktā attiecībā uz II pielikumā izklāstītajiem nosacījumiem, ir 1≤ 0,15 x S.
ASEP neattiecas uz N1 kategorijas transportlīdzekļiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:
(a)
dzinēja darba tilpums ir ≤ 660 cm3 un transportlīdzekļa jaudas/masas attiecības koeficients“ (PMR), kas aprēķināts, izmantojot maksimālo atļauto transportlīdzekļa masu, ir ≤ 35;
(b)
kravnesība ir ≥ 850 kg un transportlīdzekļa jaudas/masas attiecības koeficients” (PMR), kas aprēķināts, izmantojot maksimālo atļauto transportlīdzekļa masu, ir ≤ 40.[Gr. 31]
Uzskata, ka transportlīdzekļi atbilst X pielikuma prasībām, ja transportlīdzekļa izgatavotājs tipa apstiprinātājai iestādei iesniedz tehnisko dokumentāciju, pierādot, ka atšķirība starp transportlīdzekļu maksimālo un minimālo motora ātrumu uz BB' līnijas(24) jebkuram testa nosacījumam ASEP kontroles zonā, kas definēta VIII pielikuma 3. punkta 3. apakšpunktā attiecībā uz II pielikumā izklāstītajiem nosacījumiem, nepārsniedz 0,15 x S.
ASEP neattiecas uz N1 kategorijas transportlīdzekļiem, ja ir izpildīts viens no šādiem nosacījumiem:
(a)
motora tilpums nepārsniedz 660 cm3 un jaudas/masas attiecības koeficients“ (PMR), kas aprēķināts, izmantojot maksimālo atļauto transportlīdzekļa masu, nepārsniedz 35;
(b)
kravnesība ir vismaz 850 kg un ransportlīdzekļa jaudas/masas attiecības koeficients” (PMR), kas aprēķināts, izmantojot maksimālo atļauto transportlīdzekļa masu, nepārsniedz 40. [Gr. 32]
2. Transportlīdzekļa trokšņa emisija parastos braukšanas apstākļos, kas atšķiras no apstākļiem, kuros notikuši II pielikumā noteiktie tipa apstiprināšanas testi, nepamatoti neatšķiras no testa rezultāta. [Gr. 33]
3. Transportlīdzekļa izgatavotājs ar nolūku nemaina, nepielāgo vai neievieš jebkādas mehāniskas, elektriskas, termālas vai citādas ierīces vai procedūras vienīgi trokšņa emisijas prasību izpildei saskaņā ar šo regulu, ja šīs ierīces vai procedūras nedarbojas parastas ekspluatācijas laikā uz ceļiem, kuros piemēro ASEP. Parasti šos pasākumus sauc par “cycle beating” jeb “testa ciklu apiešanu”. [Gr. 34]
4. Transportlīdzeklim jāatbilst šīs regulas VIII pielikuma prasībām.
5. Tipa apstiprinājuma pieteikumā izgatavotājs sniedz paziņojumu, kas pamatots ar attiecīgiem testa rezultātiem un izveidots saskaņā ar VIII pielikuma 1. papildinājumā sniegto paraugu, ka apstiprināmais transportlīdzekļa tips atbilst 8. panta 1. un 2. apakšpunkta prasībām. [Gr. 35]
8.a pants
Informācija patērētājam
Transportlīdzekļu izgatavotāji un izplatītāji nodrošina, ka tirdzniecības vietā un tehniskajos reklāmas materiālos redzamā vietā par katru transportlīdzekli ir norādīts trokšņa līmenis decibelos (dB(A)), kas noteikts pēc saskaņotām tipa apstiprinājuma testa metodēm.
Pēc visaptveroša ietekmes novērtējuma Komisija saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru divus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei priekšlikumu par patērētāju informēšanu. Šādu priekšlikumu var integrēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 1999/94/EK (1999. gada 13. decembris) attiecībā uz patērētājiem domātas informācijas pieejamību par degvielas ekonomiju un CO2 emisijām saistībā ar jaunu vieglo automobiļu tirdzniecību(25).[Gr. 36]
8.b pants
Ceļa seguma klasifikācija un kvalitāte
Komisija saskaņā ar pārskatīšanas termiņiem, kas noteikti Direktīvā 2002/49/EK izvērtē iespēju ieviest ceļu klasifikācijas sistēmu, kas raksturotu katra Savienības ceļa tipisko riepu rites troksni, un vajadzības gadījumā Parlamentam un Padomei iesniedz priekšlikumu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.
Komisija apsver iespēju šajā priekšlikumā iekļaut prasību, saskaņā ar kuru dalībvalstīm Direktīvā 2002/49/EK paredzētajās stratēģiskajās trokšņu kartēs būtu jānorāda informācija par ceļa seguma kvalitāti. [Gr. 37]
9. pants
Akustiskā transportlīdzekļu brīdināšanas sistēma (AVAS)
Ja izgatavotājs izvēlas transportlīdzekļiem uzstādīt AVAS, izpilda X pielikuma prasības.Izgatavotāji transportlīdzekļos uzstāda AVAS. AVAS ģenerētā skaņa ir nepārtraukta skaņa, kas sniedz informāciju gājējiem un citiem mazāk aizsargātiem satiksmes dalībniekiem par darbībā esošu transportlīdzekli. Šī skaņa ir viegli asociējama ar transportlīdzekļa darbību un varētu būt līdzīga tai, ko rada tādas pašas kategorijas līdzīgi transportlīdzekļi, kas aprīkoti ar iekšdedzes dzinēju un darbojas tādos pašos apstākļos, kā arī atbilst IX pielikumā minētajām prasībām.
Komisija gada laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā izvērtē vajadzību pārskatīt šo regulu, ņemot vērā, inter alia, vai aktīvas drošības sistēmas var labāk uzlabot drošību mazāk aizsargātiem satiksmes dalībniekiem pilsētās papildus vai salīdzinājumā ar akustiskām transportlīdzekļu brīdināšanas sistēmām, un vajadzības gadījumā saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru iesniedz Parlamentam un Padomei priekšlikumu, kurā nosaka maksimālo skaņas līmeni transportlīdzekļos uzstādītajām AVAS.[Gr. 66]
10. pants
Pielikumu grozījumi
1. Lai šīs regulas tehniskās prasības varētu pielāgot tehniskajiem un zinātnes sasniegumiem, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 11. pantu, lai grozītu I, II un IV līdz XIXII pielikumu. [Gr. 39]
2. Ja robežvērtības attiecībā uz testa metodi nosaka ANO/EEK Noteikumi Nr. 51, Komisija izvērtē iespēju par III pielikumā noteikto tehnisko prasību aizstāšanu ar tiešu atsauci uz atbilstošām ANO/EEK Noteikumu Nr. 51 un Nr. 59 prasībām, ar nosacījumu, ka tās nepazemina Savienības vides un veselības standartus, un pienācīgi ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes atzinumus, un vajadzības gadījumā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei priekšlikumu par grozījumu izdarīšanu III pielikumā saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. [Gr. 40]
11. pants
Deleģēšanas īstenošana
1. Ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus, Komisijai ir nodotas Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus. [Gr. 41]
2. Pilnvaras pieņemt 10. panta 1. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktupiecu gadu laikposmu, sākot no šīs regulas pieņemšanasspēkā stāšanās dienas. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta par tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām. [Gr. 42]
3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 10. panta 1. punktā minēto pilnvaru deleģējumu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus. [Gr. 43]
4. Tiklīdz tā pieņem deleģēto tiesību aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.
5. Saskaņā ar 10. panta 1. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par vienu mēnesidiviem mēnešiem. [Gr. 44]
12. pants
Iebildumi pret deleģētiem aktiem
1.Eiropas Parlaments un Padome var izteikt iebildumus pret deleģēto aktu divu mēnešu laikā no tā paziņošanas dienas. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo termiņu pagarina par vienu mēnesi.
2.Ja pēc iepriekš minētā laikposma beigām ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus pret deleģēto aktu vai ja pirms šā datuma gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par pieņemto lēmumu necelt iebildumus, deleģētais akts stājas spēkā tā noteikumos paredzētajā dienā.
3.Ja Eiropas Parlaments vai Padome ceļ iebildumus pret pieņemtu deleģēto aktu, tas nestājas spēkā. Iestāde, kas izsaka iebildumus pret deleģēto aktu, norāda šādu iebildumu iemeslus. [Gr. 45]
13. pants
Steidzamības procedūra
1.Deleģētie akti, kas pieņemti saskaņā ar 10. panta 1. punktu, stājas spēkā uzreiz un ir piemērojami tik ilgi, līdz tiek pausti iebildumi saskaņā ar 2. punktu. Paziņojumā par deleģēto aktu Eiropas Parlamentam un Padomei norāda steidzamības procedūras izmantošanas iemeslus.
2.Gan Eiropas Parlaments, gan Padome saskaņā ar 11. panta 5. punktā minēto procedūru var iebilst pret deleģēto aktu. Šādā gadījumā Komisija tūlīt atceļ konkrēto aktu, tiklīdz ir saņemts paziņojums par Eiropas Parlamenta vai Padomes lēmumu pret to iebilst. [Gr. 46]
14. pants
Pārejas noteikumi
1. Šī regula neskar tādu ES tipa apstiprinājumu derīgumu, kas transportlīdzekļiem, sistēmām, sastāvdaļām vai atsevišķām tehniskām vienībām piešķirts pirms 16. pantā minētā datuma.
2. Apstiprinātājas iestādes turpina piešķirt paplašinājumus transportlīdzekļu, sistēmu, sastāvdaļu vai atsevišķu tehnisku vienību tipa apstiprinājumiem saskaņā ar Direktīvas 70/157/EEK noteikumiem.
3. Līdz ...(26), transportlīdzekļus ar sērijveida hibrīddzinēju piedziņu, kam ir papildu iekšdedzes dzinējs bez mehāniskas sakabes ar spēka pārvadu, atbrīvo no 8. panta prasībām.
15. pants
Atcelšana
1. Direktīva 70/157/EEK ir atcelta.
2. Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu, kas atrodas XII pielikumā.
16. pants
Stāšanās spēkā
1. Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.
...,
Eiropas Parlamenta vārdā ‐
priekšsēdētājs
Padomes vārdā ‐
priekšsēdētājs
I pielikums
ES tipa apstiprinājums attiecībā uz transportlīdzekļa tipa trokšņa līmeni
1.
PIETEIKUMS ES TIPA APSTIPRINĀJUMAM TRANSPORTLĪDZEKĻA TIPAM
1.1.
Ievērojot Direktīvas 2007/46/EK 7. panta 1. un 2. punktu, pieteikumu ES tipa apstiprinājumam iesniedz transportlīdzekļa izgatavotājs.
1.2.
Informācijas dokumenta paraugs ir sniegts 1. papildinājumā.
1.3.
Transportlīdzekļa izgatavotājam jāiesniedz tehniskajam dienestam, kas atbild par testiem, tā transportlīdzekļa tipa paraugs, kuru piesaka tipa apstiprinājumam.
1.4.
Pēc tehniskā dienesta pieprasījuma jāiesniedz arī izplūdes sistēmas paraugs un tāda motora paraugs, kuram ir vismaz tāds pats darba tilpums un nominālā maksimālā jauda, kā tam, ar ko aprīkots transportlīdzeklis, kuru piesaka tipa apstiprinājumam.
2.
MARĶĒJUMI
2.1.
Izplūdes un ieplūdes sistēmas detaļām, izņemot stiprinājumus un caurules, jābūt ar:
2.1.1.
sistēmu un to sastāvdaļu izgatavotāja preču zīmi vai tirdzniecības nosaukumu;
2.1.2.
izgatavotāja preču aprakstu.
2.2.
Šiem marķējumiem jābūt skaidri salasāmiem un neizdzēšamiem pat pēc sistēmas uzstādīšanas transportlīdzeklī.
3.
ES TIPA APSTIPRINĀJUMA PIEŠĶIRŠANA TRANSPORTLĪDZEKĻA TIPAM
3.1.
Ja attiecīgās prasības ir izpildītas, piešķir ES tipa apstiprinājumu saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK 9. panta 3. punktu un vajadzības gadījumā 10. panta 4. punktu.
3.2.
ES tipa apstiprinājuma sertifikāta paraugs ir sniegts 2. papildinājumā.
3.3.
Apstiprinājuma numuru saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK VII pielikumu piešķir katram apstiprinātajam transportlīdzekļa tipam. Tā pati dalībvalsts nepiešķir vienu un to pašu numuru citam transportlīdzekļa tipam.
4.
TIPA APSTIPRINĀJUMU GROZĪJUMI
Ja tiek pārveidots transportlīdzekļa tips, kas apstiprināts saskaņā ar šo regulu, piemēro Direktīvas 2007/46/EK 13., 14., 15., 16. pantu un 17. panta 4. punkta noteikumus.
5.
RAŽOŠANAS ATBILSTĪBA
5.1.
Lai nodrošinātu ražošanas atbilstību, veic pasākumus saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK 12. pantā noteiktajām prasībām.
5.2.
Īpaši noteikumi:
5.2.1.
Testi, kas noteikti šīs regulas VI pielikumā atbilst tiem, kas minēti Direktīvas 2007/46/EK X pielikuma 2.3.5. punktā.
5.2.2.
Direktīvas 2007/46/EK X pielikuma 3. punktā minētās apskates parasti veic reizi divos gados.
5.2.2.a
Regulas III pielikuma tabulā minētās robežvērtības mērījumu laikā piemēro ar pieņemamu pielaides robežu.[Gr. 47]
1. papildinājums
Informācijas dokuments Nr. … saskaņā ar I pielikumu Direktīvai 2007/46/EK(28) par ES tipa apstiprinājumu transportlīdzeklim attiecībā uz tā pieļaujamo trokšņa līmeni un izplūdes sistēmu
Turpmāk norādītā informācija attiecīgā gadījumā jāiesniedz trīs eksemplāros kopā ar satura rādītāju. Visi rasējumi ir jāiesniedz attiecīgā mērogā un pietiekami detalizēti uz A4 izmēra papīra vai A4 formāta mapē. Ja ir fotoattēli, tiem jābūt pietiekami detalizētiem.
Ja sistēmām, sastāvdaļām vai atsevišķām tehniskajām vienībām ir elektroniskā vadība, jāsniedz informācija par to darbību.
0.Vispārīgi noteikumi
0.1. Marka (izgatavotāja tirdzniecības nosaukums):
0.2. Tips un vispārīgs(-i) komercapraksts(-i):
0.3. Tipa identifikācijas līdzekļi, ja uz transportlīdzekļa ir marķējums (b):
2.Masa un gabarīti (e) (kg un mm) (attiecīgā gadījumā atsaucas uz rasējumu)
2.4. Transportlīdzekļa gabarīti (kopā)
2.4.1. Šasijai bez virsbūves
2.4.1.1. Garums (j):
2.4.1.2. Platums (k):
2.4.2. Šasijai ar virsbūvi
2.4.2.1. Garums (j):
2.4.2.2. Platums (k):
2.6. Transportlīdzekļa masa ar virsbūvi darba kārtībā vai šasijas masa ar kabīni, ja izgatavotājs to neaprīko ar virsbūvi, (ar standarta aprīkojumu, ieskaitot dzesēšanas šķidrumu, eļļas, degvielu, instrumentus, rezerves riteni un vadītāju) (o) (maksimālā un minimālā):
3.Motors (q)
3.1. Izgatavotājs:
3.1.1. Izgatavotāja motora kods: (marķējums uz motora vai citi identifikācijas līdzekļi)
3.2. Iekšdedzes dzinējs
3.2.1.1. Darbības princips: dzirksteļaizdedze/kompresijaizdedze, četrtaktu/divtaktu(29)
3.2.4.2. Ar degvielas iesmidzināšanu (tikai kompresijaizdedze): jā/nē(31)
3.2.4.2.2. Darbības princips: tiešā iesmidzināšana/priekškamera/virpuļkamera(32)
3.2.4.2.4. Regulators
3.2.4.2.4.1. Tips:
3.2.4.2.4.2.1. Atslēgšanās punkts, ja slodze ir: min–1
3.2.4.3. Ar degvielas iesmidzināšanu (tikai dzirksteļaizdedze): jā/nē(33)
3.2.4.3.1. Darbības princips: ieplūdes kolektors (vienpunkta/daudzpunktu(34))/tiešā iesmidzināšana/cita (precizēt)(35)
3.2.8. Ieplūdes sistēma
3.2.8.4.2. Gaisa filtrs, rasējumi, vai
3.2.8.4.2.1. Ražotājs(-i):
3.2.8.4.2.2. Tips(-i):
3.2.8.4.3. Ieplūdes klusinātājs, rasējumi, vai
3.2.8.4.3.1. Ražotājs(-i):
3.2.8.4.3.2. Tips(-i):
3.2.9. Izplūdes sistēma
3.2.9.2. Izplūdes sistēmas apraksts un/vai rasējums:
3.2.9.4. Izplūdes trokšņa slāpētājs(-i):
Priekšējās daļas, vidus un aizmugures trokšņa slāpētājam: uzbūve, tips, marķējums, vajadzības gadījumā āra troksnim: samazināšanas pasākumi motora nodalījumā un uz motora:
3.2.9.5. Izplūdes caurules atrašanās vieta:
3.2.9.6. Izplūdes trokšņa slāpētājs, kas satur šķiedrainus materiālus:
transportlīdzekļa/sastāvdaļas/atsevišķas tehniskās vienības tipam(44),ņemot vērā Direktīvu .../.../ES, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu .../.../ES.
Tipa apstiprinājuma numurs:
Paplašinājuma pamatojums:
I IEDAĻA
0.1. Marka (izgatavotāja tirdzniecības nosaukums):
0.2. Tips un vispārīgs(-i) komercapraksts(-i):
0.3. Tipa identifikācijas līdzekļi, ja marķējums atrodas uz transportlīdzekļa/sastāvdaļas/atsevišķas tehniskās vienības(45)(46)
Tehniskais dienests, kas atbildīgs par tipa apstiprinājuma testiem:
11.
Minētā dienesta sagatavotā testa protokola datums:
12.
Minētā dienesta izsniegtā ziņojuma numurs:
13.
Atbilstības zīmes atrašanās vieta uz transportlīdzekļa:
14.
Vieta
15.
Datums
16.
Paraksts
17.
Šim dokumentam ir pievienoti šādi dokumenti ar iepriekšminēto apstiprinājuma numuru: …………………………………………………………………………
………………………………………………………………………………………….
motora un trokšņa samazināšanas sistēmas rasējumi un/vai fotogrāfijas, diagrammas un plāni;
sarakstu, kurā pienācīgi identificējot norādītas detaļas, kas veido trokšņa samazināšanas sistēmu.
18.
Apstiprinājuma paplašināšanas pamatojums
19.
Piezīmes
1/ Jānorāda, ja tiek izmantots nestandarta dzinējs.
2/ Nevajadzīgo svītrot.
II pielikums
Mehānisko transportlīdzekļu radītā trokšņa mērīšanas metodes un instrumenti
1.
MĒRĪŠANAS METODES
1.1.
Troksni, ko rada apstiprināšanai pieteiktais transportlīdzekļa tips, mēra pēc divām metodēm, kuras aprakstītas šo noteikumu pielikumā, transportlīdzeklim esot kustībā un transportlīdzeklim stāvot(49). Ja transportlīdzekļa iekšdedzes dzinējs nedarbojas, transportlīdzeklim stāvot, radīto troksni mēra tikai kustībā.
Atbilstīgi V pielikuma specifikācijām, transportlīdzekļiem, kam maksimālā atļautā masa pārsniedz 2800 kg, veic saspiesta gaisa trokšņa papildu mērījumu, transportlīdzeklim stāvot, ja atbilstošā bremžu iekārta ir transportlīdzekļa daļa.
1.2.
Abus lielumus, kas izmērīti atbilstīgi 1.1. punktā minētajiem testiem, ieraksta testa protokolā un veidlapā atbilstīgi paraugam, kas ietverts šo noteikumu I pielikuma 3. papildinājumā.
2.
MĒRINSTRUMENTI
2.1.
Akustiskie mērījumi
Iekārtas trokšņa līmeņa mērīšanai jābūt skaņas līmeņa precīzijas mērītājam vai ekvivalentai mērīšanas sistēmai, kas atbilst prasībām 1. klases instrumentiem (kopā ar rekomendēto aizsargstiklu, ja tas tiek izmantots). Šīs prasības ir aprakstītas Starptautiskās elektrotehnikas komisijas (IEC) publikācijas “IEC 61672-1:2002: Elektroakustika. Skaņas līmeņa mērītāji. 1. daļa: Specifikācijas” otrajā izdevumā.
Mērījumus veic, izmantojot akustiskā mērinstrumenta “ātro” atbildi un “A” svēruma līkni, kas arī aprakstīta “IEC 61672-1:2002”. Gadījumā, ja izmanto sistēmu, kas paredz periodiski pārraudzīt A svērto skaņas spiediena līmeni, intervālam starp nolasījumiem nevajadzētu pārsniegt 30 ms (milisekundes).
Veic instrumentu apkopi, un tos kalibrē saskaņā ar instrumentu izgatavotāja norādījumiem.
2.2.
Atbilstība prasībām
Akustisko mērinstrumentu atbilstību prasībām pārbauda pēc spēkā esoša atbilstības sertifikāta. Šos sertifikātus uzskata par spēkā esošiem, ja skaņas kalibrācijas ierīces sertifikācija par atbilstību standartiem ir veikta iepriekšējo 12 mēnešu laikā un instrumentu sistēmas sertifikācija par atbilstību standartiem ir veikta iepriekšējo 24 mēnešu laikā. Visus atbilstības testus veic laboratorija, kurai ir atļauja veikt kalibrēšanu saskaņā ar atbilstīgiem standartiem.
2.3.
Visas akustisko mērījumu sistēmas kalibrēšana mērījumu virknes veikšanai
Sākot un beidzot katru mērījumu virkni, visu akustisko mērījumu sistēmu pārbauda ar skaņas kalibratoru, kas atbilst prasībām, ko piemēro vismaz 1. precīzijas klases skaņas kalibratoriem saskaņā ar IEC 60942: 2003. Neveicot papildu pielāgojumus, starpībai starp nolasījumiem, ir mazāka par vai vienāda ar 0,5 dB. Ja šī vērtība ir pārsniegta, mērījumu rezultātus, kas iegūti pēc iepriekšējās apmierinošās pārbaudes, uzskata par nederīgiem.
2.4.
Instrumenti ātruma mērīšanai
Motora apgriezienu skaitu mēra ar instrumentiem, kuru precizitāte ir ± 2 % vai augstāka pie motora apgriezieniem, kas nepieciešami, lai mērījumi tiktu veikti.
Transportlīdzekļa ātrumu uz ceļa mēra ar instrumentiem, kuru precizitāte ir vismaz ± 0,5 km/h, izmantojot nepārtrauktas mērīšanas ierīces.
Ja testēšanā izmanto atsevišķus ātruma mērījumus, instrumentiem jāatbilst specifikācijas robežām (vismaz ± 0,2 km/h).
2.5.
Meteoroloģiskie instrumenti
Meteoroloģiskajos instrumentos, ko izmanto, lai pārraudzītu apkārtējās vides apstākļus testa veikšanas laikā, iekļauj šādas ierīces, kuras atbilst vismaz šādiem precizitātes kritērijiem:
- temperatūras mērīšanas ierīce, ± 1° C,
- vēja ātruma mērīšanas ierīce, ± 1,0 m/s,
- barometriskā spiediena mērīšanas ierīce, ± 5 hPa,
- relatīvā mitruma mērīšanas ierīce, ± 5 %.
3.
MĒRĪŠANAS NOSACĪJUMI
3.1.
Testa vietas 1/ un apkārtnes nosacījumi
Testa vieta ir ļoti līdzena. Testa trases virsma ir sausa. Testa vieta ir tāda, ka, ja uz tās virsmas centrālā punkta (mikrofona līnijas PP'(50) un transportlīdzekļa plaknes centra līnijas CC'(51) krustpunktā) novieto nelielu dažādvirziena trokšņa avotu, novirzes no puslodes akustiskās maksimālās novirzes nepārsniedz ± 1 dB.
Šo nosacījumu uzskata par apmierinātu, ja ir nodrošināta atbilstība šādām prasībām:
a) 50 m rādiusā no trases centra laukums ir brīvs no tādiem lieliem skaņu atstarojošiem objektiem kā žogi, klintis, tilti vai ēkas;
b) testa trase un vietas virsma ir sausa un brīva no tādiem absorbējošiem materiāliem kā smalks sniegs vai irdenas smiltis;
c) mikrofona tuvumā nav šķēršļu, kas varētu ietekmēt akustisko lauku, un neviena persona neatrodas starp mikrofonu un trokšņa avotu. Mērītāja novērotājs ir novietojies tā, lai neietekmētu mērītāja nolasīšanu.
Mērījumus neveic sliktos laika apstākļos. Jānodrošina, ka rezultātus neietekmē vēja brāzmas.
Meteoroloģiskos instrumentus novieto blakus testa zonai 1,2 m ± 0,02 m augstumā. Mērījumus izdara, kad gaisa temperatūra ir no + 5° C līdz + 40° C.
Testus neveic tad, ja trokšņa mērīšanas intervālā vēja ātrums, tai skaitā brāzmas, mikrofona augstumā pārsniedz 5 m/s.
Trokšņa mērīšanas intervālā pieraksta lielumus, kas atspoguļo temperatūru, vēja ātrumu un virzienu, relatīvo mitrumu un barometrisko spiedienu.
Veicot nolasījumus, neņem vērā tādus maksimālos trokšņa impulsus, kas šķietami nav saistīti ar vispārējā trokšņa līmeņa pazīmēm transportlīdzekļa līmenī.
Fona troksni mēra 10 sekundes ilgi tūlīt pirms un pēc transportlīdzekļa testu virknes. Mērījumus izdara ar tiem pašiem mikrofoniem, un mikrofoni ir novietoti tāpat kā testa laikā. Ziņo par A svērto novērtēto maksimālo skaņas spiediena līmeni.
Fona troksnis (tai skaitā vēja radītais troksnis) ir vismaz 10 dB zemāks par transportlīdzekļa testa laikā radīto A svērto maksimālo skaņas spiediena līmeni. Ja atšķirība starp fona troksni un izmērīto troksni ir starp 10 un 15 dB(A), tad, lai aprēķinātu testu rezultātus, atbilstīgais labojums jāatņem no trokšņa līmeņa mērītāja datiem, kā parādīts šajā tabulā:
1/
Saskaņā ar šīs regulas VII pielikumu.
Atšķirība starp fona troksni un mērāmo troksni dB(A)
10
11
12
13
14
15
Labojums dB(A)
0,5
0,4
0,3
0,2
0,1
0,0
3.2.
Transportlīdzeklis
3.2.1.
Testējamo transportlīdzekli izvēlas tā, lai visi tā paša tipa transportlīdzekļi, kas tiek laisti tirgū, atbilstu šīs regulas prasībām. Testējamais transportlīdzeklis ir viens no tiem transportlīdzekļiem, ko izgatavotājs paredzējis laist tirgū. Mērījumus veic bez piekabēm, izņemot gadījumu, ja transportlīdzekļi nav atdalāmi. Mērījumus veic transportlīdzekļiem pie testa masas mt, kas noteikta saskaņā ar šo tabulu: [Gr. 48]
Transportlīdzekļa kategorija
Transportlīdzekļa testa masa (mt)
M1
mt = mro
N1
mt = mro
N2, N3
mt = 50 kg uz kW nominālās dzinēja jaudas
Papildu kravu, lai sasniegtu transportlīdzekļa testa masu, novieto virs velkošās(-ām) pakaļējās(-ām) ass(-īm). Papildu krava ir ierobežota līdz 75 % no maksimālās masas, kas atļauta uz aizmugurējās ass. Testa masa jāsasniedz ar ± 5 % pielaidi.
Ja papildu kravas gravitātes centru nevar iecentrēt ar aizmugurējās ass centru, transportlīdzekļa testa masa nepārsniedz uz priekšējās ass un aizmugurējās ass pieļaujamās kravas summu nepārslogotā stāvoklī, pieskaitot papildu kravu.
Testa masai transportlīdzekļiem ar vairāk nekā divām asīm ir tāda pati kā divasu transportlīdzeklim.
M2, M3
mt = mro ‐ apkalpes locekļa masa (ja vajadzīgs)
3.2.2.
Riepu rites trokšņa emisijas nosaka Regula (EK) Nr. 661/2009 par mehānisko transportlīdzekļu vispārējo drošību. Riepas, ko izmanto testam, atbilst transportlīdzeklim, tās izvēlas transportlīdzekļa izgatavotājs un norāda šīs regulas I pielikuma 3. papildinājumā. Tās atbilst vienam no to riepu izmēriem, kuras transportlīdzeklim paredzētas kā oriģinālais aprīkojums. Riepas ir vai būs pieejamas tirgū kopā ar transportlīdzekli. 2/ Riepas ir piesūknētas līdz transportlīdzekļa izgatavotāja ieteiktajam spiedienam transportlīdzekļa testa masai. Riepām ir vismaz atļautais vītnes dziļums.
3.2.3.
Pirms tiek veikti mērījumi, panāk, ka transportlīdzekļa motors darbojas normālos darba apstākļus.
3.2.4.
Ja transportlīdzeklis ir aprīkots ar vairāk nekā divu riteņu piedziņu, to testē, izmantojot piedziņu, kas paredzēta braukšanai pa normāliem ceļiem.
3.2.5.
Ja transportlīdzeklis ir aprīkots ar vienu vai vairākiem ventilatoriem ar automātisku iedarbināšanas mehānismu, izdarot mērījumus, šo sistēmu nedrīkst kavēt.
3.2.6.
Ja transportlīdzeklis ir aprīkots ar izplūdes sistēmu, kas satur šķiedrainus materiālus, izplūdes sistēma pirms testa veikšanas kondicionējama saskaņā ar IV pielikumu.
2/
Tā kā kopējo troksni lielā mērā rada arī riepas, ņemti vērā spēkā esošie normatīvie noteikumi par riepu/ceļa radītajām trokšņa emisijām. Saskaņā ar ANO/EEK Noteikumiem Nr. 117jaunākajiem grozījumiem EEK Noteikumos Nr. 117 pēc izgatavotāja pieprasījuma vilces riepas, sniega riepas un speciālās riepas neizmanto tipa apstiprināšanas un ražošanas atbilstības mērījumos (OV L 231, 29.8.2008., 19. lpp.).[Gr. 49]
4.
TESTA METODES
4.1.
Trokšņa mērīšana, transportlīdzekļiem esot kustībā
4.1.1.
Vispārīgi testu nosacījumi
Uz mērījumu trases atzīmē divas līnijas AA' un BB', kas ir paralēlas līnijai PP' un atrodas attiecīgi 10 metrus pirms un pēc PP' līnijas.
Katrā transportlīdzekļa pusē un ar katru pārnesumu veic vismaz četrus mērījumus. Regulējot mērierīci, var veikt iepriekšējus mērījumus, tomēr tos neņem vērā.
Mikrofonu novieto 7,5 m ± 0,05 m attālumā no atskaites līnijas CC′ uz trases un 1,2 m ± 0,02 m virs zemes.
Atskaites asis brīva lauka apstākļos (sk. IEC 61672-1:2002) ir horizontālas un vērstas perpendikulāri virzienā uz transportlīdzekļa braukšanas trajektorijas līniju CC'.
Transportlīdzekļa centra līnijas trajektorijai visa testa laikā kopš tuvošanās AA' līnijai līdz tam, kamēr transportlīdzekļa aizmugure šķērso BB' līniju, jāatrodas cik vien iespējams tuvu CC' līnijai. Ja transportlīdzeklis ir aprīkots ar vairāk nekā divu riteņu piedziņu, to testē, izmantojot piedziņu, kas paredzēta braukšanai pa normāliem ceļiem.
Ja transportlīdzeklis ir aprīkots ar papildu manuālo pārnesumkārbu vai ar vairāku pārnesumu asi, jāizmanto stāvoklis, ko lieto normālai braukšanai pilsētā. Visos gadījumos neņem vērā pārnesumus lēnai kustībai, transportlīdzekļa novietošanai vai bremzēšanai.
Transportlīdzekļa testa masa ir masa saskaņā ar 3.2.1. punkta tabulu.
Testa ātrums vtest ir 50 km/h ± 1 km/h. Testa ātrums jāsasniedz tad, kad atskaites punkts ir uz PP' līnijas.
4.1.2.1.1.
Jaudas attiecība pret masu (PMR)
PMR definē šādi:
PMR = (Pn / mt) x 1000 [kW/1000 kg]
Jaudas attiecību pret masu (PMR) izmanto paātrinājuma aprēķināšanai.
4.1.2.1.2.
Paātrinājuma aprēķināšana
Paātrinājuma aprēķinus veic tikai M1, N1 un M2 ≤ 3500 kg kategorijai.
Visus paātrinājumus aprēķina, izmantojot dažādus transportlīdzekļa ātrumus testa trasē3/. Minētās formulas izmanto, lai aprēķinātu wot i, wot i+1 un wot test. Ātrumu vai nu uz AA', vai PP' līnijas definē kā transportlīdzekļa ātrumu tad, kad atskaites punkts šķērso AA' (vAA') vai PP' (vPP') līniju. Ātrumu uz BB' līnijas definē, kad transportlīdzekļa aizmugure šķērso BB' (vBB') līniju. Paātrinājuma noteikšanai izmantoto metodi norāda testa protokolā.
Atbilstīgi transportlīdzekļa atskaites punkta definīcijai turpmāk minētajā formulā transportlīdzekļa garumam (lveh) ir citas vērtības. Ja atskaites punkts atrodas transportlīdzekļa priekšā, tad l = lveh, vidū: l = ½ lveh un aizmugurē: l = 0.
3/
Skatīt VII pielikuma 1. attēlu.
4.1.2.1.2.1
Aprēķināšanas procedūra transportlīdzekļiem ar manuālo pārnesumkārbu, automatizēto pārnesumkārbu, adaptīvo pārnesumkārbu un pārnesumkārbām ar maināmu pārnesumskaitli (CVT(52)), kas testēti ar bloķētu pārnesumskaitli, ir šāda:
awot test = ((vBB'/3,6)² - (vAA'/3,6)²) / (2*(20+l))
awot test vērtība, kas ir pārnesumskaitļa izvēles pamatā, ir vidējā četru awot test, i vērtība katrā spēkā esošu mērījumu posmā.
Var izmantot sākotnēju paātrinājumu. Akseleratora piespiešanas punkts pirms AA' līnijas norāda transportlīdzeklī un testa datos (skatīt I pielikuma 3. papildinājumu).
4.1.2.1.2.2.
Aprēķināšanas procedūra transportlīdzekļiem ar automatizēto pārnesumkārbu, adaptīvo pārnesumkārbu un bezpakāpju variatoru transmisijām (CVT), kas testēti ar nebloķētiem pārnesumskaitļiem.
awot test, ko izmanto, lai noteiktu pārnesumskaitļa izvēli, jābūt vidējam lielumam no četriem awot test, i katrā spēkā esošu mērījumu posmā.
Ja ierīces vai līdzekļus, kas aprakstīti 4.1.2.1.4.2. punktā, var izmantot, lai kontrolētu pārnesumkārbas darbību ar mērķi nodrošināt atbilstību testa prasībām, aprēķina awot test, izmantojot vienādojumu:
awot test = ((vBB'/3,6)² - (vAA'/3,6)²) / (2*(20+l))
Var izmantot sākotnēju paātrinājumu.
Ja netiek izmantotas nekādas ierīces vai līdzekļi, kas aprakstīti 4.1.2.1.4.2. punktā, aprēķina awot test, izmantojot vienādojumu:
Akselerators jāspiež tad, kad transportlīdzekļa atskaites punkts šķērso AA' līniju.
4.1.2.1.2.3.
Mērķa paātrinājums
Mērķa paātrinājums a urban ir tipisks paātrinājums pilsētas satiksmē, un to iegūst no statistikas pētījumiem. Tā ir funkcija, kas ir atkarīga no transportlīdzekļa PMR.
Mērķa paātrinājumu a urban definē ar:
a urban = 0,63 * log10 (PMR) - 0,09
4.1.2.1.2.4.
Atskaites paātrinājums
Atskaites paātrinājums awot ref ir nepieciešamais paātrinājums paātrinājuma testa laikā testa trasē. Tā ir funkcija, kas ir atkarīga no transportlīdzekļa jaudas attiecības pret masu. Šī funkcija katrai transportlīdzekļu kategorijai ir atšķirīga.
Atskaites paātrinājumu awot ref definē ar:
a wot ref = 1,59 * log10 (PMR) -1,41, ja PMR ≥ 25
a wot ref = a urban = 0,63 * log10 (PMR) - 0,09, ja PMR < 25
4.1.2.1.3.
Daļējas jaudas koeficients kP
Daļējas jaudas koeficientu kP (skatīt 4.1.3.1. punktu) izmanto M1 un N1 kategorijas transportlīdzekļu paātrinājuma testa rezultātu un pastāvīgā ātruma testa rezultātu svērtajai kombinācijai.
Citos gadījumos, izņemot atsevišķu pārnesumu testēšanu, nevar izmantot a wot ref a awot test vietā (skatīt 3.1.3.1. punktu).
4.1.2.1.4.
Pārnesumskaitļa izvēle
Pārnesumskaitļu izvēle testiem ir atkarīga no to īpašā paātrināšanas potenciāla awot pie pilnas jaudas, salīdzinājumā ar atskaites paātrinājumu awot ref, kas nepieciešams pilnas jaudas paātrinājuma testam.
Dažiem transportlīdzekļiem var būt dažādas transmisijas programmas vai veidi (piemēram, sporta, ziemas, pielāgojamie). Ja transportlīdzeklim ir dažādu veidu piekļuve paātrinājumiem, kurus var izmantot, transportlīdzekļa izgatavotājs pierāda, kamēr tehniskais dienests ir apmierināts, ka transportlīdzeklis ir testēts tādā veidā, kā tas sasniedz paātrinājumu, esot vistuvāk a wot ref.
4.1.2.1.4.1.
Transportlīdzekļi ar manuālajām pārnesumkārbām, automatizētajām pārnesumkārbām, adaptīvajām pārnesumkārbām vai CVT, kas testēti ar bloķētu pārnesumskaitli
Pārnesumskaitļu izvēlei iespējami šādi nosacījumi:
a) ja viens konkrēts pārnesumskaitlis rada paātrinājumu ar pielaidi ± 5 % apmērā no atskaites paātrinājuma awot ref, nepārsniedzot 3,0 m/s22,0 m/s2, testēt ar šo pārnesumskaitli;
b) ja neviens no pārnesumskaitļiem nerada vajadzīgo paātrinājumu, tad izvēlas pārnesumskaitli i ar paātrinājumu, kas lielāks par atskaites pārnesumu, un pārnesumskaitli i + 1 ar paātrinājumu, kas mazāks par atskaites pārnesumu. Ja paātrinājuma lielums pārnesumskaitlī i nepārsniedz 3,0 m/s22,0 m/s2, testam izmanto abus pārnesumskaitļus. Svērto proporciju salīdzinājumā ar atskaites paātrinājumu awot ref aprēķina šādi:
k = (a wot ref - a wot (i+1)) / (a wot (i) - a wot (i+1));
c) ja pārnesumskaitļa paātrinājums i pārsniedz 3,0 m/s22,0 m/s2, izmanto pirmo pārnesumskaitli, kas rada paātrinājumu, kurš mazāks par 3,0 m/s22,0 m/s2, ja vien pārnesumskaitlis i + 1 nodrošina paātrinājumu, kas mazāks par aurban. Šajā gadījumā jāizmanto divi pārnesumi, i un i + 1, ietverot pārnesumu i ar paātrinājumu, kas pārsniedz 3,0 m/s22,0 m/s2. Citos gadījumos neizmanto nekādus citus pārnesumus. Testa laikā panākto paātrinājumu awot test izmanto, lai awot ref vietā aprēķinātu daļējas jaudas koeficientu kP;
d) ja transportlīdzeklim ir pārnesumkārba, kurā ir tikai viena pārnesumskaitļa izvēle, paātrinājuma testu veic, izvēloties šo transportlīdzekļa pārnesumu. Iegūto paātrinājumu tad izmanto, lai awot ref vietā aprēķinātu daļējas jaudas koeficientu kP;
e) ja noteiktais motora apgriezienu skaits pārnesumā tiek pārsniegts, pirms transportlīdzeklis šķērso BB' līniju, jāizmanto nākošais augstākais pārnesums.
4.1.2.1.4.2.
Transportlīdzekļi ar automatizēto pārnesumkārbu, adaptīvajām pārnesumkārbām un CVT, kas testēti ar nebloķētu pārnesumskaitli
Jāizmanto pārnesumskaitļa selektora pozīcija pilnībā automātiskai darbībai.
Paātrinājuma lielumu awot testam aprēķina tā, kā norādīts 4.1.2.1.2.2. punktā.
Tad tests var ietvert pārnesuma maiņu uz zemāku amplitūdu un lielāku paātrinājumu. Pārnesuma maiņa uz augstāku amplitūdu un zemāku paātrinājumu nav atļauta. Jāizvairās no pārnesuma pārslēgšanās uz tādu pārnesumskaitli, kuru neizmanto braukšanai pilsētā.
Tāpēc ir atļauts izveidot un izmantot elektroniskas vai mehāniskas ierīces, ieskaitot alternatīvas pārnesumskaitļa izvēles stāvokļus, lai novērstu pārnesumskaitļa pārslēgšanos uz pārnesumu, ko parasti neizmanto īpašos testa apstākļos, braucot pilsētā.
Sasniegtajam testa paātrinājumam a wot test jābūt lielākam par vai vienādam ar aurban.
Ja iespējams, izgatavotājam jāveic viss iespējamais, lai izvairītos no testa paātrinājuma vērtības awot test, kas lielāka par 2,0 m/s2.
Sasniegto paātrinājumu awot test tad izmanto, lai awot ref vietā aprēķinātu daļējas jaudas koeficientu kP (skatīt 4.1.2.1.3. punktu).
4.1.2.1.5.
Paātrinājuma tests
Izgatavotājs nosaka atskaites punktu AA' līnijas priekšā, kur akselerators jāpiespiež līdz galam. Akseleratoram jābūt pilnībā piespiestam (cik ātri vien iespējams), kad transportlīdzekļa atskaites punkts sasniedz noteikto punktu. Akselerators jātur šajā piespiestajā stāvoklī, līdz transportlīdzekļa aizmugure sasniedz BB' līniju. Akseleratora vadības ierīce atlaižama cik iespējams ātri. Akseleratora pilnīgas piespiešanas punkts jānorāda transportlīdzeklī un testa datos saskaņā ar II pielikuma 3. papildinājumu. Tehniskajam dienestam jābūt iespējai veikt iepriekšēju testu.
Šarnīrveida transportlīdzekļa gadījumā, kas sastāv no divām neatdalām vienībām, ko uzskata par vienu transportlīdzekli, nosakot, kad tiek šķērsota BB' līnija, puspiekabi neņem vērā.
4.1.2.1.6.
Konstantā ātruma tests
Konstantā ātruma testu veic ar to pašu pārnesumu(-iem), kas paredzēts(-i) paātrinājuma testam un pie konstanta ātruma 50 km/h ar pielaidi ± 1 km/h starp līniju AA' un līniju BB'. Konstantā ātruma testa laikā paātrinājuma kontroli noregulē tā, lai, kā norādīts, starp līniju AA' un līniju BB' uzturētu konstantu ātrumu. Ja pārnesumskaitli nobloķē paātrinājuma testa veikšanai, to pašu pārnesumskaitli nobloķē konstantā ātruma testa veikšanai.
Konstantā ātruma tests nav jāveic transportlīdzekļiem ar PMR < 25.
4.1.2.2.
Transportlīdzekļi, kas attiecas uz kategoriju M2 > 3500 kg, M3, N2, N3
Transportlīdzekļa centra līnijas trajektorijai visa testa laikā kopš tuvošanās AA' līnijai līdz tam, kamēr transportlīdzekļa aizmugure šķērso BB' līniju, jāatrodas cik vien iespējams tuvu CC' līnijai. Testu veic bez piekabes vai puspiekabes. Ja piekabi nevar atdalīt no velkošā transportlīdzekļa, BB’ līnijas šķērsošanā piekabi neņem vērā. Ja transportlīdzeklis ietver aprīkojumu, piemēram, betona maisītāju, kompresoru utt., šis aprīkojums testa veikšanas laikā nedrīkst darboties. Transportlīdzekļa testa masai jābūt saskaņā ar 3.2.1. punktā sniegto tabulu.
Mērķnosacījumi M2 > 3500 kg, N2 kategorijai
Kad atskaites punkts šķērso BB' līniju, motora apgriezieniem nBB’ ir no 70 % līdz 74 % no apgriezienu skaita S, pie kura motors attīsta savu maksimālo jaudu, un transportlīdzekļa ātrumam jābūt 35 km/h ± 5 km/h. Starp AA' līniju un BB' līniju nodrošina stabilu paātrinājumu.
Mērķnosacījumi M3, N3 kategorijai:
Kad atskaites punkts šķērso BB' līniju, motora apgriezieniem nBB' ir no 85 % līdz 89 % no apgriezienu skaita S, pie kura motors attīsta savu maksimālo jaudu, un transportlīdzekļa ātrums ir 35 km/h ± 5 km/h. Starp AA' līniju un BB' līniju nodrošina stabilu paātrinājumu.
4.1.2.2.1.
Pārnesumskaitļa izvēle
4.1.2.2.1.1.
Transportlīdzekļi ar manuālo pārnesumkārbu
Jānodrošina stabils paātrinājums. Pārnesumskaitļa izvēli nosaka mērķnosacījumi. Ja ātrumu atšķirība pārsniedz doto pielaidi, tad jātestē divi pārnesumi, viens, kas ir augstāks, un otrs, kas ir zemāks par mērķātrumu.
Ja vairāk nekā viens pārnesumskaitlis atbilst mērķnosacījumiem, izvēlēties to pārnesumskaitli, kas ir tuvākais 35 km/h. Ja neviens pārnesumskaitlis neatbilst mērķnosacījumam attiecībā uz vtest,, jātestē abi pārnesumi, viens, kas ir lielāks, un viens, kas ir mazāks par vtest. Mērķa motora apgrieziena skaits jāsasniedz jebkurā gadījumā.
Jānodrošina stabils paātrinājums. Ja kādā pārnesumā nevar nodrošināt stabilu paātrinājumu, šo pārnesumu neņem vērā.
4.1.2.2.1.2.
Transportlīdzekļi ar automatizētajām pārnesumkārbām, adaptīvajām pārnesumkārbām un pārnesumkārbām ar maināmu pārnesumskaitli (CVT)
Jāizmanto pārnesumskaitļa selektora pozīcija pilnībā automātiskai darbībai. Tad tests var ietvert pārnesuma maiņu uz zemāku amplitūdu un lielāku paātrinājumu. Pārnesuma maiņa uz augstāku amplitūdu un zemāku paātrinājumu nav atļauta. Pie noteiktajiem testa nosacījumiem jāizvairās no pārnesuma pārslēgšanās uz pārnesumskaitli, ko neizmanto braukšanai pilsētā. Tāpēc ir atļauts izveidot un izmantot elektroniskas vai mehāniskas ierīces, lai novērstu pārslēgšanos uz pārnesumskaitli, kuru parasti neizmanto pie noteiktajiem testa nosacījumiem, braucot pilsētā.
Ja transportlīdzeklim ir tāda modeļa pārnesumkārba, kura nodrošina tikai viena pārnesuma izvēli (piedziņu), kas testa laikā ierobežo motora apgriezienu skaitu, transportlīdzekli testē, izmantojot tikai mērķa transportlīdzekļa ātrumu. Ja transportlīdzeklim ir tāda motora un pārnesumkārbas kombinācija, kas neatbilst 4.1.2.2.1.1. punkta prasībām, transportlīdzekli testē, izmantojot tikai mērķa transportlīdzekļa ātrumu. Mērķa transportlīdzekļa ātrums (vBB') testa vajadzībām ir = 35 km/h ± 5km/h. Pārnesuma maiņa uz augstāku amplitūdu un zemāku paātrinājumu ir atļauta pēc tam, kad transportlīdzekļa atskaites punkts šķērso PP' līniju. Jāveic divi testi, viens ar galīgo testa ātrumu vtest = vBB' + 5 km/h, un otrs ar galīgo testa ātrumu vtest = vBB' - 5 km/h. Protokolā minamais trokšņa līmenis ir tas rezultāts, kas iegūts testa laikā ar augstāko motora apgriezienu skaitu attālumā no AA' līnijas līdz BB' līnijai.
4.1.2.2.2.
Paātrinājuma tests
Kad transportlīdzekļa atskaites punkts sasniedz AA' līniju, akseleratora kontrolierīce ir pilnībā jāpiespiež (nedarbinot automātisko pārslēdzēju uz zemāku amplitūdu kā to, kādu parasti izmanto braukšanai pilsētā) un jātur pilnīgi piespiesta, līdz transportlīdzekļa aizmugure šķērso BB' līniju, bet atskaites punktam jābūt vismaz 5 m aiz BB' līnijas. Pēc tam akseleratora kontrolierīci atlaiž.
Šarnīrveida transportlīdzekļa gadījumā, kas sastāv no divām neatdalām vienībām, ko uzskata par vienu transportlīdzekli, nosakot, kad tiek šķērsota BB' līnija, puspiekabi neņem vērā.
4.1.3.
Rezultātu interpretācija
Jāatzīmē maksimālais A-svēruma skaņas spiediena līmenis, kas uzrādās katru reizi, kad transportlīdzeklis pārvietojas starp līnijām AA' un BB'. Ja ir novērota trokšņa kulminācija, kas acīmredzami pārsniedz vispārīgo skaņas spiediena līmeni, mērījumu neņem vērā. Katrā transportlīdzekļa pusē pie katra pārnesumskaitļa jāizdara vismaz četri testa mērījumi katram testa nosacījumam. Kreiso un labo pusi var mērīt vienlaicīgi vai secīgi. Lai aprēķinātu galīgo rezultātu dotajai transportlīdzekļa pusei, izmanto pirmos četrus spēkā esošos secīgu mērījumu rezultātus 2 dB(A) ietvaros, kas ļauj izslēgt spēkā neesošus rezultātus (skatīt 3.1. punktu). Katras puses rezultātu vidējo vērtību aprēķina atsevišķi. Starprezultāts ir augstākais lielums no divām vidējām vērtībām, kas matemātiski noapaļots līdz pirmajai decimāldaļai.
Ātruma mērījumi pie AA', BB' un PP' līnijas jāatzīmē un jāizmanto, lai aprēķinātu pirmo lielāko ciparu pēc decimāldaļas.
Aprēķinātais paātrinājums awot test jāpieraksta līdz otrajam ciparam pēc decimāldaļas.
4.1.3.1.
Transportlīdzekļi, kas attiecas uz kategoriju M1, N1 un M2 ≤ 3500 kg
Aprēķinātas vērtības paātrinājuma testam un konstanta ātruma testam nosaka šādi:
Kur k = (awot ref - awot (i+1))/(awot (i) - awot (i+1))
Ja tiek izdarīts tests ar vienu pārnesumu, tad testa vērtības ir katrā testā iegūtie testa rezultāti.
Galīgo rezultātu aprēķina, apvienojot Lwot rep un Lcrs rep. Vienādojums ir:
Lurban = Lwot rep – kP * (Lwot rep– Lcrs rep)
No svērtā faktora kP iegūst daļējas jaudas koeficientu braukšanai pilsētā. Citos gadījumos, kad ir veikts tests ar vairāk nekā vienu pārnesumu, kP aprēķina šādi:
kP = 1 – (aurban / awot ref)
Ja testa veikšanai ir paredzēts tikai viens pārnesums, kP ir:
kP = 1 – (aurban / awot test)
Gadījumos, kad awot test ir mazāks par aurban:
kP = 0
4.1.3.2.
Transportlīdzekļi, kas attiecas uz kategoriju M2 > 3500 kg, M3, N2, N3
Ja testē vienu pārnesumu, galīgais rezultāts ir vienāds ar starprezultātu. Ja testē divus pārnesumus, jāaprēķina starprezultātu vidējais aritmētiskais lielums.
4.2.
Stāvošu transportlīdzekļu radītā trokšņa mērījumi
4.2.1.
Trokšņa līmenis transportlīdzekļu tuvumā
Mērījumu rezultāti jāiekļauj I pielikuma 3. papildinājumā minētajā testa protokolā.
4.2.2.
Akustiskie mērījumi
Mērījumu veikšanai izmanto precīzijas trokšņa līmeņa mērītāju vai līdzvērtīgu mērīšanas sistēmu, kas definēta 2.1. punktā.
4.2.3.
Testa vieta ‐ vietējie apstākļi, kā minēts II pielikuma 2. papildinājuma 1. attēlā
4.2.3.1.
Mikrofona tuvumā nedrīkst būt nekādi šķēršļi, kas varētu ietekmēt akustisko lauku, un neviens nedrīkst atrasties starp mikrofonu un trokšņa avotu. Mērījumu novērotājam jānovietojas tā, lai neietekmētu mērījumu nolasīšanu.
4.2.4.
Traucējošas skaņas un vēja radītie traucējumi
Mērinstrumentu rādījumiem, ko rada fona troksnis un vējš, jābūt vismaz par 10 dB(A) zemākiem nekā mērāmais trokšņa līmenis. Mikrofons aprīkojams ar piemērotu vējstiklu ar noteikumu, ka tiek ņemts vērā tas, kā tas ietekmē mikrofona jutīgumu (skatīt 2.1. punktu).
4.2.5.
Mērīšanas metode
4.2.5.1.
Mērījumu veids un skaits
Maksimālais trokšņa līmenis, ko izsaka A svērtajos decibelos (dB(A)), jāmēra 4.2.5.3.2.1. punktā minētājā darbības laikā.
Katrā mērījumu punktā veic vismaz trīs mērījumus.
4.2.5.2.
Transportlīdzekļa novietošana un sagatavošana
Transportlīdzeklim jāatrodas testa zonas centrālajā daļā ar pārnesuma selektoru neitrālā pozīcijā un iedarbinātu sajūgu. Ja transportlīdzekļa modelis to nepieļauj, transportlīdzekli testē saskaņā ar izgatavotāja norādījumiem par motora testēšanu stacionārā stāvoklī. Pirms katras mērījumu sērijas motoram jānodrošina tā normālas darbības apstākļi atbilstīgi izgatavotāja norādēm.
Ja transportlīdzeklis ir aprīkots ar ventilatoru(-iem), kam ir automātisks palaides mehānisms, izdarot trokšņa līmeņa mērījumus, šīs sistēmas darbībā nedrīkst iejaukties.
Motora pārsegam vai nodalījuma pārsegam, ja tāds ir, jābūt aizvērtam.
4.2.5.3.
Trokšņa mērīšana izplūdes caurules tuvumā, kā minēts II pielikuma 2. papildinājuma 1. attēlā.
4.2.5.3.1.
Mikrofona novietojums
4.2.5.3.1.1.
Mikrofonu novietoto 0,5 m ± 0,01 m attālumā no 1. attēlā parādītā izplūdes caurules atskaites punkta, un 45° (± 5°) leņķī pret caurules gala izplūdes asi. Mikrofonam jābūt atskaites punkta augstumā, bet ne zemāk kā 0,2 m no zemes virsmas. Mikrofona atskaites asij jābūt zemes virsmai paralēlā plaknē, un tai jābūt vērstai uz izplūdes atveres atskaites punktu. Ja ir iespējamas divas mikrofona pozīcijas, izmanto vistālāko vietu sānos no transportlīdzekļa garengriezuma centra līnijas. Ja izplūdes atveres atskaites punkts atrodas 90° leņķī no transportlīdzekļa garengriezuma centra līnijas, mikrofonu novieto punktā, kas atrodas vistālāk no motora.
4.2.5.3.1.2.
Transportlīdzekļiem, kam izplūdes caurules atrodas vairāk nekā 0,3 m attālumā viena no otras, mērījumus veic katrai atverei. Pieraksta augstāko vērtību.
4.2.5.3.1.3.
Ja izplūdes atverei ir divas vai vairāk caurules, kas atrodas mazāk nekā 0,3 m attālumā viena no otras un kas ir savienotas ar vienu un to pašu trokšņa slāpētāju, veic tikai vienu mērījumu; mikrofons jānovieto pie izplūdes caurules, kura atrodas tuvāk transportlīdzekļa ārējai malai vai, ja tādas izplūdes caurules nav, pie izplūdes caurules, kas atrodas visaugstāk virs zemes.
4.2.5.3.1.4.
Transportlīdzekļiem ar vertikālu izplūdes izvadu (piemēram, komerciāliem transportlīdzekļiem) mikrofonu novieto vienā līmenī ar izplūdes izvadu. Tā ass ir vertikāla un virzienā uz augšu. Tas jānovieto 0,5 m ± 0,01 m attālumā no gāzu izplūdes caurules atskaites punkta, bet ne mazāk kā 0,2 m tājā transportlīdzekļa pusē, kam izplūdes izvads atrodas vistuvāk.
4.2.5.3.1.5.
Ja izplūdes izvads atrodas zem transportlīdzekļa korpusa, mikrofonu novieto vismaz 0,2 m attālumā no transportlīdzekļa tuvākās malas, punktā, kas ir tuvākais, bet ne mazāk kā 0,5 m attālumā no izplūdes caurules atskaites punkta un 0,2 m virs zemes, bet ne vienā līnijā ar izplūdes gāzu plūsmu. Dažos gadījumos var nenodrošināt atbilstību 4.2.5.3.1.1. punktā minētajai prasībai par leņķi.
4.2.5.3.2.
Motora darbības apstākļi
4.2.5.3.2.1.
Motora apgriezienu mērķa skaits
Motora apgriezienu mērķa skaitu definē kā:
- 75 % no motora apgriezienu skaita S transportlīdzekļiem ar nominālo motora apgriezienu skaitu ≤ 5000 min-1
- 3750 min-1 transportlīdzekļiem ar nominālo motora apgriezienu skaitu virs 5000 min-1 un zem 7500 min-1
- 50 % no motora apgriezienu skaita S transportlīdzekļiem ar nominālo motora apgriezienu skaitu ≥ 7500 min-1
Ja transportlīdzeklis nevar sasniegt šādu motora apgriezienu skaitu, motora apgriezienu skaits ir 5 % mazāks par maksimāli iespējamo mērķa motora apgriezienu skaitu šim stacionārajam testam.
4.2.5.3.2.2.
Testa procedūra
Motora apgriezienu skaitu pakāpeniski palielina no brīvgaitas līdz mērķa motora apgriezienu skaitam, nepārsniedzot pielaidumu ± 3 % apmērā no mērķa motora apgriezienu skaita, un tas jāuztur nemainīgs. Pēc tam droseļvārstu ātri atlaiž un motora apgriezienu skaits atgriežas pie tāda, kāds tas ir brīvgaitā. Trokšņa līmeni mēra darbības periodā, kas sastāv no vienu sekundi ilgas konstanta motora apgriezienu skaita uzturēšanas, un visu ātruma samazināšanas laiku, maksimālo trokšņa līmeņa mērītāja nolasījumu, kas matemātiski noapaļots līdz pirmajai decimāldaļai, uzskata par testa rezultātu.
4.2.5.3.2.3.
Testa apstiprināšana
Mērījumu uzskata par spēkā esošu, ja testa motora apgriezienu skaits nenovirzās no mērķa motora apgriezienu skaita par vairāk kā ± 3 % vismaz 1 sekundi ilgi.
4.2.6.
Rezultāti
Katrā testa stāvoklī izdara vismaz trīs mērījumus. Pieraksta maksimālā A-svēruma skaņas spiediena vērtību, kas tiek norādīta katrā no trim mērījumiem. Lai noteiktu galīgo rezultātu dotajai mērījumu pozīcijai, izmanto pirmos trīs spēkā esošos secīgu mērījumu rezultātus 2 dB(A) ietvaros, kas ļauj izslēgt spēkā neesošus rezultātus (ņemot vērā testa vietas specifikācijas, kā minēts 3.1. punktā). Galīgo rezultātu veido maksimālais trokšņa līmenis visās mērījumu stāvokļos un trijos mērījumu rezultātos.
1. papildinājums
1. attēls.Mērīšanas pozīcijas, transportlīdzekļiem esot kustībā
T = skats no augšas
S = skats no sāna
A = mērcaurule
B = uz leju saliekta caurule
C = taisna caurule
D = vertikāla caurule
1 = atskaites punkts
2 = ceļa virsma
2. attēls.Atskaites punkts
3a. attēls
3b. attēls
3c. attēls
3d. attēls
3a.–3d. attēls. Piemēri mikrofona novietošanai atkarībā no izplūdes caurules atrašanās vietas
III pielikums
Robežvērtības
Trokšņa līmenis, ko mēra saskaņā ar II pielikuma noteikumiem un noapaļo uz leju līdz tuvākajam veselajam skaitlim, ja skaitlis aiz komata ir mazāks par 5, un noapaļo uz augšu līdz tuvākajam veselajam skaitlim, ja skaitlis aiz komata ir 5 vai lielāks par to, nepārsniedz šādas robežas.
Transportlīdzekļa kategorija
Transportlīdzekļa kategorijas apraksts
Jaunu transportlīdzekļu tipa apstiprinājuma robežvērtības, kas izteiktas dB(A)
[decibeli(A)]*
Tipa apstiprinājuma robežvērtības jaunu transportlīdzekļu tipiem un jaunu transportlīdzekļu reģistrācijai, tirdzniecībai un nodošanai ekspluatācijā, kas izteiktas dB(A)
[decibeli(A)]*
1. posms stājas spēkā
[6 gadi pēc publicēšanas]
2. posms stājas spēkā
[8 gadi pēc publicēšanas]
M
Transportlīdzekļi, kas paredzēti pasažieru pārvadāšanai
M1
sēdvietu skaits ≤ 9; ≤ 125 kW/tonna
68
68
sēdvietu skaits ≤ 9; 125 kW/tonna < jaudas attiecība pret masu ≤ 150 kW/tonna
70
70
sēdvietu skaits ≤ 9; jaudas attiecība pret masu > 150 kW/tonna
73
73
M1
sēdvietu skaits ≤ 4, ieskaitot vadītāju; jaudas attiecība pret masu > 200 kW/tonna vadītāja sēdekļa R punkts < 450 mm no zemes
74
74
M2
sēdvietu skaits > 9; masa ≤ 2,5 tonnas
69
69
sēdvietu skaits > 9; 2,5 tonnas < masa < 3,5 tonnas
72
72
sēdvietu skaits > 9; 3,5 tonnas < masa < 5 tonnas;
75
75
M3
sēdvietu skaits > 9; masa > 5 tonnas; nominālā dzinēja jauda ≤ 180kW
74
74
sēdvietu skaits > 9; masa > 5 tonnas; 180 kW < nominālā dzinēja jauda ≤ 250 kW
77
77
sēdvietu skaits > 9; masa > 5 tonnas; nominālā dzinēja jauda > 250 kW
78
78
N
Transportlīdzekļi, kas paredzēti preču pārvadāšanai
Palielinātās Robežvērtības palielina par 1dBir spēkā tikai tad, ja transportlīdzekļiem, kas atbilst attiecīgajai apvidus transportlīdzekļu definīcijai, kas minēta ES Direktīvas 2007/46/EK II pielikuma A daļas 4. punktā.
**
M1 kategorijas transportlīdzekļu palielinātās robežvērtības apvidus transportlīdzekļiem ir spēkā tikai tad, ja maksimālā pieļaujamā masa ir lielāka par 2 tonnām.[Gr. 61]
IV pielikums
Trokšņa slāpēšanas sistēmas, kas satur šķiedrainus absorbējošus materiālus
1.
Vispārīgi noteikumi
Šķiedrainus absorbējošus materiālus var izmantot trokšņa slāpēšanas sistēmās vai to sastāvdaļās, ja tiek izpildīts kāds no šiem nosacījumiem:
(a) ja izplūdes gāzes nesaskaras ar šķiedrainiem materiāliem;
(b) trokšņa slāpēšanas sistēma vai tās sastāvdaļas ir no tās pašas konstrukciju saimes kā sistēmas vai sastāvdaļas, kas ar tipa apstiprinājuma procesu saskaņā ar šīs regulas prasībām ir apstiprinātas citam transportlīdzekļa tipam, pierādot, ka tās nenolietosies.
Ja nav izpildīts neviens no nosacījumiem, visu trokšņa slāpēšanas sistēmu vai tās sastāvdaļas iesniedz parastai kondicionēšanai, izmantojot vienu no trim turpmāk aprakstītajām iekārtām un procedūrām.
1.1.
Nepārtraukta ekspluatācija 10 000 km uz ceļa.
1.1.1.
50 ± 20 % no šīs ekspluatācijas ir braukšana pilsētā un otru pusi ‐ braucot ar lielu ātrumu lielus attālumus; nepārtrauktu braukšanu var aizstāt ar attiecīgām trases testu programmām.
1.1.2.
Šajā laikā abi ātrumu režīmi ir jāmaina vismaz divas reizes.
1.1.3.
Pilna testa programma ietver vismaz 10 pārtraukumus, kas ilgst vismaz trīs stundas, lai imitētu iespējamos atdzišanas un kondensācijas efektus.
1.2.
Kondicionēšana testa stendā
1.2.1.
Izmantojot standarta detaļas un ievērojot transportlīdzekļa izgatavotāja norādījumus, izplūdes sistēmai vai to sastāvdaļām jābūt uzstādītām transportlīdzeklim, kas minēts I pielikuma 1.3. punktā, vai motoram, kas minēts I pielikuma 1.4. punktā. Attiecībā uz transportlīdzekli, kas minēts I pielikuma 1.3. punktā, tas jāuzstāda uz dinamometra veltņiem. Attiecībā uz motoru, kas minēts I pielikuma 1.4. punktā, tas jāsavieno ar dinamometru.
1.2.2.
Testu veic sešu stundu periodos ar vismaz 12 stundu pārtraukumu starp katru periodu, lai imitētu jebkuras iespējamās atdzišanas un kondensācijas efektus.
1.2.3.
Katrā sešu stundu periodā motoru darbina, pēc kārtas ievērojot šādus nosacījumus:
(a) piecu minūšu posms brīvgaitas ātrumā;
(a) vienas stundas posms ar ¼ slodzes ar ¾ nominālā maksimālā apgriezienu skaita (S);
(b) vienas stundas posms ar ½ slodzes ar ¾ nominālā maksimālā apgriezienu skaita (S);
(c) desmit minūšu posms ar pilnu slodzi ar ¾ nominālā maksimālā apgriezienu skaita (S);
(d) piecpadsmit minūšu posms ar ½ slodzes ar nominālo maksimālo apgriezienu skaitu (S);
(e) trīsdesmit minūšu posms ar ¼ slodzes ar nominālo maksimālo apgriezienu skaitu (S).
Kopējais sešu periodu ilgums: trīs stundas.
Katrs periods ietver divas iepriekš minēto posmu virknes no a) līdz f).
1.2.4.
Testēšanas laikā trokšņa slāpēšanas sistēmu vai tās sastāvdaļas nedzesē ar pastiprinātu velkmi, kas ap transportlīdzekli imitē normālu gaisa plūsmu. Taču pēc izgatavotāja pieprasījuma trokšņa slāpēšanas sistēmu vai tās sastāvdaļas var dzesēt, lai nepārsniegtu fiksēto temperatūru pie tā ieplūdes caurules, kad transportlīdzeklis brauc ar maksimālo ātrumu.
1.3.
Kondicionēšana ar pulsāciju
1.3.1.
Transportlīdzeklis, kas minēts I pielikuma 1.3. punktā, vai motors, kas minēts I pielikuma 1.4. punktā, ir aprīkots ar izplūdes sistēmu vai tās sastāvdaļām. Pirmajā gadījumā transportlīdzekli novieto uz dinamometra veltņiem.
Otrajā gadījumā motoru pievieno dinamometram. Testa iekārtu, kuras sīki izstrādāta shēma redzama šā pielikuma papildinājuma 1. attēlā, pievieno pie trokšņa slāpēšanas sistēmas izvada. Ir derīga jebkura cita iekārta, kas nodrošina līdzvērtīgus rezultātus.
1.3.2.
Testa iekārtu noregulē tā, lai ātrdarbības vārsts izplūdes gāzu plūsmu pārmaiņus apturētu un atjaunotu, veicot 2 500 ciklus.
1.3.3.
Vārsts atveras, kad izplūdes gāzu pretspiediens, ko mērā vismaz 100 mm pirms ieplūdes atloka, sasniedz vērtību starp 0,35 un 0,40 kPa. Tas aizveras, kad šis spiediens neatšķiras vairāk par 10 % nospiediena stabilizētās vērtības ar atvērtu vārstu.
1.3.4.
Laika aiztures slēdzi noregulē uz laiku, kad notiek gāzes izplūde, kas rodas 1.3.3. punktā iepriekš noteikto noteikumu izpildes rezultātā.
1.3.5.
Motora darbības ātrums ir 75 % no ātruma (S), ar kādu motors attīsta maksimālo jaudu.
1.3.6.
Jauda, ko rāda dinamometrs, ir 50 % no jaudas ar pilnīgi atvērtu droseļvārstu, ko mēra, kad motora ātruma (S) ir 75 %.
1.3.7.
Visus noplūdes caurumus testa laikā aiztaisa.
1.3.8.
Visu testu pabeidz 48 stundu laikā.
Ja vajadzīgs, ik pēc stundas ir viens dzesēšanas periods.
1. papildinājums
1. attēls
Testa iekārta kondicionēšanai ar pulsāciju
1.
Ieplūdes caurules atloks vai uzmava, savienošanai ar testējamās izplūdes sistēmas aizmuguri
2.
Ar roku darbināms regulēšanas vārsts
3.
Kompensētājrezervuārs ar maksimālo tilpību 40 l un uzpildes laiku ne mazāku par vienu sekundi
4.
Spiediena slēdzis ar darbības diapazonu 0,05 līdz 2,5 bar
5.
Laika aiztures slēdzis
6.
Impulsu skaitītājs
7.
Ātrdarbības vārsts, piemēram, izplūdes bremžu vārsts 60 mm diametrā, ko darbina pneimatiskais cilindrs ar jaudu 120 N pie 4 bar. Reakcijas laiks gan atveroties, gan aizveroties nedrīkst pārsniegt 0,5 sekundes
8.
Izplūdes gāzu izsūknēšana
9.
Lokana caurule
10.
Manometrs
V pielikums
Saspiesta gaisa radītais troksnis
1.
Mērīšanas metode
Stāvošam transportlīdzeklim veic mērījumu ar mikrofonu 2. un 6. stāvoklī saskaņā ar 1. attēlu. Lielāko A svērto trokšņa līmeni reģistrē, ventilējot spiediena regulatoru, kā arī ventilācijas laikā gan pēc darba, gan stāvbremžu lietošanas.
Spiediena regulatora ventilācijas laikā troksni mēra ar brīvgaitas ātrumā ieslēgtu motoru. Ventilēšanas troksni reģistrē, darbinot darba bremzes un stāvbremzes; pirms katra mērījuma gaisa kompresora agregātā jāpalielina spiediens līdz lielākajam pieļaujamajam, un tad motors jāizslēdz.
2.
Rezultātu vērtēšana
Visos mikrofona stāvokļos veic divus mērījumus. Lai kompensētu mērinstrumentu neprecizitāti, mērītāja rādījumu samazina par 1 dB(A) un samazināto vērtību uzskata par mērījuma rezultātu. Rezultātus uzskata par derīgiem, ja starpība starp izdarītiem mērījumiem ar mikrofonu tādā pašā stāvoklī nepārsniedz 2 dB(A). Lielāko mērījumu vērtību uzskata par testa rezultātu. Ja šī vērtība pārsniedz trokšņa robežu par 1 dB(A), veic divus papildu mērījumus attiecīgā mikrofona stāvoklī. Šajā gadījumā minētājā mikrofona stāvoklī trim no četriem šādi gūtu mērījumu rezultātiem jāatbilst trokšņa robežai.
3.
Robežvērtības
Trokšņa līmenis nepārsniedz 72 dB(A) robežu.
1. papildinājums
1. attēls.Mikrofona novietojums saspiesta gaisa trokšņa mērījumiem
Mērījumu veic stāvošam transportlīdzeklim saskaņā ar 1. attēlu, izmantojot divus mikrofona stāvokļus 7 m attālumā no transportlīdzekļa kontūras un 1,2 m virs zemes.
VI pielikums
Transportlīdzekļu ražošanas atbilstības pārbaudes
1.
Vispārīgi noteikumi
Šīs prasības ir saskaņā ar ražošanas atbilstības (RA) pārbaudei paredzētiem testiem, ko veic saskaņā ar I pielikuma 5. punktu.
2.
Testēšanas procedūra
Testēšanas vieta un mērinstrumenti ir tādi, kā aprakstīts II pielikumā.
2.1.
Veic pārbaudāmā(-o) transportlīdzekļa(-u) braucoša transportlīdzekļa trokšņa mērījumu testu, kas ietverts II pielikuma 4.1. punktā.
2.2.
Saspiesta gaisa radītais troksnis
Transportlīdzekļiem, kā maksimālā masa pārsniedz 2800 kg un kas aprīkoti ar saspiesta gaisa sistēmām, jāveic papildu tests saspiesta gaisa radītā trokšņa mērīšanai, kas noteikts V pielikuma 1. punktā.
2.3.
Papildu trokšņa emisijas noteikumi
Transportlīdzekļa izgatavotājs novērtē atbilstību ASEP, veicot atbilstīgu novērtējumu vai testēšanu, kas aprakstīta VIII pielikumā.
3.
Paraugu ņemšana un rezultātu novērtējums
Jāizvēlas viens transportlīdzeklis un jāveic 2. punktā minētie testi. Ja testu rezultāti atbilst RA prasībām, kas minētas Direktīvas 2007/46/EK X pielikumā, tad transportlīdzeklis ir izpildījis RA prasības. Piemērojamās RA prasības ir III pielikumā minētās robežvērtības ar papildu pielaidi 1 dB(A) apmērā.[Gr. 52]
Ja viens no testu rezultātiem neatbilst RA prasībām, kas minētas Direktīvas 2007/46/EK X pielikumā, ir jāpārbauda divu vai vairāku viena tipa transportlīdzekļu atbilstība saskaņā ar šī pielikuma 2. punktu.
Ja otrā un trešā transportlīdzekļa testu rezultāti atbilst RA prasībām, kas minētas Direktīvas 2007/46/EK X pielikumā, transportlīdzekli uzskata par atbilstošu RA prasībām.
Ja viens no otrā vai trešā transportlīdzekļa testa rezultātiem neatbilst RA prasībām, kas minētas Direktīvas 2007/46/EK X pielikumā, transportlīdzekļu tipu uzskata par neatbilstošu šīs regulas prasībām, un izgatavotājs veic nepieciešamos pasākumus atbilstības atjaunošanai.
VII pielikums
Specifikācijas testa vietai
1.
Ievads
Šajā pielikumā aprakstītas specifikācijas attiecībā uz testa trases fiziskajām pazīmēm un struktūru. Šajās specifikācijās, kuru pamatā ir speciāla norma1/, aprakstītas paredzētās fiziskās pazīmes, kā arī testa metodes, kas ļauj pārbaudīt šīs pazīmes.
2.
Paredzētās virsmas pazīmes
Virsmu uzskata par atbilstošu šai normai, ja ir noteikta tekstūra un tukšumu saturs vai skaņas absorbcijas koeficients un ir konstatēts, ka izpildītas visas 2.1. līdz 2.4. punkta prasības, kā arī ar noteikumu, ka izpildītas konstrukcijas prasības, kas noteiktas 3.2. punktā.
Ja virsma neatbilst prasībai par atlikuma tukšumu saturu, to pieņem vienīgi tad, ja skaņas absorbcijas koeficients α ≤ 0,10. Par mērīšanas norisi sk. 4.2. punktu. Arī prasības 2.1. punktā un šajā punktā uzskata par izpildītām vienīgi tad, ja skaņas absorbcija ir izmērīta un konstatēts, ka tā ir α ≤ 0,10.
Piezīme: svarīgākā pazīme ir skaņas absorbcija, lai gan atlikuma tukšumu saturu būvinženieri izmanto biežāk. Tomēr skaņas absorbcija ir jāmēra vienīgi tad, ja virsma neatbilst prasībai attiecībā uz tukšumu saturu. Atlikuma tukšumu satura rādītājs saistīts ar relatīvi lielu daudzumu neskaidrību gan mērījumu iznākumu, gan atbilstīguma ziņā, un tāpēc var gadīties, ka dažas virsmas tiktu kļūdaini noraidītas, ja izmantotu vienīgi atsauces uz tukšumu satura mērījumu.
2.3.
Tekstūras dziļums
Tekstūras dziļums (TD), kas izmērīts saskaņā ar apjoma mērīšanas metodi (skatīt 4.3. punktu turpmāk), ir šāds:
TD > 0,4 mm
1/ ISO10844:1994Pirmos piecus gadus pēc šīs regulas spēkā stāšanās izgatavotāji var izmantot testa trases, kas sertificētas saskaņā ar ISO 10844:1994 vai ISO 10844:2011. Pēc šī termiņa beigām izgatavotāji drīkst izmantot tādas testa trases, kas atbilst tikai ISO 10844:2011.[Gr. 53]
.2.4.
Virsmas viendabīgums
Ir jāveic viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka virsma testa zonas iekšpusē ir iespējami viendabīga. Tas attiecas uz tekstūru un tukšumu saturu, bet vērā ir jāņem arī tas, ka, ja ripojums ir labāks dažās vietās, salīdzinot ar citām, tekstūra var būt atšķirīga, un ka iespējams viendabīguma trūkums, kas izraisa atšķirības.
2.5.
Testa periods
Lai pārbaudītu, vai virsma joprojām atbilst tekstūras un tukšumu satura vai skaņas absorbcijas prasībām, ko nosaka šis standarts, regulāri veic virsmas testēšanu ar šādiem intervāliem:
a) Attiecībā uz atlikuma tukšumu saturu vai skaņas absorbciju:
kad virsma ir jauna;
ja virsma atbilst prasībām, kad ir jauna, nekādi papildu regulāri testi nav vajadzīgi. ja virsma neatbilst prasībām tad, kad ir jauna, tā var atbilst prasībām vēlāk, jo segumi laika gaitā mēdz sablīvēties.
b) Attiecībā uz tekstūras dziļumu (TD):
kad virsma ir jauna;
kad sākas trokšņa testi (NB: ne ātrāk kā četras nedēļas pēc uzklāšanas);
tad reizi divpadsmit mēnešos.
3.
Testa virsmas shēma
3.1.
Apgabals
Plānojot un īstenojot testa virsmu, svarīgi pārliecināties vismaz par to, ka apgabals, ko šķērso transportlīdzekļi, kas pārvietojas pa testa trasi, ir pārklāts ar speciālu testa segumu ar pienācīgu rezervi drošai un ērtai braukšanai. Šajā nolūkā ir svarīgi, lai trase būtu vismaz 3 m plata un šīs pašas trases garums ārpus līnijām AA' un BB' sniegtos vismaz 10 m. 1. attēlā aplūkojama piemērota testa vieta un norādīts minimālais laukums, kas, izmantojot mašīnas, pārklājams ar speciālu testa virsmas materiālu un sablīvējams. Saskaņā ar II pielikuma 4.1.1. punktu mērījumi veicami abās transportlīdzekļa pusēs. Var rīkoties divējādi: mērījumus veic vai nu ar mikrofoniem, kas novietoti divās vietās (pa vienam trases malās), ja transportlīdzeklis pārvietojas vienā virzienā, vai ar mikrofonu, kas novietots tikai vienā trases pusē, ja transportlīdzeklis pārvietojas divos virzienos. Ja izmanto pēdējo pieminēto metodi, attiecībā uz to trases malu, kur nav mikrofona, netiek izvirzītas nekādas prasības.
Minimālās prasības testa virsmas zonai. Tumšākā daļa tiek saukta par “Testa zonu”.
3.2.
Virsmas projektēšana un sagatavošana
3.2.1.
Projekta pamatprasības
Testa virsma atbilst četrām prasībām, ko piemēro projektam..
3.2.1.1.
Tā ir no blīva asfaltbetona.
3.2.1.2.
Sīkšķembu lielums nepārsniedz 8 mm (pielaide ir no 6,3 mm līdz 10 mm).
3.2.1.3.
Seguma slāņa biezums vietā, kur veic braucienus, ir > 30 mm.
3.2.1.4.
Par saistvielu izmanto nemodificētu bitumu, ko raksturo tieša iespiešanās.
3.2.2.
Vadlīnijas projektēšanai
Maisījuma granulometriskā līkne, kas norāda uz vēlamajām pazīmēm, aplūkojama 2. attēlā. Turklāt 1. tabulā var iepazīties ar vadlīnijām, lai iegūtu vēlamo tekstūru un izturīgumu. Granulometriskā līkne atbilst šādai formulai:
P (% izsijāts) = 100 . (d/dmax)1/2
kur:
d = kvadrātacu sieta izmērs milimetros
dmax= 8 mm vidējai līknei
dmax= 10 mm zemākās pielaides līknei
dmax= 6,3 mm augstākās pielaides līknei
Maisījuma granulometriskā līkne asfalta maisījumā ar pielaidēm
Papildus prasībām, kas minētas no 1. līdz 3.2.2. punktam, izpilda šādas ISO 10844:2011 prasības vai būtu jāatsaucas uz ISO 10844:1994 5 gadus ilgā pārejas periodā: [Gr. 54]
a)
smilts daļiņas (0,063 mm < izmērs sietam ar kvadrātveida acīm < 2 mm) sastāv no ne vairāk kā 55 % dabiskās smilts un vismaz 45 % smalcinātās smilts;
b)
pamats un slānis zem tā nodrošina labu stabilitāti un vienmērīgumu saskaņā ar labākajām ceļu būves metodēm;
c)
sīkšķembas ir drupinātas (100 % drupinājuma skaldņu) un no materiāla, kam ir augsta izturība pret sadrupšanu;
d)
maisījumā izmantotajām sīkšķembām jābūt mazgātām;
e)
virsmai nepievieno nekādas papildu šķembas;
f)
saistvielas stiprība, kas izteikta PEN, ir 40–60, 60–80 vai pat 80–100 atkarībā no valsts klimatiskajiem apstākļiem. Izmantojama iespējami stipra saistviela, ja vien tas saskan ar parasto praksi;
g)
Maisījuma temperatūru pirms veltnēšanas izvēlas tā, lai panāktu prasīto tukšumu saturu, veicot turpmāko veltnēšanu. Lai palielinātu varbūtību, ka izpildīti 2.1.–2.4. punktā minētie norādījumi, blīvums jāveido, izvēloties ne vien piemērotu maisījuma temperatūru, bet arī piemērotu skaitu pārbraucienu ar veltni uz attiecīgu veltnēšanas transportlīdzekli.
1. tabula: Vadlīnijas projektēšanai
Mērķvērtības
Pielaides
Pavisam
no maisījuma masas
No
kopējās masas
Akmeņu masa, kvadrātacu siets (SM) > 2 mm
47,6 %
50,5 %
± 5
Smilšu masa 0,063 < SM < 2 mm
38,0 %
40,2 %
± 5
Pildvielas masa SM < 0,063 mm
8,8 %
9,3 %
± 2
Masa saistvielai (bitums)
5,8 %
N.P.
± 0,5
Maks. sīkšķembu izmērs
8 mm
6,3 - 10
Saistvielas stiprība
(skatīt 3.2.2. punkta f) apakšpunktu)
Slīpējuma koeficients (PSV)
> 50
Blīvums attiecībā uz blīvumu pēc Marshall
98 %
4.
Testa metode
4.1.
Atlikuma tukšumu satura mērīšana
Lai izdarītu šo mērījumu, no trases jāpaņem paraugi vismaz četrās atšķirīgās vietās, kas ir vienādi sadalītas testa zonā starp līniju AA’ un līniju BB’ (sk. 1. attēlu). Lai novērstu neviendabīgumu un nevienmērīgumu trasēs, paraugi nebūtu jāņem pašās trasēs, bet tuvu tām. Divi paraugi (kā minimums) būtu jāpaņem braucienu trases tuvumā, un vismaz viens paraugs ‐ aptuveni pusceļā starp braucienu trasēm un katra mikrofona atrašanās vietu.
Ja ir aizdomas, ka nav izpildīts viendabīguma nosacījums (skatīti 2.4. punktu), ņem lielāka skaita testa zona vietu paraugus.
Atlikuma tukšumu saturs nosakāms katram paraugam, tad pēc visiem paraugiem aprēķina vidējo vērtību un salīdzina ar prasību 2.1. punktā. Turklāt nevienam atsevišķam paraugurbumam porainības vērtība nepārsniedz 10 %. Testa virsmas būvinženieri ir aicināti neaizmirst par problēmu, kas var rasties tad, kad testa virsmu sakarsē caurules vai elektroinstalācijas, un to, ka paraugi ir jāņem no šīm vietām. Šādas būves rūpīgi plānojamas attiecībā uz turpmākajām paraugu ņemšanas vietām. Ir ieteicams atstāt dažas vietas ar aptuveno izmēru 200 mm × 300 mm, kur nav vadu/cauruļu vai kur tās ir pietiekami dziļi, lai, ņemot paraugus no virsmas slāņa, tās netiktu sabojātas.
4.2.
Skaņas absorbcijas koeficients
Skaņas absorbcijas koeficients (parastos apstākļos) mērāms pēc metodes, kur izmanto pretestības cilindru, saskaņā ar procedūru, kas precizēta ISO 10534-1: “Akustika ‐ skaņas absorbcijas koeficienta un akustiskās pretestības noteikšana ar cilindra metodi.”(53)
Attiecībā uz testa paraugiem ir jāievēro tās pašas prasības, kādas ievēro attiecībā uz atlikuma tukšumu saturu (sk. 4.1. punktu). Skaņas absorbcija mērāma 400Hz-800 Hz diapazonā un 800Hz-1600 Hz diapazonā (vismaz galvenajās frekvencēs oktāvas trešajās joslās), un abiem šiem frekvenču diapazoniem nosaka maksimālos lielumus. Tad aprēķina vidējo no visu paraugu lielumiem, lai iegūtu galarezultātu.
4.3.
Tekstūras dziļuma mērījums
Lai izpildītu šo standartu, tekstūras dziļuma mērījumus veic vismaz 10 vietās, kas vienmērīgi sadalītas braucienu trases testa joslā, un to vidējo vērtību salīdzina ar norādīto minimālo tekstūras dziļumu. Procedūras aprakstu skatīt standartā ISO 10844:1994ISO 10844:2011. [Gr. 55]
5.
Noturība laikā un apkope
5.1.
Nolietošanās sekas
Līdzīgi kā uz jebkuras citas virsmas, uz testa virsmas izmērītais riepu/autoceļu trokšņa līmenis var nedaudz paaugstināties pirmajos 6–12 mēnešos pēc trases būvēšanas pabeigšanas.
Virsma iegūs vajadzīgās pazīmes ne ātrāk kā četras nedēļas pēc nodošanas. Kravas autotransporta radīto troksni trases nolietošanās ietekmē mazāk nekā vieglā autotransporta radīto troksni.
Stabilitāti laikā galvenokārt nosaka pēc nodiluma un sablīvējuma, ko radījuši transportlīdzekļi, kas brauc pa virsmu. Periodiski to pārbauda tā, kā noteikts 2.5. punktā.
5.2.
Virsmas apkope
No virsmas ir jānovāc būvgruži vai atkritumi, kas var ievērojami samazināt faktisko tekstūras dziļumu. Valstīs ar ziemas klimatiskajiem apstākļiem dažreiz izmanto sāli, lai atbrīvotos no ledus. Sāls var uz laiku vai pat neatgriezeniski izmainīt virsmu tā, ka paaugstinās trokšņa līmenis, tāpēc to izmantot nav ieteicams.
5.3.
Testa zonas pārklāšana no jauna
Ja testa trase jāpārklāj ar jaunu segumu, parasti no jauna ir jāpārklāj vienīgi testa josla (3 m platumā, sk. 1. attēlu), kur pārvietojas transportlīdzekļi, ja vien testa zona ārpus šīs joslas mērījuma brīdī ir bijusi atbilstošs prasībām attiecībā uz atlikuma tukšumu saturu vai skaņas absorbciju.
6.
Dokumenti attiecībā uz virsmu un testiem, kas veikti uz tās
6.1.
Dokumenti attiecībā uz testa virsmu
Dokumentā, kas raksturo testa virsmu, sniedz šādus datus
6.1.1.
Testa trases atrašanās vieta.
6.1.2.
Saistvielas veids, saistvielas stiprība, maisījuma veids, betona maksimālais teorētiskais blīvums (DR), braukšanas joslas biezums un granulometriskā līkne, kas definēta, izmantojot paraugus, kas ņemti testa trasē.
6.1.3.
Blīvēšanas metode (piem., veltņa tips, veltņa masa, pārbraucienu skaits).
6.1.4.
Maisījuma temperatūra, apkārtējā gaisa temperatūra un vēja ātrums virsmas pārklāšanas laikā.
6.1.5.
Diena, kad virsma tika nodota, un darbuzņēmēja nosaukums.
6.1.6.
Visi vai vismaz jaunāko testu iznākumi, ieskaitot še turpmāk minētos datus.
6.1.6.1.
katra paraugurbumā atlikusī porainība,
6.1.6.2.
vietas testa zonā, kurās tika ņemtas paraugu serdes dobumu tilpuma mērījumiem,
6.1.6.3.
skaņas absorbcijas koeficients katram paraugam (ja tas tiek mērīts). Norādīt rezultātus attiecībā uz katru paraugu un katru frekvenču diapazonu, kā arī vidējo lielumu,
6.1.6.4.
vietas testa zonā, kurās tika ņemtas paraugu serdes skaņas absorbcijas līmeņa mērīšanai,
6.1.6.5.
tekstūras dziļums, tostarp testu skaits un standartnovirze,
6.1.6.6.
iestāde, kas ir atbildīga par testiem saskaņā ar 6.1.6.1. un 6.1.6.2. punktu, un izmantotā aprīkojuma tips,
6.1.6.7.
datums, kad veikts(-i) tests(-i), un datums, kad no testa trases ņemti paraugi.
6.2.
Dokumenti attiecībā uz transportlīdzekļu trokšņa testiem, kas veikti uz attiecīgās virsmas
Dokumentā, kas raksturo transportlīdzekļa trokšņa testu(-us), ir norādīts, vai visas šā standarta prasības ir izpildītas vai nē. Pievieno atsauci uz dokumentu saskaņā ar 6.1. punktu, kurā minēti attiecīgie rezultāti.
VIII pielikums
Mērījumu metode papildu trokšņa emisijas noteikumu atbilstības novērtēšanai
1.
Vispārīgi noteikumi
Šajā pielikumā ir aprakstīta mērījumu metode, lai novērtētu transportlīdzekļa atbilstību papildu trokšņa emisijas noteikumiem (ASEP), kas norādīti 8. punktā.
Nav obligāti veikt faktiskus testus, iesniedzot pieteikumu par tipa apstiprinājumu. Izgatavotājs paraksta atbilstības deklarāciju, kas atrodama šā pielikuma 1. papildinājumā. Tipa apstiprinātāja iestāde var lūgt papildu informāciju par deklarāciju un veikt turpmāk aprakstītos testus.
Lai veiktu VIII pielikumā ietverto analīzi, saskaņā ar II pielikuma noteikumiem jāveic tests. II pielikumā noteikto testu veic tajā pašā testa trasē un analogos apstākļos tiem, kas noteikti šajā pielikumā norādītajos testos.
2.
Mērīšanas metode
2.1.
Mērinstrumenti un mērīšanas apstākļi
Ja nav prasīts citādi, mērinstrumenti, mērīšanas apstākļi un transportlīdzekļa stāvoklis atbilst II pielikuma 2. un 3. punktā minētajām prasībām.
Ja transportlīdzeklim ir dažādi veidi, kas ietekmē skaņas emisiju, visiem veidiem jāatbilst šā pielikuma prasībām. Ja izgatavotājs ir veicis testus, lai pierādītu apstiprinātājām iestādēm atbilstību šīm prasībām, šajā testā izmantotie veidi jānorāda testa protokolā.
2.2.
Testa metode
Ja nav noteikts citādi, izmanto II pielikuma 4.1.-4.1.2.1.2.2. punktā noteiktos nosacījumus un procedūras. Šā pielikuma vajadzībām mēra un novērtē atsevišķus testa braucienus.
Motora apgriezienu skaits nBB_ASEP nBB ≤ 2,0 * PMR-0,222 * s vai
nBB ≤ 0,9 * s, atkarībā no tā, kurš ir zemāks
Transportlīdzekļa ātrums VBB ASEP:
ja nBB ASEP sasniedz vienā pārnesumā vBB ≤ 70 km/h
visos pārējos gadījumos vBB ≤ 80 km/h
pārnesumi k ≤ pārnesumskaitli i, kā noteikts II pielikumā
Ja transportlīdzeklis zemākajā derīgajā pārnesumā nesasniedz maksimālo motora apgrieziena skaitu zem 70 km/h, transportlīdzekļa ātruma ierobežojums ir 80 km/h.
2.4.
Pārnesumskaitļi
ASEP prasības attiecas uz visiem pārnesumskaitļiem k, kas ļauj iegūt rezultātus kontroles diapazonā, kas noteikts šā pielikuma 2.3. punktā.
Gadījumos, kad transportlīdzekļiem ir automatizētās pārnesumkārbas, adaptīvās pārnesumkārbas un CVT(54), kas testēti ar nebloķētu pārnesumskaitli, tests var ietvert pārnesuma maiņu uz zemāku amplitūdu un lielāku paātrinājumu. Pārnesuma maiņa uz augstāku amplitūdu un zemāku paātrinājumu nav atļauta. Jāizvairās no pārnesumu pārslēgšanas, kas rada ierobežojošajiem nosacījumiem neatbilstošu stāvokli. Šādā gadījumā atļauts izveidot un izmantot elektroniskas vai mehāniskas ierīces, ieskaitot alternatīvas pārnesumskaitļa izvēles stāvokļus.
Lai ASEP tests būtu reprezentatīvs un atkārtojams (tipa apstiprināšanas iestādei), transportlīdzekļi ir jātestē, izmantojot izgatavotāja paredzēto pārnesumkārbas kalibrēšanu.[Gr. 57]
2.5.
Mērķnosacījumi
Trokšņa emisiju mēra katram spēkā esošam pārnesumskaitlim četros testa punktos, kā noteikts tālāk.
Pirmais testa punkts P1 tiek noteikts, izmantojot sākuma ātrumu vAA 20 km/h. Ja nevar panākt stabilu paātrinājumu, ātrumu pakāpeniski palielina par 5 km/h pa posmiem, līdz sasniedz stabilu paātrinājumu.
Ceturto testa punktu P4 definē, izmantojot maksimālo transportlīdzekļa ātrumu pie līnijas BB' ar to pašu pārnesumskaitli un ievērojot ierobežojošos nosacījumus saskaņā ar 2.3. punktu.
Pārējos divus testa punktus definē pēc šādas formulas:
Testa punkts Pj: vBB_j = vBB_1 + ((j - 1) / 3) * (vBB_4 - vBB_1), kur j = 2 un 3
Kur:
vBB_1 = transportlīdzekļa ātrums testa punktā P1 uz BB' līnijas
vBB_4 = transportlīdzekļa ātrums testa punktā P4 uz BB' līnijas
Pielaide ātrumam vBB_j: ±3 km/h
Visiem testa punktiem jāatbilst ierobežojošajiem nosacījumiem, kas norādīti 2.3. punktā.
2.6.
Transportlīdzekļa tests
Transportlīdzekļa centra līnijas trajektorijai visa testa laikā kopš tuvošanās AA' līnijai līdz tam, kamēr transportlīdzekļa aizmugure šķērso BB' līniju, jāatrodas cik vien iespējams tuvu CC' līnijai.
Uz AA' līnijas akselerators jāpiespiež līdz galam. Lai sasniegtu stabilāku paātrinājumu vai izvairītos no pārslēgšanas zemākā pārnesumā starp AA' un BB' līniju, pirms AA' līnijas var izmantot sākotnējo paātrinājumu. Akselerators jātur piespiestajā stāvoklī, līdz transportlīdzekļa aizmugure sasniedz BB' līniju.
Katram atsevišķam testa braucienam nosaka un reģistrē šādus parametrus:
Līdz pirmajai zīmei aiz komata matemātiski noapaļo transportlīdzekļa katrā pusē maksimālo A svērto skaņas spiediena līmeni, kas uzrādās katru reizi, kad transportlīdzeklis pārvietojas starp AA' un BB' līnijām (Lwot,kj). Ja ir novērota skaņas kulminācija, kas acīmredzami pārsniedz vispārīgo skaņas spiediena līmeni, mērījumu neņem vērā. Kreiso un labo pusi var mērīt vienlaicīgi vai atsevišķi.
Transportlīdzekļa ātruma rādījumi uz AA' un BB' līnijas reģistrē ar pirmo lielāku ciparu pēc decimāldaļas. (vAA,kj; vBB,kj)
Vajadzības gadījumā motora apgriezienu skaita rādījumus uz AA' un BB' līnijas reģistrē kā veselu skaitli (nAA,kj; nBB,kj).
Aprēķināto paātrinājumu nosaka pēc formulas, kas norādīta II pielikuma 4.1.2.1.2. punktā, un reģistrē līdz otrajam ciparam pēc decimāldaļas (awot,test,kj).
3.
Rezultātu analīze
3.1.
Katra pārnesumskaitļa enkura punkta noteikšana
Mērījumiem i un zemākā pārnesumā enkura punkts sastāv no maksimālā trokšņa līmeņa Lwoti, reģistrētā motora apgriezienu skaita nwoti un transportlīdzekļa ātruma vwoti uz BB' līnijas ar II pielikumā minētā paātrinājuma testa pārnesumskaitli.
Lanchor,i = Lwoti, II pielikums
nanchor,i = nBB,woti, II pielikums
vanchor,i = vBB,woti, II pielikums
Mērījumiem i+1 pārnesumā enkura punkts ir maksimālais trokšņa līmenis Lwoti+1, reģistrētais motora apgriezienu skaits nwoti+1 un transportlīdzekļa ātrums vwoti+1 uz BB' līnijas pie paātrinājuma testa pārnesumskaitļa i+1, kas minēts II pielikumā.
Lanchor,i+1 = Lwoti+1, II pielikums
nanchor,i+1 = nBB,woti+1, II pielikums
vanchor,i+1 = vBB,woti+1, II pielikums
3.2.
Regresijas līnijas slīpums katram pārnesumam
Skaņas mērījumus vērtē kā motora apgriezienu skaita funkciju saskaņā ar 3.2.1. punktu.
3.2.1.
Regresijas līnijas slīpuma aprēķināšana katram pārnesumam
Lineāro regresijas līniju aprēķina, izmantojot enkura punktu un četrus saistītus papildu mērījumus.
(dB/1000 min-1)
kur: un ;
kur nj = motora apgriezienu skaits, ko mēra uz BB' līnijas
3.2.2.
Regresijas līnijas slīpums katram pārnesumam
Turpmākiem aprēķiniem konkrētā pārnesuma slīpums k (Slopek) ir 3.2.1. punkta aprēķinā iegūtais rezultāts, kas noapaļots līdz pirmajai decimāldaļai, bet nav lielāks par 5 dB/1000 min-1.“
3.3.
Lineārā trokšņa līmeņa paredzamā pieauguma aprēķināšana katram mērījumam
Trokšņa līmeni LASEP,kj mērījumu punktam j un pārnesumam k aprēķina, izmantojot motora apgriezienu skaitu, ko nosaka katram mērījumu punktam, izmantojot slīpumu, kas norādīts 3.2. punktā līdz konkrētam enkura punktam katram pārnesumskaitlim.
Pēc tipa apstiprinātājas iestādes pieprasījuma veic divus papildu braucienus ar ierobežojošiem nosacījumiem saskaņā ar šā pielikuma 2.3. punktu.
4.
Rezultātu interpretācija
Katru trokšņa mērījumu vērtē atsevišķi.
Katra norādītā mērījumu punkta trokšņa līmenis nepārsniedz šīs robežvērtības:
Lkj ≤ LASEP_k.j + x
Kur:
x = 3 dB(A) transportlīdzeklim ar nebloķējamu automatizēto pārnesumkārbu vai nebloķējamu CVT
x = 2 dB(A) + robežvērtība Lurban no II pielikuma visiem transportlīdzekļiem
Ja noteiktais trokšņa līmenis kādā punktā pārsniedz robežvērtību, tajā pašā punktā veic divus papildu mērījumu, lai pārbaudītu mērījuma nenoteiktību. Ja vidējais no trim derīgajiem mērījumiem šajā konkrētajā punktā atbilst specifikācijai, transportlīdzeklis vēl joprojām atbilst ASEP.
5.
References skaņas novērtējums
References skaņu novērtē vienā punktā vienā atsevišķā pārnesumā, imitējot paātrinājumu no sākuma ātruma pie vaa, kas ir vienāds ar 50 km/h, un pieņemot, ka beigu ātrums pie vbb ir vienāds ar 61 km/h. Skaņas atbilstību šajā punktā var aprēķināt, izmantojot 3.2.2. punkta rezultātus un turpmāk norādīto specifikāciju, vai novērtēt ar tiešo mērījumu palīdzību, izmantojot pārnesumu atbilstoši turpmākajām norādēm.
5.1.
Pārnesumskaitli k nosaka šādi:
k = 3 visām manuālajām pārnesumkārbām un automatizētajām pārnesumkārbām ar līdz pat 5 pārnesumiem;
k = 4 automatizētajai pārnesumkārbai ar 6 vai vairāk pārnesumiem
Ja nav pieejami diskrētie pārnesumi, piemēram, nebloķējamajām automatizētajām pārnesumkārbam vai nebloķējamajām CVT, turpmākiem aprēķiniem pārnesumskaitli nosaka no paātrinājuma testa rezultāta, kas minēts II pielikumā, izmantojot reģistrēto motora apgriezienu skaitu un transportlīdzekļa ātrumu uz BB' līnijas.
5.2.
Nominālā motora apgrieziena skaita nref_k noteikšana
Nominālo motora apgriezienu skaitu nref_k, aprēķina, izmantojot pārnesuma k pārnesumskaitli pie nominālā apgriezienu skaita vref = 61 km/h.
Transportlīdzekļiem ar manuālo pārnesumkārbu un vairāk nekā četriem pārnesumiem braukšanai uz priekšu un motoru, kurš attīsta par 140 kW (ANO/EEK) lielāku maksimālo jaudu un kam pieļaujamā maksimālās jaudas/maksimālās masas attiecība pārsniedz 75 kW/t, Lref ir mazāks par vai vienāds ar 79 dB(A).
Transportlīdzekļiem ar bezpakāpju pārnesumkārbu un vairāk nekā četriem pārnesumiem braukšanai uz priekšu un motoru, kurš attīsta par 140 kW (ANO/EEK) lielāku maksimālo jaudu un kam pieļaujamā maksimālās jaudas/maksimālās masas attiecība pārsniedz 75 kW/t, Lref jābūt mazākam vai vienādam ar 78 dB(A).
6.
ASEP novērtējums, izmantojot Lurban principu
6.1.
Vispārīgi noteikumi
Šī novērtējuma procedūra ir alternatīva, ko transportlīdzekļu izgatavotāji izvēlējušies procedūrai, kas aprakstīta šā pielikuma 3. punktā un ir piemērojama visām transportlīdzekļu tehnoloģijām. Katra transportlīdzekļu izgatavotāja pienākums ir noteikt pareizo testēšanas veidu. Ja nav norādīts citādi, visa testēšana un aprēķināšana jāveic, kā noteikts šīs regulas 3. pielikumā.
6.2.
Lurban ASEP aprēķināšana
No jebkura Lwot ASEP, kā noteikts saskaņā ar šo pielikumu, Lurban ASEP aprēķina šādi:
a) aprēķina awot test ASEP, izmantojot paātrinājuma aprēķināšanu, kā to paredz šīs regulas II pielikuma 4.1.2.1.2.1. vai 4.1.2.1.2.2. punkts,
b) nosaka transportlīdzekļa ātrumu (VBB ASEP) uz BB līnijas Lwot ASEP testa laikā,
c) kp_ASEP aprēķina šādi:
kp_ASEP = 1 - (a urban / a wot test ASEP)
Testa rezultātus, kur a_wot_test_ASEP ir mazāks par a_urban, neņem vērā,
d) Lurban measured ASEP aprēķina šādi:
Lurban measured ASEP =
Lwot°ASEP - kp ASEP * (Lwot ASEP - Lcrs)
Lai veiktu turpmākos aprēķinus, izmanto Lurban, kā noteikts šīs regulas II pielikumā bez noapaļošanas, ietverot ciparu pēc decimāldaļas (xx,x)
e) Lurban normalized aprēķina šādi:
Lurban normalized = Lurban measured ASEP - Lurban
f) Lurban ASEP aprēķina šādi:
Lurban ASEP =
Lurban normalized - (0,15 * (VBB ASEP - 50))
g) atbilstība robežvērtībām:
Lurban ASEP ir mazāks par vai vienāds ar 3,0 dB.
1. papildinājums
Paziņojums par atbilstību trokšņa emisijas papildu noteikumiem
(Maksimālais izmērs: A4 (210 x 297 mm))
(Izgatavotāja nosaukums) apliecina, ka šā tipa transportlīdzekļi (tips attiecībā uz tā trokšņa emisijām saskaņā ar ES Regulu Nr. ) atbilst 8. panta prasībām Regulā Nr. .. .
(Izgatavotāja nosaukums) izsaka šo apliecinājumu godprātīgi un ir veicis transportlīdzekļa trokšņa emisijas rādītāju pienācīgu novērtējumu.
Datums:
Pilnvarotā pārstāvja vārds:
Pilnvarotā pārstāvja paraksts:
IX pielikums
Pasākumi hibrīda elektrotransportlīdzekļu un elektrotransportlīdzekļu dzirdamības nodrošināšanai
Šis pielikums attiecas uz akustisko transportlīdzekļu brīdināšanas sistēmu (AVAS) hibrīda elektrotransportlīdzekļiem un elektrotransportlīdzekļiem.
A
Akustiskā transportlīdzekļu brīdināšanas sistēma
1.
Definīcija
Akustiskā transportlīdzekļu brīdināšanas sistēma (AVAS) ir skaņu ģenerējoša ierīce, hibrīda elektrotransportlīdzekļu un elektrotransportlīdzekļu sistēma, kas informē gājējusgājējiem un citus ievainojamuscitiem ievainojamiem satiksmes dalībniekusdalībniekiem ziņo par transportlīdzekļa darbību. [Gr. 58]
2.
Sistēmas darbības efektivitāte
Ja transportlīdzeklim uzstādīts AVAS, tas atbilst tālāk noteiktajām prasībām.
3.
Darbības nosacījumi
a)
Skaņas ģenerēšanas metode
AVAS automātiski ģenerē skaņu minimālā rādiusā pie ātruma līdz 20 km/h un braucot atpakaļgaitā, ja tas piemērojams transportlīdzekļa kategorijai. Ja transportlīdzeklis aprīkots ar iekšdedzes dzinēju, kas darbojas iepriekšminētā ātruma robežās, AVAS drīkst neģenerēt skaņu.
Transportlīdzekļiem, kas aprīkoti ar atpakaļgaitas brīdināšanas ierīci ar skaņas signālu, AVAS nav jāģenerē skaņa, pārvietojoties atpakaļgaitā.
b)
Pauzes slēdzis
AVAS var būt aprīkots ar slēdzi darbības īslaicīgai pārtraukšanai (“pauzes slēdzis”).
Tomēr, ja ir pauzes slēdzis, tad transportlīdzeklim jābūt aprīkotam arī ar ierīci, kas norāda, ka ierīce, kas vadītāju vadītāja sēdeklī informē par transportlīdzekļu tuvošanos, ir pauzes stāvokli.
AVAS jāsaglabā spēja atsākt darbību pēc darbības apturēšanas ar pauzes slēdzi.
Ja transportlīdzeklim uzstādīts pauzes slēdzis, tam jāatrodas tādā vietā, kur tas ērti atrodams un lietojams.
c)
Mazināšana
AVAS trokšņa līmeni var mazināt transportlīdzekļu darbības periodos.
4.
Skaņas veids un skaļums
a)
AVAS ģenerētajai skaņai jābūt nepārtrauktai skaņai, kas sniedz informāciju gājējiem un citiem ievainojamiem satiksmes dalībniekiem par darbībā esošu transportlīdzekli. Skaņai jābūt viegli asociējamai ar transportlīdzekļa darbību un jābūt līdzīgai skaņai, ko rada tādas pašas kategorijas transportlīdzeklis ar iekšdedzes dzinēju.
Tomēr nav pieņemamas šādas un līdzīga veida skaņas:
i) sirēnas, taures, zvaniņu, zvanu un neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu signāli,
ii) brīdinājuma signāli, piemēram, ugunsgrēka trauksmes, pretzādzības signalizācijas, dūmu signāli,
iii) intermitējoša skaņa.
Jāizvairās no šādām un līdzīga veida skaņām:
iv) melodiskas skaņas, dzīvnieku un kukaiņu skaņas,
v) skaņas, kas traucē identificēt transportlīdzekli un/vai tā darbību (piemēram, paātrinājumu, ātruma samazināšanu u.c.). [Gr. 59]
b)
AVAS ģenerētajai skaņai jābūt viegli asociējamai ar transportlīdzekļa darbību un braukšanas virzienu, piemēram, izmantojot skaņas līmeņa vai veida automātisku variēšanu atkarībā no transportlīdzekļa ātruma.
c)
AVAS ģenerētais skaņas līmenis nedrīkst pārsniegt tādas pašas kategorijas līdzīgu transportlīdzekļu, kas aprīkoti ar iekšdedzes dzinēju un darbojas pēc vienādiem nosacījumiem, aptuveno skaņas līmeni.
Ar vidi saistīti apsvērumi:
Ar AVAS izveidi rūpējas par trokšņa ietekmi uz visu sabiedrību. [Gr. 60]
X pielikums
Izplūdes sistēmu kā atsevišķu tehnisku vienību ES tipa apstiprinājums saistībā ar trokšņa līmeni (rezerves izplūdes sistēmas)
1.
ES TIPA APSTIPRINĀJUMA PIETEIKUMS
1.1.
Ievērojot Direktīvas 2007/46/EK 7. panta 1. un 2. punktu, pieteikums ES tipa apstiprinājumam attiecībā uz rezerves izplūdes sistēmu vai tās sastāvdaļu kā atsevišķu tehnisku vienību jāiesniedz transportlīdzekļa izgatavotājam vai attiecīgās atsevišķās tehniskās vienības izgatavotājam.
1.2.
Informācijas dokumenta paraugs ir norādīts 1. papildinājumā.
1.3.
Pēc attiecīgā tehniskā dienesta pieprasījuma, pretendentam jāiesniedz:
1.3.1.
divi tādu sistēmu paraugi, kas pieteikti ES tipa apstiprinājumam,
1.3.2.
izplūdes sistēmas tips, ar ko transportlīdzeklis sākotnēji bija aprīkots, kad piešķīra ES tipa apstiprinājumu,
1.3.3.
tā transportlīdzekļa tipa prototips, kam jāuzstāda sistēma un kas atbilst šīs regulas VI pielikuma 2.1. punkta prasībām,
1.3.4.
atsevišķs motors, kas atbilst aprakstītā transportlīdzekļa tipam.
2.
MARĶĒJUMI
2.4.1.
Rezerves izplūdes sistēmai vai tās detaļām, izņemot stiprinājumus un caurules, jābūt ar:
2.4.1.1.
rezerves sistēmas un tās sastāvdaļu izgatavotāja preču zīmi vai tirdzniecības nosaukumu,
2.4.1.2.
izgatavotāja preču aprakstu.
2.4.2.
Šiem marķējumiem jābūt skaidri salasāmiem un neizdzēšamiem pat pēc sistēmas uzstādīšanas transportlīdzeklī.
3.
ES TIPA APSTIPRINĀJUMA PIEŠĶIRŠANA
3.1.
Ja attiecīgās prasības ir izpildītas, piešķir ES tipa apstiprinājumu saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK 9. panta 3. punktu un vajadzības gadījumā 10. panta 4. punktu.
3.2.
ES tipa apstiprinājuma sertifikāta paraugs ir norādīts 2. papildinājumā.
3.3.
Saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK VII pielikumu tipa apstiprinājuma numuru piešķir katram rezerves izplūdes sistēmas un tās sastāvdaļas tipam, kas apstiprināts kā atsevišķa tehniska vienība; tipa apstiprinājuma numura 3. iedaļa norāda direktīvas numuru, ar kuru izdarīti grozījumi un kuru piemēroja transportlīdzekļa tipa apstiprinājuma laikā. Tā pati dalībvalsts nepiešķir to pašu numuru citam rezerves izplūdes sistēmas vai tās sastāvdaļas tipam.
4.
ES TIPA APSTIPRINĀJUMA ZĪME
4.1.
Katrai rezerves izplūdes sistēmai vai tās sastāvdaļai, izņemot stiprinājumus un caurules, kas atbilst saskaņā ar šo regulu apstiprinātam tipam, jābūt ar ES tipa apstiprinājuma zīmi.
4.2.
ES tipa apstiprinājuma zīme ir taisnstūrveida zīme, kas ietver mazo burtu “e”, kam seko tās dalībvalsts pazīšanas rakstzīme(-s) vai numurs, kura ir piešķīrusi apstiprinājumu:
Vācijai “1”,
Francijai “2”,
Itālijai “3”,
Nīderlandei “4”,
Zviedrijai “5”,
Beļģijai “6”,
Ungārijai “7”,
Čehijai “8”,
Spānijai “9”,
Apvienotajai Karalistei “11”,
Austrijai “12”,
Luksemburgai “13”,
Somijai “17”,
Dānijai “18”,
Rumānijai “19”,
Polijai “20”,
Portugālei “21”,
Grieķijai “23”,
Īrijai “24”,
Slovēnijai “26”,
Slovākijai “27”,
Igaunijai “29”,
Latvijai “32”,
Bulgārijai “34”,
Lietuvai “36”,
Kiprai “49”,
Maltai “50”.
Netālu no taisnstūrveida zīmes jābūt arī “pamata apstiprinājuma numuram”, kas ir tipa apstiprinājuma numurs 4. punktā un minēts Direktīvas 2007/46/EK VII pielikumā, pirms kura atrodas divi skaitļi, kas norāda kārtas numuru, kāds piešķirts jaunākajam būtiskajam šīs regulas tehniskajam grozījumam dienā, kad piešķīra tipa apstiprinājumu.
4.3.
Zīmei jābūt skaidri salasāmai un neizdzēšamai pat pēc rezerves izplūdes sistēmas vai tās sastāvdaļas uzstādīšanas transportlīdzeklī.
4.4.
ES tipa apstiprinājuma zīmes paraugs ir sniegts 3. pielikumā.
5.
SPECIFIKĀCIJAS
5.1.
Vispārīgās specifikācijas
5.1.1.
Rezerves izplūdes sistēmai vai tās sastāvdaļām jābūt projektētām, izgatavotām un tās jāvar uzstādīt tā, lai transportlīdzeklis parastos ekspluatācijas apstākļos un neatkarīgi no vibrācijām, kas uz to var iedarboties, atbilstu šīs regulas noteikumiem.
5.1.2.
Trokšņa slāpēšanas sistēmai vai tās sastāvdaļām jābūt projektētām, izgatavotām un tās jāvar uzstādīt tā, lai, ņemot vērā transportlīdzekļa ekspluatācijas apstākļus, būtu nodrošināta pienācīga izturība pret koroziju, kas uz to/tām iedarbojas.
5.1.3.
Papildu norādījumi attiecībā uz iespējām veikt izmaiņas un ar roku regulējamām daudzrežīmu izplūdes vai trokšņa slāpēšanas sistēmām
5.1.3.1.
Visas izplūdes vai trokšņa slāpēšanas sistēmas būvē tā, lai nepieļautu viegli noņemt atstarotājus, izejas konusus un citas sastāvdaļas, kuru primārā funkcija ir daļa no trokšņa slāpēšanas/izplešanās kameras. Ja šādas sastāvdaļas izmantošana ir nenovēršama, piestiprināšanas metode nedrīkst pieļaut tās vienkāršu noņemšanu (piemēram, parastas vītnes stiprinājumi), un noņemšanai jārada visas sistēmas pastāvīgi bojājumi.
5.1.3.2.
Izplūdes vai trokšņa slāpēšanas sistēmām ar vairākiem ar roku regulējamiem darbības režīmiem jāatbilst visām prasībām visos darbības režīmos. Protokolā norādītajam trokšņa līmenim jābūt iegūtam režīmā ar augstāko trokšņa līmeni.
5.2.
Trokšņa līmeņu specifikācijas
5.2.1.
Mērīšanas nosacījumi
5.2.1.1.
Trokšņa slāpēšanas sistēmas un rezerves trokšņa slāpēšanas sistēmas trokšņa tests jāveic ar vienlīdzīgām parastām riepām (definētas 2.8. punktā ANO/EEK Noteikumos Nr. 117 (OV L231, 29.8.2008. 19. lpp.)). Testus nedrīkst veikt ar “speciālo funkciju” riepām vai “sniega” riepām, kā noteikts ANO/EEK Noteikumu Nr. 117 2.9. un 2.10. punktā. Šāda veida riepas var paaugstināt transportlīdzekļa trokšņa līmeni vai maskējoši iedarboties uz trokšņa samazināšanas veiktspējas salīdzinājumu. Riepas var būt lietotas, bet tām ir jāatbilst tiesiskajām prasībām izmantošanai faktiskos braukšanas apstākļos.
5.2.2.
Rezerves trokšņa slāpēšanas sistēmas vai to sastāvdaļu trokšņa slāpēšanas veiktspēju pārbauda, izmantojot metodes, kas aprakstītas 7. un 8. pantā un II pielikuma 1. punktā. Jo īpaši, piemērojot šo punktu, jāņem vērā šīs regulas grozījumu līmenis, kas bija spēkā jauna transportlīdzekļa tipa apstiprināšanas brīdī.
a) Mērījumi transportlīdzeklim kustībā
Kad rezerves trokšņa slāpēšanas sistēma vai tās sastāvdaļas ir uzstādītas 1.3.3. punktā minētajam transportlīdzeklim, reģistrētajiem trokšņa līmeņiem jāatbilst vienam no šādiem nosacījumiem:
i) Mērījumos iegūtā vērtība (noapaļota līdz veselam skaitlim) par vairāk kā 1 dB(A) nedrīkst pārsniegt tipa apstiprinājuma vērtību, kas attiecīgajam transportlīdzekļa tipam noteikta saskaņā ar šo regulu;
ii) Mērījumos iegūtā vērtība (pirms noapaļošanas līdz tuvākajam veselam skaitlim) par vairāk kā 1 dB(A) nedrīkst pārsniegt trokšņa vērtību, kas reģistrēta (pirms noapaļošanas līdz veselam skaitlim) 1.3.3. punktā minētajam transportlīdzeklim, kas aprīkots ar tā paša tipa izplūdes trokšņa slāpēšanas sistēmu kā tipa apstiprinājuma iesniegšanas brīdī saskaņā ar šo regulu.
Ja ir izvēlēts rezerves sistēmas secīgs (“back-to-back”) salīdzinājums ar oriģinālo sistēmu šīs regulas II pielikuma 4.1.2.1.4.2 un/vai 4.1.2.2.1.2. punkta piemērošanai, ir atļauts pārslēgt augstākā pārnesumā, lai palielinātu paātrinājumu, un nav obligāti jālieto elektroniskas vai mehāniskas ierīces, lai nepieļautu pārslēgšanu zemākā pārnesumā. Ja šādos apstākļos testējamā transportlīdzekļa trokšņa līmenis pārsniedz ražojuma atbilstības (RA) vērtības, tehniskais dienests lems par testa transportlīdzekļa reprezentativitāti.
b) Mērījumi stāvošam transportlīdzeklim
Kad rezerves trokšņa slāpēšanas sistēma vai tās sastāvdaļas ir uzstādītas 1.3.3. punktā minētajam transportlīdzeklim, reģistrētie trokšņa līmeņi atbilst vienam no šādiem nosacījumiem:
i) Mērījumos iegūtā vērtība (noapaļota līdz tuvākajam veselam skaitlim) par vairāk kā 2 dB(A) nedrīkst pārsniegt tipa apstiprinājuma vērtību, kas attiecīgajam transportlīdzekļa tipam noteikta saskaņā ar šo regulu;
ii) Mērījumos iegūtā vērtība (pirms noapaļošanas līdz tuvākajam veselam skaitlim) par vairāk kā 2 dB(A) nedrīkst pārsniegt trokšņa vērtību, kas reģistrēta (pirms noapaļošanas līdz veselam skaitlim) 1.3.3. punktā minētajam transportlīdzeklim, kas aprīkots ar tā paša tipa izplūdes trokšņa slāpēšanas sistēmu kā tipa apstiprinājuma iesniegšanas brīdī saskaņā ar šo regulu.
5.2.3.
Turpmāk atbilstoši II pielikuma prasībām jebkurai rezerves trokšņa slāpēšanas sistēmai vai tās sastāvdaļai jāatbilst piemērojamām specifikācijām, kas noteiktas šīs regulas VIII pielikumā. Uz transportlīdzekļu tipu, kas apstiprināts pirms šīs regulas un jo īpaši pirms VIII pielikuma (ASEP) prasību stāšanās spēkā, šā pielikuma 5.2.3.1. līdz 5.2.3.3. punkta specifikācijas neattiecina.
5.2.3.1.
Ja rezerves trokšņa slāpēšanas sistēma vai tās sastāvdaļas ir ģeometriski mainīgas sistēmas vai sastāvdaļas, tipa apstiprinājuma pieteikumā izgatavotājs izdod paziņojumu (saskaņā ar VIII pielikuma 1. papildinājumu), ka apstiprināmais trokšņa slāpēšanas sistēmas tips atbilst šā pielikuma 5.2.3. punkta prasībām. Tipa apstiprinātāja iestāde var pieprasīt veikt jebkuru atbilstošu testu, lai pārbaudītu trokšņa slāpēšanas sistēmas atbilstību papildu trokšņa emisijas noteikumiem.
5.2.3.2.
Ja rezerves trokšņa slāpēšanas sistēma vai tās sastāvdaļas nav mainīgas ģeometrijas sistēma, tipa apstiprinājuma pieteikumā pietiek norādīt, ka izgatavotājs izdod paziņojumu (saskaņā ar VIII pielikuma 1. papildinājumu), ka apstiprināmais trokšņa slāpēšanas sistēmas tips atbilst šā pielikuma 5.2.3. punkta prasībām.
5.2.3.3.
Paziņojums par atbilstību ir formulēts šādi: “(Izgatavotāja nosaukums) apliecina, ka šī tipa trokšņa slāpēšanas sistēma atbilst Regulas (ES) Nr. … [šīs regulas] X pielikuma 5.2.3. punkta prasībām. (Izgatavotāja nosaukums) izsaka šo apliecinājumu godprātīgi pēc transportlīdzekļa trokšņa emisijas rādītāju pienācīga tehniskā novērtējuma attiecīgajā ekspluatācijas un vides nosacījumu diapazonā.
5.3.
Automobiļa tehnisko rādītāju mērīšana
5.3.1.
Rezerves trokšņa slāpēšanas sistēmai vai tās sastāvdaļām jānodrošina, lai transportlīdzekļa tehniskie rādītāji būtu pielīdzināmi rādītājiem, ko panāk ar oriģinālo trokšņa slāpēšanas sistēmu vai tās sastāvdaļām.
5.3.2.
Rezerves trokšņa slāpēšanas sistēma vai pēc izgatavotāja izvēles šīs sistēmas sastāvdaļas jāsalīdzina ar oriģinālā aprīkojuma trokšņa slāpēšanas sistēmu vai tās sastāvdaļām, kas arī ir jaunas, veiksmīgi uzstādītas 1.3.3. punktā minētajam transportlīdzeklim.
5.3.3.
Par testa metodi izvēlas pretspiediena mērījumu, ievērojot 5.3.4. punkta nosacījumus.
Mērījuma rezultāts, kas iegūts ar rezerves trokšņa slāpēšanas sistēmu, nepārsniedz mērījuma rezultātu ar sākotnējo trokšņa slāpēšanas sistēmu vairāk par 25 %, ievērojot zemāk redzamos nosacījumus.
5.3.4.
Testa metode
5.3.4.1.
Dzinēja testa metode
Mērījumu izdara 1.3.4. punktā minētajam dzinējam, kas pievienots dinamometram. Ar pilnīgi atvērtu droseļvārstu stends jānoregulē tā, lai iegūtu dzinēja apgriezienu skaitu (S), kas atbilst nominālajai maksimālajai dzinēja jaudai.
Lai izmērītu pretspiedienu, spiediena krānu novieto tādā attālumā no izplūdes kolektora, kāds norādīts 5. papildinājumā.
5.3.4.2.
Transportlīdzekļa testa metode
Mērījumus izdara 1.3.3. punktā minētajam transportlīdzeklim. Testu veic vai nu uz ceļa, vai uz dinamometra veltņiem.
Ar pilnīgi atvērtu droseļvārstu dzinēju noslogo tā, lai dzinēja apgriezienu skaits atbilstu nominālajai maksimālajai dzinēja jaudai (dzinēja apgriezienu skaits S).
Lai izmērītu pretspiedienu, spiediena krānu novieto tādā attālumā no izplūdes kolektora, kāds norādīts 5. papildinājumā.
5.4.
Papildu specifikācijas attiecībā uz rezerves trokšņa slāpēšanas sistēmām vai to sastāvdaļām, kas satur šķiedrainus absorbējošus materiālus
5.4.1.
Vispārīgi noteikumi
Šķiedrainus troksni absorbējošus materiālus var izmantot tikai trokšņa slāpēšanas sistēmās vai tās sastāvdaļās, ja tiek izpildīts kāds no šiem nosacījumiem:
a) ja izplūdes gāzes nesaskaras ar šķiedrainiem materiāliem,
b) ja trokšņa slāpēšanas sistēma vai tās sastāvdaļas ir no tās pašas konstrukciju saimes kā sistēmas vai sastāvdaļas, kas ar tipa apstiprinājuma procesu saskaņā ar šīs regulas prasībām ir apstiprināti, pierādot, ka tās nenolietosies.
Ja neviens no nosacījumiem nav izpildīts, veic trokšņa slāpēšanas sistēmas vai tās sastāvdaļas parasto kondicionēšanu, izmantojot vienu no trim turpmāk aprakstītajām iekārtām un procedūrām.
5.4.1.1.
Nepārtraukta ekspluatācija uz ceļa 10 000 km
5.4.1.1.1.
50 ± 20 % no šīs ekspluatācijas ir braukšana pilsētā un otra puse ir braukšana lielos attālumos ar lielu ātrumu; nepārtrauktu ekspluatāciju uz ceļa var aizstāt ar atbilstīgu testa treka programmu.
Abu ātrumu režīmus maina vismaz divas reizes
Pilnai testa programmai jāietver vismaz 10 pārtraukumus, kas ilgst vismaz trīs stundas, lai imitētu iespējamos atdzišanas un kondensācijas efektus.
5.4.1.2.
Kondicionēšana testa stendā
5.4.1.2.1.
Izmantojot standarta detaļas un ievērojot transportlīdzekļa izgatavotāja norādījumus, trokšņa slāpēšanas sistēmu vai tās sastāvdaļas uzstāda transportlīdzeklim, kas minēts 1.3.3. punktā, vai dzinējam, kas minēts 1.3.4. punktā. Pirmajā gadījumā transportlīdzekli uzstāda uz dinamometra veltņiem. Otrajā gadījumā motoru savieno ar dinamometru.
5.4.1.2.2.
Testu veic sešu stundu periodos ar vismaz 12 stundu pārtraukumu starp katru periodu, lai imitētu iespējamos atdzišanas un kondensācijas efektus.
5.4.1.2.3.
Katrā sešu stundu periodā motoru darbina, pēc kārtas ievērojot šādus nosacījumus:
a) piecu minūšu posms brīvgaitas ātrumā;
b) vienas stundas posms ar ¼ slodzes ar ¾ nominālā maksimālā apgriezienu skaita (S);
c) vienas stundas posms ar ½ slodzes ar 3/4 nominālā maksimālā apgriezienu skaita (S);
d) desmit minūšu posms ar pilnu slodzi ar ¾ nominālā maksimālā apgriezienu skaita (S);
e) piecpadsmit minūšu posms ar ½ slodzes ar nominālo maksimālo apgriezienu skaitu (S);
f) trīsdesmit minūšu posms ar ¼ slodzes ar nominālo maksimālo apgriezienu skaitu (S).
Katrs periods ietver divas iepriekš minēto posmu virknes no a) līdz f).
5.4.1.2.4.
Testēšanas laikā trokšņa slāpēšanas sistēmu vai tās sastāvdaļas nedrīkst dzesēt ar pastiprinātu velkmi, kas ap transportlīdzekli imitē normālu gaisa plūsmu.
Taču pēc izgatavotāja pieprasījuma trokšņa slāpēšanas sistēmu vai tās sastāvdaļas var dzesēt, lai nepārsniegtu fiksēto temperatūru pie tā ieplūdes caurules, kad transportlīdzeklis brauc ar maksimālo ātrumu.
5.4.1.3.
Kondicionēšana ar pulsāciju
5.4.1.3.1.
Transportlīdzeklis, kas minēts I pielikuma 1.3.3. punktā, vai motors, kas minēts I pielikuma 1.3.4. punktā, ir aprīkots ar trokšņa slāpēšanas sistēmu vai tās sastāvdaļām. Pirmajā gadījumā transportlīdzekli novieto uz dinamometra veltņiem, un otrajā gadījumā motoru pievieno dinamometram.
5.4.1.3.2.
Testa iekārtu, kam sīki izstrādāta diagramma redzama IV pielikuma 1. papildinājuma 1. attēlā, pievieno pie trokšņa slāpēšanas sistēmas izvada. Ir derīga jebkura cita iekārta, kas nodrošina līdzvērtīgus rezultātus.
5.4.1.3.3.
Testa iekārta jānoregulē tā, lai ātrdarbības vārsts izplūdes gāzu plūsmu pārmaiņus apturētu un atjaunotu, veicot 2500 ciklus.
5.4.1.3.4.
Vārsts atveras, kad izplūdes gāzu pretspiediens, ko mēra vismaz 100 mm pirms ieplūdes atloka, sasniedz vērtību starp 35 un 40 kPa. Tas aizveras, kad šis spiediens neatšķiras par vairāk nekā 10 % no spiediena stabilizētās vērtības ar atvērtu vārstu.
5.4.1.3.5.
Laika aiztures slēdzi noregulē uz gāzu izplūdes laiku saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti 5.4.1.3.4. punktā.
5.4.1.3.6.
Motora darbības ātrums ir 75 % no ātruma (S), ar kādu motors attīsta maksimālo jaudu.
5.4.1.3.7.
Dinamometra uzrādītā jauda ir 50 % no pilnas jaudas, kuru mēra tad, kad sasniegti 75 % no motora ātruma (S).
5.4.1.3.8.
Testa laikā jebkuru noplūdes atvērumu aiztaisa.
5.4.1.3.9.
Visu testu veic 48 stundu laikā. Ja vajadzīgs, ik pēc stundas var būt viens dzesēšanas periods.
5.4.1.3.10.
Pēc kondicionēšanas trokšņa līmeni pārbauda saskaņā 5.2. punktu.
6.
Apstiprinājuma paplašinājums
Trokšņa slāpēšanas sistēmas izgatavotājs vai tā pilnvarots pārstāvis var lūgt administratīvo iestādi, kas piešķīra trokšņa slāpēšanas sistēmas apstiprinājumu vienam vai vairākiem transportlīdzekļu tipiem, piešķirt apstiprinājuma attiecinājumu uz citiem transportlīdzekļu tipiem.
Šī procedūra ir izklāstīta 1. punktā. Paziņojumu par apstiprinājumu paplašinājumu (vai paplašinājuma noraidīšanu) dalībvalstīm dara zināmu saskaņā ar Direktīvā 2007/46/EK minēto procedūru.
7.
Trokšņa slāpēšanas sistēmas tipa pārveidošana
Ja tiek pārveidots transportlīdzekļa tips, kas apstiprināts saskaņā ar šo regulu, piemēro Direktīvas 2007/46/EK 13.-16. pantu un 17. panta 4. punktu.
8.
Ražojumu atbilstība
8.1.
Lai nodrošinātu ražojumu atbilstību, veic pasākumus saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK 12. pantā noteiktajām prasībām.
8.2.
Īpaši noteikumi
8.2.1.
Testi, kas minēti Direktīvas 2007/46/EK X pielikuma 2.3.5. punktā, ir šīs regulas VI pielikumā noteiktie testi.
8.2.2.
To pārbaužu biežums, kas minētas Direktīvas 2007/46/EK X pielikuma 3. punktā, parasti ir reizi divos gados.
1. papildinājums
Informācijas dokuments Nr. … par mehānisko transportlīdzekļu izplūdes sistēmu kā atsevišķas
tehniskas vienības tipa apstiprinājumu (Regula ..)
Turpmāk norādītā informācija attiecīgā gadījumā jāiesniedz trīs eksemplāros kopā ar satura rādītāju. Visi rasējumi ir jāiesniedz attiecīgā mērogā un pietiekami detalizēti uz A4 izmēra papīra vai A4 formāta mapē. Ja ir fotoattēli, tiem jābūt pietiekami detalizētiem.
Ja sistēmām, sastāvdaļām vai atsevišķām tehniskajām vienībām ir elektroniskā vadība, jāsniedz informācija par to darbību.
0.
Vispārīgi noteikumi
0.1.
Marka (izgatavotāja tirdzniecības nosaukums):
0.2.
Tips un vispārīgs(-i) komercapraksts(-i):
0.5.
Izgatavotāja nosaukums un adrese:
0.7.
Sastāvdaļām vai atsevišķām tehniskām vienībām ‐ ES apstiprinājuma zīmes stiprinājuma vieta un paņēmiens:
0.8.
Montāžas rūpnīcas(-u) adrese(-s):
1.
Tā transportlīdzekļa apraksts, kam ierīce paredzēta (ja ar ierīci paredzēts aprīkot vairāk nekā vienu transportlīdzekļa tipu, šajā punktā prasīto informāciju sniedz attiecībā uz katru attiecīgo tipu)
1.1.
Marka (izgatavotāja tirdzniecības nosaukums):
1.2.
Tips un vispārīgs(-i) komercapraksts(-i):
1.3.
Tipa identifikācijas līdzekļi, ja marķējums ir uz transportlīdzekļa:
1.4.
Transportlīdzekļa kategorija:
1.5.
ES tipa apstiprinājuma numurs attiecībā uz trokšņa līmeni:
1.6.
Visa informācija, kas minēta tipa apstiprinājuma sertifikāta 1.1. līdz 1.4. punktā attiecībā uz transportlīdzekli (šīs regulas I pielikuma 2. papildinājums):
1.
Papildu informācija
1.1.
Atsevišķās tehniskās vienības sastāvdaļas:
1.2.
Preču zīme vai tirdzniecības nosaukums mehāniskā transportlīdzekļa tipam(-iem), kas aprīkojams ar trokšņa slāpētāju (1)
1.3.
Transportlīdzekļa tips(-i) un tā/to tipa apstiprinājuma numurs(-i):
1.4.
Motors
1.4.1.
Tips (dzirksteļaizdedzes motors, dīzeļmotors):
1.4.2.
Cikli: divtaktu, četrtaktu:
1.4.3.
Kopējais darba tilpums:
1.4.4.
Nominālā maksimālā dzinēja jauda … kW ar … min–1
1.5.
Pārnesumu skaits:
1.6.
Izmantotie pārnesumu skaitļi:
1.7.
Dzenošais tilta pārnesums(-i):
1.8.
Trokšņa līmeņa vērtības:
braucošs transportlīdzeklis: … dB(A), apgriezienu skaits stabilizēts pirms paātrinājuma
ar … km/h;
stāvošs transportlīdzeklis dB(A), ar … min–1
1.9.
Pretspiediena vērtība:
1.10.
Jebkuri prasību ierobežojumi, kas attiecas uz izmantošanu un uzstādīšanu:
2.
Piezīmes:
3.
Ierīces apraksts
3.1.
Rezerves izplūdes sistēmas apraksts, kas norāda katras sistēmas sastāvdaļas relatīvo stāvokli, kopā ar uzstādīšanas pamācību:
3.2.
Sīki izstrādāts katras sastāvdaļas rasējums, lai tās varētu viegli atrast un atpazīt, un norāde uz izmantotajiem materiāliem. Šajos rasējumos jānorāda vieta ES tipa apstiprinājuma zīmei, kuras piestiprināšana ir obligāta
Datums, mape
2. papildinājums
PARAUGS
ES TIPA APSTIPRINĀJUMA SERTIFIKĀTS
(Maksimālais izmērs: A4 (210 × 297 mm))
Iestādes zīmogs
Paziņojums par
–
tipa apstiprinājumu (1)
–
tipa apstiprinājuma paplašinājumu (1)
–
tipa apstiprinājuma atteikumu (1)
–
tipa apstiprinājuma anulēšanu (1)
transportlīdzekļa/sastāvdaļas/atsevišķas tehniskās vienības (1) tipam saskaņā ar Regulu Nr. .
Tipa apstiprinājuma numurs:
Paplašinājuma pamatojums:
I. IEDAĻA
0.1.
Marka (izgatavotāja tirdzniecības nosaukums):
0.2.
Tips un vispārīgs(-i) komercapraksts(-i):
0.3.
Tipa identifikācijas veids, ja marķējums ir uz transportlīdzekļa/sastāvdaļas/atsevišķas tehniskās vienības (1) (2):
0.3.1.
Minētā marķējuma atrašanās vieta:
0.4.
Transportlīdzekļa kategorija (3):
0.5.
Izgatavotāja nosaukums un adrese:
0.7.
Sastāvdaļām vai atsevišķām tehniskām vienībām ‐ ES tipa apstiprinājuma zīmes stiprinājuma vieta un veids:
0.8.
Montāžas rūpnīcas(-u) adrese(-es):
II IEDAĻA
1.
Papildu informācija (vajadzības gadījumā): skatīt papildinājumu.
2.
Par testu veikšanu atbildīgais tehniskais dienests:
3.
Testa protokola datums:
4.
Testu protokola numurs:
5.
Piezīmes (ja ir): skatīt papildinājumu.
6.
Vieta:
7.
Datums:
8.
Paraksts:
9.
Apstiprināšanas iestādei iesniegtās informācijas paketes, ko var saņemt pēc pieprasījuma, satura rādītājs ir pievienots
(1) Lieko svītrot.
(2) Ja tipa identifikācijas līdzekļos ir zīmes, kas neraksturo transportlīdzekļa, tā sastāvdaļu vai atsevišķu tehnisko vienību tipus, uz ko attiecas šis tipa apstiprinājuma sertifikāts, dokumentācijā tādas zīmes attēlo ar simbolu “?” (piemēram, ABC??123??).
(3) Kā noteikts Direktīvas 2007/46/EK II pielikuma A daļas A punktā.
3. papildinājums
ES tipa apstiprinājuma zīmes paraugs
Izplūdes sistēma vai tās sastāvdaļa ar minēto ES tipa apstiprinājuma zīmi ir ierīce, kas apstiprināta Spānijā (e 9), ievērojot Regulu Nr. .., ar pamata apstiprinājuma numuru 0148.
Izmantotie skaitļi ir tikai paraugs.
4. papildinājums
Testa iekārta
1.
Ieplūdes uzmava savienošanai ar testa pilnīgas trokšņa slāpēšanas sistēmas aizmugures daļu.
2.
Ar roku darbināms regulēšanas vārsts.
3.
Kompensējošs rezervuārs ar 35 līdz 40 litru ietilpību.
4.
Spiediena slēdzis ar darbības diapazonu 5 līdz 250 kPa ‐ līdz atvērtam 7. vienumam.
5.
Laika aiztures slēdzis ‐ līdz atvērtam 7. vienumam.
6.
Impulsu skaitītājs.
7.
Ātrdarbības vārsts, piemēram, izplūdes bremžu vārsts, 60 mm diametrā, ko darbina pneimatiskais cilindrs ar izejas jaudu 120 N ar 400 kPa. Reakcijas laiks gan atveroties, gan aizveroties nedrīkst pārsniegt 0,5 sekundes.
8.
Izplūdes gāzes izsūknēšana.
9.
Lokana caurule.
10.
Spiediena mērītāji.
5. papildinājums
Mērīšanas punkti ‐ pretspiediens
Iespējamo mērīšanas punktu paraugi spiediena krituma testiem. Faktisko mērīšanas punktu konkretizē testa protokolā. Tas ir regulāras gāzes plūsmas zonā.
1.1. attēls
Viena caurule
2.2. attēls
Daļēji dubulta caurule 1
1 Ja nav iespējams, skatīt 3. attēlu.
3.3. attēls
Dubulta caurule
2 Divi mērījuma punkti, viens nolasījums.
XI pielikums
Izplūdes sistēmas kā atsevišķas tehniskas vienības ražojuma atbilstības pārbaudes
1.
Vispārīgi noteikumi
Šīs prasības ir saskaņā ar ražojuma atbilstības pārbaudei paredzētiem testiem, ko veic saskaņā ar šīs regulas I pielikuma 1. punktu.
2.
Testēšana un procedūras
Testa metodes, mērinstrumenti un rezultātu interpretācija ir tādi, kā aprakstīti X pielikuma 5. punktā. Pārbaudāmai izplūdes sistēmai vai sastāvdaļai veic X pielikuma 5.2., 5.3. un 5.4. punktā aprakstīto testu.
3.
Paraugu ņemšana un rezultātu novērtējums
3.1.
Jāizvēlas viena trokšņa slāpēšanas sistēma vai tās sastāvdaļa un jāveic 2. punktā minētie testi. Ja testu rezultāti atbilst ražojuma atbilstības prasībām, kas minētas X pielikuma 8.1. punktā, trokšņa slāpēšanas sistēmas vai tās sastāvdaļas tipu uzskata par atbilstīgu RA.
3.2.
Ja viens no testu rezultātiem neatbilst ražojuma atbilstības prasībām, kas minētas X pielikuma 8.1. punktā, ir jāpārbauda tāda paša tipa divu vai vairāku trokšņa slāpēšanas sistēmu vai to sastāvdaļu atbilstība saskaņā ar 2. punktu
3.3.
Ja otrās un trešās trokšņa slāpēšanas sistēmas vai to sastāvdaļu testu rezultāti atbilst ražojuma atbilstības prasībām, kas minētas X pielikuma 8.1. punktā, trokšņa slāpēšanas sistēmas vai tās sastāvdaļas tipu uzskata par atbilstošu ražojuma atbilstības prasībām.
3.4.
Ja viens no otrā vai trešā trokšņa slāpēšanas sistēmas vai tās sastāvdaļas testa rezultātiem neatbilst ražojuma atbilstības prasībām, kas minētas X pielikuma 8.1. punktā, trokšņa slāpēšanas sistēmas vai to sastāvdaļas tipu uzskata par neatbilstošu šīs regulas prasībām, un izgatavotājam ir jāveic nepieciešamie pasākumi atbilstības atjaunošanai.
XII pielikums
Atbilstības tabula
(Minēts 15. panta 2. punktā)
Direktīva 70/157/EEK
Šī regula
-
1. pants
-
2. pants
-
3. pants
2. pants
4. panta 1. punkts
2.a pants
4. panta 2. un 3. punkts
-
5. pants
-
6. pants
-
7. pants
-
8. pants
-
9. pants
-
10., 11., 12. un 13. pants.
-
14. pants
-
15. pants
16. pants
I pielikuma 1. punkts
I pielikuma 1. punkts
I pielikuma 3. punkts
I pielikuma 2. punkts
I pielikuma 4. punkts
I pielikuma 3. punkts
I pielikuma 5. punkts
I pielikuma 4. punkts
I pielikuma 6. punkts
I pielikuma 5. punkts
I pielikuma 1. papildinājums
I pielikuma 1. papildinājums
I pielikuma 2. papildinājums (bez papildpielikuma)
I pielikuma 2. papildinājums
-
I pielikuma 3. papildinājums
-
II pielikums
I pielikuma 2. punkts
III pielikums
-
IV pielikums
-
V pielikums
-
VI pielikums
-
VII pielikums
-
VIII pielikums
IX pielikums
II pielikuma 1., 2., 3. un 4. punkts
X pielikuma 1., 2., 3. un 4. punkts
-
X pielikuma 5. un 6. punkts
II pielikuma 5. un 6. punkts
X pielikuma 7. un 8. punkts
II pielikuma 1. papildinājums
X pielikuma 1. papildinājums (+ papildinformācija)
II pielikuma 2. papildinājums (bez papildpielikuma)
Knola (Knol), A.B., Stātsena (Staatsen), B.A.M., Trends in the environmental burden of disease in the Netherlands, 1980-2020, RIVM ziņojums 500029001, Bilthovena, Nīderlande, 2005; http://www.rivm.nl/bibliotheek/rapporten/500029001.html.
PVO-JRC pētījums “On the burden of disease from environmental noise, quantification of healthy life years lost in Europe”; http://www.euro.who.int/en/what-we-do/health-topics/environment-and-health/noise/publications/2011/burden-of-disease-from-environmental-noise.-quantification-of-healthy-life-years-lost-in-europe..
Trokšņa vērtējums ‐ Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāta darba grupas veselības un sociālekonomisku aspektu jomā nostāja, Brisele, 2003. gada 4. decembris; www.ec.europa.eu/environment/noise/pdf/valuatio_final_12_2003.pdf.
Šā informācijas dokumenta numerācija un atsauces atbilst Direktīvas 2007/46/EK I pielikumam. Punkti, kas neattiecas uz šīs regulas mērķiem, ir izlaisti.
Ja tipa identifikācijas līdzekļi satur rakstu zīmes, kas nav transportlīdzekļa, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskas vienības tipu aprakstos, kuri iekļauti šajā tipa apstiprinājuma sertifikātā, tad šādas rakstu zīmes dokumentā attēlo ar simbolu: “?’ (piemēram, ABC??123??).
Testu veic stāvošam transportlīdzeklim, lai nodrošinātu ar atskaites lielumiem uzņēmumus, kas izmanto šo metodi, lai pārbaudītu izmantojamos transportlīdzekļus.
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza Lēmumu Nr. 573/2007/EK, Lēmumu Nr. 575/2007/EK un Padomes Lēmumu 2007/435/EK, lai paaugstinātu Eiropas Bēgļu fonda, Eiropas Atgriešanās fonda un Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda līdzfinansējuma likmi, attiecībā uz konkrētiem noteikumiem, kas saistīti ar finanšu pārvaldību konkrētām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti (COM(2012)0526 – C7-0302/2012 – 2012/0252(COD))
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0526),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 78. panta 2. punktu un 79. panta 2. un 4. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0302/2012),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,
– ņemot vērā 2012. gada 19. decembra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,
– ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,
– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0004/2013),
1. pieņem nostāju pirmajā lasījumā, atbalstot Komisijas priekšlikumu;
2. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;
3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 6. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. .../2013/ES, ar ko attiecībā uz konkrētiem noteikumiem, kas saistīti ar finanšu pārvaldību konkrētām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti, groza Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumus Nr. 573/2007/EK un Lēmumu Nr. 575/2007/EK un Padomes Lēmumu 2007/435/EK, lai paaugstinātu Eiropas Bēgļu fonda, Eiropas Atgriešanās fonda un Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda līdzfinansējuma likmi
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko groza Lēmumu Nr. 574/2007/EK, lai paaugstinātu Eiropas Ārējo robežu fonda līdzfinansējuma likmi konkrētām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti (COM(2012)0527 – C7-0301/2012 – 2012/0253(COD))
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0527),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0301/2012),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,
– ņemot vērā 2012. gada 19. decembra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,
– ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,
– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0433/2012),
1. pieņem nostāju pirmajā lasījumā, atbalstot Komisijas priekšlikumu;
2. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;
3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 6. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. .../.../ES, ar ko groza Lēmumu Nr. 574/2007/EK, lai paaugstinātu Eiropas Ārējo robežu fonda līdzfinansējuma likmi konkrētām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 850/98 par zvejas resursu saglabāšanu, izmantojot tehniskos līdzekļus jūras organismu mazuļu aizsardzībai, un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1288/2009 (COM(2012)0298 – C7-0156/2012 – 2012/0158(COD))
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0298),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0156/2012),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 18. septembra atzinumu(1),
– ņemot vērā 2012. gada 7. novembra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,
– ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,
– ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A7-0342/2012),
1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(2);
2. apstiprina šai rezolūcijai pievienoto Parlamenta deklarāciju;
3. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;
4. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 6. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2013, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 850/98 par zvejas resursu saglabāšanu, izmantojot tehniskos līdzekļus jūras organismu mazuļu aizsardzībai, un Padomes Regulu (EK) Nr. 1434/98, ar ko nosaka, ar kādiem nosacījumiem drīkst nogādāt krastā siļķes citām rūpniecības vajadzībām, nevis to tiešai izmantošanai uzturā
(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 227/2013.)
NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS
Eiropas Parlamenta deklarācija par īstenošanas aktiem
Eiropas Parlaments paziņo, ka šīs regulas noteikumi attiecībā uz īstenošanas aktiem ir delikāta kompromisa rezultāts. Tādēļ, lai panāktu vienošanos pirmajā lasījumā, pirms Regula (EK) Nr. 850/98 zaudē spēku 2012. gada beigās, Eiropas Parlaments atsevišķos īpašos gadījumos Regulā (EK) Nr. 850/98 ir piekritis pieņemt īstenošanas aktus. Tomēr Eiropas Parlaments uzsver, ka šie noteikumi nevar tikt uzskatīti vai izmantoti kā precedents citās ar parasto likumdošanas procedūru pieņemtajās regulās, jo īpaši Komisijas iesniegtajā priekšlikumā regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 850/98 par zvejas resursu saglabāšanu, izmantojot tehniskos līdzekļus jūras organismu mazuļu aizsardzībai.
Šī nostāja aizstāj 2012. gada 22. novembrī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0448).
Visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana
213k
24k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra rezolūcija par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana (2012/2922(RSP))
– ņemot vērā Ceturto pasaules sieviešu konferenci, ko rīkoja 1995. gada septembrī Pekinā, Pekinas deklarāciju un rīcības platformu un sekojošos noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO ārkārtas sesijās Pekina +5 un Pekina +10 par turpmāko rīcību un iniciatīvām, īstenojot Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko pieņēma attiecīgi 2000. gada 9. jūnijā un 2005. gada 11. martā,
– ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),
– ņemot vērā Komisijas 2006. gada 1. marta paziņojumu “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006-2010” (COM(2006)0092),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Pekinu +15 – ANO rīcības platformu dzimumu līdztiesībai(1),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 5. aprīļa rezolūcija par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(2),
– ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,
– ņemot vērā 2008. gada decembrī pieņemtās ES pamatnostādnes attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm un visa veida diskriminācijas izskaušanu, kas vērstas pret viņām (Vispārējo lietu padome 2008. gada 8. decembrī), un Rīcības plānu dzimumu līdztiesībai un sieviešu līdzdalībai attīstībā kā Padomes secinājumu par TAM sastāvdaļu, ko pieņēma 2010. gada jūnijā (Ārlietu padome),
– ņemot vērā 2012. gada 17. - 20. septembrī Bangkokā rīkotās Ekspertu grupas attiecībā uz vardarbības pret sievietēm un meitenēm novēršanu sanāksmes ziņojumu,
– ņemot vērā rezultātu ziņojumu ANO iesaistīto pušu forumā par vardarbības pret sievietēm novēršanu un izskaušanu, kurš tika sasaukts ANO galvenajā mītnē 2012. gada 13. un 14. decembrī,
– ņemot vērā jautājumu Komisijai par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana (O-000004/2013 – B7–0111/2013),
– ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,
A. tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm joprojām ir viens no smagākajiem un strukturālajiem galveno cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē un fenomens, kurā iesaistīti visu vecumu cietušie un vaininieki ar visdažādāko izglītību, ienākumiem un sociālo stāvokli, un tas ir gan sekas, gan cēlonis sieviešu un vīriešu nevienlīdzībai;
B. tā kā vardarbība pret sievietēm pastāv katrā pasaules valstī kā vispārējs cilvēktiesību pārkāpums un nopietns šķērslis ceļā uz dzimumu līdztiesības un sieviešu līdzdalības sasniegšanu; tā kā tas skar sievietes un bērnus visās pasaules daļās neatkarīgi no tādiem faktoriem kā vecums, sociālā šķira vai ekonomiskais fons un nodara ļaunumu ģimenēm un kopienām, tam ir ievērojamas ekonomiskās un sociālās izmaksas un tas ierobežo un apdraud ekonomikas izaugsmi un attīstību;
C. tā kā ir jācīnās pret visa veida vardarbību pret sievietēm, proti, fizisko, seksuālo un psiholoģisko vardarbību, kā noteikts Pekinas rīcības platformā, jo tās visas ierobežo sievietes iespēju pilnībā izmantot cilvēktiesības un pamatbrīvības;
D. tā kā vajāšana un vardarbība pret sievietēm aptver plašu cilvēktiesību pārkāpumu spektru, piemēram: seksuāla izmantošana, izvarošana, vardarbība ģimenē, seksuāla uzmākšanās un vajāšana, prostitūcija, sieviešu un meiteņu tirdzniecība, sieviešu dzimuma un reproduktīvo tiesību pārkāpšana, vardarbība pret sievietēm darbavietā, vardarbība pret sievietēm konflikta situācijās, vardarbība pret sievietēm apcietinājumā vai aprūpes iestādēs, vardarbība pret lezbietēm, patvaļīga brīvības atņemšana, un dažāda kaitīga tradicionālā prakse, piemēram, dzimumorgānu sakropļošana, noziegumi goda dēļ un piespiedu laulības; tā kā jebkāds šāds pārkāpums var atstāt dziļas psiholoģiskas rētas un izraisīt fizisku vai seksuālu kaitējumu vai ciešanas, šādu nodarījumu vai izpausmju draudus, radīt kaitējumu sieviešu un meiteņu vispārējai veselībai, ieskaitot viņu reproduktīvo un seksuālo veselību, un dažos gadījumos izraisīt nāvi;
E. tā kā, dzimumu nevienlīdzībai un diskriminācijai palielinot vardarbības risku, citi diskriminācijas veidi tādu iemeslu dēļ, ka, piemēram, invaliditāte vai piederība minoritātei, var palielināt sieviešu risku tikt pakļautām vardarbībai un ekspluatācijai; tā kā pašreizējā reakcija uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm un ar to saistītās profilakses stratēģijas nav pietiekoši integrējošas attiecībā uz sievietēm un meitenēm, kuras cieš no dažādiem diskriminācijas veidiem;
F. tā kā pastāv daudzi strukturālie vardarbības pret sievietēm veidi, tostarp tādi, kas ierobežo sievietes tiesības veikt izvēli, viņu tiesības uz savu ķermeni un ķermeņa integritāti, viņu tiesības uz izglītību un viņu tiesības uz pašnoteikšanos, un liedz sievietēm pilnā apmērā viņu pilsoniskās un politiskās tiesības; atgādina, ka tāda sabiedrība, kurā nav nodrošinātas vienlīdzīgas sieviešu un vīriešu tiesības, turpina vardarbības pret sievietēm un meitenēm strukturālu veidu;
G. tā kā vietējām un starptautiskajām NVO, piemēram, aizstāvības grupām un tādām organizācijām, kas uztur sieviešu patvērumus, tālruņa palīdzības līnijas ārkārtas situācijās un atbalsta struktūras, ir būtiska nozīme, lai sasniegtu progresu, izskaužot vardarbību pret sievietēm un uz dzimumu balstītu vardarbību;
H. tā kā lai darbs pie tā, lai darītu galu vardarbībai pret sievietēm un uz dzimumu balstītai vardarbībai, būtu efektīvs, nepieciešama starptautiska sadarbība un rīcība, cieša apņemšanās no politisko vadītāju puses visos līmeņos, kā arī lielāks finansējums;
I. tā kā ANO politikas virzieniem un rīcībām vardarbības pret sievietēm un meitenēm un uz dzimumu balstītas vardarbības izskaušanai ir milzīga nozīme, lai šos jautājumus izvirzītu priekšplānā starptautiskajā politikā un rīcībā un mudinātu ES dalībvalstis sistemātiskāk pievērsties jautājumam par vardarbību pret sievietēm,
1. apstiprina savas apņemšanās, kas paustas attiecībā uz Pekinas rīcības platformu un tajā izceltajām daudzajām rīcībām attiecībā uz dzimumu līdztiesību; atgādina, darbs pie tā, lai darītu galu vardarbībai pret sievietēm un meitenēm, prasa koordinētu un daudznozaru pieeju, iesaistot visas ieinteresētās puses un arī pievēršoties jautājumam par to, kādi cēloņi ir vardarbības pamatā, piemēram, tieša vai netieša diskriminācija, saglabājušies stereotipi un sieviešu un vīriešu līdztiesības trūkums;
2. uzsver, cik liela nozīme ir pozitīvam iznākumam ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesijā, kas norisināsies 2013. gada 4.–15. martā, tostarp tam, lai pieņemtu saskaņotu uz nākotni vērstu secinājumu kopumu, kuri ievērojami palīdzēs darīt galu vardarbībai pret sievietēm un meitenēm, tostarp sievietēm ar invaliditāti, iedzimto grupu sievietēm, sievietēm migrantēm, pusaudzēm un sievietēm, kurām ir HIV/AIDS, tādējādi nodrošinot pārmaiņas visā pasaulē;
3. uzskata, ka pie izšķirošajām prioritātēm, pievēršoties vardarbības pret sievietēm un meitenēm problēmai, būtu jāpieskaita diskriminējošo sociālekonomisko uzskatu izskaušana, kuri nostiprina sievietes pakārtoto lomu sabiedrībā un kuru rezultātā rodas iecietība pret vardarbību pret sievietēm un meitenēm gan privātajā, gan publiskajā sfērā, mājās un darbā, un izglītības iestādēs; šajā saistībā pauž cerību, ka tiks paātrināts progress starptautisko juridisko normu, standartu un politikas jomu izstrādē, kas uzlabos pakalpojumus cietušajiem un viņu aizsardzību, veicinās izpratni, lai mainītu izturēšanos uz uzskatus, un ‐ visupirms ‐ nodrošinās pietiekamu un konsekventu īstenošanu visur pasaulē;
4. uzskata, ka, lai ES un dalībvalstis varētu kļūt par efektīvākiem globālajiem dalībniekiem, tām jāpastiprina uz vietas centieni izskaust vardarbību pret sievietēm un uz dzimumu balstītu vardarbību; tādēļ atkārtoti aicina Komisiju ierosināt ES stratēģiju, kas vērsta pret vardarbību pret sievietēm, tostarp ierosinot direktīvu, kurā noteikti obligātie standarti; šajā saistība arī aicina gan ES, gan atsevišķās dalībvalstis parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;
5. aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt politikas jomas, programmas un līdzekļus, kas pieejami, lai statos pretī vardarbībai ES un ārpus tās robežām, un nostiprināt savu stratēģiju ar uzlabotiem instrumentiem un vērienīgiem mērķiem;
6. aicina ES un tās dalībvalstis palielināt līdzekļu piešķiršanu tam, lai darītu galu vardarbībai pret sievietēm un bērniem, tostarp vietējā, valsts, Eiropas un pasaules mērogā, un nodrošināt atbalstu dalībniekiem, kas strādā pie tā, lai darītu galu vardarbībai pret sievietēm un uz dzimumu balstītai vardarbībai, jo īpaši NVO, kuras darbojas šajā jomā;
7. pauž stingru atbalstu UN Women darbam, kurai ir centrālās dalībnieces loma ANO sistēmā, ar kuru izskauž vardarbību pret sievietēm un meitenēm visa pasaulē un kura apvieno visas attiecīgās ieinteresētās puses, lai panāktu izmaiņas politikā un koordinētu rīcību; aicina visas ANO dalībvalstis, ka arī ES, palielināt finansējumu, ko tās piešķir UN Women;
8. aicina ES Ārējās darbības dienestu pastiprināt centienus, lai nodrošinātu, kas visās rīcībās un dialogos, kuros tas iesaistīts, tiek aizsargātas un vecinātas sieviešu un meiteņu cilvēktiesības, un ātrāk īstenot ES pamatnostādnes attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm un visa veida diskriminācijas izskaušanu, kas vērstas pret viņām, kā arī izveidot ciešākas saiknes ar darbu, ko veic, ES attīstības sadarbības ietvaros vēršoties pret vardarbību pret sievietēm un meitenēm, vienlaikus arī sniedzot atbalstu sieviešu tiesību, cilvēktiesību un LGBT tiesību aizstāvjiem;
9. aicina izstrādāt programmas un iestāžu mehānismus starptautiskā un reģionālā līmenī, tā lai nodrošinātu, ka profilakses stratēģijas, ar ko novērš vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tiek pozicionētas visu starptautisko darbību centrā, ar kurām paredzēts reaģēt uz humanitārajām krīzēm, kas saistītas ar konflikta situāciju un situāciju pēc konflikta, vai ar dabas katastrofām;
10. aicina ES pilnībā atbalstīt Ekspertu grupas ieteikumu, lai CSW 2013 vienotos par to, lai izstrādātu globālu īstenošanas plānu, kā pārtraukt vardarbību pret sievietēm un bērniem, jo īpaši uzmanības centrā liekot vardarbības novēršanu un sniedzot uzraudzības un darbības norādījumus, ievērojot pastāvošās starptautiskās saistības (CEDAW un BPFA), kas jāapstiprina visām ANO dalībvalstīm un jāuzsāk 2015. gadā;
11. aicina ES palīdzēt uzsākt globālo aizstāvības kampaņu (Global Advocacy Campaign) vardarbības pret sievietēm un meitenēm un uz dzimumu balstītas vardarbības novēršanai, lai veiktu tālākus pasākumus ceļā uz to, lai mūsu kopienas un valstis kļūtu drošas un lai pilnībā ievērotu sieviešu un meiteņu tiesības visā pasaulē; uzskata, ka šai kampaņai jābalstās uz esošajām partnerattiecībām starp valstīm un citām attiecīgajām pusēm, tostarp pilsonisko sabiedrību un sieviešu organizācijām;
12. aicina ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos pilnībā ņemt vērā ziņojumus un ierosinājumus, kas skar vardarbību pret sievietēm;
13. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos.
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 29. februāra paziņojumu “Kā tālāk virzīt Eiropas Inovācijas partnerības aktīvām un veselīgām vecumdienām Stratēģisko īstenošanas plānu” (COM(2012)0083),
– ņemot vērā 2002. gada aprīlī Madridē pieņemto Starptautisko rīcības plānu par sabiedrības novecošanos,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 14. septembra Padomes Lēmumu Nr. 940/2011/ES par Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei,
– ņemot vērā Eiropas Inovācijas partnerības aktīvām un veselīgām vecumdienām Stratēģisko īstenošanas plānu, kas pieņemts 2011. gada 17. novembrī,
– ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu “Aktīvas vecumdienas: inovācija ‐ progresīva veselības aprūpe ‐ labāka dzīves kvalitāte”(1),
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada maija atzinumu par tematu “”Apvārsnis 2020“: ceļveži attiecībā uz sabiedrības novecošanu”(2),
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0029/2013),
1. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Eiropas Inovācijas partnerībai, kura sekmē jauna modeļa izveidi, ar kuru iedzīvotāju novecošanās tiktu skatīta kā nākotnes iespēja, nevis kā slogs sabiedrībai; turklāt uzsver, ka šo iespēju nevajadzētu attiecināt tikai uz tehniskajām (informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT)) inovācijām un to potenciālu attiecībā uz iekšējo tirgu, ES rūpniecības nozarēm un uzņēmumiem, jo IKT risinājumiem ir jābūt lietotājdraudzīgiem un orientētiem uz galalietotāju, jo īpaši uz gados vecākām personām; uzskata, ka tajā būtu arī jāietver skaidra un nepārprotama stratēģija, kurā iekļauti sociāli mērķi, kas veicina un oficiāli atzīst vecāka gadagājuma cilvēku nozīmi un to vērtību, ko sniedz viņu pieredze un ieguldījums sabiedrībā un ekonomikā, nepieļaujot aizspriedumus un diskrimināciju;
2. atzīmē, ka šajā stratēģijā ir jāiekļauj arī pētniecība par jauniem nodarbinātības veidiem, kuri ir piemēroti un atbilstīgi vecāka gadagājuma cilvēkiem; uzskata, ka ir rūpīgāk jāpēta gados vecāku cilvēku nodarbināšanas potenciāls un pievienotā vērtība, lai izstrādātu pamatnostādnes, ieskaitot visiem piemērotus un pieņemamus risinājumus; uzsver iespējas gūt lielu sabiedrisko vērtību no vecāko paaudžu demogrāfiskās grupas;
3. aicina Komisiju aktīvu un veselīgu vecumdienu stratēģijā oficiāli iekļaut dzimuma, kā arī vecuma aspektu, un līdz ar to arī iestrādāt darba un privātās dzīves līdzsvara jautājumu;
4. atzīmē, ka sabiedrības novecošanās pamatā ir demogrāfiskās pārmaiņas (dzimstības samazināšanās);
5. norāda, ka vecāka gadagājuma cilvēki pārstāv Eiropā visstraujāk augošo vecuma grupu; cer, ka Komisija šajā kontekstā un nolūkā iespējami drīzāk izveidot tādu infrastruktūru, pakalpojumus un instrumentus, kas atbilst šim pārejas procesam sabiedrībā, turpinās iesaistīt valstu valdības, vietējās pašpārvaldes, PVO un iespējami lielāku ieinteresēto pušu skaitu, lai īstenotu izpratnes palielināšanas pasākumus par šo jautājumu;
6. norāda, ka demogrāfiskā situācija dalībvalstīs ir ļoti dažāda un ka no nacionālā, politiskā un kultūras viedokļa pastāv atšķirības demogrāfisko problēmu uztverē un jo īpaši veidos, kā tās risināt un veikt ar tām saistīto plānošanu; norāda, ka visās dalībvalstīs nepārtraukti palielinās paredzamais dzīves ilgums un ievērojami pieaug to cilvēku skaits, kuri turpina strādāt pēc aiziešanas pensijā, palielinot nodarbinātības līmeni cilvēkiem vecumā no 65 līdz 74 gadiem par 15 % laika periodā no 2006. līdz 2011. gadam;
7. uzsver vajadzību uzklausīt vecāka gadagājuma cilvēkus, nodrošinot viņiem sabiedrību un izmantojot sociālās programmas, kurās jaunieši uzņemtos saistības attiecībā uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, no viņiem gūstot vērtību un pieredzi; uzskata, ka ir nepieciešams pilsoniskās sabiedrības atbalsts Eiropas Inovācijas partnerībai (EIP) attiecībā uz lielākas aprūpes piedāvāšanu, izmantojot dažādus fondus un asociācijas;
8. uzsver, ka arī līdztiesīga dalība ir viena no sabiedrības vecāko locekļu pamattiesībām;
9. norāda ‐ lai nodrošinātu aktīvas un veselīgas vecumdienas, ir svarīgi, lai būtu pieejamas nodarbinātības un brīvprātīgā darba iespējas, kā arī sociālās aizsardzības pasākumi;
10. uzsver, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem nepieciešams cita veida atbalsts un rūpes un tāpēc pakalpojumiem un risinājumiem vienmēr ir jābūt orientētiem uz cilvēku un pieprasījumu;
11. uzsver, ka ir jāapkaro vecuma diskriminācija nodarbinātības jomā, lai nodrošinātu, ka gados vecāki strādājošie var saglabāt savu darbvietu vai piekļūt darba iespējām;
12. uzsver, cik svarīga ir vietējo un reģionālo dalībnieku loma veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas modernizācijā, uzlabošanā un racionalizācijā, lai radītu modeļus, kas iedzīvotājiem palīdz sasniegt labākus rezultātus darba tirgū;
13. uzsver, ka ir nepieciešams radīt piemērotus pamatnosacījumus, lai cilvēki varētu piedalīties darba tirgū un saglabāt ekonomisko produktivitāti, gan uzlabojot darba tirgus elastīgumu, ieviešot darba laika uzskaites kontus un nepilna darba laika iespējas, gan arī paredzot dažādus darba līguma veidus, kas būtu piemēroti gados vecākiem strādājošajiem, kā arī elastīgākus noteikumus aiziešanai pensijā, piemēram, daļēju pensiju vai papildu darba gadu veidā, raugoties, lai tiktu nodrošināts, ka vienmēr ir pieejama pienācīga sociālā aizsardzība;
14. atbalsta Komisijas priekšlikumu pieņemt jēdziena “aktīvas un veselīgas vecumdienas” definīciju atbilstoši PVO formulējumam; tomēr uzsver, ka aktīvas un veselīgas vecumdienas jāskata visas cilvēka dzīves perspektīvā un ka definīcijā jāietver ES konteksta īpatnības, konkrētāk, ES prioritātes attiecībā uz veselīgas un ekoloģiski ilgtspējīgas vides apstākļiem, izpratni par veselību, veselības profilaksi un agrīnu izmeklēšanu, kurai sekotu pienācīga diagnoze un efektīva ārstēšana, izglītotību veselības jomā, e-veselību, fiziskajām aktivitātēm un pārtikas nekaitīgumu un atbilstošu uzturu, dzimumu līdztiesību, sociālā nodrošinājuma sistēmām (tostarp veselības aprūpi un veselības apdrošināšanu) un sociālās aizsardzības shēmām; atzīmē, ka vecums automātiski nav saistīts ar slimībām un saslimšanu, un tādēļ to nedrīkst asociēt vai pielīdzināt atkarīgam stāvoklim vai invaliditātei;
15. atbalsta Komisijas priekšlikumu programmas “Apvārsnis 2020” mērķos palielināt vidējo veselīgas dzīves gadu skaitu par diviem gadiem un atzinīgi vērtē medicīnas sasniegumus, kuri palīdz palielināt paredzamo dzīves ilgumu; tomēr uzsver, ka šā vērienīgā mērķa sasniegšanai būtu jāņem vērā visa cilvēka dzīves perspektīva; uzsver, ka jāpiešķir prioritāte profilakses un primārās veselības aprūpes pieejamībai un jāizstrādā pienācīgi mehānismi, lai novērstu hronisku slimību nelabvēlīgo ietekmi uz aktīvu un veselīgu novecošanos visā dzīves garumā;
16. mudina Komisiju un dalībvalstis uzskatīt veselību par horizontālu jautājumu, iekļaujot veselības aspektu visos attiecīgajos ES politikas virzienos, tostarp sociālajā nodrošinājumā un sociālajā aizsardzībā, nodarbinātībā un ekonomikas politikā, dzimumu līdztiesībā un diskriminācijas apkarošanas un nepieļaušanas politikā;
17. aicina Komisiju uzraudzīt un nodrošināt uz faktiem balstītus, izsmeļošus un brīvi pieejamus datus par slimību un (hronisku) saslimšanu sastopamību un izplatību un iekļaut šos datus stratēģijās un pamatnostādnēs par aktīvu un veselīgu vecumdienu paraugpraksi;
18. mudina dalībvalstis izveidot efektīvas norādes, lai izvērtētu un uzraudzītu vardarbību pret vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā arī tās ietekmi uz upuru veselību un labklājību, un izstrādāt pieejamas procedūras, lai palīdzētu upuriem un aizsargātu tos;
19. uzsver, ka ar veselību saistītie jautājumi jāiekļauj visās Eiropas Savienības politikas jomās, tostarp attiecībā uz sociālo nodrošinājumu un sociālo aizsardzību, nodarbinātības un ekonomikas politikas jomām, dzimumu līdztiesību un diskriminācijas nepieļaušanu;
20. mudina Komisiju vēl vairāk uzsvērt, ka galvenais mērķis ir palielināt mūsu iedzīvotāju vidējo veselīgas dzīves gadu skaitu par diviem gadiem un ka visiem izvēlētajiem pasākumiem izmērāmā veidā ir jāveicina šā mērķa sasniegšana;
21. mudina, lai Komisijas priekšlikums būtu Eiropas Inovācijas partnerības aktīvām un veselīgām vecumdienām (EIP–AHA) veicinātājs un koordinētājs, iesaistot ieinteresētās personas, kuras pārstāv gan pieprasījuma, gan piedāvājuma puses; norāda, ka Komisijai jānodrošina, ka no EIP labumu gūst visi ES iedzīvotāji, jo īpaši tie, kuri nav pietiekami pārstāvēti vai kurus apdraud atstumtība; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā COM(2012)0083 pausto EIP nozīmes atzīšanu pamatiniciatīvas “Inovācijas savienība”, “Eiropas digitalizācijas programmas”, “Jaunu prasmju un darba vietu programmas”, Eiropas platformas cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību un ES Veselības aizsardzības stratēģijas mērķu sasniegšanā, cita starpā panākot stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu mērķus;
22. aicina Komisiju izstrādāt rādītājus, kas sniedz salīdzināmus, pilnīgus un viegli pieejamus datus par hroniskām slimībām un novecošanos, lai izstrādātu efektīvākas stratēģijas un nodrošinātu paraugprakses apmaiņu gan ES, gan dalībvalstu līmenī;
23. apstiprina Komisijas priekšlikumu palielināt vecāka gadagājuma cilvēku līdzdalību lēmumu pieņemšanā un politikas veidošanā un veicināt reģionālo un vietējo pārvaldību; tomēr uzsver, ka augšupējas līdzdalības pieejai papildus viņu nepārtrauktajai dalībai sociālajā un kultūras dzīvē ir nepieciešams padziļinātāks bāzes līnijas novērtējums, kā arī vecāka gadagājuma cilvēku un viņu neoficiālo un oficiālo aprūpes nodrošinātāju faktisko un turpmāko vajadzību un prasību regulāra pārraudzība;
24. uzsver, ka informācija un dati, kas savākti vietējā līmenī un ar augšupējas līdzdalības pieejas palīdzību sniegs politikas veidotājiem zināšanas, kas nepieciešamas tādas politikas formulēšanai, kura ir pieņemama un piemērota vietējām kopienām; tādēļ aicina Komisiju pieprasīt augšupējas līdzdalības pieejas izmantošanu, kā arī turpināt izstrādāt attiecīgus rādītājus un indeksus, lai izveidotu pastāvošo vajadzību karti attiecībā uz efektīviem politikas virzieniem, programmām un pakalpojumiem, kā arī uzraudzītu šo vajadzību attīstību;
25. atgādina Komisijai, ka ierobežojumi un ierobežošana attiecībā uz veselības aprūpi, aprūpes pakalpojumiem, sociālo aizsardzību un sociālo nodrošinājumu, kurus pieņēmusi un īstenojusi Komisija un/vai dalībvalstis, lai veiktu finanšu un budžeta ietaupījumus un samazinātu publiskos (veselības un sociālos) izdevumus pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes ietekmē, nekādā ziņā nedrīkst aizskart vai nelabvēlīgi ietekmēt cilvēka pamatvajadzības un cieņu; uzsver, ka šādi ietaupījumi un samazinājumi, ja tos neapvieno ar rūpīgi apsvērtām un uz pacientu orientētām reformām, var padarīt izteiktāku nevienlīdzību veselības aprūpes un sociālajā jomā, kā arī veicināt sociālo atstumtību; uzsver, ka šādi taupības un samazināšanas pasākumi pasliktinās kopējos rezultātus veselības aizsardzības jomā, veicinās nevienlīdzību veselības aprūpes, sociālajā jomā un sociālo atstumtību, tādējādi apdraudot paaudžu iekšējo un savstarpējo solidaritāti; tāpēc aicina dalībvalstis izstrādāt “paaudžu paktu”, tajā iekļaujot skaidru un nepārprotamu stratēģiju sociālās kohēzijas aizsardzībai, kopējo rezultātu uzlabošanai veselības aprūpē un nevienlīdzības novēršanai veselības aizsardzības jomā; uzsver, ka šādas stratēģijas mērķim jābūt optimālai veselības un sociālās aprūpes shēmu nodrošinātībai un pieejamībai;
26. šajā sakarībā uzsver, ka nepieciešams pienācīgs finansējums, lai vietējā, reģionālajā, valsts un ES līmenī atbalstītu MVU un sociālos uzņēmumus; apšauba, ka EIP–AHA partnerībai ir pieejami pietiekami resursi no ieinteresētajām personām, un mudina Komisiju darīt pieejamu nepieciešamo finansējumu; atzinīgi vērtē gaidāmo ES finansēšanas instrumentu koriģēšanu, lai optimizētu finansējuma rezultātus, un mudina uzsākt un turpināt projektus, piemēram, CASA, “Ilgāks mūžs, labāka dzīve” un citus, kuri veicina zināšanu, datu un paraugprakses sadarbspēju un apmaiņu; uzskata, ka lēmums noteikt “Inovāciju veselīgai dzīvei un aktīvām vecumdienām” kā vienu no prioritārajām tēmām Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) zināšanu un inovāciju kopienas (ZIK) grupai 2014.–2015. gadā ir solis pareizajā virzienā, kuru jāpapildina ar konkrētiem finanšu instrumentiem, piemēram finansējuma piešķiršanu saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, tostarp ESF, ERAF, EPSC programmu, Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” ;
27. pauž pārliecību, ka ir nepieciešami dažādi finanšu instrumenti, piemēram, Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fonds, Eiropas riska kapitāla fonds un Eiropas mecenātu fonds (EMF), lai uzlabotu sociālo uzņēmumu piekļuvi finanšu tirgiem;
28. cer, ka dalībvalstis, izmantojot struktūrfondus, pastiprināti pievērsīs vairāk uzmanības vecākās paaudzes dzīves un darba apstākļiem, lai kopīgi līdz 2020. gadam izveidotu visām paaudzēm labvēlīgu Eiropu, un paplašinās sociālo infrastruktūru, radot iespēju cīnīties pret nabadzību vecāku cilvēku vidū;
1.pīlārs “Profilakse, pārbaudes un agrīnā diagnostika”
29. atzinīgi vērtē Komisijas pieeju attiecībā uz vārguma un funkcionālo spēju samazināšanās profilaksi; mudina Komisiju profilaksē piemērot holistisku pieeju; norāda uz sistemātisko korelāciju starp sociālekonomisko statusu un veselības aprūpes rezultātiem visā dzīves garumā; aicina Komisiju un dalībvalstis risināt strukturālos jautājumus, tostarp neizglītotību veselības jomā, un novērst sociālekonomisko nevienlīdzību (kas izraisa nevienlīdzību veselības aprūpes jomā); tāpat arī, vienlaikus atzīstot, ka individuālajai atbildībai ir nozīme veselības stāvokļa uzlabošanā, apstrīd spiedienu, kas tiek piemērots iedzīvotājiem uzlabot savu veselības stāvokli, nerodot pienācīgus strukturālo problēmu risinājumus; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot strukturālus nosacījumus, kas novērstu nevienlīdzību strukturālā ziņā un veselības aprūpes jomā, un nodrošināt nepieciešamo finansējumu, lai turpinātu pētījumus par vietējo kopienu nozīmi šo nevienlīdzību novēršanā;
30. aicina Komisiju un kompetentās dalībvalstu iestādes atzīt, veicināt un finansēt visus profilakses veidus, t. i., veicināt veselīgu dzīvesveidu, regulāras veselības stāvokļa pārbaudes, savlaicīgu iejaukšanos, lai agrīnos posmos aizkavētu vai novērstu slimības izplatīšanos, un izstrādāt profilakses pasākumus ar mērķi palēnināt stāvokļa pasliktināšanos pacientiem ar hroniskām slimībām;
31. norāda, ka mūžizglītības pieejamība arī vēlīnos gados var palielināt intelektuālo aktivitāti, tādējādi ierobežojot demenču izplatību;
32. atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz veselības veicināšanu ar integrētu programmu starpniecību; tomēr uzsver, ka šo programmu pamatā ir jābūt faktiem (kuri atspoguļotu novecojošo iedzīvotāju esošās un turpmākās vajadzības); turklāt uzsver, ka šajās programmās būtu jāietver atbilstoša pieeja jautājumiem, kas nav (pilnīgi vai tieši) saistīti ar personas rīcību, piemēram, jautājumiem, kas saistīti ar vides apstākļiem (gaisa kvalitāte, ūdens kvalitāte, trokšņu samazināšana, atkritumu apsaimniekošana), darba drošību un veselību (vecuma pārvaldība) un patērētāju aizsardzību (tirgvedības un reklāmas noteikumi, pārtikas nekaitīgums, patērētāju tiesības);
33. atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz fiziskās aktivitātes palielināšanu, lai uzlabotu veselīgu un aktīvu novecošanos, atgādinot, ka regulāru fizisku vingrinājumu trūkums izraisa daudzas veselības problēmas, kas, saskaņā ar PVO datiem, ir ceturtais biežākais nāvi izraisošais riska faktors; pauž bažas par to, ka vairākums ES iedzīvotāju neveic ikdienā ieteicamo fizisko vingrinājumu daudzumu;
34. mudina ciešāk saistīt veselīgas vecumdienas ar plašāku fizisko vingrinājumu iekļaušanu izglītības programmās; uzsver ikdienas lēmumu (fiziskā aktivitāte, ēdienkarte u. c.) nozīmi veselības problēmu profilaksē; aicina Komisiju un dalībvalstu kompetentās iestādes rīkoties, lai mudinātu visu vecumu cilvēkus veikt vairāk fizisku vingrinājumu kā līdzekli savas veselības uzlabošanai, kas palielinās veselīgo dzīves gadu skaitu, kā arī radīs ievērojamus ieguvumus sabiedrībai vispārējās sabiedrības veselības un finanšu rezultātu veidā;
35. atzinīgi vērtē Eiropas Inovācijas partnerības aktīvām un veselīgām vecumdienām Stratēģisko īstenošanas plānu, jo īpaši tajā pievērsto uzmanību sadarbībai starp Komisiju, dalībvalstīm, nozarēm un uzņēmumiem, valsts un privātajām ieinteresētajām personām, veselības un aprūpes nozares pārstāvjiem un organizācijām, kas pārstāv vecākus cilvēkus un pacientus, labu ideju un paraugprakses (piemēram, digitāli balstītas “tirgus” platformas) apmaiņai un pārņemšanai, kā arī pastāvošo finansēšanas instrumentu optimizāciju; uzsver nepieciešamību novecošanos uztvert kā iespēju, nevis kā slogu, un atzīt un veicināt vecāku cilvēku, viņu pieredzes un sabiedrībai joprojām sniegtā ieguldījuma vērtību; atzinīgi vērtē Komisijas pieeju, kura acīmredzami veicina vecāku cilvēku vitalitāti un cienīšanu Eiropā, izmantojot vecākiem cilvēkiem paredzētas inovācijas, stiprinot aktīvas novecošanās kultūru visām paaudzēm labvēlīgā Eiropā un īstenojot šo procesu kopā ar atzītiem pētniecības partneriem un pilsonisko sabiedrību;
36. atgādina, ka ir nepieciešams uzlabot vecāku darbinieku ikdienējas un neformālās izglītības atzīšanu, jo īpaši, ja tā iegūta, veicot brīvprātīgo darbu vai sniedzot brīvprātīgo aprūpi;
37. aicina Komisiju piešķirt prioritāti faktoriem, kas var ietekmēt Eiropas iedzīvotāju novecošanas apstākļus, piemēram, augstam alkohola un tabakas patēriņam;
2. pīlārs “Aprūpe un ārstēšana”
38. atbalsta Komisijas mērķi turpināt izstrādāt integrētas aprūpes un ārstēšanas sistēmas; attiecībā uz aprūpes un ārstēšanas sistēmu attīstību ņemot vērā pastāvošo, vēlamo un nākotnes sistēmu atbilstību un pienācīgi paturot prātā subsidiaritātes principu sabiedrības veselības jomā, aicina dalībvalstis un kompetentās iestādes izstrādāt valsts, reģionālas un vietējas aprūpes un ārstēšanas sistēmas, kuras īsteno holistisku un integrētu pieeju ar vecumu saistīto slimību ārstēšanā; aicina Komisiju palīdzēt šajā sakarībā dalībvalstīm, vienlaikus ievērojot reģionālās un vietējās atšķirības iedzīvotāju vēlmēs, standartos un vērtībās; mudina Komisiju izmantot Eiropas Zāļu aģentūras veikto darbu attiecībā uz zālēm veciem cilvēkiem un integrēt to, lai uzlabotu vecāka gadagājuma pacientu piekļuvi drošām un piemērotām zālēm;
39. atzinīgi vērtē Komisijas nolūku ieviest atsevišķu gadījumu vadības shēmas un aprūpes plānus; atzīstot, ka uz pacientu un klientu vērstas pieeja ir nepieciešama, tomēr norāda, ka šādas pieejas izmaksas saistībā ar apmācītu aprūpes nodrošinātāju norīkošanu un piemērotu “instrumentu” izmantošanu nevajadzētu attiecināt tikai uz atsevišķu personu, bet tās vajadzētu uztvert kā sociālās atbildības jautājumu, nodrošinot gan vienas paaudzes, gan vairāku paaudžu solidaritāti; uzskata, ka ir jāapsver jauni solidaritātes veidi, ko sevī ietver vecākās paaudzes potenciāls un kas ir jāiekļauj ar aprūpi un ārstēšanu saistīto jautājumu risinājumos;
40. atbalsta Komisijas vērienīgo mērķi attiecībā uz e-veselību, padarot to par turpmāko aprūpes un ārstēšanas sistēmu nozīmīgu un būtisku aspektu; tomēr atzīst, ka e-veselības risinājumi, lai arī sniedz labumu, var ne īpaši būtiski uzlabot kopējos veselības aprūpes rezultātus, tostarp psiholoģisko labklājību, ja ar šiem risinājumiem aizstāj cilvēku mijiedarbību, nevis tos apvieno ar pacientu un veselības aprūpes profesionāļu tikšanos klātienē; uzskata, ka e-veselības tehnoloģijai nav jāmazina vecāka gadagājuma cilvēku un veselības aprūpes profesionāļu savstarpējā uzticēšanās attiecībās;
41. atzīst Komisijas nolūku veicināt aprūpes un ārstēšanas sistēmu rentabilitāti; tomēr uzsver, ka veselības aprūpes un sociālā atbalsta kopējo izmaksu pastāvīgo pieaugumu nevar attiecināt tikai uz iedzīvotājiem, kuri noveco; atzīst, ka hronisko slimību izplatības palielināšanās lielā mērā ir atbildīga par veselības aprūpes un sociālā atbalsta izmaksu pieaugumu, tomēr atzīmē, ka, gadījumā, ja veselības aprūpes izmaksu slogs aizvien lielākā mērā ir jānes attiecīgajai personai vienai pašai, tas var radīt apburto loku, apdraudot cilvēku veselību un labklājību, jo viņi var būt spiesti pārdalīt savus bieži vien ierobežotos līdzekļus vai atlikt, atteikties vai pat atturēties no ārstēšanas, palīdzības un atbilstoša uztura, kas savukārt var radīt vēl lielākas veselības aprūpes un sociālā atbalsta izmaksas gan attiecīgajai personai, gan sabiedrībai;
42. atzīst Komisijas mērķi novērst juridiskas un reglamentējošas neskaidrības un tirgus sadrumstalotību; tomēr uzsver, ka visās nepieciešamajās tirgus reformās ir jāņem vērā tas, ka ir svarīgi saglabāt veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājiem, un ka valsts, reģionālo valdību un vietējās pārvaldības kompetence attiecībā uz veselības un sociālo aizsardzību būtu jāatzīst, jārespektē un jāievēro, nemazinot vajadzību ieguldīt aprūpes shēmās kopienu līmenī;
43. uzskata, ka nepieciešamas turpmākas reformas pensiju sistēmā, lai padarītu to piemērotu, ilgtspējīgu un drošu, īpaši pievēršot uzmanību tam, lai samazinātu darba samaksas atšķirību starp dzimumiem un tādējādi arī pensiju atšķirību, un ka pensiju līmenim jābūt prognozējamam nākamajām paaudzēm; šajā sakarībā aicina labāk saskaņot faktisko pensionēšanas vecumu ar oficiālo pensionēšanas vecumu un paredzamo dzīves ilgumu; aicina tās dalībvalstis, kuras ir palielinājušas likumā paredzēto pensionēšanās vecumu vai plāno to darīt, sekmēt vecāka gadagājuma cilvēku nodarbinātību, piemēram, piemērojot atvieglojumus nodokļu un sociālā nodrošinājuma jomā;
44. aicina Komisiju veikt vispārēju Eiropas veselības aprūpes potenciāla analīzi saistībā ar valstu potenciālu dalībvalstīs, ņemot vērā veselības aprūpes darbinieku būtisko trūkumu dažās dalībvalstīs, kas saistīts ar to, ka citās Eiropas valstīs darba apstākļi ir pievilcīgāki;
45. aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju, kuras mērķis būtu visiem Eiropas iedzīvotājiem nodrošināt vienlīdzīgas iespējas veselības aprūpes jomā, lai izveidotu sadarbības sistēmu starp Eiropas valstīm, kuras zaudē lielu medicīnas darbinieku skaitu, un valstīm, kuras no viņu pakalpojumiem gūst labumu;
46. uzskata, ka politika ar mērķi līdzsvarot ģimenes un darba dzīvi ļauj sievietēm labāk pārvarēt novecošanos, ņemot vērā, ka darbs uzlabo dzīves kvalitāti; uzskata, ka šāda politika ļauj sievietēm izvairīties no darba samaksas atšķirībām un tādējādi arī no nabadzības riska vēlākajā dzīves posmā, kurā ģimenes un darba dzīves līdzsvara dēļ sievietei jāizvēlas nepilna laika, gadījuma rakstura darbs vai netipiska darba forma, ņemot vērā tā radītās sekas attiecībā uz pensiju iemaksu apjomu;
47. uzskata, ka ir nepieciešams nostiprināt pensiju atbilstību, novēršot dzimumu diskrimināciju darba tirgū, jo īpaši samazinot atšķirības, kas saistītas ar karjeras izaugsmi un darba samaksu;
48. uzsver, ka nepieciešams katram personīgi uzņemties atbildību, paturot prātā, ka arī katrai personai ir jādomā par iespējām, lai nodrošinātu savu pensionēšanās vecumu; uzsver arī to, ka liela nozīme ir ģimenei un savstarpējai paaudžu solidaritātei;
3. pīlārs “Aktīvas vecumdienas un neatkarīgs dzīvesveids”
49. atzīst Komisijas pieeju attiecībā uz aktīvām vecumdienām un neatkarīgu dzīvi un, konkrētāk, tās visaptverošo skatījumu uz “novecošanās vietas” lomu un nozīmi, tā kā cilvēku apdzīvotās vietas rādiuss vai perimetrs, viņiem novecojot, arvien vairāk un vairāk sarūk, un tā kā vecāka gadagājuma cilvēki dod priekšroku pēc iespējas ilgākai neatkarīgai dzīvei, vienlaikus paliekot aktīvi savā kopienā; uzsver vajadzību iedrošināt vecāka gadagājuma cilvēkus turpināt neatkarīgi dzīvot savās mājās tik ilgi, cik iespējams, ja viņi to vēlas, lai samazinātu traucējumus viņu ierastajā kārtībā gan fiziskajā, gan psiholoģiskajā ziņā; turklāt uzsver, ka risinājums ir ne tikai veco ļaužu pansionāti, bet arī starppaaudžu un visaptveroši aktīvas kaimiņattiecības; tāpēc uzskata Interaktīvas automatizētas dzīvesvides kopīgo programmu par nozīmīgu instrumentu, kas ar tehniskiem līdzekļiem ļauj atvieglot cilvēku ikdienas dzīvi;
50. mudina Komisiju tās novērtējumā par neatkarīga dzīvesveida risinājumiem apsvērt problēmas, kuras ir saistītas ar daudzās dalībvalstīs esošo atšķirību starp vidējo paredzamo veselīgas dzīves ilgumu un pensijas vecumu, kas daudziem cilvēkiem var likt nonākt situācijā, kurā viņi vairs nav spējīgi strādāt, taču vēl nav tiesīgi saņemt pilna apjoma pensiju;
51. atgādina, ka gados vecāki iedzīvotāji ir vērtīga mūsu sabiedrības daļa un ir būtiski izmantot viņu zināšanas un pieredzi visās dzīves jomās, kā arī atbalstīt viņu neatkarīgo dzīvesveidu cik ilgi vien iespējams;
52. uzskata, ka ir ļoti būtiski cīnīties pret vecākās paaudzes izolāciju informācijas jomā un ka pieeja jaunām tehnoloģijām un to izmantošana ir būtiska aktīvai un veselīgai novecošanai un vecāku cilvēku sociālai integrācijai;
53. aicina Komisiju veicināt fiziski un finansiāli pieejamu vidi, lai atbalstītu veco cilvēku mājokļu pielāgošanu nolūkā atvieglot viņu neatkarību; uzsver, ka mājokļu pielāgošana joprojām ir labākais veids, kā novērst sadzīves negadījumus, kas var radīt nopietnu invaliditāti un arī ievērojamas izmaksas sabiedrībai un ģimenēm, kā arī neļaut panākt aktīvas vecumdienas un labas veselības saglabāšanu;
54. atbalsta Komisijas mērķi izveidot vecumdienām draudzīgu vidi, lai vecāka gadagājuma cilvēku potenciāls un (vēl esošās) spējas netiktu kavētas vides dēļ un lai palīdzētu viņiem saglabāt iespējami ilgāk fiziskās un prāta spējas un dzīvot pazīstamā un drošā vidē, vienlaikus novēršot sociālo izolāciju; tomēr aicina Komisiju radīt universāla dizaina vidi un uzsver, ka šī apkārtējā vide jāsaprot plašā kontekstā, ietverot ne vien apbūvēto pilsētas un lauku vidi ar komfortabliem, drošiem un pieejamiem mājokļiem, ietvēm, pilsētām utt., bet arī sociālo, psiholoģisko, ekoloģisko, kultūras un dabas vidi, kas piedāvā daudzveidīgas aktivitāšu iespējas un nodrošina ikvienam iespēju gūt personīgo gandarījumu un izjust kopīgu motivāciju; uzsver, ka šādai pilsētvidei jānodrošina vecāka gadagājuma cilvēkiem lielākas iespējas izmantot blīvi apdzīvotas zonas priekšrocības, atvieglojot piekļuvi būtiski svarīgām ērtībām, un norāda, ka neskatoties uz pastāvīgo urbanizāciju, daudzi cilvēki joprojām dzīvo laukos, kur arī ir nepieciešami novatoriski risinājumi;
55. turklāt uzsver, ka ir svarīgi pielāgot vecāka gadagājuma cilvēku māju iekštelpu vidi, lai lielākā mērā novērstu negadījumus un kritienus, kā arī paildzinātu neatkarīgu dzīvesveidu; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka vecāka gadagājuma cilvēki ir tiesīgi saņemt finansējumu mājas pielāgošanai; atbalsta pasākumus, kas ļaus novērst vecāka gadagājuma un mājām piesaistīto cilvēku izolāciju un pārvarēt stereotipus, kas neatkarīgi no vecuma saistīti ar slimībām;
56. uzsver vajadzību līdzsvarot vecāka gadagājuma cilvēku aprūpi pilsētu un lauku apgabalos; uzskata, ka tehnoloģiskajām inovācijām ar IKT palīdzību ir jārisina mobilitātes problēmas, ar kurām saskaras lauku apvidos dzīvojošie vecāka gadagājuma cilvēki;
57. uzsver, ka ir nepieciešams pievērst īpašu uzmanību to vecāka gadagājuma cilvēku integrācijai, kuri dzīvo attālos reģionos vai saskaras ar daudzējādiem nelabvēlīgiem apstākļiem.
58. atbalsta Komisijas centienus radīt vecumdienām draudzīgu vidi, lai vecāka gadagājuma cilvēku potenciāls un (vēl esošās) spējas netiktu kavētas vides dēļ; uzsver, ka šī apkārtējā vide jāsaprot plašā kontekstā, ietverot ne tikai apbūvēto vidi, bet arī sociālo, psiholoģisko, kultūras un dabas vidi; šajā saistībā mudina Komisiju ierosināt arī Eiropas tiesību aktu par pieejamību;
59. aicina Komisiju pārskatīt pieejamos risinājumus un paraugpraksi, kas saistīta ar jaunu pieeju aktīvām vecumdienām un ar visaptverošas un saskanīgas aktīvu vecumdienu sistēmas izveidi visās dalībvalstīs;
60. ierosina ES politikas jomās, kas minētas Līguma par Eiropas Savienības darbību XII nodaļā par izglītību un sportu, iekļaut arī iedaļu par aktīvām vecumdienām;
61. uzsver, ka būvētu objektu šķēršļu novēršana cilvēkiem ar invaliditāti labvēlīgi ietekmē arī vecāka gadagājuma cilvēku pārvietošanās iespējas, ļaujot viņiem ilgāk dzīvot neatkarīgi un aktīvi; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi šos šķēršļus novērst arī mazpilsētās, kurās dzīvo liela veco cilvēku daļa;
62. ierosina veikt pasākumus tādas pensijas veicināšanai, kura būtu apvienota ar kādu darbības veidu;
63. aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai novērstu vecāka gadagājuma cilvēku diskrimināciju piekļuvē darba tirgum, viņu darbavietā, kā arī darba izpildes rezultātu ziņā, lai sasniegtu konsekventu, visām paaudzēm labvēlīgu darba vidi;
64. aicina darba devējus vajadzības gadījumā pastiprināt centienus pielāgot darba apstākļus gados vecāku strādājošo veselības stāvoklim un spējām un veicināt pozitīvāku gados vecākas paaudzes iedzīvotāju tēlu darbavietā;
65. norāda, ka novecošanās nenozīmē tikai grūtības, bet sniedz arī iespējas, piemēram, inovācijas iespējas, kas ilgtermiņā varētu veicināt darbavietu izveidi un ekonomisko labklājību Eiropā;
Horizontālie jautājumi
66. atzinīgi vērtē Komisijas pieeju attiecībā uz finansēšanas instrumentiem, standartizācijas procesiem, datu krājumu izstrādi, sinerģiju un sadarbības veicināšanu, kā arī paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm; tomēr uzsver, ka priekšnosacījums ir nodrošināt šo mērķu sasaisti ar faktiskajām vajadzībām un prasībām (t.i. nodrošināt, ka politikas, programmas un pakalpojumi ir pamatoti ar faktiem, un tos apstiprina reprezentatīvs novērtējums un regulāra uzraudzība, lai veicinātu un paātrinātu vecumdienām draudzīgas ES izveidi); tāpēc aicina Komisiju uzsākt standartizēto novērtējuma un uzraudzības rīku izstrādi, ar kuriem nodrošināt nepieciešamo datu ieguvi attiecībā uz faktos balstītas politikas ieteikumiem, programmu izstrādi un (veselības/aprūpes) pakalpojumu sniegšanu;
67. atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz vecumdienām draudzīgām inovācijām; tomēr aicina Komisiju nodrošināt, lai šīs inovācijas ir lietotājdraudzīgas un vērstas uz gala lietotāju, un aktīvi izmanto viņu potenciālu; tāpēc aicina Komisiju attiecīgi izstrādāt vecāka gadagājuma cilvēku pašreizējo un turpmāko vajadzību izvērtēšanas metodiku un turpināt iesaistīt gala lietotājus savos politikas virzienos un finansējuma programmās; atgādina, ka ir pierādīts, ka vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām veiktie pielāgojumi kopumā sniedz labumu visām paaudzēm;
68. uzskata, ka ir nepieciešama labāka koordinācija starp dažādiem aktīvu un veselīgu vecumdienu risinājumu izstrādes līmeņiem, un šajā jomā uzsver vajadzību pēc vairāku līmeņu pārvaldības; uzskata, ka reģionālās un vietējās iestādes nav jāuztver tikai kā īstenošanas iestādes, bet tās ir jāiesaista visā lēmumu pieņemšanas un novērtēšanas procesā;
69. uzsver, cik svarīga ir vietējo un reģionālo dalībnieku loma veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu modernizācijā, uzlabošanā un racionalizācijā, lai izstrādātu modeļus, kas iedzīvotājiem palīdz sasniegt labākus rezultātus darba tirgū;
70. atzinīgi vērtē esošās iniciatīvas par pieejamību, piemēram, apbalvojumus par pieejamu pilsētu; aicina Komisiju pieņemt vērienīgu Eiropas tiesību aktu par pieejamību, lai uzlabotu pieejamo preču un pakalpojumu tirgu;
71. atbalsta ideju piedāvāt neformālu apmācību jaunākās paaudzes pārstāvjiem, lai nodrošinātu ikdienas aprūpes pakalpojumus vecākā gadagājuma cilvēkiem;
72. uzsver, cik būtiski ir veikt lielākus ieguldījumus izglītībā un palielināt izdevumus izglītības. apmācības un turpmākās apmācības jomās, piešķirot prioritāti mūžizglītībai un veicinot veselīgu dzīvesveidu, lai radītu visām paaudzēm labvēlīgu darba vidi un nodrošinātu to, ka vecāka gadagājuma darbinieki var turpināt strādāt vidē, kurā ir ieviestas jaunas tehnoloģijas; šajā sakarībā mudina īpaši pievērsties mūžizglītībai programmas “Erasmus visiem” ietvaros, kas efektīvi kalpo visu vecumu Savienības pilsoņu izglītošanās un nepārtrauktas profesionālās pilnveides veicināšanā;
73. uzsver, ka ir nepieciešama holistiska pieeja attiecībā uz novecošanos un visaptveroša attīstība un reformas ne tikai mūžizglītībā un darba tirgū, bet arī attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, ņemot vērā arī tādus faktorus kā transports, infrastruktūra un mājokļi;
74. uzsver, ka ir nepieciešams izveidot atbalsta sistēmas kopējiem, kas rūpējas par ģimenes locekli;
75. atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz vecumdienām draudzīgas vides izveides veicināšanu, šādu vidi uzskatot par būtiski svarīgu elementu aktīvai un veselīgai novecošanai dzīves laikā; tomēr norāda, ka tikai ar vecumdienām draudzīgas vides izveides veicināšanu nepietiek, lai veiktu reālus uzlabojumus, piemēram, attiecībā uz cilvēku mobilitāti, dzīvojamā rajona piemērotību gājējiem vai kopienu sociālās līdzdalības iespējām, kā arī piekļuvi kvalitatīviem veselības un aprūpes pakalpojumiem par pieejamu cenu un piemērotiem un finansiāli pieejamiem mājokļiem;
76. atzinīgi vērtē mērķi veicināt vecumdienām draudzīgu vidi kā svarīgu rīku, lai atbalstītu vecāka gadagājuma darbiniekus un darba meklētājus un veicinātu iekļaujošu sabiedrību, kurā visiem ir līdztiesīgas iespējas;
77. uzsver, ka drošības un veselības aizsardzības nodrošināšana darba vietā ir ilgtspējīgas darba dzīves un veselīgas novecošanās priekšnoteikums, jo īpaši darba ņēmējiem ar invaliditāti vai hroniskām slimībām; norāda, ka IKT un mašīnām varētu būt izšķiroša nozīme, atvieglojot fizisku uzdevumu veikšanu vecākiem darba ņēmējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis vajadzības gadījumā veicināt šādas tehnoloģijas; atzinīgi vērtē, ka profilakses nozīme ir atzīta Stratēģiskajā īstenošanas plāna pirmajā pīlārā; pauž pārliecību, ka profilakse darbavietās ir svarīga arī saistībā ar arodveselības uzlabošanu un tādējādi mazāku veselības un ilgtermiņa aprūpes sistēmu noslogojumu;
78. pauž pārliecību, ka visaptverošas reformas ir nepieciešamas, lai novērstu un apkarotu nopietnus trūkumus piekļuvē darba tirgiem, kas izraisītu turpmāku ekonomikas lejupslīdi un apdraudētu labklājības līmeni Eiropā; šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams izstrādāt plašu redzējumu, kurā būtu ņemti vērā tādi jautājumi kā ekonomikas politika, nodarbinātība, sociālais nodrošinājums, sociālā aizsardzība, dzimumu līdztiesība un diskriminācijas nepieļaušana;
79. atzinīgi vērtē pašreizējās iniciatīvas standartizācijas jomā, piemēram, pilnvaras attiecībā uz “Universālo dizainu”, kā arī IKT un apbūvētās vides pieejamību; atzīmē Komisijas apņemšanos ieviest līdzīgas iniciatīvas attiecībā uz Eiropas standartiem e-veselībai un neatkarīgam dzīvesveidam; aicina Komisiju un standartizācijas struktūras arī turpmāk šajās iniciatīvās iesaistīt lietotājus, lai pienācīgi ņemtu vērā viņu vajadzības;
80. aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot kampaņas, kas uzlabotu sabiedrības viedokli par vecāku darbinieku, jo īpaši ar invaliditāti vai hroniskām slimībām, ieguldījumu un produktivitāti;
81. uzskata, ka, lai uzlabotu vecāka gadagājuma cilvēku dzīves kvalitāti, viņiem ir nepieciešami pienācīgi ienākumi, mājoklis, piekļuve visiem veselības, sociālajiem un kultūras pakalpojumiem un spēcīgas sociālās saiknes, kā arī ir vajadzīgas iespējas pēc savas vēlēšanās turpināt iesaistīties darba tirgū bez ierobežojumiem, ko rada diskriminācija vecuma dēļ;
82. uzsver, ka ir svarīga gados vecāku brīvprātīgo darbinieku un starppaaudžu brīvprātīgā darba atbalstīšana un sekmēšana; uzskata, ka gan brīvprātīgais darbs, gan iniciatīva “vecāka gadagājuma cilvēki palīdz vecāka gadagājuma cilvēkiem” varētu tikt izmantoti kā līdzekļi iekļaušanai un saprātīgs ieguldījums ilgtermiņa aprūpes sistēmu ilgtspējības veicināšanā; tāpēc atbalsta attīstību un inovācijas šajā jomā;
o o o
83. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
Gatavošanās CITES Līgumslēdzēju pušu konferences 16. sanāksmei (COP 16)
315k
30k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra rezolūcija par ES stratēģiskajiem mērķiem Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) pušu 16. konferencē, kas notiks no 2013. gada 3. līdz 14. martam Bangkokā, Taizemē (2012/2838(RSP))
– ņemot vērā Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) pušu 16. konferenci (COP16), kas notiks Bangkokā, Taizemē, no 2013. gada 3. līdz 14. martam,
– ņemot vērā jautājumus, kas uzdoti Padomei un Komisijai par galvenajiem mērķiem Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) pušu 16. konferencē, kas notiks Bangkokā, Taizemē, no 2013. gada 3. līdz 14. martam (O-000201/2012 – B7-0109/2013 un O-000202/2012 – B7-0110/2013),
– ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,
A. tā kā CITES šobrīd ir plašākā globālā vienošanās par savvaļas dabas aizsardzību, kuras mērķis ir novērst savvaļas dzīvnieku un augu pārmērīgu ekspluatēšanu starptautiskajā tirdzniecībā un kurai ir pievienojušās 177 puses, tostarp 27 Eiropas Savienības dalībvalstis;
B. tā kā CITES konvencijas mērķis ir nodrošināt to, ka starptautiskā tirdzniecība ar savvaļas dzīvnieku un augu sugām neapdraud minēto sugu izdzīvošanu;
C. tā kā ir svarīgi dot priekšroku nevis tuvredzīgām ekonomiskām interesēm, bet gan pārticībai ilgtermiņā;
D. tā kā savvaļas sugu izmantošana, savvaļas dzīvnieku un augu nelegāla tirdzniecība, dzīvotņu iznīcināšana, klimata pārmaiņas un dabas resursu patēriņš cilvēku vajadzībām ir galvenie bioloģiskās daudzveidības samazināšanās iemesli;
E. tā kā neskarto mežu norobežošana un noteiktu teritoriju saglabāšana bez ceļu infrastruktūras ir izmaksu ziņā efektīvas metodes bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanai;
F. tā kā CITES Konvencijas 9.24. rezolūcijas (kas pārskatīta COP15 sanāksmē) 4. pielikumā ir noteikts, ka, izdarot grozījumus pielikumos, jāapsver vai jāīsteno piesardzības pasākumi;
G. tā kā CITES lēmumu pamatā vajadzētu būt zinātniskiem atzinumiem;
H. tā kā CITES konvencijā minētās sugas tās pielikumos ir ierindotas pēc to aizsardzības statusa un starptautiskās tirdzniecības apjoma, proti, I pielikumā minētas sugas, kurām draud izzušana un kuru tirdzniecība ir aizliegta, un II pielikumā ir minētas sugas, kuru tirdzniecība ir jākontrolē, lai novērstu izmantošanu, kas nav savietojama ar to izdzīvošanu;
I. tā kā CITES konvencijas I pielikumā minētās sugas ir stingri aizsargātas un jebkāda komerciāla tirdzniecība ar tām ir aizliegta; tā kā jebkāda atļauja pārdot konfiscētos īpatņus vai produktus (piemēram, ziloņkaulu, tīģera ilkņus vai degunradža ragus) aizēnotu CITES konvencijas mērķi;
J. tā kā periodiski pārskatot CITES, ir noskaidrojies, ka tā bijusi veiksmīga attiecībā uz noteiktām sugām, kas uzskaitītas I pielikumā, un tagad tās var pārcelt uz II pielikumu;
K. tā kā stratēģiskā plāna bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam Aiči 12. mērķis saskaņā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību paredz, ka līdz 2020. gadam tiks novērsta apzināto apdraudēto sugu izzušana un tiks uzlabots un saglabāts to aizsardzības statuss, jo īpaši attiecībā uz sugām, kurām ir visniecīgākās izdzīvošanas izredzes;
L. tā kā stratēģiskā plāna bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam Aiči 6. mērķis saskaņā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību paredz, ka līdz 2020. gadam visi ūdensaugi un zivju un bezmugurkaulnieku krājumi tiks apsaimniekoti un zvejoti ilgtspējīgi, legāli un atbilstīgi uz ekosistēmām balstītai pieejai, lai novērstu pārmērīgu nozveju un panāktu to, ka visām apdraudētajām sugām ir izstrādāti un ieviesti krājumu atjaunošanas plāni un pasākumi, ka zvejai nav būtiskas nelabvēlīgas ietekmes uz apdraudētajām sugām un mazāk aizsargātām ekosistēmām un ka zvejas ietekme uz krājumiem, sugām un ekosistēmām ir ekoloģiski drošās robežās;
M. tā kā lēmumu pieņemšanas pārredzamība starptautiskajās vides aizsardzības institūcijās ir izšķiroši svarīgs nosacījums efektīvai to darbībai; tā kā “Rio+20” konferences noslēguma dokumentā “Kādu nākotni mēs vēlamies” atkārtoti apliecināts, ka ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai mums visos līmeņos vajadzīgas institūcijas, kas ir efektīvas, pārredzamas, pārskatatbildīgas un demokrātiskas; tā kā pārredzamības veicināšana arī ir daļa no CITES stratēģiskā redzējuma 2008.–2013. gadam, kas iekļauts CITES pušu konferences 14.2. rezolūcijā;
N. tā kā pašreizējie CITES statūti paredz, ka jautājumos, kas neskar izpildierēdņu ievēlēšanu un uzņēmējvalstis, parasti neizmanto aizklāto balsošanu; tā kā, neraugoties uz šo noteikumu, pēdējā pušu konferences sanāksmē nozīmīgs skaits balsu tika nodots aizklātā balsošanā; tā kā aizklātu balsošanu parasti izmanto delikātu un nozīmīgu jautājumu izlemšanai, piemēram, saistībā ar jūras sugām vai ziloņkaula tirdzniecību;
O. tā kā siļķu haizivis ir ārkārtīgi neaizsargātas pret pārmērīgu izmantošanu zivsaimniecībā;
P. tā kā āmurhaizivis ir apdraudētas visā pasaulē starptautiskās spuru tirdzniecības un piezvejas dēļ, kā rezultātā populācija ir samazinājusies līdz šim nepieredzētā apmērā;
Q. tā kā ir krasi pieaugusi ziloņu malumedniecība, un tagad tā apdraud ziloņu populācijas visos četros Āfrikas reģionos un rada nopietnas un aizvien pieaugošas bažas; tā kā arī konfiscētā nelegālā ziloņkaula apjomi laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam ir sasnieguši nepieredzēti augstu līmeni;
R. tā kā neilgtspējīga un neētiska trofeju medniecība ir izraisījusi CITES konvencijas I un II pielikumā iekļauto apdraudēto sugu dzīvnieku skaita ievērojamu samazināšanos; tā kā trofeju medniecība nopietni kaitē CITES konvencijas mērķa sasniegšanai;
S. tā kā efektīvas īstenošanas trūkums nozīmē, ka CITES konvencijas I un II pielikumā minēto apdraudēto sugu dzīvnieki joprojām tiek nogalināti peļņas gūšanas nolūkā;
T. tā kā apmēram 80 % no visiem Āfrikā mītošajiem degunradžiem dzīvo Dienvidāfrikā; tā kā šo dzīvnieku malumedniecība to areāla valstīs strauji pieaug;
U. tā kā tīģerus un citus I pielikumā minētos Āzijas lielos kaķus joprojām skar būtiska apmēra nelegālā tirdzniecība, taču CITES netiek sniegta informācija par izpildes pasākumiem un jo īpaši trūkst informācijas par to, kā tiek ievērots ES 2007. gadā atbalstītais CITES Lēmums Nr. 14.69 izbeigt tīģeru audzēšanu nebrīvē un nodrošināt, ka tīģerus neaudzē, lai tirgotos (tostarp iekšzemes tirdzniecībā) ar to ķermeņa daļām vai no tām iegūtiem produktiem;
V. tā kā klimata pārmaiņas rada nopietnu apdraudējumu leduslāčiem (Ursus maritimus); tā kā nopietnu apdraudējumu rada arī to medīšana un komerciālā tirdzniecība ar tiem;
W. tā kā Eiropas Savienība ir svarīgs reptiļu kā lolojumdzīvnieku importa tirgus, kurā ieved arī CITES uzskaitīto sugu dzīvniekus;
X. tā kā daudzu sugu bruņrupuči ļoti bieži nonāk pārtikas tirgū un starptautiskajā lolojumdzīvnieku tirdzniecībā;
Y. tā kā aizvien intensīvāka zveja, kuras iemesls ir raju žaunu starptautiskā tirdzniecība, ir izraisījis būtisku Manta raju (Manta spp.) un citu raju sugu populāciju apjoma samazināšanos;
Z. tā kā starptautiskajiem zivsaimniecības instrumentiem un CITES kopīgi jāstrādā pie vienota mērķa sasniegšanas ‐ nodrošināt zivju krājumu ilgtermiņa saglabāšanu starptautiskajos ūdeņos, citu starpā ņemot vērā arī blakussugu piezvejas problēmu;
AA. tā kā CITES konvencijā ir iekļauti noteikumi par “ievešanu no jūras”, kas ir neskaidri, jo īpaši noteikumi par “ievešanas valsti” gadījumos, kad sugu īpatņi ir noķerti starptautiskajos ūdeņos;
AB. tā kā CITES darba grupa ievešanas no jūras jautājumos ir ieteikusi risinājumu, ar kuru ievēro tās karoga valsts jurisdikciju, kura būtu atbildīga par CITES dokumentācijas izdošanu, paredzot dažus šauras piemērojamības izņēmumus attiecībā uz fraktētiem zvejas kuģiem;
AC. tā kā, lai nodrošinātu pienācīgu CITES konvencijas darbību, tuvāko gadu laikā pusēm var nākties ievērojami palielināt šā mērķa finansējumu;
AD. tā kā Eiropas Savienība nav tieši iesaistīta CITES konvencijas pušu konferences darbā, taču tā kā tā ir viena no galvenajiem līdzekļu devējiem ar attīstības palīdzības starpniecību,
1. aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis izmantot piesardzības principu kā galveno principu visos lēmumos par darba dokumentiem un sarakstu veidošanas priekšlikumiem un jo īpaši ņemt vērā principu “izmantotājs maksā”, ekosistēmisko pieeju un tradicionālos sugu saglabāšanas principus;
2. mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis paust vienotu nostāju, lai paātrinātu savas iekšējās lēmumu pieņemšanas procedūras un padarītu tās efektīvākas, un tādējādi spētu ātrāk vienoties par ES iekšējo nostāju CITES 16. pušu konferencē un pilnībā izmantot tās priekšrocības, ko nodrošina ES 27 dalībvalstis kā konvencijas puses, lai virzītu COP16 lēmumus piesardzības principa virzienā;
3. prasa Eiropas Savienībai uzņemties vadošo lomu apdraudēto sugu aizsardzībā, aktīvi līdzdarbojoties CITES konvencijas pušu konferences sarunās un sekmējot to nepilnību novēršanu, kuras pasliktina pašreizējo situāciju; nosoda to, ka ir izskanējuši apgalvojumi attiecībā uz Eiropas Savienības dalībvalstīm un iedzīvotājiem, kas tiek izmantoti kā starpnieki degunradžu ragu pārsūtīšanai uz Vjetnamu vai citām valstīm, kurās tiem ir liela komerciālā vērtība, tādējādi sekmējot pieprasījumu un turpmāku malumedniecību;
4. mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis gan konferences laikā, gan pirms tās rast kopīgu valodu ar trešām valstīm un veidot alianses;
5. mudina CITES puses apsvērt iespējas visos attiecīgos līmeņos vēl vairāk nostiprināt sadarbību, koordināciju un sinerģijas starp konvencijām, kas saistītas ar bioloģisko daudzveidību;
Lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamība
6. pilnībā noraida aizklātā balsojuma kā parastās prakses izmantošanu CITES, ņemot vērā, ka CITES Reglaments nosaka, ka aizklāto balsojumu izmanto tikai izņēmuma kārtā; šajā sakarā atbalsta ES dalībvalstu vārdā iesniegto Dānijas attiecīgo priekšlikumu;
7. atzinīgi vērtē Dānijas priekšlikumu ES dalībvalstu vārdā iekļaut Rezolūcijā Nr. 11.1 (Rev. COP15) jaunu punktu par interešu konfliktu;
Finansējums
8. mudina Komisiju nodrošināt pastāvīgu finansējumu CITES mērķiem, izmantojot savu attīstības palīdzību; šajā sakarā īpaši vērš uzmanību uz MIKE programmu Ziloņu nelikumīgas nogalināšanas novēršanai, kura varētu saņemt atkārtotu Eiropas Savienības finansējumu, ja neatkarīgā pārskatā un novērtējumā tiktu apstiprināta tās darbības efektivitāte;
9. mudina Komisiju un ES dalībvalstis apsvērt iespējas sniegt ilgtermiņa finansiālu atbalstu CITES konvencijas mērķu īstenošanai, izmantojot Eiropas Attīstības fonda līdzekļus;
10. atbalsta priekšlikumu, ka CITES vajadzētu prasīt, lai Pasaules Vides fonds (GEF) darbotos kā CITES finanšu mehānisms un atvērtu bioloģiskās daudzveidības stratēģijas, lai GEF 6 varētu iekļaut tajā sugu komponentu(1)1;
Ievešana no jūras
11. atzinīgi vērtē CITES Darba grupas par ievešanu no jūras diskusijas un panākto progresu; atbalsta konvencijas pušu konferences 16. sanāksmes pieņemtajā 32. dokumentā minēto, ka jāuzlabo izpilde attiecībā uz CITES iekļautajām jūras sugām, kas tiek nozvejotas starptautiskajos ūdeņos, uz kuriem neattiecas nevienas valsts jurisdikcija, un mudina puses pabeigt darbu pie šī jautājuma pušu konferences 16. sanāksmē;
Haizivis
12. atzinīgi vērtē Brazīlijas, Ēģiptes, Horvātijas, Komoru Savienības un Eiropas Savienības vārdā Dānijas pausto priekšlikumu iekļaut siļķu haizivi (Lamna nasus) II pielikumā; mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt šo priekšlikumu;
13. atzinīgi vērtē Brazīlijas, Ekvadoras, Hondurasas, Kolumbijas, Kostarikas, Meksikas un Eiropas Savienības vārdā Dānijas iesniegto priekšlikumu iekļaut trīs āmurhaizivju pasugas (Sphyrna spp) II pielikumā; mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt šo priekšlikumu;
14. mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt to, ka saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu, Brazīlijas un Kolumbijas priekšlikumu CITES II pielikumā iekļauj okeāna baltspuru haizivi (Carcharhinus longimanus);
Ziloņkauls un degunradžu ragi
15. atzinīgi vērtē to, ka Tanzānija ir atsaukusi priekšlikumu par tās Āfrikas ziloņa (Loxodonta africana) pārcelšanu no I pielikuma uz II pielikumu un priekšlikumu par tās ziloņkaula krājumu vienreizēju izpārdošanu;
16. mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis noraidīt jebkādus priekšlikumus par Āfrikas ziloņa aizsardzības statusa pazemināšanu un par Āfrikas ziloņa izcelsmes ziloņkaula tirdzniecības atļaušanu, kamēr nav veikts ietekmes novērtējums par 2008. gada novembrī veikto vienreizējo izpārdošanu Botsvānā, Dienvidāfrikā, Namībijā un Zimbabvē un kamēr nav konstatēts, ka minētā vienreizējā pārdošana nav negatīvi ietekmējusi ziloņu populācijas minētajās valstīs un kaimiņvalstīs;
17. paturot prātā pašreizējo krīzi ziloņu malumedniecībā, mudina CITES puses īstenot piesardzīgu pieeju un, apsverot lēmumu pieņemšanas mehānismu attiecībā uz ziloņkaula turpmāko tirdzniecību, lēmumu pieņemšanā ņemt vērā to iespējamo ietekmi uz ziloņu aizsardzību un Rīcības plāna Āfrikas ziloņu aizsardzībai īstenošanu pēc pilna deviņu gadu nogaidīšanas perioda, sākot no 2008. gada novembra, kad Botsvānā, Dienvidāfrikā, Namībijā un Zimbabvē tika veikta vienreizēja izpārdošana; attiecīgi aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt priekšlikumu grozīt Lēmumu Nr. 14.77 par lēmumu pieņemšanas mehānismu attiecībā uz turpmāko ziloņkaula tirdzniecību, ko iesniegušas Benina, Burkinafaso, Centrālāfrikas Republika, Kenija, Kotdivuāra, Libērija, Nigērija un Togo;
18. mudina CITES puses atbalstīt rezolūcijas par Rīcības plāna Āfrikas ziloņu aizsardzībai pieņemšanu, ko iesniegušas Nigērija un Ruanda, un šā plāna īstenošanu kā visefektīvāko veidu ziloņu populācijas aizsardzībai visā Āfrikā;
19. aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un visas CITES puses atbalstīt Kenijas priekšlikumu par pagaidu nulles kvotu degunradžu izcelsmes trofeju eksportam no Dienvidāfrikas un Svazilendas un aicina CITES puses izpētīt iespējas pasākumiem par to, kā samazināt pieprasījumu pēc degunradžu ragiem;
20. aicina CITES puses samazināt ikgadējās eksporta kvotas CITES konvencijas I un II pielikumā minēto apdraudēto sugu dzīvnieku izcelsmes trofeju medniecībai;
21. aicina visas tās konvencijas puses, kurās ir konstatēts degunradžu ragu patēriņš, un jo īpaši Vjetnamu veikt steidzamus pasākumus, lai apturētu degunradžu ragu nelegālo importu, un ieviest stingras sankcijas personām, kuras pārkāpj likumu, kā arī veikt pasākumus, lai izglītotu patērētājus par to patēriņa ietekmi uz savvaļas degunradžu populācijām; aicina Komisiju un dalībvalstis apspriest šos jautājumus tirdzniecības sarunās ar attiecīgajām CITES pusēm;
Lielie kaķi
22. prasa, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis aicinātu apturēt tirdzniecību ar tām CITES pusēm, kuras nav ievērojušas CITES Lēmumu Nr. 14.69 par tīģeriem, un pusēm, kuras veicina tīģeru audzēšanu nebrīvē, lai tirgotos ar to ķermeņa daļām un no tām iegūtiem produktiem;
23. prasa CITES pusēm pārtraukt neilgtspējīgo un neētisko trofeju medniecību, kas ir izraisījusi Āfrikas lauvu populāciju ievērojamu samazināšanos;
24. pauž nožēlu par to, ka nav iesniegts neviens priekšlikums par lauvas (Panthera leo) pārvietošanu no CITES konvencijas II pielikuma uz I pielikumu;
Reptiļi
25. prasa, lai Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstītu priekšlikumu kopumu iekļaut vairākas Ziemeļamerikas un Āzijas bruņrupuču sugas CITES konvencijas II pielikumā un pārvietot septiņas sugas uz I pielikumu;
26. prasa Eiropas Savienībai un dalībvalstīm attiecībā uz alternatīviem priekšlikumiem par trim saldūdens bruņrupuču sugām (Cuora galbinifrons, Mauremys annamensis un Geoemyda japonica) atbalstīt to areāla valstu (Vjetnamas un Japānas) iesniegtos stingrākos priekšlikumus, kas ir saskaņā ar Singapūrā notikušā CITES darbsemināra ekspertu ieteikumiem;
27. aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt Jaunzēlandes zaļā gekona (Naultinus spp.) un Mangshan odzes (Protobothrops mangshanensis) iekļaušanu CITES konvencijas II pielikumā, ko ierosinājušas vienīgās šo sugu areāla valstis ‐ attiecīgi Jaunzēlande un Ķīna;
28. prasa, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis atbalstītu lēmuma projektu par čūsku tirdzniecības un aizsardzības pārvaldību, ko iesniegusi Šveice;
Citas sugas
29. prasa, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis atbalstītu lēmuma projektu, ko iesniegušas Etiopija, Kenija un Uganda, par gepardu legālās un nelegālās tirdzniecības izpēti;
30. atzinīgi vērtē Starptautiskās Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisijas (ICCAT) centienus, izmantojot labvēlīgo situāciju, kāda tika panākta pēc 2010. gada CITES COP15;
31. pauž nožēlu par to, ka nav iesniegts neviens priekšlikums par zilās tunzivs (Thunnus thynnus) iekļaušanu CITES I pielikumā;
32. pauž nožēlu par to, ka nav iesniegts neviens priekšlikums par Corallium spp. un Paracorallium spp. iekļaušanu CITES II pielikumā;
33. mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt:
-
Brazīlijas, Ekvadoras un Kolumbijas priekšlikumu par Manta raju (Manta spp.) iekļaušanu CITES II pielikumā; Ekvadoras un Kolumbijas priekšlikumu par citu raju sugu iekļaušanu II pielikumā;
-
ASV priekšlikumu, ko atbalsta Krievijas Federācija, par leduslāču (Ursus maritimus) pārcelšanu no CITES II pielikuma uz I pielikumu;
–
priekšlikumu par Rietumāfrikas lamantīna (Trichesurus senegalensis) pārvietošanu no II pielikuma uz I pielikumu, ko iesniegušas Benina, Senegāla un Sjerraleone;
-
Austrālijas iesniegto priekšlikumu pārvietot Saldūdens zāģzivi (Pristis microdon) no II pielikuma uz I pielikumu;
-
Belizas, Madagaskaras, Taizemes un Vjetnamas iesniegto priekšlikumu iekļaut CITES konvencijas II pielikumā vairākas dalberģiju (Dalbergia spp.) un melnkoka (Diospyros spp.) sugas;
–
priekšlikumu iekļaut CITES konvencijas II pielikumā vairākas sugas, kuras starptautiskajā tirdzniecībā tirgo kā dekoratīvos augus (Adenia firingalavensis, Adenia subsessifolia, Cyphostemma laza, Operculicarya decaryi, Senna meridionalis, Uncarina stellulifera un Uncarina grandidieri), ko iesniegusi vienīgā to areāla valsts Madagaskara;
34. aicina Eiropas Savienību un ES dalībvalstis noraidīt:
–
ierosinātās izmaiņas CITES paziņojumā par stratēģisko redzējumu, kurām atbilstīgi CITES būtu jāsekmē citu vispārēji saskaņoto mērķu īstenošana, nevis jāīsteno pašreizējais mērķis “sekmēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanās būtisku ierobežošanu”;
-
Indonēzijas iesniegto priekšlikumu par nelegāli tirgoto un konfiscēto I, II un III pielikumā minēto sugu īpatņu iznīcināšanu vai pārdošanu;
-
Kolumbijas un Taizemes iesniegto priekšlikumu par trīs krokodilu sugu (Crocodylus acutus, C. porosus, un C. siamensis) pārcelšanu no CITES I pielikuma uz II pielikumu;
-
Dzīvnieku komitejas prasību pārvietot Tympanuchus cupido attwateri no I pielikuma uz II pielikumu, jo, lai gan pēdējais konfiscētais nelegālais sūtījums notika 1998. gadā, šīs pasugas savvaļas populācijas 2012. gadā samazinājās par 58 %, līdz ar to patlaban savvaļā palikuši tikai 46 putni;
-
Dzīvnieku komitejas prasību svītrot Gallus sonnerati un Ithaginis cruentus no II pielikuma, jo abu minēto sugu savvaļas populācijas pakāpeniski samazinās, ir vērojama apjomīga Gallus sonnerati kā lolojumdzīvnieka starptautiskā tirdzniecība un dažas Ithaginis cruentus pasugas ir izplatītas šaurā areālā, turklāt to populācija ir ļoti mazskaitlīga, un Ķīna kā to areāla valsts ir iebildusi pret Ithaginis cruentus svītrošanu;
–
priekšlikumu svītrot Karalisko dzilnu (Campephilusimperialis) no I pielikuma, jo, lai gan šo sugu uzskata par “iespējami izmirušu”, regulāri tiek saņemti ziņojumi par to, ka šie putni ir redzēti;
-
Austrālijas iesniegto priekšlikumu svītrot no CITES konvencijas II pielikuma dienvidvardes (Rheobatrachussilus un Rheobatrachusvitellinus), jo šīs sugas vēl nevar būt izmirušas un patlaban notiek ekspedīcijas, lai noteiktu atlikušās populācijas;
o o o
35. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, CITES pusēm un CITES sekretariātam.
2014. gada budžeta pamatnostādnes ‐ pārējās iedaļas
291k
27k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra rezolūcija par 2014. gada budžeta procedūras pamatnostādnēm, I iedaļa – Eiropas Parlaments, II iedaļa – Padome, IV iedaļa – Tiesa, V iedaļa – Revīzijas palāta, VI iedaļa – Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, VII iedaļa – Reģionu komiteja, VIII iedaļa – Eiropas Ombuds, IX iedaļa – Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs, X iedaļa – Eiropas Ārējās darbības dienests (2013/2003(BUD))
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(1),
– ņemot vērā Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu(2),
– ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2011. finanšu gadā, ar iestāžu atbildēm(3),
– ņemot vērā Reglamenta II sadaļas 7. nodaļu,
– ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0020/2013),
A. tā kā vēl joprojām nav panākta vienošanās par jauno daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam un tādēļ vēl nav noteikts ES administratīvajiem izdevumiem paredzētās 5. izdevumu kategorijas maksimālais apjoms 2014. gadā; 5. izdevumu kategorijas maksimālais apjoms 2013. gadā bija EUR 9181 miljoni pašreizējās cenās(4), un šo maksimālo apjomu pēc ikgadējās tehniskās korekcijas(5) attiecinās uz 2014. gadu, ja savlaicīgi netiks panākta vienošanās par nākamo daudzgadu finanšu shēmu;
B. tā kā, ņemot vērā publisko parādu smago slogu un ierobežojumus laikā, kad dalībvalstis turpina īstenot budžeta konsolidāciju, Eiropas Parlamentam un visām ES iestādēm būtu jāturpina rīkoties ļoti atbildīgi attiecībā uz budžetu un tā kontroli un jāierobežo izdevumi;
C. tā kā netraucēta Parlamenta darbība ir vienlīdz svarīgs pamatprincips;
D. tā kā dažiem ieguldījumiem var būt ilgtspējīga ietekme uz iestāžu budžetu un tālab tie būtu jāapsver, neraugoties uz ierobežoto rīcības brīvību;
E. tā kā ikgadējās budžeta procedūras pašreizējā posmā Parlaments sagaida pārējo iestāžu tāmes un tā Prezidija priekšlikumus attiecībā uz 2014. gadu;
F. tā kā būs jāņem vērā 2014. gada vidū paredzēto Eiropas Parlamenta vēlēšanu finansiālā ietekme,
2014. gada budžeta vispārējais satvars un prioritātes
1. uzskata, ka iestādēm būtu jāturpina ierobežot vai iesaldēt to administratīvo budžetu, ņemot vērā sarežģītos ekonomiskos un budžeta apstākļus dalībvalstīs, neskarot iestāžu pamatdarbības kvalitāti, juridisko saistību pildīšanu un nepieciešamos ieguldījumus attīstībā;
2. uzskata, ka 2014. gada budžeta apropriācijas būtu jāplāno, pamatojoties uz rūpīgu analīzi par apropriāciju izpildi 2012. un 2013. gadā, lai veiktu ietaupījumus budžeta pozīcijās, kurās bijušas ar īstenošanu saistītas problēmas; uzskata, ka patiesus līdzekļu ietaupījumus un izlietojuma efektivitāti var panākt, identificējot budžeta pozīciju pārklāšanos un līdzekļu neefektīvu izmantošanu;
3. mudina iestādes sekmēt savstarpējo sadarbību, ņemot vērā paraugprakses apmaiņu, ja tas ir iespējams un pamatoti, un nosakot iespējamās ietaupījumu jomas, apvienojot cilvēkresursus un tehniskos resursus un izmantojot tos kopīgi, piemēram, informācijas tehnoloģiju sistēmu, rakstiskās tulkošanas, mutiskās tulkošanas un transporta pakalpojumu jomā, kā arī, iespējams, citās jomās;
Parlaments
4. uzsver, ka iestāžu izdevumu ierobežošanas rezultātā EP budžets, ņemot vērā attiecīgos inflācijas līmeņus, reālā izteiksmē ir samazinājies; atgādina, ka tas ir bijis iespējams, īstenojot striktu budžeta plānošanu un kontroli, cieši iesaistoties atbildīgajai komitejai un veicot darba pārstrukturēšanu, proti, veicot samazinājumus ar ceļošanu saistītajās budžeta pozīcijās, samazinot komandējumu ilgumu un skaitu, palielinot videokonferenču izmantošanu un optimizējot rakstiskās un mutiskās tulkošanas pakalpojumus; atgādina ‐ tiek lēsts, ka strukturālās reformas, par kurām jau notikusi vienošanās un dažas no kurām piemēro no 2011. gada, ļauj ik gadu ietaupīt aptuveni EUR 29 miljonus un nākotnē vēl EUR 10 miljonus saistībā ar paredzamo nekustamā īpašuma finansēšanas procentu likmi turpmākajos gados, ko panāca, veicot priekšlaicīgus avansa maksājumus, neraugoties uz nepieciešamību segt izdevumus saistībā ar pilnvaru paplašināšanu un papildu izdevumus saistībā ar 18 jaunām deputātu vietām, kas tika izveidotas, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, un saistībā ar gatavošanos Horvātijas uzņemšanai;
5. atgādina, ka par izdevumu ierobežošanu uzskatāmi liecina visu deputātiem domāto izdevumu un piemaksu iesaldēšana 2011. gada līmenī līdz pašreizējā deputātu pilnvaru termiņa beigām un tas, ka personāla komandējumu naudas apmērs nav indeksēts kopš 2007. gada;
6. mudina turpināt strukturālās un organizatoriskās reformas, kuru mērķis ir panākt lielāku efektivitāti, neapdraudot likumdošanas izstrādes un darba apstākļu kvalitāti; atbalsta organizatoriskus jauninājumus, kas palīdzētu uzlabot Parlamenta darba efektivitāti un deputātiem pieejamo pakalpojumu un darba apstākļu kvalitāti, cita starpā efektīvāk strukturējot Parlamenta darba ritmu un rakstiskās un mutiskās tulkošanas pakalpojumus (vienlaikus neapdraudot daudzvalodības principu), optimizējot deputātiem un viņu asistentiem paredzētos loģistikas risinājumus, tostarp transporta loģistiku, panākot ietaupījumus ēdināšanas izdevumos, uzlabojot iekšējo pētniecības darbu un turpinot un turpmāk pilnveidojot Parlamenta darbu ar elektroniskiem, nevis uz papīra izdrukātiem, dokumentiem un e-sanāksmēm; atkārtoti prasa veikt izmaksu un ieguvumu analīzi saistībā ar sanāksmju rīkošanu bez izdrukātiem dokumentiem un aicina administrāciju to iesniegt Budžeta komitejai vēlākais līdz 2013. gada vidum;
7. aicina Parlamentā izmantot racionālas pārvaldības metodes, lai samazinātu administratīvo slogu un tādējādi ietaupītu iestādei laiku un naudu;
8. uzskata, ka Prezidija un Budžeta komitejas kopīgā darba grupa Parlamenta budžeta jautājumos, ņemot vērā tās 2012. gadā aizsākto darbu, varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu šajā reformā, nosakot iespējamos ietaupījumus un apsverot risinājumus efektivitātes uzlabošanai, kas iesniedzami Budžeta komitejai; norāda, ka darba grupa lielā mērā jau ir sasniegusi tai 2011. gada beigās izvirzītos mērķus, jo īpaši attiecībā uz ceļošanas izdevumu samazināšanu; ņemot vērā minētās darba grupas sākotnējos konstatējumus, kuru pamatā cita starpā ir salīdzinoši pētījumi par Eiropas Parlamenta budžetu salīdzinājumā ar ASV Kongresa un vairāku dalībvalstu parlamentu budžetiem, mudina darba grupu turpināt tās darbu un izstrādāt atbilstošu rīcības plānu, kas iesniedzams Budžeta komitejai un Prezidijam apsvēršanai Parlamenta 2014. gada budžeta izstrādes procesā; atgādina par tā 2012. gada 23. oktobra rezolūciju(6), kurā tas pauda cerību, ka minētie pētījumi “radīs ilgtermiņa ietaupījumus Parlamenta budžetā un sniegs idejas par to, kā 2013. gadā un turpmākajos gados uzlabot tā efektivitāti”; norāda, ka Eiropas Parlamentam ir mazākie kopējie izdevumi par vienu darbinieku nekā salīdzinātajiem dalībvalstu parlamentiem un ASV Kongresam; turklāt norāda, ka ir jāpastiprina Parlamenta pārbaudes pilnvaras un tā darbības sekmēšanai jānodrošina mērķtiecīgāks pētniecības darbs, lai Parlaments spētu pildīt savas demokrātiskās pārstāvības funkcijas;
9. visumā atzinīgi vērtē Budžeta komitejas un Prezidija ciešāku sadarbību ikgadējās budžeta procedūras laikā; ir gatavs turpmāk sekmēt ģenerālsekretāra, Prezidija un Budžeta komitejas sadarbību visa gada garumā, lai nodrošinātu vienmērīgu budžeta procedūras norisi un efektīvu budžeta izpildi; sagaida, ka Prezidijs iesniegs uz taupību orientētu un uz vajadzībām balstītu tāmes projektu, kurā ņemti vērā iespējami turpmāki līdzekļu palielinājumi, kas izriet no juridiski saistošiem pienākumiem, jo īpaši vienreizējās izmaksas saistībā ar pārejas noteikumiem par EP deputātu skaitu attiecībā uz 2014. gada Parlamenta vēlēšanām; aicina ģenerālsekretāru sniegt informāciju par pārejas noteikumu izmaksām saistībā ar iepriekšējiem Eiropas Parlamenta sasaukumiem;
10. .atgādina par plenārsēdē pieņemto lēmumu, ar ko aicināja Padomi līdz 2013. gada jūnijam sagatavot rīcības plānu attiecībā uz EP vairākām darba vietām, un sagaida, ka abas iesaistītās komitejas, ģenerālsekretārs un Prezidijs sniegs deputātiem atjauninātus datus un informāciju par EP vairāku darba vietu režīma finansiālo ietekmi un ietekmi uz vidi; ierosina, ka paša Eiropas Parlamenta ietekmes novērtējuma dienestiem ir jāizvērtē šis jautājums, tostarp attiecībā uz EP klātbūtnes vai daļējas klātbūtnes ietekmi uz attiecīgajām kopienām un reģioniem, un līdz 2013. gada jūnijam jāsagatavo novērtējuma dokuments, lai minēto dienestu secinājumus varētu ņemt vērā, lemjot par nākamo DFS;
11. aicina attiecīgos Parlamenta dienestus izvērtēt Luksemburgas varas iestāžu un Eiropas Parlamenta vienošanos par to darbinieku skaitu, kuriem jāstrādā Luksemburgā, ņemot vērā Parlamenta vajadzību pārskatīšanu; uzskata, ka šajā izvērtējumā būtu jāiekļauj ierosinājumi, kā risināt atkārtotas sarunas par minēto vienošanos, neskarot piemērojamās juridiskās normas;
12. atgādina par Parlamenta budžeta rezolūcijām, tostarp visnesenāko 2012. gada 23. oktobra rezolūciju(7), kurā tas aicināja īstenot pārredzamu lēmumu pieņemšanas procesu ēku politikas jomā, pamatojoties uz savlaicīgi sniegtu informāciju, un pārtraukt jaunu ēku iegādi līdz pašreizējā sasaukuma pilnvaru termiņa beigām; prasa sniegt informāciju par ģenerālsekretāra konstatējumiem attiecībā uz atjaunošanas darbiem un biroju pārvietošanu uz citām telpām, kā arī minēto darbu grafiku, tostarp informāciju par pagaidu ēku Parlamenta personāla vajadzībām turpmākajos gados, jo īpaši saistībā ar strukturālajām problēmām Paul-Henri Spaak (PHS) ēkā un Trebel ēkas iegādi;
13. atzīst, ka 2012. gadā ir īstenoti centieni informēt Budžeta komiteju par pašreizējo situāciju saistībā ar KAD ēkas būvniecību, un aicina turpināt šo saziņu visā projekta īstenošanas laikā, jo īpaši attiecībā uz grozītā konkursa uzaicinājuma rezultātiem; norāda, ka saskaņā ar Budžeta komitejas pieprasījumu ir veikti pielāgojumi un sākotnēji plānotā platība samazināta par 8000 m2, lai iekļautos KAD projektam iepriekš paredzētā finansējuma robežās vai nodrošinātu atbilstību tam; atzinīgi vērtē vairāk nekā EUR 10 miljonu ietaupījumus, salīdzinot ar projekta 2012. gada finansējuma tāmi, turpmākos gados veicamajos procentu maksājumos, ko panāca, veicot priekšlaicīgus avansa maksājumus gan attiecībā uz KAD, gan Trebel ēkām; uzskata, ka saistībā ar aizvien pieaugošo Parlamenta deputātu vairākuma atbalstu jaunam darba režīmam(8) Parlamenta ēku celtniecības projekti ir jāīsteno piesardzīgi un ka piesardzībai jādominē pār ambīcijām; mudina turpināt līdzšinējo auglīgo dialogu un aicina pieprasīto informāciju sniegt savlaicīgi;
Pārējās iestādes
14. apzinās, ka neseno budžeta procedūru konteksta un iznākuma dēļ lielākajai daļai iestāžu ir ierobežotas rīcības iespējas, ņemot vērā aizvien pieaugošo tām uzticēto pienākumu apjomu, jo īpaši Tiesas darba slodzes palielināšanos un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) specifiskās vajadzības;
15. saprot, ka EĀDD ir relatīvi jauna struktūra, kas joprojām paplašinās, un tā misiju tīkls ir vēl jāpaplašina, lai nodrošinātu atbilstību ES politiskajām prioritātēm; norāda, ka EĀDD ir vienīgā struktūra, ko skar trešās valstīs vērojamā inflācija, valūtas maiņas kursu svārstības un īpaši personāla drošības apsvērumi;
16. uzskata, ka ir neproduktīvi veikt nepamatotus vispārējus samazinājumus un izmantot jebkādu nediferencētu pieeju iestāžu budžetiem; tā vietā plāno turpināt īstenot individuālu pieeju, kurā katru gadījumu skata atsevišķi;
17. atkārtoti pauž iepriekšējos budžeta ciklos pieņemto nostāju, kurai atbilstīgi tas sagaida, ka visas iestādes, izstrādājot to budžeta tāmi, turpinās centienus panākt ietaupījumus un ievērot augstu budžeta disciplīnas līmeni;
o o o
18. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Tiesai, Revīzijas palātai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, Eiropas Ombudam, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam un Eiropas Ārējās darbības dienestam.
Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību 24. punkts (OV C 139, 14.6.2006., 3. lpp.).
Korporatīvā sociālā atbildība ‐ atbildīga un pārredzama uzņēmējdarbības prakse un noturīga izaugsme
305k
31k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra rezolūcija par korporatīvo sociālo atbildību ‐ atbildīga un pārredzama uzņēmējdarbības prakse un noturīga izaugsme (2012/2098(INI))
– ņemot vērā Padomes 2001. gada 3. decembra rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem pēc Zaļās grāmatas par uzņēmumu sociālo atbildību(1),
– ņemot vērā Padomes 2003. gada 6. februāra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību(2),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Uzņēmējdarbības tiesību modernizēšana un uzņēmumu vadības uzlabošana Eiropas Savienībā ‐ plāns virzībai uz priekšu” (COM(2003) 0284) (Korporatīvās pārvaldības rīcības plāns),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Dokumentu komplekts ”Atbildīgi uzņēmumi“” (COM(2011) 0685),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva. Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem ‐ sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam” (COM(2011) 0682),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010) 2020),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2002. gada 30. maija rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par uzņēmumu sociālās atbildības sistēmas veicināšanu Eiropā(3),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2003. gada 13. maija rezolūciju par Komisijas paziņojumu par uzņēmumu sociālo atbildību: uzņēmējdarbības ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā(4),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 13. marta rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: jauna partnerība(5),
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 24. maija atzinumu par Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību”(6),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011) 0681),
– ņemot vērā to Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Juridisko lietu komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A7-0017/2013),
Ceļā uz modernu korporatīvo sociālo atbildību ‐ iepriekšēji apsvērumi
1. uzsver, ka uzņēmumi nevar veikt valsts iestāžu funkcijas saistībā ar sociālo un vides standartu veicināšanu, īstenošanu un kontroli;
2. uzsver, ka pasaules pašreizējās ekonomikas krīzes iemesls ir fundamentālas kļūdas attiecībā uz pārredzamību, pārskatatbildību, atbildību un īslaicīgumu un ka ES pienākums ir nodrošināt, lai visi šo pieredzi ņemtu vērā; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu veikt Eirobarometra aptauju par uzticību uzņēmējdarbībai; pieprasa, lai visas ieinteresētās personas vispusīgi apspriež šo pētījumu rezultātus un attiecīgi rīkojas; pauž stingru atbalstu korporatīvajai sociālajai atbildībai (KSA) un uzskata, ka KSA, ja to pareizi ieviestu un praktizētu visi uzņēmumi, ne tikai lielākie, var palīdzēt atjaunot zaudēto uzticību, kas ir nepieciešams, lai veicinātu ekonomikas noturīgu atveseļošanos, un var mazināt ekonomikas krīzes sociālās sekas; norāda ‐ ja uzņēmumi uzņemas atbildību par sabiedrību, vidi un darbiniekiem ‐, tas ir abpusēji izdevīgi un palīdz palielināt uzticēšanos, kas ir svarīgs priekšnoteikums veiksmīgai ekonomikas attīstībai; uzskata, ka KSA iekļaušana ilgtspējīgā uzņēmējdarbības stratēģijā ir gan uzņēmumu, gan visas sabiedrības interesēs; norāda, ka šajā jomā priekšzīmīgi darbojas daudzi uzņēmumi, jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi (MVU);
3. uzskata, ka uzņēmumi var palīdzēt attīstīt sociālo tirgus ekonomiku un sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, nodrošinot darba vietas un veicinot ekonomikas atveseļošanos;
4. uzskata, ka jāpaplašina KSA apspriešanas konteksts, lai, saglabājot KSA brīvprātības principu, vajadzības gadījumā ļautu apspriest regulējošus pasākumus;
5. atbalsta Komisijas ieteikto jauno KSA definīciju, kas neitralizē nesaskaņas starp brīvprātīgu un obligātu pieeju;
6. uzskata, ka korporatīvā pārvaldība ir būtisks korporatīvās sociālās atbildības elements, jo īpaši attiecībās ar valsts iestādēm un darbiniekiem, un darbinieku pārstāvju organizācijām, un attiecībā uz politiku, kuru uzņēmums piemēro saistībā ar prēmijām, kompensāciju un algām; uzskata, ka pārmērīgi lielas prēmijas, kompensācija un alga vadītājiem, jo īpaši gadījumā, ja uzņēmumam ir grūtības, nav savienojamas ar sociāli atbildīgu rīcību;
7. uzskata, ka uzņēmuma nodokļu politika būtu jāuzskata par daļu no KSA un tāpēc izvairīšanās no nodokļu maksāšanas vai nodokļu oāzes izmantošanas stratēģijas nav savietojamas ar sociāli atbildīgu rīcību;
8. uzskata, ka uzņēmuma sociālās atbildības novērtējumā jāņem vērā to uzņēmumu, kas atrodas attiecīgā uzņēmuma piegādes ķēdē, un attiecīgā gadījumā arī tā apakšuzņēmumu rīcība;
Stiprināt saikni starp KSA, iedzīvotājiem, konkurētspēju un inovāciju
9. aicina Komisiju un valsts iestādes atbalstīt inovatīvus uzņēmumu modeļus, kas izveidoti, lai stiprinātu atbilstību starp uzņēmumiem un sociālo vidi, kurā tie darbojas;
10. aicina Komisiju ņemt vērā pašlaik notiekošās diskusijas par Grāmatvedības direktīvas un Pārredzamības direktīvas pārskatīšanu, lai jaunā ierosinātā KSA stratēģija papildinātu pārskatītās direktīvas;
11. uzsver nepieciešamību atbalstīt inovatīvus risinājumus, kas var ļaut uzņēmumiem reaģēt uz sociāliem un vides izaicinājumiem, piemēram, tādu inteliģentu transporta sistēmu un ekoefektīvu produktu ieviešanu, kas ir pieejami un paredzēti visiem patērētājiem;
12. atbalsta Komisijas centienus veicināt KSA redzamību un labas prakses izplatīšanu, un īpaši atbalsta Eiropas atzinības sistēmas ieviešanu uzņēmumiem un personālsabiedrībām, kas īsteno KSA; šajā sakarībā aicina Komisiju līdz ar citiem pasākumiem apsvērt iespēju šā mērķa sasniegšanai ieviest Eiropas sociālās vides kvalitātes zīmi;
13. atzinīgi vērtē ideju izveidot daudzpusēju ieinteresētās personas iesaistošu KSA platformu un atbalsta izvēlēto nozaru pieeju;
14. atzīst KSA Eiropas iniciatīvas “Uzņēmums 2020” nozīmīgumu un potenciālu, jo šī iniciatīva var būtiski palīdzēt stiprināt saikni starp KSA un konkurētspēju, veicinot labas prakses izplatīšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot lielāku sinerģiju, lai palīdzētu sasniegt mērķus attiecībā uz tādu politiku un iniciatīvu īstenošanu, kas veicina sociālo inovāciju un darba vietu izveidošanu; mudina Komisiju atbalstīt KSA Eiropas tīkla centienus ar pamatmērķi stiprināt sadarbību starp uzņēmumiem un dalībvalstīm, lai veicinātu valstu rīcības plānu izveidošanu un labas prakses izplatīšanu;
15. atbalsta Komisijas priekšlikumu veikt periodiskus pētījumus, lai novērtētu iedzīvotāju uzticību un attieksmi pret uzņēmumu īstenotajām stratēģijām KSA jomā; iesaka veidot saikni starp šo pētījumu saturu un ilgtspējīga patēriņa un ražošanas rīcības plāna pārskatīšanu, lai apzinātu šķēršļus atbildīgākam patēriņam;
Uzlabot KSA politiku pārredzamību un efektivitāti
16. mudina Komisiju izstrādāt konkrētus pasākumus, ar ko novērst maldinošu un nepatiesu informāciju par saistībām attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību un preču un pakalpojumu ietekmi uz vidi un sabiedrību, jo īpaši tādus, kādi paredzēti Negodīgas komercprakses direktīvā, jo īpaši attiecībā uz sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas jautājumiem, par pamatu ņemot atklātu un skaidru procedūru un izmeklēšanas uzsākšanu; uzskata, ka “zaļmazgāšanās” (greenwashing) ir viens no mānīšanās veidiem, kas maldina patērētājus, valsts iestādes un ieguldītājus, kā arī samazina uzticību KSA kā efektīvam instrumentam, kas veicina ilgtspējīgu un ietverošu izaugsmi;
17. atbalsta mērķi uzlabot sociālo un vides aspektu iekļaušanu publiskajos iepirkumos; šajā sakarībā pieprasa neuzskatīt viszemāko cenu par līgumu piešķiršanas kritēriju un ieviest lielāku atbildīgumu visā apakšlīgumu piešķiršanas ķēdē;
18. aicina Komisiju īstenot turpmākas iniciatīvas nolūkā izvērst un stiprināt KSA potenciālu cīņā pret klimata pārmaiņām (saistot to ar resursu un enerģijas izmantošanas efektivitāti), piemēram, uzņēmumu izejvielu iepirkuma procesā;
19. uzsver, ka ES palīdzība trešo valstu valdībām sociālā un vides regulējuma īstenošanā, kā arī efektīvs kontroles režīms ir nepieciešams papildinājums, lai uzlabotu Eiropas uzņēmumu KSA visā pasaulē;
20. uzsver, ka sociāli atbildīgs ieguldījums (SAI) ir daļa no KSA īstenošanas procesa ieguldījumu lēmumu jomā; norāda, ka pašlaik gan nav universālas SAI definīcijas, bet parasti tajā apvieno ieguldītāju finansiālos mērķus ar viņu rūpēm par sociālajiem, vides un ētikas, kā arī korporatīvās pārvaldības jautājumiem;
21. atzīst, ka ir būtiski, ka uzņēmumi publisko informāciju par ilgtspējīgumu, piemēram, sociālos un vides faktorus, lai apzinātu ilgtspējīguma riskus un palielinātu ieguldītāju un patērētāju uzticību; norāda uz ievērojamo progresu, kas tiek gūts šajā ziņā, un aicina Komisiju atbalstīt Starptautiskās Integrētas ziņošanas padomes (SIZP) mērķi ‐, proti, panākt, lai IZ nākamās desmitgades laikā kļūtu par pasaules mērogā atzītu normatīvu;
22. uzsver, ka arī turpmāk ir nepieciešama ārkārtīgi stingra cilvēktiesību ievērošana, pienācīga rūpība un pārredzamība, lai nodrošinātu KAS visā piegādes ķēdē, novērtētu Eiropas uzņēmumu ilgtspējīgo ietekmi un cīnītos pret nodokļu apiešanu un nelegālās naudas plūsmām;
23. uzsver, ka korporatīvo sociālo atbildību nedrīkst padarīt par mārketinga instrumentu un ka tā pilnībā var izpausties tikai tad, ja KSA ir pilnībā iekļauta uzņēmuma kopējā stratēģijā, kā arī īstenota ikdienas darbībās un finanšu stratēģijā. vērtētu atzinīgi, ja tiktu veidota saikne starp labu korporatīvo sociālo atbildību un labu korporatīvo pārvaldību; uzskata, ka Komisijai būtu jāmudina uzņēmumi lēmumus par KSA stratēģiju pieņemt valdes līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest korporatīvās pārvaldības kodeksus, kas atspoguļo kopīgas atbildības nozīmi uzņēmumā un veido ciešu saikni starp uzņēmuma darbības rādītājiem vides, sociālajā un cilvēktiesību jomā un tā finanšu rezultātiem;
24. uzsver, ka ieguldītājiem un patērētājiem vajadzētu būt iespējai viegli identificēt uzņēmumus, kas ir apņēmušies ievērot KSA, jo tas stimulētu šo uzņēmumu turpināt savus centienus;
25. uzsver, ka sociāli atbildīgs ieguldījums (SAI), kas lēmumos par ieguldījumiem ir KSA īstenošanas procesa sastāvdaļa, apvieno ieguldītāju finanšu un ekonomiskos mērķus ar apsvērumiem no sociālā, vides, ētikas, kultūras un izglītības viedokļa;
26. ieinteresēti seko pašreizējām pārrunām saistībā ar tiesību akta priekšlikumu par uzņēmumu sniegtās sociālās un vides informācijas pārredzamību; iestājas par tāda tiesību akta priekšlikuma pieņemšanu, kurā būtu paredzēta liela rīcības brīvība, lai ņemtu vērā KSA daudzdimensionālo raksturu un uzņēmumu īstenotās KSA politikas dažādību, nodrošinot pietiekamu salīdzināmības līmeni nolūkā apmierināt ieguldītāju un citu ieinteresēto personu vajadzības un vajadzību patērētājiem sniegt vienkāršu iespēju piekļūt informācijai par uzņēmuma ietekmi uz sabiedrību, tostarp par pārvaldības aspektiem un dzīves cikla izmaksu metodoloģiju; uzskata, ka šai informācijai par ilgtspējību būtu vajadzības gadījumā jāattiecas arī uz apakšlīgumu piešķiršanas un piegādes ķēdēm un tā būtu jābalsta uz tādām globāli apstiprinātām metodoloģijām kā “Global Reporting Initiative” vai “Integrated Reporting Council”; papildus tam prasa attiecībā uz MVU piemērot izņēmumu vai vienkāršotu regulējumu;
27. prasa plašāk, detalizētāk un pārredzamāk uzraudzīt KSA principus ES tirdzniecības politikā, nosakot skaidrus kritērijus, lai izvērtētu uzlabojumus un tādējādi veicinātu uzticību šai sistēmai;
28. mudina ES un dalībvalstis sniegt konkrētu informāciju par KSA un nodrošināt izglītību un mācības par KSA, lai uzņēmumi pilnībā izmantotu KSA priekšrocības un varētu to īstenot savā organizatoriskajā kultūrā;
29. mudina plašsaziņas līdzekļu uzņēmumus savā KSA politikā iekļaut pārredzamus žurnālistikas standartus, tostarp ‐ garantijas aizsargāt informācijas avotus un ziņotāju tiesības.
30. aicina Komisiju papildus novērtēt saistošos un neobligātos pasākumus, kuru mērķis ir palīdzēt atzīt un veicināt uzņēmumu centienus saistībā ar nefinanšu informācijas pārredzamību un deklarēšanu;
31. apņēmīgi iebilst pret tādu konkrētu parametru ieviešanu, kas varētu radīt administratīvo slogu un neefektīvas darbības struktūras, piemēram, darbības rādītājus ES mērogā; tā vietā aicina Komisiju sniegt uzņēmumiem starptautiski akceptētas metadoloģijas, piemēram, “Global Reporting Initiative” vai “Integrated Reporting Council”, un popularizēt to izmantošanu;
32. tomēr uzskata, ka Komisijai pēc iespējas ātrāk jāizveido plānotā vides prasību mērīšanas kopējā metodoloģija, kas balstīta uz dzīves ciklu; pauž viedokli, ka šī metodoloģija būtu noderīga gan attiecībā uz uzņēmumu sniegtās informācijas pārredzamību, gan attiecībā uz uzņēmumu ietekmes uz vidi novērtēšanu, ko veic valsts iestādes;
33. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izveidot prakses kopienu attiecībā uz KSA un uzņēmumu sociālo darbību; uzskata, ka tai jāpapildina kopregulējuma un pašregulējuma labas prakses kodekss, kas ļautu visām ieinteresētajām personām iesaistīties kolektīvā mācību procesā, lai uzlabotu un nostiprinātu dažādu ieinteresēto personu darbību efektivitāti un pārskatatbildību;
34. prasa nodrošināt visaptverošu un aktīvu apspriešanos ar pārstāvju organizācijām, tostarp arodbiedrībām, un šo organizāciju iesaistīšanu uzņēmumu KSA procesu un struktūru izstrādē, darbībā un pārraudzībā, sadarbojoties ar darba ņēmējiem patiesas partnerības pieejas garā;
35. aicina Komisiju nodrošināt, lai pienākums sistemātiski ziņot par būtisku informāciju saistībā ar ilgtspējīgumu neradītu uzņēmumiem pārmērīgu slogu, jo ikvienai jaunai KSA stratēģijai ir jāgūst uzņēmumu atbalsts; aicina Komisiju paredzēt pārejas periodu, pirms attiecībā uz uzņēmumiem stājas spēkā prasība regulāri iesniegt nefinanšu pārskatus, jo šis pārejas periods uzņēmumiem sniegtu iespēju sākotnēji KSA pienācīgi īstenot uzņēmuma iekšienē, savās iekšējās pārvaldības sistēmās ieviešot precīzu un detalizētu KSA politiku;
36. atbalsta Komisijas priekšlikumu visiem ieguldījumu fondiem un finanšu iestādēm noteikt pienākumu informēt visus savus klientus (iedzīvotājus, uzņēmumus, valsts iestādes u. c.) par visiem ētiska vai atbildīga ieguldījuma kritērijiem, ko tie piemēro, vai par visiem standartiem vai kodeksiem, ko tie ievēro;
37. apstiprina Komisijas direktīvu par minimālajiem standartiem attiecībā uz cietušajiem; aicina atbilstīgo nozaru (piemēram, ceļojumu, apdrošināšanas un telekomunikāciju nozares) uzņēmumus savā KSA politikā iekļaut pozitīvas un praktiskas stratēģijas un struktūras noziegumos cietušo personu un to ģimeņu atbalstam krīzes laikā un izstrādāt īpašu politiku attiecībā uz ikvienu darbinieku, kas cieš darba vietā vai ārpus darba vietas pastrādātos noziegumos;
38. atzīst tādu pašregulācijas un kopregulācijas instrumentu kā nozari reglamentējoši rīcības kodeksi būtisko vērtību un potenciālu; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi uzlabot pašreizējos instrumentus, attiecīgajā jomā pieņemot ētikas kodeksu; tomēr neatzīst vienotu pieeju, kas neņem vērā atsevišķu nozaru specifiku un konkrētas uzņēmumu vajadzības;
KSA un MVU ‐ no teorijas uz praksi!
39. atgādina par to MVU īpatnībām, kas darbojas galvenokārt vietējā un reģionālā līmenī un konkrētās nozarēs; tāpēc uzskata, ka ES politikā KSA jomā, tostarp valstu rīcības plānos attiecībā uz KSA, pienācīgi jāievēro konkrētas MVU vajadzības un princips “vispirms jādomā par mazākajiem” un jāatzīst MVU neformāla un intuitīva pieeja attiecībā uz KSA;
40. norāda, ka ir svarīgi mazos un vidējos uzņēmumus iesaistīt KSA un atzīt to sasniegumus šajā jomā;
41. atzīst, ka daudzi MVU Eiropā jau īsteno KSA politiku, piemēram, nodarbinot vietējos iedzīvotājus, iesaistot vietējās kopienas pārstāvjus, piemērojot savai piegādes ķēdei labas pārvaldības politiku utt.; tomēr norāda, ka lielākā daļa šo MVU nezina, ka tie praksē īsteno ilgtspējīguma, KSA un labas korporatīvās pārvaldības praksi; tāpēc aicina Komisiju vispirms apzināt pašreizējās MVU prakses un tikai pēc tam izskatīt īpaši MVU paredzētas KSA stratēģijas;
42. neatbalsta nekādas iniciatīvas, kas varētu radīt administratīvu, birokrātisku vai finansiālu slogu MVU; toties atbalsta pasākumus, kas ļauj MVU veikt kopīgas darbības;
43. aicina dalībvalstis un reģionālās iestādes gudri izmantot kohēzijas fondus ar mērķi atbalstīt MVU starpniecības organizāciju īstenotās KSA veicināšanas darbības, balstoties uz tādiem piemēriem kā Vācijas pamatprogramma, ko līdzfinansē Eiropas Sociālais fonds;
44. aicina Komisiju, sadarbojoties ar dalībvalstīm, MVU starpnieku organizācijām un citām ieinteresētajām personām, izstrādāt stratēģijas un pasākumus nolūkā palīdzēt MVU labas prakses apkopošanā, piemēram, izveidojot datu bāzi, kurā tiktu ievietota informācija par MVU īstenoto KSA politiku un izsmeļošas ziņas par dažādās valstīs īstenotajiem projektiem;
45. iesaka izveidot MVU paredzētas vadlīnijas un ceļvežus par KSA; šajā sakarībā uzsver, ka steidzami jāveic papildu akadēmiski pētījumi par veidiem, kā palielināt MVU gatavību ieviest KSA, un KSA ekonomisko, sociālo un vides ietekmi vietējā un reģionālā līmenī;
46. uzskata, ka patiesas nabadzības samazināšanas nolūkā KSA programmā būtu jāpievēršas arī MVU, jo to kopējā sociālā un vides ietekme ir būtiska;
47. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt attīstības un atbalsta stratēģijas, lai KSA izplatītu starp MVU; īpaši aicina izveidot konkrētus pasākumus maziem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem;
Atbilstības jautājumi un attiecības ar trešām valstīm
48. uzsver, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Parlaments ir pilnībā jāinformē par to, kā nolīgumu ietekmes uz ilgtspējību novērtējumā (IIN) konstatētais tiek ņemts vērā sarunās pirms šo nolīgumu noslēgšanas un kuras nolīgumu nodaļas ir grozītas, lai novērstu IIN sakarībā atklāto negatīvo ietekmi;
49. uzsver, ka turpmākajos divpusējos ieguldījumu līgumos, ko paraksta ES, ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt ieguldītājus un nepieciešamību atļaut valsts iejaukšanos, jo īpaši attiecībā uz sociālajiem, veselības un vides standartiem;
50. aicina darba devēju vidū veicināt sponsorēšanas ideju;
51. atgādina, ka strīdu izskatīšana tiesā un tās alternatīvie risinājumi jau var tikt izmantoti, lai izšķirtu saimnieciskos strīdus un vai prasītu atlīdzināt zaudējumus, kas radušies kā bezatbildīgas vai nelikumīgas uzņēmējdarbības negatīvās sekas; šajā sakarā aicina Komisiju pielikt pūles, lai uzlabotu gan uzņēmēju aprindu, gan visas sabiedrības izpratni par abām šīm iespējām; atgādina, ka Starptautiskā Tirdzniecības palāta (ICC) sniedz strīdu risināšanas pakalpojumus privātpersonām, uzņēmumiem, valstīm, valsts iestādēm un starptautiskām organizācijām, kas meklē tiesas tiesvedības alternatīvas, un var palīdzēt uzlabot cietušo faktiskās iespējas vērsties tiesā gadījumā, ja bezatbildīga uzņēmējdarbība radījusi ekonomisku, sociālu un vides kaitējumu ES un/vai ārvalstīs;
52. uzsver, ka izpratnes veicināšana uzņēmumu līmenī par KSA nozīmi un neatbilstības sekām, kas ir Komisijas uzdevums, ir jāveic vienlaikus ar reģistrācijas valsts valdības atbilstošu informētības un veiktspējas uzlabošanu, lai nodrošinātu KSA tiesību efektīvu īstenošanu un tiesas pieejamību;
53. uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu mudināt ES uzņēmumus nākt klajā ar iniciatīvām KSA jomā un veikt labas prakses apmaiņu ar saviem ārvalstu partneriem;
Secinājumi
54. uzsver nepieciešamību visus regulējošos pasākumus formulēt tiesību aktos ar augstu juridisko spēku un saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, lai novērstu valstu atšķirīgu interpretāciju un konkurētspējas priekšrocības vai atpalicības riskus reģionālā, valsts vai makroreģionālā mērogā;
55. atbalsta Komisijas centienus veicināt KSA attiecībās ar citām pasaules valstīm un reģioniem; tāpēc šajā sakarībā prasa vairāk censties savstarpīguma principu tirdzniecības darījumos padarīt par galveno principu;
56. vēlreiz apstiprina, ka KSA attīstība galvenokārt būtu jāveido, piemērojot dažādo ieinteresēto personu pieeju, par galveno faktoru uzskatot uzņēmumus, kuriem jāspēj izveidot savai konkrētai situācijai atbilstošu pieeju; uzsver konkrētu pasākumu un pieeju nozīmi no KSA izveides MVU viedokļa;
57. norāda, ka spēkā esošā Komisijas stratēģija KSA jomā attiecas uz laikposmu no 2011. līdz 2014. gadam; aicina Komisiju nodrošināt, lai attiecībā uz laikposmu pēc 2014. gada savlaicīgi tiktu pieņemta vērienīga stratēģija;
o o o
58. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
Korporatīvā sociālā atbildība ‐ sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu
373k
56k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra rezolūcija par korporatīvo sociālo atbildību ‐ sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu (2012/2097(INI))
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 5., 12., 14., 15., 16., 21., 23., 26., 27., 28., 29., 31., 32., 33., 34. un 36. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās 5., 6. un 19. pantu,
– ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1998. gadā pieņemto Deklarāciju par pamatprincipiem un tiesībām darbā un SDO konvencijas, ar ko nosaka vispārējus darba pamatstandartus attiecībā uz piespiedu darba atcelšanu (Nr. 29 (1930) un Nr. 105 (1957)); biedrošanās brīvību un tiesībām slēgt darba koplīgumus (Nr. 87 (1948) un Nr. 98 (1949)); bērnu darba aizliegšanu (Nr. 138 (1973) un Nr. 182 (1999)); un nediskrimināciju darba tirgū (Nr. 100 (1951) un Nr. 111 (1958)),
– ņemot vērā arī SDO konvencijas par darba nosacījumiem (publisko iepirkumu līgumos) (Nr. 94) un par darba koplīgumu slēgšanu (Nr. 154),
– ņemot vērā SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un Pasaules nodarbinātības paktu, kas vispārējā vienprātībā tika pieņemts 2009. gada 19. jūnijā notikušajā Starptautiskajā darba konferencē,
– ņemot vērā SDO 183 dalībvalstu 2008. gada 10. jūnijā vienprātīgi pieņemto Deklarāciju par sociālo taisnīgumu un taisnīgu globalizāciju,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948) un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas instrumentus cilvēktiesību jomā, jo īpaši Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (1966) un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966), Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (1965), Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1979), Konvenciju par bērnu tiesībām (1989), Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (1990) un Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (2006),
– ņemot vērā ANO 2010. gada martā pieņemtos sieviešu iespēju veicināšanas principus, kuri sniedz norādījumus par to, kā palielināt sieviešu iespējas darba vietā, darba tirgū un kopienā, un kuri izstrādāti, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas iniciatīvām UN Women un Global Compact,
– ņemot vērā “Saskaņas projektu” (Consistency Project) ‐ Klimata ziņojumu standartu padomes (CDSB), Globālās ziņošanas iniciatīvas (GRI), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) sadarbības projektu, kas izstrādāts, lai veicinātu saskaņotāku pieeju attiecībā uz korporatīvas informācijas klimata pārmaiņu jomā pieprasīšanu un sniegšanu,
– ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un Ārlietu padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus(1),
– ņemot vērā starptautiskiem uzņēmumiem paredzētās ESAO pamatnostādnes, kas tika atjauninātas 2011. gada maijā,
– ņemot vērā 1997. gada ESAO Konvenciju par kukuļdošanas novēršanu,
– ņemot vērā Globālās ziņošanas iniciatīvu,
– ņemot vērā Starptautiskās Integrēto pārskatu komitejas (IIRC) izveidi,
– ņemot vērā Dānijas Finanšu pārskatu likumu (2008),
– ņemot vērā ANO Globālo paktu,
– ņemot vērā 2010.gada oktobrī izstrādāto un Komisijai iesniegto pētījumu par pārvaldības atšķirībām starp starptautiskajiem korporatīvās sociālās atbildības instrumentiem un standartiem un pašreizējiem Eiropas tiesību aktiem (tā dēvētais Edinburgas pētījums)(2), par kura secinājumiem tika ziņots Parlamenta 2011. gada ziņojumā par cilvēktiesībām(3) un kuru pilnībā apstiprināja Eiropadome,
– ņemot vērā 2012. gada Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmes par ilgtspējīgu attīstību noslēguma dokumenta 46. un 47. punktu,
– ņemot vērā ANO Atbildīgas investēšanas principus (UNPRI),
– ņemot vērā 2010. gada 1. novembrī izdoto starptautisko standartu ISO 26000, kurā noteiktas sociālās atbildības pamatnostādnes,
– ņemot vērā 2009. gada pētījumu Green Winners, kurā aplūkoti 99 uzņēmumi(4),
– ņemot vērā Eiropas daudzpusēju ieinteresēto personu foruma par korporatīvo sociālo atbildību izveidošanu un atklāšanu 2002. gada 16. oktobrī,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru(5),
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publisko iepirkumu COM(2011)0896,
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(6), ar ko tika aizstāta 1968. gada Briseles konvencija par attiecībām starp Dāniju un citām dalībvalstīm,
– ņemot vērā Padomes 2001. gada 3. decembra rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem pēc Zaļās grāmatas par uzņēmumu sociālo atbildību(7),
– ņemot vērā Padomes 2003. gada 6. februāra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību(8),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem: Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249) (Komisijas paziņojums par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Uzņēmējdarbības tiesību modernizēšana un uzņēmumu vadības uzlabošana Eiropas Savienībā ‐ plāns virzībai uz priekšu” (COM(2003)0284) (Korporatīvās pārvaldības rīcības plāns),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises. Tirdzniecības politika kā stratēģijas ”Eiropa 2020“ galvenā sastāvdaļa” (COM(2010)0612),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Dokumentu komplekts ”Atbildīgi uzņēmumi“” (COM(2011)0685), ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva.
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem ‐ sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam” (COM(2011)0682),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015. gadam” (COM(2010)0491),
– ņemot vērā Parlamenta 2002. gada 30. maija rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par korporatīvās sociālās atbildības sistēmas veicināšanu Eiropā(9),
– ņemot vērā Parlamenta 2003. gada 13. maija rezolūciju par Komisijas paziņojumu attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību: uzņēmējdarbības ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā(10),
– ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 13. marta rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: jauna partnerība(11),
– ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(12),
– ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”, kurā norādīts, ka starp korporatīvo atbildību un korporatīvo pārvaldību pastāv cieša saikne(13),
– ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūciju par sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu “Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem ‐ sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam”(14),
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 24. maija atzinumu par Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību”(15),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),
– ņemot vērā to Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A7-0023/2013),
A. tā kā terminu “korporatīvā sociālā atbildība” (KSA) nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, lai pārdefinētu starptautiski atzītus obligāti piemērojamus standartus, bet tas ir jāizmanto, lai censtos izmērīt šo standartu īstenošanu un labāk izprastu veidu, kā tos iespējams tūlītēji un tieši piemērot visiem uzņēmumiem, neatkarīgi no to lieluma;
B. tā kā jēdziens “korporatīvā sociālā atbildība”, ko parasti izmanto ES iestādes, ir jāuzskata par tādu, kas principā nav nošķirams no saistītiem jēdzieniem, tādiem kā “atbildīga un ētiska uzņēmējdarbība”, “vide, sabiedrība un pārvaldība”, “ilgtspējīga attīstība” un “korporatīvā pārskatatbildība”;
C. tā kā daudzpusējai ieinteresēto personu pieejai arī turpmāk ir jābūt visu ES atbalstīto iniciatīvu pamatā, kā arī tai jābūt par pamatu KSA, uz kuru paši uzņēmumi paļaujas visvairāk, un šādu pieeju ir jāsāk īstenot jau vietējā līmenī;
D. tā kā Globālās ziņošanas iniciatīva līdz šim ir nodrošinājusi starptautiski visplašāk atzīto metodoloģiju attiecībā uz uzņēmējdarbības pārredzamību un tā kā Starptautiskās integrēto pārskatu padomes (IIRC) izveidošana, iesaistot galvenās struktūras, kuras nosaka starptautiskos grāmatvedības standartus, liecina par to, ka pārskati par korporatīvo ilgtspējību, kas integrēti finanšu pārskatos, tuvākajā desmitgadē kļūs par starptautisku normu;
E. tā kā novatoriskais darbs Velsas prinča projektā “Pārskati ilgtspējības nodrošināšanai”, kas ietverts programmā “Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika uzņēmumiem” un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmā, ir radījis iespēju uzņēmumiem pilnībā un pareizi izprast to radītās ārējās sociālās un vides ietekmes vērtību naudas izteiksmē, un līdz ar to ir iespējams šo ietekmi iekļaut uzņēmumu finanšu pārvaldībā;
F. tā kā ieguldītāju aprindās ir notikušas radikālas pārmaiņas, un 1123 ieguldītāji (kuru ieguldījums ir USD 32 triljoni no kopējās pārvaldīto aktīvu vērtības) ir ievērojuši ANO atbildīgas ieguldīšanas principus (UNPRI); tā kā Eiropas Ilgtspējīgu ieguldījumu forumā ir aplēsts, ka 2010. gada septembrī globālais sociāli atbildīgu ieguldījumu tirgus ir sasniedzis apmēram EUR 7 triljonus, un tā kā 82 ieguldītāji organizācijas Aviva Global Investors vadībā, kuru kopējā pārvaldīto aktīvu vērtība ir USD 50 triljoni, ANO augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību aicināja padarīt obligātus pārskatus par korporatīvo ilgtspējību;
G. tā kā daudzpusēju ieinteresēto personu foruma KSA jautājumos izveide, vairāku izmēģinājuma un pētniecības projektu īstenošana un bijušās Uzņēmumu alianses darbības ir izveidojušas stabilu pamatu Eiropas rīcībai KSA jomā, ko pastāvīgi papildina vērtīgs ieguldījums, kādu veikusi Eiropas KSA organizāciju “saime”, kurā ietilpst uzņēmumu tīkls CSR Europe, Eiropas akadēmija “Uzņēmējdarbība sabiedrībā” (EABIS), Eiropas Ilgstpējīgu ieguldījumu forums (Eurosif) un Eiropas Korporatīvā tiesiskuma koalīcija (ECCJ);
H. tā kā vairāki kopīgie KSA standarti ir būtiski, tā kā materiālās atšķirības nosaka arī vajadzību īstenot atšķirīgu pieeju nozarē un tā kā brīvā sabiedrībā KSA nekādā gadījumā nedrīkst labdarības akciju padarīt par obligātu, jo tādējādi varētu mazināties cilvēku vēlme ziedot;
I. tā kā uzņēmumu rīcības kodeksiem ir bijusi svarīga nozīme KSA ieviešanā un izpratnes veidošanā par KSA, taču tie nav pietiekami iedarbīgi, jo tiem bieži vien trūkst specifikas, tie neatbilst pašreizējiem starptautiskajiem standartiem, netiek pievērsta uzmanība būtiskiem jautājumiem un to piemērošana nav salīdzināma un pārskatāma;
J. tā kā ANO vienprātīgi apstiprināja Apvienoto Nāciju Organizācijas uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, ko pilnībā atbalstīja ES dalībvalstis, Starptautiskā Darba devēju organizācija un Starptautiskā Tirdzniecības kamera, vienlaikus atbalstot arī saprātīgu regulatīvo un brīvprātīgo darbību kopumu;
K. tā kā bijušais ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jautājumos John Ruggie aicināja ES dalībvalstis Zviedrijas prezidentūras sasauktajā KSA konferencē precizēt un atbalstīt izvirzīto jautājumu par eksteritoriālu jurisdikciju gadījumos, kad konstatēti uzņēmumu pārkāpumi ekonomiski nestabilās trešās valstīs; tā kā šo aicinājumu vēlāk apstiprināja Eiropadome savos secinājumos, taču pagaidām šis jautājums nav ticis risināts;
L. tā kā Eiropadome un Eiropas Parlaments pilnībā apstiprināja Komisijas 2010. gada oktobrī publicēto pētījumu par pārvaldības atšķirībām starp starptautiskajiem KSA instrumentiem un standartiem un pašreizējiem Eiropas tiesību aktiem (tā dēvētais Edinburgas pētījums), par kura rezultātiem tika ziņots 2011. gada ziņojumā par cilvēktiesībām;
M. tā kā ESAO pamatnostādnes par starptautiskiem uzņēmumiem ir visticamākais starptautiskais KSA standarts, un tā kā šo pamatnostādņu atjaunināšana, par kuru vienojās 2011. gada maijā, ir nozīmīga iespēja uzlabot KSA īstenošanu;
N. tā kā ir tikušas izstrādātas vairākas starptautiskas iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt uzņēmumu ilgtspējības ziņojumu obligātu iesniegšanu, ietverot Ķīnas valsts uzņēmumiem izvirzīto ziņošanas prasību un uzņēmumiem izvirzīto prasību ziņot par Indijas valdības izstrādāto KSA pamatnostādņu īstenošanu, turklāt jāņem vērā, ka Brazīlijā, Dienvidāfrikā un Malaizijā uzņēmumiem ir jāsniedz ilgtspējīgas darbības rādītāji, lai šos uzņēmumus iekļautu biržas sarakstos, kā arī šādu prasību ir izvirzījusi Amerikas Savienoto Valstu Vērtspapīru un biržas komisija;
O. tā kā Dānijas Likums par finanšu pārskatiem (2008. gads) attiecībā uz ziņojumiem par korporatīvo ilgtspējību, kas ietver konkrētas papildu prasības ziņošanai saistībā ar klimata pārmaiņām un ietekmi uz cilvēktiesībām, ir bijis ārkārtīgi populārs Dānijas uzņēmumos, un minētā likuma pirmajos trijos piemērošanas gados 97 % uzņēmumu ir izvēlējušies ziņot, lai gan tikusi piemērota prasība “ievēro vai paskaidro”;
P. tā kā Francija un Dānija ir divas no četrām ANO dalībvalstu valdībām, kuras ir piekritušas sākt ANO konferences Rio+20 saistību īstenošanu attiecībā uz ziņošanu par korporatīvo ilgtspējību;
Q. tā kā starptautiskiem uzņēmumiem izstrādāto ESAO pamatnostādņu atjaunināšana, ko vadīja Nīderlande, bija iespēja atjaunot šo pamatnostādņu atpazīstamību un statusu, izmantojot valsts kontaktpunktu sistēmu, šāda atjaunināšana likvidēja saistīto ieguldījumu sistēmu, kas kavēja šīs pamatnostādnes pilnībā piemērot visā piegādes ķēdē, un šāda atjaunināšana pilnībā integrēja ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus;
R. tā kā Parlamenta rezolūcijā par stratēģiju “Eiropa 2020” ir norādīts, ka pastāv cieša saikne starp korporatīvo atbildību un korporatīvo pārvaldību;
S. tā kā 2009. gada pētījumā Green Winners par 99 uzņēmumiem tika parādīts, ka 16 atsevišķās rūpniecības nozarēs uzņēmumi, kuros ir ieviestas KSA stratēģijas, pārsniedz produktivitātes rādītājus par 15 %, kas katram uzņēmumam nozīmē papildu tirgus kapitalizāciju EUR 498 miljonu (USD 650 miljonu) apmērā;
T. tā kā 2012. gada Global CEO aptauja liecina, ka uzņēmumi atzīst to, ka nolūkā panākt izaugsmi ir nepieciešama cieša sadarbība ar vietējiem iedzīvotājiem; tā kā, piemēram, vairāk nekā 60 % no aptaujas dalībniekiem plānoja nākamajos trijos gados palielināt savus ieguldījumus darbaspēka veselības saglabāšanā,
1. atzīst, ka Komisijas paziņojums ir daļa no politikas paziņojumu kopuma, kuru mērķis ir nodrošināt, ka KSA tiek popularizēta daudz plašāk, ir iekļauta ES politikā un kļūs par vispāratzītu Eiropas rīcības principu; aicina Komisiju un dalībvalstis praktisku pasākumu pamatā izmantot 2014.–2020. gada KSA stratēģiju, lai mudinātu uzņēmumus iesaistīties KSA;
2. uzsver, ka aktīva sabiedriskās atbildības uzņemšanās uzlabo uzņēmumu uzticamību un sabiedrības attieksmi;
3. tomēr piekrīt paziņojumā iekļautajai analīzei attiecībā uz to, ka praksē KSA joprojām galvenokārt īsteno tikai neliela daļa lielo uzņēmumu, lai gan 2001. un 2006. gada Komisijas paziņojumos tika pausts tiešs aicinājums KSA īstenošanā iesaistīties lielākam skaitam uzņēmumu; tomēr uzskata, ka uzņēmumi vienmēr ir iesaistījušies tās sabiedrības procesos, kurā tie darbojas, un ka KSA var tikt ieviesta jebkura lieluma uzņēmumos; norāda arī, ka debatēs par KSA ir jāiesaista MVU, no kuriem daudzi KSA pieņemtu saskaņā ar neformālāku un intuitīvāku pieeju, kas saistīta ar ļoti nelieliem administratīviem darbiem un nerada izmaksu pieaugumu;
4. pievērš uzmanību MVU stratēģiskajai nozīmei, jo MVU, ņemot vērā to ciešās saites ar reģionu, kurā tie darbojas, var veicināt KSA ieviešanu; aicina Komisiju sadarbībā ar valstu iestādēm un daudzpusējiem ieinteresēto personu forumiem izstrādāt konkrētai nozarei pielāgotus pasākumus MVU savstarpējai sadarbībai, kas MVU ļautu kopīgi risināt sociālās un vides problēmas;
5. pauž nožēlu par to, ka, ieviešot KSA, galvenā uzmanība joprojām tiek pievērsta vides standartiem, atstājot novārtā sociālos standartus, lai gan tie ir būtiski nolūkā atjaunot tādu sociālo klimatu, kas sekmē ekonomikas izaugsmi un sociālo konverģenci;
6. uzskata ‐ globālā finanšu krīze rada reālu risku tam, ka politikas veidotāji, tostarp ES, cietīs no sekām, ko rada pašu īstenotā īstermiņa pieeja, galveno uzmanību pievēršot tikai pasākumiem nolūkā šauri definēt pārredzamību un pārskatatbildību finanšu tirgos un ignorējot to, ka finanšu nozarei un visām rūpniecības nozarēm integrētā veidā nekavējoties ir jārisina neatliekamie un novārtā atstātie uzdevumi saistībā ar vides degradāciju un sociālo noslāņošanos;
7. brīdina, ka uzņēmumi nākotnē var būt ilgtspējīgi tikai tad, ja tie pastāv ilgtspējīgā ekonomikā, un ka nepastāv alternatīva pārejai uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas ietver arī sociālā un dabas kapitāla saglabāšanu pasaulē, kas ir process, kurā KSA ir jābūt izšķirošai nozīmei;
8. uzskata, ka KSA ieviešana ir proporcionāli jāpalielina, izmantojot tādus līdzekļus kā uzsvars uz globāliem KSA instrumentiem; jauni impulsi no uzņēmumiem, kuri ir vadošie starp savas nozares uzņēmumiem; uzņēmumu publiskota informācija sociālajā un vides jomā; atbilstīgu pamatnostādņu izmantošana; valsts administrācijas atbalsts, lai radītu apstākļus sadarbības sekmēšanai KSA jomā, un atbilstīgu līdzekļu un instrumentu sniegšana, piemēram, stimulu sistēmas ieviešana; pašreizējo KSA iniciatīvu rūpīga ietekmes analīze; atbalsts jaunām iniciatīvām sociālajā jomā; KSA pielāgošana MVU vajadzībām; un arvien lielāka Eiropas un pasaules sociālo un vides problēmu milzīgo mērogu apzināšanās gan uzņēmēju aprindās, gan plašākā sabiedrībā;
9. atbalsta Komisijas nolūku stiprināt KSA nozīmi Eiropā, izstrādājot pamatnostādnes un atbalstot starptautisko ieinteresēto personu iniciatīvas konkrētās rūpniecības nozarēs, un aicina vadošos uzņēmumus un apvienības īstenot šo iniciatīvu;
10. atkārtoti norāda, ka KSA no procesa ir jākļūst par rezultātu;
11. atzinīgi vērtē to, ka Komisijas paziņojumā ietvertā KSA definīcija, kurā ir atspoguļota jaunā pieeja, ko 2009. gadā Komisija pieņēma daudzpusēju ieinteresēto personu forumā, sniedz būtisku iespēju nodrošināt iekļautību un vienprātību, kā arī precīzi atspoguļo jauno vienošanos par šo jautājumu starp uzņēmumiem un citām ieinteresētajām personām, kas bija iespējama tādēļ, ka visas puses vienprātīgi piekrita ANO pamatprincipiem un citiem instrumentiem, piemēram, ISO 26000 ieteiktajiem standartiem par sociālo atbildību; atzinīgi vērtē sociālo, vides, ētikas un cilvēktiesību problēmu iekļaušanu uzņēmumu darbībās; prasa, lai Komisija nošķirtu šādus jēdzienus: 1) uzņēmumu labdarības akcijas; 2) uzņēmumu sociālās akcijas, kuru pamatā ir likumi, noteikumi un starptautiski standarti; un 3) uzņēmumu antisociālu rīcību, kas pārkāpj likumus, noteikumus un starptautiskus standartus un kas ir noziedzīgi un saistīti ar ekspluatāciju, piemēram, ar bērnu darbu un piespiedu darbu, kas ir stingri jānosoda;
12. vēlreiz norāda, ka KSA ir jāattiecina arī uz uzņēmumu attieksmi pret trešām valstīm un uz darbību tajās;
13. ar interesi konstatē, ka Komisija ir sākusi iekļaut ES tirdzniecības nolīgumos skaidru norādi uz KSA; ņemot vērā korporāciju, to meitasuzņēmumu un piegādes ķēžu būtisko nozīmi starptautiskajā tirdzniecībā, uzskata, ka uzņēmumu atbildība sociālajā un vides jomā ir jāietver ES tirdzniecības nolīgumu sadaļā “Ilgtspējīga attīstība”; aicina Komisiju izstrādāt konkrētus priekšlikumus par minēto KSA principu īstenošanu tirdzniecības politikā;
14. uzskata, ka, īstenojot sociālo atbildību, ir jāņem vērā arī tie pamatprincipi un tiesības, kurus, piemēram, noteikusi SDO, jo īpaši ietverot biedrošanās brīvību, tiesības uz koplīguma slēgšanu, piespiedu darba aizliegumu, bērnu darba izskaušanu un diskriminācijas darbavietā novēršanu;
15. ļoti atzinīgi vērtē nodarbinātības, uzņēmējdarbības un iekšējā tirgus komisāru un viņu dienestu ieguldījumu, izstrādājot uz nākotni orientēto un konstruktīvo pieeju, kas pieņemta Komisijas paziņojumā; atzīst citu Komisijas dienestu ieguldījumu, iekšējo dienestu grupā izstrādājot KSA; tomēr aicina Komisijas priekšsēdētāju uzņemties personisku vadību KSA jomā un nodrošināt, ka Komisija pilnībā iesaistās KSA īstenošanā, jo īpaši Vides ģenerāldirektorātā un dienestos, kas nodarbojas ar ārējām attiecībām;
16. uzskata, ka KSA ir jāiekļauj sociāli pasākumi, kas ietver profesionālo apmācību, darba un privātās dzīves saskaņošanu un pienācīgus darba apstākļus; vēlreiz pauž pārliecību par KSA nepieciešamību uzņēmējdarbībā, taču atkārtoti uzsver ‐ ja īstermiņā kādā konkrētā situācijā vai uzņēmumā KSA nav piemērojama, to nekādā gadījumā nedrīkst izmantot kā attaisnojumu bezatbildīgai un antisociālai rīcībai; uzskata, ka ir pietiekami daudz pētījumu, ar kuriem pierādīt KSA nepieciešamību uzņēmējdarbībā, un ka šo pētījumu rezultātu izplatīšana ir jānosaka par prioritāti; prasa veikt jaunu pētījumu par KSA, kas būtu veltīts KSA veicinātu uzņēmējdarbības prakses pārmaiņu kumulatīvās ietekmes izvērtēšanai, risinot visaptverošus Eiropas un pasaules līmeņa uzdevumus, tādus kā oglekļa emisija, ūdens paskābināšanās, galēja nabadzība, bērnu darbs un nevienlīdzība, kā arī tiktu izvērtēta gūtā pieredze, kas jāiekļauj Eiropas turpmākajā darbībā, izstrādājot globālas KSA iniciatīvas;
17. atzīst, ka būtiski trūkumi KSA iniciatīvās rodas tad, ja uzņēmumi, kuri lepojas ar KSA īstenošanu savā darbībā, izvairās ņemt vērā kritiskās interešu grupas vai jutīgus tematus, kas skar to uzņēmējdarbību un vietu globālajā piegādes ķēdē; aicina Komisiju sadarbībā ar finanšu iestādēm un sociālajiem partneriem turpināt KSA tematisko grupu iesākto darbu, lai labāk apzinātu, kā uzņēmumi un to ieinteresētās personas var objektīvi atpazīt sociālās un vides problēmas, kas ir būtiskas konkrētajam uzņēmumam, un aicina taisnīgā un līdzsvarotā veidā izraudzīties ieinteresētās personas, kuras iesaistīt uzņēmuma KSA iniciatīvās;
18. uzskata, ka patērētāji aizvien biežāk pievērš uzmanību uzņēmumu darbībām KSA jomā, tādēļ mudina uzņēmumus izvēlēties pārredzamu pieeju, jo īpaši attiecībā uz korporatīvām darbībām, kas saistītas ar ētiskiem, sociāliem un ekoloģiskiem aspektiem;
19. uzsver, ka KSA būs realizējama tikai tad, ja tiks ievēroti spēkā esošie tiesību akti un sociālo partneru vietējā tarifu regulēšanas sistēma;
20. uzskata, ka, izvērtējot uzņēmuma korporatīvo sociālo atbildību, ir jāņem vērā to uzņēmumu prakse, kuri ir daļa no piegādes ķēdes, kā arī iesaistīto apakšuzņēmumu prakse;
Ilgtspējīga atlabšana
21. atbalsta Komisijas paziņojumā iekļauto konstatējumu, ka pašreizējās krīzes sociālās ietekmes mazināšana un ilgtspējīgu uzņēmējdarbības modeļu izstrādāšana ir daļa no uzņēmumu sociālās atbildības; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar darba ņēmēju pārstāvjiem atbalstīt uzņēmumus, lai tie varētu iesaistīties KSA īstenošanā; aicina uzņēmumus apsvērt iniciatīvas, kuru mērķis ir saglabāt un radīt darbvietas ‐ jo īpaši tādas, kas paredzētas jauniešiem un sievietēm, ‐ visās darbības jomās (tādās kā vadība un apmācība, tirgi, personāla komplektēšana, vide un sabiedrība), īpašu uzmanību pievēršot tām grupām, kurām ir daudzi šķēršļi, piemēram, romiem un personām ar invaliditāti, un aicina pieņemt darbā ne tikai zemākā līmeņa darbiniekus, bet arī vadošos darbiniekus no vietējā darba tirgus, izveidojot, piemēram, sistēmu, kas ļautu augstskolu beidzējiem iziet kvalitatīvu praksi nolūkā gūt darba pieredzi, kāda vajadzīga privātā sektora darba devējiem;
22. uzskata, ka uzņēmumiem ir jāiesaistās tādu ekonomikas krīzes saasinātu sociālu problēmu risināšanā kā, piemēram, mājokļu trūkums un nabadzība, kā arī to kopienu attīstībā, kurās šie uzņēmumi darbojas;
23. atzīst, ka ekonomikas krīze ir izraisījusi tādas parādības kā gadījuma darbu pieaugums, jo īpaši sieviešu vidū, atšķirīgi darba apstākļi, ko daļēji nosaka apakšlīgumu slēgšana, piespiedu kārtā nepilnas slodzes darbs daudziem darba ņēmējiem, kuri vēlētos strādāt pilnas slodzes darbu, un tādu darba metožu pieaugums, kas dažreiz vērtējamas kā ekspluatējošas, un ēnu sektora atdzimšana; aicina Komisiju un Eiropas daudzpusējo ieinteresēto personu forumu īpaši izvērtēt apakšlīgumu slēgšanas pieaugumu; mudina šajā darbā ievērot ANO pamatprincipus, kas piegādes ķēdē piemērojami neatkarīgi no dažādajiem piegādes līmeņiem, un jo īpaši aicina ņemt vērā ietekmes novērtējuma koncepciju;
24. norāda, ka KSA ietver arī atbilstību tiesību aktiem par darba fiziskajiem apstākļiem, darbā pieņemšanas un atlaišanas procedūru izstrādi un politiku, darba ņēmēju datu un privātuma aizsardzību un atalgojuma un citas atlīdzības savlaicīgu izmaksu, un aicina ņemt vērā šos aspektus;
25. atzīst, ka krīze ir ietekmējusi sociālo struktūru; atzinīgi vērtē atsevišķu uzņēmumu veiktos pasākumus, ar kuriem darba tirgū iekļaut mazāk aizsargātas un nelabvēlīgas grupas; prasa uzņēmumiem turpināt šādu iniciatīvu īstenošanu; tomēr uzsver, ka uzņēmumu slēgšana un to darbības ierobežošana apdraud atsevišķus KSA sniegtus ieguvumus, tādus kā sabiedrībā mazāk aizsargāto grupu un jo īpaši personu ar invaliditāti nodarbinātība, šādu darba ņēmēju apmācības un statusa uzlabošanu, inovatīvu sociāli lietderīgas ražošanas veidu un pakalpojumu ieviešanu, piemēram, izmantojot krājaizdevu sabiedrības, un jaunu nodarbinātības modeļu veicināšana ar sociālās uzņēmējdarbības, kooperatīvu un taisnīgas tirdzniecības starpniecību; uzskata, ka šajā nolūkā ir būtiski noteikt sociālo pasākumu kritērijus; aicina Komisiju veikt apjomīgu analīzi saistībā ar krīzes radīto sociālo ietekmi uz šīm iniciatīvām, ietverot uz dzimumiem balstītu pieeju un galveno uzmanību pievēršot Dienvideiropas valstīm, kā arī šīs analīzes rezultātu apspriešanā pilnībā iesaistīt sociālos partnerus un KSA ieinteresētās personas;
26. uzskata, ka no KSA pasākumiem gūst labumu ne vien visa sabiedrība, bet tie palīdz arī uzlabot uzņēmumu tēlu un paaugstina to statusu potenciālo patērētāju vidū, tādējādi ilgtermiņā nodrošinot ekonomisko dzīvotspēju;
27. norāda, ka darba ņēmējiem paredzētu prasmju attīstības un mūžizglītības programmu izstrāde, regulārs individuālais darba ņēmēju vērtējums un spēju pārvaldības programma, kā arī uzņēmuma un attīstības individuālu mērķu noteikšana darba ņēmējiem uzlabo darba ņēmēju motivāciju un atdevi un ir būtisks KSA elements;
28. uzsver, ka jo īpaši krīzes apstākļos uzņēmumiem, kuri savā darbībā īsteno KSA principus, ir jāpalīdz attīstīt reģiona inovācijas spējas, ražotnēs ieviešot inovatīvus un ekoloģiskus tehnoloģiskos risinājumus un veicot jaunus ieguldījumus un modernizāciju; uzsver, ka tādu vides aspektu kā bioloģiskā daudzveidība, klimata pārmaiņas, resursu efektīva izmantošana un vides veselība iekļaušana uzņēmējdarbībā sniedz iespējas sekmēt ilgtspējīgu ekonomikas atlabšanu;
29. uzskata, ka, ņemot vērā Eiropas Savienības pensiju sistēmu atšķirības, dažos gadījumos finanšu krīze varētu būt mazinājusi darbinieku uzticību tam, ka pēc krīzes uzņēmumi pildīs pienākumu nodrošināt tiesības uz ilgtermiņa privāto pensiju; aicina atbildīgos uzņēmumus, sadarbojoties ar Komisiju un sociālajiem partneriem, risināt šo problēmu, tostarp izveidojot atvērtu, iekļaujošu un uz noteikumiem balstītu kārtību pensiju ieguldījumu pārvaldībai, un kā daļu no plašāka KSA uzdevuma risināt to, kā panākt aktīvu novecošanu demogrāfisko pārmaiņu laikmetā; norāda ‐ lai būtu iespējama ilgtspējīga ekonomikas atlabšana, ir būtiski atjaunot uzticību starp darba ņēmējiem un uzņēmumiem;
Starptautisku organizāciju un daudzpusēju ieinteresēto personu pieeja
30. īpaši atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā likto uzsvaru uz starptautisko standartu stiprināšanu un īstenošanu un, ņemot vērā ESAO pamatnostādņu 2011. gada atjaunināšanu un vienošanos par ANO pamatprincipiem, uzskata, ka tagad ES rīcībā galvenais uzsvars ir jāliek uz šo pamatnostādņu un principu atbalstīšanu un īstenošanu Eiropas uzņēmumos; uzsver, ka šīs ESAO pamatnostādnes ir noteiktas un atzītas starptautiskā līmenī, lai izveidotu un uzturētu līdzvērtīgus konkurences apstākļus, vienlaikus veicinot atvērtu, taisnīgu un atbildīgu uzņēmējdarbības praksi visā pasaulē; ierosina Komisijai katru g