Eiropas Parlamenta 2013. gada 7. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz ātrās reaģēšanas mehānismu pret krāpšanu PVN jomā groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (COM(2012)0428 – C7-0260/2012 – 2012/0205(CNS))

P7_TA(2013)0051 A7-0014/2013

(Īpašā likumdošanas procedūra ‐ apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2012)0428),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7-0260/2012),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0014/2013),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  tādēļ aicina Komisiju grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Direktīvas priekšlikums -1. apsvērums (jauns) (-1)  Pastiprinātā cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ir ārkārtīgi svarīga, lai atjaunotu un saglabātu publisko finanšu stabilitāti un nostiprinātu tās visā Savienībā. Grozījums Nr. 2 Direktīvas priekšlikums 1. apsvērums (1)  Krāpšana pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā rada ievērojamus zaudējumus budžetā un ietekmē konkurences nosacījumus un tādējādi iekšējā tirgus darbību. Nesen izveidojušies specifiski pēkšņas un masveida krāpšanas veidi nodokļu jomā, jo īpaši izmantojot elektroniskus līdzekļus, kas atvieglo ātru nelikumīgu tirdzniecību lielos apmēros. (1)  Krāpšana pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā rada ievērojamus publisko finanšu zaudējumus un negatīvi ietekmē konkurences nosacījumus un tādējādi iekšējā tirgus pareizu un efektīvu darbību. Šādi zaudējumi būtu jāaptur, jo īpaši laikā, kad tiek veikta nodokļu konsolidācija. Pēdējā laikā parādījušies specifiski pēkšņas un masveida krāpšanas veidi nodokļu jomā, jo īpaši izmantojot elektroniskus līdzekļus, kas atvieglo ātru nelikumīgu tirdzniecību lielos apmēros un bieži vien tiek īstenoti plašākā mērogā, nevis tikai vienā konkrētā dalībvalstī. Grozījums Nr. 3 Direktīvas priekšlikums 2. apsvērums (2) Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu ļauj dalībvalstīm pieprasīt atkāpi no minētās direktīvas, lai nepieļautu noteiktu veidu nodokļa nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļa maksāšanas. Šādas atkāpes piemērošanas atļaušanai nepieciešams Komisijas priekšlikums un tā pieņemšana Padomē. Nesena pieredze liecina, ka atkāpju piešķiršanas process ne vienmēr ir pietiekami elastīgs, lai nodrošinātu tūlītēju un atbilstīgu reakciju uz dalībvalstu pieprasījumiem. (2)  Padomes Direktīva 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu ļauj dalībvalstīm pieprasīt atkāpi no minētās direktīvas, lai nepieļautu noteiktu veidu nodokļa nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļa maksāšanas. Šādas atkāpes piemērošanas atļaušanai nepieciešams Komisijas priekšlikums un tā pieņemšana Padomē. Nesena pieredze liecina, ka atkāpju piešķiršanas process ne vienmēr ir pietiekami ātrs un elastīgs, lai nodrošinātu tūlītēju un atbilstīgu reakciju uz dalībvalstu pieprasījumiem. Grozījums Nr. 4 Direktīvas priekšlikums 7. apsvērums (7)  Saņēmēja kā personas, kas ir atbildīga par PVN samaksu, noteikšana (apgrieztā iekasēšana) ir efektīvs pasākums, lai uzreiz apturētu vislabāk pazīstamos nodokļa nemaksāšanas veidus dažās nozarēs. Tomēr, tā kā situācija laika gaitā var mainīties, var rasties nepieciešamība atļaut citus pasākumus. Tādēļ Padomei, ja nepieciešams, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, būtu jānosaka jebkurš cits pasākums, kas ietilpst ātrās reaģēšanas mehānisma darbības jomā. Būtu jānosaka pasākumu veidi, kurus varētu atļaut, lai samazinātu laiku, kas nepieciešams, lai Komisija piešķirtu atļauju piemērot atkāpi. (7)  Saņēmēja kā personas, kas ir atbildīga par PVN samaksu, noteikšana (apgrieztās iekasēšanas procedūra) ir efektīvs pasākums, lai uzreiz apturētu vislabāk pazīstamos nodokļa nemaksāšanas veidus dažās nozarēs (“karuseļveida” krāpšanas shēmas). Tomēr, ņemot vērā pašreizējās PVN sistēmas nepilnības un atkarībā no tā, kā situācija laika gaitā var mainīties, var rasties nepieciešamība atļaut citus pasākumus. Tādēļ Komisijai, ja nepieciešams, būtu jāierosina jebkurš cits pasākums, kas ietilpst ātrās reaģēšanas mehānisma darbības jomā. Šāds pasākums būtu vienprātīgi jāapstiprina Padomei pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu. Būtu detalizēti un pārredzami jānosaka to pasākumu veidi, kurus varētu atļaut, lai līdz minimumam samazinātu laiku, kas nepieciešams, lai Komisija piešķirtu atļauju piemērot atkāpi. Grozījums Nr. 5 Direktīvas priekšlikums 9.a apsvērums (jauns) (9a)  Lai pastāvīgi pilnveidotu un uzlabotu ātrās reaģēšanas mehānismu, Komisijai būtu regulāri jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par tā piemērošanu, cita starpā izvērtējot citus pasākumus, kuri būtu jāiekļauj mehānisma darbības jomā, un jaunus veidus, kā stiprināt dalībvalstu sadarbību mehānisma vispārējā īstenošanā. Grozījums Nr. 6 Direktīvas priekšlikums 9.b apsvērums (jauns) (9b)  Lai ātrās reaģēšanas mehānisms pienācīgi darbotos, Komisijai būtu jebkurā laikā jāspēj ātri un precīzi rīkoties, lai risinātu minētos jautājumus. Šā iemesla dēļ ātrās reaģēšanas mehānisma vajadzībām būtu jānodrošina pienācīgi cilvēkresursi un citi resursi un jāizveido un jāpiemēro paātrināta iekšējā lēmumu pieņemšanas procedūra. Grozījums Nr. 7 Direktīvas priekšlikums 9.c apsvērums (jauns) (9c)  Tā kā īpašā pasākuma piemērošana vienā dalībvalstī varētu netieši ietekmēt pārējo dalībvalstu PVN sistēmas, Komisijai pārredzamības saglabāšanas nolūkā būtu jāinformē visas dalībvalstis par visiem iesniegtajiem pieprasījumiem un visiem lēmumiem, ko pieņem attiecībā uz šiem pieprasījumiem. Grozījums Nr. 8 Direktīvas priekšlikums 9.d apsvērums (jauns) (9d)  Sekmējot un pilnveidojot ātrās reaģēšanas mehānismu, Komisijai būtu jārīko plaša apspriešanās ar to nozaru uzņēmumiem, kurās visvairāk notiek krāpšanās ar nodokļiem, un ar citām attiecīgajām ieinteresētajām personām. Grozījums Nr. 9 Direktīvas priekšlikums 10. apsvērums (10)  Darbības mērķi novērst pēkšņas un masveida krāpšanas parādības PVN jomā, kurām ļoti bieži ir starptautiska dimensija, nevar pietiekami sekmīgi īstenot dalībvalstu līmenī, jo tās nespēj individuāli novērst krāpšanas shēmas, kas saistītas ar jaunām tirdzniecības formām un kurās vienlaikus ir iesaistītas vairākas valstis, un tādējādi, tā kā Savienība spēj nodrošināt ātrāku un tā rezultātā atbilstīgāku un efektīvāku reakciju uz šīm parādībām, tas ir labāk sasniedzams Savienības līmenī, tāpēc tā var noteikt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai. (10)  Darbības mērķi novērst pēkšņas un masveida krāpšanas parādības PVN jomā, kurām ļoti bieži ir starptautiska dimensija, nevar pietiekami sekmīgi īstenot dalībvalstu līmenī, jo tās nespēj individuāli novērst krāpšanas shēmas, kas saistītas ar jaunām tirdzniecības formām un kurās vienlaikus ir iesaistītas vairākas valstis, un tādējādi, tā kā Savienība spēj nodrošināt ātrāku un tā rezultātā atbilstīgāku un efektīvāku reakciju uz šīm parādībām, tas ir labāk sasniedzams Savienības līmenī, tāpēc Savienībai būtu jāpieņem pasākumi saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai. Grozījums Nr. 10 Direktīvas priekšlikums 1. pants Direktīva 2006/112/EK 1.a iedaļa – 395.a pants – 1. punkts – a apakšpunkts (a) saņēmēja kā personas, kas ir atbildīga par PVN samaksu par preču un pakalpojumu īpašām piegādēm, noteikšana, atkāpjoties no 193. panta, pēc šā panta 2. punktā minētā pieprasījuma iesniegšanas par šādu pasākumu; (a) saņēmēja kā personas, kas ir atbildīga par PVN samaksu par preču un pakalpojumu īpašām piegādēm, noteikšana, atkāpjoties no 193. panta (apgrieztās iekasēšanas procedūra), pēc šā panta 2. punktā minētā pieprasījuma iesniegšanas par šādu pasākumu; Grozījums Nr. 11 Direktīvas priekšlikums 1. pants Direktīva 2006/112/EK 1.a iedaļa – 395.a pants – 1. punkts – b apakšpunkts (b) jebkurš cits pasākums, ko noteikusi Padome ar vienprātīgu lēmumu, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu. (b) jebkurš cits pasākums, ko ierosinājusi Komisija un vienprātīgi apstiprinājusi Padome pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu. Grozījums Nr. 12 Direktīvas priekšlikums 1. pants Direktīva 2006/112/EK 1.a iedaļa – 395.a pants – 1. punkts – 2. daļa Lai izpildītu šā punkta a) apakšpunktu, dalībvalstis īpašajam pasākumam piemēro atbilstīgus kontroles pasākumus attiecībā uz nodokļa maksātājiem, kas piegādā preces vai pakalpojumus, kuriem piemēro minēto pasākumu. Lai izpildītu šā punkta a) un b) apakšpunktu, dalībvalstis jebkuram izmantotajam īpašajam pasākumam piemēro atbilstīgus kontroles pasākumus attiecībā uz nodokļa maksātājiem, kas piegādā preces vai pakalpojumus, kuriem piemēro minēto pasākumu. Grozījums Nr. 13 Direktīvas priekšlikums 1. pants Direktīva 2006/112/EK 1.a iedaļa – 395.a pants – 1. punkts – 4.a daļa (jauna) Šajā punktā minēto procedūru pabeidz trīs mēnešos. Grozījums Nr. 14 Direktīvas priekšlikums 1. pants Direktīva 2006/112/EK 1.a iedaļa – 395.a pants – 2. punkts – 1. daļa 2.  Dalībvalsts, kas vēlas ieviest pasākumu, kā noteikts 1. punktā, nosūta pieprasījumu Komisijai. Dalībvalsts nodrošinatoar informāciju, norādot attiecīgo nozari, krāpšanas veidu un iezīmes, tās pēkšņo un masveida raksturu un tās sekas saistībā ar ievērojamiem un neatgriezeniskiem finanšu zaudējumiem. Ja Komisija uzskata, ka tās rīcībā nav visa vajadzīgā informācija, tā sazinās ar attiecīgo dalībvalsti viena mēneša laikā pēc pieprasījuma saņemšanas un norāda, kāda papildu informācija ir nepieciešama. 2.  Dalībvalsts, kas vēlas ieviest pasākumu, kā noteikts 1. punktā, nosūta pieprasījumu Komisijai. Dalībvalsts sniedz Komisijai, Eiropas Parlamenta kompetentajām komitejām un Revīzijas palātai informāciju, norādot attiecīgo nozari, krāpšanas veidu un iezīmes, tās pēkšņo un masveida raksturu un tās sekas saistībā ar ievērojamiem un neatgriezeniskiem finanšu zaudējumiem. Ja Komisija uzskata, ka tās rīcībā nav visa vajadzīgā informācija, tā sazinās ar attiecīgo dalībvalsti divu nedēļu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas un norāda, kāda papildu informācija ir nepieciešama. Ja nepieciešams un ja iespējams, Komisija arī apspriežas ar attiecīgās uzņēmējdarbības nozares pārstāvjiem. Grozījums Nr. 15 Direktīvas priekšlikums 1. pants Direktīva 2006/112/EK 1.a iedaļa – 395.a pants – 2. punkts – 2. daļa Tiklīdz Komisijas rīcībā ir visa informācija, ko tā uzskata par vajadzīgu, lai izvērtētu pieprasījumu, tā viena mēneša laikā vai nu atļauj īpašo pasākumu, vai, ja Komisija iebilst pret pieprasīto pasākumu, informē par to attiecīgo dalībvalsti. Tiklīdz Komisijas rīcībā ir visa informācija, ko tā uzskata par vajadzīgu, lai izvērtētu pieprasījumu, tā: a) attiecīgi informē pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti; b) nosūta pieprasījumu tā oriģinālvalodā pārējām dalībvalstīm; c) viena mēneša laikā vai nu atļauj īpašo pasākumu, vai, ja Komisija pret to iebilst, informē par to attiecīgo dalībvalsti, pārējās dalībvalstis, Eiropas Parlamenta kompetentās komitejas un Revīzijas palātu, sniedzot detalizētu pamatojumu. Grozījums Nr. 16 Direktīvas priekšlikums 1. pants Direktīva 2006/112/EK 1.a iedaļa – 395.c pants (jauns) 395.c pants Komisija reizi trijos gados un pirmo reizi līdz 2014. gada 1. jūlijam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par atbilstīgi šai iedaļai izveidotā ātrās reaģēšanass mehānisma piemērošanu. Ziņojumā cita starpā izvērtē citus īpašus pasākumus, kuri būtu jāiekļauj mehānisma darbības jomā, un jaunus veidus, kā stiprināt dalībvalstu sadarbību mehānisma vispārējā īstenošanā. Grozījums Nr. 17 Direktīvas priekšlikums 1.a pants (jauns) 1.a pants Komisija līdz 2014. gada 1. janvārim iesniedz ziņojumu par to, kā varētu paātrināt Direktīvas 2006/112/EK 395. pantā paredzēto parasto atkāpes procedūru. Ziņojuma mērķis ir noteikt pašreizējo nodokļu struktūru un kārtības izmaiņas, kas nodrošinātu, ka Komisija vienmēr pabeidz procedūru piecos mēnešos no dalībvalsts pieprasījuma saņemšanas. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno likumdošanas priekšlikumus. Grozījums Nr. 18 Direktīvas priekšlikums 2. pants – 2. punkts 2.  Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. 2.  Dalībvalstis dara Eiropas Parlamentam un Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. Grozījums Nr. 19 Direktīvas priekšlikums 3. pants Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. To konsolidē ar Direktīvu 2006/112/ES ... līdz*.. * 3 mēneši  pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu ‐ 2013. gada izaugsmes pētījums (2012/2256(INI))

P7_TA(2013)0052 A7-0032/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu, jo īpaši tā 9. un 151. pantu un 153. panta 1. punkta e) apakšpunktu,

–  ņemot vērā 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropadomes secinājumus,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 136. pantu saistībā ar 121. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. novembra paziņojumu “2013. gada izaugsmes pētījums” (COM(2012)0750),

–  ņemot vērā to Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A7-0032/2013),

A.  tā kā euro zona kopumā saskaras ar atkārtotu lejupslīdi, ko izraisījis pārmērīgs valsts parāds un finanšu krīze;

B.  tā kā krīze ir postoši ietekmējusi miljoniem Eiropas iedzīvotāju dzīvi, kā to apliecina oficiālie statistikas dati nodarbinātības jomā, proti, laikā kopš 2008. gada vairāk nekā 8 miljoni cilvēku Eiropas Savienībā jau ir zaudējuši darbu, vairāk nekā 25 miljoni Eiropas iedzīvotāju pašlaik ir bezdarbnieki, un no tiem gandrīz 11 miljoni cilvēku ir bez darba jau ilgāk nekā gadu; bez darba pašlaik ir gandrīz 10 miljoni jauniešu; tikai pagājušajā gadā vien 2 miljoni cilvēku zaudēja darbu;

C.  tā kā darba tirgus regulējuma stingrības dēļ vairākās dalībvalstīs trūkst elastīguma, lai efektīvi absorbētu satricinājumus, piemēram, pašreizējo krīzi; tā kā spēkā esošie darba tirgu regulējošie tiesību akti nesamērīgi aizsargā darba tirgus dalībniekus un negatīvi ietekmē gados jaunu cilvēku iekļaušanu darbaspēkā;

D.  tā kā dramatiski ir palielinājušās bezdarba līmeņu atšķirības dalībvalstīs;

E.  tā kā būtu jāatgādina, ka 2007. gadā, kad sākās krīze, vidējais valsts budžeta deficīts euro zonā bija tikai 0,7 %;

F.  tā kā būtu jāatgādina, ka krīzes sākumā 2007. gadā dažas valstis, kuras patlaban piedzīvo lielākās grūtības, bija pieļāvušas pārmērīgi lielu tekošā konta deficītu;

G.  tā kā vidējais valsts budžeta deficīts 2009. gadā sasniedza augstāko punktu, proti, 6,3 %, un kopš tā laika vērojama lejupejoša tendence, vidējam valsts budžeta deficītam 2010. gadā sasniedzot 6,2 %, 2011. gadā ‐ 4,1 % un turpinot samazināties 2012. gada pirmajos divos ceturkšņos;

H.  tā kā ticama apņemšanās īstenot izaugsmi veicinošus konsolidācijas pasākumus ir priekšnosacījums jebkuram pārmērīga parāda un budžeta deficīta situācijas ilgtspējīgam risinājumam vairākumā dalībvalstu;

I.  tā kā krīzes laikā ir labi redzama būtiskā nepieciešamība uzsākt vai pabeigt strukturālās reformas, kas veicinātu līdzsvarotu, dažādotu un ilgtspējīgu izaugsmi;

J.  tā kā vienotais tirgus ir ekonomikas izaugsmes un darbavietu radīšanas galvenais virzītājspēks Eiropā un tā kā Pakalpojumu direktīvas efektīvāka īstenošana vien papildus nodrošinātu IKP pieaugumu 1,8 % apmērā; tā kā jo īpaši pašreizējā ekonomiskajā situācijā Savienība nevar atļauties neizmantot šādas iespējas, kas nodrošina tūlītēju izaugsmi; tā kā tādēļ vienotā tirgus noteikumu stingrāka transponēšana, īstenošana, piemērošana un izpilde ir obligāta prasība, lai gūtu labumu no joprojām neizmantotām un tūlītēju ieguvumu sniedzošām iespējām;

K.  tā kā pārmērīga parāda līmenis negatīvi ietekmē kopējo ekonomisko situāciju; tā kā ir stingri jānotur un jāuzlabo fiskālā un makroekonomiskā disciplīna, kā arī koordinācija, lai novērstu vispārējo deficītu un parādu, kas pēdējā desmitgadē kopš tā parādīšanās ir novērojams Eiropā, jo tiem ir ārkārtīgi kaitīga ietekme uz ilgtspējīgu izaugsmi un finanšu stabilitāti, kā arī nodarbinātību daudzās dalībvalstīs;

L.  tā kā izdevumu samazināšanas stratēģijas mērķis ir saglabāt publisko izdevumu pieaugumu līmenī, kas ir zemāks par IKP pieaugumu vidējā termiņā;

M.  tā kā Eiropas ekonomiskā labklājība nākotnē ir savā ziņā atkarīga no tās spējas pilnībā izmantot savus darbaspēka resursus, tostarp palielinot sieviešu un jaunu cilvēku līdzdalību darba tirgū;

N.  tā kā pakāpeniska un netraucēta budžeta konsolidācija ir vēlamāka nekā stratēģija, kas paredz strauju un pēkšņu valsts finanšu nelīdzsvarotības mazināšanu, taču dažu dalībvalstu ekonomiskā situācija nepieļauj alternatīvas, lai atjaunotu piekļuvi tirgum un panāktu investīciju atgriešanos;

O.  tā kā EMS vērojamas būtiskas lieliem parādiem apgrūtinātu nabadzīgo valstu (HIPC) rādītāju atšķirības;

P.  tā kā vairāku dalībvalstu apstiprinātie konsolidācijas pasākumi ir sasnieguši nepieredzētu mērogu;

Q.  tā kā, neskatoties uz dalībvalstu īstenotajiem centieniem reformu un konsolidācijas jomā, euro zonas valstu obligāciju tirgos saglabājas bažas, par ko liecina lielā ienesīguma starpība un procentu likmju svārstības; tā kā vienas no agrāk nepiedzīvoto atšķirību nepastarpinātajām izraisītājām un galvenajiem iemesliem bija finanšu tirgu bažas par publisko un privāto finanšu noturību vairākās valstīs;

R.  tā kā valstu dažādās procentu likmes rada konkurētspējas atšķirības euro zonā;

S.  tā kā augsto valstu procentu likmju iemesls dažās euro zonas dalībvalstīs daļēji ir konstatētais uzticības trūkums attiecībā uz to spēju veikt strukturālās reformas;

T.  tā kā euro zona pirmajos desmit euro pastāvēšanas gados nav spējusi izmantot valstu procentu likmju vispārējo samazinājumu, lai mazinātu konkurētspējas atšķirības, par ko cita starpā liecina pastāvīgi augstais tekošā konta deficīts un strauji augošās darbaspēka vienības izmaksas dažās dalībvalstīs;

U.  tā kā dažās dalībvalstīs patlaban veiktās korekcijas būtu politiski, ekonomiski un sociāli vienkāršākas, ja pozitīvā ekonomiskā situācija pirmajos desmit euro pastāvēšanas gados būtu izmantota, lai pielāgotos;

V.  tā kā, neraugoties uz dažādām ECB noteiktajām likviditātes programmām, aizdevumu izsniegšana privātajam sektoram, kas ir pamats reālās ekonomikas finansēšanā, vairākās dalībvalstīs vēl joprojām ir ierobežota un privātā kredīta plūsmas ir samazinātas;

W.  tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir Eiropas ekonomikas dzinējspēks, un dalībvalstīm tie būtu jāatbalsta, samazinot tiem radīto administratīvo slogu;

X.  tā kā korekcija ir jāuzskata par ticamu, ja investīciju plūsmām ir paredzēts atgriezties;

Y.  tā kā vairākās dalībvalstīs nodokļu maksātāju ieguldījumu kapacitāte ir ievērojami apdraudēta; tā kā aplēses liecina, ka Eiropas ēnu ekonomika veido 22,1 % no kopējās saimnieciskās darbības un tās radītais nodokļu ieņēmumu zaudējums ir aptuveni viens triljons euro gadā; tā kā vienkāršas un paredzamas nodokļu sistēmas, kas ietver zemas nodokļu likmes, uzlabo nodokļu maksātāju saistību izpildi;

Z.  tā kā 2013. gada izaugsmes pētījuma mērķis ir ekonomikas prioritāšu noteikšana 2013. gadam;

AA.  tā kā ikvienā dalībvalstī izaugsmei labvēlīgas fiskālās disciplīnas pīlārs būtu jāattīsta ciešā sasaistē ar izaugsmi veicinošām strukturālām reformām un solidaritātes un demokrātijas pīlāriem;

AB.  tā kā vienotais tirgus ir ES galvenais izaugsmes un nodarbinātības dzinējspēks, kas nodrošina apjomradītus ietaupījumus un lielāku konkurenci, bet dalībvalstis grimst pašapmierinātībā, īstenojot iekšējā tirgus tiesību aktus, jo īpaši Pakalpojumu direktīvu;

AC.  tā kā ikvienai dalībvalstij ir jānodrošina valsts vienotība attiecībā uz reformu stratēģiju, lai to varētu saprast un ievērot gan tauta, gan arī dažādi ekonomikas dalībnieki, tādējādi izvairoties no šķelšanās, pretošanās un rīcības, kuras pamatā ir tikai savtīgas īstermiņa intereses, kas apdraud izvirzīto mērķu sasniegšanu;

AD.  tā kā konkurences politika, kuras pamatā ir atvērtu tirgu principi un vienlīdzīgi konkurences apstākļi visās nozarēs, ir iekšējā tirgus neierobežotas darbības stūrakmens,

1.  atzinīgi vērtē tendenci, kas ietverta Komisijas sagatavotajā 2013. gada izaugsmes pētījumā; uzskata, ka tas ir atbilstošs turpinājums Eiropas pusgadam 2012. gadā plašākā nozīmē un konkrēti 2012. gada izaugsmes pētījumam; pauž īpašu gandarījumu par to, ka Komisijas ieviestās valstu vajadzībām pieskaņotās stratēģijas ir kļuvušas saprotamākas, par prioritāti nosakot attīstību euro zonas valstīs un attīstību strukturālā, nevis nominālā izteiksmē;

2.  atzinīgi vērtē 2013. gada izaugsmes pētījumā pausto atzinumu, ka, lai izkļūtu no krīzes, ir jānodrošina ilgtspējīgu izaugsmi veicinošas un videi nekaitīgas darbavietas nodrošinošas nozares un darbības, uzsver, ka risinājumi, kas konkrēti paredzēti pašreizējās valsts parāda un finanšu krīzes novēršanai, proti, atbilstošas strukturālas reformas, būtu jāīsteno saskanīgi ar Eiropas ekonomikas ilgtermiņa konkurētspēju un izaugsmi veicinošiem pasākumiem un jāatgūst uzticība;

3.  piekrīt Komisijai, ka, lai izkļūtu no krīzes, ir vajadzīga izaugsmei labvēlīga fiskālā konsolidācija; atgādina, ka galvenais izaugsmes un konsolidācijas saiknes elements ir konsolidācijas struktūra; šajā saistībā uzsver, ka atbilstošs uz izdevumiem un ieņēmumiem vērstu pasākumu komplekss ir atkarīgs no konteksta, tomēr konsolidācija, kuras pamatā ir nelietderīgu izdevumu samazināšana, nevis ieņēmumu palielināšana, vidējā termiņā ir stabilāka un izaugsmi veicinošāka, bet īstermiņā izraisa lejupslīdi;

4.  atzinīgi vērtē divu tiesību aktu kopuma priekšlikumā iekļauto noteikumu attiecībā uz valsts finanšu kvalitatīvāku uzraudzību un novērtēšanu, kā arī uz valsts investīciju izmaksu un ieguvumu novērtējumiem;

5.  atzinīgi vērtē divu tiesību aktu kopuma priekšlikumā iekļautos noteikumus, kas veicina ekonomisko dialogu un visaptverošu pārbaudi par dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta īstenoto pusgada procesu;

6.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis nav īstenojušas ES līmenī saskaņoto politiku un darbības, neļaujot izmantot visas saskaņoto pasākumu iespējas;

7.  aicina Komisiju saglabāt modrību attiecībā uz tās politisko nostāju un to pielāgot saskaņā ar vispārējo izmaksu un ieguvumu novērtējumu par visā Savienībā īstenotajiem politikas virzieniem, un vajadzības gadījumā pārskatīt un vairāk precizēt gada izaugsmes pētījumā sniegtos horizontālās politikas ieteikumus nākamajam gadam;

8.  mudina dalībvalstis novērst pārmērīgo budžeta deficītu Padomes noteiktajā termiņā un atgādina, ka sešu tiesību aktu kopumā ir paredzēts noteikts elastības līmenis;

9.  mudina dalībvalstis uzlabot valsts fiskālo režīmu, lai veicinātu efektīvu un ilgtspējīgu fiskālo politiku;

10.  uzsver to, ka dalībvalstīm būtu jāīsteno diferencētas stratēģijas atbilstoši budžeta stāvoklim, un uzstāj, ka dalībvalstīm jāraugās, lai valsts izdevumu pieaugums nepārsniegtu IKP izaugsmes rādītāju vidējam laika posmam;

11.  pauž gandarījumu par to, ka ir atzīta vienotā tirgus nozīme un nepieciešamība novērst pakalpojumu nozarē joprojām vērojamos daudzos šķēršļus; atgādina, ka, lai panāktu patiesi vienotu Eiropas tirgu, vēl ir daudz darāmā;

12.  aicina Komisiju uzraudzīt dalībvalstu situāciju, ņemot vērā spēcīgo ekonomikas recesiju, kā noteikts pārskatītajā Stabilitātes un izaugsmes paktā;

13.  aicina Komisiju un Padomi līdzsvarot produktīvu privāto un publisko investīciju vajadzības ar fiskālās konsolidācijas mērķiem, uzmanīgi novērtējot izaugsmi veicinošās investīciju programmas tās stabilitātes un konverģences programmu novērtējumā, pilnībā ievērojot ES tiesību aktos paredzētos noteikumus; uzskata, ka izaugsmei labvēlīga fiskālā konsolidācija var vienlaikus nodrošināt valsts finanšu ilgtspējīgu attīstību un atjaunot investoru uzticēšanos;

14.  šajā saistībā gaida Komisijas ziņojumu par valsts izdevumu kvalitāti un pārskatu par iespējamo rīcību saskaņā ar ES regulējumu attiecībā uz investīciju programmu novērtēšanu;

15.  aicina Komisiju bez kavēšanās sākt tādu risinājumu izstrādi, kas nodrošinātu, ka ilgtspējīgas fiskālās disciplīnas elementus paralēli papildina ar konkrētiem priekšlikumiem par izaugsmi un nodarbinātību, un veicināt privātās investīcijas, kas nodrošina izaugsmes, solidaritātes starp dalībvalstīm un demokrātiskās leģitimitātes elementus, kā arī tik vajadzīgās strukturālās reformas, proti, lai samazinātu jauniešu bezdarba līmeni, tostarp panākot jauniešu kvalifikāciju labāku atbilsmi pieprasījumam darba tirgū, novērstu darba tirgus segmentāciju, uzlabotu pensiju sistēmu ilgtspējību, palielinātu nodokļu sistēmu efektivitāti un konkurenci pakalpojumu nozares attiecīgajās jomās, atvieglotu kredītu pieejamību, novērstu birokrātiskos šķēršļus, likvidētu nevajadzīgos valdības līmeņus un apkarotu nodokļu nemaksāšanu; atzinīgi vērtē pastiprināto demokrātisko leģitimitāti Eiropas pusgadā; atgādina nepieciešamību vēl vairāk uzlabot demokrātisko leģitimitāti Eiropas pusgadā;

16.  aicina Komisiju un Padomi turpināt nepārtrauktu darbu un atbilstoši precīzāk pielāgotu un uzlabotu konkrētām dalībvalstīm adresēto ieteikumu kvalitāti, atbilstību valsts īpatnībām un piemērotību;

17.  atkārtoti uzsver, ka nolūkā saglabāt uzticamību gada izaugsmes pētījumam un visam Eiropas pusgada procesam kopumā, Padomei ir jāsniedz pamatojums, ja tā atsakās ievērot Komisijas ieteikumus, kuru pamatā ir šis pētījums; atzinīgi vērtē principu “ievēro vai paskaidro”, kuru attiecībā uz konkrētai valstij adresētiem ieteikumiem ieviesa saistībā ar sešu tiesību aktu kopumu un atbilstoši kuram Padome ir publiski atbildīga par jebkādām izmaiņām, ko tā ievieš Komisijas priekšlikumos, turklāt uzskata, ka šī principa ievērošana būtu jāpastiprina praksē;

18.  aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, ka investīcijas pētniecībā, attīstībā un inovācijā tiek pastiprinātas un optimizētas un ka iegūtos rezultātus publiskais un privātais sektors Eiropā nekavējoties pārveido konkurences priekšrocībās un uzlabotā produktivitātē;

19.  aicina Komisiju un Padomi pastiprināt centienus mazināt atkarību no enerģijas un izejvielu importa, lai radītu ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgāku Eiropu;

20.  aicina dalībvalstis bez kavēšanās vienoties par daudzgadu finanšu shēmu, nodrošinot to, ka tiek pastiprināta šīs shēmas kā ļoti vajadzīgu ilgtermiņa investīciju avota loma ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanā un nozarēs un darbībās, kuras nodrošina daudzas darbavietas; uzsver ES budžetu struktūras nozīmi, jo tai jāveicina investīcijas jomās ar augstu pievienoto vērtību;

21.  aicina Komisiju ierosināt visaptverošu pieeju, kas nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi virzienā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, un šajā pieejā būtu jāiekļauj iekšējā tirgus izveides pabeigšana, lielāka konkurence, patiesa Eiropas rūpniecības politika, noturīga un atbilstoši finansēta kohēzijas politika un garantija tam, ka Eiropa izmantos visu savu spēku un ietekmi ES ārējās tirdzniecības attiecībās; aicina Komisiju pilnībā izmantot visus izaugsmes avotus, ko sniedz ārējo tiešo investīciju piesaistīšana un tirdzniecība ar trešām valstīm, proti, padziļinot un paplašinot transatlantiskās ekonomiskās attiecības; šajā programmā būtu jāietver saistītie mērķi, kas paredz atjaunot un atvērt transatlantisko tirgu, stiprināt starptautiskās ekonomiskās kārtības pamatnoteikumus un paplašināt uz noteikumiem balstītu daudzpusējo sistēmu, tajā iekļaujot jaunus locekļus un jaunas ekonomisko iespēju jomas; aicina Komisiju arī paātrināt sarunu procesā esošo brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēgšanu;

22.  pauž gandarījumu par to, ka ir atzīta vienotā tirgus nozīme un nepieciešamība novērst pakalpojumu nozarē joprojām vērojamos daudzos šķēršļus; atgādina, ka, lai panāktu patiesi vienotu Eiropas tirgu, vēl ir daudz darāmā; aicina Komisiju paātrināt tiesību aktu par iekšējo tirgu īstenošanas izpildi; mudina dalībvalstis pilnībā īstenot tiesību aktus par iekšējo tirgu, jo īpaši Pakalpojumu direktīvu;

23.  atzinīgi vērtē pirmo 2013. gada ziņojumu par vienotā tirgus integrācijas stāvokli, kas ir pievienots gada izaugsmes pētījumiem un papildina tos; uzsver, ka vienotajam tirgum ir galvenā nozīme Savienības konkurētspējas atjaunošanā un tādējādi ekonomiskās izaugsmes un darbavietu skaita palielināšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst atbilstīgu uzmanību attiecīgajām nepilnībām konkrētajos valstīm paredzētajos ieteikumos un stiprināt nepārtrauktu un regulāru vienotā tirgus noteikumu īstenošanas un izpildes novērtēšanu, lai uzlabotu ekonomisko izaugsmi;

24.  pauž bažas par to, ka daudzas dalībvalstis atpaliek produktivitātes ziņā; uzstāj uz strukturālo reformu nepieciešamību šīs problēmas risināšanai; prasa Komisijai savā nākamajā gada izaugsmes pētījumā ziņot par kapitāla un resursu produktivitātes izmaiņu uzraudzību;

25.  uzsver, ka aktīva ES konkurences politikas īstenošana, balstoties uz atvērtā tirgus un vienlīdzīgu konkurences apstākļu principu visās nozarēs, ir sekmīga iekšējā tirgus pamats un priekšnosacījums ilgtspējīgu un uz zināšanām balstītu darbavietu radīšanai;

26.  uzsver, ka mērķtiecīgi dalībvalstu centieni pienācīgā tempā nostiprināt valsts finanses ir nepieciešami, bet var būt sekmīgi tikai tad, ja tiks samazināta pārmērīga makroekonomiskā nelīdzsvarotība; norāda, ka šos mērķus var sasniegt vienīgi tad, ja tiek vienlaicīgi sekmēta izaugsme euro zonā kopumā;

27.  norāda, ka makroekonomiskās nelīdzsvarotības rezultātu apkopojums ir papildināts ar jaunu rādītāju attiecībā uz finanšu nozari; pauž nožēlu, ka Komisija neievēroja Regulā (ES) Nr. 1176/2011 paredzēto procedūru, saskaņā ar kuru “gatavojot rādītāju kopsavilkumu un dalībvalstu makroekonomikas un makrofinansiālo rādītāju kopumu, Komisijai būtu cieši jāsadarbojas ar Eiropas Parlamentu un Padomi” un jo īpaši saskaņā ar kuru “Komisijai ieteikumi par rādītāju un robežvērtību noteikšanu būtu jāiesniedz Eiropas Parlamenta kompetentajām komitejām un Padomei komentāru izteikšanai”;

28.  atgādina Komisijai, ka, lai veidotu uzticēšanos starp iestādēm un kvalitatīvu ekonomisko dialogu, ir ļoti svarīgi nākotnē rūpīgāk ievērot Regulā (ES) Nr. 1176/2011 paredzēto procedūru;

29.  aicina Komisiju un Padomi rīkoties visaptveroši un ātri, lai saskaņā ar Eiropadomes 2012. gada 28. un 29. jūnija sanāksmē panākto vienošanos faktiski nodrošinātu Izaugsmes un nodarbinātības pakta jēgu un efektivitāti;

30.  aicina nekavējoties pieņemt tā saucamo “divu tiesību aktu kopumu”;

31.  ņem vērā Līguma par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību (Fiskālais pakts) stāšanos spēkā; uzskata, ka Fiskālais pakts pēc iespējas drīzāk jātransponē Savienības sekundārajos tiesību aktos, pamatojoties uz tā īstenošanas pieredzes novērtējuma un saskaņā ar LES un LESD;

32.  atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plānu cīņas pret krāpniecību nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas stiprināšanai, ieteikumus par pasākumiem, kas paredzēti trešo valstu mudināšanai piemērot minimālos labas pārvaldības standartus nodokļu jautājumos, un ieteikumus saistībā ar agresīvu nodokļu plānošanu, ko Komisija pieņēma 2012. gada 6. decembrī; atbalsta proaktīvo nostāju, ko paudusi Komisija un jo īpaši nodokļu, muitas, krāpšanas novēršanas un revīzijas komisārs; aicina dalībvalstis ievērot Komisijas ieteikumus, nekavējoties un saskaņoti vērsties pret nodokļu oāzēm un agresīvu nodokļu plānošanu, tādējādi garantējot godīgāku fiskālo pasākumu sadali un palielinātus dalībvalstu ieņēmumus;

33.  pozitīvi vērtē to, ka beidzot saskaņā ar Ekonomikas un finanšu padomes 2012. gada 13. novembra secinājumiem “visas dalībvalstis atzīst, ka ir svarīgi veikt efektīvas darbības, lai cīnītos pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpniecību nodokļu jomā, arī budžeta ierobežojumu un ekonomiskās krīzes laikā”;

34.  atgādina, ka vispārējo tiesību aktu par dalībvalstu nodokļu sistēmām mērķis ir nodrošināt, ka dalībvalstis ievēro noteikumus, par kuriem ir panākta vispārēja vienošanās, nevis noteikt dalībvalsts politikas izvēli;

35.  aicina Komisiju katru gadu novembra sākumā, sākot no 2013. gada 4.–5. novembra, iesniegt kompetentajām Parlamenta komitejām gada izaugsmes pētījumu, lai Parlamentam būtu pietiekami daudz laika nākt klajā ar savu viedokli nākamajos Eiropas pusgados;

36.  pauž nožēlu, ka Komisija paziņojumā “2013. gada izaugsmes pētījums” (COM(2012)0750) nepievērsa pienācīgu uzmanību ES budžeta nozīmei Eiropas pusgada norisē; izsaka nožēlu īpaši par to, ka, lai gan EK ierosināja galvenās prioritātes, tā nesniedza faktiskus un konkrētus datus par ES budžeta iespējamo rosinošo, katalītisko, sinerģisko un papildinošo nozīmi attiecībā uz vietējiem, reģionāliem un valsts politikas virzieniem un investīcijām šo prioritāšu īstenošanā;

37.  uzskata, ka finansējums ES līmenī var radīt ietaupījumus visu dalībvalstu budžetos un ka šis fakts būtu jāuzsver; uzskata, ka ES budžetam ir ļoti svarīga nozīme izaugsmes veicināšanā, darba vietu radīšanā un sekmīgā makroekonomikas nelīdzsvarotības mazināšanā visā Savienībā, kā arī palīdzot sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus; atkārtoti izsaka nožēlu par to, ka Komisija nepievērš uzmanību šim jautājumam ziņojumā par gada izaugsmes pētījumu;

38.  piekrīt Komisijas novērtējumam, ka publisko un privāto dalībnieku uzkrāto parādu līmenis ierobežo jaunu darbību un investīciju apjomu dalībvalstīs; tomēr aicina dalībvalstis neuzskatīt valsts NKI ieguldījumu ES budžetā par korekcijas mainīgo lielumu to veiktajā konsolidācijā, kā arī necensties mākslīgi samazināt to ES budžeta izdevumu apjomu, kas veicina izaugsmi, pretēji to augstākajā līmenī paustajām politiskajām saistībām; tomēr pilnībā izprot ekonomisko spriedzi starp nepieciešamību īsā laikposmā konsolidēt publiskās finanses un to, ka dažām dalībvalstīm var būt jāpalielina uz NKI balstītais ieguldījums, kuru sekmētu palielinātās iemaksas ES budžetā; tāpēc atkārtoti stingri aicina veikt reformas ES budžeta finansēšanas kārtībā (par ko jāvienojas sarunās par daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam), līdz 2020. gadam samazinot uz dalībvalstu NKI balstīto pašu resursu īpatsvaru ES budžetā līdz 40 %, tādējādi atbalstot dalībvalstu konsolidācijas centienus(1);

39.  atgādina, ka Eiropas budžets pirmām kārtām ir investīciju budžets, no kura 94 % tiek reinvestēti dalībvalstīs;

40.  prasa Komisijai nodrošināt atjauninātu informāciju par dalībvalstu pašreiz īstenotajiem pasākumiem, kas vērsti uz ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda izmantošanas pārplānošanu un paātrināšanu ar mērķi veicināt izaugsmi un sociālo kohēziju, jo īpaši attiecībā uz MVU, un cīnīties pret jaunatnes bezdarbu;

41.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0245.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu ‐ 2013. gada izaugsmes pētījumā izklāstītie nodarbinātības un sociālie aspekti (2012/2257(INI))

P7_TA(2013)0053 A7-0024/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 151. un 153. pantu,

–  ņemot vērā LESD 145., 148. un 152. pantu un 153. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums (2013. gads)” (GIP) (COM(2012)0750) un tam pievienoto Vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2012. gadu” (GIP) (COM(2011)0815) un tam pievienoto Vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu,

–  ņemot vērā 2012. gada 26. oktobra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu ‐ 2012. gada prioritāšu īstenošana(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 1. decembra rezolūciju par Eiropas pusgadu ekonomikas politikas koordinēšanai(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā 2010. gada 8. septembra nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm ‐ stratēģijas “Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu II daļa(3),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmumu 2010/707/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),

–  ņemot vērā jautājumu O-000120/2012 Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski, un ar to saistīto 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par virzību uz ekonomikas atlabšanu, radot daudz jaunu darba vietu(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojumu “Jaunu prasmju un darba vietu programma: Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (COM(2010)0682)(6),

–  ņemot vērā 2011. gada 26. oktobra rezolūciju par jaunu prasmju un darba vietu programmu(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra Ieteikumu 2008/867/EK par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(9),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Jaunatnes iespēju iniciatīva” (COM(2011)0933),

–  ņemot vērā jautājumu B7-0113/2012 Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski, un ar to saistīto 2012. gada 24. maija rezolūciju par iniciatīvu jauniešu nodarbinātības izredžu palielināšanai(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. septembra paziņojumu “”Jaunatne kustībā“ ‐ iniciatīva jauniešu potenciāla izmantošanai, lai Eiropas Savienībā panāktu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi” (COM(2010)0477),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par iniciatīvu “Jaunatne kustībā” ‐ pamats Eiropas izglītības un apmācības sistēmu uzlabošanai(11),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(12),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par darbavietu potenciāla attīstīšanu jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai(13),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(14),

–  ņemot vērā tā 2012. gada 20. novembra rezolūciju par Sociālo ieguldījumu paktu ― atbildes reakciju uz krīzi(15),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Padome pieņēma 2011. gada 7. martā,

–  ņemot vērā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku(16),

–  ņemot vērā Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu(17),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A7-0024/2013),

A.  tā kā krīzei ir tālejošas sekas nodarbinātības un sociālajā jomā un tās patlaban pastiprina ietekme, ko rada vairākās valstīs veiktā fiskālā konsolidācija, reaģējot uz valdības parādu krīzi un eurozonas stingro monetāro politiku, kas atšķiras no politikas, kuru īsteno citi lielie ekonomiskie reģioni un kas nespēj nodrošināt efektīvu reakciju uz valdības parādu krīzi un veicināt nodarbinātību; tā kā krīze negatīvi ietekmē sociālo ieguldījumu kvalitāti un apjomu Eiropā; tā kā eurozonā vērojama lejupslīde un ES patlaban ir vienīgais lielais reģions pasaulē, kurā bezdarbs turpina pieaugt;

B.  tā kā 2012. gadā situācija nodarbinātības jomā ir pasliktinājusies un 2013. gada prognozes ir pesimistiskas; tā kā darba tirgus segmentācija ir turpinājusi palielināties, ilgtermiņa bezdarbs ir sasniedzis satraucošu līmeni, strādājošo nabadzība vēl arvien ir liela problēma, daudzās dalībvalstīs samazinās vidējie mājsaimniecību ienākumi un rādītāji uzrāda augstāka nabadzības un sociālās atstumtības līmeņa un dziļāku to formu tendenci, turklāt daudzās dalībvalstīs paaugstinās strādājošo nabadzība un sociālā polarizācija;

C.  tā kā laikā kopš 2008. gada ir būtiski pieaudzis bezdarbs, bezdarbnieku skaitam Eiropas Savienībā sasniedzot 25 miljonus, kas atbilst 10,5 % darbspējas vecuma iedzīvotāju; tā kā pēdējos divpadsmit mēnešos vien bezdarbnieku skaits ir palielinājies par 2 miljoniem; tā kā nodarbinātības līmeņa pazemināšanās ir bijusi izteiktāka valstīs, kurās veikti vērienīgāki fiskālās konsolidācijas pasākumi;

D.  tā kā situācija darba tirgū ir īpaši smaga jauniešiem neatkarīgi no viņu izglītības līmeņa ‐ viņi bieži strādā ar pagaidu darba līgumiem un iesaistās neapmaksātā praksē; tā kā jauniešu sarežģītajā situācijā daļēji vainojama neatbilstība starp iegūtajām prasmēm un pieprasījumu darba tirgū, ierobežotā ģeogrāfiskā mobilitāte, priekšlaicīga mācību pārtraukšana, neiegūstot kvalifikāciju, nepieciešamo prasmju un darba pieredzes trūkums, nestabilie nodarbinātības nosacījumi, ierobežotās apmācības iespējas un neefektīva īstenotā darba tirgus politika;

E.  tā kā visā ES vairāk nekā viena piektdaļa (22,8 %) jauniešu ir bezdarbnieki, dažās dalībvalstīs jauniešu bezdarbam pārsniedzot pat 50 %; tā kā vairāk nekā 7 miljoni eiropiešu, kas jaunāki par 25 gadiem, nav nodarbināti, neizglītojas un nav iesaistīti apmācībā (NEET ‐ Not in Employment, Education or Training); tā kā šie rādītāji turpina paaugstināties un pastāv risks, ka var veidoties zudusī paaudze; tā kā bezdarbības radītās izmaksas attiecībā uz NEET tiek lēstas EUR 153 miljardu apmērā visā ES;

F.  tā kā pēc Eiropadomes 2012. gada 30. janvāra sanāksmes Komisija saistībā ar tās “Jaunatnes iespēju iniciatīvu” aicināja dalībvalstis izstrādāt un īstenot visaptverošas iniciatīvas jauniešu nodarbinātības, izglītības un prasmju jomā, kā arī izstrādāt jauniešu nodarbinātības plānus savās valstu reformu programmās; tā kā vairumā dalībvalstu šādas iniciatīvas tomēr vēl nav ieviestas;

G.  tā kā vissmagāk krīze ir skārusi arī cilvēkus, kam tuvojas pensionēšanās vecums, ilgtermiņa bezdarbniekus, strādājošos trešo valstu valstspiederīgos un mazkvalificētus darba ņēmējus;

H.  tā kā būtu jāveic nepieciešamās reformas, lai nodrošinātu pensiju sistēmu ilgtspējību; tā kā šajā sakarībā ir iespējams paaugstināt faktisko pensionēšanās vecumu, nepaaugstinot obligāto pensionēšanās vecumu, tādējādi samazinot agrīnu aiziešanu no darba tirgus; tā kā, lai sekmīgi paaugstinātu faktisko pensionēšanās vecumu, pensiju sistēmu reformas īstenojamas vienlaicīgi ar politiku, kas rada nodarbinātības iespējas gados vecākiem darba ņēmējiem, nodrošina viņiem piekļuvi mūžizglītībai un paredz ieviest nodokļu atvieglojumu politiku, kas rosina ilgāk turpināt darbu, kā arī atbalsta aktīvu un veselīgu novecošanu;

I.  tā kā ilgtermiņa bezdarbs 2012. gada otrajā ceturksnī sasniedza satraucošu līmeni, kad saskaņā ar rādītājiem 11,1 miljons eiropiešu bezdarbnieku, kas ir 4,6 % no ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem, bija bez darba ilgāk nekā 12 mēnešus; tā kā lielākajā daļā dalībvalstu, jo īpaši dalībvalstīs, kurās veikti vērienīgi fiskālās konsolidācijas pasākumi, ir samazinājušās iespējas bezdarbniekiem atrast darbu;

J.  tā kā Eiropas Savienības 27 dalībvalstīs aptuveni 120 miljoni cilvēku ir pakļauti sociālās atstumtības riskam, jo tos lielākā mērā apdraud nabadzība, tie ir materiāli nenodrošināti vai dzīvo mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti;

K.  tā kā sociālās aizsardzības izdevumi ir samazinājušies gandrīz visās dalībvalstīs un tā kā Sociālās aizsardzības komiteja (SAK) brīdina par pieaugošu to cilvēku skaitu, kurus apdraud ienākumu nepietiekamība, bērnu nabadzība, dziļš materiālais trūkums un sociālā atstumtība, ko rada fiskālās konsolidācijas pasākumu ietekme;

L.  tā kā izaugsme un augsts nodarbinātības līmenis ir nepieciešams ekonomikas atveseļošanai, fiskālajai konsolidācijai un labklājības, kā arī valsts un publisko finanšu ilgtspējībai ilgtermiņā;

M.  tā kā mērķtiecīgiem sociālajiem ieguldījumiem jābūt nozīmīgākajai daļai, dalībvalstīm reaģējot uz krīzi, jo tiem ir galvenā nozīme, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētos nodarbinātības, sociālos un izglītības mērķus;

N.  tā kā Eiropadome 2012. gada 30. janvārī paziņoja, ka “izaugsme un nodarbinātība atjaunosies vienīgi tad, ja tiks izvērsta konsekventa un vispusīga pieeja, kurā saprātīgu fiskālo konsolidāciju, kas ļauj saglabāt ieguldījumus nākotnes izaugsmē, apvienos ar pārdomātu makroekonomikas politiku un aktīvu nodarbinātības stratēģiju, kas ļauj saglabāt sociālo kohēziju”;

O.  tā kā, ņemot vērā augsto parādu līmeni un ilgtermiņa apdraudējumus publiskajām finansēm, fiskālā konsolidācija jāturpina, taču pienācīgi jāievēro tas, ka tai jābūt vidēja termiņa līdz ilgtermiņa mērķim; tā kā fiskālai konsolidācijai var būt negatīva ietekme uz izaugsmi un nodarbinātību īstermiņā, jo īpaši valstīs, kurās vērojama recesija vai izaugsmes rādītāji ir ļoti zemi, apdraudot nākotnes izaugsmi un darba vietu radīšanas potenciālu; tā kā tādēļ fiskālā konsolidācija ir jāpārvalda izaugsmei labvēlīgā veidā, lai tā nekaitētu ekonomikas izaugsmes iespējām vai tās sociālajai struktūrai;

P.  tā kā saspīlējumi finanšu tirgos joprojām ir lieli un starp dalībvalstīm dominē nelīdzsvarotība attiecībā uz piekļuvi finansējumam; tā kā augsti prēmiju riski nepamatoti palielina valdības parādu slogu, prasot smagāku fiskālo konsolidāciju, padziļinot krīzi un tādējādi kavējot izaugsmi un darba vietu radīšanu;

Q.  tā kā, neraugoties uz situācijas steidzamību, Eiropas Savienība cieš neveiksmi gandrīz visu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā un panākumi saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu ir neapmierinoši; tā kā valstu reformu programmās 2012. gadam noteiktās saistības ir nepietiekamas, lai sasniegtu vairumu Eiropas Savienības līmeņa mērķu;

R.  tā kā ieguldījumi izglītībā un apmācībā, pētniecībā un jauninājumos, kas ir būtiski svarīgas jomas ekonomiskās izaugsmes veicināšanai un jaunu darba vietu radīšanai, Eiropas Savienībā joprojām ir mazāki nekā tās ekonomiskajiem partneriem un konkurentiem citviet pasaulē; tā kā produktīvi ieguldījumi šajās jomās ir ļoti būtiski ne vien tādēļ, lai ilgtspējīgi izkļūtu no krīzes, bet arī lai konsolidētu ES ekonomiku virzībā uz konkurētspēju un produktivitāti;

S.  tā kā dzimumu līdztiesības aspektam ir izšķiroša nozīme, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķus, jo sievietes veido vēl neizmantotā darbaspēka lielāko rezervi; tā kā lielākā daļa no nabadzībā dzīvojošajiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem ir sievietes; tā kā samazinājumi tādiem sabiedriskajiem pakalpojumiem kā bērnu aprūpe un citu apgādībā esošu personu aprūpe negatīvi ietekmē sievietes un tādējādi viņu spēju piedalīties darba tirgū; tā kā tādēļ visa Eiropas pusgada laikā īpaša uzmanība jāpievērš dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanai un īpašām politikas jomām, kas veltītas sievietēm; tā kā likumā noteiktais sieviešu pensionēšanās vecums ir jāpielāgo vīriešu pensionēšanās vecumam;

T.  tā kā saistībā ar Eiropas pusgadu jānodrošina labāka mijiedarbība starp nodarbinātības, sociālo un ekonomikas politiku, kā norādīts LESD 121. un 148. pantā;

U.  tā kā ir būtiski veicināt visu Eiropas pusgada īstenošanā iesaistīto dalībnieku demokrātisko pārskatatbildību, piederību un leģitimitāti; tā kā šajā sakarā ir svarīgi nodrošināt pilnvērtīgu Eiropas Parlamenta līdzdalību;

V.  tā kā dalībvalstu parlamenti ir pilsoņu iegūto un deleģēto tiesību pārstāvji un nodrošinātāji; tā kā Eiropas pusgada ieviešanā vajadzētu pilnībā ievērot dalībvalstu parlamentu prerogatīvas,

Galvenie vēstījumi Eiropadomes pavasara sanāksmei

1.  mudina Eiropadomi tās 2013. gada Eiropas pusgadam paredzētajās politikas norādēs iekļaut turpmākos vēstījumus un pilnvaro Parlamenta priekšsēdētāju aizstāvēt šo nostāju Eiropadomes pavasara sanāksmē, kas notiks 2013. gada 14. un 15. martā; jo īpaši norāda uz konkrētajiem ieteikumiem, kas Eiropadomei jāpieņem savās politikas norādēs, kuras pievienotas šai rezolūcijai;

2.  pauž nožēlu par to, ka pagājušā gada Eiropas pusgada cikla laikā noteiktās prioritātes, jo īpaši prioritātes, kas attiecas uz darba vietu radīšanu, nodarbinātības kvalitāti un cīņu pret nabadzību un sociālo atstumtību, nav devušas cerētos rezultātus;

3.  norāda, ka pagājušajā gadā ekonomiskā situācija un krīzes sociālās sekas vēl vairāk saasinājušās, un tādēļ uzsver, cik svarīgi ir stiprināt dalībvalstu apņēmību ievērot politikas norādes 2013. gadam, jo īpaši nodarbinātības un sociālās politikas jomā;

I.  Stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi

4.  aicina Eiropadomi nodrošināt, lai ikgadējās politikas norādes, kas sagatavotas, pamatojoties uz gada izaugsmes pētījumu, būtu pilnībā vērstas uz to, lai sasniegtu visus mērķus, kas noteikti stratēģijā “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei; pauž nožēlu, ka 2013. gada izaugsmes pētījumā nebija iekļauts progresa ziņojums par stratēģiju “Eiropa 2020”; aicina Komisiju savlaicīgi sniegt šo ziņojumu pirms pavasara Eiropadomes sanāksmes;

5.  pauž nožēlu par to, ka politikas norādes 2012. gadam un politikas īstenošana nav bijušas pietiekami efektīvas, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos politikas mērķus; pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis arvien vairāk attālinās no 2020. gada mērķiem;

6.  pauž nožēlu par to, ka valstu reformu programmās 2012. gadam noteiktās saistības ir nepietiekamas, lai sasniegtu vairumu Eiropas Savienības līmeņa mērķu; pauž lielu uztraukumu par to, ka pašreizējie valstu mērķi nav pietiekami, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķus nodarbinātības, izglītības un nabadzības samazināšanas jomā;

7.  aicina dalībvalstis valstu reformu programmās 2013. gadam noteikt nepieciešamās saistības, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

8.  aicina Eiropadomi, nosakot tās politikas norādes, nodrošināt, ka pietiekams ES finansējums tiek atvēlēts stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai; rosina dalībvalstis efektīvāk piešķirt finansējumu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai;

II.  Darba vietu radīšana, īstenojot strukturālās reformas un veicot uz izaugsmi vērstus ieguldījumus

9.  pauž nožēlu par to, ka pagājušajā gadā lielākā daļa dalībvalstu nav izpildījusi apņemšanos kā daļu no sava valsts reformu plāna 2012. gadam iesniegt valsts nodarbinātības plānu (VNP); aicina dalībvalstis īstenot šo apņemšanos 2013. gadā; uzsver, ka valstu nodarbinātības plānos būtu jāiekļauj vispusīgi pasākumi darba vietu radīšanai un videi nekaitīgai nodarbinātībai, saikne starp nodarbinātības politiku un finanšu instrumentiem, darba tirgus reformas, konkrēts grafiks daudzgadu reformu programmas izstrādei turpmāko 12 mēnešu laikā, kā arī norāde gan par jomām, gan par reģioniem, kuros ir specializācijas deficīts vai pārpalikums;

10.  pauž nožēlu, ka Komisija nav noteikusi valstu nodarbinātības plānu izstrādi par obligātu prasību un aicina Komisiju uzraudzīt to izstrādi katra gada Eiropas pusgada ciklā;

11.  aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus darba vietu radīšanas veicināšanai, piemēram, darbaspēka nodokļu reformas, kas nodrošina stimulus nodarbinātības jomā, veicināt un atbalstīt īstenu un brīvprātīgu pašnodarbinātību un jaunu uzņēmumu izveidi, uzlabot uzņēmējdarbības vidi, veicināt MVU piekļuvi finansējumam, neoficiālu un nedeklarētu darbu pārveidot pastāvīgā nodarbinātībā, vajadzības gadījumā īstenot darba tirgus reformas, lai padarītu tos pielāgoties spējīgākus, dinamiskākus un iekļaujošākus, vienlaikus nodrošinot darba ņēmējiem pienācīgu drošību, nodrošināt darba devējiem un darba ņēmējiem prasmes un instrumentus, kas ļautu viņiem pielāgoties mainīgajām darba tirgus vajadzībām; modernizēt algu noteikšanas sistēmas, īstenojot sociālo dialogu ar aktīvu sociālo partneru līdzdalību, vienlaikus ievērojot valstu darba attiecību modeļu daudzveidību, lai saskaņotu algas ar ražīguma tendencēm atbilstīgi pienācīga iztikas minimuma līmenim, kā arī izmantot tādu nozaru kā videi nekaitīgas ekonomikas, veselības un sociālās aprūpes un IKT nozares augsto nodarbinātības potenciālu, lai radītu ilgtspējīgas un kvalitatīvas darba vietas;

III.  Jauniešu nodarbinātība

12.  aicina Eiropadomi 2013. gada politikas norādēs noteikt jauniešu bezdarba problēmas risināšanu par prioritāti;

13.  aicina dalībvalstis īstenot izšķirošus pasākumus, lai cīnītos pret jauniešu bezdarbu, tostarp mērķtiecīgus aktīvas darba tirgus politikas pasākumus un pasākumus prasmju neatbilstības mazināšanai darba tirgū, jo īpaši novēršot priekšlaicīgu mācību vai dalības stažēšanās sistēmās pārtraukšanu un nodrošinot, ka izglītības un apmācības sistēmas efektīvi sniedz jauniešiem nepieciešamās prasmes, kā arī veicināt uzņēmējdarbību un efektīvu atbalstu jauniešiem uzņēmējdarbības attīstībai un sistēmas, kas nodrošina pāreju no izglītības sistēmas uz darba vidi;

14.  viennozīmīgi atbalsta Komisijas priekšlikumu par jaunatnes garantijas sistēmām; aicina to steidzami īstenot un nodrošināt tam pietiekamu finansējumu; uzskata, ka ESF vajadzētu būt nozīmīgai lomai jaunatnes garantijas sistēmu finansēšanā un ka būtu jācenšas panākt atbilstošu līdzsvaru starp ES un dalībvalsts finansējumu;

15.  mudina dalībvalstis izstrādāt visaptverošas un uz tādiem jauniešiem vērstas stratēģijas, kuri nav nodarbināti, neizglītojas vai nav iesaistīti apmācībā (NEET); turklāt mudina tās, izstrādājot minētās stratēģijas, apliecināt finansiālu solidaritāti ar dalībvalstīm, kurām ir ierobežotas fiskālās iespējas;

IV.  Pielāgoties spējīgāki, dinamiskāki un iekļaujošāki darba tirgi un augstākas kvalitātes nodarbinātība

16.  pauž nožēlu par to, ka 2013. gada izaugsmes pētījumā nav risināts jautājums par nodarbinātības kvalitāti un pārāk maza uzmanība pievērsta nepieciešamajiem priekšnosacījumiem, lai palielinātu personu, jo īpaši sieviešu, darba ņēmēju, kuri vecāki par 45 gadiem, personu ar invaliditāti un vistrūcīgāko personu, līdzdalību darba tirgū;

17.  atgādina, ka arvien pieaug iekšējā nelīdzsvarotība starp dalībvalstīm, jo īpaši nodarbinātības un sociālo rādītāju ziņā; norāda, ka dalībvalstis ar salīdzinoši nesegmentētu darba tirgu, spēcīgu sociālās aizsardzības sistēmu un spēju uz laiku pielāgot darba stundas un darba laiku, kā arī ar citiem elastīgiem nodarbinātības noteikumiem (iekšējā elastība) un efektīviem modeļiem sarunu par darba kopīgumu slēgšanai ir izrādījušās noturīgākas pret krīzes sekām nodarbinātības un sociālajā jomā;

18.  aicina padarīt darba tirgu adaptīvāku un dinamiskāku, spējīgu pielāgoties ekonomiskās situācijas traucējumiem, neizraisot darba vietu skaita samazināšanu, kā arī iekļaujošāku, lai veicinātu personu, jo īpaši neaizsargātu un nelabvēlīgā situāciju esošu personu, lielāku līdzdalību darba tirgū;

19.  brīdina, ka taupības pasākumiem nevajadzētu apdraudēt nedz nodarbinātības kvalitāti, nedz arī sociālās aizsardzības un veselības un drošības standartus; mudina dalībvalstis veicināt to uzņēmumu un MVU apzināšanu, kas cenšas būt sociāli vērtīgāki, nekā paredzēts tiem noteiktajās minimālajās tiesiskajās saistībās;

V.  Ieguldījumi izglītībā un apmācībā

20.  uzsver, cik būtiska nozīme stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā ir izglītībai un apmācībai;

21.  uzsver, ka ir svarīgi samazināt priekšlaicīgi mācības pametušo personu skaitu, lai samazinātu rādītājus NEET grupā;

22.  aicina dalībvalstis, veicot ilgtspējīgu, izaugsmi veicinošu un diferencētu fiskālo konsolidāciju, nodrošināt efektīvus un pietiekamus ieguldījumus izglītībā, apmācībā un mūžizglītībā, lai īstenotu visas stratēģijā “Eiropa 2020” apstiprinātās saistības;

23.  aicina dalībvalstis Eiropas apmaiņas programmas izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā iekļaut pasākumos, ko veic Eiropas pusgada ietvaros;

VI.  Sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes nodrošināšana un cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību

24.  pauž nopietnas bažas par nabadzības un bezdarba pieaugumu visās vecuma grupās kopš iepriekšējā 2012. gada Eiropas pusgada cikla;

25.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada izaugsmes pārskatā pievērsta uzmanība nabadzībai un sociālajai atstumtībai, kā arī krīzes sociālo seku mazināšanai; aicina Komisiju uzsvērt šo pasākumu nozīmi konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos un jo īpaši risināt jautājumus, kas saistīti ar strādājošo nabadzību, nabadzību to iedzīvotāju vidū, kuru saikne ar darba tirgu ir ierobežota vai nepastāv, un gados vecāku iedzīvotāju nabadzību; aicina Eiropadomi apstiprināt šo norādi kā prioritāti;

26.  aicina noteikt, ka integrētu aktīvas iekļaušanas stratēģiju īstenošana ir svarīgs Eiropas Savienības un dalībvalstu sociālās politikas programmu elements;

VII.  Samērīgas un diferencētas izaugsmi veicinošas fiskālās konsolidācijas īstenošana, vienlaikus nodrošinot ekonomikas atlabšanu un darba vietu radīšanu

27.  uzsver nepieciešamību ieviest samērīgu, diferencētu un izaugsmei labvēlīgu fiskālo konsolidāciju, lai novērstu negatīvu ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā, vienlaicīgi garantējot publisko finanšu ilgtspējību; uzsver, ka fiskālās konsolidācijas programmu ietekme būtu jānovērtē, balstoties uz to ietekmi uz izaugsmi, nodarbinātību un sociālo integrāciju īstermiņā, jo īpaši valstīs, kurās vērojama recesija vai izaugsmes rādītāji ir ļoti zemi; aicina Komisiju un Eiropadomi izmantot elastīgumu ekonomikas lejupslīdes laikā, kā paredzēts Regulā (ES) Nr. 1175/2011 un Regulā (ES) Nr. 1177/2011;

28.  uzsver, ka Komisijai būtu vairāk jāņem vērā konkrētas vietējās, reģionu un valstu tendences, kā arī iespējamās kļūdas Komisijas prognozē, kas ir GIP pamats;

29.  uzskata, ka fiskālā konsolidācija būtu jāīsteno samērīgi un tā, lai veicinātu izaugsmi, un ka konsolidācijas intensitātei dažādās valstīs vajadzētu atšķirties atkarībā no to un plašākā izpratnē no Eiropas ekonomikas fiskālajām iespējām, lai novērstu negatīvu ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību, vienlaikus nodrošinot parāda stabilitāti;

30.  aicina Komisiju atkārtoti pielāgot savus ietekmes modeļus saistībā ar dalībvalstu fiskālo budžeta samazinājumu multiplikatora efektu attiecībā uz izaugsmi un darba vietu radīšanu atbilstoši SVF nesen veiktajai pārskatīšanai;

31.  aicina Eiropadomi nodrošināt tās politikas norāžu dažādo prioritāšu saskaņotību, lai neapdraudētu ilgstpējīgu izaugsmi un darba vietu radīšanas potenciālu, nepalielinātu nabadzību un sociālo atstumtību vai neliegtu vispārēju piekļuvi kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai; uzskata, ka galvenajai prioritātei jābūt tādu integrētu reformu pasākumu īstenošanai un ieguldījumu veikšanai, kas veicina izaugsmi un darba vietu radīšanu, vienlaikus nodrošinot publisko finanšu ilgtspējību;

32.  aicina Eiropadomi, ja tā apstiprinātu gada izaugsmes pētījuma pirmo prioritāti “diferencēta, izaugsmi veicinoša fiskālā konsolidācija”, īpaši izskaidrot, kā to var īstenot pilnīgā saskaņā ar mērķi palielināt sociālo kohēziju un izskaust nabadzību, kā izklāstīts tās ceturtajā prioritātē “risināt problēmas, kas saistītas ar bezdarbu un krīzes sociālajām sekām”;

33.  uzsver, ka jāpanāk pilnīga saskaņa starp budžeta konsolidācijas un ekonomiskajiem pasākumiem, no vienas puses, un sociālās politikas, izaugsmes un nodarbinātības pasākumiem, no otras puses;

34.  norāda, ka laikā, kad pastāv smagi fiskālie ierobežojumi un aizdošanas iespējas privātajā sektorā ir mazākas, struktūrfondi un Kohēzijas fonds, ņemot vērā to finanšu apmēru un izvirzītos mērķus, ir būtisks sviras mehānisms dalībvalstu rīcībā, ar ko stimulēt ekonomiku un sekmēt stratēģijā “Eiropa 2020” ietverto izaugsmes un nodarbinātības mērķu sasniegšanu; šajā sakarībā uzsver, ka, ņemot vērā kohēzijas politikas būtisko nozīmi valstu programmu izstrādē Eiropas pusgada ietvaros, šai politikai būtu jāpievērš īpaša uzmanība gada izaugsmes pētījumā, un tai vajadzētu veicināt ikgadējās debates par izaugsmi un nodarbinātību ES;

VIII.  Demokrātiskā leģitimitāte un pilsoniskās sabiedrības līdzdalība

35.  pauž bažas par to, ka Eiropas Parlamentam, dalībvalstu parlamentiem, sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai ar Eiropas pusgadu saistītos jautājumos vēl joprojām ir ierobežota ietekme; uzsver to, ka saistībā ar gada izaugsmes pētījumā sniegtajām politikas norādēm, ko ierosināja Komisija un kas jāapstiprina Eiropadomei, nav nodrošināta parlamentu un sabiedrības līdzdalība un tādējādi ‐ demokrātiskā leģitimitāte;

36.  uzskata, ka Eiropas Parlamentam ir būtiska nozīme nepieciešamās demokrātiskās leģitimitātes radīšanā; uzskata, ka, ņemot vērā to, ka nav tiesiska pamata gada izaugsmes pētījumam piemērot parasto likumdošanas procedūru, Eiropadomei, apstiprinot politikas norādes, būtu jāņem vērā Parlamenta komentāri, lai nodrošinātu demokrātisku leģitimitāti;

37.  aicina Komisiju prasīt dalībvalstīm nodrošināt maksimālu pārredzamību, izstrādājot valstu reformu programmas, kā arī valstu parlamentu un sociālās jomas dalībnieku plašu iesaistīšanos šajā procesā;

Papildu pasākumi, kas veicami nodarbinātības un sociālajā jomā
Darba vietu radīšana, īstenojot strukturālās reformas un veicot uz izaugsmi vērstus ieguldījumus

38.  atgādina, ka, lai stiprinātu izaugsmi, kas rada daudz jaunu darba vietu, jāizstrādā nodarbinātības politika, kura veido labvēlīgus nosacījumus darba vietu radīšanai, sekmē pozitīvu pāreju no vienas darba vietas uz citu un no bezdarba uz nodarbinātību, uzlabo darbaspēka pieejamību un sekmē darbaspēka ģeogrāfiskā izvietojuma un prasmju atbilstību darba tirgus vajadzībām;

39.  uzsver, ka jāveic reformas darba tirgū, lai paaugstinātu darbaspēka produktivitāti un efektivitāti nolūkā uzlabot Eiropas Savienības ekonomikas konkurētspēju un sniegt iespējas nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi un darba vietu radīšanu, vienlaikus stingri ievērojot Eiropas sociālās jomas tiesību aktu un to principu noteikumus un būtību; uzskata, ka reformas darba tirgū būtu īstenojamas tā, lai uzlabotu nodarbinātības kvalitāti;

40.  aicina dalībvalstis, ja to pieļauj fiskālā situācija, samazināt darbaspēka nodokļus, jo īpaši attiecībā uz strādājošajiem ar zemiem ienākumiem un mazkvalificētiem darba ņēmējiem, kā arī neaizsargātām grupām; uzskata, ka mērķtiecīgi un īslaicīgi sociālās nodrošināšanas iemaksu samazinājumi vai darba vietu subsidēšanas shēmas jauniem darbiniekiem, jo īpaši mazkvalificētiem darba ņēmējiem un ilgstošiem bezdarbniekiem, ir ļoti efektīvi stimuli darba vietu radīšanas veicināšanai;

41.  atzīmē, ka demogrāfiskās pārmaiņas nepārprotami ietekmē sociālās infrastruktūras nodrošinājumu, kas rada nopietnu izaicinājumu visām paaudzēm visā ES; šajā ziņā uzsver, ka Komisijas pētījumā būtu vairāk jāapsver kohēzijas politikas nozīme demogrāfisko problēmu risināšanā;

42.  uzsver, ka jāveic nepieciešamās reformas, lai nodrošinātu pensiju sistēmu ilgtspējību; uzskata, ka pensionēšanās vecumu varētu izvērtēt, pamatojoties uz paredzamā veselīga mūža ilguma tendencēm, taču atgādina, ka joprojām iespējams paaugstināt faktisko pensionēšanās vecumu, nepaaugstinot obligāto pensionēšanās vecumu, tādējādi samazinot to personu skaitu, kas agri pamet darba tirgu; uzskata ‐ lai sekmīgi palielinātu faktisko pensionēšanās vecumu, pensiju sistēmu reformas īstenojamas vienlaicīgi ar politiku, kas ierobežo piekļuvi priekšlaicīgas pensionēšanās sistēmām un citiem agrīnas aiziešanas no darba tirgus veidiem, rada nodarbinātības iespējas gados vecākiem darba ņēmējiem, nodrošina viņiem piekļuvi mūžizglītībai un paredz ieviest nodokļu atvieglojumu politiku, kas rosina turpināt strādāt, kā arī atbalsta aktīvu un veselīgu novecošanu;

43.  aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka taupības programmas netraucē īstenot jaunu darba vietu radīšanas pasākumus un izaugsmes veicināšanas politiku, kā arī neapdraud sociālo aizsardzību; rosina dalībvalstis piešķirt prioritāti izaugsmi veicinošiem izdevumiem tādās jomās kā izglītība, mūžizglītība, pētniecība un inovācija, energoefektivitāte un vienlaicīgi nodrošināt šo izdevumu efektīvu izlietojumu;

44.  piekrīt Komisijai, ka inovatīvi ES finanšu instrumenti var veicināt mērķtiecīgus ieguldījumus, radīt multiplikatora efektu attiecībā uz ES budžetu un paaugstināt ES izaugsmes potenciālu; tādēļ mudina Komisiju sniegt detalizētu informāciju, turpmāku atbalstu un ieteikumus dalībvalstīm un reģioniem attiecībā uz finanšu instrumentu labāku piemērošanu saistībā ar 2013. gada kohēzijas politiku un turpmāko plānošanas periodu (2014.–2020. gadam); aicina dalībvalstis sekot Komisijas ieteikumiem un arī skaidri norādīt savas valsts reformu programmās to, kā tās paredz izlietot struktūrfondu piešķīrumus, lai, izmantojot finanšu instrumentus, veicinātu prioritātes, kas saistītas ar izaugsmes un nodarbinātības uzlabošanu;

45.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada izaugsmes pētījuma prioritātēs uzmanība pievērsta darba vietu radīšanas potenciāla izmantošanai tādās galvenajās nozarēs kā inovatīvas nozares, pakalpojumi, videi nekaitīga ekonomika, veselības un sociālā aprūpe (“baltā nozare”), kā arī IKT nozare; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt iniciatīvas, kas veicina minēto nozaru ar augstu nodarbinātības potenciālu attīstību;

46.  atgādina, ka, lai pilnībā izmantotu darba vietu radīšanas potenciālu šajās jaunajās nozarēs, būs nepieciešama darba ņēmēju, jo īpaši mazkvalificētu darba ņēmēju un gados vecāku darba ņēmēju, spēja pielāgoties un jaunas prasmes; aicina Komisiju un dalībvalstis prognozēt šajās nozarēs vajadzīgās prasmes un garantēt nepieciešamos ieguldījumus izglītībā un apmācībā, kas nepieciešami, lai nodrošinātu šīs prasmes;

47.  pauž nožēlu par to, ka 2013. gada izaugsmes pētījuma prioritātēs nav minēti pasākumi dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanai; uzskata, ka sieviešu līdzdalības darba tirgū būtiskai palielināšanai ir ļoti liela nozīme, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķi attiecībā uz nodarbinātības līmeni; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu sieviešu augstāku nodarbinātību, piemēram, nodrošināt pieejamu aprūpi un bērnu aprūpi, atbilstošu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājuma un bērna kopšanas atvaļinājuma sistēmu un elastību attiecībā uz darba laiku un darba veikšanas vietu;

48.  aicina dalībvalstis uzlabot uzņēmējdarbības vidi, jo īpaši MVU darbības vidi, un aicina Komisiju un Eiropadomi pastiprināt centienus, lai uzlabotu vienoto tirgu, veicinātu digitālo ekonomiku un liktu uzsvaru uz lietpratīgu regulējumu nolūkā mazināt nevajadzīgu birokrātiju; atzinīgi vērtē Vienotā tirgus aktu II un aicina nodrošināt tā netraucētu un pilnīgu īstenošanu;

49.  aicina Komisiju noteikt vienotā tirgus pārvaldību par svarīgu prioritāti, jo tas ievērojami palīdz sasniegt Eiropas pusgada mērķus, proti, ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību; uzskata, ka ar Komisijas izstrādātajiem katrai valstij paredzētajiem īpašajiem ieteikumiem vienlaikus būtu jāpiedāvā dalībvalstīm praktiskāki risinājumi vienotā tirgus darbības uzlabošanai, lai radītu spēcīgāku sabiedrības atbalstu un politisko apņemšanos, kas veicinātu vienotā tirgus izveides pabeigšanu;

50.  atzinīgi vērtē to, ka tiek atzīts, cik svarīga MVU ir piekļuve finansējumam, jo MVU ir nodarbinātības un darba vietu radīšanas stūrakmens Eiropas Savienībā, un tiem ir nozīmīgs potenciāls jaunatnes bezdarba un dzimumu nelīdzsvarotības problēmu risināšanā; mudina dalībvalstis to valsts izaugsmes plānos jautājumu par MVU piekļuvi finansējumam padarīt par absolūtu prioritāti; mudina dalībvalstis nodrošināt vienkāršu piekļuvi šajā nolūkā paredzētajiem Eiropas fondiem;

51.  atzīst, ka ir svarīgi palielināt EIB aizdošanas spējas, un iesaka šo pasākumu iekļaut ES prioritātēs, kuru mērķis ir reģionālo atšķirību izskaušana; aicina Komisiju prasīt dalībvalstīm izmantot daļu no saviem struktūrfondu piešķīrumiem, lai dalītu EIB aizņēmuma risku un sniegtu aizdevuma garantijas MVU un mikrouzņēmumiem, tādējādi paaugstinot ekonomisko aktivitāti visās nozarēs un reģionos, garantējot turpmākas nodarbinātības iespējas un pārvarot kredītiespēju nepietiekamību, ar ko šobrīd saskaras MVU;

52.  aicina dalībvalstis veicināt un atbalstīt uzņēmējdarbību, tostarp sociālo uzņēmējdarbību, un jaunu uzņēmumu izveidi, jo īpaši īstenojot uzņēmējdarbības attīstības programmas un veicinot piekļuvi finansējumam;

53.  aicina Komisiju nodrošināt, ka saistībā ar daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam tiek viennozīmīgi atbalstīta sociālā uzņēmējdarbība, jo šajā jomā ir acīmredzamas lielas iespējas jaunām darba vietām un inovatīvai izaugsmei;

54.  mudina Komisiju pilnībā mobilizēt Eiropas Savienības instrumentus un finansiālo atbalstu, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot struktūrfondus, lai uzlabotu nodarbinātības iespējas un efektīvi apkarotu strukturālo, ilgtermiņa un jauniešu bezdarbu;

55.  atzīmē, ka kohēzijas politika kā galvenais ES ieguldījumu instruments, kurai ir liela nozīme stratēģijā “Eiropa 2020” un kuras tiešais mērķis ir vietējās, reģionālās un valsts ieguldījumu vajadzības, ne tikai palīdz mazināt atšķirības starp reģioniem, bet arī veicina dalībvalstu ekonomikas atlabšanu, efektīvi sekmē ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietu radīšanu dalībvalstīs un visā Savienībā; konstatē, ka līdz ar to kohēzijas politika ir viens no labākajiem pieejamajiem instrumentiem, ar ko ekonomikas atlabšanas procesā radīt jaunas darbvietas, kā tas paredzēts Komisijas GIP 2013. gadam; šajā ziņā uzskata, ka ikviens kohēzijas politikas budžeta samazinājums ļoti nelabvēlīgi ietekmēs stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, un tāpēc prasa, lai jaunajā plānošanas periodā kohēzijas politikai tiktu piešķirti pietiekami līdzekļi, kas atbilstu vismaz tam līmenim, par ko panākta vienošanās pašreizējā plānošanas periodā 2007.–2013. gadam, un prasa, lai šī politika arī turpmāk aptvertu visus ES reģionus;

56.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2013. gada izaugsmes pētījumā ir atzinusi, ka ir jāpaaugstina administratīvā veiktspēja, lai nodrošinātu neizmantoto struktūrfondu līdzekļu drīzāku sadali; norāda, ka šādus centienus vajadzētu orientēt uz varas iestādēm valstu, reģionālajā un vietējā līmenī; uzsver, ka neizmantoto struktūrfondu līdzekļu drīzāka sadale var palīdzēt tirgus likviditātes nostiprināšanā;

57.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka reģionālā politika arī turpmāk ir svarīga valstu programmu izstrādē Eiropas pusgada ietvaros un ka tā ir svarīgs instruments, ar ko sasniegt izvirzītos vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķus attiecībā uz sociālo politiku un nodarbinātību;

58.  uzskata, ka ir būtiski, lai kohēzijas politika palīdzētu samazināt iekšējās konkurētspējas atšķirības un strukturālo nelīdzsvarotību, izmantojot tās spējas pielāgoties konkrētiem apstākļiem un vajadzībām, kas apzinātas vietējā, reģionālā un valsts līmenī; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pēc iespējas pārplānot neizmantotos struktūrfondu līdzekļu, tos novirzot energoefektivitātes, jauniešu nodarbinātības un MVU vajadzībām, jo šīs jomas būs nozīmīgas stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai; prasa, lai Parlamentu pienācīgi informētu par šīs iniciatīvas īstenošanu valstu līmenī;

Jauniešu nodarbinātība

59.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai veicinātu jauniešu pāreju no izglītības un apmācības uz darba tirgu; šajā sakarībā norāda uz duālās profesionālās izglītības sistēmas panākumiem dažās dalībvalstīs, kurās ir augstākais jauniešu nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā;

60.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi palīdzēt jauniešiem efektīvāk iegūt prasmes, un šajā nolūkā nepieciešama plašāka sadarbība un saziņa starp uzņēmumiem, valdībām un izglītības sniedzējiem;

61.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tā nāks klajā ar tiesību aktu kopumu jauniešu nodarbinātības veicināšanai; aicina dalībvalstis ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem atbalstīt un attīstīt Eiropas Jaunatnes garantijas sistēmas, kuras katram jaunietim Eiropas Savienībā pēc ne vairāk kā četru mēnešu bezdarba dod tiesības uz darbu, praksi, papildu apmācību vai darbu apvienojumā ar apmācību; uzskata, ka Savienības finansējumam, jo īpaši ESF, vajadzētu būt īpašai nozīmei līdzfinansējuma nodrošināšanā jaunatnes garantijas sistēmām; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm un reģioniem tehnisko palīdzību, lai īstenotu šādas sistēmas un efektīvi izmantotu ESF nolūkā izveidot jaunatnes garantijas sistēmas; uzsver, ka valstu nozares partneriem ciešā sadarbībā ar vietējām un reģionālajām iestādēm jābūt īpaši būtiskai nozīmei, īstenojot jaunatnes garantijas sistēmas;

62.  norāda, ka jaunatnes garantijas sistēmas īstenojamas vienlaicīgi ar kvalitātes sistēmu, lai nodrošinātu šo sistēmu kvalitāti un to, ka piedāvātā apmācība, stažēšanās un darba vietas ietver atbilstošu atalgojumu, darba apstākļus un veselības un drošības standartus; uzskata, ka šajā sakarībā visiem jauniešiem vispirms būtu jāsaņem savu vajadzību personalizēts novērtējums un būtu jānodrošina pielāgoti un personalizēti pakalpojumi;

63.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu ar Nodarbinātības komitejas palīdzību izveidot jaunatnes garantijas sistēmu īstenošanas daudzpusēju uzraudzību un aicina Eiropas Parlamentu pievienoties;

64.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu ierosināt Padomes ieteikumu par jaunatnes garantijas sistēmām; aicina dalībvalstis un reģionus veicināt uzņēmējdarbību un pašnodarbinātību jauniešu vidū un īstenot īpašas un mērķtiecīgas uzņēmējdarbības attīstības atbalsta programmas jauniešiem;

65.  uzsver, ka Eiropadome 2012. gada janvārī ierosināja izmēģinājuma pasākumu, lai palīdzētu tām astoņām dalībvalstīm, kurās ir visaugstākais jauniešu bezdarba līmenis, atkārtoti piešķirt dažus no to ES struktūrfondu piešķīrumiem, lai izskaustu jauniešu bezdarbu; pauž nožēlu, ka 2012. gada maijā Komisija ievērojami pazemināja aplēses par līdzekļiem, kas pieejami atkārtotai piešķiršanai, no 82 miljardiem eiro līdz 29 800 miljoniem eiro, tādējādi ierobežojot izmēģinājuma pasākumu mērogu; pauž nožēlu par to, ka tikai maza šo līdzekļu daļa ir pārvirzīta, lai palīdzētu jauniešiem atrast darbu;

66.  atzinīgi vērtē priekšlikumu 2014.–2020. gada plānošanas periodā aktīvāk izmantot Eiropas Sociālā fonda finansējumu jauniešu nodarbinātības pasākumu īstenošanai; aicina ESF finansējumu, kas paredzēts ar jauniešiem saistītu pasākumu īstenošanai, koncentrēt galvenokārt tādās jomās kā stažēšanās vai prakse un uzņēmējdarbība; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības 2007.–2013. gada finanšu periodā neizmantotā struktūrfondu finansējuma novirzīšanu, lai pazeminātu jauniešu augsto bezdarba līmeni un atbalstītu mazos un vidējos uzņēmumus;

Ieguldījumi izglītībā un apmācībā

67.  uzsver, cik svarīgi ir uzlabot pārraudzības prasmes konkrētās nozarēs un/vai reģionos un pēc iespējas drīzāk novērst šo prasmju neatbilstību; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties apskata izstrādē par prasmēm ES, lai nodrošinātu visaptverošu redzējumu par Savienībā nepieciešamajām prasmēm;

68.  aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis veicināt sadarbību un sinerģiju starp izglītības un apmācības nozari un uzņēmumiem, lai prognozētu nepieciešamās prasmes un pielāgotu izglītības un apmācības sistēmas darba tirgus vajadzībām ar mērķi nodrošināt darbaspēkam nepieciešamās prasmes atbilstoši mainīgajiem darba apstākļiem un novecojošā darbaspēka individuālajām vajadzībām, un veicināt pāreju no izglītības un apmācības uz darba vidi;

69.  aicina dalībvalstis prioritārā kārtā nodrošināt ieguldījumus izglītībā, apmācībā, uzņēmējdarbībā nepieciešamo prasmju veicināšanā un mūžizglītībā visām vecuma grupām ne tikai formālās izglītības sistēmā, bet arī, attīstot neformālo mācīšanos un ikdienas mācīšanos; brīdina par izglītībai un apmācībai paredzētā budžeta samazināšanas radītajām sociālajām un ekonomiskajām izmaksām ilgtermiņā, jo tas kavē krīzes pārvarēšanu un samazina dalībvalstu ekonomiku konkurētspēju;

70.  uzsver, ka jauno izglītošanās iespēju izmantošanai un ārpus formālās izglītības iegūto zināšanu, prasmju un kompetences pēc iespējas efektīvākai izmantošanai var būt būtiska nozīme nodarbinātības iespēju veicināšanā; uzsver, cik liela nozīme ir neformālās un ikdienas mācīšanās atzīšanai; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam, ar ko dalībvalstis līdz 2015. gadam aicina izveidot atzīšanas sistēmas, kas piesaistītas Eiropas kvalifikāciju sistēmai, tostarp iespēju iegūt pilnu vai daļēju kvalifikāciju, pamatojoties uz neformālo vai ikdienas mācīšanos;

71.  mudina efektīvi īstenot nacionālo kvalifikāciju ietvarstruktūru kā instrumentu, ar kuru var veicināt mūžizglītības attīstību; atkārtoti aicina Komisiju ieviest Eiropas kvalifikāciju apliecību, lai nodrošinātu pārredzamību un veicinātu darba ņēmēju pārrobežu mobilitāti;

72.  uzsver, ka jāuzlabo pedagogu zināšanu kvalitāte, kompetence un statuss, kas ir augstas efektivitātes Eiropas izglītības un apmācības sistēmas obligāts priekšnosacījums; aicina Komisiju un dalībvalstis paredzēt nepieciešamos pasākumus un resursus šim mērķim;

Pielāgoties spējīgāki, dinamiskāki un iekļaujošāki darba tirgi un augstākas kvalitātes nodarbinātība

73.  uzskata, ka darba tirgus reformām jābūt vērstām uz ražīguma palielināšanu un konkurētspējas uzlabošanu, vienlaikus nodrošinot nodarbinātības kvalitāti; aicina Eiropadomi savās 2013. gada politikas norādēs pievērst uzmanību nodarbinātības kvalitātei, jo īpaši attiecībā uz darba ņēmēju piekļuvi darba pamattiesībām, kā paredzēts Līgumos, neskarot dalībvalstu tiesību aktus;

74.  uzskata, ka strukturālajām darba tirgus reformām jārada iekšējais elastīgums, lai saglabātu nodarbinātību ekonomikas traucējumu laikā, un jānodrošina nodarbinātības kvalitāte, drošība, pārejot no vienas darba vietas uz citu, bezdarbnieku pabalstu sistēmas, kuras balstās uz iesaistīšanās tirgū prasībām un ir saistītas ar reintegrācijas politiku, kas saglabā stimulu meklēt darbu, taču nodrošina pietiekamus ienākumus, kā arī jānodrošina līguma noteikumi cīņai pret darba tirgus segmentāciju un piekļuve mūžizglītībai un jāļauj prognozēt ekonomikas restrukturizāciju;

75.  aicina dalībvalstis cīnīties pret nestabiliem darba apstākļiem un fiktīvu pašnodarbinātību un to izplatību un nodrošināt personām, kurām ir pagaidu vai nepilnas slodzes darba līgumi, vai pašnodarbinātām personām atbilstīgu sociālo aizsardzību un piekļuvi apmācībai;

76.  aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā uzlabot darba tiesību aktus un, lai veicinātu stabilas darba attiecības, atbalstītu un izveidotu nosacījumus elastīgāku nodarbinātības noteikumu piedāvāšanai līdz ar atbilstošu sociālā nodrošinājuma līmeni, jo īpaši vecāka gadagājuma un jaunākiem darba ņēmējiem, kā arī veicināt darba ņēmēju brīvprātīgu mobilitāti, īstenojot mobilitātes atbalsta programmas;

77.  aicina Komisiju un dalībvalstis risināt jautājumu saistībā ar nelabvēlīgā situācijā esošo grupu, tostarp minoritātēm piederošu personu (piemēram, romu) un personu ar invaliditāti, zemo līdzdalības līmeni darba tirgū un vienmēr noteikt tādas algas, kas nodrošina pienācīgu dzīves līmeni;

78.  aicina dalībvalstis ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem palielināt aktīvas darba tirgus politikas tvērumu un efektivitāti un abpusēji atbalstīt stimulus dalībai darba tirgū, piemēram, programmas par labklājību darbā un atbilstīgas pabalstu sistēmas, lai saglabātu nodarbinātības iespējas, atbalstītu cilvēku atgriešanos darba tirgū un nodrošinātu atbilstīgus dzīves apstākļus;

79.  aicina dalībvalstis prognozēt restrukturizācijas procesus, lai saglabātu darba vietas, veicinātu iekšējo un ārējo mobilitāti un mazinātu restrukturizācijas procesu iespējamo negatīvo ietekmi; aicina dalībvalstis efektīvi īstenot valstu tiesību aktus un spēkā esošās Eiropas Savienības direktīvas, piemēram, Direktīvu par kolektīvo atlaišanu, Direktīvu par uzņēmumu nodošanu un Pamatdirektīvu par darbinieku uzklausīšanu un informēšanu, pienācīgi ievērojot subsidiaritātes principu; uzskata, ka, izvairoties no restrukturizācijas procesu iespējamām negatīvajām sekām, kā arī mazinot vai atvieglojot tās, būtiska nozīme jāpiešķir Eiropas Savienības fondiem;

80.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, efektīvu īstenošanu;

81.  aicina Komisiju un dalībvalstis nolūkā padziļināt Eiropas darba tirgus integrāciju īstenot pasākumus, lai uzlabotu mobilitāti darba tirgū un starp tā segmentiem, novēršot tiesiskos un administratīvos šķēršļus darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai Eiropas Savienībā, piemēram, starptautiskos darba tirgus ierobežojumus darba ņēmējiem no Rumānijas un Bulgārijas, un uzlabojot sociālā nodrošinājuma tiesības un darba apstākļus tiem darba ņēmējiem, kas izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties; aicina dalībvalstis plašāk izmantot EURES, lai veicinātu darba un darba meklētāju pārrobežu savstarpējo atbilsmi;

82.  vērš uzmanību uz nabadzības un bezdarba palielināšanos visās vecuma grupās; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis uzņemties jaunas saistības risināt šo situāciju, jo īpaši attiecībā uz strādājošo nabadzību, nabadzību to iedzīvotāju vidū, kuru saikne ar darba tirgu ir ierobežota vai nepastāv, tostarp vecāka gadagājuma ilgtermiņa bezdarbnieku vidū, un gados vecāku cilvēku nabadzību;

83.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek novērsta fiskālās konsolidācijas negatīvā ietekme uz dzimumu līdztiesību, sieviešu nodarbinātību un nabadzību, pieņemot valstu budžetos dzimumu līdztiesības pieeju, apņēmīgāk ieviešot ar dzimumu saistītos ieteikumus dalībvalstīm un nodalot stratēģijas “Eiropa 2020” galvenos mērķus un attiecīgos valstu mērķus pēc dzimuma;

Sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes nodrošināšana un cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību

84.  aicina dalībvalstis uzlabot sociālās aizsardzības sistēmu atbilstību un efektivitāti un nodrošināt, ka tās turpina darboties kā buferi pret nabadzību un sociālo atstumtību; vienlaikus norāda, ka Eiropas sociālais modelis ir jāmodernizē nolūkā “aktivizēt labklājības valstis”, kas iegulda cilvēkos un nodrošina līdzekļus un stimulus, lai radītu ilgtspējīgas darba vietas un izaugsmi, kā arī novērstu sociālos traucējumus;

85.  aicina dalībvalstis īstenot aktīvas iekļaušanas stratēģijas, kā arī atbilstīgus, cenu ziņā pieejamus un kvalitatīvus pakalpojumus un piekļuves pieejas kvalitatīvai nodarbinātībai, lai novērstu iedzīvotāju grupu ar zemiem ienākumiem un neaizsargāto grupu marginalizāciju;

86.  aicina dalībvalstis savās valsts reformu programmās norādīt, kā tās izmantos Eiropas Savienības līdzekļus, lai sniegtu atbalstu valsts nabadzības ierobežošanas un citiem sociālajiem, nodarbinātības un izglītības mērķiem, nodrošinot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu;

87.  aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis nodrošināt, ka visās veselības aprūpes sistēmu reformās uzmanību koncentrē uz kvalitātes uzlabošanu un atbilstības, pieņemamu cenu, vispārējas piekļuves un ilgtspējības nodrošināšanu;

88.  uzskata, ka mērķtiecīgas darbā pieņemšanas subsīdijas jaunu darbinieku pieņemšanai darbā no nelabvēlīgā situācijā esošu grupu vidus ir efektīvs veids, kā paaugstināt viņu līdzdalību darba tirgū;

89.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka fiskālā konsolidācija ir savietojama ar stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības un sociālo dimensiju;

90.  pauž bažas par krīzes sociālo ietekmi uz nabadzību sieviešu vidū; aicina Komisiju novērtēt fiskālās konsolidācijas ietekmi uz dzimumu līdztiesību un sieviešu nodarbinātību;

91.  aicina dalībvalstis izstrādāt pasākumus, lai mazinātu strādājošo nabadzību, piemēram, pasākumus, lai veicinātu mājsaimniecību pelnītāju pietiekamu līdzdalību darba tirgū un sekmētu personu, kurām ir zemu apmaksāts un nestabils darbs, augšupēju pāreju no vienas darba vietas uz citu; aicina dalībvalstis apkarot strādājošo nabadzību, īstenojot darba tirgus politikas virzienus, kuru mērķis ir strādājošos nodrošināt ar iztikas minimumu;

92.  aicina Komisiju katru gadu no 2013. gada 4.–5. novembra iesniegt kompetentajām Parlamenta komitejām gada izaugsmes pētījumu, lai Parlamentam būtu pietiekami daudz laika nākt klajā ar savu viedokli nākamajos Eiropas pusgados;

Papildu pasākumi, kas vajadzīgi, lai uzlabotu pārvaldību, atbildību un demokrātisko leģitimitāti

93.  aicina Eiropadomi un dalībvalstis nodrošināt valstu un reģionālo parlamentu, sociālo partneru, valsts iestāžu un pilsoniskās sabiedrības aktīvu iesaistīšanos politikas norāžu īstenošanā un pārraudzībā atbilstoši stratēģijai “Eiropa 2020” un ekonomikas pārvaldības procesam, lai nodrošinātu atbildību;

94.  aicina Eiropadomi un Komisiju efektīvāk iekļaut stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības, sociālo un izglītības mērķu uzraudzīšanu un novērtēšanu 2013. gada Eiropas pusgadā;

95.  atkārto aicinājumu pastiprināt Eiropas pusgada demokrātisko leģitimitāti; aicina Eiropadomi, pieņemot 2013. gada politikas norādes, ņemt vērā Eiropas Parlamenta paustās bažas un priekšlikumus;

96.  prasa Parlaments pienācīgi iesaistīt Eiropas pusgada norisēs, lai pārstāvētu iedzīvotāju intereses un stiprinātu dalībvalstu īstenotās sociālās politikas leģitimitāti;

97.  aicina palielināt valstu parlamentu nozīmi attiecībā uz to dalību ekonomikas un sociālās politikas izstrādes procesā saistībā ar Eiropas pusgadu, lai palielinātu pieņemto lēmumu leģitimitāti;

98.  aicina iesaistīties sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību, lai palielinātu sociālās politikas virzienu atbilstību un efektivitāti;

o
o   o

99.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

PIELIKUMS

ĪPAŠI IETEIKUMI, KAS EIROPADOMEI JĀPIEŅEM TĀS POLITIKAS NORĀDĒS

Stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi

Ieteikums Nr. 1: stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšana

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Būtu jāsasniedz stratēģijas “Eiropa 2020 ‐ stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” mērķi.

2013. gada valstu reformu programmās noteiktajām saistībām jābūt pietiekamām, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus.

Dalībvalstīm valsts budžeta līdzekļi būtu jāizlieto efektīvāk, lai veicinātu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu.

Būtu jānodrošina, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai tiek atvēlēts pietiekams Eiropas Savienības finansējums.

Darba vietu radīšana, īstenojot strukturālās reformas un veicot uz izaugsmi vērstus ieguldījumus

Ieteikums Nr. 2.1 par valstu nodarbinātības plāniem

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Dalībvalstīm kā daļu no to 2013. gada valstu reformu plāniem būtu jāiesniedz valstu nodarbinātības plāni (VNP).

Ieteikums Nr. 2.2 par darbaspēka nodokļu reformām

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Dalībvalstīm būtu jāveic darbaspēka nodokļu reformas, kas veicina nodarbinātību.

Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja samazināt darbaspēka nodokļus, jo īpaši veikt mērķtiecīgus un īslaicīgus sociālās nodrošināšanas iemaksu samazinājumus vai ieviest darbavietu subsidēšanas shēmas jauniem darbiniekiem, sevišķi zemu atalgotiem un mazkvalificētiem darba ņēmējiem un ilgstošiem bezdarbniekiem, kā arī citām neaizsargātām grupām, vienlaikus nodrošinot publisko pensiju sistēmu ilgtspēju ilgtermiņā.

Ieteikums Nr. 2.3: cīņa pret nedeklarētu darbu

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Neoficiāls un nedeklarēts darbs būtu jāpārveido pastāvīgā nodarbinātībā, cita starpā palielinot darba inspekciju spējas.

Ieteikums Nr. 2.4: par algu noteikšanas sistēmām

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Modernizēt algu noteikšanas sistēmas sociālā dialoga sistēmas ietvaros ar aktīvu sociālo partneru līdzdalību, vienlaikus ievērojot valstu darba attiecību modeļu daudzveidību, lai saskaņotu algas ar ražīguma tendencēm atbilstīgi pienācīga iztikas minimuma līmenim.

Ieteikums Nr. 2.5: reformas, lai nodrošinātu pensiju sistēmu ilgtspējību

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Būtu jāveic nepieciešamās reformas, lai nodrošinātu pensiju sistēmu ilgtspējību, pamatojoties uz šādiem aspektiem:

–  pensionēšanās vecuma iespējama novērtēšana, ņemot vērā veselīgas dzīves paredzamā ilguma tendences;

–  faktiskā pensionēšanās vecuma paaugstināšana, uzlabojot darba apstākļus, samazinot to personu skaitu, kas agri atstāj darba tirgu (piemēram, ieviešot nodokļu atvieglojumu politiku, kas rosina ilgāk palikt darba tirgū), un elastīgas pārejas iespējas no darba uz pensionēšanos nodrošināšana darba ņēmējiem;

–  politikai, kas palielina nodarbinātības iespējas gados vecākiem darba ņēmējiem un veicina piekļuvi mūžizglītībai un aktīvu un veselīgu novecošanu, jābūt pensiju sistēmu reformu pamatā, lai novērstu vecāka gadagājuma darba ņēmēju ilgstošiem bezdarba periodiem.

Ieteikums Nr. 2.6 par uz izaugsmi vērstiem ieguldījumiem

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Taupības programmām nevajadzētu kavēt nodarbinātības veicināšanas pasākumu un izaugsmes veicināšanas politikas īstenošanu, kā arī nevajadzētu apdraudēt sociālo aizsardzību.

Dalībvalstīm būtu jāpiešķir prioritāte uz izaugsmi vērstiem ieguldījumiem izglītībā, mūžizglītībā, pētniecībā un inovācijā, kā arī energoefektivitātē.

Ieteikums Nr. 2.7: darba vietu radīšanas potenciāla izmantošana tādās svarīgākajās nozarēs kā videi draudzīga ekonomika un sociālā aprūpe, kā arī IKT nozare

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Komisijai un dalībvalstīm būtu jāatbalsta iniciatīvas un ieguldījumi, kas veicina attīstību nozarēs ar augstu nodarbinātības potenciālu, piemēram, inovatīvās nozarēs, videi draudzīgā ekonomikā, pakalpojumos, veselības un sociālās aprūpes nozarē un IKT nozarē.

Komisijai un dalībvalstīm būtu jāprognozē nepieciešamās prasmes šajās nozarēs un ieguldījumi izglītībā un apmācībā, lai nodrošinātu šīs prasmes un uzlabotu darba ņēmēju, jo īpaši mazkvalificētu darba ņēmēju un vecāka gadagājuma darba ņēmēju, pielāgošanās spēju.

Ieteikums Nr. 2.8: strukturālās reformas, lai veicinātu darba vietu radīšanu sievietēm

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Būtu jāintegrē dzimumu līdztiesības aspekts politikas norādēs, ko pieņems Eiropadome.

Būtu jāpieņem nepieciešamie pasākumi, lai veicinātu augstāku sieviešu nodarbinātību, piemēram, jānodrošina pieejama aprūpe un bērnu aprūpe, atbilstoša grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājuma un bērna kopšanas atvaļinājuma sistēma un elastība attiecībā uz darba laiku un darba veikšanas vietu.

Ieteikums Nr. 2.9: par vienotā tirgus izveides pilnīgu pabeigšanu

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Komisijai un Eiropadomei būtu jāpastiprina centieni, lai uzlabotu vienoto tirgu, veicinātu digitālo ekonomiku un koncentrētu uzmanību uz lietpratīgu regulējumu nolūkā samazināt nevajadzīgu birokrātiju. Nekavējoties būtu jāīsteno Vienotā tirgus akts II.

Ar Komisijas izstrādātajiem katrai valstij paredzētajiem īpašajiem ieteikumiem vienlaikus būtu jāpiedāvā dalībvalstīm praktiskāki risinājumi vienotā tirgus darbības uzlabošanai, lai radītu spēcīgāku sabiedrības atbalstu un politisko apņemšanos, kas veicinātu vienotā tirgus izveides pabeigšanu.

Ieteikums Nr. 2.10: uzņēmējdarbības vides, jo īpaši MVU darbības vides, uzlabošana

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamās likumdošanas un administratīvās darbības, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, jo īpaši MVU darbības vidi.

Komisijai un dalībvalstīm būtu jānosaka, ka finansējuma nodrošināšana MVU ir absolūta prioritāte to darba kārtībā.

Dalībvalstīm būtu jāveicina un jāatbalsta uzņēmējdarbība, tostarp sociālā uzņēmējdarbība, un jaunu uzņēmumu izveide, jo īpaši īstenojot uzņēmējdarbības attīstības programmas un veicinot piekļuvi finansējumam.

Ieteikums Nr. 2.11: ES finansējuma pilnīga mobilizācija

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto struktūrfondi, lai uzlabotu nodarbinātības iespējas un efektīvi apkarotu jauniešu, strukturālo un ilgtermiņa bezdarbu, kā arī, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus.

Aicina Komisiju izpētīt iespējas, kā palielināt struktūrfondu līdzfinansējuma likmi attiecībā uz dalībvalstīm, kurās ir visaugstākais bezdarba līmenis, lai palīdzētu tām kompensēt ierobežoto rīcības brīvību to valsts politikā un palīdzētu tām finansēt aktīvu darba tirgus politiku. Aicina Komisiju apsvērt iespēju minētajam mērķim rast papildu līdzekļus no citiem finansējuma avotiem.

Aicina vismaz 25 % Kohēzijas fonda līdzekļu piešķirt ESF 2014.–2020. gada plānošanas periodā.

Jauniešu nodarbinātība

Ieteikums Nr. 3.1: jauniešu nodarbinātība kā prioritāte

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Eiropadomei savās 2013. gada politikas norādēs būtu jāpiešķir prioritāte jauniešu nodarbinātībai. Dalībvalstīm jāiesniedz jaunatnes nodarbinātības plāni, kas ietverti valstu nodarbinātības programmās, un Eiropas Komisijai jāuzrauga tajās noteiktie politikas mērķi.

–  dalībvalstīm un reģioniem ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem būtu jāīsteno Eiropas Jaunatnes garantijas sistēmas, kuras katrai personai ES, kas jaunāka par 25 gadiem, nodrošina labas kvalitātes darba, turpmākas izglītības, prakses vai stažēšanās piedāvājumu 4 mēnešu laikā pēc tam, kad persona ir zaudējusi darbu vai pārtraukusi formālo izglītību. Savienības finansējumam vajadzētu būt īpaši svarīgai nozīmei šo sistēmu finansēšanā, jo īpaši attiecībā uz šīm sistēmām.

Ieteikums Nr. 3.2: par jauniešiem, kuri nav nodarbināti, neizglītojas vai nav iesaistīti apmācībā (NEET)

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Dalībvalstīm ar ES iestāžu atbalstu būtu jāizstrādā visaptverošas un uz tādiem jauniešiem vērstas stratēģijas, kuri nav nodarbināti, neizglītojas vai nav iesaistīti mācībās (NEET).

Dalībvalstīm un reģioniem ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem būtu jāatbalsta un jāattīsta Eiropas Jaunatnes garantijas sistēmas, kuras katrai personai Eiropas Savienībā, kas jaunāka par 25 gadiem, pēc ne vairāk kā četru mēnešu bezdarba dod tiesības uz darbu, praksi, papildu apmācību vai darbu apvienojumā ar apmācību.

Komisijai būtu jāsniedz dalībvalstīm un reģioniem tehniskā palīdzība, lai efektīvi izmantotu Eiropas Sociālo fondu nolūkā izveidot Jaunatnes garantijas sistēmas.

Ieteikums Nr. 3.3: ES fondu aktīvāka izmantošana cīņai pret jauniešu bezdarbu

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Būtu aktīvāk jāizmanto Eiropas Sociālais fonds jauniešu nodarbinātības veicināšanas pasākumu īstenošanai 2014.–2020. gada plānošanas periodā.

ESF finansējums, kas paredzēts ar jauniešiem saistītu pasākumu īstenošanai, būtu jākoncentrē galvenokārt tādās jomās kā stažēšanās vai prakse un uzņēmējdarbība.

Ieguldījumi izglītībā un apmācībā

Ieteikums Nr. 4.1: prasmju neatbilstību novēršana

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Būtu jānodrošina nepieciešamo prasmju labāka pārraudzība konkrētās nozarēs un/vai reģionos un nekavējoties jānovērš prasmju neatbilstības.

Komisijai un dalībvalstīm būtu jāsadarbojas apskata izstrādē par prasmēm ES, lai nodrošinātu visaptverošu redzējumu par Savienībā nepieciešamajām prasmēm.

Būtu jāveicina sadarbība un sinerģija starp izglītības un apmācības nozari un uzņēmējiem, lai prognozētu nepieciešamās prasmes un pielāgotu izglītības un apmācības sistēmas darba tirgus vajadzībām nolūkā nodrošināt, ka darbaspēkam piemīt nepieciešamās prasmes, un veicināt pāreju no izglītības un apmācības uz darba vidi.

Būtu jāveicina visu vecuma grupu piekļuve mūžizglītībai ne tikai formālās izglītības sistēmā, bet arī, attīstot neformālo mācīšanos un ikdienas mācīšanos.

Līdz 2015. gadam būtu jāizveido neformālās mācīšanās un ikdienas mācīšanās atzīšanas sistēma, kas piesaistīta Eiropas kvalifikāciju sistēmai.

Būtu efektīvi jāievieš nacionālo kvalifikāciju ietvarstruktūra un Eiropas kvalifikāciju apliecība.

Ieteikums Nr. 4.2: ieguldījumi izglītībā un apmācībā

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Būtu jānodrošina efektīvi ieguldījumi izglītībā un apmācībā, vienlaikus turpinot publisko finanšu konsolidāciju.

Būtu jāpieņem pasākumi un jāparedz resursi, lai paaugstinātu pedagogu darba kvalitāti, kompetenci un statusu.

Pielāgoties spējīgāki, dinamiskāki un iekļaujošāki tirgi un augstākas kvalitātes nodarbinātība

Ieteikums Nr. 5.1 par darba tirgus reformām

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Būtu jāveicina strukturālas darba tirgus reformas, lai paaugstinātu darbaspēka ražīgumu un efektivitāti nolūkā uzlabot Eiropas Savienības ekonomikas konkurētspēju un nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi un darba vietu radīšanu.

Ieteikums Nr. 5.2: darba ņēmēju mobilitātes veicināšana

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Būtu jāpieņem politika un jāveic pasākumi, lai veicinātu mobilitāti darba tirgū un starp tā segmentiem, piemēram, īstenojot mobilitātes atbalsta programmas.

Būtu jālikvidē tiesiskie un administratīvie šķēršļi un jāuzlabo darba apstākļi un sociālais nodrošinājums, lai atbalstītu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ES ar mērķi padziļināt Eiropas darba tirgus integrāciju.

Dalībvalstīm būtu plašāk jāizmanto EURES, lai veicinātu darba un darba meklētāju pārrobežu savstarpējo atbilsmi.

Ieteikums Nr. 5.3 par nodarbinātības kvalitāti

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Eiropadomei savās 2013. gada politikas norādēs būtu jāpievērš uzmanība nodarbinātības kvalitātei, jo īpaši attiecībā uz darba ņēmēju piekļuvi darba pamattiesībām, kā paredzēts Līgumos, neskarot dalībvalstu tiesību aktus.

Būtu jānodrošina, ka reformas darba tirgū tiek īstenotas tā, lai uzlabotu nodarbinātības kvalitāti.

Būtu jācīnās pret nestabiliem darba apstākļiem un viltus pašnodarbinātību un to izplatību un jānodrošina personām, kurām ir pagaidu vai nepilnas slodzes darba līgumi, vai pašnodarbinātām personām atbilstīga sociālā aizsardzība un piekļuve apmācībai.

Būtu jānodrošina, ka efektīvi tiek īstenota Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju.

Sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes nodrošināšana, cīņa pret nabadzību un sociālās iekļaušanas veicināšana

Ieteikums Nr. 6.1: sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes nodrošināšana

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Būtu jānodrošina, ka fiskālā konsolidācija atbilst stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības un sociālajai dimensijai un neapdraud augstas kvalitātes sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu.

Veselības sistēmas reformām jābūt vērstām uz kvalitātes uzlabošanu un atbilstības, pieejamības cenas ziņā un vispārējas piekļuves, kā arī ilgtspējības nodrošināšanu.

Ieteikums Nr. 6.2: cīņa pret nabadzību un sociālās iekļaušanas veicināšana

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Eiropadomei savās politikas vadlīnijās būtu jāizvirza par prioritāti cīņa pret nabadzības un bezdarba pieaugumu visās vecuma grupās, jo īpaši pret strādājošo nabadzību, nabadzību to iedzīvotāju vidū, kuru saikne ar darba tirgu ir ierobežota vai nepastāv, un vecāka gadagājuma iedzīvotāju nabadzību.

Būtu jāuzlabo sociālās aizsardzības sistēmu atbilstība un efektivitāte un jānodrošina, ka tās turpina darboties kā buferi pret nabadzību un sociālo atstumtību.

Būtu jāīsteno aktīvas iekļaušanas stratēģijas un jāievieš atbilstīgi un cenas ziņā pieejami augstas kvalitātes pakalpojumi un piekļuves veidi kvalitatīvai nodarbinātībai, lai novēstu iedzīvotāju grupu ar zemiem ienākumiem un neaizsargātu grupu marginalizāciju.

Komisijai būtu jānovērtē fiskālās konsolidācijas ietekme uz dzimumu līdztiesību un sieviešu nodarbinātību un nabadzību.

Būtu jānodrošina, ka tiek novērsta fiskālās konsolidācijas negatīvā ietekme uz dzimumu līdztiesību, sieviešu nodarbinātību un nabadzību, sniedzot dalībvalstīm spēcīgākus ieteikumus dzimumu līdztiesības jautājumos un sadalot stratēģijas “Eiropa 2020” galvenos mērķus un atbilstīgos valsts mērķus pēc dzimuma.

Būtu jāizstrādā politika un pasākumi, lai mazinātu strādājošo nabadzību, piemēram, pasākumi, lai veicinātu mājsaimniecību pelnītāju pietiekamu līdzdalību darba tirgū un sekmētu personu, kurām ilgstoši ir zemu apmaksāts un nestabils darbs, augšupēju pāreju no vienas darba vietas uz citu.

Dalībvalstīm būtu jāapkaro strādājošo nabadzība, īstenojot darba tirgus politikas virzienus, kuru mērķis ir strādājošos nodrošināt ar iztikas minimumu.

Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja ieviest mērķtiecīgas darbā pieņemšanas subsīdijas jaunu darbinieku pieņemšanai no nelabvēlīgā situācijā esošu grupu vidus.

Dalībvalstīm savās valstu reformu programmās būtu jānorāda, kā tās izmantos ES līdzekļus, lai sniegtu atbalstu valsts nabadzības izskaušanas un citiem sociālajiem, nodarbinātības un izglītības mērķiem, nodrošinot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu.

Samērīgas un diferencētas, izaugsmi veicinošas fiskālās konsolidācijas īstenošanu, vienlaikus nodrošinot ekonomikas atlabšanu un darba vietu radīšanu

Ieteikums Nr. 7: samērīgas un diferencētas, izaugsmi veicinošas fiskālās konsolidācijas īstenošana, vienlaikus nodrošinot ekonomikas atlabšanu un darba vietu radīšanu

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Lai nodrošinātu publisko finanšu ilgtspējību, būtu jāīsteno fiskālās konsolidācijas programmas samērīgā, diferencētā un izaugsmi veicinošā veidā, ļaujot ar ieguldījumiem sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un pilnībā izmantot Stabilitātes un izaugsmes paktā noteikto elastīgumu.

Būtu jāpārskata tās fiskālie multiplikatori, lai izvairītos no tā, ka fiskālās konsolidācijas ietekme uz izaugsmi un nodarbinātības iespēju radīšanu saistībā ar recesiju pastāvīgi tiek nepietiekami novērtēta.

Nolūkā izvairīties no konsolidācijas iespējamās negatīvās ietekmes uz izaugsmi un nodarbinātību, vienlaikus garantējot parādu ilgtspējību, būtu jāpārskata konsolidācijas intensitāte, lai to diferencētu dažādās valstīs atkarībā no to fiskālajām iespējām.

Būtu jānodrošina Eiropadomes politikas norāžu dažādo prioritāšu saskaņotība, lai fiskālā konsolidācija neapdraudētu ilgtspējīgu izaugsmi un darbavietu radīšanas potenciālu, nepalielinātu nabadzību un sociālo atstumtību vai neliegtu sniegt kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus.

Būtu jāpanāk pilnīga saskaņotība starp budžeta konsolidācijas un ierosinātajiem ekonomikas reformas pasākumiem, no vienas puses, un nabadzības samazināšanu un nodarbinātības līmeņa palielināšanu, no otras puses.

Papildu pasākumi, kas vajadzīgi, lai uzlabotu pārvaldību, atbildību un demokrātisko leģitimitāti

Ieteikums Nr. 8: Eiropas pusgada demokrātiskās leģitimitātes uzlabošana

Eiropas Parlaments uzskata, ka ikgadējās politikas norādēs, kas, pamatojoties uz Izaugsmes un stabilitātes paktu, jāpieņem Eiropadomei, būtu jāparedz turpmāk izklāstītie mērķi.

Būtu jānodrošina valstu un reģionālo parlamentu, sociālo partneru, valsts iestāžu un pilsoniskās sabiedrības aktīva iesaistīšanās politikas norāžu īstenošanā un pārraudzībā atbilstoši stratēģijai “Eiropa 2020” un ekonomikas pārvaldības procesā, lai nodrošinātu atbildību.

Eiropas Parlamentam būtu pienācīgi jāiesaistās Eiropas pusgada īstenošanā.

Eiropadomei, pieņemot 2013. gada politikas norādes, būtu jāņem vērā Eiropas Parlamenta paustās bažas un priekšlikumi.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0408. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0542. (3) OV C 308 E, 20.10.2011., 116. lpp. (4) OV L 308, 24.11.2010., 46. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0260. (6) Sk. 2010. gada 26. novembra laboto versiju. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0466. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0495. (9) OV L 307, 18.11.2008., 11. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0224. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0230. (12) OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp. (13) OV C 308 E, 20.10.2011., 6. lpp. (14) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (15) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0419. (16) OV L 175, 10.7.1999., 43. lpp. (17) OV L 14, 20.1.1998., 9. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 7.februāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par vienotā tirgus pārvaldību (2012/2260(INL))

P7_TA(2013)0054 A7-0019/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu,

–  ņemot vērā LESD 26. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 8. jūnija paziņojumu “Vienotā tirgus labāka pārvaldība” (COM(2012)0259),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. novembra paziņojumu “2013. gada izaugsmes pētījums” (COM(2012)0750) un Komisijas ziņojumu “Stāvoklis vienotā tirgus integrācijā 2013. gadā: materiāls gada izaugsmes pētījumam 2013. g.” (COM(2012)0752),

–   ņemot vērā ar Eiropas pusgada pasākumu īstenošanu saistīto Eiropas Parlamenta Eiropas pievienotās vērtības nodaļas veikto un 2013. gada 7. februārī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai iesniegto Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu attiecībā uz vienotā tirgus labāku pārvaldību,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu. Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku: 50 priekšlikumi, lai uzlabotu mūsu darbu, darījumus un savstarpējo apmaiņu” (COM(2010)0608),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu “Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos: kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu “II vienotā tirgus akts: kopā jaunai izaugsmei” (COM(2012)0573),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 8. jūnija paziņojumu par pakalpojumu direktīvas īstenošanu “Partnerība jaunai pakalpojumu nozares izaugsmei 2012–2015” (COM(2012)0261),

–  ņemot vērā Mario Monti 2010. gada 9. maija ziņojumu Eiropas Komisijas priekšsēdētājam “Jauna vienotā tirgus stratēģija ‐ Eiropas ekonomikas un sabiedrības rīcībā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 28. marta Balto grāmatu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu ‐ virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2012. gada 26. jūnija ziņojumu “Ceļā uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību”, 2012. gada 12. oktobra starpposma ziņojumu un 2012. gada 5. decembra galīgo ziņojumu par to,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu Nr. 23 (2011. gada septembris) un Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūciju(1) par to,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu Nr. 25 (2012. gada oktobris),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 24. februāra darba dokumentu “Vienotā tirgus ieviešana: 2011. gada pārvaldības pārskats” (SWD(2012)0025),

–  ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2012. gada 30. un 31. maija secinājumus par digitālo vienoto tirgu un vienotā tirgus pārvaldību,

–  ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2012. gada 10. un 11. oktobra apspriedes par Vienotā tirgus aktu,

–  ņemot vērā 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropadomes secinājumus,

–  ņemot vērā 2012. gada 18. un 19. oktobra Eiropadomes secinājumus,

–  ņemot vērā 2012. gada 14.–16. oktobrī notikušās Eiropas Savienības parlamentu Eiropas lietu komiteju XLVIII konferences (COSAC) ieguldījumu un secinājumus,

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem(2),

–  ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par pārvaldību un partnerību vienotajā tirgū(3),

–  ņemot vērā 2012. gada 14. jūnija rezolūciju “Akts par vienoto tirgu ‐ turpmākie pasākumi izaugsmes nodrošināšanai”(4),

–  ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par efektīvāku un taisnīgāku mazumtirdzniecības tirgu(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0019/2013),

A.  tā kā pašlaik vairāk nekā jebkad iepriekš ir vajadzīgs labi funkcionējošs, efektīvs un uz konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku balstīts vienotais tirgus, lai veicinātu izaugsmi un konkurētspēju un radītu darbvietas, tādējādi stimulējot Eiropas ekonomikas atlabšanu; tā kā šis mērķis būtu jāsasniedz ar vienotā tirgus palīdzību, īstenojot konkrētu rīcību krīzes risināšanai, vienlaikus nodrošinot patērētāju aizsardzību un veicinot sociālo kohēziju;

B.  tā kā vienotajam tirgum ir svarīga nozīme stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes mērķu sasniegšanā;

C.  tā kā 20 gadus pēc vienotā tirgus oficiālā veidošanas sākuma tas joprojām vēl nav pilnīgi izveidots ‐ galvenokārt tādēļ, ka dalībvalstis nav pilnībā transponējušas vai īstenojušas aptuveni 150 direktīvu un aptuveni 1000 regulu;

D.  tā kā steidzami jāstiprina vienotā tirgus pārvaldība un jāuzlabo tā darbību reglamentējošo noteikumu transponēšana, īstenošana un izpilde;

E.  tā kā vienotā tirgus izveidošana būtu jāpabeidz pēc iespējas apņēmīgi un ātri, vienlaikus ievērojot nepieciešamo līdzsvaru starp ekonomiskajiem, sociālajiem un vides aspektiem;

F.  tā kā vienoto tirgu nevajadzētu nodalīt no citām tādām horizontālām politikas jomām kā patērētāju un darbinieku aizsardzība, sociālās tiesības, vide un ilgtspējīga attīstība;

G.  tā kā vienotā tirgus pilnīga izveide ir pamats, lai pabeigtu Savienības politiskās un ekonomiskās integrācijas procesu, un nodrošina nepieciešamo saikni starp visām dalībvalstīm ‐ gan eurozonas dalībvalstīm, gan tām dalībvalstīm, kuru valūta nav euro;

H.  tā kā vienotā tirgus laba pārvaldība un turpmāka reģionu attīstība papildina viena otru, kas varētu būtiski uzlabot vietējās un reģionālās izaugsmes izredzes un kopā veidot spēcīgu Eiropu, kam raksturīga kohēzija un konkurētspēja; tā kā jo īpaši Eiropas teritoriālā sadarbība pamatojas uz tādiem pašiem principiem kā vienotais tirgus, sekmējot pārrobežu mijiedarbību un savstarpēji izmantojot reģionālā un vietējā līmeņa infrastruktūru, ieguldījumus un tirgus; tā kā vienoto tirgu varētu vēl vairāk stiprināt, risinot tirgus trūkumus, konsolidējot pārrobežu teritoriālo sadarbību un uzlabojot vietējo un reģionālo iestāžu darbību un finansējumu saskaņā ar teritoriālajiem paktiem;

I.  tā kā, neraugoties uz to, ka visaugstākajā līmenī tika pieņemtas politiskās saistības un īstenoti Komisijas un dalībvalstu centieni, vidējais netransponēto normu īpatsvars palielinājās no 0,7 % 2009. gadā līdz 1,2 % 2012. gada februārī, un pēc nelieliem uzlabojumiem pēdējos mēnešos šobrīd ir sasniedzis 0,9 % līmeni; tā kā ir jāturpina īstenot centienus, jo nepietiekams transponēšanas līmenis rada neuzticību Savienībai kopumā un jo īpaši vienotajam tirgum;

J.  tā kā vienotajam tirgum kā Savienības galvenajam elementam un tā labai darbībai kā Eiropas ekonomikas sociālās atlabšanas pamatnosacījumam ir ārkārtīgi svarīga nozīme; tā kā šajā saistībā ļoti svarīgi ir ievērot sociālās tiesības atbilstoši valsts tiesību aktiem un praksei, ņemot vērā Savienības tiesību aktus;

K.  tā kā lielāka konkurence, ko rada integrācijas process, ir spēcīgs stimuls piedāvāt Eiropas patērētājiem vairāk lētāku un kvalitatīvāku produktu, kā konstatēts patēriņa tirgus rezultātu apkopojumos un vienotā tirgus integrācijas pārbaudē attiecībā uz četrām brīvībām;

L.  tā kā iespējamie ekonomikas ieguvumi, pilnīgi un pareizi īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(6), palielina iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmes potenciālu no 0,8 % līdz 2,6 %, kas realizētos piecos līdz desmit gados pēc šīs direktīvas īstenošanas;

M.  tā kā Komisija ir aprēķinājusi, ka Savienība turpmākajos desmit gados varētu papildus gūt 4 % no IKP, stimulējot vienotā tirgus strauju attīstību;

N.  tā kā vienotā tirgus stratēģija būtu jākoordinē un jāpamato saskaņā ar pragmatisku, vispusīgu un plaša mēroga vienošanos, ko atbalsta visas dalībvalstis un Eiropas iestādes; tā kā joprojām ir vajadzīga visu Eiropas iestāžu stingra vadība un skaidra dalībvalstu politiskā līdzatbildība, lai pilnībā īstenotu un ieviestu ar vienoto tirgu saistītās direktīvas un regulas un palielinātu uzticību vienotajam tirgum un paļāvību tam;

O.  tā kā Eiropadomes priekšsēdētājs savā iepriekš minētajā 2012. gada 26. jūnija ziņojumā ir uzsvēris pilnīgas sadarbspējas, kā arī atklātības un pārredzamības nepieciešamību vienotā tirgus apstākļos, lai izveidotu ciešāku ekonomikas un monetāro savienību; tā kā Eiropadomes priekšsēdētājs 2012. gada 5. decembra ziņojumā ir uzsvēris arī to, ka ir svarīgi tuvākajā laikā pabeigt vienotā tirgus izveidi, jo tas ir spēcīgs līdzeklis, kas veicina izaugsmi;

P.  tā kā joprojām ir vajadzīgi konkrēti pasākumi gan dalībvalstu, gan Savienības līmenī, lai pilnībā īstenotu preču, personu, pakalpojumu un kapitāla aprites brīvību Eiropas Savienībā; tā kā Eiropas tautsaimniecības atlabšanu varētu stimulēt arī jaunu uzņēmējdarbības iespēju radīšana uzņēmumiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), tostarp stingri piemērojot MVU testu papildus Komisijas un Parlamenta veiktajiem ietekmes novērtējumiem, un ātrs progress, ko nodrošina lietpratīga regulējuma darba programma un attiecīgos gadījumos dažāda veida uzņēmumiem pielāgoti tiesību akti, neierobežojot tādus vispārīgus mērķus kā veselības aizsardzība un darba drošība;

Q.  tā kā vienotā tirgus kontekstā būtu jāatzīst “vienas pieturas” aģentūru (elektronisko un fizisko) lielā nozīme, lai mazinātu administratīvo slogu un darījumu izmaksas, uzlabotu efektivitāti, tirgus atvērtību, pārredzamību un konkurenci, līdz ar to mazinot valsts izdevumus un sniedzot uzņēmumiem, tostarp MVU un mikrouzņēmumiem, lielākas iespējas piekļūt tirgiem, kā arī saglabāt un radīt jaunas darbvietas;

Labāks regulējums

R.  tā kā Komisijai būtu jācenšas panākt labāku horizontālo koordināciju un saskaņotību vienotajam tirgum svarīgu tiesību aktu priekšlikumu sagatavošanā; tā kā Komisijai būtu jāveic padziļināts ietekmes novērtējums, tostarp teritoriālās ietekmes novērtējumi, pārliecinoši argumentējot vienotā tirgus regulējuma nepieciešamību, pirms tiek pieņemti tiesību aktu priekšlikumi;

S.  tā kā saskaņā ar subsidiaritātes principu un attiecīgos gadījumos, kā arī galvenokārt tad, ja Savienības tiesību aktu īstenošanā nav vajadzīga turpmāka piesardzība, Komisijai būtu jāizvēlas nevis direktīvas, bet gan regulas, kas būtu piemērotākais juridiskais mehānisms vienotā tirgus regulēšanai;

T.  tā kā dalībvalstīm un Komisijai būtu jāievieš “vienotā tirgus pārbaude” dalībvalstu līmenī nolūkā izvērtēt, vai jaunie valsts tiesību akti var negatīvi ietekmēt vienotā tirgus efektīvu darbību; tā kā Komisijai būtu jāapsver iespēja īstenot sistēmu, ar kuru saskaņā tiek ziņots par to valsts tiesību aktu projektiem, kuri var negatīvi ietekmēt vienotā tirgus darbību, tādējādi papildinot Direktīvā 98/34/EK noteikto procedūru, lai izveidotu horizontālu instrumentu, nostiprinātu tās preventīvo raksturu, kad Komisija sniedz detalizētu atzinumu par tiesību akta projektu, un lai panāktu, ka tā tiek izmantota nolūkā vērst par labu Savienības tiesību aktu nepietiekamo piemērošanu vietējā līmenī;

U.  tā kā ir svarīgi, lai administratīvā sadarbība starp dalībvalstu tiktu veikta lietderīgā, efektīvā un rentablā veidā, kā tas notiek attiecībā uz Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (ITI); tā kā vienmēr būtu jāizmanto ITI, tostarp citās jomās, lai stiprinātu tās funkcionalitāti un samazinātu administratīvo slogu, palielinātu pārredzamību un nodrošinātu visiem vienotā tirgus dalībniekiem iespēju pilnībā izmantot tā priekšrocības;

Labāka transponēšana, īstenošana un piemērošana

V.  tā kā ikvienai dalībvalstij direktīvas būtu jātransponē konsekventi un visi transponēšanas pasākumi saistībā ar Savienības tiesību aktu jāpieņem kopīgi un vienlaicīgi, lai nodrošinātu, ka šā tiesību akta valsts transponējumā ir atspoguļots Savienības līmenī panāktais kompromiss, jo nepareiza īstenošana un vāja atbilstība kropļo konkurenci vienotajā tirgū un neļauj iedzīvotājiem un uzņēmumiem gūt visas vienotā tirgus sniegtās priekšrocības;

W.  tā kā ir jāpanāk lielāka pārredzamība Savienības tiesību aktu īstenošanā un to vienotā piemērošanā dalībvalstīs; tā kā atbilstības tabulas kļūs par arvien noderīgāku rīku integrētā vienotajā tirgū, lai atspoguļotu Savienības noteikumu transponējumu valstī, un tā kā Komisijai tāpēc būtu biežāk jāpieprasa šādas tabulas;

Īstenošanas uzraudzība

X.  tā kā pieredzes un paraugprakses apmaiņai starp dalībvalstīm ir izšķirīga nozīme, lai izprastu valstīs izmantotos Savienības tiesību aktu piemērošanas mehānismus un šķēršļus, kas vēl pastāv vienotajam tirgum; tā kā pirms transponēšanas dalībvalstīm savā starpā un ar Komisiju būtu jāapmainās ar informāciju, lai nodrošinātu pareizu transponējumu un novērstu sadrumstalotību; tā kā Savienības tiesību aktu īstenošanas uzraudzība ir viena no Komisijas un tās ierēdņu pamatkompetencēm; tā kā, lai Komisija pildītu saistības attiecībā uz palīdzības sniegšanu dalībvalstīm Savienības tiesību aktu transponēšanā, tai būtu jāierosina un jākoordinē to ierēdņu tīkla izveide, kuri atbild par visu to jauno Savienības tiesību aktu īstenošanu, kas nav iekļauti SOLVIT darbības jomā, tādējādi nodrošinot platformu apmaiņai un savstarpējam pārskatam nolūkā panākt ciešu sadarbību ar dalībvalstīm, lai uzlabotu īstenošanas vispārējo kvalitāti un atrisinātu īstenošanas problēmas, ar ko saskaras dalībvalstis; tā kā starp dalībvalstīm būtu jāveicina apmaiņa ar valsts ierēdņiem, kas atbild par Savienības tiesību aktu īstenošanu, lai rosinātu labāku informācijas un paraugprakses plūsmu;

Y.  tā kā tikai ar kvantitatīviem statistikas datiem par vienotā tirgus regulējuma īstenošanu nav iespējams izmērīt īstenošanas kvalitāti un konkrētu svarīgu instrumentu īpašo ietekmi uz vienoto tirgu; tā kā tādēļ ir vajadzīgs vienotā tirgus īstenošanas un progresa politisks un kvalitatīvs novērtējums, jo īpaši attiecībā uz jauna vienotā tirgus regulējuma nozīmi ekonomikā un saistībā ar pašreizējo tiesību aktu piemērošanu;

Z.  tā kā šādā novērtējumā ir jānošķir transponēšanas neesamība, kas ir skaidri konstatējams dalībvalsts trūkums, no iespējamas neatbilstības, kuras pamatā var būt Savienības tiesību aktu atšķirīgs skaidrojums un izpratne; tā kā Līgumos ir paredzēts, ka tikai Eiropas Savienības Tiesa var publiski un galīgi noteikt valstu tiesību aktu neatbilstību Savienības tiesību aktiem; tā kā šā iemesla dēļ neviena cita iestāde nevar pasludināt šādu neatbilstību; tā kā Parlamentam ik gadu būtu jāsaņem attiecīgajās dalībvalstīs netransponēto vai nepareizi transponēto Savienības tiesību aktu saraksts;

AA.  tā kā jauno regulu pieņemšanas leģislatīvajā procesā joprojām tiek apspriesta atsevišķu nosacījumu ieviešana struktūrfondos saistībā ar vienotā tirgus direktīvu transponēšanu dalībvalstīs; tā kā šie pasākumi būtu jāizmanto tikai galējas nepieciešamības gadījumā un tā kā pienācīgi būtu jālīdzsvaro Savienības finanšu atbalsta sviras izmantošana, lai stimulētu vienotā tirgus noteikumu savlaicīgu transponēšanu;

Labāka īstenošana

AB.  tā kā, lai uzlabotu vienotā tirgus pārvaldību, būtu jāīsteno absolūta neiecietības politika pret dalībvalstīm, kas pienācīgi neīsteno vienotā tirgus noteikumus;

AC.  tā kā pārkāpuma procedūra, kas noteikta LESD 258. pantā un ko īsteno Komisija, nepieļauj vienotā tirgus noteikumu īstenošanā un piemērošanā konstatēto trūkumu ātru risināšanu un labošanu;

AD.  tā kā pārkāpuma procedūrās bieži ir atklājušies daudzi ierobežojumi, kas saistīti ar atbilstību atsevišķām patērētāju un uzņēmumu vajadzībām, un tā kā būtu jāizveido vienots atlīdzības instruments Savienības līmenī, kas būtu ātri piemērojams un ekonomiski pieejams;

AE.  tā kā tādēļ dalībvalstīm un Eiropadomei, veicot LESD turpmākās pārskatīšanas, joprojām būtu jāturpina pilnveidot pienākumu neizpildes procedūra; tā kā līdz tam visiem spēkiem būtu jācenšas panākt pienākumu neizpildes procedūras stingrāku izmantošanu, ja tiek pārkāpti Savienības tiesību aktu noteikumi attiecībā uz vienotā tirgus jomu; tā kā šajā saistībā Komisijā aktīvāk būtu jāizmanto paātrinātas procedūras un attiecīgā gadījumā Tiesā jāiesniedz regresa prasījumi pret pagaidu pasākumiem, kas noteikti saskaņā ar LESD 279. pantu; tā kā, lai novērstu iespējamu pārkāpumu, dažos Savienības tiesību aktos ir paredzēti pagaidu pasākumi, kurus var noteikt dalībvalstu tiesas, piemēram, izpildraksti; tā kā tādiem pagaidu pasākumiem vajadzētu būt veidam, kā procedūras padarīt efektīvākas, un tā kā tādēļ būtu jāapsver šādu pagaidu pasākumu izmantošana visās attiecīgajās jomās;

AF.  tā kā EU Pilot izmantošana ir devusi labus rezultātus, nodrošinot Savienības tiesību aktu pareizu piemērošanu un sniedzot ātrākus risinājumus problēmām, kas skar iedzīvotājus un uzņēmumus; tā kā tādēļ Komisijai turpmāk būtu jāveicina EU Pilot izmantošana un jāuzlabo tā efektivitāte, lai labāk atklātu un labotu vienotā tirgus noteikumu pārkāpumus bez vajadzības izmantot laikietilpīgas pienākumu neizpildes procedūras;

AG.  tā kā SOLVIT ir svarīga nozīme kā galvenajam problēmu risināšanas līdzeklim valsts līmenī un tas nodrošina labāku atbilstību ar vienoto tirgu saistītajiem Savienības tiesību aktiem, taču SOLVIT potenciāls vēl aizvien netiek pilnībā izmantots; tā kā būtu jāveic konkrēti SOLVIT atpazīstamības palielināšanas pasākumi un aktīvāk jāinformē Eiropas iedzīvotāji par SOLVIT, lai labāk izmantotu tā potenciālu atbilstoši pašreizējam budžetam; tā kā vairāk pūļu būtu jāvelta tam, lai labāk integrētu SOLVIT dažādos palīdzības pakalpojumos un valsts un Savienības līmenī pieejamos īstenošanas līdzekļos; tā kā ir arī nepieciešami uzlabojumi saistībā ar informāciju, ko sniedz vienotie kontaktpunkti dalībvalstīs, padarot to lietotājiem draudzīgāku un precīzāku;

AH.  tā kā Komisijai ir jāpastiprina sava darbība, nodrošinot visu dalībvalstīs pieņemto noteikumu pareizu īstenošanu un izpildi dalībvalstīs, ātrāk jāreaģē uz paziņojumiem un sūdzībām par Savienības tiesību aktu nepareizu īstenošanu un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai novērstu pašreizējo neatbilstību;

AI.  tā kā ir jānodrošina, lai pēc politiska vērtējuma veikšanas Komisija noteikti izmantotu visas savas pilnvaras un visus tās rīcībā esošos sankciju mehānismus;

AJ.  tā kā ir pierādījies, ka ES pārbaudes (EU sweeps) ‐ pārraudzības pasākumi, kurus koordinē Komisija un kurus dalībvalstīs vienlaikus īsteno attiecīgās valsts iestādes ‐, ir lietderīgs rīks, kas ļauj Komisijai un dalībvalstīm kopīgi pārraudzīt pašreizējo vienotā tirgus tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs; tā kā nesen veiktajās pārbaudēs tika konstatēta nepietiekama atbilstība patērētāju aizsardzības noteikumiem banku sektorā visā Savienībā; tā kā tādēļ Komisijai būtu jāpiedāvā dalībvalstīm plašāk izmantot ES pārbaudes, lai sekmētu uzraudzību, kas jo īpaši veicama mazāk aprīkotām un mazāk sagatavotām valsts iestādēm; tā kā būtu jāapsver ES pārbaužu koordinācija citās jomās un tās būtu jāattiecina arī uz produktiem un pakalpojumiem, kurus piedāvā bezsaistē;

Vienotā tirgus akti

AK.  tā kā vienotā tirgus akti veido daļu no centieniem stiprināt vienotā tirgus pārvaldību, uzlabojot un labāk koordinējot jo īpaši pirmslikumdošanas posmu;

AL.  tā kā vienotā tirgus aktu iesniegšanas cikliskā metode būtu jāuzskata par pozitīvu, jo tā ļauj regulāri apzināt un apspriest vienotā tirgus attīstības prioritātes;

AM.  tā kā Vienotā tirgus akts veidoja nozīmīgu pārnozaru stratēģiju galveno neatrisināto nepilnību novēršanai vienotajā tirgū; tā kā šī stratēģija horizontāli noteica konkrētus leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus, kas varētu pavērt neizmantotās izaugsmes iespējas un novērst šķēršļus vienotajā tirgū; tā kā šajā sakarībā Komisijas iesniegtajos priekšlikumos novērojama attīstība, bet nepieciešami papildu centieni attiecībā uz izredzēm ilgtermiņā; tā kā Komisijai prioritārā kārtā būtu jāpārbauda tie priekšlikumi, kas jau ir iekļauti Vienotā tirgus aktā, un jo īpaši priekšlikumi, kas attiecas uz horizontālo tirgus uzraudzības instrumentu, starpbanku komisijas maksu pārredzamību un ar finansēm nesaistīto informāciju, kuru sniedz uzņēmumi;

AN.  tā kā Vienotā tirgus aktā II ir turpināta šī pieeja, kā četrus galvenos turpmākas izaugsmes stūrakmeņus nosakot integrētos tīklus, iedzīvotāju un uzņēmumu mobilitāti, digitālo ekonomiku un sociālo uzņēmējdarbību apvienojumā ar patērētāju uzticību; tā kā lielu ieguldījumu varētu dot leģislatīvo aktu priekšlikumi par to, lai nodrošinātu tiesības piekļūt bankas pamatkontam, Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvas 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū(7) pārskatīšana un ilgtermiņa ieguldījumu veicināšana reālajā ekonomikā; tā kā Komisijai, ierosinot pasākumus, un Parlamentam un Padomei, apspriežot tos, būtu rūpīgi jānovērtē ikviens no paredzētajiem pasākumiem un to iespējas panākt augstas konkurētspējas tirgus sociālo ekonomiku un jācenšas ātri pieņemt šos pasākumus;

AO.  tā kā Vienotā tirgus aktā būtu jārisina Savienības sociālekonomiskās problēmas un jāveicina iedzīvotājiem pieejams tirgus;

AP.  tā kā turpmākajās horizontālajās pieejās būtu jāpievēršas digitālā vienotā tirgus pabeigšanai, lai iedzīvotāji varētu pilnībā izmantot digitālos risinājumus un nodrošināt uzņēmējdarbības konkurētspēju Savienībā;

Galvenās jomas

AQ.  tā kā Komisija ierosina mērķtiecīgi pievērsties konkrētām galvenajām jomām un instrumentiem; tā kā tomēr vairāk jākoncentrējas uz ierobežotu skaitu instrumentu un pasākumu, lai panāktu acīmredzamus uzlabojumus vienotā tirgus noteikumu piemērošanā; tā kā digitālais vienotais tirgus, pakalpojumu joma, enerģētikas nozare, valsts iepirkums, pētniecība un inovācija, kā arī patērētāju aizsardzība un lielāka iedzīvotāju, jo īpaši darba ņēmēju un speciālistu, mobilitāte ir starp vissvarīgākajām izaugsmes pamatjomām;

AR.  tā kā šādas pamatjomas un instrumentus varētu pārskatīt katru gadu, lai aktuālie notikumi dalībvalstīs un jo īpaši jomās, kuras, pamatojoties uz zinātnisku vērtējumu, ekonomiskajā ziņā vienotajam tirgum ir vissvarīgākās, tiktu pienācīgi atspoguļoti un ņemti vērā Savienības iestāžu lēmumu pieņemšanas procesā; tā kā, lai uzlabotu vienotā tirgus darbību, regulāri būtu jāpārskata svarīgāko jomu noteikšanas metodoloģija, ņemot vērā izaugsmes mērķus un perspektīvas;

AS.  tā kā dalībvalstīm un Savienības iestādēm būtu jākoncentrējas uz to tiesību aktu pieņemšanu un ātru īstenošanu, kas saistīti ar svarīgākajām jomām, kuras ir būtiskas izaugsmei un darbvietu izveidošanai, kā uzsvērts Izaugsmes un nodarbinātības paktā;

AT.  tā kā būtu jāturpina izstrādāt finanšu pakalpojumu regulējums, kas nodrošina atbilstošu informāciju un aizsardzību patērētājiem, ļauj pārredzami novērtēt finanšu produktus, jo īpaši riskantos produktus, un dod iespēju izmantot alternatīvu strīdu izšķiršanu, kas nodrošina patērētājiem pienācīgu kompensāciju un atlīdzību;

AU.  tā kā pienācīgi funkcionējošs un pilnībā pabeigts vienotais tirgus nav iespējams bez vienotas, savstarpēji savienotas un efektīvas Eiropas transporta sistēmas, kura ir svarīga, lai nodrošinātu preču, cilvēku un pakalpojumu netraucētu kustību, kas ir viena no svarīgākajām brīvībām, uz ko pamatojas vienotais tirgus;

AV.  tā kā Eiropas vienotajai transporta telpai vajadzētu atvieglot iedzīvotāju un kravu kustību, samazināt izmaksas un uzlabot Eiropas transporta ilgtspējību, pabeidzot savstarpēji izmantojamu un ilgtspējīgu Eiropas transporta tīklu izveidi un likvidējot visus atlikušos šķēršļus starp transporta veidiem un valstu sistēmām, vienlaikus veicinot daudznacionālu un multimodālu operatoru rašanos; tā kā dzelzceļa pakalpojumiem, jūras transportam, kravu autotransportam, kā arī vienotai Eiropas gaisa telpai un saskaņotam pasažieru tiesību skaidrojumam ir svarīga nozīme Eiropas vienotās transporta telpas izveides pabeigšanā;

Vienots tirgus visiem dalībniekiem

AW.  tā kā Savienības iedzīvotāji un jo īpaši studenti, speciālisti un uzņēmēji, kā arī MVU, visās dalībvalstīs būtu jāaicina sniegt priekšlikumus, kā vislabāk panākt vienotā tirgus pilnīgu īstenošanu, un tā kā būtu jāmudina visas iestādes sākt publisku apspriešanu un dialogu ar pilsonisko sabiedrību, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāju, patērētāju un uzņēmumu tiesības tiek pienācīgi ņemtas vērā un ka šī ierosinātā politika sniedz visiem tirgus dalībniekiem pievienoto vērtību; tā kā ir nepieciešami piemēroti līdzekļi, lai iedzīvotājiem skaidrotu Savienības tiesības;

AX.  tā kā vienotajā tirgū uzmanība būtu jāpievērš visu ieinteresēto personu tiesībām; tā kā, lai atjaunotu uzticību vienotajam tirgum, ir svarīgi ciešāk un agrīnāk iesaistīt sociālos partnerus, pilsoniskos sabiedrību un pārējās ieinteresētās personas to pasākumu izstrādē, pieņemšanā, īstenošanā un pārraudzībā, kuri nepieciešami, lai vienotajā tirgū veicinātu izaugsmi un iedzīvotāju tiesību ievērošanu, izmantojot arī līdzdalības veidus, ko nodrošina tiešsaiste un e-demokrātija;

AY.  tā kā vietējie un reģionālie dalībnieki vietējās un reģionālās pašvaldībās veic daudzus pienākumus, ko paredz Savienības tiesību akti par vienoto tirgu, jo īpaši publisko iepirkumu, valsts atbalsta, vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu un koncesiju jomā; tā kā šie politikas virzieni būtu pareizi jāīsteno, tostarp lai samazinātu kļūdu līmeni kohēzijas politikā; tā kā kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu sniegšana iedzīvotājiem ikvienā Savienības reģionā ir absolūts priekšnoteikums dinamiska un spēcīga vienotā tirgus pastāvēšanai un tā kā vienotā tirgus efektīvas pārvaldības nolūkā būtu vienādi jāņem vērā visu vietējo un reģionālo ieinteresēto personu intereses;

AZ.  tā kā vienotā tirgus stratēģijai jāstiprina sociālā labklājība, konverģence un darba ņēmēju tiesības, jānovērš sociālais dempings un jānodrošina visiem Eiropas iedzīvotājiem taisnīgi darba nosacījumi;

BA.  tā kā ir nepieciešams, lai valsts līmenī būtu viens viegli pieejams pirmā posma palīdzības dienests, kur uzņēmumi un iedzīvotāji, tostarp personas ar invaliditāti var vērsties, ja radušās problēmas, mēģinot izmantot tiesības un iespējas, ko piedāvā vienotais tirgus; tā kā uzmanība būtu jāpievērš tādu šķēršļu samazināšanai, kuri kavē pieejamību izveidotajā vidē un pakalpojumu pieejamību, lai visi iedzīvotāji varētu izmantot vienotā tirgus sniegtās priekšrocības;

Eiropas pusgads

BB.  tā kā ar Eiropas pusgadu tiek radīts pamats ekonomikas politikas saskaņošanai un tiek vērtēta budžeta un ekonomikas situācija dalībvalstīs, bet netiek ņemts vērā stāvoklis vienotajā tirgū, lai gan tam ir ārkārtīgi svarīga nozīme visu dalībvalstu ekonomikā;

BC.  tā kā vienotajam tirgum var būt svarīga nozīme sociālās kohēzijas veicināšanā Savienībā; tā kā ekonomiskās pārvaldības sistēmas uzlabošana būtu jābalsta uz savstarpēji saistītām un abpusēji saskaņotām politikas jomām, kas veicina izaugsmi un nodarbinātību, un, lai tas notiktu, ir pilnībā jāattīsta vienotais tirgus;

BD.  tā kā Komisijai saistībā ar Eiropas pusgadu būtu jāuzrauga vienotā tirgus izveides pabeigšana un ar to saistīto noteikumu faktiskā īstenošana, ņemot vērā ikgadējo pārvaldības pārbaudi un rezultātu apkopojuma paziņošanas mehānismus; tā kā ikgadējā pārbaudē būtu arī jānovērtē, kādas iespējas vienotais tirgus piedāvā patērētājiem un uzņēmumiem, un jānorāda šķēršļi tā darbībai;

BE.  tā kā ar uzraudzības procesa palīdzību katrā Eiropadomes pavasara sesijā būtu jānovērtē arī vienotā tirgus stāvoklis;

BF.  tā kā ir atbilstoši skatīt katru dalībvalsti atsevišķi, veidojot arvien ciešāku sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem, lai konstatētu trūkumus transponēšanā, īstenošanā un piemērošanā un sniegtu konkrētai valstij adresētus ieteikumus;

BG.  tā kā ar 2013. gada izaugsmes pētījumu ir sākts trešais Eiropas pusgada cikls un pirmo reizi tajā ir iekļauts gada ziņojums par vienotā tirgus integrācijas stāvokli; tā kā lielāka uzmanība vienotajam tirgum Eiropas pusgadā ir nepieciešama, lai labāk izmantotu tā izaugsmes un nodarbinātības potenciālu Eiropā un iedzīvotāji un uzņēmumi varētu gūt pilnīgu labumu no tā;

BH.  tā kā iepriekš minētais ziņojums par vienotā tirgus integrācijas stāvokli 2013. gadā tomēr nesniedz nekādu jaunu ieskatu par situāciju dalībvalstīs, kā arī tajā nav pietiekami izstrādāti secinājumi attiecībā uz konkrētu izaugsmes potenciālu, ko sniedz vienotais tirgus; tā kā prioritāro jomu izvēle integrācijas ziņojumā būtu jāpamato ar visaptverošiem datiem

BI.  tā kā šā iemesla dēļ turpmākajiem ziņojumiem par vienotā tirgus integrācijas stāvokli vajadzētu būt skaidrākiem attiecībā uz vienotā tirgus pašreizējiem trūkumiem un tajos vajadzētu sniegt konkrētākus ieteikumus par iespējamiem koriģējošiem pasākumiem un sagaidāmajiem ieguvumiem, lai dalībvalstis varētu sniegt izsmeļošas atbildes;

BJ.  tā kā ziņojumā par vienotā tirgus integrācijas stāvokli 2013. gadā ir īpaši uzsvērta pakalpojumu joma un ir arī pausta prasība nodrošināt pilnīgu atbilstību Direktīvai 2006/123/EK; tā kā šī prasība ir pamatota, taču ne pārāk pārliecinoša, ja to nepapildina atbalsta pasākumi un stingri pasākumi attiecībā uz minētās direktīvas pareizu transponēšanu un interpretāciju;

BK.  tā kā ziņojumā ir minētas vairākas prioritātes enerģijas un transporta tirgū un tā kā daudzas no šīm prioritātēm rāda, ka dažās jomās pastāv ieguldījumu un konkurences trūkums; tā kā ir nepieciešama papildu izpēte un ar pierādījumiem pamatota informācija, lai izveidotu stingru pamatu konkrētām darbībām un dalībvalstīm adresētiem aicinājumiem; tā kā integrētas, saskaņotas un pieejamas Eiropas transporta infrastruktūras un iekšējā enerģijas tirgus izveide, vienlaikus nodrošinot spēcīgu konkurenci un nostiprinot patērētāju aizsardzību, un vērienīga Eiropas rūpniecības politika ir būtiski aspekti, lai nodrošinātu vienotā tirgus pareizu darbību;

BL.  tā kā digitālā ekonomika arī tiek uzskatīta par prioritāru jomu; tā kā digitālajā vienotajā tirgū ir nepieciešama uzlabota un praktiski īstenojama pārredzamība un patērētāju aizsardzības mehānismi; tā kā savlaicīga un pareiza Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvas 2011/83/ES par patērētāju tiesībām(8) transponēšana un īstenošana ir viens no svarīgākajiem elementiem digitālās ekonomikas attīstīšanā;

BM.  tā kā Savienības iedzīvotājii vēl nav pilnībā guvuši labumu no vienotā tirgus iespējām daudzās jomās, jo īpaši attiecībā uz personu un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos; tā kā darbaspēka mobilitāte Eiropā joprojām ir pārāk zema un ir nepieciešami stingrāki pasākumi, lai novērstu pārējos šķēršļus un nodrošinātu, ka tiek ievērots princips par vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem atbilstoši Līgumu piemērošanas jomai un saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi;

BN.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīva 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos(9) ir ļoti svarīgs instruments, lai samazinātu valsts pārvaldes iestāžu lielos parādus daudziem uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, un tā kā tās transponēšana būtu jāveic ātri un pienācīgi, lai samazinātu maksātnespējas gadījumu skaitu;

BO.  tā kā ir nepieciešami novatoriskāki pasākumi, lai atbalstītu vienoto tirgu, par pamatu izmantojot sociālo tirgus ekonomiku; tā kā 2013. gada izaugsmes pētījumā ir ietverts interesants priekšlikums ieviest patērētāju maksātnespējas režīmu un tā kā šo priekšlikumu vajadzētu izpētīt sīkāk, ņemot vērā, ka šāda veida pasākumiem var būt svarīga nozīme gan patērētāju aizsardzībā, gan iespējamo sistēmisko risku novēršanā finanšu nozarē;

BP.  tā kā ir svarīgi izveidot patērētājiem paredzētu vērienīgu rīcības plānu, iekļaujot tajā leģislatīvus un programmu plānošanas pasākumus, lai mudinātu vidējo patērētāju kļūt atbildīgākam un palielinātu mazāk aizsargāto patērētāju aizsardzību;

BQ.  tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšana, uz ko būtu jātiecas Eiropas pusgadam, ir atkarīga no vienotā tirgus potenciāla pilnīgas attīstīšanas, visas Savienības centieniem un efektīvas dalībvalstu līdzdalības;

BR.  tā kā Eiropas pusgads vēl sistemātiskāk būtu jāsaista ar pašreizējām Savienības iniciatīvām un tajā būtu jāņem vērā vienotā tirgus pilnīga izveidošana, lai nodrošinātu Savienības ekonomikas politikas saskaņotību, jo īpaši, lai nodrošinātu nepieciešamo konverģenci starp eurozonas valstīm un citām ES valstīm;

BS.  tā kā valsts reformu programmu Eiropas pusgada jomā kvalitāte ir ļoti atšķirīga konkrētuma, pārredzamības, iespējamības un pilnīguma ziņā un šīs programmas būtu rūpīgi jāpārskata, jāuzlabo un jāpadara par pietiekami vērienīgām, lai sasniegtu ekonomiskās integrācijas un vienotā tirgus izveides pabeigšanas mērķus;

BT.  tā kā dalībvalstīm būtu jāsniedz pēc iespējas detalizētāka informācija arī par noteikumu piemērošanas un īstenošanas kārtību vienotā tirgus nozīmīgākajās jomās;

BU.  tā kā nepieciešama jauna metodika, ko piemērot Eiropas pusgadam, kas sastāv no vienotā tirgus prioritāšu apspriešanas vienlaicīgi ar ekonomikas un budžeta prioritātēm, savstarpēji tās saistot, un arī vienlaicīgi ar nodarbinātības un sociālajām prioritātēm vienotā, integrētā koordinēšanas sistēmā;

BV.  tā kā katrai valstij paredzētos īpašos ieteikumos būtu jāņem vērā panāktais progress un vienotā tirgus tiesību aktu īstenošanas kārtība, īpašu uzmanību pievēršot katru gadu noteiktajām svarīgākajām jomām un prioritātēm;

BW.  tā kā, izmantojot katrai valstij īpaši izstrādātus ieteikumus, vienlaikus vajadzētu sniegt dalībvalstīm praktiskākus risinājumus vienotā tirgus darbības uzlabošanai, lai tiktu veidots spēcīgāks valsts atbalsts un politiskā apņemšanās, kas veicinātu vienotā tirgus izveides pabeigšanu;

BX.  tā kā vienotā tirgus stāvokļa vērtējumam jākļūst par Eiropas pusgada neatņemamu sastāvdaļu, vienotā tirgus pārvaldības pīlāram ieņemot vietu līdzās ekonomikas pārvaldības pīlāram; tā kā Komisijas priekšlikums sagatavot gada ziņojumu par vienotā tirgus integrāciju, kas papildinātu uz pierādījumiem balstīto pamatinformāciju, lai izstrādātu katrai valstij paredzētus īpašus ieteikumus, varētu būt par pamatu turpmākajam vienotā tirgus gada ciklam Eiropas pusgadā;

BY.  tā kā Eiropas pusgads būtu jāievieš, pilnībā iesaistot valstu parlamentus un neskarot Eiropas Parlamenta prerogatīvas,

1.  prasa Komisijai pēc iespējas drīz iesniegt priekšlikumu tiesību aktam, kura mērķis ir stiprināt vienotā tirgus pārvaldību, šajā dokumentā ievērojot sīki izstrādātos ieteikumus, kas sniegti šā rezolūcijas priekšlikuma pielikumā, un vienlaikus apsvērt, vai iespējamo juridisko pamatu varētu veidot visi tie LESD noteikumi, kas attiecas uz iekšējo tirgu, tostarp LESD 26. panta 3. punkts;

2.  apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips;

3.  uzskata, ka nepieciešamā priekšlikuma finansiālā ietekme jāsedz ar pašreizējiem budžeta piešķīrumiem;

o
o   o

4.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un tai pievienotos sīki izstrādātos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, Eiropadomei, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

PIELIKUMS

SĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

Ieteikums Nr. 1: jāizveido saskaņota vienotā tirgus pārvaldības sistēma.

Eiropas Parlaments uzskata, ka iesniedzamajam tiesību akta priekšlikuma būtu jāreglamentē šādi jautājumi:

–  Priekšlikums tiesību aktam, kura mērķis ir stiprināt vienotā tirgus pārvaldību, būtu jāiesniedz, lai veicinātu Savienības vienotā tirgus darbības nodrošināšanu un iekļaujošu ekonomisko izaugsmi Eiropā. Priekšlikumam būtu jāpamatojas uz attiecīgiem LESD noteikumiem par iekšējo tirgu. Komisijai būtu jāapsver arī tas, vai priekšlikumu iesniegt, pamatojoties uz LESD 26. panta 3. punktu;

–  procedūrā būtu jāparedz Eiropas Parlamenta atbilstoša iesaistīšana vienotā tirgus pārvaldības sistēmas izveidē. Turklāt būtu arī jāparedz, ka Eiropas Parlaments un Padome pieņem citus pasākumus, kas nepieciešami vienotā tirgus pārvaldības stiprināšanai, jo īpaši pasākumus tajās jomās, kurās ir pieņemts Savienības tiesiskais regulējums parasto likumdošanas procedūru, kā noteikts LESD 294. pantā;

–  tiesību akts nedrīkst skart jau ieviesto vienotā tirgus tiesisko regulējumu vai noteikumus, kas jāievieš dažādās jomās. Tas nedrīkst skart arī Līgumos noteiktās iestāžu pilnvaras, jo īpaši Komisijas pilnvaras, vai dalībvalstu pienākumus, kas izriet no Līgumiem vai ir atvasināti no vienotā tirgus acquis;

–  ar šo tiesību aktu būtu jāpapildina vienotā tirgus tiesiskais regulējums un jāsekmē vienotā tirgus noteikumu un brīvību transponēšana, īstenošana, piemērošana un izpilde;

–  šajā tiesību aktā būtu jāparedz Savienības vienotā tirgus pamatnostādņu pieņemšana. Šajās pamatnostādnēs jāietver sasniedzamie mērķi, darbības prioritātes un nodrošināmie nosacījumi, un tām jāpievieno darba metodes un procedūras, kas izstrādājamas, lai stiprinātu vienotā tirgus pārvaldību;

–  būtu jānosaka valstu rīcības plānu iesniegšanas, vērtēšanas un pārraudzības un katrai valstij paredzēto īpašo ieteikumu sagatavošanas procedūras;

–  būtu jānosaka nepieciešamie papildu pasākumi, lai uzlabotu vienotā tirgus tiesiskā regulējuma īstenošanu un izpildi;

–  būtu jāprecizē saikne starp vienotā tirgus pārvaldības ciklu un gada politikas ciklu Eiropas pusgadā.

Ieteikums Nr. 2: jānosaka Savienības darbības mērķi un prioritātes iekšējā tirgus darbības uzlabošanai.

Eiropas Parlaments uzskata, ka iesniedzamajam tiesību akta priekšlikumam būtu jāreglamentē šādi jautājumi:

–  lai nodrošinātu, ka vienotais tirgus efektīvi veicina izaugsmi, rada darbvietas un vairo patērētāju un uzņēmumu uzticību, būtu jāizstrādā Savienības pamatnostādnes, kuru mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus darbību. Pamatnostādnēs būtu jāietver:

–  būtu jānosaka ierobežots darbības mērķu un prioritāšu kopums jomās, kurās labāk funkcionējošs vienotais tirgus varētu dot vissvarīgākos ieguvumus izaugsmei un darbvietām visā Savienībā;

–  darbības mērķu un prioritāšu izvēlē būtu jāņem vērā šādi kritēriji:

Ieteikums Nr. 3: jānosaka, kādi nosacījumi jānodrošina, lai uzlabotu vienotā tirgus pārvaldību.

Eiropas Parlaments uzskata, ka iesniedzamajam tiesību akta priekšlikumam būtu jāreglamentē šādi jautājumi:

–  nosacījumos, kas jāievieš, lai turpmāk uzlabotu vienotā tirgus pārvaldību, būtu jāietver:

Ieteikums Nr. 4: jānosaka, kādi papildu pasākumi ir vajadzīgi vienotā tirgus tiesiskā regulējuma īstenošanas un izpildes veicināšanai

Eiropas Parlaments uzskata, ka iesniedzamajam tiesību akta priekšlikumam būtu jāreglamentē šādi jautājumi:

–  lai veicinātu vienotā tirgus tiesiskā regulējuma īstenošanu un izpildi, Komisijai būtu:

–  lai veicinātu vienotā tirgus tiesiskā regulējuma īstenošanu un izpildi, dalībvalstīm būtu:

Ieteikums Nr. 5: jānosaka, kā tiek veikta valsts rīcības plānu iesniegšana, vērtēšana un pārraudzība.

Eiropas Parlaments uzskata, ka iesniedzamajam tiesību akta priekšlikumam būtu jāreglamentē šādi jautājumi:

–  dalībvalstīm būtu jāizstrādā un jāiesniedz Komisijai valsts rīcības plāni, kuru mērķis ir īstenot Savienības darbības mērķus un prioritātes, lai uzlabotu iekšējā tirgus darbību. Rīcības plānā būtu jāietver saraksts, kurā doti sīki izstrādāti veicamie pasākumi un ceļvedis to īstenošanai;

–  valstu rīcības plāni būtu jāizstrādā, apspriežoties ar attiecīgām ieinteresētām personām, kas pārstāv ekonomikas un sociālās jomas intereses, kā arī patērētāju intereses;

–  Komisijai sadarbībā ar Iekšējā tirgus padomdevēju komiteju būtu jāizvērtē valstu rīcības plāni un jāsniedz kopsavilkuma ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei;

–  valstu rīcības plānu izvērtējumā būtu jāņem vērā iekšējā tirgus rezultātu apkopojums un ziņojums par iekšējā tirgus pārvaldību;

–  Komisijai būtu jāpārrauga valstu rīcības plānu īstenošanā panāktais progress. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai visa attiecīgā informācija, kas uzskatāma par nepieciešamu panāktā progresā novērtēšanai;

–  valstu rīcības plānu iesniegšana un novērtēšana būtu jāuzskata par koordinētiem pasākumiem, kas integrētā sistēmā iekļauti gada ciklā, kurš nosaka politikas prioritātes vienotā tirgus pilnīgai īstenošanai un ņem vērā ekonomiskos, sociālos un vides aspektus.

Ieteikums Nr. 6: jānodrošina katrai valstij skaidri formulēti īpaši ieteikumi saistībā ar vienoto tirgu.

Eiropas Parlaments uzskata, ka iesniedzamajam tiesību akta priekšlikumam būtu jāreglamentē šādi jautājumi:

–  pamatojoties uz valstu rīcības plānu novērtējumu un izmantojot citus svarīgus vienotā tirgus mehānismus, Padomei pēc Komisijas priekšlikuma un apspriešanās ar Eiropas Parlamentu, balstoties uz politikas darbības prioritātēm nozīmīgākajās nozarēs, vajadzības gadījumā būtu jāformulē ieteikumi dalībvalstīm saistībā ar vienoto tirgu, kuru nolūks ir uzlabot vienotā tirgus noteikumutransponēšanu, īstenošanu un izpildi;

–  vēršoties pie dalībvalstīm ar ieteikumiem, Padomei pilnā mērā būtu jāizmanto instrumenti, kas paredzēti LESD;

–  ja tiek gatavots ar vienoto tirgu saistīts ieteikums, attiecīgajai Eiropas Parlamenta komitejai vajadzētu būt iespējai uzaicināt attiecīgās dalībvalsts pārstāvjus piedalīties viedokļu apmaiņā, un Komisijas pārstāvjiem vajadzētu būt iespējai tikt uzaicinātiem uz viedokļu apmaiņu ar šīs dalībvalsts parlamentu.

Ieteikums Nr. 7: jānosaka Eiropas pusgada vienotā tirgus pīlārs.

Eiropas Parlaments uzskata, ka iesniedzamajam tiesību akta priekšlikumam būtu jāreglamentē šādi jautājumi:

–  lai nodrošinātu, ka vienotais tirgus dod konkrētus rezultātus iedzīvotājiem, patērētājiem, darba ņēmējiem un uzņēmumiem, gada cikls Eiropas pusgadam būtu jāizmanto kā platforma politikas vadlīnijām un ziņojumiem, kā arī, lai pārraudzītu dalībvalstu un Savienības panākto progresu vienotā tirgus mērķu sasniegšanā un lai noteiktu koriģējošas darbības;

–  būtu jānosaka Eiropas pusgada vienotā tirgus pīlārs;

–  Eiropas pusgada vienotā tirgus pīlārā būtu jāietver:

Ieteikums Nr. 8: jāpalielina Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu demokrātiskā pārskatatbildība un nozīme.

Eiropas Parlaments uzskata, ka iesniedzamajam tiesību akta priekšlikumam būtu jāreglamentē šādi jautājumi:

–  saskaņā ar Līgumiem Eiropas Parlaments būtu jāiesaista vienotā tirgus pārvaldības sistēmas izveidē. Tas būtu jāiesaista ‐ un Padomei vismaz būtu jāapspriežas ar to ‐ arī citu pasākumu pieņemšanā, kuri nepieciešami, lai stiprinātu vienotā tirgus pārvaldību, tostarp saistībā ar Savienības mērķiem, prioritātēm un plānotajiem politiskajiem pasākumiem;

–  pirms Eiropadomes pavasara sanāksmes Eiropas Parlamentam būtu jāapspriež gada izaugsmes pētījums un jābalso par grozījumiem saistībā ar gada ziņojumu par vienotā tirgus integrāciju, kurš jāiesniedz Eiropadomei;

–  Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam Eiropadomes pavasara sanāksmē būtu jāizklāsta Eiropas Parlamenta viedoklis par vienotā tirgus integrāciju;

–  Padomei un Komisijai būtu jāpiedalās Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu kopīgajās sanāksmēs, kad tiek spriests par vienotā tirgus integrāciju.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0211. (2) OV C 161 E, 31.5.2011., 84. lpp. (3) OV C 296 E, 2.10.2012., 51. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0258. (5) OV C 33 E, 5.2.2013., 9. lpp. (6) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp. (7) OV L 319, 5.12.2007., 1. lpp. (8) OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp. (9) OV L 48, 23.2.2011., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūcija par ANO Cilvēktiesību padomes 22. sesiju (2013/2533(RSP))

P7_TA(2013)0055 RC-B7-0055/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas Rezolūciju A/RES/60/251, ar ko izveido Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHRC),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju un ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par to,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Sociālo hartu un ES Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 3179. sanāksmē 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju un ES rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju,

–  ņemot vērā 2012. gada 13. jūnija ieteikumu Padomei par ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos(1),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHRC), tostarp Eiropas Parlamenta prioritātēm šajā sakarībā; ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūciju par nostāju UNHRC 19. sesijā(2),

–  ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas delegācijas ziņojumu par tās dalību UNHRC 19. sesijā un to, ka Ārlietu komitejas, Cilvēktiesību apakškomitejas un Drošības un aizsardzības apakškomitejas kopīgā delegācija piedalījās ANO Ģenerālās asamblejas 67. sesijas darbā,

–  ņemot vērā steidzamības kārtā pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesību jautājumiem,

–  ņemot vērā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu(3),

–  ņemot vērā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(4),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 18., 21., 27. un 47. pantu,

–  ņemot vērā 2013. gadā paredzētās UNHRC sesijas, jo īpaši 22. kārtējo sesiju, kas notiks no 2013. gada 25. februāra līdz 22. martam

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību universāluma ievērošanas, veicināšanas un aizsardzības princips ir Eiropas Savienības ētikas noteikumu un tiesību aktu kopuma neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem(5);

B.  tā kā Eiropas Savienības nesen pārskatītās cilvēktiesību stratēģijas veiksmīgai īstenošanai vajadzētu palielināt uzticēšanos Eiropas Savienībai ANO Cilvēktiesību padomē (UNHRC), jo pieaugs Savienības iekšējās un ārējās politikas saskaņotība;

C.  tā kā ES būtu jācenšas iebilst pret cilvēktiesību pārkāpumiem, paužot vienotu un kopēju nostāju, lai tādejādi sasniegtu visefektīvākos rezultātus un šajā sakarībā tai būtu jāturpina nostiprināt sadarbība un koordinācija starp dalībvalstīm;

D.  tā kā Eiropas Savienības Padome ir pieņēmusi ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju un rīcības plānu tā īstenošanai, ar mērķi panākt efektīvāku, redzamāku un konsekventāku ES politiku šajā jomā;

E.  tā kā 2012. gada 25. jūlijā ir iecelts Eiropas Savienības īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos, kurš strādā ar Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos pilnvarojumu un kura uzdevums ir uzlabot ES cilvēktiesību politikas efektivitāti un redzamību un palīdzēt praktiski īstenot Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju;

F.  tā kā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegācija dosies uz Ženēvu, lai piedalītos UNHRC 22. sesijā, tāpat kā tas noticis iepriekšējo UNHRC sesiju laikā,

1.  ņem vērā, ka turpinās process, lai apstiprinātu ES prioritātes UNHRC 22. sesijai; atzinīgi vērtē to, ka ES pievērš uzmanību stāvoklim Sīrijā, Birmā/Mjanmā, Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR) un Mali, kā arī to, ka Savienība atbalsta mandāta pagarināšanu īpašajam referentam par cilvēktiesībām Irānā; atbalsta arī to, ka uzmanība pievērsta tādiem tematiskajiem jautājumiem kā domas, reliģijas un ticības brīvība, nāvessoda atcelšana, bērnu tiesības, uzņēmējdarbība un cilvēktiesības, vardarbība pret sievietēm un lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu tiesības;

2.  atzinīgi vērtē to, ka 22. kārtējās sesijas darba kārtībā paredzētas paneļdiskusijas par cilvēktiesību jautājuma aktualizēšanu, par finanšu un ekonomikas krīzes un korupcijas negatīvo ietekmi uz cilvēktiesību ievērošanu, ka tiks pieminēta 20. gadadiena, kopš pieņemta Vīnes deklarācija un rīcības programma, un notiks interaktīvas diskusijas, tostarp par invalīdu tiesībām, kā arī paredzētas intensīvas tikšanās par dažādiem jautājumiem, piemēram, par to, ka bērniem ir tiesības izmantot visaugstākos pieejamos standartus veselības aizsardzībā; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un ES dalībvalstis aktīvi iesaistīties šajās debatēs un noteikti uzsvērt, ka cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas un tām raksturīga savstarpējā atkarība;

3.  atzinīgi vērtē īpašo referentu iesniegtos ziņojumus, citstarp par cilvēktiesību situāciju Irānā, Birmā/Mjanmā, KTDR un kopš 1967. gada okupētajās palestīniešu teritorijās, kā arī augstās cilvēktiesību komisāres gatavoto rakstisko ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Mali, it īpaši valsts ziemeļu daļā, kā arī ziņojumus par tiesībām uz mājokli kā daļu no tiesībām uz atbilstošu dzīves līmeni un par tiesībām uz nediskrimināciju šajā sakarībā, par domas, reliģijas vai pārliecības brīvību, kā arī par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību, apkarojot terorismu;

ANO Cilvēktiesību padomes darbs

4.   ņem vērā 18 jaunu UNHRC locekļu ievēlēšanu 2012. gada septembrī, kuri pilntiesīgu darbību uzsāka 2013. gada 1. janvārī, proti, Amerikas Savienotās Valstis, Apvienotie Arābu Emirāti, Argentīna, Brazīlija, Etiopija, Gabona, Igaunija, Īrija, Japāna, Kazahstāna, Kenija, Korejas Republika, Kotdivuāra, Melnkalne, Pakistāna, Sjerraleone, Vācija un Venecuēlas Bolivāra Republika; norāda, ka deviņas ES dalībvalstīs tagad kļuvušas par UNHRC locekļiem;

5.   atzīmē jaunā UNHRC prezidenta Remigiusz A. Henczel (Polija) ievēlēšanu un to, ka ievēlēti četri priekšsēdētāja vietnieki, kuri strādās 2013. gadā, proti, Cheikh Ahmed Ould Zahaf (Mauritānija), Iruthisham Adam (Maldīvija) Luis Gallegos Chiriboga (Ekvadora) un Alexandre Fasel (Šveice);

6.  uzsver, ka vēlēšanas UNHRC jārīko uz konkurences pamata, un pauž savu negatīvo nostāju pret reģionālu grupējumu praksi rīkot vēlēšanas, kurās ir tikai viens kandidāts; atkārtoti uzsver, ka dalībai UNHRC ir svarīgi standarti attiecībā uz saistībām un reālo sniegumu cilvēktiesību jomā; uzsver, ka UNHRC locekļiem ir jāievēro visaugstākie cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības standarti; atkārtoti uzsver to, cik svarīgi ir stingri un pārredzami kritēriji, lai locekļa statusu atjaunotu valstij, kuras darbība bijusi apturēta;

7.  pauž nožēlu par to, ka Kazahstānas iestādes līdz šim ir atteikušās atļaut neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu par notikumiem Zhanaozen, neraugoties ne uz ANO augstās cilvēktiesību komisāres un Parlamenta aicinājumiem, ne arī uz to, ka šī valsts nesen ievēlēta par UNHRC locekli;

8.  turpina paust bažas par tādu parādību kā valstu grupu īstenota politika, un tās ietekmi uz uzticēšanos UNHRC un tās darba efektivitāti;

9.  pauž gandarījumu par ANO Ģenerālās asamblejas lēmumu arī uz otro pilnvaru termiņu iecelt Navanethem Pillay augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos amatā; atkārtoti pauž stingru atbalstu augstās cilvēktiesību komisāres birojam, tā neatkarībai un patstāvīgai darbībai;

10.  uzteic augsto komisāri cilvēktiesību jautājumos par viņas centieniem līgumu struktūras stiprināšanas procesā un atzinīgi vērtē viņas ziņojumu par šo tēmu, kas publicēts 2012. gada 22. jūnijā; atkārtoti pauž izpratni par līgumu struktūru daudzpusīgo raksturu un uzsver, ka pilsoniskā sabiedrība ir pastāvīgi jāiekļauj šajos procesos; turklāt uzsver, ka līgumu struktūru neatkarība un efektivitāte ir jāsaglabā un jāuzlabo; uzsver, ka jānodrošina pietiekams finansējums sakarā ar līgumu struktūru pieaugošo darba slodzi; aicina ES uzņemties vadošo lomu, lai nodrošinātu līgumu struktūru efektīvu darbību, tostarp attiecībā uz atbilstošu finansējumu;

Arābu valstis, kurās notikušas ievērojamas sabiedriskas pārmaiņas

11.  visasākajā veidā nosoda arvien pieaugošo un plaši izplatīto Assad režīma vardarbību pret Sīrijas iedzīvotājiem, tostarp smagās artilērijas izmantošanu un apdzīvotu vietu apšaudes, tūlītējas nāvessoda izpildes un piespiedu pazušanas; stingri nosoda režīma īstenotos sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus, kurus iespējams varētu klasificēt kā noziegumus pret cilvēci; pauž nopietnas bažas par civiliedzīvotāju situācijas pastāvīgu pasliktināšanos; nosoda arī cilvēktiesību pārkāpumus, ko veic opozīcijas grupas un spēki; aicina visus bruņotos dalībniekus nekavējoties pārtraukt vardarbību Sīrijā; atkārto aicinājumu Assad režīmam nekavējoties atkāpties, lai varētu uzsākt mierīgu politiskas pārejas procesu; aicina visas konfliktā iesaistītās puses nodrošināt pilnīgu un drošu pārrobežu piekļuvi starptautiskās humānās palīdzības pasākumu īstenošanai;

12.  pauž bažas par Sīrijas krīzes ietekmi uz drošību un stabilitāti visā reģionā; aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt reģiona valstīm to centienos sniegt humāno palīdzību bēgļiem no Sīrijas;

13.  atzinīgi vērtē to, ka UNHRC pastāvīgi pievērš uzmanību smagajai cilvēktiesību un humanitārajai situācijai Sīrijā, par ko liecina ANO rezolūcijas par stāvokli šajā valstī, kas pieņemtas UNHRC 19., 20. un 21. sesijā, un UNHRC ārkārtas sesijā par Sīriju 2012. gada 1. jūnijā; mudina EĀDD un dalībvalstis nodrošināt, ka Sīrijas situācijai tiek piešķirta vislielākā prioritāte ANO sistēmā, jo īpaši UNHCR; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir saukt pie atbildības par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas pieļauti konflikta laikā;

14.  pauž pilnīgu atbalstu neatkarīgajai izmeklēšanas komisijai par Sīriju un UNHRC lēmumam pagarināt tās pilnvaras; uzsver to, cik svarīgi ir pieņemt digitālā formā iesniegtus pierādījumus par noziegumiem, vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumiem; atzinīgi vērtē Carla del Ponte un Vitit Muntarbhorn iecelšanu par šīs komisijas jaunajiem locekļiem un Paolo Pinheiro iecelšanu par īpašo referentu par Sīriju, kurš sāks savu darbu pēc tam, kad būs beigušās izmeklēšanas komisijas pilnvaras; atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu, kas atmasko Sīrijā notikušās ļaunprātības;

15.  pauž nožēlu par to, ka vēl arvien nav izdevies vienoties par ANO Drošības padomes (ANO DP) rezolūcijas par stāvokli Sīrijā pieņemšanu, un jo īpaši par to, ka tas kavē iespējas izdarīt efektīvu spiedienu, lai izbeigtu vardarbību valstī; aicina ANO DP dalībvalstis apzināties savu atbildību Sīrijas tautas priekšā; atzinīgi vērtē priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos diplomātiskos pūliņus šajā lietā iesaistīt Ķīnu un Krieviju; aicina viņu turpināt šos centienus; atgādina visām ANO dalībvalstīm par ANO Ģenerālās asamblejas apstiprināto principu “pienākums aizsargāt”; aicina visas valstis strādāt pie tā, lai ANO DP nodotu Sīrijas situācijas izskatīšanu Starptautiskajai krimināltiesai un atzinīgi vērtē Šveices vadīto iniciatīvu sagatavot kopīgu vēstuli 58 valstu (tostarp 26 ES dalībvalstu) vārdā par šo jautājumu; mudina ES augsto pārstāvi personīgi iesaistīties, lai tiktu izveidota liela un iekļaujoša starptautiskā koalīcija šādas nodošanas atbalstam;

16.  atzinīgi vērtē neatkarīgās izmeklēšanas komisijas par Lībiju galīgo rakstisko ziņojumu, kas tika iesniegts UNHRC 19. sesijai, un kurā tika vērsta uzmanība uz šajā valstī notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem; mudina UNHRC paust bažas par to, ka pārkāpumi nav beigušies, turpināt uzraudzīt situāciju un lūgt augsto komisāri ziņot par cilvēktiesību stāvokli Lībijā;

17.  aicina Apvienotos Arābu Emirātus kā jaunievēlēto Cilvēktiesību padomes locekli un vienu no 14 valstīm, kuru cilvēktiesību stāvokli vērtēs Vispārējā periodiskā pārskata darba grupas sēdē, pārtraukt pašreizējās represijas pret miermīlīgiem cilvēktiesību aizstāvjiem un politiskajiem aktīvistiem un pildīt savas saistības attiecībā uz visaugstākajiem standartiem cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā;

18.  pauž bažas par cilvēktiesību aizstāvju un politiskās opozīcijas aktīvistu stāvokli Bahreinā; atkārtoti aicina ES dalībvalstis strādāt, lai UNHRC 22. sesijā varētu pieņemt rezolūciju par cilvēktiesību situāciju Bahreinā, kurā būtu jāiekļauj arī aicinājums izveidot starptautisku mehānismu Bahreinas Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas ieteikumu izpildes uzraudzībai, tostarp to ieteikumu ievērošanu, kuri attiecas uz cilvēktiesību aizstāvjiem;

19.  atzinīgi vērtē UNHRC 2012. gada oktobrī pieņemto rezolūciju par tehnisko palīdzību Jemenai, šīs valsts spēju veidošanu cilvēktiesību jomā un OHCHR pārstāvniecības Jemenā izveidi; aicina UNHRC turpināt uzraudzīt stāvokli šajā valstī;

20.  pauž dziļas bažas par to, ka Ēģiptē turpinās politiskā nestabilitāte un nesen atsākusies vardarbība; atbalsta pāreju uz demokrātisku sabiedrību, kas balstīta uz tiesiskumu un konstitucionālo sistēmu, kas pilnībā nodrošinātu cilvēktiesību un pamatbrīvību, jo īpaši tiesību uz vārda brīvību, sieviešu tiesību un minoritāšu tiesību ievērošanu; mudina Ēģiptes varas iestādes uzsākt atklātu izmeklēšanu par drošības spēku un policijas izmantoto vardarbību pret protestētājiem un saukt pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem; atkārtoti pauž ES nostāju pret nāvessodu un šajā sakarībā aicina noteikt moratoriju nāvessoda izpildei Ēģiptē, tostarp attiecībā uz 21 cilvēku, kam nesen piesprieda nāvessodu par pagājušā gada notikumiem Port Said futbola stadionā;

21.  pauž bažas par to, ka turpinās cilvēktiesību pārkāpumi Rietumsahārā; pieprasa ievērot Rietumsahāras iedzīvotāju pamattiesības, tostarp biedrošanās brīvību, vārda brīvību un tiesības uz demonstrācijām; prasa atbrīvot visus Rietumsahāras politiskos ieslodzītos; atzinīgi vērtē īpašā sūtņa Sahelā iecelšanu un uzsver nepieciešamību veikt starptautisku uzraudzību pār cilvēktiesību situāciju Rietumsahārā; atbalsta taisnīgu un stabilu konflikta noregulējumu, pamatojoties uz Rietumsahāras iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesībām saskaņā ar attiecīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijām;

Citi jautājumi

22.  atzinīgi vērtē UNHRC lēmumu iecelt īpašo referentu par cilvēktiesību stāvokli Baltkrievijā un norāda uz dažādu reģionu valstu atbalstu rezolūcijai, kas atbalstītu šo iecelšanu, jo tas apliecina, ka smagā cilvēktiesību situācija šajā valstī tiek atzīta visā pasaulē;

23.  atzinīgi vērtē to, ka pagarināts mandāts neatkarīgajiem ekspertiem par Kotdivuāru, Haiti un Somāliju; mudina šo valstu iestādes pilnībā sadarboties ar šīm pilnvarotajām personām;

24.  aicina pagarināt mandātu īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli Irānā;

25.  aicina vēl uz vienu gadu pagarināt mandātu īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR); atzinīgi vērtē to, ka rezolūcija par KTDR tika pieņemta vienbalsīgi, kas apliecina spēcīgu atbalstu šim mandātam; aicina KTDR valdību pilnībā sadarboties ar referentu un atvieglot viņa vizītes valstī; mudina UNHRC rīkoties, lai atsauktos uz augstās cilvēktiesību komisāres aicinājumu izveidot starptautisku izmeklēšanas komisiju par smagajiem noziegumiem, kas šajā valstī notiek jau gadu desmitiem;

26.  atzinīgi vērtē UNHRC pieņemto rezolūciju par Birmu/Mjanmu un prasa pagarināt mandātu īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli šajā valstī; norāda uz pasākumiem, ko Birmas valdība kopš 2011. gada sākuma ir veikusi, lai atjaunotu pilsoniskās brīvības valstī; tomēr pauž nopietnas bažas par lielajiem civiliedzīvotāju upuriem saistībā ar militāro operāciju Kashin pavalstī un par kopienu vardarbības straujo pieaugumu Rakhine pavalstī un ar to saistītajiem nāves un ievainojumu gadījumiem, īpašuma iznīcināšanu un vietējo iedzīvotāju pārvietošanu; pauž pārliecību, ka šīs situācijas iemesls ir ilgstošā diskriminācijas politika pret Rohingya un Kashin iedzīvotājiem; uzsver, ka ir jāpieliek papildu pūles, lai novērstu šīs problēmas cēloni; mudina Mjanmas valdību ātrāk īstenot tās apņemšanos izveidot UNHRC pārstāvniecību Mjanmā un uzsver, ka pastāvīgā uzraudzība un ziņošana, ko veic īpašais referents, pašreizējā kontekstā būtu jāsaglabā;

27.  atzinīgi vērtē rezolūciju par Šrilanku, kurā uzsvērta nepieciešamība pēc samierināšanās un atbildības šajā valstī; atkārtoti pauž atbalstu ANO ģenerālsekretāra Šrilankas ekspertu grupas ieteikumiem, tostarp nepieciešamībai strikti ievērot tiesu iestāžu neatkarību, lai citstarp varētu veikt efektīvu kriminālvajāšanu par pagātnē veiktajiem kara noziegumiem;

28.  atzinīgi vērtē UNHCR 20. sesijā pieņemto rezolūciju, ar ko ieceļ īpašo referentu par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā; atzīmē, ka šī ir pirmā reize, kad UNHRC pievēršas šīm jautājumam, un atzinīgi vērtē vadošo lomu, ko attiecībā uz to uzņēmās Āfrikas valstis;

29.  atzinīgi vērtē to, ka ANO Cilvēktiesību padome cieši uzrauga stāvokli Mali, un pauž atzinību par to, ka Āfrikas valstis uzņēmās vadību un pievērsa šim jautājumam UNHRC uzmanību; mudina UNHRC atbalstīt uzraudzības spēju ātru izvietošanu Mali un prasīt, lai OHCHR turpinātu ziņot par stāvokli šajā valstī;

30.  atzinīgi vērtē to, ka pieņemta rezolūcija par Kongo Demokrātisko Republiku, bet joprojām pauž dziļas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem valstī, it īpaši Ziemeļkivu provincē valsts austrumos; stingri nosoda valsts austrumos notikušos nemiernieku spēku, it īpaši M23 kustības, uzbrukumus civiliedzīvotājiem, tostarp sievietēm un bērniem; stingri nosoda sistemātisku izvarošanu izmantošanu kā vienu no karadarbības ieročiem; pauž dziļas bažas, ka vēl arvien turpinās bērnu izmantošanu par karavīriem un pieprasa viņu atbruņošanu, rehabilitāciju un reintegrāciju; atzinīgi vērtē Starptautiskās konferences par Lielo ezeru reģionu, Āfrikas Savienības (ĀS) un ANO dalībvalstu centienus šai krīzei rast miermīlīgu politisku risinājumu; prasa atjaunot pilnvaras ANO neatkarīgajam ekspertam par cilvēktiesību stāvokli KDR, lai nodrošinātu uzticamu mehānismu, kas vērsts uz stāvokļa uzlabošanu attiecībā uz smagajām un ilgstošajām cilvēktiesību problēmām valstī,

31.  pauž bažas par stāvokli Centrālāfrikas Republikā, kur bruņoti grupējumi uzbrukuši un ieņēmuši vairākas pilsētas valsts ziemeļaustrumos; atzinīgi vērtē Librevillā 2013. gada 11. janvārī parakstītos nolīgumus, tostarp pamiera nolīgumu un politisko vienošanos par krīzes atrisināšanu valstī; uzsver, ka ir svarīgi šos nolīgumus ātri īstenot; atzinīgi vērtē priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 11. janvāra paziņojumu, kurā visiem parakstītājiem prasīts ievērot šos nolīgumus; mudina dalībvalstis ierosināt izskatīt šo jautājumu UNHRC, lai stāvoklis Centrālāfrikas Republikā arī turpmāk būtu aktuāls starptautiskajā darba kārtībā,

32.  pauž bažas par situāciju Izraēlā un Gazā pēc konflikta saasināšanās 2012. gada beigās un nosoda notikušo vardarbību; atkārtoti pauž savu prasību izbeigt Gazas joslas blokādi, vienlaikus ņemot vērā Izraēlas leģitīmās bažas par drošību, un prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu Gazas joslas atjaunošanu un ekonomisko atlabšanu; atzinīgi vērtē UNHRC 19. sesijā izveidoto starptautisko faktu vākšanas misiju attiecībā uz Izraēlas apmetnēm okupētajā palestīniešu teritorijā un sagaida tās ziņojumu UNHRC 22. sesijā; pauž bažas, ka Izraēla ir apturējusi savu sadarbību ar UNHRC un vispārējo periodisko pārskatu; stingri atbalsta visus centienus attiecībā uz divu valstu risinājumu;

33.  atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas 2012. gada 29. novembra rezolūciju, ar kuru Apvienoto Nāciju Organizācijā Palestīnai piešķirts tādas novērotājas valsts statuss, kura nav ANO dalībvalsts; atkārtoti pauž atbalstu šiem centieniem; atzīmē atbalstu, ko ES pauda Palestīnas centieniem kļūt par pilntiesīgu ANO dalībvalstī kā daļu no politiska risinājuma Izraēlas un Palestīnas konfliktam; apstiprina, ka ES neatzīs nekādas izmaiņas robežās, kas pastāvēja līdz 1967. gadam, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, izņemot izmaiņas, par kurām puses ir vienojušās.

34.  atzinīgi vērtē to, ka UNHRC piešķir lietu nozīmi tiesībām uz mājokli un aicina Savienību un dalībvalstis sekmēt piekļuvi pienācīgam mājoklim kā vienu no pamattiesībām;

35.  nosoda nesenās daudzskaitlīgās nāvessoda izpildes, kas notikušas Irānā; atkārtoti apstiprina stingru nostāju pret nāvessodu visos gadījumos un visos apstākļos;

36.  pauž nožēlu par nāvessoda izpildi Japānā 2012. gadā, kaut gan 2011. gadā tika noteikts nāvessoda moratorijs, par sešiem nāvessodiem, kas 2012. gada decembrī izpildīti Taivānā, kā arī par to, ka 2012. gadā turpinājās nāvessoda izpilde Saūda Arābijā; pauž dziļu nožēlu, ka pārkāpts kopš 2004. gada de facto ievērotais moratorijs attiecībā uz nāvessodu Indijā, izpildot šo sodu notiesātajam, kas ir arī vēršanās pret vispārējo tendenci pasaulē atcelt nāvessodu; mudina visas valstis, kuru tiesību sistēmā vēl arvien paredzēts nāvessods, to atcelt vai vismaz ieviest moratoriju tā izpildei;

37.  uzsver lielo nozīmi, ko ES piešķir cīņai pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu izturēšanos; mudina Komisiju un dalībvalstis pierādīt savu kopējo apņemšanos izskaust spīdzināšanu un atbalstīt upurus, jo īpaši sniedzot ieguldījumu ANO Brīvprātīgajā fondā spīdzināšanas upuriem un īpašā fondā, kas izveidota ar Konvencijai pret spīdzināšanu pievienotajā fakultatīvajā protokolā;

38.  ar gandarījumu norāda uz to, ka UNHRC pieņēmusi rezolūciju par reliģijas vai pārliecības brīvību; uzsver, ka ES šo jautājumu uzskata par ļoti nozīmīgu; aicina dalībvalstis turpināt darbu pie šā jautājumu un ar nepacietību gaida jaunās ES vadlīnijas, kas ir sagaidāmas šā gada sākumā; atzinīgi vērtē darbu, ko veicis ANO īpašais referents par reliģijas un pārliecības brīvību; uzsver, ka ir svarīgi UNHRC 22. sesijā atjaunot šīs pilnvaras; uzsver nepieciešamību pilnībā atrisināt reliģisko minoritāšu diskriminācijas problēmu visā pasaulē; atgādina, ka domas brīvība, apziņas un reliģijas brīvība, ieskaitot brīvību mainīt reliģiju vai ticību vai no tās atteikties, ir cilvēka pamattiesības;

39.  atzinīgi vērtē notiekošo pārraudzības procesu attiecībā uz augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos ziņojumu par diskriminējošiem likumiem un praksēm un vardarbību pret personām, pamatojoties uz to seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti; mudina veikt turpmāku pārraudzību, tostarp izmantojot reģionālas sanāksmes un aktīvi iesaistot ES dalībvalstis, Padomi un EĀDD; šajā sakarībā pauž pilnīgu nožēlu, ka dažās valstīs seksuālās orientācijas dēļ var piespriest nāvessodu, cietumsodu vai uzsākt kriminālu vajāšanu, un aicina šādu praksi nekavējoties pārtraukt; pauž gandarījumu par vadošo lomu, ko attiecībā uz šo jautājumu uzņēmušies ANO ģenerālsekretārs un augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos, turklāt gan UNHRC, gan ārpus šīs organizācijas; pauž nožēlu par to, ka turpinās mēģinājumi mazināt cilvēktiesību universālumu un nedalāmību, jo īpaši ar rezolūciju par “tradicionālajām vērtībām”;

40.  norāda uz pirmo ikgadējo Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību forumu, kas notika Ženēvā 2012. gada 4.–6. decembrī un kur plašs ieinteresēto personu loks ieradās, lai apspriestu ANO pamatprincipu īstenošanu šajā jomā; atbalsta foruma sākotnējās konsultācijas par to, kā panākt, lai valdības un uzņēmumi pieņemtu normatīvos, politiskos un īstenošanas noteikumus nolūkā cīnīties pret cilvēktiesību pārkāpumiem, kas saistīti ar uzņēmējdarbību;

41.  atzinīgi vērtē darbu, ko veic atklātā starpvaldību darba grupa attiecībā uz privātiem militāriem un drošības uzņēmumiem (PMDU), kurai ir pilnvaras apsvērt starptautiska regulējuma iespējamību; atzīst, ka iespējai izstrādāt juridiski saistošu instrumentu par PMDU darbības regulējumu, uzraudzību un uzraudzību ir jāpievērš detalizēta uzmanība, un pauž atbalstu šādam juridiski saistošam regulējumam; uzsver vajadzību pēc stingra pārskatatbildības aspekta un aicina tos PMDU, kas vēl nav parakstījuši Privāto drošības pakalpojumu sniedzēju rīcības kodeksu (ICoC), ievērot to; ar nepacietību gaida iepazīstinu ar darba grupas ziņojumu; aicina pagarināt darba grupas pilnvaras;

42.  uzsver VPP universālā rakstura svarīgumu un atkārtoti apliecina VPP nozīmību attiecībā uz to, lai radītu iespēju pilnībā izprast un izvērtēt cilvēktiesību situāciju uz vietas visās ANO dalībvalstīs;

43.  atzinīgi vērtē VPP otrā cikla uzsākšanu un pirmā cikla rezultātu pieņemšanu; atkārtoti uzsver, ka otrajā ciklā ir svarīgi pievērsties pirmajā ciklā pieņemto ieteikumu īstenošanai; tomēr atkārtoti aicina, lai ieteikumi, ko valstis nepieņēma pirmajā ciklā, tiktu vēlreiz pārskatīti VPP procesam turpinoties;

44.  uzskata, ka īstenošana ir būtisks aspekts VPP procesa potenciāla īstenošanā; tāpēc atkārtoti uzsver Komisijas un dalībvalstu nozīmi tehniskās palīdzības sniegšanā, lai palīdzētu izskatāmajām valstīm īstenot ieteikumus; turklāt mudina valstis iesniegt vidēja termiņa atjauninājumus, lai palīdzētu uzlabot īstenošanu;

45.  aicina tās ES dalībvalstis, kas piedalās VPP interaktīvajos dialogos, izvirzīt ieteikumus, kas ir konkrētāki un izmērāmāki, lai tādējādi uzlabotu pēcpārbaudes un pieņemto ieteikumu īstenošanas kvalitāti;

46.  iesaka VPP ieteikumus sistemātiski iekļaut ES cilvēktiesību dialogos un apspriedēs un ES dalībvalstu cilvēktiesību stratēģijās, lai nodrošinātu VPP rezultātu pārraudzību; līdzīgi iesaka, lai Parlaments pievērstu uzmanību šiem ieteikumiem tā delegāciju vizītēs trešajās valstīs;

47.  atzinīgi vērtē pasākumus, kas ļauj plašam ieinteresēto personu lokam pilnībā piedalīties VPP procesā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē izmaiņas runātāju sarakstā, kas dod visām valstīm, kas to vēlas, iespēju uzstāties VPP procesā; atkārto savu atbalstu attiecībā uz svarīgāku lomu, kāda saskaņā ar Parīzes principiem būtu jāpiešķir valstu cilvēktiesību struktūrām; atzinīgi vērtē plašāku vietējo dalībnieku līdzdalību, pateicoties plašākai videokonferenču izmantošanai;

48.  pauž pārliecību, ka var darīt vēl vairāk, lai iesaistītu pilsonisko sabiedrību gan VPP procesā, tostarp ieviešot tā ieteikumus, gan arī vispārīgāk UNHRC darbībā;

Īpašās procedūras

49.  atkārtoti uzsver izšķirošo lomu, kāda īpašajām procedūrām ir UNHRC darba uzticamības un efektivitātes nodrošināšanā, kā arī to svarīgo lomu ANO cilvēktiesību mehānismos; atkārtoti pauž stingru atbalstu īpašajām procedūrām un uzsver izšķirošo nozīmi, kāda ir šo pilnvaroto personu neatkarībai;

50.  mudina valstis pilnībā sadarboties ar īpašajām procedūrām, tostarp bez kavēšanās uzņemot pilnvarotās personas vizītēs, reaģējot uz viņu norādēm par steidzamu pasākumu veikšanu un ziņojumiem par pārkāpumiem un nodrošinot šo personu sniegto ierosinājumu ievērošanu; mudina UNHRC locekļus būt par paraugu šajos jautājumos;

51.  atzinīgi vērtē ES kopīgi veikto rīcību paplašināt pastāvīgo uzaicinājumu un attiecināt to uz visām ANO īpašajām procedūrām par cilvēktiesībām, tādējādi rādot piemēru šajā jautājumā; mudina citas ANO dalībvalstis rīkoties līdzīgi;

52.  nosoda jebkāda veida vēršanos pret personām, kuras sadarbojas ar vispārējā periodiskā pārskata procesu un īpašajām procedūrām; uzsver, ka šāda rīcība apdraud visu ANO cilvēktiesību sistēmu; mudina visas valstis nodrošināt pienācīgu aizsardzību pret šādiem iebiedēšanas gadījumiem;

ES iesaistīšanās

53.  visstingrākajā veidā atkārtoti aicina Eiropas Savienību aktīvi iesaistīties ANO cilvēktiesību mehānismos, un jo īpaši UNHRC; mudina arī dalībvalstis aktīvi iesaistīties, atbalstot rezolūcijas, aktīvi piedaloties diskusijās un interaktīvajos dialogos un sniedzot paziņojumus; stingri atbalsta to, ka ES arvien vairāk pievēršas pārrobežu reģionālām iniciatīvām;

54.  uzsver to, cik svarīgi ir Ženēvā saistībā ar UNHRC veikto darbu integrēt ES attiecīgajās iekšējās un ārējās darbībās, tostarp Parlamenta darbībā;

55.  uzsver to, cik svarīgi bija izveidot ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos amatu; mudina īpašo pārstāvi uzlabot ES cilvēktiesību politikas efektivitāti, saskaņotību un redzamību UNHRC kontekstā un attīstīt ciešu sadarbību ar OHCHR un īpašajām procedūrām;

56.  mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un īpašo pārstāvi iesaistīties augsta līmeņa lēmumu pieņemšanā UNHRC;

57.  atgādina par ES rīcības iespējamo efektivitāti gadījumos, kad Savienība un tās dalībvalstis izmanto savu kolektīvo ietekmi; uzsver to, cik svarīgi ir turpināt uzlabot koordināciju un sadarbību starp dalībvalstīm šajā sakarībā, lai panāktu vienotu nostāju cilvēktiesību jautājumos; atkārtoti rīkoties drosmīgāk un vērienīgāk un uzņemties konkrētas saistības, nevis samierināties ar mazāko iespējamo rīcību, par kuru var vienoties; šajā sakarībā mudina EĀDD palielināt darbību saskaņotību, jo īpaši izmantojot ES delegācijas Ženēvā un Ņujorkā un veicot savlaicīgas un plašas konsultācijas;

58.  uzsver to, cik svarīga bija ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ratifikācija, jo tā bija pirmā reize, kad ES ratificēja ANO Konvenciju kā vienota juridiska persona; mudina ES parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;

59.  vēlreiz atgādina, cik svarīgi ES dalībvalstīm ir strādāt, lai pilnībā nodrošinātu cilvēktiesību universālumu un nedalāmību un atbalstītu UNHRC darbu šajā sakarībā, jo īpaši ratificējot starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, ka šī iestāde ir izstrādājusi; atkārtoti pauž nožēlu, ka neviena ES dalībvalsts vēl nav ratificējusi Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību; atkārtoti pauž nožēlu arī par to, ka vairākas dalībvalstis vēl arvien nav pieņēmušas un/vai ratificējušas Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu vai Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu fakultatīvo protokolu, un ka tikai divas dalībvalstis ir ratificējušas Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu; atkārtoti aicina visas ES dalībvalstis ratificēt šīs konvencijas un protokolus un mudina tās parakstīt un ratificēt neseno pieņemto Konvencijas par bērna tiesībām fakultatīvo protokolu par komunikācijas procedūru, kas kopš 2012. gada 28. februāra atvērts parakstīšanai Ženēvā, Šveicē; uzsver to, cik svarīgi dalībvalstīm ir savlaicīgi iesniegt savus periodiskos ziņojumus ANO uzraudzības struktūrām;

60.  atgādina, cik svarīgi ES ir aizstāvēt OHCHR neatkarību un nodrošināt, ka šī struktūra savus uzdevumus var turpināt pildīt objektīvi; atgādina par nepieciešamību piešķirt pietiekamu finansējumu, lai varētu turpināt darboties OHCHR reģionālie biroji;

61.  norāda, ka cilvēktiesību aizstāvju aizsardzība ir ES cilvēktiesību politikas prioritāte; uzsver, ka izrēķināšanās un iebiedēšana attiecībā uz tiem cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri sadarbojas ar ANO cilvēktiesību mehānismiem, draud sagraut šo sistēmu; tādēļ novērtē praktisko un finansiālo atbalstu, kas cilvēktiesību aizstāvju steidzamai aizsardzībai un atbalstam piešķirts no Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR);

62.  atzinīgi vērtē 2012. gadā Briselē dibināto Padomes Cilvēktiesību darba grupu (COHOM); novērtē COHOM centienus uzlabot to, kā tiek sagatavoti un koordinēti ES viedokļi UNHRC sesijās, tostarp organizējot COHOM sanāksmes Ženēvā; atkārtoti pauž cerības, ka COHOM būs noderīgs instruments, lai risinātu jautājumu par konsekvenci starp ES ārpolitiku un iekšpolitiku cilvēktiesību jomā;

63.  sagaida, ka ES cilvēktiesību valstu stratēģiju izstrāde tiks pienācīgi saskaņota ar ES darbībām ANO forumos; atgādina par ieteikumu, ka par ES cilvēktiesību valstu stratēģijām būtu jāinformē Eiropas Parlaments un, ja iespējams, tās būtu jāpublisko, lai piešķirtu redzamību ES apņēmībai panākt cilvēktiesību ievērošanu trešās valstīs, un jāļauj tiem, kuri cīnās par savām cilvēktiesībām, rast atbalstu šajos dokumentos;

64.  uzsver nepieciešamību UNHRC pievērst uzmanību satraucošajam jautājumam par NVO darbības apjoma samazināšanos daudzās pasaules valstīs; mudina EĀDD un dalībvalstis saskaņoti rīkoties, lai pievērstu uzmanību šim jautājumam;

65.  ņemot vērā jaunākos ziņojumus par ES uzņēmumu iesaistīšanos cilvēktiesību pārkāpumos trešās valstīs vēlreiz aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos pievērst uzmanību šim jautājumam; aicina Komisiju izstrādāt apņēmīgāku politiku attiecībā uz uzņēmumu sociālo atbildību; mudina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis veikt efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu uzņēmumu atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem; šajā sakarībā atgādina, cik svarīgi ir palielināt saskaņotību starp iekšpolitiku un ārpolitiku un pilnībā ievērot cilvēktiesības iekšpolitikā, lai novērstu dubultu standartu veidošanos;

66.  pilnvaro Eiropas Parlamenta delegāciju UNHRC 22. sesijā darīt zināmas šajā rezolūcijā paustās bažas un viedokļus; aicina delegāciju ziņot par savu apmeklējumu Cilvēktiesību apakškomitejai; uzskata par lietderīgu arī turpmāk nosūtīt Parlamenta delegāciju dalībai attiecīgajās UNHCR un ANO Ģenerālās asamblejas sesijās;

o
o   o

67.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES Īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 67. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un Ārlietu komitejas izveidotajai ES un ANO darba grupai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0250. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0058. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0504. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0503. (5) Līguma par Eiropas Savienību 2. pants, 3. panta 5. punkts un 6. pants.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūcija par apmācību tieslietu jomā ‐ tiesu koordinatori (2012/2864(RSP))

P7_TA(2013)0056 B7-0053/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. un 82. pantu, kuros paredzēta tādu pasākumu pieņemšana saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, kuru mērķis ir nodrošināt “atbalstu tiesnešu un tiesu iestāžu darbinieku mācībām”;

–  ņemot vērā 1991. gada 10. septembra rezolūciju par Eiropas tiesību akadēmijas dibināšanu(1), 2002. gada 24. septembra nostāju saistībā ar Padomes lēmuma par Eiropas Tiesiskās apmācības tīkla izveidi pieņemšanu(2), 2008. gada 9. jūlija rezolūciju par dalībvalstu tiesnešu lomu Eiropas tieslietu sistēmā(3) un 2009. gada 7. maija ieteikumu Padomei par ES krimināltiesiskuma telpas izveidi(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. aprīļa paziņojumu par Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu (COM(2010)0171),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei ‐ brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs ‐ Stokholmas programma(5),

–  ņemot vērā 2011. gada 13. septembra paziņojumu “Uzticēšanās veidošana tiesiskumam ES mērogā: Eiropas tiesiskās apmācības jauna dimensija” (COM(2011)0551),

–  ņemot vērā izmēģinājuma projektu tiesiskās apmācības jomā, kuru Parlaments ierosināja 2011. gadā,

–  ņemot vērā salīdzinošo pētījumu par tiesisko apmācību dalībvalstīs, kuru Parlamenta uzdevumā veica Eiropas tiesību akadēmija (ERA) konsorcijā ar Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu (EJTN) (6),

–  ņemot vēra Parlamenta 2010. gada 17. jūnija(7) un 2012. gada 14. marta(8) rezolūciju par apmācību tieslietu jomā,

–  ņemot vērā Nīderlandes pieredzi saistībā ar Eurinfra un tiesas koordinatoru Eiropas tiesību jomā tīklu, ko ir sākušas atdarināt citas dalībvalstis, jo īpaši Itālija ar tās Eiropas projektu Gaius, kā arī Dānija, Rumānija un Bulgārija, un kura pamatā ir trīs pīlāri: a) uzlabot Eiropas tiesību informācijas līdzekļu pieejamību, izmantojot tīmekļa tehnoloģijas, b) uzlabot tiesnešu zināšanas Eiropas tiesību jomā un c) izveidot un uzturēt tīklu, kurā piedalās tiesas koordinatori Eiropas tiesību jomā,

–  ņemot vērā lielo progresu informācijas tehnoloģijas jomā, ar kuru palīdzību, piemēram, e-mācības var arvien vairāk izmantot kā elastīgu instrumentu, lai padarītu tās pieejamas lielākam tiešo lietotāju skaitam neatkarīgi no laika un vietas, savukārt progresīvu tehnoloģiju ‐ jo īpaši pilnveidotas meklētājprogrammas ‐ var izmantot informācijas vākšanai, lai uzlabotu tiesību aktu pieejamību,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par tiesisko apmācību ‐ tiesas koordinatoriem (O-000186/2012 – B7-0112/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā mūsu tiesību sistēmu izcelsme ir kompleksa, un saskaņā ar jaunāko zinātnisko eseju(9) romiešu tiesības ir uzskatāmas par daudzkulturālu sistēmu, nevis vienas kultūras nošķirtu attīstību, un vispārējās tiesības (neņemot vērā to radniecību ar prētoru tiesībām, taisnīguma tiesībām un kanonisko tiesību ietekmi), iespējams, ir plašāk zināmas kā ”anglonormāņu“ tiesības; tā kā tiesiskums ir viens no mums kopējiem elementiem un viena no vērtībām, ko Eiropas tiesības ir devušas pasaulei; tā kā gan praktizējošiem juristiem, gan tiesnešiem ir jāīsteno holistiska pieeja attiecībā uz tiesībām;

B.  tā kā dalībvalstu tiesneši nedrīkst neievērot Eiropas tiesības, jo viņi ir un viņiem ir jābūt Eiropas tiesnešiem, kam prasīts pildīt būtisku lomu situācijā, kad mums ir vajadzīgs vairāk Eiropas; tā kā tas neliedz attīstīt Eiropas tiesisko kultūru, kurā daudzveidība tiek cildināta par kopēju vērtību;

C.  tā kā ikviena dalībvalsts tiesa ir ES tiesību tiesa;

D.  tā kā, palielinoties dalībvalstu skaitam un Eiropas Savienības Tiesas noslogojumam, dalībvalstu tiesām ir jāizmanto visi to rīcībā esošie līdzekļi, lai sekmētu efektīvu un ātru piekļuvi tiesai;

E.  tā kā ir vajadzīgi rentabli līdzekļi, lai uzlabotu tiesnešu apmācību un piekļuvi tiesībām;

F.  tā kā būtu ļoti vērtīgi sekmēt ieceri par dalībvalstu tiesas koordinatoriem Eiropas tiesību jomā un to sadarbību Eiropas līmenī; tā kā savstarpēji savienota tiesas koordinatoru tīkla galvenā funkcija būtu nodrošināt tiesnešiem iespēju drošā digitālā vidē (izmantojot īpaši izstrādātu sociālo plašsaziņas līdzekli vai e-tiesiskuma portālu) savā ikdienas darbā viegli konsultēties ar kolēģiem citās dalībvalstīs par tādiem jautājumiem kā spēkā esošajos Eiropas tiesību aktos (direktīvās vai regulās) lietoto īpašo terminu interpretāciju; tā kā šie “koherentie loki” radītu lielāku vienveidību ES tiesību aktu piemērošanā, vienlaikus mazinot prejudiciālu nolēmumu pieprasījumu skaitu, taču neapdraudot Tiesas lomu;

G.  tā kā Parlaments jau ir noteicis, ka viens no problēmu (izmaksas, valodu mācības, rentabilitāte) risināšanas veidiem ir izmantot modernās tehnoloģijas un finansēt lietojumprogrammu “apps” izstrādi (datora lietojumprogrammas, kas paredzētas lietošanai personālajos datoros, mobilajos tālruņos, planšetdatoros u. c.);

H.  tā kā varētu sākt ar ES tiesību vispārējo daļu, jo elektroniskā zināšanu pārvaldība nodrošina plašāku piekļuvi visjaunākajai informācijai;

I.  tā kā, ja katra dalībvalsts sāktu izstrādāt savu tehnoloģiju un digitālas struktūras, kas ļautu nodrošināt digitālos rīkus, tiktu izšķiesti enerģijas un finanšu resursi, jo īpaši šajos laikos, kad ekonomiskie resursi ir ierobežoti;

J.  tā kā ir jāizvairās no centienu dublēšanās un jāveicina kvalitatīvu apmācības projektu atkārtota izmantošana; tā kā šajā sakarībā ir vajadzīga ciešāka dalībvalstu sadarbība ES tiesību jomas zināšanu pārvaldībā;

K.  tā kā, jo īpaši izstrādājot meklētājprogrammas, ar kurām var meklēt spriedumus, atzinumus un ES tiesību aktus kopumā, dalībvalstīm jāņem vērā, vai šī tehnoloģija varētu būt noderīga tiesnešiem arī citās dalībvalstīs, ko tādā gadījumā varētu apvienot, koordinēt un izstrādāt kopīgi;

L.  tā kā ir jāievieš sistēma apmācības produktu atkārtotai izmantošanai, piemēram, ierakstot un tulkojot/dublējot/subtitrējot lekcijas un šīs darbības līdzfinansējot;

M.  tā kā viss iepriekš minētais ir jāapkopo vienā tiesnešu zināšanu pārvaldības ģenerālplānā, attiecīgā gadījumā izmantojot e-tiesiskuma portālu;

N.  tā kā Vienotie Eiropas tirdzniecības noteikumi, kad tie tiks pieņemti, nodrošinās izmēģinājuma lauku Eiropas tiesību tiesas koordinatoru tīklam, dodot iespēju dalībvalstu tiesnešiem panākt horizontālu saskaņotību jomās, kurās Tiesai ir neliela prakse vai tās nav nemaz, taču, protams, nedublējot specializētus tīklus šajā jomā;

O.  tā kā interesei par citām sistēmām, atvērtībai ‐ tostarp pret jaunu tehnoloģiju un metožu izmantošanu ‐ un dialogam ir jābūt lozungiem Eiropā un pasaulē, kurā tiesībām un to praktiķiem būs jābūt novatoriskākiem attiecībā uz to pieeju zināšanu pārvaldībai;

P.  tā kā tas var labvēlīgi ietekmēt sabiedrības uzskatus par Eiropas Savienību ‐ jo vairāk būs brīvi pieejama ar faktiem pamatota informācija, jo mazāka būs uzticība mītiem un maldiem par Savienību kā tādu, tās tiesībām un darbu, un jo plašākas iespējas godīgām debatēm un politiskām diskusijām(10);

Q .  tā kā tas ir vēl viens Eiropas tiesiskās kultūras veidošanas aspekts, taču pastāv vēl citi aspekti; tā kā ir nepieciešams universitātēs un juridiskajās augstskolās ieviest jaunas apmācības metodes un jaunas mācību programmas, kurās uzsvars tiek likts uz valodu apguvi un tiek veicinātas salīdzinošo tiesību un starptautisko tiesību mācības ‐ programma Erasmus (tiesību zinātņu studentiem un tiesnešiem) bija tikai pirmais solis;

R.  tā kā ir pienācis laiks virzīties uz priekšu, sākot ar atklātu diskusiju par tiesnešu un praktizējošo juristu juridisko apmācību un juridisko izglītību forumā, kurā iesaistīti tiesu iestāžu darbinieki, attiecīgās valstu iestādes, tostarp tiesnešu un tiesas iestāžu darbinieku apmācību skolu padomes, un Eiropas tiesību akadēmija (ERA), Eiropas Tiesiskās apmācības tīkls (EJTN) un Eiropas tiesību institūts (ELI),

1.  atkārtoti uzsver un apstiprina Parlamenta 2010. gada 17. jūnija un 2012. gada 14. marta rezolūciju par apmācību tieslietu jomā,

2.  aicina Komisiju paātrināt līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu izmēģinājuma projekta ietvaros;

3.  prasa Komisijai atbalstīt un sponsorēt dalībvalstu tiesu koordinatorus Eiropas tiesību jomā un dalībvalstu tiesas koordinatoru tīklu savstarpējus savienojumus, vienlaikus veicinot un popularizējot šīs rezolūcijas un 2010. gada 17. jūnija un 2012. gada 14. marta rezolūciju apsvērumos ietvertās idejas;

4.  vērš uzmanību uz iespējamajiem ieguvumiem ekonomikai un jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, ko sniegtu e-mācību un jaunu tehnoloģiju, jo īpaši meklētājprogrammu, izstrāde un izmantošana;

5.  uzskata, ka juristu profesionālajā attīstībā ir jāuzsver nepieciešamība pēc kopējiem profesionālās ētikas standartiem, tiesnešu neatkarības un objektivitātes un tādas pieejas Eiropas regulējumam, kurā tiek respektēta daudzveidība, jo tikai tādējādi var panākt patiesu savstarpēju uzticību;

6.  norāda, ka dalībvalstu tiesību sistēmas, neraugoties uz to daudzveidību, ir pamatotas uz kopējiem principiem un tām ir kopējas saknes; atgādina, ka pirms dažiem gadsimtiem juridiskās profesijas Eiropā tika uzskatītas par vienotu praktizējošo juristu struktūru, kuri spēj sniegt konsultācijas, sagatavot juridiskus dokumentus un aizstāvēt tiesā jebkurā Eiropas daļā; uzskata, ka, veidojot Eiropas Savienības politiku tiesiskās apmācības jomā, ir jāiedvesmojas no iepriekš minētā fakta, kurš apliecina, ka praktizējošu juristu pilnīga mobilitāte ir faktiski iespējama;

7.  visbeidzot, ierosina Komisijai 2013. gada vasarā rīkot forumu, proti, Mesīnas kongresu Eiropas tiesiskās kultūras izveidei, kur tiktos visu līmeņu tiesneši nolūkā diskutēt par jomu vai jomām, kurās nesen radušies strīdi vai problēmas, lai veicinātu diskusijas, veidotu kontaktus, radītu saziņas kanālus un viestu savstarpēju uzticību un sapratni; uzskata, ka šāds forums dotu vēsturisku iespēju kompetentajām iestādēm un ekspertiem, tostarp augstskolām un profesionālām struktūrām, diskutēt par tiesiskās apmācības politiku un juridiskās izglītības nākotni Eiropā;

8.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

(1) OV C 267, 14.10.1991., 33. lpp. (2) OV C 273 E, 14.11.2003., 99. lpp. (3) OV C 294 E, 3.12.2009., 27. lpp. (4) OV C 212 E, 5.8.2010., 116. lpp. (5) OV C 285 E, 21.10.2010., 12. lpp. (6) http://www.europarl.europa.eu/delegations/en/studiesdownload.html?languageDocument=EN&file=60091 (7) OV C 236 E, 12.8.2011., 130. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0079. (9) P.G. Monateri, Black Gaius. A Quest for the Multicultural Origins of the “Western Legal Tradition’, 51 Hastings Law Journal, 2000, 479 et seq.; http://www.jus.unitn.it/cardozo/users/pigi/blackgaius/bge.pdf (10) Attiecībā uz mītiem par ES iesaistīšanos krimināltiesībās skatīt, piemēram, šo izcilo darbu “Opting out of EUR Criminal law: What is actually involved?”, autori Hinarejos, Spencer un Peers, CELS Working Paper, New Series, No 1, http://www.cels.law.cam.ac.uk/publications/working_papers.php

Eiropas Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūcija par Eiropas Investīciju bankas 2011. gada pārskatu (2012/2286(INI))

P7_TA(2013)0057 A7-0016/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2011. gada pārskatu,

–  ņemot vērā 15., 126., 175., 208., 209., 271., 308. un 309. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) un tā 5. protokolu par EIB Statūtiem,

–  ņemot vērā 2012. gada 29. marta rezolūciju par Eiropas Investīciju banku (EIB) ‐ 2010. gada pārskats(1),

–  ņemot vērā 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropadomes secinājumus, kuros jo īpaši paredzēts palielināt EIB kapitālu par EUR 10 miljardiem,

–  ņemot vērā 2012. gada 29. jūnija Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2012. gada 26. jūnija ziņojumu “Ceļā uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”,

–  ņemot vērā ziņojumu “Riska dalīšanas instrumenti” (pērn ar koplēmuma procedūru pieņemto dokumentu kopums) un jo īpaši Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu,

–  ņemot vērā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) kapitāla palielinājumu, jo īpaši saistībā ar jautājumu par EIB un ERAB attiecībām un iespējamo darbības pārklāšanos;

–  ņemot vērā lēmumu paplašināt ERAB darbību, ietverot Vidusjūras reģionu,

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1639/2006/EK, ar ko izveido konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (2007. līdz 2013. gads), un Regulu (EK) Nr. 680/2007, ar ko paredz vispārīgus noteikumus Kopienas finansiālā atbalsta piešķiršanai Eiropas transporta un enerģētikas tīklu jomā (COM(2011)0659), ar kuru ievieš stratēģijas “Eiropa 2020” iniciatīvas “Projektu obligācijas” izmēģinājuma posmu,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai, ar ko Eiropas Centrālajai bankai piešķir īpašus uzdevumus saistībā ar kredītiestāžu uzraudzības politiku (COM(2012)0511), un priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Regulu (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza attiecībā uz tās mijiedarbību ar Padomes Regulu (ES) Nr. …/…, ar ko Eiropas Centrālajai bankai piešķir īpašus uzdevumus saistībā ar kredītiestāžu uzraudzības politiku (COM(2012)0512), kuru mērķis ir izveidot Eiropas banku savienību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1080/2011/ES (2011. gada 25. oktobris),, ar ko Eiropas Investīciju bankai piešķir ES garantiju zaudējumiem saistībā ar aizdevumiem un aizdevumu garantijām projektiem ārpus Savienības un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 633/2009/EK(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas atzinumu (A7-0016/2013),

A.  tā kā ierobežotie publiskā budžeta resursi, pārmērīgie valstu parādi un ar tiem saistītie koriģējošie pasākumi, kas bieži vien negatīvi ietekmē kopējo pieprasījumu, apvienojumā ar finanšu iestāžu neatbilstošu regulēšanu atsevišķos gadījumos rada ekonomikas lejupslīdes spirāli ES līmenī, izdara lejupslīdes spiedienu uz investīcijām, jo īpaši attiecībā uz MVU, un negatīvi ietekmē izaugsmi, konkurētspēju un darbvietu izveidi Savienībā;

B.  tā kā EIB tika izveidota ar Romas līgumu un pilda “Eiropas Savienības bankas” lomu, kuras mērķis ir palīdzēt īstenot Savienības prioritātes, atlasot ekonomiski drošus projektus ES investīcijām; tā kā EIB kā bezpeļņas banka arī papildina komercbanku darbību un finanšu sistēmu kopumā, novēršot trūkumus tirgus darbībā;

C.  tā kā pašreizējā parāda, ekonomikas un finanšu krīze ir nopietni ietekmējusi daudzu dalībvalstu ekonomikas attīstību un pasliktinājusi stāvokli sociālajā jomā, vienlaikus liekot dalībvalstīm adekvāti reaģēt, īstenojot ekonomikas atveseļošanas pasākumus, un izveidot stabilu pamatu turpmākai izaugsmei un nodarbinātībai; tā kā, ņemot vērā publisko resursu nepietiekamību, EIB, palielinot aizdevumus un piedaloties ekonomiski drošos investīciju projektos, var veicināt sociālo kohēziju un ekonomikas izaugsmi dalībvalstīs, kuras pašlaik saskaras ar finanšu problēmām;

D.  tā kā EIB savas operācijas ārpus ES veic ar mērķi atbalstīt ekonomiski dzīvotspējīgus projektus, kuri atbilst Savienības ārējās darbības politikai;

E.  tā kā EIB savā darbībā nākas saskarties ar vāji regulētām, nepārredzamām vai neatsaucīgām jurisdikcijām, tostarp: i) rūpīgi pārbaudot savās aizdošanas operācijās izmantoto finanšu starpnieku spēju novērst naudas atmazgāšanu un cīnīties pret terorisma finansēšanu, lai tie pienācīgi identificētu EIB līdzekļu galīgos saņēmējus saskaņā ar ES direktīvām, ko piemēro naudas atmazgāšanas novēršanas un cīņas pret terorisma finansēšanu jomā, vai Finanšu darījumu darba grupas (FATF) standartiem, un ii) uzraugot aizdevumu atmaksāšanu EIB šādās jurisdikcijās;

F.  tā kā ES un jo īpaši eurozonā ir ieviesti jauni ekonomiskās, fiskālās un budžeta pārraudzības un disciplīnas noteikumi, lai nodrošinātu spēju atmaksāt valsts parādu;

G.  tā kā šis noteikumu kopums ir steidzami jāpapildina ar pasākumiem ekonomikas, rūpniecības, izaugsmes, konkurētspējas, inovāciju un nodarbinātības veicināšanai, kam nepieciešams mobilizēt ES budžeta līdzekļus un EIB aizdevumu izsniegšanas spēju un kompetenci;

H.  tā kā EIB ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt AAA kredītreitingu, lai nezaudētu piekļuvi pasaules kapitāla tirgiem, izmantojot pievilcīgus finansēšanas nosacījumus, kurus var nodot tālāk galīgajiem projektu virzītājiem; tā kā EIB investīcijām ir jāatbilst arī ES politikas virzieniem, īpašu uzmanību pievēršot izaugsmei un nodarbinātībai;

I.  tā kā EIB izsniegto aizdevumu summa saruka no EUR 72 miljardiem 2010. gadā līdz EUR 61 miljardam 2011. gadā, jo to milzīgais pieaugums 2009. un 2010. gadā, reaģējot uz pirmo krīzes vilni, iztukšoja bankas kapitāla bāzi,

1.  atzinīgi vērtē EIB pilnvarnieku lēmumu par bankas kapitāla palielinājumu par EUR 10 miljardiem, kas ļautu tai 2013.–2015. gadā gandrīz par EUR 60 miljardiem palielināt aizdevumus un kopumā piesaistīt investīcijas aptuveni EUR 180 miljonu apmērā; tomēr atzīmē, ka šīs investīcijas, pat ja tās tiktu nodrošinātas minētajā veidā, gadā sasniegtu 0,5 % no ES IKP; tādēļ uzskata, ka kapitāla turpmāka palielināšana Savienībai būtu ļoti noderīga, jo tai nepieciešama ekonomiskā izaugsme;

2.  aicina EIB izvērtēt 2009. un 2010. gadā veikto krīzes pārvarēšanas pasākumu efektivitāti un ilgtspējību, un iegūtos rezultātus izmantot lēmumu pieņemšanā par prioritātēm attiecībā uz kapitāla palielināšanas investīciju plāniem;

3.  iesaka jauno aizdevumu izsniegšanas spēju saskaņot ar ES prioritātēm izaugsmes veicināšanā un darbvietu izveidē un to piemērot jo īpaši šādās četrās jomās: finansēšanas iniciatīvas pieejamība ES MVU, ES iniciatīva “Inovācija un prasmes”, ES resursu efektivitātes iniciatīva un ES stratēģiskās infrastruktūras iniciatīva, aptverot visas dalībvalstis, bet galveno uzmanību pievēršot mazāk attīstītiem reģioniem, vienlaikus saglabājot diversificētu investīciju portfeli;

4.  mudina izmantot ar riska kapitāla un finanšu instrumentu palīdzību iegūtos līdzekļus jaunām investīcijām saskaņā ar EIB aizdevumu izsniegšanas pilnvarām;

5.  atgādina, ka organizēta ES institūciju (Komisijas un EIB) sadarbība, iesaistot arī citas institūcijas, šķiet, būtu efektīvāka nekā to konkurence;

6.  prasa EIB savu pilnvaru robežās resursus stratēģiski novirzīt katras dalībvalsts specifisko vajadzību apmierināšanai;

7.  uzsver, ka ir vairāk jāizmanto Komisijas un EIF/EIB grupas pašreizējās kopīgās iniciatīvas, piemēram, JEREMIE, ko līdz ar struktūrfondiem (arī ELENA vai EPEC) izmanto MVU finansēšanai, lai nodrošinātu tehnisko un finanšu konsultantu pakalpojumus, kā arī tādus instrumentus kā PROGRESS un JASMINE ‐ mikrofinansēšanas projektu finansēšanai, jo īpaši tajos ES reģionos, kuros bezdarbniekiem ir ļoti grūti atrast darbu; vienlaikus mudina Komisiju šim nolūkam EIB/EIF darīt pieejamus atbilstošus budžeta resursus, lai palielinātu no šīm programmām finansēto projektu skaitu;

8.  vēlreiz apstiprina, cik svarīga ir EIB brīvprātīgā apņemšanās ievērot pašreizējās “Bāzeles II” kapitāla prasības, un mudina to ievērot arī gaidāmās “Bāzeles III” prasības, vienlaikus paturot prātā savu darbību īpašo raksturu;

9.  uzskata, ka EIB, kam kā bankai ir jāsaglabā AAA reitings, nedrīkst sevi pakļaut tādām finanšu intervencēm, kurām parasti vajadzētu būt iekļautām publiska budžeta investīciju iedaļā, kādas ES budžetā nav;

10.  atgādina par savu jau vairākus gadus atkārtoti pausto uzstājīgo prasību EIB pakļaut banku prudenciālajai uzraudzībai;

11.  ierosina, lai šī regulatīvā uzraudzība tiktu veikta vienā no šādiem veidiem:

12.  aicina Komisiju Parlamentam sniegt apliecinājumu tam, ka EIB darbības atbilst konkurences noteikumiem, jo īpaši attiecībā uz citām kredītiestādēm;

13.  atkārtoti ierosina, lai Eiropas Savienība kļūtu par EIB locekli;

14.  uzskata, ka pašreizējā laikposmā un tikmēr, kamēr būtiski atšķirsies procentu likmes dažādās eurozonas dalībvalstīs, EIB darbībai ir aizvien lielāka nozīme saistībā ar ES centieniem risināt šo problēmu;

15.  uzskata ‐ lai izstrādātu kopīgus EIB un ES finanšu instrumentus, ir savlaicīgi jāievieš pienācīgs satvars, lai uzraudzītu EIB darbību un palielinātu tās demokrātisko pārskatatbildību, iesaistot Parlamentu un Padomi; šim satvaram būtu jāļauj EIB arī turpmāk izvērtēt projektus atkarībā no to lietderības, lai ilgtermiņā nodrošinātu EIB kapitāla resursu ilgtspējīgu izmantošanu, un ar tā palīdzību būtu jāatbrīvo vadības struktūras, finanšu starpnieki un galīgie saņēmēji no pārmērīga administratīvā sloga;

16.  iesaka EIB un ES finanšu instrumentu izmantošanā balstīties uz ex ante politikas mērķiem un kritērijiem apvienojumā ar pārredzamu un efektīvu ex post ziņošanas sistēmu, kas ļaus saglabāt EIB neatkarību projektu atlasē un pienācīgu uzcītību;

17.  atzinīgi vērtē stratēģijas “Eiropa 2020” iniciatīvu “Projektu obligācijas” un prasa ātrāk uzlabot izmēģinājuma posmu un nekavējoties novērtēt tā rezultātus, lai varētu sākt minētās iniciatīvas otro posmu; uzskata, ka šai iniciatīvai būtu jāveicina nozaru un infrastruktūras līdzsvarota attīstība visās dalībvalstīs un tai nevajadzētu palielināt atšķirības starp vairāk un mazāk attīstītiem PPP/ projektu finansēšanas tirgiem ES;

18.  uzskata, ka EIB būtu jāpalīdz apkarot korupciju un novērst pārredzamības trūkumu ES dalībvalstīs un valstīs ārpus ES, kurās tā darbojas, jo īpaši vācot atbilstošu informāciju par līdzekļu saņēmējiem un finanšu starpniekiem ‐ īpašu uzmanību pievēršot aizdevumu pieejamībai MVU un to saiknei ar vietējo ekonomiku ‐ un publicējot informāciju par izmaksātajām kopsummām, attiecīgo līdzekļu saņēmēju, jo īpaši MVU, skaitu un nosaukumu, kā arī reģioniem un sektoriem, kuriem tie piešķirti; turklāt aicina EIB darboties saskaņā ar ES līguma 3. panta 5. punktu, kurā, kā to apstiprināja Eiropas Savienības Tiesa savā 2011. gada 21. decembra nolēmumā ATAA lietā, noteikts, ka Savienība sniedz ieguldījumu stingrā starptautisko likumu un jo īpaši ANO Hartas principu, ievērošanā;

19.  mudina EIB arī turpmāk censties novērst ārzonas finanšu centru vai neatsaucīgu jurisdikciju iesaistīšanu savās finanšu operācijās; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu attiecībā uz kritērijiem, kas jāizmanto to trešo valstu identificēšanai, kuras neievēro minimālos pareizas pārvaldības standartus nodokļu jomā; uzskata, ka Komisijai būtu jāuzsāk dialogs ar EIB, lai nodrošinātu šo kritēriju pienācīgu piemērošanu projektu, līdzekļu saņēmēju un starpnieku atlasē; ņemot vērā neseno gadījumu kalnrūpniecības nozarē, aicina EIB norādīt, kādas procedūras un standartus var pieņemt, ja šāds gadījums atkārtosies nākotnē;

20.  atgādina, ka finansējuma trūkums ir tikai viens no iespējamiem šķēršļiem investīcijām un ka investīciju piesaisti bieži vien var novilcināt vāja administratīvā veiktspēja un vāja projektu vadība; tādēļ mudina EIB turpināt paplašināt tehnisko un finanšu konsultāciju sniegšanu, mudināt banku nozares partnerus un citus finanšu starpniekus pašiem attīstīt tehnisko un finanšu konsultēšanu un apsvērt iespēju izdot uz paraugpraksi balstītu vadlīniju kopumu;

21.  atgādina, ka finansējuma trūkums, jo īpaši MVU, ir galvenā problēma vairākās dalībvalstīs; prasa EIB paplašināt savas darbības, lai atbalstītu MVU, uzņēmējdarbības un eksporta finansēšanu, jo tā ir ļoti svarīga ekonomikas atlabšanai; uzskata, ka ikvienam pasākumam, kura mērķis ir uzlabot MVU finansēšanas nosacījumus, būtu jāatbilst šādām trijām pamatiezīmēm: i) pietiekama tīkla kapilaritāte, ii) EIB preferenciālās finansēšanas izmaksu iespējami liela atdeve apkalpoto MVU skaita ziņā un iii) pielāgošanās konkrēto valstu specifiskajām vajadzībām un ES politikas mērķiem;

22.  mudina EIB sadarbībā ar Komisiju turpināt izstrādāt riska dalīšanas instrumentus, lai optimizētu ES spēju pārvaldīt risku un EIB aizdošanas spēju;

23.  uzskata, ka dalībvalstu publiskās finanšu iestādes spēj nodrošināt EIB preferenciālās finansēšanas izmaksu atdevi apkalpoto MVU skaita ziņā; tādēļ aicina EIB arī turpmāk piemērot MVU paredzētos finanšu instrumentus, izmantojot dalībvalstu publiskās finanšu iestādes, ja tās atbilst EIB aizdošanas prasībām; atzinīgi vērtē Ilgtermiņa investoru kluba darbības, kuru mērķis ir pastiprināt sadarbību starp EIB un svarīgākajām dalībvalstu iestādēm;

24.  turklāt mudina Komisiju un EIB izveidot īpaši MVU paredzētu EIB aizdevumu instrumentu, kas apkalpotu šādus partnerus, lai paplašinātu EIB aizdevumus, aptverot šādus mazākus finanšu starpniekus (un arī mazākus MVU), kuri pašlaik netiek pietiekami apkalpoti, jo īpaši to ierobežotā kredītprofila dēļ;

25.  lai saglabātu pašreizējo labklājības līmeni laikā, kad dalībvalstis pārstrukturē publisko finansējumu, mudina EIB grupu un Komisiju turpināt atbalstīt sociālās ekonomikas sektoru un jaunos uzņēmējus, izmantojot dažādas iniciatīvas, piemēram, īpašam mērķim paredzētus aizdevumus un garantiju shēmas; jo īpaši atzinīgi vērtē jaunas investīciju platformas izveidi, kas nodrošina finansējuma pieejamību sociālajiem uzņēmumiem, kuri ar savu uzņēmējdarbības modeļu palīdzību aktīvi risina pašreizējās sociālās problēmas, un mudina EIB cieši sadarboties ar Komisiju un nozares pārstāvjiem sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvas ietvaros;

26.  aicina EIB cita starpā atbalstīt pašreizējās krīzes visvairāk skartās dalībvalstis, finansējot dzīvotspējīgas darbības, kas paredzētas nodarbinātības un ekonomikas izaugsmes veicināšanai; atgādina, ka sadarbība starp EIB un struktūrfondiem grūtībās nonākušās dalībvalstīs ir vajadzīga, lai izdarītu drošas un produktīvas publiskās un privātās investīcijas un īstenotu infrastruktūras projektus;

27.  atzinīgi vērtē EIB strukturālo programmu aizdevumu sistēmu, kas sniedz būtisku ieguldījumu projektu līdzfinansēšanā no dalībvalstu budžeta ES struktūrfondu kontekstā; mudina EIB paplašināt savu atbalstu, lai veicinātu nepieciešamās investīcijas dalībvalstīs, kuras smagi skārusi ekonomikas krīze; tomēr norāda, ka šim pasākumam arī turpmāk vajadzētu būt nošķirtam no struktūrfondu programmām un pēc pašreizējās krīzes pārvarēšanas no tā būtu pakāpeniski jāatsakās;

28.  atzinīgi vērtē EIB lomu, palīdzot izveidot finanšu instrumentus, kas paredzēti kultūrai, izglītībai un radošajai nozarei, un uzskata, ka EIB jāturpina izstrādāt iniciatīvas kultūras un izglītības pasākumu atbalstam;

29.  ņemot vērā trūcīgos publiskos resursus, mudina EIB arī turpmāk finansiāli atbalstīt veselības aizsardzības nozari un jo īpaši slimnīcu infrastruktūras celtniecību, nomaiņu un modernizēšanu;

30.  atbalsta EIB centienus turpināt investēt pētniecības un inovācijas projektos, jo īpaši ar riska dalīšanas finanšu mehānisma palīdzību un raugoties no pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” perspektīvas, galveno uzmanību pievēršot jaunu tehnoloģiju laišanai tirgū un ņemot vērā arī zaļās tehnoloģijas; aicina EIB veikt tādas darbības, kuru mērķis ir mazināt atšķirības dažādo ES dalībvalstu ekonomikā pētniecības un inovāciju jomā, jo šīs atšķirības apdraud vienotā tirgus pienācīgu darbību ilgtermiņā;

31.  mudina EIB kopā ar Komisiju turpināt centienus novatorisku finanšu instrumentu pilnveidošanā, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu ierobežotos ES budžeta resursus, piesaistītu privātos finansējuma avotus, veicinātu riska dalīšanas instrumentu izmantošanu svarīgāko investīciju finansēšanai ES, cita starpā ņemot vērā tādas jomas kā lauksaimniecība, darbība klimata jomā, energoefektivitāte un resursu efektīva izmantošana, atjaunojamie energoresursi, ilgtspējīgi transporta veidi, inovācijas, Eiropas komunikāciju tīkli, izglītība un pētniecība, un tādējādi atvieglotu pāreju uz zināšanās balstītu ilgtspējīgu tādas Eiropas Savienības attīstību, kuras pamatā ir ilgtspējīga konkurētspēja;

32.  atzinīgi vērtē EIB pēdējos gados aizvien lielāko aktivitāti energoefektivitātes jomā un mudina Komisiju un EIB strādāt kopā, izmantojot sinerģijas un uzsākot jaunas kopīgas iniciatīvas, jo īpaši ņemot vērā investīciju vajadzības un nesen pieņemtās Energoefektivitātes direktīvas radītās iespējas; aicina EIB, nosakot jaunās kopīgās iniciatīvas energoefektivitātes jomā, cita starpā ņemt vērā energopakalpojumu uzņēmuma (ESCO) īpašo lomu;

33.  atzinīgi vērtē EIB pilnvaru pārskatīšanu attiecībā uz tās darbībām ārpus Savienības; atbalsta to, ka EIB īpašu uzmanību velta investēšanai ilgtermiņa labklājībā un stabilitātē ES kaimiņvalstīs ‐ jo īpaši Vidusjūras reģionā un valstīs, kuras gatavojas iestāties ES ‐, finansiāli atbalstot tādas jomas kā savstarpēja savienojamība, izaugsme, klimata pārmaiņas, ārvalstu tiešās investīcijas Eiropā un MVU;

34.  iesaka nodrošināt ES dotāciju vieglāku pieejamību ES bankai un pastiprināt sinerģiju ar ES instrumentiem jauno pilnvaru ietvaros un mudina popularizēt inovatīvu finanšu instrumentu, tostarp MVU paredzētu pašu kapitāla un riska dalīšanas instrumentu, plašāku izmantošanu ārpus ES un paredzēt mikrokredītu finansēšanas iespējas;

35.  atzinīgi vērtē EIB reģionālās iniciatīvas, jo īpaši Baltijas jūras reģionā un Donavas reģionā, lai uzlabotu šo reģionu vispārējo ilgtspējību un konkurētspēju; uzskata, ka šīs iniciatīvas ietver paraugpraksi attiecībā uz iespēju paplašināt atbalsta sniegšanu, aptverot arī citus ES reģionus;

36.  atzinīgi vērtē EIB līdzdalību Eiropas banku koordinēšanas iniciatīvā “Vīne”, kuras mērķis ir novērst pārrobežu banku grupu plašu un nekoordinētu darbības pārtraukšanu Centrāleiropā, Austrumeiropā un Baltijas reģionā, kā arī gaidāmajā kopīgajā starptautiskajā finanšu iestāžu rīcības plānā Centrāleiropas, Austrumeiropas un Dienvidaustrumeiropas dalībvalstu un kandidātvalstu atveseļošanās un izaugsmes veicināšanai;

37.  mudina EIB turpināt uzlabot centienus veikt savas aizdevumu operācijas ārpus ES un pastiprināt sadarbību ar vispārējās un reģionālās attīstības bankām, kā arī attīstības finanšu aģentūrām dalībvalstīs, lai samazinātu izmaksas un panāktu resursu efektīvāku izmantošanu;

38.  uzskata, ka saistībā ar gaidāmo ES platformu ārējai koordinācijai un attīstībai, par kuru Komisijai jāsagatavo priekšlikums, EIB būtu jāuzņemas īpaša ES bankas un EK/EĀDD dabiska partnera loma, atbalstot ES ārpolitikas mērķus minētās platformas kontekstā un sniedzot ekspertu slēdzienus tehniskajā un finanšu jomā;

39.  atgādina, ka dažādu mehānismu kombinētas izmantošanas kontekstā ir svarīgi maksimāli apvienot trūcīgos budžeta resursus ne tikai no ES budžeta, bet arī no citiem avotiem un panākt atbilstību ES politikas virzieniem un standartiem;

40.  mudina EIB, kad vien tas ir iespējams, pilnībā izmantot sinerģijas potenciālu, cieši sadarbojoties ar ERAB;

41.  ņemot vērā kapitāla grūto pieejamību investēšanai zaļajā ekonomikā, atzinīgi vērtē EIB darbības, kuru mērķis ir atbalstīt Eiropas pāreju uz gudrāku, zaļāku un ilgtspējīgāku ekonomiku;

42.  aicina EIB ievērot Orhūsas konvencijas, Regulas (EK) Nr. 1367/2006 un Regulas (EK) Nr. 1049/2001 noteikumus, izveidojot publisku dokumentu reģistru, jo tas ir nepieciešams, lai garantētu tiesības piekļūt dokumentiem, tostarp tiem, kas attiecas uz EIB vispārējo aizdevumu galīgajiem saņēmējiem;

43.  atgādina, ka EIB ir pienākums cita starpā nodrošināt, lai tiktu ievērots Eiropas tiesību kopums vides, darba, sociālo tiesību, pārredzamības, publiskā iepirkuma un cilvēktiesību jomā;

44.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Investīciju bankai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0119. (2) OV L 280, 27.10.2011., 1. lpp. (3) COM(2012)0510.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūcija par Laosu ‐ Sombath Somphone lieta (2013/2535(RSP))

P7_TA(2013)0058 RC-B7-0054/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Laosu,

–  ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos preses sekretāra Laosā 2012. gada 21. decembra paziņojumu,

–  ņemot vērā augstās pārstāves Catherine Ashton preses sekretāra 2012. gada 21. decembra paziņojumu par Sombath Somphone pazušanu Laosā,

–  ņemot vērā ASV valsts sekretāres Hilarijas Klintones 2013. gada 16. janvāra paziņojumu par Laosas pilsoniskās sabiedrības vadošā pārstāvja Sombath Somphone pazušanu;

–  ņemot vērā Laosas Ārlietu ministrijas 2012. gada 19. decembra paziņojumu un Laosas vēstnieka ANO 2013. gada 4. janvāra paziņojumu,

–  ņemot vērā daudzu Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu deputātu vēstules un 65 NVO 2013. gada 17. janvāra kopīgu atklāto vēstuli Laosas ministru prezidentam par Sombath Somphone pazušanu,

–  ņemot vērā Āzijas Foruma cilvēktiesībām un attīstībai 2013. gada 4. janvāra vēstuli Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) Starpvaldību komisijas cilvēktiesību jautājumos priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā 2008. gada ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu (ICCPED), kuru ir parakstījusi Laosa, un ANO 1992. gada 18. decembra Deklarāciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gadā pieņemto Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), ko Laosa ir ratificējusi 2009. gadā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) 2010. gada 21. septembra vispārējo periodisko pārskatu par Laosu,

–  ņemot vērā 1997. gada 1. decembrī noslēgto ES un Laosas Tautas Demokrātiskās Republikas sadarbības nolīgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2012. gada 15. decembrī Laosas galvaspilsētā Vjentjanā pazuda ievērojams sociālās attīstības un jauniešu izglītības aktīvists Sombath Somphone; tā kā viņa ģimenes iegūtajos videonovērošanas ierakstos redzams, ka Sombath Somphone savā pazušanas dienā pēdējo reizi tika redzēts plkst. 18.00 kopā ar vietējās policijas pārstāvjiem Thadeau policijas postenī un tika aizvests automašīnā civilās drēbēs tērptu vīriešu pavadībā;

B.  tā kā Laosas valdība 2012. gada 19. decembra paziņojumā apstiprināja, ka šis notikums ir uzņemts ar drošības kameru; tā kā iestādes apgalvo, ka Sombath Somphone kļuva par tādas cilvēku nolaupīšanas upuri, kuras iemesls bija personīgi vai ar uzņēmējdarbību saistīti konflikti;

C.  tā kā ANO un 65 starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ir paudušas bailes, ka Sombath Somphone varbūt ir pazudis piespiedu kārtā, iespējams, saistībā ar viņa darbu, kā arī nopietnas bažas par viņa drošību un par virzības un informācijas trūkumu saistībā ar Laosas iestāžu veikto izmeklēšanu viņa pazušanas lietā;

D.  tā kā Sombath Somphone ģimene kopš minētās dienas nav varējusi viņu sameklēt, neskatoties uz atkārtotiem aicinājumiem vietējām iestādēm un vairākkārtēju tuvējās apkārtnes pārmeklēšanu;

E.  tā kā Sombath Somphone ir plaši novērtēts un pazīstams saistībā ar savu izvērsto darbu ilgtspējīgas un taisnīgas attīstības jomā, īpaši, 1996. gadā izveidoto Apmācības centru aktīvai attīstībai (PADETC); tā kā viņam 2005. gadā tika piešķirta Ramon Magsaysay balva par vadošo lomu kopienas dzīvē;

F.  tā kā 2012. gada oktobrī Sombath Somphone kā Laosas nacionālās organizācijas komitejas loceklis bija viens no 9.  Āzijas un Eiropas Cilvēku saziņas foruma organizētājiem, kas notika pirms 9. Āzijas un Eiropas Sanāksmes (ASEM) Vjentjanā, un bija viens no galvenajiem runātājiem šajā forumā;

G.  tā kā 2013. gada 14.–18. janvāra nedēļā Laosu apmeklēja ASEAN deputātu grupa, lai savāktu datus par Sombath Somphone;

H.  tā kā Laosā tiek pārkāptas pamatbrīvības, jo īpaši preses un plašsaziņas līdzekļu brīvība, reliģiskās pārliecības brīvība, pulcēšanās brīvība, akadēmiskā brīvība un minoritāšu tiesības,

1.  pauž dziļas bažas par Sombath Somphone pazušanu, drošību un labklājību;

2.  pauž bažas par novēloto un nepārredzamo Sombath Somphone pazušanas izmeklēšanu; aicina Laosas iestādes veikt ātru, pārredzamu un rūpīgu izmeklēšanu saskaņā ar tās starptautisko cilvēktiesību saistībām un nodrošināt tūlītēju un drošu Sombath Somphone atgriešanos pie savas ģimenes;

3.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos cieši uzraudzīt Laosas valdības veikto izmeklēšanu Sombath Somphone pazušanas lietā;

4.  pieprasa Laosas iestādēm publiski no jauna apstiprināt, ka ilgtspējīgas attīstības un sociālā taisnīguma veicināšanai veiktais darbs ir likumīgs un leģitīms, lai apkarotu tādu gadījumu kā Sombath Somphone pazušana izraisītās bailes;

5.  atzinīgi vērtē 2013. gada janvārī notikušo ASEAN deputātu grupas Laosas apmeklējumu, kura mērķis bija iegūt informāciju par Sombath Somphone, un aicina ASEAN Cilvēktiesību komisiju izveidot izmeklēšanas komiteju, lai izmeklētu notikumus, kas saistīti ar Sombath Somphone piespiedu pazušanu;

6.  aicina ES iekļaut Laosu tās prioritātēs ANO Cilvēktiesību padomes 22. sēdei;

7.  uzsver, ka Laosas iestādēm ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai izbeigtu patvaļīgo arestu un slepenas aizturēšanas praksi; aicina šīs iestādes padarīt piespiedu pazušanu par kriminālpārkāpumu un ratificēt Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu; uzsver, ka piespiedu pazušanas ir nepārprotams galveno cilvēktiesību un pamattiesību pārkāpums;

8.  aicina Laosas valdību ievērot vārda brīvības un biedrošanās brīvības tiesības un minoritāšu tiesības, kā arī aizsargāt reliģiskās pārliecības vai ticības brīvību, pārtraucot jebkādus šo tiesību izmantošanas ierobežojumus saskaņā ar ANO 2010. gada 21. septembra vispārējā periodiskā pārskata ieteikumiem;

9.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei Savienības ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ASEAN sekretariātam, Apvienoto Nāciju Organizācijas augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un Laosas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūcija par cilvēktiesību aktīvistu aizturēšanu Zimbabvē (2013/2536(RSP))

P7_TA(2013)0059 RC-B7-0057/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Zimbabvi, jo īpaši 2013. gada 17. janvāra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu, no otras puses, kas parakstīts Kotonū, 2000. gada 23. jūnijā (Kotonū nolīgums),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2012. gada 23. jūlija secinājumus par Zimbabvi un Padomes Īstenošanas Lēmumu 2012/124/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Zimbabvi,

–  ņemot vērā ES deklarāciju, kuru 2011. gada 15. februārī sniedza Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrina Eštone,

–  ņemot vērā ES delegācijas Zimbabves Republikā 2012. gada 17. augusta un 2012. gada 12. novembra paziņojumus par nesenajiem uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra (HCHR) 2012. gada 24. maija un 2012. gada 29. maija paziņojumus,

–  ņemot vērā Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) referenta 2013. gada 18. janvāra paziņojumu par nesenajiem pirmsvēlēšanu uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā izklāstīti Tūkstošgades attīstības mērķi,

–  ņemot vērā 1981. gada jūnijā pieņemto Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, ko Zimbabve ir ratificējusi,

–  ņemot vērā 2007. gada janvārī pieņemto Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu, ko Zimbabve ir ratificējusi,

–  ņemot vērā 1948. gada decembrī pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO 1998. gada decembrī pieņemto Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā pirmsvēlēšanu periodā ievērojami pieauga Robert Mugabe Zanu PF politisko pretinieku iebaidīšanas, patvaļīgas aizturēšanas, prettiesisku pārkāpumu un pazušanas gadījumu skaits, skarot daudzus Demokrātisko pārmaiņu kustības (MDC) biedrus, vairākus MDC deputātus un nozīmīgākos MDC vadītājus, piemēram, enerģētikas ministru Elton Mangoma, iekšlietu ministri Theresa Makone un no amata atcelto Zimbabves parlamenta priekšsēdētāju Lovemore Moyo;

B.  tā kā 2013. gada 14. janvārī apcietināja Zimbabves Cilvēktiesību asociācijas (ZimRights) valsts izpilddirektoru un Zimbabves krīzes koalīcijas priekšsēdētāju Okay Machisa;

C.  tā kā Okay Machisa izvirzīja apsūdzību par nepatiesu ziņu izplatīšanu, viltošanu un krāpšanu, kas ir pretrunā Krimināltiesību (kodifikācijas un reformu) likuma 31., 136. un 137. iedaļai, un apsūdzēja mēģinājumā no galvenā tiesneša biroja ar krāpšanas un viltotu kopiju izgatavošanas palīdzību iegūt vēlētāju reģistrācijas apliecības;

D.  tā kā Okay Machisa paturēja apcietinājumā Harares un Rodsvilas policijas iecirkņos; tā kā Augstā tiesa viņu atbrīvoja pret galvojumu, piemērojot pārmērīgi stingrus nosacījumus;

E.  tā kā patvaļīgi un prettiesiski tika aizturēti arī citi ZimRights locekļi ‐ izglītības programmu vadītājs Leo Chamahwinya un Haifīldas vietējās nodaļas priekšsēdētājs Dorcas Shereni ‐, kuri saskaņā ar Miertiesas 2013. gada 21. janvāra lēmumu joprojām līdz 2013. gada 4. februārim atradās apcietinājumā;

F.  tā kā pēc O. Machisa, L. Chamahwinya un D. Shereni aresta un brīvības atņemšanas 2012. gada 13. decembrī notika policijas uzbrukums ZimRights birojiem;

G.  tā kā šie aresti notika tikai dažas nedēļas pēc tam, kad ZimRights izplatīja paziņojumu par aizvien pieaugošo policijas vardarbību visā Zimbabvē un prasīja kompetentajām iestādēm nekavējoties rīkoties, lai novērstu šos cilvēktiesību pārkāpumus;

H.  tā kā pamatoti ir jāuztraucas par to, ka 2012. gada 5. novembrī policija iebruka Zimbabves Konsultāciju pakalpojumu vienības birojā, kas ir reģistrēta medicīnas klīnika, kura sniedz ārstniecības un konsultāciju pakalpojumus personām, kas cietušas no organizētās noziedzības un spīdzināšanas, turklāt policija, neizvirzot oficiālu apsūdzību, aizturēja trīs biroja darbiniekus;

I.  tā kā pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvība ir būtiski elementi ikvienā demokrātijā, jo īpaši ņemot vērā to, ka tiek pabeigts konstitūcijas izstrādes process un gatavotas demokrātiskas vēlēšanas;

J.  tā kā 2012. gadā Zimbabves policija uzbruka tādām NVO kā Zimbabves Cilvēktiesību asociācija (Zimrights), Zimbabves Konsultāciju pakalpojumu vienība (CSU), Zimbabves Cilvēktiesību NVO forums, Vēlēšanu resursu centrs (ERC) un Zimbabves Geju un lesbiešu apvienība (GALZ);

K.  tā kā 2009. gadā pēc septembrī panāktās vienošanās par varas sadali starp ZANU-PF un MDC tika izveidota koalīcijas valdība, lai izkļūtu no politiskā strupceļa un izbeigtu cilvēktiesību pārkāpumus pēc 2008. gada likumdošanas un prezidenta vēlēšanām;

L.  tā kā Nacionālās vienotības valdība (GNU) pieņēma Vispārēju politisko nolīgumu (GPA), apņemoties izveidot jaunu koalīciju, ievērot cilvēktiesības un politiskās darbības brīvību, kā arī atjaunot ekonomiku; tā kā, lai gan tiek prasīts pārtraukt ES ierobežojošos pasākumus, šai valdībai nav izdevies pildīt GPA izvirzītos pienākumus, un lai gan tā ir centusies panākt stabilitāti valstī, tomēr tīšas Zanu-PF pretestība dēļ tai nav izdevies radīt apstākļus pārejai uz demokrātiju, sarīkojot ticamas vēlēšanas;

M.  tā kā efektīva Cilvēktiesību komisija būtu nozīmīgs solis virzībā uz to, lai īstenotu Vispārējo politisko nolīgumu un apstiprināto plānu mierīgu un ticamu vēlēšanu sarīkošanai;

N.  tā kā saskaņā ar Kotonū nolīguma 11.b, 96. un 97. pantu ir jāievēro noteikumi par labu pārvaldību, politisko iestāžu pārredzamību un cilvēktiesībām;

O.  tā kā ekonomikas atveseļošanās valstī joprojām ir nestabila un atsevišķas valsts politikas nostādnes apdraud nākotnes ekonomiskās attiecības starp Savienību un Zimbabvi,

1.  nosoda pastāvīgi notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp cilvēktiesību aktīvistu politisku iebiedēšanu, vajāšanu un patvaļīgu aizturēšanu;

2.  prasa Zimbabves iestādēm atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus, kas aizturēti par pasākumu īstenošanu cilvēktiesību jomā, izbeigt tiesībsargājošo iestāžu veikto vajāšanu un pilnībā izmeklēt pārkāpumus, ar kuriem saskārušies cilvēktiesību aizstāvji;

3.  prasa Zimbabves iestādēm nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Dorcas Shereni un Leo Chamahwinya;

4.  aicina Zimbabves iestādes visos apstākļos garantēt Okay Machisa, Leo Chamahwinya, Dorcas Shereni un Faith Mamutse fizisko un garīgo neaizskaramību;

5.  aicina Zimbabvi ievērot Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem, kuru ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1998. gadā, un jo īpaši tās 1. pantu, kurā teikts, ka “ikvienam ir tiesības, individuāli un asociācijās ar citiem, veicināt un cīnīties par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un īstenošanu nacionālajā un starptautiskajā līmenī”;

6.  atgādina, ka saskaņā ar Vispārējo politisko nolīgumu (VPN) Zimbabve ir apņēmusies nodrošināt, ka gan tās tiesību akti, gan procedūras un praktiskā darbība ir saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību principiem un noteikumiem;

7.  aicina nacionālo apvienoto valdību (NVV) pirms vispārējām vēlēšanām ieviest izmaiņas represīvajos tiesību aktos, piemēram, Likumā par piekļuvi informācijai un privātuma aizsardzību, Likumā par sabiedrisko kārtību un drošību un Krimināllikumā (kodificētajā un reformētajā versijā), jo šie likumi ir izmantoti, lai stingri ierobežotu pamattiesības;

8.  pauž bažas, ka līdz šim nav bijušas izmaiņas Zimbabves tiesu sistēmā, kura tiek plaši uzskatīta par ļoti lielu Zanu-PF bruņotā grupējuma atbalstītāju;

9.  atbalsta aktīvo Cilvēktiesību komisijas līdzdalību ‐ kā pilnvarota nesen oficiālajā valdības laikrakstā publicētajos “Grozījumos vēlēšanu likumā” šajā vēlēšanu kontekstā ‐ , kuras pienākums ir neatkarīgi un pārredzami risināt akūtās cilvēktiesību problēmas un no kuras sagaida sūdzību izmeklēšanu par cilvēktiesību pārkāpumiem, konsultēšanu par tādu tiesību aktu izstrādi, kuros paredz cilvēktiesību ievērošanu, kā arī kopumā ‐ cilvēktiesību veicināšanu un aizsargāšanu;

10.  atzinīgi vērtē Zimbabves Cilvēktiesību komisijas izveidi, tomēr pauž bažas, ka tai nav nodrošināta nozīmīga kapacitāte, lai tā varētu darboties neatkarīgi un īstenot mērķus to akūto cilvēktiesību problēmu risināšanā, ar kurām saskaras šī valsts;

11.  aicina Zimbabves valdību veikt nepieciešamos pasākumus, tostarp atjaunot tiesiskumu, demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu, un jo īpaši organizēt mierīgu un ticamu konstitucionālo referendumu un gatavoties vēlēšanām atbilstoši atzītiem starptautiskajiem standartiem, lai varētu pārtraukt mērķtiecīgos pasākumus;

12.  šajā sakarībā mudina, lai aktīvāk iesaistītos Dienvidāfrikas Attīstības kopiena (SADC); uzskata, ka šai reģionālajai organizācijai kā VPN garantam ir svarīga nozīme, cita starpā uzstājīgi prasot minētā nolīguma īstenošanu un jo īpaši tā 13. panta izpildi, lai nodrošinātu, ka policija un citi drošības spēki izbeigtu partizānu metodes;

13.  aicina Dienvidāfrikas Attīstības kopienu (SADC) pirms gaidāmo vēlēšanu organizēšanas Zimbabvē novērtēt cilvēktiesību stāvokli un to, kā tiek ievēroti SADC principi un pamatnostādnes par demokrātiskām vēlēšanām;

14.  mudina savlaicīgi un pietiekamā skaitā izvietot starptautiskos novērotājus, jo īpaši no SADC un Panāfrikas parlamenta, un panākt to uzturēšanos uz vietas pirms un pēc vēlēšanām, lai novērstu vardarbību un iebiedēšanu, un šajā sakarībā sadarboties ar Cilvēktiesību komisiju;

15.  atbalsta pašlaik īstenotos ES mērķtiecīgos pasākumus, ar kuriem nodrošina atbildes reakciju uz politisko un cilvēktiesību situāciju Zimbabvē, ar ikgadējiem lēmumiem ļaujot ES regulāri pārraudzīt Zimbabves valdības pārskatu svarīgākos rādītājus; mudina NVV veikt nepieciešamo darbību, ar ko varētu šos pasākumus savlaicīgi apturēt;

16.  aicina ES delegāciju Harārē turpināt piedāvāt atbalstu Zimbabves nacionālās vienotības valdībai, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju un rīkotu mierīgas un ticamas vēlēšanas saskaņā ar standartiem, kuru īstenošanu ES sagaida no jebkura tās tirdzniecības partnera;

17.  pauž nožēlu par to, ka Ekonomisko partnerattiecību pagaidu nolīgumā, kuru noslēdza ar četrām Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstīm, tostarp Zimbabvi, nav iekļauta spēcīga cilvēktiesību klauzula; atkārtoti aicina ES noslēgtajos tirdzniecības nolīgumos iekļaut saistošas un neapspriežamas cilvēktiesību klauzulas; mudina Eiropas Komisiju noteikt to par prioritāti patlaban notiekošajās sarunās par pilnu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ar Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas reģiona (ESA) valstīm;

18.  uzsver ka ES sadarbība attīstības jomā (Kotonū nolīguma 96. pants) ir pārtraukta un pašreizējos apstākļos to nevajadzētu mainīt, taču ES turpina īstenot saistības, sniedzot atbalstu vietējiem iedzīvotājiem;

19.  aicina Pasaules Banku un Zimbabvi respektēt starptautiskās tiesas nolēmumus;

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Zimbabves valdībai un parlamentam, Dienvidāfrikas Attīstības kopienas valstu valdībām, Pasaules Bankai, Nāciju sadraudzības ģenerālsekretāram un Panāfrikas parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0024.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūcija par nesenajiem uzbrukumiem medicīniskās palīdzības darbiniekiem Pakistānā (2013/2537(RSP))

P7_TA(2013)0060 RC-B7-0056/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Pakistānu,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) un ANO Bērnu fonda (Unicef) 2012. gada 18. decembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ Īpaša vieta bērniem ES ārējās darbībās” (COM(2008)0055),

–  ņemot vērā 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā(1),

–  ņemot vērā 2012. gada martā pieņemto ES un Pakistānas attiecību stiprināšanas piecgades plānu, kurā noteiktas tādas prioritātes kā laba pārvaldība, sadarbība sieviešu iespēju nodrošināšanas jomā un cilvēktiesību dialogs,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 25. jūnija secinājumus par Pakistānu, kuros uzsvērts, ka ES no tās sagaida cilvēktiesību veicināšanu un ievērošanu,

–  ņemot vērā 1994. gadā Pakistānas ierosināto valsts programmu poliomielīta likvidēšanai,

–  ņemot vērā PVO programmu poliomielīta likvidēšanai pasaules līmenī (GPEI) un tās noteikto jauno stratēģisko plānu poliomielīta likvidēšanai laikposmā no 2013. līdz 2018. gadam attiecībā uz tās noslēguma fāzi,

–  ņemot vērā Eiropas Konsensu par humāno palīdzību,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Pakistāna saskaņā ar ANO izpētes datiem ir viena no tikai trim valstīm, kurās poliomielīts vēl arvien ir endēmisks ‐ 2011. gadā tika konstatēti 198 gadījumi; tā kā saskaņā ar PVO izpētes datiem nespēja apturēt poliomielītu nozīmētu nopietnu veselības apdraudējumu gan reģionā, gan ārpus tā, jo poliomielīts ir ārkārtīgi bīstama infekcijas slimība;

B.  tā kā 2013. gada 1. janvārī seši medicīniskās palīdzības darbinieki un viens ārsts tika nošauti ceļā uz mājām no komūnas centra, kur viņi strādāja Svabi reģiona ziemeļrietumos esošajā nevalstiskajā organizācijā aptuveni 75 km (45 jūdzes) uz ziemeļrietumiem no galvaspilsētas Islāmābādas;

C.  tā kā laikposmā no 2012. gada 17. līdz 19. decembrim deviņi veselības aprūpes darbinieki (tostarp sešas sievietes), kas bija iesaistīti poliomielīta likvidēšanas programmā Pakistānā, tika nošauti Karāči un Pešavarā;

D.  tā kā 2013. gada 29. janvārī netālu no Svabi tika nogalināts policists, kas rūpējās par ANO vakcinēšanas komandas drošību, un tā kā 2013. gada 31. janvārī divi vakcinēšanas komandas darbinieki tika nogalināti kājnieku mīnas sprādziena rezultātā Pakistānas ziemeļrietumos, kaut gan nav īsti skaidrs, vai tas bija mērķtiecīgs uzbrukums;

E.  tā kā cita uzbrukuma rezultātā 2012. gada jūlijā tika ievainots PVO pārstāvošs Ganas ārsts un viņa šoferis, kas palīdzēja poliomielīta likvidēšanā Karāči;

F.  tā kā pastāv aizdomas, ka visi šie uzbrukumi ir vērsti pret kampaņu saistībā ar Pakistānas bērnu vakcinēšanu pret poliomielītu;

G.  tā kā pēdējā slepkavību virkne rosināja PVO un Unicef apturēt poliomielīta likvidēšanas kampaņas šajā valstī; tā kā Pakistānas valdība un Sindas un Haiberas provinces vadība arī uz laiku ir pārtraukusi vakcinēšanas kampaņu, ņemot vērā bažas par medicīnas darbinieku drošību;

H.  tā kā Pakistānas valdība poliomielītu ir deklarējusi kā valsts mēroga neatliekamu problēmu un patlaban veic vakcinēšanu pret šo slimību, cenšoties šo slimību likvidēt valsts iekšienē; tā kā šo kampaņu starptautiskā mērogā atbalsta PVO, Unicef un citas organizācijas un tā ir daļa no iniciatīvas poliomielīta likvidēšanai pasaules mērogā; tā kā kampaņas mērķis ir vakcinēt 33 miljonus bērnu, šajā darba iesaistot vairākus simtus tūkstošus medicīnas darbinieku, tostarp sievietes, kas vakcinēšanu veiktu valstu mērogā;

I.  tā kā veselības sektoram Pakistānā tiek piešķirts mazāk nekā 0,3 % gada budžeta līdzekļu gan federālajā, gan provinču līmenī;

J.  tā kā vairums pret medicīnas darbiniekiem vērsto uzbrukumu ir notikuši valsts ziemeļrietumos militāro atbalsta punktu tuvumā un, kā tiek apgalvots, ir saistīti ar Taliban;

K.  tā kā šādi uzbrukumi Pakistānas bērniem atņem tiesības saņemt dzīvībai svarīgu veselības pamataprūpi un tādējādi viņus pakļauj riskam saslimt ar slimību, kas izraisa invaliditāti uz visu mūžu;

L.  tā kā neseno uzbrukumu iemesls, šķiet, ir islāma ekstrēmistu grupu pretošanās vakcinēšanas kampaņām, šīm grupām nepamatoti apgalvojot, ka vakcinēšanas mērķis ir sterilizēt musulmaņu bērnus;

M.  tā kā Taliban, lai attaisnotu savus noziegumus, aizbildinās, ka pagātnē ārvalstu izlūkdienesti ir izmantojuši vietējās vakcinēšanas grupas visā Pakistānā ar mērķi iegūt izlūkošanas datus;

N.  tā kā skolotāji un medicīnas aprūpes darbinieki vienmēr ir bijuši tādu militāro islāmistu grupējumu kā Tehreek-e-Taliban (TTP) un Jundullah mērķis, kas pretojas centieniem likvidēt poliomielītu Pakistānā, tos uzskatot par līdzekļiem svešas, liberālas kārtības veicināšanai;

O.  tā kā nāvējošie uzbrukumi atspoguļo pieaugošo nedrošību, ar ko Pakistānā saskaras humānās palīdzības darbinieki; tā kā saskaņā ar Humānās palīdzības Drošības datu bāzes 2012. gada ziņojumu Pakistāna humānās palīdzības darbiniekiem ir viena no piecām bīstamākajām valstīm;

P.  tā kā NVO un humānās palīdzības darbiniekiem ir ārkārtīgi svarīga loma daudzos Pakistānas apgabalos un provincēs, jo īpaši cilšu apgabalos, kur valdība nav spējusi nodrošināt tādas iespējas kā slimnīcas vai skolas;

Q.  tā kā vairums pret medicīnisko personālu vērsto uzbrukumu upuru ir sievietes, un tas saskan ar Taliban kaujinieku programmu uzbrukt darbiniecēm sievietēm un advokātēm ar mērķi sūtīt ziņu, ka sievietes ārpus mājām strādāt nedrīkst,

1.  stingri nosoda pēdējo mēnešu laikā notikušās daudzās medicīnas darbinieku un to apsardzes personāla slepkavības un pret tiem vērstos uzbrukumus; uzsver, ka šāda veida uzbrukumi atņem Pakistānas visneaizsargātāko iedzīvotāju, jo īpaši bērnu, iespēju saņemt veselības pamataprūpes pakalpojumus;

2.  izsaka līdzjūtību upuru ģimenēm;

3.  atzinīgi vērtē Pakistānas valdības un valsts pilsoniskās sabiedrības plašo nosodījumu šiem uzbrukumiem;

4.  aicina Pakistānas valdību nodot tiesai personas, kas ir atbildīgas par pēdējos mēnešos notikušajiem uzbrukumiem;

5.  pauž apbrīnu par drosmi un apņēmību, ko, neraugoties uz lielajām briesmām, šie medicīnas darbinieki (starp kuriem ir daudz sieviešu) parāda un kuri pašaizliedzīgi strādā, lai likvidētu poliomielītu un nodrošinātu arī citus medicīnas pakalpojumus Pakistānas bērniem;

6.  uzsver nepieciešamību humānās palīdzības darbiniekiem strādāt drošā vidē; joprojām pauž dziļas bažas par to, ka kaujinieki starptautiskos humānās palīdzības darbiniekus arvien vairāk saista ar rietumu izlūkdienestiem un militārajiem spēkiem;

7.  uzsver, ka vakcinēšanas programmas poliomielīta apkarošanai Pakistānā pārtraukšana nopietni apdraudētu plašos centienus tuvākajā nākotnē šo slimību likvidēt pilnībā;

8.  atzinīgi vērtē Pakistānas valdības 2012. gada valsts rīcības plānu poliomielīta likvidēšanai un uzsver, cik svarīgi, lai tas tiktu sekmīgi turpināts ar mērķi izvairīties no šīs infekcijas slimības gadījumu pieauguma; atzīmē, ka kopš pēdējās vakcinēšanas kampaņas sākuma saslimšanas gadījumu skaits ir bijis mazāks nekā jebkad agrāk;

9.  atzinīgi vērtē PVO un pārējo starptautisko organizāciju pausto apņemšanos turpināt sniegt atbalstu Pakistānas valdībai un tās iedzīvotājiem, lai atbalstītu viņu centienus valstī izskaust poliomielītu un citas slimības;

10.  aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu pievērst uzmanību iespējai sadarboties ar Pasaules Veselības organizāciju, atbalstot Lady Health Worker Programme, kuras mērķis nodrošināt sievietēm piekļuvi preventīvajiem veselības aprūpes pamatpakalpojumiem, jo īpaši lauku apvidos;

11.  atzinīgi vērtē Pakistānas valdības jau veiktos centienus garantēt drošību medicīnas kampaņu laikā un izstrādāt jaunu stratēģiju, lai aizsargātu humānās palīdzības darbiniekus; tomēr aicina Pakistānas valdību ievērojami palielināt pasākumus palīdzības organizāciju un to darbinieku drošībai;

12.  aicina valdības visā pasaulē nodrošināt humanitāro darbinieku neitralitāti, jo pretējā gadījumā tūkstošiem cilvēku tiktu tieši pakļauti saslimšanas riskam un tiktu apdraudētas tās personas, kas sniedz likumīgus un būtiskus veselības aprūpes pakalpojumus;

13.  pauž nopietnas bažas par sieviešu stāvokli Pakistānā, jo īpaši sabiedriski aktīvu sieviešu un meiteņu drošību, kuras ir saņēmušas draudus no Taliban un citiem ekstrēmistu grupējumiem;

14.  mudina Pakistānas valdību īstenot visaptverošu informācijas kampaņu, lai gūtu vairāk atbalsta Pakistānas sabiedrībā, panāktu lielāku tās līdzdalību un uzticēšanos attiecībā uz vakcinēšanas kampaņām; šajā sakarība aicina, lai Pakistānas valdība uzsāktu dialogu ar kopienu līderiem ar mērķi atrisināt šīs problēmas pamatcēloņus;

15.  uzskata, ka gan Pakistānas plašsaziņas līdzekļiem, gan pilsoniskajai sabiedrībai, sadarbojoties ar starptautiskajām organizācijām un humanitārās palīdzības sniegšanā iesaistītajām NVO, ir pienākums palīdzēt veicināt iedzīvotāju izpratni par svarīgo un neatkarīgo lomu, ko veic medicīniskās palīdzības darbinieki;

16.  atkārtoti atzīmē ES gatavību sniegt atbalstu gaidāmajās vēlēšanās Pakistānā, kuras būs izšķiroši svarīgas demokrātiskas nākotnes un stabilitātes nodrošināšanai šajā reģionā; atzīmē, ka ES šajā sakarībā vēl arvien nav saņēmusi oficiālu Pakistānas valdības uzaicinājumu;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ANO struktūrai dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai (UN Women), dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Cilvēktiesību padomei, Unicef, PVO un Pakistānas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0126.