Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvu 2003/8/EK par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopējus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai paredzēto Komisijas 2012. gada 23. februāra ziņojumu par Direktīvas 2003/8/EK par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopējus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos, piemērošanu (COM(2012)0071),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu,

–  ņemot vērā 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju par tiesu starptautisko pieejamību;

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A7-0161/2013),

A.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 3. daļā ir noteikts, ka “[j]uridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu”;

B.  tā kā Padomes Direktīvā 2003/8/EK ir iekļautas normas, ar kurām nodrošina, lai pārrobežu strīdos iesaistītām personām būtu iespējas vērsties tiesā;

C.  tā kā galvenajā šīs direktīvas normā ir noteikts, ka juridisko palīdzību nedrīkst liegt tikai tāpēc, ka izskatāmais strīds ir pārrobežu strīds, un tā kā katra dalībvalsts tādējādi saglabā spēkā savu juridiskās palīdzības regulējumu, taču tām šī palīdzība ir jāsniedz arī citu dalībvalstu personām;

D.  tā kā direktīvas tekstā pēc tam ir minēti nosacījumi, ar kādiem piešķir pārrobežu juridisko palīdzību, jo īpaši attiecībā uz finanšu resursiem, strīdu būtību un strīdu pārrobežu raksturu;

E.  tā kā juridiskā palīdzība ir jāsniedz tikai tām personām, kuru finanšu līdzekļi ir nepietiekami, lai vērstos tiesā, neprasot šādu palīdzību;

F.  tā kā šo līdzekļu apjomu izvērtē, pamatojoties uz tiesas atrašanās dalībvalstī spēkā esošām pamatnostādnēm un tā kā vairākās dalībvalstīs ir pieņemti palīdzības apjoma ierobežojumi;

G.  tā kā katrā dalībvalstī šie ierobežojumi ir ļoti atšķirīgi un tā kā iedzīvotājs, kuram saskaņā ar tiesību normām vajadzētu saņemt juridisko palīdzību vienā valstī, netiek uzskatīts par tiesīgu saņemt šo palīdzību citā valstī, un tā kā direktīvas 5. panta 4. punktā šī problēma ir zināmā mērā atzīta;

H.  tā kā, lai novērstu šīs atšķirības, būtu jāapsver, vai iedzīvotājam nevajadzētu paredzēt arī tiesības prasīt juridisko palīdzību viņa dzīves vietas dalībvalstī un uzticēt šīs dalībvalsts kompetentajām iestādēm pieņemt lēmumu par attiecīgo pieprasījumu;

I.  tā kā nolūkā vienkāršot situāciju gan iedzīvotājiem, gan iestādēm, kas piemēro direktīvu, iedzīvotājiem, pārrobežu strīda gadījumā pieprasot juridisko palīdzību, vajadzētu būt izvēles iespējai attiecībā uz to, kur tiek pieņemts lēmums par pieprasījumu: vai nu dzīves vietas dalībvalstī, vai nu tiesas atrašanās vietas vai tiesas nolēmuma izpildes dalībvalstī;

J.  tā kā šādas iespējas gadījumā dalībvalsts iestādes varētu piemērot savus kritērijus, nevis pieprasījumu sūtītu uz citurieni vai atsauktos uz citas dalībvalsts nosacījumiem un pamatnostādnēm;

K.  tā kā iedzīvotājiem, kuru tiesības saņemt juridisko palīdzību ir atzītas viņu dzīves vietas dalībvalstī, varētu izsniegt dokumentu, kas apliecinātu šādas tiesības un kuru ņemtu vērā tās dalībvalsts iestādes, kurā atrodas tiesa vai kurā ir jāizpilda tiesas nolēmums;

L.  tā kā pārrobežu juridiskā palīdzība saskaņā ar šo direktīvu ir saistīta ar papildu izmaksām, kas ir raksturīgas pārrobežu lietām, piemēram, mutiskās un rakstiskās tulkošanas un ceļojuma izmaksām;

M.  tā kā informācija, ar kuru paskaidro iedzīvotājiem pieejamo juridisko palīdzību, ir jāsniedz vienā no Savienības valodām, lai nodrošinātu to, ka pilsoņi ir pietiekami informēti par juridiskās palīdzības veidiem valodā, kuru viņi saprot;

N.  tā kā Hāgas 1980. gada 25. oktobra Konvencija par tiesu starptautisku pieejamību satur normas, kas reglamentē līdzīgus jautājumus starptautiskā līmenī, taču to piemēro tikai 17 no 27 dalībvalstīm;

O.  tā kā pārējās dalībvalstis tāpēc būtu jāmudina parakstīt vai ratificēt šo konvenciju,

Direktīvas 2003/8/EK piemērošana

1.  uzteic Komisiju par to, ka tā ir iesniegusi ziņojumu attiecībā uz Direktīvas 2003/8/EK piemērošanu;

2.  pauž nožēlu, ka Komisija īpaši neaplūko Eiropas procedūras, uz kurām attiecas arī Juridiskās palīdzības direktīva, piemēram, Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, neraugoties uz to, ka šīs direktīvas piemērošanu iepriekšminētajai procedūrai attiecībā uz laikposmu 2009. gada 1. janvāris – 2010. gada 31. decembris pavisam noteikti varēja analizēt;

3.  ar gandarījumu konstatē, ka visas dalībvalstis savos tiesību aktos ir transponējušas šo direktīvu; tomēr konstatē, ka dalībvalstis šīs direktīvas tvēruma dažus aspektus interpretē dažādi;

4.  norāda, ka nākamajā ziņojumā būtu jāiekļauj informācija par katrā valstī ierosināto lietu skaitu un tematiskajām jomām, lai gūtu izsmeļošāku un precīzāku priekšstatu par šā tiesību akta izmantošanu;

Izpratnes uzlabošana par tiesībām uz pārrobežu juridisko palīdzību

5.  pauž nožēlu, ka direktīvā paredzētās tiesības, šķiet, ir zināmas salīdzinoši mazam iedzīvotāju un profesionālo juristu skaitam;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt pasākumus, lai uzlabotu izpratni par tiesībām uz pārrobežu juridisko palīdzību civillietās un komerclietās un līdz ar to nostiprinātu iedzīvotāju tiesības brīvi pārvietoties;

7.  atzīst ES e-tiesiskuma portāla, ES tiesiskās sadarbības tīkla un e-CODEX (e-tiesiskuma komunikācija ar tiešsaistes datu apmaiņas starpniecību) labi paveikto darbu, jo īpaši ES e-tiesiskuma portālā radot iespēju iegūt juridiskās palīdzības veidlapas, kas ir noteiktas Padomes Direktīvā 2003/8/EK; tomēr prasa nodrošināt lielāku skaidrību un iespējas viegli iegūt šīs juridiskās palīdzības veidlapas un valstu juridiskās palīdzības veidlapas visās šajās platformās, tostarp precīzu un praktisku informāciju par to, kā vislabāk pieprasīt juridisko palīdzību dažādās dalībvalstīs, kurās tiek skatītas pārrobežu civillietas un komerclietas;

8.  turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot iedarbīgu informācijas kampaņu, lai pievērstu daudzu iespējamo juridiskās palīdzības saņēmēju un profesionālo juristu uzmanību;

9.  papildus tam uzskata, ka sabiedrībai nav zināmas arī citas Eiropas procedūras, piemēram, Eiropas procedūra maza apmēra prasībām vai Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra, un, turpinoties pašreizējai informācijas politikai, augsts informētības līmenis netiks nodrošināts;

10.  norāda, ka varētu izmantot jaunās tehnoloģijas un komunikācijas instrumentus, lai padarītu pieejamu informāciju par juridisko palīdzību; tāpēc iesaka Komisijai un dalībvalstīm izmantot plašu komunikācijas līdzekļu klāstu, tostarp interneta kampaņas un tādas interaktīvas platformas kā Eiropas e-tiesiskuma portāls, kas ir taupīgi vēršanās pie iedzīvotājiem veidi;

11.  norāda, ka nolūkā nodrošināt ierosināto tiesvedību kontinuitāti, ir jāuzlabo ne tikai juridiskās palīdzības piešķiršanai nepieciešamo veidlapu pagaidu un pastāvīgā glabāšana, bet arī citu procedūru veikšanai paredzēto veidlapu glabāšana, jo īpaši maza apmēra prasību un Eiropas maksājuma rīkojuma procedūras veidlapu glabāšana, nodrošinot arī to vienādu pieejamību visās valodās, tostarp Eiropas Tiesiskās sadarbības atlanta civillietās tīmekļa vietnē un Eiropas e-tiesiskuma portālā; aicina Komisiju rīkoties nekavējoties, lai to nodrošinātu;

Kompetenta juridiskā atbalsta sniegšana

12.  uzskata, ka ir jāizveido datubāzes, reģistrējot profesionālos juristus, kuriem ir pietiekami labas valodu zināšanas un iemaņas salīdzinošajās tiesībās, lai piedalītos tādu pārrobežu lietu risināšanā, kurās ir piešķirta juridiskā palīdzība, tādējādi nodrošinot to, ka šajās lietās tiek nozīmēti profesionāli juristi, kuriem ir attiecīgā kompetence; kaut arī atzīst, ka izveidotās pārrobežu datubāzes, piemēram, “Atrodi juristu” (Find-a-Lawyer) platforma, ir labas prakses modeļi šajā jomā, tomēr prasa šādus instrumentus pilnveidot vēl vairāk, lai tos iekļautu Eiropas e-tiesiskuma portāla profesionālo juristu datubāzē;

13.  izsaka vēlējumu īstenot speciālās apmācības risinājumus, lai profesionālajiem juristiem sniegtu zināšanas par pārrobežu jautājumiem, īpašu uzmanību pievēršot valodu kursiem un salīdzinošajām tiesībām; mudina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, atbalstot īpašu apmācību advokātiem, kuri konsultē juridiskajos jautājumos;

14.  atzīst, ka juridiskais atbalsts un apmācība dalībvalstīm rada izmaksas un ka pašreizējā ekonomiskā situācijā daudzām dalībvalstīm var nepietikt līdzekļu, lai tos finansētu; tāpēc aicina Eiropas Komisiju piešķirt dalībvalstīm finansējumu, ja tas ir iespējams, lai nodrošinātu saskanīgu augsta līmeņa apmācību par pārrobežu juridisko palīdzību civillietās un komerclietās;

Direktīvas lietderības no iedzīvotāju viedokļa veicināšana

15.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt to, ka palīdzības pieprasīšanas procedūras ir vienkāršas, lai iedzīvotāji vienmēr varētu pieprasīt juridisko palīdzību, neizmantojot profesionāla jurista pakalpojumus; iesaka automātiski informēt par e-tiesiskuma portālu iedzīvotājus, kas piedalās šajās procedūrās nolūkā panākt viņu labāku informētību;

16.  uzskata, ka, ievērojot dalībvalstīs spēkā esošās juridiskās palīdzības regulējumus, būtu ieteicams izraudzīties vienu par pārrobežu juridisko palīdzību atbildīgo iestādi, kuras galvenais birojs atrastos katrā dalībvalstī, lai saņemtu un pārsūtītu pieteikumus par juridisko palīdzību;

17.  uzskata, ka, nosakot juridiskās palīdzības piešķiršanas ekonomiskos kritērijus, ir vairāk jāņem vērā dažādu dalībvalstu atšķirīgais dzīves dārdzības līmenis un precīzāk jānosaka, kā šīs atšķirības ir ņemamas vērā;

18.  iesaka, lai pieprasījumu iesniedzējiem būtu izvēles iespējas pieprasīt juridisko palīdzību dzīves vietas dalībvalstī vai tiesas atrašanās vietas vai nolēmuma izpildes dalībvalstī; konstatē, ka saskaņā ar šādu risinājumu katras dalībvalsts iestādes tad varētu pieņemt lēmumu par pieprasījumu, piemērojot savus kritērijus;

19.  ierosina, lai dzīves vietas dalībvalstu iestāžu pieņemtos lēmumus, ar kuriem tiek apmierināts juridiskās palīdzības pieprasījums, kā to apliecina kopēja parauga apliecības, varētu īstenot arī tiesas atrašanās vietas vai nolēmuma izpildes dalībvalstīs;

20.  iesaka, lai ar juridiskās palīdzības līdzekļiem segtās izmaksas attiektos arī uz izmaksām, kuras tieši vai netieši rada obligāta ierašanās tiesā vai citā iestādē, kas izskata pieteikumu;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst visneaizsargātākajām iedzīvotāju kategorijām, lai nodrošinātu viņu vajadzību vērā ņemšanu;

22.  aicina Komisiju iesniegt direktīvas grozījumu priekšlikumu atbilstoši iepriekš teiktajam, lai noteiktu augstākus kopējos pārrobežu juridiskās palīdzības standartus;

Alternatīvu juridiskā atbalsta formu popularizēšana

23.  mudina dalībvalstis izveidot efektīvākus publisko iestāžu un nevalstisko organizāciju sadarbības mehānismus, lai iedzīvotāji juridisko palīdzību un juridiskās konsultācijas varētu saņemt vieglāk;

24.  prasa, lai tiktu izveidota valstu tiesu iestāžu agrīna brīdinājuma sistēma nolūkā vienā valstī iesniegtu palīdzības pieprasījumu darīt zināmu arī citās valstīs;

25.  iesaka arī panākt lielāku Komisijas, dalībvalstu un tādu profesionālo juridisko struktūru un organizāciju kā Eiropas un valstu advokātu kolēģiju un juristu biedrību sadarbību;

26.  atzinīgi vērtē daudzās iniciatīvas, kas bija labi paraugprakses piemēri, sniedzot bezmaksas juridiskās konsultācijas, tostarp ar pro bono aģentūru un juridisko klīniku starpniecību;

27.  mudina dalībvalstis nodrošināt pirmstiesas juridiskās palīdzības pieejamību un atvieglot šīs palīdzības saņemšanu, tostarp sniegt konsultācijas par strīdu izšķiršanas alternatīvo metožu izmantošanu, jo šīs metodes bieži vien izrādās izmaksu ziņā izdevīgākas un mazāk laikietilpīgas nekā tiesāšanās tiesā;

Juridiskās palīdzības starptautiskie aspekti

28.  aicina dalībvalstis, kas vēl nav parakstījušas un/vai ratificējušas Hāgas 1980. gada 25. oktobra konvenciju par tiesu starptautisku pieejamību, sākt šo procesu, jo tas uzlabo iedzīvotāju iespējas vērsties tiesā ārpus Eiropas Savienības;

o
o   o

29.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstīm.

(1) OV L 26, 31.1.2003., 41. lpp.