Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2012/2300(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0212/2013

Iesniegtie teksti :

A7-0212/2013

Debates :

PV 04/07/2013 - 11
CRE 04/07/2013 - 11

Balsojumi :

PV 04/07/2013 - 13.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2013)0329

Pieņemtie teksti
PDF 235kWORD 89k
Ceturtdiena, 2013. gada 4. jūlijs - Strasbūra
Hibrīdtelevīzija
P7_TA(2013)0329A7-0212/2013

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par hibrīdtelevīziju (2012/2300(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 167. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. un 8. pantu,

–  ņemot vērā Amsterdamas līgumam, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu un dažus saistītus aktus, pievienoto protokolu par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) 2005. gada 20. oktobra Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva)(2), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva)(4), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (Piekļuves direktīva)(6), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (Atļauju izsniegšanas direktīva)(7), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvu 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību)(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju)(10), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei(11),

–  ņemot vērā Padomes 1998. gada 24. septembra Ieteikumu 98/560/EK par Eiropas audiovizuālās un informācijas pakalpojumu nozares konkurētspējas attīstību, veicinot nacionālos satvarus, kuru mērķis ir panākt pielīdzināmu un efektīvu mazgadīgo personu un cilvēku cieņas aizsardzības līmeni(12),

–  ņemot vērā 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par lietisko internetu(13),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A7-0212/2013),

A.  tā kā sākotnēji televīzijas aparāti tika izstrādāti lineāro apraides signālu uztveršanai; tā kā audiovizuālais saturs, pamatojoties uz tā suģestīvo spēku, arī digitālajā vidē izraisa nesalīdzināmi lielāku sabiedrības interesi nekā citi elektroniskie plašsaziņas līdzekļu pakalpojumi, tā kā tā ārkārtīgi lielā nozīme atsevišķu indivīdu un sabiedrības viedokļa veidošanā nemazināsies arī turpmāk;

B.  tā kā audiovizuāliem plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, kas vienlīdz ir kultūras un tautsaimniecības pakalpojumi, kā identitātes, vērtību un viedokļu nesējiem ir ļoti liela nozīme attiecībā uz sabiedrību un demokrātiju, un tāpēc, pasaulei kļūstot arvien konverģentākai, tiem joprojām ir nepieciešams īpašs regulējums;

C.  tā kā sen gaidītā plašsaziņas līdzekļu tehniskā konverģence ir kļuvusi par realitāti, jo īpaši apraides un interneta jomā, un Eiropas plašsaziņas līdzekļu, kultūras un tīklu politikas reglamentējošie noteikumi jāpielāgo jaunajai situācijai, kā arī jānodrošina, ka vienotu regulējuma līmeni var izveidot un ieviest arī attiecībā uz jaunajiem tirgus dalībniekiem no Eiropas Savienības un trešām valstīm;

D.  tā kā pēdējos 25 gados internets ir attīstījies strauji un tā kā jaunizveidotās viedās ierīces maina ieradumus un televīzijas skatīšanās veidu;

E.  tā kā laikā, kad arvien vairāk izmanto ierīces ar interneta pieslēgumu, tradicionālie pakalpojumi lielākoties saglabā savu popularitāti;

F.  tā kā kļūst iespējams gan lineāros, gan nelineāros audiovizuālos pakalpojumus, kā arī daudzus citus sakaru pakalpojumus izmantot uz viena un tā paša ekrāna, tos plūstoši apvienojot un vienlaicīgi izmantojot vienu līdzās otram;

G.  tā kā, pamatojoties uz lineāro televīzijas un plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu īpašo nozīmību sabiedrībai, arī turpmāk būs nepieciešami patstāvīgi plašsaziņas līdzekļu reglamentējošie noteikumi, jo tikai tādējādi var pienācīgi ņemt vērā šo nozīmību un dalībvalstīs nodrošināt viedokļu un plašsaziņas līdzekļu daudzveidību;

H.  tā kā hibrīdtelevīzijas ieviešana maina tradicionālo vērtību ķēdi un attiecībā uz to jāizveido jauna stratēģija;

I.  tā kā tehnoloģiju attīstības progress nenovēršami izraisa zināmā mērā tikai šķietamu lietotāju autonomijas palielināšanos, un tādēļ rodas arvien lielāka nepieciešamība nodrošināt ekskluzīvo tiesību aizsardzību un satura integritāti;

J.  tā kā arvien paplašinās iespējas izplatīt (interaktīvus) tiešsaistes pakalpojumus, kas gūst labumu no dažādajiem televīzijas piedāvājumiem, un 100 % platjoslas pārklājuma nodrošināšana ir galvenais noteikums, lai palielinātos patērētāju intereses par hibrīduztvērējsistēmām;

K.  tā kā, ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu arvien pieaugošo konverģences līmeni, jēdziens „hibrīdtelevīzija” tiek interpretēts dinamiski, tehnoloģiju ziņā neitrāli un plaši, lai aptvertu visas ierīces, arī mobilās ierīces, kas nodrošina piekļuvi lineāram un nelineāram plašsaziņas līdzekļu saturam, OTT pakalpojumiem un citiem izmantošanas veidiem ar vienu ierīci vai ekrānu, un tādējādi apvieno apraides un interneta pasauli;

L.  tā kā konverģentā plašsaziņas līdzekļu pasaulē konkurence ir aizvien mazāk saistīta ar pārraides kapacitāti, bet arvien vairāk ar lietotāja uzmanības piesaistīšanu; tā kā, piedāvāto pakalpojumu skaitam palielinoties, sasniegt lietotājus kļūst arvien grūtāk un tā kā izšķiroša nozīme attiecībā uz šo pakalpojumu panākumiem visticamāk būs to pieejamībai, atrodamībai, kā arī iekļaušanai sarakstos un ieteikšanai;

M.  tā kā spēkā esošie Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvas 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) noteikumi pamatojas uz tehnoloģiskās neitralitātes principu; tā kā šajos noteikumos vēl nav ņemta vērā tehnoloģiju konverģence; un tā kā jo īpaši atšķirīgais graduētais regulējums, kurā tiek nodalītas televīzijas programmas (tostarp tīmekļapraide un tiešraide) un audiovizuālie plašsaziņas līdzekļu pakalpojumi pēc pieprasījuma, savā pašreizējā formā pakāpeniski zaudēs savu nozīmi, lai gan ar vienu un to pašu ierīci var uztvert dažādi reglamentētus informācijas un sakaru pakalpojumus, tostarp pakalpojumus, kas neietilpst Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas darbības jomā, bet gan E-komercijas direktīvas jomā, vai arī trešo valstu pakalpojumu gadījumā vispār neietilpst ES plašsaziņas līdzekļu regulējumā, rezultātā var rasties atšķirīgi konkurences nosacījumi un nepieņemamas atšķirības patērētāju aizsardzības līmenī, rodas jauni jautājumi par piekļuvi un izplatīšanas veidu, kā arī par atrodamību neatkarīgi no plašsaziņas līdzekļu veida;

N.  tā kā šie jaunie pakalpojumu sniedzēji tieši konkurēs ar nozares tradicionālajiem dalībniekiem, gan iegūstot ekskluzīvu saturu, tostarp Eiropas tirgū, gan piedāvājot jaunus pakalpojumus;

O.  tā kā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas reglamentējošie mērķi — jo īpaši nodrošināt un veicināt plašsaziņas līdzekļos viedokļu daudzveidību, aizsargāt cilvēka cieņu un bērnus un mudināt plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniedzējus nodrošināt piekļuvi redzes un dzirdes invalīdiem un nodrošināt godīgu konkurenci, kā arī reklāmas kvalitātes un satura regulējumu — sabiedrībai joprojām ir aktuāli un principā nav zaudējuši savu juridisko pamatojumu, tomēr arvien skaidrāk kļūst redzama šo aizsargājošo noteikumu ierobežotā efektivitāte un piemērojamība, jo hibrīduztvērējsistēmas ļauj izmantot pilnīgi atšķirīgas metodes;

P.  tā kā hibrīdtelevīzijas pakalpojumu augstu kvalitāti var nodrošināt tikai tad, ja telekomunikāciju uzņēmumi operatoriem piedāvā pietiekamus ātrgaitas savienojumus starp apraides serveriem un abonentiem;

Q.  tā kā hibrīdierīču izmantošanas iespējas liek apšaubīt Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas galvenos principus, piemēram, prasību nodalīt reklāmu un raidījumus vai regulējumu par reklāmas ievietošanu;

R.  tā kā tas, ka tiek piedāvāti daudzi pakalpojumi, vēl automātiski nenozīmē iepriekš minēto mērķu sasniegšanu, tāpēc ir jānovērtē, vai arī turpmāk būs nepieciešami īpaši reglamentējošie noteikumi šo mērķi sasniegšanai un vai šādi noteikumi jau sākotnēji varētu novērst nelabvēlīgas tendences;

S.  tā kā hibrīdtelevīzija pakāpeniski kļūst vispāratzītāka, tradicionālā televīzija un internets var apvienoties, līdzīgi kā pirms dažiem gadiem kopā saplūda mobilie telefonsakari un internets;

T.  tā kā būtu jāveicina visi pasākumi, kas ļautu pielāgot tirgu, lai veicinātu radošumu un inovāciju Eiropā;

U.  tā kā tādu hibrīdsistēmu izstrāde, kas apvieno televīzijas un interneta iespējas, ļaus lietotājiem nediferencēti pārlūkot televīzijas kanālus un interneta pakalpojumus, tostarp tīmekļa vietnes, kas nelikumīgi piedāvā audiovizuālu saturu;

V.  tā kā pieredze liecina, ka pārredzamība un konkurence nespēj nenodrošināt pienācīgu tīkla neitralitāti;

W.  tā kā apraides valsts princips sākotnējā „Televīzijas bez robežām” direktīvā ir pamats informācijas brīvībai un kopējā tirgus attīstībai pakalpojumu jomā, jo dalībvalstis ir apņēmušās ievērot kvalitatīvus minimālos standartus un savukārt ieviesušas izcelsmes valsts principu, kas izpaužas kā apraidīšanas valsts princips,

1.  aicina Komisiju novērtēt, ciktāl ir nepieciešams pārskatīt Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu un citus spēkā esošos noteikumus tīkla un plašsaziņas līdzekļu regulējuma (piemēram, telesakaru tiesību kopuma) jomā attiecībā uz noteikumiem par atrodamību un nediskriminējošu piekļuvi platformām gan satura sniedzējiem un satura izstrādātājiem, gan arī lietotājiem, paplašinot platformas jēdzienu, un pielāgot esošos tiesību aktus jaunajiem apstākļiem; tā kā šo darbību laikā ir jānodrošina, ka patērētāji var gūt labumu no lielākas izvēles un audiovizuālo pakalpojumu pieejamības un ka ražotāji un satura īpašnieki var gūt labumu no lielākas sava satura izplatīšanas veidu izvēles, vienlaikus saglabājot kontaktu ar savu auditoriju;

2.  uzskata, ka saistībā ar reglamentējošajiem pasākumiem platformu operatoriem jāpievērš uzmanība tam, ka jānodrošina nediskriminējoša piekļuve platformām, lai raidorganizācijas, kā arī citi pakalpojumu sniedzēji, tostarp daudzos gadījumos nelieli pakalpojumu sniedzēji var piedalīties tirgū ar vienlīdzīgiem noteikumiem;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis piemērot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 1. pantā definēto mediju pakalpojumu koncepciju, tādējādi, lai nepieciešamība dalībvalstīm reglamentēt šo jomu tiek noteikta, pamatojoties uz šo pakalpojumu iespējamo sociāli politisko ietekmi un šīs ietekmes konkrētajām īpašībām, jo īpaši to ietekmi uz viedokļa veidošanu un daudzveidību, kā arī redakcionālo atbildību;

4.  aicina Komisiju, ievērojot to, cik atšķirīgi uzdevumi ir plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, par kuriem atbildīga ir redakcija, un citam saturam, apsvērt, vai vēl ir atbilstošs un nepieciešams stingrāks TV platformu regulējums, vai arī pietiek ar vispārēju diskriminācijas aizliegumu;

5.  aicina Komisiju saistībā ar iespējamo Direktīvas 2010/13/ES pārskatīšanu vai visos citos turpmākos tiesību aktos turpināt censties nodrošināt preses brīvību;

6.  aicina Komisiju, pamatojoties uz apspriežu procesu „Gatavojoties pilnībā konverģētai audiovizuālajai pasaulei — izaugsme, radīšana un vērtības”, sniegt attiecīgu informāciju par to, kādi regulēšanas mehānismi, ievērojot konverģenci, vēl ir nepieciešami un lietderīgi un kādi būtu jāievieš no jauna līdzvērtīgu konkurences apstākļu radīšanai attiecībā uz visiem satura nodrošinātājiem un pakalpojumu sniedzējiem, ņemot vērā šādas minimālās prasības un paturot spēkā līdzšinējos visaptverošos regulējuma mērķus nolūkā panākt to, ka satura nodrošinātāji ievēro godīgas konkurences noteikumus un ka lietotājiem pilnībā pārredzami tiek garantēta iespēja izvēlēties starp daudziem augstas kvalitātes pakalpojumiem, pamatojoties uz vienādām iespējām un nepieļaujot diskrimināciju, īpaši koncentrējoties uz bezmaksas piedāvājumu un sabiedrisko pakalpojumu saglabāšanu;

7.  aicina Komisiju nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem satura nodrošinātājiem, ja tiks pārskatīta Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva;

8.  uzsver, ka šo jauno tirgus dalībnieku attīstības stratēģijas dēļ palielināsies piedāvājums, kurā ietilpst gan saturs, kas pieejams tradicionālajos TV kanālos, gan pārpilnais interneta piedāvājums;

9.  šajā saistībā norāda uz risku, ka šajos jaunajos konkurences apstākļos jaunie tirgus dalībnieki būs labākā stāvoklī nekā Eiropas tradicionālie dalībnieki, ņemot vērā to ekonomisko ietekmi un starptautisko attīstību;

10.  uzsver, ka būtu lietderīgi apsvērt iespēju saglabāt diferencētus reglamentējošos noteikumus plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu jomā, taču nepadarīt tos galvenokārt atkarīgus no tā, vai tie ir nelineāri vai lineāri pakalpojumi, bet gan vispirms saistīt tos ar attiecīgā plašsaziņas līdzekļu pakalpojuma iedarbības potenciālu un redakcionālo atbildību par šo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu, un vienlaikus ka dalībvalstīm būtu jāpiešķir attiecīgas iespējas pašām pieņemt šādus lēmumus;

11.  nav pārliecināts, vai, ņemot vērā tehnoloģiju progresējošo konverģenci, Komisijas paziņojumā par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei paredzētie noteikumi, kuros paredzētas sarežģītas procedūras, ar kurām vērtēt un pārbaudīt sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju piedāvātos audiovizuālos pakalpojumus, kas pārsniedz parasto apraides darbību un ko piedāvā jaunās izplatīšanas platformās, vēl ir piemēroti, jo īpaši tāpēc, ka lietotāji arvien vairāk nespēj atšķirt, vai sniegtais pakalpojums ir klasisks lineārs apraides pakalpojums, pakalpojums pēc pieprasījuma vai cits audiovizuāls pakalpojums;

12.  aicina Komisiju uzmanīgi uzraudzīt hibrīdtelevīzijas turpmākās problēmas attiecībā uz konkurētspēju šajā nozarē, nodrošinot lielāku elastīgumu attiecībā uz kvantitatīvajiem noteikumiem reklāmas jomā, un norādīt attiecīgās priekšrocības un trūkumus;

13.  uzsver, ka Eiropas mērogā vienotas patērētāju, bērnu un jauniešu, kā arī minoritāšu aizsardzības interesēs audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu kvalitatīvie ierobežojumi ir jāpārskata un konkrēti jāpielāgo visiem izplatīšanas veidiem;

14.  tāpēc aicina uz visiem plašsaziņas līdzekļu satura veidiem vienādi attiecināt aizliegumu aizskart cilvēka cieņu, aizliegumu kūdīt uz naidu, aizsardzību pret diskrimināciju, kā arī prasību nodrošināt neierobežotu pieejamību;

15.  šajā saistībā aicina apsvērt, vai visos plašsaziņas līdzekļu veidos var paturēt spēkā principu par reklāmas un raidījuma satura nodalīšanu vai arī šī prasība visos plašsaziņas līdzekļu veidos labāk izpaužas, nodrošinot reklāmas un raidījuma satura skaidru atpazīstamību un izšķiršanu;

16.  uzskata, ka būtu jānovērš jauni reklāmas aizliegumi vai citi pasākumi, kā arī esošo aizliegumu un pasākumu paplašināšana, ja tie ietekmē reklāmu kā finansēšanas avotu, lai arī digitālās TV nozarē varētu izmantot jaunus uzņēmējdarbības modeļus;

17.  uzsver, ka nolūkā saglabāt publiskā sektora neatkarību ir svarīgi nodrošināt, lai tas nebūtu pilnībā atkarīgs no ieņēmumiem par sniegtajiem reklāmas pakalpojumiem, un aicina dalībvalstis atbalstīt centienus rast finansējumu šim sektoram;

18.  uzsver, ka jaunās reklamēšanas stratēģijas, kurās reklāmu efektivitātes palielināšanai tiek izmantotas jaunās tehnoloģijas (ekrānuzņēmumi, patērētāju profilēšana, daudzekrānu stratēģijas), rada jautājumu par patērētāja, tā privātās dzīves un personas datu aizsardzību; tāpēc uzsver, ka ir jāapsver iespēja izveidot šo stratēģiju piemērošanai paredzētu saskaņotu noteikumu kopumu;

19.  mudina Eiropas audiovizuālo pakalpojumu nozares dalībniekus turpināt izstrādāt saskaņotus un izdevīgus pakalpojumus, jo īpaši tiešsaistes pakalpojumus, lai bagātinātu Eiropā piedāvātā audiovizuālā satura dažādību;

20.  aicina Komisiju pārbaudīt, vai un kā var piešķirt atbilstīgi priviliģētu statusu attiecībā uz atrodamību pirmā ekrāna ierīcēs, piemēram, televizoros, kas pieslēgti internetam, tiem satura nodrošinātājiem, kuriem dalībvalstis uztic veikt sabiedrisko apraidi vai kuri palīdz veicināt sabiedrības interesēm atbilstošus mērķus, piemēram, nodrošināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un kultūras daudzveidību, vai kuri apņemas sabiedrības interesēs veikt pienākumus, kas saglabā informācijas kvalitāti un neatkarību, kā arī veicina viedokļu dažādību;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis papildus šādiem „jābūt atrodamiem” noteikumiem apsvērt, cik plašas reformas ir jāveic plašsaziņas līdzekļu regulējuma jomā, lai pieņemtu veicināšanas un sertifikācijas shēmas un stiprinātu kopregulēšanas un pašregulācijas pieejas, kas ļautu noturīgi īstenot iepriekš minētos Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas reglamentējošos mērķus, jo īpaši jauniešu aizsardzības un cilvēka cieņas aizsardzības jomā, vienlaikus nodrošinot nepieciešamo elastību plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniedzējiem efektīvi konkurēt; uzsver, ka iespējamie kopregulēšanas un pašregulācijas pasākumi var papildināt tiesisko regulējumu un ka to ievērošana un efektivitātes novērtēšana ir jāveic neatkarīgam regulatoram;

22.  tādēļ, lai izvairītos no jebkādiem konkurences traucējumiem, iesaka piemērot vienādus noteikumus vienādiem pakalpojumiem neatkarīgi no to izplatīšanas veida;

23.  turklāt šajā saistībā pauž bažas par konkurences pieaugumu, ko rada starptautiskie dalībnieki, uz kuriem neattiecas Eiropas noteikumi un saistības;

24.  aicina Komisiju nodrošināt, ka šo platformu darbība pamatojas uz atklātiem sadarbspējīgiem standartiem tādā veidā, kas atbilst tirgus nosacījumiem un vispārējām interesēm, kuri nodrošina godīgu konkurenci, un atbilst patērētāju pieprasījumam, kā arī novērš viena vai vairāku pakalpojumu sniedzēju ļaunprātīgu sava vadošā stāvokļa izmantošanu;

25.  šajā saistībā uzsver vajadzību apsvērt reglamentējošo noteikumu izstrādi, kā arī hibrīdtelevīzijas un satura norāžu sistēmas reglamentēšanas veidus;

26.  aicina izstrādāt hibrīdtelevīzijas platformu regulējumu, kas nodrošinātu raidorganizāciju satura integritāti un piekļuvi tam, pārredzamību patērētājiem un ētikas pamatnoteikumu (piemēram, nepilngadīgo un privātās dzīves aizsardzība) piemērošanu;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot visu ES iedzīvotāju plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi, jo īpaši īstenojot iniciatīvas un saskaņotas darbības ar mērķi palielināt izpratni par lineārajiem un nelineārajiem plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka jo īpaši ierīču ražotāji un pakalpojumi sniedzēji veic pasākumus, lai uzlabotu lineāro un nelineāro plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu pieejamību vecāka gadagājuma cilvēkiem un personām ar invaliditāti, piemēram, dzirdes vai redzes invalīdiem;

29.  uzskata, ka platformu pakalpojumi un portālu pakalpojumi ir jāveido sadarbspējīgi, lai ļautu trešām pusēm bez diskriminācijas radīt un laist tirgū savas lietojumprogrammas neatkarīgi no pārraides veida;

30.  aicina Komisiju juridiski saistošā veidā nodrošināt, ka viss saturs tīklos un platformās principā ir pieejams vienādā kvalitātē;

31.  aicina Komisiju juridiski saistošā veidā nodrošināt, ka tīkla pakalpojumu sniedzējiem principā vienādi sistemātiski apstrādā visas datu paketes, nosūtot tos no nosūtītāja saņēmējam, t.i., viņi nenosaka prioritāti konkrētām paketēm, piemēram, atbilstoši izcelsmei, saturam, izmantošanas veidam vai nomas maksai, jo tas var kavēt mērķi nodrošināt visiem taisnīgu piekļuvi pakalpojumiem, datu aizsardzības noteikumus, aizliegumu veikt manipulācijas ar datiem, satura integritātes principu, kā arī mērķi radīt godīgus konkurences nosacījumus;

32.  vērš uzmanību uz PVN sistēmu atšķirību sekām Eiropas līmenī, jo šīs atšķirības palielināsies, līdz ar hibrīdtelevīzijas ieviešanu;

33.  aicina Komisiju ierosināt Savienības tiesību aktus, kas garantē tīkla neitralitāti;

34.  aicina Komisiju ar tiesību aktiem nosargāt hibrīda platformās sniegto lineāro un nelineāro pakalpojumu integritāti un jo īpaši aizliegt platformas pakalpojumu sniedzēju vai trešo personu sniegto pakalpojumu pārklāšanos vai daļēju pārklāšanos ar saturu vai citiem pakalpojumiem, izņemot gadījumus, ja lietotājs to ir nepārprotami ierosinājis, un tāda satura gadījumā, kas nav pieskaitāms individuālai komunikācijai un ko ir atļāvis satura nodrošinātājs; norāda, ka tāpat ir jānovērš arī trešo pušu īstenota neatļauta piekļuve pakalpojumu sniedzēja saturam vai pārraidītajiem signāliem, kā arī neatļauta to atšifrēšana, izmantošana vai tālāka izplatīšana;

35.  aicina Komisiju apsvērt pasākumus attiecībā uz risku, ko rada neatļautu vietņu norādīšana portālos un meklētājprogrammās;

36.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ar Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas īpašajām reglamentējošajām prasībām radītais aizsardzības līmenis audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu jomā netiek mazināts, neatļauti darot tos pieejamus citās platformās;

37.  aicina Komisiju nodrošināt, ka lietojumprogrammu palaide portālos nekad nenotiek automātiski tikai tādēļ, ka lietotājs ir nokļuvis šajā portālā, bet gan tā vienmēr ir jāierosina lietotājam, ka atgriešanās pie iepriekš izmantotā pakalpojuma vienmēr ir tieša un tikai nospiežot taustiņu (piemēram, sarkanā taustiņa funkcija), un tiek skaidri paziņota, kā arī, atstājot kādu lietojumprogrammu, iepriekš izmantotais pakalpojums atkal pilnībā tiek parādīts ar attēlu un skaņu;

38.  aicina Komisiju nodrošināt, ka satura nodrošinātājs var uzsākt tiesiskas darbības pret tādām lietojumprogrammām hibrīdplatformās, kas rada iespēju neatļauti izplatīt tālāk satura nodrošinātāja sagatavotu saturu vai veicina to;

39.  aicina Komisiju attiecīgā gadījumā saistībā ar autortiesībām jomās, izstrādāt vienkārši lietojamas tiesību iegūšanas sistēmas, kas ļauj negrozīti un pilnīgi atspoguļot plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniedzēju nelineāros pakalpojumus trešo personu platformās;

40.  aicina Komisiju nodrošināt, ka, lietojot hibrīduztveres ierīces, kas tiek pārdotas vai arī ievestas ES, principā tiek garantēta televīzijas un tiešsaistes pakalpojumu izmantošanas anonimitāte un ka tas pilnībā atbilst ES noteikumiem par noteikumiem par privātumu un datu aizsardzību;

41.  aicina Komisiju, apspriežot starptautiskos tirdzniecības nolīgumus, neattiecināt liberalizācijas pasākumus uz audiovizuālajiem plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, pamatojoties uz to divējādo raksturu un nozīmību sabiedrībai, un vienlaikus, pamatojoties uz digitalizācijas progresu un plašsaziņas līdzekļu konverģenci, nodrošināt jēdziena „audiovizuāls plašsaziņas līdzekļu pakalpojums” dinamisku turpmāko attīstību;

42.  aicina Komisiju nodrošināt, ka arī turpmāk hibrīdtelevīzijas pakalpojumi atbilst arī spēkā esošajiem tiesību aktiem par bērnu aizsardzību, par konkrēta veida reklāmas aizliegumu veselības apsvērumu dēļ, par aizliegumu kūdīt uz rasu naidu, par ziņu un reklāmas ziņojumu nodalīšanu, par īpašumtiesību pārredzamību, privātumu utt., jo šie noteikumi ir daļa no Kopienas tiesību kopuma un tos nevar apiet, aizbildinoties ar tehnoloģiju attīstību; jo īpaši aicina pakalpojumu sniedzējus un hibrīdtelevīzijas aprīkojuma nodrošinātājus no trešām valstīm ņemt vērā to, ka piemēroti tiek tās valsts tiesību akti, kurā pakalpojums tiek sniegts, nevis tās valsts tiesību akti, kurā reģistrēti pakalpojumu sniedzēji;

43.  aicina dalībvalstis, apspriežot daudzgadu finanšu shēmu, no jauna apsvērt to līdzekļu samazinājumu, kas bija paredzēti Komunikācijas tīklu, satura un tehnoloģiju ģenerāldirektorātam (DG CONNECT, CNECT) telesakaru infrastruktūras turpmākajai attīstībai no sākotnēji ierosinātajiem EUR 9,2 miljardiem līdz EUR 1 miljardam;

44.  aicina Komisiju pievērst pienācīgu uzmanību svarīgajiem auditorijas aizsardzības jautājumiem, piemēram, nepilngadīgu personu aizsardzībai, un uzskata, ka elektroniski raidījumu apraksti var būt iespējamā platforma, kurā šis jautājums tiek risināts;

45.  pauž nožēlu, ka visā Eiropā vēl arvien ir daudz teritoriju ar ierobežotu interneta infrastruktūru, un atgādina Komisijai — lai izmantotu hibrīdtelevīzijas iespējas, ir ļoti svarīgi, lai patērētājiem būtu pieejams ātrdarbīgs internets;

46.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.
(2) OV L 108, 24.4.2002., 33. lpp.
(3) OV L 337, 18.12.2009., 37. lpp.
(4) OV L 108, 24.4.2002., 51. lpp.
(5) OV L 337, 18.12.2009., 11. lpp.
(6) OV L 108, 24.4.2002., 7. lpp.
(7) OV L 108, 24.4.2002., 21. lpp.
(8) OV L 204, 21.7.1998., 37. lpp.
(9) OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.
(10) OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.
(11) OV C 257, 27.10.2009., 1. lpp.
(12) OV L 270, 7.10.1998., 48. lpp.
(13) OV C 236 E, 12.8.2011, 24. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika