Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu un jo īpaši tā 42., 43. un 45. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 222. pantu,

–  ņemot vērā LESD 194. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju „Droša Eiropa labākā pasaulē”, ko Eiropadome pieņēma 2003. gada 12. decembrī, un ziņojumu par tās īstenošanu „Sniegt drošību mainīgā pasaulē”, ko apstiprināja 2008. gada 11. un 12. decembra Eiropadome,

–  ņemot vērā 2007. gada Integrēto Eiropas Savienības jūrniecības politiku (COM(2007)0575) un 2012. gada ziņojumu par šīs politikas progresu (COM(2012)0491),

–  ņemot vērā par integrēto jūrlietu politiku atbildīgo Eiropas valstu ministru un Eiropas Komisijas 2012. gada 7. oktobra Deklarāciju par jūras un jūrlietu programmu izaugsmei un nodarbinātībai („Limasolas deklarācija”),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. aprīļa secinājumus par jūras drošības stratēģiju,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Āfrikas ragu(1),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas hartu un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS),

–  ņemot vērā 2012. gada 21. decembra Kopīgo priekšlikumu Padomes lēmumam par kārtību, kādā Savienībā īsteno solidaritātes klauzulu(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 7. jūnija zaļo grāmatu „Ceļā uz turpmāko ES jūrniecības politiku: Eiropas redzējums par okeāniem un jūrām” (COM(2006)0275),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ilgtspējīgu ES politiku attiecībā uz Tālajiem Ziemeļiem(3) un Komisijas 2012. gada 26. jūnija paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Eiropas Savienības politikas izstrāde saistībā ar Arktikas reģionu: kopš 2008. gada panāktais progress un turpmākie pasākumi”(4),

–  ņemot vērā Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) 2012. gada rīcības kodeksu resursu apvienošanai un kopīgai izmantošanai,

–  ņemot vērā 2011. gada 18. martā NATO pieņemto Alianses jūras stratēģiju,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada vienoto rīcību par Eiropas Savienības militāro operāciju (ATALANTA) ar mērķi palīdzēt Somālijas piekrastē novērst un apkarot pirātismu un bruņotas laupīšanas, un atturēt no šādiem nodarījumiem(5) ,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada lēmumu par Eiropas Savienības misiju saistībā ar reģiona jūras spēku izveidi Āfrikas ragā (EUCAP NESTOR)(6),

–  ņemot vērā 2010. gada 23. novembra rezolūciju par civilmilitāro sadarbību un civilo un militāro spēju attīstīšanu(7),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 14. novembra secinājumus par Āfrikas ragu un jo īpaši to pielikumā iekļauto stratēģisko satvaru,

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu(8),

–  ņemot vērā tā 2013. gada 14. martā rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. oktobra rezolūciju par pirātismu jūrā(10) un 2012. gada 10. maija rezolūciju par jūras pirātismu(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0220/2013),

A.  tā kā bez aizjūras teritorijām un valsts drošības objektiem pārējos okeānos ES dalībvalstīm pa visām kopā ir vairāk nekā 90 000 kilometrus gara piekraste, kas robežojas ar diviem okeāniem un četrām jūrām; tā kā ES dalībvalstu pienākums ir nodrošināt Eiropas piekrastes un teritoriālo ūdeņu, ekskluzīvo ekonomikas zonu (EEZ), kontinentālā šelfa, jūrniecības infrastruktūras un jūras resursu kontroli, drošību un aizsardzību; tā kā ES dalībvalstu pienākums ir būt galvenajām drošības garantētājām jūrniekiem, kuri strādā uz kuģiem, kas kuģo ar šo valstu karogiem, un savu valstu iedzīvotājiem; tā kā dalībvalstu nespējas kontrolēt savu jūras telpu sekas sniedzas krietni tālāk par to piekrastes un jūras zonām;

B.  tā kā dalībvalstu jūras robežas veido Eiropas Savienības ārējās robežas;

C.  tā kā jūras teritorijas ir atvērtas, plašas un bezrobežu zonas, ko ierobežo vienīgi jūras jurisdikcijas; tā kā jūras telpas ir grūti kontrolēt, jo īpaši tādēļ, ka starptautisko jūras tiesību mērķis galvenokārt ir atvieglot tirdzniecību un nodrošināt brīvu pārvietošanos;

D.  tā kā 90 % ES ārējās tirdzniecības un 40 % iekšējās tirdzniecības noris, izmantojot jūras pārvadājumus; tā kā ES ir pasaules vadošā jūras kuģniecības dalībniece — Eiropas kuģu īpašnieku pārvaldījumā ir 30 % kuģu un 35 % no visas pasaules kuģu flotes tilpības, tostarp 55 % konteineru kuģu un 35 % tankkuģu, kas veido 42 % no pasaules jūras tirdzniecības apjoma; tā kā ES dalībvalstis kopā veido pasaules lielāko EEZ (aptuveni 25 miljoni kvadrātkilometru);

E.  tā kā jebkurai ES jūrlietu stratēģijai pirmām kārtām un galvenokārt būtu jāveicina LESD 21. pantā noteiktie pamatprincipi, proti, demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana; tā kā dalībvalstu pienākums ir censties īstenot un nostiprināt starptautiskos tiesību aktus, jo īpaši UNCLOS, un nodrošināt jūras ceļu plūsmu un dabas resursu saglabāšanu, kā arī aizsargāt komerciālās un vides intereses;

F.  tā kā ekonomikas izaugsmes, globalizācijas un pieaugošās globālās savstarpējās atkarības dēļ Savienībā ir būtiski palielinājusies pasaules jūras transporta plūsmas nozīme; tā kā strauji mainās jūrniecības ģeostratēģiskais līdzsvars, jaunietekmes valstīm pieņemot piekļuves atteikuma tehnoloģijas un stratēģijas, lai sevi pozicionētu reģionālās un pasaules jūras teritorijās, ierobežojot ASV un Eiropas piekļuvi; tā kā sarežģītāka un izkliedēta jūras drošības vide ar starptautisko līgumu vāju un atšķirīgu piemērošanu vēl vairāk apgrūtina efektīvas daudzpusējās attiecības un starptautisko sadarbību jūrlietu reglamentēšanas jomā; tā kā ES interesēs ir nodrošināt jūras drošību ne tikai tās piekrastes ūdeņos, bet arī pasaules okeānos un jūrās;

G.  tā kā vairāki faktori, piemēram, nabadzība, nepietiekama attīstība, zemi valsts kontroles un tiesībaizsardzības līmeņi, kā arī jūras ceļu neaizsargātība, palielina dažāda veida draudus kuģošanas drošībai; tā kā šos draudus var radīt gan to valstu rīcība, kuras varētu būt ieinteresētas traucējumu izraisīšanā starptautiskajās jūras ceļu plūsmās, gan nevalstisko dalībnieku nelikumīgās darbības, proti, starptautiski noziegumi (piemēram, ieroču vai narkotiku kontrabanda), starptautiskais terorisms vai pirātisms, kas izmanto sadrumstalotās vietējās, reģionālās un globālās jūrniecības pārvaldības sistēmas nepilnības; tā kā jūrniecības dalībnieku skaita pieauguma dēļ ir palielinājies likumīgo un nelikumīgo jūrniecības darbību skaits un sarežģītības pakāpe, kas aizvien vairāk apgrūtina likumīgo un nelikumīgo darbību nošķiršanu; tā kā ES tādējādi ir jāizstrādā vienota pieeja, lai risinātu sarežģītās starptautiska mēroga problēmas, ko dalībvalstis nevar atrisināt vienas;

H.  tā kā globāla mēroga skatījums uz jūras spēku spējām un jaudas plānošanu strauji mainās un gan jaunietekmes valstis, gan tradicionālās lielvaras aizvien izteiktāk apšauba UNCLOS principus, starptautisko šķīrējtiesu vai regulējumu; tā kā būtiskākais ir tas, ka Ķīna īsteno savu „pērļu virtenes” politiku, dažādu noteiktu un nenorādītu iemeslu dēļ cenšoties pastiprināt un paplašināt savu klātbūtni jūrā, sākot no tirdzniecības un energoresursu piegādes ceļu nodrošināšanas līdz jūras resursu un kuģniecībai svarīgas infrastruktūras kontrolēšanai, kas ir pretrunā gandrīz visu tās Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūru kaimiņvalstu jūras interesēm;

I.  tā kā ES un visas tās dalībvalstis ir UNCLOS līgumslēdzējas puses un tādējādi šī konvencija ietilpst acquis communautaire;

J.  tā kā ES kā globālo procesu dalībniecei ir jāapsver ar drošību saistītās problēmas un sava iespējamā atbildes reakcija, īpaši attiecībā uz tuvumā esošo Vidusjūru, Āfrikas ragu un Rietumatlantijas zonu, bet arī attiecībā uz Kluso okeānu no tā austrumiem līdz rietumiem un no Ziemeļu ledus okeāna līdz Antarktiskajam okeānam;

K.  tā kā palielinās nelegālo jūrniecības nevalstisko dalībnieku skaits, kas apdraud svarīgus jūras ceļus un infrastruktūras un izmanto valstu un to jurisdikciju nepilnības;

L.  tā kā cīņa pret šiem netradicionālajiem draudiem nereti notiek sarežģītā un bīstamā vidē, tāpēc ir vajadzīgi gan civilie, gan militārie līdzekļi; tā kā kopējā drošības un aizsardzības politika (KDAP), kam ir gan civilā, gan militārā dimensija, atbilstīgs regulējums, lai cīnītos pret bīstamiem draudiem jūrā un piekrastes zonās;

M.  tā kā ES viena pati nevar nodrošināt jūras drošību visā pasaulē; tā kā tai ir jāizveido spēcīgas partnerības ar trešām valstīm un reģionālajām organizācijām, jo īpaši attālākos rajonos, piemēram, Āzijā, kur ES ir grūtāk izmantot savus resursus;

N.  tā kā Eiropas drošības stratēģijā (EDS) jūras dimensija nav konkrēti pieminēta, izņemot to, ka pirātisms ir noteikts kā viens no draudiem ES; tā kā Eiropas integrētajā jūrlietu politikā (IJP) jūras jautājumi ir izklāstīti, bet drošības aspektiem ir pievērsta niecīga uzmanība, tādējādi atstājot bez uzmanības jomu, kas Eiropas Savienībai rada arvien lielākas bažas; tā kā ir obligāti jāpārskata ES pieeja jūras drošībai, jo īpaši pieņemot Eiropas jūras drošības stratēģiju (EJDS) un paskaidrojot, kā IJP būtu jāveicina EDS īstenošana; tā kā šajā EJDS būtu jādefinē ES drošības intereses un stratēģiskie mērķi un jāapzina mērķi, riski, pieejamie un vajadzīgie intervences līdzekļi, kā arī iespējamās darbības zonas;

O.  tā kā EJDS ir vajadzīga, lai risinātu jautājumus saistībā ar apdraudējumu, riskiem un iespējām, ar ko Savienība saskaras jūrlietu jomā, tostarp nodrošinātu aizsardzības Eiropas iedzīvotājiem un viņu līdzekļiem; tā kā minētajai stratēģijai vajadzētu veicināt Eiropas vērtību un principu ievērošanu un ir jābūt tālredzīgai un aktīvai un jāmobilizē visas attiecīgās iestādes un civilie un militārie dalībnieki, kā arī jo īpaši jāuzsver, ka ES dalībvalstis vairs nevar atļauties attīstīt un uzturēt jūras spēkus vienīgi tam, lai tos izmantotu tikai iespējamās augstas intensitātes operācijās;

P.  tā kā saistībā ar konfliktiem un nestabilo situāciju, kas ietekmē ES intereses atklātās jūras transporta plūsmās un drošā piekļuvē, ir vajadzīga lielāka saikne starp cilvēku drošību, valsts pārvaldību un attīstību, un tā kā tāpēc par modeli visaptverošai pieejai, kurā būtu iesaistīti ES politiskie, diplomātiskie, sociālie un ekonomiskie instrumenti, vajadzētu izmantot ES stratēģiju attiecībā uz Āfrikas ragu; tā kā šai visaptverošajai pieejai vajadzētu būt EJDS kodolam un tai vajadzētu aptvert dažādu ES iniciatīvu, aģentūru un instrumentu koordināciju, lai novērstu nestabilitātes pamatcēloņus un palīdzētu atrisināt konfliktu, iedibināt mieru un palīdzētu valstu un pārvaldības veidošanas un attīstības procesā citu starpā tādās jomās kā drošības sektora reforma, energoapgāde, jūras un cita veida tirdzniecības un transporta drošība, zivsaimniecība un vides aizsardzība, kā arī ietekme uz klimata pārmaiņām,

Vispārīgas piezīmes par turpmāko Eiropas Jūras drošības stratēģiju

1.  noteikti uzskata, ka ES ir ļoti ieinteresēta, lai jūras vide būtu droša, atvērta un tīra un tādējādi būtu iespējama brīva preču un cilvēku pārvietošanās un miermīlīga, legāla, godīga un ilgtspējīga okeāna bagātību izmantošana; uzskata, ka jūras transporta plūsmas ir Eiropas tirdzniecības galvenā artērija un Eiropas labklājības un ietekmes virzītājs; uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt Eiropas iedzīvotājus un veicināt LESD 21. panta ievērošanu; un ka tādējādi būtu jāpilnveido ES institucionālā sistēma (gan civilā, gan militārā) nolūkā nodrošināt mērķu izvirzīšanu, resursus un iespējas šā uzdevuma izpildei;

2.  atgādina dalībvalstīm, ka Savienība tikai uzticēšanās, savstarpējās sapratnes un patiesas solidaritātes garā spēs īstenot savus Lisabonas līgumā noteiktos pienākumus un sasniegt pasludināto mērķi — kļūt par pasaules mēroga drošības garantētāju; šajā sakarā atgādina, ka LES 42. panta 7. punkts („savstarpējās aizsardzības klauzula” vai „savstarpējās palīdzības klauzula”), LESD 222. pants („solidaritātes klauzula”) un LES 42. panta 6. punkts (pastāvīga strukturēta sadarbība), kas ieviesti ar Lisabonas līgumu, nodrošina institucionālu regulējumu efektīvai solidaritātei visu dalībvalstu starpā Savienības drošības un aizsardzības jomā; atgādina, ka šie instrumenti vēl ir jāīsteno; jo īpaši atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) kopīgo priekšlikumu par kārtību, kādā Savienībā īsteno solidaritātes klauzulu, un aicina abas minētās iestādes novērtēt, ko ietvertu tā aktivizēšana, lai risinātu ar jūrniecību saistītas problēmas vai izmantotu jūras bagātības vai infrastruktūru; mudina Padomi steidzami apstiprināt šo priekšlikumu;

3.  uzsver, ka UNCLOS paredz tiesisko regulējumu visu veidu darbībām, ko veic okeānos un jūrās, un ka šī konvencija var sniegt norādes jūras konfliktu risināšanai miermīlīgā ceļā; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis veicināt šīs konvencijas universālumu un uzstāt, ka ir vienoti un konsekventi jāīsteno tās noteikumi;

4.  atzīst, ka Eiropas Savienības rīcībā jau ir daži līdzekļi un instrumenti, kas vajadzīgi, lai risinātu ar pasaules jūras drošību saistītās problēmas un apmierinātu vajadzību nodrošināt drošu un stabilu vidi, — EĀDD un Eiropas Komisija, finanšu instrumenti, sadarbība attīstības jomā, humānā palīdzība, krīzes pārvaldība, tirdzniecības sadarbība un citi atbilstīgi rīcības instrumenti; tomēr norāda, ka lielākā daļa tehnisko un materiālo līdzekļu ir dalībvalstu rīcībā un ka dalībvalstu gatavība uzlabot savu sadarbību ir ārkārtīgi svarīga Eiropas jūras drošības nākotnei;

5.  tomēr norāda, ka Eiropas Jūras drošības stratēģija ir vajadzīga, lai nodrošinātu integrētu un visaptverošu pieeju, īpašu uzmanību pievēršot ar jūru saistītajiem apdraudējumiem, riskiem, problēmām un iespējām; ka EJDS, kaut arī balstītai uz Eiropas vērtībām un principiem, ir jāizveido sinerģijas un kopēja reakcija, mobilizējot visas attiecīgās iestādes un dalībniekus — kā civilos, tā militāros; ka EJDS ir jāapzina visi potenciālie draudi, sākot ar konvencionālajiem drošības draudiem un beidzot ar draudiem, ko rada dabas katastrofas un klimata pārmaiņas, sākot ar draudiem, kas skar vitālu svarīgu jūras resursu aizsardzību un beidzot ar draudiem jūras infrastruktūras un tirdzniecības plūsmu drošībai; ka tai arī ir jāapzina īpaši līdzekļi un iespējas, kas nepieciešamas šo problēmu risināšanai, tostarp tādās jomās kā izlūkošana, uzraudzība un patrulēšana, personu meklēšana un glābšana, jūras desants, ES un citu valstu pilsoņu evakuēšana no krīzes zonām, embargo piemērošana, kā arī palīdzība KDAP vadītām misijām un operācijām;

6.  aicina Augsto pārstāvi, Komisiju un Padomi izstrādāt EJDS, kas vērsta uz sadarbību un koordināciju visu ar jūras drošību saistīto dalībnieku un dalībvalstu starpā; attiecīgi mudina Komisiju un AP/PV novērst nepilnības 2007. gada IJP, kas neietver drošības dimensiju, kā arī novērst EDS ierobežojumus, jo šī stratēģija nerisina jūras drošības apdraudējumus un riskus; uzskata, ka EJDS mērķus, līdzekļus un spējas vajadzētu integrēt EDS un IJP un ka tie būtu jāveido atbilstīgi nepieciešamībai rīkoties pasaules mēroga drošības garantētāja kapacitātē, tādējādi nodrošinot brīvas jūras transporta plūsmas un piekļuvi attiecībā uz atklāto jūru visā pasaulē; uzsver, ka jūras drošības noregulēšana īstermiņa, vidējā termiņā un ilgtermiņā ietekmēs visas pārējos Eiropas drošības un labklājības komponentus;

7.  aicina dalībvalstis cieši atbalstīt EĀDD un Komisiju un aktīvi iesaistīties darbā ar šīm iestādēm, izstrādājot jauno EJDS, lai efektīvi izmantotu visus to dažādos līdzekļus, kā arī ņemt vērā jaunu spēju noteikšanu un radīšanu, apvienojot un kopīgi izmantojot līdzekļus; turklāt uzskata, ka jaunajai stratēģijai būtu arī jāietver kopīgas divpusējas vai daudzpusējas spēka izveides iniciatīvas, piemēram, Francijas un Lielbritānijas 2010. gada 2. novembra deklarācija;

8.  uzsver, ka šāda integrēta jūrniecības pieeja, kurā apvienoti civilie instrumenti un militārie līdzekļi un ietverti gan iekšējie, gan ārējie drošības aspekti, dažās dalībvalstīs jau tiek īstenota valsts līmenī, kā arī tiek divpusēji piemērota starp konkrētām dalībvalstīm, un tādēļ tā būtu jāpastiprina Savienības līmenī; uzsver jūras valstu nozīmi labvēlīgas reģionālās jūrniecības integrācijas sekmēšanā; uzsver, ka reģionālās jūrniecības integrācijas iniciatīvas var veicināt (un tām vajadzētu veicināt) svarīgu jūras spēku resursu apvienošanu un kopīgu izmantošanu, lai apmierinātu ES spēju veidošanas vajadzības;

Iespējamie riski

9.  atzīst, ka satiksmes palielināšanās jūrā un piekrastes un krasta darbību attīstība rada problēmas jūras drošībai, jo aizvien vairāk apgrūtina likumīgu un nelikumīgu darbību nošķiršanu jūrā;

10.  norāda, ka ES saskaras ar tradicionāliem draudiem tās drošībai, jo īpaši tādēļ, ka jūras jaunietekmes valstu parādīšanās nozīmē, ka ir iespējamāka starpvalstu konkurence uz jūras teritoriju īpašumtiesībām (strīdi par jurisdikciju, teritoriālas prasības, izpētes un ieguves licences dziļjūras zonās); turklāt norāda, ka jaunietekmes valstis ir attīstījušas savas jūras spējas (jūras spēki, zemūdenes) un vienlaikus tiecas apšaubīt starptautisko jūras tiesību principus;

11.  brīdina par to, ka ES dalībvalstu ūdeņos vai blakus esošajās jūrās nelikumīgi tiek iegūti svarīgi dabas resursi un minerāli; norāda, ka nekontrolēta sacensība par jūras, dabas un minerālu resursu iegūšanu var kaitēt jūras ekosistēmai, tādējādi palielinot jūrniecības darbību ietekmi uz vidi; atgādina, ka jūras resursu ieguve var izraisīt arī kuģošanas zonu nevēlamu militarizāciju; tomēr uzsver ikvienas dalībvalsts tiesības saskaņā ar vides noteikumiem veikt savu jūras dabas resursu izpēti un ieguvi veidā, kas atbilst starptautiskajām tiesībām un vides jomas tiesību aktiem;

12.  norāda, ka ES ir jāizveido spēcīgas partnerības ar trešām valstīm un reģionālajām organizācijām, lai nodrošinātu tirdzniecības un resursu ieguves drošību un stabilitāti; uzsver, ka spēcīga jūras dimensija KDAP nodrošinātu ES spēju vajadzības gadījumā rīkoties kā efektīvam starptautiskajam šķīrējtiesnesim;

13.  brīdina, ka valstis, kuras nevēlas sadarboties ar starptautisko kopienu un ievērot starptautiskos līgumus un standartus un kuru ģeogrāfiskā atrašanās vieta tām ļauj bloķēt tirdzniecības ceļus, kā arī kurām ir tehnoloģijas un militārās spējas, lai to paveiktu, pašlaik ir vienas no būtiskākajām jūras drošības problēmām; uzskata, ka EĀDD un AP/PV būtu jāīsteno jebkādi diplomātiskie centieni, lai uzsāktu dialogu un sadarbību ar šīm valstīm;

14.  norāda, ka, lai gan nevar pilnībā izslēgt militāras konfrontācijas valstu starpā, ES drošību tieši un netieši galvenokārt apdraud netradicionālie draudi un dalībnieki, kuri izmanto priekšrocības, ko viņiem sniedz valstu nespēja piemērot tiesību aktus jūras teritorijās, piekrastes zonās vai nespēja piemērot tiesību aktus vispār, kā rezultātā valsts vara nefunkcionē, ir vāja vai valsts nespēj veikt kontroles funkcijas;

15.  norāda, ka viens no galvenajiem draudiem ES jūras drošībai ir jūras teroristu darbību pieaugums pasaulē, kas tieši apdraud ES civilos un militāros kuģus, ostu infrastruktūru un energoresursu iekārtas un izmanto jūru, lai uzbruktu objektiem uz sauszemes un pārņemtu tos; norāda, ka šie dalībnieki mijiedarbojas ar starptautiskiem organizētās noziedzības tīkliem, iesaistoties nelikumīgās darbībās jūrā, piemēram, kontrabandā, cilvēku tirdzniecībā, nelikumīgā imigrācijā, narkotiku un ieroču tirdzniecībā, arī mazu ieroču, vieglo ieroču un MII sastāvdaļu tirdzniecībā; uzsver, ka šādas nelikumīgas darbības padziļina politiskās un humanitārās krīzes, ir šķērslis sociālajai un ekonomikas attīstībai, demokrātijai un tiesiskumam, padziļina cilvēku trūkumu un izraisa migrāciju, cilvēku pārvietošanu iekšzemē un neaprakstāmas cilvēku ciešanas;

16.  pauž satraukumu par to, ka arvien vairāk faktu liecina, ka teroristu tīkli un nevalstiskie dalībnieki iegādājas modernu jūras aprīkojumu, tostarp zemūdenes, radarus un atklāšanas tehnoloģijas, kā arī par to, ka tiem ir piekļuve starptautiskās kuģniecības nozares loģistikas datiem un viņiem ir iespēja izlikt jūrā mīnas un ūdenī peldošus pašdarinātus spridzekļus (WBIED), kas palielina viņu radītos draudus un samazina iespēju viņus kontrolēt un norāda uz minēto dalībnieku darbības izvēršanu Eiropas tuvumā, jo īpaši abpus Atlantijas okeāna dienvidu daļai;

17.  uzskata, ka nemitīgi pastāvošie iesaldētie konflikti dažādu jūras teritoriju tuvumā, piemēram, Dienvidkaukāzā, Vidusjūras dienvidaustrumos vai Japānas jūrā, ir vieni no galvenajiem nestabilitātes cēloņiem pasaulē, kuri apdraud transporta un energoresursu ceļus, veicinot ieroču tirdzniecību, kā arī atvieglojot tādu nevalstisku dalībnieku darbības kā noziedznieku tīkli un teroristu grupējumi;

18.  joprojām pauž bažas par Āfrikas austrumu un rietumu piekrastē notiekošo pirātismu; norāda, ka pirātu uzbrukumi — gan bruņotas laupīšanas, gan kuģu un apkalpes nolaupīšana, gan arī naudas izspiešana — būtiski kavē piekļuves un plūsmas brīvību šajās jūrās un tādējādi ievērojami apdraud starptautisko tirdzniecību un jūras drošību; norāda, ka pirātisms galvenokārt ir problēma, kas radusies krasta pārvaldības un attiecīgo piekrastes valstu attīstības trūkuma dēļ; cer, ka ES izmantos KDAP operācijas EUNAVFOR Atalanta gūtos sasniegumus, lai uzsāktu KDAP darbības pirātisma apkarošanai citviet;

19.  brīdina par problēmām, ko pirātisms, starptautiskais terorisms un organizētā noziedzība kopumā rada kuģošanas drošībai svarīgās jūras tranzīta pārslogotās vietās; uzsver, ka daži svarīgākie ūdensceļi, pa kuriem tiek nodrošināta energoresursu piegāde visā pasaulē, ģeogrāfiski atrodas visnestabilākajās kuģošanas zonās vai ir pieejami šķērsojot tās, kā tas ir Suecas kanāla, Ormuzas šauruma un Malakas šauruma gadījumā;

20.  norāda, ka cīņas pret netradicionālām darbībām pamatā jābūt visiem KDAP instrumentiem, tostarp militārajām spējām, jo intervences nereti notiek ļoti sarežģītos apstākļos un dalībnieku rīcībā ir ļoti plašs bīstamu ieroču klāsts; apgalvo, ka, pamatojoties uz ES rīcības modeli Āfrikas ragā, kur pašlaik tiek īstenota operācija EUNAVFOR Atalanta un operācija EUCAP NESTOR, KDAP operācijas ir jāpapildina ar citiem ES ārējiem instrumentiem, lai risinātu krīzes sociālos, ekonomiskos un politiskos pamatcēloņus un garantētu attiecīgo reģionu ilgtspējīgu drošību;

21.  norāda, ka var turpināties nelegālās imigrācijas spiediens uz ES jūras robežām, jo īpaši ņemot vērā politiskās un ekonomiskās norises dienvidu kaimiņvalstīs un paredzamo ilgstošo nestabilitāti Ziemeļāfrikā, Sāhelā, Āfrikas ragā un Subsahāras Āfrikā; tomēr atgādina, ka migrāciju nedrīkst uzskatīt par drošības apdraudējumu, bet gan drīzāk par cilvēcisko faktoru, attiecībā uz kuru ir jāizstrādā uzticama pārvaldības stratēģija, kas apvieno reģionālo, politisko un diplomātisko sadarbību un attīstības politiku un ieguldījumu reģionālajā partnerībā; vērš uzmanību uz to, ka šajā nolūkā ir jāveido jūras spēki un jāizstrādā krasta apsardzes darbības, lai patrulētu un glābtu migrantus, kas ceļošanai izmanto nereģistrētus kuģus;

22.  atzīst, ka aizvien intensīvākā jūras satiksme var palielināt tādu katastrofu iespējamību kā naftas noplūdes un citi vidi piesārņojoši negadījumi, kā arī toksisko atkritumu izgāšana un nelikumīga naftas iepildīšana tvertnēs; uzsver, ka ES jāturpina stratēģijas izstrādāšana, pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi saistībā ar nopietnām vides katastrofām jūrā un nodrošinot, ka visi dalībnieki, ES struktūras un aģentūras kopā ar dalībvalstu iestādēm rīkojas saskaņoti, lai izveidotu attiecīgas sinerģijas un panāktu solidāru un efektīvāku rīcību;

Bīstamās kuģošanas zonas

Vidusjūra

23.  uzsver, ka Vidusjūrā ir vērojamas daudzas problēmas, kas potenciāli var apdraudēt ES stabilitāti un tiešās ES intereses, jo īpaši ņemot vērā to, ka politiskie nemieri un sociālās un ekonomiskās grūtības dažās piekrastes valstīs visticamāk nemazināsies; norāda, ka saistībā ar to veiktās nelikumīgās darbības, piemēram, terora akti un visu veidu kontrabanda, ietekmē ES jūrlietu drošību, tostarp energoapgādes drošību ES dienvidos; uzskata, ka ir steidzami jāveic ieguldījumi reģionālajā jūrniecības sadarbībā un tajā jāietver Eiropas un reģionālā sadarbība, izlūkošana, uzraudzība, patrulēšana un krasta apsardzes darbības, kas prasa pienācīgus līdzekļus jūras spēku plānošanā;

24.  uzsver, ka Vidusjūra ir iemesls daudziem reģionāliem konfliktiem, kas ietver jūras robežu strīdus, un tādējādi mudina ES apņemties izvairīties no turpmākas ar Vidusjūru saistītu konfliktu saasināšanas, kas pastiprinās pastāvošos draudus, piemēram, Sīrijas pilsoņu kara sekas un ietekmi uz savas valsts un kaimiņvalstu kuģošanas zonu, politisko nestabilitāti un pārvaldības trūkumu Lībijā, Ēģiptē un Tunisijā, ķēdes reakciju kaimiņos esošajā Marokā un Alžīrijā, kas joprojām ir iesaistītas Rietumsahāras konfliktā un kuras tieši ietekmē konflikta saasināšanās Mali un Sāhelas reģionā; turklāt brīdina par draudiem, ko rada Vidusjūras krīžu savstarpējā saistība ar nestabilitāti un konfliktiem Tuvajos Austrumos, Sāhelā, Āfrikas ragā, Rietumāfrikā un Subsahāras Āfrikā;

25.  norāda, ka nesen Vidusjūras austrumu daļā atklāto dabasgāzes atradņu dēļ ir izveidojies jauns ģeopolitiskais klimats un būtiski palielinājusies strīdu iespējamība, tieši skarot ES dalībvalstu Grieķijas un Kipras likumīgās intereses un suverēnās tiesības; pauž bažas par to, ka Turcija, Krievija, ASV un Izraēla ir palielinājušas jūras spēku klātbūtni Vidusjūrā; turklāt norāda uz ietekmi, ko rada neatrisinātie strīdi ar Turciju saistībā ar Egejas jūru, un uz spriedzes pastiprināšanos plānotās Grieķijas un Kipras šelfa ogļūdeņražu rezervju ieguves dēļ; tādēļ mudina ES rīkoties, lai aizstāvētu savu nostāju nolūkā izvairīties no konflikta par dabas resursiem Vidusjūrā un no tā izrietošajiem draudiem attiecīgā reģiona ES dalībvalstu drošībai, kas galu galā varētu apdraudēt visu ES;

Baltijas jūra

26.  secina, ka Baltijas jūra ir ES iekšējā jūra, izņemot Krievijas jūras teritorijas un vairākām krasta valstīm kritiski svarīgu kuģu ceļu; Baltijas jūras reģiona stabilitāte un netraucēta jūras satiksme ir atkarīga no ES dalībvalstu savstarpējo interešu, kā arī ES un Krievijas savstarpējo politisko interešu saskaņošanas; norāda, ka Baltijas jūras reģiona politiskā stabilitāte ir saistīta ar krasta valstu mazākumtautību valodas stāvokļa nodrošināšanu, enerģijas transportu, intensīvu jūras tirdzniecības satiksmi, iespējamām naftas tankeru avārijām, kā arī zivju krājumu un vides stāvokļa pasliktināšanos; norāda, ka problēmas kuģošanas drošībai un drošumam Baltijas jūrā rada arī pēc Otrā pasaules kara laikā jūras dibenā nogremdētie ķīmiskie ieroči, novecojušās atomelektrostacijas tās krastos, iespējami teroristu uzbrukumi enerģijas transportam, kā arī iespējama nelegāla ieroču pārvadāšana, izmantojot Baltijas jūras ostas;

Melnā jūra

27.  uzskata, ka šodien Melnā jūra ģeostratēģiskajā ziņā ir viens no vissvarīgākajiem jūras reģioniem, kas robežojas ar ES, īpaši saistībā ar nepieciešamību garantēt ES energoapgādes drošību un diversifikāciju un enerģijas piegādes; norāda, ka šim reģioniem vidējā termiņā un ilgtermiņā piemīt liels potenciāls, ņemot vērā, ka tam kā svarīgam preču un enerģijas transporta ceļam ir stratēģiska atrašanās vieta, ka tas atrodas tuvu nestabiliem reģioniem, kuros ir ieilguši konflikti, piemēram, Maskavas un Tbilisi konflikta pamatā esošajām Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijām; uzsver to, ka, tā kā energodrošība vairākās ES dalībvalstīs ir ļoti atkarīga no gāzes un naftas piegādes ceļiem, kas stiepjas caur Melno jūru un gar to, ES stratēģiskajās interesēs ir nepieļaut ieilgušo konfliktu eskalāciju un rast noturīgus to atrisinājumus; norāda, ka tādēļ ES, iespējams, vajadzības gadījumā būs jāmobilizē Eiropas jūras spēki;

28.  atgādina par 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Melno jūru(12) un atgādina par to, ka ES vajadzētu aktīvāk iesaistīties Melnās jūras drošības klimata veidošanā; atkārtoti aicina Komisiju un EĀDD izstrādāt Melnās jūras reģiona stratēģiju, ar kuru tiktu efektīvi risinātas jūras drošības un drošuma problēmas Melnajā jūrā;

29.  uzsver nepieciešamību pēc aktīvāka dialoga ar stratēģiskajiem partneriem par konfliktu novēršanu un atrisināšanu, bet uzsver arī to, ka ir svarīgi iesaistīties daudzpusējās šī reģiona iniciatīvas, piemēram, Baltijas jūras sinerģijā, lai novērstu draudus, ko rada krimināli tīkli, kas nodarbojas ar cilvēku, narkotiku un ieroču kontrabandu, vai atrisinātu tādas problēmas kā nelikumīga zvejniecība un vides degradācija;

Atlantijas okeāns un Rietumāfrika

30.  norāda, ka Atlantijas okeāns ir Eiropas tirdzniecības artērija; pauž bažas, ka Atlantijas okeāns un jo īpaši Karību jūras zona ir ceļš, ko izmanto Dienvidamerikas izcelsmes narkotiku tranzītam; pauž bažas par to, ka ekonomikas darbību attīstība nākamo desmitgažu laikā, jo īpaši pēc Panamas kanāla paplašināšanas, varētu veicināt noziedzīgu darbību pieaugumu šajā zonā;

31.  uzskata, ka Rietumāfrikas piekraste, jo īpaši Gvinejas līcis, patlaban rada dažus no būtiskākajiem paredzamajiem draudiem Eiropai; pauž nopietnas bažas par to, ka Rietumāfrikas piekrastē veidojas lielas problēmas saistībā ar noziedzīgām darbībām un narkotiku, cilvēku un ieroču kontrabandu; vienlaikus Gvinejas līča valstis arvien vairāk kļūst par darbības lauku reģionālo teroristu tīkliem, piemēram, Boko Haram Nigērijā, kuru darbība ietekmē kaimiņvalstis un kas ir saistīti ar globāla mēroga tīkliem, piemēram, Al-Qaeda Islāma Magribas valstīs, kā to spilgti apliecina krīze Mali;

32.  ar bažām norāda, ka Gvinejas līča valstīs valda pastāvīga politiskā nestabilitāte, dažās, piemēram, Gvinejā-Bisavā, valsts pārvalde vairs nefunkcionē, un tās ir kļuvušas par platformu narkotiku tirdzniecībai starp Latīņameriku un Eiropu;

33.  norāda, ka reģions ir arī nozīmīgs energoresursu piegādātājs, jo Gvinejas līča valstis patlaban nodrošina 13 % naftas un 6 % no gāzes importa uz ES, un Nigērija vien nodrošina 5,8 % no kopējā ES naftas importa; sagaida, ka nesen atklāto šelfa naftas un gāzes rezervju dēļ palielināsies reģiona nozīme; tādēļ pauž satraukumu, ka konkurence cīņā par šelfu dabas resursiem var izraisīt turpmākus konfliktus un noziedzīgu darbību;

34.  norāda, ka nestabilitātei, terorismam un noziedzībai Rietumāfrikas piekrastē ir cieša saistība ar nestabilitāti visā Sāhelas reģionā; tādēļ mudina ES saistībā ar KDAP civilo misiju EUCAP Sahel Niger iekļaut reģionālā un visaptverošā stratēģijā centienus apturēt terorismu Sāhelas reģionā, lai novērstu draudus Rietumāfrikas piekrastē, jo īpaši Gvinejas līcī; šajā sakarā aicina ES nodrošināt koordināciju starp abām KDAP misijām šajā reģionā (EUCAP Sahel Niger un EUTM Mali), kā arī ar pasākumiem, kas izvērsti kontinentā un jūrā, lai apkarotu terorismu un cita veida organizēto noziedzību reģionā;

35.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Gvinejas līča kritiski svarīgo jūras ceļu programmu (CRIMGO), kuras mērķis ir uzlabot drošību Gvinejas līcī, nodrošinot krasta apsardzes mācības un izveidojot tīklu informācijas apmaiņai septiņu Rietumāfrikas piekrastes valstu starpā, ko finansēs no Stabilitātes instrumenta līdzekļiem; aicina nekavējoties īstenot programmu CRIMGO Rietumāfrikas piekrastē; aicina izstrādāt īpašus sadarbības mehānismus, lai izveidotu saikni starp minēto Komisijas finansēto programmu un KDAP misijām EUCAP Sahel Niger un EUTM Mali, kuru pasākumi ir cieši saistīti ar Gvinejas līča nestabilitātes cēloņiem;

36.  uzsver, ka ir jāuzlabo ES darbību efektivitāte Gvinejas līcī; ierosina izveidot īpašas sinerģijas, kas sniegtu pievienoto vērtību no pašreizējo ES instrumentu un struktūru, piemēram, Eiropas Jūras drošības aģentūra (EMSA), apvienošanas;

37.  aicina AP/PV plānot ES dalībvalstu un ĀKK partneru bruņoto spēku izvietojumu stratēģiski svarīgās vietās, piemēram, Lajes gaisa spēku bāzē Azoru salās, Portugālē un Kaboverdes salās, lai to varētu izmantot īpašu jūras un gaisa spēku operāciju izstrādāšanā cīņai pret ieroču izplatīšanu, terorismu, pirātismu un organizēto noziedzību Gvinejas līcī un Atlantijas okeāna dienvidu daļā, trīspusējas partnerības izveidē, ietverot transatlantisko sadarbību ar ASV, Kanādu, Brazīliju un citām Latīņamerikas valstīm, kā arī ES un Āfrikas Savienības sadarbību;

Adenas līcis un Indijas okeāna rietumdaļa

38.  norāda, ka pirātisma dēļ Adenas līcis patlaban ir viens no bīstamākajiem kuģošanas reģioniem pasaulē; atgādina, ka pirātisms ir īpašs organizētās noziedzības veids, attiecībā uz kuru ir jāizstrādā īpaša, visaptveroša un vienota pieeja, kas risinātu cēloņsakarības starp pirātismu un sociālo, politisko un ekonomikas pārvaldību, kā tas īpaši izpaužas Āfrikas raga un Somālijas kontekstā; norāda, ka izpirkuma maksu naudas plūsmu izsekošana, noziedzības tīklu likvidēšana un vainīgo saukšana pie atbildības arī ir būtiski elementi cīņā pret terorismu un ka pirātismu var apkarot, tikai izmantojot priekšrocības, ko sniedz sadarbība starp dalībvalstu iestādēm un Eiropolu un Interpolu; norāda, ka šajā saistībā pastāv noteikta saikne starp ārējo drošības politiku un tiesībaizsardzību valsts iekšienē;

39.  atzinīgi vērtē civilo KDAP misiju EUCAP Nestor, kas ir izveidota, lai pastiprinātu jūras spēku spējas Āfrikas ragā un Indijas okeāna rietumdaļā un lai nodrošinātu ilgtspējīgāku un vietēja mēroga ieguldījumu operācijas EUNAVFOR Atalanta mērķu sasniegšanā;

40.  uzsver nesenos EUNAVFOR Atalanta panākumus, mazinot pirātu uzbrukumu gadījumus Indijas okeāna rietumdaļā un palielinot KDAP uzticamību, kuriem vajadzētu turpināties arī nākotnē; norāda, ka operācija ATALANTA ir pirmā KDAP jūras spēku misija un ka tai vajadzētu būt KDAP jūrlietu aspektu turpmākās izstrādāšanas un īstenošanas modeli, novērtējot tās panākumus, trūkumus un gūto pieredzi; atzinīgi vērtē pozitīvo lomu, ko ES ir uzņēmusies, īstenojot NAVFOR ATALANTA SHADE (kopīga informētība un konfliktu novēršana) mehānismu, lai veicinātu koordināciju starp starptautiskiem, valstu un reģionāliem jūras spēkiem, kuri darbojas šajā teritorijā, un jo īpaši ar NATO operāciju Ocean Shield; atzinīgi vērtē ar labo sadarbību starp dažādām ES aģentūrām (ES Satelītu centru SatCen un EMSA), jo īpaši kuģu satelītattēlu interpretēšanas jomā, kaut arī šādas sadarbības pamatā nav oficiālas vienošanās; aicina ES piešķirt oficiālu statusu ES instrumentu un struktūru sadarbībai, līdzīgi kā tas ir Atalanta, EMSA un SatCen gadījumā, lai izvairītos no pienākumu, resursu un zinātības dublēšanās un izmantotu šādas sinerģijas sniegtās priekšrocības darbībā;

41.  uzsver, ka visaptverošas pieejas koncepcija, kas šajā konkrētajā gadījumā izriet no stratēģiski nozīmīgās pamatstratēģijas Āfrikas ragam, skaidri izpaužas trijās šajā reģionā notiekošajās KDAP misijās (NAVFOR Atalanta, ES apmācību misija Somālijā un EUCAP Nestor), ko atbalsta politiskā apņemšanās un attīstības politika; atzinīgi vērtē ES Operāciju centra darbības sākšanu, lai veicinātu koordināciju un nostiprinātu sinerģiju starp šīm misijām, kas ir ievērojams panākums KDAP veidošanā; norāda, ka minētajam papildināmības un koordinācijas piemēram būtu jārosina citas līdzīgas darbības gadījumos, kad daudzšķautņainas problēmas novēršanā ir iesaistītas KDAP misijas un operācijas; norāda, ka pastāvīgs militārās plānošanas un īstenošanas centrs varētu tikai veicināt jebkura jūras spēku elementa iekļaušanu KDAP misijās un operācijās;

42.  atzinīgi vērtē kuģošanas uzņēmumu noteiktos drošības pasākumus uz kuģiem; atbalsta nesenos jūrlietu nozares aicinājumus paredzēt regulējumu privātajiem jūras drošības uzņēmumiem un atgādina par savu aicinājumu Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai, karoga valstīm un jūrlietu nozarei, lai tās sadarbojoties izstrādātu rīcības kodeksu, ar kuru īsteno skaidrus, saskaņotus un piemērojamus starptautiski atzītus standartus attiecībā uz privāti nolīgta bruņotas apsardzes personāla pakalpojumu izmantošanu uz kuģiem, kā arī aicinājumu privātajiem jūras drošības uzņēmumiem rīkoties, stingri ievērojot šos standartus;

Arktika

43.  uzsver, ka pavērusies iespēja izmantot Ziemeļu Ledus okeāna ceļus ir tiešas klimata pārmaiņu sekas, un norāda, ka ES vispirms un galvenokārt vajadzētu veikt ieguldījumu reģiona un tā apdraudēto vides resursu saglabāšanā, vienlaikus nodrošinot, ka Arktikas resursi tiek izmantoti ilgtspējīgi un respektējot vietējos iedzīvotājus; uzsver, ka ir svarīga vispārējā stabilitāte un miers reģionā; tādēļ uzsver, ka ir jāveido vienota saskaņota ES politika attiecībā uz šo reģionu, skaidri definējot ES prioritātes, iespējamās problēmas un stratēģiju; uzsver, ka Dānijas, Somijas un Zviedrijas intereses Arktikā un paredzamā Islandes pievienošanās ES pastiprinās Savienības izredzes kļūt par Arktikas piekrastes dalībnieci, uzsverot vajadzību izstrādāt vēl saskaņotāku Arktikas politiku ES līmenī; šajā sakarā atzinīgi vērtē iepriekš minēto kopīgo paziņojumu „Eiropas Savienības politikas izstrāde saistībā ar Arktikas reģionu: kopš 2008. gada panāktais progress un turpmākie pasākumi” un atgādina par to, ka ir vajadzīgs politisks dialogs ar visiem reģiona partneriem, tostarp Krieviju;

44.  uzsver, ka jaunajiem tirdzniecības ceļiem, kuriem tiek izmantoti Arktikas jūras ceļi, ir liela nozīme, arī ES un tās dalībvalstu ekonomikai; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu aktīvi jāatbalsta brīva jūru pieejamība un tiesības brīvi šķērsot starptautiskos ūdensceļus; uzsver, ka pašreizējie ieilgušie teritoriālie strīdi starp Arktikas reģiona valstīm būtu jāatrisina miermīlīgā veidā un prasa lielāku ES iesaistīšanos šajā reģionā un novērtējumu attiecībā uz instrumentiem un spējām, kas varētu būt vajadzīgas, lai risinātu konfliktus šajā reģionā; uzsver, ka jebkurā gadījumā ir jāizvairās no Arktikas militarizācijas; aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus par to, kā Galileo projekts varētu dot labumu ES Arktikas politikai un kā to varētu izstrādāt, lai nodrošinātu drošāku kuģošanu Arktikas ūdeņos, tādējādi sniedzot ieguldījumu Ziemeļaustrumu ūdensceļa drošībā un pieejamībā;

Klusais okeāns

45.  uzsver, ka Klusajam okeānam un jo īpaši Dienvidķīnas jūrai, kuru izmanto, pārvadājot vienu trešdaļu no pasaules tirdzniecības apjoma, ir globāla nozīme; pauž satraukumu par pieaugošo spriedzi un steidzami aicina visas iesaistītās puses atturēties no vienpusējām politiskām un militārām darbībām, izteikt paziņojumus ne tik asā tonī un risināt savas pretrunīgās teritoriālās pretenzijas attiecībā uz Dienvidķīnas jūru, izmantojot starptautisko šķīrējtiesu, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, jo īpaši UNCLOS, lai nodrošinātu reģionālo stabilitāti un brīvu un drošu kuģošanu Dienvidķīnas jūrā;

46.  uzskata, ka veids, kā miermīlīgā ceļā varētu novērst spriedzi Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūru teritorijās, ir sarunas un rīcības kodeksu kopīga īstenošana, lai miermīlīgi izmantotu attiecīgās jūras teritorijas, tostarp izveidotu drošus tirdzniecības ceļus un noteiktu zvejas kvotas vai teritorijas resursu izpētei;

47.  aicina AP/PV apzināt apdraudējumus, kāds rastos mieram un drošībai, ja saasinātos spriedze un bruņoti konflikti Austrumķīnas un Dienvidķīnas jūrā;

48.  norāda, ka dažas valstis, piemēram, Austrālija jau ir politiski ļoti aktīvas Klusajā okeānā un ka ES būtu jāpaļaujas uz divpusēju un daudzpusēju sadarbību, lai garantētu drošību un drošumu šajā reģionā;

49.  uzsver Panamas kanāla paplašināšanas, kas jāpabeidz 2014. gadā, nozīmi, mainot jūrniecības ģeostratēģisko līdzsvaru un paverot ļoti lielas iespējas ES un tās dalībvalstīm; brīdina, ka dalībvalstu kuģniecības un ostu infrastruktūra būtu jāsagatavo, lai uzņemtu paredzami lielākas jūras kravu pārvadājumu plūsmas, un ar to saistītiem drošības un drošuma riskiem, ko cita starpā rada papildu spriedze saistībā ar vidi un noziedzīgas darbības; uzsver, ka minētais Klusā okeāna un Atlantijas okeāna savienojums varētu kļūt par nozīmīgu alternatīvu jūras transporta rietumu ceļu no Āzijas uz Eiropu un otrādi;

Pastāvošie instrumenti un spēju veidošana

50.  uzsver, ka finanšu krīze būtu jāuzskata par iespēju Eiropai raksturīgā veidā īstenot „resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas” iniciatīvu jūrniecības spēju veidošanas jomā, jo īpaši gūstot labumu no LeaderSHIP 2020 iniciatīvas un sekmējot kuģu būves un remonta nozares un saistīto nozaru dalībnieku apvienošanos tīklos, kas var palīdzēt saglabāt uzticamas militārās spējas un ir vienīgais veids, kā nodrošināt, lai Eiropa spētu risināt globālas ar jūras teritoriju drošību un Eiropas jūras spēku spējām saistītas problēmas;

51.  tomēr pauž nožēlu, ka finanšu krīzes un ekonomikas lejupslīdes dēļ ES dalībvalstis ir būtiski samazinājušas valsts aizsardzības budžetus un ka šie samazinājumi, kas vairumā gadījumu nav saskaņoti ES līmenī un kuros netiek ņemta vērā Eiropas Drošības stratēģija, var radīt nopietnas sekas attiecībā uz Savienības iespējām un gatavību risināt jūrniecības un cita veida drošības problēmas un pildīt starptautiskās saistības, un var kavēt īstenot tās uzdevumu nodrošināt drošību pasaulē;

52.  uzsver, ka „resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas” prioritāte, ko ES ierosināja, lai panāktu labāku koordināciju, pārdomātākus aizsardzības izdevumus un lielākus apjomradītus ietaupījumus dalībvalstīs, vēl nav sniegusi rezultātus, tostarp jūras satiksmes drošības spēju jomā;

53.  atzinīgi vērtē EAA darbu, sagatavojot pamatu, lai panāktu „resursu apvienošanu un kopīgu izmantošanu”, saskaņojot prasības un projektus saistībā ar jūras spēku mācībām un apgādi; atzinīgi vērtē Wise Pen komandas 2012. gadā veikto pētījumu par jūrniecības prasībām un spējām; ņemot vērā EAA pilnvaras un kompetenci, prasa dalībvalstu aizsardzības budžeta samazināšanas gadījumā, lai neapdraudētu stratēģisko spēju veidošanu visā ES, izmantot EAA ieteikumus un tehnisko palīdzību, kas vajadzīga, lai saskaņotā veidā novērstu nepilnības un spēju nepietiekamību; mudina dalībvalstis sadarboties ar EAA, lai noteiktu vajadzības spēju jomā, jo īpaši civilās, militārās un divējādi izmantojamās spējas jūrniecības jomā; mudina AP/PV sadarbībā ar EAA un Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorātu noteikt visus jūras spēku un jūrniecības līdzekļus, kas atbilst jūrniecības spējām un 2012. gada prasībām un ko ES dalībvalstis var zaudēt finansiālo un ekonomisko ierobežojumu dēļ, un apzināt veidus, kā tos saglabāt un darīt pieejamus ES integrētajai jūrlietu politikai un nākotnē paredzamajai EJDS;

54.  atgādina, ka divējādi izmantojamās spējas ir vajadzīgas KDAP īstenošanā, ņemot vērā sarežģītās ar drošību saistītās problēmas mūsdienu pasaulē; uzsver, ka pašreizējā krīze Sāhelā un Āfrikas ragā liecina, ka ir jāizstrādā visaptveroša pieeja, kurā izmanto gan visu civilo un militāro resursu iesaistīšanu, gan tādu divējādi izmantojamo aprīkojumu un spējas, tostarp Eiropas jūras spēku spējas un civilās kuģubūves un aizsardzības spējas, kuru mērķis ir nodrošināt kuģu drošību un izturību; aicina dalībvalstis sadarboties ar attiecīgajām ES struktūrām un aģentūrām, galvenokārt ar Komisiju, EAA un Eiropas Kosmosa aģentūru (EKA), lai piesaistītu ES finansējumu divējādi izmantojamo spēju veidošanai, tādējādi novēršot spēju nepietiekamību valsts, reģionālajā un Savienības līmenī; atgādina par programmas Galileo divējādas izmantošanas iespējām un tās noderīgumu KDAP operāciju īstenošanā un to efektivitātes nodrošināšanā, jo īpaši jūrniecības jomā; tomēr uzsver, ka par prioritāti būtu jāizvirza lielāka pārredzamība, efektivitāte un daudzpusējas pieejas spēju attīstības jomā;

55.  atgādina par nepieciešamību apvienot ES mēroga un ES finansēto tehnoloģisko pamatu aizsardzības jomā, tostarp kuģu būves un iekārtu ražošanas spējas; ņemot vērā pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi, atgādina, ka jaudīgu neatkarīgu Eiropas aizsardzības nozaru izveide un atbalstīšana nozīmē jaunu darbavietu radīšanu un izaugsmi; aicina veidot kvalitatīvāku dialogu ar nozares pārstāvjiem, jo jūras spēku spēju veidošana ietver saistības daudzu gadu garumā; uzsver, ka ES dalībvalstīm un nozarei ir jāveic standartu racionalizācija un saskaņošana, lai nodrošinātu Eiropas operatīvu savietojamību jūrniecības un jūras spēku spēju veidošanas, tostarp sakaru sistēmu un tehnoloģiju jomā;

56.  uzskata, ka EAA Jūras uzraudzības tīkls (MARSUR) ir viens no šādiem jauninājumiem, kas rada pievienoto vērtību KDAP jūrlietu aspektu izstrādāšanā; uzstājīgi mudina noteikt atbilstīgas sadarbības jomas attiecībā uz MARSUR un citiem ES projektiem, kuru mērķis ir izveidot tādus jūras uzraudzības projektus kā Copernicus — Eiropas Zemes novērošanas programma (bijusī GMES — Vides un drošības globālais monitorings) attiecībā uz jūras un drošības dienestu vai EMSA darbu jūrniecības uzraudzības jomā;

57.  uzskata, ka EMSA, EKA un Copernicus programmas paveikto darbu var turpmāk izmantot, lai īstenotu KDAP jūrlietu aspektus, un to vajadzētu oficiāli sākt izmantot; uzsver, ka minēto aģentūru kompetence nodrošina tām lieliskas iespējas sniegt pakalpojumus un atbalstu notiekošajās KDAP misijās saistībā ar uzraudzību, patrulēšanas darbībām vai satelītnovērošanas informācijas vākšanu, izpēti un izplatīšanu, ņemot vērā partnerību, kas ir neoficiāli izveidojusies starp EMSA un operāciju EUNAVFOR Atalanta;

58.  aicina izveidot Eiropas mēroga krasta apsardzi, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta ar Frontex un Eiropas patruļu tīklu, kuriem spējas nodrošināja valstu valdības un organizācijas, rīkojoties saskaņā ar tiesu praksi, kas izriet no JAI sadarbības un kas vērsta uz ES robežu, Eiropas iedzīvotāju, kā arī to cilvēku dzīvību aizsardzību, kuri ir apdraudēti Savienības piekrastes ūdeņos;

59.  atzinīgi vērtē darbu, kas paveikts saistībā ar vienotas informācijas apmaiņas vides (CISE) izveidi, lai iegūtu efektīvas Eiropas jūrniecības uzraudzības spējas; tādēļ aicina ES veikt būtisku ieguldījumu CISE sistēmas turpmākā pilnveidošanā, ņemot vērā pieredzi, kas gūta tādos projektos kā MARSUNO, BluemassMed un EUROSUR, lai sagatavotos izsekot, uzraudzīt un risināt jūrniecības problēmas, kas rodas ES dalībvalstu ūdeņos vai ES tuvumā;

60.  ņemot vērā, ka ES un NATO dalībvalstīm ir tikai viena jūras spēku flote, aicina pastiprināt stratēģisko koordināciju starp abām organizācijām jūras drošības jomā; uzskata, ka turpmākajai ES Jūras drošības stratēģijai vajadzētu būt neatkarīgai no Alianses stratēģijas, bet to papildinošai, lai palīdzētu atrisināt pēc iespējas vairāk iepriekš minēto problēmu, vienlaikus nodrošinot ierobežoto jūras bagātību optimālu izmantošanu; atzinīgi vērtē pozitīvos rezultātus, kas izriet no abu organizāciju operāciju ģenerālštābu līdzāsatrašanās Nortvudā; uzskata, ka ES būtu jāpievērš uzmanība acīmredzamajai pievienotajai vērtībai, ko sniedz tās visaptverošā pieeja, risinot daudzveidīgās problēmas, kā to apliecina diplomātiskā, finanšu un tiesiskā uzraudzību attiecībā uz operācijas Atalanta efektīvo cīņu pret pirātismu; aicina turpināt uzlabot informācijas apmaiņu starp NATO un ES, kā arī uzlabot koordināciju ar citiem starptautiskajiem dalībniekiem;

61.  pauž nožēlu par pastāvošo situāciju, kad notiek darbību dublēšana, pārklāšanās, resursu izšķērdēšana un sāncensība starp ES struktūrām un aģentūrām, kas darbojas jūras drošības jomā; mudina ES turpināt pētīt veidus, kā tā var mazināt administratīvo un finansiālo slogu, ko rada nelietderīga funkciju, kompetenču, iekārtu un resursu pārklāšanās starp vairākām ES struktūrām un dalībniekiem, tādējādi ļaujot AP/PV pildīt savu koordinēšanas pienākumu;

62.  ņemot vērā iepriekš minēto, aicina iekļaut koordinācijas un apvienošanas centienus ES Jūras drošības stratēģijā, norādot skaidras vadlīnijas konkrētai sadarbībai starp attiecīgajiem Komisijas ģenerāldirektorātiem, tostarp Jūrlietu un zivsaimniecības ĢD, Iekšlietu ĢD, Tieslietu ĢD, Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD, Mobilitātes un transporta ĢD, Nodokļu politikas un muitas savienības ĢD, Pētniecības ĢD un Attīstības ĢD, kā arī Eiropas Ārējās darbības dienestu un Ārpolitikas instrumentu dienestu; tas pats būtu jādara arī attiecībā uz savstarpējo sadarbību starp tādām aģentūrām kā EAA, EMSA, SatCen, Europol, Frontex, ES militārais štābs, Krīžu pārvaldīšanas un plānošanas direktorāts, ES izlūkdatu analīzes centrs un attiecīgajām iestādēm dalībvalstīs;

63.  atzinīgi vērtē Eiropas jūras spēku virsvadības (CHENS) darbību, veicinot saprašanos Eiropas jūras spēku starpā un izskatot savstarpēji svarīgus jautājumus; aicina CHENS ikgadējās sanāksmēs informēt par rezultātiem un aicina specializētās darba grupas veicināt ES Jūras drošības stratēģiju un tās īstenošanu KDAP līmenī, lai sekmētu turpmāku sadarbību un nodrošinātu integrētu un efektīvu pieeju;

64.  aicina nākamajā 2013. gada Eiropadomē aizsardzības jautājumos pieņemt ES Jūras drošības stratēģiju, kas ietver šajā ziņojumā pausto Eiropas Parlamenta viedokli; atgādina dalībvalstīm, ka mūsdienu pasaulē, jo īpaši saistībā ar tās problēmām un apdraudējumiem, ir vajadzīga konsekventa, saskaņota un pārliecinošs rīcība, lai aizsargātu 500 miljonus ES iedzīvotāju; atgādina arī to, ka attiecībā uz minētajām problēmām ir jāizstrādā tāda ES ārpolitika, kuras pamatā ir miera un drošības nodrošināšana un veicināšana visā pasaulē;

o
o   o

65.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietniekam, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, NATO ģenerālsekretāram un NATO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0006. (2) JOIN(2012)0039 – 2012/0370(NLE). (3) OV C 136 E, 11.5.2012., 71. lpp. (4) JOIN(2012)0019. (5) OV L 301, 12.11.2008., 33. lpp. (6) OV L 187, 17.7.2012., 40. lpp. (7) OV C 99 E, 3.4.2012., 7. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0455. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0097. (10) OV C 15 E, 21.1.2010., 61. lpp. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0203. (12) OV C 136 E, 11.5.2012., 81. lpp.