Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 10. aprīļa paziņojumu „Otrais ziņojums par ES iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu (COM(2013)0179),

–  ņemot vērā tā 2012. gada 22. maija rezolūciju par Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģiju(1),

–  ņemot vērā tā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (vidusposma ziņojums)(2),

–  ņemot vērā Stokholmas programmu un tās īstenošanas rīcības plānu (COM(2010)0171),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. februārī Padomē pieņemto Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģiju,

–  ņemot vērā 2013. gada 7. jūnija Padomes secinājumus par ES prioritāšu noteikšanu cīņai pret smagu un organizētu noziedzību laikposmā no 2014. līdz 2017. gadam,

–  ņemot vērā Eiropola ziņojumu par stāvokli terorisma jomā un terorisma tendencēm ES (TE-SAT, 2013),

–  ņemot vērā Eiropola vērtējumu par smagu noziegumu un organizētās noziedzības draudiem ES (SOCTA, 2013),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par ES politiskā cikla attiecībā uz smagiem noziegumiem un organizēto noziedzību novērtējumu 2011.–2013. gadā (SWD(2013)0017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) V sadaļas 1., 2., 4. un 5. nodaļu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 6., 7., 8., 10. panta 1. punktu, 11., 12., 21., 47. līdz 50., 52. un 53. pantu,

–  ņemot vērā attiecīgo Eiropas un dalībvalstu konstitucionālo tiesu praksi, kas attiecas uz proporcionalitātes kritēriju, un faktu, ka valsts iestādēm demokrātiskā sabiedrībā tas ir jāievēro,

–  ņemot vērā attiecīgos Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos François Crépeau ziņojumu 2013. gada 24. aprīļa pētījumā „Eiropas Savienības ārējo robežu pārvaldība un tās ietekme uz migrantu cilvēktiesībām”,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par otro ziņojumu par ES iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu (O-000068/2013 – B7–0213/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Lisabonas līgums ir turpinājums Māstrihtas līgumam, kurā paredzēta drošības, brīvības un tiesiskuma telpa, un ļauj izveidot Eiropas Savienības drošības politikas un ES un tās dalībvalstu drošības programmas izstrādes pamatu, kam jāsakņojas tiesiskumā, demokrātisko vērtību, pilsonisko brīvību, pamattiesību un solidaritātes ievērošanā, un uz to jāattiecas demokrātiskai kontrolei Eiropas un dalībvalstu līmenī; tā kā šie priekšnoteikumi atspoguļo ES un dalībvalstu starptautiskās saistības, īpaši tās, kuras izriet no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un no ANO nolīgumiem, kuriem tās ir puses;

B.  tā kā drošības politiku nevar orientēt vienīgi uz kriminālvajāšanu un tajā jāiekļauj preventīvie pasākumi, kas ir īpaši nepieciešami laikā, kad ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība padziļinās un liek apšaubīt sociālā paktu un pamattiesību un pilsonisko brīvību realitāti;

C.  tā kā sevišķi svarīga ir Eiropas pilsoņu drošība;

D.  tā kā dalībvalstis un Komisija faktiski nav atrisinājušas visus jautājumus, kas saistīti ar Lisabonas Līguma stāšanos spēkā, un tā kā Parlaments ar savu nostāju konsekventi turpina spēlēt relatīvi nenozīmīgu lomu, konkrēti, jautājumā par nepieciešamību ņemt vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas nav iekļauta lēmumu pieņemšanas procesā(3);

E.  tā kā iekšējās drošības stratēģijā (IDS) 2010.–2014. gadam ir noteiktas piecas prioritāšu jomas, kurās ES var nodrošināt pievienoto vērtību: starptautiskās noziedzības tīklu darbības apturēšana un palīdzības sniegšana to izjaukšanai, terora aktu novēršana, kiberdrošības paaugstināšana, robežu drošības garantēšana un labāka noturība pret dabas katastrofām; tā kā šo stratēģiju var īstenot tikai tad, ja tā nodrošina personu brīvu pārvietošanos, migrantu un patvēruma meklētāju tiesību aizsardzību, kā arī visu starptautisko saistību ievērošana, ko uzņēmusies ES un tās dalībvalstis;

F.  tā kā otrajā gada ziņojumā par IDS īstenošanu ir atzīts, ka visi pieci mērķi vēl aizvien ir spēkā, un ir raksturota pašreizējā situācija, līdz šim panāktais progress un turpmākā rīcība,

1.  pauž nožēlu, ka Komisijas otrais 2013. gada 10. aprīļa paziņojums par Eiropas Savienības IDS īstenošanu ir nepietiekami kritisks pret darbībām, ko veic saskaņā ar IDS, un atkārtoti apstiprina tās pašas prioritātes, kas paustas sākotnējā 2010. gada novembra paziņojumā, neņemot vērā sekas, ko rada Pamattiesību hartas iekļaušana, kuras pantu lielākā daļa attiecas ne tikai uz Eiropas pilsoņiem, bet uz visām personām ES teritorijā;

2.  ņem vērā darbu, kas veikts, lai izveidotu IDS un šīs stratēģijas galvenos principus, un kuras mērķis ir visām ES institūcijām un dalībvalstīm nodrošināt iespējas strādāt vienotu mērķu sasniegšanai; uzsver, ka brīvība, drošība un tiesiskums ir mērķi, kas jāsasniedz paralēli, un atgādina, ka brīvības un tiesiskuma nodrošināšanai drošības mērķis vienmēr jāpilda, ievērojot Līgumu principus, tiesiskumu un Savienības saistības attiecībā uz pamattiesībām; uzskata, ka ES drošības pasākumiem būtu jābalstās uz tādām darbībām, par kurām ir pierādīts, ka ar tām ir iespējams samazināt noziedzību un novērst terora aktus, turklāt tās jāveic saskaņā ar tādiem principiem kā nepieciešamība, samērīgums un pamattiesību ievērošana, īstenojot pienācīgu to parraudzību un nodrošinot pārskatatbildību;

3.  uzsver, ka iekšējā drošība neatbrīvo no ES un valstu saistībām pamattiesību jomā, un pauž nopietnas bažas par to, ka ES institūcijas un dalībvalstu iestādes un iedzīvotāji ir pakļauti slepenai uzraudzībai, ko veic dalībvalstis, trešās valstis un trešās personas sadarbībā ar privātiem uzņēmumiem;aicina ES un dalībvalstu institūcijas to noskaidrot un šajā jautājumā veikt attiecīgus pasākumus; uzsver, ka jebkādas ES iekšējās drošības stratēģijas pamatā jābūt vienotai izpratnei par to, kas ir „iekšējs” un kas ir „ārējs”, un tai jābūt vērstai uz ES institūciju, tās dalībvalstu un iedzīvotāju aizsardzību pret nelikumīgu uzraudzību, nepienācīgu ietekmēšanu un manipulēšanu no ārvalstīm; aicina pastiprināt ES sakaru un loģistikas sistēmu konfidencialitāti un drošību pret ārvalstu vai trešo pušu veiktu uzraudzību; uzsver, ka iedzīvotāju tiesības uz privātumu un datu aizsardzība, kā arī piekļuves tiesības dokumentiem un informācijai ir Eiropas pamatvērtības un pamattiesības, kas noteiktas visos līmeņos un visos forumos;

4.  atgādina, ka tagad Parlaments ir līdzvērtīgs institucionālais partneris drošības politikas jautājumos, tādēļ tam ir tiesības aktīvi iesaistīties IDS aspektu un prioritāšu izstrādē un attiecīgo instrumentu novērtēšanā, tostarp regulāri uzraugot IDS īstenošanas darbības, kas saskaņā ar LESD 70. un 71. pantu jāveic kopīgi Eiropas Parlamentam, dalībvalstu parlamentiem un Padomei;

5.  uzskata, ka būtiski svarīgs efektīvas IDS priekšnoteikums ir pienācīga novēršamo drošības draudu analīze; atgādina Komisijai, ka tai ir pienākums sagatavot starpnozaru pārskatu par dabīgiem riskiem un cilvēka (apzināti vai neapzināti) radītiem draudiem ES; atgādina Eiropadomei, ka saskaņā ar LESD 222. pantu tai ir pienākums regulāri veikt ES draudu novērtējumu, un aicina Komisiju nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par to, kā labāk izpildīt iepriekš minēto pienākumu un apkopot patlaban fragmentāros un šauros draudu un risku novērtējumus ES un dalībvalstu līmenī;

6.  norāda, ka Eiropola spēja efektīvi novērtēt un analizēt terorisma draudus un citas noziedzīgas darbības lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstu dienestu vēlmes tam sniegt informāciju; ierosina palielināt informācijas apjomu, ko dalībvalstis sniedz Eiropolam, stingrāk nosakot pienākumu dalībvalstīm sadarboties ar Eiropolu;

7.  atgādina, ka viens no lielākajiem draudiem ES iekšējai drošībai ir organizētā noziedzība, tostarp mafijas; ar gandarījumu norāda uz dalībvalstu un Komisijas panākto progresu ES politikas ciklā, kas attiecas uz organizēto noziedzību un nopietnu starptautisku noziedzību, aicina dalībvalstis atjaunot savu apņēmību un nodrošināt atbilstošus resursus; uzskata, ka ir jāveicina kopēji juridiskie standarti un operatīvie instrumenti, piemēram, konfiskācija, Eiropas izmeklēšanas rīkojums, kopējas izmeklēšanas grupas; uzskata par nepieciešamu stiprināt tiesu iestāžu un policijas sadarbību starp dalībvalstīm un ES, kā arī ar trešām valstīm, saskaņā ar ES tiesību aktiem un starptautiskajām saistībām pamatbrīvību un pamattiesību, tiesiskuma un ES pilsoņu un iedzīvotāju personas datu un privātuma aizsardzības jomā un prasa, lai Eiropas Parlamentam tiktu atvēlēta būtiska loma iekšējās drošības politikas nostādņu novērtēšanā un izstrādē, jo šīs nostādnes ārkārtīgi lielā mērā ietekmē visu ES dzīvojošo personu pamattiesības; tādēļ uzsver nepieciešamību nodrošināt to, lai šīs politikas nostādnes ir tikai vienas Eiropas iestādes kompetence, šīs iestādes amatpersonas ievēl tiešās vēlēšanās un tā veic ES tiesiskuma, drošības un brīvības telpas politikas nostādņu izvērtēšanu un demokrātisku kontroli;

8.  balstoties uz pastāvošo Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu sadarbību, atgādina par savu ieceri izveidot „parlamentāro politikas ciklu”, kas būtu pieskaņots Komisijas gada ziņojumiem par šo jautājumu un noslēgtos ar gadskārtējo Parlamenta ziņojumu par situāciju attiecībā uz IDS;

9.  uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš vardarbības apkarošanai pret bērniem un sievietēm;

10.  atzinīgi vērtē to, ka cīņa pret ieroču kontrabandu ir iekļauta ES prioritātēs cīņai pret organizēto noziedzību; tomēr sagaida, ka Komisija izstrādās vispārīgu stratēģisku orientāciju attiecībā uz šaujamieročiem, tostarp to lietošanu ar kontrabandu, organizēto noziedzību un terorismu saistītiem nolūkiem;

11.  pauž nožēlu par to, ka pretēji Eiropola ieteikumam cīņa pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju nav izvirzīta kā atsevišķa ES prioritāte cīņai pret organizēto noziedzību; pauž ciešu pārliecību par to, ka citi organizētās noziedzības veidi, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, noziegumi pret vidi vai korporatīvie noziegumi un korupcija ir savstarpēji saistītas parādības, kas cita citu pastiprina, un aicina Komisiju un Padomi bez kavēšanās noteikt par prioritāti cīņu pret korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

12.  uzsver, ka cīņa pret terorismu ir iekļauta IDS kā viena no prioritātēm; norāda, ka saskaņā ar Eiropola sniegto informāciju terorisma draudi Eiropas Savienībā ir reāli, lai gan terorisma izpausmes ir ļoti dažādas, bet apšauba to, vai Savienība ir pareizi noteikusi prioritātes šajā jomā attiecībā uz teroristu uzbrukumu faktisko izcelsmes vietu; uzstāj, ka par lielāku prioritāti būtu jānosaka preventīvas politikas nostādnes un represīvi pasākumi; ņem vērā to, ka šajā jautājumā ir jāpievērš lielāka uzmanība un jāpiešķir atbilstīgi finanšu un cilvēku resursi mērķtiecīgiem politikas pasākumiem un informācijas pakalpojumiem, lai faktiski varētu novērst teroristu uzbrukumus; atgādina, ka ir svarīgi nepieļaut terorisma finansēšanu, un gaida priekšlikumu tiesisku un administratīvu pasākumu sistēmas izveidei, kas ietvertu tādu personu līdzekļu iesaldēšanu saskaņā ar LESD 75. pantu, ko tur aizdomās par terorismu; aicina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi izvērtēt to, kāda veida un cik lielus draudus izraisa uz vardarbību tendētas politiskas radikalizācijas rašanās; uzskata, ka ir būtiski svarīgi izstrādāt mehānismus, kas ļauj agri pamanīt šādas radikalizācijas pazīmes, un prasa Komisijai un dalībvalstīm ņemt to vērā savās attiecīgajās darbības jomās, tai skaitā saistībā ar preventīviem pasākumiem; pauž bažas par to, ka pastiprinās to personu darbība, kurus parasti dēvē par „vientuļajiem vilkiem”, proti, to ES vai trešo valstu valstspiederīgo personu darbība, kuri dodas uz konflikta zonām un pēc tam atgriežas ES teritorijā, jo viņi rada jauna veida riskus, kurus nevar novērst ar parastajām pretterorisma metodēm; mudina apmainīties ar labu praksi radikalizācijas novēršanai jauniešu vidū un atbalsta ierosinājumu par ES instrumentu kopuma izveidi šajā jomā; gaida, kad tiks izstrādāts pamatlēmuma par cīņu pret terorismu novērtējums, lai labāk varētu ņemt vērā visus šos aspektus, un uzsver nepieciešamību labāk sasaistīt esošos pretterorisma instrumentus;

13.  aicina Komisiju, dalībvalstis un citas Eiropas iestādes un struktūras rūpīgi izpētīt uz vardarbību tendētas kustības Eiropas Savienībā un veikt konkrētus pasākumus, lai cīnītos pret šādu kustību īstenotiem vardarbības aktiem;

14.  uzsver, ka privātajam sektoram, īpaši finanšu nozarei, ir būtiska loma cīņā pret organizētās noziedzības un terorisma finansēšanu, jo tā spēj atklāt krāpšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas gadījumus, kā arī citus aizdomīgus darījumus un ziņot par tiem; atgādina, ka finanšu nozares pārstāvjiem ir ciešāk jāsadarbojas ar valdības aģentūrām, lai atklātu trūkumus pašreizējā regulējumā, un jāizmanto inovatīvi paņēmieni šo problēmu risināšanai; uzsver, ka ir absolūti nepieciešams saprast to, ka jebkāda efektīva cīņa pret organizēto noziedzību un terorismu ir atkarīga no integrētas pieejas, kurā kā dalībvalstu, tā ES līmenī ir iesaistītas visas ieinteresētās puses;

15.  uzskata, ka ir jāuzlabo kritiskās infrastruktūras izturība pret cilvēka radītām un dabas katastrofām; pauž nožēlu par to, ka pašreizējā Eiropas Kritiskās infrastruktūras aizsardzības direktīva (2008/114/EK(4)) nedarbojas pienācīgi, un aicina Komisiju ierosināt grozīt šo direktīvu, lai uzlabotu tās darbību;

16.  uzskata, ka ir nepieciešams veikt statistisku pētījumu par dabas radītajiem riskiem, kurā būtu uzskaitītas viskritiskākās jomas un kura kalpotu par pamatu efektīvai automātiskās intervences un glābšanas sistēmai, kas nekavējoties reaģētu uz ārkārtas situācijām;

17.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi apņēmīgi apkarot noziegumus pret vidi un ekonomiskos noziegumus, neatkarīgi no to izcelsmes vietas, jo tie īpaši negatīvi ietekmē ES iedzīvotāju dzīves apstākļus, sevišķi krīžu laikā;

18.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par iniciatīvu pret cigarešu kontrabandu un liek uz to lielas cerības;

19.  ņem vērā to, ka Iekšējās drošības stratēģijā par prioritāti ir noteikta cīņa pret kibernoziedzību; uzskata, ka kibernoziedzība ir aizvien pieaugošs drauds ES un ievērojami palīdz veikt citas noziedzīgas darbības; aicina Komisiju paredzēt pienācīgu finansējumu jaunajam Eiropas Kibernoziedzības novēršanas centram un mudina dalībvalstis ratificēt Eiropas Padomes konvenciju par kibernoziedzību; atgādina, ka saistībā ar IDS veiktai personas datu savākšanai un apstrādei vienmēr jānotiek saskaņā ar ES datu aizsardzības principiem, jo īpaši nepieciešamības, proporcionalitātes un likumības principiem, kā arī saskaņā ar ES tiesību aktiem un attiecīgajām Eiropas Padomes konvencijām šajā jomā; uzsver nepieciešamību pievērst īpašu uzmanību bērniem digitālajā vidē un tam, cik svarīgi ir novērst bērnu pornogrāfiju; atbalsta to, ka tiek paplašināta Pasaules alianses pret seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē;

20.  atgādina, ka pienācīgai IDS darbībai ir būtiski svarīgi pastiprināt ES policijas un tiesu iestāžu sadarbību, tostarp ar Eiropolu, Eiropas Policijas akadēmiju (CEPOL) un Eurojustu, kā arī nodrošināt pienācīgu apmācību, un ka sadarbībā ir jāiesaista kompetentās dalībvalstu iestādes un ES iestādes un aģentūras; uzskata, ka šādai sadarbībai nebūtu jāaprobežojas ar to, ka tiek meklētas un arestētas personas, ko tur aizdomās par noziedzīgu darbību izdarīšanu, bet tajā jāiekļauj arī preventīvas darbības un šādu darbību recidīvu novēršana; ņem vērā Eiropas Komisijas attiecīgos priekšlikumus, tostarp par Eurojusta reformēšanu un tiesību akta priekšlikumu par Eiropas Prokuratūras izveidi; norāda, ka ir jānodrošina, lai tiktu ievērots tiesu iestāžu un policijas pilnvaru nodalīšanas princips un tiesu iestāžu un policijas autonomija;

21.  atbalsta to, ka tiek izveidota Eiropas Prokuratūra — jo īpaši, lai efektīvāk aizsargātu Savienības budžetu, — un aicina Komisiju nekavējoties iesniegt par to priekšlikumu;

22.  pauž nožēlu par to, ka IDS trūkst pienācīgas „tiesu iestāžu dimensijas”; atgādina, ka saskaņā ar Stokholmas programmu ir jāpastiprina savstarpēja uzticēšanās, pakāpeniski izveidojot Eiropas tiesu kultūru, kas balstītos uz juridisko sistēmu dažādību un Eiropas tiesību vienojošu funkciju, un ka tajā jāiekļauj tiesiskuma, demokrātisko vērtību un cilvēktiesību ievērošana, un nevis tikai jāaprobežojas ar to, ka tiek vajātas personas, ko tur aizdomās par noziedzīgu darbību vai teroristisku aktu izdarīšanu; uzsver, ka ārkārtīgi svarīga ir savstarpēja uzticēšanās, kas ir priekšnoteikums, lai veicinātu tiesu iestāžu sadarbību, un uzskata, ka šāda savstarpēja uzticēšanās ir iespējama tikai tad, ja tiek izveidoti un ievēroti vienoti standarti pilsonisko brīvību un procesuālo garantiju jomā;

23.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot integrētu robežu pārvaldību, ar kuru būtu jānodrošina vienota, droša un kvalitatīva ārējo robežu kontrole, vienlaikus atvieglojot legālu pārvietošanos pār ārējām robežām un sekmējot mobilitāti Šengenas zonā; atzinīgi vērtē to, ka nesen sāka darboties Šengenas Informācijas sistēma II, un aicina ar EU-LISA nodrošināt to, lai jaunās sistēmas operatīvās vadības kvalitāte būtu augsta; sagaida, ka jaunā Eiropas Robežu uzraudzības sistēma (Eurosur) būs pilnībā darbotiesspējīga 2014. gada beigās, un uzskata, ka tā būs lietderīgs instruments, kas palīdzēs atklāt, novērst un cīnīties pret pārrobežu noziedzību un neregulāro imigrāciju, kā arī aizsargāt un glābt migrantu dzīvības; uzsver, ka iespējamā jaunas IT sistēmas izveide migrācijas plūsmu pārvaldības un robežkontroles jomā, piemēram, iniciatīvas „Smart Borders”, būtu rūpīgi jāanalizē, jo īpaši apsverot tās nepieciešamību un samērīgumu, un būtu jāievieš tikai tad, kad ir pieņemti atbilstīgie tiesību akti; īpaši atzinīgi vērtē nesen panākto vienošanos par Šengenas Izvērtēšanas mehānismu un aicina Komisiju pildīt tās jaunos pienākumus, lai nodrošinātu augstu Šengenas acquis izpildes līmeni visā Šengenas zonā; uzsver, ka kontroles uz iekšējām robežām drīkst atjaunot tikai ārkārtas gadījumos, kad visas citas iespējas ir izsmeltas, šādā gadījumā ņemot vērā ne tikai drošības aspektus, bet arī ietekmi uz mobilitāti un pārvietošanās brīvību; uzsver, ka migrāciju un to, ka ārējās robežas šķērso liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, nedrīkst per se uzskatīt par draudu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai; atkārtoti pauž stingru atbalstu Bulgārijas un Rumānijas uzņemšanai Šengenas zonā un aicina arī Padomi piekrist šo valstu uzņemšanai, jo tas palielinās savstarpējo uzticēšanos un solidaritāti, kas ir priekšnosacījumi augsta drošības līmeņa nodrošināšanai Eiropas Savienībā;

24.  uzsver to, ka ir svarīgi stiprināt savstarpējo uzticēšanos starp policijas spēkiem, lai veicinātu sadarbību, kopīgu izmeklēšanas komandu darbu un informācijas apmaiņu; šajā sakarībā norāda, ka ir būtiski svarīgi organizēt policijas spēku Eiropas līmeņa apmācību;

25.  uzskata, ka IDS izstrādē un īstenošanā pilnīgāk jāņem vērā pastāvošā mijiedarbība starp drošības politikas iekšējo un ārējo dimensiju un ka šajās abās dimensijās ES tieslietu un iekšlietu jomas iestādēm un aģentūrām savi pienākumi būtu jāveic pilnīgā saskaņā ar vērtībām un principiem, kas noteikti ES tiesību aktos un Pamattiesību hartā; aicina Komisiju un dalībvalstis arī novērtēt IDS ietekmi uz ES ārējās drošības stratēģiju, tostarp attiecībā uz saistībām ievērot un veicināt pamatbrīvības, pamattiesības un demokrātijas vērtības un principus, kas minēti tekstos, konvencijās un starptautiskos nolīgumos, kurus tās ir parakstījušas; pauž nožēlu par to, ka 2011. gada ceļvedis saiknes starp KDAP un BDTT nostiprināšanai netiek pienācīgi īstenots, un mudina Eiropas Ārējās darbības dienestu paātrināt darbu pie tā;

26.  norāda, ka pašreizējās IDS termiņš beigsies 2014. gadā; aicina Komisiju sākt gatavot jauno IDS 2015.–2019. gadam, kurā būtu ņemta vērā Lisabonas līguma stāšanās spēkā un Pamattiesību hartas iekļaušana Savienības tiesībās; uzskata, ka šī jaunā politika būtu jāizstrādā, pamatojoties uz padziļinātu, neatkarīgu un ārēju pašreizējās stratēģijas un instrumentu novērtējumu, ņemot vērā nākotnē paredzamās problēmas un rīkojot apspriedes ar plašu ieinteresēto personu loku; aicina Padomi, pieņemot jauno stratēģiju, pienācīgi ņemt vērā Parlamenta ieguldījumu jaunajā IDS;

27.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei un dalībvalstu parlamentiem.

(1) P7_TA(2012)0207. (2) P7_TA(2013)0245. (3) Sk.Eiropas Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 169. gadā un to efektīvu īstenošanu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā (OV C 169 E, 15.6.2012, 49. lpp.). (4) OV L 345, 23.12.2008., 75. lpp.