Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Maksājumu un norēķinu sistēmu komitejas (CPSS) un Starptautiskās Vērtspapīru komisiju organizācijas (IOSCO) 2012. gada jūlija konsultatīvo ziņojumu „Finanšu tirgus infrastruktūras sanācija un noregulējums”,

–  ņemot vērā CPSS un IOSCO 2013. gada augusta konsultatīvo ziņojumu „Finanšu tirgus infrastruktūras sanācija”,

–  ņemot vērā Starptautiskās Apdrošināšanas uzraudzītāju asociācijas (IAIS) 2013. gada jūlija ziņojumus „Sistēmiski nozīmīgas pasaules mēroga apdrošināšanas sabiedrības — sākotnējā novērtēšanas metodoloģija” un „Sistēmiski nozīmīgas pasaules mēroga apdrošināšanas sabiedrības — politikas pasākumi”,

–  ņemot vērā Finanšu stabilitātes padomes 2013. gada 18. jūlija publikāciju „Sistēmiski nozīmīgas pasaules mēroga apdrošināšanas sabiedrības (G-SIIs) un tām piemērojamie politikas pasākumi”(1);

–  ņemot vērā Finanšu stabilitātes padomes 2013. gada augusta konsultatīvo ziņojumu „Efektīvu noregulējuma režīmu galveno īpašību piemērošana finanšu iestādēm, kas nav bankas”,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu veikto apspriešanos par iespējamu sanācijas un noregulējuma režīmu finanšu iestādēm, kas nav bankas,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulu (ES) Nr. 648/2012 par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem (ETIR)(2),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vērtspapīru norēķinu uzlabošanu Eiropas Savienībā, centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem (CVD) un grozījumiem Direktīvā 98/26/EK (CVDR),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu sabiedrību sanācijas un noregulējuma režīmu (COM(2012)0280) (BSND), un Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu par minēto priekšlikumu(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0343/2013),

A.  tā kā finanšu tirgus infrastruktūras novērtējums tagad ir iekļauts SVF un Pasaules Bankas finanšu nozares novērtēšanas programmās;

B.  tā kā efektīvi sanācijas plāni un noregulējuma instrumenti ir izšķiroši svarīgi, lai uzlabotu finanšu nozares iestāžu, kas nav bankas, stabilitāti;

C.  tā kā finanšu tirgus infrastruktūra tiek organizēta, izmantojot ļoti dažādus virzienus; tā kā, lai atvieglotu atbilstošu sanācijas plānu un, galvenokārt, noregulējuma plānu izstrādi, ka šie plāni ir jānošķir, pamatojoties uz organizatorisko sarežģītību, ģeogrāfisko tvērumu un uzņēmējdarbības modeli;

D.  tā kā, ņemot vērā to, ka ETIR un CVDR mērķis ir mazināt sistēmisko risku, izmantojot labi regulētu tirgus infrastruktūru, var rasties neparedzētas sekas;

E.  tā kā, lai gan obligāta centralizēta tīrvērte pozitīvi ietekmē finanšu tirgu vispārējā sistēmiskā riska mazināšanos, tā ir palielinājusi centrālo darījumu partneru (CDP) sistēmiskā riska koncentrāciju, atgādinot, ka visi CDP savos tirgos ir sistēmiski nozīmīgi;

F.  tā kā lielākie tīrvērtes dalībnieki parasti ir iesaistīti vairāk nekā vienā CDP un līdz ar to — ja vienam CDP rodas grūtības saistību izpildē, arī pārējie, visticamāk, saskarsies ar grūtībām;

G.  tā kā CDP dalībnieku daudzkārtēja nonākšana grūtībās attiecībā uz saistību izpildi postoši ietekmēs ne tikai finanšu tirgus dalībniekus, bet attiecīgās sabiedrības kopumā;

H.  tā kā pamatojums CDP izmantošanai ir mazināt darījumu partneru risku, veidojot pareizas produktu drošības rezerves pirms produktu piedāvāšanas centralizētai tīrvērtei, lai jebkura darījumu partnera saistību neizpilde neietekmētu pārējo tirgu;

I.  tā kā riska pārvaldības procesi rāda, ka CDP mazina darījumu partnera risku un nenoteiktību un novērš kaitīgās ietekmes izplatību;

J.  tā kā ETIR pilnībā nenovērš riskus, ko rada tas, ka CDP nepareizi novērtē drošības rezerves prasības attiecībā uz visu konkrēto produktu kategoriju;

K.  tā kā CDP ir motivēti piemērot zemākas drošības rezerves, jo īpaši, klientu piesaistīšanas nolūkā laižot tirgū jaunus produktus vai aktīvu kategorijas; tā kā pēc produkta vai aktīvu kategorijas sadalītu rezerves fondu efektivitāte vēl ir jānovērtē;

L.  tā kā nav pārbaudīti riski, ko rada produktu drošības rezervju šķērseniska veidošana (portfeļa rezerves veidošana), norobežojot aktīvus viena CDP rezerves fonda ietvaros un tāpēc, lai gan pieprasījumu pēc nodrošinājuma samazināšana īsā termiņā var samazināt izmaksas, drošības rezervju šķērseniskai veidošanai nevajadzētu apdraudēt CDP spēju pareizi pārvaldīt risku un, to veicot, būtu jāatzīst riskam pakļauto vērtību analītiķu noteiktie ierobežojumi;

M.  tā kā viens no galvenajiem labumiem, ko klienti gūst no tīrvērtes dalībnieka, ir tā sniegtā aizsardzība pret darījumu partnera risku gan attiecībā uz CDP, gan citiem tīrvērtes dalībniekiem;

N.  tā kā ES starptautiskie centrālie vērtspapīru depozitāriji (SCVD) ir globālas sistēmiski svarīgas iestādes, kas veicina euroobligāciju tirgus attīstību un pašlaik darbojas ar banku darbības licenci;

O.  tā kā centralizēta tīrvērte ir pastiprinājusi vajadzību pēc nodrošinājuma pārvaldības un saistītiem pakalpojumiem, ko pašlaik sniedz CVD, kā arī turētājbankas;

P.  tā kā gaidāmās Target2 vērtspapīru programmas ieviešanas dēļ CVD ir jāizpēta jaunu pakalpojumu ieviešanas iespējas;

Q.  tā kā, ja, neīstenojot vērtspapīru jomas tiesību aktus, CVD nespēs pildīt saistības, maksātnespējas standarta procedūras nenodrošinās pilnīgu sistēmu klientu aktīvu pārvaldībai;

R.  tā kā IAIS 2013. gada jūlijā ziņoja par pasaules mērogā sistēmiskām apdrošināšanas sabiedrībām un secināja — lai gan tradicionālais apdrošināšanas uzņēmējdarbības modelis finanšu krīzes laikā izrādījās daudz mazāk nestabils nekā banku darbības modelis, lielās, savstarpēji ļoti saistītās pārrobežu apdrošināšanas sabiedrības, it īpaši tās, kuras veic ievērojamas darbības ārpus parastās apdrošināšanas, piemēram, garantiju sniegšanu kredītiem un investīcijām, tomēr var radīt ievērojamu sistēmisko risku; tā kā, pamatojoties uz IAIS novērtēšanas metodi, FSP par sistēmiskām ir atzinusi deviņas lielas apdrošināšanas sabiedrības, no kurām piecām galvenā mītne atrodas Savienībā;

S.  tā kā, lai gan aktīvu pārvaldnieka saistību neizpildes sistēmiskais risks nav tik izteikts kā izšķiroši svarīgas tirgus infrastruktūras sistēmiskais risks, attīstoties aktīvu pārvaldnieku uzņēmējdarbības modeļiem, tie var kļūt sistēmiski nozīmīgāki — tas ir faktors, kuru FSP izskatīja, risinot jautājumu par paralēlo banku darbību,

1.  aicina Komisiju par prioritāti izvirzīt CDP un kredītriskam pakļautu CVD sanāciju un noregulējumu, un tad, kad tiek apsvērta iespēja izstrādāt līdzīgus tiesību aktus citām finanšu iestādēm, pienācīgi nodalīt katru veidu, rūpīgi izpētot tās iestādes, kas var radīt sistēmiskus riskus ekonomikai;

2.  uzsver, ka ES tiesību aktos ir svarīgi ievērot starptautiski atzītus principus, par kuriem vienojušās CPSS-IOSCO, FSP un IAIS;

3.  uzsver, ka jebkuros sanācijas noteikumos finanšu iestādēm, kas nav bankas, ir būtiski ietvert skaidrus noteikumus par intervences posmu, saskaņā ar kuriem kompetentās iestādes atbilstīgi uzrauga izstrādātos finansiālās veselības rādītājus un saskaņā ar kuriem tām ir pilnvaras veikt agrīnu intervenci vienības finanšu spriedzes gadījumos un prasīt tai veikt korektīvus pasākumus saskaņā ar iepriekš apstiprinātu sanācijas plānu, lai nepieļautu pēdējā līdzekļa izmantošanu — vienības noregulēšanu, kam var būt postošas sekas;

4.  uzskata, ka finanšu iestādēm, kas nav bankas, pašām būtu jāizstrādā visaptveroši un patstāvīgi sanācijas plāni, kuros būtu noteiktas izšķiroši svarīgas darbības un pakalpojumi un aprakstītas stratēģijas un pasākumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu minēto darbību nepārtrauktu veikšanu un pakalpojumu sniegšanu, un ka šie sanācijas plāni būtu jāpārskata attiecīgajai uzraudzības iestādes; uzskata, ka būtu jāparedz pilnvaras minētajai uzraudzības iestādei pieprasīt veikt izmaiņas sanācijas plānā, ka tai šajā procesā vajadzētu būt vadošajai iestādei un būtu jākonsultējas ar noregulējuma iestādi, kas, ja tā pati nav uzraudzības iestāde, varētu uzraudzības iestādei sniegt ieteikumus;

5.  uzskata, ka būtu jāparedz pilnvaras uzraudzības iestādēm veikt intervenci, pamatojoties uz finanšu stabilitātes argumentu, un pieprasīt īstenot vēl neaktivizētās sanācijas plānu daļas vai vajadzības gadījumā veikt citas darbības; tomēr attiecīgajām iestādēm būtu jāapzinās risks radīt tirgus nenoteiktību jau tā saspringtos apstākļos;

6.  uzskata, ka visu valstu noregulējuma un uzraudzības iestādēm būtu jācenšas sadarboties un pastāvīgi citai citu informēt;

7.  uzskata, ka attiecībā uz grupām, kuru vienības atrodas dažādās jurisdikcijās, dažādajām noregulējuma iestādēm būtu jāvienojas par grupas noregulējuma plānu; šādiem grupu noregulējuma plāniem būtu jāpamatojas uz pieņēmumu par sadarbību starp iestādēm dažādās jurisdikcijās;

8.  uzskata, ka, nosakot noregulējuma pasākumus, būtu jānošķir dažādi pakalpojumi un darbības, kurus attiecīgajai finanšu tirgus infrastruktūras iestādei atļauts sniegt vai veikt;

9.  uzsver nepieciešamību izvairīties no jebkādiem konfliktiem starp sanācijas un noregulējuma plāniem un spēkā esošajiem tiesību aktiem, jo īpaši Finanšu nodrošinājuma līgumu direktīvu (FNLD) un Eiropas tirgus infrastruktūras regulu (ETIR), jo tas varētu ierobežot CDP un CVD sanācijas un noregulējuma pilnvaras vai kavēt to efektīvu īstenošanu;

10.  uzsver, ka tirgus infrastruktūrai, finanšu iestādēm un paralēlās banku sistēmas vienībām paredzētu konkrētu noregulējuma režīmu nozīmīguma novērtēšanas kontekstā ir steidzami jāizstrādā instrumenti efektīvai finanšu riska uzkrājuma un plūsmas uzraudzībai gandrīz reālajā laikā uzņēmuma, nozares un valsts robežās Savienībā un pāri šīm robežām, kā arī starp Savienību un citiem pasaules reģioniem; mudina Komisiju nodrošināt, lai ESRK, Eiropas uzraudzības iestāde un citas kompetentās iestādes šajā nolūkā efektīvi izmantotu attiecīgos datus, kas sniegti, ievērojot tiesību aktus banku darbības, apdrošināšanas un tirgus infrastruktūras jomā;

CDP

11.  aicina Komisiju nodrošināt, lai CDP būtu saistību neizpildes pārvaldības stratēģija attiecībā uz visiem produktiem, kam tie ir veikuši tīrvērti, kā daļa no uzraudzības iestādes apstiprināta plašāka sanācijas plāna, īpašu uzmanību pievēršot tiem produktiem, kuri ir noteikti tiesību aktos centralizētas tīrvērtes vajadzībām, jo šādos gadījumos ir lielāka riska koncentrācijas iespējamība;

12.  uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt riskus, ko CDP rada tīrvērtes dalībnieku koncentrācija, un aicina uzraudzības iestādes informēt EBI par ikviena CDP desmit lielākajiem tīrvērtes dalībniekiem, lai varētu centralizēti uzraudzīt un novērtēt tādus riskus kā savstarpējā saikne, kaitīgās ietekmes izplatība un iespēja vienlaicīgi kļūt maksātnespējīgiem vairāk nekā vienam CDP;

13.  aicina Komisiju izstrādāt instrumentus CDP vienas dienas riska mērīšanai, lai nodrošinātu, ka dienas beigu atlikumi, ko CDP tur komercbankās kontu pārvaldīšanai un maksājumu pakalpojumiem, nepārsniedz iepriekš noteiktās robežas, jo pretējā gadījumā varētu tikt apdraudēta CDP darbību;

14.  uzskata, ka, lai uzturētu stimulu labai CDP pārvaldei, ir jāievēro ETIR noteiktā secība saistību neizpildes gadījumā, lai nodrošinātu, ka pirms jebkura tīrvērtes dalībnieka, kas pilda saistības, rezerves fonda iemaksu izmantošanas tiktu izmantoti CDP priekšfinansēti pašu finanšu līdzekļi;

15.  aicina Komisiju nodrošināt, ka CDP rīkojas sabiedrības vispārējās interesēs un atbilstoši pieņem savas uzņēmējdarbības stratēģijas, lai būtiski samazinātu iespējamību izraisīt sanācijas un noregulējuma scenārijus;

16.  aicina Komisiju atzīt — lai gan aktīvu kategoriju norobežošanas CDP rezerves fonda ietvaros mērķis ir kaitīgās ietekmes izplatības riska mazināšana, nav skaidrs, vai ar to pietiks, lai novērstu šādu izplatību praksē, ņemot vērā to, ka ar rezerves šķērsenisko veidošanu saistītie komerciālie stimuli varētu palielināt risku attiecīgajā sistēmā; aicina Komisiju ierosināt turpmākus pasākumus, lai līdz minimumam samazinātu šo kaitīgās ietekmes izplatības risku;

17.  aicina Komisiju nodrošināt, lai tiktu noteikti stingri principi, saskaņā ar kuriem tiktu pārvaldītas CDP un tā tīrvērtes dalībnieku līgumattiecības un tīrvērtes dalībnieku zaudējumu nodošana to klientiem tā, lai pirms saistības nepildošā tīrvērtes dalībnieka jebkādu radīto zaudējumu nodošanas klientam kā daļas no pārredzama zaudējumu sadales procesa tiktu izlietoti attiecīgā tīrvērtes dalībnieka rezerves fonda līdzekļi;

18.  uzskata, ka jebkurās līgumattiecībās starp CDP un tā tīrvērtes dalībniekiem būtu jānošķir zaudējumi, ko rada tīrvērtes dalībnieka nespēja pildīt saistības, un citu iemeslu dēļ radušies zaudējumi, piemēram, zaudējumi, kuri rodas, CDP izdarot nepareizu investēšanas izvēli; lai saglabātu pienācīgu uzraudzību, aicina Komisiju nodrošināt, ka CDP riska komiteja tiek pastāvīgi pilnībā informēta par CDP investīcijām; uzskata, ka sanācijas instrumenti, piemēram, dividenžu un dažādas atlīdzības izmaksas apturēšana vai brīvprātīga saistību pārstrukturēšana, izmantojot parāda pārvēršanu pašu kapitālā, būtu jāuzskata par visatbilstošākajiem instrumentiem, kas jāizmanto šādos apstākļos;

19.  uzskata, ka visiem CDP vajadzētu būt ieviestiem visaptverošiem sanācijas noteikumiem, kas nodrošina aizsardzību papildus ETIR prasītajiem līdzekļiem un resursiem; šiem sanācijas plāniem būtu jānodrošina aizsardzība pret visiem paredzamajiem apstākļiem, un tie būtu jāiekļauj CDP noteikumos un jāpublicē kā daļa no šiem noteikumiem;

20.  apgalvo, ka CDP gadījumā sanācijas un noregulējuma robežlīnija ir situācija, kad ir izpildītas saistību neizpildes gadījumā veiktās secīgās darbības un ir izsmeltas CDP zaudējumu absorbcijas spējas; uzskata, ka šajā brīdī uzraudzības iestādei būtu aktīvi jāapsver iespēja atcelt CDP valdi un nodot CDP kritiskos pakalpojumus vai tā darbības kontroli citam pakalpojumu sniedzējam; uzskata, ka noregulējuma iestādēm būtu jānodrošina vajadzīgā lēmumu pieņemšanas brīvība situācijas novērtēšanai un zināma rīcības brīvība, kas tām ļautu pamatot savus lēmumus;

21.  uzskata, ka noregulējuma iestādēm šāda lēmumu pieņemšanas brīvība būtu jāizmanto šādos specifiskos gadījumos:

22.  uzsver nepieciešamību izvirzīt „pakalpojuma nepārtrauktību” par vienu no galvenajiem noregulējuma mērķiem;

23.  uzsver, ka tīrvērtes dalībnieku līdzdalībā zaudējumu sadalē pirms CDP valdes atcelšanas nevajadzētu iesaistīt tiešo vai netiešo klientu naudu vai aktīvus, savukārt atbildīgā noregulējuma iestāde zaudējumu sadalei var izmantot noregulējuma instrumentus, tādus kā variācijas rezerves samazināšana vai rezerves fonda aizpildīšana no jauna ar saistības pildošo tīrvērtes dalībnieku līdzekļiem, cik vien stingri iespējams vadoties pēc noregulējuma plāna;

24.  uzskata — ja noregulējuma iestāde būtu pilnvarota atlikt līguma priekšlaicīgas izbeigšanas tiesību īstenošanu, tādējādi pārtraucot CDP darbību uz, ilgākais, divām dienām, tas ļautu tirgum pareizi pārcenot līgumus, ļaujot kārtīgāk izkliedēt risku; šādu pilnvaru pieejamība un izmantošana būtu rūpīgi jāapsver, kā minimālo nosacījumu izvirzot noregulējuma iestādes lēmumu par to, ka līguma priekšlaicīgas izbeigšanas tiesību īstenošana atlikšana ir nepieciešama finanšu stabilitātes labad, ņemot vērā noregulējuma mērķus, savstarpējo iedarbību ar attiecīgo banku vai citiem noregulējuma režīmiem, ko piemēro tīrvērtes dalībniekiem, CDP saistību neizpildi un riska pārvaldību un ietekmi uz katru no CDP tirgiem, tīrvērtes dalībniekiem un finanšu tirgiem kopumā; tas būtu noteikti jāpapildina ar pilnvarām atcelt pienākumu veikt tīrvērti kā pēdējo līdzekli pēc tam, kad vismaz ir ticis pārbaudīts, vai kāds cits CDP varētu nodrošināt tīrvērti īsā termiņā;

25.  atzīst, ka centrālajiem darījumu partneriem ir tīrvērtes dalībnieki no daudzām valstīm; tādēļ uzskata, ka CDP noregulējuma režīms būs efektīvs tikai tad, ja tas būs efektīvs visās iesaistītajās jurisdikcijās; tādēļ uzskata — lai varētu piemērot jauno Eiropas noregulējuma režīmu, ir jāatjaunina valstu maksātnespējas režīmi;

26.  uzskata, ka CDP, kuriem ir banku darbības licence, būtu jāpiemēro īpašs CDP paredzēts režīms, nevis Banku sanācijas un noregulējuma direktīvā (BSND) ierosinātais banku sanācijas un noregulējuma režīms; šajā sakarībā īpašas bažas pauž par to, ka attiecībā uz bankām ierosinātais režīms tām paredz prasību turēt apkopotu parāda summu, ko var iekšēji rekapitalizēt; uzskata, ka šādas pilnvaras nebūtu piemērotas centrālajiem darījumu partneriem, kam ir banku darbības licence, jo tiem nav raksturīga šādu parāda instrumentu emitēšana;

CVD

27.  konstatē, ka CVD atbild par to, lai tā sanācijas plānā tiktu skaidri paredzēta darbības nepārtrauktība saskaņā ar pieņemamu krīzes scenāriju, lai pat tad, ja citas tā uzņēmējdarbības daļas būtu likvidētas, attiecīgais CVD vai CVDR atļauts esošs trešās puses pakalpojumu sniedzējs varētu turpināt tā galveno funkciju — veikt norēķinus —, kā arī sniegt citus CVD pamatpakalpojumus;

28.  aicina gadījumā, ja tuvākajā nākotnē nav paredzēts atsevišķs tiesību akta priekšlikums, CSVDR iekļaut prasību valstu kompetentajām iestādēm nodrošināt atbilstošu sanāciju un noregulējuma plānu izstrādi visiem CVD saskaņā ar FSP un CPSS-IOSCO starptautiskajiem standartiem, iekļaujot atsauces uz BSND pantiem, kas būtu jāpiemēro tiem CVD, kuriem ir banku darbības licence;

29.  aicina dalībvalstis, kamēr nav pieņemti tiesību akti vērtspapīru jomā, pilnveidot un saskaņot savus pašreizējos īpašos administratīvos režīmus attiecībā uz CVD, lai precizētu to, kā krīzes gadījumā tiks saglabāta darbības nepārtrauktība, jo īpaši, nodrošinot piekļuvi CVD reģistriem, ierakstiem vai pārskatiem, lai noregulējuma iestāde vai dalībvalsts kompetentā iestāde varētu viegli identificēt aktīvu īpašniekus;

30.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ierosinātajā sanācijas un noregulējuma režīmā attiecībā uz CVD pēc iespējas tiek nodrošināta CVD nepārtrauktība sanācijas un noregulējuma laikā;

31.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ierosinātais sanācijas un noregulējuma režīms attiecībā uz CVD nodrošina CVD likumdošanas vides nepārtrauktību, jo īpaši, ievērojot Norēķinu galīguma direktīvu, piegādes pret samaksu noteikumus, jebkādas CVD saiknes darbību un līgumus ar izšķiroši svarīgo pakalpojumu sniedzējiem sanācijas un noregulējuma laikā;

Apdrošināšanas sabiedrības

32.  atzīmē, ka ES jau ilgi pastāv prudenciālais regulējums apdrošināšanas jomā; uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis izmantotu konsekventu un konverģējošu pieeju attiecībā uz „Maksātspēja II” īstenošanu pieņemamā termiņā, kā noteikts „Omnibus II”; prasa pabeigt sarunas par „Omnibus II”, lai savlaicīgi varētu pabeigt „Maksātspēja II” otrā un trešā līmeņa īstenošanu, tādējādi līdz minimumam samazinot tādas situācijas iespējamību, kad ir nepieciešama noregulējuma iestāžu intervence;

33.  aicina Komisiju rūpīgi ņemt vērā IAIS paveikto apdrošināšanas sabiedrību sanācijas un noregulējuma jomā un aplūkot to saistībā ar „Maksātspēja II” otro līmeni, tiesību aktiem finanšu konglomerātu jomā un Apdrošināšanas starpniecības direktīvu, kā arī sadarboties ar starptautiskiem partneriem, lai ievērotu grafiku, ko FSP noteikusi, lai īstenotu politikas ieteikumus, tostarp prasību sistēmiskām apdrošināšanas sabiedrībām izveidot sanācijas un noregulējuma plānus un noregulējamības novērtējumus, pastiprinātu grupas uzraudzību un augstākas zaudējumu absorbcijas prasības; atzīst, ka apdrošināšanas saistību ilgtermiņa raksturs, atšķirīgie grafiki, ilgie periodi, kuros var pieprasīt apdrošināšanas prēmijas izmaksu pēc tam, kad beidzies apdrošināšanas līgums, un apdrošināšanas uzņēmējdarbības raksturs salīdzinājumā ar banku darbību kopā ar regulatoriem pieejamajiem instrumentiem jau nodrošina efektīvu noregulējuma praksi; tādēļ uzskata, ka galvenā uzmanība būtu jāpievērš sanācijai;

34.  pauž nožēlu, ka IAIS un FSP ir atlikušas vadlīniju par pārapdrošinātāju sistēmiskā statusa novērtēšanu un politikas ieteikumu publicēšanu līdz 2014. gada jūlijam; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt pārapdrošināšanas sabiedrību sistēmisko risku, jo īpaši attiecībā uz to būtisko lomu apdrošināšanas riska pārvaldībā, augsto savstarpējās saistības līmeni un vājo aizstājamību;

Aktīvu pārvaldība

35.  aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt, kuri aktīvu pārvaldnieki būtu uzskatāmi par sistēmiski nozīmīgiem, ņemot vērā to darbības vērienu un izmantojot visaptverošu rādītāju kopumu, piemēram: lielumu, uzņēmējdarbības modeli, ģeogrāfisko tvērumu, riska profilu, kredītspēju, to, vai tie tirdzniecību veic paši un vai tiem piemēro prasības attiecībā uz to klientu aktīvu sadalīšanu, un citus attiecīgus faktorus;

36.  atzīmē, ka klientu aktīvi ir sadalīti un tiek turēti depozitārijos un ka tāpēc iespējamība šos aktīvus nodot citam aktīvu pārvaldītājam ir būtisks nodrošinājums;

37.  uzskata, ka efektīvs tiesību aktu režīms vērtspapīru jomā varētu mazināt daudzas problēmas, ko rada lielu pārrobežu aktīvu pārvaldnieku nespēja pildīt saistības;

Maksājumu sistēmas

38.  aicina Komisiju sadarboties ar attiecīgajiem starptautiskajiem finanšu uzraudzītājiem un iestādēm, lai identificētu jebkādas vājās vietas globālā līmenī sistēmiski svarīgās maksājumu sistēmās un spēkā esošajos noteikumos, lai maksātnespējas gadījumā nodrošinātu pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktību;

39.  uzskata — tā kā maksājumu sistēmas ir visu naudas pārvedumu pamatā, ir skaidrs, ka tirgus darbības traucējums šādā sistēmā būtiski ietekmētu citus finanšu tirgus dalībniekus; atzīmē, ka jau 1998. gada Norēķinu galīguma direktīvas mērķis bija mazināt iespējamos riskus maksājumu sistēmās, taču uzskata, ka šajā direktīvā nav pietiekami lielā mērā aplūkota sanācija un noregulēšana un ka tāpēc ir jāpieņem konkrēti noteikumi, lai maksājumu sistēmas varētu atbilstoši reaģēt nelabvēlīgos apstākļos;

o
o   o

40.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) http://www.financialstabilityboard.org/publications/r_130718.pdf (2) OV L 201, 27.7.2012., 1. lpp. (3) A7-0196/2013.