Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2013/2152(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0418/2013

Iesniegtie teksti :

A7-0418/2013

Debates :

PV 10/12/2013 - 19
CRE 10/12/2013 - 19

Balsojumi :

PV 11/12/2013 - 4.24
CRE 11/12/2013 - 4.24
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2013)0575

Pieņemtie teksti
PDF 485kWORD 214k
Trešdiena, 2013. gada 11. decembris - Strasbūra
Cilvēktiesības pasaulē 2012. gadā un ES politika šajā jomā
P7_TA(2013)0575A7-0418/2013

Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūcija par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (2013/2152(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (turpmāk — VCD) un citus ANO cilvēktiesību līgumus un instrumentus,

–  ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju (A/Res/55/2) un ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtās attiecīgās rezolūcijas,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk — LES) 21. pantu,

–  ņemot vērā ES 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, ko Padome pieņēma 2013. gada 6. jūnijā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 13. decembra rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(1),

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (11855/2012), ko Ārlietu padome pieņēma 2012. gada 25. jūnijā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 13. decembra rezolūciju par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu(2),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 25. jūlija Lēmumu 2012/440/KĀDP, ar ko ieceļ amatā Eiropas Savienības īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 13. jūnija ieteikumu par ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos(4),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu: pārmaiņu programmu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Padomei un Komisijai par EĀDD organizatoriskās struktūras un darbības pārskatīšanu 2013. gadā(5),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām(6),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību un Eiropas Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Padomei par ES pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par lezbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu, transpersonu un starpdzimuma personu (LGBTI) visu cilvēktiesību ievērošanas veicināšanu un aizsardzību;

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 13. decembrī pieņemtās un 2009. gada 19. janvārī pārskatītās ES pamatnostādnes par dialogiem cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekmi uz cilvēktiesībām trešās valstīs(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes 22. sesiju (2013/2533(RSP))(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(10),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 20. marta kopīgo paziņojumu „Eiropas kaimiņattiecību politika: ceļā uz ciešāku partnerību” (JOIN(2013)4) un 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs: Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana” (COM(2011)0303),

–  ņemot vērā Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (turpmāk — EIDHR) 2011.–2013. gada stratēģijas dokumentu un Komisijas priekšlikumu jaunai finanšu regulai EIDHR 2014.–2020. gadam (COM(2011)0844),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 29. marta ieteikumu Padomei par Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) iespējamās izveides kārtību(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(14),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2012. gada 20. decembra rezolūciju Nr. 67/176 par moratoriju nāvessoda piemērošanai,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 (2000), 1820 (2008), 1888 (2009), 1889 (2009), 1960 (2010) un 2106 (2013) par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2011. gada 13. maijā pieņemto ziņojumu par ES rādītājiem attiecībā uz visaptverošo pieeju ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 un Nr. 1820 īstenošanai par sievietēm, mieru un drošību Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par bērna tiesībām, no kurām jaunākā ir 2012. gada 4. aprīļa rezolūcija (66/141),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(15),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā(16),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(17),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0418/2013),

A.  tā kā dažādie pārejas procesi, tostarp tautu sacelšanās, konflikta un pēckonflikta situācijas, kā arī autoritārās valstīs strupceļā nonākuši pārejas procesi, ir radījuši pieaugošas problēmas ES politikas virzieniem, kuru mērķis ir atbalstīt cilvēktiesības un demokrātiju pasaulē; tā kā ES 2012. gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē apliecina, ka ES ir jāturpina izstrādāt elastīgas politikas reakcijas; tā kā ES svarīgākā politiskā izvēle attiecas uz izturētspēju un politisko apņēmību grūtos laikos palikt uzticīgiem Eiropas Savienības pamatvērtībām citu politikas mērķu un interešu spiediena ietekmē;

B.  tā kā taisnīgums, tiesiskums, atbildība, pārredzamība, pārskatatbildība, nesodāmības apkarošana, taisnīgas tiesas prāvas un neatkarīgas tiesu iestādes ir obligāti cilvēktiesību aizsardzības elementi;

C.  tā kā LES 21. pants vēl vairāk nostiprināja ES apņemšanos nodrošināt, lai tās starptautiskās darbības virzītājspēks būtu šādi principi — demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas starptautisko tiesību principu ievērošana;

D.  tā kā Kopenhāgenas politiskie kritēriji, proti, to iestāžu stabilitāte, kuras garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un cieņu pret mazākumtautībām un to aizsardzību, joprojām ir paplašināšanās procesa pamatelements;

E.  tā kā sacelšanās arābu valstīs mudināja Eiropas Savienību atzīt iepriekšējo politikas virzienu kļūdas un, pārskatot kaimiņattiecību politiku, piemērot pieeju „lielāks atbalsts lielākām reformām”, pamatojoties uz apņemšanos „piemērot ES atbalsta līmeni partnervalstīm atbilstīgi progresam politisko reformu jomā un padziļinātas demokrātijas veidošanā”, kā arī ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, ietverot brīvas un godīgas vēlēšanas, apvienošanās, vārda un pulcēšanās brīvību, brīvu presi un plašsaziņas līdzekļus, tiesiskumu, ko nodrošina neatkarīga tiesu sistēma, un domas, apziņas un reliģijas brīvību;

F.  tā kā Padomes 2012. gada maija secinājumos par Eiropas Komisijas ES attīstības politikas pārmaiņu programmu ir konkrēti noteikts, ka „atbalstu partneriem pielāgos to attīstības situācijai, kā arī apņēmībai un progresam attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātiju, tiesiskumu un labu pārvaldību”; tā kā jaunākajā ES kopējā nostājā attiecībā uz Augsta līmeņa forumu par palīdzības efektivitāti ir apgalvots, ka attīstības sadarbībā sistemātiski būtu jāatsaucas uz „demokrātisko līdzdalību”, kas paredz, ka partnervalstis ir atbildīgas par tādas vides veicināšanu, kura nodrošina pilsoniskās sabiedrības attīstību, un par parlamentu, vietējo iestāžu, valsts revīzijas iestāžu un brīvu plašsaziņas līdzekļu nozīmes nostiprināšanu;

G.  tā kā Eiropas Savienības Padome 2012. gada jūnijā pieņēma stratēģisku satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ar ko saskaņā ES iestādes apņemas sasniegt vairākus reāli īstenojamus politikas mērķus; tā kā Eiropas Savienības Padome 2012. gada jūlijā izstrādāja nostāju un nosauca pirmo tematisko ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos; tā kā 2014. gada pavasarī ir jāsākas procedūrai, lai pieņemtu jauno rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kam paredzēts stāties spēkā 2015. gada janvārī, kad beidzas pašreizējais rīcības plāns;

H.  tā kā 2012. gada oktobrī izveidoja Eiropas Demokrātijas fondu ar galveno mērķi sniegt tiešas dotācijas demokrātiju atbalstošiem aktīvistiem vai organizācijām, kas cīnās par demokrātisku pāreju Eiropas kaimiņvalstīs un citur;

I.  tā kā Eiropas Ārējās darbības dienesta (turpmāk — EĀDD) izveidi papildināja ar apgalvojumiem, ka atbalsts cilvēktiesībām un demokrātijai būs jaunā ES diplomātiskā dienesta „sudraba pavediens”; tā kā ES delegāciju tīkls pasaules valstīs nodrošina Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos (turpmāk — priekšsēdētāja vietniece/ augstā pārstāve) jaunu spēju īstenot ES cilvēktiesību politiku;

J.  tā kā Parlaments savā rezolūcijā par iepriekšējo gada ziņojumu un rezolūcijā par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu (abas pieņemtas 2012. gada decembrī) uzsvēra nepieciešamību reformēt savu praksi, lai savās darbībās integrētu cilvēktiesības, un veikt turpmākus pasākumus attiecībā uz savām steidzamajām rezolūcijām, kurās nosoda pārkāpumus demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma jomā;

K.  tā kā Eiropas Parlamenta Eirobarometra sabiedriskās domas apsekojums, ko 2012. gada novembrī un decembrī veica 27 ES dalībvalstīs, vēlreiz apliecināja, ka, pēc eiropiešu domām, cilvēktiesību aizsardzība joprojām ir svarīgākā vērtība; tā kā paziņoto ES apņemšanos atbalstīt cilvēktiesības un demokrātiju ticama īstenošana tās politikas virzienos ir ļoti svarīga, lai saglabātu ES ārpolitikas vispārējo ticamību;

L.  tā kā 2012. gada decembrī Eiropas Savienība saņēma Nobela prēmiju par ieguldījumu miera, izlīguma, demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanā Eiropā,

Vispārīgi apsvērumi

1.  uzskata, ka cilvēktiesības ir centrālais elements ES attiecībās ar visām trešām valstīm, tostarp tās stratēģiskajiem partneriem; uzsver, ka ES cilvēktiesību politikai ir konsekventi jāatbilst Līgumā paredzētajām saistībām, jānodrošina saskaņotība starp iekšpolitikas un ārpolitikas virzieniem un jāizvairās no dubultstandartiem ārpolitikas virzienos; tādēļ prasa pieņemt ES Ārlietu padomes secinājumus par cilvēktiesībām un stratēģiskajiem partneriem, kuros būtu noteikts kopīgs slieksnis dalībvalstīm un ES amatpersonām attiecībā uz cilvēktiesību jautājumiem, kas viņiem kā minimums ir jāizvirza sarunās ar saviem stratēģiskajiem partneriem;

2.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi), ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos un EĀDD turpināt īstenot šīs apņemšanās un integrēt cilvēktiesības un demokrātiju ES attiecībās ar saviem partneriem, tostarp augstākajā politiskajā līmenī, izmantojot visus attiecīgos ES ārpolitikas instrumentus;

3.  atzīst pilsoniskās sabiedrības ārkārtīgi svarīgo nozīmi demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzība un veicināšanā; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi nodrošināt ciešu sadarbību un partnerattiecības ar pilsonisko sabiedrību, ietverot cilvēktiesību aizstāvjus; uzskata arī, ka ES ir pilnībā jāatbalsta visi cilvēktiesību, demokrātijas, brīvības un pārredzamības aizstāvji visā pasaulē;

4.  atzīst, ka ES iestādēm un visām dalībvalstīm pārredzami un pārskatatbildīgi ir jāpiemēro stingra, saskaņota un vienota pieeja cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē; uzskata, ka, saskaroties ar pastāvīgiem cilvēktiesību pārkāpumu gadījumiem, ES ir jāpauž vienota nostāja un jānodrošina, ka to sadzird gan pārkāpumus pieļaujošās valdības, gan to iedzīvotāji; aicina Ārlietu padomi reizi gadā rīkot publiskas debates par cilvēktiesībām;

5.  atgādina par savu apņemšanos cieši iesaistīties ES stratēģiskā satvara cilvēktiesību un demokrātijas jomā īstenošanā un apspriešanā;

ES 2012. gada ziņojums

6.  atzinīgi vērtē ES 2012. gada ziņojuma par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē pieņemšanu; sagaida, ka priekšsēdētāja vietniece/ augstā pārstāve pastāvīgi īstenos savas saistības un regulāri sniegs ziņojumus Eiropas Parlamentam; prasa īstenot aktīvas un konstruktīvas diskusijas starp ES iestādēm, sagatavojot turpmākos ziņojumus, kas palielinās informētību par ES darbībām šajā jomā;

7.  uzskata, ka gada ziņojumam būtu jākļūst par svarīgu instrumentu, lai paziņotu un apspriestu ES darbības cilvēktiesību un demokrātijas jomā; tāpēc atzinīgi vērtē priekšsēdētāja vietnieces/ augstās pārstāves un EĀDD apņemšanos izmantot ES gada ziņojumus kā ES stratēģiskā satvara un rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā īstenošanas ziņojumus;

8.  pieņem zināšanai atsauces gada ziņojumā uz ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos darbībām un mudina priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi un EĀDD ietvert padziļinātākas analīzes, jo īpaši attiecībā uz minētā pārstāvja nozīmi stratēģiskā satvara un rīcības plāna īstenošanā, lai pietiekami aprakstītu viņa pienākumus un darbu;

9.  atzīst centienus, kas īstenoti, lai dažādās ES darbības cilvēktiesību un demokrātijas atbalsta jomā noradītu valstu ziņojumos, kuros sniegta plaša informācija par ES iestāžu darbu visā pasaulē; tomēr pauž nožēlu, ka valstu ziņojumos, šķiet, joprojām trūkst sistemātiska, skaidra un saskaņota satvara, kas nodrošinātu precīzāku analīzi attiecībā uz ES darbības ietekmi un efektivitāti;

10.  atkārtoti pauž savu viedokli, ka valstu ziņojumi, pamatojoties uz rādītāju kopumu, būtu vēl vairāk jānostiprina un ka tiem būtu jāatspoguļo valstu cilvēktiesību stratēģiju īstenošana, tādējādi atsaucoties uz konkrētiem kritērijiem, lai novērtētu gan pozitīvās, gan negatīvās tendences, izvērtētu ES darbību efektivitāti un nodrošinātu pamatu ES atbalsta līmeņu pielāgošanai atbilstīgi progresam attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātiju, tiesiskumu un labu pārvaldību;

11.  atzinīgi vērtē centienus iekļaut gada ziņojumā Eiropas Parlamenta darbības, prasa izmantot Parlamenta sasniegumus un potenciālu, tostarp Parlamenta veiktos daudzos pētījumus un analīzes, un pārliecinoši mudina priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi un EĀDD ziņot par to, kāda ES rīcība ir īstenota attiecībā uz Parlamenta rezolūcijām, ietverot ārkārtas rezolūcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina veidot pastāvīgu apmaiņu ar informāciju un sadarbību starp Parlamentu un ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, jo īpaši ārkārtas situācijās;

12.  atzinīgi vērtē ES 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, jo tas atspoguļo ES centienus veicināt cilvēktiesību, dzimumu līdztiesības, demokrātijas un labas pārvaldības iekļaušanu attīstības politikā un instrumentos;

ES politikas satvars

Stratēģiskais satvars un rīcības plāns

13.  atkārtoti pauž atzinību ES stratēģiskajam satvaram un rīcības plānam cilvēktiesību un demokrātijas jomā, jo tie ir svarīgs pagrieziena punkts cilvēktiesību ietveršanā un integrēšanā visos ES ārpolitikas virzienos; uzsver vajadzību ES iestādēs un dalībvalstīs panākt vispārēju vienprātību un labāku koordināciju attiecībā uz ES cilvēktiesību politiku; aicina EĀDD pastiprināt savus centienus, lai palielinātu dalībvalstu līdzdalību šajā rīcības plānā; aicina gada ziņojumā ietvert sadaļu par rīcības plāna īstenošanu dalībvalstīs;

14.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi efektīvi un ticami īstenot apņemšanās, kas paziņotas gan stratēģiskajā satvarā, gan rīcības plānā; norāda, ka ticamībai ir vajadzīga pietiekamu resursu nodrošināšana mērķtiecīgiem cilvēktiesību politikas virzieniem un konsekventa integrēšana augstā politiskajā līmenī, piemēram, ministru un samita sanāksmēs ar trešām valstīm, tostarp ar stratēģiskajiem partneriem;

15.  pauž nožēlu par to, ka ES cilvēktiesību politikā joprojām lielā mērā tiek ignorētas ekonomikas, sociālās un kultūras tiesības, kas ir pretrunā ES paziņotajai apņēmībai atbalstīt tiesību nedalāmību un savstarpējību, un aicina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis pastiprināt savus centienus šajā virzienā, arī darba un sociālo tiesību jomā;

16.  norāda, ka pašreizējo rīcības plānu pabeigs 2014. gada beigās; sagaida, ka priekšsēdētāja vietniece/ augstā pārstāve un EĀDD laikus sāks pārskatīšanu un apspriešanos ar dalībvalstīm, Komisiju, Parlamentu un pilsonisko sabiedrību, lai tā rezultātā pieņemtu jaunu rīcības plānu, kas stāsies spēkā 2015. gada janvārī;

ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos

17.  atzīst to pilnvaru nozīmīgumu, kuras piešķirtas pirmajam ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos (turpmāk — īpašais pārstāvis); mudina īpašo pārstāvi uzlabot ES cilvēktiesību politikas pamanāmību, integrēšanu, saskaņošanu, konsekvenci un efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām un visu minoritāšu tiesībām, kā arī, īstenojot savas pilnvaras, panākt pareizu līdzsvaru starp noklusēto un publisko diplomātiju; atkārtoti norāda uz savu ieteikumu īpašajam pārstāvim sniegt Parlamentam regulārus ziņojumus par savām darbībām un skaidrojumus par savām tematiskajām un ģeogrāfiskajām prioritātēm, kā arī nodrošināt, ka tiek sekots līdzi Parlamenta paustajām bažām;

18.  pauž atzinību īpašajam pārstāvim par īstenotā dialoga ar Parlamentu un pilsonisko sabiedrību atvērtību, tādējādi ieviešot svarīgu praksi, kuru vajadzētu turpināt un konsolidēt, lai nodrošinātu pienācīgu pārredzamību un pārskatatbildību; atzinīgi vērtē īpašā pārstāvja sadarbību ar reģionālajām iestādēm un daudzpusējos forumos un mudina īpašo pārstāvi turpmāk šādas darbības paplašināt;

19.  atzinīgi vērtē to, ka ģeogrāfiskā ES īpašā pārstāvja Sāhelā pilnvarās tika ietverta sadarbība ar īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, un mudina Padomi un priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi arī pieņemt šo praksi attiecībā uz turpmāko ģeogrāfisko ES īpašo pārstāvju pilnvarām;

ES pamatnostādnes par cilvēktiesībām

20.  atzinīgi vērtē ES pamatnostādņu par reliģijas vai ticības brīvību un ES pamatnostādņu par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) cilvēktiesību pieņemšanu; tomēr atgādina EĀDD, izstrādājot jebkādus jaunus stratēģiskos instrumentus, piemēram, pamatnostādnes, vai pārskatot esošos instrumentus, ievērot labu starpiestāžu praksi un laikus sākt sadarboties ar atbilstīgajām politiskajām struktūrām Parlamentā; atgādina par Parlamenta ieteikumu Padomei attiecībā uz pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvību, kurā Parlaments ierosināja vērienīgu instrumentu kopumu, sniedzot ieteikumus pamatnostādņu īstenošanai praksē, lai panāktu ievērojamu progresu šīs pamatbrīvības un universālās brīvības aizsardzībā un veicināšanā; atzinīgi vērtē EĀDD un Padomes praksi, proti, vecāku pamatnostādņu pārskatīšanu un pārbaudīšanu; mudina EĀDD pieņemt stingrāku pārskatīšanas procesu, kas paredzētu vispusīgu apspriešanos ar ieinteresētajām personām, lai pielāgotos mainīgajiem apstākļiem;

21.  mudina EĀDD un Padomi īpašu uzmanību pievērst pamatnostādņu pienācīgu īstenošanas plānu izdošanai; iesaka īstenot turpmākas mācības un informētības vairošanu starp EĀDD un ES delegāciju darbiniekiem, kā arī starp dalībvalstu diplomātiem; jo īpaši ir nobažījies saistībā ar pamatnostādņu par starptautiskām humanitārām tiesībām īstenošanu un ar pamatnostādņu īstenošanu attiecībā uz aizliegumu pielietot spīdzināšanu un citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās veidus;

Cilvēktiesību dialogi ar trešām valstīm

22.  pieņem zināšanai joprojām pastāvošos sarežģījumus saistībā ar konkrēta progresa panākšanu vairākos ES cilvēktiesību dialogos un apspriedēs; mudina ES censties rast jaunus veidus, kā panākt lietderīgākus dialogus ar valstīm, kuras rada bažas; uzsver vajadzību turpināt īstenot apņēmīgu, vērienīgu un pārredzamu cilvēktiesību politiku šo dialogu ietvaros; tāpēc aicina ES izdarīt skaidrus politiskos secinājumus, ja cilvēktiesību dialogs nav konstruktīvs, un tādos gadījumos vai pastāvīgos cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos lielāku uzsvaru likt uz politisko dialogu, demaršiem un publisko diplomātiju; turklāt brīdina par cilvēktiesību diskusiju novirzīšanos no augsta līmeņa politiskajiem dialogiem;

23.  uzskata, ka cilvēktiesību dialogiem un apspriedēm ir jāstiprina un jāatbalsta pilsoniskā sabiedrība, cilvēktiesību aizstāvji, arodbiedrības, žurnālisti, advokāti un parlamentārieši, kas iebilst pret pārkāpumiem savās valstīs un pretojas tiem, un pieprasa savu tiesību ievērošanu; aicina ES nodrošināt, ka cilvēktiesību dialogi un apspriedes ir vērienīgas un papildinātas ar skaidriem, publiskiem kritērijiem, uz kuru pamata var objektīvi novērtēt to panākumus;

24.  atgādina, ka korupcija valsts un privātajā sektorā iedibina un saasina nevienlīdzību un diskrimināciju attiecībā uz pilsonisko, politisko, ekonomikas vai sociālo un kultūras tiesību īstenošanu, un uzsver, ka ir pierādīts, ka korupcija un cilvēktiesību pārkāpumi ir saistīti ar varas ļaunprātīgu izmantošanu, pārskatatbildības trūkumu un dažādiem diskriminācijas veidiem; prasa saistībā ar ES budžetu un ārējo palīdzību nodrošināt ārējās palīdzības un valstu budžetu visaugstāko pārskatatbildības un pārredzamības līmeni;

Valstu cilvēktiesību stratēģijas un cilvēktiesību kontaktpunkti

25.  pieņem zināšanai EĀDD centienus pabeigt ES valstu cilvēktiesību stratēģiju pirmo ciklu; atkārtoti pauž atbalstu mērķim nodrošināt ES delegācijai un dalībvalstu vēstniecībām attiecīgajā valstī līdzdalību valsts stratēģijā, vienlaikus nodrošinot kvalitātes kontroli galvenās mītnes līmenī; tomēr pauž nožēlu par pārredzamības trūkumu attiecībā uz valstu stratēģiju saturu; atkārti aicina publiskot katras valsts cilvēktiesību stratēģijas vismaz galvenās prioritātes un prasa nodrošināt Parlamentam piekļuvi šīm stratēģijām, lai varētu veikt pienācīgu kontroli; mudina ES sagatavot ES valstu cilvēktiesību stratēģiju pirmajā ciklā gūtās pieredzes publisku novērtējumu un noteikt labāko praksi nākamajam ciklam;

26.  atzinīgi vērtē gandrīz pabeigto cilvēktiesību kontaktpunktu ES delegācijās tīklu; aicina priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi un EĀDD izstrādāt plānu par to, kā šo tīklu var izmantot, lai pilnīgi īstenotu tā potenciālu; aicina ES delegācijas publicēt kontaktinformāciju, norādot visiem cilvēktiesību kontaktpunktus un ES sadarbības koordinatorus cilvēktiesību un demokrātijas jomā;

Cilvēktiesības ES tirdzniecības politikā

27.  atbalsta praksi, ar kuru saskaņā juridiski saistošas un neapspriežamas cilvēktiesību klauzulas iekļauj ES starptautiskajos nolīgumos, un uzskata, ka šīs cilvēktiesību klauzulas ir arī sistemātiski jāiekļauj tirdzniecības nolīgumos; prasa efektīvi uzraudzīt šo klauzulu piemērošanu un ziņot attiecīgajai Parlamenta komitejai par to novērtēšanu un ieteicamiem reaģēšanas pasākumiem;

28.  norāda, ka Parlamentam nebūtu jādod piekrišana starptautiskiem nolīgumiem, ja konstatēti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi;

29.  atgādina, ka pārskatītā VPS sistēma stāsies spēkā 2014. gada 1. janvārī; atzinīgi VPS+ turpināšanu, saskaņā ar kuru valstis var izmantot papildu preferenciālus tarifus tiklīdz tās ir ratificējušas un īstenojušas 27 pamata cilvēktiesību, darba un vides konvencijas; atgādina par iespēju apturēt VPS, VPS+ un shēmas „Viss, izņemot ieročus” atvieglojumus, ja ir pārkāptas cilvēktiesības; aicina Komisiju publiskot VPS+ atbilstības novērtējumus, lai palielinātu pārredzamību un pārskatatbildību;

30.  turklāt aicina ES noteikt un pieņemt konkrētas politikas pamatnostādnes par cilvēktiesību efektīvu iekļaušanu tās tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos, lai novērtējumos par ietekmi uz cilvēktiesībām panāktu metodisku konsekvenci un precizitāti;

Cilvēktiesību iekļaušana ES attīstības politikā

31.  uzsver, ka Pusanas partnerība efektīvai sadarbībai attīstības jomā ir aicinājusi starptautisko sabiedrību pieņemt uz cilvēktiesībām balstītu pieeju starptautiskajā sadarbībā, lai palielinātu attīstības centienu efektivitāti;

32.  aicina Komisiju veikt plašus ietekmes novērtējumus attiecībā uz ES projektiem sadarbībai attīstības jomā, ietverot novērtējumu par ietekmi uz cilvēktiesību situāciju, lai nodrošinātu, ka ES attīstības centienu dēļ neturpinās no diskriminācijas cietušo grupu sociālā atstumšana un ka ES līdzekļi tiek taisnīgi sadalīti starp dažādiem valsts reģioniem, pamatojoties uz to vajadzībām un attīstības līmeņa;

33.  atkārtoti uzsver, ka Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) vajadzētu būt atbildīgiem par to, lai turpmākā programmas izstrādē tiktu pieņemta uz tiesībām balstīta pieeja;

34.  uzskata, ka valstu parlamentiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir būtiska loma cilvēktiesību noteikumu efektīvā īstenošanā, un uzsver, ka būtu jānodrošina atbilstoši nosacījumi to dalībai lēmumu pieņemšanā, lai stiprinātu patiesu atbildību par politikas izvēli attīstības stratēģijā;

Eiropas Savienības politika attiecībā uz pārejas procesiem

35.  pieņem zināšanai pēdējo gadu nebeidzamās liecības par to, cik ārkārtīgi svarīgi ir tas, lai ES ārpolitika pienācīgi pievērstos dinamiskiem pārejas procesiem trešās valstīs; mudina ES turpināt mācīties no iepriekšējas pieredzes — gan pozitīvas, gan negatīvas —, lai izvairītos no konkrētu politikas kļūdu atkārtošanas, un noteikt labāko praksi, lai ietekmētu un konsolidētu demokratizācijas procesus; atzīst, ka atšķirīgās situācijās ir vajadzīga politikas elastība, un mudina izstrādāt politikas instrumentus, ko varētu izmantot dažādos pārejas scenārijos, lai ES pieejā elastīgi un ticami integrētu cilvēktiesības un demokrātijas atbalsta pasākumus;

36.  uzsver, ka politiskajai pārejai un demokratizācijai jābūt saistītai ar cilvēktiesību ievērošanu, taisnīguma veicināšanu, pārredzamību, pārskatatbildību, izlīgumu, tiesiskumu un demokrātisku institūciju izveidi, pienācīgu uzmanību pievērst dzimumu līdztiesībai un nepilngadīgo tiesību ievērošanai; uzsver, ka ir svarīgi ievērot tiesības saņemt kompensāciju par iepriekšējo režīmu pieļautiem cilvēktiesību pārkāpumiem; uzsver, ka ES vienmēr ir jāaizstāv kontekstatkarīga pieeja pārejas perioda tiesiskumam, attiecībā uz cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem stingri ievērojot pārskatatbildības principu;

37.  uzsver, ka ES būtu pilnīgi jāatbalsta valstis, kas ir atteikušās no autoritāriem režīmiem un atrodas pārejas procesā uz demokrātiju, atbalstot pilsonisko sabiedrību kā ārkārtīgi svarīgu dalībnieku tiesiskuma, pārskatatbildības un pārredzamības sekmēšanā, kā arī sociālo kustību veicināšanā politisku pārmaiņu un līdzdalības rosināšanai; atgādina, ka policiju, armiju un tiesu varu nereti izmanto kā mehānismus, lai sistemātiski pārkāptu cilvēktiesības; tāpēc uzsver, ka šo struktūru institucionālai reformai ir jānodrošina lielāka pārskatatbildība un pārredzamība pārejas procesos;

38.  uzskata, ka ES ārējie finanšu instrumenti ir svarīgs līdzeklis, ar ko veicināt un aizsargāt ES vērtības ārvalstīs; šajā saistībā atzinīgi vērtē apņemšanos nodrošināt, ka cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums ir ES ārējās darbības pamatelementi; aicina uzlabot dažādu tematisko un ģeogrāfisko instrumentu saskaņotību un efektivitāti, lai sasniegtu šo stratēģisko mērķi;

39.  stingri mudina ES visā pasaulē atbalstīt gan politiski, gan finansiāli aktīvu un neatkarīgu pilsonisko sabiedrību, jo īpaši ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR); ierosina, lai Eiropas studentu apmaiņas programmu atvēršana trešo valstu jauniešiem un apmācības programmu izveide jauniem profesionāļiem veicinātu jauniešu aktīvu līdzdalību demokrātijas veidošanā un nostiprinātu pilsonisko sabiedrību; pauž nožēlu, ka ES rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā, šķiet, nav ņemta vērā pulcēšanās brīvība, lai gan tā ir demokrātiskas attīstības pamatnosacījums un ir sevišķi sensitīvs jautājums pārejas valstīs; aicina EĀDD un dalībvalstis izstrādāt pamatnostādnes par pulcēšanās brīvību;

40.  atzinīgi vērtē Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) izveidi un prasa, lai šis fonds iesaistītos atbalsta sniegšanā tiem, kas cenšas panākt demokrātiskas pārmaiņas, piedāvājot elastīgu finansējumu, kas piemērots viņu vajadzībām; prasa, lai ES un dalībvalstis piešķirtu EDF pienācīgu finansiālo atbalstu; atgādina, ka ir ārkārtīgi svarīgi nepieļaut, ka EDF pilnvaras un darbības pārklājas ar ES ārējo instrumentu darbības jomu, jo īpaši saistībā ar cilvēktiesībām un demokrātiju;

Paplašināšanās politika, demokratizācija un cilvēktiesības

41.  uzsver paplašināšanās procesa svarīgo nozīmi, atbalstot demokratizāciju un uzlabojot cilvēktiesību aizsardzību;

42.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu nodrošināt, ka tiesiskums ir paplašināšanās procesa pamatelements; mudina ES paplašināšanās procesos nezaudēt modrību un pieprasīt, lai tiktu stingri īstenoti noteikumi, kas ir ārkārtīgi svarīgi cilvēktiesībām, piemēram, mazākumtautībām piederošu personu tiesību aktīva aizsardzība, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret šīm mazākumtautībām piederošām personām saistībā ar izglītību, veselības aprūpi, sociālajiem un citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, tiesiskuma ieviešana, papildus īstenojot aktīvu rīcību visu veidu korupcijas apkarošanai, un efektīva tiesu iestāžu pieejamība, kā arī pasākumi, lai garantētu pamatbrīvības un pilnīgu un efektīvu vienlīdzību starp mazākumtautībām piederošām personām un personām, kas pieder pamatnācijai, visās sociālajās, ekonomikas, politikas un kultūras dzīves jomās;

43.  atkārtoti uzsver, ka ir steidzami nepieciešams rast taisnīgu un ilgstošu risinājumu konfliktam Tuvos Austrumos, lai panāktu divu valstu — neatkarīgas, demokrātiskas un dzīvotspējīgas Palestīnas valsts un Izraēlas valsts — līdzāspastāvēšanu mierā un drošībā, pamatojoties uz 1967. gadā starptautiski atzītajām robežām;

44.  ar bažām konstatē, ka minoritāšu tiesību ievērošana ir viena no galvenajām problēmām, kas noteiktas Komisijas paplašināšanās stratēģijā 2012.–2013. gadam; mudina dalībvalstis, kā arī kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis, sākt vispārējas publiskas debates par minoritāšu pieņemšanu un iekļaušanu izglītības sistēmā, iesaistot pilsonisko sabiedrību, uzlabojot dzīves apstākļus un vairojot informētību kopumā; pauž nožēlu par to, ka romu kopiena Rietumbalkānos atrodas īpaši nelabvēlīgā situācijā un ka tas negatīvi ietekmē partnerības procesus; mudina attiecīgās valstis īstenot efektīvus pasākumus, lai risinātu tādas problēmas kā diskriminācija un segregācija, kā arī piekļuve mājokļiem un veselības aprūpei; nosoda naida kurināšanu un aizspriedumus kopumā un negatīvu rīcību un diskrimināciju dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ vai pret neaizsargātām grupām un cilvēkiem ar invaliditāti; uzsver, ka tā ir izplatīta problēma daudzās paplašināšanās valstīs, kā arī lielākajā daļā dalībvalstu;

45.  konstatē, ka kopumā paplašināšanās valstīs ir uzlabojusies plašsaziņas līdzekļu brīvība; tomēr pauž nožēlu par tādu pasākumu neesību konkrētās paplašināšanās valstīs, kas nodrošinātu vārda brīvību, kā rezultātā nereti tiek piemērota pašcenzūra, politiskā iejaukšanās, ekonomiski spiedieni, žurnālistu aizskaršana un vardarbības izmantošana pret tiem; šajā saistībā pauž nopietnas bažas par pieaugošajiem vārda un preses brīvības pārkāpumiem Turcijā;

Pārejas problēma kaimiņattiecību politikā

46.  atzīst problēmas, kas saistītas ar demokrātiskām pārejām dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs; konstatē pieaugošas atšķirības starp demokrātiskām reformām ES kaimiņvalstīs; atkārtoti norāda uz pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību organizāciju nozīmi demokrātiskas pārejas procesā; tādēļ mudina nošķirt kaimiņattiecību politikas dienvidu un austrumu dimensijas, lai efektīvāk pievērstos katra ģeogrāfiskā reģiona iezīmēm un vajadzībām;

47.  aicina ES, īstenojot savas kaimiņattiecības, pastāvīgi rīkoties kā demokrātiskam, uz reformām orientētam partnerim; šajā sakarībā atbalsta turpmāku asociācijas procesu uzsākšanu ar kaimiņvalstīm; ņem vērā Viļņas samita secinājumus un prasa papildus nostiprināt ES un Austrumu partnerības valstu attiecības; atbalsta demokrātiskos un uz Eiropu vērstos procesus Ukrainā un nosoda nesen Kijevā pret miermīlīgām publiskām demonstrācijām izmantoto spēku, kas ir pulcēšanās brīvības un vārda brīvības pamatprincipu pārkāpums;

48.  ņem vērā jauno ES pieeju, kuras mērķis ir nostiprināt partnerību starp ES un tās kaimiņvalstīm un to sabiedrībām, pamatojoties uz savstarpēju pārskatatbildību un kopīgu apņemšanos ievērot cilvēktiesību universālās vērtības, demokrātiju, sociālo taisnīgumu un tiesiskumu;

49.  ar bažām ņem vērā demokrātisku procesu nestabilitāti, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību situācijas pasliktināšanos lielākajā daļā kaimiņvalstu; uzsver, ka demokrātisku pāreju nodrošināšanai būtiska ir laba pārvaldība, pārredzamība, apvienošanās un vārda brīvība, domu, pārliecības, ticības un pulcēšanās brīvība, brīva prese un plašsaziņas līdzekļi, tiesiskums un neatkarīga tiesu sistēma; atkārtoti norāda uz to, ka ir svarīgi saglabāt un veicināt dzimumu vienlīdzību un sieviešu tiesības, kā arī veicināt sociālo attīstību un samazināt nevienlīdzību; atzīst pilsoniskās sabiedrības svarīgo nozīmi sabiedrības atbalsta vairošanā demokrātiskām reformām kaimiņvalstīs;

50.  pauž nožēlu par to, ka dažās valstīs pilsoniskās sabiedrības organizācijas joprojām saskaras ar nopietniem ierobežojumiem, piemēram, ierobežotu pārvietošanās brīvību, tiesas prāvām pret nevalstisko organizāciju (NVO) vadītājiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, apgrūtinošām administratīvajām procedūrām, neslavas celšanas krimināltiesību agresīvu izmantošanu pret NVO vai to darbību pilnīgu aizliegumu, ierobežojošiem noteikumiem, kas kontrolē ārvalstu finansējumu vai izvirza prasību, ka ir jāsaņem apstiprinājums finanšu atbalsta pieņemšanai; šajā saistībā uzsver, ka Eiropas Demokrātijas fonds ir nozīmīgs kā elastīgs un piesardzīgs veids, lai atbalstītu uz demokrātiju vērstu sabiedrību valstīs pirms demokrātiskās pārejas procesa vai šā procesa norises laikā;

51.  pauž nožēlu par virzības trūkumu saistībā ar ilgtspējīga politikas risinājuma rašanu „iesaldētajiem konfliktiem”; uzsver, ka politiskajā dialogā būtu pilnībā jāņem vērā un jāievēro attiecīgo valstu teritoriālā integritāte un starptautiski atzītās robežas; mudina ES aktīvāk iesaistīties šajā jautājumā;

52.  uzsver valsts cilvēktiesību iestāžu (NHRI) nozīmi cilvēktiesību situācijā valsts līmenī, tostarp saistībā ar cilvēktiesību uzraudzību un informētības vairošanu, kā arī ar tiesiskās aizsardzības nodrošināšanu pārkāpumu gadījumos; mudina EĀDD un Komisiju izstrādāt politiku, kas atbalsta NHRI, un atbalstīt NHRI izveidi un nostiprināšanu saskaņā ar Parīzes principiem, nosakot to par prioritāti ārējās palīdzības jomā, it sevišķi ar Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta (ENPI) starpniecību;

53.  joprojām pauž bažas par demokrātijas, tiesiskuma, pamatbrīvību un cilvēktiesību ievērošanas trūkumu Baltkrievijā;

54.  ar bažām pieņem zināšanai selektīva tiesiskuma gadījumus konkrētās austrumu kaimiņvalstīs; atgādina, ka ES ir nepārtraukti prasījusi atbrīvot politiskos ieslodzītos, piemēram, Yuliya Tymoshenko Ukrainā; atkārtoti norāda, ka politiskā atbildība un kriminālatbildība būtu skaidri jānošķir valstīs, kas ir apņēmušās ievērot demokrātiskas vērtības;

55.  atbalsta visus pasākumus, kas virzās uz politisku dialogu, kuram ir būtiska nozīme, lai panāktu pārejas progresu Ēģiptē; pauž dziļas bažas par nesenajām krīzēm un politisko polarizāciju valstī, tostarp par ielu cīņām starp armiju un Musulmaņu brālības atbalstītājiem, terorismu un vardarbīgajām sadursmēm Sinajā; nosoda pret minoritāšu grupām, tostarp koptu kristiešu kopienām, vērsto ekstrēmistu vardarbību; pauž solidaritāti Ēģiptes tautai tās cīņā par demokrātiju, atzinīgi vērtē Eiropas Savienības un priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves centienus rast krīzes risinājumu un atkārtoti norāda uz steidzamo nepieciešamību īstenot konstruktīvu un iekļaujošu politisko dialogu, lai izstrādātu skaidru plānu pārejai uz īstenu un ilgtspējīgu demokrātiju; aicina visus politiskos līderus šajā valstī rast veidu, kā izkļūt no bīstamā strupceļa, un vienoties par reāli izpildāmu uzticības veicināšanas pasākumu īstenošanu, lai izvairītos no jaunas asinsizliešanas un polarizācijas riska valstī; prasa steidzami atgriezties pie demokrātijas procesa, tostarp pie brīvām un godīgām prezidenta un parlamenta vēlēšanām, īstenojot pilnībā iekļaujošu procesu; mudina Ēģiptes iestādes virzīt uz priekšu darbu pie iekļaujošas konstitūcijas, kas paredzētu vienlīdzīgas tiesības visiem;

56.  prasa nekavējoties pārtraukt visa veida vardarbību, seksuālu vardarbību un cita veida degradējošu attieksmi pret sievietēm, kas piedalās protestos, un pret sieviešu tiesību aktīvistēm, veikt visu šādu gadījumu nopietnu un objektīvu izmeklēšanu un saukt vainīgos pie pilnas atbildības;

57.  joprojām pauž dziļas bažas par kritisko stāvokli Sīrijā; ļoti asi nosoda ķīmisko ieroču, kā arī spēka un vardarbības pārmērīgo izmantošanu pret valsts civilajiem iedzīvotājiem un minoritāšu grupām, kas nekādos apstākļos nav attaisnojams, un pauž sašutumu par valsts īstenotajām apjomīgajām ļaunprātībām, kas var būt noziegumi pret cilvēci; atkārti pauž spēcīgu atbalstu ANO Augstā cilvēktiesību komisāra aicinājumam ANO Drošības padomei (UNSC) situāciju Sīrijā nodot Starptautiskajai Krimināltiesai oficiālas izmeklēšanas veikšanai; aicina visas bruņotās frakcijas nekavējoties pārtraukt vardarbību valstī; pauž lielas bažas par pašreizējo humanitāro krīzi, tostarp bēgļu stāvokli, un ietekmi uz kaimiņvalstīm un stabilitāti reģionā; vēlreiz uzsver, ka humānās palīdzības sniegšanai cilvēkiem, kam ir vajadzīgas pamata preces un pakalpojumi Sīrijā un tās kaimiņvalstīs, ir jābūt starptautiskās kopienas un Eiropas Savienības tūlītējai prioritātei; uzskata, ka konflikta atrisinājums rodams politiskos mehānismos un diplomātiskos procesos; uzsver, ka ir svarīgi stingri īstenot Konvenciju par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu; atzinīgi vērtē neseno UNSC rezolūciju un ANO ģenerālsekretāra priekšlikumu 2013. gada decembrī rīkot II Ženēvas konferenci; nosoda kristiešu un citu reliģisko minoritāšu vajāšanas Vidējos Austrumos;

58.  atgādina par savu 2010. gada 25. novembra rezolūciju par stāvokli Rietumsahārā(18), savu 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par stāvokli cilvēktiesību jomā Sāhelas reģionā(19); aicina garantēt sahravi cilvēktiesības un uzsver nepieciešamību risināt šo tiesību jautājumu Rietumsahārā un Tindufas nometnēs, tostarp biedrošanās brīvību, vārda brīvību un tiesības piedalīties demonstrācijās; prasa atbrīvot visus sahravi politieslodzītos; prasa teritoriju atvērt neatkarīgiem novērotājiem, NVO un plašsaziņas līdzekļiem; atbalsta taisnīgu un savstarpēji pieņemamu Rietumsahāras politisko risinājumu saskaņā ar attiecīgajām ANO rezolūcijām, tostarp tām, kas atļauj pašnoteikšanos;

Pārejas perioda tiesiskums un ar miera veidošanu saistītās problēmas pēckonflikta situācijā

59.  uzskata, ka pārskatatbildība par iepriekš pieļautiem pārkāpumiem ir neatņemams elements ilgtspējīga izlīguma veidošanas procesā; aicina ES un tās dalībvalstis sniegt atbalstu sieviešu sistemātiskai līdzdalībai miera procesos un politikas un ekonomikas lēmumu pieņemšanā, tostarp demokrātiskās pārejas un konfliktu atrisināšanas situācijās, un uzsver šādas līdzdalības nozīmīgumu; aicina Starptautiskajā Krimināltiesā (ICC) izskatīt kara noziedznieku lietas un aicina dalībvalstis uzlabot savu sadarbību ar ICC šajā jomā; atzinīgi vērtē EĀDD nolūku izstrādāt mērķtiecīgu politiku par pārejas perioda tiesiskumu, lai palīdzētu sabiedrībām risināt iepriekš pieļautus pārkāpumus un cīnīties pret nesodāmību, un mudina laikus izstrādāt šādu politiku; uzsver vajadzību risināt pārejas perioda tiesiskumu atbilstīgi ES atbalstam starptautiskajai kriminālai tiesvedībai kopumā, jo īpaši Starptautiskajai Krimināltiesai; vērš īpašu uzmanību uz ES pieredzi Rietumbalkānos, lai gūtu iedvesmu; aicina ES aktīvi atbalstīt jaunizveidotās pilnvaras ANO īpašajam ziņotājam par taisnības, taisnīguma, izlabošanas un neatkārtošanas garantiju veicināšanu;

60.  uzsver, ka ES pieejas pamatā pārejas perioda taisnīgumam vajadzētu būt atbalstam tiesu varas institucionālai reformai, lai uzlabotu tiesiskuma darbību saskaņā ar starptautiskajiem standartiem; uzsver, ka noziedznieki, kas izdarījuši noziegumus pirms kāda laika, ir jātiesā valstu vai starptautiskās tiesās; uzsver publiska dialoga nozīmi, lai izmeklētu pagātnes noziegumus un pienācīgi apspriestos ar upuriem, kā arī nodrošinātu kompensācijas programmas, tostarp reparācijas; uzskata, ka pārejas perioda iestādēs strādājošo darbinieku pagātnes rūpīga pārbaude ir ticamības tests pārejas perioda taisnīgumam;

61.  norāda, ka ir īpaši sarežģīti izstrādāt konsekventus pārejas politikas virzienus pēckonflikta situācijās; tāpēc uzsver nepieciešamību bruņotu konfliktu situācijās uzlabot atbilstību starptautiskajām cilvēktiesībām un humanitāro tiesību normām, kā arī uzraudzīt tās, un mudina EĀDD atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuru mērķis ir veicināt humanitāro tiesību ievērošanu starp bruņotiem valstiskiem un nevalstiskiem dalībniekiem, īpaši pievēršoties sieviešu tiesībām un bērna labākajām interesēm;

62.  ļoti stingri nosoda nopietnos cilvēktiesību pārkāpumus, kas pieļauti bruņotu konfliktu situācijās nesenajās un pašreizējās krīzēs, piemēram, Sīrijā, Mali, Kongo Demokrātiskajā Republikā un Centrālāfrikas Republikā, jo īpaši tūlītējās nāvessoda izpildes, izvarošanu un cita veida seksuālu vardarbību, spīdzināšanu, patvaļīgas apcietināšanas un aizturēšanas, jo sevišķi saistībā ar sieviešu un bērnu situāciju, kuri ir īpaši neaizsargātas grupas; aicina ES cīnīties pret nesodāmību visos šajos gadījumos un atbalstīt vietējo tiesu varu un Starptautiskās Krimināltiesas darbību, lai notiesātu vainīgos; mudina ES visās ES ārējo attiecību darbībās integrēt spīdzināšanas novēršanas mehānismus;

63.  aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi un EĀDD veikt rūpīgu politisku pārbaudi attiecībā uz traģiskajiem notikumiem Sīrijā, Lībijā un Mali, kā arī citiem neseniem konfliktiem, lai pārskatītu ES pamatnostādnes par starptautiskām humanitārām tiesībām un lai censtos panākt šo pamatnostādņu efektīvāku īstenošanu; aicina ES atbalstīt Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas un Šveices valdības pašreizējo iniciatīvu, kas paredz ieviest reformas pašreizējā starptautiskajā pārvaldībā attiecībā uz starptautiskām humanitārām tiesībām; atbalsta ES līdzdalību UNSC reformas īstenošanā, lai tā spētu efektīvi reaģēt uz mūsdienu krīzēm;

64.  atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada janvārī sāka īstenot ES palīdzības brīvprātīgo iniciatīvu, kas dos iespēju vairāk nekā 8 000 ES un ārpuskopienas pilsoņiem saņemt apmācību un iesaistīties humanitārās operācijās visā pasaulē, un norāda, ka paredzams, ka vēl 10 000 cilvēku atbalstīs ES palīdzības brīvprātīgos kā „tiešsaistes brīvprātīgie”, kuru uzdevumi būs tādi, ko var paveikt mājās, izmantojot datoru;

65.  prasa ES izstrādāt vienotu ES nostāju attiecībā uz bruņotiem bezpilota lidaparātiem;

Strupceļā nonākuši pārejas procesi un valstis, kas rada bažas

66.  aicina pievērst uzmanību arī strupceļā nonākušiem pārejas procesiem valstīs un reģionos, kuros valdošie režīmi ir apturējuši vai apslāpējuši reformu kustības un pārejas procesus; aicina ES turpināt tās centienus, lai pārliecinātu vadītājus šajās valstīs, kā arī citās valstīs, kuras rada bažas un kurās joprojām ir autoritāra valdība, sākt reformu procesu, lai attīstītu spēcīgas un stabilas demokrātijas, kurās ievēro tiesiskumu, cilvēktiesības un pamatbrīvības; uzskata, ka šādai pārliecināšanai jābūt daļai no visiem dialogiem ar ES partneriem, arī augstākajā politiskajā līmenī, izmantojot visas attiecīgās ES ārpolitikas jomas, t. i., attīstību, tirdzniecību utt.;

67.  atgādina, ka valstīs un reģionos, kas nonākuši pārejas strupceļā, trūkst demokrātisku reformu un politiskās pārskatatbildības; atkārtoti norāda, ka visiem pilsoņiem ir tiesības pilnā mērā un brīvi piedalīties politiskajā dzīvē, kurā notiek brīvas, godīgas un atklātas vēlēšanas ar vairāk nekā vienu partiju un dažādiem alternatīviem un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļu avotiem;

68.  pauž nopietnas bažas par nesen pieņemtajiem represīvajiem tiesību aktiem un to patvaļīgo piemērošanu, ko veic Krievijas iestādes, kā rezultātā nereti tiek aizskartas NVO, pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, cilvēktiesību aizstāvji, minoritātes un LGBTI personas, un prasa ES paust šīs bažas visos politiskajos līmeņos; prasa atbrīvot Mikhail Khodorkovsky un citus politiskos ieslodzītos un pauž nožēlu par tiesu sistēmas izmantošanu politiskiem mērķiem; mudina Krievijas iestādes objektīvi izmeklēt un saukt pie atbildības vainīgos Sergei Magnitsky, Natalia Estemirova, Anna Politkovskaya, Stanislav Markelov un Vasily Alexanian nāves gadījumos; pauž nožēlu par to, ka Padome nav apsvērusi Parlamenta 2012. gada 23. oktobra ieteikumu par Sergei Magnitsky lietu, tādēļ aicina Padomi pieņemt lēmumu, ar ko sagatavo kopīgu ES sarakstu ar amatpersonām, kuras iesaistītas Sergei Magnitsky nāvē; piebilst, ka ar šo Padomes lēmumu šādām amatpersonām būtu jāpiemēro mērķtiecīgas sankcijas; pauž īpaši dziļas bažas par agresīvām, ekstrēmi labējām grupām, kuras tiešsaistē sazinās ar LGBTI personām nolūkā tās ievilināt lamatās un uzbrukt un kuras pēc tam ievieto simtiem šādu uzbrukumu video ierakstus tiešsaistē; aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības Krievijā sniegt lielāku atbalstu LGBTI cilvēktiesību aizstāvjiem atbilstīgi attiecīgajām vadlīnijām;

69.  pauž bažas par neatkarīgu žurnālistu un cilvēktiesību aktīvistu nemitīgo apspiešanu un par politiskās nevienprātības apspiešanu Kubā; aicina pievērst uzmanību tādu ieslodzīto situācijai Kubā, kas apcietināti pārliecības dēļ un kam joprojām piespriež sodu, pamatojoties uz fiktīvām apsūdzībām, vai kas tiek turēti pirmstiesas apcietinājumā; aicina EĀDD un priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi ANO ietvaros veicināt starptautiskas un neatkarīgas izmeklēšanas komitejas izveidi ar mērķi izmeklēt apstākļus, kādos 2012. gada jūlijā gāja bojā Kubas cilvēktiesību aizstāvji un miermīlīgi disidenti Oswaldo Payá Sardiñas (Saharova balvas laureāts 2002. gadā) un Harold Cepero;

70.  uzsver vajadzību starptautiski uzraudzīt cilvēktiesību situāciju Ķīnā un aicina ES dalībvalstis aktīvi iesaistīties šādas uzraudzības ieviešanā, ņemot vērā ES un Ķīnas cilvēktiesību dialoga nespēju panākt būtiskus un reāli sasniedzamus rezultātus; joprojām pauž bažas par pieaugošajiem ierobežojumiem, kas vērsti pret cilvēktiesību aizstāvjiem, advokātiem, pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, žurnālistiem un blogu autoriem; atbalsta Ķīnas iedzīvotāju prasību pēc savām pamata brīvībām un tiesībām, kuras tiem pienākas; atgādina, ka ES šajās saistībā varētu veicināt lielākas uzticības veidošanu, rodot jaunas dialoga modalitātes un uzlabojot jau esošos instrumentus;

71.  mudina Ķīnas iestādes iesaistīties nopietnās sarunas ar Tibetas iedzīvotājiem, lai novērtētu cēloņus lielajam pašaizdedzināšanās skaitam; nosoda Tibetas nomadu nebrīvprātīgo pārcelšanu un pārvietošanu, kas apdraud tāda dzīvesveida saglabāšanu, kurš ir daļa no tibetiešu identitātes; mudina EĀDD saskaņā ar jaunpieņemtajām ES pamatnostādnēm par reliģijas un ticības brīvību pievērst īpašu uzmanību reliģiskajai apspiešanai Tibetā un aicina Ķīnu pārtraukt savu ierobežojošo politiku attiecībā uz Tibetas budismu; uzsver, ka ir jāuzlabo izglītības sistēma, it sevišķi saistībā ar divvalodu izglītību reģionā, lai saglabātu nacionālo identitāti un mantojumu, kā arī lai risinātu jauniešu bezdarba cēloņus;

72.  pauž lielas bažas par cilvēktiesību situāciju Irānā, reformistu nepārtraukto apspiešanu, politisko ieslodzīto un ieslodzīto, kas apcietināti pārliecības un ticības dēļ, diskrimināciju un vajāšanu, kura vērsta pret bahaijiešu kopienu, pieaugošo skaitu, nāvessoda izpilžu, tostarp nepilngadīgajiem, pastāvīgi lielo skaitu, plaši izplatīto spīdzināšanu, negodīgām tiesas prāvām un pārmērīgi augstām summām, kuras prasa kā galvojumu, kā arī stingrajiem ierobežojumiem attiecībā uz informācijas, vārda, pulcēšanās, reliģijas, izglītības un pārvietošanās brīvību; atzinīgi vērtē vairāku ieslodzīto, kas apcietināti pārliecības dēļ, atbrīvošanu Irānā, tostarp advokātes, Saharova balvas ieguvējas Nasrin Sotoudeh atbrīvošanu; aicina Irānas iestādes atbrīvot trīs opozīcijas līderus, proti, Mehdi Karroubi, Zahra Rahnavard un Mir Hossein Mousavi, kam jau vairāk nekā divus gadus tiek piemērots mājas arests, neizvirzot nekādas apsūdzības, ļaut ANO īpašajam ziņotājam cilvēktiesību jautājumos Irānā apmeklēt šo valsti, strādāt pie moratorija attiecībā uz nāvessoda piemērošanu, atcelt interneta cenzūru un atļaut vārda brīvību Irānā; pieņem zināšanai diplomātiskās saziņas atsākšanu starp Irānu un starptautisko kopienu un cer, ka starp E3+3 un Irānu tiks pieņemts sekmīgs un abpusēji pieņemams risinājums sarunās par Irānas kodolprogrammu;

73.  pauž ļoti dziļas bažas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā, vērš uzmanību uz attiecīgajām Eiropas Parlamenta pieņemtajām ārkārtas rezolūcijām (Reglamenta 122. pants) un aicina Korejas Tautas Demokrātisko Republiku iesaistīties lietderīgā cilvēktiesību dialogā ar Eiropas Savienību; aicina Korejas Tautas Demokrātisko Republiku pārtraukt cilvēku ārpustiesas nogalināšanu un piespiedu pazušanu, atbrīvot politiskos ieslodzītos un ļaut pilsoņiem brīvi ceļot gan valstī, gan ārpus tās; aicina Korejas Tautas Demokrātisko Republiku atļaut valsts un starptautisko plašsaziņas līdzekļu vārda brīvību un preses brīvību, kā arī atļaut pilsoņiem necenzētu piekļuvi internetam; norāda, ka Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas visas provokatīvās darbības un tās pilsoņiem piemērotie ierobežojošie pasākumi ir veicinājuši plašu nabadzību un materiālo vērtību zaudēšanu;

74.  pauž dziļas bažas par Kašmiru, kur ir asi jānosoda visa veida vardarbība pret civilajiem iedzīvotājiem; ir informēts, ka ir uzsāktas izmeklēšanas par neidentificētajām kapavietām; tomēr mudina pamatoties uz cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem visos centienos noteikt atbildīgos un nodrošināt saukšanu pie atbildības vardarbības gadījumos pret civilajiem iedzīvotājiem;

75.  aicina Eiropas Savienību sākt saskaņotu un visaptverošu stratēģiju Sāhelas reģionā, lai, no vienas puses, uzlabotu drošību šajā reģionā un, no otras puses, veicinātu cilvēktiesības, tādējādi novēršot cilvēktiesību pārkāpumus, piemēram, spīdzināšanu, bieži patvaļīgos opozicionāru un žurnālistu arestus, miermīlīgo demonstrāciju apspiešanu, vardarbību pret sievietēm, piemēram, izvarošanu, piespiedu laulības vai dzimumorgānu kropļošanu, un diskrimināciju etniskās vai kastu izcelsmes dēļ, tādējādi palīdzot ieviest tiesiskumu, kas garantē pamattiesības un pamatbrīvības;

76.  pauž nopietnas bažas par pieaugošo tendenci — valsts vardarbību pret LGBTI personām vairākās Subsahāras valstīs, jo īpaši Ugandā, Nigērijā, Kamerūnā un Senegālā; rezolūti nosoda mēģinājumus pieņemt vēl represīvākus likumus valstīs, kur homoseksuālisms jau ir atzīts par kriminālnoziegumu; aicina kolēģus valstu parlamentāriešus pārtraukt atbildēt uz populistisko un konservatīvo spiedienu, tostarp no reliģisko vadītāju puses, un nodrošināt tiesību aizsardzību visiem pilsoņiem, ieskaitot LGBTI personas; norāda, ka joprojām 76 valstīs homoseksuālisms tiek uzskatīts par kriminālnoziegumu, starp tām piecās par to ir paredzēts nāvessods; vēlreiz pauž nožēlu, ka Kotonū nolīgums tika parakstīs bez diskusijām politiskā dialoga ietvaros par diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ: šādas diskusijas daudzkārt pieprasīja šis Parlaments; atgādina Komisijai un Padomei par Parlamenta ciešo apņemšanos iekļaut šo aspektu nākamajā nolīguma pārskatīšanā;

77.  aicina ES izstrādāt efektīvu sankciju politiku attiecībā pret visiem režīmiem, kas izmanto represīvas metodes pret civilajiem iedzīvotājiem;

78.  aicina ES turpināt aktīvi atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus, tostarp laikus nodrošinot pagaidu patvērumu apdraudētajām personām; aicina ES paplašināt savu cilvēktiesību aizstāvju aizsardzības politiku, ietverot arī ziņotājus un pētnieciskos žurnālistus, kas var ievērojami veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēšanu;

Vēlēšanu novērošana un politikas virzieni demokrātijas atbalstam

79.  atzinīgi vērtē ES nepārtraukto atbalstu vēlēšanu procesiem pasaulē, nosūtot vēlēšanu novērošanas misijas un vēlēšanu ekspertu misijas, kā arī sniedzot vēlēšanu atbalstu un atbalstu vietējiem novērotājiem; konstatē, ka šīs misijas pēdējā laikā ir veicinājušas atbalstu demokrātiskai attīstībai ES kaimiņvalstīs un pieredzējušas varas pāreju opozīcijas rokās (Senegālā), kā arī no konflikta izrietošu demokrātijas konsolidāciju (Sjerraleonē);

80.  uzsver, ka ir svarīgi veikt turpmākus pasākumus attiecībā uz vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumiem un ieteikumiem; uzsver savu iniciatīvu nostiprināt turpmākos pasākumus attiecībā uz vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumiem, izmantojot tos kā daļu no „demokrātijas ceļveža” attiecīgajā valstī, un uzdot galvenajam novērotājam īpašu uzdevumu ar Parlamenta pastāvīgo struktūru atbalstu nodrošināt turpmākus pasākumus un īstenošanu attiecībā uz ieteikumiem;

81.  uzsver, ka periodos starp vēlēšanām ir svarīgi uzlabot parlamentu darbības spēju; šajā saistībā atgādina par ES solījumu Augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti pamatoties attīstības sadarbībā uz „demokrātisko līdzdalību”, īpaši atsaucoties uz parlamentu nozīmes stiprināšanu; mudina ES strādāt pie pieejas, kas balstās uz tiesībām, lai ES operatīvajās darbībās integrētu cilvēktiesību principus un lai atbalstītu cilvēktiesību jautājumus pasaules attīstības politikas darbakārtībā, kā norādīts rīcības plānā;

82.  atgādina par priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves apņemšanos pievērst lielāku uzmanību sieviešu un mazākumtautību līdzdalībai vēlēšanu novērošanā, kā arī personu ar invaliditāti līdzdalībai kandidēšanā un balsošanā; prasa vienmēr ņemt vērā ES vēlēšanu novērošanas misiju secinājumus to programmu sagatavošanā, kas paredzētas pilnvērtīgas un vienlīdzīgas sieviešu dalības atbalstam vēlēšanu procesos;

Vārda brīvība

83.  uzsver īpašo nozīmi, kas pārejas situācijās piemīt vārda brīvībai, tostarp brīviem plašsaziņas līdzekļiem; atzinīgi vērtē ES apņemšanos izstrādāt pamatnostādnes par vārda brīvību (tiešsaistē un bezsaistē) un turklāt iesaka ES izstrādāt metodiku tādu pārmaiņu uzraudzīšanai un reaģēšanai uz tām likumdošanā, kuras ierobežo plurālismu un preses brīvību trešās valstīs;

84.  pauž nopietnas nemitīgas bažas attiecībā uz cenzūru tiešsaistē un to, ka tā diemžēl pastāv daudzās valstīs; uzsver, ka ES, īstenojot politikas nostājas, ir jāpiešķir prioritāte līdzdalības tiesību un tiesību uz piekļuvi informācijai īstenošanai kā galvenajiem demokrātijas principiem, kas jāievēro arī tiešsaistē, un jāizmanto pieejamie mehānismi, lai palielinātu publisko pārskatatbildību, piemēram, principus attiecībā uz atklātiem datiem; uzskata, ka minētais būtu jānodrošina visu līmeņu dialogos ar trešām valstīm, tostarp divpusējās attiecībās un augstākajos līmeņos; uzsver, ka tiešsaistes informācijas nesēji ir nozīmīgi pilsoniskās sabiedrības, tostarp cilvēktiesību aizstāvju, arodbiedrību un ziņotāju, darbības un efektivitātes nodrošināšanā; aicina Komisiju un EĀDD uzlabot centienus, lai ES ārējās attiecībās integrētu digitālo brīvību;

85.  ar nožēlu norāda uz tendenci pieņemt tiesību aktus, kas ierobežo LGBTI cilvēktiesību aizstāvju vārda un pulcēšanās brīvību; norāda, ka šāda veida tiesību akti patlaban pastāv Lietuvā un Krievijā, tiek izskatīti Ukrainā un ir iesniegti izskatīšanai Gruzijā, Armēnijā un Kazahstānā; apsveic Moldovu, kas ir atcēlusi tiesību aktus, kuri aizliedz propagandēt jebkādas citas attiecības, izņemot tās, kas saistītas ar ģimeni vai laulībām; aicina ES delegācijas attiecīgajās valstīs paust ES bažas jo īpaši par šiem tiesību aktiem;

ES atbalsts vispārējām cilvēktiesībām

86.  pauž pilnīgu atbalstu ES pozitīvajai nostājai attiecībā uz stratēģisko satvaru cilvēktiesību un demokrātijas jomā saistībā ar visu cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību, kā arī solījumu „iebilst pret visiem mēģinājumiem kaitēt cilvēktiesību universāluma ievērošanai”; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu cilvēktiesību nedalāmībai un universālumam un atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 21. pantam (V sadaļa, 1. nodaļa — Vispārīgi noteikumi par Savienības ārējo darbību) aicina ES turpināt atbalstīt cilvēktiesību, tostarp Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām paredzēto cilvēktiesību, nedalāmību un universālumu;

ANO cilvēktiesību sistēma

87.  atkārtoti pauž atbalstu ANO cilvēktiesību sistēmas nostiprināšanai, jo tā ir vispārēju cilvēktiesību sekmēšanas pamatā; atzīst ES centienus ANO Cilvēktiesību padomes pārskatīšanā un aicina visus Cilvēktiesību padomes locekļus atbalstīt augstākos cilvēktiesību standartus, kā arī pildīt solījumus, kas izteikti pirms ievēlēšanas; uzskata, ka ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja un ANO īpašo procedūru pilnvaroto subjektu neatkarība ir galvenais priekšnoteikums to efektīvai darbībai, un uzsver vajadzību pēc nerezervēta finansējuma, lai to nodrošinātu;

88.  atzinīgi vērtē vispārējās periodiskās pārskatīšanas otrā cikla sākšanu un aicina ES arī turpmāk pievērst ciešu uzmanību vispārējās periodiskās pārskatīšanas procedūras uzlabošanai, kā arī tam, kādā mērā tiek īstenoti vispārējās periodiskās pārskatīšanas rezultātā sniegtie ieteikumi, kurus dalībvalstis ir pieņēmušas un solījušas izpildīt;

89.  aicina ES dalībvalstis turpmāk darboties, pamatojoties uz apņemšanos, ko tās ir paudušas ES stratēģiskajā satvarā, proti, ratificēt un īstenot galvenos starptautiskos cilvēktiesību līgumus, ratificējot un īstenojot, konkrētāk, desmit pašus svarīgākos ANO cilvēktiesību līgumus un to fakultatīvos protokolus, kā arī sagatavot attiecīgās deklarācijas par visu atsevišķo sūdzību un izmeklēšanas procedūru pieņemšanas nodrošināšanu; uzsver, ka šī ratifikācija ir svarīga, lai nodrošinātu ES cilvēktiesību politikas iekšējo un ārējo ticamību; pauž dziļas bažas par to, ka atsevišķas ES dalībvalstis regulāri laikus neiesniedz savus periodiskos ziņojumus attiecīgajām ANO cilvēktiesību uzraudzības struktūrām, kas iedragā tās ES cilvēktiesību politikas ticamību, kuru tā piemēro trešām valstīm;

90.  aicina ES mudināt trešās valstis pilnībā sadarboties ar ANO īpašajiem referentiem un neatkarīgajiem ekspertiem cilvēktiesību jomā, tostarp izsūtot pastāvīgus ielūgumus un uzņemot šādus ekspertus;

91.  mudina ES un tās dalībvalstis atbalstīt ANO augsto cilvēktiesību komisāri, īstenojot viņas 2012. gada ziņojumu par ANO līgumu struktūru nostiprināšanu, jo šīm struktūrām ir izšķiroša nozīme cilvēktiesību saistību faktiskās īstenošanas uzraudzīšanā valstīs, kas ir ANO cilvēktiesību līgumu puses;

92.  pauž nozēlu par ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju A/HRC/RES/21/3 par tradicionālajām vērtībām, kas pārkāpj cilvēktiesību universāluma un nedalāmības principu, un atbalsta ES iebildumus pret to; pauž nožēlu par to, ka pēc rezolūcijas A/HRC/RES/17/19 par cilvēktiesībām, seksuālo orientāciju un dzimumu identitāti pieņemšanas nav veikti nekādi tālāki pasākumi, un aicina valstu, tostarp Dienvidāfrikas, grupas šajā jautājumā nekavējoties veikt turpmākus pasākumus; pauž atzinību par ANO augstās cilvēktiesību komisāres darbu LGBTI visu cilvēktiesību veicināšanā un aizstāvēšanā, jo īpaši sagatavojot paziņojumus, ziņojumus, kā arī jauno brīvības un vienlīdzības kampaņu; aicina ANO augsto komisāri turpināt iesākto darbu un pauž nopietnas bažas par tā saucamajiem pret propagandu vērstajiem tiesību aktiem, kas ierobežo vārda un pulcēšanās brīvību;

93.  uzsver — ņemot vērā starptautisko humanitāro tiesību principus, kas izklāstīti 1907. gada Hāgas konvenciju noteikumos (42.–56. pants) un ceturtajā Ženēvas Konvencijā par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā (IV Ženēvas konvencija, 27.–34. un 47.–78. pants), kā arī I papildprotokola noteikumos — nepieciešamību ES nodrošināt, lai partneri, kuri ietilpst okupējošas varas kategorijā, ņemtu vērā savus pienākumus attiecībā pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem; atgādina, ka saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām okupējošajai varai okupētajiem iedzīvotājiem ir jāgarantē sabiedrības veselības standarti, pārtikas nodrošinājums un medicīniskā aprūpe; atkārtoti norāda, ka ir aizliegta okupējošās varas civiliedzīvotāju ievešana okupētajā teritorijā un ka personām, kurām izvirzīta apsūdzība par noziedzīgiem nodarījumiem, ir jānodrošina tiesvedība, kurā būtu ņemtas vērā starptautiski atzītas tiesiskās garantijas, piemēram, informācija par apcietinājuma iemeslu, apsūdzība par konkrētu nodarījumu un pēc iespējas drīzāka taisnīga tiesa;

Starptautiskā Krimināltiesa

94.  atkārtoti pauž stingru atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai; uzskata, ka iesaistīto valstu pieaugošais skaits ir būtisks panākums saistībā ar šīs tiesas universāluma nostiprināšanu; atzinīgi vērtē to, ka Gvatemala 2012. gada aprīlī un Kotdivuāra 2013. gada februārī ratificēja Romas Statūtus;

95.  aicina Eiropas ārlietu ministrus pieņemt Ārlietu padomes secinājumus, kas apstiprinātu ES un tās dalībvalstu stingro atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai, atzīmējot ES centienus regulāri pārskatīt, atjaunināt un paplašināt savus Starptautiskās Krimināltiesas instrumentus, kā arī paužot atjaunotu apņemšanos strādāt pie Romas Statūtu universāluma, lai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām paplašinātu tiesu pieejamību smagos noziegumos cietušajiem;

96.  pauž nožēlu, ka Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūti joprojām nav iekļauti jaunajā VSP regulā, proti, to konvenciju sarakstā, kas ir vajadzīgas VSP+ statusam; pieņem zināšanai, ka vairāki VSP+ pieteikumu iesniedzēji nav minēto statūtu parakstītājvalstis vai nav tos ratificējušas (piemēram, Armēnija un Pakistāna); atkārto savu ieteikumu Romas Statūtus pievienot turpmākajam konvenciju sarakstam;

97.  aicina ES un tās dalībvalstis sarunās un politiskajos dialogos ar trešām valstīm, reģionālajām organizācijām un citām reģionālajām grupām uzsvērt nepieciešamību ratificēt un īstenot minētos statūtus un Nolīgumu par Starptautiskās Krimināltiesas privilēģijām un imunitātēm un ES nolīgumos ar trešām valstīm ietvert noteikumus, kas attiecas uz Starptautisko Krimināltiesu un starptautisku tiesvedību;

98.  mudina EĀDD nodrošināt, lai visas ES delegācijas un ES īpašie pārstāvji ir pilnībā informēti par ES Padomes lēmumu un rīcības plānu attiecībā uz Starptautisko Krimināltiesu, kā arī par ES instrumentu kopumu par papildināmību un lai tie aktīvi veicina Starptautisko Krimināltiesu, tās lēmumu piemērošanu un cīņu pret nesodāmību par Romas Statūtos noteiktiem noziegumiem;

99.  aicina ES delegācijas un ES īpašos pārstāvjus, sevišķi ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, politikas dialogos un sanāksmēs ar trešām valstīm aktīvi veicināt Starptautisko Krimināltiesu, tās lēmumu piemērošanu un cīņu pret nesodāmību par Romas Statūtos noteiktiem noziegumiem; turklāt ierosina palielināt Starptautiskajai Krimināltiesai sniegto finansiālo atbalstu;

100.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts ES instrumentu kopums par papildināmības veicināšanu, un aicina EĀDD un Komisiju veikt papildu pasākumus tā efektīvai īstenošanai; mudina ES nodrošināt, ka atbalsts Starptautiskajai Krimināltiesai tiek pienācīgi integrēts visās attiecīgajās ES ārpolitikas jomās;

101.  aicina ES dalībvalstis pilnībā īstenot Romas Statūtus, saskaņojot valstu tiesību aktus ar visiem Statūtu noteikumiem, un pildīt Starptautiskās Krimināltiesas palīdzības un sadarbības pieprasījumus visos tiesvedības posmos, sevišķi tādos kā iepriekšēja izskatīšana, izmeklēšana, apcietināšana un nodošana, cietušo un liecinieku aizsardzība, pagaidu atbrīvošana un spriedumu piemērošana; pauž nožēlu par to, ka iemaksas cietušajiem paredzētajā ieguldījumu fondā joprojām ir nepietiekamas, un aicina ES dalībvalstis nodrošināt resursus, kas vajadzīgi, lai tas varētu īstenot savu mandātu;

102.  pauž atbalstu pienācīgi finansētām iesaistīšanas un sabiedrības informēšanas darbībām, izmantojot Starptautiskās Krimināltiesas pastāvīgo budžetu, un uzsver šo darbību nozīmi, lai nodrošinātu tiesiskuma pamanāmību;

103.  aicina ES dalībvalstis ratificēt Kampalas grozījumus Romas Statūtos un mudināt to ratifikāciju trešās valstīs;

104.  aicina ES un tās dalībvalstis pastiprināt centienus cīņā pret nesodāmību ES robežās; šajā sakarībā mudina tās ņemt vērā ieteikumus, ko ierosinājis Eiropas sakaru punktu tīkls attiecībā uz personām, kuras atbildīgas par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem;

Nāvessods

105.  atkārto, ka tas viennozīmīgi iestājas pret nāvessodu, un uzskata, ka vispārēja moratorija ieviešana, lai pilnībā atceltu nāvessodu, ir ES cilvēktiesību politikas galvenais mērķis; uzsver, ka nāvessods nekad nav izrādījies efektīvs veids, kā novērst noziedzību, un ka saskaņā ar pieejamo informāciju tie, kurus visbiežāk soda ar nāvi, ir visneaizsargātākās personas; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības un tās dalībvalstu centienus Apvienoto Nāciju Organizācijā, kuru rezultātā 2012. gada decembrī tika pieņemta Ģenerālās asamblejas rezolūcija par moratoriju nāvessoda piemērošanai; tomēr pauž bažas par nāvessodu izpildes atsākšanu vairākās valstīs; aicina ES turpināt rīkot īpašas kampaņas par nāvessodu un aktīvāk iesaistīties sarunās ar valstīm, kurās joprojām tiek piemērots nāvessods; cer, ka ar to pienācīgi apspriedīsies, kad tiks pārskatīta Regula (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, kuras varētu izmantot nāvessoda izpildei vai spīdzināšanai, ko bija paredzēts darīt 2013. gadā;

106.  pauž nozēlu par to, ka Baltkrievija ir pēdējā valsts Eiropas kontinentā, kurā joprojām tiek piemērots nāvessods; vēlreiz atkārto, ka jāpauž dziļa nožēla par nāvessoda izpildi Dmitrijam Konovalovam un Vladislavam Kovaļovam; atkārto aicinājumu Baltkrievijai īstenot moratoriju nāvessoda piemērošanai, kā rezultātā nāvessods būtu jāatceļ;

Uzņēmējdarbība un cilvēktiesības

107.  atkārtoti norāda, ka Eiropas uzņēmumiem būtu jānodrošina, lai to darbībā tiek ievēroti cilvēktiesību standarti, arī tad, ja tie darbojas ārpus ES; pauž bažas par ziņojumiem, ka atsevišķi ES uzņēmumi sadarbojas ar autoritāriem režīmiem, sevišķi gadījumos, kad saistībā ar paaugstināta riska preču tirdzniecību, piemēram, informācijas tehnoloģiju un komunikācijas jomā, ir notikuši cilvēktiesību pārkāpumi;

108.  atgādina, ka ir svarīgi veicināt korporatīvo sociālo atbildību, arī veicot uzņēmējdarbību ārpus ES, un nodrošināt korporatīvo sociālo atbildību visā piegādes ķēdē; pauž pārliecību, ka Eiropas uzņēmumiem, to meitasuzņēmumiem un apakšuzņēmējiem vajadzētu būt izšķirošai nozīmei starptautisko uzņēmējdarbības un cilvēktiesību standartu veicināšanā un izplatīšanā visā pasaulē; uzsver, ka ir svarīgi pamatoti ziņot par Eiropas Investīciju bankas (EIB) atbalstīto projektu vai Eiropas kredītreitingu aģentūru piešķirto eksporta kredītu ietekmi uz cilvēktiesībām, sociālo ietekmi, kā arī ietekmi uz vidi; uzsver, ka šo iestāžu finansēšanas operācijām būtu jāsekmē LES 21. pantā minētie vispārīgie principi par Savienības ārējo darbību;

109.  aicina EĀDD ziņot par to, kā tiek īstenotas apņemšanās, kas ES rīcības plānā par cilvēktiesībām paustas attiecībā uz ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem; pauž nožēlu par to, ka Komisija līdz šim nav reaģējusi uz Parlamenta pieprasījumu ierosināt tiesību aktu, kas ES uzņēmumiem liktu nodrošināt, ka ar to iepirkumiem netiek atbalstīti konfliktu un smagu cilvēktiesību pārkāpumu vaininieki;

110.  atgādina Komisijai par tās 2010. gada septembrī pausto apņemšanos izskatīt jautājumu par piespiedu darbu cietumos trešās valstīs un attiecīgi pārskatīt ES reakciju un prasa Komisijai ziņot Parlamentam par šī procesa iznākumu; aicina Komisiju pieņemt tiesību aktu, kas aizliegtu tādu preču importu ES, kuras ir ražotas, izmantojot piespiedu darbu un darbu cietumos;

Visu veidu diskriminācijas izskaušana

111.  atgādina Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pantus, kuros noteikts, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un cieņas un tiesību ziņā vienlīdzīgi un ka tiem ir deklarācijā pasludinātās tiesības un brīvības, neņemot vērā nekādas atšķirības; uzsver, ka ir svarīgi vērsties pret visu veidu diskrimināciju, tostarp diskrimināciju, pamatojoties uz rasi, ādas krāsu, dzimumu, seksuālo orientāciju, valodu, reliģiju, kastu, sociālo izcelsmi, kultūru, vecumu, dzimšanu, invaliditāti vai citu statusu; atkārto aicinājumu ES par cilvēktiesību politikas svarīgāko daļu izvirzīt diskriminācijas un neiecietības apkarošanu un izstrādāt iekļaujošu un vispusīgu nediskriminācijas definīciju, kas būtu šīs politikas pamatā; uzsver, ka minoritāšu tiesību ievērošana ir izšķiroši svarīgs miera, attīstības un demokrātijas elements; atzinīgi vērtē un turpina mudināt ES šī mērķa sasniegšanai sadarboties ar ANO un reģionālajām organizācijām;

112.  aicina ES īpašu uzmanību pievērst diskriminācijai sociālās noslāņošanās dēļ, piemēram, kastu un analogu mantota statusa sistēmu dēļ, kam ir stipri kaitējoša un dažreiz graujoša ietekme uz iespējām vienlīdzīgi izmantot cilvēktiesības; uzskata, ka valstis, kurās joprojām pastāv kastu sistēma, būtu jāmudina aizliegt šādu sistēmu un nodrošināt pret kastu sistēmu vērstu tiesību aktu patiesu īstenošanu;

Domu, pārliecības un reliģijas vai ticības brīvība

113.  uzsver, ka tiesības uz domu, pārliecības un reliģijas vai ticības brīvību, kā noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantā un citos starptautiskos cilvēktiesību instrumentos, ir pamata cilvēktiesības, kas ir savstarpēji saistītas ar citām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, ietver tiesības ticēt vai neticēt, kā arī brīvību uz teisma, neteisma vai ateisma uzskatiem privāti vai sabiedrībā, individuāli vai kopienā kopā ar citiem un tiesības pieņemt un mainīt izvēlēto ticību, kā arī atteikties no tās vai pieņemt to no jauna; aicina ES veicināt reliģijas vai ticības brīvību starptautiskajos un reģionālajos forumos un divpusējās attiecībās ar trešām valstīm;

114.  atgādina, ka tiesības atteikties pildīt karadienestu idejiskas pārliecības dēļ ir domu, pārliecības un reliģijas brīvības likumīga izmantošana, un mudina EĀDD un dalībvalstis aicināt valstis ar obligātā militārā dienesta sistēmu nodrošināt alternatīvu dienestu, kas nebūtu kaujas dienests vai būtu civilais dienests, būtu sabiedrības interesēs un nebūtu saistīts ar sodu piemērošanu, kā arī atturēties no soda, tostarp cietumsoda, piemērošanas par atteikšanos pildīt karadienestu idejiskas pārliecības dēļ;

115.  ļoti stingri nosoda diskrimināciju, neiecietību, vardarbību un slepkavošanu reliģijas vai ticības dēļ neatkarīgi no tā, kad un pret ko tā tiek īstenota; pauž īpašas bažas par aizvien pieaugošajiem centieniem novērst atšķirības starp dažādo reliģiju pārstāvjiem, izmantojot vardarbību un vajāšanu, jo šādas darbības kavē ilgstoša miera un izlīguma panākšanu; pauž arī bažas par pieaugošo valdību naidīgumu pret sabiedrību kopumā daudzās valstīs, kas turpina liegt mazākuma reliģiskajām vai ticīgām grupām brīvību pielūgt vai publiski paust savu reliģisko pārliecību vai ticību; norāda, ka pieaug sociālais naidīgums un uzbrukumi reliģiskām vai ticīgām grupām, kā rezultātā daudzi ir gājuši bojā vai tikuši ievainoti, un ka nesodāmība un mazākuma reliģisko vai ticīgo kopienu neaizsargātība joprojām rada bažas;

116.  iestājas pret jebkādiem tiesību aktiem, kas paredz soda piemērošanu cilvēkiem par savas reliģijas vai ticības maiņu; pauž dziļas bažas par to, ka šādu tiesību aktu dēļ atsevišķās valstīs cilvēkiem draud cietumsods vai pat nāvessods; turklāt pauž bažas par to, ka pret cilvēkiem, kas ir atteikušies no savas reliģijas vai mainījuši to, tiek vērsts sociāls naidīgums, piemēram, vardarbība un iebiedēšana; iestājas pret tiesību aktiem, kas paredz soda piemērošanu par izteicieniem, kuri tiek uzskatīti par zaimojošiem, apmelojošiem vai aizvainojošiem attiecībā pret kādu reliģiju vai reliģiskiem simboliem, tēliem vai jūtām; norāda, ka šādi tiesību akti neatbilst pieņemtajiem starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; nosoda Afganistānas, Bangladešas, Ēģiptes, Pakistānas un Saūda Arābijas tiesību aktos par zaimošanu iekļautos noteikumus, kas ļauj piemērot cietumsodu un nāvessodu;

117.  atzinīgi vērtē nesenos Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta aicinājumus iesniegt priekšlikumus noteikt par prioritārām un atbalstīt tādas pilsoniskās sabiedrības darbības, ar kurām vēršas pret diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ; mudina ES atbalstīt kultūru un ticību dialoga iekļaušanas centienus un sadarbību dažādos līmeņos, kurā būtu iesaistīti kopienu vadītāji, sievietes, jaunieši un etnisko minoritāšu pārstāvji, lai veicinātu miera veidošanu un sabiedrības kohēziju; aicina ES un dalībvalstis izstrādāt dotāciju shēmas reliģijas vai ticības brīvības aizsardzībai un veicināšanai valstīs, kurās šīs tiesības ir visvairāk apdraudētas;

118.  atzinīgi vērtē ES apņemšanos tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību veicināt starptautiskos un reģionālos forumos, tostarp ANO, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO), Eiropas Padomē un citos reģionālos mehānismos; mudina ES arī turpmāk iesniegt savu ikgadējo rezolūciju par reliģijas vai ticības brīvību ANO Ģenerālajā asamblejā un atbalstīt ANO īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos pilnvaras;

Sieviešu un bērnu tiesības un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana

119.  pauž pilnīgu atbalstu tam ANO darbam, kura mērķis ir nodrošināt sieviešu tiesības un nodrošināt viņām pilnvērtīgas iespējas; mudina ES rīkot īpašu kampaņu par sieviešu politisko un ekonomisko līdzdalību un atbalstīt iniciatīvas pret vardarbību, kas pamatojas uz dzimumu, un pret sieviešu genocīdu; atbalsta rīcības plāna īstenošanu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā; aicina ES delegācijas savās vietējās stratēģijās ieviest īpašus pasākumus attiecībā uz ārējās palīdzības un attīstības sadarbības nozīmi, lai īstenotu ES pamatnostādnes par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un apkarotu jebkādu diskrimināciju pret sievietēm un meitenēm, tostarp piespiedu laulības; uzsver, ka Komisijas un dalībvalstu uzdevums šajā jomā gan ES, gan ārpus tās nav tikai pret sievietēm veiktās visu veidu vardarbības — fiziskās, psiholoģiskās, sociālās vai ekonomiskās — novēršana un ka prioritāte jāpiešķir no dzimuma neatkarīgai izglītošanai no iespējami agrāka vecuma; mudina Komisiju un Padomi arī turpmāk mudināt trešās valstis valstu tiesību aktu izstrādē ņemt vērā sieviešu tiesības un nodrošināt, ka visi attiecīgie noteikumi ir pienācīgi īstenoti;

120.  atkārtoti nosoda sieviešu izmantošanu un visu veidu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē; tādēļ aicina visas Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīt un ratificēt Konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu un aicina ES iesaistīties pievienošanās procesā minētajai konvencijai, lai nodrošinātu, ka ES iekšējā un ārējā rīcība attiecībā uz vardarbību pret sievietēm ir saskaņota; uzsver informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņu nozīmīgumu kopienās, kurās notiek sieviešu dzimumorgānu kropļošana, seksuāla vardarbība pret jaunām meitenēm, agrīnas un piespiedu laulības, sieviešu slepkavības un citi ar dzimumu saistīti cilvēktiesību pārkāpumi, kā arī to, ka šo kampaņu sagatavošanā un īstenošanā ir svarīgi iesaistīt cilvēktiesību aizstāvjus, kas jau cīnās par šādas prakses izbeigšanu; mudina EĀDD un dalībvalstis arī turpmāk politiskajos un politikas dialogos ar partnervalstīm, kurās joprojām notiek sieviešu dzimumorgānu kropļošana, pievērsties šai problēmai;

121.  aicina ES arī turpmāk aizsargāt reproduktīvās veselības tiesības un uzsver nepieciešamību šīs politiskās nostādnes izvirzīt par centrālo jautājumu saistībā ar sadarbību ar trešām valstīm attīstības jomā; stingri nosoda sieviešu dzimumorgānu kropļošanas kaunpilno praksi atsevišķās Āfrikas daļās, goda aizstāvēšanas slepkavības, uz dzimumu pamatotus abortus un piespiedu laulības; atgādina Kairas Starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) izdarītos svarīgos secinājumus;

122.  atbalsta ANO ģenerālsekretāra iniciatīvu „Izglītība pirmajā vietā”, jo piekļuve izglītībai vairo aizsardzību pret meiteņu nākotnes apdraudējumiem, proti, laulībām un grūtniecību agrā vecumā, HIV, nabadzību, vardarbību ģimenē un seksuālo vardarbību, kā arī samazina bērnu un māšu mirstību;

123.  aicina pastiprināt centienus, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas pilnīgāk un pirms noteiktajiem termiņiem tiek sasniegti tūkstošgades attīstības mērķi saistībā ar dzimumu līdztiesību, māšu veselību un piekļuvi pienācīgām veselības aizsardzības sistēmām, izglītībai un seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām, sevišķi attiecībā uz visneaizsargātākajām grupām, piemēram, meitenēm un jaunietēm, pamatojoties uz valdību ciešu apņemšanos uzlabot pārskatatbildību un pārraudzības mehānismus attiecībā uz spēkā esošajām saistībām cilvēktiesību jomā, sekmēt tiesu pieejamību visiem un nodrošināt ikviena, tostarp visatstumtāko un visnelabvēlīgākajā situācijā atrodošos cilvēku, ietekmīgu līdzdalību attīstības procesā, lēmumu pieņemšanā un īstenošanā; stingri iesaka tūkstošgades attīstības mērķos laikposmam pēc 2015. gada noteikt atsevišķu mērķi sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā, īpaši uzsverot seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības;

124.  mudina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, lai Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD+20) pārskatīšanas procesa rezultātā tiktu visaptveroši pārskatīti visi aspekti, kas ir saistīti ar seksuālo un reproduktīvo tiesību pilnvērtīgu izmantošanu, un atkārtoti apstiprināt stingru un progresīvu pieeju visu cilvēku seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, kā arī aicina uzlabot pārskatatbildību par sasniegto; turklāt īpaši aicina tās nodrošināt, lai pārskatīšanas process noritētu, ievērojot līdzdalības principu, un tajā varētu konstruktīvi piedalīties dažādas ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskā sabiedrība, kā arī sievietes, pusaudži un jaunieši; atgādina, ka cilvēktiesībām jābūt šādas pārskatīšanas pamatā un īpaša uzmanība jāpievērš seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām;

125.  pauž dziļas bažas par izvarošanas gadījumiem; pauž bažas par ārkārtīgi augsto nesodāmības līmeni par izvarošanas gadījumiem tādās valstīs kā Indija un Pakistāna;

126.  nosoda to, ka izvarošana aizvien biežāk tiek izmantota kā kara ierocis, sevišķi Lielo ezeru reģionā; vērš uzmanību uz to, ka ar dzimumu saistīti noziegumi un seksuālas vardarbības noziegumi ir iekļauti Romas Statūtos kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci vai darbības, kas tiek uzskatītas par genocīdu vai spīdzināšanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemto rezolūciju 2106(2013) par seksuālas vardarbības novēršanu konflikta situācijā, kurā atkārtoti apliecināts, ka Starptautiskajai Krimināltiesai ir svarīga nozīme cīņā pret nesodāmību par seksuāliem noziegumiem un noziegumiem, kuri saistīti ar dzimumu; aicina ES atbalstīt šo principu pilnīgu īstenošanu; atkārto arī ES apņemšanos cilvēktiesības un dzimumu aspektus integrēt kopējās drošības un aizsardzības politikas misijās saskaņā ar svarīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām 1325 un 1820 par sievietēm, mieru un drošību;

127.  aicina ES noteikt cīņu pret cilvēku tirdzniecību par prioritāti; uzsver nepieciešamību, risinot cilvēku tirdzniecības problēmu, ņemt vērā gan iekšējos, gan ārējos aspektus; mudina ES dalībvalstis īstenot Direktīvu 2011/36/ES un 2012.–2016. gadam paredzēto stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai;

128.  aicina vispārēji ratificēt ANO Konvenciju par bērna tiesībām; aicina Komisiju un EĀDD rīkoties saistībā ar bērna tiesībām, īpašu uzmanību pievēršot vardarbībai pret bērniem, sevišķi jautājumiem par piespiedu bērnu darbu, bērnu laulībām, bērnu iesaistīšanu bruņotās grupās, viņu atbruņošanu, rehabilitāciju un turpmāku reintegrāciju, kā arī cilvēktiesību dialogos ar attiecīgajām valstīm iekļaut jautājumu par bērnu burvestībām; uzsver, ka ir svarīgi ES ārpolitikā bērnu tiesībām piešķirt prioritāti;

129.  uzsver vajadzību palielināt centienus īstenot pārskatīto stratēģiju ES pamatnostādņu par bērniem un bruņotiem konfliktiem īstenošanai; mudina ES vēl vairāk padziļināt sadarbību ar ANO īpašo pārstāvi jautājumos, kas skar bruņotos konfliktos cietušus bērnus; atzinīgi vērtē to, ka 2012. gadā tika ieviesta jauna finansējuma pozīcija, lai atbalstītu konfliktos cietušus bērnus, sniedzot humāno palīdzību un nodrošinot piekļuvi izglītībai ārkārtas situācijās;

130.  atgādina par saviem iepriekšējiem ieteikumiem uzlabot savas procedūras saistībā ar cilvēktiesību jautājumiem un pastiprināt savus centienus, lai cilvēktiesības efektīvi integrētu savās struktūrās un procesos; pauž nožēlu, ka nav panākti nekādi uzlabojumi attiecībā uz plenārsēžu debatēm un rezolūcijām par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumu gadījumiem, kā arī turpmākajiem pasākumiem saistībā ar šīm rezolūcijām; atzinīgi vērtē centienus uzlabot sadarbību cilvēktiesību jautājumos ar dalībvalstu parlamentiem;

o
o   o

131.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei un šajā rezolūcijā minēto valstu un teritoriju valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0503.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0504.
(3) OV L 200, 27.7.2012., 21. lpp.
(4) OV C 332 E, 15.11.2013., 114. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0278.
(6) http://www.eeas.europa.eu/human_rights/docs/guidelines_en.pdf.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0394.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0055.
(9) OV C 153 E, 31.5.2013., 115. lpp.
(10) OV C 168 E, 14.6.2013., 26. lpp.
(11) OV C 257 E, 6.9.2013., 13. lpp.
(12) OV C 236 E, 12.8.2011., 69. lpp.
(13) OV C 33 E, 5.2.2013., 165. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470.
(15) OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp.
(16) OV C 99 E, 3.4.2012., 94. lpp.
(17) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp.
(18) OV C 99 E, 3.4.2012., 87. lpp.
(19) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0431.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika