Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās stāšanos spēkā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām(1), un jo īpaši tās 6. pantu par sievietēm un meitenēm ar invaliditāti,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 10., 19. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(2),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426) un Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa nostāju attiecībā uz to(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu „Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020) — atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636) un dokumentus pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā „Sākotnējais Eiropas invaliditātes stratēģijas īstenošanas plāns (2010–2020) — pasākumu saraksts 2010.–2015. gadam” (SEC(2010)1323 un SEC(2010)1324),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību — Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību (COM(2012)0721),

–  ņemot vērā Padomes 1998. gada 4. jūnija Ieteikumu 98/376/EK par personu ar invaliditāti stāvvietas karti(4),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra secinājumus „Iekļaujoša darba tirgus veicināšana — atveseļošanās no krīzes un gatavošanās Lisabonas programmai pēc 2010. gada”,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 2. jūnija rezolūcijas projektu par jaunu Eiropas sistēmu invaliditātes jomā (10173/2010) un Padomes rezolūciju par invalīdu stāvokli Eiropas Savienībā (2008/C 75/01),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulas (EK) Nr. 1107/2006 par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa transportu, darbību un ietekmi (COM(2011)0166),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu lietā C-13/05 attiecībā uz Direktīvu 2000/78/EK — „Vienlīdzīga attieksme darba un nodarbinātības jomā — invaliditātes jēdziens”(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 1988. gada 17. jūnija rezolūciju par zīmju valodām nedzirdīgajiem(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 1989. gada 26. maija rezolūciju par sievietēm un invaliditāti(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 1992. gada 16. septembra rezolūciju par cilvēku ar garīgu invaliditāti tiesībām(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 1995. gada 14.  decembra rezolūciju par cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesībām(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 1996. gada 9. maija deklarāciju par cilvēku ar autismu tiesībām(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 1996. gada 13. decembra nostāju par cilvēku ar invaliditāti stāvvietas karti — cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesībām(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 1997. gada 11. aprīļa rezolūciju par iespēju vienlīdzību personām ar invaliditāti(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2001. gada 4. aprīļa rezolūciju „Ceļā uz Eiropu bez šķēršļiem personām ar invaliditāti”(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2003. gada 3. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Tiecoties pēc juridiski saistoša Apvienoto Nāciju Organizācijas instrumenta personu ar invaliditāti tiesību un cieņas veicināšanai un aizsardzībai”(14),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. aprīļa rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās fakultatīvo protokolu(15),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(16),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu veselības aprūpes jomā ES(17),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam,

–  ņemot vērā rīcības plānu attiecībā uz dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju veicināšanu 2010.–2015. gadam,

–   ņemot vērā Otro manifestu par sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesībām Eiropas Savienībā („Rokasgrāmata aktīvistiem un politikas veidotājiem”),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu, kā arī Reģionālās attīstības komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A7-0329/2013),

A.  tā kā 80 miljoniem cilvēku ar invaliditāti, kuri dzīvo Eiropas Savienībā, ir ļoti vajadzīga pieejama un no aizspriedumiem brīva fiziskā, intelektuālā un sociālā vide bez ierobežojumiem, šķēršļiem un stereotipiem, kas kavē tiem pilnā mērā izmantot pamata cilvēktiesības un Eiropas pilsonību; tā kā 46 miljoni no šiem 80 miljoniem cilvēku ir sievietes un meitenes, kas veido 16 % no kopējā sieviešu dzimuma iedzīvotāju skaita ES;

B.  tā kā pasaulē dzīvo aptuveni viens miljards cilvēku ar invaliditāti(18) un 80 % no tiem dzīvo jaunattīstības valstīs; tā kā sievietes ar invaliditāti ir neizdevīgā stāvoklī daudzējādā ziņā, saskaroties ar būtiskām grūtībām, kad viņas meklē piekļuvi pienācīgiem mājokļiem, veselības aprūpei, sabiedriskajam transportam, izglītībai, profesionālajai apmācībai un nodarbinātībai, un izjūtot nevienlīdzību, kad viņas vēlas saņemt kredītus vai citus produktīvus līdzekļus, un tā kā viņas reti piedalās lēmumu pieņemšanas procesā;

C.  tā kā vecu cilvēku skaits palielinās, un tas nozīmē, ka attiecīgi palielināsies arī cilvēku ar invaliditāti — tostarp sieviešu — skaits; tā kā saskaņā ar PVO datiem invaliditāte ir vairāk izplatīta sieviešu vidū un šī parādība jo īpaši skar sievietes, jo viņu paredzamais mūža ilgums ir lielāks, un tā kā tādēļ sieviešu ar invaliditāti skaits proporcionāli pieaugs;

D.  tā kā cilvēku ar invaliditāti skaita pieaugums palielinās slogu aprūpētājiem, jo īpaši cilvēkiem, kas aprūpē savus ģimenes locekļus, — un tās lielākoties ir sievietes, kuras ir spiestas strādāt nepilnu darba laiku un pat atstāt darba tirgu, lai aprūpētu ģimenes locekļus, kas atrodas viņu apgādībā;

E.  tā kā ir jānodrošina pilnvērtīga sieviešu ar invaliditāti ekonomiskā un sociālā līdzdalība, lai ar stratēģiju „Eiropa 2020” izdotos panākt gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi; tā kā cilvēkiem ar invaliditāti, tostarp sievietēm un meitenēm, ir jāsniedz taisnīgas un vienlīdzīgas iespējas piedalīties kopienas sabiedriskajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē; tā kā cilvēki ar invaliditāti joprojām saskaras ar dažādiem šķēršļiem pilnvērtīgai līdzdalībai sabiedrības dzīvē, kas bieži noved pie sociālās atstumtības un nabadzības un neļauj pilnā mērā izmantot Eiropas pilsonību;

F.  tā kā diskriminācija var novest līdz sociālai izolācijai, nošķirtībai, psiholoģiskām traumām un nomāktības;

G.  tā kā jebkuras demokrātisku valstu apvienības pamatā ir visu iedzīvotāju — gan sieviešu, gan vīriešu — līdzdalības demokrātiskajos procesos (jo īpaši vēlēšanās) veicināšana, šādas līdzdalības infrastruktūras izveide, ja tās trūkst, un līdz ar to sieviešu ar invaliditāti iekļaušanas sekmēšana;

H.  tā kā visām ieinteresētajām personām ir jānodrošina sieviešu un meiteņu ar invaliditāti vienlīdzīga piekļuve kvalitatīviem sabiedriskajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, piemēram, uzlabojot medicīniskā personāla profesionālo apmācību un mūžizglītību attiecībā uz sieviešu ar invaliditāti īpašajām vajadzībām, tostarp tām, kas saistītas ar seksuālo un reproduktīvo veselību;

I.  tā kā sievietēm ar invaliditāti ir jābauda tiesības uz izglītību, veselību, nodarbinātību, mobilitāti, ģimenes dzīvi, seksuālajām attiecībām, laulību un mātes stāvokli, kā arī jāsaņem garantijas, kas šīs tiesības nodrošina;

J.  tā kā sieviešu un meiteņu ar invaliditāti partnerattiecību, seksualitātes un maternitātes stāvokļa atainojums publiskajā telpā palīdz apkarot aizspriedumus, noturīgus stereotipus un maldinošu informāciju; tā kā šāds atainojums var izpausties vairākos veidos, jo īpaši izmantojot mākslinieciskus un kultūras, kā arī plašsaziņas līdzekļus;

K.  tā kā iespēja, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti cietīs no vardarbības un jo īpaši no vardarbības ģimenē un seksuālas izmantošanas, ir 1,5 līdz 10 reizes lielāka nekā attiecībā uz sievietēm bez invaliditātes(19); tā kā ir jāveic īpaši pasākumi atkarībā no tā, vai attiecīgās sievietes dzīvo kopienā vai iestādēs, lai cīnītos ar šo nepiedodamo parādību, kas ir noziegums un smags cilvēktiesību pārkāpums; tā kā ir jānodrošina visu sieviešu pilnīga piekļuve atbalsta pakalpojumiem, jo sievietes un meitenes ar invaliditāti cieš no lielākas emocionālās atkarības, ir pakļautas lielākam riskam kļūt par visu veidu ar dzimumu saistītas vardarbības upuriem, tām ir zemāks personiskās un sociālās attīstības līmenis un bieži trūkst zināšanu jautājumos par seksualitāti un izpratnes par neskaitāmiem un kaitīgiem mītiem šajā jomā, tā kā statistika rāda, ka pieaugušās nabadzības rezultātā sieviešu ar invaliditāti seksuālā izmantošana ir kļuvusi vēl izplatītāka;

L.  tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti ir pakļautas vairākiemeslu diskriminācijai, ko izraisa dzimumu nevienlīdzības, vecuma, reliģijas, kultūras un sociālās uzvedības un invaliditātes stereotipi, kas ir jākliedē; tā kā sievietes ar invaliditāti bieži tiek diskriminētas salīdzinājumā ar vīriešiem ar invaliditāti attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai un izglītībai; tā kā Komisija un dalībvalstis var apkarot šo parādību, iekļaujot dzimumu līdztiesības jautājumus visās attiecīgajās invaliditātes politikas jomās;

M.  tā kā publisku iestāžu pienākums ir ieviest specializētus augsta līmeņa sabiedriskos pakalpojumus, lai sievietēm un meitenēm ar invaliditāti nodrošinātu vidi, kas ir pielāgota tādā veidā, lai viņas varētu pilnā mērā īstenot savas tiesības un pienākumus un pašas pieņemt lēmumus, tā pakāpeniski stiprinot pašpaļāvību, pamatojoties uz tādiem pašiem nosacījumiem kā cilvēki bez invaliditātes; tā kā situācija, infrastruktūra, tiesību akti un atbalsta struktūras dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras;

N.  tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti var baudīt vienlīdzīgas tiesības tikai tad, ja tiek nodrošināta taisnīga attieksme pret abiem dzimumiem un ja valsts pārvaldes iestādes ir pieejamas sievietēm ar invaliditāti tāpat kā cilvēkiem bez invaliditātes; tomēr norāda, ka dzimumu līdztiesības prakse un īstenošana ES dalībvalstīs ievērojami atšķiras;

O.  tā kā to cilvēku kopiena, kuriem ir viens vai vairāki fiziskas, garīgas vai intelektuālas dabas traucējumi, ir ārkārtīgi neviendabīga un tādēļ ir jānodrošina attieksme, kas atbilstu individuālām vajadzībām;

P.  tā kā cilvēku ar invaliditāti bezdarba līmenis joprojām ir nepieļaujami augsts; tā kā tas cilvēkus ar invaliditāti — neaizsargātu iedzīvotāju grupu, ko vairāk apdraud nabadzība, — pakļauj lielākam sociālās atstumtības riskam; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti saskaras ar lielākām grūtībām, iesaistoties darba tirgū, tādēļ viņām ir grūtāk nodrošināt sakārtotu un neatkarīgu dzīvi; tā kā nodarbinātība ir ne tikai ienākumu avots, bet arī veids, kā integrēties sabiedrībā, veidojot saiknes ar plašāku pasauli un attiecību tīklu ar citiem cilvēkiem; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti bieži saņem nepietiekamu atalgojumu; tā kā ir jāpārvar mobilitātes ierobežojumi, kā arī lielāka atkarība no ģimenes locekļiem un aprūpētājiem, lai veicinātu šo sieviešu un meiteņu aktīvu līdzdalību izglītībā, darba tirgū un kopienas sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē;

Q.  tā kā jo vairāk līdzekļu dalībvalstis iegulda sieviešu ar invaliditāti integrācijā, jo veiksmīgāk viņas dzīvo neatkarīgu dzīvi, kas ļauj tām pilnveidot savas prasmes;

R.  tā kā sievietēm ar invaliditāti, kuras nāk no sociāli nelabvēlīgākiem sabiedrības slāņiem, ir bijis mazāk iespēju pilnveidot savas prasmes un patstāvīgi īstenot savu potenciālu;

S.  tā kā ekonomikas krīzei un finansējuma samazinājumam sabiedrības veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu jomā vairumā dalībvalstu ir nelabvēlīga ietekme uz neaizsargātām iedzīvotāju grupām un jo īpaši sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; tā kā viņas jau pirms krīzes bija pakļautas lielam nabadzības riskam; tā kā šo taupības politikas pasākumu rezultātā ir mazāk profesionālu darbinieku, kas sniedz izglītības un atbalsta pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti, ir samazināts sociālais atbalsts aprūpētājiem, sociālie pabalsti cilvēkiem ar invaliditāti un finansējums iestādēm un organizācijām, kuras sniedz tiem palīdzību, kā arī ierobežota šo cilvēku piekļuve darbam valsts sektorā, un tas viss ir smagi skāris sieviešu ar invaliditāti dzīvi un iespēju kļūt neatkarīgām;

T.  tā kā mobilitāte, invaliditāte un sociālā integrācija ir cieši saistītas, jo īpaši attiecībā uz saziņas brīvību un iespējām (tostarp neredzīgo rakstu, zīmju valodām un citiem alternatīviem saziņas veidiem), pārvietošanās brīvību visās dzīves jomās un pakalpojumu pieejamību; tā kā ir jāveicina cilvēku ar invaliditāti pilnvērtīga un aktīva līdzdalība visos sabiedrības dzīves aspektos un jāuzlabo to piekļuve informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, sadzīves tehnikai un tiešsaistes saziņas risinājumiem;

U.  tā kā no sociālās iekļaušanas un izmaksu viedokļa būtu labāk, ja dalībvalstis sniegtu atbalstu, lai sievietes ar invaliditāti varētu turpināt dzīvot savās ģimenēs, nevis tiktu ievietotas aprūpes iestādēs,

1.  uzsver, ka ir svarīgi integrēt visus ES iedzīvotājus neatkarīgi no fiziskiem, intelektuāliem, psihosociāliem vai garīgiem traucējumiem, un aicina noteikt konkrētus mērķus nolūkā nodrošināt šādu integrāciju, lai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāti un sekmētu saskaņotu politiku, pilnvērtīgi piedaloties visiem; uzsver, ka stratēģijas, politika un likumdošanas iniciatīvas diskriminācijas novēršanai un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai ir jāizstrādā, aktīvi sadarbojoties ar visām iesaistītajām ieinteresētajām personām, tostarp sievietēm ar invaliditāti;

2.  uzstāj, ka invaliditātes politikā būtu jāiekļauj dzimumu līdztiesības aspekts, un uzsver, ka ir svarīgi integrēt dzimumspecifiskas invaliditātes aspektu dzimumu līdztiesības politikā, programmās un pasākumos, lai uzlabotu izpratni par dzimumu un invaliditātes jautājumu saistību un mijiedarbību ES un dalībvalstu tiesību aktos un politikā; uzskata, ka sievietes ar invaliditāti vajadzētu aicināt piedalīties attiecīgajās struktūrās kā konsultantēm, padomdevējām un ekspertēm; pauž nožēlu par to, ka Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam nav iekļauts dzimuma aspekts vai atsevišķa nodaļa par dzimumspecifisku invaliditātes politiku; tāpat pauž nožēlu par to, ka sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijā 2010.–2015. gadam nav pievērsta īpaša uzmanība invaliditātes jautājumam, neraugoties uz to, ka sievietes ar invaliditāti bieži atrodas neizdevīgākā stāvoklī nekā vīrieši ar invaliditāti un viņas biežāk apdraud nabadzība un sociālā atstumtība;

3.  mudina tās dalībvalstis, kas vēl nav ratificējušas ANO Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām un tās fakultatīvo protokolu, to ratificēt, lai konvenciju varētu pilnībā īstenot;

4.  uzsver to, ka daudzi pētījumi ir parādījuši, ka sievietes ar invaliditāti tiek divkārši diskriminētas gan dzimuma, gan invaliditātes dēļ, un uzsver, ka šāda diskriminācijas pārklāšanās sevišķi nelabvēlīgi ietekmē sievietes un meitenes ar invaliditāti; aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā to, ka patlaban trūkst īpašu noteikumu, sociālās aizsardzības sistēmās iekļaut noteikumus par sievietēm ar invaliditāti;

5.  atgādina valdībām, ka diskriminācija invaliditātes dēļ ir aizliegta, un aicina dalībvalstis īstenot vērienīgākus pasākumus, lai novērstu atlikušos šķēršļus;

6.  atgādina, ka sieviešu un meiteņu ar invaliditāti iekļaušanu un līdzdalību var sasniegt tikai tad, ja tiek veicināta to mobilitāte fiziskā un sociālā vidē bez šķēršļiem, un aicina veltīt pūles šā mērķa sasniegšanai;

7.  uzsver pašpalīdzības grupu nozīmi to cilvēku, jo īpaši sieviešu, apvienošanā, kuri aprūpē ģimenes locekļus vai tuvus draugus ar invaliditāti, kā arī izpratnes veicināšanas darbā, ko šīs grupas veic;

8.  uzsver, ka ir svarīgi optimizēt ES finansēšanas instrumentu — jo īpaši struktūrfondu — izmantošanu, lai veicinātu piekļūstamību un nediskrimināciju attiecībā uz personām ar invaliditāti, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm, kas bieži saskaras ar vairākiemeslu diskrimināciju, un darbībai ar mērķi uzlabot šāda veida pasākumu finansējuma iespēju pamanāmību programmās laikposmam pēc 2013. gada;

9.  uzskata, ka informācija par iedzīvotājiem pieejamajiem pakalpojumiem (izglītību, veselības aprūpi, tiesisko aizsardzību, transportu, saziņu ar varas iestādēm u. c.) ir jāsniedz visās iespējamās valodās, veidos un formātos vienkāršā un drošā veidā; norāda — ja šādi pakalpojumi tiek piedāvāti palīdzības tālruņu vai telepalīdzības veidā, ir jānodrošina šo sistēmu pieejamība arī nedzirdīgām vai neredzīgām un nedzirdīgām sievietēm;

10.  uzstāj, ka integrācijas priekšnoteikums ir pozitīvu priekšstatu pretstatīšana stereotipiem, izmantojot kultūras izpausmes un izpratnes veicināšanas kampaņas, kurās objektīvi ataino sievietes ar invaliditāti un parāda, cik dažādas sabiedriskās lomas tās var uzņemties savā ikdienas dzīvē, kā arī pievēršoties konkrētiem invaliditātes attēlojumiem publiskajā telpā, jo tieši tā ir atpalikusi joma; norāda, ka plašsaziņas līdzekļiem ir svarīga loma informācijas izplatīšanā par sievietēm ar invaliditāti un tiem būtu jāpalīdz uzlabot sabiedrības attieksmi pret šīm sievietēm, ievērojot ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām noteiktos principus un vērtības;

11.  aicina dalībvalstis uzskatīt seksuālu vardarbību par smagu noziegumu, par ko jāsauc pie atbildības, sevišķi gadījumos, kad ir iesaistītas sievietes ar invaliditāti un jo īpaši sievietes ar garīgu invaliditāti, lai samazinātu izvarošanas, seksuālas uzmākšanās un vardarbības gadījumu biežumu lielās iestādēs, par kuriem tiek ziņots;

12.  uzsver — lai novērstu meiteņu ar invaliditāti izolēšanu, pamešanu, atstāšanu novārtā un nošķiršanu, ir jāuzsāk ģimeņu informēšanas kampaņas, sniedzot tām informāciju par sociālajiem atbalsta mehānismiem meiteņu aprūpei un turpmākai attīstībai un kliedējot ar dzimumu saistītus un diskriminējošus stereotipus; uzskata — ja par bērnu ar invaliditāti nespēj rūpēties tuvākie ģimenes locekļi, varas iestādēm būtu jāmeklē iespēja nodrošināt alternatīvu aprūpi, ko var sniegt attālāki radinieki, vai, ja tas nav iespējams, sociālo aprūpi ģimenes vidē; norāda, ka ir jāveicina bērnu ar invaliditāti uzņemšana audžuģimenēs un adoptēšana, paātrinot birokrātiskās procedūras un sniedzot vajadzīgo informāciju un atbalstu adoptētājiem vai audžuģimenēm;

13.  ierosina, ka mājokļu jomā ir jāņem vērā arhitektūras un citi vides apsvērumi un jāveic pasākumi, lai paātrinātu pozitīvu pāreju no „projektēšanas īpašām vajadzībām” uz „integrētu un iekļaujošu projektēšanu visiem iedzīvotājiem”; tomēr vienlaikus norāda, ka netraucētas piekļuves nodrošināšana un tai nepieciešamie pielāgojumi nevar būt tikai arhitektūras uzdevums vien un ka par stingri noteiktu mērķi un realitāti būtu jāizvirza universāla projektēšana, jo īpaši lai ņemtu vērā sieviešu ar invaliditāti ikdienišķās pamatvajadzības; uzsver, ka sievietēm ar invaliditāti ir jānodrošina kopīga vai individuāla piekļuve sociālo mājokļu programmām un jāsniedz tām finansiāls atbalsts mobilitātes šķēršļu novēršanai mājās; šim atbalstam vajadzētu būt pieejamam arī tām sievietēm, kuras mājokli īrē; tādēļ atkārtoti norāda, ka ir svarīgi cilvēkiem ar invaliditāti nodrošināt labāku piekļuvi pienācīgiem dzīves apstākļiem gan mājokļu, mobilitātes, sabiedrisko un sociālo pakalpojumu pieejamības ziņā, gan saistībā ar līdzdalību sabiedrības dzīvē;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt transporta infrastruktūras, transportlīdzekļu un informācijas un rezervācijas sistēmu formātu pieejamību sievietēm un meitenēm ar ierobežotām pārvietošanās spējām un sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; norāda, ka sabiedriskā transporta lietotāju ar invaliditāti vidū sieviešu ir vairāk nekā vīriešu; norāda, ka transporta politikas izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā ir jāiekļauj invaliditātes un dzimumu līdztiesības aspekts, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un novērstu diskrimināciju pret sievietēm ar invaliditāti; tādēļ iesaka sieviešu ar invaliditāti — eksperšu šajā jomā — līdzdalību kā transporta politikas konsultantēm;

15.  norāda, ka ir arī jānodrošina piekļuve internetam un sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem (piemēram, visu publisko tīmekļa vietņu salasāmība cilvēkiem ar redzes traucējumiem, risinājumos ņemot vērā arī citus invaliditātes veidus, kas nav saistīti ar redzi, piemēram, sarežģīta satura pielāgošana, lai to varētu saprast cilvēki ar intelektuālas dabas traucējumiem, un zīmju valodas video ievietošana, kas ļauj saprast saturu), un pauž bažas par to, ka iedzīvotāju piekļuve valdības aģentūrām un e-valdībai vēl nav pilnā mērā nodrošināta; uzskata, ka visiem cilvēkiem ar invaliditāti, tostarp vecākiem cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, kuru skaits un samērs sabiedrībā saskaņā ar PVO aplēsēm īpaši pieaug, jānodrošina iespēja apgūt digitālo līdzekļu lietošanas prasmes; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par valsts sektora iestāžu tīmekļa vietņu pieejamību;

16.  uzsver, ka demokrātiska līdzdalība ir sieviešu ar invaliditāti pamattiesību un pilsonisko tiesību daļa un tā ir jāveicina un jāgarantē; tādēļ aicina dalībvalstis un visas attiecīgās publiskās iestādes nodrošināt pienācīgi pielāgotu aprīkojumu un dot iespēju sievietēm aktīvi iesaistīties un piedalīties;

17.  norāda, ka ANO Konvencija veicina cilvēktiesību modeli „atbalsts lēmumu pieņemšanā”, kam pamatā ir visiem cilvēkiem piemītošā vienlīdzība un cieņa pretstatā novecojušajai sistēmai „aizvietošana lēmumu pieņemšanā”; tādēļ aicina dalībvalstis atbalstīt sieviešu ar invaliditāti pārstāvību lēmumu pieņemšanas procesā, lai nodrošinātu, ka tiek aizsargātas viņu intereses un tiesības;

18.  uzskata, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir tiesības pašām — cik vien tas iespējams — lemt par savu dzīvi un vajadzībām un ka viņas būtu jāuzklausa un ar viņām jāapspriežas, kā arī aktīvi jāveicina viņu patstāvība, un uzsver, ka šīs tiesības būtu jānodrošina arī specializētās valsts iestādēs ikdienas dzīves kontekstā; uzsver, ka individuāls atbalsts ir līdzeklis, kā nodrošināt patstāvīgu dzīvi sievietēm ar invaliditāti, un ka tādēļ tas ir jāveicina un jāpopularizē izglītības un profesionālās apmācības iestādēs, darbavietā, ģimenē, kā arī grūtniecības un maternitātes laikā;

19.  atgādina, ka ikviens solis sievietes dzīvē nozīmē ne vien iespējas, bet arī atbildību un šajā ziņā sievietēm ir bieži jāuzņemas nesamērīgs slogs saistībā ar grūtniecību un dzemdībām, kad tām jāsaskaras ar grūtniecības negatīvajiem aspektiem, jo īpaši gadījumos, kad tēvi, kas pametuši savas ģimenes, nedz uzņemas atbildību, nedz arī dod ieguldījumu bērnu labklājības un likteņa uzlabošanā; jāatgādina, ka ģimenē abiem vecākiem būtu jāuzņemas vienlīdzīgi pienākumi, ja vien viņi nav iepriekš savstarpēji vienojušies citādi;

20.  uzsver, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir jābūt informētām par savām tiesībām, lai viņas varētu patstāvīgi pieņemt lēmumus, un šī informācija ir jāsniedz viņām pieejamā un saprotamā veidā, ņemot vērā viņu izvēlētās dažādās saziņas metodes, līdzekļus un formātus un, attiecīgā gadījumā, viņu garīgās invaliditātes pakāpi;

21.  norāda — lai jo īpaši sievietes un meitenes ar invaliditāti saņemtu pienācīgu aprūpi, medicīnas nozarē ir vajadzīga īpaša pastāvīga apmācība visas profesionālās darbības laikā par garīgām slimībām/invaliditāti, lai uzlabotu šo slimību diagnostiku un lai pacienti, kas no tām cieš, tiktu nosūtīti ārstēšanai uz iestādēm, kuras specializējas šajā jomā; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt īpašu apmācību visiem speciālistiem, kas strādā ar cilvēkiem ar invaliditāti, un uzsver, ka veselības aprūpes speciālistu un skolotāju apmācībā ir jāsniedz zināšanas un informācija par visiem invaliditātes veidiem, atgādinot, ka daži no tiem, neraugoties uz izplatību, ir maz pazīstami;

22.  norāda, ka izglītība un profesionālā apmācība cilvēkiem ar invaliditāti vairumā dalībvalstu tiek īstenota atsevišķi un nepietiekami; uzsver, ka ir svarīgi integrēt sievietes ar invaliditāti standarta izglītības un profesionālās apmācības sistēmā visos gadījumos, kad invaliditāte pieļauj šādu integrāciju;

23.  uzsver, ka ir nepieciešams atbalstīt ieceļojušās meitenes un sievietes ar invaliditāti, lai attīstītu viņu prasmes un potenciālu profesionālajā apmācībā un sniegtu iespēju strādāt piemērotu darbu;

24.  norāda, ka dažādi posmi sievietes dzīvē — grūtniecība ir viens no tiem — ir saistīti ar īpašām problēmām, kas jārisina, un šo problēmu risināšanā sievietēm ar invaliditāti būtu jānodrošina tās pašas tiesības un iespējas, kuras tiek piedāvātas sievietēm bez invaliditātes, lai novērstu grūtniecības neizvēlēšanos; turklāt, ņemot vērā papildu problēmas, ar kurām saskaras sievietes ar invaliditāti, viņām vajadzētu būt tiesīgām uz garāku maternitātes atvaļinājumu, lai pielāgotos jaunajai situācijai un veidotu veiksmīgu ģimenes dzīvi; norāda, ka piespiedu sterilizācija un aborts ir vardarbība pret sievietēm un necilvēcīga un pazemojoša rīcība, kas dalībvalstīm jāizskauž un asi jānosoda;

25.  uzsver, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir jāļauj izbaudīt savu seksualitāti tāpat kā cilvēkiem bez veselības traucējumiem, un uzskata, ka sievietēm ar invaliditāti ir jāspēj dzīvot un piepildīt savu vēlmi radīt vai neradīt bērnus, kā to dara sievietes bez invaliditātes; uzsver — lai meitenes, pusaudzes un sievietes ar invaliditāti uzņemtos atbildību par savu seksuālo uzvedību, viņām ir vajadzīga piekļuve seksuālajai izglītībai, ko nodrošina speciālisti, kuri ir eksperti šajā jomā, piemēram, vietējie sociālie pedagogi, un kas vajadzības gadījumā ir pielāgota attiecīgās sievietes vai meitenes ar invaliditāti intelektuālajām spējām: viņām ir jāzina un jāsaprot, kā funkcionē ķermenis (kā iestājas grūtniecība un kā no tās izvairīties), kā pateikt „nē” seksuālām darbībām, kurās tās nevēlas iesaistīties, kā izvairīties no seksuāli transmisīvajām slimībām u. c.; norāda, ka sievietēm ar invaliditāti un viņu ģimenēm ir jāsniedz specializēts atbalsts, tostarp palīdzība bērna kopšanā, lai šīs sievietes varētu pilnībā izbaudīt mātes stāvokli; uzsver, ka šajā gadījumā dalībvalstīm būtu īpaši jāņem vērā to sieviešu vajadzības, kurām ir intelektuālas dabas traucējumi;

26.  uzskata, ka ir svarīgi, lai sievietēm un meitenēm ar invaliditāti būtu pilnīga piekļuve viņu īpašajām vajadzībām atbilstīgai medicīniskajai aprūpei, tostarp ginekoloģiskām konsultācijām, medicīniskām pārbaudēm, ģimenes plānošanai un pielāgotam atbalstam grūtniecības laikā; mudina dalībvalstis nodrošināt, lai to sabiedrības veselības aprūpes sistēma paredzētu pienācīgu piekļuvi šiem pakalpojumiem;

27.  norāda, ka ir svarīgi izskaust aizspriedumus, negatīvus priekšstatus un sociālās stigmas un veicināt sociālo atzīšanu, sociālo līdzdalību, cieņu un toleranci, un cilvēku daudzveidības novērtēšanu; jo īpaši mudina dalībvalstis rīkot izpratnes veicināšanas kampaņas;

28.  uzsver, ka vardarbība pret sievietēm un seksuāla vardarbība ir nopietns pamattiesību pārkāpums; ņemot vērā sieviešu un meiteņu ar invaliditāti ārkārtējo neaizsargātību, uzsver, ka šādas sievietes un meitenes, kuras dzīvo aprūpes namos un psihoneiroloģiskajās slimnīcās, ir jāaizsargā pret seksuālu vardarbību un citiem fiziskiem nodarījumiem, no kuriem tās varētu ciest, un ar bažām norāda uz informācijas trūkumu par šo uztraucošo parādību; aicina dalībvalstis izmeklēt, cik izplatīta ir šī problēma, mudinot cietušās sievietes ar invaliditāti sākt par to runāt; aicina konfidenciālā veidā apkopot attiecīgos datus nolūkā veikt pienācīgus pasākumus, kas vajadzīgi šīs problēmas novēršanai; aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu veikt pētījumus par meiteņu un sieviešu ar invaliditāti situāciju saistībā ar vardarbību;

29.  aicina dalībvalstis novērst uzmākšanos darbavietās, piemērojot efektīvus protokolus uzmākšanās novēršanai saskaņā ar Direktīvu 2000/78/EK, lai samazinātu izvarošanas, seksuālas uzmākšanās un vardarbības gadījumu biežumu, kā arī piespiedu sterilizāciju, jo īpaši lielās iestādēs;

30.  uzsver, ka daudzās jaunattīstības valstīs joprojām pastāv grūti pārvarami šķēršļi, lai izbēgtu no vardarbības, ziņotu par šādiem nodarījumiem un lai piekļūtu tiesu iestādēm un juridiskajiem un sociālajiem pakalpojumiem;

31.  aicina ES un dalībvalstis veikt visus attiecīgos normatīvos, administratīvos, sociālos un izglītības pasākumus, lai sievietes un meitenes ar invaliditāti aizsargātu pret visu veidu ekspluatāciju, vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu gan mājās, gan ārpus tām, kā arī sekmētu viņu piekļuvi tiesu iestādēm, ņemot vērā viņu īpašās vajadzības un izmantojot piemērotu sabiedrisko palīdzību un atbalstu, tostarp palīgierīces, lai novērstu nošķirtību un norobežotību mājās; uzskata, ka visi šie pakalpojumi un programmas turklāt būtu cieši jāuzrauga neatkarīgām iestādēm; pauž nožēlu, ka ES un valstu tiesību aktos, kuru mērķis ir novērst ekspluatāciju, vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu, bieži nav pievērsta pietiekama uzmanība invaliditātei;

32.  mudina Komisiju uzsākt visaptverošu stratēģiju, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm, kā to prasījis Parlaments vairākās rezolūcijās un visnesenāk — 2011. gada 5. aprīlī rezolūcijā par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(20); atkārtoti norāda, ka Komisijai ir jānodrošina leģislatīvs krimināltiesību instruments, lai apkarotu vardarbību dzimuma dēļ, tostarp aizsargātu sieviešu ar invaliditāti tiesības seksuālas izmantošanas un vardarbības gadījumos gan sabiedrībā, gan mājās;

33.  uzsver, ka sievietēm ar invaliditāti ir jānodrošina cenas ziņā pieņemama, vienkārša un droša piekļuve tiesu sistēmai un ka ikvienā procesa posmā viņām ir jābūt iespējai pēc savas izvēles izmantot mutiskās saziņas atbalsta sistēmas un tehnoloģijas, tostarp zīmju valodas tulkus vai nedzirdīgo un neredzīgo cilvēku pavadoņus-tulkus, lai nodrošinātu, ka viņas var pienācīgi sazināties ar policijas un tiesu iestāžu darbiniekiem; uzsver — tā kā daudzas sievietes ar invaliditāti ir ļoti atkarīgas no saviem aprūpētājiem, kas bieži vien ir tās personas, kas pret viņām pielieto vardarbību un viņas ļaunprātīgi izmanto, ir jānodrošina neatkarīgas saziņas metodes, lai sievietēm ar invaliditāti, pret kurām ir vērsta vardarbība, būtu iespēja iesniegt sūdzību un nekavējoties doties uz pagaidu diennakts aprūpes centru, kamēr sūdzība tiek izskatīta pienācīgā tiesas procesā; ierosina uzsākt tiesas procedūras, kas būtu īpaši pielāgotas sieviešu un meiteņu ar invaliditāti vajadzībām, tostarp nodrošinot NVO atbalstu; uzsver, ka sieviešu ar invaliditāti piekļuvi tiesību aizsardzībai nedrīkst kavēt nekādi šķēršļi; šajā sakarībā norāda, ka ir jāveic efektīvi pasākumi, lai sievietēm ar invaliditāti būtu pieejams atbalsts, kas tām varētu būt nepieciešams, īstenojot tiesībspēju un rīcībspēju, atbalsts, kam attiecīgā gadījumā jābūt samērīgam ar viņu personiskajām vajadzībām un spējām, lai pieņemtu lēmumus attiecībā uz pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; norāda, ka ir arī vajadzīgi piemēroti un efektīvi aizsardzības pasākumi, piemēram, šo sieviešu patieso vajadzību objektīva novērtēšana, ko veic atzīti neatkarīgi eksperti, lai nepieļautu situāciju, ka trešās personas vai iestādes ļaunprātīgi izmanto sievietes ar invaliditāti, kuras īsteno savu tiesībspēju un rīcībspēju, un šie pasākumi būtu periodiski jāpārskata;

34.  uzsver, ka attiecībā uz jebkuru vienošanos par sterilizāciju, kurā iesaistījusies sieviete vai meitene ar invaliditāti, lēmumam ir jābūt pieņemtam brīvprātīgi un to jākontrolē objektīvai trešai personai, kam uzdots pārbaudīt, vai lēmums ir pieņemts godīgi, un nopietnu medicīnisku indikāciju trūkuma gadījumā — vai tas ir pieņemts bez piespiešanas; turklāt uzsver, ka pret sievietes vai meitenes ar invaliditāti gribu nekad nedrīkst piemērot nevienu kontracepcijas metodi, ne arī likumīgi pātraukt grūtniecību; uzskata, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir jābūt tiesīgām dot apzinātu piekrišanu visām medicīniskām procedūrām un tās saprast; uzskata — ja sieviete vai meitene ar invaliditāti pati nav spējīga dot piekrišanu, tad piekrišanai vienmēr jābalstās uz cilvēktiesību ievērošanu; mudina dalībvalstis nepieļaut un nosodīt sieviešu ar invaliditāti piespiedu sterilizāciju;

35.  norāda, ka fizisko traucējumu un invaliditātes aprakstīšanai izmantotā terminoloģija ir atšķirīga un ka saskaņā ar pieeju, kas izvēlēta ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām un ko ievēro Tiesa, galvenā uzmanība būtu jāpievērš invaliditātei, nevis traucējumiem medicīniskā izpratnē; uzsver, ka darba devējiem vajadzētu vērst uzmanību uz darbinieku vai pretendentu ar invaliditāti prasmēm un spējām;

36.  aicina dalībvalstis veicināt un nodrošināt sieviešu un meiteņu ar invaliditāti piekļuvi visu veidu formālai un neformālai izglītībai, mūžizglītībai un darba tirgum, jo šīs sievietes un meitenes būtu jāmudina studēt un izmantot jaunās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, kā arī jāsniedz tām atbalsts un jāmudina iesaistīties darba tirgū, un uzsver, ka īpaši talanti, viedokļi un pieredze var ievērojami bagātināt darba vidi; mudina dalībvalstis nodrošināt apmācību un informāciju skolotājiem, apmācītājiem, vecākajiem valsts civildienesta ierēdņiem un darba devējiem nolūkā īstenot sociālās integrācijas procesus, kuru mērķis ir izmantot sieviešu ar invaliditāti potenciālu un pievienoto vērtību; ierosina efektīvi izmantot Eiropas Sociālo fondu, lai palielinātu sieviešu un meiteņu ar invaliditāti integrāciju visās svarīgajās dzīves jomās, piemēram, piekļuvē darba tirgum, kā arī lai samazinātu jauniešu bezdarbu un nabadzību;

37.  aicina dalībvalstis pārskatīt savu tiesisko un politisko regulējumu attiecībā uz sieviešu ar invaliditāti un sieviešu ar intelektuālās attīstības un garīgās veselības traucējumiem dalību darba tirgū; uzsver, ka attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti ir nepieciešams pieņemt aktīvas darba tirgus politikas pasākumus, kas sniedz iespējas individuālajā, tostarp elastīgajā, pusslodzes un pilnas slodzes nodarbinātībā, un apsvērt iespēju veicināt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), izmantojot finansiālus stimulus un cita veida atbalstu labākai darba un personiskās dzīves apvienošanai; uzsver, ka sievietēm ar invaliditāti vajadzētu būt vienlīdzīgām iespējām saņemt finansējumu mazo uzņēmumu un citu pašnodarbinātības formu izveidei, kā arī iespējai izvēlēties starp dažādiem nodarbinātības veidiem; mudina dalībvalstis ņemt piemēru no paraugprakses citur Eiropā; aicina darba devējus samērīgi pielāgot darba vietas un darba apstākļus, lai mērķtiecīgāk nodrošinātu stimulus cilvēkiem ar invaliditāti un aktīvi iekļautu viņus darba tirgū, kā arī paredzēt iespēju atsevišķus diskriminācijas gadījumus izskatīt darba tiesās saskaņā ar Direktīvas 2000/78/EK 5. pantu;

38.  norāda, ka pašreizējās izglītības un apmācības sistēmas kopumā nespēj novērst augsto atbiruma līmeni cilvēku ar invaliditāti vidū, un mudina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību zēniem un meitenēm ar invaliditāti vai īpašām vajadzībām izglītības kontekstā, lai uzlabotu viņu integrāciju un palīdzētu samazināt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas līmeni līdz mazāk nekā 10 %;

39.  mudina dalībvalstis nodrošināt vajadzīgo finansējumu un atbalstu apvienībām un organizācijām, kuras pārstāv cilvēkus ar invaliditāti un kurām ir būtiska loma to tiesību veicināšanā un aktīvas pilsoniskās un sabiedriskās līdzdalības nozīmes pastiprināšanā;

40.  mudina dalībvalstis sniegt specializētu atbalstu, kas vajadzīgs sieviešu ar invaliditāti ģimenēm, nodrošinot apmācību un palīdzību aprūpētājiem visos iespējamos līmeņos, un izveidot īslaicīgas aprūpes iestādes, kurās uz neilgu laiku tiktu nodrošināta aprūpe cilvēkiem ar invaliditāti, ja to ģimenēm šāds pakalpojums būtu nepieciešams;

41.  norāda uz cilvēkiem ar invaliditāti paredzētā infrastruktūras aprīkojuma nevienlīdzīgumu dalībvalstīs, uzsverot, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir jānodrošina mobilitāte visā Eiropas Savienībā un ka galamērķa dalībvalstij šādas sievietes ir jānodrošina ar īpašu aprīkojumu, uz kuru tām ir tiesības, pamatojoties uz tādiem pašiem nosacījumiem kā citiem cilvēkiem ar invaliditāti;

42.  pauž nožēlu par to, ka Padome, neraugoties uz Parlamenta 2009. gadā pausto nostāju, vēl nav pabeigusi darbu pie Padomes direktīvas projekta par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no personas reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas; aicina Padomi nodrošināt, ka šis tiesību akts tiek pieņemts līdz pašreizējā Parlamenta sasaukuma beigām;

43.  uzsver, ka cilvēki ar invaliditāti, jo īpaši sievietes, ir pakļauti daudz lielākam riskam nonākt nabadzībā (saskaņā ar ESAO datiem vidēji katra ceturtā persona ar invaliditāti dzīvo nabadzībā); mudina dalībvalstis veikt pienācīgus pasākumus, lai novērstu sieviešu ar invaliditāti nonākšanu nabadzībā, un nodrošināt to, ka viņas saņem invaliditātes pabalstus un pabalsta tiesības un var piekļūt sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, izstrādājot atbilstīgas valsts programmas un nodrošinot to efektīvu īstenošanu, un šīs programmas pastāvīgi uzraugot un novērtējot; norāda, ka nabadzība un bezdarbs īpaši smagi skar vientuļās mātes, kurām ir bērni ar invaliditāti; norāda, ka dzimumu līdztiesības un vienlīdzīgu iespēju veicināšana un cīņa pret diskrimināciju, no kuras cieš bērni ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļi, ir instruments, ko var izmantot stigmatizācijas, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai, un ka visās nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas politikas jomās ir jāņem vērā saikne starp invaliditāti, dzimumu un nabadzību;

44.  aicina sabiedrības veselības aprūpes sistēmās neaizsargātās iedzīvotāju grupas klasificēt kā lietotājus ar īpašām vajadzībām un nodrošināt tām vajadzīgos resursus un pacientu nosūtīšanas iespējas, lai varētu šīm grupām sniegt pienācīgu aprūpi;

45.  aicina profilakses un atbalsta programmu izstrādē īpašu uzmanību veltīt vecākām sievietēm, kas bieži dzīvo vienas un saskaras ar slimībām, kuras izraisa invaliditāti;

46.  uzsver — ieviešot taupības pasākumus, daudzās valstīs ir samazināti sociālie pabalsti un pamatpakalpojumu klāsts un šajā saistībā sievietes ar invaliditāti ir īpaši neaizsargāta iedzīvotāju grupa; arī uzsver, ka finansējuma samazināšana cilvēkiem ar invaliditāti un to aprūpētājiem, kas bieži ir sievietes, nelabvēlīgi ietekmēs sieviešu ar ģimenes pienākumiem izglītības, sociālās un ekonomiskās vajadzības; tādēļ aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu visus šķēršļus, kas sievietēm ar invaliditāti liedz piekļūt efektīviem, pieejamiem, kvalitatīviem un nedārgiem pakalpojumiem;

47.  norāda — tam, ka vairumā dalībvalstu trūkst nedārgu, pieejamu un kvalitatīvu aprūpes un atbalsta pakalpojumu cilvēkiem ar invaliditāti, un tam, ka sievietes un vīrieši aprūpes pienākumus nedala vienlīdzīgi, ir tieša negatīva ietekme uz sieviešu spēju piedalīties visos sociālās, ekonomiskās, kultūras un politiskās dzīves aspektos; šajā sakarībā uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš cilvēkiem (bieži sievietēm), kas aprūpē cilvēkus ar invaliditāti un, atzīstot viņu profesionālo pieredzi, ir jāņem vērā viņu pienākumi; arī uzsver, ka dalībvalstis ir jāmudina savās sociālās nodrošināšanas sistēmās un attiecībā uz pensionēšanos ņemt vērā cilvēku ar invaliditāti aprūpētāju, parasti sieviešu, iesaisti un neapmaksāto darbu; uzsver, ka šīm sievietēm ir jāvelta īpaša uzmanība, lai nodrošinātu, ka viņas saņem pienācīgu algu un pensiju; tādēļ aicina Komisiju nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu par aprūpētāja (vai apgādātāja) atvaļinājumu, kas dod iespēju cilvēkiem doties atvaļinājumā, lai rūpētos par slimiem vai nespējīgiem ģimenes locekļiem vai ģimenes locekļiem ar fiziskiem traucējumiem, un/vai saglabāt darbavietu, dodoties atvaļinājumā, lai aprūpētu apgādībā esošus ģimenes locekļus;

48.  prasa Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt plaša mēroga izpratnes veicināšanas kampaņas, lai sievietes un meitenes ar invaliditāti darītu pamanāmākas, un uzsver plašsaziņas līdzekļu un interneta iespējamo nozīmīgumu, veidojot pozitīvu priekšstatu par sievietēm ar invaliditāti un mudinot viņas aizstāvēt savas tiesības;

49.  uzskata — ir būtiski svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu sieviešu un meiteņu ar invaliditāti vienlīdzību likuma priekšā un viņu tiesības uz vienlīdzīgu tiesisko aizsardzību un tiesiskajām priekšrocībām bez jebkādas diskriminācijas; uzskata, ka jebkāda diskriminācija invaliditātes un dzimuma dēļ ir jāaizliedz, ņemot vērā to, ka, apvienojot abus faktorus, strauji pieaug to ietekme uz nevienlīdzību;

50.  mudina Komisiju veikt Eiropas invaliditātes stratēģijas 2010.–2020. gadam starpposma pārskatīšanu un izstrādāt ar to saistīto pasākumu sarakstu 2015.–2020. gadam, lai veidotu pieeju, kurā vairāk ņem vērā dzimuma aspektu;

51.  atgādina — veidojot Kopienas politiku invaliditātes jomā, no paša sākuma ir jāņem vērā dzimumu līdztiesības aspekts, lai politikas izstrādes laikā netiktu saglabāta vai palielināta pašreizējā nevienlīdzība; uzsver, ka ir jānosaka rādītāji, kas kopīgi atspoguļo invaliditātes un dzimuma aspektus; uzskata — ja šādu rādītāju nav, ir grūti gūt pareizu izpratni par situāciju, ar ko saskaras sievietes ar invaliditāti; aicina Komisiju mudināt sievietes un meitenes ar invaliditāti piedalīties turpmākos pētījumos par sievietēm un invaliditāti;

52.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis pieņemt horizontālu pretdiskriminācijas direktīvu, lai novērstu tādus šķēršļus visās ES kompetences jomās, kuri cilvēkiem ar invaliditāti un jo īpaši sievietēm un meitenēm ar invaliditāti neļauj pilnībā īstenot sociālās līdzdalības un neatkarības potenciālu;

53.  aicina dalībvalstis atbalstīt brīvprātīgas iniciatīvas, ar ko veicina cilvēku daudzveidību, un nodrošināt pietiekamu finansējumu nevalstiskajām organizācijām, kuras nodarbojas ar šo jautājumu;

54.  aicina Komisiju un dalībvalstis vākt detalizētus un ticamus statistikas datus (nošķirot dzimumus) mērķorientētam pētījumam par cilvēku ar invaliditāti patieso situāciju, jo tas ir nepieciešams efektīvas politikas izstrādei, lai risinātu jautājumus attiecībā uz dzimuma, invaliditātes un vardarbības saistību; uzskata, ka sievietes ar invaliditāti vajadzētu iesaistīt šādu datu vākšanā; arī uzskata, ka visos pētījumos par cilvēkiem ar invaliditāti ir jāņem vērā dzimuma aspekts un tāpat pētījumos par sievietēm un meitenēm ir jāņem vērā invaliditātes aspekts;

55.  uzsver, ka daudzveidība bagātina sabiedrību;

56.  norāda, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama un tā ir jārespektē un jāaizsargā;

57.  uzsver, ka attīstības programmā pēc 2015. gada attiecībā uz invaliditāti ir svarīgi pieņemt pieeju, kura pamatojas uz dzimuma aspektu;

58.  aicina Komisiju un EĀDD saskaņoti integrēt invaliditātes aspektu attīstības politikā un projektos, kā arī veicināt visaptverošu nabadzības mazināšanas stratēģiju attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti ģeogrāfiskajās programmās, cenšoties panākt viņu ekonomiskā potenciāla īstenošanu; uzsver, ka zemes reformā ir jānodrošina dzimumu līdztiesība, tostarp sievietēm ar invaliditāti, saistībā ar zemes iegūšanu īpašumā;

59.  aicina Komisiju un EĀDD ieviest uzraudzības mehānismus, ar kuriem novērtē to izstrādātās politikas ietekmi uz sievietēm ar invaliditāti valsts līmenī; aicina ES atbalstīt partnervalstu centienus, izstrādājot un īstenojot tiesību aktus nodarbinātības jomā saskaņā ar Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) konvenciju Nr. 159;

60.  aicina Komisiju veicināt iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt ieinteresēto personu spēju efektīvi īstenot starptautiskās saistības attiecībā uz attīstības politiku, kurā iekļauti invaliditātes jautājumi, atbilstīgi mērķiem, kas noteikti Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām; ierosina ES sekmēt invalīdu organizāciju līdzdalību starptautiskā un valsts līmeņa lēmumu pieņemšanas procesā.

61.  norāda, ka bīstamas situācijas un humanitāras krīzes nelabvēlīgi ietekmē sieviešu un meiteņu ar invaliditāti drošību un aizsardzību, būtiski mazinot viņu iespējas izdzīvot; uzsver, ka pirms un pēc bīstamām situācijām un to laikā, piemēram, bruņotu konfliktu, teritorijas okupācijas, dabas katastrofu un humanitāru krīžu gadījumā, sievietes un meitenes ar invaliditāti ir mazāk aizsargātas nekā citi cilvēki; uzsver, ka valsts un starptautiskajām aģentūrām, kas atbild par sabiedrības veselības aizsardzību, gatavību katastrofām, atbalstu ārkārtas situācijās un humāno palīdzību, ir jābūt informētām par sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesībām un īpašajām vajadzībām un par nepieciešamību nodrošināt cilvēku un materiālos resursus, lai sievietēm un meitenēm ar invaliditāti garantētu vispārēju piekļuvi un vienlīdzīgas iespējas bīstamās un ārkārtas situācijās, tādējādi novēršot nevērīgu attieksmi un/vai nepiemērotu rīcību;

62.  uzsver — ES un tās dalībvalstīm jāatzīst, ka ir svarīgi veicināt starptautisko sadarbību, lai atbalstītu valstu centienus īstenot sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesības pilnā mērā un uz vienlīdzīgiem noteikumiem izmantot visas pamattiesības un brīvības; uzsver, ka starptautiskās sadarbības programmās ir jāņem vērā sievietes un meitenes ar invaliditāti, tādēļ organizācijām (ar dažādiem mērķiem vai konkrētu mērķi), kas tās pārstāv, jābūt tieši iesaistītām vietējā, valsts, Kopienas un starptautiskā līmenī īstenotas sadarbības politikas formulēšanā, izstrādē, uzraudzībā un novērtēšanā, apmainoties ar informāciju, pieredzi, mācību programmām un paraugpraksi un izplatot tās;

63.  uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāveicina dzimuma un invaliditātes aspekta kā transversālas dimensijas iekļaušana attīstības sadarbības politikā, programmās un projektos, tādējādi nodrošinot, ka tiek izstrādāti īpaši projekti, kas veicina vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; uzsver, ka Komisijai, Parlamentam, ANO, specializētajām aģentūrām un visām pārējām starptautiskām, valsts un vietējām aģentūrām, kas sniedz finansiālu atbalstu, ir jānodrošina finansējums programmām, starp kuru prioritātēm ir sievietes un meitenes ar invaliditāti, iedalot tam līdzekļus savās vispārējās programmās un piešķirot finansējumu programmām vai programmu daļām, kas attiecas uz sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; uzskata, ka ES divpusējā sadarbībā un ilgtermiņa sadarbībā ar trešo valstu vietējām iestādēm ir jāiekļauj sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesības, sniedzot tiešu ekonomisku atbalstu finansiālu iemaksu veidā starptautiskām organizācijām saskaņā ar daudzpusējās attīstības sadarbības politiku, piešķirot līdzfinansējumu kopīgi ar NVO Savienībā un citur pasaulē un īstenojot humānās palīdzības politiku;

64.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt Eiropas sieviešu ar invaliditāti aktīvu līdzdalību starptautisko cilvēktiesību līgumu uzraudzībā ar tās pārstāvošu organizāciju starpniecību (jo īpaši Eiropas Invaliditātes foruma, Eiropas Sieviešu lobija un to attiecīgo dalīborganizāciju valstīs starpniecību), sniedzot svarīgu informāciju alternatīvos ziņojumos, kur sieviešu un meiteņu ar invaliditāti situācija tiek sasaistīta ar to pamattiesībām un brīvībām;

65.  uzskata, ka ir jānodrošina, lai ES un tās dalībvalstu periodiskajos ziņojumos saskaņā ar cilvēktiesību līgumiem tiktu iekļauta informācija attiecībā uz visām sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesībām, tostarp pašreizējo faktisko un juridisko situāciju, un informācija par pasākumiem situācijas uzlabošanai, kā arī grūtībām un šķēršļiem, ar kuriem sievietes un meitenes ar invaliditāti ir saskārušās, jo īpaši lauku apvidos; uzskata ka šī prakse ir jāpaplašina, to piemērojot visām iestādēm, kas darbojas cilvēktiesību aizsardzības jomā gan ES, gan valstu līmenī, tostarp organizācijām, kuras pārstāv cilvēkus ar invaliditāti un to ģimenes, sievietes kopumā un sievietes ar invaliditāti;

66.  uzskata — lai mainītu situāciju, kādā atrodas sievietes un meitenes ar invaliditāti, viens no galvenajiem uzdevumiem ir invaliditātes aspekta iekļaušana visās dzimumu līdztiesības programmās, pasākumos un politikā, kā arī pozitīvu pasākumu izstrāde, lai, ņemot vērā viņu neizdevīgo stāvokli, panāktu situācijas uzlabošanos;

67.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Padomei un ANO ģenerālsekretāram.

(1) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp. (2) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (3) OV C 137 E, 27.5.2010., 68. lpp. (4) OV L 167, 12.6.1998., 25. lpp. (5) OV C 224, 16.9.2006., 9. lpp. (6) OV C 187, 18.7.1988., 236. lpp. (7) OV C 158, 26.6.1989., 383. lpp. (8) OV C 284, 2.11.1992., 49. lpp. (9) OV C 17, 22.1.1996., 196. lpp. (10) OV C 152, 27.5.1996., 87. lpp. (11) OV C 20, 20.1.1997., 386. lpp. (12) OV C 132, 28.4.1997., 313. lpp. (13) OV C 21 E, 24.1.2002., 246. lpp. (14) OV C 76 E, 25.3.2004., 231. lpp. (15) OV C 184 E, 8.7.2010., 111. lpp.. (16) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp. (17) OV C 199 E, 7.7.2012., 25. lpp. (18) Pasaules Veselības organizācijas un Pasaules Bankas kopīgi sagatavotais ziņojums par cilvēkiem ar invaliditāti pasaulē, 2011. g. (19) Human Rights Watch: Human Rights for Women and Children with Disabilities (2012), 5. lpp. (20) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp.